Paplašinātā meklēšana

‡ mẽ̦,ja Salis, das Schaf in der Kindersprache.

Avots: EH I, 805

‡ zemējais (richtig?), der untere: zemējuo lũpu Pas. VIII, 62 (aus Domopol).

Avots: EH II, 804

‡ àizčumêt, fortwimmeln: nez kur tie nu aizčumēja? KatrE.

Avots: EH I, 16

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67

‡ apgrēmêt: man apgrēmēja dūša. ich habe Sodbrennen Bauske.

Avots: EH I, 84

‡ aplamêtiês, albern, tollen Dond.: bē̦rni par daudz aplamējas.

Avots: EH I, 97

apsmiêt, tr., verlachen, verspotten: kas apsmēja guodu manu? BW. 6530. Sprw.: smejies, bet neapsmej. meitu apsmiet U., ein Mädchen zu Falle bringen. Refl. c. dat. u. acc.: visi apsmejas maniem rēķiniem Niedra; vaiņagam Ar. 501. meita meitu apsmējās (Var.: dial. apsasmēja) BW. 5997.

Kļūdu labojums:
Var.: dial. = = dial.

Avots: ME I, 124

II atjàust (li. atjaũsti): tad tik atjautu, ka e̦smu nuogājis neceļā Festen. Refl. -tiês: auch Baltinov: nu es arī atjausuos, uz kuo zīmējas priekšnieces vārdi Janš. Mežv. ļ. I, 306 (ähnlich Dzimtene V, 99 und 486, Bandavā I, 349).

Avots: EH I, 144

‡ atsmiêt, lachend erwidern: "kur gan labākus ārstus ņemsi ...?" atsmēja Cukans Ezeriņš Leijerk. II, 52 (ähnlich: II, 23). Refl. -tiês,

2): "stabule... var labi nuoderēt", atsmejas Mika Janš. Mežv. ļ. II, 420.

Avots: EH I, 168

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

I bracât ["züchtigen"?]: jājam, brāļi, bracājam (Var.: brammējam, klapējam; dancinam) tēv[a] audzē̦tus kumeliņus BW. 3121. Refl. - tiês "sich stürzen".

Avots: ME I, 321

bram̃mêt, brambêt [L.], - ēju, tr., [hastig, ausfahrend in Worten sein L.], heftig schelten, malträtieren: vīrs brammē sievu kâ čigāns zirgu. ik pie kruoga piejādams, brammē savu kumeliņu BW. 21892. jūras putni, gaigalīši, brammē manu kumeliņu BW. 30962, 1. [runādams ar tavu kungu runā ar guodu, pruoti kaunu, nebrammē, nebrēc! Manz. Post. II, 375. Judi brammē̦dami brē̦c III, 96.] Refl. - tiês, sich vornehm gebärden: jādami kāzinieki taurēja un visādi brammējās BW. III, 1, 87. žūpa brammējas krogū Sassm. [Entlehnt; vgl˙dän. bramme "prahlen".]

Avots: ME I, 323

buŗuots, mit Segeln versehen: Dņepra... čumēja vien nuo liellaivu buŗuotiem mastiem A. XII, 375.

Avots: ME I, 356

čumeklis,

1) ein wimmelnder Haufe
[Roop, Burtn., Schujen, AP., Bers., Nigr., Gramsden, Dausewas], Wirrwarr, Knäuel: ļaužu jau čumēja uz ielas liels čumeklis, [čumēklis Morizberg], Sudr. E. tārpu č. MWM. VI, 603; skudru, čūsku č. Nauenb., Stuhrh., Erlaa, Kegeln u. a.; saraut čumeklī = čuokurā;

2) der Trödler, Zauderer, der Saumselige
[čumēklis Ekau]: kuo tu, čumekli, te čuminies Kand.

Avots: ME I, 420

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

dẽle,

1): auch Assiten, A.- Rahden, Frauenb., Iw., KI.- Gramsden Strasden: dēlēm (Var.: dēļiem) jumta istabiņa BW. 3763. ar uozuola dēlītēm 4067, kañceles d. NB., zwei oder mehrere zusammengenagelte Bretter:
kanceles dēli aizliek, lai ūdu jēmējam neslīd virsū me̦ncas.

Avots: EH I, 318

drũsmêtiês Kand., = drūzmēties, sich drängen: duomas drūsmēties drūsmējas pa galvu Pav.

Avots: ME I, 507

elmêtiês "?": me̦lns muskulis ve̦ldamies truokšņuo, elmējas [= ellējas?] pa vāgūzi LP. VII, 123.

Avots: ME I, 568

gaũmêt, - ẽju,

1) tr., sich merken, beobachten;

2) intr., schmecken [echt?]:
pabruokastis gaumēja itin brangi MWM. VII, 807.

Avots: ME I, 611

gruõzîgs, veränderlich, unbeständig, wetterwendisch: gruozīgs laiks, vējš. gruozīgs aprilis zīmējas uz auglīgu vasaru Etn. II, 126. sieviešu sirdis ir gruozīgas. gruozīgs jau tu esi Poruk.

Avots: ME I, 672

ìemìet, tr.,

1) einschlagen, eintreiben, einstecken
Sassm.: tīrumā iemien mietus, pagalmā zarus Etn. IV, 152. Lāčausis iemējis tē̦vu stāvu zemē LP. VI, 490. Sveķītis palika ceļa vidū kâ iemiets stāvam Seibolt;

2) einbohren (mit einem Pfahl):
saimnieks iemej ar mietu caurumu zemē LP. VII, 68;

3) einen Hieb versetzen:
kad tik neiemiešu tev pa kaklu Tals. viņš iemēja uotram pa ausi Sassm. Refl. - tiês, einsinken: vāle iemējusies dziļi zemē LP. V, 46. bungvāle... atpakaļ krītuot iemējās zemē VI, 518.

Avots: ME II, 46

ìeslīmêt, intr., herein -, hineinschleichen: viņš nuopūzdamies ieslīmēja istabā Līg.

Avots: ME II, 67

izlimêt,

1) tr., verrenken, verstauchen, ausrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo izve̦lk Etn. II, 161;

2) intr., verrenkt werden:
man izlīmēja kāja Wain. Subst. izlimẽjums, die Verrenkung.

Avots: ME I, 764

izsmiêt, tr.,

1) auslachen, verspotten:
varuot viņu piejuokuot un tad vēl izsmiet LP. V, 187;

2) lachend hervorbringen, sprechen:
ja tâ, tad jau labi, Līze izsmēja Poruk. Refl. - tiês, nach Herzenslust lachen: lai laimīte izsmejas, lai nelaime izraudas BW. 1220.

Kļūdu labojums:
laimīt... nelaime = Laimīte... Nelaime

Avots: ME I, 801

iztriept,

1) besprengen, beflecken;

[2) (mit ìe ²⁾ schiemend ganz verbrauchen (z. B. eine Salbe, Seife od. Fett)
Bers.;

3) beschmieren, bestreichen:
iztriepu visas šķirbas ar zālēm, lai blaktis nedzīvuo Fest. iztriept pannu ar taukiem N. - Peb.;

4) ausstreichen:
mani jau nuo tā pagasta iztriepa (= atzīmēja, ka tai pagastā nepiede̦ru Ost-Livl., Domopol, Welonen].

Avots: ME I, 820

jēmējs,

a): puisis jau būtu labs j. Dunika, OB:; "vedējs (kāzās)" (?) Ruhtern; ‡

c) der Schinder:
nesauca ne˙viena jēmēja, - apraka zirgu ar visu ādu Frauenb.: ‡

d) f. jē̦mē̦ja; die Frau, die während der Roggenmahd dem Mäher folgt und das geschnittene Getreide zu Garben bindet
Dunika, Frauenb., OB.: tā ir dūšīga j., kas atje̦m diviem pļāvējiem Frauenb.

Avots: EH I, 564

[kaltavas "maigles, spiestavas" Wessen; kal˜tavas N. - Peb., kàltavas ² Kreuzb. "galdnieku spailes, kuŗās ar vadžiem sadze̦n cieši kuopā līmējamus dēļus un patur tâ, kamē̦r līme sakaltusi" Fiaden. - Zu kalst?]

Avots: ME II, 145

kamarît, ‡

2) auch refl. -tiês, an etw. herummeistern (z. B. bei der Reparatur eines komplizierten mechanismus)
N.-Peb.: kuo tu kamaries, ka nemāki! tikmē̦r kamarījies apkārt, kamē̦r nu ir pa˙galam. kuo viņš tur kamarījas (krāmējas)? Druw.

Avots: EH I, 581

I kãmêt, - ẽju, intr.,

1) hungern:
zirgam bija jākāmē pie kruoga MWM. VII, 882;

2) schmachten nach etw. -
mit d. Gen.: kāmēja brīvākas dzīves A. XII, 46. Refl. - tiês, etw. zu essen wünschen, Appetit wornach haben. [Zu ai. kāma-ḥ "Begehren, Verlangen".]

Avots: ME II, 191

kar̂mêtiês, ‡

3) krank sein, siechen
Erlaa, Linden in Livl.: luopi karmējas.

Avots: EH I, 589

ķem̃mêt, -ẽju, tr.,

1) kämmen:
galvu ;

2) Garn durch den Weberkamm ziehen
(auch ķemmuôt in dieser Bedeutung) ;

3) gehörig (fr)essen:
pats ķemmēju cūkas gaļu BW. 27225. [zirgi visu laiku auzas ķemmēja U.] lai ķemmē, cik uziet LP. VI, 757. Refl. -tiês,

1) sich kämmen:
meitas ķemmējas ;

2) sich durchschlagen, durchhelfen:
viņš ķemmējas it dūšīgi Wid. [Aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 363, 364

klizmêt, - ẽju, tr., schädigen, ein Unglück zufügen: raganas klizmē cilvē̦kus LP. VII, 638. burvji skrien kaudzes izskatā ar viesuli kaimiņa druvas klizmēt VII, 129. Refl. - tiês, missglücken, nicht gelingen: vienād˙vien man klizmējas Naud. gāja labi, kâ vajaga, neklizmējās ne mazākā mē̦rā LP. VII, 611.

Avots: ME II, 230

kļũmêtiês: kad dabū ieduot kādas zâles pretī, tad tik ātri nekļûmējas ² Seyershof.

Avots: EH I, 626

kļũmêtiês, - ẽjuôs, mit Gerbrechen, Unglück, Unsegen behaftet sein: karītes rats kļūmējas, das Wagenrad ist fehlerhaft; man kļūmējas, ich spüre lauter Unglück U.

Avots: ME II, 240

‡ krãmeklis Frauenb., wer viel zu kramen pflegt (?): viņš tāds krāmekļa cilvē̦ks, ar savām ridām vien nuokrāmējas.

Avots: EH I, 645

krâmêtiês ² , - ẽjuos, quienen, misslingen, nicht gedeihen, verderben, verrecken: sivē̦ni, jē̦ri un teļi šuoziem dikti krāmējas Ahs., Dond.

Avots: ME II, 266

‡ kruõns Dunika, Iw., Perkunen, Rutzau, = kruõnis 1: uzmaukt kruonu galvā Dunika. sērdieņam kruonu kala BW. 4628 var. kruoniņa nuojēmēja 2686,13. kruoniņu nedarini 5952, 1.

Avots: EH I, 664

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. ¹ 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. ² 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 ^1].

Avots: ME II, 401, 402

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

laĩmêt [li. laimė´ti "gewinnen"], - ẽju,

1) tr., beglücken, Glück spenden:
Laime gāja laimē̦dama (Var.: laimuodama) BW. 9213;

2) instr., Glück haben, [glücken
Für. I]: būtu mani nē̦muši, būtu laimējuši BW. 1603, 1. ak dieviņ, nu es biju laimējuse (Var.: nu es e̦smu laimējusēs, nu man bij laimējies) BW. 22873. Refl. - tiês, glücken, gelingen: kam druoša sirds, tam laimējas. man ne˙kas nelaimējas. kaķītim laimējas palīti nuoķert RKr. XVII, 8. Subst. laĩmêšanâs, das Gelingen.

Avots: ME II, 409

luõmêt, -ẽju, Denom. zu luõms,

1) einkreisen, ein Stück Wald durchtreiben
Salis n. U.;

2) glücken:
šuoreiz neluomēja Druw.

Avots: ME II, 527

ļum̂dêt ² Kand., [Wandsen], ļumêt Grawendahl, -u, -ẽju,

1) schaukeln, wackeln, watscheln (vor Fett), geleeartig sich bewegen:
e̦ze̦rmala ļumd Kand. vērši kâ ļumd vien, cik tre̦kni LP. IV, 82. kundze ļumēt ļumēja aiz branguma [Grünhof, Pampeln], A. XII, 679, cūka tâ nuobaŗuojusies, ka ļum vien [Notk., Schujen, Mar.], Los., Kand., Katzd., Druw. apaļie vaigi ļum vien A. XX,160;

2) wimmeln (von einer grossen Menge):
jūŗa pilna ar zivīm, ka ļumd vien LP. VI, 878. zivis sanākušas, ka ļum [Autz] vien III, 75. Refl. -tiês,

1) stark wackeln (selten):
abi vaigi staigājuot ļumējas vien A. XIII, 457;

[2) ļumêtiês, ausgerenkt werden (von einem Gliede) Salis, Lems. n. U.;

3) ļumêtiês, sich verfehlen,
vilties U.;

4) ļumêtiês rausgleichen"
(?) Allend. n. U. Berneker Wrtb. I, 759 vergleicht serb. ljȕmati "daherschlendern" und le lumstîties].

Avots: ME II, 543

lumêt, -u, -ẽju U., Biel. I, 438, =ļum(d)êt 1; [lumêt"kļūdīties": kâ lumēja, tâ pakrita Segewold].

Avots: ME II, 512

ļumêt,

1): auch AP., Warkl.; guovis bij tik tre̦knas, ka ļumēja vien Frauenb.

Avots: EH I, 774

mānêt,

1): auch (mit ã ) Salis n. FBR. XV, 70, Seyershof;

2): auch (mit ã ) Dunika, Frauenb., Hasenp., NB:, Schnehpeln, Siuxt: nu es iešu mānē̦dama gar visiem ciemiņiem Tdz. 48497 (aus Libau). viņa mānēja ("apsmēja") , ka vēl nav nuoausts aude̦kls Frauenb.

Avots: EH I, 791

mìet [Wolm., PS., miênu U., Wolm., Drosth., N. - Peb., miênu Lis.]. Prt. mēju,

1) (einen Pfahl) einjagen; bepfählen
L.: tē̦vs apinim mietu mēja BW. 19857, 2. divi brāļi reiz mējuši mietu LP. V, 348. mieni tu meitu ve̦cā mēnesī un jaunā, tad redzēsi, katrs ilgāk stāvēs Kaudz. M. 93;

2) schlagen, hauen:
mej tam par ļe̦pu! Dond. [Nebst mìets (s. dies) und maidît zu ai. mēthū "Pfosten", mētā "Aufrichter", minōti "befestigt", an. meiđr "Balken", arm. moiť "Pfeiler" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 52, Meringer IF. XVIII, 270, Walde Wrtb. ² 481, Trautmann Wrtb. 165 f., Lidén AfslPh. XXVIII, 38 f. und IF. XVIII, 493 f. Fick KZ. XXI, 6.]

Avots: ME II, 655, 656

nejẽdzîgs, einfältig, unverständig, unsinnig, sinnlos: nejēdzīgs tautu dē̦ls man prasīja bagātības BW. 4856. brāļi par tik nejēdzīgu sviedienu apsmēja jaunākuo LP. V, 379.

Avots: ME II, 717

ņêmẽjs, ņêmẽjs, ņē̦mãjs, der Nehmer: ņēmējs ne˙kad nebūs devējs, acīm re̦dzu dziļūdeni, dvēselīšu ņēmējiņu BW. 10874. nava galdu ņēmējiņu, es gibt solche Personen nicht, die den Tisch abdecken 1484, 2. pie katra pļāvēja pa ņēmējai, jedem Schnitter fulgt eine Garbenbinderin; ņēmējs, der Freier, so namentlich vaiņaga ņēmējs: lai stāv meita vainagā, kad nav laba ņēmējiņa BW. 11994; 9450.

Avots: ME II, 901

I niẽkôt, - ãju, tr.,

1) zu nichte machen, vernichten:
kuo nu niekuo pats savu mantu? A. XX, 807. zirgi niekuo auzas LP. V, 151;

2) nichtswürdig behandeln, herabsetzen:
viņš tuo niekuoja un izsmēja Janš. es ne˙kad neaizmirsīšu: tâ mani niekuot! Aps. nu raudāju, nu bij žē̦l (māsas), dzirdu tautas niekuojuot (Var.: niecinām, nicinām) BW. 13713, 3. Refl. - tiês, sich mit Lappalien abgeben, Unsinn, Mutwillen treiben: kuo nu niekuojies? LP. V, 107. viņš duomāja, meitene niekuojuoties LP. VII, 142. Subst. niẽkuõjums, das Verachtete, die Verachtung; niẽkuôšana, das Vernichten, Verachten; niẽkuôtãjs, der Vernichteŗ Verächter. Zu niẽks.

Avots: ME II, 751

nùodrimêt [Druw.,

1) erdröhnen, erschallen:
zeme nuodrimēja Lis.] viņš nuodrimēja Zalkt. I, 103. [ūdens nuodrim, kad iesviežam akmeni N. - Peb.;

2) "abwalzen":
nuodrimēt zemi Bauske].

Avots: ME II, 776, 777

nùoķem̃mêt, tr.,

1) abkämmen:
nuoķemmēju sev galviņu BW. 14088, 2;

2) aufessen:
šie nuoķemmē visu MWM. X, 592. [zirgi visas auzas smuki nuoķemmēja U. (unter ķemmēt).]

Avots: ME II, 805

nùoņēmẽjs, der Abnehmer, der Kunde: lai stāv meita vaiņagā, kad nav laba nuoņēmēja BW. 11994. jūs jau pazīstat savus nuoņēmējus B. Vēstn.

Avots: ME II, 826

nùozũmêt, tr.,

1) abmurksen, umbringen (namentlich vom Kindermorde)
Kand.: meita bē̦rnu nuozūmēja Etn. IV, 161. ve̦cuos laikuos še tikušas meitas suodītas, kas savus bē̦rnus nuozūmē jušas JR. III, 4;

2) [nùozũmât um Libau u. Hasenpot], unterschlagen (z. B. geliehenes Geld), entziehen (von der Gage)
[Dond.]: viņš manu naudu nuozūmēja Lin. [mums paziņuojums nav piesūtīts, - kungi tuo tīšu nuozūmējuši, lai mēs par visu tuo ne˙kā nezinātu Janš. Dzimtene ² II, 431;

3) ableugnen
Biel. n. U.]

Avots: ME II, 892

‡ paduomêt* raten (Rat geben): mācītāji paduomēja ... puišiem iepazīties ar līgavām Jürgens 10.

Avots: EH II, 129

‡ pakāmêt,

1) ein wenig (eine Zeitlang) hungern
C., Schwitten (mit ã): pakāmējis ve̦se̦lu dienu;

2) etwas mager werden, abmagern
Heidenfeld: pakāmējis nuo sliktas uzturas. Refl. -tiês, = ‡ pakāmêt 1 C., Schwitten (mit ã): likt aiz atslē̦gas, lai pakāmējas.

Avots: EH II, 141

pasainis: auch Pilda n. FBR. XIII, 48, Warkh., (mit aî) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, (mit àI ² ) Linden in Kurl. ("tāds gaŗš p. sē̦tavai, ka var kaklā uzmaukt"), Sonnaxt ("slauktuves p. jeb luociņš"), Warkl. ("nuo auklām savīts ne̦samais kuoka spainim"), (mit aî) Kaltenbr. ("spaiņa saite"), Oknist ("spainim, grezelei"), Zvirgzdine ("spaiņa auklas ruokturis"), (mit aĩ) Tr. ("перевязка"); divas (kules) ..., katra savā sānā, uzkārtas ple̦cuos tâ, ka pasaiņi uz muguras un uz krūtīm zīmēja krustus Jauns. Sliņķu virsnieks 133. Aus pasainis auch ostle. pasańć (die übrigen Kasus vielleicht mit -ain- ?) "spaiņa stīpa" in Eglūna?

Avots: EH XIII, 169

‡ pašumêt Burtn., = pašumêtiês 1: man pašumēja kāja.

Avots: EH XIII, 180

‡ pàunêtiês ² -ējuos Erlaa, kramen (intr.): kad pa savām mantām kāds krāmējas, tad prasa: kuo tu tur paunējies? - Zur Bed. vgl. auch ìepaũnêtiês.

Avots: EH XIII, 185

pirmējs, der frühere, erste: atkāpjas... savā pirmējā vietā BW. V, S. 224. tas pats pirmējais kungs Etn. IV, 9. šis pirmējuo aizmirsa A. v. J. 1897, S. 653.

Avots: ME III, 226

plāksnaîns, schichtenartig, schichtenweise: plāksnainu egļu sienu zīmēja ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsē̦ta 100. tuorņi, kas apakšā šķita bezgalīgi spē̦kā un nesasniedzami, tagad slīd plāksnaiņi uz leju Latv. plāksnainais iezis, der Gneiss Dr.

Avots: ME III, 329

riteklis, ritêklis Nötk., was sich dreht: ūdens un uguns drūzmējas chaotiskā riteklī Vēr. I, 236; "was sich zusammengerollt hat" Dond.

Avots: ME III, 532

sabram̃mêt, sabramêt U., Dr., tr., erschüttern Biel. n. U.; durchschelten: sabrammēju kumeliņu BW. 32190, 1. Sebris vecenīti tâ sabramēja, ka šī vairs nezināja, kuo teikt, kuo neteikt A. v. J. 1898, S. 365.

Avots: ME III, 596

sadrausmêt, tr., erschrecken, in Angste jagen: tās arī mani sākuot sadrausmēja Vēr. It, 793.

Avots: ME III, 612

sadrimêt Druw. "duobji nuodrebēt, nuodunēt": viss pagalms sadrimēja smagajai kastei nuokrītuot nuo ratiem.

Avots: ME III, 613

saimuôt Zvaigznīte n. U., Celm., sàimuot ² Heidenfeld, sàimêt ² Lis., wirtschaften, die Wirtschaft führen; Befehle geben, Anordnungen treffen Infl. n. U.: līdz šim viņam māte bij saimuojusi, bet tā e̦suot jau ve̦ca Kaudz. M. 97. tie saimē slikti; drīzā laikā izsaimēja. - Subst. saimuôšana, saimêšana, das Wirtschaften: kas nu tā par saimuošanu! saimuôtājs, saimê̦tājs, wer wirtschaftet: viņš būtu pats labais saimē̦tājs, bet apstākļi stājas... pretī A. v. J 1893, S. 205.

Avots: ME II, 636

sajemt, = saņemt,

1) festnehmen, zusammennehmen:
sajem savas villainītes! Biel. 729. sajēmu prātu BW. 33612;

2) wahrnehmen, hören:
stipri jābrē̦c, un tuomē̦r nevar sajemt Sussikas. viņš ir tumšs uz ausīm, nevar lāgā sajemt Ruhtern. - Subst. sajēmēja, die Hebamme Spr.

Avots: ME II, 640

sajūsmuôt, ‡ Refl. -tiês, sich begeistern: autuors ... sajūsmuojās un deklamēja ... skaļi A. Upītis Ģertr. 208.

Avots: EH XVI, 414

‡ sâka Bers., Heidenfeld, = sâkas, der Anfang: nuo sākas viņam gāja ne˙kuo teikt Sessw. dievs nuozīmēja sākas laikuos spīdē̦tāju RKr. VIII, 72. pa rudens laiku un ziemas sāku Azand. 65.

Avots: EH XVI, 469

saķem̃mêt, tr.,

1) glattkämmem; fertigkämmen:
matus. viņi jau galvas bij saķemmējuši Vēr. I, 1456;

2) (Garn) durch den Weberkamm ziehen
(perfektiv): tuo (= aude̦klu) tad uzbuomēja..., sanītīja, saķemmēja un sāka aust Kaudz. Ve̦cpiebalga 54. Refl. -tiês, sich kämmen (perfektiv): viņš saķemmējās Kleinb. st. 58.

Avots: ME II, 662

samiet, tr., (Pfähle) eintreiben (auf mehrere Objekte bezogen): samējuši. ap ugunskuru mietus LP. V, 126. samēja ruokas dubļuos Dr. pē̦rn samējām daudz stabiņu N. -Peb.

Avots: ME II, 688

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

sasmiêt, Refl. -tiês: auflachen: eņģelis, taidu bildi re̦dzē̦dams, sasasmēja Pas. X, 101.

Avots: EH XVI, 449

satèmêt ² , hinzielen: medinieks labi satēmēja un tad izšāva Saikava.

Avots: ME III, 762

I satim̃mêtiês, zornig werden Salisb., Wrangelshof: pate satimmējas M. Liepa MWM. X, 922; trotzig werden ("saspītēties") Seppkull.

Avots: ME III, 763

sazīmêt, tr.,

1) verzeichnen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): šie tapa sazīmē̦ti radu rakstuos I Chron. 6, 17;

2) auch sazīmuôt, erkennen:
tuo varē̦tu sazīmēt Poruk. viņa pūlējās sazīmēt, atcerēties re̦dzē̦tuo seju Veselis Saules kapsē̦ta 14. viņš gāja pa mežu krustu šķē̦rsu, līdz atkal sazīmēja ceļu Druva II, 725. nuo jūsu valuodas es jūs uz˙reiz sazīmuoju A. v. J. 1897, S. 474, Saikava. tas vīrā sāzīmuoja Stulpi MWM. VI, 596.

Avots: ME III, 796

seimes (seĩmas Naukschen) vārds, ein Beiname Ruj. n. U.: senāk gan˙drīz katru māju vai cilvē̦ku apzīmēja bez īstā vārda ar seimes vārdu Ruj. Aus estn. sõim "Schimpfwort"?

Avots: ME III, 813

sekmêt, -ẽju,

1) tr., fördern; Gedeihen geben
U.: centies sekmēt viņu garīguo attīstību Latvju tauta XI, 1, 67. katrs izpilda savu uzde̦vumu; kuopīgi padarāmuo darbu se̦kmē̦dams, veicinādams Kaln. Uozuolk. māc. 57. viņš rūpīgi sekmēja šuo peļņas zaru SDP. VI, 64;

2) sich erkundigen
Mag. IV, 2, 144, nachforschen Erlaa, Lems., Gr.-Jungfernhof n. U., Golg., spüren L.: kuo tik daudz sekmē? was fragst du so viel? U. Refl. -tiês, gedeihen, gelingen, guten Erfolg haben, bringen: darbs ne˙maz nesekmējies LP. VII, 374. saimniekam dzīvē tâ vairs nee̦suot sekmējies 834.

Avots: ME III, 814

‡ sìrmêt ² Bērzgale, grau werden (r. сѣдѣть); alus arī var s. kubulā ebenda. Refl. -tiês Seyershof, grau werden: saulīte sir̃mējas mākuoņiem.

Avots: EH II, 488

šķir̃mêtiês: meitām ... darbs nav šķirmējies Azand. 25. aude̦kls jāiesāk ... sestdienā, tad drīz šķirmējas Lttic. 1253.

Avots: EH II, 637

šķir̃mêtiês Bauske, sich fördern, vonstatten gehn: mums... slavu valuodā dievkalpuošana labāk šķirmējas Latv.

Avots: ME IV, 44

‡ šķũmêtiês Seyershof "vilties": kad kādreiz šķūmējas, tâ ka uz le̦dus paslīd kāja, tad izlauž ar kāju.

Avots: EH II, 641

‡ II slikte Diet., = strimala 1: zvejība ar sliktēm Latv. Av. 1876, No 99 (aus NB.). izme̦t tīklus un ķer ar tiem sliktes (ve̦cs vārds, ar kuo agrāk apzīmēja strimalas) Janš. Nīca 24.

Avots: EH II, 525

‡ *smējš "?": tā man ... pretim sēž kâ smēja. meitene Fallijs Zalktis 1907, 3, S. 39.

Avots: EH II, 537

smiêkls: auch Višķi; smēja gardu, rupju smieklu Delle Negantais nieks 242. iesmējās lieluo smieklu A. Upītis Laikmetu griežos I, 76. paruotājās tāds mazs smiekliņs uz vaigiem Vanagu ligzda 57. aiz smiekliņa nevarēju BW. 29117, 2 var. ne pa vienam smieklam viņa izbijās Seibolt. kâ smieklā (im Scherze) smej FBR. XVI, 165.

Avots: EH II, 539, 540

sumêt,

1) grüssen
Für. I; aus *sumnêt (vgl. suminât 1)?

2) summen
Smilten, Adsel: mīļi un jauki tās sumēja ausīs man A. v. J. 1897, S. 211;

3) leise und undeutlich sprechen
Zerrauxt.

Avots: ME III, 1120

šũmêt, ‡ Refl. -tiês, schäumen (intr.) Bers., Kreuzb. (mit ù ² ): alus šūmējas.

Avots: EH II, 658

svel˜mêt,

1): nakti spilve̦ns svelmēja Be̦rtas deniņus Delle Neg. nieks 109;

2): s. (ar juoni) sìenu šķūnī (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH II, 614

sviêdiẽns, der Wurf: jaunākais svieda... ābuolu, bet tam iekrita ūdenī; brāļi par tik nejēdzīgu sviedienu apsmēja jaunākuo LP. V, 279. izvairījies nuo sviediena 46. kuokam nuoplīsusi nuo sviediena liela šķembele VI, 226. vai redzi, kas tas par sviedienu? dziedādams aiziet 382. Sprw.: sviediena galā ve̦lns Birk. Sakāmv. 92.

Avots: ME III, 1165

I tāmêt, -ẽju,

1) = vè̦ruôt, wahrnehmen, mutmassen, absehen, deuten: es tâ tāmēju, ka rītu būs lietus Druw. n. RKr. XVII, 83, (mit à ²⁾ Lis. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, vai sausu A. X1, 466. kapteinis tãmēja, ka tuvumā atruodas kāds le̦dus kalns Janš. B. 206. nuo ve̦ctē̦va nuopietnās sejas viņš tāmēja, ka kaut kuo bēdīgu, nelabu stāsta Plūd. LR. 111, 71. labi ieskatījušies mes pie labās ruokas ve̦stuo varam tāmēt par ve̦cākuo Aps. V, 17;

2) zielen
Wandsen (mit ã), Adl., Adsel, Selsau, Holmhof, Odensee, Stockm. (mit à ^2), Dr.;

3) "наворачивать" Dr. Ableitung von tām I?? Vgl. auch tēmêt.

Avots: ME IV, 147

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

tēmēt, -ẽju,

1) = tāmêt 1, wahrnehmen, deuten, absehen, erwägen Celm., Erlaa, Lubn., Sessw., Wessen: visi veŗas, visi tēmē, voi es ciki gudra e̦su BW. 22678. es tēmēju, tēmēju un nevarēju pazīt Lubn. pē̦rk... avīzes un nuo tām tad tēmē, kuo prūši gribuot darīt A. Brigader Daugava I, 1322. Pēterītis sāk ausīties un tèmēt ² Vīt. 51; seine Aufmerksamkeit worauf wenden Meiran (mit è ² ): suns tēmēja uz krūmu pusi Warkl.; Acht geben: gan tēmēja vārītājs, lai ni˙kas ni˙kā neieme̦t Pas. V1, 134;

2) = tāmêt 2, zielen Golg., Grawendahl, Kalz., Laud., Lennew., Lubn., N.-Peb., N.-Wohlfahrt, (mit ẽ ) MSil., Notk., (mit è ² ) Aiviekste, Bers., Bērzpils, ("mit ê ") Fest., Meselau, N.-Schwanb., Sessw.: ne katrs šāvējs pruot labi tēmēt Grawendahl. pieliek tuo (= šauteni) pie vaiga un tēmē Valdis Stabur. b. 263. ierauga zaki skrienam, sāks jau tēmēt Pas. II, 381 (aus Dahlen), ilgi tēmejis gailim LP. V, 3. taisni tē̦mē̦dams uz caurumu Vīt. 36. turks jau tēmē krūtīs MWM. IX, 448. tēmēja..., kamē̦r nuotemēja A. Brigader Daugava I, 1227. vīrs tēmēja pāri par... ezera gapumu LP. VI, 636. turējis ruoku apaļu tēmējamuo skrituli LP. VII, 963. šāds izteikums bija labi tē̦mē̦ts un zīmīgs A. v. J. 1896, S. 28. labs tē̦mē̦tājs Kaudz. Refl. -tiês Bers., Lubn., zielen. Gleich li. tèmèti(s) Lit. Mitt. I, 301 oder tė˜myti(s) "(sich) genau merken" wahrscheinlich auf r. тямить "wissen" (zur Bed. vgl. klr. тямити "merken") beruhend; vgl. auch tāmêt I. Li. tė˜rnytis hat Fick Wrtb. I4, 442 zu gr. τημελής "sorgend" gestellt, aber dies dürfte aus *τλημελής dissimiliert sein (zur Form vgl. einerseits ἀμελής "sorglos", anderseits - τληπαϑής "unglücklich").

Avots: ME IV, 171

trimêt: divi puiši pie̦cus lika pi akmiņa, - vis netrimēja Warkl. n. FBR. XI, 122.

Avots: EH II, 695

ugunsvẽmẽjs: ugunsvēmēja kalns, ein Vulkan.

Avots: EH II, 712

uzbuõmêt, (das Garn) auf den Weberbaum bringen U., Gr.-Sessau, Siuxt: aude̦klu uzbuomēt aušanai Bauske. tuo (= aude̦klu) tad uzbuomēja tinuot uz streļļu buomja Kaudz. Vecpiebalga 54.

Avots: ME IV, 320

uzdumêt, erdröhnen: pē̦rkuons uzdumēja KatrE.

Avots: ME IV, 326

uzkrãmêt,

1) (auf etw.) aufkramen, hinaufkramen:
apraka meitu un uzkrāmēja akmeņus virsū. uzkrāmēt mantas uz klētsaugšu;

2) aufkramen, aufräumen
LKVv.: uzkrāmēt istabu;

3) uzkrāmēt ve̦zumu, Sachen in eine Fuhre packen
Golg. Refl. -tiês, (für sich) aufkramen, -räumen (perfektiv): viņa uzkrāmējusies, sie ist mit dem Kramen, Räumen fertig Salis.

Avots: ME IV, 344

uzlaĩmêtĩês, glücken: man uzlaimējas atrast sēnes.

Avots: ME IV, 350

uzzìmêt,

1): u. puķes uz sienas Orellen u. a.;

2): pēc plūksnēm tuos uzzīmēja Bigauņc. 42.

Avots: EH II, 740

vaĩrums,

1) die Menge, die (grosse) Anzahl, ein grosses Quantum:
liels vairums naudas LP. VI, 232; VII, 1069. zvejniekam laimējas saķert lielāku vairumu zivju Aps. V, 5. krāj krietnu vairumu uolu Etn. II, 67. skuolu ir še bagāts vairums A. XI, 693. par gadu vairumu nav jākaunas MWM. VIII, 409. tev nebūs pazust vairumā Asp. VII, 5. gaŗi vilku, smalki sprēžu vairumiņa gribē̦dama, ka varēju svešus ļaud([]s ar vairumu apveltīt BW. 25187. smalku vērpu mazumiņu (maz liniņu 6998, 1), vairumiņa gribē̦dama 7343. es samalu vairumiņu (Var.: lielu mali, krietnu mālu) 22542 var. duod, māmiņa, manu tiesu, es negribu vairumiņu (Var.: neba daudz man vajaga) 16403. cauri caur tautām, caur tuo pašu vairumiņu (Var.: biezumiņu) 10498. - vairumā iet Kaudz. M. 62, sich vermehren: manta gājusi pilnībā un vairumā LP. VI, 110. - Lok. vaĩrumā,

a) in Mengen, viel:
sēju auzas vairumā (Var.: pa pilnam) BW. 28133; 5212; 29932. asinis vairumā plūst Vēr. I, 1290;

b) = vairatā Bers., Kalzenau,

c) mehr:
priecāsimies mēs, sieviņas, viena sieva vairumā (Var.: vairāk) BW. 24717, 1:

2) die Mehrzahl, die grössere Menge, die Majorität
U.: balsu vairums Kaudz. M. 191; MWM. VIII, 192.

Avots: ME IV, 442, 443

veiduols* auch veiduolis*, das Bild, Porträt LKVv., Wid.; das Ideal (Kronw.); das Modell, das Vorbild: izstatīt bildes jeb veiduoļus aplūkuošanai K. Müller. duomas zīmēja priekšā veiduolus Vēr. I, 668. atgādinuos viņas sejas veiduolu II, 277. apģē̦rba pamata veiduols A. XI, 11. idejai un veiduolam līdzi se̦kuo jūtas MWM. XI, 309. liec pīšļuos gāzties veiduoliem! Asp. VII, 5.

Avots: ME IV, 522, 523

vem̃t (li. vémti), vemju, vẽmu, sich erbrechen, vomieren U.: Sprw. kur tuo ņems, ka žīds vems! Br. sak. v. 1513. bē̦rzs sāk vemt, der Birkensaft fängt an zu gerinnen Fest., Lub. vemjamā sakne Preip. 21 oder vemjamās zâles, ipecacuanha, tatarus stibiatus u. a. Ārstn. kal. II, 99. - Subst. vem̃šana, das Vomieren; vẽmẽjs, wer vomiert; uguns vēmējs MWM. VI, 543 od. uguns vēmēja kalns, der Vulkan. Nebst vimbas "Geifer", vē̦mas und li. vimdyti "erbrechen machen" zu ai. vamiti "erbricht", gr. ἐμέω (wozu Specht KZ. LIX, 118 f.), lat. vomō "erbreche", an. váma "Übelkeit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 262 f., Trautmann Wrtb. 350, Boisacq Dict. 247 und Wood AJPh. XXVII, 62.

Avots: ME IV, 536

zìmêt (li. žymėti "bezeichnen"), -ẽju,

1) zeichnen, bezeichnen
L., U., kennzeichnen Frauenb. (z. B. ein Zeichen ins Holz einkerben; ein Lamm am Ohr kennzeichnen, um es von den übrigen zu unterscheiden u. dergl.): kungs ar namdari aiziet mežā kuokus zīmēt LP. V, 231. zīmē̦ti vakara brāļi BW. 20317;

2) (eine Zeichnung) zeichnen;

3) abnehmen, urteilen, (nach gewissen Merkmalen) vermuten
U.; deuten;"erkennen": es tâ zīmēju, ich sehe die Sache so an U. mežmalā iet cilvē̦ks; es zīmēju, ka būs kaimiņš, am Waldrande geht ein Mensch, nach gewissen Merkzeichen vermute ich, dass es der Nachbar ist U. zīmējat, bāleliņi, kuŗa brūtes īkstā māsa! BW. 20600, 1 var. (ähnlich: 20647). es skatuos un zīmēju, vai tā sieva būtu mana radeniece, vai ne Frauenb. zīmējiet, sveši ļaudis, kuŗa jums piederēja! Biel. 1380. princis ieraudzīja... meiteni, kuŗu tas zīmēja par savu glābēju JK. V, 1, 68. šuo ē̦ku jau nuo tālenes zīmējām par skuolu Kaudz. lai viņš zīmē (mag er erkennen) LP. VI, 1052;

4) "?": brūtei deva pirmuo glāzi... lai viņu zīmē̦tu (kennzeichnen?)
un apmantuotu BW. III, 1, S. 86. tu gan, ciema brāl, zīmē savu dunci! Alksnis-Zundulis. gan jaunskungs zīmē (gibt Zeichen?), lai klusa Seifert Chrest. II, 76. Reft. -tiês,

1) "?": uz... lūpām zīmējās (war zu sehen?)
sāpīga grumba Vēr. II, 160;

2) = zìmêt 3: zīmējuos tuo Indriķi, kur es biju redzējuse? BW. 20752, 4;

3) sich auf etw. beziehen:
uz kuo tas zīmējas? Kaudz. M. 160. runa īpaši zīmējās uz brūti BW. III, 1, S. 101. - Subst. zìmêšana,

1) das Bezeichnen, Kennzeichnen;

2) das Zeichnen;

3) das Vermuten, Deuten;
zìmẽjums, die Zeichnung: puškuoti ar daiļiem zīmējumiem; zìmê̦tãjs, der Zeichneŗ Zeichenkünstler.

Avots: ME IV, 735