Paplašinātā meklēšana

[mĩksta Drosth. "eine Rute".]

Avots: ME II, 642

[mīkstanĩca "biegsame Zweige" Wid.], mīkstaunīca, die Weidenrute: mīkstaunīcas aug purvuos MWM. v. J. 1897, S. 103.

Avots: ME II, 642

‡ mîkstans ² (vielleicht mit a aus e, ) AP.; ziemlich weich: m. kartupelis.

Avots: EH I, 821

‡ mīkstava Grawendahl, = mī˜stîklas. Aus *mīkstītava?

Avots: EH I, 821

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

apklâjs, die Decke: dzērējam mīksta gulta, dubļu deķis apklājam BW. 19904.

Avots: ME I, 95

‡ atgleijât

1) "ārdēt mīkstu" Sassm.: trauslu dzelzi vajag a. ugunī, tad tā tuop mīksta, valkana;

2) langsam abkühlen
(tr.) Stenden: nedzeršu vis, - kakls drusku jāatgleĩjā. Nefl. -tiês: sich abkühlen Stenden.

Avots: EH I, 142

atgùldinât: atguldina (Jē̦kubu) mīksta gulta Pas. VII, 290 (ähnlich 340).

Avots: EH I, 143

atmîkstens, atmîkšens [-ens wohl aus -enis], Tauwetter N. - Schwnb., Spr.; auch als Adj.: atmīkste̦ns laiks Lind. (wofür bei U. atmīkstajs laiks).

Avots: ME I, 178

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275

cept, ‡

4) rauchen:
katrs cepa savu dūmu (rauchte seine Pfeife) MSil. Refl. -tiês: auch Lems., Pernigel, Salis; brālis ... ce̦pas (= r. жарится) elnē Pas. IX, 435. - Subst. cepẽjs (unter cepējīša), ‡ ce̦pājs, wer bäckt, brät: diža klaipa cepēju BW. piel. ² 18651, 1. mīkstas maizes ce̦pājiņa BW. 11104 var.

Avots: EH I, 266

ciêtnējs,

1): vilna palika diezgan cietnēja, nebij vair tik mīksta AP.

Avots: EH I, 279

‡ cilu, cilus, Adv., locker (nicht fest gepackt) PV.: vietu taisīju cilu, cilu, lai mīksta gulēšana. ve̦lēna stāv cilus.

Avots: EH I, 271

daba,

1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;

2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]

Avots: ME I, 427

‡ dabĩte, Demin. zu daba, die Art, Natur: bē̦rza īste̦nā d. ir sievišķīga, mīksta Kronw. Kopoti raksti un runas 154.

Avots: EH I, 300

dum̃bris (unter dum̃brs II): eine einschiessende, morastige Stelle ("mīksta, staigna vieta, kur tāds kâ trūds") Ramkau (mit ùm). - Vgl. den Sumpfnamen Elles-dumbris Lvv. II, 47 (Wirginalen).

Avots: EH I, 341

dûrānes ² (unter dùraini cimdi): mīkstas dūranes vai pirkstanes Janš. Līgava I, 67.

Avots: EH I, 348

glaudîgs: (kurpes) mīkstas un glaudīgas kâ zeķes A. Brigadere Skarbos vējos 95.

Avots: EH I, 391

I glezêt, - ēju, - ēju,

1) schliefig werden:
par daudz mīksta maize glezē Stelp., [Kārsava, Domopol];

2) nach dem Regen hart werden (vom Boden).

Avots: ME I, 625

gluôtas [Kl., Lis., Kr.], gļuôtas, [gļuotas Ruj.], (nom. pl.) gļuôtis PS.,

1) schleimige Substanz, dicker Schleim:
uz vīģu lapām gļuotas re̦dzamas Rainis. šūniņā sastuopamas arī augu gluotas Luopk. III, 17. cita neatradis, kâ tikai zaļas gļuotis LP. VII, 568;

2) dicker Speichel, Eiter, Auswurf:
raganas izlietuojušas mīkstas gluotas Etn. III, 24. čūskas ritinājās tādas nuoreibušas pa izve̦mtām gluotām bļuodā LP. VII, 671;

3) der Schaum?:
jāmazgājas ūdens gļuotās Etn. II, 134. [Zu gluomas "Schleim".]

Avots: ME I, 632

gre̦bzdas, grebzde U., gre̦bzdi [Ronneb.], grebži Golg.,

1) der Splint, die süsse Rinde unter der aüsseren Rinde der Baüme, namentlich der Birken :
kad pavasarī nuoplēš mizu, tad re̦dzama ap kuoku mīksta suluota gļuotu kārta - gre̦bzdas jeb gre̦bzdi Smilt., Nötk., Dond. bē̦rni grebj nuo bē̦rza gre̦bzdas un ē̦d tās labprāt. pie manim puikas lipa kâ pie mīksta gre̦bzdu bē̦rza BW. 5415, 2. ievas gre̦bzdi Etn. I, 28 ;

2) Abschabsel :
pie galvas jāsien kartupeļu grebzdi Etn. IV, 32 ; 118 ;

3) Raspelspäne
L., St., U. Zu grebt.

Avots: ME I, 646

grìzte: auch Nötk., (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit î ² ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î ² ) Seyershof; valgs trijām grîztēm ² "?" Grob.; grìztu grìztēm ² saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407

gur̂dzêt [PS., Lis., C., Arrasch u. a.], -dzu, -dzēju, gur̂gt [Arrasch, gur̃gt Nigr., Dunika], -dzu, knistern: sniegs mīksts un gurdzēt gurdz zem kājām MWM. VII, 802; III, 586. mīksta piena kleņģere, ka gurdz vien VIII, 498. Vgl. li. gurdė´ti "бурчать в животѣ" und] gurgžė´ti "хрустѣть".

Avots: ME I, 683

ize̦cuôt, porös werden: maize mīksta izce̦pusi, brangi ize̦cuojusi Etn. II, 129 Kontamination von izacuot und izecêt [?].

Avots: ME I, 734

izsàlît, durchsalzen: gaļa nu izsālīta. mīkstas ziepes var pārvērst par cietām, vajag tikai piemest sāli, jeb, kâ saka, ziepes izsālīt. [Refl. - tiês, eingesalzen, zur Genüge salzig werden: gaļa vēl nav izsālījusies Bauske.]

Avots: ME I, 796

izsutinât, (li. iššùtinti), tr., fakt. zu izsust I, durchbähen: mīksta izsutināta sluota. kuoku mē̦dz pirms liekšanas sakarsēt vai izsutināt Konv. ² 2398. [Refl. - tiês, sich recht ausschlafen U.]

Avots: ME I, 807

izvàrît, ‡

2) = izvârîtiès 1 Kaltenbr. (mit -êt): gaļa putra izvārē mīksta; ‡

3) aussprechen, ausplappern
Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "bezkaunīgi izrunāties" Seyershof: nabagi visādi izvārās par viņiem; ‡

4) hinausstürzen
Ermes, Smilten, Trik.: visi izvārī[ju]šies darzā skatīties Pas. XII, 45.

Avots: EH I, 494

ķērpis,

1) gew. Pl. ķērpji, Flechten (lichenes)
RKr. II, 73. [ķḕrpji C., ķêrpji ² Ruj.]: vienā ve̦zumā plē̦šuši nuo ce̦lmiem ķērpjus, uotrā mīkstas purva sūnas LP. VII, 775;

[2) ein Unkraut im Flachse
Ruj.] Zu ķērpes.

Avots: ME II, 376

ķinka,

1): auch (mit in̂ ² ) Lems., Salis; cmīksta, neirde̦na pika" (mit in̂ ² ) Seyershof: maize izce̦pta tāda kâ ķ., ķeŗas zuobuos iekšā.

Avots: EH I, 703

koza: auch Ladenhof n. FBR. XI, 65; riekshem ir cieta, ābuoliem mīksta, jāņuogām plāna, saulenēm bieza k. Lems. pušumam jau uzme̦tusies virsū plāna koziņa ebenda. k. biezputrai Salis n. FBR. XV, 59. maizei apkaltusi k. A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84. nuomizuočam kālim k. apkārt ebenda. kad sausa zeme ir, tad sakalst k. cieti, un nenāk sē̦klai dīglis ārā Seyershof. viņš pupas ar kozām neē̦d ebenda.

Avots: EH I, 639

krẽ̦sls,

1): nav mīksta dūnu krē̦sla BW. 22295. paceļ man guoda krē̦slu 13250, 40; "= ‡ krēslis" Stenden; krē̦sls, der Dachstuhl Iw.: visiem šķūņiem tīk taisīti krē̦sli zem spārēm Ramkau; kauna k., die Armesünderbank BielU.: kauna krē̦slā nuosēdies, er ist zu Fall gekommen;

2): auch Zvirgzdine; ‡

4) in Pflanzennamen:
bišu k. ("?") Frauenb. (vgl. biš(u) krēsliņš unter bite 4 und krêsliņš); ve̦lna k., actaea spicata Oknist; ‡

5) ein Teil einer
nits Kaltenbr.

Avots: EH I, 651, 652

kusmenis, ein Schmeicher, "kam mīksta mēle, kas ar tuo pruot vajadzīguo izdabūt" Etn. IV, 99. [Vgl. kuslis

2.]

Avots: ME II, 328

liblaba, libulabu lapsiņa,

1) [liblabiņš Dond.], der Schmetterling Sassm. (in der Kindersprache), [Gipken];

2) comm., der Schmeichler:
tā tik tāda liblaba Dünsb. mīksta mēle kâ libulabu lapsiņai Naud.;

[3) liblabiņi, junge Mädchen mit leichtem Betragen
Gipken. - liblaba 1 u. 3 jedenfalls aus liv. liblaba "Schmetterling"; zur Bed. 2 vgl. noch liberêt und liv. libdi "schmeichelnd".]

Avots: ME II, 465

līksmanis Sessw., [lĩksmenis Jürg. ], liksmenis Sinolen, līksminis Trik. n. U., eine moorige, schwankende Sumpfstelle, sumpfiger, schwankender Seerand: e̦ze̦ra līksmanis ir e̦ze̦ra mala, kuŗa līguojas un zem kuŗas ir ūdens un ļuoti mīksta dūņa. [Wohl zu līguôt; vgl. lĩguotne

1. ]

Avots: ME II, 486

‡ ļom̂purans ² Salis, weich, schlaff, locker, haltlos: spuolīte sajūk un paliek tāda mīksta, ļompurana.

Avots: EH I, 773

I luksts (li. lùkštas ["eine breitblätterige Sumpfpflanze; = nymphaea luteä, s. Būga PФB. LYXII, 187 f.]), luksta,

1) der Halm
(lukstiņš) Neik.; weiches, breitblättriges Gras: luksts jeb mieža brālis - zâle upmalās, līdzīga miezim Friedrichswald. luksts - lapuota, mīksta zāle aug gar upmalām. mieži kâ luksta, herrliche Gersfe Etn. II, 188. labība lukstā, das Getreide ist reif Friedrichswald; luksti, grobes Heu L.;

2) luksti, Siauden, Stengel, Blätter: kartupeļu, burkānu luksti, Kartoffelstauden od. -stengel
[Dond.], Kand., Autz, Kursiten, N.-Sessau; Burkanenblätter Kand., Samiten;

[3) sē̦tas luksts "ein Zaunstecken" Warkl.].

Avots: ME II, 511

ļur̂ka,

1) ein weicher, durchnässter Gegenstand:
āda mīksta kâ ļurka. pastalas izžulgušas zvejuojuot kâ ļurkas Druw., [Fest.);

2) eine von Pfeifenol durchtränkte Pfeife:
visiem atņemtu tās ļurkas Alm.;

3) ein Säufer, Schlappschwanz:
tavs vīrs ir ļurka Dond., Kand.; ["ein schlaffer, weichlicher Mensch" Tirs., Warkl.;) ļur̂ka ² (auch Salisb.], ļur̂kubiksa ² , -biksis, ein Schlappschwanz, Tolpel, Plumpsack: nu kuo tad tu tāds ļurkubiksa vari man pateikt? Degl., Kand.;

[4) auch: ļurkata, was lose geworden ist, z. B. ein Beilstiel
Fest., Stelp.;

5) ļurka PS., Wolmarshof, jem., der unschon arbeitet;

6) ļur̂ka ² Dunika, ein Dummkopf].

Avots: ME II, 544

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

maũriņš: polygorium Ulanowska Łotysze 100, polygonum aviculare Oknist; maũrs: zaļajam mauriņam BW. 24340, 1 var. minu nātriņas, lai aug m. 1587, 1; cietais m.; polygonum aviculare Ramkau; mīkstais m., poa annua ebenda; vienkāj[as] m., ein gewisses Kraut Salis.

Avots: EH I, 786, 787

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mîksts,

1): rudzu alus ir m. (bez asas piegaršas) AP., Auleja, Sonnaxt. mīksta (= viegli slaucama) guovs Sonnaxt. me̦tiem vērpj gruodāku dziji, audiem - mīkstāku ebenda;

2): m. (= apmācies, silts un bez vēja) laiks Heidenfeld. mīksta diena Auleja, kad slēģi ķīkst, mīkstāks vējš Kaltenbr. mīksta pavasara Grob.;

3): m. (nepieaudzis, jauns, neizturīgs) zirgs Salis. cilvē̦ki izlaižas, paliek mīksti ebenda;

4): ļuoti m. (iztapīgs, glaimīgs) bija pie kungiem Kaltenbr. kas labāk mācēja klanīties, tam mīkstāk (vieglāk, neliekuot daudz lūgties) kuo iedeva Salis. zuošu spalva duod mīkstu rakstu Azand. 104.

Avots: EH I, 821

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

[II milava Grünh., mila

I ("mīksta, biezi save̦lta vadmala").]

Avots: ME II, 626

‡ necerîgs "?": bē̦da, bē̦da, jauns puisīti, necerīga ļaudaviņa! ni tev taisa mīkstas vietas, ni mīļi ... parunā Tdz. 47703.

Avots: EH II, 10

nùokul˜t

1): n. ar vāli drēbes mīkstas un glumas Frauenb., Seyershof. nuokūlām [līdz nāvei] Cacana meitu Vanagu ligzda 27. ruokas kusa, - nevarēja rakstā n. Ramkau; ‡

2) töten
Lng. Refl. -tiês, ‡

2) das Dreschen (des Getreides) beendigen
Pas. X, 305: n. pa slitu laiku Seyershof; ‡

3) ausgedroschen werden:
labi nuokūlies klājiens Ramkau; ‡

4) vom Dreschen müde werden:
bija tâ nuokūlušies, ka ... Jürgens 68; ‡

5) mit Mühe an einen Ort gelangen
Diet.

Avots: EH II, 57

‡ pabļur̂bêt ² Dunika, aufweichen (intr.): druva pabļurbējuse pa˙visam mīksta.

Avots: EH II, 121

palse̦ns (unter pal˜sans),

1): mīkstajā, palse̦najā sniegā Vindedze 200;

2): p. zirgs Kaipen.

Avots: EH II, 152

pamîksts, pamîkšķs Zalkt., ziemlich weich, gelinde: pamīksta daba, pamīksts laiks, cilvē̦ks. [viņš tuo pamīksti gaŗām laide U., er hat da zu weichmütig Nachsicht geübt.]

Avots: ME III, 71

‡ papiņa Bērzgale, Borchow, das Fleisch (in der Kindersprache): e̦suot gan mīksta p. (gaļa) Pas. III, 467 (aus Lubn.).

Avots: EH XIII, 162

pavilnis,

1) "weiches Gras
(Ohlenhof); Grummet" Warkl.: ēdiet, guovis, purva zāli, līdz pavilnis nuoziedēs! kad pavilnis nuoziedēs, tad laidīšu ābuolā BW. 28993;

2) "re̦ta, mīksta vilna" Ohlenhof; "feineres Haar zwischen Borsten" Ronneb.; "smalkas spalviņas ap kaklu, kur beidzas mati" Sessw.;

3) "die untere, ablösbare Schicht einer
be̦ka 1" Sessw.

Avots: ME III, 137, 138

pê̦ds: auch (= pê̦da 1 und

2) Pas. VII, 343 (aus Atašiene), Alswig n. FBR. XIX, 126, Baltinow n. FBR. XI, 132, Eversmuiža n. FBR. VI, 37, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Pilda n. FBR. XIII, 51, Skaista n. FBR. XV, 40, Adsel, Auleja, Karva, Laitzen, Lixna, Līvāni, Warkl., Višķi, Zvirgzdine; viņš iet pa pē̦diem Karva. pa tiem ve̦cuos pē̦diem iet (sich nach alten Bräuchen richten)
Auleja. apsagriezt trīs reizes iz (= uz) pē̦da Pas. VI, 388 (aus Welonen). sāka pa pē̦diem dzīties, kur jī ir palikuse X, 223 (aus Domopol). zem naga cūkai atruodas mīksta gaļa; tis saucas p. Liepna; = pê̦da 4 Līvāni, Warkl.; izkapts p. (s. pê̦da

6) Lixna; kaķa pē̦di, gnaphalium arenarium Ulanowska Łotysze 14.

Avots: EH XIII, 227

‡ pekņa, schlecht ausgebackenes, schliefiges Brot Laud., Lubn.: tē̦vs atgrūž mīkstas maizes kukuli ar atlē̦kušuos augšējuo garuozu. - atkal pārce̦pta! kas tādu pekņu var ēst? Upītis Vecas ēnas 205.

Avots: EH XIII, 219

plêkša Gr.-Buschhof, Warkl., ein Büschel, eine Zotte: vilnas plēkša. mākuonītis kâ mīkstas vilnas plēkša Druva l, 1208. Jurkam visi mati bija vienā plēkšā Jauns. Baltā gr. l, 114. velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns.; plêkša, ein Klumpen von gefrorenem oder verfaultem Stroh resp. Heu, der nur mūhsam von der Gesamtmasse losgerissen werden kann: šituo salmu nevar ieplêst: ragā sasaluši, plēkšām vien Gr.-Buschhof; plēkša "vilnas kāršanas paņēmiens" Wessen. Aus lêkša unter dem Einfluss von plêst umgebildet?

Avots: ME III, 339

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

prauliens Kronw., das Moor, "kur me̦lna, mīksta zeme, kur stieg iekšā, kur zemesmalku griež": praûliens ² Nigr., Dunika; eine Stelle mit vielen prauli.

Avots: ME III, 379

pũšļât PS., Drosth. (li. púslioti "ein wenig von Zeit zu Zeit blasen" KZ. LII, 298), -ãju, pũšluôt C., N.-Peb., pùšļuôt ² Kl., Golg., tr., intr.,

1) "mit eins pusten, blasen"
Für. I: zirgs pūšļā ar vē̦de̦ru, das Pferd bauchschlägt;

2) mehrfach (an)hauchen, (be)blasen:
es adīju, es rakstīju, savas ruokas pūšļuodama BW. 7169. bāliņ, tava līgaviņa mīkstajām ruociņām: vienu sieku samaluse, staigā ruokas pūšļādama (Var.: pūšļuodama) 22485. es pūriņu piedarīju ganuos, nagus pūšļuodama (Var.: ruokas saldē̦dama) 25525;

3) mit Beblasen, Anhauchen Zauberei treiben
U.: es iemetu asu dadzi savā guovju laidarā, lai raganas nuoduŗas, ... telēniņus pūšļuodamas BW. 32472 var. - pūšļuošanas vārdi Etn. I, 76, Besprechungsworte, die beim Zaubern mit Blasen gebraucht werden. pũšļuôtãjs Sassm., ein mit Blasen Hokuspokus, Treibender, ein Besprecher, Quacksalber: pūšļuotājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184. pūšļuotājs nuodarbuojas vairāk ar slimniekiem, priekš kam izlietuo appūšļuotus ūdeņus DL. sāls pūšļuotājs U., LP. VII, 706. Zu pūšļa.

Avots: ME III, 451, 452

raûdulîgs (li. raudulìngas "kläglich ") Stelp., Fest., raûdelîgs, weinerlich: raudulīga balss. raudulīgi runāt A. XXI, 24. Ķencis runāja ar˙vienu gaudīgāk, gaŗāk un raudulīgāk Kaudz. M. 160. uodi... raudulīgi sīc, pēc asinīm izslāpuši Jauns, raudulīga žē̦luošanās Apsk. v. J. 1905, S. 171. onkulis savieba raudulīgu ģīmi C. T. R. I, 42. pārve̦stuo bērniņu... pabāza pagultē, lai tas nebūtu raudelīgs BW. I, S. 180. nuo baznīcas ārā iedama, māte stipri piespieda kreisuo e̦lku pie durvju stenderes, lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs ebenda S. 182. brāļu draudzes raudulīgajām un pārāk mīkstajām dziesmu skaņām Austr.

Avots: ME III, 484

sačûpstinât,

1) s. lūpas, mit den Lippen schnalzen
(perf.) MSil.;

2) auch sačûpstît, leckend und saugend aufessen: sačūpstīt sukura gabalu Mehrhof. āda tik mīksta, ka tuo var sačūpstināt Wolm.

Avots: ME II, 606

saglezêt, intr., schliefig werden Golg., Gr.-Buschhof: maize ar sakritušu, saglezējušu apakšgaruozu Stelp., Üxkül. konfektes mīkstas, saglezējušas, pie papīriem pielipušas Duomas IV, 131. zeme saglezējusi, nach dem Regen hart geworden AP.

Avots: ME II, 626

‡ sagŗuzis (part. prt. act.) "?": ziemeļu puse kuokam ir sagŗuzusi nuo aukstuma: tā lūst, kad liec, bet nestiepjas; dienvidus puse ir mīksta, tā vairāk stiepjas Siuxt.

Avots: EH XVI, 411

salùgt, tr.,

1) zusammenbitten, einladen
(auf mehrere Objekte bezogen): salūgt bēriniekus LP. IV, 7. par viesiem brūte salūdza savus radus BW. III, 1, 26. es salūdzu (Var.: sasaucu, saaicinu) jaunus puišus salda alus nuodzerties BW. 9423, 4. mīksta mēle salūdzuot, īsa ruoka mieluojuot 28512;

2) bittend erlangen:
jau biju salūgta, sade̦rē̦ta BW. 24046, 1. Refl. -tiês, eine bestimmte bezw. längere Zeit bitten: ilgi salūdzies LP. VI, 84. salūgušies līdz pusnaktij VII, 143.

Avots: ME II, 677

sàutîgs, ‡

2) "pilns tvaika" N.-Peb.: pirts sluotiņas, kas ar teicamuo siltumu tapušas it mīkstas un sautīgas Aps. J. Raksti I ² , 95. s. gaiss N.-Peb.

Avots: EH XVI, 462

savilnît,

1): "sapurināt" AP., Jürg., Wallhof; ‡

2) "?": skuoteli tā ieraudzīja savilnītu zem gultas Ciema spīg. 263. aste kâ izkulstītu linu sauja, kupla un nesavilnīta 227; ‡

3) üppig in die Höhe wachsen
Heidenfeld, Lasd., Schwitten; üppig in die Höhe wachsen, wobei die Spitzen sich senken C.: zâle tur bija mīksta savilnījusi Ciema spīg. 201; ‡

4) aufessen
Lubn.

Avots: EH XVI, 466

sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,

1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) ² U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);

2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.

Avots: ME III, 843, 844

skal˜be(s) Jürg., skàlbes ² (nom. pl.) Lub., Bers., Warkl., Selšau, skalbes U., Mag. IV, 2, 81; RKr. II, 64; Etn. III, 7, acc. s. skàlbi ² Kr., skalbji Etn. I, 65, Alswig, skalbi U., Sing. skàlbis ² Kl. Laitzen, gen. pl. skalpju JR. IV, 31, Kalmus (acorus calamus L.): e̦ze̦ra līmenis spīdēja . . . aiz skalbēm un niedrām Apsk. v. J. 1905, S. 307. brien pa mīkstajām skalbēm se̦klajā upītē A. XV, 248. skalbju sakņu sulā Etn. IV, 115 (aus Erlaa). - puķu skalbes U., Mag. IV, 2, 75; RKr. II, 72, die Schwertlilie (iris L.); zilā skalbe Wid., RKr. III, 70 (aus Lös.), iris sibirica L. Zu mnd. schelp "Schilf" u, a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 595)? Vgl. skaldes.

Avots: ME III, 867

skal˜be(s) Jürg., skàlbes ² (nom. pl.) Lub., Bers., Warkl., Selšau, skalbes U., Mag. IV, 2, 81; RKr. II, 64; Etn. III, 7, acc. s. skàlbi ² Kr., skalbji Etn. I, 65, Alswig, skalbi U., Sing. skàlbis ² Kl. Laitzen, gen. pl. skalpju JR. IV, 31, Kalmus (acorus calamus L.): e̦ze̦ra līmenis spīdēja . . . aiz skalbēm un niedrām Apsk. v. J. 1905, S. 307. brien pa mīkstajām skalbēm se̦klajā upītē A. XV, 248. skalbju sakņu sulā Etn. IV, 115 (aus Erlaa). - puķu skalbes U., Mag. IV, 2, 75; RKr. II, 72, die Schwertlilie (iris L.); zilā skalbe Wid., RKr. III, 70 (aus Lös.), iris sibirica L. Zu mnd. schelp "Schilf" u, a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 595)? Vgl. skaldes.

Avots: ME III, 867

šmĩkstêt AP., Drosth., Grünw., Jürg., Nötk., Salis, MSiI., Salisb., Schujen, Serben, Smilten, Stolben, Sennus, Stenden, Schibbenhof, Wandsen, Widdrisch, (mit ì ² ) Bers., Kl., Go1g., Ogershof, Stomersee, Saikava, Aahof, Festen, Selsau, Sessw., Schwanb., šmīkstêt Spr., Wid., Lennew., Fehteln, Lasd., Laud., Meselau, N.-Peb., Ramkau, Wessen, šmīkšķêt Fest., Grünw., Lennew., auch refl. -tiês, Schallverbum, = smīkstêt I, knallen, klatschen, schnalzen, pfeifen, sausen: braucuot pātaga pa gaisu(gar ausīm) vien šmīkstēja Jürg., Fest., Salis, Schibbenhof, Wessen (ähnlich: A. v. 3. 1898, S. 8). gans vicina rīksti pa gaisu tik ātri, ka šmīkst vien Drosth., Katharinenhof, Ruj. vicuoja tik (ar žagariem), ka šmīkstēja vien Valdis Stabur. b. 189. skūpstās, ka šmìkst ² vien Adsel. dzirdi ... putna spārnus šmīkstam R. Kam. 169. (ähnlich: Aps. V, 11; Saul. III, 226; Kaudz. Vecpiebalga 8). guovs skrēja caur krūmiem, ka šmīkstēja vien Ramkau. bulta šmīkst pa gaisu A. XXI, 597. sirmie bē̦rzi šmīkst MWM. XI, 260. šmīkstē̦dams kuoks nuokrita Saul. I, 76. pusnakts vē̦sma šmīkst MWM. IX, 40. dzirdēju . . ., kâ lietus šmīkstēja Stari II, 259. pele šmīkst Salis. iet ar jaunām pastalām, ka šmīkst vien Schibbenhof. kāvi kaujas, ka šmīkš vien Fest. šmīkstuošs truoksnis Saul. Vēr. I, 1167. smīkstējas linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977. sviežu šautri aruodā; ja bij rudzi, šmīkstējās, ja pe̦lavas - plūšķējās 25853 var.

Avots: ME IV, 85

‡ *šmīksts (od. *šmīksta?) "?": ruoku nuoskūpstījis ar skaļu šmīkstu Jauns. J. un v. 199.

Avots: EH II, 649

spìlve̦ns C., Jürg., spilˆve̦ns ² Karls., Dunika, Selg., Bershof, spilve̦ns U., spilvē̦ns Bauske, spilˆvē̦ns ² Nigr., spìlvenis Ermes, spìlvenis ² Kl., Bers., spìlvins PS., Wolm., spilvins Sussei n. FBR. VII, 132, spìlvans ² Prl., Demin. spilveniņš, spilventiņš, verächtl. spilˆvēnelis ² Janš. Dzimtene ² I, 56, das Kissen, Bettkissen: sniedzes spalvu spilventiņš BW. 8722. dūju spilventiņus 9989 var. guli . . . putnu spalvu spilve̦nā (Var.: spilvenī) 30758, divi kārtas pēļu liku, trešuo mīkstu spilveniņu 15705, 13. vietu taisu mīkstajuos spilvinuos 15705, 19. spilvan[u]s liku zem sāniem 15705, 2. gultā ze̦m spilvina Pas. IV, 285 (aus Atašiene). Doch wohl eher zu spilva I (nach Walde Vrgl. Wrtb. II, 679), a1s etwa entlehnt (vgl. mhd. pfülwe, frühnhd, pfulwen "Pfühl").

Avots: ME III, 996, 997

spruõdze Ahs., spruôdze ² Pilten,

1) spruõdze Bershof, (mit ùo ² ) Warkl., Pilda, die Locke, Flocke; "сережка"
Wid.: esi mīksta kâ vilnas spruodzīte! Br. 3, 13. nu jas kārs... ar villas spruodzi (Var.: villiņas spruogā) BW. 25439, 1. sīku spruodžu villainīti 18906. aitiņ, tavu sīku spruodžu RKr. XVI, 222; spruõdze Bauske, (mit ùo ² ) Warkh., sprùodzine ² Warkl., spruogaitiņa;

2) das Hopfenköpfchen
Wid.: uz apiņiem aug spruodzes Ahs.

Avots: ME III, 1026, 1027

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053

I stuciņa "?": vasarā krita kustuoņi uz mīkstajām stuciņām Kaln. Uozuolk. māc. 41. Deminutiv von stuka?

Avots: ME IV, 1100

sũds: tabaciņa malējam s. tup milna galiņā BW. 8240. cūkganam cūku s. 34728. ne˙vienam tāds guodiņš, kāds guodiņš sūdiņam: ce̦p maizīti ... sūda guoda (Var.: sūdu Jāņa) gaidīdami 28187. sūdu druva priecājās 28188. zirgu sūdi 26222. kuo tur nu sūdu (nicht der Rede wert) runā! Anekd. IV, 417. Gen. sũda Dunika, schlecht: sūda laiks, s. nazis, s. teļš. ne˙kā sūda nevar teikt. - sarīkuo īstas dzīŗas jeb, kâ viņi paši saka, sūdu kāzas Janš. Dzimtene V, 351. sūdu muca "Mistschmaus nach beendeter Düngerfuhr" Diet. sūdu laiks Dunika, Rutzau, = sūdu ve̦damais laiks. jūŗas sūdi - auch Dunika. raganu s. Salis "mīkstas dze̦ltānas vai baltas pelējuma sēnītes, kas uzme̦tas uz kuokiem, sē̦tām u. c." apakš krāsns kluona liek uogļu sūdus (Kohlenabfälle beim Schmieden), lai kluons ilgāki tur karstumu Siuxt. ve̦l˜na s. (Teufelsdreck) - auch Salis u. a. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w in Indoeur. 75.

Avots: EH II, 606, 607

I suka,

1): die Bürste
AP., A.-Schwanb.; ar linu suku nuocē̦rt liniem puogaļas Linden in Kurl., Salis. Plur. sukas,

1): linu s. (puogaļu nuociršanai) AP., Kaltenbr., Sonnaxt; ar sukām ruokā strādājam pie zirgu tīrīšanas Janš. Dzimtene V, 282. kumeļš zviedza ... mīkstas sukas (od. gen. s. ?) kāruodams Tdz. 59410; sukas "vilnas vē̦rptuve" (?) Saikava: sukās vilnu sukā, sprēž un šķeterē un veļ ar.

Avots: EH II, 600

suluôts, = suluojs: kuplajā, suluotajā zâlē Saul. III, 178. nuo suluota sarecējuma Konv.2 489. suluotam lupam Stari 1, 142. galviņas - mīkstas un suluotas Krišs Laksts 11. suluots bass Leijerkaste I, 20.

Avots: ME III, 1120

sûna, sûnas (> infl. syłnys Zbiór XVIII, 243), sûne KI., Lubn., Saikava, sûnes Bers., Spr., ein Gen. pl. sûņu (neben sonstigen Formen eines ā- Stamms) auch in Prl. n. FBR. VI, 95, sūnis St., das Moos: čūska pa sūnu lied un dzeļ A. 1896, S. 202. sūnu luoža Br. 410, die Schlange. aknu sūnas oder krūšu sūnas, lichen pulmonarius; baltā(s) oder purva s., sphagnum, Torfmoos; briežu s., Renntiermoos RKr. II, 69; čūsku s., lycopodium cIavatum Konv. ² 2475; jūŗas s., Seetang; lāču s., poIytrichum Konv. ² 2147: mīksta lāču sūna LP. II, 68. (purvā) lāča sūna bijusi līdz ceļu galiem Kaudz. Izjurieši 8.; ruožu s., hypnum triquetrum L. in der Umgegend Rigas n. RKr. III, 70. Bezzenbergers Herleitung BB. XVII, 217 aus *sumnā(s) (: li. sãmanos) dürfte lautlich unmtiglich sein. Vielleicht als "Schwellendes" (vgl. dazu namentlich sūnākslis "Blitschen") zu ai. š̍ūná-ḥ "geschwollen", š̍váyatē "schwillt an", av. spā(y)- "aufschwellen", gr. χυέω "bin schwanger", χῦμα "Woge", cymr. cwn "Hohe" (und ksl. synъ oder sunъ "turris"?) u. a. (z. B. bei Walde Wrtb. ² 146; nach Iľjinskij Prace filolog. XIII, 504 hierher auch slav. sunica "Himbeere").

Avots: ME III, 1132, 1133

svètĩba: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. 304); etwas in der Kirche Geweihtes od. zu Weihendes (z. B. Brot) Auleja (mit ḕ ² ). pie svḕtības ² iet Kaltenbr., zum Abendmahl gehen. pie svētības derīgs, heilsam Stender Deutsch-lett. Wrtb. "mīkstuo se̦gu Dünsb. Od. 3,36" ME. III, 1155 zu ersetzen durch "mīkstajuo seģu Dünsb. Od. 3, 35".

Avots: EH II, 617

tàisît: auch Serben, Smilt, (mit aî ² ) AP., N.-Peb., Ramkau, (mit aĩ) Kegeln, Lemb., Lems., Lipsthusen, Orellen, Puhren, Schnehpeln, Seyershof, Talsen, Ziepelhof; t. ēšanu Orellen, pusdienu AP., de̦sas Salis, Sonnaxt, sieru Salis, putrāmus Sonnaxt, alu (Bier) AP., Puhren, īksumus adikļuos Seyershof, drēbes Kaltenbr., Sonnaxt, mālus Orellen. metienu piedarbā (kulšanai) Siuxt, bères AP., Kaltenbr., Sonnaxt, māju AP., Kaltenbr., Orellen, ustabu Ramkau, ē̦ku stabuos (= uz stabiem) Seyershof, ēveli Kaltenbr. gaidīja mājā ganāmpulku, bet siles vēl nebija taisītas Ciema spīg, 5. ve̦cā mēnesī jātaisa aude̦kls, lai labi varē̦tu aust Lttic. 1247. iešu kartupu (= kartupeļu) t. (pēc zemes izrušinājuma "kārtuot") Kaltenbr. tad bija kātiem rikši jātaisa (= ātri jāskrien) Seyershof. kad kaķi ne̦muot pie astes, tad aplam taisuot ebenda. tu taču par daudz taisi (= runājuot pārspīlē) ebenda. Refl. -tiês,

1): t. vaļā nuo saimnieka un pāriet uz pilsē̦tu Seyershof. lai ne˙viens pirktais netaisās līdz (möge nicht gleich sein wollen)
pašu austam aude̦klam AP. kad vārnas pie mājas taisās (nisten), tas ir uz sausu vasaru ebenda, Sonnaxt. taisījies (= izlicies) nedzirdīgs, sargādams savu ādu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 234; sich ankleiden (besonders zu Festlichkeiten) Orellen; sich anbauen ("būvēties") ebenda;

2): maikss taisāš tukšs Seyershof. ūsas taisās sirmas Kaltenbr.; "bereitet werden"
ebenda; ‡

3) für sich bereiten
Frauenb.: t. salātus. ‡ Subst. taisîšana, das Machen, Bereiten: "apriebu vienai sievai galvu un pataisīju diviem bē̦rniem ūdeni". "tā riebšana un ūdens t. ("?") tev laikam iene̦s labu naudu?" Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 158. Subst. taisĩjums: mīkstas vietas t. BW. 6272, 3. latviešu t. (= darinājums) Seyershof. Subst. taisîtājs: drēbju taisītāji Seyershof. ir jau tādi taisītāji, kas vieni paši ne̦m un uztaisa siena kaudzi ebenda. ratu t. Frauenb. vārtu t. (Var.: vērējiņš) BW. 2012, 4 var. suvēniņu t. (Erzeuger) 34814.

Avots: EH II, 664

tèikt,

1): t. sprediķi, kādu vārdu Sonnaxt. viņš teice, ka neiešus Erlaa. pasakas t. (erzählen)
Frauenb., (über alles mögliche sich unterhalten) Salis, Seyershof. es tev ni˙kā nevaru t. (befehlen) Saikava. teicamais, a): auch Frauenb. t. tev ir, bet kad tev būtu tā darīšana! Siuxt; b) viņam jau vienmē̦r bij savs t. ("sakāms vārds") Siuxt. viņš tik teic savu teicamuo ("runu"); kas viņam par daļu? ebenda;

2): teicēm labu strēķi Saikava. mēs runājām par lìetu, bet viņi, sabāzuši galvas kuopā, teic tik! Erlaa. tik teic vien un pīpē, labību kuldami Seyershof; jā kreisā (scil.: acs) niez, tad teic Lttic. 85;

3): man tas teicami (sehr gut)
smeķēja Seyershof. šī maize nav vis tik teikta (gut geraten), ir pārāk mīksta ebenda. nav tik teikti (gut beschaffen) sivē̦ni ebenda. ābuoliņš nebij ne˙kāds teiktais (gut gewachsen) ebenda. labība tur nee̦suot ne˙kāda teikta Allend. Refl. -tiês,

1): viņš duomā bē̦rniem t. tas labākais Seyershof. nu teicēs viņi ar neduot pienu Sonnaxt. teicies, ka galva sāp! (dass dir der Kopf schmerzt)
Siuxt. teicās, ka varē̦tu (dass sie könnten) uogas duot Frauenb. t. vairs nevar BielU., kann nicht mehr sprechen (ist sterbenskrank); versprechen AP.;

2): teicēs - daudz zems e̦sus, luopu Auleja. Subst. tèikšana,

1): darba dienās ... teikšanām (zum Sichunterhalten)
tagad jau neatliek laika Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 55; tèikums,

1): tu nuo mana teikuma (= sacījuma, ieteikuma) tuo slavē, bet pats ne˙kā nezini Seyershof. iešu tautu teikumam BW. 10806; tèicẽjs,

1): tas ir liels t. (runātājs, pasaku un dziesmu, dažādu nuotikumu stāstītājs) Seyershof;

2): ve̦lns sirdī teicējam BW. 8778.

Avots: EH II, 673

‡ I užinât "?": vīramāti diezgan mīļi užināju: ezīšam mīksta villa, - tuo paliku pagalvie Tdz. 46645. ‡ Refl. -tiês "?": Klētniece, pār gultu nuoliekusies, kaut kuo tur užinājās A. Upītis Laikmetu griežos II, 133.

Avots: EH II, 740

vakariņas,

1) vakariņas U., vakariņš U., Stāsti Kraukļu kr. 94, vakariņi, das Abendessen, die Abendmahlzeit:
ēst vakareņus Pas. V, 199 (aus Preili), lūgtu vakariņās, ich bitte zum Abendessen U. malējas jau vakariņās LP. V, 98;

2) svē̦ts vakariņš U., das heilige Abendmahl:
lai šuo vēl priekš miršanas pieņe̦mtu pie vakariņām Aps. VII, 39. Gre̦muokļa nepieņe̦muot pie vakariņa Kaudz. Izjurieši 78. (garuoza) kļūst mīksta un salda kâ pats svē̦tais vakariņš Ezeriņš Leijeik. II, 8. Vgl. li. vakarìnė "Abendessen" bei Jušk. SvD. No 1097,5.

Avots: ME IV, 447

IV valks,

1) in N.-Bartau n. Etn. II, 50, Wirgin., = valkans I 1: valka mīkla Etn. II, 50, Wirgin. valks māls Wirgin. siênas tika apsmē̦rētas ar valki sastampē̦tiem māliem Antrop. II, 51. lāva ir ļuoti bieza un valka MWM. X, 21;

2) = valkans I 2: valka (mīksta un gluda) kuodeļa, valks biezpiens Sessw. (mit àl ² ). Nebst li. valkùs "zähe" zu vìlkt.

Avots: ME IV, 457

vasarnieks,

1) ein für die Sommermonate gedungener Knecht, ein Sommerarbeiter
Spr., Gr.-Buschh., Lubn.: viņš... gāja par vasarnieku Ezeriņš Leijerkaste II, 238;

2) ein Sommerapfel:
kungs... patrauc... mīkstakuos vasarniekus Austriņš Naidnieki 30;

3) der Sommerfrischler*.

Avots: ME IV, 485

vè̦zda ² (li. *vėzda "Keule" Arch. Philol. I, 136) Auleja, Ekengraf (z. B. LP. VI, 539), Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kreuzb., Kr., Lassen, Lixna, Nerft, Oknist, Schwanh., Skaista, Warkh., Wessen, vē̦zds (li. vė˜zdas LChr. 333, _21, Būga KSn. I, 167) Alksnis-Zundulis, = vē̦za I, ein Stock, Prügel Oberl. n. St. und U., Memelshof, Setzen, Sonnaxt: gāja . . . uz . . . vē̦zdas atspiezdamies Jauns. III, 266. saskrēja kāzinieki . . . ar mietu un vē̦zdām Pas. I, 157 (aus Preili; ähnlich I, 158, aus Kolup). zemnieks pacēle vē̦zdu IV, 19 (aus Ružina), satiku vīru ar vē̦zdu LP. V, 328. vē̦zds ruokas re̦snumā Alksnis-Zundulis. ar lielu dzelzs vē̦zdu duot pa pakausi Druva II, 441. deva... vē̦zdu par muguru BW. 33318. sutinātas mīkstas vē̦zdas 32462 var. saliektām lazdas vēzdiņām Veselis Trīs laimes. Wenn (s. Slblt. Et. 111 und Būga PФB. LXV, 324) li. zd aus žd entstanden sein kann, wohl zu vē̦za I mit dem Suffix von li. lazdà. Sonst entweder zur Wurzelform u̯ē-s- (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 222), oder (nach Scheftelowitz KZ. LVI, 182) zur Wurzel von ve̦dga. Weniger empfiehlt sich die Zusammenstellung mit ai. vájra-ḥ "Donnerkeil" und av. vazra- "Keule", weil man es dann von vēzēt trennen müsste.

Avots: ME IV, 573

vieglaûdzīte, ein verwöhntes (eig.: leicht aufgewachsenes) Mädchen: gauži raud vieglaudzīte...: kâ būs šķīt atvasītes mīkstajām ruociņām? BW. 21930, 2 var.

Avots: ME IV, 653

I viļât, -ãju,

1) wälzen
U., Spr., Base, Dond., Frauenb., Nötk.; zwischen den Fingern drehen, kneten AP., Arrasch, C., Jürg., Kl., Lubn., Ogershof, Sessw.: viļāt mīklu uz galda Frauenb. mani māte pēra pa nātrēm viļādama (Var.: valkādama, vazādama) BW. 9342. vārpu viņa viļāja pirkstuos JR. VII, 54;

2) sich wälzend verwühlen:
tam es miežus neviļāšu BW. 32746, 4;

3) rund und glatt machen
U. Refl. -tiês, sich wälzen AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Heidenfeld, Jürg., KL, Lubn., N.-Peb., Ogers hof, Sessw., Warkhof: zirgs viļājas pa pļavu Sessw. u. a. zirgs pieecē (sc.: tīrumus) viļādamies Plūd. Llv. II, 306. cūkas viļājas RKr. VI, 608. cūka palti sajaukuse, sūta vepri viļāties BW. 13765. kumeliņi pa ap luoku viļājās 1385. cūzku gani ... pa pe̦lniem viļājās 29355. puikas viļājās pa zâli Stari II, 502. viļāties pa sū nām Poruk III, 251. viļājuos mīkstajā nuorā Vēr. II, 1114. sniegā viļājuoties MWM. IX, 371. viļāties pa sienu Latv. viļājās pa gultu bez miega ebenda. guliet, viļājaties ... cik gribiet! LP. V, 10. viņš viļājās nuo vieniem sāniem uz uotriem A. XI, 100. Zu velˆt.

Avots: ME IV, 597

vilnaîns, villaîns U., vilnâns ² Sussei n. FBR. VII, 130, vil˜lāns Orellen n. FBR. XI, 38, PS., Ramkau, villans St., U., vil˜lātns PS., villatns U.,

1) vilnains Spr., vìlnāns ² Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 10, Kalzenau, Kl., Saikava, vil˜lāns Frauenb., (mit ìl ² ) Meselau, vìlnans ² Zvirgzdine, vìllans ² Golg., Schwanb., ville̦ns, vil˜lâtns Trik., Wolm., wollen, aus Wolle:
vilnaina dzija Etn. I, 94. vilnānas drēbes Kalzenau, Saikava. villātni lakati Trik., Wolm. vilnāni cimdi Kl. lāpīšu biksas ar villāniem ielāpiem Frauenb. sagša bija... ville̦nas drēbes Etn. IV, 108. veltis nee̦suot villatnas, bet nātnas 174. vilnana drēbe ilgāk stāv nekâ nātana Zvirgzdine;

2) vilnains ² Kalzenau, Saikava, vil˜lains Frauenb., (mit ìl ² ) Golg., vìlnāns ² Oknist, wollig:
mīksta un vilnaina āda Saikava. villaiņas nuokas (Hände, an die die Wolle neuer, feucht gewordener Handschuhe angeklebt ist) Frauenb. villaiņas aitas BW. 1318 var. aitiņa vilnainam (Var.: villainām, vilnājām, vilnuotām) kājiņām 7905 var. (gailītis) villainām kājiņām 33552 var. vilnānas lapas Oknist.

Avots: ME IV, 594

vir̂za AP., Kl., Prl., vir̂ze Schwanb., Sessw., vir̂ze ² Kabillen, O.-Bartau, Rutzau, vir̃ze Serben, virze Ihlen, Mar., gemeine Sternmiere, Vogelmiere (stellaria media Will.) Etn. I, 30; RKr. II, 78, (mit ir̃ ) Ramkau; "stellularia" (mit ir̂ ² ) Karls.; Vogelgras (alsine media) U. (auch virze, virzes), (mit îr̂ ) C., Nötk., PS., Wolm.; ein Unkraut im Getreide (mit ir̂ ² ) Frauenb., MSil.; ein Unkraut, das im Garten wächst Mērdzine, Zvirgzdine, (virze) Setzen; Unkraut im Gemüsegarten überhaupt (mit ir̃ ) Ramkau (unbek. in Dond. und Dunika): nuomin virzas, nuomin gušņas, lai aug skaidri kāpuostiņi! BW. 32523 var. apaugt ar virzu un mauru Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 159. saravēja kāpuostdārzā virzu A. XVI, 297. kaudze... saplūktas mīkstas virzas MWM. VIII, 595. Die virza ist sehr ästig und bildet dicht wachsend eine schwer zu entwirrende Masse; daher wohl nebst vir̂zis zur Wurzel von varza 1-4 und ve̦rza.

Avots: ME IV, 619

zìema (li. žiemà, apr. semo, slav. zima "Winter"), der Winter: Sprw. ziema prasa, kuo vasarā darījis Br. s. v. p. 119. viens lūdz ziemas, viens vasaras, trešais saka: tāda man ziema, tāda vasara RKr. VII, 904 (Rätsel). se̦kla ziema BielU., ein schneearmer Winter. dziļa ziema Kaudz. M. 10, ein schneereicher Winter: gaŗš ceļš, dziļa ziema BW. 25629. ziema salta 19386. mīksta ziema, ein nicht sehr kalter Winter: ja Miķeļa dienā silts lietus līst, tad būs mīksta ziema Etn. IV, 102. ziema iet nuost Kav., es wird Frühling. kuo tas par ziemu ē̦d? (eine Redensart beim Kartenspiel) Etn. I, 83. ziemas ceļš, die Winterbahn L., St., U.; ziemas cieši, s. zìemcìete; ziemas mēnesis, der Januar U.; ziemas svē̦tki, s. zìemsvè̦tki; ziemas vējš, der Nordwind U.; ziemas cietējs, s. zìemcìetẽjs. Zu ai. himā, gr. χεῖμα alb. dimεn, arm. jmer̀n, av. zaēn- "der Winter", ai. hēman "im Winter", lat. hībernus "winterlich", dän. dial. gimmerlam "einjähriges Lamm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 546 ff., Specht KZ. LIII, 307 f., Meillet Bull. XXVII, 125 f.

Avots: ME IV, 742

žulgt, žulgstu, žulgu,

1) weichen, einweichen
(?) U.;

2) intr., weichen, aufweichen, im Wasser weich werden
Spr., Bers., Kalz., Kreuzb., Lubn., Meiran, Odensee, Vīt., (mit ùl ) AP., (mit ulˆ ) Gr. - Buschh., Jürg., Kr.; "mīkstam uzcelties" Wessen: veļa baļļā žulga ve̦se̦lu nedē̦ļu AP. pastalas žulgst ūdenī Jürg. zābaki žulgst Odensee. iemetu ūdenī, lai žulgst Vīt. ganam jāžulgst rudens lietū Kalz. cik ilgi žulgsi tamā mārkā? Gr. - Buschh. tur tie kuoki vēl tagad žulgst ebenda;

3) schwellen, quellen in Feuchtigkeit, aufdunsen
Wessen, (mit ulˆ ) Lis. n. FBR. I, 32;

4) trocknen
(intr.) Gr. - Buschh. (mit ulˆ): peļķe karstā laikā ātri žulgst Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 830