Paplašinātā meklēšana

I mērīgas, mässig L.

Avots: ME II, 619

nenùoderîgas unbrauchbar, untauglich: nenuoderīgas lietas.

Avots: ME II, 724

rīgas, Strafgeld oder Geldbusse Für. I; aus d. Rüge "Geldbusse".

Avots: ME III, 536

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

atjûgt, tr., abspannen, abjochen: zirgu, vērsi LP. IV, 172; atjūdziet (Var.: nojūdziet) jūs, māmiņas, Rīgas meitu jūgumiņu BW. 31801. Refl. -tiês, sich abspannen, abjochen: atjūdzās kumeliņš BW. 909.

Kļūdu labojums:
māmiņas = māsiņas

Avots: ME I, 163

ãtrîgs, heftig, als inhärierende Eigenschaft: viņš ātrīgas dabas.

Avots: ME I, 245

atturîgs, zurückhaltend, verschlossen, reserviert: arvien tik atturīgs, tik nepieejams laipniem vārdiem Rain.; atsauksmes par viņu tik re̦tas un atturīgas JR. V, 154. atturîgums, die Enthaltsamheit, Verschlossenheit MWM. XI, 174. *

Avots: ME I, 206

bâslis [Bers., Fehteln, Laud.], ein Mensch, [

1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];

2) der sich aufdrängt;

3) ein Zauberer; [

4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].

Avots: ME I, 275

bezmẽrîgs, masslos, unermesslich: bezmērīga bagātība SDP, VIII, 13. bezmērīgas gaviles Stari II, 407.

Avots: ME I, 285

birîgs, ausgiebig, ergiebig, reichlich: šuogad ļuoti birīgi rudzi, birīgas auzas Janš.; [birîgs gads Mar.].

Avots: ME I, 298

buõdnieks: Rīgas buodnieciņi BW. 34336 var.

Avots: EH I, 258

braũkât, - āju freqn. von bràukt, wiederholt fahren, umherfahren: duosim (māsu) Rīgas celiņā; tur mēs paši braukāsim BW. 12218,7. Refl. - tiês: kuņģis, vē̦de̦rs braukājas, der Magen knurrt Dünsb.; n. Brasche auch: die Haut abwerfen (von Schlangen).

Avots: ME I, 325

braũna, [bràuna ² Lis.], braũņa [Ruj., Salis, C., PS.],

1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1392;

2) Schuppe:
zivju brauņas;

3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;

4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;

5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;

6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]

Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1391

Avots: ME I, 327

drigalts, auch drigalta, ein unartiger, unruhiger, unbändiger Knabe Krem.; ein Händelsüchtiger, ein Raufbold (= drigants) Mag. XIII, 3, 54: kâ tam Rīgas drigaltam BW. 20260, 1. [Vielleicht kontaminiert aus drigants und r. дрыгàлка "рѣзвая дѣвушка"

Kļūdu labojums:
3, 54; = 3,54; ein Hengst (?):

Avots: ME I, 498

dũrẽjs,

1) der Stecher. z. B. der Wunderarzt, der stechend die Feifel kuriert:
vīveļu dūrējs;

2) [dũrãjs C., dũrãji PS.], Seitenstiche:
dūrējs (selten dūrēja) duŗ. [man tāds dūrējs krūtīs U.]; dūrēja vārdi. die die Seitenstiche heilenden Zauberworte. ievu mizas e̦suot derīgas pret dūrējiem Etn. IV, 118;

3) neuerdings zur Bezeichnung von stechenden Insekten:
aveņu dūrējs, anthonomus rubi; ziedu dūrējs, anthonomus pomorum u. a.

Avots: ME I, 529

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563

dzinẽjs [li. ginė˜jas],

1) der Treiber
(zu dzìt). Verfolger: čigāni bē̦guši nuo dzinējiem LP. VII, 258. sliņķis labs stārasta. zaglis labs pē̦du dzinējs;

2) Juchzer, Treiber auf der Klapperjagd:
iet uz medībām par dzinēju LP. III, 61;

3) ein Gerichtsbote, ein Diener der Höfe od. der Gemeindegerichte
in Livl., der als Bote fungiert, den Nachrichtendienst erfüllt (auch kazaks genannt): dzinējs (pagasta sulainis) pirmiņ prasīja Blaum. bē̦rnus atstāja pagasta dzinēja sievas uzraudzībā A. XIV. 2. 1;

4) bārdas, matu dzinējs. der Barbier;
matu dzinējs auch der Schelfer: sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. Etn. I, 66.

Kļūdu labojums:
bē̦guši... 258 = bē̦gdami... 958

Avots: ME I, 551, 552

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

glãze, Dem. glãzĩte, lãztiņa, auch glãziņa BW. 14084 [aus Irjen],

1) das Glas:
laime un glāze vārīgas lietas. palielināmā glāze, Vergrösserungsglas;

2) das Trinkglas:
kad glāze pilna, tad draugu diezgan. kam glāze, tam tiesa. glāzē nuoslīkst vairāk ļaužu, nekâ jūŗā, im Glase ertrinken mehr Menschen als im Meere. [Nebst estn. (k)lāž aus mnd. glas.]

Avots: ME I, 624

greznîgs, rutzsüchtig, prunkhaft, prunkliebend, luxuriös, üppig : bē̦rnu nešķiŗ, kad kuoki zied, lai neaugtu greznīgs JK. VI, 40. cienmāte ir ļuoti greznīga un niecīga Apsk. Rīgas jaunavas daudzināja par greznīgām A. XIII, 925.

Avots: ME I, 651

ìekšpilsē̦ta, die innere Stadt: Rīgas iekšpilsēta.

Avots: ME II, 31

ìela,

1): Rīgas ielas maliņā BW. 11055 var.; (sniegā) bija nācies rakt dziļu ielu (einen Gang)
Janš. Dzimtene I ² , 104; die Allee - auch Fest.; ein Korridor Warkl.; ziedi, rudzu vārpa, deviņām ìeliņām (Var.: ailiņām; ailītēm u. a.)! BW. 28128 var.;

2): divas ieliņas var klāt piedrabā Seyershof. ieliņa ir vispār piedrabu Salis; ābuoliņu, sìenu, salmus šķūņī kŗauj kantainā, gare̦nā čupā, kuo sauc par iellņu Salis;

3): malkas ie. - auch Ruj., Salisb. Zur Etymologie s. auch Liden Blandade språkhist. bidrag II, 18.

Avots: EH I, 525

ìeplèst, auch ìeplest, aufreissen, aufsperren: knābi, acis, muti: viņi manis gaidīja acis ieplē̦tuši Purap. visi brīnĩ,damies ieplēta mutes kâ Rīgas vārtus LP. VI, 685. Refl. - tiês, sich ausbreiten, sich breit machen: nav gaismiņa ieplē̦tusies A. XVII, 318. viņš stāv man ieplēties ceļā. kāznieki ieplē̦tušies (gespannt) gaida, kas nu nuotiks LP. V, 285.

Avots: ME II, 52

[izlust, - lùtu, - lutu, sich verwöhnen, verwöhnt werden: kad māte lutina, tad bē̦rns izlūt, sāk izlust Dond.] Part. prt. izlutis, verwöhnt, verzärtelt, verweichlicht: Rīgas ļaudis tādi izlutuši U.

Avots: ME I, 766

‡ izplauksne, = ataûga 2: tuos (= zariņus) tīrīdams un ... nederīgas izplauksnes jeb ataugas nuolauzdams Dārza kal. v. J. 1796, S. 65.

Avots: EH I, 472

izšķirîgs, izšķīrîgs,

1) erfolgreich:
izšķīrīgs man darbiņš BW. 17317;

2) unterscheidbar, unterschiedlich:
savā starpā izšķirīgas skaņas Antrop. II, 110, [Nigr.].

Kļūdu labojums:
man = mans

Avots: ME I, 811

[izskraidinât, sich ordentlich ablaufen lassen: karstā laikā, kad guovis nemierīgas, ganus lieliski izskraidina Nigr., C.]

Avots: ME I, 798

izsmakt, intr., verschmachten, zur Genüge schmachten: lai labas vēstis manās ausīs plūst, kas ilgi izsmakušas Rainis. Refl. - tiês, zur Genüge schmachten: rīdzinieks, kas Rīgas mūŗuos izsmacies Rīg. Av.

Avots: ME I, 800

izsmîdinât, auch izsmīdît Spr., die Lachmuskel gehörig reizen, jem. zum herzlichen Lachen bringen: tec uz Rīgu, vilku māte, izsmīdini (Var.: pasmīdini) Rīgas kungus BW. 30599. viņš var tevi līdz asarām izsmīdināt MWM. IX, 752.

Avots: ME I, 801

izstēdzêt St. Matthiä, intr., ins Kraut schiessen, in grossen Ranken ausschiessen, lang auswachsen: ja liksi puķi tumsā, viņa izstēdzēs, t. i. izlaidīs gaŗas, nevarīgas stīgas. Vgl. stē̦ga.

Avots: ME I, 805

izstiêdzêt, intr., ins Kraut schiessen: lang und dünn auswachsen, in grossen Ranken ausschiessen: izstiedzējusi labība, kas izaugusi tieva un gaŗa. kartupeļu asni izstiedzējuši pagrabā. puķe izstiedz pakrēslī C., Smilt. tie īsti pagraba asni, bāli un izstiedzējuši A. XI, 470. sīkie bērziņi bij izstiedzējuši A. XVIII, 134. skuoluotājam tik jāstiepjas gaŗumā un tievumā, juo maizes kurvis stāv augsti un pēc tā stiepjuoties un staipuoties izstiedzē un izžūst kâ stāds, kam nav derīgas zemes DL.

Avots: ME I, 806

I kàusêt, - ẽju, fakt. zu kust,

1) schmelzen:
alvu, taukus. gadu aiz gada gŗūtums kausē sirdi kâ ceplī Aps.; kausē̦ts stikls, Schmelzglas;

2) müde machen:
Rīgas ceļi, smilšu ceļi, kausē labus kumeliņus BW. 31836.

Avots: ME II, 177

ķerîgs,

1) ergriffen werden könnend
U. ;

2)"?": ķerīgas zâles ; nuogatavuojušies zâļu sē̦klu graudiņi ķerīgi Baltpurviņ ;

3) = ķêrîgs

2: ķerīgs ("kad zivis ķeŗas") laiks Ruj., Nötk., Sessw., Kalz., N. - Schwanb. ; ķerīga makšķere Bers., N. - Peb. ; ķerîga lāpsta C. ;
ķerîgs (der schnell zugreift) suns Ruj. ;

4) anziehend:
drēbe ir ķerīga (uzje̦m putekļus) ebenda.]

Avots: ME II, 368

ķêrîgs,

1) zugreifend, erfassend:
nuo šīm ķērīgām, dzīvām spīlēm vis neizvairīsies Teod. nu tik ķērīgi, labi vērīgi Lautb.;

2) wiederholtes Zugreifen
od. Anbeissen (von Fischen) aufweisend: ķērīgas vietās krieķi tiek nuogre̦mde̦ti strāvā Duomas IV, 460;

[3) = apķērīgs: ķērīgs zē̦ns Ruj.].

Avots: ME II, 375

ķidas [Nogallen, Jakobshof], ķides Lasd., ķidi, [hier und] in Gr. - Sessau meist ķidiņi,

1) das Eingeweide, namentl. der Schafe:
pavārs uzšķērž zivi un ķidas izme̦t mēslenīcā LP. IV, 85;

2) etwas Kleines, Unbedeutendes:
ķidas vien sanākušas (ja mazas, nederīgas kārtis ruokā) Etn. II, 108;

3) Demin. ķidiņi, Schneckenhäuser:
jūŗmala ķidiņiem kâ nuobē̦rta Salis. - Aus liv. kid (ūd) "Fischdärme" resp. estn. kidad "ausgenommenes Eingeweide der Fische", [s. Thomsen Beröringer 260.]

Avots: ME II, 378, 379

I ķĩlis,

1): aizķīlēju Rīgas vārtus ar uozuola ķīlīšiem BW 2 673;

2): Demin. loc. s. (brunču) ķīlītē BW. 34640.

Avots: EH I, 706

kleņ̃ģis, kleņģa Egl., comm.,

1) der Bummler, Taugenichts
[Laud. n. Druva I, 392], Serb.: kuo tu jāji, tautu kleņģi? BW. 14445, 3. kur tas mūsu znuota kleņģis? 22973, 6. kuo tu, kleņģi, vazājies pa manām ganībām? 29511. kas kleņģiem klēti cirta 16806; 17183; 3;

2) [kleņ̃ģis Dond. "tievs, izstīdzējis pusaudžu puisis"]; ein lahmer, schiefbeiniger Mensch od. ein lahmes Tier
Selb., Mat., eine Schindmähre U.;

3) "nederīgas vai maz derīgas lietas" [Bilsteinshof n.] Etn. II, 50.

Avots: ME II, 223

kliñkât [auch Drosth.], - ãju, intr., hinkend mit grossen Schritten gehen, auf einem Fuss springen: tur jau klinkā gaŗais klinka (klinkāns, klinkata) Lub., Lös. klimpiņu spēlē tam jāklinkā, kas paspēlējis, t. i. jāle̦c uz vienas kājas tik tālu, cik uotrs klinku jeb klimpiņu aizsitis nuo "Rīgas" pruom Lub., Etn. IV, 66. [Zu klencêt I.]

Avots: ME II, 228, 229

kuogulĩtis "?": ak tu, pūra kuogulīti, tavu daiļu augumiņu! Rīgas kungi tevis dēļ ze̦lta naudu liedināja BW. 32527 [aus Siuxt. Zu kuogurs?]

Avots: ME II, 342

II kuõpmanis: atnāks Rīgas kungi, Jaunje̦lgavas kuopmanīši BW. 15179.

Avots: EH I, 687

Kùrzeme: mit ur̃ Kl.-Roop, Stenden: kuo nācāt, Rīgas meitas, Kurzemē sluotas griêzt? BW. 12793 var.

Avots: EH I, 680

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354

[leperîgs Warkl. "geschmeidig, biegsam": kuokam leperīgi zari; ļeperīgas (bewegliche) ausis.]

Avots: ME II, 452

mam̃zele, die Mamsell, Mademoiselle: Rīgas mamzelītes BW. 30975, l.

Avots: ME II, 560

‡ margu (Adv.) "?": krustu krustu, m. m. Rīgas pils samūrē̦ta BW. 31776.

Avots: EH I, 783

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mazderîgs, wenig tauglich: "kleņģis" apzīmē nederīgas vai mazderīgas lietas Etn. II, 50.

Avots: ME II, 571

mẽrît [Wolm., PS., Kl., Lis., N. - Peb., Trik., Dunika, Bers., Salis, Jürg., Warkh., Warkl., Domopol], mẽrĩju oder mẽru C., mẽrĩju, mẽr,uôt [auch Ruj.], auch mẽrêt, -ẽju L.,

1) messen:
es tev devu tīras auzas, ne ar mē̦ru mēruodams (Var.: mērīdams) BW. 29995, 1. es dzirdēju dēļa māti stuopiem pienu mērījuot (Var.: mēruojuot) BW. 16421. Rīgas kungi prieksā nāca, siekiem naudu mērīdami (Var.: mēr,uodami, meiruodami) 30703. ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie uozuola mērīdama 7355. suoļus, ceļu mērīt, einen Weg zurücklegen: dabūju ve̦ltu ceļu mēr,uot Purap. simtiem reižu viņš šuo ceļu bij mēruojis A. XXI, 695. nelieci puikam velti mērīt suoļus! Blaum. beņķi mērīt, sich auf die faule Bank legen, faulenzen: šuo dieniņu redzēsim, vai šļūkusi, vai vē̦rpusi, vai mērījusi tē̦va beņķi;

2) zielen
Spr.: uz kur,u vietu tad tu mērīji viņai? Niedra. Refl. -tiês,

1) sich messen:
varuot ar ķēniņiem mēruoties LP. IV, 88. spē̦kus oder spē̦kus oder spē̦kiem mērīties, die Kräfte prüfen, erproben LP. IV, 48;

2) zielen, sich anschicken:
viņš tiem mērījās saduot ar siksnu Doku A. Subst. mẽrĩjums, das Gemessene, das Gemessenhaben, die Messung: pēc stingru suoļu mērījumiem tās aizvirknējās dibe̦nā Aus.; mẽrîšana, das Messen; mẽrîtãjs, der Messer: kurmītis zemes mērnieciņš (Var.: mērītājs) BW. 26045. [ eher wohl entlehnt aus r. мѣрить "messen" (wie jedenfalls li. míeryti "zielen" aus dem Slavischen stammt) als damit verwandt, was wohl auch von apr. pomīrit "bedenken" und ermīrit "erdichten" gilt.]

Avots: ME II, 619

‡ micinieks "?": vai, vai tu svāčīt, tavu taidu micinieku! iz pabula izastāja (= uzstājās), Rīgas pili ieraudzīja Tdz. 47532.

Avots: EH I, 811

‡ mininča "?" : ... vecenes dziedāja garīgas dziesmas. "klau, mininčas vien vēl dzied ..." Janš. Bandavā II, 174.

Avots: EH I, 816

mudrîgs, munter, fröhlich, flink, der stets munter ist: mudrīgas putniņu dziesmas Dünsb.

Avots: ME II, 659

namnieks [(li. naminiekas "Hausgenosse"), gen. pl. namnieku LAR. II, 41 aus einer Handschrift v. J. 1625],

1) ein Kaufmann in der Stadt:
lai nāk Rīgas namnieciņi, siekiem naudu mēŗuodami BW. 28283. visi Rīgas namnieciņi skatījās, kur vāci brauc 2418. cik namnieks (nama tē̦vs) devis par preci, ar tik bijis jābūt mierā A. XV, 2, 370. kāds saimnieks aizvedi rudeni linus uz Rīgu un tuos pārdevis namniekam LP. VI, 76. namnieki, namu tē̦vi agrākie tirgus kungi, kas uzpirka nuo lauciniekiem ieve̦stup preci, sevišķi linus Konv. ² 2864;

2) der Stadtwirt, wo der Bauer einkehrt
Manz.: kas piede̦r muižiekam nē̦sāt, tuo nē̦sā namniek(i) un preceniek(i)!

3) namnieķelis, der Häusler:
bijis nabags namnieķelis LP. VII, 776;

4) der Hausbesitzer in der Stadt:
bet namnieks zinās glabāt druošībā Hug.;

5) der Bürger
(bibl.): runājiet lūdzami priekš visu namnieku ausīm, redet doch vor den Ohren aller Männer Richter 9, 2.

Avots: ME II, 692

ne-ìevèrĩba, die Nichtbeachtung: atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stas garīgas mantas Vēr. I, 1289.

Avots: ME II, 716

nevèrîgs, unaufmerksam, unachtsam, nachlässig: tikai reizēm viņa pameta nevērīgas acis uz tuo pusi Sau. tas izturējās turpmāk nevērīgi Baltp. viņas me̦lnie mati nevērīgi apsieti ar lenti Vēr. II, 551.

Avots: ME II, 739

ņir̂ga, nirga L., U.,

1) das Hohngelächter, das Grinsen:
es arī vakar nespēju apklusināt sava neprātīgā prāta ņirgu A. XV, 82. Gew. der Plur.: atkal vispārīgas ņirgas un saucieni! B. Vēstn. kuo... tavas ņirgas saka? Rainis. nejaukie smaidi kâ velnišķas ņirgas sastinguši uz viņa sejas A. XVIII, 416;

2) comm., der Hohnlacher, Grinser, Spötter
[Bers.]: viņš tāds nirga, par visu ņirgājas. [vgl. das Reimwort irga und Persson IF. XXXV, 210.]

Avots: ME II, 903

nùočâpstinât C., Mar., Lubn., die perfektive Form zu čâpstinât: glāzi gan˙drīz tukšu izdzēris, tas nuočāpstināja lūopas A. XIII, 2, 137. [ja mutē nav zuobu, tad nuočāpstina vien Grünwald, N. - Peb. muti vien nuočâpstināja ² Autz. mācītājs sprediķi tikai nuočāpstināja Plm.] nuo lielām sirdssāpēm lūpas vien nuočāpstināja A. XIV 1, 302. "nuo Rīgas ne˙kā "ātri nuočāpstināja (sagte jappend) ar bezzuobainuo muti Aldiņš Vēr. II, 1201. So auch, aber intr., das Refl. - tiês, [mit den Lippen od. mit der Zunge(ab) - schnalzen (perfektivi)]: runātājs nuočāpstinājas vien Druva II, 14. [nuočāpstinājas parasti pēc garda kumuosa Mar., Serben, Peb., Burtn. citi ēda un dzēra, mumsatlika nuočāpstināties Jürg., Neu - Wohlfahrt, Vank. zivs sausumā nuočāpstinājās vien Mar.; "resultatlos arbeiten" Rönnen.]

Avots: ME II, 770

nùojûgt [li. nujùngti], tr., abspannen, abjochen: zirgu. nuojūdziet jūs, māsiņas, Rīgas meitu jūgumiņu! BW. 31801. nuojūgs manu kumeliņu BW. 13474. Refl. - tiês, sich ausspannen: braucuot zirgs nuojūdzas Etn. II, 23.

Avots: ME II, 793

nùoramstît, tr., stillen, beruhigen: lielajās acīs likās apslē̦pts kluss karstums, kas kâ nuoramstīta kvēle gaidīja nuoderīgas dve̦smas AR. Refl. -tiês, sich beruhigen, sich legen: tikai kuo daudz maz nuoramstījusies jautrība tagad sacēlās juo augstuos viļņuos A. XII, 335; [allmählich zu weinen aufhören AP. n. U.].

Avots: ME II, 837

[nùorīdzināt "mit Recht aberkennen": kuo tiesnesēji nuorīdzināja, was für Strafe haben die Rechtsfinder aberkannt Für. I, unter rīgas.]

Avots: ME II, 840

I nùorìest [li. nuriẽsti "abwickeln"],

1) intr., sich abtrennen, sich ablösen, abfallen:
svārkiem piedurknes ple̦cuos nuorietušas A. XV, 83. vistai viena kāja nuorietusi, der Henne ist ein Fuss abgefault L. nags pirkstā nuorietis, der Nagelistabgeschworen, abgegangen St.;

2) tr., abtrennen
Spr.: apin[i]s ziedu nenuorieta! BW.13781, 3. gaužas asaras nuoriest, bittere Tränen vergiessen L. nuoriešam asariņas nuorietnīšu kalniņā BW. 4216, 1. Refl. -tiês,

1) sich abtrennen, sich loslösen, abfallen:
auglis, kuŗam visādā ziņā jānuoriešas un jānuokrīt Vēr. II, 738. tad ve̦lns ar varu rāva pirkstus laukā, bet pirksti nuorietās LP. VII, 203;

2) dünner, kürzer, schwächer werden:
pavediens nuoriešas Druv. II, 50. kad mazam bē̦rnam mēles gals nuoriešas, tad tas liels būs dikti melīgs JK. II, 77. aude̦kls nuorieties. diena jau sāk nuoriesties. sakne iet kâ mietu sakne stāvu zemē; vārpstējādi nuoriezdamas, t. i. uz leju pamazām tievāka palikdama Konv. 305;

3) stocken, nachlassen, abbrechen, aufhören:
saruna nuorietas pa˙visam Saul. III, 160. kuģniecības kustība Rīgas uostā sāk jau nuoriesties B. Vēstn. streiku dēļ rūpniecībā manāma nuoriešanās B. Vēstn.

Avots: ME II, 840

uôst (li. úosti "riechen"), -žu, -du, tr., intr., riectlen: kas te tāds svešs uož? Pas. VII, 319. uož kâ nabags de̦su. puķe jauki uož. uôžamas zâles, wohlriechende Stoffe, Odeurs: uožamas zâles derīgas pret galvas sāpēm Ahs. Refl. -tiês, riechen (intr.): ruoze uožas Barbern. Subst. uôšana, das Riechen; uôdums, das Gerochene, das Gerochenhaben; uôdẽjs, der Riecher. Zu gr. ὄζω "rieche", εὐώδης "wohlriechend", ὀδμή, arm. hot, lat. odor "Geruch", čech. jadati "forschen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 174, Trautmann Wrtb. 202, Boisacq Dict. 684 f., Berneker Wrtb. I, 24, Hübschmann Arm. Gr. 468, Bartholomae IF. III, 60.

Avots: ME IV, 421

pãrmẽrîgs, übermässig, übertrieben: pārmērīga mīlestība, pārmērīgas dusmas. skūpstus pārmērīgi saldus kāri devu JR. V, 166.

Avots: ME III, 167

‡ pãrspiêst,

1) entzweidrücken;

2) nachdrucken:
lai ārzemju atsauksmes tiktu pārspiestas Rīgas laikrakstuos Daugava 1936, S. 109.

Avots: EH XIII, 211

pãrvarîgs, übermächtig: pārvarīgie dievi U. b. 43, 42; pārvarīgā nakts R. Sk. II, 81. [zvaigznes... spuocīgi lielas, pārvarīgas Veselis Tīr, ļaudis.]

Avots: ME III, 186

‡ *patimsis, = patùmsis (krē̦sla): pa patimšam (mit ìm ² Nerft, Oknist) stūmuos nuo Rīgas laukā Jauns. Raksti VIII, 321.

Avots: EH XIII, 182

patipinât, patipšķinât, eine Weile trippeln: ātriem suoļiem tev patipina gaŗām Rīgas ģiģerlis A. XI, 462. sieva patipšķināja abām līdz Duomas I, 465.

Avots: ME III, 122

pê̦ds (li. pėdas "Fussspur") Mar. n. RKr. XVII, 138, = pê̦da, die Fussstapfe, die Spur: jau es biju Rīgas ceļu pēdiņiem nuoskaitījis BW. 31794. taisnu ceļu es staigāju, taisni pē̦di pakaļā BW. 8941 var. pa taviem pēdiņiem BW. 9179. dze̦nas pa pē̦diem un veŗas, ka pē̦di daiet da kalvja klēts Zbiór XVIII, 256. policija tika uz laupītajā pē̦diem Latgalits 1922, III, 1 3 . lāsti tam pē̦da galuos pakaļ iet Manz. Post. I, 132. uz karstiem pē̦diem Post. II, 410. me̦lni pē̦di, = me̦lnā pē̦da (s. pē̦da

2) : zaglis kaimiņuos apzaga me̦lnuospē̦duos Mar. kumeļa pē̦di, Haselwurz
Manz. Lettus, anemone hepatica Zb. XV, 193.

Avots: ME III, 207

pìederīgs,

1) zugehörig, angehörig:
apģē̦rbs piederīgs smuidram augumam A. XI, 39. pa visu tuo laiku dziedāja panāksnīcas piederīgas dziesmas BW. III, I, 30;

2) schicklich, anständig
U.

Avots: ME III, 244

pìevest,

1) heran- , hinzuführen:
dievs pieveda visādus zvē̦rus laukā pie cilvē̦ka I Mos. 2, 19. dievs iztaisīja sānkaulu par sievu un pieveda pie cilvē̦ka ib. 2, 22. pievest pie laulības, pie dievgalda, zum Altar (zur Trauung), zum Abendmahl führen: re̦dzu savu mīļu draugu pie laulības pieve̦dam Biel. 1792. Māliņa bij par daiļu meiču uzauguse un jau pie dievgalda pieve̦sta Lautb. Luomi 4;

2) anführen
(ein Germanismus), nennen: pievest par (kâ) piemē̦ru, als Beispiel anführen. visi nuo līdz šim pieve̦stiem ieme̦sliem A. XI, 473;

3) führend, zu-, hinzuführend anfüllen:
pievest māju pilnu ar viesiem. Refl. -tiês,

1) für sich zuführen:
Daktu tē̦vs jau arvienu nuo Rīgas... pievedās visādu zâļu, juo ... aptiekas Jumurdā nebij Austriņš;

2) passen, anstehen, geziemen:
baltas kājas, sirmas krēpes bandinieka kumēļam; tas labāk pieve̦stuos (Var.: piedienē̦tu, piede̦rē̦tu) saimenieka dēliņam BW. 29616 var. māsai mica pievedās (Var.: piederēja, piedienēja) 24799 var. es dziedāšu, man dvēsele, man diže̦ni pievedās Ld. 859.

Avots: ME III, 309, 310

‡ II pile Kaltenbr. n. FBR. XVII, 59, Orellen, BW. 32614 (aus Selg.) u. a., = pils: brauksim Rīgas pilītē BW. 2418 (aus NB.).

Avots: EH XIII, 232

‡ pilis,

1) = muĩža, der Hof, das Gut:
aiziet da piļam Lös.;

2) (als i- Stamm?) = pils: trīcēt trīc Rīgas p. BW.6174 var. (aus Zierau).

Avots: EH XIII, 232

pils, -s,

2): auch Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 8, 39, 43); Rīgas p. BW. 31776.

Avots: EH XIII, 233

II plañčka Hofzumberge, = plancka II: nuo Rīgas tās ve̦cās plančkas šurp atte̦kuot un tad pie darba kaktā kâ kucītes rejuot. In Fockenhof sei plančka ein Klatschweib, in N: Peb. (mit n ) - ein verkommenes Weib.

Avots: ME III, 318

plaûcinât 2 Sassm., fakt. zu plaûkt, spriessen, blühen machen, zur Blüte bringen: bē̦rza zarus plaucina Sassm. Rīgas kultūra ir spējusi plaucināt... zemkuopju dzīvi A.. v. J. 1899, S. 123.

Avots: ME III, 323

II plauskas U., RKr. XII, 10, Mesoten, (mit aũ) Bauske, plàuskas ² Druw., Vīt., Kl., der Schinn, Schelfer: pret galvas izsitumiem un plauskām jāsmērē ar saules krēsliņu sulu Selb. n. Etn. IV, 52. sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. n. Etn. I, 66; plàuskas ² "zerquetschte Körner" Warkl. Wohl nebst pluzganas und plusnas zu serb. pljȕske "Ausschlag", an. flosa "Splitter, Abfall", norw. dial. flus, flusk, flustr "Splitter; Schinn, Schelfer" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 96 und Būga KSn. I, 302.

Avots: ME III, 327

prìekšpìlsẽ̦ta, die Vorstadt, ein abgelegenes Stadtviertel: Rīgas priekšpilsē̦tas. līdz "Puguliņam" viņuos laikuos stiepusēs Cē̦su priekšpilsē̦ta Etn. II, 158.

Avots: ME III, 396

pubulis,

1) ein Knoten im Garn od. im Gewebe
U., Druw.: vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti; uz pubuļa uzkāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. piel. ² 25314. linu pavediens, kas stiepjas nenuoriezdamies un bez pubuļiem Brač;

2) Blase auf Bier
Depkin n. U.; ein Häutchen auf einer Flüssigkeit Wid.;

3) ein Gerstenkorn am Auge
Freiziņ;

4) eine kleine, weisse Frühlingswolke
Druw.: debess ir skaidra, nere̦dz ne˙viena pubulīša;

5) pubuls, ein kleiner und dicker Mensch
Erlaa. Dies pub- (mit dem b von grubulis od. bubulis III ?) neben pup- in pupa, pups u. a. (vgl. Persson Beitr. 245 f.).

Avots: ME III, 401

pùlkstenis Serbigal, (mit ùl ² ) Lis., pulˆkstenis Golg., pulˆkstenis ² AP., Kand., Dond., Lautb., Selg., Widdrisch, Salis, pùlkste̦ns C., pùlkste̦ns ² Sessw., Selsau, Heidenfeld, Tirsen, pulˆkste̦ņs Gr.-Buschhof, pulˆkstens ² Ruj., pulkstens Wessahten, pùlkstins Ronneb., Trik., Smilt., Salisb., pulkstiņš Aahof, pùlkstins ² Kl., pulkstienis Wid., pulˆkstiens ² Dunika, Lin., Iw., pulkstiens Schnehpeln, Ed- wahlen, Preekuln (in Kurl.), Demin. auch pulkstentiņš,

1) pùlkstenis Jürg., Arrasch, die Glocke:
baznīcas pulkstenis, die Kirchenglocke. dvēseļu pulkstenis Salis, die Totenglocke. ilkses pulkstens Mag. XIII, 2, 54, die Fahrglocke. tuornī bijis liels zvanāms pulkstens Smilga Aizsn. ceļi 35. vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu LP. VII, 947. gauži skan visi Rīgas pulkstenīši (Var.: pulksteniņi) BW. 30691. (māmulīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama 23445 var.;

2) pùlkste̦ns Arrasch, Jürg., die Uhr:
sienas, kabatas p., die Wand-, Taschenuhr. cik ir pulksten(i)s? wieviel ist die Uhr? pulksten(i)s ir viens, divi usw., die Uhr ist eins, zwei usw. pulksten od. pulkstens (nach U. auch: pulksteņa) vienuos, astuoņuos, um ein, um acht Uhr. pulkstenis sit, iet, stāv (nach U.: guļ), die Uhr schlägt, geht, steht. = nāves pulkstens, das Hämmern des Holzwurmes (von abergläubischen Menschen so genannt) Konv. ² 1786;

3) pulkstenis, die Schlagader, der Puls
U.: pulkstenīši le̦c, der Puls schlägt Austrums. pulksteņa dzīsla, Pulsader Celm. pulkstenis iet pacēlies, der Puls geht voll U.;

4) Demin. pulkstenītis, der Schellenzug od. Zymbelzug an der Orgel
U.;

5) pulkstenītes od. pulkstenīši, Glockenblumen (campanula):
starp viršiem te auga ciesas, ...zâle un lielās pulkstenītes Aps. VII, 28; platlapainā pulkstene, campanula latifolia Konv. ² 2099;

6) pulkstenis, anobium pertinax L.;

7) pulksteņu dzija, lötiges Garn (auf der Zahlhaspel gemessen)
Oppek. n. U. Wohl - mit sekundärem k-, aus *puls-s(i)tenis resp. *puls-s(i)tiens gekürzt (zur Kürzung vgl. z. B. ačgārni aus atžagārni), zu sist "schlagen", mit puls- aus mnd. puls "Anschlagen (der Glocken); Aderschlag". Weniger wahrscheinlich dürfte Ableitung von der deutschen Nebenform pulst dass. sein.

Avots: ME III, 407, 408

pumpucis,

1) auch pumpacis BW. 35096, 1 var., eine dickere Stelle od. ein Knoten im Garn Naud., ein Knoten im Gewebe: man iedeva jaunā mārša pumpučainas dāvaniņas; uz pum̃puča (Bauske) pakāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. 25314, 6 var.; pum̃pucis, eine kleine Beule Arrasch;

2) Plur. pumpuči, der Fischrogen
Lubn. n. Etn. III, 1, Wid.;

3) pum̃pucis, ein Kosewort für Menschen
N.-Peb., C., Arrasch. Zu pumpa II.

Avots: ME III, 411

I rīdzināt, Strafe auflegen Für. I; zu rīgas.

Avots: ME III, 536

sadāžât, aufdringen, verschenken (Wertloses): s. kaimiņiem nederīgas lietas Dond.

Avots: ME II, 608

sastingrinât ² , straffer machen Gr.-Buschhof: salīdzinuot ar Rīgas sastingrinātiem, izstīdzējušiem stāviem V. Eglītis Zilā cietumā 186. Refl. -tiês,

1) stramm werden:
s. pēc slimības Golg.;

2) = iemest 4 Jürg.

Avots: ME III, 747

saziktît, tr., erblicken, erspähen: es jau ne˙maz neredzēju... Rīgas, pat ne viņas tuorņu galu nevarēju saziktīt Vīt.

Avots: ME III, 796

I sẽrîgs, traurig, bekümmert Wid.: gurde̦ns, sērīgs smaids Vēr. II, 142. sērīgas jūtas Turg. Muižn. per. 61. kâ viņpasaules ē̦na sērīgs V. Eglītis. zē̦ni . . . lūkuojas . . . sērīgi, līdzcietīgi uz nelaimīguo Poruk. - Subst. sẽrîgums, die Traurigkeit, der Kummer: sērīgums, kas viņā . . . vārduos skanēja Asp. šai smaršai arī tāds sērīgums Vēr. v. J. 1903, S. 14.

Avots: ME III, 828, 829

‡ skarīgs Seyershof, = skaraîns: skarīgas auzas.

Avots: EH II, 502

šķaũnacis Ermes, Karls., (mit àu ² ) Golg., Gr. - Busch., Lis., šķaûnacis C., Smilt., šķaunacis U., RKr. VIII, 104, šķàunece ² Saikava, šķàunice ² Buschhof, šķàunaks ² Altenwoga, šķaunats U., Rkr. VIII, 104, šķaunete AP., Bers., Erlaa, šķaũnadzis Brucken, šķaûnadzis C., šķaũnadze Barbern, (mit àu ² ) Altenwoga, Kroppenhof, Lubn., Meiran, Warkh., šķaunacu zivs Konv. ² 3595, der Karpfen (cyprinus carpio L.) RKr. VIII, 104; der Alant (leuciscus idus): pie karpu jeb šķaunadžu saimes piederīgas zivis Konv. ² 1647. kad sāks nērst līdakas, plauži, šķaunadzes un citas lielas zivis Latgalits 1922, V, 2 _3. Vgl. auch skaunacis.

Avots: ME IV, 22

šķiedes Latv. Vēstn. 1924, No 39, = šķaidiņi, eine Art Speise aus abgekochten und zerstampften Kartoffeln; diesen Brei habe man mit Milch verdünnt und aufgekocht, eventuell auch mit Mehl vermischt, und beim Essen habe man noch Fett oder Sahne darauf gegossen: agrāk šķiedes lika cibā Rīgas braucējiem, kuo smērēt uz maizes. - šķiêdes ² Bauske "apšķīdušas nuovārītas kartupeļu šķēles".

Avots: ME IV, 51

spẽja Dunika, Dond., Siuxt, Nigr., Grünh., Behnen, Ruj., Jürg., Salis, Zögenhof, Wolm., Ahs., spèja C., PS., die Kraft, Stärke, Fähigkeit, das Vermögen: liela griba, maza spēja Ahs. saimniekam ļuoti paticis, kā šim tāda spēja LP. IV, 148. suns bij iemantuojis valuodas spēju Etn. III, 62. izpildi savu pienākumu pēc labākās spējas! Jauna Raža IV, 1. atcerēties viņa dūres spēju 76. lai darā..., kas viņa spējā Hamlet 101. par lātviešu valuodas attīstības spēju Latv. tauta XI, 1, 34. garīgas spējas A. 1904, S. 548.

Avots: ME III, 991

sprûsls (unter sprūslis): iznesiet pa svētdieni rateņus ārā, lai nestāv te kai sprūsli ("nederīgas, nevajadzīgas lietas") ustabā! Auleja.

Avots: EH II, 562

štulpẽ̦ts, mit Stulpen, hohem Schaft versehen: Rīgas kungi štulpē̦tiem zābakiem BW. 33350.

Avots: ME IV, 104

stùmt: auch AP., N.-Peb., (mit um̃ ) Dobl., Drobbusch, Dunika, Luttr., Mesoten, Ruhental, Smilt., Stenden, Strasden, (mit ùm ² ) Alswig, Fehteln, Kaltenbr., Lasd., Marzen, Meselau, Pilda, Preiļi, Saikava, Sessw., Warkl., (mit um̂ ² ) Kegeln, Lemb., Lems., Salis, Tegasch, Zögenhof, prs. stum̂ju ² Dunika, prt. stumu Alswig, Burtn., Drobbusch, Kegeln, Lemb., Lems., Morizberg, N.-Peb., Schwanb., Smilt, Tegasch od. stūmu AP., Dobl., Fehteln, Kaltenbr., Kurmene, Lasd., Luttr., Marzen, Meselau, Mesoten, N.-Peb., Pilda, Preiļi (in Lettg.), Ruhental, Sessw., Warkl.; ar stumjamuo kruķi rijās sastūma metienu kaudzē vētīšanai Frauenb. stum̂jams ² (faul) zirgs Dunika. stum (= êd) nu klučkas, kad esi sācis! Saikava. Refl. -tiês: stumies (geh) ātrāk! Linden in Kurl. šis jau stumjas (geht) kalnā Saikava. nakts lē̦ni stūmās uz rīta pusi Veselis Dienas krusts (1932) 3. kuo tu man stumies virsum ar savu riteni! Saikava. suoļuos vien ... varēja ... s. (fahren) uz priekšu Janš. Nīca 7. stūmuos (ich fuhr) nuo Rīgas laukā Jauns. Raksti VIII, 321. ‡ Subst. stūmējs, der Schiebende (Stossende): gan ir man tādu ļaužu, lejiņā stūmējiņu BW. 9140.

Avots: EH II, 595, 596

svarîgs, schwerwiegend, (ge)wichtig, gewichtvoll: lini būtu labi un svarīgi LP. Vl, 126. nabagam visas kules svarīgas nuo ze̦lta 600. svarīga lieta, eine wichtige Sache, Angelegenheit. Subst. svarîgums, das Schwerwiegendsein; die Wichtigkeit: rudens bija viņam devis savu svarīgumu Vēr. 1903, S. 19. viņiem izskaidruo žē̦lastības svarīgumu A. 1899, S. 89. šī brīža svarīgums un svinīgums Janš.

Avots: ME III, 1143

I svītrêtiês, -ẽjuôs "?": zvaigzni, kas svītrējas gaisuos uz Rīgas pusi Jaun. mežk. 96.

Avots: ME III, 1165

teju St., U. (geschr.: teiju), Spr., Gr. Buschh., Memelsh., Nötk., Sessw., teja Warkl., tejùo ² Kl., Adv., hier, hierselbst: kur tu jāj, bāleliņ? teju meitas kaimiņuos BW. 13871 var. teju bija tie ļautiņi 582, 1. vanadziņi teju vien lidināja 13506. es teju paliku 26132. paliec teju (Var.: šeju), linu druva, nekaries mugurā! 28472. sirsniņ . . ., paliec teju maliņā! 85, 1. būs teju palikt Glück II. Mos. 10, 24. kur ir... tava sieva? - teju dzīvuoklī I. Mos. 18, 9. viņš ieradīsies teju MWM. VIII, 7. vēl kājiņu tejuo avu BW 16965, 6 var. teju pat, hierselbst: teju pat nuoritēja tuvējuos kaimiņuos BW. 6278. līdz teju St., bis hieher. teju, teju, eben hier, jetzt eben MSil.; beinahe: vācieši jau teju, teju pie Rīgas vārtiem A. Brigader Daugava I, 15. suns rēja vēl piktāki, likās, ka teju, teju vai pie kājām kritīs Alm. puisis teju, teju taisījās viņai steigties pakaļ Druva II, 481. saulīte laidusies jau teju, leju zemē Alm. Rud. 14. meitas šalli uzskatīja teju, teju ar svē̦tu bijību Druva II, 582. teju tejuôc Saikava, hin und wieder: teju tejuoc ierējās suns Saikava. Wohl aus te . ju < jau (= li. jau in tuojau "sofort" u. a.); tejuo aus teju wohl nach Lokativen wie viduo, virsuo.

Avots: ME IV, 157, 158

tikvis, nur so (sehr resp. viel): svilpīte viņam ir, lūk, tikvis liela R. Sk. I, 26. tikai mans tēvs un pats Rīgas kungs, tikvis cilvē̦ku vairs paliek Rīgā Plūd. LR. III; 49.

Avots: ME IV, 186

tuorne, = tuõrnis: Rīgas tuornes (Var.: turņa, tuorņa) galiņā BW. 30614 var.

Avots: ME IV, 286

trauksme*

1) Ungestüm
Dr.; der Drang, der Zug: uzbudināts, ar kaklā kāpjuošu trauksmi A. Brigader Daugava I, 306. cīņā pret latviešu trauksmi uz pilsē̦tu Duomas I, 981. nevarīgas, savā trauksmē apgurušas ilgas III, 1178.

Avots: ME IV, 224

trĩcinât AP., Arrasch, Bl., C., Dond., Dunika, Jürg., Karls., Salis, Stenden, Tr.,

1) dröhnen
St.;

2) zittern (beben) machen
St., U., erschüttern U.: dre̦buļi tam trīcināja visu miesu Pas. IV. 12. galdiņu trīcināt BW. 15998; tremulieren V.;

3) erschallen lassen (machen):
dziesmas trīcināt MWM. VI, 786. lai trīcina (kalnus, ielejas) lakstīgala BW. 428. Ungewiss, ob in der Bed. 2, oder in der Bed. 3: panāksnieces nemācēja . . . istabu trīcināt BW. 891, 1. nedrīkstu še dziedāt, šuo vērīšu trīcināt 201. kas tuos tavus mālu kalnus ik vakara trīcinās (Var.: tricinās)? 381, 3. kas tuo Rīgu trīcināja (Var.: rībinaja, dimdināja)? 4628; 6174, 7; 7815; 16626, 4 var.;

4) = tricinât I 3: lakstīgala trīcināja (Var.: tricināja, trikšināja) Rīgas tuorņa galiņā BW. 30614, 4 var.

Avots: ME IV, 239

‡ uzskata, = uzskats 1: nuo uzskatas bijusi meitene bāla Pas. XIV, 360. nuo uzskatas (Ansehen) duomā, ka viņš ve̦cs Orellen. nespriežam pēc ārīgas uzskatas Pēt. Av. III, 150.

Avots: EH II, 733

vãcietis,

1): Demin. vācietītis 15582; Rīgas pili ar visiem vāciešiem BW. 31873. māsiņa sēž aiz galda kâ vāciete 21452. ai, kundziņ vācietiņ! 31852 (aus Sessw.); ‡

2) eine Kartoffelart Ramkau (frühreif, rosafarben, platt, mit früh welkendem Kraut),
(mit à ² ) Saikava (frühreif, rosafarben, länglich).

Avots: EH II, 761

II vairîgs: auch (mit aĩ) Puhren; vairīgas acis Spiess, schwache Augen, die der Schonung bedürfen. zirgam kaklā rē̦ta; tāpēc viņš tāds v. (tâ vairās) sakas uzmaucuot Druw. Wohl identisch mit vaĩrîgs I.

Avots: EH II, 750

valle,

1): auch Dobl.; staigāja Rīgas kungi gar vallēm BW. 13010, 2. Rīgā ... uz augstas valles 20472; ‡

2) = valnis 4 (mit àl ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 753

varza,

1): "sarežģījums" (mit ar̂) Sonnaxt; "sarežģījies juceklis" (mit ar̂) KatrE.; varzas "visādas nederīgas piemē̦tātas lupatas, valgi u. c." A.-Schwanb.;

2): auch Lng. (unter zvejuot); "ein Netz zum Aalfang im Strom"
(mit ar̂) Saikava;

4): "sarežgīta lieta, būšana; nepatīkama darbība" (mit ar̂) Sermus, (mit ar̃) AP.; "sarežgītas padarīšanas" Meselau; doktors neielaidās gaŗākā varzā, juo bija jau pārliecinājies, ka vārdiem vien nav laužama ... ieduomīgā daba Sārts Druvas san 33;

5): "daudz dažādu un nepatīkamau sanācēju" Meselau: "... pìeklīdīs atkal mūsu māja pilna ar visādu varzu" ... "kas nu par varzu? nav jau ne˙kādi svešinieki" Azand. 4; eine Schar unruhiger, lärmender Kinder
(mit ar̂) Grosdohn, Warkl.; "lielāka drūzmēšanās" Mērdzine; varzas A.-Schwanb., Kinder, die allzu viel hin und her laufen;

7): auch (mit ar̂) Kalupe.

Avots: EH II, 758

I vecis (li. vetušis bei Būga KSn. I, 167),

1) auch vecītis, ein Alter:
večiem mīl jaunas meitas BW. 13106. - večuos iet, betteln gehn. Jancis vēl spējuot pastaigāt večuos ar kulēm Domas II, 2. nabadze bij atkūlusies večuos LP. Vl, 506. svinīguo iešanu māju nuo mājas dēvē... par "čigānuos iešanu"; Rīgas tuvumā "iet vecīšuos" Konv. ² 391;

2) der Herrnhuterprediger
Serben;

3) vecītis U. od. meža vecis Etn. II, 100, der Wolf:
es redzēju meža veci BW. 30562, 1;

4) vakara vecis, ein am Abend geborenes Kind
Etn. I, 90;

5) Plur. veči, die Eltern:
nuobučuoja brūtgāna večus BW. IlI, 1, S. 17;

6) veči, = veļi, die Geister der Verstorbenen
Bers. n. Etn. I, 59, Frauenb., Karls.: pie mājas gariem piede̦r..."vecīši" Mag. XX, 3, 28. vecīšus aizraidījuši apskatīja ēdienu, vai tas aiztikts BW. V, S. 156. līdz nākuošam vecīšu laikme̦tam LP. VII, 287;

7) "?": viņa ve̦cākie... dzīvuoja Ventiņuos par večiem Sadz. viļņi 19.

Avots: ME IV, 515, 516

vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,

1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,

a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;

b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,

a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,

a) die Mittagszeit;

b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;

2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;

3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;

4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III ^4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.

Avots: ME IV, 580, 581

Vidzeme, Vidu[s] zeme Elger Diction. 116, Vidzemzeme VL. aus Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 410, Livland: es neietu uz Vidzemi . . .: Vidzemi= mālu zeme BW. 9763. lai nāk Rīgas zeltenītes uz Vidzemi sluotu griêzt 11055. braukt uz Vidzemi (nach dem livl. Binnenland) Adiamünde, Salis, Zarnikau. Der Name ist wohl ursprünglich am liv ländischen Strand für das livl. Binnenland (vidus zeme) aufgekommen; vgl. dazu die Angaben bei Bielenstein Grenzen 74.

Avots: ME IV, 581

virsība,

1) die Obrigkeit
Manz. Lettus, St., U., Warkh., Zvirgzdine; die Herrschaft, Oberherrschaft: virsībām . .. paklausīgi Glück Philemon 3, 1. viņš ... virsību nedabūja 11 Makkab. 5, 7. eņģeļus, kas savu virsību neir sargājuši Judas 6. kuo tī virsība sacīs. tis i[r] būs Zvirgzdine. visaida virsību bija ebenda. par kārtīgu ierēdņu izturēšanuos jāgādā augstākai virsībai L. W. 1922, № 1, 4. ze̦m smuta virsības bija daudz ļaužu Pas. III, 289 (aus Lixna). zem patriarcha virsības MWM. VIII, 49. draudze paliktu neatkarīgu nuo jeb˙kādas garīgas virsības Konv. ² 302. virsības varu A. v. J. 1897, S. 378;

2) das Obere, die Oberfläche
L., U.

Avots: ME IV, 612

vispārderîgs A. XXI, 730, gemeinnützlich: vispārderīgas vērtības Stari III, 160.

Avots: ME IV, 624

ziņa (li. žinià " die Kunde" ),

1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,

a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;

b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;

c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;

2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;

3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";

4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;

5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.

Avots: ME IV, 724, 725

zvêrîgs, tierisch, bestialisch Ar., Wid., Golg. u. a.; böse AP.: zvērīgs cilvē̦ks Golg. zvērīgas acis Saikava. acis viņam raudzījās zvērīgāki Janš. Dzimtene ² I, 150. ar zvērīgām acīm Līgava II, 292. nuo lūša zvērīgajiem zuobiem RA.

Avots: ME IV, 773