Paplašinātā meklēšana

paraûdus, Adv., halb, fast weinend, weinerlich: slimniece runāja paraudus B.Vēstn.

Avots: ME III, 87

raûdus, Adv., weinend.

Avots: ME III, 484

‡ àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizkaisît,

1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;

2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;

3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.

Avots: EH I, 28

‡ àizkar̂pît,

1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;

2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;

3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.

Avots: EH I, 29

‡ àizknìetêt Trik., ein wenig keimen machen: a. graudus.

Avots: EH I, 32

àizšļàkt, ‡ Refl. -tiês, mit Geräusch hin-, wegstürzen (intr.): nuo vārpām birstuošuos graudus dzirdēja aizšļācamies plānu vis˙apkārt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 56

‡ àizvẽtît, windigend entfernen : a. sīkuos graudus līdz ar pe̦lūm.

Avots: EH I, 63

‡ apgruzdinât,

1) anschwelen machen, lassen:
a. stabiem galus Schwanb.;

2) = ‡ apgrkàzdêt: a. graudus Dunika.

Avots: EH I, 84

‡ apkuôdinât, abbeizen: a. graudus Sessw. a. dzijas.

Avots: EH I, 95

‡ apkuģêt, langsam, mit kleinen Schritten durchstréifen, um etw. herumspazieren Lems.: vistas apkuģā sējumus un tasa graudus laukā. cik mazs bē̦rns, un jau apkuģējis pagalmam apkārt!

Avots: EH I, 94

apspràukt (zarus, galus), tr., abpflücken, abbrechen. Smilten; [die Spitzen der Gerstenkörner abstampfen: graudus dzirnavās apsprauc AltOttenhof].

Avots: ME I, 125

apspraûst [li. apspriáusti], tr., bestecken: tad es būtu tuo celiņu adatām apsprauduse BW. 15688; meijām ē̦kas

Avots: ME I, 125

‡ atbirinât, zurückschütten Stenden: a. paje̦mtuos graudus apcirknī atpakaļ.

Avots: EH I, 135

atdalît (li. atdalýti), tr., abteilen, absondern: graudus nuo pe̦lavām. Refl. -tiês, sich abtrennen, sich absondern, sich abheben: iz pulka atdalījās plecīgs bruņenieks Pump. sejas krāsa bija bāla, tā ka stipri atdalījās tumšās uzacis R. Sk. II, 127.

Avots: ME I, 153

atgrâbt, ‡

2) wegraffen
Dunika, Kal., OB., Rutzau: n. sienu nuo krūmiem; ‡

3) (von etwas) ein wenig wegnehmen (mit der Hand oder Schaufel)
Segew.: nauda bijusi atgrābta tikdaudz, ka durvis tikušas vaļā Pas. IX, 507. a. labību sē̦klai Siuxt. a. graudus nuo tīnes sēšanai Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) a. nuo bezdibe̦na atpakaļ Segew., dem Abgrund entreissen.
‡ Refl. -tiês, (für) sich ein wenig wegnehmen Dunika, Kal., OB.: a. savu tiesu.

Avots: EH I, 142

atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:

1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;

2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].

Avots: ME I, 196

atvaga A. XII, 593,

1) eine um den aufgepflügten Acker gezoge Furche.
In Podsem sei atvaga eine Furche, die längs dem Feldrain so gezogen ist, dass die Schollen auf den Acker fallen;

2) die Furche zwischen den Kartoffelreihen
(Aahof);

3) eine freigelassene Furche:
piemē̦ram pupas stāduot trijās vagās me̦t graudus, ce̦turtā paliek tukša, tā ir atvaga Grünh.

Avots: ME I, 206

‡ biķêt, -ẽju, hacken, picken Dond.: vista biķē graudus; stark schlagen Wandsen n. A. X 2, 536; mit einem Stöckchen stochern Erlaa ebenda. Aus d. bicken.

Avots: EH I, 219

blaužguoņa, das Knattern, Poltern, Geschwätz: raķetes ar blaužguoņu bārstīja spuožus graudus visādās krāsās A. XV, 2, 361. [Entweder mit hochle. žg aus ž oder kontaminiert aus blauzg- und blaužģ-.]

Avots: ME I, 310

briêdinât, fact. zu briêst,

1) schwellen, quellen machen, dicht machen, ausdehnen:
izkaltušuo mucu iemērkt ūdenī briedināt. aukstums briedina ķermeņus Pūrs III, 75. re̦snu briedināt BW. 21498, 1;

2) schwellen machen, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen, Segen verleihen, verschlagsam machen:
labs, izdevīgs laiks un gaiss augļus, graudus briedinās. dievs svētī, kuplini, briedini jaunuo rudzu maizīti, sagt man, wenn man zum erstenmal im Jahr frisches Roggenbrot ist LP. VI, 130;

3) fig., quelen machen, füllen, reif werden lassen:
br. savu maku, savu spriedumu, savas duomas.

Avots: ME I, 336, 337

‡ III bũris AP., ein Gestell aus 3-4 ästigen Pfählen (žepeŗi), worauf Getreide, Klee, Erbsen getrocknet werden: duošu ... rudenī būrī graudus palasīt BW. 15614, 2 var. Identisch mit būris I?

Avots: EH I, 257

‡ diedzā Lubn., diêdzē C., Sessw., = diegstā (unter diêgsts) ; graudus ielikt d. diêdzêt: auch Iw. (mit iê ² ), Linden, Warkl. ‡ Refl. -tiês Warkl. "= dîgt".

Avots: EH I, 326

grauds: angeblich auch Alswig, A.-Schwanb., Bers., Fehteln, Garssen, Kalz., Kokn., Kreuzb., Laitzen, Liepna, Lös., Lubn., Mahlup, Meselau, Neugut, Odsen, Saikava, Selb., Selsau, Sessw., Setzen, Sonnaxt, Stelp., Wallhof,

1): pupu graudiņš BW. 21447 var. kâ baltaju zirņu graudu 21177. kaņepju graudiņi 2426, 4. smilšu graudus 29059, 2; f

3) "?": viņš izskatījās, vai kur nebūtu kāds kuociņš, kuo te šinī pusē iedurt, lai nuo tā uotrā pusē varētu nuoņemt graudu, kā iet tālāk Pas. IV, 90 (aus Selg.). nuoņemt purvā kādu kuoku par graudu Zögenhof, sich im Sumpf einen Baum als Ziel (Orientierungsmittel) zum Gehen auserwählen.

Avots: EH I, 399

‡ ìebuokât "iekult, iedauzīt (graudus)": viņš jau iebuokājis rudzus Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 506

ìediedzêt,

1) iediedzēti milti, [Mehl aus Körnern, die schon zu keinem angefangen haben
Senten, Fest.;

2) keimen lassen:
ieliku graudus ve̦lē̦nā, gribu tuos iediedzēt Bers., Serben, Roop].

Avots: ME II, 10

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512

ìeecêt: kad iesēj, tad graudus ieecē AP. u. a. ‡ Refl. -tiês, beim Eggen in den Erdboden geraten: man nazis izslīdējis nuo kabatas un ieecējies tīrumā Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512

ìegraûzt,

1): graudus, kas... tārpaini un iegrauzti likās A. Brigadere Skarbos vējos 42. cieši apsieta saite iegrauž miesa vìli Orellen; ‡

2) (fr)essend ein wenig zu sich nehmen:
kāda garuoza ir, tādu iegrauž Janš. Dzimtene 12, 315. lai tie (zirgi) jel ve̦cas kūlas iegrauztu Daugava 1928, S. 54. kad būtu kas kuo ie., varē̦tu iet pie darba Orellen; ‡

3) "beleidigen; tief betrüben"
Diet. Refl. -tiês,

2): valdziņš iegrauzies ādā Orellen.

Avots: EH I, 514

ìeknãbât(iês), (hin und wieder) picken, pickend essen: Late viņai pameta pa graudiņam kuo ieknābāt A. XXI, 418. aizlicis cālītim graudus priekšā, lai ieknābājas LP. VI, 1, 49.

Avots: ME II, 28

ìeknãbât(iês), (hin und wieder) picken, pickend essen: Late viņai pameta pa graudiņam kuo ieknābāt A. XXI, 418. aizlicis cālītim graudus priekšā, lai ieknābājas LP. VI, 1, 49.

Avots: ME II, 28

[ìeknāpât C., PS., pickend auflesen und verschlingen: vista ieknāpāja graudus.]

Avots: ME II, 29

ìemàisît, tr., ein -, hineinmischen: graudus pe̦lavās. Refl. - tiês, sich ein -, hineinmischen: citu darīšanās.

Avots: ME II, 42

izbārstît (li. išbarstýti), tr., ausverstreuen: putniem graudus. es ar savu lē̦numiņu izbārst[u] tautas grīnumiņu BW. 21664. Fig., vergeuden: naudu izbārstīt par sievišķiem LP. Refl. -tiês, sich ausstreuen, entfallen: ve̦lnam akmeņi izbārstījušies pa visu apgabalu LP. III, 105.

Avots: ME I, 715

izbir̃dinât, ausstreuen, ausfallen lassen Ahs.: graudus. kuo par ziemu iemācās, tuo par vasaru izbirdina (vergisst man) Kand.

Avots: ME I, 716

izčagât: fressend locker machen, aus fressen AP.: peles izčagā rudzus (izē̦d graudus un sē̦nalas atstāj).

Avots: EH I, 438

izčuminât, ausbolstern: pupas Grob.; wimmelnd auslesen: skudras izčuminājušas graudus nuo salmiem LP. VII, 646.

Avots: ME I, 724

izdīdît, ‡

3) eine Zeitlang (ein Taufkind) auf den Armen schaukeln:
visi tuo (pādi) pēc rindas un kārtas bija izdīdījuši Janš. Dzimtene V, 464; ‡

4) ausschütteln
Warkl.: i. graudus nuo cisām. ‡ Refl. -tiês, zur Genüge dīdîties Wolm. u. a.: vai nu neesi reiz izdīdījies?

Avots: EH I, 442

izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,

1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;

2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,

1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;

2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.

Avots: ME I, 752

I izknitinât: i. graudus Schujen.

Avots: EH I, 457

‡ izkritinât Dond., N.-Schwanb., Wandsen, = ‡ izkre̦tulât: vai esi izkritinājis, kuo šuorīt izvētījām? Dond. ar vēju graudus nuo pe̦lūm izšķir (izvētī un izkritina) Dünsb. Bērnu draugs I, 7.

Avots: EH I, 459

izmĩdît [li. išmìndyti], tr.,

1) austrampeln, austreten:
ceļu, pļavas, labību. miežus izmīdīšu BW. 32758, 1;

2) ausdreschen:
metienu. ar zirgiem agrāki izmīdīja graudus nuo varpām.

Avots: ME I, 772

izniekât (li. išniekóti), tr., ausdurchsieben: nuogrūstuos graudus izžāvē, izsijā jeb izniekā Etn. I, 3, Spr.

Avots: ME I, 777

izšņakât: auch Smilten; "izēst" Sassm. n. RKr. XVII, 56: iebērt baruoklim graudus, lai izšņakā.

Avots: EH I, 486

izšņakât, izšņakstinât, [izšņakarêt Salis], tr., schmatzend ausschnüffeln, das Essbare aussuchen: cūka izšņakājusi graudus. Refl. - tiês, gehörig schmatzend, die Zähne weisen, fletschen: viņš tur izšņakstinās un laiž mājā LP. VI, 346.

Avots: ME I, 813

izspraûst, tr., aus -, bestecken: es būtu savu sē̦tas vidu ar meijām izsprauduse BW. 14092, 1. Refl. - tiês,

1) für sich bestecken:
viņi bija ce̦pures puķēm izspraudušies;

2) sich durchdrängen:
izcēlās mežs un brikstalas - tik biezi, ka ne pelīte nevarēja izsprausties LP. VI, 486. viņš izspraudās caur lazdām MWM. VIII, 415.

Avots: ME I, 803

izziņa, die Ermittelung, Recherche: šī izziņa ir svarīga Vēr. II, 1061. šuos graudus (gari) saimniekam par izziņu nuolikuši LP. VII, 280.

Avots: ME I, 832

‡ izžubinât, die Hülsen nachlassend ausfressen Ermes: putni izžubina. graudus; langsam ausfressen Trik.: zirgs izžubinājis auzas.

Avots: EH I, 499

II kāpt, - pju, - pu (li. kõpti "scharrend Haufen bilden; сгребать"), tr., scharren, nehmen; mē̦slus kāpt, den Dünger mit der zweizinkigen Mistgabel aus dem Fuder ziehen, schaffen Mar. vista kāpj graudus, das Huhn pickt die Körner. me̦du, bites kàpt [N. - Peb., kàpt ² Kl.], Honig brechen, wo die Bienen in einem Baume nisten Bers., Lub., Tirs., Lasd., Kokn. In einigen Gegenden ist kàpt mit kâpt zusammengefallen, so in Smilt.: bites kâpt. [Vgl. kâpt.]

Avots: ME II, 193, 194

kāsība "ein Trunk, der jem. zugebracht wird" L.; [ die Abseihung; der Segenstrunk St.: kāsību (L.) od. kāsības (St.) dzert, zutrinken; den ersten Trunk zum guten Gedeihen tun. - In Nordlivland kāsības laiks "die Zeit, da man irgend eine Art von Vorräten einheimst": labību kuļuot saka: duod zirgam (kas labību kuļ) raudus - ja kāsības laikā neduos, kad tad duos! - cūkas kaujuot saka: duod kaķim arī kādu gabalu - lai zin, ka kāsības laiks].

Avots: ME II, 204

I ķezis,

1) = ķezêklis, der Tölpel, Schmutzfink [Grawendahl], Serb.;

2) ein Klumpen;

4) eine Ohrfeige:
meta tam tādu ķezi gar ausi LP. VI, 760;

4) eine mehrzinkige Gabel zum Windigen
Grob., Hasenp.: ar ķezi atdala graudus nuo gaŗajām pe̦lavām Grob.

Avots: ME II, 372

ķists, ‡

2) "derjenige Teil einer Mühle, aus dern die Körner auf die Steine fallen"
NB.: beŗ ķistā graudus nuo jauna klāt Janš. Bandavā II, 136.

Avots: EH I, 705

knãbât, [li. knobóti "брать размазывая"], - ãju, tr., freqn. zu knābt,

1) wiederholt picken, hacken, zupfen:
vistas knābāja graudus Kand. tur sniedzīte knābāja kādu ciekuru MWM. VI, 120. lieli putni knābāja zirga gaļu LP. VI, 304;

2) fig., sticheln, vexieren:
biedri sākuši tuo knābāt Grünh.;

[3) pflücken
VL. n. U.] Refl. - tiês, sich mit dem Picken, Hacken beschäftigen: (vistas) knābājas pa miltiem LP. I, 188.

Avots: ME II, 244

kņãpât, - ãju, = knāpât, picken: vista kņāpā graudus Bergm. n. U., Ahs.

Avots: ME II, 252

‡ knecêt, -ẽju,

1) "essen"
Schwanb., Sessw.; viel und schnell essen Laud.; picken Saikava: vistas (pīles, zuosis) knecē graudus; beissen, stechen (?): uodi knecē ("ē̦d") Lubn.;

2) Schläge versetzen
Jakobstadt.

Avots: EH I, 629

krataļiņa, ein Demin. von einem vorauszusetzenden * krataļa, die Schüttelnde: kratiet, manas krataliņas (Var.: kratiet salmus, kūlējiņi), salmuos graudus nelaidiet BW. 31561.

Avots: ME II, 261

krausît (unter kràusêt): "ar dakšiņām kuļuot piedarbā graudus nuo salmiem izpurināt" Druw.

Avots: EH I, 644

II kušņât, -ãju, wühlen, ausschnüffeln, aussuchen (beim Essen): cūka kušņā graudus gubas vietā od. nuo pe̦lavām C., [Nötk.], Laud., Druw., Stockm. Refl. -tiês, wühlen, schnüffeln: cūkas kušņājas pa labības ķirpām [N. - Peb.], Mat. [Zu gr. χυχάω "mische, verwirre"?]

Avots: ME II, 330

kusnît. "?": rudeņuos cūkas ap labības gubām kasnī graudus ("šņākdamas rakņājas un ē̦d graudus") Nötk. Zur Bed. vgl. auch nùokusnît(iês).

Avots: EH I, 680

kutur̂ņât, -ãju, tr., gründlish lesen, pflücken: cūkas kuturņā graudus, zâli Mar. n. RKr. XV, 121. [Zu li. kuténti "zerfasern" und (?) čech. kutati se "wühlen, graben" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 654)?]

Avots: ME II, 330

[IV kviẽtêt (?) "karsêt": kv. labību, graudus Bauske.]

Avots: ME II, 356

labĩba (li. labyba Dauk. Darbai 17 u. a.; aus dem Le.?): izaugs laba labībiņa BW. 25920. lai aug tīra labībiņa 29554. atņēmis labībām visus graudus Pas. XIII, 42. mazā l. - auch Salis.

Avots: EH I, 710

lašņât: l. žagarus Behnen. vista lašņā graudus Lems., Memelshof. guovis lašņā nuopļautu zâli Ermes. jākašņā un jālašņā ārā nuo dūņām un smiltīm Janš. L. dzejas pag. 105. ‡ Refl. -tiês Behnen, wählerisch für sich aussuchen: tâ neklājas l. pa ābuoliem; jem nuo vietas!

Avots: EH I, 722

làupît,

1): l. kartupeļus auch AP., Erlaa, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, N.-Rosen, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Zvirgzdine; l. bietes Frauenb., Linden in Kurl.; l. ābuolus Oknist; l. pupas Frauenb., Iw., Salis, Seyėrshof, Warkl.; l. zirņus Iw., Salis; l. rudzu graudus nuo vārpām Iw.; l. kuokam mizu Kaltenbr.; Zvirgzdine: laupa liepas mizas Pas. XI, 88. ar siksnas laupīšanu (=dīrāšanu) 288;

2): guodu l., Böses von jem. sprechen
BielU. Refl. -tiês,

1): gaļa virdama jau laupās nuo kauliem nuost Frauenb.; ‡

2) für sich aushülsen:
lai viņš ņe̦m pupas un laupās! Frauenb.

Avots: EH I, 724

[II lecene, eine Art Brei aus Gerstengraupen, biezputra nuo lecinātiem miežu graudiem (iebeŗ graudus piestā un ar buli nuogriež čaumalas, tad uzbeŗ graudus uz dēlīša un lecinuot atšķiŗ nuogrūstuos graudus nuo nenuogrūstiem; pēc tam lecinātuos graudus vāra) Stuhrof.]

Avots: ME II, 443

magazĩna, das Magazin (hieraus entlehnt): nuo magazīnas labību ņemt; labību magazīnā atbērt. Sprw.: nemāci magazīnas žurkai graudus ēst, nedz kruodznieka veprim ceļa vīra kules plēst! Etn. IV, 94.

Avots: ME II, 547

miekšêt, miêkšķêt [C., Kl.], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) [miêkšķêt Lis., Drosth., Wolm., Trik., miêkšķêt ² Ruj., Salis, Bauske, miẽkšķêt Iw., Lautb.], weich magen (auch durch Drücken und Schlagen U.), erweichen [miêkšêt PS., N. - Peb.]: graudus miekšē ar ūdeni Konv. ² 749. ūdens mālus miekšē caur, Wasser macht den Lehm mürbe U. mizas rags, kas duobē bij iemē̦rkts miekšēt JR. IV, 149;

2) miêkšêt C., Lub., = miegt, drücken: miekš acis cieti;

3) miekšķêt, schlagen (von Tieren)
N. - Bergfried;

4) umrühren, maischen
Bergm. n. U. [In der Bed. 4 wohl zu maisīt, in der Bed. 2 - 3 - zu miêgt, in der Bed. 1 - wohl zu mîksts, in der Bedeutung durch miekš(ķ)êt 2 u. 3 beeinflusst.]

Avots: ME II, 652

mitenieks, mit(i)nieks,

1) der Rossetauscher:
mūs[u] māsiņas precinieki sirmu zirgu mitenieki BW. 14249. tādam zirgu mitniekam (Var.: mītniekam, mietniekam 15211) 13253. mūs[u] brālīši, mitenieki, sajājuši kalniņā; mituoj[a] bē̦rus, mituoj[a] raudus, suola māsu piede̦vām 14448, 4;

2) mitenieki, durch doppelte Verschwägerung Verbundene:
kad divējiem ve̦cākiem ir katram dē̦ls un meita, kuŗi krustiski appre̦cas, tad tādus radus sauc par miteniekiem. Vgl. mite I.

Avots: ME II, 638

nesapratne,

1) der Unverstand, die Verständnislosigkeit, Verlegenheit:
savā nesapratnē viņš bē̦rniem māza graudus mutē Poruk. Gunde̦ga stāv kâ nesapratnē Druva I, 164. sieva visās dzīves nesapratnēs gan ar vārdiem, gan ar darbiem mācēja palīdzēt Blaum.;

2) die Unverständige, Unvernünftige:
bet tu, kā jau tāda nesapratne ne˙kā uz priekšu negādā un tikai jaucies pa pulku LP. VI, 131.

Avots: ME II, 731

nùogrûšļât, tr., abstossen: trauks, kuŗā nuogrūšļā graudus grūdenim Konv. ¹ 303.

Avots: ME II, 787

‡ nuokuõdelêt Siuxt "?": ieber suķelim graudus, lai viņš nuokuodelē me̦lnuos zuobus!

Avots: EH II, 58

nùosẽ̦kât,

[1) eine Zeitlang keuchen, hüsteln, ächzen, seufzen
Ar., Lös., Selsau, Sessw., Peb., Serben, Kalz., Kreuzb., Jürg.]: nuosē̦kāja, sakustējās uz krē̦sla, bet ne˙kā neatbildēja Saul. Vēr. I, 1041;

[2) "verleumden, verhunzen":
n. citus cilvē̦kus Bers., Wain.;

3) "nùošļuokât 1"(?): n. labību Dickeln;

4) "nuokaîsīt (miltus, raudus">graudus)" (?) Serben. Refl. -tiês, wiederholt nùosēkties Sessw.].

Avots: ME II, 845

[nùošķir̃stît,

1) wiederholt absondern:
n. graudus nuo pe̦lūm Nigr.;

2) eine Weile blättern:
grāmatu vien nuošķirstīja, bet nemācījās.]

Avots: ME II, 866

nùospraûst, tr.,

1) bestecken:
šie nuospraudīšuot ceļu ar skujām JK. V, 19. tad es būtu tuo celiņu adatām nuosprauduse BW. 15688;

[2) abstossend verletzen:
viņš kāju nuospraudis U., er hat seinen Fuss zerstossen oder verwundet.] Refl. -tiês, sich bestecken: vienuos zieduos nuospraudies kuplais ievu zieds R. Sk. I, 54.

Avots: ME II, 856

‡ padiêdzêt ² Dunika, aufkeimen machen: p. graudus.

Avots: EH II, 128

pajàukt,

1): vāri putru ..., kuces kāju pajaukdams Tdz. 52887;

2): jumtus apjumis ve̦se̦liem salmiem, nuogriêztām vārpām, lai putni nepajauc, graudus me̦klē̦dami Sieva 3; ‡

3) sich verbreiten machen:
ar mē̦slainām kājām p. nelabu smaku Saikava. ‡ Refl. -tiês, ein wenig (für sich) rühren: tev būs jānāk putras p˙! Ramkau.

Avots: EH II, 137

[pakašât, ein wenig kratzen od. scharren: p. galvu; lai vista pakašā graudus! Refl. -tiês,

1) ein wenig scharren
(intr.): lai vistas pakašājas! Lis.;

2) ein wenig zanken:
viņš mīl pakašāties Jürg.]

Avots: ME III, 42

*paldiņa od. *paldiņš "?": graudus ielika paldiņā.

Avots: ME III, 57

‡ pãrgrâbt ² Dunika "grābjuot pārdalīt (graudus, zirņus) uz pusi". Refl. -tiês Dunika, harkend sich überanstrengen: meita šuodien slima: vakar pārgrâbusēs ² .

Avots: EH XIII, 200

‡ pã[r]sẽjeniski Frauenb., Adv., gleichsam säend: graudus vai granti izkaisīt p. ("plati, kâ sējuot").

Avots: EH XIII, 210

paspraûst, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) unter etwas hineinstecken:
kundzene bija paspraudusēs padusē pauniņu Janš. Mežv. ļ. I, 44;

2) = paspiêstiês 1: uz priekšu p. nebija iespējams Janš. Dzimtene V, 235.

Avots: EH XIII, 175

piede̦va,

1) auch piedeve U., piede̦vs BW. 29608, die Zugabe: Sprw. par rubli trīs aitas un jē̦rs piede̦vām C. cik gribi piede̦vu? RKr. VIII, 74. ja būšuot piede̦vas, tad mīšuot LP. V, 360. katrai duošu divi spaiņi, trešuo ķipi piede̦vām BW. 21001. mituoj[a] bē̦rus, mituoj[a] raudus, suola māsu piede̦vām 14448, 4. duod meitiņu piede̦vā 14611, 5. vēl vienu liekšķeri piede̦vām ieber svārku stūrī! LP. VII, 615;

2) piede̦vas, die Zutaten:
zupu piede̦vas (Gewürz) Peņģ. Sakņu dārzs 54.

Avots: ME III, 244

pìejaucêt, gewöhnen, zähmen: viņš piejaucēja putnus pie ruokas nākt, pabeŗuot tiem graudus Lasd. kaķi vēl nebija pie cilvē̦kiem piejaucē̦ti MWM. VII, 74. lauva ir viena nuo vis˙rāmākām lieluo kaķu sugām un lē̦ti piejaucējama Vid.

Avots: ME III, 254

pìejume Jürg., piejume Katharinenhof Mag. XIII, 3, 57, piẽjums Salis, piejums C., piejums Peb., Oppek. n. U., piẽjumis N.-Peb., eine Abdachung, ein Abschauer an einem Gebäude; der Umlauf an der Riege, wo das zu dreschende Korn angeführt wird: tūliņ piejumā nuojūdzis zirgu LP. VI, 1, 160. piejumē ap kulu sakrauj labību Plutte K. 86. vistas staigāja pa piejumi graudus me̦klē̦damas Blaum. Pie skala uguns 139.

Avots: ME III, 254

pusraûdã Stari III, 24. pusraûdâs, pusraûdus, halb weinend, weinerlich: viņa gan˙drīz pusraudās MWM. VII, 81. zeņkītis pusraudus ievaidējās Poruk III, 99. Čabains izmisumā pusraudus kliedz IV, 144. tikai pats mazākais pusraudus cīkstēja MWM. v. J. 1896, S. 159.

Avots: ME III, 433

putraimaîns, aus kleinen Körnern bestehend, grützig: putraimaina gaļa MWM. VI, 106, Avuots II, 196. kad cūkām ar sietiņu ne̦s graudus, tad cūkām gaļa putraimaina Etn. II,122. putraimains (feinkörnig) sniegs Taubenhof.

Avots: ME III, 442

ràust,

1): duobē zemes ar lāpstu r. Warkl. mē̦slus r. (= likt ar dakšām ratuos) Mahlup. graudus rauš ar laišku Ramkau. rauš mantu, cik varē̦dams Siuxt. rācēņus pe̦lnuos r. ebenda. r. krāsni ar skruķi Sonnaxt. neraus vēl laukā tuo uogļu, - lai izgailējas! Linden in Kurl. r. graudus čupā, sìenu kaudzē Auleja. vajadzē̦tu jau kāpuostus r. (um die Stengel Sand schütten)
Orellen. tie jau nu ar rauš (raffen), kur varē̦dami ebenda; ‡

2) graben:
kurī cūka nerauš dienu, tī rauš vakarā Zvirgzdine. sāc r. Pas. XV, 45 (aus Lettg.); ‡

3) schnell laufen;
"darīt kuo ar ātrām kustībām" Auleja.

Avots: EH II, 358

‡ regžuôt AP., = ‡ regžît: kad vārsms bij izmē̦tāts, tad graudus regžuoja ar regži.

Avots: EH II, 363

sadrupinât, tr., zerbröckeln: sadrupināt maizi kreimā LP. II, 14. graudus pa˙priekš sadrupina Konv. ² 708. drupu drupās sadrupini Aus. I, 118. (fig.) trieciens pēc trieciena spēj sadrupinat pat vis˙dzelžainākuo spē̦ku Vēr. I, 1411.

Avots: ME III, 614

saknitinât, keimen machen (von vielen Objekten): s. graudus Salis, Siuxt, Wandsen; s. iesalu Golg., Bers., Gr.-Buschhof, Zögenhof.

Avots: ME II, 652

saknuosît, aufessen: s. visu ēdienu Dond., Wandsen (mit uõ ), Lis., Gr.-Buschhof; ohne Lust aufpicken: vista saknuõsīja gan graudus Bauske. Refl. -tiês,

1) plötzlich anfangen zu zögern
MWM. XI, 169;

2) "sich zurechtmachen":
taisies mudīgāki! tu nevari vien sataisīties Golg.;

3) einander mit den Zähnen (am Halse) fassen und reiben:
zirgi saknuosās C.

Avots: ME II, 653

sakramtât U., tr., zerreiben: sudmala graudus sakramtā (saē̦d), die Mühle zerreibt die Körner klein N.Peb. n. U.

Avots: ME II, 654

sarauņât, tr., zusammenschüren, -schieben: graudus, pe̦lnus Preekuln (Kurl.)

Avots: ME II, 712

saraušņât, tr., zusammenschüren: graudus, pe̦lnus Preekuln (Kurl.)

Avots: ME II, 713

saskrabinât,

1) zusammenscharren:
s. beidzamuos graudus PS.;

2) (auf gefrorenem Weg) polternd zusammenfahren:
braucēji visi saskrabināja sē̦tā Nigr.;

3) zerritzen, zerkratzen:
s. luoga rūtis Lautb.;

4) eine Zeitlang rasseln mit
Dunika.

Avots: ME III, 733

‡ sašņukât Nötk., schnüffelnd (schnuppernd) zusammensuchen (von Schweinen): ļauj cūkām s. graudus!

Avots: EH XVI, 455

saspaîdît, tr., freqn., (mehrfach) zerdrücken: graudus saspaida, skruotē un maļ Mazvērsītis Luopkuopiba III, 86. sirdi saspaidīt Dziesmu gr. 59, 9,

Avots: ME III, 740

saspraûst, tr.,

1) freqn. saspraudît, zu(sammen)stecken; einstecken, vollstecken:
villaine, kuru sasprauž uz viena ple̦ca vairākām saktām BW. III, 1, 72. rūtis sasprauž ar skaliņiem Aps. III, 4. saspraužamais, eine Art Spiralnadel zum Zustecken der Umlegetücher Salisb.;

2) (ein)stemmen
(perfektiv): es gulēšu... sienā kājas sasprauduse BW. 9876, 3 var. ruokas saspraudusi sānuos B. Vēstn. - Refl. -tiês, = sasprūst 2, saspriesties 1: cilvē̦ki saspraudušies durīs Golg. ve̦lni saspraudušies Pas. IV, 89.

Avots: ME III, 742

I sẽrt: auch Pussen n. FBR. XX, 7, (mit èr ) Trik., (mit êr ² ) Allend. n. FBR. XIX, 91, (mit èr ² ) Auleja, Erlaa, Kaltenbr., Skaista; sērt graudus krāsnī Kaltenbr.; vajag ceplis s. ebenda. Subst. sẽ̦rums: hinter "A. Upītis" ME. III, 831 zu ergänzen: "Austr. 1897. 790".

Avots: EH II, 483

skàits: die Anzahl (mit aĩ ) Seyershof; duot kuo bez skaĩta Kegeln, (mit ài ) Serbig., (mit ài ² ) Meselau. dzijtiņas jāje̦m ar skàitu ² Sonnaxt. cits liek ar skàitu ² graudus dīglī Kaltenbr.

Avots: EH II, 498

skraũkšķinât Bauske, Mesoten, Nötk., skràukš(ķ)inât ² Lis., skraũkšinât PS., C., skràušķinât ² Golg., tr., intr., knirschen (machen); vom Laut, der beim Knabbern, Beissen eines harten Gegenstandes entsteht; krächzen Fest.: Krancis skraukšķina kaulu Nötk. vāveres skraukšķināja čiekurus MWM. X, 83. puikas skraukškināja vēžus Aps. VI, 17. cūkas skraukšina graudus ē̦zdamas Lis. pele skrauškina zem grīdas Golg. Refl. skraũkšķinâtiês, etwas Hartes beissen (dass ein knirschender Laut entsteht Neu-Wohl fahrt) Funkenhof: vāvere skraukšķinājas Funkenhof. vgl. kraukš(ķ)inât.

Avots: ME II, 888

skraũkstinât, Hartes hörbar beissen: s. sukura graudus Jürg.

Avots: ME II, 888

I skrejuôt ‡

2) "nuoberzt miežu graudiem akuotus; nuošķirt rupjuos graudus nuo sīkajiem" Bers.

Avots: EH II, 508

skruõtêt, -ẽju,

1) schroten, grob vermahlen
U., Spr.: graudus saspaida, skruotē un maļ Mazvērs. Luopkuopība III, 86. skruotē̦ti milti, das Schrotmehl Brasche. skruotē̦ta maize, Brot aus geschrotetem Korn Altenwoga, Erlaa, Stockm.;

2) prügeln
Siuxt, Libau, AP., N.-Autz, Nurmhusen, Vank.; heftig schelten AP., Daudsewas, Matk.;

3) "?": tē̦vs sagrābj stieni, ieliek ugunī un grib pušu skruotēt (= skruõstît?) LP. IV, l;

4) viel und energisch essen
C., Salgaln, Bauske;

5) schiessen:
skruõtē tik virsū! Pabbasch. Subst. skruotējums Erlaa, Altenwoga, = skruots. aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 901

skruots, -s, Getreideabfälle AP., Serben; Erlaa, Altenwoga; das Schroten: aizvest graudus skruõtij; likt graudus dzirnavās uz skruõts AP.; s. auch skruores.

Avots: ME III, 901

šņukât, -ãju,

1) Luft durch die Nase einziehn, schnuppern Saikava, schnüffeln
Fest.: kuo tu pastāvīgi šnukā? Saikava. viņa atnākusi šņukāja pa visām malām Fest. suņi šņukā zaķiem pē̦das Ramkau, Smilten. cūkas šņukā graudus gubu vietās Nötk., Saikava, Bers. ja neņems naudu, tad ne naudas, ne mājas, ne šņukāt MWM. VII, 133;

2) schluchzen, schnucken (beim Weinen)
Grawendahl, N.-Wohlfahrt, Papendorf, Schujen, Sermus, Smilten, Stolben. In der Bed. 2 wohl aus d. schnucken.

Avots: ME IV, 97

šņukstinât, ‡

2) "schnaubend den Atem ausstossen"
Nötk.: cūkas šņukstina ap labības gubu, me̦klē̦damas graudus.

Avots: EH II, 653

‡ *spraudula "?" : spraudu sprauduliņu (Var.: sprēdu sprēdaļiņu) Ziemassvētku vakarā; kuo darīji nespraudusi šādu ziemas gabaliņu? Tdz. 54357, 2.

Avots: EH II, 557

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053

I sutinât (unter sutêt): s. graudus Siuxt. s. kāpuostus Warkl. nebūtu sutinājis (= bijis tik karsts laiks), lini būtu atdzīvājušies Linden in Kurl. saimnieks pa gaŗiem ziemas vakariem neduomāja vis kaulus s. aizkrāsnē Neikens; prügeln Warkl. Refl. -tiês: auch Salis; sich durch Bähungen kurieren Ramkau: ar reumatismu sirgstuoši ņe̦m skudres nuo pūļa, savāra un tad sutinājas.

Avots: EH II, 605

svā`rstît (li. svarstýti "mehrfach wägen") C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Golg., Selsau, svârstît ² Dunika, svãrstît PS., Salis, Ruj., Bauske, Dond., Wandsen, -u, -ĩju,

1) wägen, in der Hand wägen; öfter heben
Ronneb., Smilt., mit dem Hebel heben; schwingen, schwenken: cel, tautieti, man pūriņu, necel gauži svārstīdam[s]! BW. 16679, 12. svārsta graudus saujā Purap. Kkt. 62. svārstīja gausi augumu nuo vienas kājas uz uotru A. XXI, 27. ze̦ltaugļu svārstīti tur kuoki luokās A. XX, 232. Refl. -tiês, schwanken, taumeln U.: iedams svārstījies R. Sk. II, 134. vāģiem pa sliktuo... ceļu svārstuoties Saul. R. I, 80, svārstījās starp diviem poliem A. XX, 494. viņš kâ pārliecībā svārstīdamies jautāja 948. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1145

‡ švaukstīgs "?": švaukstīga ieduoma piespraudusi šai nevīžīgi savītai baluožu lizdai ruožainu vārdu (von einem schlecht passenden Bauernhofnamen) Delle Negantais nieks 173.

Avots: EH II, 660

IV urinât: cūkas gubas vietā urina (graudus) Fehteln; langsam betasten, kitzeln Salis. Refl. -tiês, ‡

2) sich langsam und behutsam tastend bewegen
Salis: jūtu, ka man viens te urinājas. tārpi urinājas (lien zemē iekšā).

Avots: EH II, 715

uzkā`rnît,

1) (auf etw.) aufkratzen, -scharren:
uzkārnīt zemi kam virsū Schibbenhof;

2) (ein wenig auf etw.) ausbreiten, ausstreuen
(perfektiv): viņš tik mē̦slus tīrumā drusku uzkārnījis (uzmē̦tājis) Base. mē̦slus uz duobes uzkārnīt;

3) = uzdirst: suns uzkārnījis uz ceļa;

4) wühlend, scharrend an die Oberfläche geraten lassen, zum Vorschein bringen:
vista uzkārnījusi graudus;

5) aufwühlen
AP., MSil., Nitau, N.-Peb., Schujen: ar se̦kumiem netīrumus uzkārnīt Bers. pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Ozolk. māc. siena apārņus uzkārna (uzcē̦rt), lai siens labāk žūst Ubbenorm;

6) scharrend ebnen:
uzkārnīt pļavu (= nuolīdzināt kurmju rakumus) Ubbenorm;

7) zusammenscharren:
u. mē̦slus (= izsvaidītus mē̦slus samest kuopā) Grünwald.

Avots: ME IV, 340, 341

uzknãbât, uzknãpât, wiederholt aufpicken: graudus.

Avots: ME IV, 343

uzkņãpât Ahs., = uzknāpât: vistas uzkņāpā izbirušuos graudus.

Avots: ME IV, 343

‡ uzknĩberêt Frauenb., vom Boden aufpicken: lai vistas uzknīberē izbirušuos graudus.

Avots: EH II, 725

uzknidinât, keimen machen (perfektiv): graudus iesalam uzknidināt Wandsen.

Avots: ME IV, 343

uzknitinât, = uzknidinât: uzknitināt graudus iesalam Golg.

Avots: ME IV, 343

uzkritinât, auf etw. fallen lassen: ar kre̦tuli uzkritināt pe̦lūm graudus Dond.

Avots: ME IV, 345

uzmaisît,

1) aufrühren, rührend das Unterste zuoberst kehren; auflockern:
uzmaisīt dīķī dūņas. uzmaisīt iejavu, mīklu (miltiem uzlej karstu ūdeni, pēc brīža uzber miltus un tad uzmaisa).. sìena vālas uzmaisīt AP.;

2) zum zweitenmal aufpflügen:
uzmaisīt... zemi ar arklu A. XXI, 11;

3) rührend, mischend, mengend zum Vorschein bringen, auffinden:
graudus maisuot var uzmaisīt neizvētītu vārpu Dunika. Refl. -tiês, herumstreichend sich einfinden: kuo tāds diedelnieks te uzmaisījies? Stenden.

Avots: ME IV, 354, 355

‡ uzperinât Seyershof, sich schüttelnd an die Oberfläche befördern: vista var u. graudus nuo zemes.

Avots: EH II, 730

uzspraust,

1) aufstecken
U., aufpflanzen, aufrichten LKVv.: uzsprauduši (egles galuotnīti) uz bāliņa namdurīm BW. 18555. u. gre̦dze̦nu pirkstā U. u... eglīti istabās BW. III, 1, S. 9. tā (eglīte) jāuzsprauž klēts jumtā 18. u. kuruogu kuokā. mietuos (galvas) uzsprauzdami LP. VII, 352. (ce̦puri) uzsprauž atkal galvā A. XX, 163. uz de̦gunu uzspraužama brille Mērn. l. 291;

2) aufschürzen:
u. svārkus. Refl. -tiês,

1) sich aufstecken:
meita matus uzspraudusies augsti;

2) sich aufschürzen:
u. brunkas. viņa staigā uzspraudusies;

3) aufgesteckt stecken bleiben:
gre̦dze̦ns vingri bijis uzspraudies pirkstā LP. VII, 36.

Avots: ME IV, 382

uzutît, Winziges auflesen; Winziges lesend auffinden: uzutīt graudus C. meklēja (utīja) kniepi, kamē̦r uzutīja Bers.

Avots: ME IV, 395

I vēķis,

1) das dichtere Riegensieb
Bielenstein Holzb. 511 ¹ : vēķi... iztīra graudus nuo lielajām pe̦lavām Plutte 100;

2) eine mehrzinkige hölzerne Gabel, womit das zu wlndigende Getreide ins Riegensieb geschüttet wird
Frauenb.

Avots: ME IV, 555

vētekle (unter vēteklis I 1): ruokās mazas vēteklītes. ar tām grābj graudus Jauns. Raksti VIII, 98.

Avots: EH II, 779

vẽtît: prs. vē̦tu AP., C., Ramkau, vētu Dunika, Grob., Iw., Kalnemois, Mahlup, N.-Laitzen, Siuxt, Stenden, vetīju Erlaa, Kaltenbr., Smilt., Trik. ar vētāmuo grābekli kritina graudus nuo salmiem Sassm. Subst. vẽtîtājs: auch BW. 35496.

Avots: EH II, 779

vurinât Meiran, Stom., Wessen, = urinât IV: cūkas vurina graudus nuo gružiem Mar. n. RKr. XV, 144, Alswig, Warkl. tautiet[i]s... kūsi ar skangalu vurināja BW. 35561; "plūkāt, kasīt" Wessen. Refl. -tiês "urbināties" Stom.

Avots: ME IV, 676

zãrds (li. žárdas "ein Gerüst auf dem Felde zum Getreidetrocknen", r. зорóдъ "Schober") A.-Ottenhof, AP., C., Dond., Iw., Jürg., N.-Salis, PS., Salis, Schnehpeln, Trik., Widdrisch, Wolm., zā`rds ² Bers., Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kl., Pilda, Sessw., Sonnaxt, Stockm., zārds Memelshof, Plur. zãrdi Dunika, Selg., Siuxt,

1) zārds U., Lasd., Lems., Loddiger, Posendorf, (mit ãr ) Frauenb., Karls., Nötk., (mit ā`r <sup>2</sup> ) Sussei n. FBR. VII, 135, Domopol, Kaltenbrunn, Kalzenau, zārde U., (mit ãr ) Adiamünde, Assiten, Nauksch., Neuhausen, Ruj., Rutzau, Plur. zãrdi N. Salis, zārdi Nigr., Schujen, zārdes St., Adsel, ein Gestell, worauf Erbsen, Leinsamen u. s. w. zum Trocknen resp. Nachreifen aufgesteckt werden
(Abbild. s, Bielenstein Holzb. 519); zārdi, Stangengerüste zum Getreidetrocknen Bielenstein Holzb. 107; zãrds, ein mit Erbsenstroh, Klee u. s. w. gefülltes Gestell Frauenb.; zārds "treppenartig an Birken angebundene Stangen, worauf Erbsen gelegt werden" Selb.; zārde Laud., zârdi <sup>2</sup> Doblen, die Dörrbalken in der Heizriege; zā`rds ² Lubn. "ierīce, kuo uzliek rijā uz ārdīm un žāvē tur iesalu, labību u. t. t. "; zãrde Fockenhof "vieta žāvē̦tavā, raudus%20%C5%BE%C4%81v%C4%93%C5%A1anai">kur uzber graudus žāvēšanai": linu zārde Adiamünde, Ruj. linsē̦klas stāvēja zārdā Jauns. linsē̦klu zārda aizvējā Druva I,1209. saimnieks sukājis pie linu zārda linus LP. VII, 702. zirņu zārdeņu BWp. 2064. divi zārdi rutku lapu BW. 25961, 7, zārdā ādu pakāruši 12911 var. labību vajaga salikt zārdā, lai nepūst uz tīruma Domopol. saimniekam bij liels zārds zirņu Selb. vējš apgāze zārdu Kaltenbrunn. sìena zãrdiņš Homelshof, Pernigel, ein Heuhaufe (= ķir̃pa I). - Fig.: zārdu sliet PS., einen Streit beginnen. aizkrāmē̦ts ar nevajadzīgu vārdu zārdiem Stari III, 100. pasaule būtu vis˙lielākais garlaicības zārds Dz. V.;

2) zārds U., (mit ā`r ² ) Sessw., zārde U., Plur. zārdi, zārdes Bielenstein Holzb. 452, die Holzschicht beim Küttisbrennen;
zãrds, eine Holzschicht Degahlen; zārds (?) U., zārde U., = sārts, ein Scheiterhaufen;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
tīrais zãrds! AP., C. Zu li. žar̃dis "Rossgarten", apr. sardis "Zaun" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 366, Walde Vrgl. Wrtb, I, 609.

Avots: ME IV, 699, 700

žļebinât,

1) = šļebinât 1, kauen Annenburg, Ekau, Gr. - Sessau, Grünw., Mesoten, Naud., Schibbenhof; schmatzen Wolmarshof; langsam, schmatzend essen Grünw.; "ēst bez zuobiem" Garrosen, Gramsden, Zoden; "netikuši ēst gaŗiem zuobiem" Gramsden: bē̦rns žļebina pirkstiņus mutē Naud. guovs, nuodabūjuse kaulu, žļebina pa muti ebenda. cūka žļebina graudus Mesoten u. a. Pūpuols žlēbināja lūpām Upītis Sieviete 63;

2) = šļebinât 3, undeutlich sprechen (eine fremde Sprache Ekau; von kleinen Kindern gesagt Naud.) Annenburg, Grünw., Mesoten, (žļebinēt) Wessen: man zē̦ns sāk jau pa bišķam žļebināt Naud.;

3) plappern, Unsinn sprechen
(žļebinêt) Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 85, Kaltenbrunn, Wessen: niekus žļebinēt Wessen. klausi tik, kuo jis tur žļebinē! Kaltenbrunn. Refl. -tiês, langsam, mit schlechtem Appetit essen: ēd ātrāk, kuo nu te žLebinies! Sessau. In der Bed. 1 aus li. žlebènti "langsam und mit Unlust essen".

Avots: ME IV, 817