Paplašinātā meklēšana

‡ àizdriksnât, anstreichen: a., cik tālu uzduots.

Avots: EH I, 19

‡ àizkrikstêtiês Dond., erknarren.

Avots: EH I, 33

‡ ãmriks Misshof,

1) Subst., = ãmrija: Jānis ir liels ā.;

2) Adj., gierig, gefrässig:
Jānis ir ļuoti ā.

Avots: EH I, 193

apdriksêt (Setzen), apdriskât, tr., abreissen, ablumpen (aber nicht vollständig): drēbes, biksas, lindruoku stērbeles. Refl. -tiês, sich ablumpen, sich die Kleider abreissen: apdriksējušās lindruoku stērbeles, der abgefetzte Saum des Frauenrockes. viņš iet tāds apdriskājies, er geht in schäbigen Kleidern.

Avots: ME I, 82

apdriksnât,

1) mit Strichen durchziehen:
a. mizu, kuoku;

2) behauen ("обтесать кору")
Spr.

Avots: EH I, 78

apdrīksnât, tr., unterstreichen: vārdu.

Avots: ME I, 82

apriks (unter aprika): auch PlKur.: jauns a. maizes Janš. Līgava I, 227. (kukuļus) griêza gan biezuos rikuos, gan garuos aprikuos II, 484.

Avots: EH I, 109

briks! Iterj. zur Bezeichnung eines beim Brechen hörhaben kurzen Schalles, brīks dagegen bezeichnet einen länger andauernden Schall: arkls briks pie akmeņa lūst Stari II, 243. brīks nuogāzās kuoks gar zemi.

Avots: ME I, 332

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

brikst! Iterj., = briks: piepeši klāt tai brikst Hug.

Avots: ME I, 332

brikstele, das Zündhölzchen Rutzau n. Jansch.

Avots: ME I, 332

‡ bŗikstêt, -u, -ẽju, = brikšķêt: dzirdēja ... kaulus ņirkstam un bŗikstam Janš. Bandavā I, 151. rudzi un pūŗi tādi, ka bŗikst Paipala 45.

Avots: EH I, 248

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

drikses, Sägespäne, Feilenspäne Mag. IV, 2, 113; vgl. drīksne.

Avots: ME I, 498

driksinât, (den Boden eines Fasses) wesserdicht machen U.

Avots: ME I, 498

I driksna: auch Lixna, Sakstagals, Warkl.; Baumrinde zum Flicken von Gefässen Warkl.; ein Hobelspan Zvirgzdine: driksniņām, skaidiņām BW. 23617 var.; ein sehmaler Span Zaļm.; "strēmele" Weinsch.; "ein Streif; Strich" Adsel: uz ieplīsušās glāzes ir re̦dzama d. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas.

Avots: EH I, 334

[I driksna, abgerissene od. abgeschälte Baumrinde Kreuzb., Domopol; vgl. auch drīksna. Wohl aus *driskna (vgl. driska).]

Avots: ME I, 498, 499

II driksna: auch Bolwen, Dricēni, Mahtup, Pilda, Tilža. Anscheinend identisch mit driksna I (s. den Beleg aus Adsel).

Avots: EH I, 334

[II driksna Baltinov, Marienhausen, der Regenbogen. Vgl. li. drignis "der Regen bogen (auch drìgnė); der Hof um den Mond".]

Avots: ME I, 499

driksnaîns: geschrammt, gestreift, streifig Adsel.

Avots: EH I, 334

driksnaîns, s. drīksnains.

Avots: ME I, 499

driksnājs: ein Ort, wo driksnas (abgerissene Baumrinden) hingeschtittet sind Lettg.

Avots: EH I, 334

[driksnājs Salis "ein ungepflegter Wald, in dem niedergestürzte Bäume und Aste durch-einander liegen". Vgl. briksnājs.]

Avots: ME I, 499

driksnât, s. drīksnât.

Avots: ME I, 499

driksne: "Tannenrinde" Laud.

Avots: EH I, 334

driksne, s. drìksna.

Avots: ME I, 499

driksnis, ein Hitzkopf Erlaa n. Etn. IV, 64.

Avots: ME I, 499

‡ driksnît, -u, -īju PV., = driskât 1: d. apavus, apģē̦rbu.

Avots: EH I, 334

ìedriksnât Ramkau, ìedriksnēt Adiamünde, einschrammen: ja tu mašīnai iedriksnāsi zīmi Ramkau.

Avots: ME II, 10

iedriksne,

[1) = iedrīksne Beļava;]

2) "?": žaunu caurumiņi gare̦nā iedrikstē Konv. ² 2887.

Avots: ME II, 10

‡ ìedriksnît Ramkau, iedrikšinât ebenda, = ìesist, iepḕrt: iedrikšināt kam pa ūzām.

Avots: EH I, 510

‡ ìekrikstêtiês Dond., ìekrikšķêtiês Frauenb., einen kurzen, knackenden Laut erzeugen: dakšas kāts iekrikstējās; vai nebūs ielūzis? Dond. kaut kas iekrikstējās un čāpāja viņam aiz muguras Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 140. man mugurā iekrikšķējās kāds kauls Frauenb.

Avots: EH I, 522

ìesprikstêtiês, ìesprikšķêtiês, ìesprikšêties, ein knisterndes, prasselndes Geräusch von sich geben, anfangen zu prasseln, zu knistern: dzirksteles, lampa iesprikstējās.

Avots: ME II, 71

kriks! krikš! Interj., knack! Vgl. krakš.

Avots: ME II, 278

kriksis: es vienu kriksi ar neņēmu nuo uotra par velti Seyershof.

Avots: EH I, 653

kriksis, ein Kleinbischen, etwas Kleines, Winziges [Plahnhof, Lemsal, Salis]: mans tē̦vs ir kriksītis Bārda. bij iede̦vuse viņai pa kriksītim sviesta un biezā piena Duomas II, 830. iemest kriksīti, ein Schnäpschen trinken.

Avots: ME II, 278

krikstêt, krikšķêt, krikšêt, -u, -ẽju, intr.,

1) krikstêt Dond., Ahs., knacken, den mit
kriks bezeichneten Laut horen lassen: smagas nastas ne̦suot, cīnuoties kauli krikst (vgl. LP. VI, 480). lai bē̦rnam nekrikšķē̦tu kājiņas JK. VI, 9. krikstēj[a] zeme staigājuot BW. 13190;

2) kichern
Plm. [Zu krikstêt 2 vgl. krika II.]

Avots: ME II, 278

[kŗikstêt, = krikstêt 1: bija dzirdama tikai dzelzs asu kŗikstēšana Janš. Dzimtene ² II, 67.]

Avots: ME II, 297

[kunāriks Fest. "āksts, āmēklis".]

Avots: ME II, 314

masteriks, ein Tanz Schwanb.

Avots: ME II, 565

mastriks, eine Gesellschaft, māju viesību vakars: kungu mastriks sanāk, izdzīvuojas un iet uz mājām A. XII, 406.

Avots: ME II, 565

nùobrikstêt, nùobrikš(ķ)êt, nùobrīkš(ķ)êt, nùobrīksķinât Spr., intr., laut aufknarren, eine kurze Weile knistern, knacken, krachen: nuobrikstēja vaŗa tilts BW. 18451. krūmi vien nuobrīkšķēja 17183, 1. visi kauli nuobrīkšķēja LP. VII, 973. suoļi nuobrīkšķ- Vēr. II, 518. In derselben Bed. auch das Refl. nùobrīkšķêtiês: bij pruom pa krūmiem, ka nuobrīkšķējās vien Rīg. Av.

Avots: ME II, 765

‡ nùobŗikstêtiês, = nùobrīkšķêtiês: gulta ... iečīkstējās un nuobŗikstējās Janš. Dzimtene III ² , 157.

Avots: EH II, 35

‡ nùodriksnât Wessen abschnitzeln, unordentlich abrinden: kārti nuodriksnāja vien; labi nenuomizuoja.

Avots: EH II, 41

‡ nùodriksnît, ‡

2) = nùodriskât: n. drēbes, apavus PV.

Avots: EH II, 41

[nùodriksnît skalu Kreuzb.], nùodrišķinât, nùodrikšinât, tr., die glimmende Kohle am Ende des Pergels abbrechen: viņš nuodrikšina uogles pie kula Blaum.

Avots: ME II, 776

‡ *nùodrikst Warkl. "nùoplîst": staigā nuodriksuse (falsch für nuodriskuse?) pa ļaudīm.

Avots: EH II, 41

[nùokrikstêt,] nùokrikšķēt, nùokrikšķêt, einen knackenden, krachenden Schall von sich geben: liek slimniekam celi muguras vidū tuo labi piespiezdams līdz mugurā nuokrikšķ Etn. II, 187. uozuols jau nuokrikšķēja LP. VI, 507. [gulta jau nuokrikstēja, tik daudz sasē̦dušies! Dond.]

Avots: ME II, 802

riks: auch Dunika, Kal., Kurmene, OB., Ramkau, Sonnaxt.

Avots: EH II, 371

riks, s. rika.

Avots: ME III, 524

riksis: r. gribēja pāriet aulekšuos Jauns. Sliņķu virsnieks 189. kumeļš turpināja savu gausuo riksi Anna Dzilna 54. uz kruodzeņu riksīšiem Tdz. 56684.

Avots: EH II, 371

riksis, gew. der Plur. rikši, der Trab: iet pilnuos rikšuos Kaudz. M. 33, in vollem Trabe gehen. uzšāvis zirgam un pilnuos rikšuos latdis pruom JK. III, 6. kas kūtram rikšus deve, kas le̦pnam valuodiņu? BW. 832, 2, mele tautu meita, saka bēri nete̦kuot; . .. bēris rikšus darināja 29844. sīki rikši *) bēŗi te̦k 18490. bēris te̦k vienādā riksītī (in gleichmässigem Trabe) pa ceļu Kleinb. zirgs sāk tecēt riksītī Apsk. v. J. I903, S. 690. sirmītis tecēja gausu riksīti uz ...mājas pusi Niedra. melnis te̦k slaikuos rikšuos Purap. suņa (suņu) rikši, kurzer Hundetrab: pamāte skrēja suņa rikšiem Seibolt MWM. VI, 637. zirgi skrēja tâ sauktuos sunu rikšus A. v. J. 1899, S. 677. Der nom. s. riksis ist wohl eine späte Neubildung; rikš- aus rikstj-, einer Kontamination von ristj- (vgl. li. riščià "im Trabe", ristas "schnell, hurtig" LChr. 490, aksl. ristati "laufen", poln. rześcią "im Trabe") und riskj- (vgl. riksnis <*risknis und ksl. riskanije "cursus" und [?] mhd. risch "schnell"), vgl. Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242. Vgl. auch riestiês.

Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.

Avots: ME III, 524, 525

I riksna: bē̦rnam miesa sapē̦rta riksnās Alswig, Liepna. tās zīmes, kas paliek, kad guovij iesit, sauc par riksnām.

Avots: EH II, 371

I riksna, der Streifen: kas tuo riksnu uz papīra uzvilcis? Mar. n. RKr. XV, 133. kaķis nuoskrāpēja ruoku; skaties, kāda riksna! Mar. Zur ika.

Avots: ME III, 525

II riksna, der Regenbogen Baltinow: kur tald] ņēma debess lietu? - nuo e̦ze̦ra riksna dzēra BW. 33494, 6. Reimwort zu driksna II; dürfte eigentlich mit riksna I identisch sein.

Avots: ME III, 525

riksnaîns Mar., gestreift; streifig (vor Schmutz): riksnaina miesa (nuo sitieniem); riksnains lakats.

Avots: ME III, 525

riksnis N.-Schwanb., gew. der Plur. rikšņi, auch rikšņas BW. 29119, 1, = riksis, rikši, der Trab: ej, padancuo pa apluoku, palaid lietuo riksni! Por. II, 43. tagad pamēt vieglu rlksni (laufe schnell)! Straume.

Avots: ME III, 525

sadriksnât, s. sadrīksnât.

Avots: ME III, 613

šlubriks,

1) auch (häufiger)
šlubroks (mit hochle. o aus a?), ein alter, langer Mantei Holmhof;

2) eine unzuverlässige Person
Kokn.

Avots: ME IV, 60

šļubriks, šļubruks, s. šļubraks.

Avots: ME IV, 73

spriks: zu spriķis?

Avots: EH II, 559

spriks, ein Stück Holz, ein kleiner Knebel Wid., Mar.: iespraud dunduram spriku astē, lai nevar paskriet! Mar. n. RKr. XV, 137. Zur Wurzel von sprikans?

Avots: ME III, 1019

špriks: grābekļa kātam vienā galā ietaisa špriku ("?") Kalnemois. uztaisīt kuoka špriku (maigles, spīles), kuo vēžus uzdurt ebenda.

Avots: EH II, 655

špriks "das Querholz" : kad dēļus kraun sārtā, tad apakšā liek šprikus N.-Schwanb.; ein kleiner, kurzer Holzspan, den man beim Spinnen zwischen die Spule und das Garn steckt, damit letzteres nicht über den Rand der Spule gleitet Golg., Lubn., N.-Schwanb., Stomersee. Nebst šprika II und spriks gleichen Ursprungs wie spriķis?

Avots: ME IV, 102

sprikstenis, ‡

2) "vaguols, kas save̦lkuoties augstu le̦c" Wessen.

Avots: EH II, 559

sprikstenis Wid., sprikstinis Mar., ein Unartiger, Weinerlicher: sprikstini, voi beigsi sprikstēt? Mar. n. RKr. XV, 137. Zu sprikstêt.

Avots: ME III, 1019

sprikstêt: auch (von Augen) AP.; sprikst acteņas kaķienei, uz pelītem veruoties Tdz. 59574. sniegam trausli zem suoļiem sprikstuot Jauns. Raksti VII, 125.

Avots: EH II, 559

sprikstêt (auch mit -gst- geschr.) Wid., Mar., Saikava, sprikšêt U., sprikšķêt Wid., -u, -ẽju, prasseln, knistern; sprühen (eig. u. fig.); spritzeln; weinen Mar.: uogles sākušas lē̦kāt un sprikstēt LP. V, 5. liesma sprikst un trīc MWM. X, 213. zvaigžņu dzirkstēm sprikstuot IX, 534. acis sprikst (auch C., Mar., Wenden, Schujen, Nötk.) kâ dzirkstis nāktī A. Upītis J. 1. 1. puisē̦ns pārnāca nuo lauka sprikstuošām acīm Saikava. līksmē sprikstēja acīs Vselis Trīs laimes. jautrība . . . dzīvi sprikstēja A. v. J. 1898, 7, 32. aiz žirgtības un veiklības sprikstēja vien Pē̦rkuoņdē̦ls. nebēdīgi sprikstēja meitenes valuoda Veselis Netic. Tuoma mīlest. 17. nuo viņa mutes sprikstēja siekalas un atkre̦kuojumi 114. sprikstini, voi beigsi sprikstēt (= raudāt)! Mar. n. RKr. XV, 137. Zu spridzêt (wenn mit ks aus gs) resp. sprikans; vgl. auch prikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 1019, 1020

spriksti Dr., = sprikstis.

Avots: ME III, 1020

sprikstinât,

3): "dzīvi, dedzīgi mirkšķināt (acis)" Druw.;

4): vaguols sprikstina ("ātri le̦c") Wessen; ‡

5) (beim Plätten auf die Wäsche) spritzen
Sessw.

Avots: EH II, 559

sprikstinât,

1) prasseln machen
Mar.: ar urķi sprikstināt uogles C. sprikstināt ar sprāgstuošu sveci Nigr.; sprikstināt skalam uogli nuost, lai gaišāk de̦g Prl., Lasd.;

2) prasseln, knistern:
svece sprikstina Arrasch;

3) s. acis (Nigr.) oder s. ar acīm (Arrasch) liebäugeln:
viņa acis vien sprikstina uz vīriešiem;

4) auch sprikstinêt, "lē̦kāt" Wessen; wurzelgleich mit spriksiêt.

Avots: ME III, 1020

sprikstins,

1): "veikls un kustīgs neliels luops vai cilvē̦ks" Auleja; ‡

2) "vaguols, kas save̦lkuoties augstu le̦c" Wessen; ‡

3) = knipis 1 Auleja.

Avots: EH II, 559

sprikstins, ein munterer, gewandter Knabe Lubn.; vgl. sprikstenis, spriksts.

Avots: ME III, 1020

sprikstiņš, ‡

2) ein kleiner, gewandter Mensch
Morizberg.

Avots: EH II, 559

sprikstiņš Karls., ein sich leicht aufregender, nervöser Mensch MSil.

Avots: ME III, 1020

sprikstis: heisse Asche mit einigen noch glühenden kleinen Kohlen Siuxt. Das Zitat aus RKr. VI, 684 bei ME. III, 1020 ist zu streichen, weil I. c. nicht sprikstīs, sondern spirkstīs steht.

Avots: EH II, 559, 560

sprikstis (auch mit -gst- geschr.), nom. pl., heisse Asche Bielenstein Holzb. 544, Schibbenhof, glühende Kohlen unter der Asche U., Gr.-Sessau: pavandīja ar pirkstu sprikstīs, lai sadabūtu kādu uogli Alm. iegrūda ruoku kâ sprikstīs RKr. VI, 684. bāz vēl nagus sprikstīs! Alksnis-Zundulis. dīžājas kâ uz sprikstīm stāvē̦dams, sagt man von einem, der nicht ruhig auf der Stelle steht. Vēbers sēdēja tik˙pat kâ uz sprikstīm De̦glavs Rīga II, 1, 393. Zu sprikstêt.

Avots: ME III, 1020

sprikstît, ‡

2) "izmanīgi, dzīvi, dedzīgi skatīties" Druw.: acis vien sprikstī.

Avots: EH II, 560

sprikstît, von einem prickelnden Gefühl erfüllt sein: pirkstu gali viņam sprikstīja kâ siltumiņā Latv. Wurzelgleich mit sprikstêt.

Avots: ME III, 1020

spriksts, ein munterer, gewandter Mensch, bes. ein solcher Knabe Lub. Zur Wurzel von sprikstît.

Avots: ME III, 1020

stirkstêt,

3): "tirkšķêt" (mit ir̃ ) Nötk.

Avots: EH II, 581

‡ triksinât,

1) = trikšinât (?): lietutiņš ... sāka ... uz mīkstām ... lapām t. Austriņš Raksti V, 102;

2) "in langsamem Trab fahren"
Lubn.

Avots: EH II, 694

uzsprikstêt,

1) = uzsprakstêt 1: svece beidzuot degt vairāk reižu uzsprikstēja; (fig.) uzsprikstēja (duoma)..., skrēja... apziņas tumsā kâ dzirkstele un dzisa Veselis Saules kaps. 25;

2) = uzsprakstêt 2: dzirkstele var uzsprikstēt uz ruokas;

3) auffunkeln (vom Blick):
Dziruļam... acis laimīgi uzsprikstēja A. v. J. 1902, S. 195.

Avots: ME IV, 383

‡ vaŗariksna Alswig, ("ehemals") der Regenbogen.

Avots: EH II, 759

vidrikste, Wassermerk (sium latifolium) U.; eine Art breitblättriges Gras Spr. Wenn wirklich mit wurzelhaftem i (vgl. vīdriksne), vielleicht zu li. vidrỹnės "Hahnenfuss".

Avots: ME IV, 578

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

‡ ìekvirikstêtiês Dunika, =ìekvìektiês: suvē̦ns iekvinkstējās Dunika. (cūka) dikti iekvinkstēdamās Janš. Dzimtene III2, 176.

Avots: EH I, 525

‡ àizdrīksnât Sessw., = ‡ riksn%C3%A2t">àizdriksnât.

Avots: EH I, 19

apdriskât (unter apdriksêt): auch Dunika, Kal., Rutzau: apdriskāts lindruks.

Avots: EH I, 78

aprika, riks">apriks, apricis, N. - Schwaneb., Demin. apriciņa, -iņš, ein Brotschnitt über den ganzen Laib: ve̦cais tē̦vs rikām grieza, ve̦cā māte aprikām (Rätsel).

Avots: ME I, 115

‡ atkre̦kuõjumi, = ‡ atkre̦pas: nuo... mutes sprikstēja siekalas un a. Veselis Netic. Toma mīlest. 114.

Avots: EH I, 150

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. ¹ 61; Konv. ² ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203

III braks, brakš, brākš, brākšu (brakš, brakšt), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen ensteht: kuoki gāžas briks un braks, brīkš brākš! ve̦lns šurp Aus. I, 47. aizgājuši pruojām, ka brīkš un brākš Upīte, Medn. laiki. tikkuo ierauga tuo tē̦vs, brīkšu brākšu iekšā Latv. Cf. briks! brākš bezeichnet das längere wärende Krachen, braks dagegen einen kurzen Krach.

Avots: ME I, 322

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III ^4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 ¹ und Walde Wrtb. ² stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

brĩkš, Iterj., s. briks, braks, brãks.

Avots: ME I, 334

brĩkšņa, eine Stelle im Wald, wo viele vom Winde gebrochene Bäume liegen: kas lai nu tādai brīkšņai cauri tiek? Naud.; [vgl. briksnājs].

Avots: ME I, 334

brikšķêt, brikšêt, rikst%C3%AAt">brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332

brikšķinât, brĩkšķinât, - šinât, - stinât,

1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;

2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.

Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268

Avots: ME I, 332

‡ brīkšļi, = briksnājs (?): pār ce̦lmiem un brīkšļiem le̦c pāri Plūd. Lapsiņa-kūmiņa un vilks-znotiņš 14.

Avots: EH I, 242

‡ brikšķi, = briksnājs (?): paslēpis mēteli brikšķuos C.

Avots: EH I, 241

brikšņi, s. briksnājs.

Avots: ME I, 332

bruksla JR. VII, 50, brukslājs, mit Strauchwerk bewachsenes Weidenland, Gestrüpp; meža bruksla Cālītis [zu bruks?]; vgl. briksnājs [und li. brukščióti "хрустѣть"].

Avots: ME I, 339

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. ¹ 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. ¹ 293

Avots: ME I, 339

caũreja,

1) Der Durchgang:
briksnājā caureja iespējama tikai ar cirvi ruokā Etn. II, 75;

2) der Stuhlgang, der Durchfall:
caureja slimniekam laba. caureja apturama ar zāļu nuomērcējumu brandvīnā Etn. III, 160.

Avots: ME I, 365

drìksne (unter driksna),

1): smalkas un gaŗas drīksnes Saikava.

Avots: EH I, 335

II drikšinât "?": viņš drikšināja (anscheinend = birkstīja) ilgi Blaum. Skal. 71; [drikšķinât Ruj., bröckeln: maizi, uogles. Vgl. auch nuodriksnīt].

Avots: ME I, 499

drìksna, drìksne, riksna">driksna, riksne">driksne,

1) ein schmaler Strich, Streifen, eine Schramme:
sarkanas drīksnas vien nuostaipījušās LP. VI, 75. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas. uz ieplīsušas glāzes ir re̦dzamas driksnas Adsel;

2) drīksnas Kokn. n. Etn. IV, 33, driksnes, Späne, kleine Stückchen
Adsel, Lasd.: [dē̦lu mātes istabiņa skaidiņām, drīksniņām (Var.: driksniņām) BW. 23617 var.]; Tannenrinde Laud.;

3) drīksna, die Blütennarbe:
ziedu putekļi izbirst, kad paša zieda drīksna vēl negatava Konv. ² 286;

4) der Regenbogen
Mar. [Wohl nebst drikses, drīsme u. a. eine Ableitung von der Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.; vgl. Persson Beitr. 779.]

Avots: ME I, 500

drìksnaîns, riksnains">driksnains, drīgznains RKr. III, 128, drīksnuots U. b. 110, 10, [drìznains Trik.], strahlig, geschrammt: rūtes ir drīksnainas.

Kļūdu labojums:
drīgznains = drigznains (regelmässig gestreift)

Avots: ME I, 500

drìksnât, driksnât, drīgznât, -āju, tr., schrammen, splittern: zvirgzds tuos ļuoti stipri drīksnā Konv. ² 606. ar tuo neasuo cirvi tu gribi kluci pārcirst? tad tu ilgi driksnāsi.

Avots: ME I, 501

druõpstala [Ruj.], druopstelĩte, = druoztala: māsiņ. ze̦lta drupstelīte (Var.: druoztaliņa) BW. 17509. dē̦lu mātes iztabiņa druopstalām (Var.: druoztalām, driksniņām), skaidiņām BW. 23617 var. [Zu slav. drapati "kratzen, reissen", gr. δρώπιω· διαχόπιω Hes. resp. zu čech. zdraby "Lumpen, Fetzen"; vgl. auch drābule.]

Avots: ME I, 507

ìedriskât, ‡

2) = riksn%C3%A2t">ìedriksnât Baltinow, Kārsava.

Avots: EH I, 510

ìegrûst,

1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:

2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];

[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;

2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;

3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;

4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].

Avots: ME II, 19

‡ ìekriũkšêtiês Dunika, Rutzau, = ‡ rikst%C3%AAti%C3%AAs">iekrikstêtiês: le̦dus iekriakšējās.

Avots: EH I, 522

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izspraûst, tr., aus -, bestecken: es būtu savu sē̦tas vidu ar meijām izsprauduse BW. 14092, 1. Refl. - tiês,

1) für sich bestecken:
viņi bija ce̦pures puķēm izspraudušies;

2) sich durchdrängen:
izcēlās mežs un brikstalas - tik biezi, ka ne pelīte nevarēja izsprausties LP. VI, 486. viņš izspraudās caur lazdām MWM. VIII, 415.

Avots: ME I, 803

II krika, ein Lachender Mar. n. RKr. XV, 120; eine verächtliche Bezeichnung eines Mädchens: bet šij krikai gar vīriešiem nebūs ne˙kādas daļas Janš. [Zu krĩklis I, li. krykti, kriksė´ti, slav. kričati "schreien", gr. χρίχε "krachte", ae. hrágra "Reiher". - Vgl. auch krikstêt.]

Avots: ME II, 278

krikšêt (unter krikstêt),

1): leise krachen (von Wagen, Betten, Stiefeln)
Segew.

Avots: EH I, 653

krikškans [wohl mit hochle. ška aus šķe̦] Druw., krikšins Mar., jemand, der das Lachen zu unterdrücken sucht Druw. n. Etn. II, 33, Palzm. [Vgl. krikstêt 2.]

Avots: ME II, 278

krikšķêt (unter krikstêt),

1): tâ sala, ka vabas krikšķēja Siuxt. man ruoka - krikšķ: ieme̦tusies dzirkste Frauenb, dzē̦ruši, ka krikšķ vien Pas. VI, 154.

Avots: EH I, 653

I krikšķis, krikšis, ein bischen: ne krikšķa neduot A. XIV, 364. [Vgl. kriksis.]

Avots: ME II, 278

‡ kŗoĩkstêt, -u, -ēju Stenden, = rikst%C3%AAt">krikstêt 1: guovs nāk, ka krūmi vien kŗoikst.

Avots: EH I, 665

le̦dste̦ka Asp., gew. le̦dte̦ka, der Eiszapfen: paspārnēs gaŗās le̦dte̦kas krikst vien gar viņa galvu Druva I, 1108. Vgl. li. lẽdtakis [od. ledtẽkas dass. und apr. lattako "Hufeisen"].

Avots: ME II, 445

lèkši, der Galopp; lèkšiẽm, lèkšis, lèkšuos, lèkšu(s), im Galopp, snringend: lielas cūkas lēkšiem lēca, sivēniņi riksīšiem BW. 29136. aizjāj pruojām pilniem lēkšiem A. XI, 550. Pēteris tre̦nc zirgus lēkšuos pa arumu arumiem MWM. VIII, 29. bet uotra skrien tik lēkšus vien Adam.

Avots: ME II, 458

lûznis, der Ort im Walde, wo viele gebrochene Bäume sind Naud.: līdz tie par puostašu un lūzni neizvirtīs... MWM. VI, 487; [Matiņa lūznis, ein Wald in Segewold RKr. IV, 112.] Der Pl. lûžņi,

a) Fall-, -Lagerholz.
rāceņiem vīknes kâ lūžņi, von üppigen Kartoffelstauden Kand. caur dažādiem dūkšņiem un tuksnešiem un lužņiem un gravām un brikstuļiem Dünsb.;

b) allerlei Kram:
sentē̦vu lūžņi, Urväterhausrat. Vgl. lûžņa. Zu lûzt.

Avots: ME II, 521

maste̦rka A. v. J. 1897, S. 474, = riks">mastriks.

Avots: ME II, 565

nùobrĩkš(ķ)êt, nùobrīkšķinât, s. nùobrikstêt.

Avots: ME II, 765

nùobrĩkš(ķ)êt, nùobrīkšķinât, s. nùobrikstêt.

Avots: ME II, 765

II nùodrekšķêt ["- nùočīkstêt" Talsen]: rati nuodrekšķēja A. VIII, 1, 202; [Autz.; kaķis apgāza traukus, ka nuodriksnît".].

Avots: ME II, 776

nùokrikšķêt (unter nùokrikstêt): ruokā dzirkste nuokrikšķēja Frauenb.

Avots: EH II, 56

‡ nuokriũkšêt Dunika, = rikst%C3%AAt">nùokrikstêt: kauli vien nuokriukšēja.

Avots: EH II, 56

pā`rtecinât, tr., fakt., nach Hause laufen lassen: sīkiem riksīšiem Uoliņu tē̦vs pārtecināja mājās appušķuotuos zirgus AU.

Avots: ME III, 182

priẽžuda, der vordere Teil des Brotofens, wo man beim Fegen des Ofens die glūhenden Kohlen zusammenscharrt Grünh.: pemšu kādu klēpīti žagaru, iemet'tsu priežudā, varēsi paguozēties. izvilcis luļķi, piegāju pie prie̦tudas. pavandīja ar pirkstu sprikstīs, lai sadabũtu kādu uogli Alm. Wohl ein Lituanismus; vgl. priẽdaza.

Avots: ME III, 399

*II reika od. *reiks, = rika, riks">riks, die Schnitte: sunim devu maizes reiku BW. 12955.

Avots: ME III, 506

ricka, = rika, riks">riks, eine (grosse) Schnitte (Brot): kur tuo lieluo maizes ricku esi ņēmis? Dond., Sassm. Aus *ricika, oder aber aus rika. rice dass. (dies in Warkl. üblich)?

Avots: ME III, 522

riestiês,

1) falzen, balzen:
kuŗā purvā būs medņiem riesties Upīte Medn. laiki;

2) "āvīties, dīdīties". Nebst riest(u)s, riestuot zu li. raĩstas "Brunstzeit" und (nach Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242) zur Wurzel von le. rikši (s. unter riksis); zur Bed. vgl. čech. tokati "balzen": le. tecêt "lauten" u. a.

Avots: ME III, 548

rika U., Karls., Serbigal, Erlaa, Laud., Wolm., Lasd., Bers., Fest., Schwanb., Annenburg, Mitau, Wain., Schwarden, Dond., Salis, riks">riks L., Lind. n. U., Serbigal, Ronneb., Golg., Mar., Neugut, eine grosse (rund um den Laib geschnittene Mag. XIII, 2, 67) Schnitte Brot U., Spr., Mar.; "puse nuo aprikas" Erlaa; ein Butterbrot Spr.; Brot mit Butter und Milch bestrichen Kokn. n. U., "ar pavalgu apsmē̦rē̦ts maizes gabals" Serbigal, Laud., Lasd., Bers., Fest.: ganuos gāju, rikus (Var.: rikas) ēdu BW. 9914, 2 var. nu ve̦d... saimenieci,... plāna rika (Var.: plānas rikas) griezējiņu 18659, 3. kalst maizes riciņš neapē̦sts MWM. XI, 214. brūte pasniedz par uzkuožamuo riku plāceņa BW. III, 1, 23. sniega rika, Schnee und Eis zusammengebacken, der im Pferdehufe eingeklemmte Schnee Bergm. n. U. Nebst riksna I, raicît, riecenis, raika, raiks, *reika II, riekt ² , cymr. rhwyg "Bruch", ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne, Reihe, ahd. riga "Linie", norw. reig "Zeile" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 344 zu gr. ἐρείχω "zerbreche" resp. ai. rikháti "ritzt", rēkhā "geritzter Strich"; vgl. auch Persson Beitr.839 f., Boisacq Dict. 274 und Būga KSn. I, 66.

Avots: ME III, 524

rìkdrãna, s. unter riks.

Avots: ME III, 536

rìklupata, s. unter riks.

Avots: ME III, 537

rikši, s. riksis.

Avots: ME III, 525

rīksna (?) Wid., ein Streifen, Strich; vgl. riksna.

Avots: ME III, 538

rikšņi, s. riksnis.

Avots: ME III, 525

rikt, rìku (Wolmarshof, Ruj., Mesoten) od. rikstu (Erkul) resp. rikstu (Widdrisch, Salis, Adiamünde), riku Karls., Gr.-Essern, gerinnen, konsistent werden U. Entweder zu isl. rīgr "Steifheit", mnd. rēch "steif" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 347), oder aber zu recêt. Vgl. auch aprikt U.

Avots: ME III, 525

I rikt: auch (prs. rikst) Allend. n. FBR. XIX, 90.

Avots: EH II, 371

rizga,

1) "ein unruhiges Kind; dauzuoņa" Odsen;

2) "dauzīšanās" (von erwachsenen Menschen gesagt)
Sessw.; "grosse Unordnung" N.-Peb.; "Mühe, Schererei": rizga vien ir ņēmt bē̦rnus līdz uz zaļumballi N.-Peb. Dieses rizg- (auch in rizguoties) gehört wohl zu risk- in riksis (s. dies); vgl. auch r. ристàть "прытко бѣгать, бороться, драться, ломаться".

Avots: ME III, 534

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

sadrìksnât, riksn%C3%A2t">sadriksnât, tr., "ritzen" Celm. Refl. -tiês, sich mit Ritzen bedecken, zerplatzen : ruokas viņam sadriksnājas Niedra.

Avots: ME III, 613

šļubraks Saikava, Sessw., šļubruks Warkl., einer, der sich gehen lässt; šļubruks Bers., šļubriks Lasd., wer sich liederlich kteidet, seine Hosen hinuntergleiten lässt; šļubraks, ein bübischer, betrügerischer Mensch Zögenhof: lai kāds šļubraks, bet tak ir, kas kustas! Duomas I, 234.

Avots: ME IV, 73

‡ sme̦lgns "?": Ēriks sme̦lgni sarāvās Sārts Sējējs 1938, 956.

Avots: EH II, 535

‡ smidzeklis, die Brause (?): netrūks arī caurumainā smidzekļa, kādu Ēriks bija redzējis ..., staigādams pilsē̦tas pirtīs Sārts Str. 220.

Avots: EH II, 537

sprikšêt (unter sprikstêt): acis vien sprikš, kad ir sirdīgs Seyershof; uguns sprikš (= sprakš) Sermus.

Avots: EH II, 560

sprikš(ķ)êt, s. sprikstêt.

Avots: ME III, 1020

sprikš(ķ)êt, s. sprikstêt.

Avots: ME III, 1020

sprikšķi, = rikstis">sprikstis: kuldas sprikšķi Zuobg. kal. 1908, S. 74.

Avots: ME III, 1020

sprikšļi, rikstis">sprikstis: karstus dze̦lzu sprikšļus LP. VI, 513.

Avots: ME III, 1020

sprukstis (nom. pl.) U., Dond., Kurs., sprukstes Nigr., Iw., Wain., spruksti Dond., heisse Asche (mit kleinen Kohlen darin), sprukstis (nom. pl.), die Kohlengrube vor dem Riegenofen L.: ieraus rāceņus sprukstēs, lai ce̦p! Nigr., Wain. lai cits nuo sprukstīm izrauj karašas! Lautb. Vidv. II, 76. ja sprukstis izdzisa, tad bij jāiet uz kaimiņiem pēc uguns Dond. gruzdini... savus pirkstus sprukstuos! Seifert Chrest. III, 2, 291. kaķis . . . pe̦lnus, sprukstus sabārstīja sle̦pkavam acīs Pas. I, 314; sprukstis (nom. pl.) Nigr., Schrunden, Nikrazen, der nach dem Braten von Fleisch nachbleibende Bodensatz von Fett und Salzlake. Wohl zu sprukt resp. (wenn mit ks aus gs) zu sprauga; vgl. zur Bildung sprikstis.

Avots: ME III, 1023, 1024

I stups,

1): nuometa apdriksnātuo vicas stupu A. Upītis Pirmā nakts 248.

Avots: EH II, 596

sukšinât Wolmarshof, Arrasch, in langsamem (und kurzem) Trab laufen: tas (zirgs) sāka sukšināt pamazuos riksīšuos MWM. VII, 845. zirdziņš sukšināja, sukšināja un gāja atkal suoļuos X, 801. tâ sukšinādami gan šuodien mājā netiksim Wolm.

Avots: ME III, 1118

‡ tiptinât, eine Kausativform zu tipinât I (?): Jurka ... tiptināja zirgu sīkiem riksīšiem uz baznīcas pusi J. Niedre Ķeceris Latgalē 54.

Avots: EH II, 683

tītarbiksis Stockm., ein Schimpfname (vgl. tīterbiksis): mans tē̦vs ir kriksīt[i]s, bet tavs ir titarbiksīt[i]s Bārda Zem. d. 107.

Avots: ME IV, 206

trakšķinât "?": viņa sāka trakšķināt savu slinkuo, vienmuļīguo riksīti Upītis Sniega pārslas.

Avots: ME IV, 254

‡ triñks Seyershof "triks": Mārtiņuos taisīja vìsādus trinkus.

Avots: EH II, 695

uzbidinât, (wiederholt scheuchend auf jem. od. etwas) aufschrecken: viņš ūkšņādams un brikstinādamies uzbidināja man divus zaķus virsū Stenden.

Avots: ME IV, 317

‡ uzdrùost ² Bers., = uzdrùošinâties: Ēriks ne˙kādi neuzdruosa paļauties neziņas varā Sārts Str. 36.

Avots: EH II, 721

uzlaîst,

7): auch AP., Salis; uzlaižamais Salis "sitamais"; ‡

9) u. riksi, im Trab laufen od. fahren machen:
būtu ērzelis, uzlaistu slaidu riksi J. Niedre Ķeceris Latgalē 18. Refl. -tiês, ‡

3) sich hinlegen auf:
sivē̦ni uzlaidušies (= uzgūlušies) virspus migas, - laikam par siltu Seyershof; ‡

4) sich auf etwas einfinden (bilden)
Iw.: dažreiz guovij utis uzlaižas. nuoliek sieru, lai kamariņa uzlaižas virsū.

Avots: EH II, 727

vaŗavîksna,

1) vaŗavîksna A.-Laitzen, Golg., Lubn., Mahlup, Meiran, Oknist, Selsau, (mit î ² ) Frauenb., vaŗavīksna Altenwoga, Lesten, N.Bartau, Neuenb., Postenden, vaŗavîksne Lös., (mit î ² ) Assiten, Dunika, Felixberg, Kurs., Luttr., Matk., Neuenb., Nigr., Ruba, Selg., Wirgin., vaŗavīksne Glück Offenb. 10, 1, Alschw., Bixten, Funkenhof, Kalleten, O.-Bartau, Rudbahren, Samiten, Santen, Schrunden, Waldegalen, Zeezern, vaŗvīksna Base, Fockenhof, vaŗvîksne ² Degunen, Gudenieki, Pampeln, vaŗvīksne Gold., Hasenpot, Kreuzb., Laud., Schrunden, vaŗuvîksna Borchow, vaŗviksn Markgrafen, varavīksna Iw., varvîksne ² Dond., Stenden, varavîksna Atašiene, Auguliene, Baltinow, Cibla, Dubena, Homelshof, Kārsava,Kl.-Salwen, Liepna, Mahlup, Makašē̦ni, Malta, Pilda, Rundē̦ni, Saucken, Stirniene, Tilža, Warkh., Warkl., Welonen, Vidsmuiža, Zvirgzdine, varavīksna Mag. XIII, 2, 43, Adsel, Adsel-Schwarzhof, Alswig, Annenhof (bei Mar.), A.-Schwanb., A.Wrangelshof, Dobl., Drobbusch, Drosth., Fehteln, Gr.-Roop, Hofzumberge, Kastran, Kortenhof, Marzenhof, N.-Bergfried, Neuermühlen, N.-Schwanb., Paltemal, Pürkeln, Smilt., Trik., Wilzen, varavîksna N.-Laitzen, varavîksne Burtn., C., Dricē̦ni, Kalupe, Marienhausen, Wolm., Višķi, varavîksne ² Mesoten, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, varavīksne U., Annenburg, A.-Ottenhof, Ascheraden, Autz, Bauenhof, Borchow, Breslau, Dahlen, Dickeln, Ekau, Ellei, Erwalen, Essern, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn,Grünw., Kalnazeem, Katlekaln, Kegeln, Kekkau, Kokn., Kolberg, Kr,-Würzau, Kussen, Laud,, Lieven-Behrsen, Lis., Marzen, Matthäi, Meselau, Morizberg, Nerft, Nitau, Nötk., N.-Peb., Odsen, Puikeln, Raiskum, Ramdam, Rodenpois, Römershof, Ruj., Sackenhausen, Saikava, Schmarden, Schujen, Schwitten, Serben, Sermus, Sessw., Setzen, Siuxt, Stackeln, Sunzel, Üxküll, Waidau, Weissenstein, Wenden, Zabeln, Zerrauxt, varaviksne Hasau, varvîksna Ringmundshof, varvîksna ² Plahtern, varvīksna A.-Bergfried, Grundsahl, Lipsthusen, Widdrisch, Zirsten, varvîksne Daudsevas, Kl., Plm., Sonnaxt, varvîksne ² Behrshof, Irmlau, Naud., Schlockenbeck, Segew., Treiden, varvīksne ² Orellen n. FBR. XI, 39, varvîksn ² Nauksch., Schlehk, Sepkull, Seyershof, varvīksne Alt-Moken, Baldohn, Bewershof, Fest., Fistehlen, Hochrosen, Kremon, Lappier, N.-Wohlfahrt, Nurmhusen, Oselshof, Pernigel, Pilten, Pussen, Remten, Schnikkern, Sehren, Selb., Sirgen, Suhrs, Talsen, Upesgrīva, Wain., varvīksn Ugalen, varavīsna, varvīsne Erwalen, varvīkse Schwarden, vaŗavîkste ² Lautb., varvîkste ² Alschw., varviksts Ugalen n. FBR. VII, 23, vaŗavĩga Neuhausen, vaŗarīkste Rutzau, varariksne Infl. (gehört im Kreise Jaunlatgale), der Regenbogen:
varavīksne debesīs BW. 26029. varavīksna dzeŗ ūdeni Kokn. n. Etn. II, 185. vaŗavīksne uzve̦lkuot nuo upēm, jūŗam ūdeni, un tamdeļ lietus līstuot Kurs, ja varavīksnei rāda ar pirkstu, tad pirksts nuopūst Ronneb.;

2) vaŗavīksnīte Konv. ² 1054; Preip. 36, die Regenbogenhaut (im Auge);

3) vaŗavīksniņa, ein Fisch;

4) ein (regenbogenfarbiger) Hundertrubelschein :
vai tu nevarē̦tu aizšaut kādu varavīksni? Vēr. II, 193. Dürfte mit Metathese auf redupliziertem *vavarīksne resp. *vavarīkste beruhen und nebst li. dial. vove rikšfis dass. als "Gebogenes" zur Wurzel er "drehen, biegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 270 f.) gehören, s. Donum natal. Schrijnen 400 ff.

Avots: ME IV, 483, 484

vidgriezis Mag. IV, 2, 48, Plur. vidgrieži L. ("Schlangenkraut") U., RKr. II, 78, Behrshof, Odensee, (mit iê ² ) Schibbenhof, = vīgrieži, die Sumpf-Spierstaude (spiraea ulmaria L.). Etwa (auf vidus "Mitte" bezogen) umgebildet aus *vīdgriezis, und dies kontaminiert aus vīdr- (vgl. vīdriksne) und vīgriezis??

Avots: ME IV, 578

vidriekši, Wassermerk (sium latifolium) U.; nach Mag. IV, 2, 35 schwerlich richtig (hinsichtlich der Bed.) und wahrscheinlich der Name der spiraea ulmaria. Vgl. vidrikste.

Avots: ME IV, 579

vīdrieksne, vīdrēksne, vīdrīksne, rikste">vīdrikste U., vīderksne, Plur. vĩdriêksi ² Wain., vìdriêkši ² Linden, vìdrêkšņi ² Kaltenbrunn, vīdrikšņi Wid., Marienhausen, vīdrikšņas, vĩdriži Ladenhof n. FBR. XI, 72, Widdrisch, vĩdir̂kšņi ² Gramsden, vīdirkšņi U., gen. pl. demin. vīdreksnīšu BW. 32714, = vīgrieze U.; vīdriekši RKr. II, 78; Mežos un ārēs II, 39, Wassermerk (sium latifolium L.); vīdriekšņi, Mittwurz, Mägdekraut Für. I: šuogad pilnā pļava vīdriekšiem Linden. trakumam... labs līdzeklis ìr vīdrēkšņi Etn. IV, 106. vīdrēksnīšu (vīdreksnīšu 33011) krūmiņā BW. 32976, 2. nuorāvuos vīdrieksnīti (Var.: vīreksnīti, vīrekstiņu, vīrakstiņu) 21871 4 var. nuoķēruos vīdrīksne 21871, 3. kuŗa pirmā Jāņu zâle? bundurjānis, vīdrēksnītes ... 32393, 7. vīderksnīti, papardīti 32393, 1. lācis... auzas ēda vīdrikšņās (Var.: vidrikstēs) stāvē̦dams 2290, 2. Zu li. vendrýkštis "spiraea", s. Būga KSn. 1, 301. Da man daneben eln gleichbed. le. vīgrieze, li. vengrýkštis (bei Būga I. c. 300) hat, so dürfte das d in le. vīdrēk-, li. vendrīk- aus g (vor k ) dissimiliert sein.

Avots: ME IV, 635

žvidzene,

1) "?": žvidzene me̦t sprikstis pret debesīm Altr. asins zieds 29;

2) "kas žvidzina, eine Elsteŗ eine der Elster ähnliche Schwätzerin"
(?) Nötk.

Avots: ME IV, 844