Paplašinātā meklēšana

‡ atŗukstêt Dunika, Kal., = atrukstēt.

Avots: EH I, 163

atrukstêt, atrukšķêt, atrukšêt, atrukšķinât, intr., entgegengrunzen: cūka (kuilis) atrukst LP. V, 35; V, 33.

Avots: ME I, 187

bẽruks, ein braunes Pferd U. b. 61, 32; [bẽŗuks Brambergshof, bē̦ŗuks Naud.]

Avots: ME I, 292

bruks (li. (brùkš), Interj. zur Bezeichnung eines Schalles beim Brechen, stampffenden, schelnden Davoneilen šļuks! bruks! uozuola zarā RKr. VII, 809.

Kļūdu labojums:
stampffenden, raschelnden Davoneilen = Stampfen

Avots: ME I, 339

bruksla JR. VII, 50, brukslājs, mit Strauchwerk bewachsenes Weidenland, Gestrüpp; meža bruksla Cālītis [zu bruks?]; vgl. briksnājs [und li. brukščióti "хрустѣть"].

Avots: ME I, 339

brukslājs, brukslis, eine morastige Stelle, wo man Gehend einsinkt Lesten. [Zu brukt.]

Avots: ME I, 339

‡ bruksliens Frauenb., = brukstaliens: iekūluos tādā brukslienā, ka ne ārā tikt.

Avots: EH I, 245

‡ brukstalaîns, voller Gestrüpp (?): nuo brukstalaina priežu un egļu meža Janš. Dzimtene IV, 42.

Avots: EH I, 245

brukstalas: pa mežiem un brukstalām maldīdamies Janš. Mežv. ļ. II, 73.

Avots: EH I, 245

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. ¹ 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. ¹ 293

Avots: ME I, 339

brukstaliens: nuo... krūmiena un brukstaliena ārā Janš. Mežv. ļ. II, 357.

Avots: EH I, 245

brukstaliens, ein grösserer Platz im Nadelwalde, wo man junge Tannen und Michten wachsen Nigr.

Avots: ME I, 339

drukstît. (schwelende Holzscheite aneinander) reiben, (um Funken zu erzielen): kuo druksti, neļauj ugunij iedegties Laud.

Avots: ME I, 503

ezeruks, pejoratives Demin. zu e̦ze̦rs: šuo niecīguo ezeruku Veselis Daugava 1934, S. 602.

Avots: EH I, 371

‡ jè̦ruks ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Deminutivform zu jẽ̦rs, das Lamm.

Avots: EH I, 565

liñdruks (unter liñdraki): auch Grob., NB., OB., Schnehpeln, Janš: Mežv. ļ. II, 385.

Avots: EH I, 743

‡ mē̦r[r]uks, = mẽ̦rrutks: mē̦r[r]ukus ar me̦du vie[n] ēdis Pas. XV, 188.

Avots: EH I, 809

‡ mē̦r[r]uks, = mẽ̦rrutks: mē̦r[r]ukus ar me̦du vie[n] ēdis Pas. XV, 188.

Avots: EH I, 809

nùodrùkstît ^2, durchshelten Mar.

Avots: ME II, 777

nùorukstêt, nùorukšķêt, nùorukšêt, intr., einen grunzenden, brüllenden Laut von sich geben: kuo cūciņa nuorukstēja, man gaŗām paiedama VL.

Avots: ME II, 841

parukstêt: auch Tdz. 48645 (aus Gold.), 50784 (aus Sackenhausen).

Avots: EH XIII, 168

paŗukstêt (unter parukstêt): auch Dunika, Stenden.

Avots: EH XIII, 169

parukstêt, paŗukstêt, parukšķêt, parukšêt, ein wenig grunzen: kâ cūciņa parukstēja, man gaŗām paiedama VL. cūciņa paŗukstēja BW. 29219 var.

Avots: ME III, 92

‡ pitruks "ein kleines Lämpchen ohne Zylinder" AP.

Avots: EH XIII, 239

ruks,

1): auch A.-Ottenhof, AP., Ermes, N.-Peb., Ramkau, Ruj., Salis, Seyershof, Smilt., Trik., Wainsel, Walk; ‡

2) der Schwanz einer Katze
Seyershof: suns pie ruka kaķam klāt.

Avots: EH II, 383

ruks, auch ruka U., = rutks, der Rettig U., Karls., Salisb., Serbigai, PS., Wolm., C., Jürg., Arrasch, Sinohlen, Wesselshof: ganuos gāju, ruku ēdu BW. 9915 var. (aus Annenhof, Kr. Riga). sūra ruka māmiņai par dēliņa auklējumu 14569. ruku rakt dārziņā 26102 (aus Drosth.). ruciņus rakt, ein Spiel Lis.

Avots: ME III, 556

‡ rukse Auleja, ein Ferkel (als Kosename).

Avots: EH II, 383

rukselĩte, s. rukainĩte.

Avots: ME III, 556

ruksis: auch A.-Schwanb., Sonnaxt; tu kâ r. vazājies Tdz. 57865 (ähnlich 42332).

Avots: EH II, 383

ruksis Freiziņ, rukšis Karls., Demin. auch ruksē̦ns MWM. X, 422, rukšans N.-Peb., verächtl. rukšelis, ein (junges) Schwein: Juris pārveda de̦glainuo "ruksi" Vēr. II, 189. karš... starp viņas . . . dagluo un saimnieka baltuo ruksi ar līkuo smeceri Seibolt.

Avots: ME III, 556

rukstêt: Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988.

Avots: EH II, 383

rukstêt Bers., rukstêt Ahs., Wid., rukšêt U., Karls., Ar., Lems. n. FBR. IV, 95, rukšêt Wid., rukšķêt Lubn., -u, -ẽju, freqn. rukstinât, rukstinkt, rukšinât U., Mar., rukškinât Celm., rukšķinât Wid., auch ein Refl. rukstêtiês (z. B. in Lubn.), -uôs, -ẽjubs, grunzen: cūka, sivē̦ns, vepris rukst, rukš(ķ). tie jau blēj tik pat kâ aitas un rukst kâ cūkas De̦glavs Rīga II, 1, 220. cūkas aizgaldā rukstēja pēc ēdiena Latv. cūka rukšķeja uomulīgi Stari II, 927. (līgaviņa) iet garam šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama BW. 26611 var. (līgaviņa) kâ cūciņa rukstējās (Var.: rukšķināja, rekšināja) 23913, 8 var. Etwa zu mir. rucht "Gebrüll; Schwein", ahd. rohōn "brüllen, grunzen" ?

Avots: ME III,

ŗukstêt Gr.-Essern, s. rukstêt.

Avots: ME III, 588

rukstinât, s. rukstêt.

Avots: ME III, 557

ŗukstinât Gr.-Essern, s. rukstêt.

Avots: ME III, 588

rukstiņš (?) Elv., ein Schlag.

Avots: ME III, 557

sadrukstît, zerbröckeln (tr.), sasmalcināt: s. uogles Ar.

Avots: ME III, 613

še̦ruks: auch Kl.-Salwen, Kurmene, Schönberg.

Avots: EH II, 625

še̦ruks, ein (verheirateter) Viehpfleger und Hirt (namentl. auf Gütern) zwischen Bauske u. Nerft längs der li. Grenze. Als ein Lituanismus zu li. šérti "füttern"?

Avots: ME IV, 17

špruks, der Spass: špruki tādi, kuo tu vēl nebūsi dzirdējis! Alm. Rud. 19. sāka arī man iepatikties tie špruki 12. vai tur lieli špruki ar tādu! Alm.

Avots: ME IV, 102

spruksti (unter sprukstis): auch (heisse Asche) Dunika, Okte.

Avots: EH II, 561

spruksnes: auch (heisse Asche) Latv. Av. 1851, № 31.

Avots: EH II, 561

spruksnes Libau, Hasenp., = sprukstis.

Avots: ME III, 1023

sprukstenis: kâ nu neaizies, tāds s˙! Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 44.

Avots: EH II, 561

sprukstenis Wid., = spruksts 2.

Avots: ME III, 1023

sprukstes,

1): auch Pussen, Schnehpeln; bērs sprukstes (acc.) virsū Tdz. 57633, 1.

Avots: EH II, 561

sprukstes,

1) s. sprukstis;

2) = ķe̦za: biju lielās sprukstēs Iw. In der Bed. 2 wohl zu spruga(s).

Avots: ME III, 1023

sprukstiņs, s. spruksts.

Kļūdu labojums:
sprukstiņs = sprukstiņš

Avots: ME III, 1023

sprukstiņš (so ist es statt sprukstiņs ME. III, 1023 zu lesen!), ‡

2) eine (gekaufte!) Mausefalle
AP.

Avots: EH II, 561

sprukstis,

1): auch Frauenb.; beŗ sprukstis (acc.) virsū Tdz. 57633, 2; ‡

2) = sprukas: kas tāpēc nu ir lielās sprukstīs Veselis Cilv. sac. 134.

Avots: EH II, 561

sprukstis (nom. pl.) U., Dond., Kurs., sprukstes Nigr., Iw., Wain., spruksti Dond., heisse Asche (mit kleinen Kohlen darin), sprukstis (nom. pl.), die Kohlengrube vor dem Riegenofen L.: ieraus rāceņus sprukstēs, lai ce̦p! Nigr., Wain. lai cits nuo sprukstīm izrauj karašas! Lautb. Vidv. II, 76. ja sprukstis izdzisa, tad bij jāiet uz kaimiņiem pēc uguns Dond. gruzdini... savus pirkstus sprukstuos! Seifert Chrest. III, 2, 291. kaķis . . . pe̦lnus, sprukstus sabārstīja sle̦pkavam acīs Pas. I, 314; sprukstis (nom. pl.) Nigr., Schrunden, Nikrazen, der nach dem Braten von Fleisch nachbleibende Bodensatz von Fett und Salzlake. Wohl zu sprukt resp. (wenn mit ks aus gs) zu sprauga; vgl. zur Bildung sprikstis.

Avots: ME III, 1023, 1024

spruksts,

2): "viegla rakstura cilvē̦ks" AP.; kurpnieks pret viņu ir tīrais s. Austriņš Raksti VII, 333; ‡

3) = sprukas: nu reiz ir ticis sprukstā Pas. XII, 330; ‡

4) "?": sasālījusi ēdienu kâ sprukstu Talsen.

Avots: EH II, 561

spruksts,

1) ein Knebel, Hölzchen zum Vorlegen
C., Bers.;

2) spruksts U., Etn. IV, I66, C., Lub., Bers., sprukstiņš U., Salis, wer (was) sich schnell bewegt; ein Leichtfüssiger, ein Springer
L., U.; ein beweglicher, kurzweiliger Mensch U., ein Irrwisch, Sausewind Salis; ein munteres Pferd U.: viņš kâ sprukstiņš aizspruka pruojām LP. VI, 827. viņa kâ sprukstiņš mukuse atpakaļ VII, 181. Pēteris nebij vairs nebēdnieka spruksts" bet guodīgs puisis Stāsti Kraukļu kr. 87. In der Bed. 1 (wenn mit ks aus gs ) wohl zu sprudzenis usw.; in der Bed. 2 eher zu sprukt, vgl. Persson Beitr. 871.

Avots: ME III, 1024

‡ struksnis Schujen "patukls, brangs zē̦ns vai sivē̦ns" (scherzhaft).

Avots: EH II, 589

‡ truks Pilda, Nachbleibsel vom vorjährigen Heu in der Scheune. S. ‡ truka.

Avots: EH II, 698

‡ tuksnīgs, öde: tuksnīguo jūŗu Dünsb. Odiseja 6.

Avots: EH II, 701

truksnis,

1) ein Päckchen, ein Bündel
Bauske, Jürg., Naud., Pe̦nkule, Siuxt, (truksnītis) L.; ein Ränzel, Mantelsack (truksnītis) Biel. n. U.: sasien vilnu truksnī LP. V, 286. viņš sasēja visas savas pudas truksnītī Naud. ne̦sdamas lielās baltās drānās sasietuos trukšņus PIūd. LR. III, 273;

2) die Flachsknocke
Depkin n. U. (truksnītis);

3) eine Knuppe
(truksnītis) L., der Zulp für Säuglinge (truksnītis) Schibbenhof: iebāz bē̦rnam truksnīti mutē!

4) ein Stückchen, ein Wenig
(truksnītis) Gramsden, Naud., Schrunden: ieduod man kādu truksnīti tabakas! Naud.;

5) = trucis I, ein Tönnchen N.-Peb.: nuopirkām brūzī truksnīti N.-Peb.;

6) "eine grosse, leere Tüte"
Jürg.;

7) ein untersetzter Mann
N.-Peb., ein solcher Mensch überhaupt A.-Laitzen, Drosth. Leskien Abl. 332 stellt es in der Bed. 1 nebst li. trùkšmas "Zug, Menge" zu trūkt. Zur Bed. liesse sich teilweise ahd, thruken "zusammendrängen" vergleichen.

Avots: ME IV, 245

uzdruksnît, stossend aufmuntern: uzdruksnīt zirgu, lai iet ātrāk Saikava.

Avots: ME IV, 326

varuksis U., varuksnis U., das Seitenbrett am Boot ("scheint in Livl, unbekannt"). Aus liv. varūkst "angesetzte Seitenbretter am Boote"; s. Thomsen Berbringer 286.

Avots: ME IV, 481

vepŗuks: auch Borchow, Dunika, Kalupe, OB., Oknist, Wessen.

Avots: EH II, 771

vepŗuks Sussei n. FBr. VII, 140, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Grawendahl, Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Meiran, Memelshof, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, vepruks Spr., Demin, zu vepris, ein kleiner (kastrierter) Eber: vepruks re̦sns kâ bluķis A. v. J. 1900, S. 364. kâ pē̦rnie veprukiņi BW. 20314.

Avots: ME IV, 538

vīruks (li. vyrukas), Männchen, Männlein: tevi saukšu par savu vīruku Janš. Līgava II, 139.

Avots: ME IV, 642

zvê̦ruks (li. žvėrukas, r. звѣрокъ Gr. - Buschh., (mit ê, ² ) Bauske, Demin. zu zvê̦rs, wildes Tier.

Avots: ME IV, 773

‡ žvêŗuks Kalupe, Demin. zu zvê̦rs.

Avots: EH II, 824

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55

‡ apakšliñdraks Janš. Bandavā I, 19, Plur. apakšliñdraki Siuxt, apakšliñdruks Dunika, O.- Bartau, ein Frauenuntertock.

Avots: EH I, 71

apdriskât (unter apdriksêt): auch Dunika, Kal., Rutzau: apdriskāts lindruks.

Avots: EH I, 78

apmẽdît, tr., höhnen, verspotten: bet tie apmēdīja dieva vēstnešus 2. Chron. 36, 16. tu nenicināji tuo, kuŗu daudzi apmē̦da un nievā Poruks.

Avots: ME I, 106, 107

atrakšêt (unter atrukstêt), ‡ Refl. -tiês Dunika, entgegengrunzen.

Avots: EH I, 162

‡ atrakšķêt (pretī) Siuxt, = rukst%C3%AAt">atrukstêt: jaungada naktī meita jāj ar kruķi un piedauza pie kuiļa durīm; ja kuilis atrakšķ pretī, tad meita tai gadā apprecēsies.

Avots: EH I, 161

atstipt, ‡

2) sich ausstrecken:
gul gultā atstipis Dond.; ‡

3) sich abheben:
atstipis lindruks Dunika, ein aus steifem, dickem Stoff gemachter, abstehender Rock; ‡

4) sich zurückstrecken:
de̦guns bija nuosists uz vienu pusi, un atpakaļ agrākā taisnumā tas nebija vairs atstipis Janš. Līgava I 104.

Avots: EH I, 171

bẽris (li. bė´ris), Demin. bẽrĩtis, auch bẽruks Mag. XIII, 3, 63, ein braunes Pferd: iekrustim bēŗi tē̦k. vakar bēri peldināju. augsti bēris kājas cēla BW. 26781.

Avots: ME I, 290

braũnât, - ņāt, - āju, tr., schaben, kratzen: ar skaidu priedi mizu brauņāt Poruks. Refl. - tiês, auch brauņîties Lös. n. Etn. III, 161, [Wid.], schelfern, den Balg abwerfen, sich kratzen, sich schuppen, scheuern: kuo tu braunājies? vai tev kasus? N. - Schwaeb. brauņājies tikmē̦r gar akmeņiem, kamē̦r zābaki beigti Poruks.

Avots: ME I, 327

briẽsmeklis, das Schreck -, Zerrbild, Schrecknis, Scheusal, Ungeheuer: seja pārvērtās nejaukā briesmeklī Poruks. tur nav pūķu un citu briesmekļu Purap. šausmīgs briesmeklis ir karš Rainis.

Avots: ME I, 337

[brikns, widerwärtig Wessen, Warkhof; brikns zirgs Kreuzb., ein Pferd, das ausschlägt, sich heftig sperrt. Wohl eine Umbidung (unter dem Einfluss von nikns) entweder von *bri[t]ks (vgl. dial. ruks aus rutks) aus wruss. бридкiй "гадкiй", oder von brigns > *bridns = li. brìdnas "гадкiй" (zum entlehnten brìdytis "имѣть отвращенiе", vgl˙wruss. бридзицьца dass.).]

Kļūdu labojums:
brikns zirgs = brikns zirgs [nach J.Allunan auf dem gleichbed. r. #]

Avots: ME I, 332

brĩvêt, - ēju, brĩvinât, brĩvuot, tr., befreien, losmachen: jūs sevi vīrišķi nuo suoda brīvējat Rainis. tik nāve vien iespēj uz dzīvi(bu brīvuot MWM. IX, 242. brīvināt nuo verdzības Rainis. Refl. - tiês, sich befreien: nuo zemes lietām brīvējies gars Poruks V, 62.

Avots: ME I, 335

‡ brukšļaîns, = ‡ rukstalains">brukstalains: krūmainas, brukšļainas ganības Frauenb.

Avots: EH I, 245

‡ brūkstalienas, = rukstalas">brukstalas: krūmuos, brūkstalienās vai mežā Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 246

‡ *brūkstaliens oder *brūkstaliena, = rukstaliens">brukstaliens: suoļuodama... pa brūkstalienu un meža ceļu Janš. Līgava I, 51.

Avots: EH I, 246

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu ² Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245

‡ bur̃dains, mit einer Borte versehen Dunika, OB.: b. lindruks.

Avots: EH I, 254

čĩkstuoņa,

1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;

2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.

Avots: ME I, 416

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

draisks, albern, ausgelassen: draiskie zē̦ni Poruks III, 242. draiski bē̦rni, ausgelassene, unartige Kinder Druw. Substantivisch und daher im Gen. appositionalis: draiska zē̦ns A. XX, 34.

Avots: ME I, 489

drukšķinât. drukšinât Bers., tr., abstossen (die Kohlen von brennendem Pergel): uogles nuo skala drukšināt Bers. [Vgl. drukstît.]

Avots: ME I, 503

[I drùkstît N. - Peb. "schieben, stossen": dr. le̦du. Vgl. drukstît.]

Avots: ME I, 506

dze̦rûkslis [PS.], dze̦rukstis RKr. III, 128. dze̦rūksts, -s Kreuzb., Kl. [li. gerúkštis], = dze̦ruokslis,

Avots: ME I, 547

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gruzdinât (li. grùzdinti), rösten, braten, brennen: gruzdini tad atkal viens pats savus pirkstus sprukstuos! Seif. III, 2, 291.

Avots: ME I, 666

ielielîgs, ein wenig wichtig, prahlerisch: ne˙re̦ti Juruks palika ielielīgs Saul.

Avots: ME II, 40

[III ìeviẽtêt, (in heisser Asche) bähen: pirms liekšanas kuoks krietni jāievetē sprukstīs Nigr.]

Avots: ME II, 90

ìezvìegtiês, aufwiehern, anfangen zu wiehern: ne par kalnu nepārjāju, iezviedzās kumeliņš BW. 13730, 27. ragana iezviedzās Poruks III, 373.

Avots: ME II, 92

izguôzêt, tr., ausbähen, ausschmoren, ausrösten: vice... sprukstuos izguozē̦ta LP. V, 235. Refl. - tiês, sich satt sonne: izgulēties siltā aizkrāsnē, izguozēties MWM. X, 567.

Avots: ME I, 742

izraidît, tr.,

1) hinausschicken:
tev bij mani appuškuot, tautiņās izraidīt BW. 27672. Edei darba radās pilnas ruokas, nevien izraiduot puišus un meitas Sudr. E.;

2) ausweisen, verschicken, verbannen:
jauneklis tiek nuotiesāts uz izraidīšanu nuo salas Vēr. I, 1408. Refl. - tiês, auseinandergehen, bersten, platzen: atvēra izraidīsjušās istabas durvis A. XI, 178. kad durvis sabriedušas, tad atkal sakaltušas, ka paliek šķirbas, tad tās ir izraidīsušās Druw. Etn. IV, 34, Bers., Serb., Nötkh. n. A. XV, 82. [sakaltis kuoka truks ir izraidījies.]

Avots: ME I, 788

knibinât, knibinâtiês, freqn. zu knibêt 1, [wiedrholt) knibbern, knittern, pinkern; zupfern, rupfen; (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun: pirksti trīcēja, galdautu knibinuot A. XVII, 398. Ieva knibināja uz ple̦ciem nuoslīdējušā galvas lakatiņa stūri MWM. XI, 167. ja vistas kasās (knibina) pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71. tik mājās kādus darbus knibināja JK. viņ knibinājās ap paegļu nūju Poruks III, 158. tie sāka knibināties gar guovīm MWM. VIII, 13. bija tāda knibināšanās ap ve̦cu vāti Vēr. I, 1030; nicht vorwärts kommen mit der Arbeit U.: [viņā knibina savu darbu visu rītu Wessen. neknibini (neurbini) de̦gunu! Bers. Vgl. li. knibinėti "čiupinėti" Viltis 1908, 104].

Avots: ME II, 246

krũmiens: pa ... kramieniem un brukstalieniem Janš. Līgava I, 353.

Avots: EH I, 662

kukstêt Ahs., Sassm., -u, -ẽju, intr., stohnen, ächzen: kukst un elš vien, ka nevar ne paiet Etn. II, 97. tīri vai kukst vien, cik re̦sns nuoēdies LP. V, 409. apakšstāvā ruksis kukstēja MWM. X, 424. vecenīte gul slima un kukst Kand. [Vgl. li. kuksė´ti "всхлипывать" und kukščioti "hörbar Blasen werfen".]

Avots: ME II, 302

lesinis,

1): l. bija zaļš ... bruncis Janš. Mežv. ļ. I, 22; ‡

2) nom. pl. lesiņi Dunika "punktītes rakstā gar burdes (Borte)
malu"; ‡

3) (Adj.) "burdains ar rakstu gar burdes malu" Dunika: l. lindruks.

Avots: EH I, 734

liñdraki RKr. XVII, 28, [Salis], lindre̦ki BW. 14353, liñdruôki Kand. [liñdruks Dunika, Rutzau], lindruki, ein Weiberrock, Linnenrock (hieraus entlehnt; [vgl. übrigens auch d. dial. lintrock "Rock mit Linten (leinenen Bändern) besetzt" bei Frischbier II, 29]); selten auch der Sing. lindraks, [lintraks Bielenstein Holzb. 427] u˙s.w.: daudz gabalu lindrukam BW. 5687. Sprw.: linu lindraks, pakulu kre̦kls. [lindraki, Unterrock von Frauen Wessen.]

Avots: ME II, 471

miklenes, [eine Art Beeren Sessw., N. - Schwanb., Sinolen; ribes alpinum Fest., Stomersee, Tirsen, Lis., Druw., Golg.]: virs miklenēm [= mīklenēm?] zieduošas ievas Poruks V, 51. [-ikl- vielleicht aus -îkl-, s. Le. Gr. 35.]

Avots: ME II, 625

nùoplekšķêt, ‡

2) = nùoplekšêt 2: nuoplekšķējušām, skrandainām drānām Poruks Raksti III, 2 (ähnlich Saul. Raksti III, 135).

Avots: EH II, 76

nùosviept,

1) [(mit iê ² ) abschlachten
Bauske]: ik˙gadus varē̦tu tādu (ruksi) nuosviept MWM. X, 487;

[2) ("mit iê ² ") "Butter machend sich mit der Sahne beflecken"
(?) Grünh.;

3) "abprügeln"
Biržgalis;

4) "wegstibitzen"
Makašē̦ni].

Avots: ME II, 865

‡ parukšinât, = parukstêt: paēde panākši, parukšināja Tdz. 57026.

Avots: EH XIII, 168

‡ parūkstêt Bērzgale, Lubn., Warkl., = parukstêt: cūkas taî pieē̦dušas, ka nevar vairs p.

Avots: EH XIII, 169

patìesîgums, die Wahrhaftigkeit, Wirklichkeit: kad Poruks ņe̦mas rādīt cilvē̦ka dvēseles dzīvi, tad lielāka patiesīguma nevar vēlēties JR. IV, 105.

Avots: ME III, 122, 123

pazagt: pazagdama, me̦lādama ... pūreņu piedarēju Tdz. 40044. zagļa amatu pruoti gan; iesim kuopā p. Pas. XII, 50. Refl. -tiês, ‡

2) verstohlen wohin schleichen:
tikai pazagsimies nuo dārza puses un visi reizē bruksim virsū Atpūta, № 643, S. 6.

Avots: EH XIII, 192

pukstêt,

2): tās ēda pukstē̦damas Godi V.-Kursā 72; klagen, stöhnen Wahnen:
sieva guļ slima, pukst un vaida vien Pas. XII, 150 (aus NB.). Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988. saimeniece siļķi cepa pukstē̦dama, ste̦nē̦dama. vai tu puksti, vai tu steni, drusciņ gaļas ar vajaga BW. 33431.

Avots: EH II, 322

rùoss ² : apduomīgi ruosa, mierīga ... zemkuopja ... dzīve Poruks Pērļu zvejnieks (1939), S. 110. ‡ Subst. ruosums, das Rührigsein: audzē, dievs, krusta dē̦lu jel manā ruosumā! Tdz. 36710.

Avots: EH II, 392

II rucinât Walk n. U., = bubinât, "wie die Pferde tun, wenn sie Hafer od. Wasser wittern, das man ihnen bringt", nach Futter wiehern. Vgl. rukstêt, ahd. rohōn "brüllen", sowie le. rūkt.

Avots: ME III, 553

ruciņš, eine Art Knappkäse Jürg.; wohl das Demin. von ruks.

Avots: ME III, 553

II rucis, ein (junges) Schwein C.: rucis tagad vare̦n baŗuojas MWM. v. J. 1898, S. 822. Zur Wurzel von rukstêt? Vgl. rukainīte.

Avots: ME III, 553

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568

ruka, s. ruks.

Avots: ME III, 556

rukainĩte, rukaciņa, ruksel%C4%A9te">rukselĩte, rukulĩte, ruķelĩte, rukažiņa, rukainĩte Nigr., Beiname des Schweins im VL.: cūciņ mana, rukainīte (Var.: rukaciņa, rukulīte, ruķelīte, rukselĩte, rukažiņa, rakutte, rakainĩte, rušuliņa etc.), neej tautu druviņā! BW. 29156 var. Vgl. rucis II.

Avots: ME III, 556

rukšelis (unter ruksis): rukšelītis Degunen.

Avots: EH II, 383

rukšêt (unter rukstêt): auch AP., Seyershof, Wessen.

Avots: EH II, 383

ŗukšêt, s. rukstêt.

Avots: ME III, 588

I rukš(ķ)êt, s. rukstêt.

Avots: ME III, 557

ŗukšķinât, s. rukstêt.

Avots: ME III, 588

I rukšinât, rukšķinât, s. rukstêt.

Avots: ME III, 557

rukšis, s. ruksis.

Avots: ME III, 557

I rukš(ķ)êt, s. rukstêt.

Avots: ME III, 557

rūkstêt, -u, -ẽju, brummen: kad dabūja kuiļa galas, tad staigāja rūkstē̦dams BW. 19403, l. kuo tu puksti, kuo tu rūksti? Br. 3. nerūkst vair dzirnaviņas BW. 13646, 28. Das Part. pass. rūkstamais, der Hintere: čiganam branga džala, sit par munu rūkstamuo BW. 33554, 6. rũkstêt Jürg., rùk-stêt ² od. rûkstinêt ² Warkl., = rukst%C3%AAt">rukstêt.

Avots: ME III, 569

I ŗukt: dienas sāk r. Dunika, NB., Schnehpeln, Selg., (mit r-) Dobl., Popen, Schwitten, Sessw. Subst. ŗukums,

1): (pupi) saruks ruku rukumā BW. 719. dienas bija jau stipri gājušas ŗukumā Janš. Mežv. ļ. I, 386;

2): auch Frauenb.

Avots: EH II, 394

ŗuku, ruku, zur Verstärkung von ŗukt (rukt): dziedi, ganu meita, lai aug pupi lielumā; ja tu labi nedziedāsi, saruks ruku rukumā BW. 719.

Avots: ME III, 588

rùšķinât ² Warkl., = rukst%C3%AAt">rukstêt.

Avots: ME III, 573

sàlîgs PS., sâlîgs ² Rutzau n. FBR. VII, 122, Ruhtern, sāļîgs JR. VII, 1, salzig; "brackig (wie das Flusswasser an der Mündung)" Dr.- Sprw. sālīgs kâ špruksti. sarijies sālīga ūdens Odisēja IV, 71. ja ... sāls nelietis, ar kuo tas taps sālīgs darīts? Glück Lukas I4, 34. (fig.) dabūjis it sālīgu pērienu Janš. Bandavā II, 350.

Avots: ME III, 802

I šàustît C., (mit àu ² ) Warkh., Warkl., (mit aû ² ) Dond., wiederholt geisseln Pas. IV, 148, Ar.: tu viņu šaustītu... atdabūsi, kad tas vēl dzīvs izspruks Glück Makkab. 3, 38; schlagen (mit àu ² ) Warkl.; zu Ostern mit Ruten schlagen Bershof. Refl. -tiês, sich schlagen Warkl.

Avots: ME IV, 8

savietêt, tr.,

1) ganz trocken machen, austrocknen machen, lassen:
pe̦lnuos un sprukstīs savietē̦tās lazdu šķe̦tras plīsa... viegli un taisni Janš. Dzimtene IV, 103;

2) eine gewisse Zeit hindurch trocknen:
trīs gadiņi savietēju (Var.: kallināju) uoša vāli aizkrāsnē BW. 23418, 5 var.

Avots: ME III, 791

se̦gs: kumeļam ... sedziņš ze̦lta maliņām BW. 30006, 6. zem siltiem vilnas se̦giem Poruks Pērļu zvejnieks (1939), 110.

Avots: EH XVI, 475

‡ sîkulība, die Kleinlichkeit: ar... pe̦lē̦kuo ikdienas sīkulību K. Egle im Vorwort (S. 8) zu Poruks Pērļu zvejnieks (1939).

Avots: EH II, 492

skrebelîgs, leichtsinnig, oberflächlich Wid.: Katruks nav . . . mazāk mīļš, bet tik vien skrebelīgs, grūti valdāms Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 109. neesi jel tik skrebelīgs (ātrs)! Zaravič.

Avots: ME II, 890

sle̦pkava U., comm., sle̦pkave Glück (neben sle̦pkava Joh. 10, 1; Apostelgesch. 3, 14, dat.-instr. pl. sle̦pkaviem II Makk. 12, 6; Lukas 10, 30), comm., sle̦pkavs Manz. Lettus, Ugalen n. FBR. VII, 23, sle̦pkavis Dond. n. FBR. V, 130, f. sle̦pkaviene LP. VI, 27 (aus Ob.-Bartau), der Meuchelmörder,Mörder, Bandit U.: esi druošs: šinī biezuoknī tev sle̦pkavi neuzbruks Lautb. Luomi 113. šis sle̦pkave sūtījis manu galvu nuoraut Glück II Kön. 6, 32. zuobins ir trīts..., ka tas tuo ...sle̦pkavēm ruokā duos Ezech. 21, 11. tas ir viens sle̦pkave, šim sle̦pkavam būs nuokautam tapt IV Mos. 35, 16. jūs e̦sat tuo par sle̦pkavju bedri darījuši Matth. 21, 13.

Avots: ME III, 926

šļubraks Saikava, Sessw., ruks">šļubruks Warkl., einer, der sich gehen lässt; šļubruks Bers., šļubriks Lasd., wer sich liederlich kteidet, seine Hosen hinuntergleiten lässt; šļubraks, ein bübischer, betrügerischer Mensch Zögenhof: lai kāds šļubraks, bet tak ir, kas kustas! Duomas I, 234.

Avots: ME IV, 73

šļubriks, ruks">šļubruks, s. šļubraks.

Avots: ME IV, 73

šluža PlKur, "ruksne">varuksne".

Avots: ME IV, 60

smar̂žains: smaržainuo kafiju Poruks Pērļu zvejn. (1939), 71.

Avots: EH II, 534

‡ *II spilga od. *spilgs, der Glanz (?): zvaigžņu spilgā Poruks V, 47.

Avots: EH II, 550

spraũkšêt C., Jürg., Arrasch, Karls., bei U. mit - gš - geschr., spraukšķêt, -u, -ẽju, prasseln, knistern: uguns spraukš Aus. lapas dega sprē̦gādamas un spraukšķē̦damas D. Kleinb. J. 72. spraukšķ tava valuodiņa kâ žagaru uguntiņa MWM. X, 928. spraukšķ krūmi R. Sk. II, 141. pīpis spraukškēja kuplus dūmus ve̦lkuot Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 759. plīst akmins spraukšē̦dams BW. 12766. laiks sala, ka spraukšēja vien Seifert Chrest. III, 3, 32 (ähnlich (mit - kšķ -) LP. VI, 248); schwirren: putns aizlaidās, ka spraũkš vien Wolmarshof. Zu vergleichen mit sprukstis?

Avots: ME III, 1011

I sprũksts Rothof, = rukstis">sprukstis.

Avots: ME III, 1026

sprukt (li. sprùkti Tiž. I, 323, 330, Lit. Mitt. III, 107, Bezzenberger Lit. Forsch. 175), praes. sprùku Serbig., Wolm., Neuenb., sprùku ² Laitzen n. FBR. V1II, 25, Nerft, Lös., Preili, sprûku N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, sprûku ² Ruj., Karls., Salis, Lin., AP., praet. spruku" intr., sich lösen, losgehen (von Festem, Gebundenem) U.; entwischen, entgleiten U., fortlaufen: žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. nāve, sprukuse nuo rieksta čaumulas" . . . grieza ļaudis Pas. IV, 52 (aus Rositten). sprūk laiviņa nuo ņiedrītes" nuo auziņas kumeliņš BW. 13280. nezin kur bēgt, kur sprukt LP. VII, 488. vaļā sprukt" losgehen (von einem Knoten, Strick, Band U.). nagi spruks vaļā Aps. III, 25. "blēņas!" tam beidzuot spruka vaļa Vēr. II,1201. Nebst spruksts 2 zu spraukt(ies) I (und II?) und vielleicht mhd. sprugel "Schnellbogen"; dies spru-k- neben spru-g- (in spruga u. a.), s. Walde Vrgl. Wrtb. II" 671.

Avots: ME III, 1024

‡ sprunkstes (Druckfehler?) Miežinio Žod. s. v. pirkšnis, = sprukstes.

Avots: EH II, 561

‡ spulgains, = spul˜gans (?): gandrīz spulgaini sarkani mati Poruks Pērļu zvejn. (1939) 169.

Avots: EH II, 563

stragna Nigr., stragņa Wid., stragnis St., U., stragnums U., Dünsb., Wandsen, ein Sumpf, da man einsinkt Dond. n. U., Wandsen, eine einschiessende Stelle (z. B. in einer Wiese): laiduši tiešām pa stragnu, cauri mežam Janš. Bandavā Il, 248. viņģuojām pa brukstālienu un stragnu, līdz... uzbraucām... ceļu 257. alnis pruot it veikli izlaipuot pa stragņām Vidiņš. kad pa stragnumu pāri, tad ceļš atkal labs Dond.

Avots: ME IV, 1080

strunks,

1) der Strunk
Wid.: skābeņu struñks Iw.;

2) "?": atjāja tautu dē̦ls strupu, strunku kumeliņu BW. 17174, 1. In der Bed. 1 wohl nebst struņķis und estn. truṅk "Strunk"
aus mnd. strunk "Stengel eines grössern Krautes". In der Bed. 2 aus *struks (= li. strukas "kurz, gestutzt") und (kuron.) *strungs (= li. strungas "gestutzt")?

Avots: ME IV, 1095

I tina,

1): auch Kaltenbr., Kalupe; ‡

2) zirnēkļu tinas Lubn., Spinngewebe;
‡

3) mit übertragener
Bed.: spiedās ... spuožums caur ... cauri spīduošu padebešu tinu Poruks Pērļu zvejn. (1939) 140.

Avots: EH II, 683

tust U. (unter tuost), Adsel, Alswig, Bewershof, Bolwen, Erlaa, Gr.-Buschh., Jürg., Kl., Lennew., Meiran, Nerft, PiIda, Sessw., Sonnaxt, Warkh., Warkl., Wessen, Vīt., Zvirgzdine, Praes. tušu (in Jürg.: tuôšu ² , das eigentlich zu tuost gehört), Praet. tusu, schwer ausatmen, keuchen, stöhnen: ne tuš, ne pūš Br. 207. pārāk re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ ka tam būtu aiztusnis Sessw. tas tuš it kā zem rudzu maisa Blaum. kuo nesa ... brāļi tusdami, rē̦kdami? BW. 25248. tusdama un ste̦nē̦dama viņa gāja pa istabu A. v. J. 1896, S. 332. vepruks tikkuo var pavilkties aiz branguma, tuš vien A. v. J. 1900, S. 366. krūtīs kaut kas tusa Skalbe Kâ es 33. mašīnas tusdamas un e̦lsdamas attīstīja . . . zirgu spē̦kus A. XXI, I75. nuo smagās Marča tušanas spriežuot bij jāduomā, ka Marčs . . . strādā . . . grūtu darbu Vatdis Stabur. b. 8. tie tur stāv, ste̦n un tuž (wohl fehlerhaft fūr tuš) Liev. Brez. un Hav. 152. tusdams un pūzdams kāpis augšā Latvju tautas anekd. IV, 346. Reimwort zu dust I. Nach Scheftelowitz KZ. LVI, 183 zu an. ƥyss oder ƥausk "Lärm", ahd. dōsōn "tosen"; doch bedeuten die an. Wörter auch "Getümmel", was zu le. tust schlecht passt. Eher nach Büga LM. IV, 444 zu poln. cuch "Gestank" und serb. ćûh "Hauch". An und für sich könnte das u in tust auch die Schwundstufe von ve in tvest (s. dies) sein.

Avots: ME IV, 273, 274

uzbrukt,

2): samaitāšana tuos ... uzbruks Manz. Post. I, 20. kuģinieki duomāja, ka būs uzbrukuši ("?") uz klintīm Pēt. Av. IV, 43. Subst. uzbrukums: ne tai bija vilka bailes, ne vanaga uzbrukuma BW. 7142 var.

Avots: EH II, 719

‡ uzkŗuõkâtiês Dunika, sich falten (?): lindruks uzkŗuokājies.

Avots: EH II, 726

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. ² 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene ² I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363

viņģuôt, sich winden, sich in Windungen, Krümmnngen vorwärtsbewegen (kriechen, schwimmen Dunika): ķirmins viņģuodams überholen wollen aizlīda pruom Dunika. nevarējām uzņemt pareizuo ceļu: vairāk nekâ stundu viņģuojām pa brukstalienu Janš. Bandavā II, 257. (dūmu strāva) izluocīdamās . . . viņģuoja . . . ap galvu 397. pa mežiem un neceļiem šurpu, turpu viņģuo jams Mežv. ļ. I, 230 (ähnlich II, 76 und 365). Aus li. vìngiuoti "Bogen, Umwege machen".

Avots: ME IV, 600, 601

zils (li. žìlas "grau [von Haaren]"),

1) auch ziļš L., St., blau
U.: zilu aci sist U., ein blaues Auge schlagen. ka nedabūjam zilu muguru Poruks Dzīve un s. 40. zilais ūdens U., Scheidewasser. zilā vārna, die Mandelkrähe. zila žagata Br. 75. zila gaisma ausa BW. 816, 1 und 8810. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578, lecekts de̦guse zilās ugunīs LP. VI, 108. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. zili dūmi 209. zilais trums 198. zila ruoze 146. zils kâ ve̦lns 536. zila, me̦lna vabuolīte Br. p. 20. zila, me̦lna tautu meita Biel. 1438. nuobāli kâ zila drāna! Br. p. 31. zili brīnumi LP. IV, 21 und 145. zila (wässerig) putra Lubn. zils un me̦lns sakults U. "braun und blau zerprügelt". tīri zils, me̦lns nuo dusmām Dienas Lapas piel. v. J. 1891,N 191, S. 89. zils nuo (aiz LP. II, 60) dusmām LP. I, 129 und IV, 220. nuo piktuma zils LapsaKūm. 121. zils un me̦lns nuodusmuoties Blaum. Pie skala ug. 276. pēc tā vārda ķēniņš zils un me̦lns LP. V, 323. zili me̦lns saslimis Etn. III, 131. lietus nāk me̦lnum me̦lns, zilum zils augšā. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217. gluži zils sademējis Etn. III, 162. zilie (Fünfrubelscheine) un sarkanie (Zehnrubelscheine) Siliņš 1. 4. lai zils gar acīm me̦tas LP. III, 90;

2) = sirms, grau (von Haaren): zili mati U., Nigr., kurische Nerung. Subst. zilums (li. žilùmas "das Graü),

1) das Blau(e), die Bläue:
tumšajā zilumā spīguļuo zvaigznes E. Veidenbaums. kâ zvaigznes debess zilumā LP. IV, 176. nuozuzdami gaisa zilumuos 134; der gekürzte instr. s. zilum(u) auch als verstärkendes Adverb vor zils: zilum zili meži LP. I, 140;

2) ein blaues Mal, ein blauer Fleck
(vom Hieb) St., LP. III, 23: tu esi dabūjis zilumus Salisb. Nebst li. nom. pl. žalì (= žilì) bei Bezzenberger BGLS. 341 und (nach Zubatý AfslPh. XVI, 420) slav. zola "Asche" entweder zur Wurzel von zelt (s. dies), oder aber zu gr. γελεῖν· λάμπειν Hes. u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 623.

Avots: ME IV, 720

žužinât,

2): auch Borchow; kâ vīrs un sieva mūžīgi ž. Poruks Pērļu zvejn. (1939) 18.

Avots: EH II, 822

brùkle̦nājs [AP., Laud., Ruj., brùklenājs, brũkstalas, Grünwald, Bächhof, Wolmar, Mar.], die Strickbeeren - od. Preisselbeerenpflanze: kapu pušķuot brūkle̦nāju vijām, galvu brūkle̦nāju vainadziņu. brūklenāju kalniņš BW. 22987, v. 1.

Kļūdu labojums:
aiz brùklenājs jāiesprauž (nach dem Artikel brùklenājs ist einzufügen): brũkstalas, s. brukstalas.

Avots: ME I, 341