Paplašinātā meklēšana

‡ atsāni RKr. XVII, 37, = atsãne.

Avots: EH I, 164

atsãnis, atsãņis, Instr. Pl., Adv., atsāniski, seitab, seitwärts: stāvēja atsāņis Druva II, 304. atsānis nuolikts siena maiss Lautb.

Avots: ME I, 188

daudzsãnis, Polygon.

Avots: ME I, 444

iẽsãnis [Trik.], iẽsãņis [Nigr.], iẽsãņu, [iẽsãņus Bauske], iesānus, iẽsãņi, iẽsãņš [C., iesāņš Lis., N. - Peb.], iesãniski Ahs., seitlich, etwas zur Seite: stāvēja iesānis Lautb. dejuotāji palika iesāņis MWM. XI, 177. tāļāk un drusku iesānus bij re̦dzams kruogs Kaudz. M. kāds balss tam iesāņš uzsauca.

Avots: ME II, 62

nuõsãnis, nuõsãņš, nuõsãņus, abseits, beiseite, von der Seite: kâ putns viņa mani nuosānis uzlūkuoja Stari I, 280. nuosāņus turēties, sich abseits, fern halten B. Vēstn.

Avots: ME II, 844

‡ pasāniski, = pasãņus: sāk ... viens uz uotru p. acis uzmest Dünsb. Trīs romant. gad., S. 58.

Avots: EH XIII, 170

pliksānis,

1) ein Habenichts:
kur tāds pliksānis tâ uz reizes var ar naudu šķaidīties? Duomas III, 20;

2) der Wolf
LP. I, 166; IV, 163.

Avots: ME III, 344

‡ pussāniski, halbwegs sãniski: pagriezās p. Dünsb. Trīs romant. gad. 57.

Avots: EH II, 334

sãni, s. sãns.

Avots: ME III, 804

sãniela V., die Nebenstrasse, -gasse.

Avots: ME III, 804

‡ sàniem ² ,

1) = sãnis II 1 Kaltenbr., Oknist: es izaugu tāds vīriņš, kas ar kungu s. sēd BW. 3365. s. sēd, s. staigā, kuopā guļ Oknist. juo (= viņu) lauki ar mūsu pļavu s. Kaltenbr.;

2) = sãnis II 2 Auleja: s. stancijas pārgulējām.

Avots: EH XVI, 471

‡ sānijs Strods Par. vōrdn. 161, sànijais ² Oknist n. FBR. XV, 174 "?".

Avots: EH XVI, 471

I sãnis: gājis sāņu virzienā (Seitenrichtung) A. Upītis Laikmetu griežos I, 19.

Avots: EH XVI, 471

I sãnis, s. sãns.

Avots: ME III, 804

II sãnis,

1) sānis U., sãņis Serbigal n. FBR. IV, 58, sāņis Manz., sãņš C., sāņiem Spr., Kl., sānu, sāņu Spr., sānus, sāņus Ruj. n. U., sāņuos U., Adv., zur Seite, nebenbei
U., seitwärts: ceļat, tautas, pūru manu, sānis (Var.: sānus) vien negāžat! BW. 16681. pagriezās večuks sānis Ezeriņš Leijerk. II,11. katri... kungam... sāņis gāja Manz. Post. I, 359. He̦rta šķelmīgi paskatījās sāņis De̦glavs Rīga II, 1, 344. galviņa tai nuodurta un nuolaista sāņš A. XI, 464. šāviens nuogāja sāņus (= gaŗām) Dunika. acis viņš pagrieza . . . sāņš Aps. VII, 34. vinš sānu pasitās Apsk. v. J. 1903, S. 438. sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. ezis paskrien tādu gabaliņu sānus 216. e̦smu aizklīdis par daudz sāņus Alm.;

2) sānis, sāņis, Präp. mit dem Gen., Dat., Akk., neben
(bei Glück): jums nebūs sāņis manim sudraba dievus taisīt Glück II Mos. 20, 23. sānis tiem uozuoliem V Mos. 11, 30. apsēdās viņa sānis tiem pļāvējiem Ruth 2, 14. kalpi gāja sānis viņu II Sam. 15, 18. sānis viņu strādāja tie vīri Nehem. 3, 2. kuŗa kapi ir sānis tuo bedri Ezech. 32, 23. apruoci viņu sāņis manis! Tobias 4, 4.

Avots: ME III, 804

‡ sãniskam Seyershof, Adv., = sãniski: ne̦m s. ar cirpi, sagrābsta kuopā rudzus. šis s. zemē ar visu arklu.

Avots: EH XVI, 471

sãniski: aus Salis n. FBR. XV, 72: aizčuoža ir aiz jumta krē̦sla s. jumtam AP. s. sē̦duot (beim Reiten, wie Damen es tun) Janš. Mežv. ļ. II, 142.

Avots: EH XVI, 471

sãniski, sānisku U., sāniskus, Adv., seitwärts, zur Seite, nebenbei: tas līdis bē̦rzam cauri ačgārniski un sāniski Etn. v. II, 77. kleper[i]s iet ar pakaļas kājām pa˙priekšu vai sāniski A. v. J. 1896, S. 403. sāniski nuolūkuojas 831. iepretim un sāniski vēl ne˙tik labi neiet A. v. J. 1902, S. 124. gar siênu sāniski atruodas... galds Straume. Jēpītis gājis . . . sāniskus, uz uotru pusi Upīte Medn. laiki. dē̦ls saņēmis dzirnavu akmeni sāniskus ruokās ebenda.

Avots: ME III, 804

sãnistaba V., sāņistaba Blaum., das Neben-, Seitenzimmer.

Avots: ME III, 804

‡ sānsāniem, Seite an Seite: kâ kaŗavīri s. stāvēt od. iet, sich wie die Soldaten anschliessen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "anschliessen").

Avots: EH XVI, 471

sešsānis* Māc. p. dz. 109, der Kubus, Würfel.

Avots: ME III, 821

àizàuse,

1) aizaûse ² auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu ² ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse ² auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7

‡ àizčuõža AP. "pažuobele, paspārne": aizčuoža ir aiz jumta krē̦sla, sāniski jumtam AP.

Avots: EH I, 17

*abgubt,

1) sich seitwärts neigen, senken
(perfektiv): auzu guba apgubusi Warkl. kuoks apgubis uz sāniem ebenda;

2) auch apgubtiês, "=sagubt, saliekties" Bers.

Avots: EH I, 85

apjâšus JU., apjâšis PS., rittlings: zē̦ns sēdēja apjāšus uz tē̦va atzveltņa krē̦sla sāniem. Juris briežu mātei uzsēdies apjāšus JU.

Avots: ME I, 91

‡ apkrept, unversehens mit Mistklumpen beklebt werden: kumeļš nuogulējies, tam sāni un pakaļciskas apkre̦pušas vienās krepēs Dond.

Avots: EH I, 94

apkūleņuôtiês, umfallen, sich umwenden: tas bija apkūleņuojiês uz uotriem sāniem Saul.

Avots: ME I, 97

‡ aptìrpt (li. aptir̃pti), (teilweise) vertauben (starr werden): viņam kājas aptirpušas Warkl. dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergmann.

Avots: EH I, 122

atgrìezt [li. atgrę̃žti], tr.,

1) zurückwenden, umwenden:
ir tad vēl meitu māte ne galviņas neatgrieza BW. 14443;

2) zurückkehren, nach dem Ausgangspunkt hinkehren, treiben, zurücktreiben, auf den früheren Standpunkt zurückführen:
luopus atgr., das zu weit gegangene oder einem Kornfelde sich nähernde Vieh zurücktreiben LP. VI, 315; sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgriezīs;

3) abwenden:
atgriez, dieviņ, manu prātu nuo dzērāja arājiņa BW. 8004; atgr. nuo grē̦kiem, von Sünden abwenden, bekehren;

4) bekehren:
mēs atgriezām daudz ļaudis A. XX, 215. Refl. -tiês,

1) sich umwenden nach der entgegengesetzten Richtung, zurückkehren:
atgriezies uz meža pusi, drehe dich dem Walde zu, sagt man zu einem, der seine Hosen zuzuknöpfen vergessen hat. sirds atgriežas uz labuo pusi LP. V, 181, das Herz wird freundlich gestimmt. atgriežas auksts ziemeļu vējš, es tritt kalter Nordwind ein. jāja tautas, atgriezās;

2) sich bekehren:
nuo grē̦kiem, pie Dieva; atgriešanās nuo grē̦kiem, die Bekehrung, das sich Abkehren von den Sünden; atgriešana dagegen die zon einem andern bewirkte Bekehrung, das Abkehren, Abwenden; atgriezẽjs, der Bekehrer.

Avots: ME I, 159, 160

atgruõzît, freqn. zu atgrìezt, wiederholt zurückdrehen: sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgruozīs BW. 28732.

Avots: ME I, 160

atgulêt (li. atgulė´ti),

1) versäumten Schlaf einholen:
tas varēja nuokavē, tuo miegu atgulēt Alm.;

2) wund schlafen:
viņa sāni bij atgulē̦ti;

3) einen Rückfall bekommen
PK. n. Mag. III, 1, 95.;

4) dial., eine längere Zeit schlafen:
trīs naksniņās atgulēju (Var.: sagulēju) jauna puiša kažuokā BW. 12618, 6. Refl. -tiês, genügend schlafen, ausruhen: tas jau labi būs atgulējies. lai zemīte atguļas BW. 10290.

Kļūdu labojums:
naksniņas = vasaras
12618, 6 = 12617, 6

Avots: ME I, 160

atkniêbt, ‡

2) mühsam weg-, hertragen
Stenden: a. skapi sānis. tikkuo varēju maisu a. šurp.

Avots: EH I, 149

atlavîtiês, wegschleichen, heimlich weggehen: gan jau zināšu vecenes sāniem atlavīties.

Avots: ME I, 172

atvelêt, tr., abbläueen, abschlagen: atvelējis vilkam vilnu ar visu ādu nuo sāniem LP. IV, 162.

Avots: ME I, 208

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

blãuks, blãukš schallnachahmende Interj, bei Fallen, Klopfen: uz reizi blaukš es gar zemi Līb. P. 5. blauks, blauks, blauks, kāds aiz durvīm dauzīja kājas Vēr. II, 324. pirmā dusmīga iegājusi kūtī, de̦vusi guovei ar slauktavu par sāniem - blauks! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blokšêt, -u, -ẽju "schlagen, dass es schallt" (schallen?) Seyershof: ar akrimu vārī pa sāniem guovei, kâ blokš vien.

Avots: EH I, 231

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

‡ bukùliski ² Saikava, bukùļiem ² ebenda, bukùļus ² ebenda, Adv., = kūleniski, bukūlenis: sāniski vai b. atvel tuo bluķi! ja nav spē̦ka pacelt, met maisu b. pa durvīm!

Avots: EH I, 250

čakât, -āju, stochern LP. VII, 287. Refl. -tiês, wühlen: kuo tu čakājies gar sāniem ar ruokām? Plm.

Avots: ME I, 401

drāzt, -žu, -zu (li. dróžti "schnitzen, züchtigen"), tr., intr.,

1) schnitzen
[drãzt Wolm., PS., C., Jürg., Nigr., Dond., Selg., drâzt ² Salis, Ruj., dràzt ² Kl., Warkh.] (mit dem Schneidemesser od. Messer): stīpas, pātagai kātu, grābekļiem zarus. nedrāz iesmu tu, tautieti, vēl zīlīte zariņā BW. 15717;

2) prügeln, schelten
Drosth., Fest., Laud., Bers., Peb. [und zwar drâzt C., PS., dràzt ² Kl.]: saimnieks drāza ganus, tāpēc ka nuoēdinājuši labību Adsel. drāz tik! haue nur!

3) schlagen, werfen, schleudern, giessen:
tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru BW. III, 1, 31. padabūjis šautru un drāzis pa sāniem LP. V, 107. Liena paņe̦m pilnu spaini ar ūdeni un drāž tuo viņam virsū A. XX, 508. lietus drāza tâ˙pat Janš. drāzis acīs šāvienu LP. VII, 486. es drāzu viņam tūliņ taisni acīs, ich sagte ihm die Wahrheit ins Gesicht. drāzi tik vaļā, schiesse nur los, sprich nur dreist. juo lielākas muļķības drāž vaļā, juo labāki Puriņ;

[4) streifend verletzen
(= brâzt) Warkh.];

5) schnell wohin sich begeben, laufen
[drâzt C., PS.; in dieser Bed. auch li. padrožti]: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām LP. VI, 49. kur nu drāzīsi? uz leju ar vare̦nu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. XIII, 377. Refl. -tiês,

1) sich reiben, Händel suchen:
kuo tu drāzies? Was suchst du Händel Mag. XIII, 2, 47;

2) stürmen, stürzen
[drâztiês Warkh.]: viļņi drāžas trakā dejā. mēs drāzāmies pa šuo ceļu uz priekšu. zibeņi drāžas Aus. vējš drāžas caur kuoku lapām Pasaul. lāp. 82. [Am ehesten nach Agrell Zwei Beitr. z. slav. Lautgesch. 48 zu slav. drazniti "reizen"; das von Būga LM. IV, 448 hierher gestellte an. dróg "Streifen" gehört doch wohl zu an. draga "ziehen", das zu le. dragât gehören dürfte.]

Avots: ME I, 495

[II dūka, ein Faustschlag: es tev ieduošu tādu dūku pa sāniem, ka jutīsi Kokn.]

Avots: ME I, 525

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

‡ gaŗāniski, = gareniski: iesit man trīs reizes ar rīksti g. pa sāniem! Pas. III, 188.

Avots: EH I, 385

‡ gribstinât Bērzgale,

1) "grābstīties, karstīties": g. kam ap sāniem;

2) "= grebt 1".

Avots: EH I, 405

‡ ìegùldêt ² Zvirgzdine, einen Schlag versetzen: ie. ai (= ar) vē̦zu par sāniem.

Avots: EH I, 515

[ìeslāt,

1) glitschend hineingehen od. hereinkommen
Jürg. (hier mit ã), Bers.: istabā;

2) hineinbreiten:
plācenī biezpienu Bers.;

3) Schläge verabfolgen:
pa sāniem Lis.]

Avots: ME II, 67

‡ izdandalâtiês,

1) "?": sāniski sē̦duot nevar ar diviem zirgiem i. Janš. Mežv. ļ. II, 142 (zur Bed. vgl. katra... dīda, dandalā un valda savu kumeļu ebenda 143);

2) "mit Gerausch, polternd heraus-, hinauslaufen"
Pankelhof;

3) "iztrakuoties, izbļaustīties (von Zigeunern)"
Frauenb.;

4) "in der Rede und in den Bewegungen zur Genüge Zigeuner imitieren"
AP.

Avots: EH I, 441

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. ² 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738

‡ izknakstît Dunika,

1) eine Zeitlang (unzüchtige Griffe tuend) quetschen:
i. visas meitas;

2) mit den Fingern durchwühlen:
i. ēdienu. Refl. -tiês Dunika u. a., eine Zeitlang unzüchtige Griffe tun: i. meitām gar sāniem.

Avots: EH I, 457

izļuodzît, wankend, schwankend machen, recken: ze̦mi kapi un izļuodzīti krusti AU. viņš uz vieniem sāniem un uotriem izļuodzīja ķermeņa virspusi Duomas I, 126. Refl. - tiês,

1) wankend, lose werden, aus den Fugen gehen:
mieti pa+visam jau izļuodzījušies. būdiņas sienas bija jau izļuodzījušās Purap.;

2) sich recken, plumpe Bewegungen machen:
viņš visādi izļuodzījās Dok. A.;

3) sich entwinden, durchschwinden, entkommen:
viņš duomājis, vai tad ne˙kāda izļuodzīšanās nuo šīs klizmas nebūtu iespējama A. IX, 350.

Avots: ME I, 767, 768

I izvḕrst,

1): herauskehren, -wenden
Bers.: i. krūtis Festen, Lös., Peb., Schwanb. guļ, kājas iz˙vērtis Heidenfeld. kamanām sāni par daudz uz āru izvē̦rsli Fest. (hier von einer Wurzelform vērs-). gultas maisu izvērš, kad krata ārā salmus Saikava. lemešus izvērš uz iekšu PV.; umwenden (ein Kleidungsstück) Līvāni, Pilda (von der Wurzelform vērt-), Adl., Lös., Selsau: i. (uz uotru pusi) zeķi, kažuoku; i. drēbei uotru pusi ebenda. izvērta maku: tukšs Geistershof, Heidenfeld; aus der Hand ausdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); i. ķibelniekus, Streitigkeiten abhelfen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abhelfen"); "izgruozīt" Mar.: advokāls tiesā lìetu pa˙visam izvērsa; ‡

2) heraus-, hinausstürzen
(tr.) Dunika, Rutzau: izvērtis tuo nuo ve̦zuma; ‡

3) "izplèst" Peb. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) sle̦pe̦ni i. (izmukt), sich heimlich ausdrehen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); ‡

4) heraus-, hinausslürzen, -fallen
Dunika: pteskaties, ka puišelis neizvēršas nuo ve̦zuma! Dunika. izvērsās nuo ... ruokām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 116. kur arkls pāri gāja, tur uz abām pusēm izvērtās kartupeļi kâ uolas Jauns. B. gr. ³ II, 169.

Avots: EH I, 495

II jê̦ls,

1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;

2) in ursprünglichem Zustande,

a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;

b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;

c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];

3) enreif:
jē̦las uogas;

4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;

5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];

6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;

7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]

Avots: ME II, 113

kadaļa, ein 3 - 4 Fuss langer Stock Spr., Etn. II, 2: devis vilkam ar kadaļu pa sāniem LP. V, 79. [Aus r. ходуля "Stelze"?]

Avots: ME II, 131

klabuoņa, das Geklapper, Gerassel: ratu klabuoņa Doku. A. viņa izdzirda sānistabas druvis ar lielu klabuoņu cieši aizsviežam A. XII, 809.

Avots: ME II, 208

kùoks,

1): lauka dieva-kuociņš Auleja (hier auch: l. d. kuoks), Oknist, artemisia campestris, grūtais kuoks Līvāni, der Fliederbaum;

2): tilta k. Ramkau "gruods". trepju k. Siuxt "kuoks gar abiem trepju sāniem". krūšu k.,

a) ein Teil des Spinnrades
Saikava;

b) der Grundbalken eines Flosses
L.Av. 1823, № 16. pus˙uotra kuoka Orellen, Ramkau, Saikava, der Dreschflegel (scherzweise): ņem nu pus˙uotra kuoka ruokā! ‡

5) die Federpose
Seyershof.

Avots: EH I, 686

kŗãviens: puisis dabūja kaudamies nuo pretinieka stipru kŗāvienu pa muguru (sāniem, pakausi, galvu) Ahs.

Avots: EH I, 665

lãsums [Nigr.], Mat., = lāse 2, der Sprenkel, Tupf, Fleck: mugura un sāni sarkani dze̦lte̦niem lāsumiem Konv ² 3052. nere̦dz vairs ne˙viena sniega lāsuma cirtuma dūmājuos AU. kâ me̦lni lāsumi rē̦guojas sūnu činkuri Upītis Nemiers 75.

Avots: ME II, 442

laukums,

2): l. pierē - auch BW. 35295: guovij balti laũkumiņi uz sāniem AP. es tev tâ duošu pa de̦guoni, ka laukumi (= laukas I 1) skries A. Leitāns.

Avots: EH I, 723

lēpene,

1) der Huflattich (tussilago farfara)
RKr. II, 80, Peņģ., MWM. VII, 714; Neunkraft (tussilago petasites): uzpilini dadžu lapai jeb lēpenei piena lāsīti MWM. X, 10;

1) lêpene ² Līn., der Klumpen, eine unförmliche Masse:
dažam labam karā'jas ve̦se̦las lēpenes mē̦slu pie sānien Janš. lindraku stērbeles samirka vienās lēpenēs LA [In der Bed. 1 zu lẽpe; in der Bed. 2 vgl. lepe I.]

Avots: ME II, 461

lēšķa, lêšķe, lēšķis,

1) der Klumpen:
guovīm ap vasaras svē̦tkiem vēl ziemas lēšķi gar sāniem karājas Neik. lēšķa - sūdu pinkulis: zirgs nuogulējies tīrās lēšķās Stockm. n. Etn. I, 59; matu lēšķis, Weichselzopf Wid.;

2) die Flocke, ein Stück getockter Wolle, Wollwickel:
vilnu sakārš lēšķēs Ahs. Vgl. lêkša [und lešķe].

Avots: ME II, 462

‡ III ļe̦zga "?": dažs kâ ļ. sānis krīt R. Berziņš Dvēseļu dārzs.

Avots: EH I, 772

liẽste, ‡

2) ein Stück, Teil
Seyershof: rumpis kamzuoļiem bij uz trim liẽstēm adīts: mugara par sevi, un sāni katrs par sevi.

Avots: EH I, 757

lipšus, klebend, zur Verstärkung von lipt: viņš, tâ sakuot, lipšus lipa vistiņām pie sāniem MWM. IX, 357.

Avots: ME II, 474

[ļuve̦ns Jauns.,

1) weich, schlaff:
ruokas ļuve̦ni nuokārušās gar sāniem;

2) sumpfig, moorig:
gar e̦ze̦rmalu puopenis ir tik ļuve̦ns, ka grūti pa viņu iet. Zu ļūns und ļūt.]

Avots: ME II, 545

malzîtiês,

1) sich jem. mit leerem Geschwätz aufdrängen:
kuo te ap mani malzies! Druw. n. Etn. II, 81;

2) ["ruhelos herumirren"
Saul.]: liesmas plēvināšanās un šaudīšanās malzījās viņa acīs A. v. J. 1896, S. 582. ruokā vēl malzījās sajūsminājums A. v. J. 1896, S. 99; [sich hin und her werfen, sich quälen, "lauzīties": visu nakti malzījuos lielās sāpes Bers. iestidzis dūņās malzījās visādi, bet laukā netika Bers.; "slinkumā guorīties, slaistīties" Sessw., Modohn; malzīties ("maisīties") pa kājām Warkl., Bers.; faulenzen; "gulšņāt (nuo vieniem sāniem uz uotriem)"]; in Schmerzen sich krümmen Bers. n. Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 560

I murinât: murineln Preekuln n. BielU.; te̦kulis pieliek purnu pie aitas sāniem un murina: mur, mar, mur! Iw. aita, jē̦rus aicinādama pie sevis, murina Frauenb., Salis. aita jē̦rus murina ("?") un zīdina Salis. murināšanu dzird, kad katlā lē̦ni vārās barība Frauenb.

Avots: EH I, 833

[nùogramstît,

1) oberflächlich abharken:
n. salmus, zarus;

2) wiederholt tastend von der Oberfläche nehmen:
n. ēdienu Jürg.;

3) wiederholt tasten:
n. kādam gar sāniem Bers. - Refl. - tiês,

1) eine Zeitlang tasten:
nuogramstījās pie durīm, gribē̦dams iekšā tikt Kl.;

2) wiederholt tastend nehmen:
nuogramstījās vien, bet nebij kuo paēst N. - Peb.;

3) eine Zeitlang trödeln:
n. bez darba Lis.]

Avots: ME II, 785, 786

‡ II nùogremtiês, einen dumpfen Laut von sich geben (?): smagi nuogre̦mdamies nuolikās uz kreisajiem sāniem (von einem auf Glatteis gefallenen Pferde) Jauns. Raksti V, 193. ve̦lns nuogrēmās un apgūlās B. gr. ³ II, 47.

Avots: EH II, 47

[nùolankšêtiês "einen klunkerden Ton von sich geben": kad griezuos uz uotriem sāniem, tad man vē̦de̦rā nuolankšējās vien Vank.]

Avots: ME II, 808

nùošķiebt, tr., schief hinneigen, hinschieben, schief abtreten: nuošķiebu pe̦lē̦kuo platmali uz vienas auss MWM. VIII, 28. vainaku nuošķieba uz vienu pusi BW. III,1, 35. pastalas nuošķiebtas. zābakiem papēži nuošķiebti [Mesoten.] Refl. -tiês,

1) sich schief hinneigen, schief werden;
laiva nuoškiebās stipri uz sāniem A. XXI, 506. salmu kaudze ar nuošķiebušuos mietu Vēr. II, 53. zābaki sāka nuošķiebties AU. [nuošķiebās petenīte BW. 35757.] ka tiesās nuošķiebušies svaru kausi...;

2) missraten, schief gehen:
[man šuogad mieži nuošķiebušies Infl. n. U.]. kad nuošķiebjas, tad lai es ciešu viens pats Apsk. [alus ir nuošķiebies Anekd. 67.]

Avots: ME II, 866, 867

nuoskleñst Dunika, gleiten (perfektiv): ragavas nuosklenda gaŗãm, nuosklenda uz sāniem.

Avots: EH II, 86

nùoslañkšķêt [Seppkull, Sackenhof, Ar., nuoslankšêt Dickeln, dumpf erschallen]: vepri... krāva viens uotram tādus belzienus ar galvu pa sāniem, ka tukšumi vien nuosīankšķēja Seibolt Caurie ziedi.

Avots: ME II, 851

nuôšļaûtiês ² [Alt-Rahden, Pabbasch, nùošlaũtiês (sic!) Arrasch "sich nachlässig hinlegen" Mahlup]: ve̦cais nuošļāvās blakām savam dē̦lam Purap. [guovs nuošļāvusies (= nuogulusies uz sāniem) Alt-Rahden, Kursiten. In Bauske sei nuošļaûties ² gleichbed. mit nuostaipīties.]

Avots: ME II, 868

nùoslìkt, auch nùoslīgt, intr.,

1) nieder-, herab-, hinab-, versinken:
pāris altāŗa priekšā nuoslīga ceļuos Vēr.], 50. veseris šļaugani viņiem nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) ertrinken, zugrunde gehen:
kad kāds jūrā nuoslīkst, vai tādēļ tur nebrauks? tur nuoslīka visa mana nabadzība. [dzīvuošana nuoslīka ugunī U., das Wohnhaus brannte auf.] citiem tagad lalība nuoslīkusi, andern ist der Roggen durch Nässe zugrunde gegangen LP. V, 146. ugunī nuoslīkt, im Feuer aufgehen, verbrennen L., U.

Avots: ME II, 852, 853

nùosvḕrt [li. nusver̃ti), tr., abwägen: maizi, sviestu. es nuosvēru meitas guodu BW. 11232. Refl. -tiês,

1) sich abwägen;

2) sich hinneigen:
kuģis nuosveras uz vieniem sāniem Vēr. I, 1406.

Avots: ME II, 864

nùošvĩkstêt, nùošviukstêt, nùošviukš(ķ)êt, nùožvikstêt, intr., dahinsausen, dahinrauschen, einen knallenden, rauschenden Schall von sich geben: pātaga asi nuošvīkstēja gar zirga sāniem Vēr. II, 423. te pār galvu viņam nuošvīkst spārni JK. III, 75. es atvedu tautu meitu, krūmi vien nuošvīkstēja BW. 17183 (krūmi vien nuožvīkstēja A. XX, 491). aizgāja, ka svārki nuošvīkstēja vien. nuošviukš drēbes Duomas II, 1025. žvīks, žvīks, nuožvīkstēja vice MWM. X, 4. vējš vien nùožvīkstējis gar ausīm LP. V, 60.

Avots: ME II, 871

nùosvil˜t [li. nusvìlti), intr., abbrennen, abgesengt werden: kur tu skriesi vilku māte? vieni sāni nuosviluši VL. nùosvinêt, tr., zu Ende feiern, eine Feier beendigen: kāzas, kristības, Jāņus. lai sanāk Jāņu bē̦rni, Jāņa svē̦tkus nuosvinēt BW. 32899.

Avots: ME II, 864

nùotēmêt, tr.,

1) ins Auge fassen, wahrnehmen, bemerken, entnehmen:
labi nuotēmēju caurumu Vīt. var iz viņa seja nuotēmēt, ka viņš ir nuopietnīgs cilvē̦ks Līv. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. XII, 810;

[2) abzielen
N.-Peb., Kalz., Sessw.: viņš pieturēja arī bultu un tad, labi nuotēmējis, laida vaļā Valdis Stabur. b. 129. dārznieks, labi nuotēmējis, sper jau arī že̦bē̦rklu... ādenī ib. 162].

Avots: ME II, 874

paduôt,

1): kuŗa tam kuopā ar tē̦vu vārdu (ihr Jawort)
pade̦vusi Ciema spīg. 64;

3): pade̦vuši labu rīt[u] Tdz. 55805; ‡

5) (etwas Schweres) ein wenig weiterrücken (tr.)
Kaltenbr.: šitī istaba vairāk uz vienu galu paduota par kādu pakšu; ‡

6) tagad padeva jaunam mēnešam "jetzt beginnt der Neumond"
Linden in Kurl. Refl. -tiês, ‡

4) ein wenig weiterrücken
(intr.; r. податься): pēkšņi akmins pasadevēs uz sāniem Pas. VII, 325. Subst. pade̦vums: pie tā paša (sc.: ce̦pures) pade̦vuma būsi muna ļaudaveņa BW. 29799, 2 var.

Avots: EH II, 129

pakaļa: auch BW. 20433, Demin. instr. s. pakaliņu BW. 20295, 7 var.; tauku p., Schimpfname für einen sich schwerfällig Bewegenden Dond.: tu, tauku p., uzcelies nuo krē̦sla! lāča (lāču) p. "tāda jumta gals, kam slīpums sākas ne tikai nuo sāniem, bet arī nuo galiem" Siuxt. - pakaļā, a): pulkstenis palicis p. - auch Salis, Strasden. pulkstenis iet (ir) p. AP., Salis. stundinieks p. Skaista n. FBR. XV, 48; ‡ b) = pakaļ 2c: ej tē̦vam p. (hole den Vater)! Skaista n. FBR. XV, 48, Salis. es iešu pēc bē̦rniem p. Ruj. - ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es nuo tavas pakaliņas (hinter dir her), ... pa taviem pēdiņiem BW. 9179.

Avots: EH II, 140

pakâpslis, die Sprosse, die Stufe, der Tritt: ce̦pure palika uz trepju pakāpšļa karājuoties Purap. viena nuo jaunajām meitām atruodas vēl uz vaguona pakāpšļa B.Vēstn. [es atkal par vienu pakāpsli būšu augstāk Zaravič.] zemnieks ir paklausīgs pakāpslis pie viņa zirga sāniem.

Avots: ME III, 43

‡ papluzdinât Dunika, eine Weile rütteln (?): suns nuoķēra kaķi un tuo papluzdināja ("vairākkārt sita uz abiem sāniem, zuobuos turē̦dams"). lupatu p. ("papluosīt").

Avots: EH XIII, 164

paraût, Refl. -tiês,

1): "pavirzīties" Warkl. n. FBR. XI, 100. (ļaudis) parāvās ... sānis, brīvuodami tām ceļu Janš. Bandavā I, 363; ‡

2) = pãrraûtiês 1 Borchow, Dunika, Lubn.: zirgs arklu e̦suot vilcis uz priekšu un ... zē̦ns ... atpakaļ ... tâ viņi tur cīnuoties var˙būt vēl tagad, ja zē̦ns nee̦suot vēl pasarāvies Jauns. Raksti III, 30.

Avots: EH XIII, 166

pãršķir̃t, tr., in zwei Teile, Hälften trennen: izstiep ruoku pār jūŗu un pāršķir! II Mos. 14, 16. kēniņš pāršķiŗ savu valsti uz pusi LP. V, 132. pāršķirt matus, scheiteln: mati bija pāršķirti ar celīti A. XII, 499. Refl. -tiês, sich trennen, entzweigehen: viņa raga brille pārškīrās uz diviem gabaliem MWM. X, 424. cirtu reizi Daugavā; pāršķīrās Daugaviņa VL. [abi nācēji pāršķīrās: dižais vedējs devās tieši pie Ādama, bet Guobzemis pagriezās pa papuvi sānis Janš. Dzimtene ² III, 41.]

Avots: ME III, 181

‡ pãrskleñst Dunika, seitwärts (sāniski) hinübergleiten: ragu sliece pārsklenda pāri akminim, kas bija uz ceļa.

Avots: EH XIII, 210

‡ paskleñst Dunika, Rutzau, = paslîdêt: ragus pasklenda uz sāniem un apgāzās.

Avots: EH XIII, 173

pašķũrêt; tr., ein wenig scheuern, in Bewegung setzen, wegschaffen: Jē̦kus pēdējā laikā ir tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm. [pašķũrēt (pastumt) krāsnī uogles uz sāniem Dunika]. Refl. -tiês, sich langsam bewegen Lapsk.

Avots: ME III, 114

[paspraudît, wiederholt stecken unter: p. se̦gu zem sāniem Golg.]

Avots: ME III, 105

‡ pa-ukņît (?),

1) "pašūpuot" Īslīce; "pa-učāt" Erlaa;

2) "piedauzīt pie sāniem" Kr.-Würzau.

Avots: EH XIII, 184

pazvelt,

1): auch Gramsden. Refl. -tiês: sich ein wenig zur Seite neigen:
kuģis uz vienu sāni pazvēlies Dünsb, Apakš Ziemassvētku egl. III, 47.

Avots: EH XIII, 193

pazvilt,

2): auch Bartau; pazvila uz vieniem sāniem, pazvila uz uotriem, taču ... saprata, ka ... uz kājām tikt nevarēs Veldre Dēli un meitas 14.

Avots: EH XIII, 193

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. ² 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da ² (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. ¹ 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. ¹ 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. ¹ 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I ⁴ , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206

pèkšņi ² Warkl., Kl., Kreuzb., pêkšņi ² Widdrisch, Roop, pêkšņi C., Adv., plötzlich Sessw.: pēkšņi apgriezies LP. V, 168. tas e̦suot pēkšņi saņe̦mts LP. VII, 1243. pēkšņi saliecās uz sāniem Vēr. I, 1226. Made pēkšņi nuosē̦stas A. XX, 171; vgl. pēšņi I.

Avots: ME III, 207

pìecipt, intr., (ohne Absicht) anrühren, anstossen: viņš man gaŗām iedams piecipa pie kājas, pie sāniem Dond.

Avots: ME III, 241

pìegrûst,

1) hinzustossen; anstossen:
šie... piegrūda man te vienuos, te uotruos sānuos Aps. VI, 5. Krišam tas tik˙pat kâ uguni pie astes piegrūda Krišs Laksts 15;

2) vollgiessen :
lietus piegrūda pilnu spaini Ronneb., (auch ohne Objekt) Lubn., Saikava, Gr.-Buschhof. Refl. -tiês, sich einander anstossen: cik viegli varēja suolam piegrūsties Jaun. mežk. 21. cits citam piegrūdās pie sāniem MWM. VIII, 725.

Avots: ME III, 252

pìegrūstît,

1) mehrfach anstossen:
p. pie sāniem, lai muostas;

2) wiederholt stossend anfüllen:
p. bedri ar zemi Warkl.

Avots: ME III, 252

piêliẽvenis ² Lesten, Schibbenhof, _ palievenis Druw., Seppkull: iz rijas pielieveņa spāres izvilka savu paegļa spieķi MWM. v. J. 1896, S. 789. zem viena jumta rija, piedarbs, gubeņi un pe̦lavnieks līdz ar kādu tukšu pielieveni... braucamiem un darba rīkiem ap piedarbu un rijas sāniem Kaudz. Atmiņas I, 26.

Avots: ME III, 269

pìevìlciêns, ein leichter Schlag mit angezogenem Lenkseil: dažreiz Sirmītim kļūdījās, un dabūja gruožu pievidcienu pie sāniem Druva I, 1341.

Avots: ME III, 310

pìežmaugt, andrücken: Tuole elksni cieši pie sāniem piežmaudzis Duomas I, 1011.

Avots: ME III, 313

pìežņaũgt,

1) "?": vietas, kur viņu gribēja piežņaugt (erwürgen?)
MWM. X,242;

2) erwürgend aufhäufen:
nerātņi piežņaudza putniņu ve̦se̦lu kaudzi Ronneb.;

3) sehr fest anbinden:
viņam ar valgu ruokas cieši piežņaudza pie sāniem Lennew. p. sē̦tai mietus ar klūdzīņām N.-Peb., Schujen; fest schnüren: p. rīkus ciešāki Schibbenhof;

4) würgen (abschliessend):
piežņaudz vēl! vēl jau nav beigts! Vank.;

5) schlachten:
uz svē̦tkiem tē̦vs piežņaudza sivē̦nu Mitau.

Avots: ME III, 313, 314

pìezvelt, anlehnen, anstützen. Refl. -tiês, sich anlehnen, anstützen : Lidija stāvēja, sāniski rakstāmgalda stūrim piezvē̦lusēs Upītis Sieviete 159.

Avots: ME III, 313

plaûkaĩns C.,

1) mit plaukas versehen, fasericht, flockig:
liniem sakņu gali kâ lielkaulu kaņepājiem ir plaukaini, t. i. sakņu galuos plaukas Fest.;

2) gefleckt, bunt:
(buciņš) me̦lls ar plaukainiem sāniem Etn. III, 185.

Avots: ME III, 324

plaûkšas ² Arrasch, Wandsen, plaukši U. Manz. Post. III 175, = plaušas, die Lungen plaũkšêt C., plàukšêt ² Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt ² Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

pusceplis: p. - mūrītis gar (māla) krāsns sāniem, kas nuoderēja gulēšanai Kaltenbr.

Avots: EH II, 331

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize ² Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. ² 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. ² 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel ² 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507

riba, die Rippe,

a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;

b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049;

c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;

d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.

Avots: ME III, 521

ruñga Ruj., Salis, Serbigal, AP., Wolm., Līn., rùnga ² Kl., Prl., Nerft,

1) eine Runge, ein Knüttel, Knüppel, Prügel:
Sprw. tas viņam tik˙pat kâ ar rungu pa sāniem. ne ar rungu nenuositīsi! Kav. - rungu tilts, eine Knüttelbrücke Oppek. n. U., Bielenstein Holzb. 715 (mit Abbild.);

2) ein Teil des Wagens Nerft; die auf dem Achsenende ruhende Stütze der Wagenleiter
Bielenstein Holzb. 550, U. (ratu runga od. ruņģa), Kalleten (ruñgs); rungas, Knüttel, die zum Höhermachen u. zur Erweiterung des Wagens benutzt werden, um ein grösseres Fuder aufladen zu können (vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S.550): kad ve̦zumus kraujam, tad ņe̦mam 4 pāŗi rungu līdzi, lai varē̦tu pietaisīt ve̦zumu Selb. rungas taisīt od. ietaisīt, die Knüttel auf dem Getreidewagen befestigen und daraufhin das Getreide aufladen Grünh. - vienas rundziņas tik bija, es war nur ein kleines Fuder, das nicht hoch reichte Biel. n. U. Nebst li. rùngas "Wagenrunge" und estn. rung dass. aus mnd. runge dass.

Avots: ME III, 561

sabikstît,

1): s. ("iekurināt") uguni Linden in Kurl.; ‡

2) zusammenschieben:
s. sapīkušās meitas kuopā, lai izlīgst Dunika; ‡

3) Rippenstösse geben:
sabikstītu arī ar piešiem tai gar sāniem Janš. Dzimtene II, 100.

Avots: EH II, 396

sadrellêt,

1) zerreiben
Malta, Schwanb., Golg., Sessw., Laud., Los., Festen: striķi A. XI, 761. ratiem sāni sadre̦llē̦ti (ritenu nuobe̦rzti) Saussen; "übermässig dünn drechseln" Vank.;

2) "ausschelten"
Vank.;

3) = nuodzìt 4, nuobeigt 2 A.-Schwanb.: s. zirgu. Refl. -tiês,

1 ) sich zusammenkrollen:
ja bē̦rni kāpj uz steļļu paminām un mīdās, tad dzijas pārmīdamās sapurājas, sapakuluo, sadrellējas Nötk.;

2) "sadilt": kuoka asis ar laiku sadrellējas Schujen;

3) "saburzīties": drēbes var sadrellēties Schujen u. a.

Avots: ME III, 613

*šāni (od. *šānes?) = sāni, die Seite: lieli dunči piekarināti pie šānem Pas. llI, 361 (aus Dond.).

Avots: ME IV, 12

sāņis, s. sānis II.

Avots: ME III, 805

sāņistaba, sāņkabata, sāņlapa, s. sānistaba usw.

Avots: ME III, 805

sãns: redzējāt ... telīti? līki ragi, šļauni sāni BW. 28923. gāzās uz sāna Pas. XI, 273. izgrieze zivei nuo sāna gaļas gabalu Pas. VII, 403. gāja nuo viņa sāna (von jener Seite) pic kāpu Preili (Kur. Nehrung). mūs[u] māsa piesmieta! tautiešam sānu māsa ("?") Tdz. 45741; auch als fem. i- Stamm, pl. t.: dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergm. ² (1792), S. 97.

Avots: EH XVI, 471

sãns (li. šónas "Seite") Wolm., Salis, . sā`ns ² Kl., Prl., Nerft, Druw., Preili, sānis Ruj., Karls., Biel., L., U., meist. der Plur. sãni (li. šónai) AP., Serbigal, Līn., Iw., sāņi U., die Seite: ustablņa bija ... ve̦ca un gāzās jau uz sāna Pas. IV, 168 (aus Rositten). duj kluči sānā, trešs pagalvī BW. 24865, 2. es nuoplēsu klaipam sānus 9342. dē̦ls nuoplēsa . . . svārkiem vienus sānus LP. VI, 578. zuobens sānuos Kav. nu tevi vedīs netikļa sānuos BW. 16837. Prātnieks bij muižā jau nuo paša rīta, kad vēl, kâ saka, mērnieks griezās tikkuo uz uotriem sāniem (d. h., eben erst zum erstenmal aufgewacht war, um noch weiterzuschlafen) Kaudz. M. 132. - cūkas sāns, ein Seitenstück vom Schweinefleisch Druw. n. RKr. XVII, 76. - blakus īstajai laulātai draudzenei turēt vēl citas sāņu sievas SDP. VI, 35. Wohl (nach Zubatý AfsIPh. XVI, 411, Потебня Значенiя множ. ч. въ русскю языкѣ 18 f.) zu r. сáни "Schlitten"; Urbedeutung (nach Zubatý): Rippe (zur Bed. vgl. la. costa "Rippe, Seite").

Avots: ME III, 804, 805

sāņš, s. sānis II.

Avots: ME III, 805

sānu, s. sānis II.

Avots: ME III, 805

sāņu, s. sānis II.

Avots: ME III, 805

I sānus, s. sānis II.

Avots: ME III, 805

II sāņus, s. sānis II.

Avots: ME III, 805

sapļaũt, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch mähen:
vakaruos vē̦lu sapļāva, - pļāva līdz kādiem vienpadsmitiem Siuxt; ‡

3) mähend verwunden (od. töten)
Seyershof: es reiz sapļāvu ežam bē̦rnu. ‡ Refl. -tiês, mähend sich überanstrengen Heidenfeld, Saikava: kad smagi sapļāvies, sāp sāni.

Avots: EH XVI, 437

sašķuobît, tr., freqn. zu sašķiebt, seitwärts neigen, schief, wacklig machen, krümmen Wid.; in Bewegung setzen Spr.: smaids... sašķuobīja viņa lūpas JR. V, 64. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, schief, wacklig werden: ve̦cā pirtiņa bija sašķuobījusies uz vieniem sāniem Nötk. mājas sašķuobījušās kâ nabags uz kruķa Pasaules lāpītājs 19. dambis bij nuo uguns sašķuobījies A. XX, 349. rats ir sašķuobījies greizi R. Sk. II, 6. sašķuobījušuos ģīmi MWM. IX, 519.

Avots: ME III, 756, 757

saslaistît, tr., aufstellend, aneinanderstellend anfertigen: tautu dē̦la istabiņa žagariem saslaistīta BW. 25831, 2. atradu (sc.: istabiņu) skangaliem saslaistītu 25816, 2. Refl. -tiês, sich in die Höhe heben: matu palieki gar galvas sāniem saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134.

Avots: ME III, 735

*sasmeiltiês, sich zuspitzen: mute nuo sāniem sasmeilās uz priekšu A. v. J. 189., S. 418.

Avots: ME III, 738

savā`rtît, hin und her wälzend unsauber machen Spr., sich wälzend verwühlen Salis: savārtītajiem sāniem Zalktis 1, 101. visas pa putekļiem savārtītas A. XX, 649. (pumpurs) smiltīs savārtīts 225. puisis ar meitu plē̦sdamies savārtījuši gultu Ahs. Refl. -tiês, sich hin und her wälzend unsauber werden.

Avots: ME III, 783

šāveklis,

1) Schiessgewehr; Geschoss
Dr.;

2) auch šāve̦kls, ein Türriegel: (durvis) ar lieliem dzelzs šãvekļiem ārpusē Janš. Dzimtene ² II, 293. durvis... nuo iekšpuses aizšautas ar šãve̦klu Bandavā II, 206. vārtuos tika atrauts... uozuola dēles gabaliņš kâ šãve̦kls sānis Mežv. ļ. I, 53.

Avots: ME IV, 13

II savitêt Mar., AP., Jürg., savituôt, tüchtig schlagen: savituoja sliņķam ar pavadas atšķetinājušuos galu pa sāniem A. XXI, 259; savituôt, eine gewisse Zeit hindurch zechen, saufen Salis, Smilten. Refl. savitêtiês, sich besaufen Ar.: viņš labi savitējies U. (unter vitêt I).

Avots: ME III, 789

sazvelt,

1) stark schlagen:
s. (ar rungu) kam krietni pa muguru Dunika;

2) = sagâzt: mieti sazve̦lti ² uz sāniem Dunika. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, wälzen (perfektiv): kuģis sazvēlies uz sāniem A. XX, 385. jumti sazvē̦lišies LP. VII, 774. ve̦zums sazvēlās uz vienu pusi Gramsden.

Avots: ME III, 798

sazvilˆt ² Dond., intr., sazviltiês Warkl., sich schief neigen: siena kaudze sazvilusi uz vieniem sāniem Dond. labība zvāllem sazvilst Celm. vītuoli sazvīluši uz ūdeņa MWM. VIII, 288. egles zari sazviluši (Var.: saguluši) uz bērziņa virsuotnīti BW. 9602 var. stipri uz vienu pusi sazvīlis krīžis Janš. Bandavā I, 230. rati bij sazvīluši uz vienu pusi Ed. Cālītis. es... biju atkal sazvilis uz suola Ezeriņš Leijerk. II, 14. lini sazviluši (haben sich gelagert) Meiran. kuoks sazvīlies Warkl.

Avots: ME III, 798

šķaîdît Wolm., Drosth., Saikava, Lubn., Bers., Golg., (mit aî ² ) Bershof, Dunika, Dond., Salis, Selg., Widdrisch, Iw., šķàidît ² Kl., -u, -ĩju, freqn. zu šķiêst,

1) zerdrücken, dass es aufspritzt: zerstreuen:
iet laiviņa putuodama, baltus viļņus šķaidīdama BW. 30943. tas dzirkstes apkārt šķaida MWM. VIII, 85. ve̦lni drāž virsā, a jis škaida vien..., - par laiku juos piekraujas liela skaudze Pas. V, 297 (aus Welonen);

2) vergenden, vertun.
Refl. -tiês,

1) intensiv šķaidīt 1; (auseinandergehend) aufspritzen
(intr.): elle šķaidās savām liesmām MWM. VII, 349. gāzt, ka viss šķaidās Rainis Uguns un nakts 42;

2) vomieren
Wessen;

3) mit Geld, Reichtum um sich werfen
(fig.): kur tāds pliksānis tâ uz reizes var ar naudu šķaidīties? Duomas III, 20. apraktuo naudu ve̦lns glabājuot, tādēļ tam e̦suot tik daudz kuo šķaidīties Etn. I, 116. Für skaidît mit dem šķ- von šķiêst.

Avots: ME IV, 21

šķiẽlêt, -ẽju, auch refl. -tiês, schielen U.: šķielē kâ vērsis JK. II, 648. izmisis viņš šķielēja uz savām kājām A. XX, 858. īsts mākslenieks nesāks atpakaļ šķielēt pēc publikas prasījumiem Vēr. I, 1284. sātāns šķielējās sāniski vien Dünsb. Par. 72. Aus mnd. schelen.

Avots: ME IV, 52

I sklem̃st (?), sklem̃žu, sklem̃du, (seitwärts) gleiten N.-Bartau: ragavas sklemž uz sāniem.

Avots: ME II, 882

slãbans Karls., Salis, slābans U., slãbe̦ns C., slàbins ² Kl., adv. slābani, schlaff; matt U.: slābans striķis, ein schlaffer Strick U. slābanas ruokas, erschlaffte, ermattete Arme U. vecenītei ruokas slābani nuolaidās gar sāniem Niedra. tik slābani ap dūšu CTR. 67.

Avots: ME III, 921

šļaugans,

1) šlaũgans Bl., Dond., Kand., Luttringen, Nigr., Nötk., Salis, Selg., Zögenhof, šļaûgans Warkh., šļàugans ² Golg., Lis., Lubn., Sessw., Schwanb., šļaûgans ² Sessau, Wandsen, los, locker, schlaff U., Bers., Ledmannshof, Ulpisch; schlotterig Biel. n. U., Lennew.: šļaugans valgs, ein schlaffer Strick U., Lis., Salis u. a. atlaid tuo striķi drusku šļauganāki, lai kājas nespiež! Ulpisch. šļauganie zari Vēr. II, 1296. pēperkuoka luocekļi šļaugani ieslīdēja mutēs A. Brigader Daugava I, 702. luocekļi bija svabadi un šļaugani Saul. I, 78. ruokas šļaugani nuokārušās Wandsen. veseris šļaugani viņam nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) šļàugans ² Lubn., Pilda, Warkh., glatt, schlüpfrig:
šļaugans ceļš;

3) eingeschrumpft
St., Bergm. n. U.;

4) flau (= pliekans): šļàugana ² dūša Golg., Saikava;

5) zugespitzt
Ledmannshof;

6) schlank:
kumeļam šļàuganas ² kājas Saikava. - Subst. šļauganums, die Schlaffheit: sāpīgais šļauganums nuo viņas būtes bija izzudis Asp. ve̦cuma pe̦lē̦kais šļauganums Stari II, 812. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3 - 5 nebst šļaugs zu li. slúgti "abnehmen, kleiner werden (von einer Geschwulst)" (s. Fick BB. V, 173) und le. slatigans (s. dies). Für šļaugans 2 käme auch ndl. sluiken "schleichen" (wenn mit k aus ide. g!) in Betracht.

Avots: ME IV, 65

I slauns, an Hüften od. Schenkeln bunt, scheckicht L.: slàuna guovs Ronneb. n. RKr. XVI, 42, (mit aũ) Salis. līki ragi, slauni (Var.: šļauni) sāni BW. 28923 var. guosniņa slauniem sāniem 28956. W. Schulze steilt es Berl. Sitzungsber. 1910, S. 794 nebst slaure zweifelnd zu mhd. slier "Lehm, Schlamm" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 709).

Avots: ME III, 920

II šļauns, scheckig Nötk.: (telītei) šļauni (Var.: slauni) sāni BW. 28923 Var. Zu slauns I.

Avots: ME IV, 67

šļûdît, ‡ Refl. -tiês, gleiten (?): (zirgam) sāni cilājās kâ plēšas, āda šļūdījās pār ribām A. Upītis Pirmā nakts 246.

Avots: EH II, 647

šmeiks! Interjektion: šmeiks! ve̦zums uz sāniem Latv.

Avots: ME IV, 83

spante "?": kīlis, nuo kura izplēšas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049.

Avots: ME III, 985

spìlve̦ns C., Jürg., spilˆve̦ns ² Karls., Dunika, Selg., Bershof, spilve̦ns U., spilvē̦ns Bauske, spilˆvē̦ns ² Nigr., spìlvenis Ermes, spìlvenis ² Kl., Bers., spìlvins PS., Wolm., spilvins Sussei n. FBR. VII, 132, spìlvans ² Prl., Demin. spilveniņš, spilventiņš, verächtl. spilˆvēnelis ² Janš. Dzimtene ² I, 56, das Kissen, Bettkissen: sniedzes spalvu spilventiņš BW. 8722. dūju spilventiņus 9989 var. guli . . . putnu spalvu spilve̦nā (Var.: spilvenī) 30758, divi kārtas pēļu liku, trešuo mīkstu spilveniņu 15705, 13. vietu taisu mīkstajuos spilvinuos 15705, 19. spilvan[u]s liku zem sāniem 15705, 2. gultā ze̦m spilvina Pas. IV, 285 (aus Atašiene). Doch wohl eher zu spilva I (nach Walde Vrgl. Wrtb. II, 679), a1s etwa entlehnt (vgl. mhd. pfülwe, frühnhd, pfulwen "Pfühl").

Avots: ME III, 996, 997

stiba, ein Stab U.; eine Rute U., Linden in Kurl., "eine (grosse) Rute ohne Ende" Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, Kreuzb., Neuermühlen, Gr. - Jungfernhof, Matthiae, Wolm.: ņem tik stibu, duod pa ribu! BW. 12468 var. duod man tuo stibu! es viņam gan rādīšu! Wain. lai (sulas) nepilē̦tu sānis zemē, bet gar tievu stibiņu te̦cē̦tu taisni traukā Janš. Dzimtene V, 323; eine Angelrute L., Bielenstein Holzb. 678. Plur. stibas,

a) Tonnenbänder
U.: lazdu stibas, Tonnenbänder von Haselnussstrauch U.;

b) Prügel: tu dabūsi stibas, du wirst Prügel bekommen
Kronw. n. U. Nebst li. stiebas "Stock", staibus "stark", stâibis "Pfosten", aksl. stьblь "Stengel" zu afries. stīpe "Pfahl", arm. stipem "dränge". gr. στείβω "mache dicht", στιβαρός "fest" u. a., resp. zu gr. στιφρός "fest" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 646 ff., Boisacq Dict. 905 f., Persson Beitr. 153 und 423, Būga PФB. LXXV, 148, Zubatý Böhm. Sitzungsber, l895, XVI, 19.

Avots: ME IV, 1064

strubuņ̃ķis Dond., Bauske, ein kurzer Knüppel Grünh.: nuolauza nuo žuoga kādu strubuņķi B. Vēstn. ņemšu kādu strubuņki un saduošu pa sāniem Alm.

Avots: ME IV, 1093

I stuķis, eine Rute, ein Knüppel: duod tai guovij ar stuķi pa sāniem! Ahs. Zu stuka.

Avots: ME III, 1102

šûla ² Līn., šūla U., šūle (li. siūlė˜ "die Naht") U.,

1) die Naht
U., (šūla) V., (šûle ²⁾ Dond., Ruoja, Wandsen; "ein Streifen beim Zeuge" (šūla) Mag. XIII, 2, 60;

2) ein Streif, Striemen
(wie von Rutenhieben) Linden n. U., (šūla) Mag. XIII, 2, 60, (šûla ²⁾ Kurs., (šûle ²⁾ Nigr.; eine Schwiele (šûla ²⁾ Salis: gar sāniem bijušas re̦dzamas garas, re̦snas šûles ² Janš. Mežv. ļ. II, 476. sarkanas šūlas stiepjas pār muguru Duomas I, 575. ve̦lns . . . ar rīkstīti par muguru, ka Mārtiņam tūlīt šūla par muguru atradusies LP. VI, 541;

3) ein schmaler Wolkenstreifen, der sich von einem Rande des Horizonts bis zum andern hinzieht
(šùla ²⁾ Lind. (in Kurl.): ja šūlas sagriežas viens gals rītuos, uotrs vakaruos, tad uotrā dienā ir lietus;

4) "?" suņi taukus nuoē̦duši, šūles vien atlikušas BW. 20521, 1.

Avots: ME IV, 109

tàuki: auch (mit àu ² ) Sonnaxt (neben einem Demin. tàuciņš ² ); pie apzarņu taûkiem ² pieaugušas tievās zarnas Siuxt. de̦su taukus nuolasa nuo re̦snajām zarnām ebenda. paslēpeņu taukus izje̦m nuo guovju vai aitu paslēpenēm ebenda. sānu t. ir cūkai gar sāniem ebenda. izte̦k t. ugunī BW. 2436. tauciņus tecināja 12825 var. tas dzīvuo taukuos, im Überfluss Diet. Vereinzelt auch im Sing.: ēd labāk bez tauka! Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79.

Avots: EH II, 668

‡ teslice (2 x mit -e-, 1 x mit -è- geschrieben) Druw. n. RKr. XVII, 83 "kas uz zemi slābs nuokarājies (kabata, uzvalka stūris u˙t.t.)": tev kabatas kâ teslices karājas gar sāniem.

Avots: EH II, 676

trìeciêns, der Schlag, Stoss Wid., die Erschütterung (eig. und fig.): grūdiens, trieciens A. XX, 173. suns dabūja triecienu ar nūju pa sāniem Ahs. vējš atrauj ... durvis, kas, liekas, neizturēs trieciena spara un sabirzīs JR. N, 70. tas ve̦cajam vientulim bij liels trieciens A. v. J. 1893, S. 264.

Avots: ME IV, 243

trieķis,

1): "tracis" um Talsen; ‡

3) eine Erschütterung, ein Stoss Diet, Schlag:
dabūju kādu triẽķi pa sāniem Iw.; ‡

4) Streit
(mit iẽ) Kand.

Avots: EH II, 697

*tũpsle (erschlossen aus tũpsel Dond.),

1) der Hinterteil einer Gans od. Ente
(mit û ) Dond.;

2) "uz āru izliecies drêbes gabals; tūte" Dond.: jaunas muodes svārkiem ir tūpsles pakaļā Dond. kāda tūpsle te karājas pie sāniem? - tā kabata iznākusi laukā ebenda.

Avots: ME IV, 282

ur̃binât (li. ùrbinti "ein Loch machen" Būga Aist. Stud. 173) Arrasch, Dunika, Jürg., Līn., Nigr., N.-Wohlfahrt, PS., Salisb., Stenden, Strasden, Wolmarshof, (mit ùr) Drosth., (mit ur̂ ² ) Bauske, Dond., Ruj., Segewold, Selg., Siuxt, Widdrisch, fortwährend, wiederholt (dabei auch: nicht energisch) bohren U., durchlochern, Locher herstellen: tārpiņš serdi urbināja BW. 12285, 19 var: urbināt riekstus ar nazi pušu Strasden. urbināja galdā caurumiņu BW. ar saules sargu urbinādama pa izpuvušuo grīdu Zemn. dēls 16. maizi nedrīkst urbināt ar pirkstiem RKr. XIX, 98. ķirpji egļu sienas urbina MWM. X, 215. kaza urbina jumta sūnas Zeif. III, 2, 132. ka var (acis Jēcim) platas urbināt BW. 20266, 1 var. urbina (bearbeitet pflūgend oder eggend oberflächlich) . . . tēvu ietaisītuos tīrumus MWM. v. J. 1897, S. 690. Refl. -tiês,

1) stochern, wühlen:
kuo tu urbinies ausī? Dond. kuo tu urbinies man ap sāniem? Golg.;

2) ohne Erfolg arbeiten
Stenden.

Avots: ME IV, 301, 302

‡ uzburzguļuôt, brodelnd emporspritzen: viļņi, ... tvaikuoni šūpuodami, pa laikam uzburzguļuoja putu un šļakatu fontānu gar priekšgalu un sāniem Anšl. Eglītis Līg. medn. 331.

Avots: EH II, 719

uzkala,

1): auch AP., KatrE., Saikava; (kamanām) sudrabiņa uzkaliņas BW. 26031, 1;

2): uzkalu kuoki (jeb skāres) Druw. "divi uz āru izliektie kuoki virsmalā gar vāgu sāniem".

Avots: EH II, 724

uzķer̂t,

1) auffangen:
uzķert bumbu;

2) greifend auf etw. geraten, auf etw. greifen:
pirksti nevarēja uzķert ne puogu, ne puogu caurumu R. Sk. II, 162, uzķeŗu ruoku uz muguru, paspaidu Janš. Bandavā I, 24;

3) fig., auffangen; auffassen, begreifen
Wid.: uzķert uotra duomas. rakstnieks uzķeŗ dzīvē... raksturiskas parādības JR. V, 154. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. v. J. 1896, S. 810. tiklīdz tā vārdu uzķeŗuot ([beim Raten] unverhofft nennen), kas vainīgs, tad... Etn. II, 142. Refl. -tiês, sich (auf etw.) auffangen; anbeissen (intr.; von Fischen): zivs uzķērās uz āķa.

Avots: ME IV, 350

‡ vadmaliski(s) Frauenb. "sāniski": v. vērt dzijas nītīs.

Avots: EH II, 747

I vante,

1) vañte Adiamünde, Markgrafen, vañta PlKur., das Seil
(vante) Bielenstein Holzb. 612, Spr., (vante) ein Schiffstau L.; Plur. vantes U., Seifert Chrest. III, 2, 114, vañti Salis, die Taue am Mast, die Schiffstakelage U.: vantes ir trīs: viena nuo masta augšējā gala līdz laivas priekšējam tēviņam, pārējās divas nuo masta augšējā gala tiek piestiprinātas pie laivās sāniem; in Kreuzb. sind vàntes ² die Seile, mit denen beim Balkenführen der grosse Schlitten mit dem kleinen verbunden wird;

2) der Anker (?)
Bergm. n. U. Nebst estn. wańt "Halttau am Mast" aus nd. want "Tauwerk".

Avots: ME IV, 473

vê̦de̦rs,

1): auch C., Kaltenbr., (mit ê̦ ² ) Siuxt; par vē̦de̦ra lāpījumu BW. 20277. vê̦de̦ri Kaltenbr., Eingeweide von Tieren.
par vē̦de̦ru (die Kost, ohne Geldlohn) strādāt BielU. ganam nedeva algu, bet vē̦de̦ru un kādu lindraku Siuxt; "skalu plēšamā kuoka iekšējā daļa, nuo kuŗas izje̦mta serde ebenda;

2): "siena vai labības kaudzes vidējā (platā) daļa" Siuxt; vê̦de̦ri Ramkau "gruoda apaļie sāni."

Avots: EH II, 774

‡ vẽjkãrte Iw. "spārēm nuo apakšas šķē̦rsām piesista kārts vai lakts, kas satur spāres, lai vējš tās negāž sānis."

Avots: EH II, 775

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

vḕ̦rst (li. ver̃sti (prs. verčiù) "wenden, kehren" ), Praes. -šu, Praet. -su (L., Bers., Dond., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Saikava, Sehren, Selg., Stenden) od. -tu (A.-Ottenhof, Dunika, Oknist),

1) wenden, kehren, lenken, drehen
U.: vērst labību, das Getreide umwenden Dond., Lubn., Stenden. sienu vērst Oknist. ar bukarklu var labi zemi vērst Dond. akmeni vērta apkārt (uz sāniem) Dunika. vērsa ieruočus pret saviem virsniekiem Jürg. (fig.) kuo par labu vērst (wieder gut machen) A.-Ottenhof, Bers., Dond,, Jürg., Kl. u, a.;

2) stürzen
(tr.): vērtīšu tevi gareniski sienu iekšā Janš. Dzimtene V, 431;

3) schlagen:
viņš vērta zirgam ar buomu pa muguru Dunika. Refl. -tiês,

1) sich wenden, drehen
L., U.; lenksam sein Bergm. n. U.;

2) stürzen
(intr.), fallen: lacis vērtās man virsū Dunika. nebīstaties! vērsties nevērtīsimies Janš. Dzimtene ² III, 223.Subst. vḕ̦rsums Nötk., Gewende L.; saules vē̦rsums, Sonnenwende Manz. Lettus; vē̦rsuma diena, der Tag der Sonnenwende Kasparson. vērsu für älteres vērtu vielleicht unter dem Einfluss von vērzu (vērzt), Nebst vārtît, virst u. a. zu apr. wartint "kehren", wīrst "wird", r. вертѣть, aksl, vratiti "drehen", aksl. vtěteno "Spindel", ai. vartatē "dreht sich", vṛtti-ḥ "das Rollen", gr. ρ'ατάνη, "Rührlöffel", lat. vertere "kehren", air. frith- "gegen", cymr. gwerthyd "Spindel". ahd. werdan "werden" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I,274 f., Boisacq Dict. 837, Trautmann Wrtb. 354 f., W. Schulze KZ. LVI, 36.

Avots: ME IV, 566

I viļât, -ãju,

1) wälzen
U., Spr., Base, Dond., Frauenb., Nötk.; zwischen den Fingern drehen, kneten AP., Arrasch, C., Jürg., Kl., Lubn., Ogershof, Sessw.: viļāt mīklu uz galda Frauenb. mani māte pēra pa nātrēm viļādama (Var.: valkādama, vazādama) BW. 9342. vārpu viņa viļāja pirkstuos JR. VII, 54;

2) sich wälzend verwühlen:
tam es miežus neviļāšu BW. 32746, 4;

3) rund und glatt machen
U. Refl. -tiês, sich wälzen AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Heidenfeld, Jürg., KL, Lubn., N.-Peb., Ogers hof, Sessw., Warkhof: zirgs viļājas pa pļavu Sessw. u. a. zirgs pieecē (sc.: tīrumus) viļādamies Plūd. Llv. II, 306. cūkas viļājas RKr. VI, 608. cūka palti sajaukuse, sūta vepri viļāties BW. 13765. kumeliņi pa ap luoku viļājās 1385. cūzku gani ... pa pe̦lniem viļājās 29355. puikas viļājās pa zâli Stari II, 502. viļāties pa sū nām Poruk III, 251. viļājuos mīkstajā nuorā Vēr. II, 1114. sniegā viļājuoties MWM. IX, 371. viļāties pa sienu Latv. viļājās pa gultu bez miega ebenda. guliet, viļājaties ... cik gribiet! LP. V, 10. viņš viļājās nuo vieniem sāniem uz uotriem A. XI, 100. Zu velˆt.

Avots: ME IV, 597

vìrse̦lkuons, der Oberasm: viņš spieda ar virse̦lkuonu pret saviem sāniem A. XX, 84.

Avots: ME IV, 611

žlankstêt, -u, -ẽju,

1) = zlankšêt 1: ūdens pudelē žlankst Serben. ūdens mucā ve̦duot žlañkst Arrasch;

2) hohl schallen:
viņš sit guovij pa sāniem, ka žlankst vien (wo?).

Avots: ME IV, 814

‡ žļaukstêt, = žļakstêt 1: ūdeņa tur vairs nebij ..., bet uz sāniem paveļuoties sūna žļaukstēja A. Upītis Pirmā nakts 471. visi zābaki pilni, žļaukst vien 366.

Avots: EH II, 820

I zutenis, ein geschmeidiger Stock zum Prügeln Mag. XIII, 41 (zutens), LKVv., Gr. - Sessau, Grünh.; eine Gerte; "zaļa kuoka sitamais" Alksnis-Zundulis; Plur. zuteņi, frisch gehauenes, noch nicht trockenes Holz od. Reisig Naud.: dabūsi ar zuteni par sāniem! Grünh. kāzenieki grābj pēc zuteņiem un sāk... mūzikantu mieluot LP. VI, 258. slapjš (piemircis) kâ zuteņis Alksnis-Zundulis. kur nu tādi zuteņi degs! ders. tik tādus zuteņus vien save̦d, sausu kuŗamuo ne˙maz Naud. zuteņa malka "dünnes Holz" Gr. - Sessau. Von zutis abgeleitet? Vgl. aber auch sutenis 3.

Avots: ME IV, 752, 753

I zvelˆt A. - Laitzen, AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Mahlup, Nötk., Oknist, PS., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm., Zvirgzdine, (mit el ² ) Dond., Dunika, Frauenb., N. - Salis, Ruj., Salis, Schnehpeln, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, (mit erhobenem Arm, stark U., mit einem schweren Knüppel Dunika) schlagen, einen Hieb versetzen Spr., Memelshof: zvelt pa(r) muguru U., Mag. XIII, 2, 49. puisis zvēlis tam pa sāniem LP. VII, 733. zvel viņam pa ribām! Wessen. zvel nuo visas dūšas! Frauenb. kâ zvēla pa galvu, tâ gar zemi Nötk. - Part. praes. pass. zveļamais, ein Stock zum Schlagen U., Janš. Līgava I, 352. Wohl identisch mit zvelt II; zur Bed. vgl. gâzt "umstürzen; schlagen".

Avots: ME IV, 770

II zvelˆt ² : zu "kur nu zveli!" ME. IV, 770 vgl. die Bemerkung dazu Mag. V 2, 152. Refl. -tiês: "gāzties, velties ar smagu truoksni" (mit elˆ) Nötk.: z. uz sāniem AP. z. kam virsum Saikava. zvans ... dzelmē zveļas Fr. Adamovičs Rudens ziedi 80.

Avots: EH II, 815

II zvelˆt ² Salis, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 ^1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770

I zvilnêt, -u (-ẽju Nötk.), -ẽju, intr., liegen (mit ilˆ ) Gr. - Buschh.; halb liegend, in ungezwungener Stellung verharren Vīt., (mit ilˆ ) Bers., KatrE. (hier auch: stehend, in gebückter Stellung), Lettihn Mar., Serben, (mit ìl ) Jürg., (mit il˜ ) Grünw.; liegend faulenzen Ellei, Sauken, Sessau, (mit ilˆ ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Jürg., (mit ilˆ ² ) Bauske, Frauenb., (mit ìl ² ) Saikava, Sussei; sich wälzen, sich rekeln Stockm. n. Etn. II, 129; ohne Arbeit leben, faulenzen Erlaa: viņš zviln gultā un neiet pie darba Gr. - Buschh. kuo tu zvilni! Golg. suns visu rītu zvilnēja klēts priekšā Bers. es nee̦smu aizmidzis, bet tâ atlaidies uz sāniem zvilnu Vīt. vāģuos gulu zvilnēja... cilvē̦ks Saul. I, 111. gultā zvilnē̦dams Austriņš Nopūtas vējā 122. zvilnēja kaut kut stūrī Daugava I, 981. lini... pie zemes pieplakuši,... zvilnēja... plē̦sumā Veselis Netic. Toma mīlest. 23. iesāniski pret galdu zvilnēja... dīvāns 98. tīruma vidū zvilnēja... akmens Austriņš M. Z. 16. pļavas stūrī zvilnēja... rati ar nuome̦stām zirga lietām 30. viņš tusnīja un klusē̦dams zvilnēja uz priekšu Turg. Pav. ūd. 100. kâ krauklis me̦lns, kur zvilnē sila mala, stāv... kapsētiņa U. b. 85, 58. Zu zvilt I.

Avots: ME IV, 775