Paplašinātā meklēšana

‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.

Avots: EH I, 36

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês, ‡

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

‡ apstâte ² Dond., die Erholung (Unterbrechung): stradā visu dienu bez apstātes.

Avots: EH I, 117

apstātņi (unter apstâji): "apstājamā vieta; lēkme, liga, kaite" Ar.: uznākuši tādi apstātņi.

Avots: EH I, 117

‡ atkristît, = atšķaidît, mit Wasser verdünnen (eig.: taufen; perfektiv): brandvīnu ar ūdeni a. Salis. Refl. -tiês, (einen unangenehmen Menschen Oknist, eine überdrüssig gewordene Arbeit Wessen) los werden: ka nuo šā darba varē̦tu drīzāk a˙! Wessen.

Avots: EH I, 150

atstât,

1): viņš bija slims un ne suoli neatstāja pār sava dzīvuokļa slieksni Deglavs Rīga II, 1, 491;

2): kad pārē̦das, tad pulka guovju atstāj Frauenb.;

3) atstāt Salisb.: a. sievu BielU.; ‡

4) überlassen, anheimstellen:
tas tiek atstāts pilnīgi viņam pašam. Refl. -tiês,

1) ablassen, nachdem man einem zu nahe auf den Leib gekommen ist
BielU.; ‡

4) stehen bleiben, anhalten
(intr.), Halt machen; ins Stocken geraten.

Avots: EH I, 171

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

atstâtans, Part. necessitatis: atstātana māmuliņa BW. 17331 Lös., das Mütterchen muss velassen werved.

Avots: ME I, 197

atstâtne,

1) ein Stück Land, das früher als Asker benutzt worden ist
Ar.;

2) ein abgelegener
Ort Ar.

Avots: ME I, 197

‡ dastât, hinzutreten: stāj visi pi darba: i[r] jī dastāj Pas. X, 303 (aus Welonen).

Avots: EH I, 309

[dastâties Drsth., (li. dasistóti), sich nebenan hinstellen: dazastāju (Var.: daspiežuos, dazasēduos) pie eglītes BW. 4804, 6; vgl. slav. dostati.]

Avots: ME I, 442

‡ dristât Bērzgale, sich aufregen; unruhig sein.

Avots: EH I, 334

gleistât, - ãju, intr., schwatzen: kuo tu te gleistā? Lind. n. Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 624

‡ gre̦be̦stât, -āju, beim Dachdecken die gre̦bê̦sti anbringen Auleja: g. klē̦vu. Vgl. li. grebėstúoti "mit Latten beschlagen".

Avots: EH I, 401

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

izstât: auch Diet. Refl. -tiês, ‡

2) re̦ti i., sich undieht hinstellen:
ja kūmnieki re̦ti izstājuoties ..., tad bē̦rniem tiekuot ... re̦ti zuobi Kaudz. Izjurieši 78.

Avots: EH I, 483

izstât [li. išstóti], gew. refl. - tiês, austreten: nuo skuolas, nuo diene̦sta.

Avots: ME I, 805

‡ je̦m̂stât Dunika, wiederholt nehmen: kuo tu jē̦mstā gaļas gabalus citu pēc cita, ka neēd?

Avots: EH I, 562

‡ kristât(iês) Bērzgale, = krustuôt(iês).

Avots: EH I, 655

‡ kristât(iês) Bērzgale, = krustuôt(iês).

Avots: EH I, 655

‡ lâpstât,

1) schaufeln, gleichsam mit einer Sehaufel (d. h. ein grosses Quantum) nehmen
AP., Bers., C., Erlaa, Golg., Selsau, Trik.: tâ nu viņš lāpstā šuodien sviestu;

2) mit grossen Schritten und Spuren hinterlassend gehen
Selsau: kur jau kuram jums galvu pieve̦lk, tur lāpstājat ar tūliņ iekšā, lai kāda plančka Kaudz. Izjurieši 137.

Avots: EH I, 729

‡ moĩstâtiês Seyershof, verstehen: es vēl nemoistājuôs aûst. Aus estn: mõistma dass.

Avots: EH I, 826

‡ nùolâpstât Trik., nùolāpstuôt N.-Peb., = nùomĩt: zirgs nuolāpstājis kartupeļiem lakstus Trik. šis zirgs lielām kājām visu nuolāpstuo (neiet labi pa vagu) N.-Peb.

Avots: EH II, 61

nùostât,

1): pats nuostāja par gabalu malā Pas. XII, 193 (aus Atašiene). n. uolnīcā un ilgi apduomāties vairs nevarēja Jauns. Raksti III, 128;

2): nuostāja braucis BielU. (asentiņš) nuostās, netecēs Tdz. 55344; ‡

6) = nùostãvêt 1: nevarējis istabā n. Pas. XV, 167; ‡

7) sich irgendwo hinstellend (einen Platz) besetzen (einnehmen):
valnis bij nuo vietas nuosē̦sts un nuostāts gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121. Refl. -tiês, ‡

5) Quartier nehmen, absteigen:
pie kundzes, kuŗa bija nuostājusies pie pazīstamiem Janš. Dzimtene IV, 114.

Avots: EH II, 90

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859

pãrstât,

1): auch Oknist;

2): auch FBR. IX, 110, Oknist; šī pārstāšuot pie jā staigāt Pas. VII, 133 (aus Lettg.). Refl. -tiês, ‡

2) = uzstât(ies) 1 N.-Laitzen: es pārstājuos, lai man duod. ‡ Subst. pãrstājums, Unterlass
Preiļi (Kur. Nehrung): be pārstājuma.

Avots: EH XIII, 212

pãrstât,

1) tr., sich für jemand einlegen, für jem. eintreten, beschützen, verteidigen:
[nu jūs... tuo puišeļa bezdievi vēl pārstājat Janš. Čāp.8. man Ķirmgrauži tik˙pat kâ nuo radu puses, man viņi jāpārstāj, kur paši nav klāt Janš. Dzimtene ² I, 178.] es gaidīju, viņš mani pārstās, un re, viņš nuorāja A. XI, 52. es e̦smu nācis šuo sievišķi pārstāt LP. VI, 713;

2) aufhören:
lietus pārstāja. [pārstājis apmeklēt Latg. 1922, VII, 11 (wohl nach r. перестал посѣщать); in Fest. in dieser Bed. auch das Refl. -tiês: lietus sāk pārstāties.] Subst, pãrstâjẽjs, der Beschützer; pãrstâšana, das Verteidigen; das Aufhören.

Avots: ME III, 178

pastât, ‡

4) aufhören:
tuomē̦r ar mani nepastāja rāties Aps. Raksti, 7. burtn. (v. J. 1897), S. 18. ‡ Refl. -tiês II Makk. 10, 27, Halt machen auf eine kurze Weile; "stille halten" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "anstehen").

Avots: EH XIII, 176

pastât [li. pastóti, slav. postati], intr.,

1) ein wenig stehen bleiben:
vēl izdze̦rtu uotru simtu, kaut pastājis kumeliņš BW. 19942;

2) können, vermögen:
viņš nepastāja ne+kuo teikt Saul.;

[3) nelaimes pastāts, vom Unglück heimgesucht
Lubn.].

Avots: ME III, 107

pìestât,

1) sich neben jem. od. etw. stellen, zu jem. treten
(auch fig.): kuo tu, pie siena kaudzes piestājis, baksties? Grob. - kāda bē̦da piestājusi tam nabaga puisē̦nam? BW. 14918, 2 var.;

2) sich niederlassen
Brasche: tavu puostu! kur lai nu piestāj? LP. IV, 164;

3) attrapieren, auf der Tat betreffen
U.: kad reiz viņu piestājām, als wir ihn einmal attrapierten;

4) stehen bleiben:
ceļā... zemniekam piestāja zirgs, un jis nevar nuobraukt uz sē̦tu Pas. III, 102;

5) nachlassen, aufhören:
tuomē̦r ar mani nepiestā]a rāties Aps. VII, 18. vējiņš bij piestājis Apsk. v. J. 1903, S. 548. Refl. -tiês,

1) sich zu jem. od. an etwas stellen, hinzugesellen:
pie ābeles piestājuos BW. 3944, 9. vīri nuonāca uz Ēģipti līdz ar Benjamiņu un piestājās Jāze̦pa priekšā I Mos. 43, 15. zirgam piestājušies divi vare˙ni lāči LP. III, 33. ceļā viņam piestājās viens kungs VII, 481;

2) stehen bleiben;

3) nachlassen, gelinder werden, aufhören:
lietus piestājies U. runas... uz brīdi it kâ aptrūka, piestājās A. XVII, 315;

4) sich anpassen:
tē̦va māsa piestājas jaunākā gribai Aps. V, 20. Subst. pìestâjẽjs, wer in den Dienst getreten ist: piestājējam bija jātaisa spināti kungiem LP. VI, 774.

Avots: ME III, 297

pìestâtne,* auch pìestâtnis*, die Haltestelle, Station: dzelzceļa, kuģu piestātne.

Avots: ME III, 297

plaukstât, -ãju, plaukstêt Ar., tr., mit der flachen Hand schlagen: plācenītis raudājās, ar plaukstām plaukstājams; kâ maizīte neraudāja, ar dūrēm dūrējama? BW. 2919.

Avots: ME III, 325

riestât, -ãju, nisten, horsten Depkin n. U.: visa ģimene līdz ar cūkām riestā (haust) kādā bišu struopam līdzīgā salmu būdā MWM. VI, 311.

Avots: ME III, 548

sastât, intr., refl. sastâtiês, sich (zusammen)hinstellen (gew. von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt); stehen bleiben: strauti sastājušies kâ kuopā ("standen auf Haufen") II Mos. 15, 8. vērši sastāj ap vīreli LP. IV, 16. visi piecēlās un sastāja rindā ap apaļuo galdiņu De̦glavs Rīga II, 1, 309. audzēkņi sastāja ailē Pas. III, 314. mēs ar Pēteri sastājām itin tuvu pie ve̦ctē̦va Kleinb. te kāds pulciņš sastājis uz ielas MWM. mājenieki ir sastājušies gatves galā Purap. Kkt. 148. visi iet iekšā un tur kuopā sastājušies... dzied BW. III, 1, 53. asaras likās sastājušās kaklā Apsk. v. J. 1903, S. 611. raguos sastāties, aneinander geraten Segew.

Avots: ME III, 746

‡ skrīpstât Stelph., = skrĩpsnât; "ar skrīpstu (= abrkasi) kasīt" (mit ì ² ) Saikava: s. muldu.

Avots: EH II, 511

stât,

2): stāja pret juo Pas, VIII, 132. es tām ceļā nestāju Jauns. Raksti III, 138. skriet un s. (pie darba) auzu gabalā IV, 374. pie darba s. - auch Auleja, Kaltenbr.;

4): kad lītus stās, iesim e̦cē̦tu Warkl.; ‡

6) = atstât, lassen: sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas! BW. 1430 (aus Zirau). Refl. -tiês,

1): kājām s. (aufstehen)
Auleja. s. pie darba Kaltenbr. s. pie pļaušanu (sic!) Saikava;

2): man nav kur s. (= patverties) Kand.;

3): auch Saikava; tā snaudin stājās Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 194.

Avots: EH II, 573

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052

‡ stāte Staat (= Prunk, Pracht): tādiem stātes puisīšiem BW. 5541.

Avots: EH II, 573

‡ stātenis,* der Schaft (eines Kreuzes) J. Veselis Dienas krusts 159.

Avots: EH II, 573

stātis (nom. pl.), stātes, in den Verbindungen; saule stāv stātīs (Kurl. n. U.) od. uz stātīm (Peb. n. Stērste), die Sonne ist im Wendepunkt. tā lieta vēl uz stātīm (stātēm; in Golg. und Adl.; stâtim), die Sache ist noch unentschieden Ronneb., Peb., Serb., Oppek. n. U. Nebst av. stāiti- "Stand", an. stōd "Standort" u. a. zu stât.

Avots: ME III, 1052

stātne, der Standort, Platz; die Steflung; lielā pilsē̦tā ubagi (neatstāj) savas stātnes U. b. 109, 57. bijis uz stātnes gorodovojs B. Vēstn. kad kustuonis stāv savā dabiskā stātnē Vēr. Il, 724. labība paliek kâ stātnē stāvuot Vīt. I5.

Avots: ME III, 1052

‡ uzskrĩpstât Stelph., = uzskrĩpât.

Avots: EH II, 733

uzstât,

1): ja nav tâ, kâ viņš uzstāj, tad visam beigas PV. nedrīkstiet u. ar bardzību Jauns. Nesk. saulē 21; ‡

3) u. uz kuģa Linden in Kurl., Seemann werden;
‡

4) fordern:
es tuo viņai (von ihr) uzstāju Jauns. Raksti III, 418. kamdēļ viņa neuzstāja baznīcas laulību? Nesk. saulē 52.

Avots: EH II, 734

uzstât (aksl. vъstati "surgere"),

1) beharrlich (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) eindringen auf
L., U., Spr., einem zu Leibe gehen, über den Hals kommen LKVv.: u. kam stingri, es viņam uzstāju, lai viņš runā Mērn. l. 158 (ähnlich 21; 311; LP. VI, 978; Janš. Mežv. ļ. I, 236). Ce̦ruone uzstāja Saulzībai mīļi A. XXI, 596. uzstāju uz... sievas vešanu... pruojām Janš. Mežv. ļ. I, 338. sulainis... zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. uzstāj... meičai: tā būšuot nuozagusi V, 462. "vai tu raudi pēc laupītāja, vai pēc manis?" brālis uzstāj IV, 51. "kauč vienu tasīti!" Jūlijs uzstāja Cālītis Dzīvība 48. nu tik uzstāj, vai jē̦rē̦nam galva pieaugšuot MWM. X, 248;

2) "?": paisums man neuzstās Br. 380. Refl. tiês,

1) = uzstât 1: viņš man uzstājās, lai atduodu tam parādu. es neuzstājuos Apskats v. J. 1903, S. 464. uzstāties uz sava Vīt.;

2) auftreten:
u. pašapzinīgi. Švauksts uzstājās ar pilnu apziņu Mērn. l, 44. pret... skuoluotājiem un... biedriem pa˙visam citādi uzstāties A. v. J. 1904, S. 104. u. par radikālās partijas vaduoni Konv. ² 385. u. ar runu Vīt.

Avots: ME IV, 384

‡ uzstâtne N.-Schwanb. "eine Rednertribüne".

Avots: EH II, 735

vaikstāties (?), bedürfen Für. I.

Avots: ME IV, 436

žãstâtiês PlKur., žāstīties Mag. XVII, 1, 91, gähnen. Zur Wurzel von žākle I.

Avots: ME IV, 798

žaûkstât: auch ("?") Kalupe n. FBR. XVIII, 48.

Avots: EH II, 817

žaûkstât Kaltenbrunn, dem Erbrechen nahe sein. Nebst li. žiaukščuoti "Aufstossen haben" zu žaugâties I.

Avots: ME IV, 791

‡ I âbìderis ² Erlaa,

1) = ‡ àbèideris ² 1;

2) = ‡ àbèideris ² 2: mierā ne˙maz nevar nuostāt; iet kâ ābīderis, ap visiem plē̦sdamies. ābīd- wohl aus *ārdbīd-.

Avots: EH I, 191

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24

àizkamât,

1) : auch Saikava. ‡ Refl. -tiês, mühsam hingelangen
Kalz., Lubn., Saikava: a. līdz piestātnei.

Avots: EH I, 28

àizmarguõjums, die Schranken im Gerichtsaale: nuostāties grēcnieka aizmarguojumā B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken

Avots: ME I, 38

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē ² 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238

‡ apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126

[atkāpt nuo, abtrünnig werden: ka tie nuo manim neatkāpj bei Glück, Jerem. 32, 40]. Refl. atkâptiês,

1) zurücktreten, weichen, sich entfernen, sich zurückziehen:
pruoties guodu, atkāpies BW. 11502. zaķis, labi atkāpies, le̦c LP. VI, 261. vardēm būs nuo tev atkāpties (atstāties) II Mos. 8, 11. kalni atkāpušies LP. VII, 1094. ļaunums atkāpās BW. jūŗa atkāpjas;

2) abtrünnig, untreu werden, aufgeben:
trīspadesmitā tie atkāpās (atkrita) I Mos. 14, 4. tārps nuo sava tikuma neatkāpjas Rain. nuo laba nolūka a.; atk. nuo amata, abdanken; atkâpẽjs, der Abtrünnige Dan. 8, 23, LP. VII, 336.

Kļūdu labojums:
ļaunums atkāpās BW.; = ļaunums atkāpās BW. I, S. 176

Avots: ME I, 166

atslîdêt, auch atslîst,

1) zurückgleiten, zurücksinken:
ve̦cās pē̦dās Aps. IV, 47. viņš atslīdējis atpakaļ LP. VI, 678;

2) weggleiten, sich entfernen:
kuģis atslīda nuo piestātnes tilta nuost Latv.

Avots: ME I, 194

atstatu St., (atstātu BW. 21009), atstatus, Adv., abgelegen, entlegen, seitab, fern, entfernt: nāsis viena nuo uotras labi atstatus Konv. ² 3128.

Avots: ME I, 197

atstatums, atstātums, Abstand, Entfernung: pulki apmē̦tāja ienaidniekus akmeņiem jau nuo prāva atstatuma Antr. II, 44. Adv. atstatumis (Instr. Pl.), fern, in der Entfernung: versti atstatumis, in der Entfernung von einer Werst LP. VII, 1117.

Avots: ME I, 197

baîst [Warkhof] mit dem Dat. der Pers.: man baist, ich fürchte mich. [baist šiem kungiem nuostāt tiesas priekšā infl.]. ne tai bija vilka baist BW. 7141; LP. VI, 542. [Entweder eine Kontamination von baikst und bais, oder aber baist ist eigentlich eine III p. prs. (vgl. li. baĩsta "wird greulich" ); im leztern Fall entstand die Verbindung bija baist nach dem Muster von bija baikst od. bija bais].

Avots: ME I, 252

bè̦da: tā manu bē̦du maizīte ("schweres Leben"), sage man in Frauenb., wenn etwas schlecht geraten sei. b. tik kam Oknist, Wessen, jem. braucht nur: b. tik ganam atstāties nuo ganāmpulka, tad ganāmais pulks gan zinās labības sējumu.

Avots: EH I, 215

bìedrĩba (schon bei Elvers 166), die Gesellschaft, der Verein: atturības, dziedātāju, labdarības, lauksaimniecības b.; iestāties biedrībā, in den Verein treten.

Avots: ME I, 305

biklums, die Schüternheit, Feigheit: tāds grib pēc augstām kundzenēm precēt, kas aiz sava ve̦rga bikluma nevar luodei pretī stāties Lautb. L. 65.

Avots: ME I, 294

blĩviski (unter blĩvi): salicis malku b. apuž plītes, - kâ tad var kurēties! Seyershof. žagari atstāti zemē uz lielceļa b. ebenda.

Avots: EH I, 230

buoga U., buôgs ^2,

1) ein mit Gestrüpp, Wald bewachsener Platz im Felde, eine (rundliche) Baumgruppe
[buôgs ² Tals., Wandsen, Dond.]: priežu buogs, ein Fichtenwäldchen. sagriezis kumeļu gar meža buogu LP. V, 107;

2) der Haufe, die Schar Suhrs
[buôgs ² Alschw.]: pīļu buogs. es redzēju irbes buogu aiz kalniņa ruotājam BW. 2568. viļņiem auga mieži, rudzi, buogām bē̦ri kumeliņi Ltd. 3995. dziedātāju buogs RKr. XVI, 121 (aus Windau) und 133 (aus Ranken). kūmas... apgāja vienā buogā plānā apkārt BW. I, S. 193. sastāt buodziņā, einen kleinen Kreis bilden Tēv. [Falls mit uo aus an, wohl zu li. bangà "Menge", prabangà "Übermass", an. bingr "Haufen" u. a.; s. Leskien Abl. 320 und Nomina 174 u. 260, Zupitza Germ. Gutt. 177, Wiedermann BB. XXVIII, 77 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 312 f. und Trautmann Wrtb. 26.]

Avots: ME I, 361

burveklis,

1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis ² Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. ¹ kad atruon savā mājā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;

2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 355

cìrtiens,

1) der Hieb:
Sprw. kuoks nekrīt ar pirmuo cirtienu. ne kuokā viens cirtiens, ne gaļā viens ēdiens. ar vienu cirtienu divi skaidas, zwei Fliegen mit einem Schlage;

2) die Schwade,
bars, spailes, vālis: vienreiz ar izkapti apgriezties pļaujuot ir viens vēriens (auch cirtiens Kand.), reizi par pļavu pāri - cirtiens A. XI, 170. [es šuorīt izpļāvu trīs cirtienus Alt - Ottenhof.] atstāt striķi vērienā, izkaptiņu cirtienā. papļauj manu cirtieniņu BW. 22584;

3) pašā cirtienā būt, reif sein, abgehauen zu werden:
egle, egle, priede, priede nu pašā cirtienā BW.14047, 2;

4) der Stich (beim Kartenspiel):
viens pats nuo spē̦lē̦tājiem dabūja vienu cirtienu Alm.

Avots: ME I, 388

cùora ^2, eine Offnung, lücke oben im Dachgiebel einer Scheune, pie paša jumta atstāts caurums, pa kuŗu beidzamuo sienu šķūnī iebāztu Golg.

Avots: ME I, 399

daba,

1): ganiņam tāda d.: kad paēda, tad dziedāja BW. 733; 4411 ¹ . kumeļam vīra d.: izmijams neraudāja 27158. līksma bija man dabiņa 82; ‡

3) die Gepflogenheit, der Brauch, die Mode
Sonnaxt: nū jū tī d. ir atstāta (nun ist dieser Brauch schon aufgegeben).

Avots: EH I, 300

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

druosme Bers., Spr., drùosma [C.]. Mut, Kühnheit: viņai nav druosmes atklāti uzstāties A. XIII, 859.

Avots: ME I, 507

I duga,

1): kad zirgu izve̦d nuo ūde̦na, viņam vēl tāda d. ir virsū Siuxt; der von ausgetretenem Wasser herrührende Schlamm auf dem Grase
Segew.; trübes Wasser Segew.; Trübes in einer Flüssigkeit Lems., Trik.; der Bodensatz Adsel, Trik., Wolmarshoi: trauka dibe̦nā sākusi nuostāties d.; ‡

5) "sumpfiger Boden an niedrig gelegenen, quelligen Stellen"
Burtn.

Avots: EH I, 339

dzebŗu [Var.: cebru. cadra] juosta BW. 13195"?" [="audums. kuŗa audi ar ārā atstātiem galiem kâ pušķiem".]

Avots: ME I, 539

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. ² 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560

eĩdâtiês Nirg., sich schaukeln: šūpulis, lē̦ni eidādamies, sāk apstāties Janš.

Avots: ME I, 566

glabâšana,

1) das Hüten, Behüten:
puišiem grūta glabāšana: balta ķēve, skaista sieva;

2) das Verwahren, dieObhut:
manā glabāšanā LP. IV, 52;

3) die Obhut, Pflege:
atstāt bērniņu ve̦cās mātes glabāšanai LP. I, 138;

4) die Bestattung:
līķu glabāšana.

Avots: ME I, 620, 621

‡ gļe̦tkat Salis "sastāties, sasērēt": milti var zirgan vē̦de̦rā g.

Avots: EH I, 396

glũņa, glũna,

1) die Lauer, der Hinterhalt:
paslēpa glūņā tas tuos O. uz glūņu iet, nuostāties O.;

2) der Lauernde, Laurer
(glùņa ² Mar. n. KRr. XV, 114): nāk laukā, tu glūņa A. XXI, 151. viņa mazajās glūņas acīs Druvall, 57. lē̦niem, nedzirdamiem glūnas suoļiem Rainis.

Avots: ME I, 631

‡ ìedañcât Dunika, = ‡ iedejuôt 1 und 2: ie. jaunuo istubu, grīdu, zābakus. Refl. -tiês, tanzend in Schwung kommen: viņi abi tâ iedancājušies, ka grūti tiem nākas apstāties Dunika.

Avots: EH I, 507, 508

ìeêst,

1) essend zu sich nehmen:
ve̦lns ieēdis pirmuo kumuosu LP. VII, 324;

[2) anfangen zu essen
L.: ieē̦sta maize "angeschnittenes Brot"]. ieē̦sti zuobi,

1) von der cariēs angefressene Zähne
MWM. VI, 143;

[2) vom Fressen ganz abgenutzte Zähne:
tas jau gluži ve̦cs zirgs: zuobi tam pa˙visam ieiē̦sti (tikai zuobu gali smaganās re̦dzami) Jürg.] Refl. - tiês,

1) sich an ein Essen gewöhnen
U.;

2) ich in etwas verbeissen
U.: Sprw. viņš ieēdās kâ ērce dūša. viņš uz mani ieēdies Ronneb. ve̦lns bij tâ ieēdies, ka ne par kuo apstāties LP. VI, 1, 466. viņa ieē̦dusies citā Zeib. Sk. 44.

Avots: ME II, 15

ìeģist, ‡

2) sich merken:
tēmē ie. laiku, kad ābeles puo(r)tējamas! Saikava; ‡

3) = ieģistiês 1: kas nu var visu tâ ie.? Fest. tuo viņa steigā piemirsa atstāt. mēs arī tikai nupat ieģidām Daugava 1936, S. 150; ‡

4) = ìeģistiês 2: kamē̦r Ģirts ieģida apgaismuot tuo Daugava 1936, S. 117. Refl: -tiês,

1): ieģiduos, ka maisu nebiju paņēmis Saikava.

Avots: EH I, 516

iespaîds ,*

1) der Eindruck:
zieduošās puķes uz luogiem papildināja vēl glītuo iespaidu Asp. iespaidu darīt, atstāt;

2) der Einfluss.

Avots: ME II, 69

irbulaîns,

1) ["uneben":
ja lauks uzarts un pēc tam atstāts atmatā, tad tas nav līdze̦ns, bet irbulains. slikti savē̦rpta, nevienāda dzija ar var būt irbulaina Nötk.;] knotig, mit Knoten versehen [?]: ķuņķains = irbulains, nuo ķuņķuotām, nevienādi vē̦rptām dzijām austs aude̦kls Etn. IV, 99; [

2) ìrbulains ²
Mar., gesprenkelt: i. audums, adījums;

1) ir̃bulains "acains, cirmuļains": i. kartupelis Drobbusch; ir̃buļaina maize Schwarden, Gr. -Autz "maize ar tukšumiem vidū."].

Avots: ME I, 709

I izčāgât: vistas runkuli čāgā; miza paliks izčāgāta Stelp. izknābāt kuoduolu un izčāgājumu atstāt ebenda.

Avots: EH I, 439

izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,

1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;

2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,

1) das Zerstreute;

2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.

Avots: ME I, 751

‡ izsakņu Bērzgale, sperrangelweit offen: duris atstātas i.

Avots: EH I, 478

Janis, Demin. Jañcis, Jančiņš, Jančus, Janelis, Janelĩtis, Janĩtis, Jankus, Jaņuks Grünh., Johann. Als Appellativum,

1) beim Kartenspiel:
atstāt jaņuos, Schneider machen; būt palikt jaņuos, Schneider sein, werden; nuo jaņiem būt, tikt ārā, aus dem Schneider sein, werden: mana labā kuzīna bija ārā iz jaņiem; juo jaņu skaits - trīsdesmit trīs - pārvaldīja viņas gadus A. XII, 831;

2) pa jaņiem, umsonst, zum Scherz:
izstaigāju tīri pa jaņiem, ne˙kā nedabūju Serb., Bers. es jau viņam tâ˙pat pa jaņiem iesitu Bers., Serb.

Avots: ME II, 96

kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r ² Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r ² Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t ² Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt ² Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,

1) Konj. in Temporalsätzen,

a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;

B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;

c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;

2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;

3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]

Avots: ME II, 150

ķar̂stît Nigr., [Dunika], Dond., Ahs., Spr., Lautb., Kand., -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķer̂t, wiederholt haschen, greifen: puiši ķarsta meitas. Refl. -tiês, haschen, greifen, ausgreifen Ahs.: neķarsties gar svešu mantu Nigr. nu nāksi tik tu man klāt, ķarstīsies tu ap mani, tad es tev nagus atsitīšu RA. lūdzamas, kūmiņas, neķarstāties, lai mūsu pādīte neķarstās BW. 1557. [Mit ķ- statt k- wohl nach ķer̂t ; vgl. auch ķer̂stît.]

Avots: ME II, 356

kãrstîtiês,

1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡

2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties? ‡

3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 604

ķirlât, -ãju, tr., schmaddern - ēdienu pa daļai apēst, pa daļai atstāt un izsvaidīt: putru. Refl. -tiês, schmaddern: kuo tur ķrlājies ap tuo putru Serb.

Avots: ME II, 384

krustît,

2): auch LLD. II, 3 ₃₀ , Erlaa n. FBR. XI, 19, Schrunden n. FBR. XIII, 101, Wainsel n. FBR. XIV, 81, AP., Frauenb., Gramsden, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof. Refl. -tiês,

1): kâ jūs tâ krustāties ("= krustām šķe̦rsām ejat") pa tuo taku? Gramsden;

2): auch Salis; ‡

3) sich taufen lassen
Salis: k. ārā nuo savas ticības (die Konfession ablegen); ‡

4) "?": kupči nezinājuši nuo sinapēm ne k. Pas. XII, 404 (aus Smilt.).

Avots: EH I, 661

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

ļê̦pât [auch PS.], -ãju, ļe̦pât, ļê̦puot (Denom. von ļê̦pa, ļe̦pa),

1) [ļê̦pât ² MSil., Salis, lê̦pât od. (auch PS., Trik.) ļẽ̦pât Mar.], mit schmutzigen Füssen plump gehen, kriechen
C.: [tārps ļē̦pā (rāpjas) pa kuoku Mar.] ļe̦pāt = slapjām, dublaiņām kājām iet, ļe̦pas atstāt Nigr.;

2) [ļê̦pât, langsam gehen
Neu-Wohlfahrt];

3) ļe̦pât, in grossen Flocken, Klumpen schneien
Etn. IV, 130: mīksts sniedziņš lē̦nām ļē̦pāja Niedra, [N.-Peb.].

Avots: ME II, 539, 540

lepnĩba, der Stolz, Hochmut: lepnība ceļ kaunu. lepnība dzemdē kaunu. vai tad nabadzības dēļ ies lepnību atstāt? aiz lepnības nedziedāja Ar. 135.

Avots: ME II, 452

lĩdzâkš [Trik., N. - Peb.], C., [lĩdzâkšis PS., lìdzākšņi ² Ls.], neben, zur Seite, daneben, nebeneinander, zusammen: divas māsas līdzākš BW. 19301. atruodam lugu par cienīgu citu tautu lugām līdzākš stāties A. XI, 744.

Avots: ME II, 479

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

mĩlĩtis: atstātana šī vietiņa i[r] mīlīši (hier wohl der nom. pl. part. prs. act. zu mĩlêt I 2) pakaļā Tdz. 49425.

Avots: EH I, 822

nabadzĩba,

1) die Armut:
Sprw. vai nabadzības dēļ lepnību atstāt?

2) die geringe Habe, Habseligkeit:
tur nuoslīka visa mana nabadzība;

3) pie nabadzības, jämmerlich, entsetzlich:
viņš tuo sasitīšuot pie nabadzības. viņš ir sīksts pie nabadzības, er ist entsetzlich geizig U.

Avots: ME II, 685

neziņa [li. nežinia "невѣдѣнiе" Miežinis],

1) die Unwissenheit, Bewusstlosigkeit, Verlegenheit:
nepalieci iekš neziņas! Manz. jūs gribat mani atstāt neziņā Asp. gāju kâ neziņā Saul. pirmā brīdī bija apjucis un neziņā A. XII, 732. viņš brīdi stāv kâ neziņā Druva II, 907. palika stāvuot neziņā, kuo darīt, kuo nē A. XVIII, 315. apduomā, ka tu katru neziņā izduotu kapeiku nuozuodzi saviem pēcnākamiem! Blaum. nemiņa aiz manis, neziņa priekšā Rainis. [runāt ziņā "dummes Zeug reden" Celm.] par neziņu daudz, überaus viel;

2) die Spurlosigkeit, das Verderben, Unglück
Lös. n. Etn. IV, 161: šitâ, brāļi, mēs dze̦rdami aiziesim neziņā BW. 20058. nu tu būsi neziņā(nelaimē 20393) 20392. kad tevi neziņā! hol dich der Kuckuck! Purap.;

3) comm., der(die) Unwissende
[Fest.]: lai smej un tādās neziņas! Zvanpūtis.

Avots: ME II, 741, 742

‡ IV nùodēt, hinlegen: nezina, kur nuodêja savus cimdus, - nevar atrast Wessen. Refl. -tiês "mierā apstāties" Frauenb. (mit ẽ ): bē̦rns nevar ne˙kur n. Trik., Wenden.

Avots: EH II, 39

nùolaîst,

1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;

2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;

3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;

4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡

6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡

7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,

1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;

2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;

3): auch Lng. (unter laîst );

4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡

5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡

6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡

7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡

8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.

Avots: EH II, 60

nùoritinât, tr., ab-, hinab-, herab-, wegrollen, abschlagen: mucu nuo kalna. ar cirvi visas galvas nuoritinādams LP. VI, 1024. Refl. -tiês, sich abrollen, sich abspielen, vor sich gehen: dabas pārgruozījumi nuoritinās pamaziņām Pūrs III, 76. izstāstāt visu, kas mūsu starpā nuoritinājies! Lapsk.

Avots: ME II, 839

nùostādinât, tr.,

1) zum Stehen bringen, aufhören machen:
klukučus varuot nuostādināt, kad nuo stuopa dzeruot ūdeni Ein. I, 113;

2) (mit â C., Arrasch] abstehen lassen:
senāk piena traukuos nuostādināja pienu, lai varē̦tu nuo virsus nuosmalstīt krējumu Konv. ² 3117. nuostâdināt - ļaut krējumam atdalīties un nuostāties piena virsū Mar. n. RKr. XV, 128; [3 (mit ã) hinstellen, stehen lassen: n. visus pie sienas C. gans nuostãdināja (liess stehen) luopus Arrasch.]

Avots: ME II, 858

‡ nùosūkstinât, =nùosũkstît 1: n. šķidrumu, biezumu atstāt N.-Peb.

Avots: EH II, 93

nuõvā`rtâ būt, palikt, verachtet sein, stiefmütterlich behandelt werden; nuovārtā atstāt, unberücksichtigt lassen; nuovārtā pamest, nuomest, likt, nuolikt, der Nichtachtung (eig. dem Hinund Herwälzen) preisgeben, vernachlässigen, stiefmütterlich behandeln: nuome̦t kâ nuoparu nuovārtā Naud. tas jau nav vis nuovārtā liekams, der ist nicht zu verachten. ai bāliņ, manu bāliņ, tu paliki nuovārtā BW. 3796.

Avots: ME II, 884

I uõts,

1): "kūtij pamatā atstāts caurums vircas nuotecēšanai" Ramkau.

Avots: EH II, 745

pakakle [li. pakaklė˜ "die Halswamme"), auch pakakls,

1) die Partie unter dem Halse
Nigr.: devis uguni briedenei pakaklā Upīte Medn. laiki. bārzda bija nuo vaigiem nuodzīta, bet pakakle atstāta pilna Kaudz. lācis kāpa uozuolā, bite kuoda pakaklē BW. 2287;

2) das Doppelkinn, die Wamme, das Unterkinn; das Genick:
uguns bezdelīgai nuosvilinājuse pakakli, tâ kā vēl šuodien pakakle sarkana LP. VII, 1182.

Avots: ME III, 38

paklaîdâ, paklaîdû Naud., in der Irre, Verlassenheit; paklaidā [= nuovārtā] atstāt, laist, nuolaisi, likt, vernachlässigen Kav., Sissegal, Lems.: paklaidā atstāti bez sarga MWM. VI, 935. visu atstāt paklaldā, alles zerstreut liegen lassen Degl. paklaidā palikt, vernachlässigt werden Lems. saimniecība nebūtu palikusi paklaidā R. Sk. II, 143. [paklaidā likt U., (Heu) auseinanderlegen. mašīna stāvēja visu kaŗa laiku paklaidā (="klīda nezin kādēļ man ar viņu nepaklejuoties kādu stundiņu? JR. IV; 127.

Avots: ME III, 45, 46

I paksis [Wolm., Salis, Jürg., Dond., Gr.-Buschhof], pakšķis [Lis., C., Arrasch, Dunika, Kreuzb., Wolmarshof, N.-Peb., Wessen], pakšis [Lautb., Selg., Nigr., Wandsen, Bauske, Gr.-Essern, Behnen, Widdrisch, Adiamünde, KL, pakšs Schujen, Warkl., pakša Ruj.],

1) die aus den Balkenenden zusammengefügte Hausecke, Norke
(vgl. Mag. XX, 3, 151), ebenso die aus den Bretterenden zusammengefügte Ecke eines Kastens: ē̦ka būvē̦ta pakšuos; lāde pakšuos salaista Nigr., Lasd. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem LP. 11, 29. [aiz pakšiem stāvēt U., sich verborgen, halten, nicht arbeiten wollen.] nuoslaistās tik gar pakšķiem (trödeln, faulenzen) MWM. VII, 5. divi ņe̦mas bārties, ka visi pakši trīc Vēr. II, 321. tie negribēja atstāt tē̦vu tē̦vu pakšus Stari II, 150; aiz pakša iet, seine Notdurft verrichten;

[2) die unausgehöhlten Stücke bei einer Krippe
U.] Zu ai. pakṣ̌á-ḥ "Achsel, Seite", [s. Bezzenberger BB. XVI, 120, Wiedemann BB. XXVII, 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 3 f.].

Avots: ME III, 49, 50

palaîst,

3): ar tuo mēs bijām palaisti un aizgājām Pumpurs Raksti II, 184;

4): tas ar raudas palaidīs Tdz. 55426. makšķere ar palaižamu auklu Gramsden;

6): patieš[i] ... grib[u] dzīvuot, nepalaist augumiņa BW. 5458. p. (sich verlaufen lassen)
guovis mežā Frauenb. aka ir palaista; tagad ūde̦nu ne̦s nuo bedres Siuxt; "VL." (ME. III, 55) zu ersetzen durch "Tdz. 39562";

7): tikai ziemas vidu palaida pilsē̦tā Jauns. Sliņķu virsnieks 22;

8) gestatten
Lng. (unter laist);

9): auch Diet., Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt: p. viesus; ‡

10) beurlauben
BielU.; ‡

11) ausbreiten:
p. (= izārdīt) sìenu Kaltenbr. karpānu bedrei uz dibe̦na palaiž jē̦kulu AP. uz ... klēti, kur bija palaistas darbeniekiem cisas Ciema spīg.; ‡

12) hinfahren (?):
viņš ar gribuot p. līdz Pēterburgai Austriņš Raksti V, 17; ‡

13) "atstāt" PlKur. Refl. -tiês,

1): p. kâ baluodis Pas. IX, 35. pats ... palaidēs ceļī Pas. IV, 80 (aus Malta);

5): viņš palaidās uz māti Frauenb.; ‡

6) nachgeben, sich ergeben
Frauenb., Strasden; tē̦vs negribēja mātei p. (hinter der Mutter zurückbleiben, fig.) Veldre Dēli un meitas 71. ‡ Subst. palaîdums, Losgelassenes, Geschaffenes: savāds dieva p. (von einem Menschen) Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH II, 148

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151

‡ pãrvagus ar̂t AP. "vienu vagu art, uotru atstāt neartu".

Avots: EH XIII, 215

[pãrvẽrtiês,

1) sich versehen;

2) beaufsichtigen:
atstāts mājā, lai pārveŗas Warkl.]

Avots: ME III, 187

I pavãle: auch Orellen n. FBR. XI, 41, Roop n. FBR. XV, 152, Karls., Seyershof, (mit à ² ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, (mit ā) Wessen: labam pļāvējam paliek maza p. Linden in Kurl. kad lielas pavāles atstātas, tad guovīm vairāk kuo ēst ebenda.

Avots: EH XIII, 188

paviļa: Plur. paviļas, ein Fundament aus nicht zusammengemauerten Feldsteinen Saikava; hölzerne Klötze als Fundament eines Gebāudes Ramkau; = paruļi resp. paruļļi Ramkau; bāliņš manim muižu cirta, zvindu lēja paviļās (Var.: vaŗu lēja paviļā) BW. 9407, 3. zeme, apaļa kâ rāciņš, lidinājas ... gaisā. viņai nav paviļļas ("?") apakšā, kur tā var piestāties Bergm. Saņemamas spred. mācības 554.

Avots: EH XIII, 190

pêcâk: auch Lesten n. FBR. XV, 27, Orellen n. FBR. XI, 43, Salis: p. laiku pa laikam vajadzējis ... atstāt Janš. Apsk. 1903, S. 12.

Avots: EH XIII, 226

‡ pêclaĩki, spātere Zeiten, die Zukunft: aizbēdzēji ir bijušies viņas atstāt re̦dzamas pēclaikiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 5.

Avots: EH XIII, 226

pìelaûzt,

1) dazu-, hinzubrechen, -pflücken;

2) zur Genüge, zum Überfluss brechen, pflücken; brechend, pflückend anfüllen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku ... un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Birzgaļi). pielauž sluotu III, 121. redzi, kādas es skaistas sēnes pielauzu! Zalktis I, 26;

3) überreden, bewegen:
Tīlupis nebij tik viegli pielaužams Alm. pagāns nebeidzās lūgties, kamē̦r ... māti pielauza atstāt... savu bē̦rnu LP. VII, 41. nepielaužami bērni, Kinder, denen man das Lesen nicht beibringen kann U. Refl. -tiês,

1) gewaltsam losstürzen auf etw.:
visi ļaudis ... pielauzās tuo mūri apgāzt Glück II Sam. 20, 15;

2) hart bedrängen:
jau dumpis namam pielauzās Mag. II, 3, 2. kad ve̦lns man pielaužas Dziesmu gr. 280.

Avots: ME III, 265, 266

pierinieks,* ein frontal (rücksichtlos) Vorgehender: pierinieku atstātās pozicijas Stari II, 380.

Avots: ME III, 285

pìestājîgs, stätisch (von Pferden) U.; vgl. piestāt 4.

Avots: ME III, 296

piestājis, der Beiwohner; Einwohner Kawail n. U.; zu pìestāt.

Avots: ME III, 296

pieviru Lis., piẽvirus C., Wolmarshof, N.-Peb., Jürg., pievirus Arrasch, Adv., halb geöffnet, nicht ganz geschlossen: durvis bija tikai pieviru A. v. J. 1896, S. 182. pievirus atstātas durvis Zeltm.

Avots: ME III, 311

puõstîgs,

1): verderblich
Segew.: p. gads, ungünstiges Jahr; ‡

2) viņš tīri p. Segew., seine Gesundheit ist zerrüttet.
viss bija pe̦lē̦ks, atstāts un p. (ruiniert?) Veselis Cilv. sac. 245. puostīgas acis Orellen "acis, kas niez vai asaruo".

Avots: EH II, 347

puškārteņus, puškārteņš, puškārtin Bers., Laud., puškārēm, halb, halbwegs, nicht ganz: uzmetis vamzi puškārteņus, atskrien plē̦su plē̦sumis Alksnis-Zundulis. atstāt darbu puškārteņš (halbverdchtet) Aps. viņas galva tâ puškārtin pagriezās uz tuo pusi A. v. J. 1896, S. 730. uz tām puškārtin uzsvieda guoda drēbes Jauns. Baitā grām. I, 19. puškārēm vien darījis Alksnis-Zundulis, er hat (die Arbeit) nur halb gemacht. Vgl. puskā`rtenis.

Avots: ME III, 438

‡ pužvir, Adv., = pušvirā I Zvirgzdine: atstāt duravas p. acis p. jam, kad guļ.

Avots: EH II, 340

rãpačât Jürg., C., Nigr., -ãju, rãpačuôt Lautb., Bauske, freqn., kriechen, auf allen Vieren gehen : grib netikls tē̦va dē̦ls ar manim ceļu iet. ... grūžu ceļa maliņā. ... atskatuos, kâ tas kuoši rāpačāja BW. 9926, 2 var. sievām diet, meitām diet, vīriem rāpu rāpačuot! 19631, 1. ne˙vienam nevajaga, kad pa plānu rāpačāju; kad izaugu liela meita,-šim vajaga, tam vajaga VL. aus Nigr. lai varēja mūs[u] pādīte pa pļaviņu rāpačāt BW. 1586, 2. (bē̦rns) jau tik liels, ka vienu tuo nevar vairs atstāt,-rāpačuo pruojām Janš. Dzimtene V, 438.

Avots: ME III, 496, 497

‡ raudzekne,* ein weibliches Modell: viņas bija ar mieru uzstāties šai gle̦znā par raudzeknēm Janš. Bandavā I, 194.

Avots: EH II, 356

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

riņ̃ķis,

1) der Ring; der Pfortenring od. sonst ringförmig Gestaltetes
U.: kalējs saņēma aiz atslē̦gas riņķa Krišs Laksts 63. - labības, salmu riņķis, soviel Getreide, Stroh, wieviel zwischen zwei Querbalken aufgehäuft ist Grünh. dzijas vai aude̦kla riņķis (als ein Längenmass) Stomersee. - ze̦lta riņķis Etn. II, 188, der 4. Finget, auf welchem Ringe getragen werden;

2) der Kreis, Umkreis; der Umweg:
riņķī stāties Aus. I, 116, sich in einem Kreis aufstellen. riņķi apcirst, (ap)mest, einen Kreis umschreiben; einen Umweg machen: dē̦ls klusītiņām apme̦t riņķi caur mežu LP. IV, 48. lielu rinķi apme̦tuši brauca pie durvīm BW. III, 1, S. 32. tu lielu riņķi metis U., du hast einen grossen Umweg gemacht. vecītis trešuo reizi gāja ar riņķi (ging mit einem Umweg machte einen Umweg) LP. VI, 610. riņķi sist griezt, einen Kreis umschreiben: trīskārt bite riņķi grieza ap tuo manu ce̦purīti RKr. VIII, 39. me̦lna čūska riņķi grieza BW. 8694. saule grieza ze̦lta riņki 32865, 3 var. riņķī griezt(ies), (sich) im Kreise drehen, (sich) herumdrehen: brauc pie durvīm precinieki, griež riņķē (für riņķī) kumeliņu BW. 14386. princim sāka galva riņķī griezties (dem Prinzen wurde es schwindlig) JK. V, 1, 68. ja kas labi aug, tad saka: "aug riņķī griezdamies" Etn. II, 63. - riņķa luoks, der Kreisbogen. riņķa tiepe U., eine Wendeltreppe. skatu riņķis* MWM. v. J. 1896, S. 844, der Horizont. - riņķu riņķuos U., riņķu riņķis od. riņķu riņķiem (riņķam U.), rund herum: ja es viņu drīkstu... riņķu riņķuos līdzi raut Rainis. nu es braukšu riņķu riņķis pa eglīšu galiņiem BW. 2333. riņķu riņķiem zakīt[i]s lēca 23568, 6. Nebst estn. rink "Ring, Kreis" und li. rinkė "Ring" und (bei Miežinis) rinkis "riņķis" aus mnd. rink "Ring, Kreis".

Avots: ME III, 529

savvaļîgs,

1): dzīvi savvaļīgi atstāt Jauns. Raksti V, 175; freiwillig
Diet.

Avots: EH XVI, 467

sê̦du, sê̦dus, Adv., sitzend U.: sē̦du celt, uzcelt, sitzend erheben, sitzend hinsteilen U. sē̦du celties, sich zum Sitzen erheben U. arī bērniņa mātei jāapģērbjas kâ baznīcniecei un jāsēd gultā sē̦dus BW. I, S. 192. kas jūs dīda, sveši ļaud[i]s, ka jūs sē̦du nesēdiet? BW. 20837. tik es sē̦dus (Var.: sē̦du) neatkritu, pēc ābuola skatuoties 10841. vārdus pusmiegā sadzirdējis, uzlēca sē̦dus LP. V, 199. uz zirgu sē̦dus Etn. II, 82. uz maura re̦dz studentus, gan . . . gulus, gan sē̦dus ap alus kurvjiem Lautb. Luomi 146. spaiņa nevajaga atstāt sē̦dus, bet apgāztu LP. V, 56.

Avots: ME III, 824

se̦ka,

1) die Aufeinanderfolge
Celm., Wid.: augu kārta (se̦ka) Konv. ² 238, die Aufeinanderfolge der Getreidearten Celm.;

2) Plur. se̦kas Wid., Karls., die Folgen:
kuodumam nav ne˙kādas ļaunas se̦kas Etn. IV, 113. šādai uzņemšanai būs labas se̦kas A. XI, 108. sūdzība tika atstāta bez se̦kām Tiesu kal. 139.

Avots: ME III, 813

sēklenīca Manz. Lettus, St., V., Grünh., sēklenīce U., sēklinīca, sēklice JR. IV, 81, sēklenīdze Katzd., sẽklēnieks Nötk., sèklenieks ² Prl., sèklinieks ² Gr.-Buschh., sēklinieks U., Lubn., der Saatstock, die Saatfrucht: sē̦klas krājums sēklenīcā izbeidzies Konv. ¹ 249. dažādu augu sēklinīcas Veselis Saules kapsē̦ta 74, kāpuostu sēklenieki MWM. VI, 113. burkānu rutku sēkliniekus Vīt. 7. rāceņu sēkus guovis āpē̦dušas Gr.-Buschh. sēklinieki (Saatkartoffelstauden) izsauši Ebenda, iestādītās saknes apzīmē par sēkliniekiem Konv. ² 3517. (fig.) iekrātiem vārdiem bij . . . jābūt par sēkliniekiem, par ce̦lmiem Kronw. rutks atstāts par sêklenieku, priede - par sẽklenīcu PS.

Avots: ME III, 825

sēriêns, das einmalig in die Heizriege zu führende od. angeführte Korn: sēriens jāve̦d nuo lauka Janš. lai stātuos pie sēriena ievešanas siltrijā Janš. Dzimtene IV, 148. Zu sērt I.

Avots: ME III, 829

I sē̦rs,

1) sē̦rs C., Ramkau, Ranzen, Adj., traurig, trübe, kummervoll:
sē̦ras dienas BW. 4242. sē̦rs mūžs Spr. sē̦ras dziesmas BW. III, 1, 30. vientults, atstāts un sē̦rs Zalktis I, 114. bē̦rzu . . . stāvi . . . ar sē̦ri nuoliektām galuotnēm Vēr. I, 1286. šuogad sē̦ra vasariņa: laukā puķes neziedēja, meitas puišus nemīlēja BW. 12778, 1;

2) verwaist, eines Angehörigen beraubt:
sē̦rs nuo tē̦va, sē̦rs nuo mātes, sē̦rs nuo īsta bāleliņa BW. 4I37, I;

3) Subst., Kummer, Bitterkeit
U.: tāds sē̦rs kakla galā, so bittere Not reicht bis an den Hals U. Dürfte auf sē̦rs III beruhen.

Avots: ME III, 830

siltrija, die Heizriege: (dūmi) veļas un vandās pa siltrijas luodziņiem āra Janš. Dzimtene ² II, 15. lai stātuos pie sēriena ievešanas siltrijā Dzimtene IV, 148.

Avots: ME III, 840

skaidrinât, tr., erhellen, erleuchten, klären (eig. u. fig.): zibens gaisu skaidrina Seifert Chrest. II, 37. jauns un skaîdrināts stāties... dieva priekšā Austriņš Nuopūtas vējā 97. vgl. li. skaĩdrintis "sich aufklären".

Avots: ME III, 864

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III ⁴ , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

šķupsnis: auch Fehteln, Lemb., Linden in Livl.; "kušķis" Sermus; linu š. Atašiene, (hief auch matu š.) Erlaa, Sauken, Saussen; naudas š. AP.; viss mežs nuocirsts, - atstāts tikai šķupsnītis alkšņu Bers. tāds š. linu vēl nenuoplūkts Adsel.

Avots: EH II, 641

I šļaka,

1): šļiku šļakām iet PV. "(skr)iet pa dubļiem, ka dubļi šķīst un šļakst uz visām pusēm; slapjām kājām ejuot atstāt netīras pē̦das; beim Giessen nach allen Seiten spritzen (intr.)."
In der Bed. 2 nach Sehwers Unters. aus d. Schlack "nasser Schneefall, Schneeregen".

Avots: EH II, 643

slìet,

1): status s. Lubn. rudzu kuopiņas s. statiņās AP. kad slies, tad uzslies Upītis Pirmā nakts 229; ‡

3) schlagen
Iw.: bezguožu gani ar kuoku slej aitām virs[ū]. Refl. -tiês,

1): "nuostāties atbalstuoties pret kādu priekšme̦tu" Auleja; vor "sich bäumen"
ME. III, 940 ist "2)" einzuschalten; vai tu sliesies (= celsies) ar...! stārasta tē̦vs jau sen kājās A. Upītis Pirmā nakts 229. zirgs slienas uz pakaļas kājām Saikava. jumts caurumains, ... pa muguras virsu slējās piesluoga krusti A. Upītis Pirmā nakts 185. ceļš .. sāka lē̦ze̦ni s. kalnup 23.

Avots: EH II, 528

‡ šmãžuôtiês Dunika "vairākkārt aizliekties vai aizstāt gaismai priekšā".

Avots: EH II, 648

spaîdîgs: centies atstāt šuo spaidīguo gaisu Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), S. 10.

Avots: EH II, 544

spaile,

1) spaĩle Gramsden, Dond., Gold., Iw., Lin., Dunika, Wandsen, Nigr., Frauenb., Gr.-Essern, spaile Samiten n. U., Luttr., Kalleten, LievenBersen, Hasenpot, Lasd., spailis L., U., um Tuckum, Talsen ("in Burtn. unbek."), der Strich, die Schwade (vāle) des Mähers (spaīle) Rutzau, . (spaĩlis) Bl.: spailes gali Tr. nar. p. № 97. meitas ārda spailes Dunika. priekšpļāvēja spaile bija platāka kâ citiem Dunika. tiem ar savu spaili... pa priekšu ejuot Lautb. A. v. J. 1892, S. 305. stāties spailes galā Upītis St. 11. kādu platu spaili viņš pļauj! Stenden, Spahren. šinī pļavā krietna zâle, - redz, kādas platas spailes! Dond. dieva dē̦ls sienu pļāva; spailes gali Daugavā BW. 33764. tevis gaida pie auzu spailītes 22627. auzu spaiļu ritinātāji Janš. Bandavā I, 195;

2) = spaiglis, Stecken, an einem Ende gespalten, um etwas einzuklemmen (z. B. eine Schlange) U., Bielenstein Holzb. 681, (mit ai) Kr., C.; spailes, Werkzeuge zum Fangen von Tieren Lemsal n. U., Bielenstein Holzb. 599 (spaile, spailis); Tortur, Falter ("scheint nicht gebräuchl.") U.; die Klemme: kas kait tev . . . ? kādas . . . spailes? Kril. pas. 59. glēvības spailēs Rainis Götes dzeja 47. apaž nelaimes spailēm spaidītam tapt Manz. Post. I, 376. mūsu spailes (Bedrängnis) ir stiprākas kâ duomājām Antonijs un Kleop. 91. tautas daļa iekļuva grūtās spailēs Tēv.; Maulkorb des Hundes: spailes galvā maukt A. VIII, 132; Scheren der Krebse: spailēs ir smalkāka gaļa Konv. ² 2984; spailes ² , eine Zange Bauske; izkapts spailis ² ("?") Bauske;

3) auch spailis U., ein Setznetz
U., Bielenstein Holzb. 653, 670, (spailes) Wandsen, allerlei Fischergeräte zusammengefasst Lasd. ("hier in der Intonation von spaile 1 unterschieden"), (spails ² ) N.-Bartau: zvejuojam ar ciemiņu uz pusēm: mums pašiem nav spaila N.-Bartau. mums ir pilnīgs spails ² (N.-Bartau): laiva, vadus, . . . tīkli un visi citi zvejas daikti Janš. Dzimtene IV, 165. zvejnieks rādījis uz visu savu spaili LP. VI, 168. rītā (zivju) pilna spaile 1011. uz jūru ar spailēm tēvs . . . iet Jauna Raža IV, 117. nakts-spaile jeb lašu tīkli Etn. II, 107. dārga zvejas spaile R. Av. 1912, № 34. spaile, Setzangel Freizirl;

4) spailītes Talsen, = sienavāles 2. A1s das Ausgespreitete (in der Bed. 1 eigentlich wohl die Spannweite des mähenden Armes) nebst spīle, spīlis "Zwicke, Holzgabei" zur Wurzelform spei- "sich ausdehnen" bei Walde Vrgi. Wrtb. II, 656 ff., s. auch Persson Beitr. 397.

Avots: ME III, 981

stadiņš,

1) der Spricker
U., Bielenstein Holzb. 177;

2) der Sprickenzaun
Wid.;

3) = statiņš, der Getreidehaufen: rudzu stadiņi Oselshof; stadiņi, aufrecht an einander gelehnte Flachsoder Getreidegarben Bers., Schibbenhof; stadi(ņi), kleine Roggen- oder Gerstenhaufen Hirschenhof;

4) eine Stütze für junge Bäumchen oder Äste Frauenburg.
Nebst gr. στάδιος "stehend, steif" resp. σταϑερός "stehend, unbeweglich, fest" zur Wurzel von stāt; vgl. auch stadags.

Avots: ME III, 1037

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041

stèdinât ² Mar., zurücktreten machen,lassen: stēdini zirgu atpakaļ! Mar. n. RKr. XV, 137. Mit dem Vokalismus von ahd. stāti "bestehend". mnd. stēde "fest"?

Avots: ME IV, 1062

‡ *struõgulains, = spaļaîns (?): lini tik struõgule̦ni, ka nevar vērpt; kulstuot atstāti kauli iekšā Seyershof.

Avots: EH II, 592

šūpuotne,

1) Plur. šūpuotnes, s. šūpalas;

2) das Wiegen, Schaukeln:
K. ... izlēca nuo ratiem, bet šūpuotnei pieradis, uz cietas zemes nevarēja tâ uz reizes stingri nuostāties Duomas I, 7.

Avots: ME IV, 111

I svàlbs ² Saikava, Odsen, Kussen, ungenügend zusammengedreht (vom Faden oder Strick) Druw.; locker, lose Lubn. n. Etn. III, 1; bequem (von Kleidern) Celm.: dzija neiet... gruoda, vai arī svalba A. XI, 83. valgs atšķetinājies svalbs, dzija atstāta vērpjuot gluži svalba jeb jē̦la Druw. n. RKr. XVII, 80, Meiran. svalˆbi (Gr. - Buschhof) oder svàlbi ² (Lubn., Sessw., Fest., Adl., Saikava, Warkl.) piesiet. palaid Striķi Svalbāk! Fest. Dürfte nebst svalbuôt und svalms zur Wurzel von svalstît gehören; anders Būga KSn. I, 288.

Avots: ME III, 1142

svešuotne Warkl., Warkh., Pilda, svešuote Warkl., = svešiena: neatstātu viņa miesu svešuotnē Latg. 1921, No 50, 1 ¹ tu bēgi un svešuotnē šķīries nuo mums ebenda 1922, I, 2.

Avots: ME III, 1152

I tacis U., Mag. III, 1, 128, A. XX, 947, Adsel, Grünhof, Neugut, Nötk., Zarnikau, Salis, Stenden, Stockm., Sauken u. a., tace U., Seew. Mag. XIII, 41, die Fischwehr U., "akmeņu un kuoku krauja upē" Saikava (tacis), "aizžuoguojums zivu ķeršanai nuo mietiem un iepītiem žagariem; starpās atstāti vārti, kur ieliek venteŗus" um den Lubahnschen See (tacis): tačus ierīkuojuot, vis˙pirms nuostāda akmeņiem nuokŗautus "âžus" ar pierēm pret straumi; gar āžu kājām piestiprina divas kārtis, pie kuŗām tad pieslien ap 5-6 pē̦das augstus un ap 2-21/2 pē̦das platus "tāriņus" (redelītes, kuŗām laši nevar izlīst cauri), tâ ka laši iedami pret straumi visur atduŗas pret šiem tāriņiem un tâ beidzuot atruod vienīguo izeju, kas ieve̦d "būrī" Üxkül. zvejnieks upītē ietaisījis taci un tacī licis tīklus LP. VII, 1311. upi ne˙re̦ti aizžuoguo ar tâ sauktuo taci Konv. ² 2841. pe̦lduošuos kuokus zvejuo kuopā pie tacēm, kas sastādās nuo viņiem pašiem Kaudz. sāls acī; čūska tacī Birk. Sakāmv. 132. spuraina bārda, de̦guns kâ tacis Lapsa-Kūm. 149. Le. tacis wahrscheinlich aus *taciss = li. takišas "eine Lachswehre", resp. (haplologisch) aus *tacisis = li. (in Kvėdarna n. Pon. gov. II, 27) takišỹs dass.; vgl. auch apr. takes "Wehr" und dazu Trautmann Apr. Spr. 444 f. Nebst le. ietacis dass. nach Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f. (als ein Geflecht) zu arm. ťeḱel "to twist, to warp" u. a.; anders (zu le. tecêt) Miklosich Etym. Wrtb. 348.

Avots: ME IV, 121

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt ² Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124

tãrmasa Līn., Plur. tārmasas, Geschwätz, Faselei: tās ir tikai ļaužu tãrmasas Janš. Dzimtene ² I, 135. neklausi tārmasas! II, 241. grābstāt tik tukšas tarmasas Mežv. ļ. I, 341. izduomātas tarmasas viņa jums sa-stāstījusi Precību viesulis 32. - tãrmasu kule, wer bis zum Überdruss lange spricht N.-Bartau. Wohl nebst li. tarmà "Ausspruch" zur Wurzel von tārlât.

Avots: ME IV, 149

te̦kâtnis Nötk., te̦kātnis Spr., AP., Lennew., Sessw., Tirs., te̦katnis Bers., te̦katnis U., ein Kind, das schon zu laufen anfängt U.: divi te̦katņi bē̦rni LA. bārenīte bija tuoreiz vēl sīka, maza meitenīte - te̦kātnīte, kas gana vietu nevarēja vēl aizstāt Janš. Bārenīte 22; te̦kâtnis, ein Jungschwein, das hin und wieder aus dem Stall hinausgelassen wird Kl.

Avots: ME IV, 158, 159

tiẽpuons (unter tiepuonis),

1): auch Seyershof;

2): auch im Sing.: bē̦rnu, kas tiepuonu dze̦n, ... var atstāt rauduošu Pēt. Av. III, 251.

Avots: EH II, 688

I tikt (li. tìkti "taugen, passen") Dond., Dunika, Frauenb., Kand., Karls., Sessau, Stenden, Wandsen, tìku, tiku, gefallen, belieben (sonst gewöhnlich mit pa-) U.: kâ tīk, wie's gefällig ist U. man tāda būšana netīk, mir gefällt ein solches Wesen nicht U. ja tev ir (auch) tika (oder ein Nomen?), man nepatika VL. tikt man tīk tautu meita BW. 14791, 2. tas man tika alutiņš smalkajām putiņām; tā man tika tautu meita smalku zīļu vainadziņu 11496. prātam tika tautu meita 14791, 1. (man) pašam tika prātiņam (gefiel mir selbst) Biel. 1307. tīk un bail Kand. es viņai netiku (gew.: nepatiku) ich gefiel ihr nicht U. - Part. praes. pass. tìkams, gefallend, gefällig U.: ņēm[u] meitiņu tīkamuo Biel. 891. kad es ņemšu līgaviņu, es dabūšu tīkamuo BW. 8405. tīkamuo priedi dēju, tīkamuo uozuoliņu; tīkamā mātes meita man krekliņu šūdināja 11526. tīkamu arājiņu 472; 25917, 1. ar tīkamuo vīrieti Janš. - vai tīkams? ist's gefällig? U. tīkams (Var.: tīk jums; wenn es euch gefällt), tautas, ņe̦mat mani! BW. 4945 var. dējat pašas, kā tīkamas (wie es euch gefällt), pa savam prātiņam! 30382. Refl. -tiês,

1) gefallen, belieben:
lai smejas, kam tīkas (gew.: tīk, patīk) Dickeln n. Latv. Saule 1929, S. 801. gabaliņš, cik mazs vien tīkas LP. IV, 1. vecītim bijuse nauda, bet tuo... dē̦lam atstāt neticies VII, 1112. puisim . . . netikās uz mājām iet JK. V, 1, S. 57. ēdīsim, cik tiksies, kastaņu Krilova pas. 49. pa ruožu dārziem tīkas tai iet Apsk. v. J. 1903, S. 429;

2) einander gefallen:
jūs tā viens uotram tīkaties un mīlaties Janš. Dzimtene V, 265;

3) sich zutragen, sich begeben
L., St. (li. tìktis "sich ereignen"): taču brīnumi dažreiz tiekas JR. IV, 17;

4) sich, einander treffen, begegnen
(vgl. li. susitìkti "begegnen"): kur mēs abi tiksimies? BW. 11538 (ähnlich 11641; 12218). kas re̦ti tikušies LP. V, 325. ar māti ticies Apsk. v. J. 1903, S. 624. Zu tèikt; zu tikties 3 und 4 wird jetzt das Präsens unter dem Einfluss von tikt II mit ie (statt i) gebildet. Doch könnte vielleicht tikties 3 zugleich auch zu tikt II 5 gehören.

Avots: ME IV, 183, 184

‡ tirduoņa "ilgstuoša, intensīva tirdīšana" (?): (šaubu apstātam cilvē̦kam) tirduoņu pavairuoja vēl ... nejēdzīgais uzbrukums Austriņš Raksti IV, 561.

Avots: EH II, 683

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î ² ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206

trešelniẽks, einer, der gemeinschaftlich mit zwei andern einen Bauernhof besitzt od. bearbeitet: tam nākšuoties savu trešelnieka vietu leišu mājās atstāt Janš. Bandavā I, 377. Zur Bildung vgl. pušelnieks.

Avots: ME IV, 232

I ula, ‡

2) als Schimpfname (?):
eit[a], ulas, iekšā! kuo valstāties? BW. 20772.

Avots: EH II, 712

ule,

1): auch Frauenb., Hasenpot, Kal., NB., OB. (weitere Angaben bei Būga Liet. k. žod. CXVI); ‡

2) als Schimpfname (?):
eit[a], ules, iekšā! kuo valstāties? BW. 20770 und 20771.

Avots: EH II, 712

ūpêt U., -ẽju, ūpuôt U., refl. ūpêtiês U.,

1) schreien (von Eulen und wilden Tauben gesagt)
U.: paladas (hochle. für pe̦lē̦das) ūpēs . . . atstātuos namuos Glück Esra 13, 22;

2) lallen (von Kindern)
Bergm. n. U.

Avots: ME IV, 409

I uzdiêgt,

2): "reihen, fädnen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; "izdiegt" ME. IV, 325 durch "uzdiegt" zu ersetzen! ‡ Subst. uzdiegumi J. Ezeriņš Majestātes kaz. 112.

Avots: EH II, 721

uzduoms, die Absicht, der Einfall: nuo sava... uzduoma atstāties J. Zvaigznīte Raksti 122.

Avots: ME IV, 327

uzļãvĩba, das Vertrauen, die Zuversicht: meiteņi ietu ar uzļāvību tev līdz Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 35. viņš neturuot par guodu... bēgt, kad e̦suot atstāts ar uzļāvību brīvībā IV, 16. nedrīkstēja... krusttē̦vam ar draudzības uzlāvību tuvuoties 31.

Avots: ME IV, 354

uzmaš,

1) uzmaš Saikava, uzmašām Bers., Marzen, Selsau, Sessw., uzmaši Kl., uzmašu Prl., Adv., absichtlich
(uzmašām) Diez n. Plūd. Llv. II, 68, U., Erlaa, (uzmašu) Kl., (uzmašus) Salisb., besonders, zu dem Zweck (uzmaš) Budenbrock, Golg., N.-Laitzen, (uzmašām) AP., C., Fehgen, Fehsen, Laud., N.-Peb., Saikava, Selsau, Sessw., Tirsen, (uzmaši) Dr., Laud., Saikava, (uzmašu) Bers., (uzmašus) C., Sessw., unnütz, ein übriges Mal (uzmaš(i)) Ramkau: man ne˙kad negadījās gar tevi iet; svētdienā gribēju uzmaš pie tevis aiziet Budenbrock. pa ceļam viņš varēja sasniegt arī Linumu, lai nebūtu jāiet turp uz-mašus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 174. es taču uzmaši (zu einem bestimmten Zweck, mit besonderer Absicht) atnācu Saikava. nu tīri uzmaš jāiet uz buodi. tikkuo biju, un ej nu atkal! Saikava. uzmašu jau es uz viņsē̦tu neiešu Prl. n. FBR. VI, 114. atnes visu uz˙reiz, lai nav vē̦lāk uzmaš jāiet! Ramkau. iedams pajem lāpstu, lai nav jāiet uzmaši! ebenda. dziedātājiem... nevajadzē̦tu uzmašus uzstāties ar krievu tekstu, ja uz tuo nespiež sevišķa vajadzība RA.;

2) uz mašām, Adv., überhin
St., drüber hinaus U.: duod uzmašām! gib eine Zugabe! U.

Avots: ME IV, 355, 356

uzplītiês, sich (mit Bitten und Drohungen Kurs.) aufdrängen Bers., Kalzenau (mit ì ² ), Laud., Meiran: sieva uzplijās vīram LP. VII, 513. nevar ne˙kur patapt, uzplijies kâ nelabais uz manis Laud. saimnieks uzplijās, lai nu duoduot apsuolītuo mantu LP. VI, 616. "pastāstāt...!"viņa uzplijās Vēr. I, 1427.

Avots: ME IV, 367

vaiduls "?": tāds vaiduls, . . mātes un visas pasaules atstāts bērniņš Stenders Auz. Ern. 26.

Avots: ME IV, 434

vâkt C. (li. vókti "beschicken"), vàkt Neuenb., PS., (mit à ² ) Kr., Prl., (mit â ² ) Iw., Karls., Lautb., Līn., Rutzau, Praes. -cu (U.) od. -ķu (Autz n. U., Frauenb., Rutzau) od. -ku (Lautb., U.), Praet. -cu od. (Autz n. U.) -ķu (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Dond., Drosth., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Ruj., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm.),

1) deckeln
(?) U.;

2) ernten
U., Bielenstein Holzb. 343, Memelshof, (mit â ) Sehren; zusammennehmen, wegschaffen, unter Dach und Fach bringen U., (mit â ² ; Praes. und Praet. -cu) Adiamünde, Bauske; sammeln (mit à ² ; Praes. und Praet. -cu) Erlaa, Kl., (mit â ² ; Praes. und Praef. -ķu) Dunika, Frauenb.: kartupeļus vākt (einheimsen) Bauske, Memelshof, Sehren. sēnes vākt Dunika. vāc savas mantas kuopā! Adiamünde. vāc traukus pruom nuo galda! Siuxt, Sonnaxt. dzirdēja paipalu mātīti... vāķam kuopā izklīdušuos cāļus Janš. Dzimtene ² I, 49. vākdams ceļu, tas ir ar grābekli sagrābstīdams un uzlasīdams nuobirušuos siena kušķus Bandavā Il, 75;

3) (ein Kind) warten
(mit à ² ) Sonnaxt, (mit â ² ) Dunika (Praes. und Praet. -cu od. -ķu), Frauenb., Gold., Siuxt (Praes. und Praet. -cu); hüten, aufpassen: steidzies mājās bē̦rnus vākt Janš. Dzimtene ² I, 219. es vākšu mazuo Paipala 14. ķēvi viņš ne˙kad daudz nevāķis 50. Sprw.: kam lieta piede̦r, tas tuo vāķ Birk. Sakāmv. 76;

4) auffordern:
brālīti sērsti vāķu (Var.: aicināju) BW. 15902 var. ve̦lns... vāc tuo atkal dancāt Pas. V, 369 (aus N.-Bartau). vācis, lai nākuot dancāt ebenda. Refl. -tiês,

1) sich zusammentun
U.: mēs turējāmies un vāķāmies, un nu es viena un atstāta! Janš. Bandavā I, 308;

2) sich wohin begeben, zurückziehn, Zuflucht suchen
U.: vāķies nuost! packe dich fort! U., Frauenb. tā uotra vāķas nu pruojām Janš. Precību viesulis 29. lābāk vākšuos istabā pie mātes, lai man... neuzbrūk Līgava I, 95. - Subst. vākšana,

1) das Ernten, Sammeln, Zusammennehmen;

2) das Warten, Hüten;
vākums,

1) das einmalige, vollendete Ernten, Sammeln, Zusammennehmen; das Gesammelte, die Ernte;

2) das einmalige, vollendete Warten, Hüten;
vācẽjs, vāķẽjs,

1) wer sammelt, erntet, zusammennimmt:
pūķis... bijis mantas vācējs LP. Vl, 52. jau kūmiņas paē̦dušas, nav galdiņa vāķējiņās (Var.: jēmējiņas) BW. 1484;

2) wer (Kinder) wartet, hütet.
Vgl. vâks und vācele I. Hochle. vàkt = wohl aus *vãkt, und vâkt ² woht aus vâkt; vàkt in Neuenb. und bei PS. kann aus Mundarten mit vâkt ² entlehnt sein.

Avots: ME IV, 495

valˆstît: auch Alswig, Blieden, Fehteln, Kalnemois, Lubn., Marzen, Meselau, (mit alˆ ² ) Dobl., Dunika, Jürg., Lemb., Siuxt. Refl. -tiês,

1): kuo valstāties? Tdz, 58761; "ohne Geschäfte umherspazieren"
(mit al) OB. žurkas ... valstās vien pa guovu ežām Janš. Dzimtene V, 114.

Avots: EH II, 753

valˆstît Wolm. u. a., val˜stît Salis, -u, -ĩju, freqn. zu velt, (viel, stark) wälzen, hin- und herwälzen L.: ceļat .., manu pūru, ceļat viegli, nevalstāt! BW.16679, 10. bluķi valstīt pa zemi Dond. viņam zuobu nav, tāpēc viņš tuo kumuosu tik ilgi mutē valsta Kronw. zem kājām... viņu valstīt A. XX, 258. valstīt uz vienu un uotru pusi Dunika. acis valstît Frauenb. Refl. -tiês,

1) sich wälzen
St., U.; sich an esinem Ort müssig und träge bewegen: muca valstās U., die Tonne wackelt U. pa grīdas virsu valstās visādas lietas Mar. n. RKr. XV, 142. sniegi valstās, der Schnee ballt sich U. karīte pa nelīdze̦nu ceļu lē̦nām uz priekšu valstījās Neik. 11. Indriķis pakrita un valstījās savās asinīs Mācītāja meita 94. ilgi vēl gultā valstuos bez miega A. v. J. 1898, S. 17. vai A. jau uz zirgiem aizgāja? - kas tuo duod! vēl jau te˙pat valstās pa māju Kronw.;

2) = balstîtiês 1, sich (mit den Ellenbogen auf etw.) stützen N.-Bartau.

Avots: ME IV, 459

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

ve̦csàimnieks,

1) ein alter Wirt
N. - Bartau; der Vater des Wirtes A. - Ottenhof, Dond., Frauenb., Kandau, N. - Bartau, LP. VII, 431 (aus Dond.): nabaga Graikstiņš, ve̦csaimnieks, akls un atstāts Druva III, 595. - f. ve̦csaimniece Janš. Dzimtene V, 139, die Mutter des Wirtes;

2) der Besitzer eines Gesindes, das von alters her bestanden hat (als Gegensatz zum
jaunsaimnieks "Jungwirt").

Avots: ME IV, 518

vēdît, ‡

3) aushauchen (?):
sakarsē̦tie baļķi vēl vēdīja tīkamu siltumu A. Upītis Sm. lapa 181. vaivariņi ... vēdīja ... smaršu ap klaušiniekiem Pirmā nakts 136 f.; ‡

4) wehen (?):
de̦gunā viņam vēdīja ... zâļu smaržas A. Upītis Laikrnetu griežos II, 186. Refl. -tiês,

1) atstāt vaļā duris un luogus, lai dzīvuoklis vēdas (sich lüfte)
PV.; ‡

2) sich schwingen; fluten (?):
smarša nuo vaivariņu ziediem vēdījās tiem līdzi A. Upītis Pirmā nakts 14. aiz mikluma, kas maijā allaž vēdās laukā nuo ... sienām Sm. lapa 363.

Avots: EH II, 774

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

III vere (Neologismus?), Öffnung, Loch: atstāta tikai vienā stūrī neliela v. Jauns. Augšz. 4.

Avots: EH II, 771

vḕrpiêns, vērpens ("Spinnerei") L., das einmalige Spinnen U.: līdzšinējiem māju vērpieniem . . . vajadzēja nuostāties Kaudz. Vecpiebalga 57; Spinnarbeit, zu Spinnendes (?): Zana ņēma atkal nuo mātēm vērpienus Tirzmaliete Uz kuru pusi 10.

Avots: ME IV, 564

I vir̃ga, die Neunaugenwehr Salis: starp virgām atstāts ūdens ceļš, kur pluostus var cauri laist Etn. IV, 65. Nebst virgi II aus dem Estnischen (vgl. estn. pū-wirg "Baumhecke")?

Avots: ME IV, 604

viskim, Adv., ganz und gar Manz. Lettus: tev nebūs viskim atstātai būt Manz. Post. III, 164. ka jums visās lietās allažiņ, ciek jums viskim gan ir, pārpilnu e̦sus (dass ihr in allen Dingen volle Genüge habet) Glück II. Korinther 9, 8. jūsu lūgšanas lai viskim pie dieva zināmas tuop (in allen Dingen lasset eure Bitte... vor Gott kund werden) Philipper 4, 6. viskim samaitāts, gänzlich verdorben Für. I (unter maitāt). Vgl. višķim.

Avots: ME IV, 623

zalba,

1): ar zuobiem neiekuostu, pierē zalbas neatstātu Tdz. 57731, 1.

Avots: EH II, 800

ziedeklis, = zieduoklis: stāties ar Franci pie ziedekļa Mācītāja meita 66.

Avots: ME IV, 738

ziêduoklis, der Altar: mājas dieva zieduoklis LP. VII, 343. uz akmens zieduokļa Seifert Chrest. III, 314. svē̦tas birzes, zieduokļi un svētnīcas Pūrs I, 99. zieduokļi, kas uzce̦lti atstātās vietās Vēr. II, 1088.

Avots: ME IV, 741

I žūrêt, -ẽju,

1) (viel, unzweckmässig) giessen
Burtn., Oppek., Salis, Salisb. und Wolm. n. U., Ramkau, Lettihn, Odsen, Tirsen, Schujen, (mit ũ ) AP., Bauske, Kegeln, Smilt., Wolmarshof, (mit ù ² ) Adl., Golg., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Prl., Sessw., Stom., (žũrât) Frauenb., Katzd., Schnehpeln: dē̦lu māte alu dara, žūrāt žūrā; trīs dīķu ūdeņa, pušpūra miltu BW. 23459;

2) Wasser tragen
Burtn., Oppek., Salis, Salisb. und Wolm. n. U., Sermus, (mit ũ ) AP., C., Jürg., Kegeln, Trik., Wolmarshof; "nest, krāt šķidrumu, ūdeni (fürs Vieh) Nötk. (mit ũ );

3) "die erste Brahge einstellen"
St.; Bier brauen (mit ũ ) Arrasch, Wandsen, (mit ù ² ) Sessw.: atstāt alu žūrējam (Var.: brūvējam) BW. 26202 var.;

4) schmoren, viele Speisen kochen
W. - Livl. und Seew. n. U.; etwas Unschmackhaftes kochen (žũrât) Schibbenhof;

5) "iejaukt maizi" Kosenhof (mit ũ ), Lös.: trešdien maizīt[i] žūrēja, ce̦turtdien beķerēja BW. 2217;

6) andauernd (stark
Mar., Lettihn, mit ù ² ) regnen Lems. n. U., Spr., Memelshof, (mit ũ ) Wandsen, (mit ù ² ) Adl., Bers., Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lubn., Meiran, Prl., Sessw., (žūrât) Kreuzb., Pernigel, Plm., Vīt., (mit ũ ) Frauenb., Schnehpeln, (mit ù ² ) Fehsen, A. - Laitzen, Meselau, N. - Schwanb.: lietus žūrā augu dienu Vīt. lietus tâ žūrē, ka ganiem nav ne vīlē sausumiņa Vīt. 79. kâ nuo sējas laika sācis, tâ žūrē vienā žūrēšanā 9. žūrē lieti Juris Brasa 28. žūrāt vairāk dienu nuo vietas Janš. Dzimtene V, 270;

7) saufen
Allunan und Lems. n. U., viel trinken Pērse, Ramkau, (mit ũ ) AP., Arrasch, Bauske, C., Smilt., (mit ù ² ) Bers., Golg., Prl., Sessw.: varat jūs tuo alu žūrēt! Ramkau;

8) (ins Bett
Pernigel, Vīt. [žūrât]) urinieren U.: viņš tev necelsies augšā, bet žūrā gultā Vīt.;

9) intr., fliessen
Lubn., Meiran. Zu žūre I.

Avots: ME IV, 837

I zvalstît Bers., Burtn., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., KatrE., Lappier, Lennew., Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Saiakava, Schwanb., Serbigal, Sessw., Smilt., Sonnaxt, Trik., Warkh., Wolm., (mit alˆ ² ) Bauske, Dond., Dunika, Frauenb., Gramsden, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, -u, -îju, = (s)valstît, wälzen; (hin und her wälzend) wanken, wackeln machen; schwanken L.; schaukeln (tr.) Bauenhof, Dickeln, Grünw., Matthäi, Podsem, Puikeln, Wessen: ceļat, tautas, man[u] pūriņu, ceļat viegli, nezvalstāt! BW. 16679 var. bē̦rns zvalsta krē̦slu Dunika. zvalstīt mietu Schujen. vē̦tra zvalsta kuoku, labību. kuo tu izkapti zvalsti? MWM. VI, 453. brāļi viens pret uotru āvas zvalsta 485. mucu skaluojuot vajag zvalstīt Vīt. acis zvalstīt "äugeln" Segew. Refl. -tiês,

1) wackeln, wanken, schwanken V., Spr., N. - Peb., (mit alˆ ) Burtn., Lappier, Lennew., Mar., Ronneb., Serbigal, Smilt.; schaukeln (intr.) Dunika (mit al ² ); wankend gehen (mit alˆ ) PS.: zeme... zvalstīsies kâ viena būdiņa Glück Jesaias 24, 20. ve̦zums zvalstās C. kamanām ātri zvalstuoties uz vienu un uotru pusi Janš. Bandavā I, 272. sē̦stuoties tā (= laiva) stipri zvalstījās Juris Brasa 106. dzē̦rājs iedams zvalstās vien Mar. n. RKr. XV, 145. tapa mē̦tāti un zbalstījās Psalm 107, 27. Svārpstiņš viegli šurp turp zvalstīdamies tenterēja pa ceļu pruojām A. XX, 83. uz kuo sistēma labi balstās, kad tai stutes šitâ zvalstās? Zobg. kal. 1910, S. 7;

2) sich wälzen
Dr., Spr., Ellei, Grünw., Nötk., N. - Peb., Sessau, (mit alˆ ² ) Ahs., AP., Schibbenhof: slimnieks zvalstās pa gultu Ahs. n. RKr. XVII, 66, Schibbenhof. ļaudis sēdēja... gultās zvalstīdamies Kaudz. M. 294. kūtrs zirgs zvalstās N. - Peb. dažreiz cūka zvalstās un nuogul visus sivē̦nus AP. citām jāja precinieki, es pa˙priekšu zvalstījuos BW. 7918, 4 var. acis zvalstās (rollen) Segew.;

3) sich ohne Arbeit herumtreiben, trödeln, faulenzen
Etn. IV, 164, AP., Fest., Kokn., Linden in Livl., N. - Peb., Schujen, Wessen, Vīt., (mit alˆ ) Aps., Bewershof, C., Lub., PS., Smilt., (mit alˆ ² ) Gramsden: zvalstās kâ dienas zaglis Wessen. viņš vairāk zvalstās ("šuŗ tur atsē̦stas, nuogulstas") nekâ strādā PS. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 764