Paplašinātā meklēšana

‡ dze̦ltānâda, ein Gelbhäutiger Pas. IV, 95 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 353

dze̦ltānis, [dze̦ltainis Wid.], ein gelbes Pferd RKr. III, 1288.

Avots: ME I, 542

dze̦ltāns: auch Erlaa n. FBR. XI, 15, Orellen n. FBR. XI, 38; Auleja; N.-Peb:, OB., Perkunen; Preiļi (Kur. Nehrung), Ramkau, Sessw., Smilt., Trik., (-āns) Fest., Saikava.

Avots: EH I, 353

dze̦ltãns PS., [AP., Kl., Drsth., Bers.], Wolm. (li. geltónas), dze̦ltains BW. 11479, 4, dze̦lˆtẽ̦ns [Nigr.], Neuenburg. dze̦lte̦ns Kand., gelb: meža druva dze̦ltainām vārpiņām BW. 10227. lai tā man neizbē̦g, gūstāmā dze̦ltainā (Goldmädchen) 13389. dze̦ltaina bārzda Por. dze̦ltāns mans kumeliņš BW. 11502. dze̦ltāni (Var.: dze̦ltaini. dze̦ltē̦ni) matu gali 11479. dze̦ltānā kaite. vaina od. slimība, die Gelbsucht. dze̦lte̦ns mans sviests kâ vasks Tr. IV, 455 od. kâ dze̦ltē̦nā puķe 488. vēl jau dze̦lte̦ns aiz ausīm, von einem jungen, vorwitzigen Menschen.

Kļūdu labojums:
meža druva= miežu druva
gūstāmā dze̦ltainā = dze̦ltainā cielaviņa

Avots: ME I, 542

dze̦ltãnums [li. geltonùmas], dze̦lte̦nums Kand., das Gelbe: uolas, kam divi dze̦ltānumi LP. VI, 125.

Avots: ME I, 542

iẽdze̦lˆtãns: auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 511

iẽdze̦lˆtãns PS., [Wolm., Arrasch, Jürg., iêdze̦ltans ² Salis], iedze̦ltains, iẽdze̦ltē̦ns [Nigr.], iẽdze̦lte̦ns [Bauske], geblich: iedze̦lte̦ni matu gali BW. 26367. iedze̦lte̦nas cielaviņas 30987, 1.

Avots: ME II, 13

jâtãniskis, Adv., rittlings Trik.

Avots: ME II, 107

‡ ķe̦tãns NB. "ein dicker Mensch".

Avots: EH I, 698

krustāniski (unter krustainisks): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Saikava, (mit -an- ) Salis: same̦t pagales k. Fest. malku krauj k.: vienu gabalu tâ, uotru pāri Orellen.

Avots: EH I, 660

krustãnisks, s. krustainisks.

Avots: ME II, 288

laktãns: ar laktānu Pas. XIV, 476.

Avots: EH I, 717

laktãns Smilt., [Wolm., laktẽ̦ns Serbigal], die Laterne.

Avots: ME II, 417

latãns, die Laterne C.: pašiem mājā latāna nebijis JU. Vgl. laktāns.

Avots: ME II, 425

[leĩtãns, ein langebeiniger Mann; ein (grosser, grauer) Hase Jürg., Arrasch]; leitans, der Hase: liels leitans MWM. VI, 118; pe̦lē̦kais zaķis, leitans (lepus timidus) Konv. ² 3533.

Avots: ME II, 446

‡ màitānīca ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Schimpfname ("màita") für eine weibliche Person.

Avots: EH I, 778

neškīstāns (unter nešķīstenis): auch Oknist n. PBR XV, 175, Lubn.

Avots: EH II, 20

padze̦lˆtãns: auch AP.

Avots: EH II, 130

padze̦ltãns, padze̦lˆte̦ns, gelblich: padze̦ltāni matu gali BW. 30894, 10.

Avots: ME III, 21

pirkstāne: auch (mit â ² ) Dunika, OB., Rutzau; adīja pirkstanes Janš. Dzimtene IV, 306 (ähnlich Līgava I, 67).

Avots: EH XIII, 236

pirkstāne N.-Bartau, BW. 2675, = pirkstaine.

Avots: ME III, 223

pìrstànìeks ² Kl., pirstanieks BW. 26030, = pirstainieks.

Avots: ME III, 227

‡ šèitãn Blieden n. FBR. XVI, 101, hier.

Avots: EH II, 625

slātne "?": cementakmeņu slātne B. Vēstn.

Avots: ME III, 924

stāns, ein Weiberhemd Infl. n. A. 1896, S. 163. Wohl aus r. станъ (рубахи) "Hemd ohne Ärmel", wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 606,

Avots: ME III, 1051

tā`n ² : auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Auleja, Kalupe, Liepna, Višķi, Zvirgzdine.

Avots: EH II, 671

tā`n <sup>2</sup> Borchow, Saikava, Warkl., tā`ņ ² Schwanb., Adv., jetzt: viņš tān pat ite bija Mar. XV, 140. gulēsim ... tān! Zbior XVIII, 472; s. auch tagad. In Bre̦nguļi werde ein tãn anscheinend ohne eine Bedeutung in Sätze eingeschoben, z. B. kuo tān tu darīji mājā? viņš tān aizgāja uz māju.

Avots: ME IV, 147

tànît ² (unter tagad): auch Līvāni, Warkl.

Avots: EH II, 671

tànîts ^2, s. tagad.

Avots: ME IV, 147

teîtãn (unter teît): auch (mit èi) Blieden.

Avots: EH II, 674

titāns, der Hahn, ein grosser Vogel überhaupt Vīt.: redzēju... nuoķe̦rtu medņa tēviņu, tas tik bij titāns! Vīt. 71. Vgl. tatans und tita l.

Avots: ME IV, 198

ze̦ltānīte, s. zeltene.

Avots: ME IV, 705

ze̦ltāns Lis. "goldgelb".

Avots: ME IV, 705

‡ žvarkstāns "?": (krievi baznīcā) kūpina ar tādu lielu žvarkstānu, taisni kâ bitēm me̦du ņe̦muot Austriņš Raksti VII, 10.

Avots: EH II, 824

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. ² 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. ¹ 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

‡ II àizpīpinât Etn. III, 9, Grawendahl, Grünw., Sessw.: kuo pīpens aizpīpina, tas paliek dze̦ltāns, wer (am Morgen, ohne gegessen zu haben) das Geschrei eines pīpens (eines gewissen Vogels) zu hören bekommt, bekommt die Gelbsucht.

Avots: EH I, 42

akles, akļi, Taubnesseln Mag. III, 1, 87. izmin akļus! BW. 32560, 7; sarkanie akļi "galeopsis ladanum", dze̦ltānie a. "g. versicolor" [= li. ãklès resp. ãkliai "galeopsis"; zu akls 3, vgl. aklās nātres dass.].

Avots: ME I, 62

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu; ‡

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;
‡

10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;
‡

11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês; ‡

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi! ‡

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert; ‡

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292

‡ II blenze "meita, kas kâ akla vai uz ienas vien skatīdamās iet" A. Leitāns.

Avots: EH I, 228

‡ II bricis A. Leitāns, = brice I.

Avots: EH I, 241

britans [Bächhof britāns Salisb., Laud., Bers.],

1) ein grosser Hund, ein groses, fettes Schwein od. ein anderes Tier
Grünh. Etn. III, 130;

2) übertr. auf Menschen u. andere Dinge, bezeichnet das Wort etwas Grosses:
tāds zē̦ns kâ britans Alm. tu redzi, ka viens tādu britanu (auf ein grosses Holzstück bezogen) nevar piegalēt Alm. Nebst li. britõnas "ein grosser Bauerhund" aus wruss. британ "собака британской породы; толстяк".

Avots: ME I, 333

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263

‡ II dalît "līstuot piespiest pie kā" (?) Auleja: lietus dalija, dasita, - tān guļ mieži uz zemes.

Avots: EH I, 305

dasist: dasitis ... sievai uz ple̦ca Pas. VIII, 201. līt[u]s dalija, dasita; tān guļ mieži uz zemes Auleja.

Avots: EH I, 309

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. ² 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465

dze̦lˆtaine [Sissegal], dze̦lˆtãne BW. 13282, 3, gew. Demin. dze̦ltainīte, dze̦ltãnīte BW. 3498. dze̦ltainiņa BW. 7141; 14703, 3, dze̦ltāniņa 10646, dzeltenīte 598, 7 var., dzelteinīte 11403, ein goldhaariges, schönes Mädchen, Goldmädchen, beliebtes Epith, der tautas meita und der Schwester im VL.: nāk dze̦ltaine raudādama BW. 5256, mūs māsiņa, dze̦ltānīte (Var.: dze̦ltainīte, ze̦ltainīte, zeltenīte), tikai līdzi neaizgāja BW. 598 var. jāšu pār Daugavu dze̦ltānīšu lūkuoties, Merkwürdig ist der attributive Gebrauch von dze̦ltaine: Ņabu, Ņabu pa istabu dze̦ltainēm (gew. dze̦ltainām) kurpītēm BW. 16958. 4; brūni dze̦ltaine (gew. dze̦ltāna) ķēve Blaum. MWM. III, 780.

Avots: ME I, 541, 542

‡ dze̦lˆtanis Kaltenbr, dze̦ltānis.

Avots: EH I, 353

dze̦lte̦ngans. gelblich: dze̦lte̦nganas sienas MWM. VIII, 692; [dze̦lˆtāngans PS.],

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦ns [Jürg., Lis., Sissegal, Salis], [dze̦ltē̦ns Līn.], dze̦lte̦nums. s. dze̦ltāns, dze̦ltānums.

Avots: ME I, 542

ḕrglis [wohl aus *ēr(d)lis, s. Le. Gr. § 116 c.], Demin. - ītis, ē̦rglē̦ns (ein Adlerjunges) LP. VI, 805, ein Fem. ērgliene LP. VI, I, 530, der Adler. brūndze̦ltānais ērglis, der Steinadler U., der Goldadler (chrysaetos L.) Natur. XXXVII, 14; dze̦ltānais ērglis, der Falke Bergm. n. U.; mazais ērglis, der Schreiadler Natur XXXVII, 13; me̦lnais ērglis, falco haliaetes U.; sarkandze̦ltānais ērglis, der weissköpfige Adler U., der Falke St.; zivju ērglis, der Fischadler. [Zu li. erẽlis, apr. arelis, aksl. orьlъ, kymr. eryr, got. ara, bret. er "Adler", gr. ὄρνις "Vögel"; vgl. Boisacq Dict. 714, Thurneysen KZ. XLVIII, 61, Trautmann Wrtb. 13.]

Kļūdu labojums:
ē̦rglē̦ns = ē̦rglē̦ns (ein Adlerjunges)

Avots: ME I, 575

gàišdze̦ltaîns, - dze̦lˆtāns, - dze̦lte̦ns od. gaiši dze̦ltains etc., hellblond: gaišdze̦ltaini mati.

Avots: ME I, 588

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

ìegribêt, verlangen, begehren: bē̦rni... iegrib visu tuo, kuo viņi re̦dz A. XX, 923. Refl. - tiês, plötzlich Verlangen nach etwas empfinden: kungam iegribējās gulēt LP. VII, 183. ve̦lnam viņu (kartupeļu) ļuoti iegribējās JK. V, 93. sātāns ir jūs ļuoti iegribējies sijāt Glück Lukas 22, 31.

Avots: ME II, 18

izbalinât, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss bleichen (tr.): šuo aude̦klu e̦smu izbalinājusies gan uz sniega, gan sārmā, bet vēl tas dze̦ltāns Jürg. u. a.

Avots: EH I, 433

izblinis (patr. prt. aut.), gelb geworden (?): ja slimuo ar dze̦ltānuo kaiti, tad saka: izblinis, izdēdējis kâ blins.]

Avots: ME I, 717

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

iztrĩt, ‡

2) gehörig reiben; einreiben:
raudāva, acis iztrina; sarkanas tān Auleja. i. zābakus ar de̦gutu ebenda; ‡

3) auswaschen
Dunika: i. aves pirms cirpšanas. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) reiben; sich reibend besudeln: zirgs krīt zemē, iztrinas uz pļavas Auleja. viss ar dubļiem iztrinies ebenda.

Avots: EH I, 491

‡ izvàķinât ² Auleja "it kâ ruotaļādamies izaudzēt": es juo (= viņu) izvāķināvu; tān kaids vucins izauga!

Avots: EH I, 494

I juõma,

1) eine tiefe, einschiessende Stelle im Wasser
A. Leitāns (in einem handschriftl. Vokabular): viņš juomā savu galu dabūjis: ‡

5) "?": diena riest pie debess juomas (Horizont ?)
platās Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 570

I jūga,

3): jûga Meselau, jûgu ēvele C.;

4): "vajadzīgās lietas pie ratiem" A. Leitāns.

Avots: EH I, 568

I kacinât (li. kãkinti "zur Genüge liefern" ),

1): auch Alswig, AP., Kalnemois, N.-Rosen; vai... darījuši paši uz savas galvas..., kacinājis lielskungs Saul. Burtnieks 1936, S. 27; 2): "kaitēties" A. Leitāns; ‡

3) "?": ķildās un kacināšanā dzīvuot Lenc Spred. gr. 1764-1767, S. 280; ‡

4) "herlangen"
Für. Refl. -tiês: kuo kacinies? voi laidīsi mierā! A. Leitāns; tändeln, charmieren Seyershof: kuo viņš kacinājas tur tik ilgi ar šās? - Zur Bed. vgl. Auch ‡ atkacinât.

Avots: EH I, 573

‡ kalˆnâk, Komparativform zu kalnā (s. kalˆns

6), höher:
k. atguluos - salts; tān lieknī gulu Auleja. kad nāk k., tad ir sarkana smilkte Iw.

Avots: EH I, 578

‡ kāpuris,

1) = kâpurs 2 (mit â ) Zvirgzdine; eine Beule, die von Larven der Viehbremse in der Haut einer Kuh gebildet ist (mit â ) Liepna, Warkl., (mit â ² ) Seyerhof;

2) kāpuri "kanniņas zemes bitēm: kur iekšā me̦dus" A. Leitāns.

Avots: EH I, 602

‡ V kauķis, ein hölzerner Griff, eine Handhabe ("nuo kuoka pietaisīts rags kādam ieruočam, kur var aizņemt ar ruoku") A. Leitāns: manai izkaptij izmuka k.; nevaru vairs tuo krieti turēt.

Avots: EH I, 593

knužinât, ‡

2) bei der Arbeft trödeln
A. Leitāns. ‡ Refl. -tiês, = knubinâtiês Frauenb., bei der Arbeit trödeln A. Leitāns: vai strādāsi! kuo knužinājies?

Avots: EH I, 634

kraņa: zirgs sakaltis kâ k. (ist sehr mager) A. Leitāns. ve̦cam kraņam (Schindmähren) Janš. Mežv. ļ. II, 246.

Avots: EH I, 642

‡ kravada "liels strēķis" A. Leitāns: liela k. malkas.

Avots: EH I, 644

krustainisks, krustãnisks, Kreuzförmig, kreuzweise: ziben(i)s nuozib krustainiski Poruk. kājas krustāniski pārlicies A. XII, 42.

Avots: ME II, 288

‡ ķūznieks A. Leitāns, ein Raufbold.

Avots: EH I, 709

laiksne [Liewenhof], laiksnis [Skaista], N. - Peb.], die See -, Teichrose (nymphaea nuphar) Lub., Druw.: e̦ze̦ruos un upēs baltas un dze̦ltānas puķes - laiksnes Druw., Wid. bālgana gaisma... kâ skautin skāvās ap niedrēm un laiksnēm A. XI, 21. un cik plakani gulēja uz līmeņa zaļās laikšņu lapas un starp tām balti ziedi Poruk, AP. [Mit laiksn - aus * laiksn. -; nebst laiska I, laišķi zu li. laĩšķas, slav. listъ "Blatt", apr. lāiskas "Buch". Vgl. dazu Petersson Ar. und arm. Stud. 91.]

Avots: ME II, 407

laukums,

2): l. pierē - auch BW. 35295: guovij balti laũkumiņi uz sāniem AP. es tev tâ duošu pa de̦guoni, ka laukumi (= laukas I 1) skries A. Leitāns.

Avots: EH I, 723

lèvenis [auch Serbigal, lẽvenis Salis, Līn.],

1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];

2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];

3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]

Avots: ME II, 463, 464

‡ līksne A. Leitāns "purva vieta". Vgl. lìksnis I.

Avots: EH I, 749

lipnîgs,

1 ): tik lipnīga (freundlieh?)
Janš. Līgava II, 325; ‡

2) = lipîgs 1: l. māls Warkl. jaunai kļavai lipnīgas lapas Stenden; kāds tas l. ("gandrīz tik˙pat kâ lipīgs") pie meitām! Leitāns.

Avots: EH I, 744

‡ līsma A. Leitāns "eine moorige Stelle".

Avots: EH I, 751

luôba: luobas laiks

a): auch Heidenfeld, Jürg. (mit uô ); dafür luobu laiks N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043. luôbît,

1): auch Linden in Kurl., (mit uô ² ) Grenzhof n. FBR. XII, 24, Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "pieēsties" (?) A. Leitāns, A.-Ottenhof: viņš luobījās pa pupām; ‡

4) "zum eignen Nutzen und Vorteil ausbeuten"
Diet.

Avots: EH I, 765

lùocîtava,

1): auch (mit uô ² ) AP., (mit ùo ² ) Sonnaxt; ‡

2) eine Haspel
A. Leitāns.

Avots: EH I, 766

‡ II mārksne,

1) das Doppelkinn
(mit ã ) Stenden;

2) die Wamme (?):
juo sarukusi m., juo stiprāks un taisnāks mugurs No govju lopiem (tulk. A. Leitāns, Jelg. 1810), S. 8.

Avots: EH I, 792

matàukla, matàukle, matàuklis, das Haarband: matuos piepina matauklu ar raibi izšūtiem galiem, pīnas aptina ap galvu un pakaļā sasēja nuo matauklas kuplu ce̦kulu BW. III, 1, 16. matauklas - sarkanas, vilnainas, ap divi asis gaŗas lentes, kuŗas pina matuos gre̦znuma dēļ Plutte 65. dze̦ltān[a] mana galva bija, sudrabuota mataukliņa BW. 5503, 1. zaļa zīda matauklīte (Var.: matauklīši 5524.

Avots: ME II, 566

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

‡ me̦mmulêt (kann me̦mulêt bedeuten) A. Leitāns, undeutlich sprechen. Vgl. me̦mulis.

Avots: EH I, 780

milˆzuonis [Domopol, Warkh.], C., [milzuons Pas. II, 179], milzuons U., der Riese: šie cīniņi salīdzināmi ar grieķu milzuoņu, titānu un gigantu cīniņiem RKr. VIII, 9. [Nebst li. milžonis (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 142) zu milzis I.]

Avots: ME II, 629

‡ mirinêt, -ēju, sterben (scherzhafte Bed.) Auleja: tān (= tagad) mirinēsi, kad cē̦lu (einen ganzen) ābuolu pariji!

Avots: EH I, 817

mùrgi,

1): nerādies ... ne murguos! BW. 27517, 1. sāka mùrgi ² (nelabi sapņi) nākt Sonnaxt. viņam mur̂gi ² rādās Seyershof. mùrguos ² krist Oknist; "sapņi" (mit ur̂ ² ) Frauenb.;

2): agrāk cilvē̦kiem rādījās visaidi mùrgi ² ; tān nere̦dz taî daudz murgu Zvirgzdine; ‡

4) "?": seņāk ļaudis zināja visaidus mùrgus ² Zvirgzdine. kuo tu acīs murgus laid? es juos nevaru ieraudzīt ebenda.

Avots: EH I, 833

nâtre [auch Neuenb., C., Nitau, Wolm., Ronneb., N.-Peb., Preili, nâtre ² Līn., Nigr., Lautb., Selg., Wandsen, nātre Setzen, Schmarden, Stirniene, Bers., Fossenberg, Sessw., Lubn. (li. notrė˜)], nâtra [auc Serbigal, AP., Nerft, nâtra ² Dond., Bauske, Hochrosen, nātra Ekau, Hasau, Matk., Sackenhausen, Erwahlen, Wirginalen, Ellei, Annenhof bei Mar., Plm., Marzenhof (li. notra), nãtra Schujen], ņâtra RKr. XVII, 95, [Lis., ņārta Kreuzb.], ņâtre [Kokn., Linden in Livl., Prl., Kl., Bers., Kreuzb., Dunika, ņātre Grosdohn, Marzen, Oselsof], nātara [zur Verbreitung dieser Formen vgl. auch die Varianten von BW. 23619], die Nessel: nātres dzeļ, kuož, die Nesseln stechen- pirmais šķiedras augs baltiem būs bijis nātre, kas ir rada ar vārdu "nātns". vēl tagad mūsu pasakas daudzina, ka māsa taisa apburtiem brāļiem nātŗu kre̦klus PS. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes (Var.: ņātrīte, nātriņa) sē̦tmalā BW. 12076. Sprw.: kuļas od. sitas kâ nātre, von einer scharfen Sense. tas iet kâ nātres caur sirdi, das dringt wie ein Schwert durchs Herz. baltā nātre, weiss Taubnessel (lamium album) Penģ., Etn. I 83; dze̦ltānā od. meža nātre, die Waldnessel (galeobdolon) RKr. II, 71; lielā oder dižā oder sē̦tas nātre, grosse Brennessel (utrica dioica); mazā, sīkā, sīvā, smalkā, svē̦tā n., die kleine Brennessel (urtica urens) Mag. IV, 2, 65; Etn. I, 111; RKr. II, 80; III, 73; mīkstās nātres od. nātŗu māte, die Taubnessel (lamium) RKr. II, 73; cūku, suņu n., Braunwurz (scrophularia nodosa) Mag. IV, 2, 55; RKr. II, 78; vēja nātre, Acker-, Steinsame (lithospermum arvense) Sassm. [Nebst li. nõterė zu apr. noatis dass. und (nach Brückner KZ. XVVI, 211 und Trautmann Wrtb. 194) vielleicht zu slav. natь "Kräutich"; vgl. auch Walde Wrtb. ² 508 (unter nassa) und (anders Persson Beitr. 813 u. 815.]

Avots: ME II, 702, 703

negadîgs, untauglich, unordentlich, unsittlich: ka sātāns jūs nekārdina caur jūsu negadīgu dzīvuošanu, auf dass euch der Satan nicht versuche um einer Unkeuschheit willen I Kor. 7, 5. [negadīga būšana, unordentliches Wesen. U. (unter gadīgs.) - Zu gadîtiês.]

Avots: ME II, 711, 712

neglîtelis, neglîtẽ̦ns Mat., Peb., neglîtāns [mit hochle. ā aus ē̦?] Baltp., der Unreinliche, Abscheuliche: ko tu, neglīteli, vairs nezini, kuo tu man esi suolījies? Druva II, 780. viņš izraus tuo nuo šā neglītē̦na ruokām Zalkt. viņš tak tīrais meža luops, neglītē̦ns Dok. A.

Avots: ME II, 713

‡ *nerima, nerimas Auleja, die Unruhe: skuķis bēra steigā un nerimā jautājumus Veselis Netic. Toma mīlest. 164. kad paduomā, kaids tān pasaulis, net nerimas je̦m Auleja.

Avots: EH II, 18

nešķĩstenis [Ruhental], nešķĩste̦ns, [nešķĩstẽ̦ns Wolm., Lis., Bers., nešķīstāns Warkl.], neškĩstans Pump., der Unhold, das Scheusal: ādu pār acīm nuoraušu kâ vardēm tādiem nešķīsteņiem Wid. tuo nuosauca par nesķīste̦nu Niedra. [Dazu ein Fem. nešķīstāne FBR. IV, 70 aus Saikava.]

Avots: ME II, 735

netãrpis: ein Kraftloser - auch Matkuln; n. ir neveiklis, kam neveicas A. Leitāns.

Avots: EH II, 21

nĩkuonis,

3): nīkuonītis, ein Siechling
BielU.; ‡

4) nīkuons "ve̦ca pils, sagruvuse bedre; viss, kas jau nīkst" A. Leitāns; nīkuoņu mūŗi, eine Ruine
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 26

nùolaîst,

1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;

2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;

3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;

4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡

6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡

7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,

1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;

2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;

3): auch Lng. (unter laîst );

4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡

5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡

6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡

7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡

8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.

Avots: EH II, 60

nuõvads: gen. s. nuovads BW. 22361, BWp. 4591,

2): Vorwerk
(luopu muiža, muižele) Livl. n. Stender Deutsch-lett. Wrtb.; = pagasts, die Gemeinde Grob.;

5): "rieža" Lesten n. FBR. XV, 31; ein Flächenmass von einer bestimmten (3 und mehr Lofstellen) Grösse (in dieser Bed.
= valaka II) P. Alunāns; "muižas labības nuokuopšana" A. Leitāns; siena n. "Heu-Reesche" P. Alunāns.

Avots: EH II, 104

nùovaskuôt, tr., mit Wachs bestreichen: dze̦ltāns bija kūmu galds, kâ ar vasku nuovaskuots BW. 1421.

Avots: ME II, 883

nùozaltêt, tr., abbleuen, abprügeln: nuozaltēja zili me̦lnu kâ katla dibe̦nu Naud. nùozaļuôt, intr., auch refl. -tiês, grün werden: cik le̦pni izskatījās šie nuozaļuojušie, senāk spuožie dze̦ltānas bronzas piekārumi! A. XX, 237. aiz prieka iesviežu nuozaļuojušuos manteli kaktā Līg.

Avots: ME II, 889

‡ palamis, = palama 1: ģērkle e̦suot rīkles p. A. Leitāns.

Avots: EH II, 149

pamir̃t,

1): auch Tdz. 49403; ‡

2) sterben ("von einer grösseren Anzahl ausgesagt")
Auleja: brāļi bija, a tān brāļi pamira Auleja. te jau visi pamira Nidden (Kur. Nehrung).

Avots: EH II, 156

paņķa, panķe, gew. Plur. paņķas Laud., paņķes ² (Fest.], = panda: paņķas - saites, ar kuo vęclaika arkliem emesnīcu atsien pie apīžām Laud.; "krustāniski salikti dzelži, ar kuo savienuo arklam iemesnīcu ar apīžām" Lub. paņķes - re̦ngas pie arkla, nuo dzelzs vai nuo kuoka, kuo uzmauc uz lemesnīcu un ar paņķu striķi piesien pie apīžām Lös. n. Etn. IV, 162; III, 146.

Avots: ME III, 79

‡ pãtnējs Orellen, = pãts? ("ne dze̦ltāns, ne pe̦lē̦ks").

Avots: EH XIII, 217

pãts: auch Orellen, Selg., ("hellbraun") Frauenb., ("gelbgrau") Ramkau, ("zwischen weiss, gelb und grau") Siuxt, ("hellgrau") Matk., Remten, Schwarden, "fahl, falb" Diet., "blassbraun" A. Leitāns.

Avots: EH XIII, 217

‡ *pazilgt "?": saules meita puķes sēja, pa jūrmali te̦cē̦dama; visa jūreņa pazilga dze̦ltāniem ziedeņiem Tdz. 55089.

Avots: EH XIII, 192

pêč: auch Auleja, Bērzgale, Heidenfeld, Ramkau: tān smejies, p. raudāsi Auleja.

Avots: EH XIII, 226

pemperêt,

1): "šļupstē̦dams runāt" A. Leitāns: negribu dzirdēt tavu pemperēšanu!

Avots: EH XIII, 222

pẽrtiķis, ‡

2) "pūšļuotājs" A. Leitāns. Le. pẽrtiķis und estn. peŕtik "Affe"
erinnern an ital. bertuccio dass.

Avots: EH XIII, 229

‡ pìkane ² Saikava, = pìpene I: dze̦ltānā p., baltā p.

Avots: EH XIII, 240

I pìpene PS., C., pìpene ² Kr., Kl. (dze̦ltānā un baltā), pīpe̦ns Grenči bei Tuckum, die Hundskamille; weisses (Arrasch) Massliebchen R. Sk. II, 242; pîpene ² , Ackerkamille Salisb.; Orakelblume Behnen, Bauske; Färberkamille; anthemis tinctoria Etn. I, 29, RKr. II, 66; leucanthemum vulgare: balta zied zemenīte, vēl baltāka pīpenīte BW. 4494 var. ziedi, pīpenīte, sudrabiņa ziediņiem! 29045, 3. balts pīpeņu tīrumiņš 13395. sīkas, baltas pīpenītes vaiņadziņā apkārt zied U. b. 85, 61. dze̦lte̦nā pīpenīte negrib ziedus nuoraujam BW. 13200; pĩpene Ruj., ranunculus.

Avots: ME III, 233

II pīpene Grünw., pīpe̦ns Sessw., ein Vogel, der pī-pī-pī- ähnliche Laute von sich gebe: pīpens aizpīpināja = dze̦gūze aizkūkuoja Grawendahl, Sessw. kuo pīpens aizpīpina - tas paliek dze̦ltāns Etn. III, 9.

Avots: ME III, 233

pirkstuone "?" : cimdus, zeķes, pirkstuones (?) un ruokteņus ada meitas N.-Bartau; vgl. pirkstāne.

Avots: ME III, 224

II puole,

1) = puola, puogaļa: augat, mani gaŗi lini, dze̦ltānām puolītēm! BW. 28382, 3;

2) puolītes, Spitzwegerich (plantago lanceolata
L.) Rkr. 11, 75.

Avots: ME III, 456

pràtîgs (li. protìngas "verständig"),

1) verstāndig:
Sprw. prātīgs pane̦s neprātnieku. paēd labi, strādā prātīgi! Kav.;

2) vorsichtig
U., Salis.

Avots: ME III, 380

pundaga "puķe ar dze̦ltānām puogaļām" Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 412

ratenis Bielenstein Holzb. 384, ratens Spr., rate̦ns Dond., ratiņš U., Karls., Salis, Preekuln (in Kurl.), Wolm., das Spinnrad, der Wocken: vidzemnieku dze̦ltānītes, visas vērpa ratiņuos (Var.: rateņuos) BW. 6969. smalki sprēst ratenī (Var.: ratiņā) 6669 var. ieci, teci, ratenīt, jauna tava sprē̦dājiņa! 22662, 2. kuŗas mātes tā meitiņa strupajiem lindrakiem? vai liniņi tai neauga, vai ratenis (Var.: ratiņš) nelecēja? 20488. vērpu, vērpu, šļūcen šļūcu ar deviņi rate̦niem 25436, 8 var. tārpiņš vērpa zīda diegu zeltītā ratenītī 2752. ratenis sāka dūkt savu vienmuļīguo, nebeidzamuo dziesmu Valdis Stabur. b. 249. piektvakariem, kad rateņi neŗūca Apsk. v. J. 1903, S. 149. ratenim spuoli dreijāt Druva III, 250.

Avots: ME III, 480

I saderinât, tr.,

1) einen Vertrag, eine Versöhnung zustande bringen
U.; verloben; sich anverloben: precenieks... "saderināja" jauno pāri BW. III, 1, 76. (dernieks) manu māsiņu saderināja BW. 20904. Jānītis saduomāja precēties un saderināja sev .. . dze̦ltānīti Pas. III, 240 (aus Bikava);

2) in Übereinstimmung bringen:
dziesmu nevaram saderināt ar tiem virsrakstiem, apakš kuŗiem tās ievietuotas. K. Baron. Refl. -tiês, sich verloben: viņa ar kristītu labprāt saderinājusies LP. VII, 466,

Avots: ME II, 610

saliêgt, verbieten: prūsis... bijis ar mieru laist vienu nuo savām meitām, bet turku zultāns saliedzis Janš. Dzimtene ² II, 364.

Avots: ME II, 674

‡ *same̦ts, der Sammet: sametiņa pirkstānītes BW. 2685, 1.

Avots: EH XVI, 430

šans L. ("tahmisch"), = šis; zur Bildung vgl. apr. tāns "er".

Avots: ME IV, 4

sapratîgs,

1) verständig
Wid.: tam, kas šuos likumus... nuostādījis..., jābūt sapratīgai būtei Pūrs I, 32;

2) verstāndlich:
tas ir visiem cilvē̦kiem sapratīgs un iet pie sirds St. Augstas gudrības grāmata ² (1796).

Avots: ME II, 707

sar̂kandze̦lte̦ns Māc. p. dz. 103, sarkandze̦ltāns U., gelbrot, orangefarben.

Avots: ME II, 720

satèikt,

1) intr., (viel) sagen, erzählen, behaupten
(perfektiv) Spr.: jūs man sateicāt tik daudz, ka tuo pārduomājuot paies man viss mūžs Veselis Tīrumu ļaudis. sultāns saliedzis dažādi sateikdams: dzērējs e̦suot, kārtis spēlējuot... Janš. Dzimtene ² II, 365. tie sateikuši kungam, ka muļķītis lielījies riju izkult LP. VI, 653;

2) tr., stark loben
Spr. Refl. -tiês, um die Wette prahlen: div[i] bagāti sasateice (= sateicēs; Var.: sadzīrās, lielījās, saderēja) saltu ziemu pārdzīvuot BW. 27957, 4.

Avots: ME III, 761

II seķis: ein buntes Pferd - auch Iw., Kaltenbr., Oknist, (braun u. weiss) Linden in Kurl., "iepe̦lē̦ki-iedze̦ltāns zirgs vai auns" Kurmene.

Avots: EH XVI, 476

‡ šelderiņi "ein Frauenrock" ("von Köchinnen auf Hochzeiten getragen") A. Leitāns.

Avots: EH II, 625

skal˜be(s): skalbes ( ?") Selb. n. FBR. XX, 62; (Kahnus) AP., (mit àl ² ) Druw., Laud., Meselau; skal˜be AP. "vālīte" (eine gewisse Wasserpflanze); niedru skalbu (od. zu skalbis III?) pirstānieki BW. 12651, 1 var.; (dze̦ltānā) skàlbe Ramkau, iris pseudacorus.

Avots: EH II, 498

skal˜be(s): skalbes ( ?") Selb. n. FBR. XX, 62; (Kahnus) AP., (mit àl ² ) Druw., Laud., Meselau; skal˜be AP. "vālīte" (eine gewisse Wasserpflanze); niedru skalbu (od. zu skalbis III?) pirstānieki BW. 12651, 1 var.; (dze̦ltānā) skàlbe Ramkau, iris pseudacorus.

Avots: EH II, 498

skar̂bs, Adv. skar̂bi, scharf, streng, rauh, widerhaarig, (Oberl. n. Mag. IV, 2, 145) zänkisch, unverträglich U.: vanagam skarbi nagi BW. 13485. skarba balss Jaunības dzeja 60, Nötk. skarbs bāliņš, skarbs tautiet[i]s, abiem skarbas valuodiņas BW. 20727, 4. tev, tautieti, skarba runa (Var.: bargi vārdi ) 21706, 3 var. cieti un skarbi teica Kaudz. M. 137. ziemelis pūš skarbi, juo skarbi Aps. II, 3. muodere pikta, skarba, kâ pati ērce Libek Pūlcis 5. skarbi dzīvuot, in Unfreundlichkeit und Härte leben U. - Subst. skar̂bums, die Schärfe; die Strenge, Unfreundlichkeit U.: he̦rcogiene prata visus skarbumus nuolīdzināt Vēr. II, 272. ar pūritānisku skarbumu I, 1273. Nebst šķe̦r̂bs, šķir̂ba, skārbala, li. skirbti "sauer werden", poln. szczerb "Scharte", aksl. štrъbь "mancus" zu an. skarpr "scharf, rauh", ae. sceorpan "kratzen", ahd. scurfen "aufschneiden", resp. Zu gr. σχαρφᾶσϑαι· σχεδάννυσϑαι Hes. und (wenn mit f resp. b aus ide. bh ) ae. sceorfan "schürfen", ahd. scìrbi "Scherbe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582, Persson Beitr. 566, 862, 889, Brugmann IF. XV, 97, Būga PФB. LXXV, 149, Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Trautmann Wrtb. 266.

Avots: ME III, 873, 874

skāre: skãres Dobl., Mesoten, Ziepelhof; "sānu galdiņi mē̦slu ratiem" (skāres) A. Leitāns.

Avots: EH II, 504

‡ II šķēlis (?) A. Leitāns "eine Schnitte Brot".

Avots: EH II, 633

šķiẽlêt, -ẽju, auch refl. -tiês, schielen U.: šķielē kâ vērsis JK. II, 648. izmisis viņš šķielēja uz savām kājām A. XX, 858. īsts mākslenieks nesāks atpakaļ šķielēt pēc publikas prasījumiem Vēr. I, 1284. sātāns šķielējās sāniski vien Dünsb. Par. 72. Aus mnd. schelen.

Avots: ME IV, 52

skutele: auch (plur. skuteles "?") Degalen,

1): auch AP., C., Dobl., Frauenb., Gr.-Buschh., Iw., Lemb., N.-Peb., Oknist, Sessw., Seyershof, Sonnaxt; "skudra" Liepna, Lubn.; "dzē̦ltānā mazā skudra" Lubn.

Avots: EH II, 517

slimĩba, die Krankheit: Sprw. tāda viņa slimība kā mūsu veselība. brūnā slimība, die Lepra Sassm.; dze̦ltānā slimība, die Gelbsucht.

Avots: ME III, 932

spĩdzinât PS., Wolm., C., Salis, Iw., spìdzinât ² KL, Prl., tr., fakt., kreischen machen U.; quälen, martern U., foltern: daži svilpi spīdzina MWM. VI, 486. citi putni savus bē̦rnus kūliņā spīdzināja (Var.: brēcināja, čīkstināja, vārdzināja) BW. 2127, 1 var. kal man dze̦lza pirkstaniekus, lai es varu spīdzināt . . . dze̦ltānītes II213. briesmīgs lielskungs .., dažādi spīdzinājis ļaudis LP. IV, 229. Zu spiegt I.

Avots: ME III, 1002

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052

stāvaiņi, hohe Stiefel, Wasserstiefei; stāvainīši kājās Austriņš M. Z. 92. Zultāns ar Duksi bij kâ pastalas ar stāvaiņiem - ūdenszābakiem Bračs Aukstā ē̦nā 3. līkājas stavaiņuos garuos... zemnieki.

Avots: ME III, 1052

strūkluôt, in die Höhe spritzen (intr.), springen (vom Springbrunnen): kas... sirds akām pavēlēja strūkluot kâ fontānai A. Brigader Daugava I, 308. kâ... viļņi strūkluoja duomas 151.

Avots: ME IV, 1098

strutene, Plur. strutenes, Schöllkraut (chelidonium majus L.) Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 69, U. (sarkanās str. od. gravas str.), Brucken n. Etn. I, 67, Gr, - Buschh., Etn. III, 6; LP. VII, 595; Kronv. ² 4057; Johannisblut, Hartheu (hypericum L.) RKr. II, 72, U. (dze̦ltānās str. od. meža str.), Karls.; Maulbeeren Fischer 243: pret krītamuo kaiti jādzer struteņu virums RKr. XII, 14. Zu strutas.

Avots: ME IV, 1096

sũds: tabaciņa malējam s. tup milna galiņā BW. 8240. cūkganam cūku s. 34728. ne˙vienam tāds guodiņš, kāds guodiņš sūdiņam: ce̦p maizīti ... sūda guoda (Var.: sūdu Jāņa) gaidīdami 28187. sūdu druva priecājās 28188. zirgu sūdi 26222. kuo tur nu sūdu (nicht der Rede wert) runā! Anekd. IV, 417. Gen. sũda Dunika, schlecht: sūda laiks, s. nazis, s. teļš. ne˙kā sūda nevar teikt. - sarīkuo īstas dzīŗas jeb, kâ viņi paši saka, sūdu kāzas Janš. Dzimtene V, 351. sūdu muca "Mistschmaus nach beendeter Düngerfuhr" Diet. sūdu laiks Dunika, Rutzau, = sūdu ve̦damais laiks. jūŗas sūdi - auch Dunika. raganu s. Salis "mīkstas dze̦ltānas vai baltas pelējuma sēnītes, kas uzme̦tas uz kuokiem, sē̦tām u. c." apakš krāsns kluona liek uogļu sūdus (Kohlenabfälle beim Schmieden), lai kluons ilgāki tur karstumu Siuxt. ve̦l˜na s. (Teufelsdreck) - auch Salis u. a. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w in Indoeur. 75.

Avots: EH II, 606, 607

sũrene(s): auch AP., Salis; sūra ... kâ ... sūrenīte BW, 8927; in AP. auch gleichbedeutend mit "cālenes"; dze̦ltānā sũrene AP., = gunde̦ga; "polygonum persicaria" (sũrene) Ramkau; "polygonum lapathifolium" (sùrene ² ) Saikava; lielā s. "ranunculus acer" ebenda; svē̦tās sùrenes ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze. "hydropiper" ME. III, 1134 zu ersetzen durch "hydropiper)".

Avots: EH II, 609

sũrene(s): auch AP., Salis; sūra ... kâ ... sūrenīte BW, 8927; in AP. auch gleichbedeutend mit "cālenes"; dze̦ltānā sũrene AP., = gunde̦ga; "polygonum persicaria" (sũrene) Ramkau; "polygonum lapathifolium" (sùrene ² ) Saikava; lielā s. "ranunculus acer" ebenda; svē̦tās sùrenes ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze. "hydropiper" ME. III, 1134 zu ersetzen durch "hydropiper)".

Avots: EH II, 609

‡ III šutisks "im Arger gesprochen" Leitāns: šutiski vārdi.

Avots: EH II, 658

‡ II tāle "pa tam" A. Leitāns (in einem handschriftlichen Wörterverzeichnis).

Avots: EH II, 670

tanīt (mit ā?) Druw., Sessw., tanīt Warkl., = tān(īt), jetzt.

Avots: ME IV, 129

II tārpinât: "an Arbeit gewöhnen" A. Leitāns.

Avots: EH II, 671

teît Warkl., teît ² Salis, teîtan C., teîtan ² Dond., Salis, Suhrs, tèitan ² Bers., Prl., Sessw., Warkl., teĩtan Ruj., teitan Manz. Post. I, 8, Glück, U., teîtãn Wolmarshof, teîtân ² Dunika, teitān Kl.-Gramsden, teîten Golg., Schwanb., teîte̦n ² Stenden, teîtanâs ² Pabbasch, teîtânâs ² Dunika, Adv., hier: bruņenieks ir laivā teit A. XX, 744. teit parādās asprātīgā izgudruotāja prāts A. v. J. 1899, S. 291. paliec teitan! Glück I. Sam. 1, 23. tava piemiņa paliks teitan Kra. Vīt. 112. teitan atbraukušu LP. VII, 450. Vgl. tei und šeit(an), sowie (über -an) Persson IF. II, 232 f. und (anders) Le. Gr. 3401.

Avots: ME IV, 157

tēne,

1) ein dünnes, zartes Häutchen (z. B. auf der Oberfläche einer Flüssigkeit)
Meselau, Vīt., (têne) Saikava, Stockm., (tène ² ) Bers., Kl., Lis., Meiran, Ogershof, Tirs., Warkl., (tèņa) Jürg., (tēņa) N.-Peb.; ein dünnes Häutchen über dem Auge Vīt., (tènis ² ) Golg., (tèns ² , -s) Meiran, Saikava, (tḕnš) AP., N.-Peb., Demin. tḕntiņa ² Meiran; die Epidermis (tēns, -s) Sessw.: putrai uzrāvusēs tēne Tirs. debesis pārvilkušās kâ ar tēni ebenda. nuokautam baruoklim izņe̦mtiem taukiem apkārt ir tēne Bers. man tēns aiziet acij priekšā, vaira nevaru redzēt Saikava. manas acis gaišas tiek, kad tu nuo viņām tēņu rauj Austriņš. ap sirdi viņam apvilkās kâ le̦dus tēne Blaum. kad zupa atdziēst, tai pārve̦lkas tēņa AP. linu mārkam pa vasaru virsū uzaug tēņa jēb tēņš N.-Peb. uz pļavas palika tikai sīks miglas sudrabs kâ caurstaruots teņš Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 42;

2) tēņš Ramkau "eine Augenkrankheit, wobei der entzündete Augapfel sich mit einem Häutchen überzieht";

3) tènis ² Golg., *tēnes (erschlossen aus tienes) Mar., Hautausschlag bei Kindern. Vielleicht zur Wurzel von
tiêvs; zur Länge des Wurzelvokals vgl. ai. tāna-ḥ "Faden" und zur Bed. von tē̦ņa 1 und tēņe 3 - li. tãnas "Geschwulst".

Avots: ME IV, 172

tikus,

1): auch Nötk.;

2): "tikkuö Salisb.;

3): bisweilen
Für.: bites t. baltām kājām nāk, t. dze̦ltānām; ‡

4) = tikām 3: saule t. nespīdēs, kamē̦r ... Latv. Av. 1841, № 2.

Avots: EH II, 681

tĩrums, der Acker: Sprw. tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā RKr. VI, 906. kāds tīrums, tādi augļi 907. gabalnieki dabūjuši 1 ¹ / ₂ pūrvietas zemes katrā tīrumā Etn. I11, 133. tītumi kâ dze̦ltānas un sarkanas villaines Kra. Vīt. 108. tīrums vien, klajums vien BW. 26519, 1 var. lauka tīrumiņš 25917 var. pāri lietus gāja par tiem lauku tīrumiem 33683, 9. tautu neveiklītis dara lielus tīrumiņus Biel. 2183. Zu tīrs; vgl, tīri lauki (unter tīrs)" r. чистое поле u. a, bei Grünenthal Извѣстiя XVIII, 4, 138. Ursprünglich: eine gereinigte, gesäoberte Stelle.

Avots: ME IV, 204

I tuõņâtiês Dunika, Grünh., N.Bartau, Ruherital, tuôņâtiês ² Rutzau, tuoņâtiês Sessw., Usingen, -ãjuôs, = tūļât 1, mal maldams, kalpa vīrs! kuo tik ilgi tuoņājies (Var.: kavējies, tūļuojies)? BW. 8076 var. (ähnlich: 16883). cik ilgi tad tu tuoņāsies! Alm. Rud. 70. puisis cauru rītu tuoņājas, aŗ darbu ne˙kurp nav ticis Grünh, gērbjuoties tuoņāties ebenda. Aus tūņâties mit dem uo von tuošâties? Oder zur Wurzel ten- "dehnen" (in ai. tāna-ḥ "Faden" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 722 f.)?

Avots: ME IV, 286

tuñtuļu tañtuļu Salgaln, tuntuļu tantaļu Daudsewas, tantaļu tuntuļu Beienhof, Daudsewas, (mit uñ) A.-Autz, Wain., Widdrisch, tuntuļu tuntuļiem Kalz., (mit uñ) Nötk., ungeschickt, wackelnd: viņš iet tuntuju tantaļu Daudsewas. nabags aizgāja tuntuļu tantaļu Salgaln. meža tētiņš . . . īsām kājiņām tantaļu tuntuļu aizskrēja Plüd. LR. IV, 67. viņa tuntuļu tuntuļiem steidzās tam pretī Zalktis № 4, S. 113; tùntuļu ² tāntuļu ² Stomersee, unordentlich, verwickelt (Adv.): satinis dziju tuntuļu tantuļu (ka nevar iztīt).

Avots: ME IV, 265

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

tvâpuļuôt ² Nigr.,

1) schläfrig sein; schlummern:
kuo nu tvāpuļuo pāri pusnaktij. - ej izgulies! Nigr.;

2) etwas unverstāndig, kopflos tun:
kuo tu pa kaktiem tvāpuļuo, - arau kur stuops uz galda! Nigr. tas ir gan braucējs tvāpuļuo nuo ceļa zemē! ebenda.

Avots: ME IV, 289

‡ uzburzguļuôt, brodelnd emporspritzen: viļņi, ... tvaikuoni šūpuodami, pa laikam uzburzguļuoja putu un šļakatu fontānu gar priekšgalu un sāniem Anšl. Eglītis Līg. medn. 331.

Avots: EH II, 719

uzràptiês, uzrãpuôt,

1) hinaufklimmen, hinaufklettern, hinaufkriechen:
uzrāpās Juonatāns ar savām ruokām un ar savām kājām I Sam. 14, 13. uzrāpies ābele LP. VI, 558 (ähnlich 256). kātiņa galā uzrāpusēs Vagn. Jaun. R. 3, 16. uzrāpies uz kūtsaugšu LP. VII, 545. (fig.) uzrāpās augšā līdz... tētiņa guodam Krišs Laksts 1; klimmen, kriechen (perfektiv) auf: varde uzrāpuojusi uz ceļa. uzrāpties kam virsū. daži... bij uzrāpušies uz... stādiem A. XX, 363.

Avots: ME IV, 372, 373

val˜stĩba,

1): de̦be̦su v. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 280); "= pagasts 3" (mit àl ² ) Andrupine;

3): Macht(befugnis)
Saikava: tī dze̦ltānā bij munā vàlstībā ² (= valdīšanā).

Avots: EH II, 753

vanags (li. vãnagas "Habicht"),

1) auch vanaga L. Bērziņš, Demin. verächtl. vanadzē̦ns Stāsts Krieviņ 20, vanaģelis Janš. Bandavā I, 195, der Habicht, Taubenhabicht, Taubengeier (astur palumbarius L.); der Adler Mērdzine: vanags klidzina Etn. II, 51. es nebiju lauka irbe, vanagam nuotverama Biel. 775. vanadziņa lidinās VL. aus Lesten. lai viņu vanags! Celm., hol ihn der Teufel! - bezdelīgu vanags A. v. J. 1899, S. 369, der Lerchenfalke (falco subbuteo L.); cāļu v. U., = vistu v.; cīruļu v. Natur. XXXVII, 2, = bezdelīgu v.; dze̦ltānais v., der Turmfalk (falco tinnunculus L.). Natur. XXXVII, 7; Usmaiten n. RKr. XVII, 62; lietu v., a) die Weihe U.; b) der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); lietus v., der Kiebitzregenpfeifer (squatarola helvetica Briss.) Dubena; mazais vanadziņš, der Zwergfalk (falco aesalon L.) Natur. XXXVII, 5; medību vanags, falco gyrfalco Konv. ² 1920; peļu v., der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); falco buteo U.; "= klijāns" A. v. J. 1899, S. 369; = vēja v.: brūnas acis kâ tam peļu vanagam BW. 9826; sarkankāju v., der Rotfussfalk (falco vespertinus L.) Natur. XXXVII, 6; tīrumu vanadziņš A. v. J. 1899, S. 369, = dze̦ltānais v.; utu vanags, die Sturmmöve (larus canus L.) Dubena, Liewenhof; vēja v. BW. 5443, der Sperber (astur nisus L.) U., Glück III Mos. 11, 16; vistu v., der Hühnerhabicht (astur palumbarius L.) U., Natur. XXXVII, 18; zivju v., der Fischadler (pandion halia?tos L.); falco haliaetus U.; zvirbuļu v., = peļu v.; vēja v., a) der Mäusebussard U.; b) der Sperber Natur. XXXVII, 19; zviedru v., der Jagdfalke (falco candidus) am kurländ. Strande. - vanagu māte, eine Rabenmutter U. vanaguos iet, blinde Kuh spielen Edwalen n. U.;

2) "nuo kuoka pagatavuots rīks rudzu vagu slaucīšanai" N.-Salis;

3) vanagu aka Vēr. II, 930 "dipsacus laciniatus".
Zu apr. sperglawanag "Sperber" (vgl. auch apr. gertoanax "Hühnerhabicht" ); zur Etymologie s. KZ. LII, 112; zum Suffix vgl. got. ahaks "Taube".

Avots: ME IV, 468

važa,

1): (kumeliņu) sien pie ... uozuoliņa, lai skan v. (Var.: važas) BW. 29756, 6 var. nuo būdas ... suns ... panāca pretim, cik tālu v. sniedza A. Upītis Pirmā nakts 208. Katriņai ze̦lta važas ("?"), tās ze̦m galdu vidzēja Tdz. 58094;

5): die ME. IV, 489 gegebene Bed. ist sehr fraglich und vielleicht zu ersetzen durch "was herunterhängt und umhergeschleppt wird"; ‡

6) "kamana ar apaļu dibe̦nu, kuo uzsien ragavām" A. Leitāns (in einer Handschrift).

Avots: EH II, 760

vêl,

3): "gar" ME. IV, 556 zu verbessern in "gar"; ‡

8) wieder
Preiļi (Kur. Nehrung): tān ve̦lni skrien v., bet jie klausās, ka v. zeme dun Pas. III, 242 (aus Asūne). Pē̦rkūnis satikās v. ar meža sargu XIII, 226 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 775

‡ ve̦zda Sonnaxt, A. Leitāns, = vè̦zda ² : pace̦ltu ve̦zdu (instr. s.) ruokā Delle Venta un Abava 71.

Avots: EH II, 773

I vizbulis, Plur. vizbuļi U., RKr. 11, 66, das Windröschen (anemone L.); baltais vizbulis, Busch-Windröschen (anemone nemorosa L.) Mag. IV, 2, 54; RKr. Il, 66; aristolochia clematitis L. Birsman; baltie vizbuļi, Osterluzei Dr.; dze̦ltānais vizbulis, die Osteoblume (anemone ranunculoides L.) RKr. II, 66; vizbuļi Behnen, N.-Bergfried, Zoden od. lielais vizbulis Mag. IV, 2, 53, Trollblume (trollius europaeus L.); zilais vizbulis RKr. II, 66, Birsman od. vizbulīte Ramkau, das Leberblümchen (anemone hepatica L.); vizbuļi U., vizbuli Mag. IV, 2, 82, die Einbeere, Wolfsbeere (paris quadrifolia): zaļa vizbulīte pašā dārza maliņā BW. piel. ² 14492 ¹ . Vielleicht umgebildet (nach vizulis II u. a.) aus "vizbalis (vgl. *vizbalīte).

Avots: ME IV, 630

vìzgriêsta ² Zvirgzdine, eine Pflanze: nuo vīzgriestām dze̦ltāns un bîezs piens Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 651

zeltene U., ze̦ltaine, ze̦ltānīte BW. 32038 var., ze̦ltanīte 13389, 10, zelteniņa 18121 var., ze̦ltaniņa 11018, 1, Goldmädchen (Schmeichelwort) U., Epitheton eines jungen Mädchens im VL.: tautu meita zeltenīte (ze̦ltanīte 12385) BW. 7594; 11399. meitiņa ze̦ltainīt[e] (Var.: zeltenīt[e],dze̦ltainīt[e]) 6646 var. māsiņa zeltenīte 5729. dzirdēju tautiņās augam daiļu ze̦ltainīti (Var.: dze̦ltainīt) 5256,1. ar nāburgu zeltenēm (Var.: meitiņām) 6512 var. ciema ze̦ltainēm 588 var. tautu zeltenēm 588.

Avots: ME IV, 705

II žvūkšķis (unter žvũkšis),

1): atskanēja spēcīgs ž. A. Upītis Laikmetu griežos I, 73; "ein Schlag"
A. Leitāns; ‡

2) = žvùrgzdins ² Mežmuiža.

Avots: EH II, 824