Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'tib' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'tib' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (67)

aizstibāt

àizstibât, schwerfällig hin-, wegwandern U. (unter stibât ), mit grossen Schritten hin-, weggehen Jürg.

Avots: EH I, 52


aizstibīt

àizstibît,

1) auch Lemburg, Lemsal; ‡

2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.

Avots: EH I, 52


aizstibīt

àizstibît, mit Mühe (etwas Schweres) irgend wohin hinschaffen: viņa aizstibīja ratu uz klēti Zeib.

Avots: ME I, 53


aizstibot

àizstibuôt Bauske, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 52


apstibīt

apstibît,

1) (etwas Schweres) mühsam herumschleppen, -tragen um:
a. maisu ap stūri C., Wolmarshof;

2) steif, unbeholfen herumgehen um:
apstibīt ap stūri Salis.

Avots: EH I, 117


atstibens

atstibens "?": bē̦rza a. BW. 14517, 2 und 12 (Var. II: atstiepējs).

Avots: EH I, 171


atstibīt

atstibît,

1) mühsam (etwas Schweres) herschleppen
C.: a. smagu maisu;

2) steif, aber recht schnell herkommen
Bauske.

Avots: EH I, 171


atstibot

atstibuôt, schwerfällig, lahmend herkommen: gan, padzīta, drīzi atstibuosi mājās R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 132.

Avots: EH I, 171


atstibt

atstibt, erstarren Domopol, Nautrēni: saltijā ūdinī ruokas, kājas atstiba.

Avots: EH I, 171


iestibāt

[I ìestibât, prügeln: saimnieks ganu krietni iestibāja Nigr.]

Avots: ME II, 73


iestibāt

II ìestibât, ìestibuôt, intr., herein -, hineinwackeln: viņš iestibuoja istabā.

Avots: ME II, 73



nostibāt

nùostibât, tr., abprügeln: es viņu krietni nuostibāju Lin.

Avots: ME II, 859


nostibet

nuostibet Stenden, = nùostibât.

Avots: EH II, 91


nostibīt

nùostibît, wegstibitzen Ermes: nuostibīja kaimiņam zirgu.

Avots: EH II, 91


nostibot

nùostibuôt Gr.-Jungfernhof, = nùostibât.

Avots: EH II, 91


pastibt

pastibt: "pasalt" (vor Kälte erstarren?) Bērzgale: c:k reižu es pastibu gaiduot jā ārā!

Avots: EH XIII, 177


pastibt

[pastibt "müde werden": kājas pastiba ilgi stāvuot Warkl.]

Avots: ME III, 108


piestibīt

pìestibît, (etwas Schweres) heran-, hinzuschleppen (PS., Wolm.) od. -tragen (Arrasch).

Avots: ME III, 297


pretib

pretib Manz., Fürecker, Adv., = pretī; vgl. pretīb.

Avots: ME III, 387



sastibot

sastibuôt, verprügeln: par maz tevi kruogā sastibuoju R. Ērglis Pel. bar. vect. 119.

Avots: EH XVI, 451


sastibt

sastibt, sterbend erstarren Warkl.

Avots: ME III, 747


stiba

stiba: auch Edwalen; "eine Rute" Lesten, Siuxt; "eine dicke Rute ohne Zweige" Mahlup; "nūjä Dunika, "pare̦sna nūja sišanai" Seyershof; s. ganam, rīkste - bē̦rnu pēršanai Behnen. vai tad bē̦rnam ar tādu stibu jāsit! Frauenb. sutināta ievas s. (Var.: kūja, nūja, vica) BW. 23333 var.

Avots: EH II, 578


stiba

stiba, ein Stab U.; eine Rute U., Linden in Kurl., "eine (grosse) Rute ohne Ende" Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, Kreuzb., Neuermühlen, Gr. - Jungfernhof, Matthiae, Wolm.: ņem tik stibu, duod pa ribu! BW. 12468 var. duod man tuo stibu! es viņam gan rādīšu! Wain. lai (sulas) nepilē̦tu sānis zemē, bet gar tievu stibiņu te̦cē̦tu taisni traukā Janš. Dzimtene V, 323; eine Angelrute L., Bielenstein Holzb. 678. Plur. stibas,

a) Tonnenbänder
U.: lazdu stibas, Tonnenbänder von Haselnussstrauch U.;

b) Prügel: tu dabūsi stibas, du wirst Prügel bekommen
Kronw. n. U. Nebst li. stiebas "Stock", staibus "stark", stâibis "Pfosten", aksl. stьblь "Stengel" zu afries. stīpe "Pfahl", arm. stipem "dränge". gr. στείβω "mache dicht", στιβαρός "fest" u. a., resp. zu gr. στιφρός "fest" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 646 ff., Boisacq Dict. 905 f., Persson Beitr. 153 und 423, Būga PФB. LXXV, 148, Zubatý Böhm. Sitzungsber, l895, XVI, 19.

Avots: ME IV, 1064



stibāt

stibât, -ãju,

1) auch stibuôt Gr. - Jungfernh., (mit etwas Schwerem Mar.) schlagen, durchprügeln Kromv. n. U., Janš. Precību viesulis 84: stibā pa mugaru! Mar. n. RKr. XV, 138;

2) auch stibuôt U., "mit steifen Füssen gehen"
Mar., schwerfällig daherwandern Seew, n. U., lahmen Lems., Kokn., Salis n. U.: stibā vien uz priekšu! gan vakarā atpūtīsies Mar. n. Rkr. XV, 138. klibuodams, stibuodams (Juods nuo pekles ārā vilkās) De̦glavs Rīga II, 1, 160. Zu stiba.

Avots: ME IV, 1064


stibele

stibele, Demin. zu stiba: pagaŗa s. Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH II, 578


stibene

stibene,

1) auch: stibenis Stenden, eine grosse Rute Gr. - Jungfernh. n. U.;

2) Plur. stibenes U., stibiņi Bielenstein Holzb. 556 (s. die Abbild. ebenda), Dond., = mietnes, die kurzen Stützhölzer der Schlitten Kawall n. U.: katrā sliecē iekalti trīs līdz četri stibiņi. Zu stiba.

Avots: ME IV, 1064







stibic

sti˙bic! C., sti˙bīc! Vīt., Interjektion: runcis... desmitā vasarā sti˙bic - sti˙bic! uz trim kājām le̦c Druva I, 8.

Avots: ME IV, 1065


stibiķis

stibiķis,

1) ein Stab zum Schlagen
Edwalen n. U., Pernigel, N. - Peb., Wain., Stenden, ein Knüppel Matk., Zerrauxt: paķert kādu stibiķi un ievilkt reiz pa liêliem LP. VII, 1237;

2) "?": nuoskatuoties uz šiem zeķainajiem stibiķiem un muodes pintiķiem Apsk. v. J. 1903, S. 474;

3) jem., der hinkt, weil ein Bein kürzer ist
Schibbenhof, Pe̦nkule;

4) ein steifes, altes Pferd
Pe̦nkule; ein Ungeschickter; (auch in Neuenb.) ein zu gehen anfangendes Kind Fehsen.

Avots: ME IV, 1065


stibiķis

I stibiķis,

1): ein dünnes Söckchen
Morizberg; eine Rute mit abgenutzter Spitze; ein ällzu kurzer, untauglicher Staken (Pfahl) Salis; ein weggeworfenes, untaugliches Stück Holz Tirs.;

3): ein lahmer, steifer Mensch
Odziena;

4): ein steifes, unsicher schreitendes Pferd; ein nur noch mühsam gehendes Kind
Aahof, Adl., Sessw., Stom.

Avots: EH II, 578


stibiķis

II stibiķis Morizberg, Roop, Schujen, Sermus "jem., der mühsam etwas Schweres schleppt". Vgl. stibît I 4.

Avots: EH II, 578


stibināt

stibinât, schnell und mit kleinen Schritten gehen, trippeln Stockm.

Avots: ME IV, 1065


stibinēt

stibinêt Kalupe n. FBR. XVIII, 48 "?".

Avots: EH II, 578



stibiņš

stibiņš,

1) eine dicke Rute ohne Spitze
Wandsen;

2) stibiņi, s. stibene 2.

Avots: ME IV, 1065


stibirklis

stibirklis, der Schinken: es nuopirku divus žāvē̦tus jē̦ra stibirkļus Plm. n. RKr. XVIl, 79.

Avots: ME IV, 1065


stibis

stibis Karls., eine kleine, trockne Rute W. - Livl. n. U. Zu stiba.

Avots: ME IV, 1065


stibīt

I stibît,

2): auch AP.; "bēgšus iet" Morizberg;

4): auch Bald., Druw., Ellei, Fehteln, Morizberg.

Avots: EH II, 578


stibīt

I stibît, -ĩju,

1) prügeln, schlagen (Tiere
Dond., Swehthof; hauptsächlich Kinder Hofzumberge, Schnikkern) Funkenhof, Ermes;

2) gehen (mit grossen Schritten
Bers.) Drosth., Lems., N. - Laitzen, unbeholfen, mit Mühe gehen Schibbenhof, Ukri (nur von alten Menschen gesagt; in Sessw. und Selsau nur von kleinen Kindern), steif, aber nach Möglichkeit schnell gehen Bauske, mit kleinen Schritten gehen, trippeln Erkull, Fehteln, Kürbis, Stelp., Amboten, eilen Memelshof: kur nu ve̦cais tē̦vs tâ stibī? Schibbenhof. stibī tik vien uz mājām! N. - Laitzen. stibī nu, stibī, lai tiec man līdz! Erkull. dabūju stibīt (tüchtig gehen) visu ceļu kājām Golg., Saikava, Jürg.;

3) stibīt pie darba Meiran, Saikava, zur Arbeit antreiben;

4) = stiept U., (etwas Schweres mit Mühe) tragen, schleppen, ziehen C., PS., Aahof, Lös., Raiskum, Drobbusch, Wolm., Serbig., Smilt., Planhof, Serben, Nötk., Walk, Selsau, Sessw., Golg., N. - Peb., N. - Wohlfahrt, Ermes, Wrangelshof, Karkel, Burtn., Auermünde, Widdrisch, Schujen, Sunzel, Grundsahl, Schwanb., Stomersee, Lennew., Kl. - Roop, Horstenhof, Mar., Lubn.: maisu. stibī nu tuo lieluo nastu! Horstenhof. stibī tuo bluķi nuost nuo ceļa! Wolm.: stibījis naudas skasti laukā Pas. V, 32. stibīt zābakus kājā. Lis., Stiefel mit Mühe anziehn;

5) (Aste) brechen oder (b)schneiden
Ermes. Refl. -tiês, tragend oder ziehend sich anstrengen Bershof. Zur Wurzel von stiba.

Avots: ME IV, 1065


stibīt

II stibît, -īju, stibitzen Ermes, Wahnen: viņš stibī mežā malku Arrasch, PS.

Avots: ME IV, 1065



stibriņš

stibriņš "?": stibriņ, auniņ, kâ labi klājas? Ld. 10908.

Avots: ME IV, 1065



stibt

stibt, ‡

2) vor Kälte erstarren
Domopol, Nautrēni: pirsti sāka s., ka ni gruožus nuoturēt.

Avots: EH II, 578


stibt

stibt, stiebu St., stibu, betäubt werden, betäubt sein Sauken n. U. zur Wurzel von stiba.

Avots: ME IV, 1065


tib

tib! Interjektion, womit man Hühner ruft U., Fest., Salis: tib, tib (Var.: tibu, tibu) gailīti, ved vistu gulēt! BW. 24889, 3 var.

Avots: ME IV, 179


tiba

tiba: auch Salis.

Avots: EH II, 679


tiba

tiba Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, Dond., tibiņa Konv. 1 211, Kokn. n. Etn. II, Kroppenhof n. Etn. II, 185, Fest., Saikava, das Huhn, das Hühnchen (gew. in der Kindersprache). Wie verhält es sich zu estn, tibi "Hühnchen"?

Avots: ME IV, 179



tibe

tibe, = tebe (?): tibe nu tibe Kav.

Avots: ME IV, 179



tibītis

tibītis Seyershof, Kosename für ein Keuchel od. für einen "mīlīgs cilvē̦ks".

Avots: EH II, 679


tibu

tibu! BW. 24889, 3 var., Interjektion, = tib. Auch estn. tibu ist ein Lockruf für Hühner.

Avots: ME IV, 179




uzstibīt

uzstibît, ‡

2) mühsam anziehen
A.-Schwanb.: knapus zābakus u. kājā.

Avots: EH II, 735


uzstibīt

uzstibît, mühsam hinaufschieppen: u. maisu augšā Sessw.

Avots: ME IV, 384


vienstibis

viênstibis 2 (fem. v-be) Frauenb., eine astlose Pflanze (od. ein solcher Baum): arī labība ir tāda vienstibe.

Avots: EH II, 797


vienstibus

viênstibus 2 Iw. "ar vienu kātu": sinepes aug v.

Avots: EH II, 797


viltiba

vilˆtiba Wolm., die List, Arglist, Falschheit; die Betrügerei L., U.

Avots: ME IV, 596

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

vīrestība

vĩrestiba, die Männlichkeit, Mannhaftigkeit; der Mut: viņa bij atļāvusies tā vīrestībai A.v. J. 1900, S. 491. spē̦ks un vīrestība Stari I, 355. ar vīrestību spēkuojies! Lautb. Lomi 64.

Avots: ME IV, 641

Šķirkļa skaidrojumā (119)

aizčiept

II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16


aizmakšķerēt

àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38


aizmedīt

àizmedît,

1) jagend hingelangen:
a. līdz kādai vietai;

2) wegstibitzen
Trik.

Avots: EH I, 38


atčiept

atčiẽpt Dunika, wegstibitzen: vārna atčiepa uotrai vārnai kaulu.

Avots: EH I, 138


atstepenis

atstepenis "?": bē̦rza atstepenis (Var.: atstibens, atstilbens) BW. 14517, 6, als Schimpfwort.

Avots: ME I, 198


čāpt

[II čàpt C., stibitzen.]

Avots: ME I, 408


cebīt

cebît, stehlen, stibitzen Wessen.

Avots: EH I, 262


cib

cib, auch tib">tib! Lockruf für die Hühner: cib, cib, cālīt!

Avots: ME I, 378


ciept

[II cìept (gew. mit nuo -) Serbigal, Ruj., stibitzen, stehlen.]

Avots: ME I, 395


čiept

čìept C., čiêpt 2 Kand., [Līn., Mitau], -pju, -pu, stibitzen, stehlen: kur šī runa čiepta? [Vgl. ciept 2].

Avots: ME I, 417


cigoriņi

ciguõriņi, cikuoriņi, Zichorie (cichorium intibus L.).

Avots: ME I, 379


čopīt

čùopît 2 , -īju Saikava, stibitzen.

Avots: EH I, 300


čopt

čuôpt 2 [Pl. 108], -pju, -pu, tr., stibitzen, entwenden Annenburg, Lind., [Gr. - Sessau, N. - Bergfried.]

Avots: ME I, 426


dzēlestība

[* dzēlestība od. * dzēlestībe (geschr. dfceleftibe, dfeleftibe) Lat, kat. (S. 13. 20. 51 des Originaldrucks), Gnade. žē̦lastība; vgl. li. gėlà "Schmerz", r. жаль "Mitleid", čech. žel "Leid, Mitleid" (zu le. dzelt).]

Avots: ME I, 547


glūda

I glùda: mit û 2 auch Orellen, mit û Blieden,

1) reiner Lehm
(mit û 2 ) Popen; "grauer Lehm" (Ton?) Seyershof (mit û 2 ); ein Gemisch von Schlamm; Lehm und Sand, das ein aus den Ufern tretender Fluss tiber die umliegenden Felder und Wiesen breitet (mit â 2 ) Popen; tur vajaga glūdu māla BW. 35107, 1;

2) eine schleimige Masse, in den dünnen Därmen (von Schweinen
Iw.) Frauenb. (mit û 2 ).

Avots: EH I, 395


gnets

gne̦ts, nett, schön: gne̦ts kumeļš MWM. X, 103. tibiņa gne̦tu ce̦kuliņu X, 303. gne̦tais stāvs JK. IV, 72. gne̦ti iet Degl.

Avots: ME I, 633


grābalis

[gràbalis 2 Wark., der zu stibitzen pflegt.]

Avots: ME I, 642


grābāt

grãbât,

1): auch (mit à 2 ) Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.; ‡

2) gràbât 2 Zvirgzdine, stibitzen:
zagļi, kas tīk zem ruokas, tuo i[r] grābā. Refl. -tiês,

1): pa timsu ap luopiem gràbavās 2 Kaltenbr. teļš vis pa vienai zâlītei grābājas 2 Auleja.

Avots: EH I, 400


grābiķis

grābiķis,

1): auch (mit â) Weissensee;

2): wer zu stibitzen pflegt
(mit à 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73.

Avots: EH I, 400



grābstīt

grâbstît: auch N.-Wohlfahrt, mit ã (li. gróbstyti) auch Salis, Salisb., Siuxt, Zabeln, ‡

6) šuorīt grābstīja snigt, es fiel heute Morgen etwas Schnee
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "fallen"). Refl. -tiês,

4) (wertlose Kleinigkeiten) stibitzen
(mit ã) Frauenb.: kas viņš par zagli, vlņš tik tâ grābstās!

Avots: EH I, 400


grābulis

grābulis: gràbulis 2 (f. -le) Oknist n. FBR. XV, 176, wer zu stibitzen pflegt.

Avots: EH I, 401


gramstīt

gram̃stît: auch ("tastend greifen") Seyershof, (mit am̂ 2 ) AP. Refl. -tiês,

1): nav luopam viegli cauru dienu grauzt un g. Segew., Seyershof; ‡

3) stibitzen
Prl., Schwitten.

Avots: EH I, 398


grezns

I gre̦zns: dievs sthawe prettibe tims gre#nims LLD. II, 25 4 .

Avots: EH I, 404


ieart

ìear̂t, tr.,

1) ein -, hineinpflügen:
rudzi paliek neiearti MWM. VI, 638. zemē ar˙vienu de̦r mē̦slus vē̦lāk ieart;

2) anfangen zu pflügen.
- iearšanas diena, der Tag, da man den ersten Pflug in die Erde setzt (Tiburtiustag, der 14. April) U. [Refl. - tiês,

1) unvorsätzlich (hin) eingerflügt werden
(mit dem Agens im Dativ): man iearās tavā daļā Drosth. pīpe iearās (wurde beim Pflügen verschüttet) zemē Jürg. arkls iearās (geriet beim Pflügen hinein) dziļi zemē;

2) hineinpflügen
(intr.): viņš jau tālu iearies manā pļavā;

3) ans Pflügen sich gewöhnen und es erlernen:
viņš jau labi iearies;

4) sich hineinwühlen:
puika iearies sìenā Trik.]

Avots: ME II, 1, 2


iecebīt

ìecebît, stehlend (stibitzend) einschütten (?): ņe̦mdams saimniekam kartupeļus, puisis iecebīja arī sev kādu pūru Wessen.

Avots: EH I, 506


iedot

ìeduôt, ‡

3) = ìepḕrt 2: es paņemšu stibu un tev ieduošu Salis; ‡

4) hervorrufen, , auslösen:
tādai sievai ... Līzes niekuošanās ... smieklus vien ieduod, nevis bailes Ciema spīg. 290. Refl. -tiês,

1): man luopi labi iedevēs, ne˙viens nebeidzēs AP. baltas aitas neiduodas, viņas ir glē̦vākas Siuxt (ähnlich: Pas. IX, 501); ‡

2) "šad un tad kuo ieduot" Frauenb.: vakarā ieduomuos: (sc.: cāļiem) baltas maizes;

3) unversehens gegeben werden:
man tā ruoka devīga, tāpēc iedevās par daudz Laud.; ‡

4) ie. laulībā, sich verheiraten
Ar.

Avots: EH I, 511


iegumzāt

ìegumzît, tr.,

[1) ein beschränktes Quantum eilig essend zu sich nehmen:
puiši iegumzīja dažus plāceņa gabalus un devās atkal pie darba Serbigal, Jügr., Bers.;

2) ungeschickt einbiegen
(ieburzīt, ieluocīt) Bers.;

3) "unordentlich und gewaltsam hineinquetschen"
MSil.;

4) einwickeln
Ruj.;

5) stibitzen;

6) gewaltsam hinunterschlingen:
pīle iegumzīja vardi Gr. - Essern;

7) unbewusst hineinstecken, - wühlen (gewöhnlich von Kleidern):
kur tu nu atkal tuo lakatiņu esi iegumzījusi? Wolm.].

Avots: ME II, 20


iekramstīt

ìekramstît,

1): auch Adl., Druw., Fehsen, Geistershof, Grawendahl, Lis., Lös., Lubn., N.-Schwanb., Ramkau, Selsau, (mit am̃ ) Schibbenhof, (mit àm 2 ) Mar.; (mit am̂ 2 ) Peb., Zögenhof, (iekramstêt) Jāsmuiža: iekramstīju putras (kartupeļu) Mar. guovis nuo rīta iekramstīja zaļuo ābuoliņu Jāsmuiža. kuo nu viņš ēda! tik drusku iekramstīja Līvāni, Ruhental, Schibbenhof; ‡

2) "iekrāt, ievākt (krējumu)" (mit -êt ) Līvāni: iekramsteju putrai krējuma; einschöpfen
Vīpe: ie. taukus nuo putras katla;

3) stibitzen
(mit am̃ ) Lems: kalps iekramstīja saimnieka labību;

4) einen Hieb versetzen
Gramsden, (mit am̃ ) Frauenb.: ie. zirgam ar pātagas kātu;

5) (mit dem Fingernagel) ein wenig einkratzen
Renzen. ‡ Refl. -tiês, sich räuspern Sessw.

Avots: EH I, 521


iekruit

iekruit: ìekrùit 2 Saikava, stibitzen, sich aneignen: kad pluosti pajūk, iekruj ir tu!

Avots: EH I, 523


ievieķēt

[II ìeviẽķêt, einen Schlag versetzen: ievieķēja ar stibu pa muguru C.]

Avots: ME II, 90


īvēt

īvêt, - ẽju,

1) schreien [vgl.
īvinât]: īvē vien, dēliņ, dabūsi stibu A. XIV, 1, 409;

2) schlagen
MWM. II, 483;

3) ziehen
Konv. 1.

Avots: ME I, 839


izčiept

izčiept, tr., wegstibitzen, entweden: ceļinieki izčiepj gaļas gabalu nuo katla Etn. II, 95.

Avots: ME I, 723


izčupt

izčupt Warkl., wegstibitzen.

Avots: EH I, 440


izķeipt

II izķèipt 2 Lis., gewandt herausnehmen, -stibitzen: izķeipis nuo skapja visu manu nuolikumu.

Avots: EH I, 460


izķencēt

izķeñcêt, tr., herausnehmen, aus dem Wasser entweden, stibitzen: ķeseles nuo upes Kand.

Avots: ME I, 759


kapāt

kapât,

2): k. zirgu, ein Pferd unaufhörlich mit der Peitsche schlagen
Dunika. stiba ruokā, un kapā bē̦rnus Siuxt. "schlagend treiben" Frauenb.: kas jūs kapā, ka Jums tâ jāskrien?

5) k. zemē lauku, ein Feld abmähen
Frauenb. Refl. -tiês,

4) sich (selbst) schlagen
Popen: guovs kapājas ur asti;

5) "schlecht mähen"
Frauenb.: viņš tikkuo var līdzi k. citiem pļāvējiem;

6) k. cauri Frauenb. "sich durchschlagen, sich durchbehelfen (mit schlechter Kost oder bei schwererer Arbeit)".

Avots: EH I, 586


ķeipt

II ķèipt 2, -pju, -pu [Lis.], tr., haschen, stibitzen Etn. ; bes. in der Zstz. mit nuo-, Vgl. cìept II.

Avots: ME II, 360


ķērnāt

I kẽ̦rnât,

1): auch OB.; beschmutzen
Baar in seinem Exemplar von U.; ‡

2) verhexen:
luopus ķẽ̦rnājis Pas. XIV, 289 (aus Rutzau); ‡

3) "= mānêt 2" NB., Schnehpeln: ķ. citus cilvē̦kus;

4) schlackern (nass schneien)
Nikrazen (mit ẽ̦r ): tagad ķe̦rnā. Refl. -tiês,

1): (fig.) es tur negribu ķ., ich will mich da (bei der schmutzigen Klageangelegenheit) nicht beteiligen
Baar in seinem Exemptar von U.; ‡

2) ohne Lust und Energie arbeiten
Peb.; etwas Unangenehmes tun Strasden: man netīk ar bē̦rniem ķ.;

3) stibitzen
Iw.

Avots: EH I, 700


krāģēties

II krãģêtiês, -ējuos Seyershof, stibitzen, "sle̦pe̦ni rīkuoties": kaķis krāģējas pa kammuri. viņš sāk k., kad visi guļ.

Avots: EH I, 644


krāmēt

krãmêt, ‡

2) schlagen:
kràmē 2 viņam pa ausi! Oknist; ‡

3) "werfen"
Seyershof: k. luopam ar akrimu. Refl. -tiês,

2) stibitzen
AP.: viņš ir vare̦ns strā[d]nieks, tik ka nebūtu krāmējies!

Avots: EH I, 645


kraņģēt

kraņ̃ģêt [Autz], -ẽju,

1) stibitzen (eine Kleinigkeit)
Bixten, Neuenburg;

[2) (mit den Händen) wühlen; wühlend wegschaffen:
kraņ̃ģē mē̦slus purom! Dond. Refl. - tiês, wühlen (intr.): kuo tu kranģējies pa mē̦sliem kâ cūka! Dond.].

Avots: ME II, 259, 260


krempāt

[III kre̦m̃pât Ruj., stibitzen.]

Avots: ME II, 273


lasīt

lasît;

1): l. (sammeln, suchen)
viesus Pas. IV, 20. staigāja pa pasauli, lasīdams maizi XII, 376. biškuopis lasa nuo bitēm me̦du 192. l. (krāt) sviestu ziemai Auleja. kartupeļus l. (rakt) Mahlup. kad kam saplīsis ratu ritenis, tad citi par tuo zuobuojas: "tev, kaimiņ, ritenis lasa vabuoles pa ceļü Frauenb. sāka prātu l. ("myśl zbierać"), kai būs tē̦vu ... prasīt Ulanowska Łotysze 32. uotram nuo pakaļas l. (stibitzen) Seyershof;

2): Amerikā ķēneņš nuo ļaužu (aus dem Volk)
lasīts Auleja. lasīja labākuo aitu Frauenb.; ‡

4) "?": (dzieduot). viena tai gaŗai (= tâ gaŗi) ve̦lk, cita tai īsiņai paķer, kai l. lasa Auleja; ‡

5) "?": kad labi neceļas (t. i. kad minuot labi neatveras starpa, kur cauri šauj atspuoli), tad lumstu lasa (vgl. lest 3) iekšā Salis. Refl. -tiês,

2): lasies pruojām! (r. убирайся!) Pas. VIII, 64. lasās (r. собирается) zemnieks iet XI, 357 (ähnlich IV, 473; IX, 500 u. a.);

3): vista lasās Sonnaxt. cāļi iet uz ābuliņa un lasās Frauenb.; ‡

4) für sich aussuchen, ausersehen:
jam deve l. nuo visa pulka Auleja, Kalteribr. Subst. lasījums: tas l. gauži knaps BielU., (das Kind) hat sehr schwach gelesen. Zur Etymologie s. auch Wood Postconsonantal w 23.

Avots: EH I, 721


lupināt

lupinât,

1): auch Iw.; l. zirņus nuo pākstēm, kartupeļus AP. l. pāksti Fest. l. pupas Frauenb.;

2): auch Grenzhof (Mežamuiža), Oknist;

3): zirņi ar lupināšanu vien jālupina ("jāpļauj") Linden in Kurl. lupina savu tuvāku Getzel Spr. Salom., Kap. 16; stibitzen
Oknist. ‡ Refl. -tiês AP., klauben, rupfen (intr.): guovis visu rītu te˙pat vien lupinājas, bet kuo tad nu dabūs, kad viss ir pliks.

Avots: EH I, 762, 763


lutīt

lutît, -ĩju, tr., stibitzen Mar. n. RKr. XV, 125.

Avots: ME II, 516


matot

I matuôt,

1) die Metze in der Mühle nehmen
U., Gr.-Sessau, [Pilten, Loddiger, Schrunden u. a.;

2) Beiträge od. Spenden zu einem wohltätigen Zweck sammeln
AP.;

3) stibitzen
Alschw., Grünh. u. a.].

Avots: ME II, 567


mielot

miẽluôt [li. mielúoti "liebkosen Berliner Sitzungsber. 1918, S. 802], mielât, - ãju Mag. XIII, 2, 67,

1) [miêluôt 2 Iw.], bewirten, traktieren, füttern
(auch. fig.): citi vīri kruogā dzēre, es mieluoju (Var.: baruoju) kumeliņus BW. 30049, 7. spuožums mieluoja acis Lp. V, 303. savu garu viņš sevišķi mieluo viņa dvēseli, Gott habe ihn selig! Straume;

2) prügeln:
ar stuku (strūpeni, stibu) mieluot U. pātaga sāks mežkungu mieluot! LP. VI, 1, 54. mana pūra dibe̦nā stīgām šūta katbačiņa, tuo mieluošu tautu dē̦lu BW. 21772. Refl. - tiês,

1) einander bewirten:
māsa māsu mieluojas BW. 4201, 1;

2) sich bewirten, sich an etwas gut tun
(auch fig.): suns paskubina, lai nu ē̦duot, lai mieluojuoties LP. IV, 112. viesi pie saimes galda mieluojās VII, 384. nu mieluojies, cik sirds kāruojuse! V, 216. tik skaista pils, lai acis mieluojas VI, 830. Subst. miẽluôšana, das Bewirten, Traktieren; miẽluôšanâs, das nomen actionis zu miẽluôtiês; miẽluõjums, die bewirtung; miẽluôtãjs, wer bewirtet, füttert: maize bē̦rnu baŗuotāja, plācen[i]s viesu mieluotājs BW. 2917. [Nebst. miẽlasts zu mĩļš; vgl. zur Jurkš. 12, liet. pas. II, 313, Niemi 393, poln. kochać się "epulari" und neugr. φιλεύω "bewirte".]

Avots: ME II, 653


mietēt

miẽtêt [Salis, mìetêti PS.], - ẽju, schlagen, hauen [Pas. II, 175]: nu tikai mietē ar pātagu negausim ādu tīri mīkstu LP. V, 42. gans nuogriezis stibu, uzkāpis vilkam mugurā un tik sācis mietēt LP. VI, 291. [Eigentlich wohl: weich machen; vgl. atmietêt.]

Avots: ME II, 656


mīkstzaru

mîkstzaru (gen. p1.), aus weichen Ästen hergestellt: m. stiba Brigadere Skarbos vējos 250.

Avots: EH I, 821



nočabināt

nùočabinât,

1) fakt. zu nùočabêt, rascheln, rauschen machen:
tur te̦ku salmiņus nuočabināt; [leichthin auf etwas Weiches schlagen: par kūlējiem, kas viegli situši spriguļus, saka, ka tie jau tikai nuočabinājuši vien Grünwald];

2) ableiern [undeutlich aussprechen
Preekuln, MSil.]: viņš tuo priekšā lasīdams bija nuočabinājis A. XII, 108;

3) pē˙da gan tâ nuočabināja R. Sk. 1 I, 140;

[4) eine Zeitlang rascheln od. rauschen:
lietus drusku nuočabināja pa lapām un aprima Serben, Ermes, Lemsal, Mar., Naud., Lennew., Jürg.;

5) "trödeln"
N. - Peb.; so auch reflexiv: viņš jau tur visu dienu nuočabinājās N. - Peb.;

6) "(etwas Geringes) wegstibitzen od. oberflächich (etwas) vollziehen"
Kurs., Vank.;

8) "ebnen, glätten":
nuočabini nu tuo kaudzes galu! Ermes, Nötk., Neu - Wohlfahrt; n. gultu("kārtīgi uzklāt") Serben, Sessw., Mar.; scherzweize abstreicheln" Ipiķi;

9) "viegli padarīt" Neu - Wohlfahrt; "ātri un klusi padarīt" neu - bilskenshof;

10) leichthin abtasten:
visus salmus nuočabināju, bet nazi neatradu Plm.;

11) n .(= apklusinât) runas Grünh.;

12) "mit weichem Schuhwerk still, schnell und mit kleinen Schritten hingehen"
Sessw.]

Avots: ME II, 769


nočāpt

[nùočàpt C., wegstibitzen.]

Avots: ME II, 770


nočaukt

[nùočaukt U., wegstibitzen.]

Avots: ME II, 769


nociept

[nùociept, wegstibitzen PS., Arrasch.]

Avots: ME II, 768


nočiept

nùočìept, [nùočiebt Salis, Allend. n. U.], tr., wegstibitzen: vilks nuočiepj vienu aitiņu Etn. III, 14, [Dunika].

Avots: ME II, 771


nočilpt

nuôčilˆpt 2, wegstibitzen: naudu Gr. - Sess.

Avots: ME II, 770


nočupt

nùočuot, tr., wegstibitzen: kaķis nuočuopa medījumu LP. VI, 683, [Gr. Sessau].

Avots: ME II, 771


noķēpīt

nuôķêpît 2, tr., wegstibitzen: gana puika nuoķēpījis puisim pīpi ar tabāku Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 806


noķert

nùoķer̂t, ‡

2) wegstibitzen
Salis; ‡

3) unversehens bekommen
Frauenb.: nuoķēru gan ve̦lnu (von einer unangenehmen Arbeit) šuoreiz. Refl. -tiês,

1): braucējs ... tecēja kājām ķibitei pakaļ, nuoķēries pie atslejuma Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 90; ‡

2) = aplipt: n. ar pūkām Seyershof; ‡

3) zur Genüge fangen:
kaķis guļ nuoķēries peles Seyershof; ‡

4) = nùokuôstiês 2, nùokrāsuôtiês: kad nenuoķērēs gluži me̦lns, tad ielika elkšņu mizās AP.

Avots: EH II, 59


noķibināt

nùoķibinât, tr., abnehmen, stibitzen Frauenb.

Avots: ME II, 806


noknīpēt

nùoknĩpêt, tr., wegstibitzen: zagli man nuoknīpējuši pēdējuo sauju siena Dond.

Avots: ME II, 800


nokrampēt

nùokram̃pêt, tr.,

1) wegfischen, wegstibitzen:
mēs zirgu kur nuokrampēt dabūjām Dünsb. blanduoņi viņam gribēja kuo nuokrampēt JK. V, 64;

2) fassen, erwischen
Hug.;

3) erwürgen:
suņi vilku nuokrampēja U.

Avots: ME II, 800


nokrampt

nuokram̃pt Dunika,

1) fest erfassen (ergreifen):
n. kuo aiz matiem;

2) wegstibitzen:
kur tu tuo nuokrampi?

Avots: EH II, 55


nolavīt

nùolavît AP., heimlich nehmen, wegstibitzen: drēbes gabalu, kuo bij vecenei pasle̦pe̦n nuolavījis Kaudz. Izjurieši 39.

Avots: EH II, 61


nošmaukt

nùošmàukt,

1) intr., weg-, hineilen, herab-, hinabeilen:
viņš nuošmauca nuo klēts augšas;

2) tr., abziehen
[Kursiten]: zemē gulēja jē̦ra āda, tikkuo kâ nuošmaukta Lapsk. nuošmaũkt lapas, mizu kuokam, ādu nuo astes Dunika;

3) betrügen:
žīds nuošmaũca čigānu Dunika; abstibitzen, trügerisch entwenden Salis, Neu-Wohlfahrt, Mesoten. Refl. -tiês Dunika, = nùosmukt.]

Avots: ME II, 869


nospert

nùosper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse wegstossen:
apse̦gu;

2) erschlagen (von Pferden, Raubvögeln, vom Blitze):
līdz (vanadziņi) nuospēra mūs[u] māsiņu BW. 13381. kad tevi pē̦rkuons nuospe̦rtu!

3) wegstibitzen:
(čigāns nuospēra kaimiņam aunu Dond. Refl. -tiês, sich aufklären Lubn.: laiks nuosperas skaidrs].

Avots: ME II, 855


nostiept

nùostìept, tr.,

1) hinstrecken, niederstrecken:
biju reiz nuostiepis briedi gar zemi Purap. [vilks ir beigts. es viņu nuostiepu Janš. Dzimtene 2 II, 94;]

2) mit Mühe etw. hin-, herabschleppen:
viņš nuostiepa mucu uz upi;

[3) wegnehmen, wegstibitzen
Wid., Dond.];

4) langziehen, dehnen:
"pagastskuolä, Jānis nuostiepa MWM. X, 434;

[5) "gerade und schnell herunterlaufen":
zaķis nuostiepa vien nuo kalna Vank.] Refl. -tiês, sich hinziehen, sich hinstrecken: nuo debesīm krita zvaigzne gari nuostiepdamās A. XX, 121. šī ruobeža lai nuostiepjas I V Mos. 34, 11. balts un zils abiem nuostiepās gar acīm Blaum. nuostiepies, krepiert PS.

Avots: ME II, 860


nosviept

nùosviept,

1) [(mit 2 ) abschlachten
Bauske]: ik˙gadus varē̦tu tādu (ruksi) nuosviept MWM. X, 487;

[2) ("mit 2 ") "Butter machend sich mit der Sahne beflecken"
(?) Grünh.;

3) "abprügeln"
Biržgalis;

4) "wegstibitzen"
Makašē̦ni].

Avots: ME II, 865


notiekt

nùotìekt, tr.,

1) wegstibitzen
RKr. XII, 53: [glūnē apkārt, vai nevar kuo nuotiẽkt Gramsden];

[2) erhaschen:
nuotiekusi izdevīgu brīdi, kur viņu ne˙viens netraucē Janš. Dzimtene 2 II, 167.]

Avots: ME II, 875, 876


novīstīt

[nùovīstît,

1) dicht einhüllen, umbinden:
n. kaklu ar šalli. n. bērnu ar lakatu;

2) windend od. flechtend verbrauchen:
n. visas pakulas valguos Bers.;

3) verlegen, hinstecken:
kur tu nu atkal savus cimdus esi nuovīstījis (= nuobāzis)? Widdrisch;

4) wegstibitzen:
čigāns nuovīstījis vistu Behnen. Refl. -tiês,

1) sich dicht einhüllen;

2) eine Zeitlang faulenzend od. andere störend trödeln:
n. bez darba C., Warkl.; n. citiem pa kājām Kl.)

Avots: ME II, 889



nozebīt

[nùozebît,

1) erschlagen
Gr.-Buschhof, Kalz., Kreuzb.;

2) "erjagenu
Alswig;

3) wegstibitzen
PS.]

Avots: ME II, 890


nozniebt

nùozniebt [vgl. nùoniebt], nuôžņiêbt 2 Kand.,

1) erdrücken, töten:
kâ iesi, nuožņiebs tevi kâ daždien knauķi Plūd.;

2) wegstibitzen
[Bauske (mit 2 ), Gr.-Sessau.]

Avots: ME II, 892


pačiept

[pačiẽpt, wegstibitzen: suns pačiepa gaļas gabalu Dunika.]

Avots: ME III, 14


pačopīt

pačùopît 2 Saikava, ein wenig stibitzen.

Avots: EH II, 125


pārvelvēt

pãrvel˜vêt, tr., tiberwölben: luogu un durvju caurumus Antrop. II, 53.

Avots: ME III, 187


pašaut

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112


pienene

piẽnene,

1) eine Milchgrütze;
par pieneni sauc katru piena putru Nigr. n. Etn. I, 42;

2) = piene U. cūku piẽnene, leontodon taraxacum Alswig, Wolm.; jumta pienene, crepis tectorum Konv. 1508; vilku pienene, Wolfsmilch (euphorbia) Konv. 1 532, RKr. II, 71, PS.; zilā pienene, cichorium intibus Stockm. n. RKr. III, 70;

3) ein grauer Pilz
Lems., Allend. n. U.; sēne, kuŗas pārlauzumā izsūcas šķidrums piena izskatā Freiziņ. Zu piẽns.

Avots: ME III, 276


piešaut

pìešaũt,

1) zur Genüge, zum Überfluss schiessen
Spr.;

2) schnell hinzutun, hinzusetzen (auch beim Sprechen):
pie... piena piešāvu vēl stuopu ūdens Blaum. nāves zâles, kuŗas tās duomā baznīcā ejuot tai piešaut pie de̦guna JK. V, 108. kapteinis piešauj pa reizēm tādus vārdus MWM. VIII, 465. "es izdzeršu!" piešāva Zariņš MWM. VII, 849;

3) (hin und wieder ein wenig) schlagen:
piešaut (ar stibiņu) brūnajam jājuot LP. III, 107. Refl. -tiês,

1) anbinden, sich (an jem.) dranmachen
Spr.;

2) beim Hineinschieben in den Ofen zusammengeraten und zusammenkleben (intr., vom Brot):
ja maize piešaujas, tad jaunie daudz mīlināšuoties Etn. II, 61.

Avots: ME III, 300


pirmdzimtība

pirmdzìmtĩba, tiba">pirmdzimstiba De̦glavs Rīga II, 1, 189, die Erstgeburt: tam nebij tuo pirmdzimtības tiesu sev pielīdzināt Glück I Chron. 6, 1.

Avots: ME III, 226


ribiņš

ribiņš, eine dünne Stange, ein Stock: dabūsi ar ribiņu (stibu)! Adiamünde. Zu riba.

Avots: ME III, 522


rīkste

rĩkste: Demin. rìkstiņa 2 (neben rìkstīte 2 ) Saikava,

1): stiba ganam, r. bē̦rna pḕršanai Behnen. pādei kukulis, auklim r. (Var.: rīkstes, rīksta ) BW. 2014, 2 var. šaut ... ve̦cu puisi ar ābeļu rīkstiņām (Var.: rīkstītḕm)! 22118, 1;

4): uz rīksti uzliek dzijas, kad auž Frauenb.; ‡

6) die Kurbel am Spinnrad
Pussen; ‡

7) vēja r. Diet, ein Wasserreis am Obstbaum;


8) rīkstīte, der Ladstock
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Büchse"); ‡

9) "(salmu, siena) grīste" Seyershof.

Avots: EH II, 376


sačiept

sačiẽpt, zusammenstibitzen: suns sačiepis daudz kaulu Dunika.

Avots: ME II, 605


sačopt

sačuopt, tr., stehlen, wegstibitzen (auf mehrere Objekte bezogen): visu sačuopis, puika pa durvīm ārā.

Avots: ME II, 606


šķibīt

I šķibît, -ĩju,

1) hauen, schneiden
Biel. n. U., die Äste eines Baumes rund herum abhauen, ihn beputzen Kremon n. U., Lieven - Bersen, Saikava, Salis, Stelp.; (schnell Kurl. n. Etn. I, 154) abblatten Adsel, Bers., Salis; (hastig Golg.) pflücken Bers., Plm., Serbigal; (Salat od. Kohl) schnell essen Kurl. n. Etn. I,154, gern und tüchtig essen N. - Peb.: kuokam zarus Saikava, Salis; kāpuostus U. (abblatten); runkuļu lapas Salis; riekstus Arrasch. aitas šķibī zâli C. tad ta šķibī, - kâ zaķis! Kurl. n. Etn. I, 154;

2) "stibitzen":
bē̦rni sle̦pe̦ni šķibī zirņus;

3) -u, -ĩju, reinigen:
kūts jāšķiba, der Stall muss gereinigt werden U. Wohl zu klr. щибати "herunterschlagen, z. B. Obst vom Baum" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415), sowie mhd. schipfe "Schaufel" (s. Fick Wrtb. III 4 . 464 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 545) und (?) gr. dial. σχίφος "Schwert" (s. Prellwitz Wrtb. 2 319), engl. shive "Flachsabfall" (s. Persson Beitr. 884) und li. skiẽbti "auftrennen" (s. Būga KSn. I, 219).

Avots: ME IV, 38


skriemenes

skriemenes, skriemes,

1) das sich bei beweglichen Dingen abläuft
L.; der Abgang, das Abgenutzte U.;

2) die Unkosten
Elv. (skriemes), L.;

3) "=skriemelis" Sessw. n. U.; (skriemenes) "vertibulum, verticulum" Elger Dict. 145.

Avots: ME III, 896, 897


skruķis

skruķis: auch BW. 20929 (aus Lettin und Līvāni), 23334, 4 (aus Ruj.), Alswig, AP., Borchow, C., Daudsewas, Fest., Gr.-Buschh., Kalupe, Kegeln, Lemb., Liepna, Lubn., Marzen, Nerft, N.-Peb., Oknist, Ramkau, Selb., Sessw., Smilt., Trik., Wessen, Višķi,

1): auch Kaltenbr., Seyershof, Sonnaxt, Warkl.;

2): ve̦lna skruķi (auf Räuber bezogen)
Pas. XV, 285 (aus Sessw.); "ve̦cs, neveikls kustuonis, cilvē̦ks, lieta" Seyershof; ‡

3) ein Gerät (ein etwa 2 Fuss langes und 1
/ 2 Fuss breites Brettchen mit einem Stiel in der Mitte) zum Abscharren des Weges od. Hofes od. zum Zusammenscharren des ausgedroschenen (noch nicht gewindigten) Getreides Nötk.; ‡

4) die Krücke
Lettg. n. BielU.: klibais uzkāp[j] aklajam ar visiern saviem skruķiem uz platās muguras Bankins Šis un tas I, 1. kab tu sazaliektib kai s. (poln. "jak hak") Ulanowska Łotysze 11.

Avots: EH II, 513


šmiukstoņa

šmiukstuoņa, das Klatschen, Knallen; mācība pastāv stibas šmiukstuoņā pa gaisu Plūd. LR. IV, 147.

Avots: ME IV, 85


snakstīties

snakstîtiês Wandsen, Siuxt, Sessau, Autz, Kandau, Raiskum, = knakstīties: sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani snakstījās (Var.: knakstījās, meņģējās, gramstījās) BW. 29476 var.; scherzweise einander schlagen Grünwald; essend nach verschiedenen Speisen langen A.-Bergfried; naschen ("bērni snakstās ap saldumiem") Bers., Laud., Selsau u. a.; "unsicher anrühren" Fehteln; "ķerstīties (auch in Marzen); Verbotenes sich aneignen, stibitzen (Geringfügiges)" Schibbenhof ; ernster Arbeit ausweichend Unbedeutendes tun Sessau; ohne Energie, wider seinen Willen arbeiten Grünh. Nebst snaksnīties zu snēkt?

Avots: ME III, 972


snāt

snāt (mit à 2 Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à 2 ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât 2 Grünh., snàt 2 Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt 2 ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt 2 ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à 2 ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt 2 );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975



spert

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990


spidiķis

spidiķis "?": viņa tuos muodes spidikus un stibiķus ne˙maz neievē̦ruo Apsk. 1903, S. 474.

Avots: ME III, 994



spiga

I spiga Selsau, = tiba">stiba, nūja Brucken n. Etn. I, 89, ein Peitschenstiel Dond., eine Rute ohne Äste Linden (in Kurl.), Smilten, Bers., Sessw.: dabūsi ar spigu! Zu spaiguļi.

Avots: ME III, 994


spina

spina, eine Gerte, Rute (von Laubbäumen geschnitten Tirs.): kurvjus pin nuo kārklu spiniņām Tirs. n. RKr. XVII, 78. šmaugu spinu vīcinādams draudēja MWM. VI, 596, viņš pieskrēja pie kaze̦nāja un nuogriêza labu spinu Poruk III, 31, duošu tev ar šituo spinu (= stibu)! Lis., (hier auch: spins) Stockm. Wohl nebst spīna zu lat. spīna "Dorn", poln. spina "Rückgrat", ahd. spinula "Stecknadel", ae. spír "langer Schtissling", mnd. spīle "Bratspiess" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 653 ff.).

Avots: ME III, 997


stieba

stieba, die Ohnmacht, Gelstesabwesenheit Wid.; zu stibt.

Avots: ME IV, 1077


stiebrs

stìebrs Wolm., PS., C., Jürg., Ermes, Schujen, stiebrs 2 Kl., Adl., Schwanb., Golg., Lis., Lubn., Saikava, Pilda, Kr., stiêbrs 2 Iw., Widdrisch, Ruj., Salis, stiebris Spr., stiebris 2 Warkh.,

1) stiebris Glück, der Halm (jeder runde Halm
Mag. IV, 2, 41): Sprw. divi vārpas uz viena stiebra neaug. septiņ[as] vārpas izauga nuo vienu stiebri Glück I Mos. 41, 22. apakš... linu stiebrīšiem, kas... uz jumtu izklāti bija Jos. 2, 6. zâles stiebriņi Vēr. I, 1172 (ähnlich S. 1285);

2) die Binse (scirpus L.)
RKr. II, 77, U.; die Simse (juncus L.) RKr. II, 72, U.; stiebri, das Schilf N. - Bartau n. Janš. Nīca 28; e̦ze̦ra stiebri, See - Binse (scirpus lacustris L.) RKr. II, 78; suņu stiebri, Schierling (conium maculatum) Mag. IV; 2, 79, Konv. 2 4072: ar stiebru krē̦slu A. Upītis Dzim. rītā 5. pa˙visam gaiši dze̦lte̦ns - bē̦rza lapās un suņu stiebru zieduos Etn. III, 58;

3) stiebris Glück, das Rohr
U.: deve tam vienu niedres stiebri Glück Matth. 27, 29;

4) der Flintenlauf
U.;

5) stiebriņš, die Zigarettenhtilse:
kastītes ar tabaku un stiebriņiem A. v. J. 1896, S. 751;

6) der Rüssel
(?): kukaiņa sūcamais stiebriņš SDP. VIII, 46. Gewöhnlich (so zuletzt bei Trautmann Wrtb. 284 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 624 f.) mit li. stem̃bras identifiziert; in diesem Fall aber sollte man ein le. *stè̦mbrs (vgl. stambans) erwarten. Somit eher zu li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten", stiebas "Stock", le. stiba (s. dies)?

Avots: ME IV, 1077, 1078


stiept

stiept (li. stiẽpti "recken"), stìepju, stìepu,

1) tr., recken, strecken, dehnen, ausspannen
U.: dzīrās miezis ar apini garām suolu mani stiept BW. 19643. stiep garu lūpu! RKr. XVI, 128. dzelzs stiepjuot... stiprāka par kuoku Konv. 2 685. Sprw.: daudz suņu drīz zaķi stiepj. (fig.) stiepjams teiciens MWM. VI, 20, ein dehnbarer Begriff;

2) tr., schwer tragen, schleppen; führen:
vīrelis stiepis naudas puôdu laukā Pasaules lāp. 89. laiva jāstiepj... pa sausumu Antrop. II, 71. ve̦lns stiepj atspēries šķirstu LP. IV, 182. kur tas saimnieks tuo zē̦nu stiepj? III, 96;

3) intr., gestreckt, eilig laufen:
dē̦ls... stiepj uz mājām LP. IV, 46. zaķis sāk stiept vēl ātrāki Plūd. LR. III, 72;

4) trinken:
stiep cauri līdz dibinam! būs kurāža Alm. Kaislību varā 82. Refl. -tiês,

1) sich strecken
U., sich dehnen; in die Höhe schiessen U.: augumā stiepties St. abpus... gravai stiepjas kalnu rinda LP. VI, 206. viņas lūpas stiepās katram pretim Krišs Laksts 3. savārījums nuo pētersīļu sē̦klām paliek glums un sāk stiepties, kad maisa Etn. I, 84. piens tikai stiepjuoties vien LP. VII, 572. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 26. tu vēl stiepsies garumā un re̦snumā Alm. Kaislību varā 20;

2) gestreckt, mit Anstrengung, Eile laufen
U.: zaķis stiepjas St., der Hase nimmt Reissaus. pruojām stiepties, sich davonmachen U. zirgs pa[r] grāvi stiepjas St., das Pferd setzt über den Graben. ar zaķu ādas pastalām pruojām stiepties, ängstlich davonlaufen Br. sak. v. 1488;

3) sich bemühen, streben
U.: gan es vēl turpmāk stiepšuos St., ich werde mich noch wohl weiter behelfen. - Subst. stìepšana,

1) das Recken, Strecken, Dehnen;

2) das Schleppen;
stìepšanâs, das Sich - Strekken, Sich - Dehnen; stìepums,

1) das beendete Strecken, Dehnen; das Gestreckte, Ausgedehnte;
lietus līst vienā stiepumā, es regnet in einem fort Celm.;

2) das beendete Schleppen
Spr.; das Geschleppte; stìepẽjs,

1) einer, der
(sich U.) streckt, reckt; Recken und Dehnen in den Gliedern U.: man tāds stiepējs kauluos U.;

2) ein Schleppender;
stìepẽjiês, wer sich reckt, streckt, dehnt. Nebst stàipît nach Zubatý Bähm. Sitzungsber, 1895, XVI, 19 und Trautmann Wrtb. 287 zur Wurzel von stiprs. Zur Bed. vgl. li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten": le. stibt "betäubt werden" u. a.

Avots: ME IV, 1079, 1080


stignīties

stignîtiês, sich abmühen Lind. n. U. Aus *stibnîtiês ( zu stibîtiês I; mit dem n von stiknīties

1) ? Vgl. aber auch stiknîtiês.

Avots: ME IV, 1066


stināgs

stināgs, ein Knüppel: spēcīga ruoka viņu nuotvē̦rusi aiz ļukauss, spēcīgs stinags dancuojis pa muguru Veselis Saules kapsē̦ta 71. Aus stiba. šķinaga?

Avots: ME IV, 1070


stribiķis

stribiķis, ein Holzstück zum Schlagen: labāk jau tad paķert kādu stribiki un ievilkt... pa lieliem Etn. II, 76. Aus stibikis 1 + (etwa) strupulis "ein Stück Holz"? Oder zu vergleichen etwa mit gr. στριφυός "hart, fest" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633)?

Avots: ME IV, 1089


švipsināt

švipstinât,

1): lispeln
Gramsden, Sessw.; (večuks) sāka š. īsti paskaļi: "vai tā ir kārtība ...?" A. Upītis Laikmetu griežos II, 31; mit den Lippen gewisse Laute erzeugen Gold., Zirsten; pfeifend prahlen Nötk., Widdrisch;

2): asti š. Frauenb.; "ar stibu vicināt" MSil.; (ar truoksni) š. pātagu Kalnzeem.

Avots: EH II, 661


terkšķins

ter̂kšķins Saikava, eine Art Vogelscheuche, beslehend aus zwei kreuzweise tibereinandergeleglen Pergeln; tèrkšķins 2 Saikava, ein Geschwatziger.

Avots: ME IV, 167


terveļterveļiem

terveļterveļiem, rollend; Hals tiber Kopf: bluķis, tik drusciņ iekustināts, nuogāja terveļterveļiem nuo kalna lejā Etn. II, 192.

Avots: ME IV, 167



triept

III trìept 2 Grawendahl, naschen, stibitzen.

Avots: ME IV, 244


vemt

vem̃t (li. vémti), vemju, vẽmu, sich erbrechen, vomieren U.: Sprw. kur tuo ņems, ka žīds vems! Br. sak. v. 1513. bē̦rzs sāk vemt, der Birkensaft fängt an zu gerinnen Fest., Lub. vemjamā sakne Preip. 21 oder vemjamās zâles, ipecacuanha, tatarus stibiatus u. a. Ārstn. kal. II, 99. - Subst. vem̃šana, das Vomieren; vẽmẽjs, wer vomiert; uguns vēmējs MWM. VI, 543 od. uguns vēmēja kalns, der Vulkan. Nebst vimbas "Geifer", vē̦mas und li. vimdyti "erbrechen machen" zu ai. vamiti "erbricht", gr. ἐμέω (wozu Specht KZ. LIX, 118 f.), lat. vomō "erbreche", an. váma "Übelkeit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 262 f., Trautmann Wrtb. 350, Boisacq Dict. 247 und Wood AJPh. XXVII, 62.

Avots: ME IV, 536


vibiņa

vibiņa Zögenhof, gew. Plur. vibi ņas Domas II, 37, Zögenhof, vibiņi U., Dond., Kürbis, Markgrafen, Salis, Ubbenorm, Widdrisch, = riķi, zedeņi, Zaunspricker: vibiņu sē̦ta. sataustīja vibiņu uz puķu duobes Kaln. Ozolk. m. 36; vibiņi, Weidenruten zum Körbeflechten Kolzen. Aus vabiņa . stibiņa? Oder aus dem Finnischen (vgl. liv. vib "Wiegenstange" und estn. wibu "elastische Stange")?

Avots: ME IV, 575


vica

I vica,

1) die Weidenrute, Spitzrute
L. (vice), U., Waidau und Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Adiamünde, Arrasch, Bauske, C., Dond., Karls., Kl., Kurmene, PS., Saikava, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, Trik., Wandsen, Widdrisch, Wolm., Zögenhof; (vice) Wid., Amboten, AP., Dond., Dunika, Golg., Iw., Lubn., Saikava, Schnehpeln, Selb., Sessw.; ein Zweig zum Zu sammenbinden der Zaunstaken Dond.; eine Art Besen zum Fegen des Riegenestrichs beim Windigen (eine kleine Birke, deren untere Aste abgehauen sind, während die oberen zu einem Besen zusammengebunden sind) Laud. (vice); die Rute beim Dachdecken KatrE. u. Etn. I, 91 (viciņa); das Stroh- od. Reisigbündel, das an einer langen Stange auf einem Grenzmal aufgesteckt wird (vice) Druw. n. RKr. XVII, 86; Plur. vices, Ruten (zum Prügeln) Dunika: bē̦rza vice Br. 114. alkšņa vicu (Var.: rīksti, stibu) nelauzīšu BW. 9778, 1 var. (pūru) ar vicīti savicēj[a] 4874. ar vicīti ruokā pieskubinādama zirgu Janš. Mežv. ļ. I, 267. ar vicām senāk klājienu slaucīja nuo salmiem Saikava. nuopin viču ķuoci Pas. II, 164 (aus Kalleten). bez viču kurvja Antrop. II, 90. vicē auguši, sagt man von im Morast wachsenden, sehr krummen Bäumen Frauenb. viču kārkls, die Mandelweide V., salix vimin. Karls.;

2) eine Strieme, die nach dem Prügeln auf der Haut sichtbar ist
Siuxt;

3) viciņa "diega nuošuvums drēbē, lai drēbe tai vietā stingrāki turē̦tuos" Siuxt; "cimda vai zeķes adījuma sākums" (= valnis 4?) Siuxt. Wenigstens in der Bed. 1 wohl nebst estn. wits "Rute"
und li. vycas "Weidenrute" aus r. ви́ца "Rute".

Avots: ME IV, 575, 576


vidiena

vidiena Wid., vidiene, vidienis, die Mitte, das Innere eines Geländes: purva vidienā e̦suot .., sala Vēr. II, 5. Tibetas vidienis Konv. 2 1193. salas... vidiene - tuksnešaina augstiene 408.

Avots: ME IV, 578


zadzināt

I zadzinât,

1) fakt. zu zagt, stehlen machen, lassen
Nötk.;

2) einen Dieb heissen; einen Diebstahl inkriminieren
Grob. n. Etn. III, 66, Schwarden;

3) freqn. zu zagt, hin und wieder (ein wenig) stehlen, stibitzen:
čigāni zadzina, zadzina uz visām pusēm pamazām, kamē̦r sāk zādzināt uz nebē̦du nuo vietas Vīt.

Avots: ME IV, 679


zaglene

zaglene,

1) = zagle, die Diebin Assiten, Autz, Bauske, Frauenb., Gotthardsberg, Neuhausen, Nötk., N.-Peb., N.Schwanb., PS., Sermus, Ukri, Zebrene; eine diebische Person (auch ein solches Tier), die hin und wieder etwas stibitzt Laud., Vīt.; eine Kuh, die sich gern ins Getreide stiehlt Frauenb., Gotthardsberg, Mar., Schnehpeln, Sermus; ein diebisches kleines Mädchen Meiran: šī meitene ir tīrā zaglene Vīt. kālaba Lavīzi zagleni sauca? BW. 20830;

2) die Frau eines Diebes
Nötk,;

3) Pejorativ-Augmentativform zu zaglis Golg., Schwanb.

Avots: ME IV, 679


zagt

zagt (li. žàgti "unrein machen", prs. žagiù ), zùogu, zagu, stehlen: Sprw. labāk lūgties nekâ zagt JK. II, 296. acīm zagt nav grē̦ks Br. s. v. p. 2. zuog vai acis nuo pieres ārā B. Vēstn. zuodz tu tavu zagšanu! Niedra Bār. 34. lai varē̦tu zagšus zagt BW. 13467. dienu zagt, ein Tagedieb sein, faulenzen: nezuodz dienu! RKr. VI, 137. tu niekuojies dienu zagdams Neik. 16. Refl. -tiês,

1) einander (etwas) stehlen:
zē̦ni sāk zagties Vīt.;

2) sich heimlich an etwas wagen, sich (irgendwohin) stehlen:
guovs zuogas uz labību (labībā) Golg., Vīt. u. a. raibaļ, kur tu zuodzies! Fockenhof. suns ieradis pa pē̦dām zagties pakaļ N.-Peb. cūkas zuogas kartupeļuos PS. bē̦rni zuogas pie ābuoliem PS. kaķis zuogas pie gaļas Jürg. - Subst. zagšana, das Stehlen: pasarg[i]... nuo zagšanas, me̦luošanas BW. 12613; zagšanâs, das Sichstehlen; zagums, das einmalige, be endete Stehlen, der Diebstahl; das Gestohlene: zaglīša zagumiņu BW. 29917. zaglis savu zagumu mēģināja paslēpt; zadzẽjs, wer stiehlt, der Dieb: mācīšuos zadzēju amata LP. V, 304. meitas... zadzējiņš BW. 7862. suseklīša zadzējam 18194, 2 var. mani zadzēji (die mich gestohlen hatten) Janš. Līgava II, 343. Auszugehen ist wohl von li. žagiù "mache unrein"; le. zùogu (aus *zongō) daher ursprünglich wohl "werde oder mache mich unrein"; so auch ostli. (bei Juškevič) įsižangù "ich verunreinige mich; ich stibitze"; zur Bed. vgl. auch le. apzagtiês. Auffällig ist, dass auch in li. vagiù "stehle" und apr. ranguns " "gestohlen" die Wurzel auf -g endet. Zugrunde liegt vielleicht ein *g̑hoghos "schmutzig", wozu ai. jaghana- "Hinterbacke" Schamgegend" und gr. χοχώνη "Stelle zwischen den Schenkeln bis hinten an den After" gehören können: der Bed. wegen ist ihre vielfach angenommene Zugehörigkeit zur Wurzel g̑hengh- "schreiten" (die im Cir. sonst gar nicht belegt ist!) nicht gerade wahrscheinlich.

Avots: ME IV, 680


zebīt

zebît, -ĩju, stibitzen, stehlen Drosth. (scherzhaft), PS. (meist scherzhaft); vgl. auch nùozebīt. Wenn von einer Bed. "schnappen" auszugehen ist, zur Wurzel von zebenieks

I, wozu auch ai. jàbhatē "schnappt"
gehören kann.

Avots: ME IV, 701


zmiegt

I zmiegt, -dzu,

1) = miêgt, stark drücken, würgen Linden (in Kurl.), (mit ) AP., Bers., Golg., Lennew., Saikava, Trik.: peli, vardi Lennew. zmiedz viņu nuost! Bers.;

2) stibitzen
(mit ) Trik.;

3) laufen
(mit 2 ) Wandsen.

Avots: ME IV, 747


zniebt

I zniebt, -bju, -bu,

1) stark drücken, würgen
(mit 2 ) Wandsen;

2) stibitzen
(mit 2 ) Bauske, Sessau;

3) töten
(mit 2 ) Gr. - Sessau (mit 2 );

5) heimlich fliehen
Odensee. Zu li. žnỹbti "mit dem Schnabel beissen", žnaibyti (bei Miežinis; s. auch Daukša Post. 16, 32) "knaibīt" und an. kneif "Art Kneifzange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 581), wenn dies nicht zu li. gnýbti "kneifen" gehört.

Avots: ME IV, 748


žvekste

žvekste Ruj., eine grosse, dicke Rute (stiba).

Avots: ME IV, 844