Paplašinātā meklēšana

ačikups, ačkups oder ačkops, ein Tanz RKr. XI, 79, XVI, 230.

Avots: ME I, 10

àizšļupstêtiês, einen stammelnden Laut hervorbringen MWM. XI, 259.

Avots: ME I, 55

‡ àiztupstîtiês, wiederholt niederhockend hin-, wegfliehen Bauske: ar muokām a. uz mežu.

Avots: EH I, 60

‡ apskupstêt Segew., = apskapstêt.

Avots: EH I, 114

‡ apskupstît Golg., = apskāpstît.

Avots: EH I, 114

‡ atšļupstêt Kalz., undeutlich oder lispelnd antworten.

Avots: EH I, 174

cĩrups Ahs., Dunika, Kal., OB., PlKur., = sīrups, der Syrup.

Avots: EH I, 276

čups! Interj. zur Bezeichnung einer schnellen Bewegung: zuoss iele̦c čups iekšā.

Avots: ME I, 421

‡ cupst! Interjektion, eine schnelle Handlung ausdrückend Kaltenbr.: šis c˙! izlēcis.

Avots: EH I, 280

‡ čupstinât Burtneek, Wessen, = čūpstinât.

Avots: EH I, 296

drupstala Bers., = drupača.

Avots: ME I, 505

‡ drupsteles, Abgangsel von Gartengewächs (= nuokašas) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 336

dups: auch Kaltenbr.; Oknist.

Avots: EH I, 343

dups, stumpf: tapa ir par dupu Samiten. ar dupuo stūri virspusē Konv. ² 155.

Avots: ME I, 518

‡ dupsis Lems., = dupa.

Avots: EH I, 343

glups: (smilšu lauks) put kâ g. Kaltenbr. g. līdz trakamam Oknist n. FBR. XV, 184.

Avots: EH I, 395

glups, glupjš, dumm: viņa apprecējusi glupuo LP. VI, 669. Nebst li. glūpas aus глупый resp. poln. głupi entlehnt.

Avots: ME I, 630

‡ glupstît Gramsden "lutināt": g. bē̦rnu.

Avots: EH I, 395

iešļaûps ² "ein wenig schräge": gar kalnmalu iet iešļaups ceļš Sassm.

Avots: ME II, 77

ìetupstît, nachlässig hineinsetzen Spr.

Avots: ME II, 84

juozups,

1) = juozupausis Gaw.;

2) ein Schimpfwort.

Avots: ME II, 128

‡ kartups (mit steigendem Ton gesprochen) Oknist, = kar̃tupelis.

Avots: EH I, 590

[ķẽ̦pups Dunika], ķēpups Spr., Nigr., aus ķēvpups, ķẽpuks N. - Bartau, Ober - Kurl., Morchel (morchella esculenta).

Avots: ME II, 374

ķēvpups (Norchel): auch Trik.

Avots: EH I, 701

ķēvpups, ķēvju pups, auch ķēvpupe, gew. der Plur., Morchel (morchella) RKr. II, 74; geum rivale Lös., RKr. III, 70.

Avots: ME II, 377

[knupsis,

1) "ein Bündelchen"
Autz;

2) knupis 2 Gramsden.]

Avots: ME II, 250

kraũps [Bauske, Libau] (li. kraupùs "шереховатый, неровный"), uneben, rauh: tâ balta paliek āda kraupa A. Brigader Druva I, 10. tev, alksnīti, kraupa miza BW. 21706. var. [Zu kŗaupa.]

Avots: ME II, 264

krups, ‡

2) "krumm (nur von Bäumen)"
Geistershof.

Avots: EH I, 660

krups, winzig: krups augums, Zwerggestalt. bē̦rni paliek krupi Gg. I, 48.

Avots: ME II, 287

[kups, stumpf Sessw.: kups nazis, ein Messer mit abgebrochener Spitze Für. I, Lng. Wohl auch zu kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 319

ķups: auch Janš. Nīca 54.

Avots: EH I, 708

ķups Dunika, = kups: ķ. nazis.]

Avots: ME II, 392

kupsa Druw., Mar., [Domopol, Welonen u. a.], kupss Lasd., [Odensee, Selb.], auch kupsis, eine Baumgruppe, ein Hag von Bäumen: [guovis ieskrēja kupsā (= biezā meža jaunaudzē) Odensee.] kupsa-mazs meža kušķis, atstatu nuo cita meža.

Avots: ME II, 319

‡ kupsaîns Oknist, büschelweise wachsend: auzas šuogad kupsainas.

Avots: EH I, 677

‡ kupsienis, ein Büschel, eine Baumgruppe Auleja: uogu kupsienītis. bē̦rzu k.

Avots: EH I, 677

kupsis (unter kupsa), "maza birztiņa" Salis.

Avots: EH I, 677

ķupsis, ein kleines, dem ķipis ähnliches Schöpfgefäss: uzlej ar ķupsīti garu Gr. - Sessau. [Vgl. ķopsis II.]

Avots: ME II, 392

kupsna, ein vom Winde zusammengewehter Sandhaufen, Sandhügel N.-Bartau. Zu kupt "sich ballen".

Avots: ME II, 319

kupsnis, ein Büschel: mati bij kupšņiem sirmi, kupšņiem pe̦lē̦ki dze̦lte̦ni DL.

Avots: ME II, 319

kupss (unter kupsa),

1): auch Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt; eine dichte Strauchgruppe
Sonnaxt, Wessen; ‡

2) ein Gras- oder Getreidebüschel
Oknist, Warkl.: auzas šuogad aug nevienādas, kupsiem Oknist.

Avots: EH I, 677

laupsna, laupsne, die Schuppe, der Fetzen, ein kleines Blättchen, Stück Sld.: kâ smalkā smarša ātri nuo laupsnītēm klīst Rainis. ja tu kalnā esi uzrāpies caur dzelkņiem un akmeņu laupsnēm Duomas II, 259. gaŗiem, ar ādas laupsniņām apsē̦stiem pirkstiem Konv. ² 2054. [làupsna ² Mar. "plāna plēve, atskabarga, kas atplīst nuo ādas, nuo pirkstiem".]

Avots: ME II, 430

ļàupsna ² : auch (mit aũ ) Frauenb.

Avots: EH I, 769

[ļàupsna ² Mar.], ļaupsna [Grosdohn (hier daneben auch ļaups)], Rītiņ, = laupsna; [ļaũpsna Würzau, Nitau, Ronneb., ļaûpsna ² Grünh., Ruhental, Lutringen, Pampeln, Roop u. a. "atplīsusi miza vai āda, kas vēl karājas klāt"; ļaûpsna ² , Hautfetzen Naud., Dobl., Dselden, AP., Gr.-Autz; "Sehne (cīpsla)" Sessau].

Avots: ME II, 533

lĩkaũps, lĩkuopa, lĩkuops, auch līkapa, gew. Plur., [lĩkaũpi PS. ], der Leihkauf, der Schmaus nach einem Handel: viņš nevaruot izturēt ar tām mūžīgām līkapām Wilibald. citu gadu šādu laiku dzersim bikšu līkaupiņas (Var.: līkaupiņu) BW. 25001. vai es miju, vai pārdevu, lūgšu tevi līkaupuos 30052. drīz vien iznāca līkuopas A. XIII, 952. cik aiziet nuo jūsu puses līkuopuos? Kaudz. M. de̦ramdienas sauc Kandavā par līkuopiem jeb līkapiem Etn. III, 170. uz līkaupiem iztukšuoja dažas glāzītes BW. III, 1, 10. [kuo duosi līkuopā U., was gibst du als Zugabe zum Trinken? - Aus mnd. lī(t)kōp. ]

Avots: ME II, 485

lupsna: āda lupsnām atle̦c Burtnieks 1934, S. 835.

Avots: EH I, 763

lupsna, lupsnis (li. lupsnis od. lupšnis "geschälte Tannenrinde zum Gebrauch der Gerber"), die Schale, ein Stück: pavalgu viņš patērēja, pa lupsniņām vien lupinādams A. XI, 57. [viņš nuoplēsa lupsniņu nuo ceļmalītes un uzlika uz pušumu Stenden. kakls nuo liela karstuma kārtuo un ādu var plēst ve̦se̦lām lupsnām Stenden.] Zu lupt.

Avots: ME II, 515

‡ ļupsna Frauenb. "šķēle, tieva, gaŗa strēmele": atgriêz kādu gaļas ļupsnu!

Avots: EH I, 774

‡ ļupsnaîns Frauenb., in dünne Schnitten (Streifen) zerschnitten.

Avots: EH I, 774

lupstaga AP., = lubstaga, der Liebstock.

Avots: EH I, 763

lupstagi, = lāstaugi: lupstagiem kre̦klus šuvu BW. 25427, 3.

Avots: ME II, 515

lupstāji: auch Auleja, Ramkau; der Sing. auch Auleja, Sonnaxt: suņaburkši, lupstājiņi jaunu puišu Jāņu zāles BW. 32367, 6 var.

Avots: EH I, 763

lupstāris, eine Art Wagenleiter, "vārtiem līdzīgs rīks, kuo lietuo mē̦slus ve̦duot, nuoliekuot tuo ratuos, lai varē̦tu kraut lielāku ve̦zumü Frauenb., [Luttr.).

Avots: ME II, 515

‡ lupstẽ̦ga AP., der Liebstock.

Avots: EH I, 763

mackups: tā viņu lamājusi par mackupu ("?") Janš. Bandavā I, 140.

Avots: EH I, 776

mackups, der Saufbruder L.

Avots: ME II, 546

[mačkups N.-Antz n. U., = mackuops.]

Avots: ME II, 547

[nùopļupstêt Nigr., = nùopļukstêt 2.]

Avots: ME II, 833

‡ nuoskupstêt Segew., = nùoskapstêt.

Avots: EH II, 87

‡ nuôšļaũps ² Gramsden, = nuošļaubans: nuošļaupa vieta.

Avots: EH II, 96

‡ nùpšļaupstît, die Giebelbalken behauen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Giebel").

Avots: EH II, 96

nùošļupstêt, intr., einen lispelnden Laut von sich geben, herlallen: viņa lūpas bez skaņas nuošļupst Vēr.II,1240.

Avots: ME II, 869

‡ ņupsna Frauenb., " = ‡ ļupsna, drēbju gabals": man pirkstam atgriêzta liela ņ. nuo mīkstuma; "šķipsna": vilnas, matu ņ.

Avots: EH II, 116

[padrup(an)s, etwas bröckelig: padrup(a)na zeme Warkl.]

Avots: ME III, 18

[paglups, etwas od. ziemlich dumm: p. cilvē̦ks.]

Avots: ME III, 30

‡ paslupski Gr.-Buschh., ein wenig undeutlich: p. runāt.

Avots: EH XIII, 174

[pašļupstêt, ein wenig lispeln: uodam mēle pašļupstēja Pas. I, 407; lispeln (nach Ausdrücken des Könnens): nuosalušais nevarēja pašļupstēt Dunika.]

Avots: ME III, 115

pašļupsts, halblispelnd: izveļ S. ar tādu kâ pašļupstu mēli Zeif. III, 3, 45. pašļupsti piebalsuoja brālim Pēteris A. XII, 356.

Avots: ME III, 115

pastrups: palielas, re̦snas un pastrupas ... pudeles Jürgens 71.

Avots: EH XIII, 177

pastrups, etwas kurz abgestutzt, kurzangebunden: viņa pastrupi atbildēja Blaum.

Avots: ME III, 109

pe̦ntups: auch Funkenhof, (mit e̦ñ) Assiten, Preekuln.

Avots: EH XIII, 223

pe̦ntups, die Kartoffel U., Preekuln (in Kurl.), Gramsden. Vielleicht durch Metathese aus *pe̦mputs (vgl. le. pampaļi. pimpuļi und zum Suffix li. pumputis dass.; in Betracht kommt auch le. kar̃tupis dass.), wobei dies pe̦ntups als das vermeintliche Stammwort einem deminutivisch aussehenden *pe̦ntupelis (vgl. kar̃tupelis) entnommen sein kann.

Avots: ME III, 200

pìelaups Smilt., = pielaps; vgl. piẽlups I.

Avots: ME III, 265

pìeļaups Smilt., = pielaps; vgl. piẽlups I.

Avots: ME III, 270

I piẽlups Gr.-Sess., Kr.-Würzau, piêlups ² N.-Bergfried, die Strähne Annenburg, Ekau: matu pielups nuokritis uz pieri Vēr. I, 1241. nuo linu pielupiem vij auklas Kr.-Würzau. paķeles, pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. - Vgl, palupiens.

Avots: ME III, 269

II pielups, eine Erhöhung am Brotlaib (hier und da auch für Vertiefung) U.; nebst pielaupa anscheinend zu lupt (nach Leskien Nom. 192).

Avots: ME III, 269

pìešļupstêt, dazuflüstern: visi pacēla galvas un gruozīja, kaut kuo piešļupstuot Ezeriņš Leijerkaste II, 211.

Avots: ME III, 301

pļupstêt Gaweesen, = pļupêt: biezputra pļupst: "schwatzen" Cibla.

Avots: ME III, 373

pups: lai man auga balti pupi BW. 5553. pupiņš (Var.: cicīt[i]s) mani audzināja lielu vīru 2039.

Avots: EH II, 326

‡ pupstiķis NB., der Zapfen einer Tonne.

Avots: EH II, 326

pusšļaupsti, nom. pl., gebrochener Giebel Bielenstein Holzb.

Avots: ME III, 435

pusšļupstiski, Adv., halb lispelnd: p. runāt Celm.

Avots: ME III, 435

‡ raûps ² Salisb., Seyershof, = ràupjš: sari ir gaŗi un raupi (von der Mähne eines Pferdes) Seyershof.

Avots: EH II, 358

rups (unter rupjš): auch Fest., Kaltenbr., Nerft, Ramkau, Sonnaxt, Warkl.; r. aude̦kls Ramkau. r. diegs, rupa vilna, šķiezna, drēbe, rupa (nelīdze̦na, grumbuļaina) āda Sonnaxt.

Avots: EH II, 385

rupstiķis Wid., der Knüttel, Stock.

Avots: ME III, 563

‡ rupstulis nb., alles, was dick ist; auch ein dicker Mensch.

Avots: EH II, 385

sašļàupstît ² , abschrägen: s. baļķi Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 757

savrups, savrūps, abseits gelegen; abgesondert, besonders; in sich verschlossen: es nuostaigāju visu vakaru pa savrūpu te̦ku Plūd. Zalktis II, 50. kapsē̦tas iekšpusē, kur savrupās nuodaļās luterāņu un katuoļu miesas dusēja Berl. Māte 188. savrūpa ieeja Purap. J. str. 133, stigas jaunais virziens nuogrieza daļu nuo... pagalma, izķēmuodams mājas savrūpuo ērtību Ezeriņš Leijerk. I, 175. sagādāja savrūpu mieru II, 39. savrupās saruņās Kaln. Uozuolk. m. 30. es e̦smu palicis savrūpāks, nuoteiktāks, asāks Ezeriņš Leijerk. II, 125.

Avots: ME III, 792

sĩrups: auch Dunika; miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2.

Avots: EH II, 493

sĩrups, sĩraps PS., C., der Syrup.

Avots: ME III, 855

‡ škļàupsts ² Ober-Kurl. und Infl. "der obere Teil der Wand, welcher an den Enden des Gebäudes schräg bis zum Dach hinanreicht"; der Giebelbalken (gew. plur. škļaupsti) Kaltenbr.

Avots: EH II, 628

skrupsta (?), = skruopsta: asaras acu skrupstiņās D. Kleinb. J. 72.

Avots: ME III, 899

skupsna: ein kleiner Fichtenwald Gr.-Buschh.; "ein junger Wald (auf einer Auhöhe)" Jürg.; matu vai zâļu s. ("šķipsna") Grawendahl.

Avots: EH II, 516

skupsna, auch skupsnis, ein Büschel; ein kleines Wäldchen, kleiner Hain: skupsniņa - mazs, šaurs kuoku pudurītis N.-Peb, n. Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 618. piede̦r pie meža arī . . . kuoku pudurs, skupsna, bet nav tāpēc vis jau mežs Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 4. neliela kastaņu skupsna U. b. 113, 146. aiz laukiem egļu skupsnītis šalc Vēr. II, 806. Vgl. kupsnis, kupsa; wohl nebst skupškis und skupele zu an. skauf oder skúfr "Büschel, Quaste", ahd. scoub "Bündel", scubil "Büschel, Hanfen", got. skuft "Schopf" u. a. (bei-Walde Vrgl. Wrtb. II, 555),

Avots: ME III, 905

šķupsnis: auch Fehteln, Lemb., Linden in Livl.; "kušķis" Sermus; linu š. Atašiene, (hief auch matu š.) Erlaa, Sauken, Saussen; naudas š. AP.; viss mežs nuocirsts, - atstāts tikai šķupsnītis alkšņu Bers. tāds š. linu vēl nenuoplūkts Adsel.

Avots: EH II, 641

šķupsnis, = kušķis (labs šķupsnis naudas Bers.), pudurs, ein Büschel, ein abgeteilter Haufen Ar.; ein Weniges, soviel man leicht mit den Händen oder Fingern erfassen kann (šķ. siena, salmu, tabakas) Stomersee: pāra vietās redzēju nelielus priežu un egļu šķupsnīšus Latv., Festen. Wohi für *skupsnis (vgl. kupsnis, kupsa) mit dem šķ etwa von šķipsnis und zu an. skauf oder skúfr "Büschel, Quaste", ahd. scubil "Büschel, Haufen", got. skuft "Schopf" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 555).

Avots: ME IV, 55

skupstît: skupstīt(ies), = skûpstît(iês) (?) Strods Par. vōrdn. 159.

Avots: EH II, 516

skupstît, (in den Mund steckend) ablecken: s. pirkstu Golg., Gr.-Buschhof; vgl. skûpstît I.

Avots: ME III, 905

‡ skupsts Strods Par. vōrdn. 159, = skûpsts (?).

Avots: EH II, 516

‡ skùrlups ² Kaltenbr. "kažuokādas atgriezums, kas de̦r kažuoka lāpīšanai u. c.": (kurpniekam) īlins ruokās, skurlupi zuobuos BW. 33554, 6 (aus Višķi); "nuoplīsis, skrandains apģērba gabals; tas, kas ģērbies skrandās: par guovīm: iet kâ skurlupi (ja ir aplipušas mē̦sliem)" Auleja.

Avots: EH II, 516

‡ skùrzlups ² Kaltenbr., = ‡ skùrlups ² .

Avots: EH II, 516

šlaups L., šlaupstas St., šlaupstît St., s. šļaups u. s. w.

Avots: ME IV, 59

šļaûps ² : adv. šļaûpi ² Frauenb. "slīpi"; š. ("līks") de̦guns ebenda; "slīpi nuocirsts" (mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH II, 644

šļaûps ² Bl., Gramsden, Stenden, Wandsen, šlaups L., U., ("slaids") Lennew., = šļaubs: mieti ir šļaupi Wandsen. š. kakls pudelei Lennew. Wohl zur Wurzel von šļaupât, s. auch Wood AJPh. XXIV, 48 und vgl. šļaubs.

Avots: ME IV, 67

šļaupstas Bielenstein Holzb. 32, šlaupstas U., die kürzer werdenden wagerechten Balken in der Giebelwand, die Giebelbalken. Zu šļaupt.

Avots: ME IV, 67

šļàupstît ² Gr. - Buschh., šlaupstît U., -ĩju, die Giebelbalken aufeinanderlegen.

Avots: ME IV, 67

šļaupsts,

1): auch (mit àu ² ) Saikava;

2): "dēlis, kuo piesit cisu jumta galā pie kārtīm, lai vējš neizjauc jumtu" (mit àu ² ) Warkl.

Avots: EH II, 644

šļaupsts Jürg., Kreuzb., Plur. šļaupsti Wessen,

1) šļàupsts ² Kl., die Abschrägung (an den Enden) eines Balkens:
"kuoka aizcirtums pie ce̦lma" Laud.;

2) der Giebel
Gr. - Buschh. (mit àu ² ), Memelshof, die spitze Giebelwand am Hausboden Bielenstein Holzb. 32; die Querhölzer, die die Sparren verbinden Warkl.: tagad ustabām galus aizsit ar dēļiem, seņāk taisīja šļaupstus Gr. - Buschh. māja gatava, jāaizsit tik vēl šļaupsti Memelshof.

Avots: ME IV, 67, 68

slups, Interjektion zur Bezeichnung einer jähen und hörbaren Bewegung: nuoslupstēja vien, ka izspruka āra slups putniņš nuo ruokas Bers.

Avots: ME III, 942

‡ šļupstinêt Wessen, = šļupstinât.

Avots: EH II, 646

‡ slupski Gr.-Buschh., Adv., unverständlich, undeutlich: s. runāt.

Avots: EH II, 529

slupst, in der Verbindung viņam slupst iet U., er lispelt, er hat keine reine Sprache.

Avots: ME III, 942

šlupsta mēle L., St., eine lispelnde Aussprache,

Avots: ME IV, 60

šļupstanisks, lispelnd: šļupstaniska valuoda Austr.

Avots: ME IV, 75

šļupste Warkl., comm., = šļupstis 1.

Avots: ME IV, 75

šļupsteniski, Adv., lispelnd KI.

Avots: ME IV, 75

‡ šļupsterêt, = šļupstêt: izdzirst ... šļupsterēšanu Pas. XI, 428.

Avots: EH II, 646

slupstêt: auch Adsel.

Avots: EH II, 529

slupstêt Warkl. (prs. -ẽju), Manz. Lettus, U., = šļupstēt, wispeln; slupstīt, lispeln Manz. Lettus. - Subst. slupstîtãjs, der Lispeler Manz. Lettus.

Avots: ME III, 942

šlupstêt: auch Matkul, Neugut, Stelph., Stockm., ("neben" šļupstêt) Widdrisch.

Avots: EH II, 643

šlupstêt Adl., Schwanb., šlupstêt L., St., Sessw., = šļupstêt, slupstêt, lispeln, wispeln,

Avots: ME IV, 60

šļupstêt: auch Alswig, Meiran, Meselau, Nötk., Salis; mans vīrs nešļupst Tdz. 58830.

Avots: EH II, 646

šļupstêt Bers., Dunika, Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., Wolm., -u od. -ẽju, -ẽju, = slupstêt, lispeln, (N. - Peb.) stottern U., wispern V.: šļupstēja gluži kâ bē̦rni A. XVII, 583. meitene jau septiņus gadus ve̦ca, bet šļupst Purap. Kkt. 105. Pleika stīvu mēli šļupstē Baltpurviņš I, 6. viens bezgala stuomās, uotrs šļupstē Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 159. nuo mutes izlauzās šļupstuošas skaņas Vēr. I, 680. lai nedzirdē̦tu... salduo šļupstēšanu II, 35.

Avots: ME IV, 75

šļupsti, Adv., lispelnd, wispernd: puika tâ šļupsti runājis A. XX, 52 (ähnlich: Upīte Medn. laiki 101). valuoda tâ šļupsti gājusi Upīte Medn. laiki.

Avots: ME IV, 75

šļupstĩba, das Lispeln(dsein): viņš savas šļupstības dēļ nevarēja šuo vārdu pareizi izrunāt Janš. Bandavā I, 85.

Avots: ME IV, 75

šļupstîgs, lispelnd: šļupstīga valuoda Janš. Bandavā I, 83.

Avots: ME IV, 75

šļupstiķis Celm., Fest., = šļupstis.

Avots: ME IV, 75

‡ slupstinât(iês) Bers., etwas Heisses od. nicht Mundendes in kleinen Dosen essen resp. schlürfen: ēd! kuo slupstinies?

Avots: EH II, 529

šlupstinât: auch Lubn.

Avots: EH II, 643

šlupstinât Adl., Schwanb., šlupstinât MWM. v. J. 1898, S. 30, lallen: šlupstināt stīvu mēli Purap. - Vgl. šļupstêt.

Avots: ME IV, 60

šļupstinât: auch Laud., Mar., Nötk.; "ilgi un klusi šļupstēt" Dunika; bē̦rns (zirgs Kokn.) dzeŗuot šļupstina Erlaa. zirgs, padzēŗies, šļupstina Bers.

Avots: EH II, 646

šļupstinât Adsel, Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Kl., Peb., Ogershof, Saikava, Schwanb., Widdrisch, Wolmarshof, = šļupstêt, (mit einem zahnlosen Munde) undeutlich sprechen: Ancītis šļupstināja ar mazuo, mīkstuo mutīti pa sauju D. Kleinb. J. 84. šļupstināja aizraudamies MWM. v. J. 1896, 5. Kaziņš šļupstināja (lallte) MWM. v. J. 1898, S. 30; von andern Lauten: šļupstina (šļipstina) arī karstu putru strebjuot Bers.

Avots: ME IV, 75

‡ slupstinât(iês) Bers., etwas Heisses od. nicht Mundendes in kleinen Dosen essen resp. schlürfen: ēd! kuo slupstinies?

Avots: EH II, 529

slupstis, ein Wispeler Manz. Lettus.

Avots: ME III, 942

šlupstis: auch Lennew., Sermus.

Avots: EH II, 643

šlupstis L., St., šlupšķis L., St., = slupstis, šļupstis, ein Lispelnder,

Avots: ME IV, 60

šļupstis,

1): auch Nötk.

Avots: EH II, 646

šļupstis,

1) Subst., auch šļupsts Golg., Lis., N. - Peb., f. šļupste, = slupstis, wer lispelt
L., U., Ronneb. n. RKr. XVI, 44: Ieva bij šļupste RA. Freda teica durstuošuos šļupsta mēli A. v. J. 1896, S. 884;

2) Adv., = šļupsti, lispelnd: runājis šļupstis Etn. Il, 94. mēle šļupstis nerunāja Seibolt.

Avots: ME IV, 75

šļupstiski (unter šļupstisks): auch Bers., Kalz.

Avots: EH II, 646

šļupstisks, Adv. šļupstiski Wid., Lis., šļupstiskus Lös., lispelnd: tuo varēja nuomanīt... nuo šļupstiskas valuodas Puriņa Stāsti 137. citiem valuoda iet šļupstiski Saul. III, 136. šļupstiski runāt B. Vēstn., Bers., Kalz.

Avots: ME IV, 75

šļupstît A. XVII, 577, Bl., = šļupstêt.

Avots: ME IV, 75

‡ šļupstmēlis, einer, der eine lispelnde Aussprache hat Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Aussprache").

Avots: EH II, 646

šļupsts,

1): auch Meiran;

3): šļupsta mēle Nötk.

Avots: EH II, 646

šļupsts,

1) Subst.,

a) s. šļupstis 1;

b) Plur. šļupsti, das Lispeln, Wispern:
(fig.) latviešu pirmie, bērnišķie šļupsti mākslas dzejas valuodā Plūd. Llv. II, 327;

2) das Schnucken
(?): es šļupstu riju Poruk V, 51;

3) Adj., lispelnd, wispernd:
apprecējis reiz vīrs šļupstu sievu Anekd. 24 (aus Widdrisch). nuo šļupstas valuodas varēja manīt, ka viņš bija krietni iežilbis Seibolt.

Avots: ME IV, 75

I strups,

1): auch Strods Par. vōrdn. 166, Alswig, AP., Burtn., Dobl., Heidenfeld, Iw., Jürg., Kaltenbr., Lieven-Bersen, Linden in Livl., Lis., Mahlup, N.-Laitzen, N.-Peb., Wolmarshof; Demin. strupeņš Kaltenbr., Višķi; ziemā strupas (kurze)
dienas Kaltenbr. juokuoties, lai ir strupāks laiks ebenda. s. šāviena truoksnis Lis.

Avots: EH II, 590

I strups,

1) s. strupjš;

2) "Lebensverkürzung"
(?) L.

Avots: ME IV, 1096

II strups! strupt! Interjektion: dē̦lu māte strupkājīte strups! (Var.: strupt!) ietēca istabā BW. 23615 var.

Avots: ME IV, 1096

I stups,

1): nuometa apdriksnātuo vicas stupu A. Upītis Pirmā nakts 248.

Avots: EH II, 596

I stups (ai. stupá-ḥ "Schopf", gr. στύπος "Stock, Stiel"),

1) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U., Serbigal: sīlis miežus izknābājis, stupus vien... atstājis FBR. IV, 52 (aus Serbigal); eine abgebrochene Rute N. - Wohlfahrt;

2) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., Odsen. Zu stupe.

Avots: ME III, 1108

II stups: "nuodilis, īss" Domopol; kādu pa˙visam stupu dzīvuojamu ē̦ku, nuobrukušu skursteni Jauns. Augšz. 7.

Avots: EH II, 596

II stups, =īss, strups (nur vom Besen) Memelshof: sluota nuoslaucīta gluži stupa; stumpf Wessen, Zaļmuiža. Zu stuprs? Oder auf d. dial. stuf (bei Frischbier Il, 384) resp. r. тупъ "stumpf" beruhend?

Avots: ME III, 1108

‡ šupsna Borchow "šķipsna, sauja": š. linu.

Avots: EH II, 657

‡ šupsnis Nerft, = župsnis 1.

Avots: EH II, 657

talups: auch ("neben tulups dass".) Erlaa.

Avots: EH II, 666

talups A. v. J. 1896, S. 5, ein grosser Pelz. Wohl aus r. тулýть dass. umgebildet.

Avots: ME IV, 128

trups Salis, ein Trupp; vgl. trops 2.

Avots: ME IV, 248

‡ tulups Wessen, ein grosser Pelz. Aus r. тулуп.

Avots: EH II, 702

I tups, = tupesis, tupa: sācieta . . . grābt (sìenu) un metieta tupuos! Manz. 10 Gespr.

Avots: ME IV, 267

II tups, ein rund gedrechseltes Salzgefāss Dond. n. RKr. XVII, 59. Aus d. Topf ?

Avots: ME IV, 267

III tups: auch Bērzgale, Kalnemois, Marienhausen.

Avots: EH II, 704

III tups, stumpf Oppek. n. Mag. XIII, 24 und U., Infl. n. U., ein stumpfes, abgebrochenes Ende habend Golg.: nazis ar tupu galu N.-Schwanb. Aus r. тупой "stumpf".

Avots: ME IV, 267

tupsa Trik. "ce̦kulaina vista".

Avots: ME IV, 267

‡ *tupstît, zu erschliessen aus ietupstît.

Avots: EH II, 704

tupstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, tupstêtiês Oppek. n. U., sich wiederholt hinhokken U., Adsel, Bauske, Pilda, Warkh.

Avots: ME IV, 267

ūdrups (?) BW. 30595, 2, = ûdris (?).

Avots: ME IV, 406

ups, -s: auch Kalupe, Oknist (in O. in zusammengesetzten ON. nach Fil. mat. 40), Pilda, Skaista, Višķi, Skrinda Latw. wol. gram. (1908), S. 22; loc. s. upī (od. zu upis?) Aizsils Sen. k., S. 66.

Avots: EH II, 714

ups, -s (li. upis Jušk., SvD. № 132, ₂ ) Andrepno, (n. FBR. VI, 38) Eversmuiža, Kaltenbrunn, (n. FBR. VIII, 13) Preiti, Raipol, = upe.

Avots: ME IV, 301

upsmute Salis, Sussikas, die Mündung eines Flusses.

Avots: ME IV, 301

‡ upstarpa M. 240, ein Gebiet zwischen Flüssen.

Avots: EH II, 714

uztupstîtiês: u. ("ar grūtu uztupties") uz ve̦zuma Jürg.

Avots: EH II, 738

uztupstîtiês, sich (wiederhoit) auf etw. hinhocken: viens bē̦rns uztupstījās uotram virsū.

Avots: ME IV, 394

‡ vīckups Pas. VIII. 152, der Bischof. Nebst li. výskupas aus po. dial. wiskup.

Avots: EH II, 792

virlups,

1) s. virluõps;

2) "četrkantaina kuoka piltuve ūdens ievadīšanai mucā" Odensee.

Avots: ME IV, 607

vìskups ² Lettg., der Bischof. Nebst oder durch li. vyskupas (bei Skardžius Die 'slav. Lehnw. 238) aus poln. dial. wiskup.

Avots: ME IV, 643

župsnis (li. žiùpsnis "so viel man auf ein Mal fassen kann"),

1) so viel man mit 3 (2
Gramsden) Fingern fassen kann, ein Wenig Bauske, Dunika, Nigr.; "neliels klēpis" Erlaa, Wolmarshof: župsnis graudu Dunika. miltu župsnis ebenda. župsnis (eine Strähne) pakulu Bauske. pāra, trīs šķiedrus linu vai kaņepju sauc par župsni Nigr. iebēra... saujā župsni uogu Janš. Mežv. ļ. I, 67. bedrītēs iekaisīt pa župsnītim sē̦klu Līgava I, 453. piebērām župsni alauna Jauns. Baltā grām. I, 144;

2) eine kleine Baum- od. Strauchgruppe
A. - Laitzen, Erlaa. Zur Bildung vgl. šķipsnis. Zu an. gaupn "die hohle Hand, Handvoll" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 566.

Avots: ME IV, 832

lupstãji [Saussen], lupstãjs, lupste̦nāji Etn. I, 28, IV, 114, BW. 3888, Druva I, 104, = lubstaga.

Avots: ME II, 515

patupstîtiês, dann und wann für eine Weile niederhocken: sievas, iegājušas kaimiņa pļavā zāļu plūkt, bieži vien tur patupstījās Nigr.

Avots: ME III, 125

pups, die Weiberbrust, Mutterbrust; die Zitze: nuo radziņiem pupiņuos, nuo pupiņiem manā slaucenē Etn. IV, 69. pupa gals, die Brustwarze U. pupa bē̦rns, der Sāugling U. pupa lellis Salisb., ein unselbständiger Mensch. ķēvju pupi U., grosse, spitze Morcheln. Wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 415

‡ šklupstêt, lispeln Für. I.

Avots: EH II, 628

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

‡ àizslupšķêtiês Oknist, = upst%C3%AAti%C3%AAs">àizšļupstêtiês.

Avots: EH I, 49

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132

attuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kur lācis attupstas, tur me̦lnums paliek (Rätsel).

Avots: ME I, 205

‡ II burbêt (li. burbė´ti "ворчать") "upst%C4%93t">šļupstēt, klusu runāt līdz apnikšanai" Pilda; viel sprechen; viel sprechen; murren Bērzgale.

Avots: EH I, 254

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

cĩraps Suhrs, für sĩrups "Sirup".

Avots: ME I, 391

I čupa, čups Mar. n. RKr. XVII, 138, čupiņš BW. 25623, auch wohl čupis St., U., der Haufe: pe̦lnu, žagaru č.; čupu čupām, haufenweise. lapas sabirušas čupu čupām; čupā, vienā čupā, auf od. in einem Haufen, zusammen: čūkas ē̦d mierīgi čupā. čupu cūkas, ein Kartenspiel (Haufenschweinchen).

Avots: ME I, 421

daũba (li. daubà "Schlucht" ) Grob. n. Etn. III, 65, daube [Kalleten], die Schlucht Ahswikken. [Zu dubt "einsinken", dubens "Boden", li. dubùs "tief und hohl", apr. padaubis "Tal", poln. dub "Baumhöhle", aksl. дъбрь "Schlucht", дъно "Boden", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. u. 246, Trautmann Wrtb. 46, Feist Wrtb. ² 89 f., Zubatý BB. XVIII, 261, Leskien Abl. 295, Stokes Wrtb. 153 f. u. a.]

Avots: ME I, 443

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

druõpstala [Ruj.], druopstelĩte, = druoztala: māsiņ. ze̦lta drupstelīte (Var.: druoztaliņa) BW. 17509. dē̦lu mātes iztabiņa druopstalām (Var.: druoztalām, driksniņām), skaidiņām BW. 23617 var. [Zu slav. drapati "kratzen, reissen", gr. δρώπιω· διαχόπιω Hes. resp. zu čech. zdraby "Lumpen, Fetzen"; vgl. auch drābule.]

Avots: ME I, 507

dube̦ns (gen. s. dube̦na), dubens, -s (masc. g.) in Westkurland für dibe̦ns. [Zur Verbreitung von dub- vgl. z. B. BW. 24503 - 6. Zu dubt. li. dùgnas "Boden", daubà "Schlucht", dubùs "tief ausgehöhlt", dùbti "hohl werden", apr. padaubis "Tal", slav. dъno "Boden", poln. dub "Baumhöhle", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Trautmann Wrtb. 46, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 245 f.]

Avots: ME I, 509

II gremt,

1): brummen, dumpfe Laute von sich geben
Memelshof, Wessen, (mit èm ² ) Kaltenbr., Oknist (hier haupsächl. vom Vieh gesagt): vērsis gremj. dzied gre̦mdams Kaltenbr.; vor Wut laut brüllen (von Rindern und Bären) Sonnaxt: grēme, bļāve briesmīgs pūķis Dažādu dziesmu krāj. Rīga 1867, S. 29; zürnend schelten (mit èm ² ) Auleja; zürnend brummen, murmeln Kaltenbr.: ve̦cais smagi grēme; ‡

2) "visur pieķerties" Saikava ("mit em̂"): vinš mani gremj. Refl. -tiês: sich ärgern, grämen, sich kränken
Wolm. n. BielU.; "ēstiês" (mit em̃ ) Sassm.: kuo tu gremies tik daudz uz mani? "grollen; schlecht über andere sprechen" (mit em̃ ) Strasden: priekšā viņi ir labi cilvē̦ki, bet pakaļā (hinter dem Rücken) gremjas, ka bail; "dzirties" Segew.

Avots: EH I, 403

izspīrêt, izspīrît, izspīrinât, tr., ausspreizen, ausspannen: trīs briesmīgi ve̦lni stāv pie tē̦va guļas ar izspīrē̦tiem nagiem LP. VI, 44. Refl. - tiês,

1) sich ausspreizen, sich breit machen:
ve̦lns nuošņācās vien par tādu un izspīrīies klups pamuļķim virsū LP. VI, 522;

2) herauszappeln:
aitas izspīrinājušās nuo ratiem [Lis.], Kaudz. M. cālē̦ns izspīrinājies nuo pakulām Tirs.

Avots: ME I, 802

Jẽ̦kabs, [Jẽ̦kãbs], ups">Jẽ̦kaups Smilt., Jẽ̦kuops, Jẽ̦ks, Jẽ̦kus, Je̦kus, Jecis, Jẽcis, Jẽrcis, Ješka, Ješkus, Jẽpis, Jakob; als Zeitbestimmung - Jacobi: Jē̦kabuos (25. Juli) cepa jaunu maizi Mag. XX, 3, 60. Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvā Etn. IV, 71.

Avots: ME II, 112

‡ IV kale "ups">pups" Lems., Wainsel: ieduod nu tuo kali bē̦rnam, lai neraud! ja bē̦rnam duod tukšu kali, tad viņš vē̦lāk tukši runā.

Avots: EH I, 577

ķẽpuks (unter ķē̦pups): auch Oknist, Warkl. (mit è̦ ² ), Wessen. Dissimiliert aus ķē̦pups?

Avots: EH I, 699

klupt (li. klùpti), klùpu, klupu, intr.,

1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;

2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;

3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]

Avots: ME II, 236

‡ *knupa od. *ups">knups "?": iekritušu zārka knupu Pas. III, 72.

Avots: EH I, 634

knupis,

1): auch Seyershof;

2): auch Orellen, Salis, (knups) Wessen.

Avots: EH I, 634

kraupis,

1): kraups BW. 35045, 4 var.

Avots: EH I, 644

krupt: prs. krupstu (hocke) Laidsen.

Avots: EH I, 660

kûpêt, -u, - ẽju ([li. kūpė´ti "sieden"], asl. кыпѣти "wallen, überlaufen"), intr., rauchen, dampfen, qualmen, stäuben: še dūmiņi nekūpēja BW. 6961. skals kūp. biezputra, ēdiens kūp jau uz galda. lietus nāca kūpē̦dams BW. 15745, 3. maza migliņa kūpēja pa viļņiem Skalbe. rudzi zieduot kūp [li. rugiaĩ kúpa]. me̦luo, ka ausis kūp. dē̦ls laiž vaļā, ka kūp vien. melnītis vilka kūpē̦dams BW. 4872. ļaunas valuodas sāka kūpēt pa nāburgiem Neik. spalvas vien kūpēja pa gaisu MWM. X, 357. - Zu kvēpt (s. dies), [ai. kúpyati "gerät in Wallung", apr. kupsins "Nebel" u. a., s. Būga РФВ. LXXI, 54, Walde Wrtb. ² 807 unter vapor, Trautmann Wrtb. 147, Uljanov Znač. I, 29].

Avots: ME II, 337

le̦nts, leņ̂ķe ² Gramsden, [Rutzau], leņ̂kis ² Līn., Katzd.,

1) die Ecke, der Winkel:
tikkuo dē̦ls bij apģērbies, tas ielien leņķītē LP. VI, 456. mēs sadzinām guovis leņķē starp kūtsgalu un dārza žuogu Nigr. pilns kakts (Var.: pilna leņķe) runča (ruoņa) pautu Biel. R. 455;

2) leņķis, der Winkel (in der Geometrie)
Kronw. taisns leņķis, rechter Winkel; strups leņķis, stumpfer Winkel;

3) leņķis, Bucht. Ein Lituanismus.

Avots: ME II, 452

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496

lupt,

1): stehlen
Oknist, Rutzau; "laupīt, luobīt" Dunika, Rutzau: l. rāciņus;

3)

a): auch Dunika, Oknist: miza lūp; ‡

4) prügeln:
tevi saimnieks atkal lups Pas. XI, 324. Refl. -tiês: "dauzīties, plêsties" Dunika: puišeļi sāka l.

Avots: EH I, 763

[lustāji U., = upst%C4%81ji">lupstāji.]

Avots: ME II, 516

‡ mupši (seltener der Sing. mupsis) Dunika, gestrickte Manschetten. Vielleicht (?) aus *muptji, das vielleicht auf r. муфта "Muff" beruhen könnte.

Avots: EH I, 832

mutup, ups">mutups, mutupus gulēt, auf dem Gesichte liegen Dobl. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 676

nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,

1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;

2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;

3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;

4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]

Avots: ME II, 685, 686

[nùogrûstît,

1) an mehreren Stellen herunterstossen.;
n. labību nuo ārdiem Kreuzb.;

2) eilig hier und da verstecken:
slēpjamās lietas viņš nuogrūstīja šuŗ tur pa malām Lis.] Refl. - tiês, sich abschupsen: kuo tu te nuogrūsties?

Avots: ME II, 787

nùosàuciêns,

1): auch Blieden (mit nuõ-): katrai lāmiņai bij savs n. Siuxt; ‡

2) die Aussprache (?):
pienavniekiem tāds strups n. - "vards", "zarciņš" Siuxt.

Avots: EH II, 83

[nùošļerpêt Mahlup "=upst%C3%AAt">nùošļupstêt" (?).]

Avots: ME II, 868

[nùotupt Warkl., Lautb.], nùotuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kad kaķi sapeŗ, vai citādi aizkaitina, tad tas nuotupstas Etn. II, 80. vārnas nuotupušās bē̦rzuos Aps.

Avots: ME II, 878

padupes,

1) Krebsnester, Löcher an den Bachufern, [das Bachufer
Bielenstein Holzb. 681]: iznesis varžu gaļas smaku pa visām alām un pādupēm Duomas IV, 460;

2) in Kurland ("tahmisch"n. St.) die Bierneige
L. [In der Bed. 1 zu dupes; desgleichen (vgl. padubenis) in der Bed. 2, wenn padupes 2 nicht aus einem tahm. padups < *padubes entnommen ist.]

Avots: ME III, 19

pàmpt, pàmpstu, pàmju (li. pam̃pti "aufdunsen"), intr., schwellen, aufdunsen: ruoka, kāja pampst. Auch fig.: uzticies pampstuošām buŗām! LB. Subst. pàmpšana, das Sehwellen; pàmpums, die Anschwellung, Geschwulst: pret pampumu... lietuo lupstāju lapas Etn. IV, 114. [Nebst le. pempt, pimpuļi, pimpis u. a. zu slav. pǫpъ "Nabel" und vielleicht an fīfl "Riese", arm. ṕamṕušt "Hamblase", gr. πομφός "Brandblase" s. Persson Beitr. 2473 und 268 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 107 f., Trautmann Wrtb. 205.]

Avots: ME III, 73

papa Grünh., für pupa; die Bohne. - [Zu pâpa etc. (vgl. le. pupa: pups)?]

Avots: ME III, 80

‡ II paps, = pups: cūkī ragi, vistī papi Rutzau n. FBR. VIII, 143. Aus li. pãpas dass.?

Avots: EH XIII, 164

paupt, -pstu, pu,

1) paûpt ² Bl., verrecken
L.;

2) = pampt, schwellen Agel., Bergm., Hr. n. U.: ar šuo slimību luopi ātri paûpst ² Nigr. Wenigstens in der Bed. 2 wohl zu le. pups, pupa, pūpuols (s. diese), la. pūpus "kleines Kind", alb. pups "Weintraube; Hügel" u. a., s. Persson Beitr. 245 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 81.

Avots: ME III, 128

‡ peķinât, schlecht mauern PV.: kuo nu peķini! tāds piemūrējums nestāvēs: atlēks un nuolups.

Avots: EH XIII, 220

pemperêt,

1): "šļupstē̦dams runāt" A. Leitāns: negribu dzirdēt tavu pemperēšanu!

Avots: EH XIII, 222

piedeknis,

1) "?": strups piedeknis, kašķaini nagi RKr. XVI, 132;

2) "etwas nicht Zugehöriges, etwas Unnützes, etwas nur leicht Angeheftetes"
Ronneb.

Avots: ME III, 244

pielaũpa Smilt., = pielaipe; vgl. piẽlups II.

Avots: ME III, 265

II piẽlips Wolmarshof, pielips Salisb., Ruj. n. U., = ups">pielups II; vgl. pielaipe.

Avots: ME III, 267

pielūpes "das Tageslicht" U. Beruht in dieser Bed. nur auf einem Missverständnis: U. hat es aus Mag. IV, 2, 133, und hier stammt es aus einer anonymen Schrift "Dienas gaisma" (= Tageslicht), wo S. 8 folgende Phrase vorkommt: nuo daudz pielūpēm nesaraustāma virve taisās, und dies pielūpe ist wohl mit pielups I gleichbedeutend.

Avots: ME III, 269

piêsis, der Sporn,

1) gew. der Pl. piêši, die Sporen:
piešiem dūru kumeliņu, kad tas stalti netecēja BW. 13984. dūru piešus kumeļam 11482. kaulu pieši, Sporen des Hahnes U. - piešuos būt, sich in den Haaren liegen: nu bijuši Šļupsta Juris ar Cimbulu abi vai piešuos Upīte Medn. laiki;

2) piesis "kāju pakalpusē pēdējais aug stumiņš virspus naga, kas apaudzis pagariem sariem" Nigr.;

3) piesīši, Rittersporn
Dr.; dārza piesīši Dr. od. gaiļa piesīši Ekau, Gartenkresse. piesis für *pietis nach dem Plur. pieši; zu piets (s˙dies) und li. pentìnas "Sporn".

Avots: ME III, 289

pìrksts Wolm., Selb., Gr.-Buschhof, dial. pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ "Finger"), der Finger, (kãjas pirksts) die Zehe: Sprw. nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. kas ātri ķer, tam pirksti deg. viens pirksts sāp, visi līdza cieš. gribē̦tu nu visus pirkstus nuokuost. kas vienreiz pirkstu ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. citādi ciivē̦ks labs, tik pirksti par gariem. pirksti kâ tapas. mazais pirkstinš, der kleine Finger. pirkstu galuos iet U., auf den Zehen gehen. pēdējie slējās, priekšējiem uz ple̦ciem atspiezdamies, pirkstu galuos Kaudz. M. 327. cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. glups kâ pirksts MWM. IX, 41. skaitīt uz pirkstiem MWM. VIII, 365. tas ir skaidri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. vēl viena pirksta platuma tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. nepaceļ pie darba gan˙drīz ne pirksta Alm. Kaislību varā 66. grasīties ar pirkstu LP. I, 181. pirkstus nuokuost; pirkstu pirkstā kuost, sich in die Finger beissen Peb., Sessw. n. U.: aiz skaudības tik tik pirkstus nav nuokuoduši LP. IV, 57. pirkstu ierūsēšana nuozīmē drīzu nuomiršanu tuvuos raduos Etn. II, 191. dieva pirksts, Gottes Finger. dieva un ve̦lna pirksti Lis., (die Wurzelknollen der) orchis latifolia. ve̦lna pirksti Aahof "vēdzeles kuņģa piedēkļi". Nebst apr. pirsten "Finger", acc. pl. prēipīrstans "Ringe" vielleicht zu mnd. vorst, ae. fyrst, ahd. first "Spitze, Dachfirst", ai. pṛṣ̌thám "hervorstehender Rücken, Gipfel", av. paršta- "Rücken", la. postis (wenn aus *porstis) "Pfosten" u. a., s. Brugmann IF. XI, 285, Solmsen IF. XXXI, 454, Trautmann Wrtb. 220, Walde Vrgl. Wrtb. II, 35.

Avots: ME III, 223, 224

pubulis,

1) ein Knoten im Garn od. im Gewebe
U., Druw.: vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti; uz pubuļa uzkāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. piel. ² 25314. linu pavediens, kas stiepjas nenuoriezdamies un bez pubuļiem Brač;

2) Blase auf Bier
Depkin n. U.; ein Häutchen auf einer Flüssigkeit Wid.;

3) ein Gerstenkorn am Auge
Freiziņ;

4) eine kleine, weisse Frühlingswolke
Druw.: debess ir skaidra, nere̦dz ne˙viena pubulīša;

5) pubuls, ein kleiner und dicker Mensch
Erlaa. Dies pub- (mit dem b von grubulis od. bubulis III ?) neben pup- in pupa, pups u. a. (vgl. Persson Beitr. 245 f.).

Avots: ME III, 401

pumpt U., Zabeln, Ubbenorm, Wessen, pum̂pt ² Dond., Ugalen, Suhrs, Lin., Schleck, Iw., Bl., Ruj., Selg., Kandau, Lautb., Dunika, Wandsen, - pstu (nach St. pju), -pu, =pampt, schwellen. Dies pump- ist entweder (mit altem u!) eine alte "Lautgebärde", oder aber aus pup- (in pupa, pups u. a.) unter dem Einfluss von pampt, pempi umgebildet; vgl. auch Persson Beitr. 2473 und 269.

Avots: ME III, 410, 411

pupis Spr., Demin. pupĩtis BW. 34487, 1 var., = ups">pups; kuņas pupis U., ein Gerstenkorn.

Avots: ME III, 414

raupa (serb. rȕpa "Loch, Grube", an. rauf "Loch"), ràups ² Gr.-Buschhof, die Gänsehaut: āda nuo aukstuma raupā sarāvusies Kokn. n. U. Zu ràupjš.

Avots: ME III, 488

ràupjš: auch Smilt., Trik., (raups) Heidenfeld; ar ... mazliet raupjāku dabu, ar ziemu un sniegu Veselis Daugava 1936, S. 933. "ràups ² Lis.," ME. III, 488 zu streichen (in Lis. sei es unbek.); desgleichen - "raûps ² Salisb.".

Avots: EH II, 358

ràupjš PS., Wolm., raûps ² Salisb., ups">ràups ² Lis., struppig, was grob, rauh anzufühlen ist U.; geköpert (von Geweben) Dr.: raupja āda, straffe Haut an den Händen U., Gänsehaut. raupjš truots Wolm. raupi putraimi Salisb., grobkörnige Grütze; raupjš audums Dr., der Köper. raupa (struppig) bārda Ruj. Nebst rupjš zu li. raũpti "dúobti" (nach Būga KZ. LII, 267), raũpas "Pocke", raupėžė "Kröte", raupýti "höhlen", poln. rypać "graben, wühlen", ae. réofan "brechen", lat. rumpō (perf. rūpī) "breche", ai. rōpayati "bricht ab", rúpyati "hat Reissen im Leibe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 240, Fick Wrtb. III ⁴ , 352, Büga PФB. LXXV, 141 f. und LM. IV, 441, Walde Vrgl. Wrtb. II, 354 f.

Avots: ME III, 488

runa: der Rat (= die Beratung) Und. Ps. 1; gulēsim vienu vietu, runāsim vienu runu BW. 33645. Jē̦kaups, Jānis runu tur rudzu lauka galiņā: Jānis rāda siena kaudzi, Jē̦kaups - savu rudzu lauku Tdz. 54110. kad dagāja da runas, es pasacīju Zvirgzdine. kad viņi sagāja vakaruos, netrūka runas (angeblich der nom. pl.; Stoff zum Gespräch) Sonnaxt. runas (gen. s.) netrūkst Kaltenbr. viņam jau nav tās runas ("viņam neveicas valuoda") AP. tē̦va runu (= tuo, kuo stāstījis tē̦vs) runājis Auleja, nepiedarīgu runu nerunāva ebenda. luopam prāta ir, tik runas navā ebenda. vācisku runu (Sprache) mācēja runāt Kaltenbr.

Avots: EH II, 384

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch ups">rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 ^1.

Avots: ME III, 563

‡ rupt, -stu, -u N.-Peb., rissig werden (von der Haut): lai āda nerupst vējā un ūdenī.

Avots: EH II, 385

sabir̂zt, intr.,

1) zerbröckeln, zerfallen, verwittern:
durvis... neizturēs trieciena spara un sabirzīs drumstalās JR. IV, 70. ķe̦rza... sabirza smalkām drupanām Pas. II, 137 (aus Lixna). planēti... sabirzīs, sadrups MWM. v. J. 1897, S. 343, ābuls tâ bija sakaltis, ka puse lapiņu sabirza uz lauka Kurs. ruoze savīta, sabirza A. v. J. 1899, S. 175. sīks, sabirzis ziedinš MWM. VI, 19. vainadziņš sabirzis Apsk. v. J. 1903, S. 213. tur mirst tas, kas kuopš gadiem . . . jau sabirzis Vēr. II, 821. vai jau tu sabirzīsi? wird es denn dir das Garaus machen? wirst du denn dabei auf den Lauf gehen? Mag. XIII, 2, 68;

2) leicht empfindlich werden
Seew. n. U.

Avots: ME III, 593

sadupt, -dupstu, -dupu Weinsch., = sakumpt, sakrupt, sabrukt: egles stāv kâ sadupušas K. Jē̦kabsons. sadupis (verfallen) kruogs Ar.

Avots: ME III, 616, 617

saklupt, intr

1) straucheln
Spr.: viņai izslīdēja kājas, tâ ka viņa saklupa MWM. X, 40. lai nesamežģītuos kāja un nepakluptu Janš.;

2) sich stürzen
(auf mehrere Subjekte bezogen): saklups zvē̦ri bariem virsū LP. I V, 2. karaspē̦ks saklūp pie zemes IV, 146. saklūp zirgiem mugurā V, 39. čūskas, kas saklupušas cīņā Vēr. II, 2;

3) zusammenfallen; zusammenschrumpfen:
Grunduls saklupa ceļuos Upītis Sieviete 86. viņa spēji saklupa uz galda ebenda 245. - salīkuse, saklupuse (Var.: sakrupuse) dē̦la māte BW. 23316, 14 var.

Avots: ME II, 651

sakrupt, auch sakŗupt, zusammenschrumpfen, sich ducken, zusammenkauern; verkümmern (gew. das Part. prt, sakrupis gebraucht): arī purvā aug kuoki, bet tie visi sakrupuši Vēr. II, 1. aug tikai sakrupuši me̦lnalkšņi R. Kam. 36. priedes sakrupušas A. v. J. 1896, S. 2, sakrupis zars SDP. I, 16. kapa vietiņas ar iznīcībā sakrupušiem krustiem Purap. sakrupis suoliņš ders. sakrupušām mājam Stari III, 155. lai aug sīki, sakrupuši (sc.: telēniņi) BW, 32782. sieva... bij vēl vairāk sakrupuse un vēl dziļāk ierāvusēs kaktiņā Apsk. v. J. 1905, 44. sakrupt kâ zem smaga sluoga MWM. v, J. 1899, S. 525. ve̦cas meitas sakrupušas BW. 13160. mēs te sakrupsim, visu dienu rāceņus tīruot Dond. viņš tur sak˙ŗupis stāv! sagt man, wenn jem. lange an einer Stelle steht Wain. - sakrupušas, tikumīgi iemaitātas ģimenes Seifert.

Avots: ME II, 656

sakupt, gerinnen Wid.: piens saŗaucas, sakupst Vank. asinsķermenīši ātri sakrecē (sakup) Preip. 143. sakupis piens U., Celm., Gold., gekäste Milch.

Avots: ME II, 659

saliẽlît, tr., stark preisen, rühmen, loben (perfektiv): vecīši Šļupsti salielījuši, - būšuot šis zvē̦ru ķēniņš Upīte Medn, laiki 100. Refl. -tiês, sich stark prahlen: tē̦vi muižas kruogā salielījās Krišs Laksts 32. dē̦ls salielās pie pe steļa gadu pārciest LP. I, 124. meita salielījusies par vilkatu pārvērsties VII, 869. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties VII, 1186. salielīties, ka kaut kur e̦suot jauki un labi Etn. I, 53.

Avots: ME II, 674

saļupt,

1) weich geworden sich krümmen:
nuopuogāja uz kre̦kla saļupušuo apkaklīti Duomas I, 456. ce̦pure saļupusi (prs. -ļupst) Lis.;

2) "kraftlos in sich zusammenfallen (von Personen)"
Vank., Nötk.

Avots: ME II, 679

I sars Dond., Grünh., Widdrisch, U., saris Wid.,

1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;

2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;

3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;

4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.

Avots: ME III, 722

sarupt, rissig werden (von der Haut), sasprēgāt: sarupušu ādu iesmērēt ar krējumu, lai vairāk nerupst (vējā un ūdenī neplaisā) N. - Peb. Part, sarupis, wer sich zusammengezogen (auch Mar.), gekrümmt hat Vank., AP.; "sarāvies" Lennew., Salgaln, Fehsen: sarupis, (sakaltis, sarāvies) kažuoks N. - Peb. salīcis, sarupis (Var.: sakrupis) RKr. VII, 81 (Rätsel); erbost Sessau,

Avots: ME III, 723

sašļuñkât Schrunden, = sašļañkât. upst%C3%AAt">sašļupstêt, lispelnd zusammenreden; s. kam ausī visādus niekus Dunika.

Avots: ME III, 758

satupt, intr., sich hinhocken, sich niederkauern (von mehreren Subjekten ausgesagt): kraukļi, vārnas satupuši gar... sē̦tmalēm BW. 13245, 3. suņi... rindiņā satupuši 19071. Refl. -tiês Wid., sich hinhocken, sich nieder-, zusammenkauern: ielēcis... tukšā zārkā un satupies LP. IV, 207. es satupstuos ūdenī līdz zuodam A. XX, 722. viņa satupstas istabas kaktā MWM. VIII, 812. Andrējs sēdēja satupies Vēr. II, 1291. viņš satupjas un nuoliecas Psalm 10, 10.

Avots: ME III, 768

šaũdît C., Jürg., -u, -ĩju,

1) wiederholt (hin und her) schnellen:
guovs šaudīja mēli Krišs Laksts 52. čūska... dze̦nuliņu vien šaudīja BW. 26051;

2) wiederholt oder viel schiessen (mit einem Schiessgewehr):
tē̦vs šaudīja... rubeņus Mērn. laiki 238. uzcēla karuogus un šaudīja ar plintēm BW. III, 1, 82. vedējus sagaidīja taurē̦dami, šaudīdami, kliegdami 87. sāka puoļi šaudīt LP. VII, 153;

3) Backenstreiche geben
Neik. n. U. Refl. -tiês,

1) einander beschiessen;

2) wiederholt hin und her schiessen
(intr.), fahren (intr.), schnellen, zucken, huschen: visu nakti tur šaudījâs. citām jāja precinieki; es priekšā šaudījuos BW. 7918 var. (zirgs) kâ burbulis šaudījās 29720 var. pa gaisu šauduoties... spīganas LP. VII, 592. Šļupstis... vairs tâ pa mežu nešaudīšuoties Upīte Medn. laiki. šaudās palsi zibeņi Asp. R. VII, 56 (ähnlich LP. IV, 135). upē uguns šaudās Jaunības dzeja 59. uguns de̦g un izdzisdama šaudās MWM. VI, 334. uorīte šaudījās pa ceļu kâ atspuole Aps. III, 20. skanē̦damas šaudīsies... izkaptis Vēr. I, 1132. ķermeņu daliņas šaudās uz visām pusēm Pūrs III, 61. bites... šaudās pa kārklu krūmu Upītis St. 26. zivtiņas šaudījās pa akmeņu starpām Zemn. dē̦ls 63. bezdelīgas vidžināja šaudīdamās pa gaisu A. XX, 245. kad bē̦rns šaudās, nav mierīgs JIgRKr. VI, 45. acis viņam gruozās un šaudās A. XX, 82. mēle tev arī šaudās kâ atspuole Jaun. mežk. 89. viss manā sirdī ir šaudījies augšup, lejup Rainis Ģēte VI, 74. Nebst li. škudyti "mehrfach schiessen" zu šaũt.

Avots: ME IV, 6

savrūp, savruop, savrūpība, savrūps, s. savrup, savrupība, savrups.

Avots: ME III, 792

savrupẽjs* Wid., = ups">savrups: visi tie savrupējie fakti MWM. X, 413.

Avots: ME III, 792

skrupata, ein Krümchen, ein Wenig: nuo sarmas un kuoku aple̦duojumiem bij palikušas pāri nuožē̦luojamas skrupatas R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 45. Etwa zu lat. scrūpulum "kleinster Teil eines Gewichtes" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 587)? Vgl. auch krups.

Avots: ME III, 899

skupele, die Flachsknocke: sapin linus skupelē! Mar. n. RKr. XV, 135. Wohl zu skupsna.

Avots: ME III, 905

‡ skùpsna ² (?) Saikava "ein kleines Wäldchcn"; vgl. skupsna.

Avots: EH II, 517

I skûpstît (li. skupstyti "küssen" Miežinis) C., PS., skûpstît ² Bl., Nigr., Arrasch, -u, -ĩju, tr., küssen: ruoku, lūpas. skûpstît pirkstu C., PS., = čūpstît (in den Mund steckend ablecken) pirkstu. Refl. -tiês, sich,einander küssen.

Avots: ME III, 908

šļaûks ² Dond., Stenden, Wandsen, = ups">šļaups, schräg, am Ende dünner. Adv. šļaûki ² Wandsen, etwas schräg, abschüssig (aber nicht steil): kalns nuoiet šļauki uz leju Dond. Zur Wurzel sleu- "schlaff" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 708 ff.)?

Avots: ME IV, 66

I šļàuksts ² Gr. - Buschh., = upsts">šļaupsts, der Giebelbalken. Zu šļauks.

Avots: ME IV, 66

I šļaûpt Warkl., (mit àu) Nötk., (mit aû ² ) Stenden, Wandsen, (mit aũ) Gramsden, (mit àu ² ) Gr. - Buschhof, šļaupju, šlaupu, abschrägen Fest.: baļķi. Zu šļaups.

Avots: ME IV, 68

slave̦ns Dunika, Siuxt, C., Lis., auch slavē̦ns U., (mit ê̦) PS., slavans, slavuns BW. 12287, 1, slavns, slavins Kl., Warkl., löblich, preiswürdig; berühmt U.: pirksti, pirksti, nagi, nagi, tie man[i] skaistu darināja..., tie slave̦nu (Var.: slavanu (aus Lös., Sessw.)) sludināja BW. 6883. ve̦cākā māsa bija par visām slavnāka i[r] gudrāka, bet brālis... bija slavns, bet glups Pas. II, 135 (aus Lixna). slavns wohl aus r. славный dass.

Avots: ME III, 920

šļepstêt Bershof, Nigr., -u, -ẽju, = upst%C3%AAt">šļupstêt, lispelnd sprechen.

Avots: ME IV, 70

šļepstis Nigr., = upstis">šļupstis, einer, der lispelt, der alle Laute nicht deutlich ausspricht.

Avots: ME IV, 70

šļipstinât, s. šļupstinât.

Avots: ME IV, 71

šļupšķêt, šļupšķinât Wessen, = upst%C3%AAt">šļupstêt: visas trīs meitas šļupšķēja LP. V, 232.

Avots: ME IV, 75

šlupšķis (unter šlupstis): auch Lubn., Stelph.

Avots: EH II, 643

šļupšķis Lennew., Wid., = slupšķis, upstis">šļupstis I.

Avots: ME IV, 75

‡ šļupšks Nautrēni, = šļupsts 3: šļupška mēle. šļupški (Adv.) runāt Nautrēni, Warkl.

Avots: EH II, 646

‡ *šļūpstêt (od. *šļūpt?) "?": varu ē̦zdama, dze̦rdama dziedāt; es labi zināju: mans vīrs nešļūpst (= nešļupst?) Tdz. 46460.

Avots: EH II, 647

‡ šmurkstele "?": lupstuojiem, nuo kuŗiem Emīlītis taisa šmurksteles J. Miesnieks Bērzupju ģim. portr. 124.

Avots: EH II, 650

I stĩvs, steif, starr U.: Sprw. stīvs kâ rags, kâ stimbans, kâ milna, kâ vilks. mēle mutē gulēja stīva kâ galuoda Zalktis II, 109. Pleika stīvu mēli šļupstē Baltpurviņš I, 6. acis stīvi ieple̦stas Purap. Kkt. 148. - Subst. stĩvums, die Steifheit, Steifigkeit U.; stīvuma zâles, Stärke, Kraftmehl U. Nebst li. styvas (bei Miežinis) aus mnd. stīf dass.

Avots: ME IV, 1077

stope U., = ups">stups.

Avots: ME IV, 1080

strubiķis,

1) eine grosse Rute
Dond., Wain., "strupa rīkste" Dond. n. FBR. V, 135, ein Stück Reisig vom Zaun Dobl. n. Etn. I, 121, ein dicker Knüppel, ein Holzstück Naud., Nigr.: zē̦ns nuocē̦rt labu strubiķi LP. VI, 501. paņem kādu strubiķi, kuo atkauties nuo suņiem! Nigr. viņa pameklēja priedienā... nelielu strubiķi, iedeva tuo sunim mutē Janš. Dzimtene ² III, 77. pamet tām zuosīm kādu strubiķi, lai bē̦g nuo miežiem laukā! Dobl. n. Etn. I, 121. vai tu traka esi, ar tādu strubiķi per bē̦rnu! Dond. meitas (sc.: puišus) strubiķiem (Var.: struņķiem) nuomē̦tāja BW. 13082;

2) ein Stumpfschwanz
U. Nebst strube und strubaste zu li. strubas "strups" (Miežinis) und vielleicht mnd. struppe "Stumpf" u. a., resp. gr. στρῡφνός "fest, steif, gedrungen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 635.

Avots: ME IV, 1093

strumps Oppek. n. U., = ups">strups, kurz abgehauen, abgeschnitten (von englisierten Pferdeschweifen gebraucht) Bielenstein Holzb. 220: strum̃pa (abgefegt) sluota Schibbenhof. Aus strups + *trumps (= li. trum̃pas "kurz")?

Avots: ME IV, 1094

strupiķis: "īss, strups cilvē̦ks vai kustuonis" Seyershof.

Avots: EH II, 590

strupjš PS., Schujen, Widdrisch, Salis, L., ups">strups BL, U., Schwanb., Golg., Kl., Bauske, Sessau, Siuxt, Bershof, Wandsen, Selg., Dond., Dunika, Wessen, Ermes, Adv. strupji, strupi U.,

1) kurz abgestutzt
U.; kurz: nuoskanēja... sitiens uz izkapts, un linu sauja kluva strupa Druva I, 1209. strupu lindraciņu BW. 29132, 1. strupja pipelīte 34721, strupie burkāni, Karotten Peņģ. Sakņu dārzs 33. kad par ļaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. I, 54;

2) fig., kurz angebunden
U., einsilbig; barsch: strupji atteikt Kaudz. M. 113. ķēniņš nuosaka īsi un strupi LP. IV, 64. jālietuo briesmīgi strupi līdzekļi, kas viņu ķer līdz īkstim De̦glavs Rīga II, 1, 241. - Subst. strupjums, strupums U., Dr.,

1) das Gestutztsein
U., die Kürze;

2) das Kurzangebundensein
U., die Einsilbigkeit Dr.: strupums valuodā Dr. Dies stru-p- (wozu vielleicht - wenn mit b aus ide. p - nl. dial. strobbe "Stumpf, Strunk", sowie mnd. strûf "rauh; kurz angebunden" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 635 und Persson Beitr. 446) neben stru-b- (in strube u. a.) und stru-k- (in strucis u. a.).

Avots: ME IV, 1095, 1096

I strupt, strupstu, strupu, intr., kurz, gestutzt (strups) werden Lis., Golg., Bers., Lubn., Borchow, Warkl.: vistai spārni jau strupst Warkl. gali sāka strupt Golg.

Avots: ME IV, 1096

II strupt! s. strups!

Avots: ME IV, 1096

stupe,

1) eine schlanke, geschmeidige Gerte, Rute
Mar. n. RKr. XV, 138: viņu pēra ar šmaugām bē̦rza stupēm Mar. šautiet... ve̦cus vīrus ar ērškāju stupītēm (Var.: ābeļu rīkstītēm)! BW. 22118, 2 var.;

2) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U.; eine Rute, deren Spitze nebst den Zweigen abgebrochen ist Wessen, Adsel, Aahof, Selsau, Stomersee; eine dicke Rute, von der die Zweige durch Prügeln abgebrochen sind Mag. XIII, 3, 58; die Stoppel: sīļi miežus apē̦duši, stupes vien palikušas BW. 28062, 3 var.;

3) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618, AP., PS., Mor., Drosth., Nötk., Serben, Wenden, Lennew., Wohlfahrt, Sermus, Schujen, Schwanb., Adl., Golg., Lis., Selsau, Festen, Meselau, Lös., Prl., Druw., Sessw., Bers., Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, Bolwen, Mar., Laud., Lasd., Odsen, Daudsevas, Baldohn, Kokn.: Sprw. kur branga sluota, tur branga stupe. ar stupi berž kulu Lubn. ve̦cas sluotas stupē Etn. II, 9. pa luodziņu mēslus bēra, stupes meta pabeņķē BW. 12870. Nebst stupas, stupērklis, stupis, stups I, stupurs zu aruss. стъпица "Speiche", gr. στύπος "Stock, Stiel", lat. stupēre "starr stehen" und - wenn mit ide. p - ahd. stobarōn "obstupere", an. stūfr oder stubbr "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 714, Walde Vrgl. Wttb. II, 618 f., Iľjinskij РФВ. P B. LXVI, 274 ff. Būga KSn. I, 288, Boisacq Dict, 922; vgl. auch staũpe und stuburs.

Avots: ME III, 1107

stupica U., = ups">stups.

Avots: ME III, 1108

stupis St., U., = ups">stups.

Avots: ME III, 1108

stuprs Elger Dict. 168 "brevis, curtus"; nebst stups zu stupe?

Avots: ME III, 1108

svabads, schlaff, müde, los, ungebunden, unbefestigt, frei (= brĩvs) Mag. V, 2, (Synon.) 176, U.: man gan kauli svabadi; es pagulēšuos Saul. R. I, 8. saules karstumā sienu pļaudams, viņš palicis gluži svabads (müde) Saikava. zirgs nebūdams ve̦se̦ls iet tīri svabads Saikava. zirgs iet tā svabadi (nesteigdamies) Kav. Je̦ruzaleme būs svē̦ta un svabada Glück Makkab. 10, 31. Adv. svabadi oder (in Saikava) svabaži: tik svabaži (lose) sluotu sasējis! Saikava. Ob entlehnt (nebst estn. wabat "frei") aus slav. svobodь "frei" (zu apr. sups, acc. s. subban "selbst", s. Trautmann Wrtb. 291), oder verwandt damit, kann nicht sicher entschieden werden; für die letztere Möglichkeit spräche (at)svabinât, wenn diese Ableitung (schon bei Glück!) alt wäre.

Avots: ME III, 1139

I timpa,

1): (advokāti) lai ... par labām timpām tev palīdz taisnību nuotvert Aps. Raksti I ² 171. Jē̦kaups man timpu suola BW. 35110, 1. Nach Sehwers Unters. 143 aus d. Timpf "Einfünfteltalerstück.

Avots: EH II, 682

I tīra, Adv., = tĩri, ganz: jīuu suns ir tìra ² glups Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77.

Avots: ME IV, 202

trops,

1) s. tropis;

2) der Trupp:
baru bari un tropu tropi ar tumšajiem ģīmjiem Dünsb. Par. 16. Zunächst nebst trups aus d. Trupp.

Avots: ME IV, 244

trupt,

1): 3. p. prs. trùp C.;

2): auch Auleja (3. p. prs. trupst).

Avots: EH II, 699

‡ tulaps Sonnaxt, ein grosser, breiter Pelz. Vgl. talups und ‡ tulups.

Avots: EH II, 701

tulˆdinis, ‡

2) "šļupstē̦tājs" (mit ùl ² ) Oknist.

Avots: EH II, 701

tũpstîtiês Wolmarshof, = upst%C3%AEti%C3%AAs">tupstîtiês, sich wiederholt hinhocken U.

Avots: ME IV, 282

tupt: sich niederhocken (prs. tupstu) Dunika, Rutzau. Refl. -tiês: auch Sonnaxt.

Avots: EH II, 704

tupt, Praes. tupju (U.) od. tupstu (Gr.-Buschh., Pilda, Sonnaxt, Warkh., Warkl.) od. tūpu (Karls. [mit û ² ]), Praet. tupu, hocken: viņš tupst uz ceļiem Gr.-Buschh. u. a. Refl. -tiês, sich niederhocken U.: tupsties tu uz būcas! Zbiór XVIII, 251. visa dzimta tupstas ap uguni Antrop. II, 48. brūtīte tupjas arvien juo ze̦māk BW. V, S. 206. Nebst tūptiês zu tupêt; zum Vokalismus s. Le. Gr. § 624a.

Avots: ME IV, 267

II tupulis, ein Hocker ("kas tupstas") Vīt.

Avots: ME IV, 268

ūsa, gew. der Plur. ũsas Arrasch, Bauske, Bl., Iw., Lin., Pankelhof, Salis, Salisb., Sessau, Siuxt, ûsas ² Jürg., ûsas Kaugershof, PS., ùsas ² Golg., KatrE., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, ûsas ² Gold., Demin. ūstiņas Selsau, (mit ũ) Wain., (mit ù ² ) Alswig, Kerstenbehm, Kortenhof, N.-Laitzen, N.-Schwanb., Stom., Tirsen, der Schnurrbart U., Memelshof: lielūsis... izraustījis sev gan˙drīz visu ūsu LP. VI, 524. nu bijis Šļupstim ar Cimbulu... vējš ūsās (von grossem Schreck gesagt) Upīte Medn. laiki. Nebst li. ūsaĩ "Schnurrbart", estn. ūz und le. usas dass. aus r. усы.

Avots: ME IV, 409

ũtrupe C., Wolm. u. a., ùtrupe Wohlfahrt, ùtrupe ² Prl., ūtrupe U., ũtrupis Dunika, ūtrups U., die Versteigerung, Auktion: ūtrupis Turpiņu mājai Kaudz. Izjurieši 133. Aus schwed. utrop "Ausruf auf Auktionen".

Avots: ME IV, 410

uziêt (li. užeĩti "hinaufgehen; gehend antreffen", slav. vьziti "hinaufgehen"), uziẽt,

1) (hin)aufgehen:
uziet pa trepēm augšā. uziet uz bēniņiem. saule uziet (= uzle̦c) Ar.;

2) uziet (mācībā), konfirmiert werden
Wolm.;

3) aufgehen
(fig.): kurpe nav ne˙vienai kājai uzgājuse JK. V, 75. kurpe vinai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66;

4) einholen
Für. I: kaut mēs viņu varē̦tum uziet! Für. I;

5) antreffen, entdecken
U., (auf)finden: nuoglabāt kuo tādā vietā, kur ne˙viens nevar uziet Etn. I, 107. es uzgāju (Var.: atradu) ganīdama rasā... ābuoltiņu BW. 9623 var. bē̦rni uzgājuši putniņus Saikava;

5) über jem. kommen, widerfahren
U.: viņam uzgāja lielas bē̦das, ihm widerfuhr grosses Leid U. dusmas uziet saimniekam LP. IV, 32. kārums uziet II, 77. kas tev par jautrību uzgājusi? Pas. I, 177 (aus Usingen). ja mums... uzies izsalkums III, 182 (aus Ruj.). jai... uzgāja miegs IV, 391 (aus Atašiene). jam uziet smiekls V, 294 (aus Welonen). kas jums visiem uzgājis - kādēļ tādi nuošļukuši? LP. IV, 27;

6) aufkommen:
uznāk lietus. uznāk... migla JK. IIl, 71;

7) aufgehen, verbraucht werden:
vai viss tev uziet (= saiet)? Ar. tur pulka zemes uziet, bei dieser Art (Kartoffeln zu ptlanzen) geht viel mehr Land drauf Duhren n. Mag. XIlI, 11. cik uziet, soviel draufgeht, zur Bezeichnung einer grösseren Menge: dzeri, cik uziet! LP. VI, 43. lai ne̦suot barības, cik uziet Stari II, 736. e̦smu dabūjuse žagarus cik uziet MWM. X, 886. paāksties nu cik uziet! Vēr. I, 1165; 8) (mit Bitten, Forderungen usw. auf jem.) eindringen U.: viņš man uzgāja ar draudiem, er stürmte mit Drohungen auf mich ein U. Ilzei... sametās... žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. ciešāk vajadzēja uziet Upītis Nemiers 112. Refl. -tiês,

1) = uziet 8: tē̦vs stingri uzgājās. tad tu negribi viņiem uzieties? A. XX, 213;

2) finden:
vē̦lāku Šļupsts uzgājies, ka tas... bijis tas riktīgais zaķis Upīte Medn. laiki 117;

3) sich erinnern, sich besinnen auf:
nevar dziesmas uzieties (gespr. mit iz-) N. - Schwanb.

Avots: ME IV, 336

I uztupis,

1) uztups, ein Stubenhocker
Aiviekste;

2) (li. užtupỹs) der dritte Ehemann einer Frau
Preekuln; ein Hahnrei (?) L., U.

Avots: ME IV, 394

uztûskums Bers., Kalzenau, die Geschwulst: pret pampumu, uztūskumu lietuo lupstāju lapas Etn. IV, 114.

Avots: ME IV, 394

uzvelˆt,

1) (hin)aufwälzen
LKVv.: uzvelt kuo kalnā. uzvelt kuo kam virsū. (fig.) uzvelt vainu citam;

2) noch, von neuem walken:
vadmala vēl drusku jāuzveļ;

3) ein wenig, oberflächlich walken:
šī vadmala ir tikai tâ uzve̦lta Bauske. Refl. -tiês, sich (hin)aufwälzen (auf etw.): uzveltiês kalnā. uzvelties kam virsū. sniegs nuo jumta uzvēlies gājējiem uz galvas. Šļupstis ar Zveņģi uzvē̦lušies uz vē̦de̦ra A. XX, 231.

Avots: ME IV, 397

viênpupīšu (gen. pl˙j, mit einem pups: vienpupīšu līgaviņu LP. V, 33.

Avots: ME IV, 663

III vipšķinât "upst%C3%AAt">šļupstêt" Butzkowsky.

Avots: ME IV, 602

virluõps Arrasch, C., Jürg., PS., Salisb., Trik., Wolm., vir̂luõps ² N.-Salis, Ruj., Segewold, virluops Mag. XIII, 39, Adiamünde, Golg., Linden (in Kurl.), Nötk., N.-Peb., Stürzenhof, A.Schwanb., virluopis Ronneb., virluope Kokn., ups">vir̂lups N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, ups">virlups Oppek., Mag. XIII, 25, Aahof, Bers., Fest., Kalzenau, Lasd., Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Sessw., vìrlupis ² Mar., Prl., Saikava, virlupe Kroppenhof, ups">virļups Meiran, vìrļupis ² Lubn., vìrļupe ² Lubn., vìrlaps ² Stom., virlaps N.-Schwanb., vir̂luõks ² Siuxt, vir̂luôks ² Gramsden, Schibbenhof, vir̂luoks ² MSil., Pankelhof, Stenden, Wandsen, vir̃luoks Schrunden, virluoks L., U., AP., Autz, Bauenhof, Bauske, Behrshof, Fockenhof, Frauenb., Grenzhof, Grünw., Gr.-Würzau, Kalnzeem, Korwenhof, Kroten, Naud., Neuenb., N.-Peb., Ruba, Ruhental, Sehmen, Stockm., Swehthof, Walgalen, Wallhof, Welonen, vir̂laks ² Līn., virlaks Ahswikken, Katzd., Nerft., (mit ir̃) Nigr., svirluoks Frauenb., ein Schöpfgefäss mit langem Stiel (Abbild. s. Bielenstein Hoizb. 161; in Meiran ein Gefäss mit einer Handhabe überhaupt): ņem virlupi un pielej ar e̦ze̦ra ūdeni mucu! Mar. ar virluoku smeļ vircu un ūdeni Walgalen. ar kanniņu alu dzēru, ne ar visu virlupīti BW. 19556 var. dzer . . vēl vienu virlaku! U. b. 127, 36. virluopiem sev gudrību smelt Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 538. Falls villuops älter ist als virluops (und nicht umgekehrt?), könnte vil- nebst estn. will in will- kapp "Schöpfgefäss" (woneben willima "füllen") auf d. Füll- (d. füllen bedeutet nach dem Grimmschen Wrtb. auch "schöpfen"), und -luops auf mnd. lôp "hölzernes Gefäss von kleinerem Inhalte" beruhen. In diesem Fall wäre virluops entweder aus villuops dissimiliert (?), oder durchs gleichbedeutende viraks oder virāgs beeinfiusst; virluoks ist entweder aus virluops dissimiliert, oder volksetymologisch an luoks I angelehnt. svirluoks hat sein s- vielleicht aus svira resp. svirât.

Avots: ME IV, 607, 608

virļupe, virļupis, ups">virļups, s. virluõps.

Avots: ME IV, 608

zīdaļams (für zīdaļājams?) " zum Saugen gehörig": būtu jau tuo ļuļķi nuolicis! diennakti mutē vien, kâ zīdaļams pups! Kleinb. Stāsti 58.

Avots: ME IV, 731