Paplašinātā meklēšana

‡ àizšvĩkstêt, raschelnd hin-, weggehen Bauske: a. pa grīdu.

Avots: EH I, 57

‡ àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti ² labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62

‡ apvîkstît ² Siuxt, Deglavs Rīga II, 1, 418, = apvîstît.

Avots: EH I, 127

atžvīkstêt, rauschend, schwirrend herfliegen: te citas bites atžvīkstēja MWM. VIII, 413.

Avots: ME I, 214

‡ ìekvīkstêtiês, = ìekvìektiês: sivē̦ns iekvīkstējās Sessw.

Avots: EH I, 525

ìešvĩkstêtiês, einen knallenden Laut von sich geben, anfangen zu knallen, zu rauschen: pātaga iešvīkstējās [Oppek.].

Avots: ME II, 79

ìešvĩkstinât,

1) zum Knallen, Rauschen bringen:
pātagu;

2) einflüstern:
viņam ausīs iešvīkstina, kādas tās šķiņķības Liev.

Avots: ME II, 79

ìevīkstît, = ievīstīt.

Avots: ME II, 89

ìežvîkstêtiês A. XII, 561, [Lettihn u. a., = iežvīkstēties: putns aizskrēja, ka spārni vien iežvīkstējās Kokn.]

Avots: ME II, 94

izšvīkstêt,

1) [vertan werden, verloren gehen
Arrasch]: naudas izšvīkstēšana Druva II, 472;

[2) zunichte werden:
precības izšvīkstēja Jürg. lielība izšvīkstēja Lis.].

Avots: ME I, 814

‡ izvīkstîtiês, sich (für den Weg) zurechtmachen Warkl: tad tu nevari vien i˙! ej tak! Kaudz. Izjurieši 55.

Avots: EH I, 496

kvĩkstêt Ahs., kvīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr., quieken (von einem hungrigen Ferkel, Schweine, das einem Menschen, welcher Schweinefutter trägt, quiekend nachläuft) Dond., Ahs., Lub., Smilt.: sivē̦ns viņai kvīkšķējis pakaļ LP. VII, 948.

Avots: ME II, 355

nùošvĩkstêt, nùošviukstêt, nùošviukš(ķ)êt, nùožvikstêt, intr., dahinsausen, dahinrauschen, einen knallenden, rauschenden Schall von sich geben: pātaga asi nuošvīkstēja gar zirga sāniem Vēr. II, 423. te pār galvu viņam nuošvīkst spārni JK. III, 75. es atvedu tautu meitu, krūmi vien nuošvīkstēja BW. 17183 (krūmi vien nuožvīkstēja A. XX, 491). aizgāja, ka svārki nuošvīkstēja vien. nuošviukš drēbes Duomas II, 1025. žvīks, žvīks, nuožvīkstēja vice MWM. X, 4. vējš vien nùožvīkstējis gar ausīm LP. V, 60.

Avots: ME II, 871

‡ nuošvīkstiens, der Knall: sabiedē̦ti ar pātagas nošvīkstienu Janš. Bandavā II, 306.

Avots: EH II, 99

nùošvĩkstinât, ‡

2) = ‡ nùošvitinât 2: gans ilgi naošvīkstināja, rīksti pa gaisu luocīdams Vank.

Avots: EH II, 99

nùošvĩkstinât, verschrammen: rūtis Dond.

Avots: ME II, 871

nùovīkstît, Refl. -tiês: n. gar malu Lis.

Avots: EH II, 108

[nùovīkstît Warkl., = nùovīstīt I. Refl. -tiês,

1) = nùovīstīties 2 Warkl.;

2) "langsam und unbeholfen hlngehen"
Warkl.]

Avots: ME II, 888

nùožvĩkstêt, s. nùošvĩkstêt.

Avots: ME II, 895

pašvīkstêt, ‡

2) ein wenig flüstern:
ragana pašvīkstēja (p. poszeptała) ar juo i[r] prasa Zbiór XVIII, 358.

Avots: EH XIII, 180

pašvĩkstêt, pašvĩkšķêt, pašvĩkšêt, intr., ein wenig rascheln, schwirren: pašvīkstēja krūmi Vēr. II, 34.

Avots: ME III, 118

‡ pašvĩkstinât AP., eine Weile švīkstinât Lubn.: (ar) rīksti p.

Avots: EH XIII, 180

pìevîkstît C., Lis., = pievīstīt 1 und 2.

Avots: ME III, 311

savīkstît, s. savīstît.

Avots: ME III, 789

švīkstas "?": švīkstas vien iet (= švīkst runādami) Celmiņ.

Avots: ME IV, 118

švīkstelis (f. -le) oder švīkstelnieks (f. -ce) Vīt., = švīkstinâtãjs.

Avots: ME IV, 118

svìkstêt ² Warkl., flüstern; svīksiêt Bauske, rascheln: jaunas pastalas ejuot pa grīdu svīkst. Vgl. slav. svistěti "pfeifen".

Avots: ME III, 1163

švĩkstêt: staigāja, pastalās autās kājas gar grīdu vilkdams, ka švĩkstēja vien Walk. vējs švīkst Pas. XII, 374; flüsternd sprechen (mit ì ² ) Warkl.: kuo švīkstēja, kuo runava, sadūruši de̦guniem? Tdz. 59002.

Avots: EH II, 662

švĩkstêt, -u, -ẽju AP., C., Gramsden, Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, (mit ì ²⁾ Sussei n. FBR. VII, 182, Nerft, Prl., Preili, = svīkstêt, flüstern Wessen, zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137, mit der Peitsche Lärm machen U., sausen, schnarchen Ahs. n. RKr. XVII, 57 (slimniecei švĩkst krūtis), schallen (von der Sense beim Mähen) P. Abula Skolas druva I, No 26 (pļāvēju izkaptis švīkst pļavā), rascheln: švīkst drēbes Stari I, 72 und MWM. X, 902. egļu galuotnās vē̦sma nuoslē̦pumaini švīkstēja Poruk III, 323. pastaliņas pa grīdu švīkst Skola III, 219. pa ašķiem viens brien, ka švīkst vien A. XX, 865. švīkst kai de̦sas ceplī Birkert Sakāmv. 127. iet, dancuot, ka švīkst vien U., rasch und schwietig gehen, tanzen. pātaga švīkst pa zirga muguru N.-Peb. Refl. -tiês, rascheln: krūmi vien švīkstējās (Var.: nuošvīkstēja) BW. 17183, 1 var. ja bij rudzi, švīkstējas 25853.

Avots: ME IV, 118

švīksnêt Vid., = švīkstêt.

Avots: ME IV, 118

švīkstiens (unter švīksts 2): kuŗš laidis švīkstienu, tam teicis: "nepūt! nav jau karsts" Pas. XII, 398.

Avots: EH II, 662

švĩkstinât: es ar kārklu vīzītēm š. švīkstināju Tdz. 47214.

Avots: EH II, 662

švĩkstinât AP., Gramsden, Grünw., Jürg., Nötk., PS., Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ì ²⁾ Adsel, Bers., Kalz., Stomersee u. a., die durch švīkstēt bezeichneten Laute hervorbringen (lassen) PS., Vīt., Druw., (z. B. mit einem Griffel über eine Tafel streichend) Smilten : zaķu dzinēji švīkstināja krūmuos Saikava. viņa tīšām švīkstināja savus zīda svārkus gulē̦tājam gar galvu Lennew. ar kājām (Jürg.) oder kājas (Schibbenhof, Wolmarshof) švīkstināt (scharren, den Beifall äussernd Bers.). kājām mīksti švīkstinādami slīdēja ... nuo vienas puses uz uotru Skalbe Skaņas iz t. 64. švīkstina ar pastalām ejuot pa grīdu (Nötk.) jeb kājas ve̦lkuot pa zemi (Ramkau). dejuojuot kājam pa grīdu švīkstina Bers., Adsel. pastalas - gar zemi vilktas ejuot pa kulu - švìkstina ² Selsau, Sessw. ar rīksti pa gaisu, pa līdeni švīkstinat Gramsden, AP., Bald., Mar., Kalz. vicinuot švīkstināt rīksti vai pātagu Stenden, Salis, Aahof, N.-Schwanb., Sessw. vējš lapas švīkstina Lennew., Papendorf, Roop, Schujen, Sermus, Smilten; hörbar fisten Nötk.; "šmīkstināt; čaukstināt" Grünw.; aus einem geschlossenen Behälter durchs Loch die Luft hörbar herausströmen lassen Nötk., Meselau, (alus mucu švīkstināt) Saikava; švīkstina arī tukšu pīpi ve̦lkuot Sessw.; "čīkstināt, schlecht spielen".

Avots: ME IV, 118, 119

švīkstuoņa,

3): auch (mit ì ² ) Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56.

Avots: EH II, 662

švīkstuoņa,

1) auch švīkstuons, das durch švīkstêt bezeichnete Geräusch: ļaužu pūlī švīkstuons A. v. J. 1896, S. 201. sadzirdēt daudzuo kāju švīkstuoņu A. v. J. 1902, S. 387. pātagas švīkstuoņa Vīt. lapu švīkstuoņa MWM. V1II, 289. spārnu švīkstuoņa Zalktis II, 64 und Skalbe Kâ es... 8. švīkstuoņu ... dzird ... gaisa laukuos Akurater Latvija;

2) "cilvē̦ks, kas švīkst, mīl uotru aprunāt", eine Klatschbase
(mit ì ²⁾ Gr.-Buschhof;

3) ein morastiger Sandboden
(oben Morast, unten Sand; mit ì ² und uô) Gr.-Buschhof.

Avots: ME IV, 119

švīksts,

1): š. (mit ĩ) ruodas rīksti vīcinuot Schujen; von andern Lauten:
(vedējs) laida caur zuobtem garu švīkstu, kam vajadzēja luopu nuomierināt Jauns. Sliņķu virsnieks 189. iesitās ausīs strīķa švīksti A. Brigadere Sk. v. 286;

2): "bezdējiens" (mit ĩ) Nötk.; ‡

3) "kas švīkstina (piem., be̦zd)" (mit ĩ) Nötk.

Avots: EH II, 662

švīksts,

1) Geraschel: izdzirda vieglu drānu švīkstu Turg. Pav. ūd. 82;

2) auch švīkstiens, hörbar ausströmender Dampf
(tvaika katls izlaida tādu švīkstu); = bezdējiens Vīt.

Avots: ME IV, 119

švīkstulis: krievu ... "švīkstuļu" skaņas A. Upītis Laikmetu griežos I, 98.

Avots: EH II, 662

švīkstulis* Wid., = šņācenis, ein Zischlaut.

Avots: ME IV, 119

vaŗavîkste ² (unter vaŗavîksna): vaŗavīkstes juostu juozies Lautb. Zalkša līg. 42.

Avots: EH II, 759

‡ vaŗvîkste ² Pilten n. FBR. XX, 44, der Regenbogen.

Avots: EH II, 759

varvīkste, s. varavîksna.

Avots: ME IV, 481

I vīkst, = vīkšt, (eine Festlichkeit, einen Schmaus) vorbereiten AP., Vīt.; "puost" Meiran; "vorbereiten, ordnen" (mit ì) Nötk. Refl. -tiês,

1) sich (langsam
Drosth.) anschicken L., bereiten (namentlich zur Reise) Kronw. und Erlaa n. U., Borchow, Meiran, (mit î ) Drosth., (mit ì ² ) Kr., Sessw.: vīksties uz ceļu Celm. vìksties uz guodībam Nötk. vīksties uz iešanu Balss; sich langsam ankleiden (mit î ) Baltinow, Šķilbē̦ni: vīkšies nu žiglaki! citi jau aiziet! Kalz.;

2) "gruozīties" (mit î ² ) Schibbenhof: kuo tu tur vīksties (zu vīkstīties?) pa gultu? Schibbenhof. Zu vêikt, vīkt I und III?

Avots: ME IV, 636, 637

II vīkst (?), schmiegen, biegen (?) U., (prs. vīkšu ) L. Refl. -tiês, sich schmiegen L.

Avots: ME IV, 637

vîksteklis (> vikstektis) Golg., ein Trödler.

Avots: ME IV, 637

vîkstêklis Nötk., ein Bündet.

Avots: ME IV, 637

vîksteknis Warkh., ein Brotlaib mit gebratenem Fleisch darin: ej pa ceļu, gavenīt, ar saviem vīkstekņiem! BW. 32213. 4.

Avots: ME IV, 637

‡ vīkstêtiês Stender Deutsch-lett. Wrtb., sich anschicken.

Avots: EH II, 792

I vīkstît,

1): mit î Kalnemois, N.-Laitzen, Oknist, (mit î ² ) Lemb., Morizberg, Orellen (mit ī) Pilda, Weissensee; "Zvirgzdine" ME. IV, 637 zu verbessern in "Zvirgzdine̦". Refl. -tiês,

2): sich saumselig anschicken
(mit î) Erlaa.

Avots: EH II, 792

I vīkstît, -u, -ĩju,

1) = vīstît, wickeln, zusammenbinden U., (mit î ) A.-Ottenhof, C., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Lös., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, Ogershof, Ramkau, Schwanb., Selsau, Warkh., Zvirgzdine (mit î ² ) AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Pankelhof, Segewold, Siuxt: vīkstīt priekšauta stūri pirkstuos Sudr. E. diez kuo tur vīkstīja saujā? Ramkau. vīksti mani, mamulīte (Var.: tin, māmiņa, sedz, māmiņa), tautu dē̦la kamanās! BW. 17949. vīkstīt dūres Alm., die Fäuste ballen;

2) viel und eilig essen
AP.: vīksta gan viņi tuo plāceni bez savas je̦gas AP. Refl. -tiês,

1) sich verpacken
U., sich einwickeln (mit î ) Stockm., (mit î ² ) AP., Mezküll, Siuxt, (mit ì ² ) Sessw.: gan es biju vīkstījies (Var.: vīstījies) ar kažuoku ieļāpiem BW. 16362. viss miglā vīkstās MWM. X, 69;

2) sich anschicken
L., sich langsam, saumselig anschicken, vorbereiten (mit ĩ ) Adl., Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Schwanb., (mit î ² ) AP., Pankelhof, (mit ì ² ) Erlaa; zögernd tun N.-Bartau, beim Ankleiden trödeln (mit î ² ) Frauenb.: vīkstais drusku ātrāk! es nevaru sagaidīt AP. vīkstās uz ceļu Skolas Dorzs 74. kuo tu vîksties tik ilgi, ka nevari sataisīties? Golg. vīksties jel ātrāki, juo zirgs laukā nestāv! Frauenb. nez kuo tur pa guļamistabu iļgi vīkstījies Latv.;

3) "gruozīties" Schibbenhof; hinderlich, im Wege sein U.; aufhalten U.: kuo tu tur vīksties pa gultu? Schibbenhof. kuo tu te pa kājām vīksties? Schwanb. citām jāja precenieki, es pa˙priekšu vīkstījuos (Var.: vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

4) "?": ciema puiši . . . kā pakulas vīkstījās (Var.: tīstījās) BW. 20995, 2. zutils vīkstas pa ruoku L. "der Aal schlängelt sich mir um den Arm".
vīkstît (wegen an. visk "Bündel" wohl mit vīkst- aus vīskt-) und vīkstîtiês I und 4 wohl für vīstît(ies), während vīkstīties 2-3 wohl zu vīkst I gehört, doch lassen sich beide Verba nicht genau von einander abgrenzen.

Avots: ME IV, 637

II vīkstît "geschmeidig machen" L. Refl. -tiês, sich behende schmiegen L.

Avots: ME IV, 637

vîkstuôklis A. - Ottenhof, vîkstùoklis Zvirgzdine n. FBR. X, 27, (mit î ² , uô ² ) Frauenb., Siuxt, vīkstuokls, vikstuõls C., Jürg., (mit î ² ) Ramkau, vīkstuolis, = vistuõls: lupatu vīkstuoļi Etn. III. 24. iedevis papīra vīkstuolu LP. VI, 72. naudas vīkstuoliņu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, I2. lapu vīkstuoklā Bārda. ietīsim vīkstuolī BW. 1162. vīkstuoļi ar saknēm Stari III, 235.

Avots: ME IV, 637

vîkstuõls (unter vîkstuôklis): (kukaini) satīsam vīkstuolā BW. I, S. 877, № 1162, 1.

Avots: EH II, 792

I vīksts,

1): "schlaff, feucht"
Für. s. v. slapjš.

Avots: EH II, 792

I vīksts,

1) Adj., geschmeidig, weich
L., U.;

2) Subst. "geschmeidiger Sanguiniker"
Mag. XX, 3, 218. Zu vīkt II.

Avots: ME IV, 637

II vīksts, einer, der beim Ankleiden langsam ist Alksnis-Zundulis, Meiran; ein Saumseliger (mit ì ² ) Aiviekste. Zu vīkst I.

Avots: ME IV, 637

III vîksts "ein (unordentlich gewickelter) Knäuel" Adl., Stockm. Zu vīkstīt I.

Avots: ME IV, 637

vîkstulis,

1) "?" Baltinow n. FBR. XI, 131;

2) ein Bündel
C., Golg.;

3) ein Kind, das andern hinderlich, im Wege ist;

4) = vîksteknis Bauske.

Avots: ME IV, 637

žvīkstējiens, ein abgeschlossenes Rauschen: katru spārnu žvīkstējienu Jaunības dzeja 33.

Avots: ME IV, 847

žvĩkstêt,

1): auguošs kuoks lūstuot žvìkst ² Borchow. žvīkstē̦dama ... tautu meita gaŗām iet Tdz. 59990; ‡

2) "schwatzend die Zeit totschlagen"
(mit ì ² ) Selb.

Avots: EH II, 824

žvĩkstêt Ahs. n. RKr. XVII, 67, Arrasch, Bauske, C., Frauenb., Gotthardsberg, Kegeln, Lemsal, Nötk., Raiskum, Ruj., Schrunden, Sermus, Smilten, Trik., Wesselshof, Wolm., (mit ì ² ) Erlaa, Golg., Kalz., Lettihn, Lis., Lubn., Mar., Saikava, Schwanb., = švĩkstêt: pļauj, ka žvīkst vien Trik. u. a. brauc ar žagaru ve̦zmu, ka žvīkst vien Schwanb. vējš žvīkst (saust) gar acīm Ahs., Segew. slimajam krūtis žvīkst Ahs. žvīkst, situot gaisā ar rīskti vai pātagu Druw., Lubn., Mar., Sermus u. a. izkapts pļaujuot žvīkst Ahs., Bers. raganas jāj pa gaisu, ka žvīkst vien Segew. ūdens skrien caur šķirbu, ka žvīkst (zischt) vien Segew. ziemā ragavas braucuot žvīkst Wessen. žvīkst, pa grīdu kuo smagu ve̦lkuot Lis. putniem spārni laižuoties žvĩkst Ronneb. žvīkst, slaukuot nuosvīdušas luoga rūtis Pernigel. virs... atvariem ugunsgrē̦ks žvīkst MWM. IX, 285. izsaucās savādā žvīkstuošā balsī Vēr. II, 440.

Avots: ME IV, 847, 848

‡ žvīkstiens "?": skanēja ķērcieni, lamas un žvīkstieni A. Upītis Pirmā nakts 246.

Avots: EH II, 824

žvīkstinât: zirgi ... spardījās, astēm nikni žvīkstinādami ("?") A. Upītis Pirmā nakts 63.

Avots: EH II, 824

žvīkstinât Sassm. u. Dond. n. RKr. XVII, 67 (mit ĩ), = žvĩkât; žvīkstinât (= švīkstinât) ar vici (wo?).

Avots: ME IV, 848

žvīkstuoņa, = švīkstuoņa, andauerndes Sausen, Brausen: aukas žvīkstuoņa Akurater Astras 65.

Avots: ME IV, 848

àiztvìkt, sich erhitzend rot werden: saules dievs, ierauguot Lūnu, aiztvīkst divkāršā purpurā U. b. 42, 11.

Avots: ME I, 58

bubulîgs, bubulisks popanhhaft, popanzartig, vermummt: bubulīgi savīkstījusies vecīte MWM. VI, 32.

Avots: ME I, 344

bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]

Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1

Avots: ME I, 358

gùmzît,

1): auch (mit um̂ ² ) Dunika, Seyershof;

2): drücken, schlagen, quälen
(mit um̂ ² ; prs. -īju) Salis;

3): auch (mit um̃ ) Serbigal; plump, mit grossen Bissen essen
Seyershof (mit um̂ ² ), Wessen; mit Heisshunger essen Segew.; ‡

5) "pievākt" Seyershof: puika, kad kuo dabūjis, visu gum̂zījis ² pie sevim. Refl. -tiês,

1): izkapts sāk gum̂zīties AP.; sich in Schmerzen hin und her wälzen
(mit um̂ ² ) Seyershof: g. pa gultu;

3): sich ungeschickt bewegen
Ramkau; "gruozīties, vīkstīties" (mit um̂ ) AP., (mit um̂ ² ) Seyershof: kuo te nu tik daudz gumzies? ej ātrāk pruom! AP.;

4): auch (mit um̂ ² ) Dunika; ‡

7) verstohlen essen
(mit um̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 419

[ìetvīkt,

1) schwül, heiss werden, sich erhitzen:
vaigi ietvīkuši Lis. lai žagari krāsnī ietvīkst, tad labāk degs Warkl.;

2) sich erbosen:
kungs bij uz kalpu vare̦ni ietvīcis Nigr. viņš visu dienu staigāja ietvīcis Warkl.]

Avots: ME II, 85

ìežvīguôtiês, [aufsäuseln?]: vējiņš nuo prieka iežvīguojās MWM. VIII, 167.] In Bers. und Nötk. sei es gleichbedeutend mit iežvīkstēties; um Tuckum - mit iekustēties, iešūpuoties.

Avots: ME II, 94

iztvìkt, ‡

2) verdunsten:
ja ... žāvējam, ūdens ... iztvīkst par ūdeņa tvaiku Pēt. Av. IV, S. 131.

Avots: EH I, 492

‡ izvìkštiês C., Trik., Wolm. u. a., = ‡ izvīkstîtiês.

Avots: EH I, 496

‡ izvĩrinâtiês NB., OB., = ‡ izvīkstîtiês: i. ceļā.

Avots: EH I, 496

kàist (li. kaĩsti), - stu, - tu (- su), intr., heiss werden: sausa malka drīz kaist, trockenes Holz brennt leicht und gibt Hitze L., St. Jetzt gew. nur fig., brennen, glühen: tu kaisti kâ ugunīs Degl. man galva kaist nuo ziedu smaršas Vēr. II, 135. zeltenītei kaita vsi vaigu gali Degl. sirds tvīkst un kaist pēc laimes Vēr. II, 604. pūķītes kaitin kaisa (für kaita) Sudr. E. Vēr. II, 654. [Zu apr. ankaitītai "engefochten", acc. s. prakāisnan "Schweiss"; eine Wurzelform kai - auch in ahd. hei "Hitze", an. heitr "heiss", got. heitō "Fieber" u. a., vgl. Uhlenbeck PBrB. XVII, 435 und got. Wrtb. 76, Walde Wrtb. ² 107 unter caelum, Trautmann Wrtb. 113.]

Avots: ME II, 135

kvakstêt Sessw., kvãkstêt, kvãkš(ķ)êt Smilt., -u, ẽju, kvakšinât, intr.,

1) quarren, schnattern, quaken:
tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem kvākšķē̦dama MWM. VIII, 327. viņš kvakšinājis kâ teter,i [Fest.], kvakšinājis kâ pīles JU. ;

2) quatschen:
tuo sagrābis me̦t pret grīdu, ka kvākš vien St. [Vgl. li. kvaksė´ti "quaksen", r. квок(т)ать "glucken", li. kvaksinti "kurkt".]

Avots: ME II, 351

muļ˜ļa,

1) der Stümper
[Salis, Fest.], Plumsack, ein dummer, ungewandter Mensch Bers. n. Etn. IV, 147, [Gr. - Essern, Dunika, Dunika, Wandsen, Arrasch, Wolmarshof] ein saumseliger Mensch C.: kuo tas muļļa tur vīkstās tik ilgi? Schwanb.;

2) ein Schmutzfink;
["kas muļļājas" N. - Peb.];

3) eine dickflüssige Masse
Dond., Kand.

Avots: ME II, 666

nùoslâpêt, tr., ersticken: cilvē̦ku. ugunsgrē̦ks pilnīgi nuoslapē̦ts Kaudz. nuošvīkst gara, nuoslapē̦ta nuopūta Stari II, 222.

Avots: ME II, 851

nuotrīsa, die Erzitterung, das Hinzittern: tik švīkstuoņu kâ klusu nuotrīsu dzird augstu ziluos gaisa laukuos Akur. ze̦lta stabā spīd viļņu nuotrīsas MWM. IX, 882.

Avots: ME II, 877

‡ paņirkstêt, ein wenig ņirkstêt: pastalas paņirkstē̦damas švīkstēja pa kluonu Upītis Pirmā nakts 86.

Avots: EH XIII, 161

[pãrvīstît, pãrvīkstît, von neuem einwickeln: p. bē̦rnu.]

Avots: ME III, 188

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. ² 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp ² . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

plīksnis "?": tvīkstēt tvīkst plīkšņa lapa BW. 12982 var. Vgl. plaiksne.

Avots: ME III, 347

rudzaite Gr.-Buschh., Sonnaxt, Oknist, rudzaita U., Selb., ein Feld, wo Roggen gestanden hat: pē̦rn bij lauki rudzaite, šuogadiņu papuvē BW. 22304 var. suoļi švīkstēja pa rudzaitas stabulājiem Duomas I, 562. lai... rudzaitē pārskrienuot pār vagu krustuojumu LP. VII, 70. - Vgl. rugaine.

Avots: ME III, 555

salˆdkãrîgs,* salˆdkãrs*, wollüstig: tumsa kļuva tvīkstuoša un saldkārīga kâ sieviete Veselis Saules kapsē̦ta 138.

Avots: ME II, 669

saruotelêt U. (unter ruotelēt), saruotinât U. (unter ruotināt), aufrollen, zusammenrollen (saruotinât) Wolm., ringeln U., kräuseln V. Refl. saruotinâtiês, sich zusammenrollen: (fig.) visa viņa būte saruotinās kuopā šinī vienā tvīkstuošā dziņā Druva I, 1111.

Avots: ME III, 725

savīstît U., (mundartl. mit eingeschobenem k) savīkstît, tr.,

1) zusammenwickeln
V., zusammenfalten; einwindeln U., einwickeln: Dīdeklis paņe̦m... drēbes, savīsta muskulī A. XX, 723. savīkstīts drēbes gabals Stari II, 360. karuogs savīstīts MWM. VIII, 43. tā... saķēra sava vaļējā kre̦kla apkakli, tuo cieti savīkstīdama Alm. Meitene nuo sv. 57. savīstīja mani siltās se̦gās D. Kleinb. J. 76. savīkstīja bē̦rnu lupatiņās Fas. IV, 116 (aus Domopol). tēja savīkstīta sarkanā papīrītī Turg. Muižn. per. 66;

2) dūres savī(k)stīt, die Fäuste ballen;

3) = samîcît, salùocît, saspiest: kad viņš man ķērās pie rīkles, tad viņu savīkstīju De̦glavs Ve̦cais pilskungs 23;

4) = atluocît: savistît ² bikses līdz ceļiem Dunika. Refl. -tiês, sich einwickeln: savīstījusies vecene Ezeriņš Leijerk. I, 264. savīkstījies paunās (ve̦cās drēbēs) Nerft.

Avots: ME III, 790

sèkt Smilt., Wenden, C., Ranzen, Ramkau, Jürg., sèkt ² Kl., Fest., Lis., Golg., Meselau, Bers., Tirs., Stelp., sēkt Wid., Fehsen, Zaravič, sē̦cu, sēcu, intr., keuchen; vor Schmerzen zischen, ächzen Lis.; "ar rīkles galu izduot švīkstuošu skaņu" Golg.: vai tu skrējis esi, ka tik stipri sēc? AP. krūtis smagi sēca MWM. VIII, 174. gŗūti pūzdamās, sē̦kdama un e̦lsdama gāja Freda pa istabu A. v. J. 1896, S. 818. vilku balsis sē̦c un ste̦n Druva I, 570. žīdu bars aiz dusmām sē̦c Apsk. v. J. 1903, S. 221. cienīgmāte vairs nevarēja pasmieties, tik sēca Bračs Aukstā ē̦nā 55. vārna sē̦kdama brē̦c Kokn., Kropperihof. Etwa zu ahd. huoh "HohnSpott" ? Vgl. auch sērkt.

Avots: ME III, 826

sipêt "fallend schallen": labĩba sip. graudi bira sipē̦dami Warkl. Refl. -tiês "?": laižu šautru apcirknī; ja bij rudzi, sipējās (Var.: sīpējās, švīkstējās, švirkstējās, bukšķējās), ja pe̦lavas, pukšķējās BW. 25853, 5 var.

Avots: ME III, 842

stabulāji, die Stoppein: suoļi švīkstēja pa rudzaitas stabulājiem Duomas I, 562. Wohl zu stabs.

Avots: ME III, 1037

‡ švākstêt "?": sākuši nākt ārā miruoņi švīkstēdami un švakstē̦dami Pas. XIII, 335.

Avots: EH II, 660

svalbans, locker, lose ("vaļīgs, ē̦rts"): nepiebāz tuo maisu tik cieti, lai labāk paliek svalbanāks! Ruhental und Blieden n. Etn. I, 58. ņem vīkstuoklīti pakulu un apvīksti tuo puslīdz svalbani ap kāsīti! Langvits Ziediņi 99. kāts... sluotā stāv gluži svalbans Druw. n. RKr. XVII, 80. Zu svalbs.

Avots: ME III, 1142

švīkuoņa, = švīkstuoņa 1: spārnu švĩkuoņa Vēr. I1, 58 und Janš. Mežv. ļaudis II, 354. meijas sacēla savādu švīkuoņu Poruk Dzīve un s. 110. pātagas švīkuoņa Jauns. I1I, 72. egles (zaru) . .. švīkuoņa MWM. v. J. 1899, S. 19. zābaku švīkuoņa Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 3. dzirdama švīkuoņa nuo daudzām kājām A. XX, 857. švīkuoņai . . . pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297. tā pārvilka ātri švīkuoņu pār klavieru kauliņiem Deglavs Rīga II, 1, 455.

Avots: ME IV, 119

švīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, = švīkstêt: zīda svārki staigājuot švīkšķ Lennew. ja būs rudzi, tad švīkšēs (Var.: svīkšķēs, švīkšķēja) BW. 25853, 1. iet, ka švĩkšķ vien Etn. IV, 76. klase . . . sāka kustēties, ņirbēt, švīkšēt Upītis Nemiers 3. vārnas ... gaisā švīkšē̦damas... 75.

Avots: ME IV, 119

švīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, = švīkstêt: zīda svārki staigājuot švīkšķ Lennew. ja būs rudzi, tad švīkšēs (Var.: svīkšķēs, švīkšķēja) BW. 25853, 1. iet, ka švĩkšķ vien Etn. IV, 76. klase . . . sāka kustēties, ņirbēt, švīkšēt Upītis Nemiers 3. vārnas ... gaisā švīkšē̦damas... 75.

Avots: ME IV, 119

‡ svīkšuoņa PV., = švīkstuoņa, das Rascheln: dzirdama s., it kā kas kājas vilktu pa zemi.

Avots: EH II, 619

švūkstêt,

1) = švīkstêt Nötk., zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137; = čūkstêt (mit ũ) Roop, Schujen, Smilten; "neskaidri, gari šnākt" Druw.: alus muca švùkst ^2, kad izrauj sviķi Adsel. saspiests gaiss spiezdamies pa šauru spraugu švùkst ² Bers. caurās plēšas švùkst ^2, juo gaiss švūkstē̦dams spiežas laukā Druw. n. RKr. XV11, 83, viss lādiņš izskrēja švūkstē̦dams gaisā Vīt.; leise erzählen Bolwen; flüstern (geringschätzig) Adsel (mit ù ^2). Aus švīkstêt + čūkstêt?

Avots: ME IV, 120

švūkstinât,

2): "radīt švūkstuošas vai švīkstuošas skaņas" (mit ũ) Nötk.

Avots: EH II, 663

švūkstinât,

1) = švurkstinât C. (mit ũ), Golg. (mit ù ^2);

2) ungefähr gleichbed.
mit švīkstinât Druw.;

3) "?" : sākusi smieties, kad Princis tâ lūpas izgriezis švūkstinājis Rīg. Av.

Avots: ME IV, 120

‡ II švuksts Nötk. "ātrs švīkstuošs truoksnis (z. B. vom Aufkorken einer Flasche)".

Avots: EH II, 663

tãpuļuôt pakaļ, nachahmen: viņa, ieklausījusies, kâ man labi vīkst ar kundzēm un meitenēm, arī ieduomājusies tāpuļuot man pakaļ: sarunājusi ... skuķes ... Janš. Dzimtene V, 92. kuo mēs tiem varam tāpuļuot pakaļ? Mežv. ļaudis II, 142.

Avots: ME IV, 149

tvaîkt ² , -kstu, -ku Katzd., (in schlechter Luft) langsam verkommen: cik ilgi Ziemelis lai nīkst un tvaikst tur cietumā? Janš. Mežv. ļ. I, 381. mēs tvīkstam un tvaikstam bē̦dās un bailēs II, 196.

Avots: ME IV, 288

tvìkt (li. tviñkti "anschwellen") C. u. a., (mit ĩ ) Dunika, (mit ì ² ) Kl., Prl., (mit î ) Adsel, N.-Wohlfahrt, -kstu, -ku, Schwüle fühlen U., vor Hitze schmachten U., dursten Manz. Lettus, U. (nach U. auch unpers. gebraucht); (fig.) nach etwas dürsten: ja auss tvīkst (brennt), tad aprunājuot Etn. II, 110. sirds man tvīkst Rainis Ant. un Kl. 90 (ähnlich: Purap. Kkt. 114). tu tvīksti vienā kaislībā JR. IV, 182. ruoze tvīkst Br. 175. kâ zari vare̦ni tev saules tvīkst U. b. 85, 67. patiesības tvīkstuošuo garu Vēr. I, 1311. pēc tās ( taisnības) tvīkst un cenšas visi krietnākie gari 1290. kauli tvīkst L., man hat innerliche Hitze. mute tvtkst L., man lechzt. ja nekaltē̦tu ābuoliņu sakrauj gubā, tad tas sāk tvìkt ² (pelēt, vai degt) Meiran. - Subst. tvīkšana, das Schmachten, Dursten: tuksnesī, kur . . . tvīkšana (Dürre) Glück V. Mos. 8, 15. caur badu un tvīkšanu (Hunger und Durst) nuomirt II Chron. 32, 11; tvīkums, die Schwüle, innere Hitze U.; grosser Durst U.: bezmiega nakšu tvīkumā MWM. VI, 559. tas būs jel rasas piliercs tvīkumā Juris Brasa 202. sārtuos apklāj bāls tvīkums Kaln. Ozolk. māc. 45. Zu li. tveñkti "anschwellen machen; schwül sein", tvankùs "schwül" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 709. tvenk- neben tveik- (in tvaiks u. a.) nach tven (in tvans u. a.)? Li. tvykti "tvīkt" bei Miežinis dürfte aus dem Le. entlehnt sein.

Avots: ME IV, 292

vaîgs,

1) die Wange, Backe:
sārti (sarkani) vaigi, rote Backen. uzpūsti vaigi, Pausbacken St., U. tam apaļi vaigi, der ist frisch und gesund U. vaigi bāli kâ drēbe. vaigi sarkst, tvīkst, die Wangen röten sich. vaigi svilst LP. IV, 21. mani . . , gredzeniņi tavus vaigus svildināja (tveicināja 1495) Biel. H. 1609. karsts gar vaigiem nuolija Neik. 8. vaigi niez, būs jāraud JK. II, 636. kad vaiga gali niez, tad dabūjuot smieties Etn. II, I10. vaigu bārda Saul. I, 165, der Backenbart;

2) das Gesicht, Angesicht
L., U., Rutzau, Zaļmuiža: Sprw. tē̦va vaigs, bet ne tē̦va paduoms RKr. VI, 899. vaigs spīd kâ Muozum Birk. Sakāmv. 31. vaigs apskaidruojas Kaudz. M. 62. slikts nuo vaiga Kav., mit magerem Gesicht. brangs vaigā Kl. viņš palicis svešs nuo vaiga, hat sich verändert Arrasch, Drosth., Golg., Segewold. svešs od. lieks vaigs, die Larve St., U. nikns vaigs, die Ungebärde St., U. ve̦cāki tuos saņēma ar laipnu vaigu BW. III, 1, S. 99. māsas aizbē̦gušas nuo brāļa vaiga LP. III, 85. bij savu vaigu nuogrìezuši, ka tē̦va . . . miesas neredzēja I Mos. 9, 23. visi krīt uz sava vaiga Vēr. II, 967. vaigā od. vaigu vaigā redzēt, von Angesicht sehen : (viņi) bij redzējuši vaigā Kaudz. M. 80. re̦tam izdevās viņas vaigu vaigā redzēt LP. VII, 336. skatīs savu pestītāju vaigu vaigā R. Sk. II, 137. piederīgie tās nepazīst vaigu vaigā (von Angesicht) Vēr. I, 966. es viņu vaigā pazīstu Peb. tauta sāka iepazīties ar viņu vaigu vaigā Vēr. II, 1225. vaigu uzlūkuot (biblisch), parteiisch sein. mēs vaigu vaigā ("en face") runājām Bers., Fest., Golg., Kl., Sessw.;

3) das Vorderteil eines Dinges
U.; akmiņam labs vaigs, hat eine gute, glatte Vorderseite U.;

4) die vorstehende Fläche des Balkens an der Norkenstelle Döbner
n. U.: ietest ar cirvi vaigu (lēģeri) baļķim, lai tas tēšuot nekustē̦tuos Gr.-Sessau. pakšiem vaigu tēst Bielenstein Holzb. 12, die Balkenenden flach behauen;

5) die Wange an der Flinte
U., A. XI, 535; die Wange einer Axt Stenden; der beschlagene Teil des Griffes am Revolver Stenden; vaigi, die beschlagenen Enden des Taschenmessergriffes Stenden. Wie d. Wange als etwas Gebogenes aufgefasst wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), so könnte auch le. vaîgs zu sloven. vệg "gebogen", ae. wác "weich, biegsam", an. veikia "biegen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb, 1, 234 f.) gehören; vgl. auch Būga KSn. I, 73.

Avots: ME IV, 435

velˆdzêt Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, Arrasch, C., Prl., Salisb., Schwanb., Sehren, Wolmarshof, (mit èl ² ) Kl., (mit elˆ ) Iw., -ẽju,

1) (Schafe vor der Schur) waschen
Mag. V, 1, 180, (mit elˆ ) Ramkau;

2) anfeuchten
L., U; erfrischen L., U., (mit elˆ ² ) Grünw.; letzen V.; den Durst löschen: mitrā, rudens ve̦ldzē̦tā zeme Vēr. I, 828. šķidra migla veldzēja vaigus MWM. XI, 223. Ilze ņēma pa samē̦rcē̦tai lupatai un veldzēja cietēja galvu Upītis St. 5. tvīkstuošas puķes veldzē ar rasas pilītēm rīts A. Upītis JR. IV, 44. ieskābe̦nais piens veldzēja viņa muti A. XX, 8. sāpju ve̦ldzē̦tā sirdī MWM. IX, 425. tu veldzē de̦guošas slāpes Jaun. Draugs v. J. 1902, S. 341. Refl. -tiês, sich erfrischen: veldzēties... strautuos Vēr. I, 1025. veldzēties pa dze̦struo... ūdeni Saul. III, 202. - Subst. veldzẽjums, die Erfrischung: sirds pēc veldzējuma slāpst Vilhelms Tells 113. Zu valˆgs II.

Avots: ME IV, 528

vicinât,

1) schwenken (z. B. die Rute, die Fahne)
L., U., Mar. n. RKr. XVII, 123, Salis: saimnieki vicināja ce̦pures gaisā Vēr. II, 838. vicināt vairuogu Lāčplēsis 13. vicināt asti, schweifen V. es tavus garus matus gar ruociņu vicināšu (Var.: sitināšu) BW. 10857 var. zirgu vicināt St., ein Pferd tummeln;

2) an den Haaren raufen
U.;

3) "schuhrigeln"
Bergm. n. U. Refl. -tiês,

1) flattern;

2) sich schwenken :
kâ nesuntule grìežas un vicinās Janš. Bandavā I, 80. cauru . . . dienu vicinuoties ar izkapti pa lauku un nuoru II, 53. ar tuo (dancuojuot) . . . sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Mežv. ļ. II, 15. Wenigstens in der Bed. 1 zu vīcinât, vīkt "sich biegen", vīksts "geschmeidig", li. vykis "Bandwurm", lat. vicia "Wicke", mhd. weigen "schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 233 ff., Persson Beitr. 85, 343 und 519.

Avots: ME IV, 577

vidspuse,

1): auch Nerft, Pilda, Sonnaxt, Jauns. Raksti VIII, 345;

2): cūka var nuosprāgt, kad tai aiztvīkst v. Auleja.

Avots: EH II, 781

vìekšt ² Mar., -šu "sakrāt": viņš viekša visus mēslus kopā Mar. n. RKr. XV, 143. Vgl. etwa vīkst I.

Avots: ME IV, 655

vīks L., U., = vīksts I 1.

Avots: ME IV, 636

vīkšis, ein Bund, Bündel (mit î) Pilda, Zvirgzdine, (vīkšķis) Dr.; "bē̦rna knupītis; iesêjums lakatā" Zaļmuiža; ein Strohbündel zum Dachdecken (vīkšķis) U.; ein Heu-, Stroh-, Lappen- od. Papierwisch (mit î) Mar., (vîkšķis ² ) Frauenb., Siuxt; ein Strohwisch zum Scheuern (vîkšķis) Drosth., Lub., Smilt., Stom.; ein Wischlappen (mit î ² ) Jürg., (vīkšķis) U., (mit î) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Lubn., Meiran, (mit î ² ) AP.; soviel (Heu, Stroh, Hede u. dergl.) man in einer Hand fassen kann (vîkšķis ² ) Frauenb. (unbek. in Dond. und Nigr.): pakulu vīkšķis Antrop. II, 88. sūnu vīkšķis Kaudz. M. 96. lūku vīkšķi A. XX, 347. salmu vīkšķis Blaum. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464. beržamais vīkšis 112. piena traukus ar vīkšķi berzt Vēr. v. J. 1904, S. 404. lapu vīkšķi Vēr. II, 520. kādu vīkšķi drēbju LP. VI, ;19. lapsa paje̦m vīkši ar plācini Pas. I, 358 (aus Rositten). ne̦s cisu vīkši VI, 267. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. vilna savē̦lusies vîkšķu vîkšķiem (in Klumpen) Arrasch, C., KL, (vîkšu vîkšiem) Golg., Schwanb. Zu vīkstît.

Avots: ME IV, 637, 638

‡ vīkšîtiês,

1) = vīkstîtiês I 3: citām jāja precenieki, es pa priekšu vīkšījuos (Var.: vīkstījuos, vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

2) = vīkstîtiês I 2: arī tie vīkšījās citiem līdz. (lietus) tecēja ... luoga duobumā ... tie, kas gulēja tieši zem luoga, vīkšījās un ... virzījās sāņus A. Upītis Kailā dzīvība 84.

Avots: EH II, 792

vîksnîtiês Lennew., Nötk., -uôs, -ĩjuôs, sich langsam anschicken, trödeln. Wohl zu vīkst I.

Avots: ME IV, 636

vīkšņuôtîês,

1) s. vikšņîtiês;

2) = vīkstîties 2 (mit î) Nötk.

Avots: ME IV, 638

vìkšt, -šu C., Nötk., PS., Serbigal, Smilt., Trik., Wolm., (mit ì ² ) Heidenfeld, Selsau, (mit î ² ) AP., Ramkau, (eine Festlichkeit) vorberciten Golg., N.- Peb., Saikava, Serben, Sessw., Vīt.; vīkšt Drosth., Ronneb., Wesselshof, für die Reise, für die Arbeit vorbereiten, fertigmachen: sākuši vīkšt bēres Pas. III, 100 (aus Serbigal). sāka vīkšt kāzas IV, 363 (aus Adiamünde; ähnlich VII, 157). kāzas vīkša lieliskas Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 532. bez alus nevar kāzu vīkšt MWM. VI, 638. guodu vīkšt Aps. II, 23. man jaiet tuo balli vīkšt Saul. III, 212. māte aizgāja vīkšt ciemiņam mielastu MWM. VII, 505. ģērbjat, vīkšat pādīti manu! BW. 1498. Refl. -tiês, sich vorbereiten, sich bereit machen; sich anschicken W.-Livl. n. U., Golg., N.Peb., Serben, (mit ì ) Nötk., PS., Serbigal, (mit î ² ) Grobin, Jürg., Ramkau, (mit ì ² ) Fehteln, Kr.: javīkšas uz kāzām Pas. IV, 501 (aus Adiamünde). vīkšušās uz ... dzīrēm VI, 86. viņš sāka vīkšties kâ uz guodībām Poruk. vīkšties uz baznīcu Serbigal. vīkšuos uz ciemu iet Ramkau. kungi cits par citu vīkšās uz māju MWM. VIII, 726. Vilma ... steidzīgi vīkšās iet Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 137. meita .. puosusies un vīkšusies, kâ var iet V, 420. sākusi vīkšties. drīz vien bijusi sataisījusies III, 99. e̦suot jau dažu labu reizi vīkšies ... precēties Aps. legātnis 30. viņi vikšas kāpt malā Druva III, 51. vīkšas uz lietu (es wird regnen) Ramkau. - Subst. vīkšana, das Vorbereiten, das Zurechtmachen: bēŗu vīkšana Aps. II, 41. runāt par kāzu vīkšanu Pas.V,125 (aus Lubn.); vîkšẽjs Serbigal, wer zurechtmacht, wer vorbereitet: priekšnieki, vīkšēji, apgādnieki un kuopēji Dīca tulk. Rokas grāmata v. J. 1708, S. 3 II. vīkšt für vīkst I nach dem prs. und prt. vīkšu, wozu Le. Gr. 589 ² .

Avots: ME IV, 638

I vĩkt Dunika, vīkt N.-Bartau n. U., -kstu, -ku, refl. vîktiês Dunika, pers. und unpers., gedeihen, von statten gehen: darbs nevīkst, negrib vīkties Dunika. kâ vīkst? Janš. Bandavā II, 196. ja tev ... viss labi vīkst I, 114. mācības tev vīktin vīka Janš. Dzimtene ² II, 9. labi nevīkst ar mācību 360. kâ ... vīkst ar darbiem? Dzimtene V, 349. Vgl. vīkst I und ievīkt.

Avots: ME IV, 638

II vīkt, Praes. -kstu od. -cu, Praet. -ku od. (L.) -cu, schmiegen, biegen U.; vîkt ² Bl., sich biegen. Transitive Bed. kann wohl nur vīcu haben, während vīkstu, vīku wohl intransitiv sind. Nebst vīcinât, vīksts I u. a. zu ai. vīci-ḥ "Woge", gr. εἴχω "weiche zurück", lat. vicia "Wicke", ae. wicga "Ohrwurm", mhd. meigen "schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 235, Persson Beitr. 342 und 519, Wood AJPh. XXVII, 60. Das von Watde 1. c. u. A. hierhergestellte li. vykis "Bandwurm" dagegen ist nebst estn. wīk dass. aus mnd. vik "der böse Wurm" entlehnt.

Avots: ME IV, 638, 639

*III vīkt, erschlossen aus dem nomen agentis vīcējs, wer veranstaltet, der Anstifter L.: dancīšu vīcējiņa BW. 2686, 2. Refl. -tiês Ar. "taisīties". Vgl. vīkst I.

Avots: ME IV, 639

vīktin, zur Verstärkung von vīkt I: mācības tev vīktin vīka Janš. Dzimtene ² II, 9. mums viss vīktin vīkst Mežv. ļ. I, 199.

Avots: ME IV, 639

vilksts L. (= vīksts), U.,

1) noch nicht recht trocken;

2) schlapp.
Kann zu valks II resp. (nach Leskien Abl. 354 in der Bed.

1) valgs II gestellt werden; dagegen nach Leskien Nom. 559 in der Bed. 2 zu vilkt.

Avots: ME IV, 589, 590

vîstiês (?) Lenzenhof, Smilt., Wenden, (mit ì ² ) Adl., -stuôs, -suôs, = vīkstiês, vīkštiês U., Vīt.: mēs vīkšāmies uz iziešanu; viņš arī vīsās Vīt.; "sich langsam vorbereiten (taisīties) " Kalz. (mit î ); " "tūļāties" (mit ì ² ) Aiviekste.

Avots: ME IV, 644

vîstuôklis Schwanb., Wolmarshof, vistuôklis ² Selg., vīstuoklis Wid., Bers., Kalzenau, vîstuôlis Gr.-Buschh., vīs-tuolis Wid., vîstuõls Arrasch, PS., vīstuols Spiess n. U., Demin. vīstuoliņš U.,vīstuolītis U., Zusammengebundenes (Kleider u. dergl.) U;. ein Wickel V.; ein Knuppchen U.; (vīstuolis) ein Strohbündel zum Dachdecken L.: lupatu vīstuolu Kaudz. M. 73. ar drēbīšu vīstuolīti (Var.: vīkstuolīti) BW. 25161 var. sāls vīstuolītis, ein Bündelchen mit Salz U. konfekšu un apfelsīnu vīstuols Domas I, 15. vīstuolīti tauku aizdaram Pas. III, 171 (aus Ruj.). nuolika... naudas vīstuoli Kaln. Ozolk. m. 80. taisījuši vaļā vīstuoli LP. VI, 83. izņemt miruonim nuo pagalvja vīstuoli VII, 146. iznāca ar mazu vīstuolu - klēpja bē̦rnu B.Vēstn. bē̦rnu, vīstuola lakatiņiem (Windeln) satītu BW. I, S. 181. vīstuoļu drēbītes (Windeln) BW. 26163.

Avots: ME IV, 644

II zutenis,

1) zutenis U., Kleinb. St. 56, Aahof, AP., Dond., Heidenfeld, Nötk., Saikava, Selsau, Wandsen, zutens Celm., zutene V., Schwanb., acc. s. zuteņu Etn. III, 144, zutnis LP. I, 24; III, 57, Frauenb., Gr. - Buschh., Jürg., Naud., zutne U., LP. II, 69, Schibbenhof, zutenīca Vīt., zutenice Infl. n. U. ein Bautel Lems., Oppek. und Stockm. n. U., ein Geldbeutel (aus Aalhaut Aahof), ein langer, gestrickter Geldbeutel Schibbenhofd, eine Geldkatze V.: naudas zutenīte BW. 2273. krietns naudas zutens ("= vīkstuols") Celm. viņam ir naudas pilna zutenīca Vīt. pārvedīs sievu ar labu zutni Janš. Dzimtene ² III, 38;

2) = zutiņš, das Neunauge Spr., L.

Avots: ME IV, 753

žvāgât,

1) Unsinn plappern
Wessen;

2) "švīkstēt" (?) Nötk. (mit ã ).

Avots: ME IV, 843

II zvãkât Nötk. "žvīkstēt"(?).

Avots: ME IV, 767

II žvãkât (?) Nötk. "so ziehen (dem Boden entlang), dass gewisse "žvīkstuošas" Töne entstehen". Vgl. zvãkât II.

Avots: ME IV, 843

žvãkstêt,

1): ūdens žvākst, kad tuo lej traukā Dond. rudzu laukā sāka ž. izkaptis Sārts Druvas san 139. žvīkstē̦dama, žvākstē̦dama tautu meita gaŗām iet Tdz. 59990. "drāzās" ME. IV, 843 in "drāžas" zu verbessern;

2): mit à ² Kokn.

Avots: EH II, 824

žvīgs, Interjektion, = žviukt: žvīgs, žvīgs! nuožvīkstēja vice MWM. X, 4.

Avots: ME IV, 847

žviguôņa "žvīkstēšanä (?) Nötk.

Avots: ME IV, 844

II zvīguôt,

1) "žvīkstēt" (mit ĩ ) Nötk.;

2) = zvīgât (?) Anekd. IV, 231.

Avots: ME IV, 779

I žviguôt Saikava, Allunan n. U., = zviguoties, ausgelassen lachen; "žvīkstêt" (?) Nötk.

Avots: ME IV, 844

žvĩguôt Ronneb.,

1) säuseln, leise rauschen
Nötk. (mit ĩ): vējš žvīguo Aus. I, 19 (ähnlich Saul. Aizsargs Dzilna). klusu žvīguo rudens vējš MWM. v. J. 1896, S. 746. pa te̦lpu me̦lnu spārni žvīguo Vēr. II, 796. šalkas žvīguodamas pāri tavam kapam iet A. XXI, 742. mežs šņāca un žvīguoja Janš. Tie, kas uz ūdens 3. iz e̦ze̦riem, niedras kur čaukstuošas žvīguo Izglītība 11, 162. e̦zars žvīguo Vēr. II, 1283. viss miglā vīkstās, rūc un žvīguo MWM. X, 69. pa parku žvīguoja... pasakainā čala MWM. VIII, 174. istabās... jautrība žvīguo VI, 162;

2) leise bewegen:
vēja žvīguoti zari Upītis Sieviete 252;

3) = zvīguôt III 2 Bauske;

4) "?": ze̦lta ķēde (dejuojuot) līguo un žvīguo Deglavs Rīga II, 1, 374.

Avots: ME IV, 847

zvīnêt (?)"?": saulē balti zvīnuot tvīkst narcises O. Cerbuks Latv.

Avots: ME IV, 781