Paplašinātā meklēšana

‡ pavi˙sai, = pa˙visam: palicis p. nespēcīgs A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 93.

Avots: EH XIII, 191

visai (li. visài "gänzlich"), in Festen u. a. mit Nachdruck gesprochen auch vi˙sai, Adv., gar sehr, durchaus U.; gänzlich U., ganz: es... nevaru... nest, juo tas ir man visai gŗuts Glück IV Mos. I1, 14. lai bij grūti, kam bij grūti, ganiņam visai grūti BW. 29274, 3 var. visai daila tē̦va dē̦la 10373. kuo darīšu visai barga uzauguse? 6630 var. visai daudz ēst nedeva 16097. tas raudāja visai gauži 17452. ne visai ilgi LP. VII, 17. visai muļķīgs Kaudz. M. 57. visai puostā aiziet IV. Mos. 29, 20, tas... mani visai sadragās, un es būšu uz vietas beigta Janš. Bandavā II, 171. krieviem . . Volgas upe visai piede̦r Launitz Stāsti 31, vaļa tev, tautieti, ne visai tava vaļa: vaļa tevi agri celt, nava vaļas rūdināt BW. 26071, 5. ābels kuoka tā laiviņa, tā iet visai (Var.: visu) neairama; bārenīte tā meitiņa., tā iet visai (Var.: visu) nesūtāma 4712. iesācis savus... smieklus visai smieties Kaudz. Izjurieši 22. ne visai St., nicht gar sonderlich. Vgl. Le. Gr. 466.

Avots: ME IV, 621, 622

visaidi (Adv.) Heidenfeld, = visâdi.

Avots: EH II, 789

visaids Preili, Zvirgzdine, Infl., = visâds: ierauga pilnu cepli visaidu ēdieņu Pas. IV, 151 (aus Rositten).

Avots: ME IV, 622

visaiņam, Adv., gänzlich Bergm. n. U.

Avots: ME IV, 622

visaipirm Adv., = vis˙pirms: visaipirm liec akmeni šūpuolī! BWp. 1728.

Avots: ME IV, 622

visaiž: visaîž(i) Borchow, visaižāk (= visādi) Pas. XV, 61 (aus Domopol).

Avots: EH II, 789

visaiž Infl., Adv., = visaidi, visādi, auf (allerlei) verschiedene Art: puisis sāka visaiž pretuoties Pas. IV, 255 (aus Nīcgale). jis visaiž izlamā V, 158 (aus Biržgalis; ähnlich 111, 456, VI, 477 u. a.).

Avots: ME IV, 622

visaizvakar Ruj. Adv., vor zwei Tagen, vorvorgestern: viņš bij vis˙aizvakar Prl. n. FBR. VI, 113. Aus *virs-aizvakar?

Avots: ME IV, 622

‡ apcìnît, bewältigen (z. B. eine Reihe von Arbeiten): nevarējām visus darbus a. Refl. -tiês, mühsam um etwas (fahrend oder gehend) herumgelangen: a. apkārt visai salai.

Avots: EH I, 76

apgraizas: auch (mit aî ) Zvirgzdine: visaidas apgraizas nuo drēbju salasīju i izaužu kakaru deķus. nuo gaļas visaidas apgraizas salasīju.

Avots: EH I, 83

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

apriñdas: auch im Singular: sacīja visai aprindai Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 38. rīkuojas še mazākā aprindā Kaudz. Vecpiebalga 96.

Avots: EH I, 109

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

apšũt (li. apsiúti), tr., ringsum benähen, besäumen: malas;

2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai apkārtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.

Avots: ME I, 130

‡ aptaurêt,

1) "?": nevar ne˙kā izdarīt, kā aptaurē̦ts ("nuonicināts, visai vientiesīgs") Wessen;

2) ringsum (in ein Horn blasend oder rufend) erschallen machen
Bers., Golg., Saikava: medinieks aptaurēja visas malas.

Avots: EH I, 121

‡ atderinât saderību Dünsb., eine Verlobung annullieren. Refl. -tiês, s. unter atderêt; ‡ Subst. atderinašanâs, das Annullieren einer Verlobung seitens des Verlobten resp. der Verlobten: atderināšanās nuo līgavas puses bija visai viegli izdarāma Janš. Dzimtene II, 316.

Avots: EH I, 138

atrast, Refl. -tiês,

3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡

4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡

5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡

6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 161

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl ² ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ ² ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl ² ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ ² ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201

‡ biêde̦kls Pas. IX 543, Borchow n. FBR. \III, 21, Pilda n. FBR. XIlI. 49, Warkl.. (mit iê ² ) Dunika, biêdakls Zvirgzdine, = biêdêklis: par visaidu biedaklu Pas. IV, 313 (aus Welonen).

Avots: EH I, 223

biķere (unter biķeris): auch Borchow: dzeŗam ... pa visai biķerei BW. 19756.

Avots: EH I, 219

‡ če̦pe̦sls,

1) eine auffällige, wunderliche, komische Erscheinung
Auleja: ieveŗas kaidu če̦pe̦slu i[r] pirk:

2) ein Zauberer
Warkl.;

3) če̦pe̦sli, Zaubermittel
Warkl.; "māņi" Zvirgzdine: grē̦ks ticēt visaidiem če̦pe̦sliem.

Avots: EH I, 288

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 ^3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. ² 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I ^4, 73, 233 u. III ^4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

‡ dižvaluoda, der Redefluss (?): viņas d. visai maz bija dzirdama Janš. Dzimtenē V, 463.

Avots: EH I, 325

dzelˆmaîns, voller Tiefen, tief, tiefliegend: dzelmainā muklājā stidzis cilvē̦ks un luops LP. VII, 866. upe akmeņaina un ne visai dzelmaina Konv. ² 712.

Kļūdu labojums:
un ne visai = un visai

Avots: ME I, 541

‡ II dziedîgs, viel zu singen pflegend: cieš dziedīga bija, vis dziedāja visaidas dziesmes Auleja: dziedīgais žīds A. Niedra.

Avots: EH I, 363, 364

gaũme, auch gauma, früher nur in der Verbindung: gaumē ņemt od. likt, wahrnehmen, beobachten, sich merken, jetzt auch in allen Kasus gebräuchlich für Geschmack: tai bij visai smalka gaume JR. IV, 14. Ludviga XIV. gaumē A. XI, 517. [In Fest. sei gaume gleichbed. mit gausa od. sāta "Gedeihen, Segen beim Essen:" tam nav gaumes (= tam nav sātas); ē̦d bez gaumes. - Nebst gaumêt wohl aus dem Altgermanischen (otischen oder Altnordischen) entlehnt (vgl. an. gaum "Aufmerksamkeit", mhd. guome nemen "wahrnehmen", got. gaumjan "beachten" ); s. Leskien Nom. 426, Diefenbach KZ. XVI, 225, Persson Beitr. 729, Zupitza Germ. Gutt. 172 (der auch Verwandtschaft für "möglich" hält).]

Avots: ME I, 611

‡ gràidât ² Auleja, -āju, farbige Streifen (besonders den Rand des Gewebes entlang) weben: seņāk ruociniekus graidāva. graidāti lindraki, Röcke, deren unterer Rand mit einem oder mehreren farbigen Streifen verziert ist. graidāteņš (Deminutivform), pieausts ar visaidas dzijteņas.

Avots: EH I, 397

graîzîgs [C., Arrasch, Jürg., graĩzîgs Dunika], schneidend, beissend: nuo viņa graizīgās irōnijas Vēr. II, 102. graizīgas žē̦labas pārņēma mani A. XVI, 718. kāds visai graizīgs izteiciens A. XIII, 132.

Avots: ME I, 636

‡ grindzeles "krunkas, kas iesitas striķī, pēdējuo visai gruodi vijuot" N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618. Vgl. grendzele ‡ 2.

Avots: EH I, 406

grùba ² [Kreuzb.], die Stromschnelle: Daugavas lē̦nās vietas tuop sauktas par palsām, visai straujās par grūbām Etn. IV, 61.

Avots: ME I, 667

iejuosta,

1) eine gürtelförmige Vertiefung:
bumbiņas veidu ar ne visai dziļu iejuostiņu ap vidu A. XXI, 442;

[2) "ein zu w eben angefangener Gürtel"
Baltinov].

Avots: ME II, 23

‡ ìekļin̂kât Saikava "ne visai ātri ieskriet": iekļinkāja kūtī.

Avots: EH I, 520

izbèigt, ‡

3) = nùobèigt 2: ragana mazuo sita, nedeve ēst... un visaiž muocīja, kâ čik tuo meitini drīžāk i. Pas. IV, 381. izbeidze (= izputināja 3?) cilvē̦ku nuo dzīves Warkl.; ‡

4) = izbèigtiês: tā ve̦cā muode vēl nevar i. Kand.

Avots: EH I, 434

izbikstît ‡

2) zur Genüge (wiederholt) stossen:
jis visaiž izlamā, izbiksta nabagu un padze̦n pruojām Pas. V, 158 (aus Bērzgale).

Avots: EH I, 434

izbir̃t [li. išbìrti], intr.,

1) fallend ausstreuen, herausfallen:
izbira ziediņi caur klēts grīdu BW. 13645, 3. tev jau zuobi izbiruši 20195;

2) durchfallen:
tādos laikuos izbirst mazajie taisnībai cauri itkâ sīkie graudi vēteklim Kaudz. M. vai viņš neizbirs ar tādu vē̦stuli cauri Baltp.;

3) ē̦d kâ izbiris Ahs., ausgehungert.
uz ē̦šanu tik visai izbiris Lautb. Vid. II, 72.

Kļūdu labojums:
ausstreuen = sich ausstreuen

Avots: ME I, 716

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

izgudruôt: izgudrāja visaidas nebūtības (Unsinn) Pas. IX, 352.

Avots: EH I, 450

izgũt, tr.,

1) herausbekommen, gewinnen:
[ūdens bez straumes malku nevar izgūt U., das Wasser kann wegen fehlenden Stromes das Holz nicht weiter treiben.] lai varē̦tu pārtiku izgūt nul dabas ne visai davīgā klēpja Sirmais;

2) abquälen, ausbeuten, exploitieren:
viņš tuo pār˙lieku izgūst Wain.;

2) schnell bewältigen:
zemkuopji nevar reizē izgūt (padarīt) visus vasaras darbus A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 742

I izkalêtiês, lange etwas entbehren, nuo kaut kā ilgi būt atturē̦tam, piem. nuo ēšanas Lös. n. Etn. IV, 34; heisshungrig sein: e̦smu visai izkalējies Fest., Bers.

Avots: ME I, 747

izmâkt (li. išmókti), tr., erlernen, sich aneignen Rutzau: tad visu mākslu var izmākt Kurisch - Haff. Sehr gebräuczlich im VL. das Part. praet. f. g. izmâkusi, erlernt habend, verständig, gewandt, wissend: izmākusi man māsiņa BW. 17608, 5. es izaugu izmākusi 22605. neliecies nemākusi, ne visai izmākusi (Var.: nešķieties nemākuot, nešķieties izmākuot) 17734. izmākusi, sapratusi, tad es gāju tautiņās, lai nesaka vīra māte: nemācīta vedekliņa 6655. izmākušas ciema meitas vainā mani nemākušu 6652.

Avots: ME I, 769

I izmist (li. mìšti "in Verwirrung geraten" ), intr., verzagen, den Mut sinken lassen: viens vienīgs cerības stariņš Ādamam neļāva visai izmist Aps. gluži viņa vēl neizmisa A. XX, 466. Ļaudis bij ļuoti izmisuši LP. VII, 1263. Besonders häufig das Part. praet. izmisis, verzagt, verzweifelt: izmisusi viņa nuokāvusi meitiņu JK. V, 22. Refl. - tiês, verzweifeln: tâ stavēju es izmisis Rainis.

Avots: ME I, 772

izplāt (išplóti), tr.,

1) [izplât Druw.], dünn machen, ausbreiten:
plāceņus izplāj vajadzīgā plānumā. ūdens tik izplāj pē̦rkuoņa uguni pla šumā Vīt. 16;

2) ein lages und breites reden, ausspinnen, in die Breite ziehen, dehnen:
duomas bij izplājis visai plaši A. XII, 39. kuo viņš bij uzzīmējis, tas bija izplāts A. XII, 818, Adsel.

Avots: ME I, 782

izskatîgs, aussehend, schön aussehend, stattlich: ne visai daiļi izskatīgs. izskatīgas uniformas MWM. VII, 116.

Avots: ME I, 798

‡ iztikša Stenden, = iztika: mums i. sagādāta visai ziemai. kāda bagātība vajadzīga, - kad tikai i˙!

Avots: EH I, 489

iztukšît, iztukšuot, tr., ausleeren: iztukšīta, nuopuostīta zeme tev nu taps visai šaura Jes. 49, 19. trīs kaktiņi iztukšīti BW. 18379, 3. bads iztukšīja zemi nuo iedzīvuotājiem St. puišelis iztukšuojis puodiņu ar me̦du LP. VII, 284. glāzes tika iztukšuotas Blaum. Refl. - tiês,

1) leer werden:
klēts ar˙vienu ātrāki iztukšuojusies Etn. I, 100;

2) sich leer, arm machen:
neiesim jau paši sevi iztukšuoties Grünh.

Avots: ME I, 821

kapeniẽks: ein Begräbnisteilnehmer, der zum Leichenschmaus nicht geladen ist Frauenb.; kapenieku brandaviņš BW. 27622. vdenkāršu kapenieku... nebija visai daudz Janš. Līgava II, 484.

Avots: EH I, 586

II ķirķis,

1) ein langwieriger Streit:
viņi jau vairāk gadu ve̦lk ķirķi Druw. n. Etn. IV, 66. par ķirķi apzīmē ne visai asu strīdu, bet vairāk tikai tādu ķircināšanuos Tirs., J. Kaln.;

2) das Malheur, die Unannehmlichkeit:
es tik viņam iegriezu labu ķirķi Frauenb. - Vgl. ķircinât.

Avots: ME II, 384

klučaîns, voller Klumpen, Schollen: tâ˙pat arī klučainu zemi smalcinuot, tas vieglāki izdarāms pēc ne visai liela lietus, kad kluči mīksti un drīzāk sabirst Etn.

Avots: ME II, 233

‡ krame̦sls "krāms" Auleja: tiê visaidi krame̦sli, - kaî cūku migs. Vgl. ‡ kramasls.

Avots: EH I, 641

kugra Nötk., AP., [Sk. Do. 58], kugre LD., die Karausche: e̦ze̦rs visai bagāts daž˙dažādām zivīm... raudām, kugrām, karūsām... Konv. ^l 380 (darnach karūsa von kugra unterschieden). [Aus liv. resp. estn. kogr dass., s. Thomsen Beroringer 262.]

Avots: ME II, 299, 300

kũza, kūze, ķūze, der Stock, Stab, Prügel: silā gāju kūzas griezt BW. 11336. būs viņā saulītē ar kūziņu jāstaigā 31492; 21571, 1; 23213, 1; LP. VI, 664; VII, 1286. gul man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. dē̦ls paņēma kūzi LP. VI, 451. mana ruoka, ievas ķūze, svainīt, tava muguriņa! BW. 26080, 1; 31469; Etn. II, 2; LP. V, 275; der Akk. kūzu BW. 31499. Sprw.: pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei, pflegt man von einer Klatschbase zu sagen. Aus mnd. kuse "Keule".

Avots: ME II, 339

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

[laĩbs Gränzhof (Mežamuiža) dünn, schmächtig (von Menschen)", laibs Lng. (li. láibas "schlank"), schwach: bē̦rns ir visai laibs Für. I. - Zu li líebas (arklỹs)" líesas", ksl. либивъ "gracilis", r. либи́вый "schwach", as. lēf "schwach, geberchlich", s. Berneker Wrtb. I, 716 und Trautmann Wrtb. 154.]

Avots: ME II, 401

II laids, faul, träge: mīļajam dēliņam visai laida līgaviņa BW. 21948, 9. čigānam kūtri zirgi, muižā laida (Var.: laiska) līgaviņa. S. laĩda II.

Avots: ME II, 404

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

linume̦tu brunči, linnene Röcke: linume̦tu brunči bija visai re̦ti, tikai kā darba brunči Etn. IV, 108.

Avots: ME II, 473

lîtin, zur Verstärkung od. Modifizierung von līt: lītin līst gan, bet ne visai stipri, es regnet wohl, aber nicht sehr stark.

Avots: ME II, 491

mants: auch (mànts ² ) Eversmuiža n. FBR. VI, 37, Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 76, Kalupe n. FBR. XVIII, 40, Oknist n. FBR. XV, 194, Pilda n. FBR. XIII, 51, Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XIII, 88, Auleja, Liepna, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, Pas. VII, 41 (aus Višķi), 109 (aus Lettg.), VIII, 388 (aus Bewern): tis m. nelabs Pas. VI, 43. pieduošu tev visaida mantu X, 143 (aus Lixna). cik tur jis manta izkrēte! Kaltenbr.

Avots: EH I, 783

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mazcienîgs,

1) einen geringen Wert habend:
viņas tur sevi par mazcienīgām Kaudz. M.;

2) geringschätzig:
L. izsacījās visai mazcienīgi MWM. X, 175.

Avots: ME II, 571

mazinât (li. mãžinti "klein machen"),

1) verkleinern, kleiner machen, verringern:
māt mani mazināja (Var.: niecināja, mazu teica), ciema puiši dižināja; māte sauca cūkganiņu, ciema puiši līgaviņu BW. 10229;

2) verkürzen (einen Bruch)
U.;

3) sparen:
tautiešam, mūs[u] māsiņai visai daudz ēst nedeva, lai, kuopā sagājuši, mācās maizi mazināt BW. 16097. Refl. -tiês, kleiner, geringer werden, sich kleiner, geringer machen: svars caur tuo mazinājies Apsīšu Jē̦kabs III, 3. Jupis lielāks, Pē̦rkuonis tuomē̦r negrib mazinâšana, RKr. VIII, 7. Subst. mazinâtãjs, jem., der verkleinert, verringert; mazinâšana, das Verkleinern, Verringern; mazinãjums, die vollendete Tätigkeit des Verkleinerns, Verringerns.

Avots: ME II, 572

mḕ̦rcputra, mit Fett gekochte Gerstengrütze: mē̦rcputra ir ne visai bieza, savārīta miltu biezputra ar taukiem Etn. I, 18.

Avots: ME II, 617

mùrgi,

1): nerādies ... ne murguos! BW. 27517, 1. sāka mùrgi ² (nelabi sapņi) nākt Sonnaxt. viņam mur̂gi ² rādās Seyershof. mùrguos ² krist Oknist; "sapņi" (mit ur̂ ² ) Frauenb.;

2): agrāk cilvē̦kiem rādījās visaidi mùrgi ² ; tān nere̦dz taî daudz murgu Zvirgzdine; ‡

4) "?": seņāk ļaudis zināja visaidus mùrgus ² Zvirgzdine. kuo tu acīs murgus laid? es juos nevaru ieraudzīt ebenda.

Avots: EH I, 833

nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,

1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;

2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;

3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;

4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]

Avots: ME II, 685, 686

naši,

1): piebāzts visaidu našu Pas. XV, 145. tāda siena ar našiem (plūdu sane̦stiem gružiem) nevar aitām duot Ramkau.

Avots: EH II, 6

nebûtĩba, ‡

2) dummes Zeug, Unsinn:
izgudruoja visaidas nebūtības Pas. IX, 352.

Avots: EH II, 10

nekrìetelis, nekrìetnelis, nekrìetniẽks Degl., der Unedle, Niederträchtige: uz tādu nekrieteļa dzīvi nāk augļi visai rūgti Lautb. vai es kāds nekrietnelis? Blaum.

Avots: ME II, 719

neļuoms: "nevarīgs, ne visai ve̦se̦ls"; unfähig Wessen.

Avots: EH II, 15

nùokavêt, tr.,

1) versäumen, verzögern, aufhalten:
nuokavē̦ts laiks, kad mājā tik daudz darba Apsk. nuokavēju miegu savu BW. 12532. dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti nuokavēja (Var.: aizkavēja) 29316, 2.;

2) verbringen:
ne dieveŗu, ne māsiņu, kur vakaru nuokavēt (Var.: pavadīt) BW. 22336. Refl. - tiês, sich verspäten: viņš visai ilgi nuokavējies. Subst. nùokavẽjums, die Verzögerung; nùokavêšana, das Sichverspäten; nùokavê̦tãjs, wer veräumt, verzögert, aufhält.

Avots: ME II, 795

nùolĩguôt, intr.,

1) dahinschweben, schwebend wohin sich begeben:
gaŗām sē̦tu nuolīguoja man audzē̦ta līgaviņa BW. 15338. dievs, duod man nuolīguot tai e̦ze̦ra maliņā! Ltd. 1063. saule nuolīguoja, die Sonne ging schwebend unter. te manim saule lēca, te manim nuolīguoja BW. 14684;

2) tr., mit Johannisliedern das Johannisfest zu Ende feiern:
visai vēl dzīvi runās par Jāņa dienu, kâ tā nuolīguota Etn. II, 89;

3) fertig bringen, verrichten:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoji BW. 7276;

4) līguo singend verschaffen:
brāļam sievu nuolīguoju, sev dižanu arājiņ[u] BW. 33118. Refl. -tiês, sich bewegen, schwanken, wanken: viss mežs nuolīguojas nuo viņa kliegšanas Blaum. aizsit āra durvis ar tādu sparu, ka viss nams nuolīguojas AU.

Avots: ME II, 811

nùomaisît, Refl. -tiês,

2): "šâ tâ, ne visai kārtīgi dzīvuot" Frauenb.: tâ viņa nuomaisās pa pasauli.

Avots: EH II, 66

nuõpiêtnîgs Lautb., nuõpiêtns [auch Serbigal, AP., nùopìetns ² Kl., Nerft, Preili, nuôpiêtns ² Līn., Salis],

1) anhaltend, fortdauernd
Kokn., Erlaa n. U.;

2) [nuõpiêtns C., N.-Peb., Bauske, nuõpiêtns Wandsen, nuôpiêtns ² Widdrisch], ernst, ernsthaft
Kronw.: jums atnest visai nuopietnīgu ziņu Lautb. Marģeris 122. nuopietns cilvēks, darbs. nuopietni prasīt Līv. racēji strādājuši nuopietni LP. VII, 1060;

[3) wichtig; genau
Kronw. n. U. - Vgl. le. pietis "Starrkopf".]

Avots: ME II, 829

nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene ² I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)

Avots: ME II, 866

nùovìlkt, ‡

5) hinziehen:
jis ... nuovilka visus pie kēneņa pavaicāt ... Pas. IV, 291 (aus Ludsen); ‡

6) (eine Menge von Strichen) ziehen:
visai ielai nuovilcis krustus Pas. VIII, 82; ‡

7) abnehmen (vom Felde):
nuovilkuši rāceņus Pas. XI, 70; ‡

8) abtrinken:
krietnu malku nuovilcis, viņš sniedza pudeli tālāk Janš. Dzimtene III ² , 42.

Avots: EH II, 107

pãrdrùošĩba, die Verwegenheit, Tollkühnheit, Waghalsigkeit: viņš ar savu pārdruošību visai apkārtnei bija bīstams RA.

Avots: ME III, 153

pãrlasît: viss siliņš jau lasīts (uoguojuot) uņ pārlasīts reižu reizēm Saikava. visai netīras tās uogas nav, bet tuomē̦r jāpārlasa Linden in Kurl. p. kartupeļus, sē̦klai zirņus Oknist. Refl. -tiês, ‡

3) (über eine schwierig zu passierende Stelle) hinübergelangen
Kaltenbr.: p. kājām pār pļavām.

Avots: EH XIII, 205

[pãrplèst, hinüberbreiten: p. palagu visai gultai pāri.]

Avots: ME III, 170

pãrspẽt, tr., überwinden, überwältigen, übertreffen: tu viņu pārrunāsi un arī pārspēsi I Kön. 22, 22. viņi lūkuoja cits citu pārspēt valuodās LA. [tas viss un juo sevišķi agrīnā celšanās bija Marčam visai grūti pārspējamas lietas Valdis Stabur. b. 180.]

Avots: ME III, 177

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. ² 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp ² . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

‡ II pasvaĩdît Dunika, bestreichen (nach Verben des Könnens): saimniece nespēj p. (ar sviestu) maizi visai saimei.

Avots: EH XIII, 178

pìemĩtne, der Wohnort, das Obdach : bij arī visai patīkama piemītne Alm. Kaislību varā 102. cauru dienu tā bij tupējusi savā apslē̦ptā piemītnē Alm.; piemītne, das Ablager Hug. n. U.

Avots: ME III, 274

pìešķũtêt, herschaffend anfüllen: p. pilnu māju ar mantām, ar viesiem; reichlich anführen: malku visai ziemai.

Avots: ME III, 301

II pĩkstulis C., ein weinerlicher Mensch: pīkstuļu mums ir visai daudz pasaulē Alm.

Avots: ME III, 231

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

pliekans,

1) zusammengefallen;
pliekana maize;

2) pliekns U., pliẽkans Neuenb., schwach, matt:
pliẽkana (Preekuln, Neuenb., Dond., Kandau, Wandsen, Selg., Lautb., Salis, plìekana ² Selsau) dūša LP. II, 42; VI, 439, Fest., Stelp.; pliekana sirds LP.V,170, flau zu Mut. pliekna dūša kâ pate̦kas Alksnis-Zundulis. - plieknas lietas, eine schwache Geschichte, schwache Hoffnung U.; pliekns, welk L.;

3) pliẽkans Bauske, Gr.-Essern, plìekans ² Kreuzb., fade Laud. (von einer Speise):
pliẽkana zupa, eine Suppe, zu der man zu wenig Milch (Neuenb.) od. zu wenig Salz (Hofzumberge) hinzugetan hat. pirmā cēlienā kripatiņa sāls un tālāk divi cēlieni ūdens - tāds maisījums ir visai pliẽkans Dz. V.; pliekans piens Fest., Stelp., magere od. (in Neu-Rahden) abgeschmändete Milch; "gegorene Milch" (?; mit iẽ) Walk.;

4) pliekna zeme, schlechter Ackerboden
U.: plieknākā smiltszemē MWM. VI, 478. Subst. plieknums, die Mattigkeit U. Vielleicht (vgl. semasiologisch plâns "flach, dünn, schwach, schlecht") zur Wurzel von pliksnis II; vgl. auch plikans.

Avots: ME III, 351

I pùlis,

1): skudru pùlis - auch Ramkau, (mit ũ) Lieven-Bersen, Selg., Schrunden, (mit û ² ) Grob. lapseņu pùlis AP. ļaužu pūļa (gen. s.) BW. 8439, 1 var. puišu pūli (acc. s.) 10981 kārkļa pūlītim (Var.: krūmiņam) 24388, 6 var. šķiŗaties, ievas pūļi! cauri brauca vedējiņi 18404. sarkani uogu pūļi (Var.: krūmi) Tdz. 54894, 1 ; unter einer Staude wachsende Kartoffeln
AP.: karpānus visai bieži nevar likt, - tad nav pùļa apuškā; eine Viehschar, wie sie ehemals von Fleischern auf Landstrassen nach Riga getrieben wurde (mit û ² ) Orellen; ein ungewindigter Getreidehaufen zusammen mit der Spreu (in der rija; mit û ² ) Seyershof; (pūļi) in Reihen stehende Roggenhaufen (Mandeln) BielU.;

2): irbju p. BW. 2570, 2 var.;

3): peļu p. (mit ù ² ) Fianden, (mit û ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 341

rada,

1) gen. s., verwandt; zu einem gewissen
(durch ein Adjektiv bezeichneten) oder demselben Geschlecht gehörig: viņš man rada, er ist mir verwandt U. Sprw.: priekšā rada, nuo pakaļas bada. suņi nav rada. mēs bijām liela rada (Var.: lielu radu), wir hatten grosse (bedeutende, berühmte) Verwandtschaft Ld. 7.597. kaķis bija liela rada (Var.: kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. bārenīte liela rada: dieviņš tē̦vs, Laime māte, dieva dē̦ii bāleliņi BW. 5045. maza rada līgaviņa Biel. 1459. visai liela rada gan viņš man nav, allzunah verwandt ist er mir nicht Kaudz. M. 94. tu vēl nevari izprast, kāda rada (in welcher Weise verwandt) viņš tev bij ebenda 385. kuŗš tāļāka rada (weiter verwandt) bija... Biel. 1459. visi bija ļaužu rada (Var.: radi), vai es viena kuokam rada? BW. 4104, 4;

2) die Verwandte:
iesakūla kaķa rada (Var.: man[a] māsiņa) lielajuos radiņuos BW. 22242. ne vien ka tai bij .. . ķēniņa Dāvida radai, bet ir jumpravai būt Manz. Post. I, 351. S. auch rads.

Avots: ME III, 461

rakstaudzis: auch (mit àu ² ) Auleja: vis nuo ve̦cuos rakstaudzī je̦m visaidā darbā.

Avots: EH II, 352

II raksts,

1): dziedināt ar rakstiem (mit Zauberformeln)
in einer Handschrift; die Kunst des Lesens und Schreibens Kaltenbr.: šis bij mākus rakstu; ‡

2): priekšautam ne˙kādu rakstu nebij AP. visaidiem rakstiem agrāk prata aust Zvirgzdine;

4): tur nav lieli raksti (das ist eine leicht verständliche und leicht zu verrichtende Arbeit)
Kaltenbr.;

5): kad nenuovalda rakstu, tad sajūk (ar spriguļiem kuļuot) Siuxt. kad neiet uz rakstiem, tad ir grūti ebenda. kūla ar spriguļiem; mācē̦tājiem jau gāja kâ uz raksta (im Takt)
ebenda. rakstiem sist spriguli Seyershof. ar divi vāli sit uz raksti Roop n. FBR. XV, 158. dzirdēja pakavu rakstu uz klusās ielas Jauns. Raksti VII, 80. nu viņi (zwei Hunde) ries rakstā 39. "Rhytmus" ME. III, 475 in "Rhythmus" zu verbessern; ‡

6) "?": tē̦vs bija kaŗa bāliņš, nezināma ļaužu raksta (Stammtafel, Stammregister?)
Vindedze 105.

Avots: EH II, 352

‡ raûdziņš AP. "ieraugs (mazā traukā, kuo vē̦lāk pievienuo visai mīklai)".

Avots: EH II, 356

re̦dzuoklis Ar., Wid., re̦dzuokle Kundziņ Kronw. 125, Preip., re̦dzuokslis Ar., re̦dzuklis Ar., re̦dzūklis Bers., Lub., Erlaa,

1) die Pupille:
tās skatās sastingušiem re̦dzuokļiem MWM. XI, 280. re̦dzuokļi bij visai ieplē̦tušies Vēr. II, 643. gar re̦dzuokli BW. VI, S. 161. šaurie re̦dzuokļi, kur liesmuo zvē̦ra šutas MWM. VI, 771. acs re̦dzuokļa caurmē̦rs līdzinājas ve̦se̦lam centimetram A. v. J. 1899, S. 464. juo dziļāks miegs, juo šaurāks tuop re̦dzuklis MWM. VIII, 201. lielās ze̦ltkrāsas acis ar lieliem re̦dzukļiem JR. V, 23. nuo gļuotainajiem re̦dzukļiem rit aukstas asaras A. XX, 742;

2) re̦dzuklis Lubn., etwas Winziges, ein kleines Wenig:
re̦dzuklis tikai ir;

3) re̦dzūklis Lub., Bers., Erlaa, eine kleine Mücke.

Avots: ME III, 504

remplis,

1) "kuoka re̦zgalis, visai%20s%C4%ABksts">kas visai sīksts";

2) rem̃plis, "ein plumpes, ungewandtes Lebewesen"
Bauske.

Avots: ME III, 510

I reši, Adv.,

1) = re̦ti Oppek. n. U., Spr., Serbigal, Prl. n. FBR. VI, 114, Mar. n. RKr. XVII, 119 (hier reši "zerstreut, weit voneinander" neben reti "selten"): visai reši jeb ne˙maz nedzird latviski runājam RKr. VIII, 19. kad reši un nelīdze̦ni stāvuot, tad bē̦rnam auguot re̦ti un šķībi zuobi BW. I, S. 174. viens kuoris sadziedas biežāk, uotrs rešāk A. XI, 468 ;

2) reši dziedāt, mit grober, tiefer Stimme singen:
dzied, māsiņa, sīki, sīki! es dziedāšu reši, reši BW. 326. altistes tika sauktas par reši (re̦sni, rupji) dziedātājām A. XX, 470.

Avots: ME III, 514

rùocĩba C., ^{ruôcĩba 2} Karls.,

l ) der Besitz, das Vermögen, der Vorrat
(eig.: was man zur Hand hat): mums tagad nav ne˙kādas ruocības, wir haben nichts zur Hand, nichts vorrätig U. te nu visa mana ruocība, da ist alles, was ich habe U. liela, maza ruocība, Wohlhabendheit, Armut. Gaitiņi nebij nākuši pie lielākas ruocības Kaudz. M. 49. man nu bija tik liela ruocība, ka varēju dzīvuot kundziski tālāk MWM. X, 291. viņam bija maz ruocības Seifert Latv. Chrest. 11I, 325. mana ruocība tuo atļauj, ka es viņai varu palīdzēt Alm. krustības turēja divas vai trīs dienas, kâ kuŗiem ve̦cākiem bija ruocības. viņu starpā valdīja ruocība A. v. J. 1898, S. 129. tādu, kam sava ruocība Alm. kas neatsaka visai savai ruocībai, der nicht absagt allem, das er hat Glück Lukas 14,33;

2) die Bürgschaft
U.;

3) "Hantierung"
L.

Avots: ME III, 576

sadañcuôt,

1) eine Zeitlang tanzen
Wid.;

2) tanzend erreichen, erlangen:
ir jau laiks, ka tas sadancuo īstuo Alm. Kaislību varā 51;

3) (gleichsam zertanzen) tanzend verwischen:
panākši apgāž spaņņus un sadancuo izlietuo ūdeni BW. III, 1, 98. Refl. -tiês, tüchtig tanzen, zu viel tanzen: sieva ballē gribē̦tu tâ sadancuotîes, ka pietiktu visai... dzīvei Vēr. I, 1230. biju drusku pavairāk sadancuojusēs D. 118, 40.

Avots: ME II, 607

samest,

3): piens briesmīgi salds, - duomā, ka ar sukuru same̦sts (dass viel Zucker hinzugetan ist)
Salis;

6): tad nu krietni sametām! Orellen. sametiet (= sadzeriet) nu pa vienai un pa visai! Saikava; ‡

7) s. puogu ciet Seyershof, zuknöpfen;
‡

8) = samẽrît Frauenb.: piecas sienas sameta: liels baķis bij aude̦kla; ‡

9) Schläge verabfolgen
Dunika: samet viņam labi krietni! Refl. -tiês,

1): sametietēs (= sasēdieties), kur nu varat! Saikava. sametās (= sagāja kuopā; geringschätzig)
te tādi nuo pilsāta Frauenb. sametāmies (= sarunājāmies

2) un aizbraucām uz pilsē̦tu AP;

2): kuoks sameties līks Siuxt;

4): puns same̦tas (entsteht)
Sonnaxt. ļuoti bieži sienas sametēs ("me̦tuot iznāca"; vom Gewebe) Kaltenbr. kamuolīši (aude̦klu me̦tuot) jau same̦tušies (kļuvuši) mazi Auleja;

5): auch Orellen;

6): sich verwickeln (?):
gribē̦dama vare̦ni un ātri izrunāties, bet same̦zdamās un palikdama uz vietas Ciema spīg. 68.

Avots: EH XVI, 430

sarēpêt, = sarepêt: sarēpējušas ruokas Erlaa. sarēpējis - kad me̦lnums miesā visai iekaltis N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME II, 716

saveicîgs, (zusammen)passend: pēc izskata visai saveicīgs pāris Janš. Dzimtene ² III, 160.

Avots: ME III, 784

savvaluoda, dummes Gerede: kādu savvaluodu tu... te kâ skaldīt skaldi? uz kuo tu tik visai sirdies? Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 113. slimnieks drudzī sāka runāt savvaluodu od. savvaluodā (Phantasieren, Irrereden) Jürg.

Avots: ME III, 794

‡ secenīgs,* folgerichtig: viņš bija diezgan daudz lasījis, lai gan ne visai secenīgi Veselis Dienas krusts 24.

Avots: EH XVI, 474

sir̂dît Golg., sir̂dît ² Behnen, -u, -ĩju, tr., erzürnen: tie mani kaitina un sirda MWM. XI, 22. gribē̦dams slēpt, ka tuo nesirda vis sāpes Vēr. II, 1198. Refl. -tiês (li. šir̃dytis "zürnen"), sir̂dēties ² Sussikas, böse werden, sich ereifern, sich erzürnen U.; böse sein, zürnen: uz kuo tu tik visai sirdies? Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 113.

Avots: ME III, 843

skâbekļaîns,* Sauerstoff enthaltend: meža gaiss visai skābekļains Pūrs III, 65.

Avots: ME III, 878

skaliņa Zaļmuiža n. Latv. Saufe 1928, № 12, S. 112, skaliņš, ein Korb: zemnieks . . . nuopirka skaliņu ziv[j]u Pas. I, 140 (aus Birzgalis). brāļi . . . nuolaida lielu skaliņu, izvilka visas meitiņas II, 143 (aus Kapiņi). skaliņš bija pielikts .. . visaidu dzērienu un ēdienu IV, 206 (aus Nīcgale).

Avots: ME III, 869

skãrds (li. skárdas "Weissblech" in Kvėdarna) Līn., Nigr., skā`rds Ermes, skârds <sup>2</sup> Karls., Dond., skā`rds ² Kl., Prl.,

1) skārds U., Spr., Mag. XIII, 2, 54, skârda ² (li. skárda "Weissblech"
in Joniškis) Ruj., skãrde Dunika, skârde ² BL, skārde L., U., skarda U., skarde U., Blech, Weissblech: māsai skārda vainadzinš BW. 5944. skārda lampiņa A. Upītis;

2) auch skārda, skārde Glück, eine Metallplatte:
aluminijs izkaļams visai plānās skārdās Konv. 93. viņš . . . pārvilka tā nama grīdi ar ze̦lta skārdēm (mit goldenen Blechen) Glück I Kön. 6, 30. vecītis ... uzlika savu dē̦lu uz tējas skārdu (auf ein Teebrett) Pas. IV, 495 (aus Leegen);

3) skãrds Ahs., ein Geschirr aus Blech: saimniece iedeva pilnu skārdu piena, alus; Demin. skãrdiņš, ein Trinkgefäss aus Blech für kleine Kinder
Ahs.: bē̦rns dzer pienu nuo skārdiņa;

4) unebenes Eis
Etn. II, 34. In den Bedd. 1-3 wahrscheinlich aus liv. kārda resp. estn. kard "Blech", s. KZ. LII, 120, aber auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 601. In der Bed. 4 zu šķḕrst?

Avots: ME III, 880

‡ škõra Lems., Wainsel "gaŗa, ne visai patīkama meita".

Avots: EH II, 628

‡ II skutka Wainsel n. FBR. XIV, 89 "ne visai tikumīgs skuķis".

Avots: EH II, 517

sluze̦ns, abschüssig, schräge, schief: šis kalna slīpums ir visai sluze̦ns Dond. ē̦kas ar sluze̦niem jumtiem ebenda. Zu sluzns (zur Bed. vgl. lê̦zns und poln. adv. šluzem "abschüssig").

Avots: ME III, 942

spīzmanêt, haushalten, wirtschaften: cienīgā ir visai mierā ar tavu spīzmanēšanu Janš. Bandavā I, 288.

Avots: ME III, 1005

springts, straff, gespannt: ķermeni . . . atruodas visai springtā stāvuoklī Vēr. I, 1101.

Avots: ME III, 1021

sudabrs (li. sudābras Tiž. I, 410, Būga KSn. 1, 288 und Ponev. gov. II, 29) Gr. - Buschhof, Infl. (Preili n. FBR. VIII, 11, Lixna, Marienhausen, Liepna, Rositten, Gaigalava, Warkh., Warkl., Kraslaw, Zvirdzine, Stirniene, Kapini, Welonen, Borchow), = sudrabs, Silber: tē̦vs nekala sudabreņa BW. 16606, 3. ze̦lta zirgs ar sudabra asti Pas. IV, 20 (aus Ružina). māja ar visaidiem ze̦ltiem un sudabriem, tai ir laistās 255 (aus Nīcgale). Vgl. urslav. *sъrebro und le. sidrabs.

Avots: ME III, 1113

I sviêst (Ii. sviesti "werfen, schleudern" LChr. 379, _{27 37} 400, ₂ Geitler Lit. Stud. 114, Lalis), sviêžu (3. praes. pasvied Pas. IV, 402, aus Welonen), sviêdu, werfen, schmeissen: Sprw. nesvied ve̦lnam ar akmeni, ka dievam netrāpi! Br. sak. V. 1372. - sviest pār kanceli A. v. J. 1901, S. 868, (ein Brautpaar in der Kirche) aufbieten (eig.: über die Kanzel werfen). Refl. -tiês,

1) sich werfen
U.: ripas kaujuot tâ sviedies (hat sich selbst mit der Scheibe getroffen), ka gan˙drīz izsit aci Janš. Bandavā II, 247;

2) ergehen; glücken:
kâ (labi) sviežas? wie geht es? U. tev vare̦n labi sviedās Valdis. puisim dzīvē ne˙maz labi nesviedies, tâ tik nuokūlies vien pa pasauli LP. IV, 108. redzēs, kâ katram laime sviedīsies Kaudz. M. 127. veikals ne visai tiem sviežas JR. IV, 99. ja tâ˙pat sviedīšuoties ar sìena... ievākšanu... Alm. Meitene nuo sv. 4;

3) fallen:
drīz var sviêsties ² Janš. Apskats 1903, S. 176. - Subst. sviêšana, das Werfen; sviêšanâs, das gegenseitige Werfen; sviêdums, das einmalige, vollbrachte Werfen, der Wurf; sviêdẽjs, wer wirft: ve̦lē̦nus apsviež ve̦lē̦nu sviedējs RKr. XVII, 38. Zur Wurzel su̯ei- "schwingen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 518 ff.)?

Avots: ME III, 1165, 1166

I ûķis: ein dunkler Winkel od. Raum Kokn.; viņš skuķē̦nu tuornī iespundējis. tas ir tāds akmeņiem izmūrē̦ts ū. Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 181. sē̦tā izskatījās visai neuomulīgi ... pa ūķu ūķiem bij sabāztas istabas lietas II ⁵ (1939), 121.

Avots: EH II, 741

ur̃ķis,

1): ein Stock zum Scharren
AP.; "kāds ne visai re̦sns kuoks" Salis; ein Gerät zum Flechten von Bastschuhen (mit ùr ² ) Saikava, ("nuo aitas stulpes"; mit ur̂) Sonnaxt; gaļu sabāza lielaos, gaŗuos ur̂ķuos Mālup. ja rīklē metīsies, gan mēs urķi (Var.: skruķi) dabūsim BW. 19243, 7 var. ve̦cajam tētiņam trīs znuotiņi, trīs urķīši ("?"); ik˙katram znuotiņam pa urķam atvēlēja 21132;

2): eine rührige, sorgsame, auch sparsame Person
P. Alunāns: viņš labs naudas u., er hält das Seinige zusammen.

Avots: EH II, 715

uzdzer̂t (li. užģérti "zutrinken"),

1) trinken
(perfektiv) Spr.: ņem kanniņu, uzdzer malku! BW. 20071 var, es uzdzēru saldu pienu 33494, 7. bērenieki, ne visai sīksti uzdze̦rdami, sāka vīkšties Aps. II, 50. uzdzert. uzdzīvuot, tuo viņš prata V. Eglītis Zilā cietumā 16;

2) zutrinken
L., U.: kāzenieki uzdzer jaunam pārim kruogū pirmās laimes BW. III, 1, S. 14. uzdzert augstu laimi Aus. I, 125. kam dze̦rdama es uzdzeršu? nav ne˙viena bāleliņa BW. 19681;

3) zutrinkend wünschen, versprechen:
kuo mēs laba uzdzersim... pādē̦nam? rudzu klēti, miežu klēti (Var.: uzdzersim miežus, rudzus) BW. piel. ² 1450. man uzdzēre dieveriņš (Var.: dievers man apsuolīja) miglā dē̦tu uozuoliņu BW. 25428. es svešam uzdze̦rdama uzdzer[u] savu vainadziņu 19681. Refl. -tiês, (etwas vorher genössen habend) trinken (perfektiv): uzdzeries pienu! Skalbe Kâ es 18.

Avots: ME IV, 328

‡ uzglūņa, das Auflauern, der Hinterhalt: vieta uzglūņai nelikās visai izdevīga A. Upītis Laikmetu griežos I, 150.

Avots: EH II, 722

uzkãruôt: visai uzkāruojis tās pļavas Ramkau.

Avots: EH II, 725

I vài Wolm. u. a., voj Dond., Stenden (hier auch vo), Erlaa, Golg., Memelshof, Schwanb., Wandsen, U.,

1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?

2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;

3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;

4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.

Avots: ME IV, 432, 433

vèicîgs: auch (mit eî ² ) Adiamünde,

1): kuŗai ... darbi veicīgi Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 40. nakts bija tumša, tumsības darbiem visai veicīga II ⁵ , 31;

2): auch (mit eî ² ) Orellen, (mit èi ² ) Saikava, Sonnaxt; veicīga savā suolī Azand. 22. veicīgi nuoceļ kučieri nuo zirga Pas. XII, 59. veîcîgi ² iet AP.

Avots: EH II, 768

vèikt (li. veĩkti "machen") C., Serbigal, Wolm., (mit eĩ ) Iw., Lin., (mit èi ² ) Bers., KatrE., Kl., Preili, Prl., Saikava, Sehren, (mit eî ² ) AP., Ruj., Salis, -cu, einen glücklichen Ausschlag erringen L.; ausrichten U.; besiegen, bezwingen U., Spr., bewältigen (unbek. in Dond., Dunilta, Oknist, Salisb., Schwanb., Selg., Stenden, Wainsel, Wandsen): darbus veikt LP. IV, 145. nevarēs darāmuo darbu veikt VI, 435. darbs vienā nāktī veicams VII, 1320, durakam nācies mājas kuopu veikt VI, 345. guodam veikuši... uzde̦vumu Stari III, 34. mednieks zin, kâ lapsu veikt JR, III, 33. Sprw.: divi ir lāci veic Br. sak. v. 592. salielījies ar gudrību viņu veikt LP. V, 97. aizsteidzies ar bīstaragu sumburu veikt 346. varēju puišus veikt BW. 2939. pruotu sāpes veikt Rainis Gō"tes dzeja 27. ilgi viņš ar tuo muocījās, bet... nevarēja veikt Vēr. II, 907. nevaram paši vis tik daudz veikt Kaudz. M. 41. dažs vēl divi gadi pēc tam nav varējis veikt mērnieku laiku miltu un salde̦numu 6. man beigtais un veiktais (beim Kartenspiel) Etn. I, 83. Refl. -tiês,

1) gedeihen
BI. (mit eĩ ), PS. (mit èI ), gelingen, guten Ausgang, Fortgang haben, vonstatten gehen U.: veicās (Var.: suokas) manai māmuliņai, man, meitiņai, neveicās BW. 6889, 4 var. man veicās ruoku darbs 7276. ar tām tautu me̦lnacēm nešķīrās, neveicās 312, 2. darbs vedās un veicās Etn. IV, 105. priekšdarbi veiknšies brangi LP. VII, 374. tev ar liniem veiksies 229. kâ ar ganīšanu veicas IV, 101, saimniekam... dzīvē neveicies VI, 49, valuoda veicās Kaudz. M. 79. ar valuodām visai neveicās Smilga Aizsnig. ceļi 22. vēžuošana negribējuse lāgā veikties LP. III, 103. lai aitas labi veicas BW. III, 1, S. 17. spirgtāk atkal veicas iet JR. V, 103;

2) ringen, kämpfen:
tu ar šuo veikties gribi Zbiór XVIII, 490. veikdamies ar raganām Pas. III, 384 (aus Bikava). Subst. veikšanâs, Gedeihen, Fortgang U. Nebst veikls und vīkt "gedeihen" zu li. vikrùs "munter", véikus "geschwind", viẽkas "Lebenskraft" u. a., serb. vȉjek "Lebenszeit", got. weihan "kämpfen", an. veig "Kraft", ahd. weigar "sich widersetzend", ir. fichim "kämpfe", lat. vīcī "habe gesiegt", peruicāx "hartnäckig", (nach W. Schulze Quaest. ep. 495 ¹ und Bechtel Lexil. 132) gr. οὐχ ἐπιειχτός "unbezwinglich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 339, Walde Vrgl. Wrtb. I, 232 f., Stokes Wrtb. 279, Fick Wrtb. III ⁴ , 408, Güntert Der ar. Weltk. 138. Anders (zu vīkne, vīcinât u. a.) Persson Beitr. 85 und Iľjinskij PФB. LXXVI, 244.

Avots: ME IV, 524, 525

vìesmīlîgs, gastfreundlich, gastfrei: sāk Stepiņš ar labdari ne visai viesmīlīgi sarunāties JK. pēc ve̦cā viesmīlīgā paraduma BW. III, 1, S. 5.

Avots: ME IV, 670

virsība,

1) die Obrigkeit
Manz. Lettus, St., U., Warkh., Zvirgzdine; die Herrschaft, Oberherrschaft: virsībām . .. paklausīgi Glück Philemon 3, 1. viņš ... virsību nedabūja 11 Makkab. 5, 7. eņģeļus, kas savu virsību neir sargājuši Judas 6. kuo tī virsība sacīs. tis i[r] būs Zvirgzdine. visaida virsību bija ebenda. par kārtīgu ierēdņu izturēšanuos jāgādā augstākai virsībai L. W. 1922, № 1, 4. ze̦m smuta virsības bija daudz ļaužu Pas. III, 289 (aus Lixna). zem patriarcha virsības MWM. VIII, 49. draudze paliktu neatkarīgu nuo jeb˙kādas garīgas virsības Konv. ² 302. virsības varu A. v. J. 1897, S. 378;

2) das Obere, die Oberfläche
L., U.

Avots: ME IV, 612

visa, Adv., = visai">visai, gänzlich, sehr: kad kaķis visa atspirga Pas. I, 22I (aus Preili). tī visa dārga lieta Sussei n. FBR. VII, 144. Vgl. visā.

Avots: ME IV, 621

višai, Adv., = visai">visai: dievinš manu augumiņu višai garu audzinäja BW. 5306. višai ve̦cu vainadziņu 11750.

Avots: ME IV, 628

visvisâds, visu˙visâds, visvisaîds Infl., verschieden, von allerlei Art.: pļavai, kur visu˙visādas zâlītes aug LP. IV, 49. visu˙visādas luopu spalvas V, 5. sivē̦ns atruon ēdienus visu˙visādus VI, 250. visu˙visādi kuoki Pas. IV, 447. visvisaidi zvē̦ri V, 90 (aus Bebrene). bija visvisaida ēdieņa un dzērieņa IV, 255 (aus Nīcgale). viņš saaicina visu˙visadus LP. IV, 146. -vis˙visâdi ² Frauenb., visvi˙sâdi ² Salis, visu˙visâdi Adv., auf ganz verschiedene, auf allerlei Art: es izrunājuos gar viņu gan vis˙visādi, bet nevar ne varda izdabūt Frauenb.

Avots: ME IV, 628

‡ vizulêt, = vizuļuôt II (?): (kaķis) uz jumta visaiž spēlēs, vizulēs, dancās, dziedās Pas. XI, 151 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 791

‡ vusai Lubn., = visai.

Avots: EH II, 799

zè̦lts,

1) Subst., das Gold:
Sprw. tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. ne viss ze̦lts, kas spīd Br. sak. v. 1499. vis˙apkārt ze̦lts, bet iekšā trūdi un pe̦lni JK. II, 472. viss... mirdzējis ze̦ltā LP. I, 178. drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dicm. pas. v. I, 65. ze̦lta maucu gredzeniņu BW. 1546. pilni pirksti... ze̦lta grieztu gredzentiņu 6356. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu 1603. raksti (sc.: ce̦puri) ze̦lta vai sudraba! 15218,1. puškuo ze̦lta, ja tev tika! 15218, 2. luoki ze̦lta, neluok[i] zīda! 15220, 1 var. bez sudraba jeb zeltiņa 17001 var. izruotāti ar zeltiņu 29834. mana dzīve ze̦lts pret tavu LP. I, 169, 170. ze̦ltu vest (umschreibend), die Klosettgrube reinigen AP. - gen. s. ze̦lta, attributiv gebraucht, Schmeichelei, Liebkosung ausdrückend: ze̦lta māmuliņa, Goldmütterchen St.,U. ze̦lta puķīte, Goldblümchen U. ze̦lta druoztaliņa Biel. 1124. ai, ze̦lta Mārīte, nedusmuojies! BW. 1561. ze̦lta cilvē̦ks, ein herzensguter Mensch. ze̦lta dienas Frauenb., gute Tage. ze̦lta laiki Aus. I, 6. ze̦lta dzīve Frauenb. vai meitiņa mīļa, ze̦lta! BW. 14538,4. ze̦lta riņķis, der Goldfinger Etn. II, 188. ze̦lta ērglis, der Steinadler Brasche. - Auch im Plural: ze̦ltiem kalu kumeliņu BW. 15959 var. iztaisījās... skaista māja, ar visaidiem ze̦ltiem un sudabriem Pas. IV, 255 (aus Nicgale). izve̦d... meitu vienuos zīduos, vienuos ze̦ltuos V, 135. šķirsts pilns ze̦ltiem, sidrabiem 379 (aus Planhof);

2) Adj. Li. dial. žel˜tas "goldgelb"), golden, goldig:
divi ze̦ltas adatiņas BW. 2629. vizi, ezeriņ, ze̦ltajām raudiņām! 3516, 3 var. ze̦ltā (?) upē lejiņā... zeltā ruožu dārziņā... savā ze̦ltā lādītē 5033. Subst. ze̦ltums St., das Goldgelbe: pauta ze̦ltums, Dotter im Ei. - Nebst r. зóлото, serb. zlâto, got. gulƥ "Gold", sloven. zlât "gelb" zu zelt I.

Avots: ME IV, 706

zemniecîgs,* = zemniecisks: visai zemniecīgi izskatījās Kra. Vīt. 1.

Avots: ME IV, 712

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 ^1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723

žmuogs, ein Litauer (mit uõ ) Gramsden; Schimpfname für einen schwerfälligen Litauer (mit uõ ) Dunika, Rutzau; ein minderwertiger Mensch (mit uô ² ) Siuxt; ein dummer, beschränkter Mensch Grünw.; wem die Arbeit nicht von statten geht Jerkull n. Etn. II, 1; wer häufig Lügengeschichten erzählt (mit uô ) Drosth.; ein schlechter Mensch Selb.; "visai%20labs%20cilv%C4%93%CC%A6ks">ne visai labs cilvē̦ks" (auch als Liebkosungwort!) Grünw. (mit uõ ); Schimpfwort ("ķē̦ms") Wid., Adsel, Bers., Druw., Grawendahl, Kalz., Lis., Marzen, Memelshof, Meselau, Peb., Schwanb., Schwarden, Sessw., Setzen, Tirsen, (mit uô ) Adl., A. - Laitzen, AP., Arrasch, Drosth., Erlaa, Gotthardsberg, Horstenhof, Jürg., Marzenhof, Raiskum, Schujen, Serben, Sermus, Smilt., Trik., Wolmarshof, (mit uõ ) Frauenb., Pankelhof, Siuxt, (mit uô ² ) A. - Ottenhof, Gramsden, Lems., Ruj., (mit ùo ² ) Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Selsau, Sonnaxt; ein Gespenst Grawendahl: tāds kâ žmuogs! Kalz. ak tu žmuogs tāds! Grünw. pusnaktī rādās žmuogi Grawendahl. Wohl auf li. žmogùs "Mensch" beruhend.

Avots: ME IV, 823

I zvê̦rs,

1) zvḕ̦rs Serbigal, hochle. zvêris (z. B. in Bers., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kaunata, Kl., Lös., Lubn., Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Zvirgzdine; nur zvê̦rs hingegen in A. - Laitzen, Memelshof, Schwanb.), zvèris ² Mar. (n. RKr. XVII, 108 daneben zvê̦rs), Mahlup (nur im Vergleich viņš ir kâ zvèris ^2; sonst zvê̦rs), zvêris ² (li. žvėrỹs LitMnd. I, 267 und Altpr. Monatsschr. XV, 470) PlKur., das wilde Tier, die Bestie
U.: plēsīgs zvē̦rs, ein Raubtier U. meža zvē̦ri apē̦duši BW. 27116 var. tā nebēdza vilka zvē̦ra 13167, 17. suņi zvē̦rus tre̦nkā Kra. Vīt. 47. miesīgi brāļi kavās kâ zvē̦ri 60. ve̦lns apmetēs par vilku, par tārpu un par visaidu zvēri Pas. III, 43 (aus Kapiņi). es tev ierādīšu zvēri, kam gaļa lielāka I, 188 (aus Kolup). zvērīši viņu apsargā III, 316 (aus Lixna). e̦ze̦rā... ar že̦be̦rklu izcēlu zvēri Jauns. Pakans ar Duksi kâ zvē̦ri tam uzkrita Lapsa-Kūm. 13. Pēternieki zvē̦ra ļaudis (tierische, bestialische Menschen) BW. 12825, 1. kaut tevi zvē̦rs! Kaudz. M. 157, hol's der Teufel!

2) ein starker Mensch oder ein solches Pferd
Frauenb.;

3) zvēris Stockm., ein wilder, tierischer Mensch.
Zu li. žvèris (acc. s. žvė˜ri, in Dusetos, sonst žvė`rį, gen. pl. žvèrũ, An. 11), apr. acc. pl. swīrins, aksl. zvěrь (plur. zvěrije), gr. ϑήρ "wildes Tier", lat. ferus "wild", s. Trautmann Wrtb. 374 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 642 f. Der o- Stamm in le. zvê̦rs beruht auf dem ererbten gen. pl. zvê̦ru (= li. žvèrũ,, gr. ϑηρῶν

Avots: ME IV, 773

zvička, ein ausgelassenes Mädchen, das viel und laut lacht; "visai%20labu%20pag%C4%81tni">sieviete ar ne visai labu pagātni (uzdzīvuotāja)" Kokn.

Avots: ME IV, 774