Paplašinātā meklēšana

stãvzvaigzne* Konv. ² 989, der Fixstern.

Avots: ME III, 1056

ziemeļzvaigzne, der Polarstern.

Avots: ME IV, 743

zvàigzne,

1): kâ zvaigznīte mirdzē̦dama BW. 13280. žīda z. Linden in Kurl. "auseklītis"; ‡

4) acu z. Blossfeld, der Augenstern (die Iris);
‡

5) = zvaĩgala II (mit aî ² ) Siuxt.

Avots: EH II, 814

zvàigzne,

1) zvàigzna ² Warkl., acc. s. zvaigznu Glück Apostelgesch. 7, 43, gen. plur. zvaigznu Hiob 22, 12 (neben zvaigzne II. Petrus 1, 19, dat. - instr. pl. zvaigznēm Daniel 8, 10), gen s. zvaigzna BW. 9087 var., dat. - instr. plur. zvaigzniem (?) Manz. Post. I, 12, 14, der Stern:
spuodra zvaigzne debesīs BW. 34004. ze̦lta zvaigzne 33664, 4. rīta zvaigzne 33854. vakara zvaigzne 10485. astes od. astīta (U.) zvaigzne, der Komet. gāju zvaigzne, der Planet U.: Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 164. stāvu zvaigzne, der Fixtern U. dažādas zvaigznes tuop re̦dzē̦tas Manz. Post. I, 16. tev tik daudz grē̦ku kâ debesīs zvaigžņu Br. 391. tē̦va palags zvaigznēm austs (Rätsel: der Himmel) P. Brik. 8. kumeļam zvaigžņu (Var.: zvaigzņu) deķis mugurā BW. 30006. daži... līdz zvaigznei (bis zum Aufgang der Sterne?) neē̦d ne˙kā RKr. XI, 82. zvaigžņu cienītājs, ein Sterndeuter U. zvaigžņu raudzītājs, ein Sterngucker U. zvaigžņu zinātnieks, pratējs, ein Astronom U. - zvaigznes diena, der Heiligdreikönigstag U., Konv. ² 391; fig. von einem Loch: viņam zvaigzne (= caurums) dibinā Lubn.;

2) die Kokarde
Infl. u. a. n. U.;

3) zvaigznīte, trientalis europaea L. Trik. und Fest. n. RKr. III, 73; dze̦ltē̦nās zvaigznītes, Huflattich
Alswig. zvài(g)zne ist wohl zunächst aus zvai(g)zdne entstanden, indem älteres zvai(g)zde etwa nach lauksnas (= apr. lauxnos "Gestirne" ) durch -n- erweitert ist. zvaigzde aber kann nebst zvaidzeņa (s. dies) u. a. zu gr. φοῖβος "leuchtend" gehören (so, aber sonst abweichend auch Pedersen La cinq. dēcl. lat. 74). Etwa nach dem Muster der Wurzel von gàišs (s. dies) und li. gaĩsas ist nachher vielleicht neben zvaig- (li. žvaig-) ein synonymes zvais- (li. žvais-), und nach dem Muster etwa von gaid- (in li. gaidrùs u. a., s. unter dziedrs I) ein neues zvaid- (li. žvaid-, vgl. le. zvaidrīt) aufgekommen, worauf durch Kontamination zvaizd- (li. žvaizd-) und weiterhin zvaigzd- (li. žvaigzd- < žvaigžd-) entstehen konnten; ähnlich scheint ja auch li. gaĩzdras "Lichtschein am Himmel" aus gais- und gaid- kontaminiert zu sein. Li. žvaizd- (in žvaizdė˜) kann übrigens (s. Slblt. Et. 111 ff.) wahrscheinlich auch auf žvaižd- zurückgehen; in diesem Fall läge eine Wurzelvariante auf -g̑(h)- vor. Urslav. gvězda "Stern" mag, wenn nicht etwa (s. Berneker Wrtb. I, 364 f.) eine Metathese vorliegt, durch Kontamination der Wurzeln von li. gaidrùs und žvaigždė˜ entstanden sein. Anders Trautmann Wrtb. 373 f., Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 (verweist zur Bildung auf gr. λύγδος: λευχός Agrell Zwei Beiträge 22 und Petersson Ar. u. arm. Stud. 71 f. (stellt hierher und zu zvaigst- in zvaigstīties und apr. swāigstan auch ostosset. äwzīst "Silber").

Avots: ME IV, 762

zvaigznenes, in der Verbind. meža zvaigznenes, stellaria nemorum L.: egļu mežuos pa le̦knām... vietām aug daudz meža zvaigzneņu Latv.

Avots: ME IV, 762

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.

Avots: ME I, 84

‡ aseknĩtis "?": visas zvaigznes vakarā, aseknītis vien nebij: aseknītis Vāczemē zīda svārkus šūdināj[a] VL. aus Rbnnen Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 130

astaîns, geschwänzt: astainas stērbeles; astaina zvaigzne, Komet LP. VI, 64.

Avots: ME I, 145

‡ astītes zvaigzne, der Komet Für. I.

Avots: EH I, 132

astīts, geschwänzt: astīta zvaigzne, der Komet; astīti svārki, der Rock mit einer Schleppe A. X, 1, 528.

Avots: ME I, 146

‡ atplāksnîtiês, sich entwölken N.-Peb.: debesis atplāksnījās, un zvaigznes kļuva re̦dzamas.

Avots: EH I, 159

‡ atspulguôt,

1) widerscheinen:
ūdenī atspulguo zvaigznes Trik.;

2) = atspuôguļuôt: ūdens atspulguo zvaigznes Saikava. Refl. -tiês, widerscheinen Celm.

Avots: EH I, 170

briẽsmība, die Grausamkeit, Furchtbarkeit, Schauderhaftigkeit: rāms laiks pēc pē̦rkuoņa briesmības St. kad pie debess astainas zvaigznes ierauga, tad kādu nelaimi un briesmību gaidi LP. VI, 64.

Avots: ME I, 337

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dzelˆme [Kr.] (li. gelmė˜ "Tiefe").

1) [dzelˆme Warkh., Nigr.] die Tiefe (im Wasser. besond. im Flusse):
iesim dzelmē mazgāties. iekrist kâ dzelmē, spurlos verloren gehen;

2) die Tiefe
auch sonst: zvaigznes debess dzelmē Vēr. I, 829;

3) eine Höhlung (wie im Bienenstocke)
L.;

[4) dzelˆme ² Ruj., dzel˜me Salis, eine tiefe Wassergrube
(akacis) im Morast. - Zu dziļš; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 321],

Avots: ME I, 541

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît ² [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

dzist, dziẽstu, dzisu. intr., auslöschen, verlöschen: uguns dzisa, nenuodzisa, jau blāzma dziest A. XX. 433. zvaigznes dziest, [miņas dziest L., die Spur od. Witterung verliert sich.] karsta vasaras diena smaidīdama dziest Līguotnis. klausuos skaņās dziestuošās. [Le. dzist nach Le. Gr. 33 und 588 für * dzest = li. gèsti; vgl. dzèst,]

Avots: ME I, 556

II gālêt,

1) gàlêt ² , glühen, glimmen
Bers.;

2) "glimmend verlöschen"Kreuzb.
(gàlêt Drsth., gâlêt ² Bauske, gãlêt Ruj., Jürgensb.): uogles gàlē C. ve̦rgs es dzīvuoju un ilgās gālu A. Kurcijs. zvaigznes gāl A. Kurcijs.]

Avots: ME I, 617

grum̃bulis: pa grumbuļiem uz zvaigznem, per aspera ad astra BielU.

Avots: EH I, 411

ìedzir̂kstît, Funken herausschlagend anzünden: iedzirkstīju uguntiņu BW. 23221. var. Refl. - tiês, aufsprühen, aufflimmern: sirdī iedzirkstās kâ prieks D. Kleinb. J. 21. acis iedzirkstās A. Up. J. 1. 20. zvaigznes iedzirkstās Vēr. II, 418.

Avots: ME II, 13, 14

I ìelipît, anzünden Grob.: kāds nuo puišiem tur ielipītu skalu Etn. II, 140. [ielipīju gaŗu skalu, sēžu ilgi vakarā BW. 26961 var.] bē̦rza skalu ielipīju tumšajā vakarā BW. 26936. ielipīt uguni Kalatten. Refl. - tiês, sich entzünden, aufflammen: vakaruos ielipījās zvaigznes.

Avots: ME II, 39

I ìesekt [Nerft, = iesegt 2: viņš kre̦klā ieseca sudraba saktiņu Jauns.] kâ kad stīvi pirksti būtu viņu (saktu) tur (kre̦klā) iese̦kuši Saul. Druva I, 52. Refl. - tiês, sich einschnallen, sich befestigen, sich festsetzen: virs priežu galuotnēm iesecās vakara zvaigzne Jauns. U. b. 127, 5.

Avots: ME II, 62

ìevizêtiês, ìevizuļuotiês, ìevižņuôtiês, ìeviznîtiês, erglänzen, aufleuchten: baltie jumti reizām bāli ievizas Purap. viņas vaidziņuos ievizējās vājš smaids Bārda. iemirdzējās, ievizuļuojās sniega kristali Vēr. II, 421. ievižņuojās manas zvaigznes Zalkt. acu vizma acumirklī kâ ieviznījas un izdziest Baltpurviņš. tumsā kaut kas ievizuļuojās Bārda Zemes dē̦ls 230.

Avots: ME II, 89

I ir (li. ir̃, [apr. ir "und, auch"]),

1) und (jetzt durch un verdrängt): nu drīkstēju mutes duot ir ļaudīm parādīt BW. 13297;

2) auch, sogar: ir nuosistam vilkam nevar ticēt. gan jau lē̦ni es staigāju, ir tad zeme līguojās BW. 8540. [ir (auch)
šī ir (ist) ļauna muocība Glück Prediger Sal. 5, 15];

1) ir - ir sowohl - als auch:
ir pūriņu pakaļ veda, ir telītes pakaļ dzina BW. 17459. ir saule, ir zvaigznes, ir tumsa dzisīs Vēr. I, 1223. [Wohl = slav. i (aus * ь[r]) "und, auch" und gr. ἄρ, ρ'α im Ablaut zu ar (s. dies), e̦r, auch ali. er, s. Le. Gr. § 588 und Trautmann Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 708

irig, = irāg: mēnesnīce zvaigznes skaita, irig visas vakarā BW. 33855.

Avots: ME I, 710

izlasît [li. išlasýti], tr.,

1) auslesen, aussondern, aussortieren, aussuchen:
uogas, sēnes kas var zvaigznes izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? pe̦lnrušķītei bija linu sē̦klas nuo pe̦lniem jāizlasa. bē̦rzu birzi izlasīju pa vienam žagaram. izlasi mums vīrus II Mos. 17, 9. ak tu ve̦lns, kas par kuokiem! kâ izlasīti, wie ausgesucht;

2) entziffern, durchlesen, zu Ende lesen:
kas var šuo rakstu izlasīt? puslapiņas izlasīju, trīs dieniņas saraudāju. vai tu šuo grāmatu jau esi izlasījis? Refl. - tiês,

1) sich ausauchen:
nuo visiem bariem tu izlasies tuo zirgu;

2) zur Genüge lesen:
viņa apsuolīja arī Valdim duot kādas grāmatas izlasīties (zur Lektüre) A. XX, 248.

Kļūdu labojums:
izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? = izskaitīt jūŗas zvigzdus izlasīt? BW. 10034.

Avots: ME I, 762

izmàldinât, in die Irre führen, verschlagen: viņa nelaimes zvaigzne bij tuo izmaldinājusi pa visām zemēm Vēr. II, 65.

Avots: ME I, 768

izmàldîtiês, in die Irre führen, verschlagen: viņa nelaimes zvaigzne bij tuo izmaldinājusi pa visām zemēm Vēr. II, 65.

Avots: ME I, 768

izmirdzêt, zu Ende leuchten, aufhören zu leuchten: tur mans sapnīt(i)s zvaigznes lasa, kuŗas izmirdz līdz ar viņu Druva II, 700.

Avots: ME I, 772

izskàitît (li. išskaitýti), tr.,

1) aus -, durchählen:
kas var zvaigznes izskaitīt? BW. 38. kas skujiņas izskaitīja, tas lai mani bildināja 14983. Sprw.: vilks ņe̦m arī nuoskaitītā;

2) hersagen:
tē̦vureizi, pātarus. tad ta nu izskaitīja pātarus! Das war eine schöne Gardinenpredigt! Refl. - tiês, zur GEnüge zählen, hersagen: varēs kādu dienu pātaru izskaitīties Vēr. II, 902.

Kļūdu labojums:
nuoskaitītā = nuo izskaitītā

Avots: ME I, 797

[izspîdêt, intr.,

1) herausleuchten:
nuo luoga izspīdēja gaismas PS. saule drusku izspīdēja nuo mākuoņiem;

2) zu leuchten aufhören:
zvaigzne izspīdējusi.]

Avots: ME I, 802

izstaruôt, tr., ausstrahlen: zvaigznes izstaruoja trīcuošu gaismu Vēr. II, 445. mīlestība, kuo Annas acis izstaruoja Stari II, 348.

Avots: ME I, 805

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281

laîstît: mit aĩ PlKur.; ‡

3) wiederholt schlagen:
viņš paķer pātagu un laista šim, vai galva, vai acs Pas. XII, 129. sāka baltiņam l. ar gruožu līkumu Kaudz. Izjurieši 86. ar tuo (streņģi) sācis l. veci Pumpurs Raksti II, 146. Refl. -tiês,

2): zvaigznes laistās Auleja. tauki laistījās pa virsu Ramkau. (kaminā) re̦dzams ... kustuošais, laistuošais liesmu puduris Janš. Apskats 1903; S. 18. guns vien laistījās (von starkem Blitz)
Sonnaxt. visi laislījās guoda zīmēs un dārgumuos Latv. Av.

Avots: EH I, 715

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

liẽlacaîns, grossmaschig: lielacains tīkls. [pie lielacainās vakara zvaigznes Valdis Stabur. b. 87.]

Avots: ME II, 497

[II lipêt, -u, -ẽju, flackern, schimmern: liesma, zvaigznes lip Sessw. - Vgl. lîpêt.]

Avots: ME II, 473

I lipinât (li. lipìnti), tr., fakt. zu lipt, kleben machen, (trans.) kleben: lipinājām pārplīsušuo rūti A. XX, 268. Refl. -tiês,

1) flattern:
vis˙apkārt apšu lapas starp eglēm spuoži zaļas maz˙lietu lipinājās MWM. VIII, 414;

2) [kleine Schritte machend, behutsam gehen:
viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobriedušuo ceļmali Janš. Dzimtene V, 281.] aitas, gar žuogmalu lipinādamās ... Janš. [Bārenīte 5];

3) "?": pie debesīm lipinājās kâ zilas uguntiņas neskaitāmas zvaigznes Jauns. Druva III, 49.

Avots: ME II, 473

lît: prs. (III p.) lij auch Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Krāslava, Oknist, Sonnaxt, Stockmannshof, Wessen;

1): rudeņuos līst (fallen)
zvaigznes Stenden;

2): sāk gāzt l., un gāž l. visu dienu (von starkem Regen)
Frauenb.

Avots: EH I, 751

I marguôt,

1): arā marguo sastingušas zvaigznes Jauns. B. gr. ³ II, 239;

2): ausnähen, sticken
- auch AP., Saikava: m.,dvieļus Saikava.

Avots: EH I, 784

I mir̂dzinât, freqn. und fact. zu mir̂dzêt,

1) intr., schimmern:
vis˙apkārt lietus līst, vidū saule mirdzināja BW. 1046, 1 var. zibins mirdzināja Purap. pirk man brāļi vainadziņu, vairāk ze̦lta, ne sudraba, kâ austriņa mirdzināja... BW. 24356, 1. sarkanais dzīpariņš mirdzināja pūriņā 7610 var.;

2) tr., schimmern lassen, machen:
kas uguni mirdzināja viņā lauka galiņā? BW. 10033 var. varēs... zuobeni mirdzināt 32064, 10. pa palsuo sniegu kailās kājas mirdzināju Austriņš Zalktis II, 120;

3) fein regnen
Spr., [N. - Peb., A. - Schwanb.], Nerft: [lietiņš līt nemācēja, mirdzināt mirdzināja BW. 23802]. lietutiņš brīžam mirdzināja Kaudz. Refl. -tiês, schimmern, funkeln: dzelmē mirdzinās zvaigznes A. v. J. 1897, S. 614.

Avots: ME II, 631, 632

mirgât,

1): auch (mit -ât ) Auleja, Linden in Kurl.: zvaigznes mirgā;

3): auch Erlaa; "līt re̦tām lāsītēm" Auleja: līts mirgā.

Avots: EH I, 817

nùodzist, intr., verlöschen: dienas gaismai nuodziestuot, tas pārnāca mājā LP. VI, 57. jau zvaigznes sāk nuodzist R. Sk. I, 116. rasa nuodziest, der Tau verschwindet Samiten.

Avots: ME II, 781

nùostìept, tr.,

1) hinstrecken, niederstrecken:
biju reiz nuostiepis briedi gar zemi Purap. [vilks ir beigts. es viņu nuostiepu Janš. Dzimtene ² II, 94;]

2) mit Mühe etw. hin-, herabschleppen:
viņš nuostiepa mucu uz upi;

[3) wegnehmen, wegstibitzen
Wid., Dond.];

4) langziehen, dehnen:
"pagastskuolä, Jānis nuostiepa MWM. X, 434;

[5) "gerade und schnell herunterlaufen":
zaķis nuostiepa vien nuo kalna Vank.] Refl. -tiês, sich hinziehen, sich hinstrecken: nuo debesīm krita zvaigzne gari nuostiepdamās A. XX, 121. šī ruobeža lai nuostiepjas I V Mos. 34, 11. balts un zils abiem nuostiepās gar acīm Blaum. nuostiepies, krepiert PS.

Avots: ME II, 860

‡ nuošvitêt Dunika, aufleuchten, erglänzen: zvaigzne krizdama nuošvitēja pie debesīm. (fig.) saimnieks nuodzēra mājas, ka nuošvitēja vien. Ein Lituanismus.

Avots: EH II, 98

uoleksnes, = uolaknis, das Rührei. uoleksnīte,

1) s. uolekts:

2) "?": mēnesītis zvaigznes skaita , . . : visas bija vakarā, uoleksnītes (Var.: auseklīša) vien nebij BW. 34447, 5 var.

Avots: ME IV, 417

[pãrritêt, hinüberrollen (intr.): ripa pārritēja pār pagalmu. zvaigzne pārritēja pār manu tīrumu VL.]

Avots: ME III, 173

pãrvarîgs, übermächtig: pārvarīgie dievi U. b. 43, 42; pārvarīgā nakts R. Sk. II, 81. [zvaigznes... spuocīgi lielas, pārvarīgas Veselis Tīr, ļaudis.]

Avots: ME III, 186

pušu (li. pusiaũ),

1) auch pušum BW. 21901, 1 var., Iwanden, Adv., entzwei, in zwei Teile:
kad uolas vāra, tad nevajaga uguns pūst, tad tās iet pušu Etn. II, 68. pušu (Var.: pušum) plēsu linu sauju, kulstīdama, mīstīdama; puš[u] lauzu sav[u] prātiņu, ar nelieti dzīvuodama BW. 21901. jaunais... ņēmis visus (sc.: zvē̦rus) pušu (hat alle besiegt, getotet) Upīte Medn. laiki. - nu jau ir pušu, nun kommt`s zum Ausbruche (des Weinens, des Zankes usw.) U., Mag. XIII, 2, 62. nu ir pušu! der ist verletzt, beleidigt worden, er ist erbost! Mag. XIII, 3, 61;

2) Praep., inmitten von:
meža sarga dvēselīte pušu gaisu lidināja BW. 30542. jau sietiņš pušu rīta 67821 var. pušu nakšu (zvaigzne) ielīgava (= ielīguoja) dvēselīšu nameņā FBR. VII, 151. Alter loc. du. zu puse. Zum präpositionalen Gebrauch vgl. li. upėje vandens vėžiui pusiau šonų Viltis v. J. 1908, 79.

Avots: ME III, 439

rìekšava PS., N.-Peb., Jürg., C., Wolm., riekšava ² Lis., Golg., riêkšava Kr., riêkšava ² Karls., Salis, Ruhtem, Lemsal n. FBR. IV, 89, Dunika, Nigr., Dond., rieškava Zaļmuiža, Spr., N.-Schwanb., Bers., Wessen, Warkl., riêkšķava ² Sussikas, rieškava ² Kl., Prl., Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77, Sussei n. FBR. VII, 139, riekšauja U., BW. 2206, 6 var., riêkšauja ² Karls., riêkšaũva ² Widdrisch, rìekuža, riekuža ² Lis., Golg., riêkuža ² Karls., Līn., Wandsen, Wain., Iw., riekuša Für. I, ein verächtl. Demin. riekšavele BW. 2077, eine Handvoll: iedevu zirgam riekšavu auzu Dond. de̦vuši kapeniekiem pa riekšavai zirņu LP. VII, 408. šim saujiņu, tam saujiņu, mazajam riekšaviņu BW. 2075. rieškavām zvaigznes meta BW. 5201. viņš kaisīs ze̦ltu riekšaujām CTR. I, 13. es duošu viņam ŗiekušu ze̦lta Latv. es vēl ve̦se̦lu riekužu rudzu piebēru klāt Wain. riekšauja jedenfalls (s. Leskien Nom. 578) an šauja resp. sauja angelehnt; riekuša (woraus wohl nach Le. Gr. 181, 183 riekuža) wohl (nach Sommer Balt. 118 f.) dissimilatosisch aus *rieskuša (:li. rieškùčios "riekušas"), wobei auch riekšava mitwirken konnte. Le. riekš(ķ)- mit kš(ķ) aus kstj (vgl. *riekstīte) < sktj; li. riešk- wohl mit šk aus ide. k̑sk (woneben ein k̑st dasein konnte). Vielleicht zu li. riešà "Stelle am Fusse des Pferdes von der Hacke bis zum Huf", ríešas "сустав, соединяющiй кисть руки с предплечiем и стопу с голенью" (bei Jaunis Pon. gov. II, 28), "рукавица с обрѣзанными пальцами" LChr. 358, 18, av. urvaēsa- "Wirbel, Winde", gr. ρ'οιχός "gebogen", mndl. wrighe "Rist", ahd. rîho "Kniekehle" und (mit st aus kst, s. Kluge Etym. Wrtb. d. deu. Spr. unter Rist) ae. wrist "Handgelenk", mnd. wrist "Handwurzel".

Avots: ME III, 545

rìets ² Golg., Lis., auch riẽta Amboten, Jürg., Plur. rieti, gew. in der Verbindung saules r., der Sonnenuntergang: priekš, pēc saules rieta, vor, nach dem Sonnenuntergang. saule laidās uz rietu, die Sonne näherte sich dem Untergang A. XX, 404. saulīte vairs galvas nesvilināja, bet taisījās jau uz rietu Seibolt. saule tuvu pie rietas (wird bald untergehen) Apsk. v. J. 1903, S. 439, Golg., Druw., Odsen, A.-Schwanb. (zvaigzne) pēc saules rieta parādās rietumuos pie debesīm A. v. J. 1898, S. 242. atsārtums nuo tāļās saules rietas A. v. J. 1899, S. 16. sarkanie saules rieti Vēr. I, 1223. rieti aizdedza visu pilsē̦tu: jumti liesmuoja, luoguos šaudījās sarkanas gunis Ezeriņš Leijerkaste II, 38. nuo ausas līdz pat rietai A. v. J. 1900, S. 405, vom frühen Morgen bis zum späten Abend (eig.: von der Morgendämmerung bis zum Sonnenuntergang). nao rīta ausas līdz pat vē̦lai saules rietai A. v. J. 1899, S. 17. - Bei Asp. gaismas rieti- die Morgendämmerung.

Avots: ME III, 550

sazvaigznît Golg., sazvaigznîtiês, sazvaigznuôtiês, bestirnt werden Für. I: nu debesis sazvaigznuojās, nun ist's bestirnt und klar Für. I (unter zvaigzne). kura (debess) sazvaigznījusēs mirdzēja Austriņš Vērpetē 11.

Avots: ME III, 797

skaitelĩtis, ein Zählender: skaiti, skaiti, skaitelīti, var[i] tu zvaigznes izskaitīt? BW. 10700, 1.

Avots: ME III, 866

šķībẽjs, = šķìbs: zvaigzne%20ir%20%C5%A1%C4%B7%C4%ABb%C4%93ji%20v%C4%81%C4%A3i">viena zvaigzne ir šķībēji vāģi Mag. XX, 3, 70.

Avots: ME IV, 47

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

spīdene, die Maiblume (convallaria majalis L.) Konv. ² 1988, Wid.; vgl. spīdele und spīdzene(s) 2 . spîdêt (li. spindė´ti "glänzen") Wolm., u. a., spidêt PlKur., -u, -ẽju, ein Refl. spīdēties Krišs Laksts 83, glänzen, scheinen, leuchten: saule spīd, die Sonne scheint. meness, zvaigznes spīd, der Mond, die Sterne leuchten. kas tur spīd, kas tur viz...? brāļam spīd stikla luogi BW. 5944. Part. spīduots, -ša U., glänzend: nazis būs spīduots Pas. II, 212. - Subst. spîdê̦tãjs, das Johanniswürmchen (lampyris noctiluca L.). Zu spīst, spuod(r)s, spuožs; vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 664. spend- etwa kontaminiert aus speng- (in le. spīgulis u. a.) und splend- (in lat. splendēre)?

Avots: ME III, 1001

spigulˆuôt U., spiguļuôt Golg., Selsau, schimmern, glänzen, funkeln: zvaigznes spiguļuo Neuenb., Selg., Wandsen. spiguļuo, saulīte! BW. 34028, 1. lai spiguļuo (sudraba sakta) 33605, 7. visi meži spiguļuoja (nuo tērauda pakaviem) 29700. tu jāsi... spiguļuodama (sudraba kāpšļiem) 9218. prieks vīram acīs nespiguļuo LP. II, 47.

Avots: ME III, 995

spìrkstêt ² , -u, -ẽju, knistern Schwanb.: mirdz un viz kâ zvaigznes skaistas, it kā kvēlēs gail un spirkst Zvanpūtis. zem mūsu kājām spirkst sausais sniegs R. Kam. 188.

Avots: ME III, 1000

šùr, Adv.,

1) = šur̃p, hierher U., Peb., Nerft, N.-Schwanb.: vediet man viņu šur! Glück Matth. 17, 17. nāc šur! 8, 9. panāksnieki šur (Var.: šurp) nākdami BW. 19405, 3 var. ej šur! Pas. IV, 341 (aus Nīcgale); V, 143 (aus Bewern). brauc šur! Prl. n. FBR. VI, 113. duod šur! Blaum.;

2) šur (un) tur, hier und da, hin und wieder
U.: šur, tur salasītas mācības Vēr. v. J. 1904, S. 614. šur, tur pie . . . debesīm mirdzēja pa zvaigznei Stari II, 751. šur bij kuoki, tur bij kuoki R. m. 635. šur šauviņa, tur šauviņa ... salasīta BW. 30543.

Avots: ME IV, 106

tekme, ‡

2) die Strömung:
šai tekmei sadrāžuoties Asp. Zem vakara zvaigznes 135.

Avots: EH II, 674

trijlapa: trijlapās ("?") zvaigznes zied Fr. Bārda Zemes dē̦ls ⁷ 96.

Avots: EH II, 694

tur, Adv., da, dort; dorthin Spr.: tur un tur, tā un tâ - zē̦ns izstāstīja LP. III, 96. šur (un) tur, hier und da: šur tur salasītās mācības Vēr. v. J. 1904, S. 614. šur tur pie... debesīm mirdzēja pa zvaigznei Stari II, 751. nuo tur, von dort Gr.-Würzau: taisījās nuo tur tuos pautus izņemt LP. VI, 648. izņem nuo tur drāniņu Janš. izveda nuo tur . . . zirģeli ders. kuo tur teikt! (was soll man da sagen

1) LP. 1II, 18. nieka dzelzs gabalu tur vēl sildīt un gruozīt (... soll man da noch wärmen und kehren [verächtlich]),
kur lai tâ izkē̦muojamies! IV, 1. Gebildet wohl nach kur, s. J. Schmldt KZ. XXXII, 412; zum -r vgl. Johansson BB. XVI, 130.

Avots: ME IV, 268

uguņuôt,

2): kam svecīšu nebūs kuo nuopirkt, tam zvaigznes uguņuos (werden leuchten)
Skalbe Raksti II, (1938), 156.

Avots: EH II, 712

uzlaîstît (li. užláistyti "öfter hinaufgiessen"), wiederholt auf etw. giessen; noch, von neuem begiessen: uzlaistīt kam ūdeni. uzlaisti vēl puķēm ūdeni! Refl. -tiês,

1) ūdens uzlaistījās man uz drēbēm, Wasser ergoss sich mir versehentlich auf die Kleider;

2) erglänzen, auffunkeln:
zvaigzne brīdi uzlaistījās un atkal nuodzisa.

Avots: ME IV, 351

uzliesmuôt, aufflammen, auflodern: uoglēs vēl kvē̦luo maza uguntiņa, kas šad un tad uzliesmuo Ahs. sē̦rkuociņš uzliesmuoja Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 376. ātri viņš uzliesmuoja, ātri izdega un izdzisa MWM. XI, 165. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr, I, 797. acis viņai priecīgi uzliesmuoja A. XVI, 359. dusmas... uzliesmuoja ar jaunu spē̦ku A. XX, 245. sirdīs uzliesmuojuse mīlestība JK. Palestīnā uzliesmuoja dumpis MWM. VIII, 522.

Avots: ME IV, 353

uzmir̂dzêt, aufleuchten, aufflimmern, auffunkeln: pie debesīm uzmirdzēja zvaigzne. šļakatas uzmirdzēja gaisā Veselis Tīruma ļaudis. piepeši apziņā... kas uzmirdzēja Upītis Sieviete 218.

Avots: ME IV, 360

uzpazīt, (mit Mühe von neuem Meiran) erkennen Erlaa: manas laimes zvaigzne, kuo... pie svešas debess manas acis atkal uzpazinušas Druva III, 88.

Avots: ME IV, 364

uzspulguôt, aufleuchten, erglänzen: zvaigznes pie debesīm uzspulguoja. acis priekā uzspulguoja.

Avots: ME IV, 383

uztecêt,

1): ūdens nuo caura jumta uzte̦k gulē̦tājam un mantām PV.;

4): aukstāka laika dēļ sē̦klas tik ātri neuzdīgst un neuzte̦k Pēt. Av. IV, 211. vē̦la sēja ātri uzte̦k un ātri saņe̦mas ebenda; ‡

5) aufgehen (von Gestirnen):
vis[a]s zvaigznes uztecēj[u]š[a]s Tdz. 55013; ‡

6) laufend od. eilig sich bewegend geraten auf:
lapsa uztecēja medniekam virsū PV. (laiva) te̦cē̦dama uztecēja Saules muižas pagastā BW. 13250, 45; finden: man pazuda māmuļīte; te̦ku, te̦ku, neuzte̦ku BW. 5036, 12. me̦klē̦dama uztecēju trīs sudraba avuotiņus 5037, 7 var.

Avots: EH II, 736

I vel˜ve, das Gewölbe L.: krāsns, pagraba velve. pie debess velves zvaigznes spīd Vēr. I, 1026. - velves kakls, der Speckhals eines Pferdes Fiauenb. Nebst estn. wõ w aus mnd. welve "Gewölbe".

Avots: ME IV, 535

I viest (li. veĩsti "durch Fortpflanzen sich vermehren machen"), -šu, -su, aufziehen, erziehen (mit ìe ² ) Lubn., Saikava; entstehen lassen; verbreiten, (ver)mehren Bewershof, Kl., Meiran, Sessw., (mit ìẽ ) Gr.-Buschh.: viest trušus ir izdevīgi Saikava. tādu luopu sugu de̦r viêst ² Nigr. rudzi vieš (= rieš) krūmus Gr.-Buschh. kuoks vieš ce̦ru Nötk. zemes krūtis... ziedus un skuoslas un kukaiņus vieš U. b. 85, 72. mēness vieš lē̦nu gaismu Sessw. visas (sc.: zvaigznes) gaismu vieš Poruk. Refl. -tiês, sich einfinden L.; fruchtbar sein, gedeihen, sich mehren U., Bewershof, Warkl., (mit ìe ) C., Trik., (mit ìe ² ) Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Heidenfeld, Kl., Kr., Lubn., Saikava, Sessw., Sonnaxt, Warkh., (mit iẽ ) AP., Arrasch: lai viešas (BW. 1326, 9 var. dafür eine III p. prt. vietēs!) man telītes kā liepiņas krūmiņā BW. 16455. lai guotiņas tâ viesās kâ vistiņa uoliņās 28931. vairāk viešas... nezâles A. XX, 138. vītuola, zem kura... kalves viesās un lubstāji Austrinš Nopūtas vējā 91. še bites labi viešas, gedeihen wohl L., U. lai avis labi viestuos Janš. Bandavā II, 25. miers un... laime viešas dvēselē Pūrs I, 29. baigas viesās krūtīs 111. siltie stari viešas... ļaužu sirdīs Rainis Ave sol 21. ē̦nas viešas un aug Zalktis I, 97. viešas tumsa Sessw. gaismai viešuoties A. XX, 643. Nebst váisla zu vãisius "Frucht", vìsti "sich fortpflanzen", an. vīsir, norw. vise "Keim" u. a. (s. Persson Beitr. 3221 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 242), sowie (nach Jokl WuS. XII, 67) zu alb. vesh "Traube", visharák "fruchtbar".

Avots: ME IV, 670

II viest: še varēja ceļu v. Vindedze 24. acis vairs nevarēja v., kur tie palikusi 75. tālu varēja v. vare̦nuo gaismu un jautruo truoksni 182. pat zvaigznes neļauj v. vairs lapu biezais jums Virza Kar. Nameitis (1939) 67.

Avots: EH II, 798

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673

I virinât,

1) auf- und zumachen
U., Spr., Bers., Frauenb., Grenzhof, Mar. u. a.: tautu durvis virināt BW. 7732, 2. kuo tu tās durvis vienumē̦r virini? Bers. meitas . . . sāk skuolas durvis virināt (fangen an, die Schule zu besuchen) R. Sk. II, 51. kunga durvis virināt, sich beim Herrn zu schaffen machen, Hilfe suchen U. viņa virina acis A. Upītis J. 1. 25. rīklē virināt (zu virinât II 2?) gutgeln L., U.;

2) zittern, flattern machen:
vējš virina karuogu, macht die Fahne flattern U. tauriņš skraidīja ap viņa vaigiem spārnus virinādams Eglītis Zilā cietumā 187, vējš sāk . . . lapas virināt Lautb. Vidv. II, 36;

3) einfädeln:
(zvaigzne) caur . . . miglu spuožu pavedienu virināja Bārda Zemes dēls 86. Refl. -tiês,

1) sich auf- und zutun:
durvis pašas virinājas Biel. 1912;

2) sich bewegen; (wie ein Espenblatt) zittern
Kokn. und W.-Livl. n. U., Kalz., Ronneb., Salis, Ubbenorm: sabijies zirgs virinās A.-Ottenhof, Widdrisch, Zögenhof. tīkliņi . . , virinās pa . . . gaisu Aps. V, 46. kājiņas virinājas A. v. J. 1893, S. 11. viņš trīsējis un virinājies pie visas miesas Pas. III, 31. In der Bed. "zittern (machen)" vielleicht zu virinât II 2. Sonst zu vẽrt.

Avots: ME IV, 605

virmuôt Allendorf (mit ir̂ ² ), Aahof, Annenburg, Ekau, Garrosen, Grünw., Kalzenau, Meiran, Mesoten, Sessw., Vīt., sich leicht zitternd und flimmernd bewegen, kräuseln, vibrieren; kleine Blasen werfen (vor dem Sieden) Üxküll, (mit ir̂ ² ) Grünwald: dienvidū klusā laikā saulītē skatuoties viss gaiss virmuo (mit ìr ² Adl.) un ņirb Kurs., Vīt. nuo pusdienas debesīm virmuo karstums Domas III, 432. siltuma tâ ir virmuo Kalzenau. ūdens jau virmuo, drīz sāks pilnīgi vārīties Annenb. ūdens katlā pamazām vārīdamies virmuo Sessw. ūdens upē nuo lē̦na vēja virmuo ebenda. vēja pūsmai pūšuot jūra trīcēja virmuodama D. Gorkijs 8. ūdens ap akmeņiem virmuo un krāc A. v. J. 1903, S. 30. vietām virmuo lielas ūdeņa paltes Stari III, 225. tumšs virmuo . . atvars Druva II, 1395. garaiņi virmuo Meiran. ielu uguņu blāzma virmuoja gaisā Laivitņš. pie ... debess ... zvaigznes virmuo Kurcijs Bez prieka un dailes 65. virmuojuoša ze̦lta putekļu straume Domas III, 409. ļaužu drūzma ... sāka virmuot Upītis Sieviete 288. kas tur virmuoja cilvē̦ku ... ! Ezeriņš Leijerk. II, 144. Wohl zur Wurzel von virt.

Avots: ME IV, 608

I vizuôt, auch refl. vizuôtiês, = vizêt I: kas tur spīd, kas tur vizuo (Var.: viz, vidz)? BW. 5946. vidū saule vizuojas (Var.: vizināja) 3692, 2 var. vizuo (Var.: viz) ezeriņi sīkajām raudiņām 21647, 3. jums skaistākas zvaigznes vizuo matuos Poruk V, 51.

Avots: ME IV, 632

zaiguôt, leuchten, scheinen, (in Schujen in mehrern Farben) schimmern, flimmern Erlaa, Lub., Lubn., Meiran, Nötk., Schujen, (mit aĩ ) Assiten, Burtn., Fockenhof, Frauenb., Gotthardsberg, Neuhausen, N.-Peb., Ruj., Schibbenhof, Schwarden, Schwitten, Smilt., Trik., Ukri, Windau, Wirgen, (mit ài ² ) Bers., Lennew., Vīt., (mit aî ) Fehgen, Kokn., Laud., (mit aî ² ) Grenzhof: e̦zars zaiguo Bers., Trik., ūdens zaiguo (von stehendem Wasser gesagt) Ruj. ūdens zaiguo, ja viņā iespīd saule Neuhausen. debess zaiguo Schwitten. zvaigzne krīt zaiguodama N.-Peb. sniegs zaiguo Assiten, Fockenhof u. a. le̦dus zaiguo Lubn., Ukri u. a. apzeltītais baznīcas tuornis sauli = zaiguo Vīt. zīda audumi zaiguo Lennew. apsarmuojušuo kuoku zaruos sāka zaiguot... dzirksteles Saul. JR. IV, 49. nuora balti zaiguo rasas putekļuos Vēr. I, 1157. marguojat, zaiguojat,... viļņi! JR. IV, 142. spilgtā gaismā acīs sāk zaiguot N.Peb. acis zaiguoja vien Saul. I, 140. vaigi... zaiguoja zilgani sārtās krāsās III, 102. brauksim tâ, ka lai visi meži zaiguo! (d. h. sehr schnell) Frauenb. (fig.) humōrs zaiguo Vēr. I, 694. Refl. -tiês, schimmern, leuchten, flimmern Lems. n. U., Nötk., (mit aĩ ) Ruj., (mit ài ² ) Vīt., "durch etwas hindurchschimmern" (mit aĩ ) N.-Peb.: dārgakmeņa gre̦dze̦ns pirkstā zaiguojās vien Vīt. tâ ka zaiguojas priekš acīm, so, dass es vor den Augen flimmert U. vizulīši krāsu krāsās zaiguojas Apsk. v. J. 1903, S. 300. gaisma zaiguojas caur luogu N.-Peb. ruoze smaržā un krāsās zaiguojas, mirdz MWM. v. J. 1899, S. 345.

Avots: ME IV, 681

zalguôt,

1) zal˜guôt Arrasch, Jürg., Nötk., zàlguôt A.-Ottenhof, zalˆguôt Bers., zàlguôt ² Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, KatrE., Lis., Mahlup, Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Vīt., Warkh., zalˆguôt ² Grenzhof, zalguôt Spr., Erlaa, Frauenb., Wessen, zalgât Wessen, (mit àl ² ) Kaltenbrunn, auch refl. zalguôtiês, leuchten, schimmern, schillern;
zàlguôt ² Vīt., grün leuchten: purvā rāvas ūdens zalguo Golg. u. a. eļļa zalguo ūdenī Frauenb., Golg. gaiļa spalvas zalguo Jürg. medņa kakls zalguo Saikava, Warkh. nāk gaismiņa zalguodama (Var.: vizē̦dama) BW. 30903, 2. debess zalguoja vienās zvaigznēs A.v. J. 1899, S. 123. pie debesīm zalguojās zvaigznes JR. IV, 122. me̦lnie strazdi, spalviņām zalguojuot, te̦kāja... V, 60. burbulis, kurš kâ dārgakmens zalguo visās krāsās III, 30, ka[d] nuopucēju naudu, net zalgā Kaltenbrunn. rati bija nuolakuoti, ka zalguoja vien A. v. J. 1896, 526. spīguļuo saulē un zalguo 1897, S. 375. mirdz ūdenī·, zalguo un dzirkst Sudr. E. tā zaiguo un zalguo un zvīļuo zili ze̦ltainām ugunĩm A. XX, 690. zalguo Vidusjūr,ā salas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 301. Mīcei zalguoja skats Apsk. v. J. 1903, S. 376. rudzu lauks jau pa gabalu zalguoja kâ spilgts zaļš deķis Vīt.;

2) "?": manas smadzenes zalguoja Vēr. II, 1261.

Avots: ME IV, 684

zibsnît, -īju,

1) leuchten lassen, blitzen
U., BW. 33704, 6, Arrasch, Adiamünde, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Gr.-Buschhof, Heidenfeld, Jürg., Kl., Lennew., Lubn., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof,Oknist,Peb., Saikava, Sessw., Trik.: zibsnī, dievs, uguntiņu, lai silst visa pasaulīte! BW. 27766. zibeņi zibsnī vienā laidā Rundel. padebešuos vienmē̦r juo vairāk zibsnī Jaun, dr. v. J. 1902, S. 5. speramas un zibsnījamas lietas Krišs Laksts 29;

2) funkeln, leuchten:
zibsnī zvaigznes aiz Daugavas BW. 32157. viņam acis zibsnī nuo dusmām Sessw. kâ tev acis zibsnī! Rainis Uguns un nakts 14. iz viļņiem kaut kas zibsnīja A. v. J. 1896, S. 98. zibsnītājiem stariem Druva I, 110;

3) sehr schnell bewegen
Drosth.: kuo tu asti zibsnī? Jürg.;

4) schlagen
Golg., Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Pankelhof, Saikava;

5) eilig laufen:
zibsnī nu pruom! Bers.

Avots: ME IV, 717, 718

zils (li. žìlas "grau [von Haaren]"),

1) auch ziļš L., St., blau
U.: zilu aci sist U., ein blaues Auge schlagen. ka nedabūjam zilu muguru Poruks Dzīve un s. 40. zilais ūdens U., Scheidewasser. zilā vārna, die Mandelkrähe. zila žagata Br. 75. zila gaisma ausa BW. 816, 1 und 8810. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578, lecekts de̦guse zilās ugunīs LP. VI, 108. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. zili dūmi 209. zilais trums 198. zila ruoze 146. zils kâ ve̦lns 536. zila, me̦lna vabuolīte Br. p. 20. zila, me̦lna tautu meita Biel. 1438. nuobāli kâ zila drāna! Br. p. 31. zili brīnumi LP. IV, 21 und 145. zila (wässerig) putra Lubn. zils un me̦lns sakults U. "braun und blau zerprügelt". tīri zils, me̦lns nuo dusmām Dienas Lapas piel. v. J. 1891,N 191, S. 89. zils nuo (aiz LP. II, 60) dusmām LP. I, 129 und IV, 220. nuo piktuma zils LapsaKūm. 121. zils un me̦lns nuodusmuoties Blaum. Pie skala ug. 276. pēc tā vārda ķēniņš zils un me̦lns LP. V, 323. zili me̦lns saslimis Etn. III, 131. lietus nāk me̦lnum me̦lns, zilum zils augšā. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217. gluži zils sademējis Etn. III, 162. zilie (Fünfrubelscheine) un sarkanie (Zehnrubelscheine) Siliņš 1. 4. lai zils gar acīm me̦tas LP. III, 90;

2) = sirms, grau (von Haaren): zili mati U., Nigr., kurische Nerung. Subst. zilums (li. žilùmas "das Graü),

1) das Blau(e), die Bläue:
tumšajā zilumā spīguļuo zvaigznes E. Veidenbaums. kâ zvaigznes debess zilumā LP. IV, 176. nuozuzdami gaisa zilumuos 134; der gekürzte instr. s. zilum(u) auch als verstärkendes Adverb vor zils: zilum zili meži LP. I, 140;

2) ein blaues Mal, ein blauer Fleck
(vom Hieb) St., LP. III, 23: tu esi dabūjis zilumus Salisb. Nebst li. nom. pl. žalì (= žilì) bei Bezzenberger BGLS. 341 und (nach Zubatý AfslPh. XVI, 420) slav. zola "Asche" entweder zur Wurzel von zelt (s. dies), oder aber zu gr. γελεῖν· λάμπειν Hes. u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 623.

Avots: ME IV, 720

zvaidrît, -u, -ĩju,

1) schimmern, leuchten:
zvaigznes zvaidra Vīt.;

2) Funken sprühen:
sarkani nuokaitē̦ta dzelzs nuo ēzes ņe̦muot zvaidra Vīt.

Avots: ME IV, 761

II zvaĩgala C., Nötk., N. - Salis, N. - Wohlfahrt, Peb., PS., Trik., Wolm., zvaigale L., zvaigaļa U., eine Kuh mit einem weissen sternartigen Mal auf der Stirn; zvaigalis, ein solcher Ochs L., U.: ja bē̦rni nuosmērē pieri, tad saka: kâ zvaigala - zvaigzne (zīme) pierē Nötk. Vgl. zvaidzeņa.

Avots: ME IV, 761

II zvaĩgulis (?) Nötk. "zvaigzne%20pier%C4%93">kam zvaigzne pierē".

Avots: ME IV, 762

zvaîgzdne ² (> zvaîgzde̦n) Dond. n. FBR. V, 131, = zvàigzne, der Stern. Eher wohl eine späte Kontamination von zvaigzde und zvaigzne, als die erhaltene Vorstufe von zvaigzne.

Avots: ME IV, 762

zvàigzna ² (unter zvàigzne 1): auch Kaltenbr., Oknist; Demin. zvaigzniņas A. Upītis, Laikmetu griežos II, 82; zvaigzneņa BW. 32175 (aus Līvāni).

Avots: EH II, 814

zvàigžņãjs, = zvàigznājs: zivju zvaigžnājā spīdēja zvaigzne Asp.

Avots: ME IV, 763

I zvē̦˜ruôt A. - Ottenhof, Arrasch, Dond., Frauenb., Jürg., Nötk., Schnehpeln, Schujen, Stenden, Wandsen, (mit è, ) AP., C., PS., Wenden, Wolmarshof, (mit ê, ) Kr., Saikava, (mit è, ² ) Bers., Golg., Heidenfeld, Lubn., Sessw., (mit ê, ² ) Bl., zvē̦ruôt U., Memelshof, Naud. Refl. zvē̦ruôtiês U., glimmen U., glühen, aufleuchten Siuxt n. U., glänzen VL. n. U., flimmern, funkeln: acis zvē̦ruo LP. IV, 27, Naud., Nötk. u. a. vilkam acis zvē̦ruo Lubn. viņam acis dusmās zvē̦ruo Golg. suņam acis zvē̦ruo gaļas gaiduot Stenden. de̦gvīnu ieraudzījušai, Jūlei acis sāka zvē̦ruot Frauenb. acis zvē̦ruoja kâ saniknuotam zvē̦ram A. XVI, 360. acis zvē̦ruojušas kâ uguns uogles Etn. II, 76 (ähnlich: JK. V, 1, 58). uogles zvē̦ruo Schujen. sarkani nuokaisē̦ta dzelzs zvē̦ruo Naud. uogles zvē̦ruojušas... ceplī LP. VII, 762. uozuola malka zvē̦ruo krāsnī Br. 254. uzsviedis... pagales vēl papūzdams, lai tikai spuoži zvē̦ruo LP. V, 132. pagalīte vidū gaisa zvē̦ruojās; ta zvē̦ruoja puiša sirds pret jaunām meitiņām BW. 12819. es redzēju me̦lnu uodzi vidū gaisu zvē̦ruojam 3361, 1 (ähnlich: 2002). zvaigznes vidū gaisa zvē̦ruojās; zvē̦ruo puišu dvēselīte 33095. kas tur spīd, kas zvē̦ruo...? zvē̦ruo māsas vaiņadziņi 5944, 4 var. vaŗa vaiņagi zvē̦ruot zvē̦ruoja 282, 1. dižie sudrabi zvē̦ruot zvē̦ruoja 20407. zvē̦ruo caunu ce̦purītes RKr. XVI, 230. tâ brauc mana līgaviņa kâ saulīte zvē̦ruodama (Var.: vizē̦dama, mirdzē̦dama) BW. 15959, 3 var. saule... zvē̦ruo virs galvas Ed. Virza Pavasaris. kaisles zvē̦ruojums Boriss God. 45, Nebst zvirêt zu ai. jvarati "fiebert", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643.

Avots: ME IV, 773, 774

zvĩguļuôt (li. žvỹguliuoti "błyskotać, połyskać" bei Būga Tiž. I, 419) A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Dickeln, Hochrosen, Nötk., Salis, Salisb., Sermus, Smilt., (mit ì ² ) A. - Laitzen, Bers., Erlaa, Jummardehn, KatrE., Lubn., Sessw., schimmern, glänzen, funkeln, flimmern, glänzen U., Bauenhof, Burtn., Lappier, Linden, Matthäi, Podsem, Puikeln, Stockm., Ubbenorm; (vielfarbig) schillern Nötk.; perlen Kronw. n. U.: zvīguļuo Linden. gre̦dze̦ns zvīguļuo AP., Ubbenorm. pērļu vainags zvīguļuot zvīguļuo Vīt. spuožais baznīcas tuornis saulītē zvīguļuoja ders. zvaigznes zvīguļuo Burtn. putns laistās un zvīguļuo R. Sk. II, 101. tie (= mati) zvīguļuoja vēl vai- rāk, tâ ka... acis bij jāaizmiedz Latv. juostu gali zvīguļuo (Var.: spīguļuo, zvīļuojas) BW. 5726, 2 var.

Avots: ME IV, 779

zvīgzna,

1) die Schuppe, Fischschuppe
Spr., Kokn., Stockm., (mit ì ² ) A. - Laitzen, Domopol, Golg., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., Sonnaxt: (āda) drupaļainām zvīgznām uz muguras virsus Konv. ² 491;

2) "plēkstīte ābuola serdē" (mit î ² ) Schibbenhof;

3) zvìgznas ² Bers., Mar., Schäwen;

4) ein leuchtender Strich am Himmel
(mit ĩ) Jürg., (mit ì ² ) Golg.: zvaigzne nuokrita, ka zvīgzna vien palika Golg. Wenigstens in den Bedd. 1 und 4 zu zvàigzne.

Avots: ME IV, 779

žvin̂kstêt Kl.,

1) žviñkstêt Dond., Frauenb., Lemsal, Ruj., N. - Salis, Trik., Wolm., (mit in̂ ) Adl., Kalz., Saikava, ("mit iñgs") Autz n. Bielenstein LSpr. I, 441, U., Arrasch, Bauske, C., Daugeln, Selg., Stenden, Wandsen, ("mit ìngs ² ") Bers., Golg., Schwanb., ("mit in̂gs") Meiran, = zviñkstêt;

2) = zvinkšêt 1, pfeifen, sausen Spr., U.: žviñkst ("žviñgst" Stenden) akmens, luode pa gaisu skrienuot Grünw., Dunika, Frauenb., Lemsal. sniega pikas sāk žvinkstē̦damas liduot gar galvu A. Up. J. l. 23. svina pipkas žvinkst ap ausīm Jaunie mērn. laiki IV, 139. dzird kâ putnu spārnus žvinkstam Lautb. Vidv. II, 54. gaiss žvingst un žvangst Pas. VI, 280. viņš dzirdēja pasaules žvingstam Stari II, 33. zvaigznes žvingstē̦damas... bija aizvē̦lušās Poruk III, 126;

3) klirren
LKVv.: žvingst izkapts pret cietu priekšme̦tu sista Wessen (mit ìn ² ;) schwirren: me̦tu sauju pakaļ saujas, skrej (zirņi) lejā žvinkstē̦dami BW. 28570.

Avots: ME IV, 846