Paplašinātā meklēšana

saũsans Preekuln, = sàuse̦ns ² : s. siens.

Avots: ME III, 775

sausaudži, eine Pflanzenart Konv. ² 2321.

Avots: ME III, 775

‡ sausauga (gen. s.) "?": s. paparžu (gen. pl.) A. Upītis Pirmā nakts 190.

Avots: EH XVI, 460

‡ sàusavietis ² Lasd. "?": sausavieš[u] kuoks. Vgl. sausvieši (unter sausviedis) und sàusevietis ² .

Avots: EH XVI, 460

apdũmuôt, tr., beräuchern: bites. Refl. -tiês, dunstig werden, vom Wetter, wie beim Höhenrauche: kad sausa migla nuo zemes ceļas, tad apdūmuojies gaiss Mag. III, 1, 88.

Avots: ME I, 83

‡ apglêbt (li. apglė´bti "umarmen, um fassen"), retten (perfektiv), in Sicherheit bringen: sausais siens jau apglē̦bts Lems., Wolmarshof.

Avots: EH I, 82

apurs, eine im Moraste mit Wasser gefüllte Stelle (cf. akate) Tirs., Infl., A. X, 1, 528; apuriņš - meža vidū mazs klajums, bet laukā, pļavā mazs kuoku pudurs Nerft; paaugstinājums jeb sausa vieta purvā Grünh., wohl = appurvis. [In Schwaneburg eine niedrige, mit Gras bewachsene Stelle, die im Frühjahr mit Wasser bedeckt gewesen ist.]

Avots: ME I, 132

‡ âre̦nā oder âreskā (?) purene Lubn., eine Art Pflanze, âre̦na pļava Sessw. "= āriska (sausa">sausa) pļ."

Avots: EH I, 194

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195

aûkslêjas Kaul. oder aûkslẽji PS., Lis., [aûkšlejas Nerft. Ruj., Weinsch.], aûkšlēja(s) AP., aûkšļēji C., aukšļejs u. aukšļeja U., auch [aûslēji Kreuzb.], ausleja(s) U. n. ausleji A. X, 2, 66 uosleja Druw., Sessw., der Gaumen: tā nuoslāpis, - visa aukšleja sausa LP. VI, 602. [-lēj- gehört wohl zu leja "Tal" (zur Dehnung des e s. Le. Gr. § 62 c); aus- zu le. aušât und li. áuščiuoti "schwatzen", apr. austo "Mund", slaw. usta "Lippen; Mund"; ai. ōṣ̌ṭha-ḥ "Lippe", lat. ausculum "Mündchen, Kuss", austium "Flussmündung" u. a. bei Walde Wrtb. ² 548. ausl- aus altem aus-l- oder aus * aust-l-; auksl- vielleicht aus * auskl- < * aust-l-; und aukšl- (woraus aukšļ-) aus auksl- durch Angleichung an aûgša. Man schreibt ja meist hier g statt k. Zu uosl- s. uõsta.]

Avots: ME I, 222

bir̂zt, -stu, -zu, intr., zerbrökeln, zerfallen [Wolm.], Lös., Smilt.: plācens birza kalītē BW. 31744. maize birza starp viņa zuobiem Vēr. II, 516. zuobs ne˙maz nebij birzis Mat. sausa lapa birst, kad tuo saspiež Lös. [Zu ber̂zt].

Avots: ME I, 300

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

čer̃kstêt: undeutlich sprechen; kreischen (wie ein Huhn, das beim Brüten gestört wird) Wolmarshof (mit e̦r̃); unangenehm, schrill tönen Frauenb. (mit "e̦r̃"): pulkstenis sit če̦rkstēdams; rascheln, knarren Dond.: sausa zāle če̦rkst, kad tuo kustina. neziesti rati če̦rkst.

Avots: EH I, 288

de̦gla (unter dagla):

1) auch Lems., Wolm., Wainsel; ‡

2) = deglis 5 (?): cūku ausu galuos ieme̦tas sausa d. Mekons Zelta māj. grm.3, S. 306. tesmena d. ebenda 290.

Avots: EH I, 313

‡ druscīt AP., Orellen, Serbigal, drus˙cīt (mit ĩ) AP., (mit î ² ) Orellen, druscītēs PV., druscītiņās PV., = drusciņ: druscīt sausas zemes Pas. V, 172. druscīt atastāk Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 336

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 ₁ ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 ^1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521

dzedzieda Druw., Laud., N. - Peb., dzedziede U., Bers., n. BW. I, S. 932. Nr. 3033. 1 auch dzedzieds, Dreeschland, abgearbeitetes Land, nachgelassener Acker AP., Lasd., Adsel: es nebiju tâ augusi, kâ smildziņa dzedziedā (Var.: ve̦cainē) BW. 6637. brāļa guovu neganīju sausajā dzedziedā BW. 28975. dzedziedē gulēt, unbearbeitet bleiben. In Oppek. n. U. dzedzīte [mit ostle. ī aus ie? - dzedzieda wohl assimilatorisch aus dedzieda (zu degt; vgl. slav. ugorź "Brachfeld" ), s. Zubatý AfslPh. XIII, 422 f. und Sborn. fil. II, 109 ^1.]

Avots: ME I, 539

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

I griêza [Kr.], die Schnarrwachtel: ja grieza griež kalnā, tad gaidāma slapja vasara; ja lejā, tad sausa Etn. II, 72. Wohl zu griêzt.

Avots: ME I, 660

grùoda ² Kreuzb. > ostle. grūda OberKurl. "eine längliche Niederung mit schlammigem Boden" ja kur ir sausa, līdze̦na vieta un tad uz˙reiz sākas ze̦māka, slapja vieta, tad saka: "te sākas gruoda". gargruodas pļavas "pļavas gar gruodu". Vgl. gargruoda und poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen".]

Avots: ME I, 671

ìečabêt, ìečabêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu rascheln: brīžam... iečab lapiņa sausa Druva I, 86. iečabējās mazās mājas salmu jumts Vēr.

Avots: ME II, 7

‡ izčūkstêt,

1) = ‡ II izčukstêt: viss tâ˙pat izčūkstēja: ne˙kas neiznāca Bers. n. Ar.;

2) "nespē̦kā palikt" (mit ũ ) Frauenb.: ja tu tâ skriesi pie darba, tad tu beigās izčūkstēsi (neizturēsi);

3) (zischend) verdampfen
Frauenb.: zeme ir tik sausa, ka izčūkst vien, kad uzlej ūdeni.

Avots: EH I, 440

‡ izdūdelêt,

1) = izraûdât: acis izdũde̦lē̦tas sausas Lemsal;

2) "?" pilns kâ acs izdūde̦lē̦tu kleišu A. Brigadere Skarbos vējos 308;

3) wellenförmig krauseln
Golg., N.-Peb., Sessw., Tlrsen: i. drēbi, matus. Refl. -tiês Dunika, = izraûdâtiês. dūdelêt "weinen" beruht auf d. dudeln.

Avots: EH I, 444

izgrabêt, intr., durch vieles Rascheln untauglich werden: rīkle sausa kâ izgrabējusi pastalas āda Brig. [Vgl. li. išgrabéti "выкарабкаться".]

Avots: ME I, 738

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797

kàist (li. kaĩsti), - stu, - tu (- su), intr., heiss werden: sausa malka drīz kaist, trockenes Holz brennt leicht und gibt Hitze L., St. Jetzt gew. nur fig., brennen, glühen: tu kaisti kâ ugunīs Degl. man galva kaist nuo ziedu smaršas Vēr. II, 135. zeltenītei kaita vsi vaigu gali Degl. sirds tvīkst un kaist pēc laimes Vēr. II, 604. pūķītes kaitin kaisa (für kaita) Sudr. E. Vēr. II, 654. [Zu apr. ankaitītai "engefochten", acc. s. prakāisnan "Schweiss"; eine Wurzelform kai - auch in ahd. hei "Hitze", an. heitr "heiss", got. heitō "Fieber" u. a., vgl. Uhlenbeck PBrB. XVII, 435 und got. Wrtb. 76, Walde Wrtb. ² 107 unter caelum, Trautmann Wrtb. 113.]

Avots: ME II, 135

klajuotne ,* die Fläche: sniega klajuotnes, Eisflächen Poruk. sausa, ce̦lmaina klajuotne MWM. VI, 420.

Kļūdu labojums:
klajuotne* = klajuotne

Avots: ME II, 210

knatas Ahs., = knatāji: vis˙apkārt apbāzīja sausas knatas, lai ābuoļi nesadauzītuos Vīt. 65, Etn. IV, 97.

Avots: ME II, 243

koza: auch Ladenhof n. FBR. XI, 65; riekshem ir cieta, ābuoliem mīksta, jāņuogām plāna, saulenēm bieza k. Lems. pušumam jau uzme̦tusies virsū plāna koziņa ebenda. k. biezputrai Salis n. FBR. XV, 59. maizei apkaltusi k. A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84. nuomizuočam kālim k. apkārt ebenda. kad sausa zeme ir, tad sakalst k. cieti, un nenāk sē̦klai dīglis ārā Seyershof. viņš pupas ar kozām neē̦d ebenda.

Avots: EH I, 639

krāks, Interj.: krāks! krāks! piepēži atskan sausas, skaidras skaņas plašajā klajumā JR. IV, 80.

Avots: ME II, 266

krũkle, krũklis,

1) der Zwerghollunder (sambucus ebulus)
Mag. IV, 2, 78; RKr. II, 77: skaņi (skan) krūkles stabulīte Konv. ² 475. kad ē̦d krūkļu uogas, tad jāsāk vemt Etn. II, 148;

2) [krũklis Bixten, Walgalen, Salis, Ruj., Kand., Stuhrhof, krùklis ² Neugut, krũkle Bauske], glatter Wegdorn; Pulverholz (rhamnus frangula) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 77: krūkļa daru lemesnīci BW. 27937. sausa krūkle nuoziedēja 24480. lai kŗe̦mt krauklis sausas krūkles BVJ. 15144, 7. tumši zaļu vēl krāsuoja krūkļu uogās Etn. III, 59. [Doch wohl zu kur. krunkle ("up de heide to krunkle" Bielenstein Csrenzen 452).]

Avots: ME II, 291

langvēģis, auch lañgvērģis [Gr. - Essern], Elv., Dünsb.,

1) der Abtritt, das heimliche Gemach Manz., St.;

2) der Mastdarm: viss, kas mutē ieiet, tas nuoiet vē̦de̦rā un tuop caur tuo langvēģi izme̦sts
Matth. 15, 17;

[3) Jauchgrube Gr. - Essern: piebērt langvērģi kūts priekšā, lai tur nebūtu sutrājs un lai ieiešana kūtī būtu sausa Janš. Dzimtene ² I, 352.] - Wohl aus d. langer Weg.

Avots: ME II, 420

laũnadzis: auch (Südostwind) Angerh, n. BielU.; mazais l. ebenda, SüdSüdostwind; sausais l. Bigauņc. 43.

Avots: EH I, 723

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu ² Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III ^4, 536 f.]

Avots: ME II, 490

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

malˆka (li. málka), Demin. malˆciņa, das Brennholz: apšu, bē̦rzu, egļu, priežu malka, Espen-, Birken-, Gränen-, Fichtenholz; zaļa malka, nasses Holz, im Gegensatz zu sausa m., trockenes Holz; sve̦kuota malka, harziges Holz; sve̦ku malka, Kienholz; skalu m., Pergelholz; zemes m., der Torf. malkā braukt, ins Holz fahren. malku asīs, ve̦zumā kŗaut. sila priedi malkā cirtu BW. 11249. sācis savu mājiņu malkā skaldīt LP. V, 89. Zur Bezeichnung der Fülle: gaļa mē̦tājusies apkārt pa māju kâ malka Etn. II, 76. [malkas ceļš U., der zum Holze führende Weg, Holzweg. - Nach Petersson Balt.-slav. Wortstud. 6 f. zu arm. mełex "lignum" u. a.]

Avots: ME II, 558

‡ mikle̦ns PV., = ‡ miklaîns: vārpas sausas, re̦sgaļi zāļaini un mikle̦ni.

Avots: EH I, 813

naktiniece "?": timsiniece, naktiniece, vai es tava naidiniece? jūŗmalā sausa egle, tā ir tava naidiniece? BW. 34079, 1. [Vgl. li. naktinýčia "ein Nachtgespenst".]

Avots: ME II, 690

[nḕrst Jürg., Arrasch., Warkl., Kl.]. nêst ² Rojen, [Bauske, Ruj., Salis, Sassm.] (li. ner̃šti), -šu, -su, intr., laichen, sich begatten: upē nērsa plauži Etn. II, 80. ja aprīlī vardes nērš dzelmēs, tad gaidāma sausa vasara Etn. II, 126. līdakas jau nēršuot Austriņš. [vardes nērš gurcekļus N. - Schwand.] Zu nā`rsts.

Avots: ME II, 742

neviñgrĩba, die Schlaffheit, Mangel an Strammheit, Festigkeit: vispārīga nevingrība bija se̦kas nuo sausas barības Konv. ² 1853.

Avots: ME II, 740

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt ² Behnen, [ņir̂kšêt ² Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III ⁴ , 521.]

Avots: ME II, 903

nùočur̃kstêt, intr., eine kurze Weile laut rieseln, plätschern, knistern, knattern: Krišs izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja un nuočurkstēja vien Dok. A. rijkuris sakausējis alvu labu šķidru un tad gāzis ve̦lnam acīs, ka nuo- čurkstējis vien LP. VI, 147. nuočurkst spičķa MWM. VIII, 541.

Avots: ME II, 771

nùosêst [li. nusė´sti],

1) intr., absitzen:
stundu pieši nuoskanēja, nuo kumeļa nuosē̦duot BW. 19060. viņš nuosē̦d nuo baltas ķēvītes LP. VI, 961. zirgu pagriezis pie nama durvīm un nuosēdis Janš.;

2) tr., sitzend besetzen, einnehmen, besetzen:
tautas ceļu nuosē̦duši kâ pelē̦ki vanadziņi BW. 13475. Refl. -tiês,

1) sich hinsetzen:
raganas varuot redzēt, kad nuosē̦stas baznīcā apakš kanceles Etn. III, 41. panāksnieki nuosēdās ap galdu BW. III, 1, 55;

2) sich setzen, sich senken:
cieti nuosē̦dusies sausa smilkts Būvm. 10.

Avots: ME II, 845

nùošļur̃kstêt [MSil., nùošļur̂kstêt Lis., Seppkull, Jürg., ein Schallverbum (ähnlich dem nùošļirkstêt, aber einen dumpferen Laut bezeichnend): viņš izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja [Golg.] un nuočurkstēja Dok. A. [kāja iegrima slapjā sniegā, ka nuošļurkstēja vien Lis., Seppkull, Ermes, Jürg. piens izlija, ka nuošļur̃kstēja vien Neu-Bergfried, kâ uzvilka kājā zābaku, kurā bija ūdens, tâ tūlin nuosļurkstēja PS., Grünwald. samirkušām apavām viņš aizgāja, ka nuošļurkstēja vien Selsau, Golg., Tirsen, Schujen, N.-Peb., Meselau, Laud., Druw., Sessw., Erlaa, Drobbusch, Stomersee. kad uzlēcu uz dēļiem, kam ūdens bij apakšā, nuošļur̂kstēja ² vien Salis; nach Vīt. so auch das Reflexiv; "undeutlich (durch die Zähne) sprechen" Malta, Mahlup.]

Avots: ME II, 869

nùošvirkstêt, nùožvirkstêt Zalkt., intr., einen prasselnden, zischenden, rauschenden Schall von sich geben: sausais kadiķis sadega, ka nuošvirkstēja vien [Vank., Nötk.] nuošvirkstē̦dama pašķīst balta zibeņa strāva Saul.

Avots: ME II, 871

nùotrukt,

1) "?": viņa acis bij nuotrukušas sausas De̦gl.;

[2) "abbrechen"
(intr.) Grünwald.)

Avots: ME II, 877

nùotrusêt, nùotrust, intr., abfasern, struppig werden: lai nuotrus galvai mati, kad saimnieks ce̦pures neduod. irbei spārni nuotrusuši pa eglēm luožņājuot BW. 8461. sausajā laikme̦tā zâle nuotrus Vēr. II, 1054. purva kārkli nuotrusuši BW. 21384. [vājas un nuotrusušas... priedes Veselis Saules kapsē̦ta 78.] šķidru, nuotrusējušu matu pinkas AU.

Avots: ME II, 878

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906

[pampasa (??) "sausa, asa zâle purvainās pļavās, aug čumuriem; saknes cieši savijas kuopā un izveiduo ciņus" Adleenen; sehr fraglich.]

Avots: ME III, 73

‡ pãrkūpêt,

1) sich bestäuben:
viss ciems pārkūp ar putekļiem Dünsb. Etnografija 70;

2) sich allzu lange im Qualm (Rauch) befinden:
sausa kâ pārkūpējusi reņģīte Delle Negantais nieks 28;

3) zu dampfen aufhören
Kaltenbr.: rudzu ziedi jau pārkûpēja.

Avots: EH XIII, 204

I pe̦ska

1) der Baumschwamm
Ruj., Salisb.; dafür pe̦skus Celm.;

2) etwas Hartes, Vertrocknetes:
sausa, sakaltuse siļķe kâ pe̦ska; cieta maize kâ pe̦ska Burtn. gaļa, kas nav labi izvārījusēs, ir cieta kâ pe̦ska. "vilka kūla" Wessen. Vgl pese I.

Avots: ME III, 203

pìeduôt,

1) zu-, hinzugeben:
kūmām izbraucuot, ve̦cmāte nesējai vēl piedeva labus paduomus BW. I, S. 179. vilks izstāsta visu smalki un tad pieduod paduomu LP. IV, 153. var atrast diezgan daudz... ziņu par dažādām tautām, kam dažkārt pieduoti arī bilžu pielikumi Etn. IV, 131. ne tu pieduosi, ne es kuo varu atlaist Alm. saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas duot; vai tu kasi, vai nekasi, tâ˙pat ga ļa jāpieduod BW. 334332;

2) verzeihen, vergeben:
pieduod, dievs, meitai grē̦kus! BW. II, 6840. dievs, pieduod manu grē̦ku, es pielaidu uguntiņu! BW. 23221, 8. nepieduošu vērsīšam...: ik dieniņas ganuos gāju, sausa maize kulītē 29254;

3) zur Genüge geben:
saimnieks nespēja viņam darba ne pieduot JK. V, 81. tuoreiz tē̦vi dē̦liem vēl skuolas mācību maz varējuši pieduot Upīte Medn. laiki. nevarējis tik daudz apavu pieduot LP. III, 84. nevari tu, cilvē̦ks, viņiem algas vien diezgan pieduot Druva II, 769. duod, māmiņa, cik duodama, duod ar dieva palīdziņu! ne duodama nepieduosi, kad dieviņš nepalīdz BW. 16410.

Avots: ME III, 247

pìestãdît,

1) zu-, hinzupflanzen;

2) zum Überfluss pflanzen, vollpflanzen:
ap klēti bij piestādīts ceriņu, cik tāļu zeme bija sausa MWM. XI, 198.

Avots: ME III, 296

praûlaîns, moderig, molmig U.: jau praulains (Var.: izpraulējis, sapraulejis, izduobējis; iztrūdējis, izburbējis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 13 var. māja taps arvienu praulaināka Poruk II, 57. lai sakne netuop cieta, sausa un praulaina Peņģ. Sakņu dārzs 35.

Avots: ME III, 379

puķêt,

1) sich mit Eisblumen bedecken :
luogs aiz saltuma sāk jau puķēt Lub., Stelp.;

2) mit Eisblumen bedecken:
saltums puķē luogu Lub. Das Part. puķê̦ts, geblümt, mit Blumen verziert: kam tu pirki tuos puķē̦tuos papīrus? Kaudz. M. 44. Refl. -tiês,

1) spielen (mit Feuer)
Wrangelshof: kas pats ar uguni puķē̦damies tuo pielaiž sausam salmu jumtam Seibolt;

2) sich mit Eisblumen bedecken:
luogs aiz saltuma puķējas Lub.

Avots: ME III, 406

raîze PS., C., Kr., Kl:, raize ² Dond., raĩze Tr., gew. der Plur. raizes, raĩzes Kandau, Selg., Iw., ràizes ² Gr.-Buschhof, auch raiza Warkl., raiza Für. I, Jürg., Adolphi 7, raizas Glück, raizas Prl., stechender Schmerz U.; Kummer, Sorge, Herzeleid: Sprw. vienam maize, uotram raize. miers duod maizi, dumpis - ràizi. labāk sāls un maize, nekâ guods un raize. sausa maize liela raize: - bē̦rnu raizes U., Geburtswehen. - Zu li. ráižyti "mehrfach schneiden", poln. rznąć "schneiden"; vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 344.

Avots: ME III, 472

sačaučerêtiês, sich kräuseln, sicn zusammenrollen Lettin, Sessw., Bers., Kokn.: šķīvī atruodas viena de̦sa, sačaučerējusēs piepas veidā A. v. J. 1892, S. 554. sausas lapas sačaučerējas N.-Peb., Laud.

Avots: ME III, 604

saņemt,

1): Lāčaugainis saņēma sausas dusmas Pas. VIII, 441;

2): ar vē̦de̦ru kaiti saņe̦mts (ergriffen, erkrankt)
Latv. vēst. instit. žurn. III, 107 (v. J. 1782); 4): empfangen Getzel (s. IMM. 1934 I, 425 und 430); vietniece saņēma ļaunā (nahm übel) un palika pikta A. Upītis Sm. lapa 179; labam s., guten Gebrauch davon machen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebrauch"); ‡

7) vernehmen, verstehen:
es nesaņēmu, kuo tu teici Heidenfeld. nuo šās bāršanās viņš nevar ne˙kuo s., juo tur˙pat ... ce̦p un vāra ..., nuo kam ... izceļas ... truoksnis Pas. V, 126 (aus Lubn.). Refl. -tiês,

1): saņēmuos dūšu un padarīju Siuxt;

3): atāls bij bailīgi saņēmies Ramkau. sakņu dārzs arī saņēmies Anna Dzilna 41. s. miesā, dick werden, zunehmen
Diet.

Avots: EH XVI, 434

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

sastiñgt, intr., erstarren Ruhental: sastindzis... kâ rags Kaudz. M. 47. sastingu, nuosalu tēvis gaidīdama BW. 18509, 2. tikkuo nesastinga nuo smiekliem, nuo liela aukstuma Sassm. tuo sastingušu nuo ūdens izvilkuši LP. VlI, 984. Ķencis sastinga aiz bailēm Kaudz. M. 155. vinš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. II, 31. ūdeņi sastinguši jūŗas vidū II. Mos. 15, 8. vārds uz lūpām... sastingst Vēr. I, 783. viņas sausajā, krunkainajā, it kâ sastingušā sejā 1283. sastingušas acis, starre Augen Heniņ. -Subst. sastiñgums, das einmalige Erstarren, die Erstarrung: abinieki un rāpuļi pavada ziemu sastingumā Sassm. viņam uznāca kâ auksts sastingums Vēr. I, 827.

Avots: ME III, 747, 748

‡ sauseglaine "?": sauseglaines (Var.: sausas egles) galiņā BW. 2404 var.

Avots: EH XVI, 461

sàusnējs C.,

1) dürr; hager, mager
Schwanb., Golg., Lös., Aahof, Druw., Meselau, Drobbusch; "pasauss (cilvē̦ks, vējš, laiks)" Nötk., Bers., Fest.; = sausējs U.: gaŗš, sausnējs, pavecīgs vīrs Kaudz. M. 69. augums viņai slaids, bet sausnējs R. Sk. I, 79;

2) sàusnēji, ein feiner, weidenartiger Strauch
Ronneb., Roop: es krūmuos salasīju sausnējus, bet viņš... lika tuos sārtā Kļaviņš; "dürre, nicht abgehauene Bäumchen" Nötk.; dürre Äste Vank., Adsel, Golg.; "sausa%20t%C4%ABruma%20z%C3%A2le">skuostām līdzīga sausa tīruma zâle" Grawendahl; "nuokaltuši kaņepju sēklinieki" Sessw., N. - Peb., Druw.;

3) s. sausne;

4) Sausnēja, Name eines Waldes
Lvv. I, 31;

5) sàusnējs neine Stelle am od. im Walde, wo trockenes Moos und hartes Gras wachsen"
Drobbusch, Stomersee, Odsen.

Avots: ME III, 776

sàuss: sausa (geräuchert) reņģe Strasden. sausā ("sausi nuovārīta") gaļa Lis., Salzfleisch. sausais vējš Siuxt n. BielU., Ostwind, der Dürre bringt. sausa (eine nicht milchende) guovs Ceļi III, 65. Subst. sàusums,

1): s. aptveŗ mūsu zemi Lubn. n. BielU. izgāja lieli sausumi, ... un ļaudis ciete badu Pas. X, 51;

2): auch (mit aû ² ) Seyershof.

Avots: EH XVI, 461

sàuss (li. saũsas, apr. acc. s. sausā, serb. sûh, gr. αῦος, ae. séar "trocken"), trocken, dürr; nüchtern U.: sausa maize, trockenes Brot. Sprw.: sausa maize, liela raize. tā jau ir sausu sausa malka, das ist ja ganz trockenes Holz Mag. XIII, 2, 69. šuo ragu... dzeršu sausu (leer trinken, dass der Boden trocken ist) A. XX, 743. tie jāē̦d ar sausu muti (von nicht wohlschmeckenden Speisen, wenn kein Speichel im Munde abgesondert wird) Konv. ² 776. mute sausa kâ daglis Celm. - sausa sieva, ein Weib, das kein Kind an der Brust hat U. sauss cilvē̦ks, ein nüchterner, einfältiger Mensch U. sausi me̦li, bare Lügen U. Lāčadē̦ls sausās dusmās (in heftigem Zorn) izle̦c stāvus LP. VI, 495. - loc. sausā, adverbial gebraucht, ^a) nüchtern, ohne zu trinken: uz kruogu! sausā... mūsu līgums nav līgstams Seibolt. tâ˙pat pie stoikas sausā sēdēja Blaum.; ^b) ohne Prügel: ja būtu dabūjuši ruokā, tad sausā laikam... nebūtu palicis Janš. Bandavā I, 212. - Subst. sàusums (li. sausùmas),

1) die Trockenheit, Dürre
U.;

2) Plur. sausumi, kleine trockene Holzstücke zum Einheizen
U., Salisb.: citiem dedza zaļa malka, man nededza sausumiņi BW. 18019. Nebst sust "trocken werden", sušķis zu ai. š̍ōṣ̌a-ḥ (< * sōṣ̌a-ḥ) "trocken machend; Trockenheit", av. huška- "trocken", alb. ϑań "trockne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 447, Trautmann Wrtb. 250 f.

Avots: ME III, 776, 777

še̦kums Bauske, Behnen, Dond., Jürg., Kand., Selg., Siuxt, Wandsen,

1) ein gabeliger Ast
U.; die Gabelstelie des Astes U., Druw., Grawendahl,Geistershof, Gramsden, des Baumes Annenburg, Laud.; der Baumgipfel Depkin n. U.: dē̦lu māte iesprūduse sausa kuoka še̦kumā (Var.: starpiņā) BW. 23628. kuoku še̦kumuos Konv. ² 1887. medinieks nuolicis burvja piķi uozuola še̦kumā LP. VI, 723;

2) die Gabelung der Beine
(U., BW. 34777, Grünwald, Laud., Selg., Odensee, Gramsden, Kalnzeem) oder der Hosen: jaunībā trakumā zars ieskrēja še̦kumā Lennew.;

3) das Schlüsselbein
Kawall n. U.; "kājas stilbs" Wenden. Vgl. šakums und das echt le. se̦kums.

Avots: ME IV, 15

I se̦l˜ga,

1): auch Kaugurciems (hier - 20 Faden Tiefe),
Salis n. FBR. XV, 55; ‡

3) "?": tik sausa smilšu s., it kâ še tuksnesis būtu Skalbe Raksti III (1938), 205.

Avots: EH XVI, 476

šķeĩsta C., šķeiste U., (mit èi ² ) Lubn., Meiran, Saikava, Warkl., šķeists L., U., (mit èi ² ) Gr. - Buschh., Warkl., eine lange Rute U., (šķeĩsta) Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, Wenden, (šķèista ² ) Selsau, (šķeiste) Golg.; die Angelrute (šķeiste) Golg., (šķeĩsta) Rundel; die Hopfenstange U.; ein Schäferstab Wend. n. U.; eine Strohdachrute Peb. n. U., (šķèiste ² ) Lis.; ein dicker Pergel (auch zum Schlagen gebraucht) Bauske (šķeĩsts): čigāniem ratu stūŗuos sabāztas šķeistes Golg. pār upi pārliktas divas šķeistas Poruk III, 294. ruobuos rē̦guojās elkšņu šķeistu gali A. XX, 644. tinas kâ apīņi ap sausajām... šķeistām A. v. J. 1899, S. 145. (jumtam) šķeistiņas vietām līda ārā Austriņš Nuopūtas vējā 125. grundulis makšķeri tik stipri rāva, ka šķeista vien drebēja Stari I, 326. baltuo makšeres šķeistu svaiduot Upīte Medn. laiki. bijusi gaŗa auguma, kâ makšķeres šķeista A. v. J. 1898, S. 381. J. salieca savu šķeistas augumu Niedra Bār. 19. Wohl zur Wurzel skei-d- in šķiêst u. a.

Avots: ME IV, 24, 25

smaka,

1): dievkociņiem ir tāda garda s. AP. tām puķēm laba s. Liepna, Puhren, Salis; ‡

2) Geschmack
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: sausa s. kâ kuokam (Holzgeschmack) ebenda (unter "Holz"). tam vīnam ir s. pēc tā trauka, der Wein schmeckt nach dem Fass ebenda (unter "Wein"); ‡

3) das Gerücht:
pa mūsu galu jau ar tāda s. bija pasprukusi Delle Negantais nieks 78.

Avots: EH II, 532

I smilˆga: auch (mit il˜ ) Anzen: sausa s. ve̦cainē BW. 4261, 5; cūku smilˆgas Ramkau, triglochin palustris; sausā s. Oknist, calamagrostis epigea; zuosu s. Siuxt, eine von Gänsen gern gefressene smilga. Ostle. smyuga < smiłga Tdz. 44037, I var. (aus Zvirgzdine), Demin. smyudzeņa FBR. XIII, 61 (aus Pilda).

Avots: EH II, 537

spìrkstêt ² , -u, -ẽju, knistern Schwanb.: mirdz un viz kâ zvaigznes skaistas, it kā kvēlēs gail un spirkst Zvanpūtis. zem mūsu kājām spirkst sausais sniegs R. Kam. 188.

Avots: ME III, 1000

stumbe̦ns, stùmbē̦ns ² Kl.,

1) stum̃be̦ns Bauske, stumbe̦ns BW. 25429, 1, Lennew., stumbans Memelshof, Lennewatden, U., BW. 25429, 1 var. (aus Römershof), stum̃bẽ̦ns Jürg., Schujen, Arrasch, Drosth., stumbē̦ns Kokn. n. U., Bers., stùmbāns ² Lös., Bers., stumbiņš, stumbiens BW. 5306, ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat:
pie vītuola stumbe̦na MWM. X, 120. sausa bē̦rza stumbiņā BW. 21147, 1. Marčs nepieķeras vis galve̦najam stumbe̦nam, bet zaram Valdis Stabur. b. 202. dedzināja... pussapuvušuos stumbe̦nus R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 80. miza stumbe̦niem sacietēja Dz. V.;

2) stumbans Seew. n. U., ein halberwachsener Junge; ein kleiner Mann.
stumb- aus stamb- resp. stemb- (in stambans, ste̦mbis u. a.). stub- (in stubs, stuburs u. a.)? Oder (vgl. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 16) ist um hier aus ide. om reduziert?

Avots: ME III, 1104, 1105

‡ sugam Orellen, = sugām (unter suga III 1 a): tērce vasarā izžūst s. (auch: pa sugām) sausa. mice bij s. balta.

Avots: EH II, 600

šur̃p AP., Iw., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šur̃pu Līn., Wolm., šurpum BW. 24604, šurpam RKr. IX, 109, šurpan BW. 5037, Adv., (hier)her: rādi šurp! zeig her! LP. III, 38. viņš šurpu nācis Vēr. v. J. 1904, S. 265. - šurp(u) (un) turp(u), hin und her; hier und da : muļķītis klenderēja pa mežu šurpu, turpu LP. IV, 211. šurpu turpu metu irkli Aus. I, 16. šurpu, turpu vējiņš luoka sausas egles galuotnīti BW. 8896. šurpu, turpu pakaļiņa 5723, 1 var. cita (vilna) šurpu, cita turpu, cita peļu midziņā 6916 var. Zum -p s. Le. Gr. § 558.

Avots: ME IV, 107

sve̦luôšs, heiss, kochend Ruhental n. Etn. I, 90, Naud.; scharf, durchdringend Wid.: sve̦luošs ūdens Naud. sve̦luošās sāpes MWM. VI, 117. sausais un sve̦luošais vējš Vēr. I, 1387. - sve̦luoša nauda, zu teuer bezahltes Geld Gr. - Sess.; "wichtig, dringlich, energisch" Nötk. - Adv. sve̦luoši, heftig, stark: sve̦luoši ar kančuku uzcirst Ruhental n. Etn. I, 90. nū gan ir sve̦luoši jākliedz: ak krusts un mugura! Saikava n. FBR. IV, 70. sve̦luoši me̦luot Lis., unverschämt Iügen. Eigentlich gleich sve̦luots das part. prs. act. zu svilt.

Avots: ME III, 1149

traušs, ‡

3) locker (?):
zeme tik sausa un trauša, ka ... barības augļi ... neizduodas Pēt. Av. III, 204.

Avots: EH II, 692

uzjukt,

1) in Unordnung auf etw. geraten:
slapjais sìens uzjucis sausajam;

2) in Unordnung an die Oberfläche, nach oben geraten:
dūņas uzjuka augšā;

3) umherirrend aufkommen, sich einstellen:
mūsu puse atkal uzjukuši čigāni.

Avots: ME IV, 337

vaivarãjs,

1) ein Ort, wo in grösserer Menge
vaivari wachsen (mit aĩ Bauske); "pasausa, purvaina, ar mežu apaugusi vieta";

2) Plur. vaivarāji, s. vaivari.

Avots: ME IV, 444

vàļât (ostli. volióti "hin und her wälzen") Arrasch, C., Jürg., Nötk., Wolm., vâļât ² Dond., vāļât U., Spr., Lenzenhof, Rosenbeck, Serben, -ãju, vāļuôt U., (mit à ) Nitau, (mit à ² ) Vīt., (hin und her) wälzen; "размазывать" Spr.: vāļuo cik gribi slapju ābuoliņu, - bez saules sausa nedabūsi! Vīt. Refl. vāļâtiês U., Spr., Ronneb., (mit à ) Arrasch, C., Jürg., Wolm., (mit â ² ) Dond., Sassm., (mit ã ) Dunika, Pankelhof, Salis, Selg., Siuxt, Widdrisch, vāļuôtiês U., sich wälzen; fig., faulenzen: zirgs vāļājās zâlē Sassm. n. RKr. XVII, 62. es vāļājuos stundu pa gultu Apsk. v. J. 1903, S. 417. (sunīši) vāļuojās un mē̦tājās pa ūdens virsu Latv. visur vālājās daudz kaulu Pas. V, 30 (aus Makašē̦ni). citās meitas kâ liepiņas, tu kâ rumba vāļuojies (Var.: vazājies) BW. 20107, 3. laiskai māršai . . . , kas lē̦nām vāļuojās 3745, 1 var. nu būs vaļa kaidas dienas vāļāties: zaļ[i]s nuospēra muižas kungu, gail[i]s nuocirta saiminīcu 31482, man ir... darīšanās; es nevaru vis tâ vāļuoties Jauns. M. dz. 162. Zu velˆt "wälzen".

Avots: ME IV, 498

vasara: le̦pna (= audzelīga) v. Frauenb.; sausa būs šī v. BW. 34713. vasariņa - laba sieva 27949. lei v., kam v., mūsu tē̦vam vasariņa: tam salūza ... vāģi vasariņu (= vasaras ražu) vizinuot VL. aus Saikava.

Avots: EH II, 759

I vìle,

1): (apģē̦rbu) izmeklēja vīli vīlē. brunči vīļu vīlēm mē̦tājās Vanagu ligzda 187;

3): kad sausa pļava, savīlē ("sakasa") vìlē ² , ar grābekļa siekstu sastumj, - un klēpis gatavs Heidenfeld; ‡

4) "?": pārpludināt pluostu vīlei ("se̦klai vietai Bārtas upē") pāri Dunika.

Avots: EH II, 792

vilˆgt Bers., C., Golg., Lennew., Nötk., -gstu, -gu, feucht werden AP., Grawendahl, Sessw., Vīt.: siênas vilgst Drosth., Lennew. drēbes ūdenī (rasā, miglā) vilgst Bers. slapjā laikā zeķes zābakuos vilgst Vīt. sausa labība uz mitra kluona sāk vilgt un pelēt ders. lini pagrabā sāk vilgt Golg. Zu valˆgs II.

Avots: ME IV, 587

I vil˜na (li. vìlna "ein Wollhärchen", apr. wilna "Rock", serb. vù`na, got. wulla, ai. ū´rņā "Wolle"), dial. villa,

1) ville (?) Glück Ebr. 9, 19, die Wolle; das Haar von vierfüssigen Tieren:
Sprw. kam villa, tas jācē̦rp Birk. Sakāmv. 88. mīksts kâ vilna RKr. VI, 1004. tik mīlīgs kâ auna vilna Br. 541. liela brē̦ka, maza vilna (viel Lärm um nichts) RKr. VI, 75. bij man aitas, bij man vilna BW. 7575, 2. treju vilnu lindraciņi: suņa vilnas, kaķa vilnas, aizpē̦rnā kumeliņa 20523, 13. (kumeliņam) liela villa (Var.: spalva) mugurā 29686, 12 var. balta vilna 6924. smalkas vilnas kuodeļā 17330, 3 var. pe̦lē̦ks vilnas ē̦rkulītis Br. 139. guli kâ me̦lnas vilnas ē̦rkulis savē̦lusies 10. tu, māsiņ, villu vērpi BW. 6806. tu gan duomā, ka tur bija liela vilna (dass da viel los war)! Alm. Kaislību varā 66;

2) muku villa, eine Pflanze
("savādas sugas zâle pļavas, kura aiz ļuoti liela valguma slikti nuopļaujama, ja sausas pļavas, ar mē̦sluošanu tikai iznīdējamä); zaķa vilna, Wollgras (eriophorum L.) RKr. II, 71;

3) villas luops Frauenb., Schimpfname für einen faulen Menschen. Zu arm. gełmn "Wolle, Vliess",
lat. vellus "Vliess", ae. wil-mod "Wollstange" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 296f., Trautmann Wrtb. 359.

Avots: ME IV, 593

žagara: sausas žagaras Pas. IX, 481.

Avots: EH II, 816

žagars, žagara BW. 27136 var., Demin. žagariņa Biel. t. dz. 2389, žagarītis BW. 1711, 1 var., die Rute; der (dürre) Ast; Plur. žagari, Ruten (zum Brennen und Schlagen U.), Reisig, Strauch(werk); Zaunholz V.: liepiņas žagariņu BW. 1711, 2 var. vītuola žagariņu 3045. uozuola žagariņš 4589. bē̦rza žagariņš 10717. ērkšķu žagariņu 6621, 5. sluotu žagariem 1149 var. krūma žagarus 33517. rīkstes žagariņus 35330. aiz tā sausa žagariņa 13734 var. maza aizvējiņa nuo tā viena žagarīša 13734 var. kâ zīlīte žagarā 14212 var. žuburaiņu žagariņu 31021. izluocīju bē̦rzu birzi pa vienai žagarai 27136 var. ņem... rīksti, dzen miedziņu žagarā (in den Strauch?) Biel. t. dz. 797. kas tu par ganu, ka tev ne žagara nav ruokā! Frauenb. žagarus dzīt LP. III, 44, Reisig führen. brauksi žagaruos (Reisig holen) BW. 14787. žagaru kaudze, blāķis, ase (Frauenb.), ein Reisighaufen. žagaru gubiņa Br. 143. žagaru cirvis, ein nicht scharfes Beil zum Reisighauen Frauenb. žagaru klēpis, nasta, nuozis (Frauenb.), neslis (Frauenb.). žagaru klucis, ein Klotz, worauf Reisig gehauen wird. žagaru malka, aus Ästen und Baumkronen bestehendes Brennholz. žagaru mežs, ein junger Wald Frauenb. žagaru vīri, Arbeiter, die Reisig hauen ebenda. žagaru žuogs, ein Zaun aus Strauchwerk ebenda. žagarus duot, Ruten geben, (mit Ruten) prügeln. žagarus dabūt, Ruten, Prügel bekommen. Wegen des ž- (für z- ) anscheinend entlehnt aus li. žãgaras "ein dürrer Ast", wozu die Notiz unter zagata und auch Schnetz Idg. Jahrb. XVI, 257.

Avots: ME IV, 785, 786

žeĩcka Karls.,

1) = žeikste 1, žeiga, eine lange Rute U., Nötk., Vīt., (mit eĩ ) Horstenhof, Kegeln, Lenzenhof, Salisb., Wesselshof;

2) eine lange und magere Frau:
nav jau ne˙kāda smukā: sausa un gaŗa kâ žeicka Vīt.;

3) verächtl. Bezeichnung für ein leichtfertiges Frauenzimmer Druw.; ein Schimpfname Trik.

Avots: ME IV, 801

žļadzêt, -u, -ẽju, platschen, plätschern; vom Schall, der beim Waten durch Kot entsteht; triefen: iet, ka (ūdens spainī) žļadz vien AP. iet (pa dubļiem), ka žļadz vien Bauske. cūka ē̦d, ka žļadz vien Erlaa. duodiet sausas drēbes! šitās žļadz vien Gr. - Buschh. ze, kājām le̦di man žļadz V. Egl. Eleģijas 113. žļadzēt žļadz dubļi Warkl.

Avots: ME IV, 814