pussiļķene
‡ pussiļ˜ķene Grünh., eine leere Halbtonne, die ehemals Heringe enthalten hat und zur Zeit anderen Zwekken dient.
Avots: EH II, 334
Avots: EH II, 334
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'siļ' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'siļ' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (9)
siļķains
siļ˜ķaîns, ‡
2) durch Berührung mit Heringen beschmutzt; nach Heringen riechend
Dunika: siļķainas ruokas.
Avots: EH II, 487
2) durch Berührung mit Heringen beschmutzt; nach Heringen riechend
Dunika: siļķainas ruokas.
Avots: EH II, 487
siļķains
siļķe
siļ˜ķe,
1): mieža vārpa guļ kâ s. tīrumā BW. 22283; ‡
4) der Riegel auf dem Rücken eines Mantels
Stenden. Zur Herkunft von r. сельдь s. Itkonen Ann. acad. scient. fenn. (ser. B) XXVII, 58.
Avots: EH II, 487
1): mieža vārpa guļ kâ s. tīrumā BW. 22283; ‡
4) der Riegel auf dem Rücken eines Mantels
Stenden. Zur Herkunft von r. сельдь s. Itkonen Ann. acad. scient. fenn. (ser. B) XXVII, 58.
Avots: EH II, 487
siļķe
siļ˜ķe Wolm., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., siļķe 2 KL, Prl., Nerft, Preili, auch siļķis L., U., RKr. VIII, 103,
1) der Hering
(siļķis Manz. Lettus); ein gesalzener Fisch überhaupt, namentlich der Dorsch Bielenstein Holzb. 6621 (siļķe); der Strömling Kur. Strand n. U., Bielenstein Holzb. 662 (siļķe), Rothof (siļķe): ievas siļķe, der zur Zeit der Faulbaumblüte gefangene Strömling U.; krabu s., der sich von Meerasseln nährt U.; nārstes s., der voll Laich ist U.;
2) dabūsi siļķi ar piecām astēm, du wirst eine Maulschelle bekommen
U.;
3) siļķu kapteine, ein Schimpfwort
U. Zunächst wohl aus li. sil˜kė resp. silkis "Hering" (das leitischer aussehende silce BW. 20233, 2 aus dem Rosittenschen Kr. ist wahrscheinlich fehlerhaft [doch wird auch für Welonen ein silce angegebenj statt. ostle. *siľčę < siļķe), dessen silk- wohl auf sildk- zurückgeht, s. Būga PФB. LXXV, 143, Pedersen Kelt. Gr. I. 72, Fick Wrtb. III 4 , 441, Solmsen KZ. XXXVII, 585.
Avots: ME III, 840
1) der Hering
(siļķis Manz. Lettus); ein gesalzener Fisch überhaupt, namentlich der Dorsch Bielenstein Holzb. 6621 (siļķe); der Strömling Kur. Strand n. U., Bielenstein Holzb. 662 (siļķe), Rothof (siļķe): ievas siļķe, der zur Zeit der Faulbaumblüte gefangene Strömling U.; krabu s., der sich von Meerasseln nährt U.; nārstes s., der voll Laich ist U.;
2) dabūsi siļķi ar piecām astēm, du wirst eine Maulschelle bekommen
U.;
3) siļķu kapteine, ein Schimpfwort
U. Zunächst wohl aus li. sil˜kė resp. silkis "Hering" (das leitischer aussehende silce BW. 20233, 2 aus dem Rosittenschen Kr. ist wahrscheinlich fehlerhaft [doch wird auch für Welonen ein silce angegebenj statt. ostle. *siľčę < siļķe), dessen silk- wohl auf sildk- zurückgeht, s. Būga PФB. LXXV, 143, Pedersen Kelt. Gr. I. 72, Fick Wrtb. III 4 , 441, Solmsen KZ. XXXVII, 585.
Avots: ME III, 840
siļķene
siļķēns
siļķis
siļķots
Šķirkļa skaidrojumā (57)
aptiesāt
aptìesât,
1) tr., verurteilen (von vielen Objekten):
zagļus, visus blēžus. J. Kaln.;
2) aufessen:
aptiesās (werden aufessen), ka nemanīs Blaum. strādnieks pusdienā divas siļķes aptiesāja J. Kaln.
Avots: ME I, 131
1) tr., verurteilen (von vielen Objekten):
zagļus, visus blēžus. J. Kaln.;
2) aufessen:
aptiesās (werden aufessen), ka nemanīs Blaum. strādnieks pusdienā divas siļķes aptiesāja J. Kaln.
Avots: ME I, 131
aste
aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
aukstasinains
aũkstasinaîns, kaltes Blut habend; dafür auch der Gen. Pl. aũkstasiņu: aukstasinainas c'ūskas J. Dr. I, 364. īstais brālis prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes) BW. III, 1, 41; aukstasiņu kustuoņi Pūrs II, 173.
Avots: ME I, 222
Avots: ME I, 222
blinda
brāķēt
II brãķêt, - ēju, [brākât U.] tr., braken, für schlechte, untaugliche Ware erklären, tadeln: siļķes, slīpeŗus brāķēt. preču brāķēšana ieve̦sta Krievijā nuo Pēteŗa Lielā laikiem. re̦ti, re̦ti tie puisīši, kas meitiņas nebrāķē. Aus mnd. wraken.
Avots: ME I, 327
Avots: ME I, 327
gļotīs
iedzeltēt
iesālīt
ìesàlît, tr., einsalzen: gaļu, siļķes. ja kāds piesuola nederīgu lietu, tad viņam atbild: "iesāli citam gadam" Etn. III, 140. Refl. - tiês, sich einsalzen Spr.
Avots: ME II, 62
Avots: ME II, 62
ikrots
kampt
kàmpt [Wolm., Trik., N. - Peb., Jürg., Arrasch, C., PS., Serbigal, kam̂pt 2 Salis, Ruj.], kam̃pt K., [Tr., Bl., Līn.,v Dond., Wandsen, Lautb., Selg., Dunika, Bauske], - pju, - pu, tr., fassen, greifen: zuobi, ar kuŗiem siļķes kampj laupījumu JR. tukšā dūšā tādu malku kampt! ohne etwas gegessen zu haben, solch einen Zug zu tun LP. IV, 6. Refl. - tiês, sich fassen, greifen, sich umarmen: dē̦ls ar lāci - ū˙ja, kâ viņi kampušies - kauli vien krikšķējuši LP. VI, 480. kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JR. III, 77. kampties kaklā, um den Hals fallen: Jāze̦ps kampās Benjamīnam kaklā un raudāja I Mos. 45, 14. [Wohl eine Lautgebärde, wie sie in la. capere "nehmen" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 126) ohne m vorliegt; vgl. auch K. H. Meyer IF. XXXV, 227 ff.]
Avots: ME II, 152
Avots: ME II, 152
kārpa
III kãrpa [Arrasch], Drosth. n. A. X, 1, 213, [kãrps Salis], = kàrba; [= ciba U., Bielenstein Holzb. 358; ein ovales hölzernes Kästchen U.; kãrpa" ganu ciba" Ruj.]: kārpa - nuo plāna dēlīša (uoša, bē̦rza vai apses) gare̦ni apaļā formā saliekts, neliels trauciņš ar ielaistu, kuoka tapiņām iestiprinātu dibe̦nu, ar tādu pašu uzmaucamu vāku. lietuo vis˙vairāk siļķu vai reņģe ielikšanai; cietākuos liek arī sviestu vai ce̦ptu gaļu Dond. n. A. IX, 505. Auch zur Aufbewahrung von Branntwein: vedējene savu līdzatve̦stuo kārpu ar brandavu nuoliek uz galda RKr. XVI, 101; 214. Hängt wohl irgendwie mit kā`rba zusammen.
Avots: ME II, 197
Avots: ME II, 197
ķene
ķene, eine dicke, breiartige Masse: biezputra kâ ķene Lasd.; in Gold. eine Sauce aus Fett und Mehl, die zu gebratenem Schweine- fleisch gegessen wird. Gew. das Demin. ķenĩte, eine Nationalspeise: Kandavā ķenīti taisa nuo ūdenī iekultiem miltiem, kuo katliņā vai pannā uzvāra, sāli ieliekuot. Rundālē ar ķenīti apzīmē vienkāršu nuo miežu miltiem vārītu putru, pie kuŗas vai nu vāruot pieliek taukus, vai arī ē̦duot piestrebj pienu. Kuldīgā ķenīti taisa nuo ūdenī vai pienā iekultiem miežu bīde̦lē̦tiem miltiem, sagraizītiem cūkgaļas un siļķes gabaliem, kuo kuopā pannā pašķidru uzvāra un ē̦d pie sausiem kartupeļiem Etn. I, 2; 57; JK. VI, 50.
Avots: ME II, 365
Avots: ME II, 365
klausīt
klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),
1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;
2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;
3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];
4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.
1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;
2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]
Avots: ME II, 216
1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;
2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;
3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];
4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.
1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;
2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]
Avots: ME II, 216
krastmala
krastmala, - male, - malis, der Rand des Ufers: parādīju raibus cimdus krastmalē stāvē̦dama BW. 12060. siļķes sāk krastmalā nērst.
Avots: ME II, 260
Avots: ME II, 260
līkāt
lìkât [N. - Schwanb. ], -ãju, intr., freqn. zu lìkt, sich wiederholt bücken, gebückt gehen Spr.: viņš līkāja ap savu gultu Tirs. Refl. -tiês, sich bücken und aufrichten und abermals sich bücken und aufrichten, in gebückter Stellung sich abplagen: ap malkas zāģējamiem steķiem līkājas kāds vecītis Latv. snaust nav vaļas, jālīkājas Plūd. viņa līkājās pa ķēķa priekšu Blaum. pa dārzu ve̦ca māte līkājas ap siļķēm, kuŗas uz uoglēm čurēja Austriņš M. Z. 73. ]
Avots: ME II, 485
Avots: ME II, 485
lobīt
luôbît [auch Kr., AP.], -u, -ĩju,
1) tr., schälen, klauben, bolstern:
kartupeļus, zirņus, vēžus, siļķes MWM. IX, 893. tiltiņš nuo luobītiem egles kuokiem A. XX, 163;
[2) mit dem Fusse einen Schlag versetzen:
luobīs pierē zirgs Für. I.] Refl. -tiês,
1) sich schälen, sich ablösen:
kad luabās priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72;
[2) glücken, gelingen
U.] - Subst. luôbîšana, das Schälen; luôbîtãjs, wer schält, ablöst Konv. 2 184.
Avots: ME II, 521
1) tr., schälen, klauben, bolstern:
kartupeļus, zirņus, vēžus, siļķes MWM. IX, 893. tiltiņš nuo luobītiem egles kuokiem A. XX, 163;
[2) mit dem Fusse einen Schlag versetzen:
luobīs pierē zirgs Für. I.] Refl. -tiês,
1) sich schälen, sich ablösen:
kad luabās priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72;
[2) glücken, gelingen
U.] - Subst. luôbîšana, das Schälen; luôbîtãjs, wer schält, ablöst Konv. 2 184.
Avots: ME II, 521
menca
me̦ñca [auch Līn. (li. menkia Klaip. 30, Miežinis)], meñce (li. ménkė), meñcis [Karls.], Popen, N. - Bartau BW. 30810, [me̦ñcs Dunika, Rutzau], der Dorsch RKr. IX, 93, Rojen, Dond., Grob., Salis, Adiamünde: siļķes, me̦ncas (Var.: mences, me̦nci) man vaicāja BW. 30775, 1, 2. [Als ein Kuronismus zu li. meñkas "unbedeutend", vgl. Būga KSn. I, 233 und li. "tiek žuvių, mažų ir didelių, gerų ir menkų (schlechte)" Lit. Mitt. I, 360. Li. meñkas nach Güntert Indog. Ablprobl. 58 vielleicht zu ai. mankú-ḥ "schwächlich"].
Avots: ME II, 601
Avots: ME II, 601
mērce
mḕrce, die Tunke, Sauce: mērces... ē̦d pie biezputrām, tad arī pampaļiem,
A) pie biezputrām:
a) tauku mērce - izkausē̦ti cūku tauki ar gaļas gabaliņiem;
b) sviesta mērce - izkausē̦ts sviests,
c) piena un salda krējuma mērce, kur,ai pieme̦sta sāls;
B) pie sausiem pampaļiem (tādiem, kas nav vārīti zupā:
a) rūguša piena mērce ar pieliktu krējumu un sāli;
b) siļķu sālījuma mērce, pagatavuota nuo siļķu sālījuma un tam pielikta piena vai arī pakrējuma;
c) sviestnīņas Etn. I, 42. uogu sulu mērces Mat. kas viņai liels palika? drusciņ cepeša mērces un apskrubināti kauliņu Degl. Zu mḕrkt.
Avots: ME II, 617
A) pie biezputrām:
a) tauku mērce - izkausē̦ti cūku tauki ar gaļas gabaliņiem;
b) sviesta mērce - izkausē̦ts sviests,
c) piena un salda krējuma mērce, kur,ai pieme̦sta sāls;
B) pie sausiem pampaļiem (tādiem, kas nav vārīti zupā:
a) rūguša piena mērce ar pieliktu krējumu un sāli;
b) siļķu sālījuma mērce, pagatavuota nuo siļķu sālījuma un tam pielikta piena vai arī pakrējuma;
c) sviestnīņas Etn. I, 42. uogu sulu mērces Mat. kas viņai liels palika? drusciņ cepeša mērces un apskrubināti kauliņu Degl. Zu mḕrkt.
Avots: ME II, 617
mērcēt
nemt
nem̂t: kad vienu vārdu iesāk, tad visu dienu viņš ne̦m (spricht lange und weitläufig) Seyershof. viņi katru gadu ir nē̦muši mani (haben über mich Schlechtes gesprochen) ebenda. n. uz strēķa. tüchtig durchschelten ebenda. n. zemē "nuobeigt, nuosist, dabūt savā varā" ebenda. Refl. -tiês: nebij vusu vasaru gaļas, pi kā n. ("pie kā ķerties"); tad pirka siļķes Mahlup. meitai runas ne̦mas ("ruodas") Liepna.
Avots: EH II, 16
Avots: EH II, 16
paķirināt
pārmērcēt
pãrmḕrcêt, tr.,
1) noch einmal weichen, tunken:
siļķes;
2) durchnässen, durchweichen:
lietus mani pārmērcēja Stari 11, 258. lini cieti kâ žagari, nevar mīstīt, kamē̦r nav pārmē̦rcē̦ti Neik. Refl. -tiês, zu sehr, zu lange durchnässt, geweicht werden.
Avots: ME III, 167
1) noch einmal weichen, tunken:
siļķes;
2) durchnässen, durchweichen:
lietus mani pārmērcēja Stari 11, 258. lini cieti kâ žagari, nevar mīstīt, kamē̦r nav pārmē̦rcē̦ti Neik. Refl. -tiês, zu sehr, zu lange durchnässt, geweicht werden.
Avots: ME III, 167
peska
I pe̦ska
1) der Baumschwamm
Ruj., Salisb.; dafür pe̦skus Celm.;
2) etwas Hartes, Vertrocknetes:
sausa, sakaltuse siļķe kâ pe̦ska; cieta maize kâ pe̦ska Burtn. gaļa, kas nav labi izvārījusēs, ir cieta kâ pe̦ska. "vilka kūla" Wessen. Vgl pese I.
Avots: ME III, 203
1) der Baumschwamm
Ruj., Salisb.; dafür pe̦skus Celm.;
2) etwas Hartes, Vertrocknetes:
sausa, sakaltuse siļķe kâ pe̦ska; cieta maize kâ pe̦ska Burtn. gaļa, kas nav labi izvārījusēs, ir cieta kâ pe̦ska. "vilka kūla" Wessen. Vgl pese I.
Avots: ME III, 203
piesālīt
precinieks
preciniẽks, preceniẽks, precniẽks,
1) der Händler, Krämer, Kaufmann:
siļķu precenieks, Heringskaufmann Manz. Lettus. kas piede̦r muižniekam ne̦sāt, tuo ne̦sā namnieks un precenieks Manz. rīdzeniekus tautas dziesmas daudzina... par "preceniekiem" jeb "kaupmaņiem" PS. Novgorodā daudz vācu precinieku nuometās Launitz Stāsti 25;
2) f. -niẽce, der Freier, Werber, die -in:
puisis, nuolūkuojis meitu, kuŗu gribēja precēt, uzlūdza kādu ve̦cāku vīru sev par "precinieku" BW. III, 1, S. 57. precenieki bija: brūtgāna tē̦vs, māte vai tuvākie brūtgāna radi ebenda 25. istabā preceniece sāka stāstīt, ka meklējuot kādu zudušu luopiņu val kādu izbē̦gušu sievieti ebenda 16. pirmuos preceniekuos jeb derībās mēdza braukt brūtgāna tē̦vs ebenda 38. uotruos preceniekuos jeb pūra vedējuos brauca tuo sestdienu priekš laulāšanas ebenda 39. "precniekus" (precības) dzert brūtgāns nebrauca viens pats FBR. VII, 57. pēc bruokasta precenieks, vīrietis nuo brūtgāna puses, "saderināja" jaunuo pāri BW. III, 1, S. 76. brīnums, cik ilgi Rasa knakstās . . ., bet precnieks jau viņš nav A. v. J. 1900, S. 490.
Avots: ME III, 385
1) der Händler, Krämer, Kaufmann:
siļķu precenieks, Heringskaufmann Manz. Lettus. kas piede̦r muižniekam ne̦sāt, tuo ne̦sā namnieks un precenieks Manz. rīdzeniekus tautas dziesmas daudzina... par "preceniekiem" jeb "kaupmaņiem" PS. Novgorodā daudz vācu precinieku nuometās Launitz Stāsti 25;
2) f. -niẽce, der Freier, Werber, die -in:
puisis, nuolūkuojis meitu, kuŗu gribēja precēt, uzlūdza kādu ve̦cāku vīru sev par "precinieku" BW. III, 1, S. 57. precenieki bija: brūtgāna tē̦vs, māte vai tuvākie brūtgāna radi ebenda 25. istabā preceniece sāka stāstīt, ka meklējuot kādu zudušu luopiņu val kādu izbē̦gušu sievieti ebenda 16. pirmuos preceniekuos jeb derībās mēdza braukt brūtgāna tē̦vs ebenda 38. uotruos preceniekuos jeb pūra vedējuos brauca tuo sestdienu priekš laulāšanas ebenda 39. "precniekus" (precības) dzert brūtgāns nebrauca viens pats FBR. VII, 57. pēc bruokasta precenieks, vīrietis nuo brūtgāna puses, "saderināja" jaunuo pāri BW. III, 1, S. 76. brīnums, cik ilgi Rasa knakstās . . ., bet precnieks jau viņš nav A. v. J. 1900, S. 490.
Avots: ME III, 385
pukšķēt
pukšķêt, pukšêt Lis., -u, -ẽju,
1) klopfen, pochen; stöhnen, klagen;
lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. pieēdis -vē̦de̦rs pukšķ vien Spr. pukšķi, vaidi, māmulīte! BW. 14990 var. saimeniece siļķi cepa pukšķē̦dama, stęnę̄dama 33431 var.;
2) von den einem Igel eigenen Lauten:
viņš pukš kâ ezis pa gārsām Wessen, Salis;
3) pukšêt, murmeln
Jürg., PS. - Subst. pukš(ķ)êšana, das Klopfen, Pochen, Stöhnen, Klagen : automōbilis tuvuojās ... ar tik negantu pukšķēšanu un krākšanu Dz. V. ar savu nuopūšanuos, ar savu pukšķēšanu viņš mūs visus nuospieda Vēr. I, 1238.
Avots: ME III, 404
1) klopfen, pochen; stöhnen, klagen;
lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. pieēdis -vē̦de̦rs pukšķ vien Spr. pukšķi, vaidi, māmulīte! BW. 14990 var. saimeniece siļķi cepa pukšķē̦dama, stęnę̄dama 33431 var.;
2) von den einem Igel eigenen Lauten:
viņš pukš kâ ezis pa gārsām Wessen, Salis;
3) pukšêt, murmeln
Jürg., PS. - Subst. pukš(ķ)êšana, das Klopfen, Pochen, Stöhnen, Klagen : automōbilis tuvuojās ... ar tik negantu pukšķēšanu un krākšanu Dz. V. ar savu nuopūšanuos, ar savu pukšķēšanu viņš mūs visus nuospieda Vēr. I, 1238.
Avots: ME III, 404
pukstēt
pukstêt,
2): tās ēda pukstē̦damas Godi V.-Kursā 72; klagen, stöhnen Wahnen:
sieva guļ slima, pukst un vaida vien Pas. XII, 150 (aus NB.). Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988. saimeniece siļķi cepa pukstē̦dama, ste̦nē̦dama. vai tu puksti, vai tu steni, drusciņ gaļas ar vajaga BW. 33431.
Avots: EH II, 322
2): tās ēda pukstē̦damas Godi V.-Kursā 72; klagen, stöhnen Wahnen:
sieva guļ slima, pukst un vaida vien Pas. XII, 150 (aus NB.). Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988. saimeniece siļķi cepa pukstē̦dama, ste̦nē̦dama. vai tu puksti, vai tu steni, drusciņ gaļas ar vajaga BW. 33431.
Avots: EH II, 322
pušmuca
raut
raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,
1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;
2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;
3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;
4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;
5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;
6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,
1) einander ziehen;
2) zanken, streiten;
3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;
4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;
5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;
6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,
1) der Zank, Streit;
2) das Geringerwerden;
3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;
4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,
1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;
3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.
Avots: ME III, 490, 491
1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;
2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;
3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;
4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;
5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;
6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,
1) einander ziehen;
2) zanken, streiten;
3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;
4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;
5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;
6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,
1) der Zank, Streit;
2) das Geringerwerden;
3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;
4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,
1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;
3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.
Avots: ME III, 490, 491
reņģe
reņ̃ģe: auch Ermes, Lieven-Bersen, Selg., Smilt., Trik., (mit èņ) AP., Veļķi (unbek. [in der gewöhnlichen Bed.] in Dunika [wo dafür strimala ], Popen und Windau [wo dafür siļķe ]); r. man vē̦de̦ra baruotāj[a] BW. 30834. le̦dus od. ūdeņa r. Kaugurciems, ein sehr magerer Strömling; ravas r. ebenda, ein in der rava lebender Strömling.
Avots: EH II, 366
Avots: EH II, 366
reņģe
reņ̃ģe Wolm. u. a., reņ̂ģe 2 N.-Bartau, rèņģe Jürg., N.-Peb., der Strömling, (Ostsee)hering (clupea harengus L.) RKr. IX, 93; Natur. XXXVII, 53: dūmu (od. žāvē̦tas) reņģes U., geräucherte Strömlinge; lāpu r., grosse Strömlinge, wie sie im Mai gefangen werden U., Bielenstein Holzb. 661; se̦lgas r., Herbstströmlinge U., Bielenstein Holzb. 661; strīku r., magere Strömlinge U. reņ̂ge 2 Dunika, ein gewisser Fisch (nicht der Strömling). Liv. (livl.) reńģ dass. dürfte (vgl. Thomsen Beröringer 275) zunächst aus dem Le. entlehnt sein. Etwa durch kurische Vermittelung auf d. Hering beruhend? Zu kur. e aus i vgl. klešs und dvãlekts und zur Bed. le. siļķe "Hering": liv. siľk "Strömling".
Avots: ME III, 512
Avots: ME III, 512
sablīvēt
sablĩvêt, tr., fest, dicht zusammenstopfen, zusammenpacken Seew. n. U., zusammenfleihen Biel. n. U.: viļņu sablīvē̦tais smilšu kuls Latv. uzbeŗ kārtu grantes un tuo labi sablīvē Būvmācība 12. tu tuo malku esi tâ sablīvējis, ka uguns ne˙maz nede̦g Wain. sēnes krietni jāsablīvē; tad tās labāk stāvēs Dond. izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā LP. IV, 181. braucēji sablīvē̦ti kâ siļķes (im Wagen) R. Sk. I, 141. viņi dzīvuo sablīvē̦ti cits pie cita kâ uostas pāļi Zalktis II, 62. sanesi visus krē̦slus ģē̦rbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā! LP. VI, 505. Refl. -tiês, sich zusammentun, sich dicht aneinanderstellen, sich sacken (von Gebäuden Biel. n. U.): cilvē̦ki sablīvējās lielpilsē̦tās MWM. IX, 938. sniegs piekrastēs sablīvējas; le̦di sablīvējas lieluos blāķuos Fest. vīriešu pulciņš, kuŗš bij cieši sablīvējies ap šņukstuošuo slīpernieku Latv. grē̦da sablīvējusēs Konv. 2 1414.
Avots: ME III, 595
Avots: ME III, 595
sagrabēt
sagrabêt,
1) intr., vor Alter klapperig werden, verfallen:
ve̦cs, sagrabējis skapis LA. ve̦ci puiši sagrabēj[u]ši kâ ve̦cās siļķu mucas BW. 30102;
2) tr., zusammenschwatzen:
diezin kuo jūs vēl nesagrabēsiet Alm. Kaislību varā 129.
Avots: ME II, 627
1) intr., vor Alter klapperig werden, verfallen:
ve̦cs, sagrabējis skapis LA. ve̦ci puiši sagrabēj[u]ši kâ ve̦cās siļķu mucas BW. 30102;
2) tr., zusammenschwatzen:
diezin kuo jūs vēl nesagrabēsiet Alm. Kaislību varā 129.
Avots: ME II, 627
sālags
sālīms
sālīms (li. sólymas bei Būga Izv. XVII, 1, 37) N.-Sessau n. U., Remten, Blieden, Neuenb., Schlock, sālims Salisb., sâlîms 2 Kurs., die Salzlake: sālims - ūdens, kas zem sālīta sviesta sakrājies Etn. I, 42. labāku pavalgu ne˙maz nevarēja ieduomāties par siļķu sālīmu Janš. Bandavā II, 386. ar reņģu sālimu A. Melnalksnis Mazsalaca 51. - miltu sālims, eine Speise aus Wasser, Mehl, Fett und kleinen Fleischstücken Etn. I, 42. gaļas sālims, eine Speise aus gekochtem, ungeräuchertem Fleisch, Gedärmen, Nieren und Leber ebenda.
Avots: ME III, 802
Avots: ME III, 802
sālīt
sàlît Wolm. u. a., sàlît 2 Prl., -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,
1) salzen:
gaļu, zivis.- Part. praet. pass. sàlîts,
a) salzig
Salis, Ulpisch: putra šuodien sālīta Serbigal n. FBR. IV, 56;
b) fig., salzig, gepfeffert; teuer:
mājenieki pacienā panāksniekus ar juo sālītām ... dziesmām BW. III, I, 23. sālīti juoki Apsk. v. J. 1905, S. 547;
2) schlagen
Celm. Refl. -tiês, sich salzen Spr. - Subst. sàlĩjums,
1) das einmalige Salzen;
2) die Salzlake
U.: jāielej . . . kaklā siļķu vai gaļas sālījums Etn. IV, 120; die geronnene Flüssigkeit der Fleischbrühe, Gallerte Kronw. n. U.: tu drebi kâ teļa sālījums, du zitterst wie eine Kalbsgallerte U.
Avots: ME III, 802
1) salzen:
gaļu, zivis.- Part. praet. pass. sàlîts,
a) salzig
Salis, Ulpisch: putra šuodien sālīta Serbigal n. FBR. IV, 56;
b) fig., salzig, gepfeffert; teuer:
mājenieki pacienā panāksniekus ar juo sālītām ... dziesmām BW. III, I, 23. sālīti juoki Apsk. v. J. 1905, S. 547;
2) schlagen
Celm. Refl. -tiês, sich salzen Spr. - Subst. sàlĩjums,
1) das einmalige Salzen;
2) die Salzlake
U.: jāielej . . . kaklā siļķu vai gaļas sālījums Etn. IV, 120; die geronnene Flüssigkeit der Fleischbrühe, Gallerte Kronw. n. U.: tu drebi kâ teļa sālījums, du zitterst wie eine Kalbsgallerte U.
Avots: ME III, 802
sānkoki
sãnkùoki: die Seitenhölzer des Rahmens, den man auf einen Bauernwagen od. -schlitten legt, um mehr aufladen zu können A.-Rahden, Draw., Fehsen, Lenzenhof, Neuhausen, Rönnen: liec siena klēpi vairāk uz sānkuokiem, lai ve̦zums iznāk platāks! Fehsen; die Balken od. Bretter der Seitenwände eines Gebäudes Daudsewas, Lemb.: ja kūtī taisa būdu aitām vai cūkām un pietrūkst kuoku kādam būdas sānam, tad saka: man pietrūka vēl sānkuoku Orellen; guovju siļu ierīcei kūtī var būt savi sānkuoki Draw.
Avots: EH XVI, 471
Avots: EH XVI, 471
savērt
savẽrt,
1) leicht zusammennähen, heften, trakeln
U., Spr., Mag. XIII, 2, 59: saver... ar diedziņu villainīti! BW. 17049 var. saver manas villānītes! RKr. XVI, 165;
2) aufreihen
Spr.: auklā savē̦rtas... krelles Antrōp. II. 97. savērt kuo virknē, brālis... saveŗ (galvas) uz auklas LP. IV, 57. siļķes savērt saitītē Alm. Kaislību varā 138;
3) (ein Tor) zumachen
Spr.: ej, brālīti, saver (Var.: aizver) vārtus! BW. 14317 var.;
4) (die Tür zumachend in der Tür) einklemmen
Dond. u. a.: kad kāju saver durvīs, tad kāds mirst LP. VII, 416. Subst. savē̦rums, Zusammengereihtes: nuo šī nesakarīgā vārdu savē̦ruma Vēr. II, 733. viegls savē̦rums "Fadenschlag" Brasche.
Avots: ME III, 786
1) leicht zusammennähen, heften, trakeln
U., Spr., Mag. XIII, 2, 59: saver... ar diedziņu villainīti! BW. 17049 var. saver manas villānītes! RKr. XVI, 165;
2) aufreihen
Spr.: auklā savē̦rtas... krelles Antrōp. II. 97. savērt kuo virknē, brālis... saveŗ (galvas) uz auklas LP. IV, 57. siļķes savērt saitītē Alm. Kaislību varā 138;
3) (ein Tor) zumachen
Spr.: ej, brālīti, saver (Var.: aizver) vārtus! BW. 14317 var.;
4) (die Tür zumachend in der Tür) einklemmen
Dond. u. a.: kad kāju saver durvīs, tad kāds mirst LP. VII, 416. Subst. savē̦rums, Zusammengereihtes: nuo šī nesakarīgā vārdu savē̦ruma Vēr. II, 733. viegls savē̦rums "Fadenschlag" Brasche.
Avots: ME III, 786
sīkzivtiņa
silce
silt
skablīca
šķirot
šķiruôt, einteilen, sortieren: sievietes siļķes šķiruo Norv. 121. viņš, kâ re̦dzams, daudz nešķiruo (er ist nicht wählerisch) Vēr. I, 1081. sukā vai šķiruo matus Konv. 2 1706. Refl. -tiês, sich absondern, abteilen, sich schichten. - Subst. šķiruôšana, das Einteilen; das Sortieren: dažādu darbības veidu šķiruošana Vēr. II, 162; šķiruôšanâs, das Sichabsondern, Sichentzweien: šķiruošanās dažudažādās kārtās A. v. J. 1900, S. 470. intelliģencē... radusies šķiruošanās Vēr. II, 894.
Avots: ME IV, 46
Avots: ME IV, 46
slāna
slānīt
slànît,
1): zusammenwerfen
(mit à ) Nötk.; slàna kâ siļķes mucā Horstenhof. viņi slânī 2 žagarus malkai virsū Seyershof;
3): auch AP., N.-Peb., (mit à 2 ) Stom., (mit â 2 ) Frauenb., Seyershof, (slânet 2 ) Strasden.
Avots: EH II, 523
1): zusammenwerfen
(mit à ) Nötk.; slàna kâ siļķes mucā Horstenhof. viņi slânī 2 žagarus malkai virsū Seyershof;
3): auch AP., N.-Peb., (mit à 2 ) Stom., (mit â 2 ) Frauenb., Seyershof, (slânet 2 ) Strasden.
Avots: EH II, 523
slapināt
slapinât (li. šlãpinti) Dunika u. a., tr., nass, feucht machen: ūdris savu smuku spalvu ūdenī slapināja BW. 12433. lietus nāce, nu tas mani slapinās (Var.: slacinās) 14178. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja (welches Tränen hervorrief)? 1008. - slapināmā putra, Fettgrütze Dond. - slapinām[ai]s Ahs., Dond. (gespr.: slapnams), eine Tunke aus saurer Milch und Sahne: saimei pusdienā būs sausi rāceņi ar izce̦ptu siļķi un slapināmu Ahs. - Refl. -tiês, sich nass, feucht machen.
Avots: ME III, 916
Avots: ME III, 916
svīst
svîst, svîstu, svîdu,
1) (li. svysti "zu glänzen beginnen") anbrechen, hervorbrechen (vom Licht), tagen
U.: gaisma svīst, der Tag bricht an U., Mag. XX, 3, 68, 70; LP. VII, 620; JR. IV, 38, Saikava. saulītei svīstuot, mit Tagesanbruch U.;
2) beschlagen
(intr.): luogi svīst Saikava. mēs liekam iekšluogus... jaunā mēnesī, un mums viņine˙kad nesvīsč Kaudz. M. 93;
3) schwitzen:
tu tâ svīsti, it kâ siļķes būtu saēdies! Etn. II, 45. ruoze svīst Br. 175. - Subst. svîšana,
1) das Tagen, Anbrechen:
gaismas svīšana A. XX,140;
2) das Beschlagen:
luogu svīšana;
3) das Schwitzen;
svîdums,
1) das Tagen, die Morgendämmerung:
rīta pirmais svīdums Rainis Uguns un nakts 9;
2) das Schwitzen, der Schweiss:
pulki darba svīdumā Janš. L. Brīv. 9.; svîdẽjs, wer schwitzt. In der Bed. 3 und 2 nebst sviêdri und sveidêt zu ai. svídyati oder svēdatē "schwitzt", svēda-ḥ av. xvaēda-, arm. irtn. gr. ι'δώς (mit ī), lat. sūdor. and. swēt, cymr. chwys "Schweiss", ahd. swizzen "schwitzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 521, Pedersen KZ. XXXVI, 288, Zubatý Sborn. fil. II, 531, Boisacq Dict. 366. In der Bed. 1 nebst sviesties wohl zu li. svidė´ti "glänzen", svidùs "blank", lat. sūdum "der klare Himmelsraum" u. a., s. Walde l. c. 520 und Meillet E svaidît II.
Avots: ME III, 1164
1) (li. svysti "zu glänzen beginnen") anbrechen, hervorbrechen (vom Licht), tagen
U.: gaisma svīst, der Tag bricht an U., Mag. XX, 3, 68, 70; LP. VII, 620; JR. IV, 38, Saikava. saulītei svīstuot, mit Tagesanbruch U.;
2) beschlagen
(intr.): luogi svīst Saikava. mēs liekam iekšluogus... jaunā mēnesī, un mums viņine˙kad nesvīsč Kaudz. M. 93;
3) schwitzen:
tu tâ svīsti, it kâ siļķes būtu saēdies! Etn. II, 45. ruoze svīst Br. 175. - Subst. svîšana,
1) das Tagen, Anbrechen:
gaismas svīšana A. XX,140;
2) das Beschlagen:
luogu svīšana;
3) das Schwitzen;
svîdums,
1) das Tagen, die Morgendämmerung:
rīta pirmais svīdums Rainis Uguns un nakts 9;
2) das Schwitzen, der Schweiss:
pulki darba svīdumā Janš. L. Brīv. 9.; svîdẽjs, wer schwitzt. In der Bed. 3 und 2 nebst sviêdri und sveidêt zu ai. svídyati oder svēdatē "schwitzt", svēda-ḥ av. xvaēda-, arm. irtn. gr. ι'δώς (mit ī), lat. sūdor. and. swēt, cymr. chwys "Schweiss", ahd. swizzen "schwitzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 521, Pedersen KZ. XXXVI, 288, Zubatý Sborn. fil. II, 531, Boisacq Dict. 366. In der Bed. 1 nebst sviesties wohl zu li. svidė´ti "glänzen", svidùs "blank", lat. sūdum "der klare Himmelsraum" u. a., s. Walde l. c. 520 und Meillet E
Avots: ME III, 1164
telst
I tèlst Smilt., Wolmarshof, (mit èl 2) Gr.-Buschh., Warkl., telst Etn. IV, 166, Ruhental n. Etn. I, 31, Wessen, -šu, -su, (mit einem Mal) viel, gierig trinken, saufen; auch: viel essen Wessen: pieēdies dūšīgi siļķu, tagad telš tik tuo ūdeni Wessen. telš kâ zirgs - izdzers visu spani ūdeņa! Gr.-Buschh. līdz pusnaktij Šķutums telsa vienā telšanā pa Lē̦rumiņu (Name einer Schenke) Seibolt. Vgl. telzt I.
Avots: ME IV, 160
Avots: ME IV, 160
treinis
II treinis (li. treinis "Drittel" bei Bezzenberger BGLS. 333), das Drittel (mit eĩ) Katzd.; das Drittel einer Masseinheit (z. B. 1/3 Kubikfaden Holz [mit eĩ] Schrunden, 1/3 [in Assiten: 1/4] einer Heringstonne); "eine kleine Heringstonne" (mit eĩ) Kalleten; "1/4 Kubikfaden (Holz)" Etn. III, 107, Assiten, Hasenpot, Neuhausen: nuopirku treini siļķu. ce̦turksni malkas pirkt mums par maz, pusass par daudz, tāpēc pirksim treini Katzd. Nebst li. treĩnas "ein Drittel" zu trîs "drei".
Avots: ME IV, 228
Avots: ME IV, 228
ūds
vezis
vezis, ein Korb Dond., Selg., Stenden, Wandsen; ein Korb mit einem Deckel Für. I; ein zugedeckter Korb Depkin n. U.; ein Hühnerkorb L., Depkin n. U.; ein aus Pergeln geflochtener Korb Markgrafen; ein Deckelkorb für feineren Frauenschmuck Kabillen n. Bielenstein Holzb. 366; ein rundes, aus Haselrinde geflochtenes Körbchen mit geradem Boden, ohne Deckel und Griff, zum Mehltragen gebraucht Frauenb.; ein ovales Behältnis aus Birkenrinde (vezītis) Iw.; = ciba Windau; Demin. vezītis Senten, vezīte, ein Körbchen (n. u. scheint in Livl. nicht bekannt): baltmaize bij ... salikta vezī Jaun. mežk. 182. Grieta atliek šujamuo vezītē Upītis St. 61. vežuos ievāza siļķes, darbiniekus sūtuot uz muižu lieciniekuos Windau. Etwa (als "Tracht" oder "zum Tragen Dienendes") zur Wurzel von ve̦z(u)ms? Vgl. zur Bed, av. vazya- "Last, Tracht", ai. vāha-ḥ "lragend", gr. pamphyl.; Ƒεχέτω "er soll bringen", lat. vehere "falrren, tragen, bringen", ae. wegan "bringen".
Avots: ME IV, 546, 547
Avots: ME IV, 546, 547
zaļēdams
zaļš
zaļš (li. žãlias "grün; roh, ungekocht", apr. saliga-n "grün"),
1) grün:
zaļš kâ maurs Br. 143. zaļa žagata 75. zaļais zuobentiņš 397. zila, zaļa uguntiņa 210. kab tu ar zaļiem guņiem sade̦gtu! Zbiór XV, 191. zili, zaļi dūmi kūp BW. 8905 var. zaļa puķīte Kaudz. M. 12. tie (Kiefern, Fichten) zaļ[i] ziemu, vasariņu BW. 12224, 2. kam es sē̦tu rudzu lauku, ka tas zaļi nezaļuotu? Biel. t. dz. 822. zaļi mirdzuošs zīds A.XX, 253. zaļi mīksts mauriņš MWM. VIII, 447. zaļi ze̦ltains tauriņš R.Sk. II, 29. zaļam palikt nuo e̦rrastībām Purap. Kkt. 142. zaļš vien gar acīm nuogāja JK. II, 96, Frauenb. u. a., von grosser Anstrengung, heftigem Schreck u. s. w. gesagt. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. Upītis J. l. 28. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 28. dē̦ls tik tura, lai zaļš acīm me̦tas LP. IV, 42. man acis... bij za. ļas, man ļuoti slikti bij ap dūšu Plūd. LR. III, 62. gaida sieva, gaida bē̦rni zaļas acis gruozīdami BW. 30529. - zaļā muiža, der Wald (scherzhaft) Kav. zaļā ce̦turtdiena od. ce̦turta Stari I, 232, der Gründonnerstag. zaļa gaisma, die hellwerdende Dämmerung vor Sonnenaufgang an Wintermorgen Frauenb.: zaļa gaisma ausa BW. 816, 4; 20070; 30006, 9. zaļa diena ausa 13899; 19960;
2) frisch, unfertig,.. unreif, roh
U.: zaļi ābuoli, unreife Apfel. zaļas uogas. zaļi rāceņi Dond., Wessen. zaļa gaļa U., Bers., Dond., Frauenb., Laud., Salis, Sessw., Wessen, rohes Fleich; (in Dunika) geräuchertes, aber ungekochtes Salzfleisch. gabals zaļa šķiņķa Janš. Mežv. ļ. II, 79. zaļa siļķe Dunika, ungebratener Hering. zaļas reņģes Adiamünde, Salis, gesalzene, roh zu essende Strömlinge. zaļa putra Kav., nicht gargekochte Grütze. zaļas (jē̦las) uolas Kreuzb. zaļa maize, nicht recht ausgebackenes, rohes Brot Warkh.: zaļas (Var.: jē̦las) maizes cepējiņu BW. 18659, 13 var. zaļi rudzi (nicht ausgetrockneter Roggen) dzirnavām 8245. zaļa malka Bers., Frauenb., Laud., Warkl., ungenügend getrocknetes Holz: krāsnī iebāzis zaļu malku LP. VI, 751. citiem dedza zaļa malka Biel. 1669. (skalus) zalus dedzināju BW. 7316. šķirsts nuo zaļiem dēļiem. zaļi diegi, ungebleicht Garn U., A.Ottenhof, Ruj., Segewold;
3) gesund, kräftig, stark
Frauenb.: zaļš cilvē̦ks Frauenb. jaunam jau tā sirds zaļa ebenda;
4) lustig, sorglos: kruodziniekam zaļa dzīve MWM. VI, 311. zaļa izdzīve Kaudz. M. 181. sākuši zaļi dzīvuot: ē̦duši, dejuši LP. III, 85. ieve̦duši meitas... un dzīvuojuši zaļi 1V, 228. zaļa diena, ein guter Tag, eine Zeit, da es gut geht
Frauenb.;
5) "?": zaļa ruoka, slaida valuodiņa RKr. VI, sak. v. 681. - Subst. zaļums (li. žaliumas), das Grünsein, das Grüne:
lapu zaļums (Chlorophyll) MWM. VII, 714; Plur. zaļumi,
a) das Grüne (in der Natur), das Grünwerk; das Gemüse
Frauenb.: pastaigāt pa zaļumiem LP. VII, 183. iziet zaļumuos Dr. ārpus pilsē̦ta spēlējas bē̦rni pa zaļumiem LP. VI, 599. pajūgs un... zirgi... bija puškuoti zaļumiem BW. III, 1, S. 9. vasarā zirgs dabū zaļumus (frisches Gras), rudenī negrib ēst sienu Ahs.;
b) das Grünfest, ein Fest im Grünen, unter freiem Himmel
Frauenb., Saikava u. a. Zu zelˆt.
Avots: ME IV, 687, 688
1) grün:
zaļš kâ maurs Br. 143. zaļa žagata 75. zaļais zuobentiņš 397. zila, zaļa uguntiņa 210. kab tu ar zaļiem guņiem sade̦gtu! Zbiór XV, 191. zili, zaļi dūmi kūp BW. 8905 var. zaļa puķīte Kaudz. M. 12. tie (Kiefern, Fichten) zaļ[i] ziemu, vasariņu BW. 12224, 2. kam es sē̦tu rudzu lauku, ka tas zaļi nezaļuotu? Biel. t. dz. 822. zaļi mirdzuošs zīds A.XX, 253. zaļi mīksts mauriņš MWM. VIII, 447. zaļi ze̦ltains tauriņš R.Sk. II, 29. zaļam palikt nuo e̦rrastībām Purap. Kkt. 142. zaļš vien gar acīm nuogāja JK. II, 96, Frauenb. u. a., von grosser Anstrengung, heftigem Schreck u. s. w. gesagt. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. Upītis J. l. 28. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 28. dē̦ls tik tura, lai zaļš acīm me̦tas LP. IV, 42. man acis... bij za. ļas, man ļuoti slikti bij ap dūšu Plūd. LR. III, 62. gaida sieva, gaida bē̦rni zaļas acis gruozīdami BW. 30529. - zaļā muiža, der Wald (scherzhaft) Kav. zaļā ce̦turtdiena od. ce̦turta Stari I, 232, der Gründonnerstag. zaļa gaisma, die hellwerdende Dämmerung vor Sonnenaufgang an Wintermorgen Frauenb.: zaļa gaisma ausa BW. 816, 4; 20070; 30006, 9. zaļa diena ausa 13899; 19960;
2) frisch, unfertig,.. unreif, roh
U.: zaļi ābuoli, unreife Apfel. zaļas uogas. zaļi rāceņi Dond., Wessen. zaļa gaļa U., Bers., Dond., Frauenb., Laud., Salis, Sessw., Wessen, rohes Fleich; (in Dunika) geräuchertes, aber ungekochtes Salzfleisch. gabals zaļa šķiņķa Janš. Mežv. ļ. II, 79. zaļa siļķe Dunika, ungebratener Hering. zaļas reņģes Adiamünde, Salis, gesalzene, roh zu essende Strömlinge. zaļa putra Kav., nicht gargekochte Grütze. zaļas (jē̦las) uolas Kreuzb. zaļa maize, nicht recht ausgebackenes, rohes Brot Warkh.: zaļas (Var.: jē̦las) maizes cepējiņu BW. 18659, 13 var. zaļi rudzi (nicht ausgetrockneter Roggen) dzirnavām 8245. zaļa malka Bers., Frauenb., Laud., Warkl., ungenügend getrocknetes Holz: krāsnī iebāzis zaļu malku LP. VI, 751. citiem dedza zaļa malka Biel. 1669. (skalus) zalus dedzināju BW. 7316. šķirsts nuo zaļiem dēļiem. zaļi diegi, ungebleicht Garn U., A.Ottenhof, Ruj., Segewold;
3) gesund, kräftig, stark
Frauenb.: zaļš cilvē̦ks Frauenb. jaunam jau tā sirds zaļa ebenda;
4) lustig, sorglos: kruodziniekam zaļa dzīve MWM. VI, 311. zaļa izdzīve Kaudz. M. 181. sākuši zaļi dzīvuot: ē̦duši, dejuši LP. III, 85. ieve̦duši meitas... un dzīvuojuši zaļi 1V, 228. zaļa diena, ein guter Tag, eine Zeit, da es gut geht
Frauenb.;
5) "?": zaļa ruoka, slaida valuodiņa RKr. VI, sak. v. 681. - Subst. zaļums (li. žaliumas), das Grünsein, das Grüne:
lapu zaļums (Chlorophyll) MWM. VII, 714; Plur. zaļumi,
a) das Grüne (in der Natur), das Grünwerk; das Gemüse
Frauenb.: pastaigāt pa zaļumiem LP. VII, 183. iziet zaļumuos Dr. ārpus pilsē̦ta spēlējas bē̦rni pa zaļumiem LP. VI, 599. pajūgs un... zirgi... bija puškuoti zaļumiem BW. III, 1, S. 9. vasarā zirgs dabū zaļumus (frisches Gras), rudenī negrib ēst sienu Ahs.;
b) das Grünfest, ein Fest im Grünen, unter freiem Himmel
Frauenb., Saikava u. a. Zu zelˆt.
Avots: ME IV, 687, 688
žaudekle
žaunas
žaũnas (li. žiáunos "Backenknocken, Kiefer"),
1) Fischkiefern
St., die Fischkieme U.: zivis... sarkanām žauniņām BW. 35257. siļķu žaunas mē̦tājas pa visām pagaldēm Frauenb.;
2) der Kiefer
U.; die Kinnlade St., U., Stenden; die Backenknocken U.; "vieta starp žuokliem" Siuxt; der Mund, das Maul (pejorativ): man te tās žaunas sāp Stenden. vilks atplēšžaunas līdz ausīm JK. V, 1, 16. citam (vilkam) iegrūž... pagali atple̦stās žaunās Janš. Mežv. ļ. II, 502. man dziesmiņa iedziedāta, tu vēl žaunas (Var.: lūpas) kustināji BW. 877 var. dabuosi par žaunām, wirst auf den Mund bekommen Mag. XIII, 2, 45. pielūkuo, ka nedabū pa žaunām! MWM. VII, 884. saturi tu savas žaunas (halte deinen Mund)! Alm. kad tu labāk turē̦tu savas žaunas! A. Brigader Ausmā 17. dabūsi zipsnas, ja neturēsi žaunas! Alksnis-Zundulis. turi savas žaunas cieti labāk, ka nedabuoni Frauenb. lai pievalda... žaunas A. XXI, 757. palaist žaunas Celm. Zu bulg. žùna "Lippe, Lefze", aksl. žujo, "kaune", ae. cèowan, ahd. kiuuan "kauen", mnl. coon "Kiefeŗ Kinnbacken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 642, Trautmann Wrtb. 372, Zubatý IFA. III, 162, Bezzenberger GGA. v. J. 1896, S. 966, Mladenov Idg. Jahrb. IX, 213, Būga KZ. LI, 117 und Tiž. I, 406.
Avots: ME IV, 791
1) Fischkiefern
St., die Fischkieme U.: zivis... sarkanām žauniņām BW. 35257. siļķu žaunas mē̦tājas pa visām pagaldēm Frauenb.;
2) der Kiefer
U.; die Kinnlade St., U., Stenden; die Backenknocken U.; "vieta starp žuokliem" Siuxt; der Mund, das Maul (pejorativ): man te tās žaunas sāp Stenden. vilks atplēšžaunas līdz ausīm JK. V, 1, 16. citam (vilkam) iegrūž... pagali atple̦stās žaunās Janš. Mežv. ļ. II, 502. man dziesmiņa iedziedāta, tu vēl žaunas (Var.: lūpas) kustināji BW. 877 var. dabuosi par žaunām, wirst auf den Mund bekommen Mag. XIII, 2, 45. pielūkuo, ka nedabū pa žaunām! MWM. VII, 884. saturi tu savas žaunas (halte deinen Mund)! Alm. kad tu labāk turē̦tu savas žaunas! A. Brigader Ausmā 17. dabūsi zipsnas, ja neturēsi žaunas! Alksnis-Zundulis. turi savas žaunas cieti labāk, ka nedabuoni Frauenb. lai pievalda... žaunas A. XXI, 757. palaist žaunas Celm. Zu bulg. žùna "Lippe, Lefze", aksl. žujo, "kaune", ae. cèowan, ahd. kiuuan "kauen", mnl. coon "Kiefeŗ Kinnbacken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 642, Trautmann Wrtb. 372, Zubatý IFA. III, 162, Bezzenberger GGA. v. J. 1896, S. 966, Mladenov Idg. Jahrb. IX, 213, Būga KZ. LI, 117 und Tiž. I, 406.
Avots: ME IV, 791
zvērināt
II zvērinât, fakt. zu zvē̦ruôt,
1) anfeuern, Feuer aufblasen
L.;
2) (Hering) braten:
kad siļķi liek uz uoglēm cept, saka: nu es tevi zvẽrināšu! Frauenb. sausi rāceņi ar zvērinātu siļķi Janš. Dzimtene IV, 198.
Avots: ME IV, 773
1) anfeuern, Feuer aufblasen
L.;
2) (Hering) braten:
kad siļķi liek uz uoglēm cept, saka: nu es tevi zvẽrināšu! Frauenb. sausi rāceņi ar zvērinātu siļķi Janš. Dzimtene IV, 198.
Avots: ME IV, 773
zvīna
zvĩna C., zvìna 2 Kl., Plur. zvĩņas (li. žvýnios Kurschat D. - li. Wrtb. unter schuppenartig) N. - Wohlfahrt, zvìņas 2 Nerft, Prl., zvîņas 2 Ruj., zvìņi Serbigal, zvĩņi Iw., Līn.,
1) zvīna Wid., (mit ĩ ) PlKur., PS., zvìne 2 (li. žvỳnė) Sessw., zvĩnis Bl., Stenden, gew. Plur. zvīnas L., U., AP., Gotthardsberg, Linden, Linden in Livl., Memelshof, Smilt., Vīt., (mit ĩ ) C., Nötk., (mit ì 2 ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, Schwanb., zvìnes 2 Lös., Saikava, Sessw., zvīņas Kokn., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Burtn., N. - Salis, Ruj., Schnehpeln, Wolm., zvīņi L., St., U., (mit ĩ ) Dond., Frauenb., Nötk., Stenden, Wandsen, (mit ì ) PS., (mit ì 2 ) Kr., die Schnuppen, Fischschuppen:
siļķu zvīņu BW. 30709. zuvju zvīņu 30709, 1. zvejniekam zvīņu kre̦kli 9546. jāme̦t zvīnas kaudzītē 10377. ieraudzījis upē.. zivtiņu spuožām zvīņām LP. VI, 482. vēdzelei nav zvīņu Vīt. raga zvīniņas Māc. p. dz. 17. ieduod vienu zvīnu Pas. VII, 334. zvīņu bruņas Kra. Vīt. 12. lapas līdzīgas biezām zvīņām Konv. 2 359. uz muguras zvīņas tām MWM. VII, 702. naudu skaituot šis tas pielipis pirkstiem, un tās tās saucamās zvīņas LP. VII, 1038. zvīņas nuokasīt, schuppen Brasche. nuokrīt kâ zvīņas (zvīņi VII, 242; Pas. IV, 254; zvĩnes Nötk.) nuo acīm LP. II, 1, er wird sehend, begreift;
2) zvĩna PS., Plur. zvĩnas PS., zvīnes U., (mit ì 2 ) Kr., zvīņas Konv. 2 2665, (mit ĩ ) Burtn., (mit ì ) Wolmarshof, zvīņi Burtn., Schinn, Schelfer: zvīna(s) ir galvā PS. Zu zivs (zuvs), s. Leskien Nom. 411, Lohmann KZ. LVII, 241, Trautmann Wrtb. 373.
Avots: ME IV, 780, 781
1) zvīna Wid., (mit ĩ ) PlKur., PS., zvìne 2 (li. žvỳnė) Sessw., zvĩnis Bl., Stenden, gew. Plur. zvīnas L., U., AP., Gotthardsberg, Linden, Linden in Livl., Memelshof, Smilt., Vīt., (mit ĩ ) C., Nötk., (mit ì 2 ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, Schwanb., zvìnes 2 Lös., Saikava, Sessw., zvīņas Kokn., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Burtn., N. - Salis, Ruj., Schnehpeln, Wolm., zvīņi L., St., U., (mit ĩ ) Dond., Frauenb., Nötk., Stenden, Wandsen, (mit ì ) PS., (mit ì 2 ) Kr., die Schnuppen, Fischschuppen:
siļķu zvīņu BW. 30709. zuvju zvīņu 30709, 1. zvejniekam zvīņu kre̦kli 9546. jāme̦t zvīnas kaudzītē 10377. ieraudzījis upē.. zivtiņu spuožām zvīņām LP. VI, 482. vēdzelei nav zvīņu Vīt. raga zvīniņas Māc. p. dz. 17. ieduod vienu zvīnu Pas. VII, 334. zvīņu bruņas Kra. Vīt. 12. lapas līdzīgas biezām zvīņām Konv. 2 359. uz muguras zvīņas tām MWM. VII, 702. naudu skaituot šis tas pielipis pirkstiem, un tās tās saucamās zvīņas LP. VII, 1038. zvīņas nuokasīt, schuppen Brasche. nuokrīt kâ zvīņas (zvīņi VII, 242; Pas. IV, 254; zvĩnes Nötk.) nuo acīm LP. II, 1, er wird sehend, begreift;
2) zvĩna PS., Plur. zvĩnas PS., zvīnes U., (mit ì 2 ) Kr., zvīņas Konv. 2 2665, (mit ĩ ) Burtn., (mit ì ) Wolmarshof, zvīņi Burtn., Schinn, Schelfer: zvīna(s) ir galvā PS. Zu zivs (zuvs), s. Leskien Nom. 411, Lohmann KZ. LVII, 241, Trautmann Wrtb. 373.
Avots: ME IV, 780, 781