Paplašinātā meklēšana

uotrsàimnieks, der Wirt des Nachbargesindes.

Avots: ME IV, 425

uotrsẽ̦ta: apēda uotrsē̦tu sarkanuo suni BW. 20181, 1 var.

Avots: EH II, 745

viên˙uotrs: mit uõ Dunika.

Avots: EH II, 797

viên˙uotrs, der eine und der andere: Arvis... vē̦ruoja sejas. vien˙uotra (einige) tam likās pazīstama A.Brig. Daugava v. J. 1928, S. 148. citi vien˙uotru reizi (dann und wann) saraujas Druva I, 1096.

Avots: ME IV, 668

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àizmukt, entwischen, wegfliehen, weggehen: uotrs vīrs LP. V, 77. e̦ze̦rs aizmucis LP. VII, 1289. bites aizmūk uz mežu LP. VII, 368.

Avots: ME I, 41

‡ àizsukt Rutzau, = àizgriezt 1 und 2: a. zirgu ceļam priekšā, aiz stedeles stūra. a. krānu. Refl. -tiês Rutzau: uotrs braucējs aizsukās man priekšā, ein anderer überholte mich mit seinem Gespann, mir dabei den Weg sperrend.

Avots: EH I, 53

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

ar̂kls,

1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; kāju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.; ‡

4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.

Avots: EH I, 129, 130

atbût, ‡

3) eine gewisse Zeitlang verwellen
Kaltenbr.: darbinieks atjir nedēļu. atbija nedēļu viens, gāja uotrs (sc.: muižas darbā). Nach r. отбыть.

Avots: EH I, 137

‡ atklaũvêt pretī, entgegenklopfen: kāds klauvēja; uotrs tam atklauvēja pretī.

Avots: EH I, 148

‡ atklẽ̦gât(iês) Dunika, Rutzau, entgegenschreien (von Gänsen gesagt): viens gūžu bars atklē̦gāja uotram pretim. viens zuosu bars klē̦gaja, uotrs atklē̦gājās.

Avots: EH I, 148

‡ atklẽ̦gât(iês) Dunika, Rutzau, entgegenschreien (von Gänsen gesagt): viens gūžu bars atklē̦gāja uotram pretim. viens zuosu bars klē̦gaja, uotrs atklē̦gājās.

Avots: EH I, 148

‡ atsprauslât, prustend die Kehle (in der etwas stecken geblieben ist) frei bekommen Kalz.: sprauslā vien, kamē̦r atsprauslāsi! Refl. -tiês, entgegenprusten: viens zirgs tur iesprauslājās; uotrs tam atsprauslājās pretī Schwanb. u. a.

Avots: EH I, 169

atsvìlpt (li. atšvil˜pti),

1): auch Pas. II, 206. ‡ Refl. -tiês, = atsvìlpt 2: viens svilpa, uotrs mežā atsvilpās Jürg. gans atsvilpās.

Avots: EH I, 173

‡ beigum, Adv., zu Ende (von einer Arbeit), fertig Seyershof: uotrs tīrums ar drīz būs b. Apokopierter instr. s. von bèigums?

Avots: EH I, 211

I braks: tas jau tāds b. vien ir AP. visādus brakus bij atvedis līdz ebenda. viens bij skrandu skruoderīt[i]s, uotrs braka vēverīt[i]s BW. 12708, 1 var, tādiem braku (Var.: braka, nieko) puisē̦niem ne virsā neskatuos 5508, 1.

Avots: EH I, 236

bram̃manis, ein Dicktuer, Maulheld, Stutzer, ein einflussreicher, angesehener, waghalsiger Polteter: viens, uotrs bramanis ar varu grib iejāt istabā Dünsb.

Avots: ME I, 323

II burbulis, die Buchel, Erhabenheit im Erz: viens (vainadziņš) bij ze̦lta lapiņām, uotrs bimanta burbuļiem BW. 3010. nu tik liku vaiņagam trīskārt ze̦lta burbulīšu 6026. [Wohl zu burbêt und li. burbė´ti "anschwellen".]

Avots: ME I, 352

‡ III ce̦rs "labības daudzums, kas sakrauts vienā rijas lāvā" Seyershof: kad vasaratu liek lāvā, tuo sauc ce̦ruos likt. viens ce̦rs pilns; jāliek uotrs.

Avots: EH I, 267

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

divatība ,* der Dualismus: uotrs uzskats atme̦t cilvē̦ka divatību A. XIII, 754.

Avots: ME I, 471

‡ dzè̦lzuoņa AP., comm., "ve̦ca, nederīga dzelzs": ja vindes uotrs gals ir viegls, tad piesien tādus ve̦cus dze̦lzuoņas: ein Eisenwerkzeug (?): pati (eine Nadel) ... izrūsē̦tu..., tā ir dze̦lzuoņas daba Kaudz. Izjurieši 97.

Avots: EH I, 354

gabalaîns,

1) aus Stücken bestehend:
gabalaiņi mākuoņi MWM. VIII, 847;

2) wie aus einem Stücke gebaut, stämmig:
uotrs bij re̦sns, smags, gabalains Balss.

Avots: ME I, 578

gàišs (ein Demin. gaišiņš BW. 32160, 10), leuchtend, hell, klar: gaiša uguns, gaiša balss, gaišas acis, dienas, naktis, gaišs prāts, gaiši ļaudis, aufgeklärte Menschen. man skaliņi gaiši de̦g BW. 6953. kur tas (vainadziņš) gaiši atspīdēja, tur mūžiņu nuodzīvuošu Ltd. 785. atminuos gaiši Aps. Von einem Laut: viens cirtiens bija smagāks un duobjāks, uotrs bija viegls, gaišs Jauns. Vēja ziedi 4. [Zu gàisma, gàiss, li. gaĩsas "ein ferner Lichtglanz am Horizont" (vgl. dziedrs I); s. Leskien Abl. 273, ick BB. VIII, 141 u. Wrtb. I ^4, Bezzenberger BB. II, 155 u. XXVI, 167, Siebs KZ. XXXVII, 319, Wiedermann Prät. 30, Froehde BB. III, 14 Boisacq Dict. 1011 unter gr. φαιός, Trautmann Wrtb. 75.]

Avots: ME I, 588

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

glūža,

1) "tāds, kas lien un glūnē̦dams kādas blēņas pasle̦pe̦n padara",

[2) ein ungeschickter, fauler Tölpel (dabei oft von hohem Wuchs und um sich herumblickend):
nuoskatās kâ glũža, lai uotrs vai nuo pade̦gunes nuoņe̦m Planhof. kas nu tādu glužu derēs; tas jau sev maizes nenuopelnis C., PS. Wohl zu li. glúdoti "still angeschmiegt daliegen".]

Avots: ME I, 631

gluži, Adv. zu gluds, glužs,

1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;

2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;

3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;

4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.

Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži

Avots: ME I, 630

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

‡ grùnde ² , ein ziemlich breiter eiserner Ring, der zwecks grösserer Hallbarkeit auf den Stiel eines Pfriems, eines Dolchmessers, eines Meissels u, drgl. aufgetrieben wird; "gre̦dze̦nveidīgs dzelzs riņķis apaļām malām", ein Spiralring (?) Auleja; grundes taidas iesarkanas. taî kaî saritinātas. - i[r] viens gals re̦dzas, i[r] uotrs. grundes ne̦sava, kab ruokas netirptu. Wohl aus dem Ostli. (wo an> un); vgl. schriftli. grandis "Ring".

Avots: EH I, 411

II grundulis ‡

5) eine Kartoffelart
(mit uñ ) Ramkau: grunduļi gareni ruobaini; viens gals re̦snāks, uotrs tievāks.

Avots: EH I, 411

gruznis, ein Faulenzer Stockm. n. Etn. IV, 33: ap vienu vietu viens darbuojas, ap uotru - uotrs gruznis Janš.

Avots: ME I, 667

[ìeknikšêtiês, hin und wieder ein wenig knistern, knarren: pa reizītei ieknikšas viens vai uotrs luogs Jaunā Raža IV, 221.

Avots: ME II, 29

ìeprasît, gew. refl. - tiês, eine Frage tun, sich erkundigen: viņš nekaunējās ieprasīt, kâ tas pa latviski saucams Dok. A. kur tad nu? uotrs brālis ieprasās LP. IV, 138.

Avots: ME II, 53

ìerãt, tr., scheltend zurechtweisen, Furcht einflössen: bē̦rnu. Refl. - tiês,

1) anfangen zu schelten:
viens uotrs par uguni ierājas;

2) ins Schelten geraten:
māte ierājusies ne˙maz vairs nevar rimt.

Avots: ME II, 57

izdukurêt, zur Seite stossen: kādam rakstuot uotrs ruoku izdukurē Dond.

Avots: ME I, 729

izkaražuôtiês, zurechtkommen, fertig werden: jūs gribat viens tâ, uotrs citādi, tâ es ar jums nevaru izkaražuoties Plm.

Avots: ME I, 748

‡ izpīrêt Geistershof, NB., Nötk., Peb., Schwanb., Sessw., er-, bewirken, verschaffen: i. kam vietu, darbu; sievu, strādniekus, zirgu. i., lai uotrs dabū labāku malku N.-Peb. Auf d. füren beruhend?

Avots: EH I, 472

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793

izspraũslât, izsprausluôt, izspraušļuôt, tr., prustend herausspritzen, auswerfen: bieži vien viens vai uotrs izsprausluoja putru nuo kaŗuotes, nevaldāmam smieklam nelaikā uznākuot Jauns. ķēniņa meita izspraušļuo gre̦dze̦nu LP. VI, 860. Refl. - tiês, ausschnauben: zirgi izsprauslājās.

Avots: ME I, 803

izzagt, Refl. -tiês: spieda sev muti cieti, tuomē̦r izzagās viens uotrs kliedziens pār lūpām Janš. Dzimtene V, 435.

Avots: EH I, 497

izžẽ̦luôt, tr., Nachsicht erweisen, schonen: bet ja šim e̦suot uotrs mežsargs līdza, tad šis nevaruot ne+kā izžē̦luot JU. Refl. - tiês, sich ausjammern, zur Genüge klagen: diezgan izžē̦luojušies, bērinieki apē̦duši, kuo paņē̦muši līdz K. Müller.

Avots: ME I, 833

jât, jâju [li. jóju, [slav. jati]),

1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;

2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. - tiês,

1) um die Wette reiten:
iesim jāties;

2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]

Avots: ME II, 107

jũtis,

1) [jũtis Bauske, N. - Peb., jùtis C., Serben, Jürg., Trik., jûtis ² Ruj.,Salis], die Stelle, wo sich der Weg teilt, der Scheideweg, gew.
ceļa jūtis: zirgs bij jau jūtīs, kur viens ceļa zars gāja kalniņā, uotrs nuogriezās drusku uz leju Duomas II, 30. divu ieliņu jūtīs Sudr. E.; ceļa jūtīs heisst auch - unterwegs, auf dem Wege wohin, auf der Reise wohin begriffen: satiek tais pašās ceļa jūtīs lāci LP. VI, 260. nuo rīta ķēniņš argi juo agri ceļa jūtīs pie brūtes LP. IV, 127. braucam iepriekš paziņuot, ka mūsu ķēniņš ceļa jūtīs uz tejieni IV, 129;

2) gada jūtīs, beim Jahreswechsel
U.;

3) pašās jūtīs sievai bija nuo mājas iziet, im kritischen Moment, da eben die Niederkunft bevorstand, musste die Frau aus dem Hause gehen
U.;

4) jūtis, [jûtis ² Lautb.], die Gelenkstellen, wo zwei Knochen sich berühren
Biel.: apslapinā ir padusītes, un cirksnīšus (jūtītes), lai nejustu JK. VI, 20. [Nebst jūtavas und jaut (s. dies) zu ai. yūti-ḥ "Verbindung", yāuti "bindet an" u. a., s. Walde Wrtb. ² 393 unter jungo, Bugge KZ. XXXII, 22, Reichelt KZ. XXXIX, 46, Fick Wrtb. I ⁴ , 114.]

Avots: ME II, 123

kam [li. kám], Dat. von kas,

1) wem:
kam tu tuo iedevi? kam ļaužu? so fragt man nach der Zugehörigkeit, zu welchem Gebiete gehörig?

2) wozu, warum:
uozuoliņ, ze̦mzarīti, kam tu augi lejiņā? BW. 2791. kam mani rātin rāja, kam nejēmu līgaviņas 13873;

3) wenn doch
(in Livl.), als Wunschpartikel, mit dem Part. Praet.: kam (Var.: kaut) pirmāk zinājusi, nuo kurienes tautas jās! BW. 14095, 2. kam laimiņa tāda sieva, kāda mana māmuliņa 1205;

4) konzessiv, konditional: es ļaudīm nesariebtu, kam (wenn auch)
ik˙dienas raudājusi 618. dziedāt vien es dziedātu, kam (Var.: ja, kad) man uotrs palīdzējis 296, 2.

Avots: ME II, 147, 148

kañtiski,

1) kantig, auf der Kante liegend:
ja piespiež viena spārna galu plakaniski pie galda, tad uotrs gals stāv kantiski uz augšu D.;

[2) gewürfelt U.]

Avots: ME II, 156

kâpsliẽns, die Sprosse: lūst viens kāpsliens,... lūst uotrs kāpsliens LP. VII, 215, [Arrasch, Lenzenhof]. Zu kâpt.

Avots: ME II, 193

I kaût,

1) in Wunschsätzen - wenn doch
(mit dem Konditionalis); zur Verstärkung der Wunschpartikel kaut dienen ak und jele: ak kaut man tūkstuoš mēles būtu! dziedu viena, dziedu viena; kaut būt[u] uotrs palīdziņš BW. 286, 4. stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! LP. V, 245. Elliptisch - kaut tevi! zum Kuckuck: saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas LP. VII, 1176. kaut tevi! - kas tavam tē̦vam par stiprām ķemmēm!

2) kondizional - wenn, falls:
es nesē̦tu griķu druvu, kaut tā balta neziedēj[u]si Ltd. 2178. tu būt[u] smuka, tautu meita, kaut tev laba daba būtu;

3) konzessiv, - zuweilen verstärkt durch gan, jel, arī - obschon, obgleich, wenn auch
(im Hauptsatz oft tuomē̦r, tadšu): es nelauztu alkšņa rīksti, kaut es bē̦rza nedabūtu; es neietu pie atraiša, kaut es jaunu nedabūtu. kaut gan tuo e̦smu viņam vairākkārt sacījis, tuomē̦r viņš tuo laidis par galvu;

4) verallgemeinernd vor einem Indefinitum, einem Adverbium und Nomen; kaut cik, kaut cik necik, einigermassen, etwas;
kaut kad, irgend einmal, kaut kāds, kaut kas, kaut kuŗš, wer immer, wer es auch sei, kaut kâ, wie immer, irgendwie, kaut kur, irgendwo: arī viņš pazāudēja kaut cik naudas Vēr. I, 1081. viņš jau kaut cik atžilbis. kaut viņš kaut cik necik pūlē̦tuos! viņs kaut˙kad nuo ve̦cāka cilvē̦ka mutes bij dzirdējis LP. VII, 508. zirgs gribējis kaut˙kuo paprasīt LP. III, 47. dziedi, dziedi, tautu meita, kaut kuo vien, kaut kâ vien BW. 857. kaut˙kur raudāja lakstīgala R. Sk. II, 218. grūti būs atrast kaut divus latviešus, kas par tautas dziesmu ve̦cumu būtu vienis prātis RKr. VIII, 25. [Zur Form. s. Le. Gr. § 592.]

Avots: ME II, 179

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207

Klãvs, Klaus, Niklas. Klāviņuos iet, ein Spiel: diviem aizsien acis; vienam nuo viņiem ieduod skandekli, uotrs tâ˙pat tukšā ķers pirmuo ruokā. tikkuo ķē̦rājs sauc: "Klāviņ, u˙ū! tad mucējam jāzvadzina skandeklis. ķē̦rājs pēc skaņas ķeŗ, uotrs vairs neskandina un mūk Etn. III, 185.

Avots: ME II, 219, 220

kliñkât [auch Drosth.], - ãju, intr., hinkend mit grossen Schritten gehen, auf einem Fuss springen: tur jau klinkā gaŗais klinka (klinkāns, klinkata) Lub., Lös. klimpiņu spēlē tam jāklinkā, kas paspēlējis, t. i. jāle̦c uz vienas kājas tik tālu, cik uotrs klinku jeb klimpiņu aizsitis nuo "Rīgas" pruom Lub., Etn. IV, 66. [Zu klencêt I.]

Avots: ME II, 228, 229

I kuôdinât,

1): e̦nkuri k. ārā Segew., den Anker lichten;

2): auch Segew.; k. dzijas Warkl. k. kuoku me̦lnu ebenda;

3): tâ vien kuodināja viens uotrs, lai neiet kuopā Salis. Baibele ... kuodināja Jānim ... nešķirties nuo viņas Janš. Mežv. ļ. II, 417.

Avots: EH I, 685

kučkuôtiês, turnen, gymnastische Übungen machen, einen Purzelbaum schlagen: saliek divus krē̦slus ar mugurām kuopā. vingruotājs nuostājas viena krē̦sla priekšā, atstutē galvu uz krē̦sla dibinu, sviež kājas gaisā un me̦tas ar muguru pa˙priekšu pār krē̦slu mugurām pāri, pēc kam nuokrīt sē̦dus uz uotra krē̦sla. viens nuoguļas augšpē̦du gar zemi un izstiepj kājas un ruokas taisnā līnijā ar rumpi. pēc tam jāuzslien abas kājas stāvu gaisā. uotrs viņam uztājas uz plaukstām un atstutējas ar abām ruokām un pēc tarn kučkuojas (ar uotra palīdzību) pār galvu, pēc kam nuokrīt stāvu uz kājām (salto mortale) Etn. IV, 155.

Avots: ME II, 298

kumâss, [Demin. verächtlich kumâselis Dunika],

1) der Bissen
[Lautb., Sessau, Trik., Schujen, Ruj., Bauske, Wolm., Dunika], PS., C.: ēd, ēd, tu Jānīti, pa maziem kumāsiem RKr. XVI, 127;

2) der Erdklumpen:
viens darbinieks lai ecē, uotrs kumāsus dauza Blieden n. Mag. XIII, 18. Vgl. kumuôss.

Avots: ME II, 310

ķuñnis,

1) das Doppelkinn,
uotrs pasmakrs re̦sniem cilvē̦kiem Gold. Etn. IV, 99, Frauenb., Katzd.;

2) die Nase
Kav., die Schnauze: cūku ķunnis Konv ² 145, Naud.;

3) ein feister Mensch mit aufgedunsenem Gesichte
Naud., Kursiten.

Avots: ME II, 391, 392

kupe̦na, ein Haufen: kārklu kupe̦nas Stari III, 220; ziedu kupe̦nas Kleinb. kâ kupe̦na es sēdēšu tautu galda galiņā BW. 21592; namentl. ein zusammengewehter Schneehaufen Nigr., A. Brig.: pa kupe̦nām vientulis ceļinieks staigā A. XX, 112. viens gul kuoka serdītē, uotrs sniega kupe̦nā BW. 27957, 5, [Rutzau]. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 317

kũrējs (li. kūrė´jas "Heizer; Erbauer, Urheber, Schöpfer"), ‡

2) Schöpfer:
ne tie viens ir dzīves k., nedz uotrs Janš. Dzimtene II ² , 295. puostītāja vedekliņa, ne dzīvītes kūrējiņa BW. piel. ² 225402.

Avots: EH I, 684

kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]

Avots: ME II, 323

kur˙pretī, kur˙pretim, kur˙pretīm, wogegen: viens gals nuoasināts, kur˙pretī uotrs gals līdze̦ns Antrop. pusgraudnieki mūsu apgabalā sāk ieviesties, kur˙pretim muižas sāk nuo viņiem atkatīties Etn. III, 135.

Avots: ME II, 325

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

laĩskuôt, faulenzen: uotrs nestrādās, laiskuos, dzers JR. VII, 20. tie laiskuojuši uz nebē̦du Etn. IV, 156. Refl. - tiês, sich der Faulheit hingeben: zemkuopji nelaiskuojas Purap.

Avots: ME II, 411

làse: mit â ² PlKur., Roop n. FBR. XV, 145,

1): auch (mit â ² ) AP., Siuxt, (Tropfen)
Frauenb.: lietus līst làsēm ² Meselau; s. auch oben S. 721 unter lase;

2): ein leerer Fleck im Getreidefeld
Seyershof (mit â ² ): viens miežu tīrums ir labs, bet uotrs ir lāsēs. tam gan labība lāsēm vien: sē̦kla nav augusi. Scheftelowitz KZ. LVI, 165 stellt zu diesem baltischen Wort auch arm. lac·, "Träne".

Avots: EH I, 729

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

le̦ve̦ns "?": blakus uotrs miesas le̦ve̦ns Duomas II, 1163.

Avots: ME II, 455

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],

1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;

2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];

3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;

4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;

[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);

6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]

Avots: ME II, 526

lùgt, -dzu

1) bitten, flehen, beten:
nācu daudz lūgt, maz dabūt (scherzhaft). Die gebetene Person

a) im Akk.: lūdz, tautieti, mani mīļi! Ltd. 1242. kas Māriņu mīļi lūdza, tam Māriņa basa te̦k BW. 1098. lūgsim dievu, lasset uns beten;

b) im Gen.: stārastiņa dieva lūdza, ellē kājas karājās; kāda dieva tad tu lūdzi, kad tu kūli darbeniekus? BW. 31513;

c) im Dat. - nur in der Bedeutung bitten, nicht beten:
bāliņam (Var.: bāleliņu) mīļi lūdzu: sēj pie luoga kaņepītes! BW. 13402, 2. viņš lūdzis tādēļ dievam, lai tas viņam izņe̦muot kuņģi, er habe Gott gebeten; dagegen: viņš lūdzis dievu, er habe zu Gott gebetet JK. V, 64. Die erbetene Sache steht

a) im Gen.: viens lūdz ziemas, uotrs vasaras RKr. VII, 904, 2;

b) im Akk.: viens lūdz dienu, uotrs nakti Tr. III, 411. Mit dem Dat. der Pers. od. nuo mit d. Gen. u. dem Akk. od. Gen. der Sache:
dievam lūdzu veselību, Laimai labu arājiņu JK. II, 143. nabags lūdz saimniekam (od. nuo saimnieka) naktsmājas od. naktsmāju. Mit dem Dat. und Akk. der Pers.: āzītis man dievu lūdza, das Böcklein betete für mich zu Gott BW. 6942. Das Erbetene wird auch durch einen abhängigen Satz mit lai ausgedrückt, im VL. häufiger asyndetisch ohne dieses lai: [viņš lūdz, lai (od. ka) jūs viņam aizduotu (resp. gribē̦tu aizduot) pūru rudzu U.]. lūgšus lūdzu bāliņam, lai sēj agri kaņepītes BW. 13403, 9; in den vielen Varianten jedoch ohne lai: l. l. brālītim: sēj pie luoga kaņupītes! 10. Mit abhäng. Infinitiv: man bāliņš lūgtin lūdza nevīt apšu vainadziņu BW. 5837, 5;

2) bitten, einladen:
radus kāzās, krustībās, talkā; lūgti, nelūgti viesi, gebetene, ungebetene Gäste. kungus pie galda lūgt, die Herrschaften zu Tisch bitten. Refl. -tiês, flehen, dringend bitten: lūgties brīv, vai duod, vai neduod. Die Konstruktion ist dieselbe wie bei lūgt: bet mulķītis asarās lūdzies tē̦vu, lai laižuot jele viņu arī pasaulē LP. IV, 201. lūdzies mīļi, tautu dē̦ls, manas ve̦cas māmuliņas! BW. 14911, 3. tik˙pat dē̦lu māmiņai meiču mātes jālūdzas. lūdzies tam, lai parāduot ceļu LP. III, 86. lāču dīdītājs lūdzas nuo saimnieka naktsmājas JK. V, 36. Zur besonderen Hervorhebung der Intensivität der durch lūgt, lūgties ausgedrückten Handlung dienen die Adverbien mīļi, gauži, ļuoti, žē̦li, dze̦dri, sīvi, lūdzin, lūgšus, lūgtin: kas lūdz sīvi, kas lūdz dze̦dri, patapdama kājas aun BW. 1098. saimnieks žē̦li lūdz, lai... LP. IV, 154. ve̦lns nejauki lūdzies V. 151. [Nebst li. lūgoti "bitten" wohl zu an. lokka "locken", got. liugan, slav. lъgati "lügen", got. laugnjan "leugnen", ir. fol-lugaim "verberge" usw., s. KZ. LII, 114 ff.]

Avots: ME II, 517, 518

mãjup [auch Arrasch, Bauske, Wandsen], nach Hause Sassm.: un kauna acīm mājup aizrāpās Adam. viens uotrs duodas mājup JR. IV, 92.

Avots: ME II, 578

mañtuôt,

1): viešņa... mantuoja... labvēlību Jauns. Augšz. 150, nee̦smu centies ... m. viņu naidu Mana dzīve ³ 127. viņš negrib uzvēlēt, ka uotrs ar kuo mantuo (von einem, der anderen ungern Ratschläge erteilt)
Seyershof.

Avots: EH I, 783

[* mežjuoma od. * mežjuoms "?": ir man vēl vairāk tādu daiktu, viens tālgala stūrī, uotrs mežjuomā MWM. X, 7; [mežjuôma ² "ein Teil einer Wiese, der sich in einen Wald hineinstreckt" Stuhrhof].

Avots: ME II, 610

mininâtiês, sich zu erinnern versuchen: sāk minināties, cik gan ilgi e̦suot, kuopš viens vai uotrs vairs redzējis ziemsvē̦tkus Vēr. II, 67.

Avots: ME II, 630

miñstinât,

[1) sich zu erinnern versuchen
Janš., Lautb., Wandsen; gedenken, sich erinnern: nebiji ne minstinā-jis par mani, un tâ uz reiz sastuop Janš. Dzimtene IV, 161;]

2) hin- und herfragen, raten:
dē̦lu māte minstināja, vai ir silta istabiņa BW. 14590;

3) sich unwissend stellend raten:
kuo nu minstini! labi zini, bet negribi sacīt! Naud. n. Etn. II, 1. Refl. -tiês, = minstīties I: atraikne minstinās cauru nakti LP. V, 62. [minstinās viens, uotrs, nevar atcerēties LP. VI, 416 (aus Setzen).) gan minstinās šā, gan tā V, 111. muļķītis aiziet, bieži vien tuos vārdus minstinādamies V, 265. ķēniņš minstinājies ve̦lna vārdu V, 572.

Avots: ME II, 630

nãss, -s: gen. pl. nāšu Lubn., Prl., Saikava, Sessw., Trik., nāsu Lemb., Mesoten,

1): die Nase -
auch Auleja: Jānīšam platas nasis BW. 20260, 1. svāteņam gaŗa n. 20216, 1;

3): auch Sassm.; ‡

4) lāktuŗa nāsis "?": kadviens skals izde̦g, tad jālip uotrs, jāliek tai nāsī Grob.

Avots: EH II, 8

nùogulêt [li. nuglė´ti],

1) tr., abschlafen, schlafend beschädigen, abnutzen:
palagus, ruoku. puiši beņķus nuogulēja BW. 8128. maza, maza meitenīte mātei ruoku nuogulēja (Var.: nuosēdēja BW. 1925. uotrs pastaipīja nuogulē̦tuo spārniņu A. XX, 136. krelles kaklu nuogulēja BW. 21523;

2) ausschlafen, ein Schläfchen machen:
uz ruociņas atspieduos, tâ miedziņu nuogulēju (Var.: izgulēju) BW. 7752. viņai patika kādu stundiņu nuogulēt diendusu Dok. A.;

3) im Schlafe erdrücken:
viņa savu bē̦rnu ir nuogulējuse I Kön. 3, 19;

4) längere Zeit schlafen, auf dem Krankenbette liegen:
vīrs vairāk nedēļu nuogulējis LP. VI, 183;

5) verschlafen:
viņš īstuo brīdi, savu laimi nuogulējis. Refl. - tiês,

1) ablagern:
nuogulējušies cigāri; uzirdināt nuogulējušuos zemi Konv. ² 1534;

2) eine Zeitlang gemütlich ein Schläfchen halten:
būtu laiks labi nuogulēties dienasvidus atmiegu Janš.;

4) sich verschlafen:
tu jau šuorīt esi nuogulējies Wain.

Avots: ME II, 788

‡ II nùokļemêt Nötk. "steidzīgi nuo priekšas nuoēst (lai uotrs nadabū)".

Avots: EH II, 54

nùolãguôt, tr., abpassen, wahrnehmen: uotrs mēģināja nuolāguot izdevīgu brīdi Alm. pēc mana nuolāguojuma, nach meinem dafürhalten B. Vēstn. [vai nevarē̦tu pie debesīm nuolāguot, kāds rītu būs laiks Dond.]

Avots: ME II, 809

nùoskatît, tr.,

1) belauern, zusehen, ansehen:
lai es varu nuoskatīt, kuo tās ciema meitas dara BW. 13250, 6. ganīdama nuoskatīju (Var.: nuoskatuos), kurš puisītis zirgu kūla BW. 9785. dieva acis tevi nuoskata Tr. IV, 26;

2) absehen, abmerken:
nuo īstenības nuoskatīts Kleinb.;

[3) abwarten
U.] Refl. -tiês,

1) ansehen, zusehen, beobachten:
viņa bij visu skaidri nuoskatījusēs Dicm. uotrs tik nuoskatās Dok. A. māte sminē̦dama nuoskatījās dē̦lā A. XI, 101. jaunais pāris tikai nuoskatījās, ka citi ē̦d BW. III, 1, 62;

2) absehen, abschauen, ablernen:
tu jau arī esi nuo citiem nuoskatījies Kaudz,;

[3) zuwarten, abwarten
U.).

Avots: ME II, 847, 848

nuka, ņuka, nuks [Dond.], ņuks,

1) ein grosses, keilförmiges Stück Brot
[ņuka Grünh., Mitau, ņuks Serbigal, Nötk., Matk.]: ganuos gāju, nuku (Var.: ņukus) ēdu BW. 9915; auch ein Stück Käse, Butter: Jāņa mātes kambarī sieva nukas darināja BW. 321111; sviesta ņuka Tr. III, 966; [ein Klumpen: suns iet pa tīrumu nukus mezdams (Rätsel - der Pflug) BW. VI, 155];

2) ņuka, ein unordentlich zusammengelegtes, zerknültes Stück Papier:
viņš izvilka nuo kabatas lielu ņuku naudas Lin. tē̦vs var duot labu nuķi (sic!) pūrā Latv.;

3) nuka = biguze Etn. I, 20;

4) die Falte:
drēbes saņukātas, sagulē̦tas, sasē̦dē̦tas vienās ņukās Ahs.;

5) [ņuka Stelp., ņuks Lös. n. IV, 161], die zum Stossen geballte Faust
ņuka Wolmarshof], der mit der Faust augseführte Hieb: sapīcis tam iegrūda ņuku sānuos A. XII, 752, 829. viņš man deva ar nuku sānuos, nuku rādīt, parādīt, eine Feige zeigen: druoši gāju kaimiņuos puišiem ņukas Var.: knipas) rādīdama BW. 6635. kad meitiņa ruociņā, knipu uz knipas (Var.: ņuku uz ņuku, ņuku uz ņuka) parādīju 18327;

6) nuka, der Stock
Kokn. n. Etn. IV, 161;

7) etw. Ungeheuerliches, Wunderliches:
eita, bē̦rni, verieties, kādi ņuki aizkrāsnē! BWp. 2723;

8) nuku grāmata Etn. II, 142 = labi pabieza grāmata ar šaurām, gaŗām lapām Sassm. uotrs mazākais (dziesmu krājums), kuo par "nukām" sauc, ar gada skaitli 1743 Neuland Dziesmu grām. 12. [In der ersten Bed. aus liv. nukā "dickes Stück Brot" nach Thomsen Beröringer 271; doch wie verhält sich dazu li. niukas "niuch" (poln.) ломоть (russ.)"?]

Avots: ME II, 753

uotrmal, = uotrpus 2: divi kalni viens vienmal gravai, uotrs uotrmal LP. VI, 205.

Avots: ME IV, 425

uotruop (unter uotrup): zur andern Seite; auf eine andere Weise Lng. (unter uotrs).

Avots: EH II, 745

ùotrs (li. añtras) C., Kaugershof, Morizberg, Neuenb., Ronneb., Schujen, Serbigal, Walk, (mit uõ ) Adiamünde, Bl., Iw., Līn., N.-Bartau, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Stenden, Trik., Wahnen, Widdrisch, N.-Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit ùo ² ), Kl., Lös., Nerft, Preili, (mit uô ² ) AP., Arrasch, Dond., Jürg., Kumbern, Selg., uõtras PlKur., der andere, der zweite: uotra puse, die andere Hälfte, Seite, die Nachgeburt U. Sprw.: kuo pats negribi, tuo uotram nedari! kâ tuo var uotram duot, kas pašam labi smeķē! nuodzīvuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35. grūt[i] dzīvuot pirmuo mūžu, vēl grūtāk uotruo BWp. 12151. panāksnieki un vēdēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. mana līgaviņa uotra puiša ruociņā BW. divi... puiši stāvēja klēts priekšā un uotri divi klēts pakaļā BW. III, 1, S. 75. pieci brieži purvu brida, uotri pieci Daugaviņu BW. 30501. izcepi tiem vieniem sešiem tuo vienu baluodīti, tiem uotriem sešiem tuo uotru! LP. II, 18. kur meitiņas pulkā dzied, tur ērģeļu nevajag: viena (Var.: cita) smalki, uotra (Var.: cita) re̦sni . . . ērģelēja BW. 341 var. - viens (un) uotrs, der eine und der andere, mancher: viens, uotrs pa vārdam parunā Saul. uotrs cits, = cits, ein anderer: vienā kambarī bija..., bet uotrs cits bija aizsiets ar lūku Pas. IV, 50 (aus Višķi). Zu apr. antars (fem. antrā, acc. s. masc. g. āntran), got. anƥar, ai. ántara-ḥ, anyá-ḥ "anderer" u. a., s. Le. Gr. § 337 b, Walde Vrgl. Wrtb. I, 67, Trautmann Wrtb. 10 f.

Avots: ME IV, 425

II uots BW. 673, für uotrs.

Avots: ME IV, 426

uoturs Bw. 24761, 2 (aus Lixna); 28200, 2 var. (aus Erlaa), = uotrs">uotrs.

Avots: ME IV, 426

pacilu [Mar. n. RKr. XV, 128], pacilus, Adv., etwas emporgehoben, nicht fest anliegend: vāks bija pacilu Etn. IV, 163, Grünh. viens gals pie ce̦lma, uotrs zemē, bet vidus nuo zemes pacilus LP. VII, 853. vē̦lu kārtuotās zemes rūgst vē̦lu un līdz ziemai nevar nuosēsties, kamdēļ paliek, kâ saka, pacilus Latv. sienu un malku ar˙vien sakraun pacilu (od.: pacilus), lai gaiss un vējš var piekļūt Plm. n. RKr. XVII, 70. [Vgl. li. pakilùs, Adj., erhaben.]

Avots: ME III, 12

‡ padirbelêt Warkl., "kādu laiku mē̦tāties uz vienu un uotru pusi": viens saka: "iesim!" uotrs: "padirbelēsim!" trešais; "pastā vēsim!"

Avots: EH II, 127

padràuguôtiês, den Freund spielen, sich freundschaftlich gebārden: dze̦rtuvē gan viens uotrs pa vārdam parunā, paliela, padrauguojas pat Saul.

Avots: ME III, 18

pakrist,

2): sniegs bija pakritis, es hatte geschneit
Nerft. pakrītamā kaite, die Fallsucht Seltingshof;

3): auch Grenzhof-Mežamuiža ("lielā nuogurumā apgulties");

4): ve̦cāki tik pakrituši nebij (waren nicht so verarmt)
Salis; ‡

6) gelingen, sich machen, sich ergeben
A.-Schwanb.: pakrita dabūt labu vietu. pakrita darbs; ‡

7) sich auf etw. legen (fig.):
tu ... vari p. uz karšu likšanu Pēt. Av. IV, 142; ‡

8) p. caur, hindurchfallen
(= li. prakrìsti): muiža pārlādē̦ta un pakrituse caur zemi Pas. IV, 50 (aus Višķi). tikkuo gulās, pakrita caur gultu X, 377 (aus Rositten); ‡

9) verloren gehen:
... banka ... izputēja, un visiem ..., kas bija tur naudu nuoguldījuši, tā pakrita Janš. Bandavā II, 220. Refl. -tiês, ‡

2) = pakrist 4 Seyershof: uotrs brālis bij pakrities.

Avots: EH II, 144

pamaša,

1): Weise, Gewohnheit
Lng.;

2): pamaša Erlaa, pamašas Auleja; Sonnaxt, Wessen, plötzliche starke Magenschmerzen Saul. Kop. raksti V, 175: kad p. bijuse, tad ar pirkstīm taisījuši kuo iedzert Erlaa; galvas pamašas - starke Kopfschmerzen Saul. Kop. raksti I, 85, Auleja, Saikava, Warkl. - kad uotrs pasaka, ka šmuki luopi, tad pamašas var pietikt Liepna.

Avots: EH II, 154

‡ pañts,

2): auch Perkunen; visi panti nuodrebēja BW. 19489 (ähnlich 33233 var.); "luocītava" Grob.;

3): sìena p. Doblen, Grob., N.-Bergfried, Popen, Siuxt, Stenden, Zögenhof: uz (siena) panta ... taisīt pantu Janš. Līgava II, 396; labības p. Briņķi bei Hasenp., Popen; rudzu pànts ² ("blāķis") stāv tīrumā, bet kulšana tik drīz nav gaidāma Saikava. Hinter "B. Vēstn." ME. III, 78 zu ergänzen: "1895, № 75";

6): desmitā pantiņā BW. 1368, 1; ‡

7) Abteil eines Gebäudes (?):
ē̦ku ar diviem pantiem: viens p. ... bija divu stāvu, bet uotrs ... bija trim stāviem Janš. Līgava I, 183.

Avots: EH XIII, 161

‡ pãrmẽ̦dât Orellen, = pãrmẽdît: lai uotrs runā kuo, - viņš visu pārmē̦dā.

Avots: EH XIII, 207

pãrsmelˆt, tr., noch einmal schöpfen fig., durchschneiden: uotrs pārsmeļ ar nazi tam rīkli JK. V, 41.

Avots: ME III, 176

pastàipît, tr., etwas recken, strecken, dehnen: uotrs pastaipīja nuogulē̦tuo spārniņu A. XX, 136. Refl. -tiês, sich ein wenig, eine Zeitlang recken, strecken: pastaipies vien vēl pa(r) tuo gultu! A. XI, 698.

Avots: ME III, 106

pa˙visam,

1) auch pa˙visu visam; durchaus, ganz und gar, gänzlich:
tad jau pa˙visam labi LP. V, 406. uotrs - pa˙visam nabags LP. V, 262. es pa˙visu visam tā negribu A. v. J. 1896, S. 95;

2) zu dem allen, insonderheit noch:
pa˙visam tas jāliek vē̦rā, (zu allem früher Gesagten) ist insonderheit noch zu bemerken U.; vgl. li. povisám "gänzlich".

Avots: ME III, 139

‡ pazìmīgs ² Oknist n. FBR. XV, 161 ³ , Nerft, Sonnaxt, erkennilich, gekennzeichnet, unterschiedlich: mūsu meitām pazīmīgi lakati Oknist. pazīmīgu zirgu drīz var uzzināt PV. labības maisus aude ... baltus. kad grib pazīmīgus, ieme̦t kādas st˙rīpes ... p. būs, uotrs nevarēs pajemt Sonnaxt. cē̦rpuot aitai uz pieres atstāj kušķīti, - pazīmīgi; nevarēja izšķirt citād ebenda. nuosviedu nazi kaut kur pazīmīgā vietā Jauns. Mana dzīve ³ 30.

Avots: EH XIII, 192

‡ pekuns (?), = piekūns (?): augstu gaisā liduo viens uotrs p. Janš. Mežv. ļ. I. 153.

Avots: EH XIII, 219

pĩķis,

1) ein Pfeil
Bergm. n. U.; Bajonett Neik., Spiess n. U.; Pieke U.: mums ies kâ ies, juo vienam re̦dzu pīķi, uotrs lasa akmeņus... LP. V, 187;

2) "?": 2. pirksts (garais Indriķis) apzīmē pīķi Etn. IV, 92 (aus Selg.). Ausdrücke beim Kartenspiel:
pīķītis lācītis - tas tuop mācīts Etn. II, 63. pīķi ve̦d uz dīķi Etn. II, 32 (aus Bilsteinshof). pīķis kâ dīķis Etn. IV 41. Nebst li. pykis und estn. pīk "Pieke" zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 231

‡ pirmminê̦tais, der erstgenannte: uotrs (scil.: trūkums), kas reizē paskaidruo arī pirmminē̦tuo A. Niedra Nemiera ceļi IV, 442.

Avots: EH XIII, 238

plaũdeniski, Līn., Gold., Adv., auf der flachen Seite, auf dem Bauche liegend: apgāž bišu kuoku plaudeniski LP. V, 22. siles galā gulējuse plaudeniski kaŗuote V, 92. viņš bij plaûdeniski ² nuolicies gulēt Naud. plaudeniski izlaidies nezvē̦rs MWM. v. J. 1896, S. 745. ja glābējs pats grib nuokļūt pie slīcēja, tad tam jāšļūc plaudeniski Arstn. kalend. II, 94. nuokrizdami viens plaudeniski, uotrs čūreniski Janš. Dzimtene ² II, 301; vgl. plaudus.

Avots: ME III, 323

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

pruošava U., Bers., Erlaa, Fest., Demin. pruošavīte SDP. III, 27, pruošuva Wid., pruošuve Wid., pruoše̦vi, pruošuvi Erlaa, Kalzenau, ein Weiberkittel, Weiberrock L., St., der untere Teil eines Frauenhemdes (Wid.) od. -rockes: pruoše̦vi, pruošuvi - ve̦cu laiku brunči, kâ divi plati priekšauti, viens nuo priekšas un uotrs nuo pakaļas apņe̦mams Erlaa. Vestienā nē̦sāja kâ izgre̦znuojumu pie brunčiem tâ sauktās pruošuves, pruošavas. augšā viņas bija ievilktas kâ priekšauts A. XX, 379. ceļa malas žagarainas, augstu nesu pruošaviņas (Var.: lundraciņus) BW. 5755, 1. zīlēm izraibuotas pruošavas ap lindrakiem Libek. pūķis 28. Vielleicht - nach Leskien Nom. 231 (mit?)-zu šũt (und pruo- in pruojām).

Avots: ME III, 400

pucêt, -ẽju,

1) putzen, reinigen, schmücken;

2) beschneiden Nägel, Bäume
U.;

3) (gierig) essen:
viens izrauj vienu spārnu. uotrs uotru - pucē nuost LP. IV, 22. zivis mēs pucēsim, gan ce̦ptas, gan vārītas B. Vestn.;

4) prügeln, schelten
Lind. n. U., Mag. XIII, 3, 69: pucē tik! prügele ihn nur durch, schilt ihn nur durch? ta nu šuodien pucē, ka put vien, heute wird (z. B. beim Gemeindegericht) fürchterlich geprügelt. Refl. -tiês. sich putzen, schmücken. Nebst li. pucúoti "putzen" und estn. pufsima aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 401

puslaĩcîgs,

1) ziemlich, mittelmässig, zur Not ausreichend:
viens bijis ļuoti bagāts, uotrs tāds puslaicīgs, trešais pa˙visam nuoskrandējies LP. V, 278. abas ve̦cākās māsas ir tādas pusiaicīgas (von mittlerer Schönheit), bet jaunākā tik daiļa un baita . . . IV, 119. Adv. puslaicîgi, = puslīdz, halbwegs, mittelmässig, einigermassen Kl., Grünh.: tâ puslaicīgi gan aizsprucis ar dzīvību Pas. I, 211;

2) halb weltlich, halb geistlich:
puslaicīga runa, dziesma Jürg.

Avots: ME III, 429

pus˙ùotra: mit ùo (resp. uô ² ) auch in Mundarten (Wolm. u. a.), wo uotrs mit uõ gesprochen wird: dafür pusuotr° (mit Betonung der 1. Silbe!) Schnehpeln n. FBR. XVIII, 19 (neben pus˙uôtr° ² ebenda); kur liksit ... p. cilvē̦ka? BW. 26218, 1.

Avots: EH II, 334

raibuôtiês, Widerwillen empfinden Celmiņ: ē̦zdami sāk raibuoties; viens saka: "nav putra, ir trūdi", uotrs atkal: "nē, ir putra!" LP. VI, 58.

Avots: ME III, 469

I reši, Adv.,

1) = re̦ti Oppek. n. U., Spr., Serbigal, Prl. n. FBR. VI, 114, Mar. n. RKr. XVII, 119 (hier reši "zerstreut, weit voneinander" neben reti "selten"): visai reši jeb ne˙maz nedzird latviski runājam RKr. VIII, 19. kad reši un nelīdze̦ni stāvuot, tad bē̦rnam auguot re̦ti un šķībi zuobi BW. I, S. 174. viens kuoris sadziedas biežāk, uotrs rešāk A. XI, 468 ;

2) reši dziedāt, mit grober, tiefer Stimme singen:
dzied, māsiņa, sīki, sīki! es dziedāšu reši, reši BW. 326. altistes tika sauktas par reši (re̦sni, rupji) dziedātājām A. XX, 470.

Avots: ME III, 514

ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė˜ti "Kleinigkeiten umherrollen"),

1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;

2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.

Avots: ME III, 533

sakums (li. šãkumas "Raum zwischen den Beinen" bei Būga KSn. I, 11),

1) die Verästelung, Verzweigung
U., die Gabelteilung Karls.;

2) sakums L., Lennew. n. Bielenstein Holzb. 503, Plur. sakumi Manz., Karls., Sussei n. FBR. VlI, 135, Lis., die Mistgabel, Mistforke
(Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 504): viens kâ kāsītis, uotrs kâ sakumiņi LP. Vl, 15. ar tiem sūdu sakumiem BW. 34947, 1 var. - Nebst se̦kums zu sakas II.

Avots: ME II, 658, 659

salèkt, salekt, intr.,

1) zusammenspringen; sich (plötzlich) zusammenrollen:
sale̦c (Var.: sarit) tāši taurītē BW. 31203;

2) salēkt "(zusammen) hinzu-, herzuspringen, erscheinen"
Spr.;

3) zusammenschrumpfen, zu kurz werden:
man svārki salē̦kuši Dond. Refl. -tiês,

1) plötzlich aufspringen, zusammenzucken:
žīds salēcās kâ nuo pātagas sitiena Niedra. svešais salēcās kājās A. XXI, 516. rati nuotrīcēja, un sē̦dē̦tāji iekšā salēcās JK. V, 1, 48. zirgs salēcās un skrēja MWM. VI, 687. suns sale̦cas kājās un... ierejas Dz. V. kâ putns sale̦cas sirds Vēr. I, 682;

2) in Streit geraten
Kav.: zvirbulis un pele... atraduši mieža graudu sale̦cas: viens grib, uotrs grib Pas. III, 214 (aus Mahlup);

3) "sich nach und nach einfinden"
L.

Avots: ME II, 671

samazgât,

1): s. guovij krustus ar saltu ūde̦nu AP. s. (reibend benetzen)
galvu ar ūdeni Frauenb. kad maizei liela garuoza, tad samazgā ar ūdeni un apse̦dz ar villānu drēbi Ramkau. četruos ūdeņuos samazgājām bē̦rnu Sonnaxt; ‡

3) "verwaschen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: s. ziepes. ‡ Refl. -tiês, sich gründlich waschen (?): kur uotrs samazgājies ar ziepēm, - balts vien iekšā ūdens Seyershof.

Avots: EH XVI, 429

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

saplêst, tr.,

1) reissend, raufend sammeln, zusammenraufen, -raffen:
saplēš sūnas LP. IV, 120. viņš saplēsa nuo ļaudīm pulka grē̦ka naudas VII, 1204;

2) zerreissen, zerfleischen; zerbrechen:
Sprw. piktiem suņiem saplē̦sta āda. ka(d) tevi (traki) suņi sarietu, saplē̦stu! dass dich (tolle) Hunde zerbeissen, zerreissen, auffressen! Mag. XX, 3, 36. ve̦lni grib viņu saplēst LP. VII, 196. Sprw.: viens brālis saplēsa puôdu, uotrs bļuodu (sagt man, wenn eine gemeinsam unternommene Sache nicht gelingt). Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, -raffen;

2) einander zerreissen; sich verzanlcen, in Streit geraten:
panākstnieki saplēsās sēņu spaini dalīdami BW. 19387. Kunavs bij saplēsies ar citu skuolē̦nu Pasaules lāpitājs 27.

Avots: ME II, 703

seķaîns: s. zirgs Linden in Kurl., Sonnaxt. jūdza pārjūgā - viens zirgs bij sīki raibs un uotrs s. Siuxt. s. jē̦rs ebenda. seķaiņa drēbe Linden in Kurl.

Avots: EH XVI, 476

sile (li. sìlė "Futtertrog" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 168),

1) die Futterkrippe, der Trog:
vannu un baļļu vietā senāk lieluotas siles PS. viens krekliņš mugurā, uotrs sārmu silītē BW. 27080. - pirts sile, der Badstubentrog Bielenstein Holzb. 333;

2) sile jūŗā, die Stelle zwischen 2 Sandbänken
Rig. Strand;

3) die Krippe, das Säuglingsasyl
Tiesu kal. 61. Zu li. silis "Krippe"; weitere Kombinationen bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 503.

Avots: ME III, 838

sir̃ķis, ein Rotschimmel O-Bartau, ein Pferd, das sirks ist: sirķis pilnuos rikšuos devās tālāk Janš. Bandavā I, 181. zirgus, nuo kuŗiem viens ir sirmis, uotrs sirķis II, 307.

Avots: ME III, 846

sir̃mis U. (li. šir̃mis "Grauschimmel"), auch ein Demin. sirmiņš, der Grauschimmel: sirmīt[i]s mans kumeliņš BW. 17115, 2. ar sirmīti Rīgā braucu 29620. sirmīšam (Var.: sirmiņam 29948) auzas devu 29949. Indriķis uzlēca savam sirmim mugurā JR. IV, 151, zirgus, nuo kuriem viens ir sirmis, uotrs sirķis Janš. Bandavā II, 307.

Avots: ME III, 846

‡ šķîbiski ² Seyershof, Adv., schräg: likt dēli š., ka viens gals augstāk, uotrs - ze̦māk.

Avots: EH II, 638

šļupstêt Bers., Dunika, Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., Wolm., -u od. -ẽju, -ẽju, = slupstêt, lispeln, (N. - Peb.) stottern U., wispern V.: šļupstēja gluži kâ bē̦rni A. XVII, 583. meitene jau septiņus gadus ve̦ca, bet šļupst Purap. Kkt. 105. Pleika stīvu mēli šļupstē Baltpurviņš I, 6. viens bezgala stuomās, uotrs šļupstē Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 159. nuo mutes izlauzās šļupstuošas skaņas Vēr. I, 680. lai nedzirdē̦tu... salduo šļupstēšanu II, 35.

Avots: ME IV, 75

II spĩgât, auf einer spĩga blasen Nigr., Wandsen: kur pēc mums vēl viens uotrs pļē̦rgāja un spīgāja, tie nebija vairs ne+kādi īstie pūtēji Janš. Bandavā II, 35.

Avots: ME III, 1002

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

spunnis (unter spunis), ‡

2) "maizes šķēlē izgriêzts vadžveida kumuosiņš" Siuxt: izgriez nuciņā spuñnīti un ieliec sviestu iekšā! ‡

3) "maza četrstūŗaina lupatiņa, kuo iešuj krekla padusēs tâ, ka viens stūris iznāk paduses priekšpusē, uotrs - muguras pusē; sievietēm spuñnītìs tikai padusẽs, bet vīriešu kre̦kliem katrā pusē pie kakla iešuj pa vienai spunnīša pusei" (meist das Demin.) Siuxt.

Avots: EH II, 564

steme "ein unsauberes, liederliches (in der Kleidung) Frauenzimmer" Stockm.; iet kâ steme, viens stilbis augšā, uotrs zemē Planhof; ein unsauberer Mensch oder Gegenstand Lubn., Saikava. Mit sekundärem s- zur Wurzel tem- in timsa?

Avots: ME III, 1060

stĩvêt, -ẽju,

1) steifen
L., U.;

2) scharf anziehen, spannen
U., (mit Mühe, schwer) ziehen: stīvējuši tikai tukšu tesmeni Etn. II, 88; LP. VII, 558. zeķi... kājā stīvē̦dams A. v. J. 1897, S. 456. Refl. -tiês,

1) (beim Heben od. Schleppen von etw. Schwerem) sich stemmend abmühen, abquälen, an etw. Schwerem herumzerren:
abi stīvējušies, kuo māk, bet tuomē̦r nevarējuši spieķa nuo ceļa nuovākt Etn. III, 47. Mačs stīvējās svārkus izgriezdams Libek Pūķis 10;

2) sich sträuben, entgegenstemmen
(namentl. pretī stīvēties) U., hartnäckig (auf etwas) beharren, bestehn U., Mag. XIII, 2, 56; sich zu etwas drängen Mag. XIII, 2, 56; streiten, sich zanken: žīdiņš stīvejās un tiepās Dīcm. pas. v. 1, 35. ve̦cais... ilgi stīvējās, beigās tuomē̦r padevās Pasaules lāp. 206. māte gan stīvējusies pretim, lai dē̦ls tâ nedaruot LP. VI, 350. uotrs stīvējies:"man piede̦r meži, man arī vērsis..." V, 86. vedēji ar panāksniekiem stīvējas RKr. XVI, 135. tē̦vs ar māti, trešs tautietis klētiņā stīvējās (Var.: strīdējās): tē̦vs deva, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 6 var. Aus mnd. stiven "steifmachen".

Avots: ME IV, 1076, 1077

stuõdere, das Lootsenzeichen im Wasser U., Libau, Markgrafen, ein am Netz befestigtes, über dem Wasser stehendes Zeichen der Fischer (eine Stange od. ein grösserer Korken mit einem Fähnchen daran) Salis, Apschuppen, N. - Bartau, die Boje V.; eine Holzstange mit einem Strohbündel am oberen Ende, womit auszuhauende Linien (im Walde) abgesteckt werden Apschuppen, Siuxt: pluostu ceļu bailīgākās vietās apzīmē ar stuoderēm. stuoderes ir kārtis, kurām vienā galā piestiprina e̦nkuru, uotrs gals izcēlîes virs ūdeņa stāv Etn. IV, 61. pie buojām un stuoderēm Konv. ² 847. Aus nd. stoder "Boje" (bei Frischbier II, 365).

Avots: ME III, 1111

stupe,

2): ein kleiner Knüppel od. ein abgebrochener Ast zum Prügeln
Kaltenbr.;

3): auch Linden in Kurl., Morizberg, Ramkau; ņemšu sluotas stupi Azand, 152; ‡

4) "guovju piesienamā valga daļa, kuŗas viens gals piesiets pie cemmes, uotrs - pie pinekla Linden in Kurl.

Avots: EH II, 596

šûla ² Līn., šūla U., šūle (li. siūlė˜ "die Naht") U.,

1) die Naht
U., (šūla) V., (šûle ²⁾ Dond., Ruoja, Wandsen; "ein Streifen beim Zeuge" (šūla) Mag. XIII, 2, 60;

2) ein Streif, Striemen
(wie von Rutenhieben) Linden n. U., (šūla) Mag. XIII, 2, 60, (šûla ²⁾ Kurs., (šûle ²⁾ Nigr.; eine Schwiele (šûla ²⁾ Salis: gar sāniem bijušas re̦dzamas garas, re̦snas šûles ² Janš. Mežv. ļ. II, 476. sarkanas šūlas stiepjas pār muguru Duomas I, 575. ve̦lns . . . ar rīkstīti par muguru, ka Mārtiņam tūlīt šūla par muguru atradusies LP. VI, 541;

3) ein schmaler Wolkenstreifen, der sich von einem Rande des Horizonts bis zum andern hinzieht
(šùla ²⁾ Lind. (in Kurl.): ja šūlas sagriežas viens gals rītuos, uotrs vakaruos, tad uotrā dienā ir lietus;

4) "?" suņi taukus nuoē̦duši, šūles vien atlikušas BW. 20521, 1.

Avots: ME IV, 109

II talêt, ‡ Refl. -tiês, bleichen (intr.): pļavās ... talējās uotrs (lina) mērcējums I. Leimane Latvju mēnešr. 1942, 237.

Avots: EH II, 665

tèikât ² : ‡ Subst. teikājums, Erzähltes: muļķīgs tik viens, kā uotrs t. Janš. Līgava I, 233.

Avots: EH II, 673

tikkuo (ostli. tikkų̃ LitMnd. I, 59 und 64 und Būga KSn. I, 29), tikkuoti Kronw. n. U., Nötk.,

1) eben, soeben:
viņš tikkuo aizgāja;

2) so bald:
tikkuo viens aizgāja, atnāca uotrs;

3) kaum:
viņam tikkuoti, tikkuoti iznāca vadmalas svārkiem Bers.;

4) tikkuo tâ, tikkuo citādi, bald so, bald anders
U. ("in Livl. unbekannt").

Avots: ME IV, 183

‡ II tillis "?": uotrs (scil.: vīrietis) ... arī ir īsts t.: tievs un gaŗš un staigā kaklu iz˙stiepis Janš. Dzimtene V, 48.

Avots: EH II, 682

II timerêt, -ēju Nigr., schreien (vom Habicht): gaisā ... kliedz vanags, kaut kur tālāki uotrs tīmerē tam pretī Janš. Dzimtene IV, 43. Vgl. timerêt 5.

Avots: ME IV, 201

uzmâcît,

1) lehren, lehrend den Sinn auf etw. richten:
uotru uz palaidnībām uzmācīt Golg.;

2) zu seinem Unterricht noch etwas beifügen
L., noch mehr lehren, dazulehren: viņš jau bija diezgan mācījies, bet uotrs tuo vēl uzmācīja. Refl. -tiês, dazulernen, noch zulernen L.: pie uotra meistara vēl uzmācīties AP. tad vēl viņa gāja kādus gadus divi vai... pie guvernantes uzmācīties A. v. J. 1896, S. 676.

Avots: ME IV, 357

I vài Wolm. u. a., voj Dond., Stenden (hier auch vo), Erlaa, Golg., Memelshof, Schwanb., Wandsen, U.,

1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?

2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;

3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;

4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.

Avots: ME IV, 432, 433

V valks,

1) valks Bers., Holmhof, Kalzenau, der Schlangenbalg; abgeworfenes Pferdehaar
Holmhof;

2) das Kleid, die Kleidung, der Anzug:
sadedzina miruoņa pēdējuo valku LP. VI1, 405. sē̦ru valks MWM. VIII, 81;

3) das tägliche Tragen (der Kleider):
šīs drēbes ir valkam, tās svētdienai Salis, Sessw., Siuxt, Wandsen, val˜ka (Arrasch, C., Jürg., Nötk., Pankelhof, Ramkau, Schujen, Siuxt, [mit àl ² ] Erlaa, KatrE., Ogershof, Sessw.) od. val˜ku (PS., Segewold, Wolm., [mit àl ² ] Golg., Mālup) drēbes, valku (valka Stockm.) drānas (drēbes) U., valˆku kārta Frauenb., Alltagskleider Salis: manas valka drēbes varēsi paņemt Sudr. E. MWM. v. J. 1898. S. 932. divi apģērbji, viens guoda, uotrs valku, zwei Anzüge, einer zu Festgelegenheit, der andere zum täglichen Tragen Biel. n. U. ikdienas jeb valku kre̦kliem RKr. XVII, 27. vienkāršus valku prieve̦tus 33;

4) Plur. valki Kalzenau, valki Kalnemois, Lubn., Meiran, Schwanb., = ve̦lki, das Aufschersel: dzijas savilktas uz valku kuokiem Bers. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 457

varêt, -u (bei Glück auch -ẽju, falsch?), -ẽju,

1) können, vermögen:
Sprw. kuo viens nevar, tuo var uotrs Br. sak. v. 659, vēju ar dūri sagrābt nevar 1368. zâle tik gaŗa, ka izmēruot nevar RKr. VII, 122. kâ nevar, tâ nevar dabūt ārā Dīcm. pas, v. I, 38. tuo es ... nevaru ... paciest 39. mēs nevaram . . . izturēt 41. kâ varē̦dams, nach Kräften U. laipuo . . . kâ varē̦dams uz priekšu JK. III, 75. pūlējās cik varē̦dams 73. kur un kâ varams (wo und wie es möglich ist) Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 186. kas cilvē̦kam nevarējams, tas dievam varējams (was bei den Menschen unmöglich ist, ist bei Gott möglich) Glück Lukas 18, 27. kas tai bauslībai nevarējams bija Römer 8, 3. viņš sacīja man, tu gan varus dzīvuot II Kön. 8, 14. miegam nākuot i[r] nevaru nesnauduse vakarā (... kann ich nicht ohne zu schlummern auskommen) BW. 13735; 14275. iet bij man gājējai, es nevaru negājuse 17774. neē̦duse nevarēji 18948. valuodām vairs nevaru Biel. 1202; unpersönlich: vai varēs mūsiem ... tie ielīst Pas. IV, 21 (aus Lettg.), wird es uns möglich sein, da hineinzukriechen;

2) = vārêt U. (mit "?"): viņa līdzēja tumsu varēt Rainis Uguns un nakts 78. Refl. -tiês, = varêt I: tad tu pats varies (kannst dir) sienu un auzas meklēties, so magst du selber Heu und Hafer verschaffen Manz. 10 Gespr. tu varēsies uzturēties (du wirst dich erhalten können) U. Vgl. vara; ein dem le. varêt entsprechendes apr. Verbum wird dnrch apr. acc. s. epwarīsnan "Sieg" vorausgesetzt.

Avots: ME IV, 477, 478

važa,

1) die Kette
L., Dickeln, (Plur. važas) Arrasch, Kl., Memelshof, Saikava, Zaļmuiža, Zvirgzdine; die Halskette L., Golg., Nigr., Sehren, Sessw., (Plur. važiņas) Zvirgzdine; Plur. važas Infl. n. U. (z. B. in Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168), Adsel, Bers., Fest., Lasd., važi Laud., Ketten (z. B. zum Befestigen der Kühe im Stall Bers., Fest., Lasd.): ap kaklu valkājama ruota, vis˙biežāk važiņas Konv. ¹ 784. skudras sarāpās uz kuoka... nuo tejienes tās važiņās nuokārās... visa važiņa sastāvēja nuo skudrām: viena turēja pie uotras D.;

2) važa U., Plur. važas, važi, der Zügel:
zirgu ar visiem zvārguļiem un važiem Kaudz. M. 86. zirgi zviedz, važi (važas 29176,

1) skan BW. 14482. tev, brālīti, smalki važi, tev diže̦ns kumeliņš 21375. aiz važiņu (Var.: gruožiem) nuoturē̦tu . . , kumeliņu 26676 var.;

3) "smalkāka vicīte, kuras viens gals pie vāles, uotrs pie treiliņa" Uozuolnieki;

4) "eine grosse Tracht oder ein grosses Fuder"
Līvāni;

5) "ein Band
(saite), z. B. an einer Schürze" Nötk.: ja kādam priekšme̦tam karājas jeb vazājas saites, tad saka: "kas tās tur par važām karājas?" Le. važas "Zügel" (worauf die Bed. "Kette" beruhen könnte) ist anscheinend mit li. vãdžios "Fahrleine" identisch und in diesem Fall zu vadît gehörig. Doch wäre auch Beeinflussung durch r. вожжá "Zügel" nicht undenkbar.

Avots: ME IV, 489

vẽrzeles Tr., A.-Ottenhof, Dond., Frauenb., Kalleten, Līn., Nigr., Pankelhof, Selg., Stenden, Wolmarshof, vêrzeles ² Iw., = slejas, Pferdesielen, -geschirr L., U., Assiten, Celm., Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, Semgallen; Fürsel, Vorsielen St.; das Hintergeschirr (hinter dem Kummet) Bielenstein Holzb. 567; "ierīkuojums, lai pie vienzirga ratiem var piejūgt divus zirgus" Ronneb. (unbek. in Bers., Erlaa, Gotg., Kl., Lubn., Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Warkh.): sirmi zirgi vērzelēs BW. 3433. kumeliņš ar visām vērzelēm (Var.: visiem slejiņiem) 16136 var. nātnās vērzelēs jūgtu zirģeli Latv. viens zirgs ilksīs, uotrs vērzēlēs Ronneb. Anscheinend aus einem nd. *vörsel, vgl. d. Fürsil (im Grimmschen Wrtb.), Fürsel; Vorsiel.

Avots: ME IV, 569

viênâdi, viênâdīgi ² Schlehk n. FBR. VII, 52, viê˙nâdīgi ² Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 79, vienãdīgi Zabeln n. FBR. IV, 65, vienādīgi Rothof n. FBR. VIII, 129, viênâdīgās ² Ladenhof n. FBR. XI, 6G, vienâdiņ Prl. n. FBR. VI, 82; N.-Rosen n. FBR. VIII, 48, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 12, viênâži Serbigal n. FBR. IV, 58, Baltinow n. FBR. XI, 135, Bers., Adv.,

1) viênâdai Warkh., viênâži AP., Golg., Schwanb., Sessw., gleichförmig;
vienādi U., auf einerlei Weise: Sprw. ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525;

2) vienād Orellen, vienāži AP., auf eine Weise
(im Gegensatz zu uotrād(i), auf andere Weise): darbu daruot vienādi iznāk tâ, uotrādi atkal citādi Frauenb. vie˙ns saka vie˙nāži, uotrs uotrāži AP. viēnād jeb uotrād viņš cerēja nuo tā izbēgt A. XXI, 547. mācītājs izvaicās puisi vienādi, uotrādi LP. V, 153. mē̦rs vienāži nepasuot, uotrāži.., nepasuot Upīte Medn. laiki 265. viņam bija jāmirst - vie˙nāži vai uotrāži Saikava;

3) viênâdi N.Rosen, Saikava, viê˙nâdi Saikava, Wolm., viê˙nâdi ² Orellen, Salis, Siuxt, viê˙nād Dunika, viẽnad Rutzau, vie.-nâdiņ Golg., Gr.-Buschh,, Warkh., (mit â ² ) Stenden, vie˙nâdâs ² Stenden, vie˙nâdiņâs Gr.-Buschh., vie˙nādīgi Kand., viê˙nâdīgi AP., viê˙nâdīgi ² Orellen, viênâdīgās ² Adiamünde, Segew., Stenden, viênâdiês Mar., (verstärkt)
vie˙nādi vien U.,Oppek. n. Mag. XIII, 25, vie˙nâdīgi vien A.Ottenhof, C., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, vie˙nâdâs ² vien Stenden, immer, immerfort, immerwährend: kuo tu vienādi skraidi? Saikava. vie˙nādi viņa nav mājā ebenda. vie˙nād nāk vēl klāt Dunika. es jau vienādiņ duomāju... Blaum. Pie skala uguns 165. lāpīja vienādiņ man... kre̦klus 74. vienādies man sāp, ne˙kad nepāriet Mar. n. RKr. XV, 143.

Avots: ME IV, 656, 657

viênlĩdz, Adv.,

1) gleicher Art
U., gleich; einförmig U.: par visiem skuolē̦niem gādāja vienlīdz A.XI, 106;

2) miteinander
Manz. Lettus: vai varuot viens vai uotrs vai abi vienlīdz tikt aizbildināti? Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 22.

Avots: ME IV, 660, 661

‡ viênmal,

1) an einer Seite:
viens v. gravai, uotrs ... Pas. XV, 284;

2) "zusammen"
v. iet.

Avots: EH II, 796

vienuots (vien˙uots?) "jemand; etwa einer" Für. I. Eher wohl aus vien˙uotrs (vgl. uots II aus uotrs), als irgendwie zu apr. ainonts "jemand" und li. vienuntas "einzig".

Avots: ME IV, 668

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665

I vizinât,

1) (im Wagen od. Schlitten, im Boot
Salis) spazieren führen U.; treiben lassen: brālītis tautu meitu vizināja BW. 12410, 1. (līgaviņu) pār nuovadu vizināja 12409. strautā metu vainadziņu, lai vizina strauta viļņi 6150, vilnīt[i]s laivu vizināja 31031, 2, augsti kalni, gari meži, tie balstiņu vizināja 227 var.;

2) "?": pati tiesa viņu vizināja, tamdēļ tik maz viņam piesprieda (das Gericht war auf der Seite des Angeklagten)
Frauenb.; "zum guten wenden": kad kas taisās bārties, bet uotrs runā tâ, ka ne˙kas nuo bāršanās neiznāk, tad saka: "nu jau tu atkal vizināji, kamē̦r nuovizināji" Heidenfeld;

3) treiben, schwimmen
(?) Bergm. n. U.;

4) fortrutschen lassen
L. Refl. -tiês, eine Spazierfahrt machen U.; im Schlittchen vom Berge fahren, rodeln Frauenb.; zivis vizinājas (zu vizinât II?), die Fische springen an die Luft in der Sonne U. Zu ve̦zums: zum Vokalismus s. Le. Gr. § 18 c.

Avots: ME IV, 631

zâļuôt Bers., C., Erlaa, Jürg., KatrE., Kl., Sessw.,

1) würzen
L., U.;

2) kurieren
U., Frauenb., Nötk.: sanāca dakteri..., zāļuoja viens šâ, uotrs tâ MWM. VI, 16;

3) prügeln
Zaravič. Refl. -tiês,

1) spriessen:
ej pruojām, le̦dutiņu, lai zâlīte zāļuojas! BW. 30110;

2) sich (mit verschiedenen Heilmitteln) kurieren
Frauenb. - Subst. zâļuôšana, das Kurieren: zāļuotājs nuodarbuojas ar cilvē̦ku un luopu zāļuošanu Ahs.; zâļuôtãjs,

1) wer Gras pflückt, rauft;

2) wer kuriert, ein Salbader
Brasche, Ahs.: zāļuotāji gavēņu piektdienās izgatavuo savas zâles Etn. I, 75.

Avots: ME IV, 699

zavuoliņš (mit ostle. uo aus ā? ), eine Rasenbank Nerft; eine (gewöhnlich mit Gras bewachsene) Erdaufschüttung um das Fundament des Wohnhauses Kaltenbrunn: istabas galā bij nuo smilktīm sabē̦rts, ar ve̦cu baļķi nuoruobežots zavuoliņš. uz zavuoliņa saulainuos svētdienas rītos guozējās viens, uotrs Jauns. Baltā grām. I, 15. Aus dem Slavischen (vgl. r. завалы "земляна, покрытая дерном", завáлок "род скамьи, придѣланной к стѣнѣ избяной печи").

Avots: ME IV, 693

žerbiņš, das Los U., Vīt., (mit èr ² ) Saikava; ein Stock, vermittelst dessen gelost wird Serben, (mit er̃ ) Grünw., Salis; "zīlēšanas kauliņš" (mit èr ² ) Fehsen, Meselau: kalpiem savā starpā jāve̦lk žerbiņi par tuo, kuŗa klēts... kuŗam piekritīs Janš. Dzimtene ² I, 322. kad ne˙viens labprāt negribēja mājā palikt, gāja uz žerbiņiem (izluozēt) LP. VI, 631. žerbiņu (Erlaa, Siuxt, [mit er̃ ] Lems., Raiskum, [mit èr ² ] Saikava) od. žerbiņus (Mag. XX, 4, 113, U., Bers., Fehteln, Grünw., Kreuzb., Ramdam, Serben, Üxküll, [mit er̃ ] Grünwald, Jürg., Karls., Nötk., Plm., PS., Trik., Wolmarshof, [mit èr ² ] Prl., Saikava, Vīt.) od. žerbiņas (Lubn. mit èr ² , Spr.) od. žerbeņus (Ledmannshof) mest, losen vermittelst eines zugeworfenen Stockes, an den man mit den Händen greift U.: viens žerbiņu metējs apķeŗ kuoku augstāk, tad atkal pirmais apķeŗ kuoku u. t. t., kamē̦r viena ruoka nuonāk pie paša augšējā gala, par kuŗu augstāk uotrs vairs apķert nevar. kam ruoka pašā augšā, tas vinnējis Ramdam u. a. izšķiršanas labad me̦t žerbiņus Etn. II, 188. puikas me̦t žerbiņus, kam jāsāk klimpu sišana Saikava. Auf r. жéребей beruhend.

Avots: ME IV, 804

zìemmitis (Part. praet. act., auch Subst.; li. žiemmitỹs "ein durchgewintertes Haustier"), ziemu mitis Ahs., ziemas mitis Frauenb., ein Jährling Brasche (eig.: wer einen Winter gelebt hat): uz precībām saimniekam bija jāduod puisim ziemmitis zirgs, ziemmituse guovs, aita... BW. III, 1, S. 74. labs ziemmitis teļš Janš. Dzimtene ² II, 46. lielāks par ziemmiti teļu Janš. ziemu mitis kumeļš Ahs. viens (sc.: teķis) ziemmitis, uotrs šā gada jē̦rs Janš. Precību viesulis 30. ziemmituša vepŗa Dzimtene ² I, 91.

Avots: ME IV, 743