Paplašinātā meklēšana

ãrste, ‡

2) die Arztin.

Avots: EH I, 195

ãrste [aus mnd. arste], comm., jetzt meist ãrsts, der Arzt.

Avots: ME I, 244

‡ ãrstene, die Ärztin Pas. VIII, 288.

Avots: EH I, 195

bā̀rstelêt AP., (mit ãr ) Jürg., Lemburg, Wolm., (mit ā̀r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Erlaa, Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., = bãrstît (mit deminutivischer Farbung).

Avots: EH I, 209

bārstes,

3): 33971 zu ersetzen durch 33971. 2 var, bārstes Drobbusch "= bārkstis".

Avots: EH I, 209

bārstes,

1) ausgestreutes Getreide
Setzen n. A. X, 438 (zu bērt);

2) Hungerzitzen im Maule des Rindviehs
Hr. n. U., identisch mit bā̀rkstes 5;

3) bārstītes BW. 33971, = bā̀rkstis 1.

Avots: ME I, 274

‡ izbārstelêt Wolm. u. a., wiederholt ein wenig ausstreuen.

Avots: EH I, 433

kãrstekļi, Spinngewebe N. - Schwanb., [kãrstêkļi Trik., kārstekņi Bers.] Zu kãrstīt.

Avots: ME II, 199

‡ II kārsteklis, "ein ganz nachlässig gemachter Zaun" (?): tāds k. nav ne˙kāds aiz žuogs tādiem nezvē̦riem PV.

Avots: EH I, 604

kā̀rsteklis ² Lis., Warkl., ein aufdringlicher Mensch.]

Avots: ME II, 199

kārstekņi (unter kãrstekļi): auch Lubn.

Avots: EH I, 604

kārstenis N.-Peb., Barbern, = kārstava (auch zum Hecheln von Flachs gebraucht).

Avots: ME II, 199

‡ II kãrsteve Puhren, = kãrstavs.

Avots: EH I, 604

kârsteve ² Wandsen, Dond., = kā̀rstava.]

Avots: ME II, 199

kā̀rstevis ² : auch Gr.-Buschh., n. FBR. XII, 72, Sonnaxt.

Avots: EH I, 604

kā̀rstevis ² Kreuzb., = kā̀rstava.]

Avots: ME II, 199

nārstekļi, die Stäbe, Spricken im Sprickenzaun Adsel. Anderswo dafür: riķi zediņi; [zu nar̂stît 1?].

Avots: ME II, 701

‡ pãrsteberêt Stenden, steif und ungewandt hinüberschreiten: piedzēries tikai ar muokām varēja p. pār slieksni.

Avots: EH II, 212

pãrstèidzĩba*, die Übereilung: jaunības pārsteidzība A. XX, 558.

Avots: ME III, 178

pãrsteidzîgs: sich übereilend, voreilig Segew.

Avots: EH II, 212

pãrstèidzîgs, übereilt: jaunība ir pārsteidzīga A. XII, 19. lauksaimnieki iesāk rīkuoties pārsteidzīgi Vēr. I, 359.

Avots: ME III, 178

pãrsteiga*, die Überraschung: viņa nezināja aiz pārsteigas kuo darīt MWM.

Avots: ME III, 178

pãrstèigt, ‡

2) = pãrstèigtiês Oknist.

Avots: EH II, 212

pãrstèigt, tr., übereilen, überraschen: rīts pārsteidzis nabaga vęlnu LP. VII, 1320. patīkami mūs pārsteidz arī brīvprātīgais, nuo aizspriedumiem svabadais gars Pav. sargāsimies nuo pārsteigtiem suoļiem! B. Vēstn. Refl. -tiês, sich übereüen: apduomāsim labi, nepārsteigsimies! Subst. pãrstèidzẽjs. wer übereilt, überrascht; pãrstèigšana, das Überraschen, Übereilen: [aizrādīja uz darba pārsteigšanu Veselis Tīr. ļaudis]; pãrstèigšanâs, das Sichübereilen; pãrstèigums, die Überraschung: man bija laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rainis.

Avots: ME III, 178, 179

pãrstèigtĩba*, für pãrsteigums, die Überraschung, das Überraschtsein: pārsteigtības izsaucieni MWM. VI, 385; [die Übereilung].

Avots: ME III, 179

pā̀rstèigtiês, nach Hause eilen, heimeilen: nuo baznīcas braucuot pārsteidzas kāds nuo brūtgāna brāļiem ātrāki mājās BW. III, 1, S. 84.

Avots: ME III, 179

stā̀rste ² : auch Aahof, Heidenfeld, Sessw., Sinolen, Wellan, Tdz. 37308 (aus N.-Peb.). "stā̀rstene ² " ME. III, 1051 zu ersetzen durch "stā̀rsteņa ² ".

Avots: EH II, 573

stā̀rste ² Saikava, Lis., Golg., Selsau, Warkh., stā̀rstene ² Pilda, stā̀rsteņš ² Pilda, stârstelis ² Dunika, = stērste I; trīs putniņi skaisti dzied...; zīle dzied, stārste ve̦lk, lakstīgala vizināja BW. 2697, 6. Vgl. li. stârta "Goldammer".

Avots: ME III, 1051

svārsteklis,

1) ein Hebel
Wid.: ūdeni... ar svãrstekli ve̦lk nuo akas Janš. Dzimtene IV, 71;

2) ein Pendel
Dr.;

3) "?": svārstīja ruokas svārstekli Duomas III, 965. nuočīkstēja durvis ar suārstekli A. 1896, S. 54. stirpas 2 malās piestiprināti svārstekļi, kuru spiediens... Konv. ² 750. divritenis šim... svārsteklim nespēja ilgi turēties pretī, tas... apgāzās Daugava I, 995.

Avots: ME III, 1144, 1145

‡ svā̀rstelêt ² Lubn., wiederholt wägen.

Avots: EH II, 612

I vārste, die Vorlegestange für Pforten St., U. Zu vārstît.

Avots: ME IV, 509

II vârste ² ,

1): melder[i]s stāv nuo miltiem balts, v. jautri klabinājas Skalbe Raksti II (1938), 162;

2) = vārpsta 3 (?): klikšķina v. atgriežuot arklu Skalbe Raksti III (1938), 325.

Avots: EH II, 765

II vârste ² Karis., = vārpsta 2, die Spindel, das Treibholz an der Handmühle Ruj. n. U.

Avots: ME IV, 509

‡ vārstekle, = vārstala 1: izraut vārstekles kārti (ceļam) Janš. Līgava II, 282. izrauj pluostam priekšā aizšauto vārsteklīti 36.

Avots: EH II, 765

vārsteklis,

1) vārsteklis LKVv., Plur. vārstekļi Austr., ein Pförtchen im Zaun;

2) verächtliche Bezeichnung für einen Schwätzer
Frauenb.

Avots: ME IV, 509

vārstele, vārstelis, vārsteļi, s. vārstala.

Avots: ME IV, 509

vārsteļi (unter vārstala 1): puišeļi vārsteļus vēra BW. V, S. 234.

Avots: EH II, 765

atbust, intr., inch., erwachen: viņš galā apklusa, vairs mūžam neatbuda Sudr. E. Apsk. I, 403; atbust nuo pārsteiguma MWM. VIII, 87.

Avots: ME I, 152

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģidās, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161

atmeimuruôt Kārstenis Druva II, 15, (im Rausche) wackelnd herkommen.

Avots: ME I, 176

‡ atsulinât,

1) = atsuluôt Lis.: a. pienu, machen, dass sich die Molken von der gegorenen Milch absondern;

2) = sasulinât 1 Nigr. Refl. -tiês, Lange Latv. ārste 8, = atsuluôt.

Avots: EH I, 172

atsutinât (li. aišùtinti), ‡

3) durch Bähen öffnen:
ierēdņi vē̦stuli "atsutinājušï Anekd. IV, 622; durch Bähen erweichen (?): puņus a. Lange Latv. ārste 22.

Avots: EH I, 172

attapt (li. attàpti), intr.,

1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?

2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;

3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;

4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.

Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441

Avots: ME I, 203

baiglis: tādi baigļi un tādas pesteles vairāk tuop daudzinātas nekâ dieva pirksts Lange Latv. ārste S. 5.

Avots: EH I, 198

bā̀rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

bìezêt, -u, od. -ēju, gerinnen, dick, dicht werden: me̦lni padebeši iesāka biezēt Kaudz. miglu biezēja Skalbe. te̦lpā biez nāves tvani Kārstenis Gāju p. 32. Refl. -tiês, (dicht) sich scharen: bites sāka biezēties viņam ap galvu MWM. X, 85.

Avots: ME I, 306

blîst: atlaidina... izstīvē̦tu, blī dušu ādu Lange Latv. ārste, S. 90; s. auch Mag. VI, 48.

Avots: EH I, 230

bre̦ks, entbehrlich, nichtswürdig St.: alkšņu lapas . . . par bre̦kām turētas Lange Latv. Ārste 72.

Avots: EH I, 240

cepinât [li. kẽpinti], tr.,

1) braten, backen:
bitīte maizi cepināja BW. 2666. uz iesmu cits cepina gaļu;

2) sengen:
nuo debesīm saule kâ cepināt ce̦p A. XIII, 377. saule tevi cepina kâ reņģi Aps. Refl. - tiês, intr., braten, backen: un brūni tur cepinās augļi Kārstenis, Gāju p., 52.

Kļūdu labojums:
uz iesmu = uz iesma

Avots: ME I, 373

dàderis ²

1) ein Hahn, der
dāderē; fem. dādere Fest.;

2) Oppek., ein allzu hastiger Mensch,
"cilvē̦ks, kas grābšķīgs, ķerstīgs, pārsteidzīgs, ātrs visu darīt, pie kam ne˙kas neizduodas, viss plīst un jūk": tāds kâ dāderis, - grābstās vien.]

Avots: ME I, 446

diži (unter dižs 3), sehr: d. pārsteigti Janš. Mežv. ļ. I, 192. d. man bij prieks, ka... Frauenb. viņai ne˙kuo d. netīk tās puķes ebenda; viel: d. ne˙kuo nuo pasaules nezinu Frauenb.

Avots: EH I, 324

‡ dribata Warkl. n. FBR. XI, 107. "pārsteidzīgs neapduomīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 333

I dzel̂dêt: uz dze̦lbām, kad kāja jeb ruoka dze̦ldē̦ta Lange Latv. ārste S. 62.

Avots: EH I, 353

dze̦r̂tava *, dze̦r̂tuve, die Schenke, Kneipe: dze̦rtuvēs me̦lnās dzērāji dzied Kārstenis,

Avots: ME I, 547

‡ dziļace, *dziļacis oder *dziļacs, -s, "?": kad dzē̦rājs kruogā tuop sakults, tad jāiet mājā ar dziļaci un nuoluobītu pieri Lange Latv. ārste, S. 34.

Avots: EH I, 358

ērste, = ārste Etn. III, 92.

Avots: ME I, 576

gàitniẽks,

1): auch AP.;

2): kas ... tavi gaitnieki un aptekšņi būtu bijuši Lange Latv. ārste, S: 3. saimnieks ... gaitnieci bij padzinis Azand. 40.

Avots: EH I, 379

‡ ģendinis oder *ģendiņš "?": ir ģendiņiem, tādiem, kas uz savām ... kājām izdēd, šis (lapu) pēriens izdevīgs būs Lange Latv. Ārste, S. 16.

Avots: EH I, 426

ģirgzde: atviegluo ģirgzdi Lange Latv. ārste, S. 56.

Avots: EH I, 427

gurdeļuôt: kad citi gurdeļuos, tad tu mudrs būsi Lange Latv. ārste, S. 22.

Avots: EH I, 420

I idraîns: "šūnains" (häufiger von Fichten und Eichen gesagt) Warkl.: idraini kuoki nuode̦r bišu struopiem. tavas iekšas kļūst idraiņas ("?") Lange Latv. ārste 41.

Avots: EH I, 428

ìedùobt, ‡ Refl. -tiês "?": (puvešņi) ir ieduobušies un tāpēc nuo āra nere̦dzami Lange Latv, ārste 22.

Avots: EH I, 510

‡ ìekvē̦lâtiês, = ìekvè̦luôtiês (?), sich erhitzen: tūkums iekvē̦lāsies Lange Latv. ārste 85.

Avots: EH I, 524

ìemir̂dzêtiês, aufleuchten, erglänzen: viņa acis ļauni iemirdzējās A. XXI, 505. kauju ē̦nas bālganas te zūd, te iemirdzas Vēr. II, 851. zieduonis nāk! iemirdzas katra mala Kārstenis Gāju p. 19. Ungew. das Aktiv ìemir̂dzêt: viņas ē̦nās iemirdz gaismas dzirkstele Treum.

Avots: ME II, 45

izbrīna *, die Verwunderung: izbrīnā paraustīja ple̦cus Duomas III, 266. izbrīnā paplēta acis Skuju Fr. pilns pārsteiguma un izbrīnas U. b. 63, 26.

Avots: ME I, 718

izcel̂t,

1): suns izcēlis (hat aufgescheucht)
zaķi Schrunden. šis ārste var tevi i. (= izglābt) nuo nāves Linden in Kurl.;

2): nuo ve̦cās vietas mani ni˙kaî nevar i. (verjagen)
Zvirgzdine;

4): i. (= pacelt gaisā) pirkstus Frauenb. Refl. -tiês,

1): viņa šuorīt izcē̦lusēs (= uzcē̦lusies) agrāki Janš. Apskats 1903, S. 18.

Avots: EH I, 437

izcilinât (unter izcilât ), ‡

2) "?": nuo aukstiem drudžiem ... īste̦nu mācību izcilināšu Lange Latv. ārste, 5. 38.

Avots: EH I, 438

izīgt: uz izīgūšām acīm Lange Latv. ārste 62.

Avots: EH I, 451

‡ izkor̃kšêt Salis "zu quaken aufhören": kad vardes izkorkš pa dīķi, iznārstejas, tad ruodas kurkuļi. Refl. -tiês Salis, = izlamâtiês.

Avots: EH I, 458

‡ izlētît,

1) leicht (bequem) machen, erleichtern:
Jēzus man... izlētījis.., svētības ceļu Lange Katech. v. J. 1773. saimniecība izlētīta Lange Latv. ārste, S. 4. Part. praet. pass. izlētīts "bequemlich" Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2) "izlutinât" AP.

Avots: EH I, 463

‡ izmieznât, ausharnen: dikti izmieznāsi Lange Latv. ārste 63.

Avots: EH I, 467

‡ izpļūtinât, zur Genüge Durchfall (Diarrhöe) haben machen: kamēr iekšas krietni iztīrītas un izpļūtinātas Lange Latv. ārste, S. 38.

Avots: EH I, 474

‡ izrīstît;

1) ausfressen
Kegeln: viens pats visu izrĩstījis;

2) "?": izrīstījis un izkrācis Lange Latv. ārste 42. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich würgen
Jürg. u. a.: izrīstījās, bet nevarēja izvemties.

Avots: EH I, 477

‡ II izsutêt (?), = izsàutêt 1, izkàusêt: saule sniegus ... izsūtējusi Lange Latv. ārste 47.

Avots: EH I, 484

iztul̃kuôt, tr., erklären, deuten: tu manas duomas pa+visam nepareizi iztulkuojis. ārste iztulkuoja puisē̦na smiešanuos par raudāšanu Aps.

Avots: ME I, 821

‡ izvilcinât herausziehen: skabargus... i. Lange Latv. ārste 24.

Avots: EH I, 496

‡ izzâļuôt,

1) izzāļât Warkl., = sazâļuôt 2;

2) mit Hilfe von Medizin
(zâles) auskurieren, heilen (tr.) BielU.: kas tevi ar labām zālēm pruot i. Lange Latv. ārste 15. izzāļājis acis Pas. VIII, 387 (aus Lettg.). ar pašu saplūktām... zâlēm ...vājniekus... i. Janš. Līg. II, 52. Refl. -tiês, sich mit Hilfe von Medizin auskurieren: tu dzīries sargāties un i. Lange Latv. ārste 8. pats izzāļājies Pas. VIII, 387 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 497

kājtaka, der Fusspfad Kārstenis.

Avots: ME II, 189

kārslis, kārsteklis, einer, der sich andern aufdrängt N.-Schwanb. Zu kā̀rsties.

Avots: ME II, 198

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

krum̃slaîns: krumslainus puņus Lange Latv. ārste 92.

Avots: EH I, 659

kuņ̃ķis,

1): auch Salisb., Seyershof Ein loc. pl. kuņķīs bei Lange Latv. ārste, S. 18. sārņi pakrūtī un kuņķīs; ‡

3) "?": tev mēle kâ liza, lūpas kâ k. Tdz. 36444.

Avots: EH I, 676

kupinât,

2): auch AP., Dunika, Kaltenbr., Sonnaxt: kupināts... asins Lang ; Latv. ārste 17; ‡

3) = virinât II 1 Seyershof: k. luopu iekšas.

Avots: EH I, 676

I kurcums, der Ball: nakuošu svētdienu kurcumā redzēsimies Kārstenis. par kurcumiem dažuos apgabaluos (z. B. um Aahof) tiek sauktas kaktu balles ib. Vgl. kurciemi.

Avots: ME II, 321

I lìekums: nerunājuot par tādiem liekumiem kâ mākslīgi mē̦sli Jauns. Augšz. 50; liekumi (Eingeweide) - auch Pas. VIII, 91, (mit iê ² ) Frauenb., Līn.; tas izē̦d ... niknu liekumu (= liekuo gaļu, wildes Fleisch ) Lange Latv. ārste 88.

Avots: EH I, 754

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēŗa m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēŗa (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kuŗam cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mieznât: auch Anekd. IV, 165, Lange Latv. ārste 70.

Avots: EH I, 826

mul̃ka,

1) die Zaunschicht, die Stangen zwischen zwei Pfosten
Kand., = puosms; mulku atkŗaut, die zwischen den pfosten liegenden und durch Steine in den Rinnen der Pfosten auseinandergehaltenen Stangen herausnehmen; mulku aizkŗaut, mit diesen Stangen den Zwischenraum zwischen Pfosten ausfüllen Kand.;

2) = kāpele, eine halbgefüllte Stelle im Zaune zum Übersteigen für Fussgänger Ruj., Krem. n. U.;

[3) "vārstelis, atvēršanai ierīkuots žuogs" Uguņciems (mul̃ks Salis). - Aus liv. oder estn. mulk "Öffnung im Zaun zum Durchgehen",
s. Thomsen Beröringer 270].

Avots: ME II, 665

nā̀rsts (li. nar̃stas, [r. норость]), [nārsta U., nārste St.], das Laichen, die Brunst (der Vögel U.): raudas bija pilnā nārstā Jauns. ieraudzījis lielu pulku uodžu nārstā. nārsta od. nārstu laiks, Laichzeit der Fische, Brunstzeit der Amphibien Kand. čūskas salasuoties nārstu laikuos lielās čupās LP. VII, 1271. [Zu nērst, li. ner̃šti "laichen", klr. нéресть "Laich u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 401) und vielleicht (nach Petersson Balt. - slav. Wortstudien 7) zu westosset. nà`rsun "aufschwellen, aufgedunsen sein."]

Avots: ME II, 701

I nàujums ^2,

1) das Verpichtsein, das Verlangen:
atraitnim uzgājis naujums uz precēšanuos Druw. n. RKr. XVII, 69;

[2) Überraschung, Verblüfftheit:
naujumā nevarēja saprast, kas te nuotiek Nuopūtas vējā 110. ar viņu tas nuoticis naujumā ("apmulsumā"); viņš tuo naujumā ("nepārduomājis, pārsteigumā") izteica Grawendahl].

Avots: ME II, 696, 697

‡ nemācenieks Lange Latv. ārste 2, nemācinieks ebenda 33, = nemâcniẽks.

Avots: EH II, 15

‡ nuodeglis,

1) = nuode̦gulis 1: izurbulē̦ts un aizspundē̦ts kuoks tiek likts ugunī; lai tur svilina; pēc kļūst šis n. jeb svilis nuo uguns nuost ņē̦mts Lange Latv. ārste 72; "Löschbrand" Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2) = nuode̦gulis 2 Grünh. n. Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223.

Avots: EH II, 38

nuõkasas: nuo šām nuokasām ņem 2 saujas Lange Latv. ārste 61.

Avots: EH II, 52

‡ nùorustêt U. (unter rustēt), beizen: dzijas tik vēl nuorustē̦tas, vēl nav pē̦rvē̦tas U. bābas ... savus priekšautus nuorustē Lange Latv. ārste 72.

Avots: EH II, 82

nùosir̃muôt, ‡ Refl. -tiês, grau werden Stender Deutsch-lett. Wrtb.: pats, rīšanā un plītēšanā ieradinājies, ievecējies un nuosirmuojies Lange Latv. ārste 59.

Avots: EH II, 84

nùoskuminât (unter nùoskumdinât): tās kliegšanas tuo apbēdinātu dieva sirdi nuoskuminājušas Bergm. Saņ. spr. māc. 1795, S. 215. piedzeršana ir nāves un kakla darbs, ar kuo dievs, ... eņģeļi un guoda ļaudis nuoskumināti Lange Latv. ārste 44.

Avots: EH II, 87

‡ padeglis,

1) "?": es te nuo kaislām asinīm runāju un ne nuo padegļa un ugunskura Lange Latv. Ārste 20;

2) "in der Asche noch glühende Kohlen"
Lubn.

Avots: EH II, 126

padziras,

1): nuo rīteņa padzirām (Var.: paģirām) skaistu dziesmeņu dziedam BW. I, S. 851, № 740, 5. visu tuo slimumu, kuo tu padzirās ... jutis Lange Latv. Ārste 43; ‡

3) Getränk fürs Vieh:
guovs iztelza gan p. Vank.

Avots: EH II, 130

pakļūdîtiês, ‡

2) sich ein wenig versehen;
‡

3) "?" tava plītēšana ar tādu bezgalīgu nelaimību pakļūdās L. L. Ārste 41.

Avots: EH II, 143

pamēglis,

1): naktī ... biedekļus un pamēgļus re̦dz Lange L. Ārste 15;

2): auch (mit ẽ; fem. -gle) Dunika, OB., Rutzau; "ein närrischer Mensch"
Bartau; ein Spassmacher Turlau; ein ausgelassenes Kind od. ein solches Füllen NB.; wer etwas erfolglos zu tun versucht - auch OB., Mesoten, Schwitten; eine im Scherz od. aus Wut gebrauchte verächtliche Bezeichnung (mit ê ² ) Siuxt: ak tu p., tavu darīšanu! karsti - pamēgļi (in diesem Fall Kartoffeln) - jau ir! ‡

3) "Plaggeist; Alp od. Mahr"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: viņš man pamēglam ir, Plaggeist ist er mir Stender ebenda (unter "Plaggeist"). citam pamēglam būt, überlästig sein jemandem ebenda (unter "überlästig"). cērmes ir ... bē̦rniem pamēgļam Lange L. Ārste 35.

Avots: EH II, 155

papaûst, tr., intr., ein Gerücht verbreiten, ausschwatzen:- kas tad tur jau papaudis? Saul. [tuo jau viņa bij papaudusi Leijerk. I, 75. Subst. papaûdums, das Gerücht, die Entdeckung: man drīzi nāksies viņu apgrūtināt ar dažiem papaudumiem, lai mana turpmākā rīcība viņu nepārsteigtu Leijerk. I, 70.]

Avots: ME III, 80

‡ pãrsviedrinât, schwitzen machen (?): šās uogas spirdzina pakrūti un pārsviedrina Lange Latv. ārste 8.

Avots: EH II, 213

‡ pãrsvîst, ganz mit Schweiss bedeckt werden; tüchtig durchschwitzen: pārsvīdis ar lielām, rupjām pilēm Kaudz. Izjurieši 133. dikti pārsvīdīsi Lange Latv. ārste 63. aizsaldējies kad dabū p., tad paliek ve̦se̦ls Wessen.

Avots: EH II, 213

pãržẽ̦luôtiês: stāv apkārt pāržē̦luodamies Lange Latv. ārste 3.

Avots: EH II, 216

patìkams [part. prs. zu patikt I], angenehm: patīkams cilvē̦ks, laiks, skats. patīkami mūs pārsteidz brīvprātīgais, nuo aizspriedumiem svabadais gars Pav.

Avots: ME III, 122

pēkšņs, plötzlich: p. uztraukums. Subst. pēkšņums, die Plötzlichkeit; die Eile: daži (tuoņi) pārsteidz ar savu pēkšņumu Vēr. II, 1130. tai pēkšņumā es liekātņi pārskatījuos, in der Eile versah ich mich stark Saussen u. Feht. n. BB. XII, 233; vgl. pēšņs.

Avots: ME III, 207

peŗas,

1): p. un nuomazgāšanas tev pienākas L. L. Ārste 22.

Avots: EH II, 225

‡ pìelicinât, (hin)zusetzen Stender Deutsch-lett. Wrtb., hinzulegen (-fügen; pìelikt) Lange Latv. ārste 20.

Avots: EH II, 259

pìeplacinât: puņņus nebūs dzīt nedz p. L. L. Ārste 22.

Avots: EH II, 265

pìesêst,

1) sich setzen:
piesēžat lūdzami, ich bitte, setzen Sie sich! U. piesēdi, būsi viesis! (eine im Lindenschen übliche Redensart, wenn jemand zum Sitzen auffordert) Mag. XIII, 3, 53. nāc, piesēsti šeku, uz skraģa! Kārstenis. vecene lūguse piesēst, kamē̦r viņa pagādāšuot ēst LP. VII, 1267. kad dzīŗu ļaudis pie galda piesēž... VII, 396;

2) sitzend andrücken, sich draufsetzen:
sēdi gudri, man[a] māsiņa, piesēd[i] viņa svārku stūri, tad tu viņu uzvaļāsi visu mūžu dzīvuodama! BW. 16088;

3) sitzend anfüllen; sich mit Sitzenden anfüllen: es piesēdu (Var.: apsēdu) tautu galdu ar deviņiem bāliņiem BW. 19157 var. pilli krūmi piesē̦duši ventenieku dzeltenīšu 11558. pilli beņķi piesē̦duši le̦pnu tautu istabā 16304. starp bagāti piesē̦stām galdu rindām. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) setzen:
pie liepiņas piesēduos VL. ja kāds nuo kāzeniekiem nejauši piesēdās pie panāksnieku galda . . . BW. III, 1, 55;

2) sich (mit Sitzenden) anfüllen:
uozuoliņš sīku putnu piesēdies BW. 7876, 2. (krē̦sli) pa vasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesē̦dušies De̦glavs Rīga II, 1, 170.

Avots: ME III, 288, 289

‡ pievasas "?": lieku gaļu un citas vāšu strutas jeb pievasas Lange Latv. ārste 87.

Avots: EH II, 278

plakt, pluoku, plaku, flach werden, platt niederfallen, zusammenfallen, weniger werden: Sprw. kur ņe̦m, tur pluok, kur liek, tur ruodas. kam pūķis e̦suot, tas varuot nuo apcirkņa grābt, cik gribuot - mazāk nepluokuot LP. VI, l, 48. liels luops sacis sienu ēst, kaudze plakuse juoņiem III, 30. ziema plakdama saplakuse par pe̦lē̦ku čupu VII, 1074. bez apstājas virst upuru tvaiki: paceļas un atkal pluok R. Sk. II, 248. aiz šausmām pluok acis ciet Kārstenis. airē̦tājiem dūša plaka, die Ruderer verloren (allmählich) den Mut Vilhelms Tells 82.- Nebst plāce "Schulterblatt", plaka I, plaks II u. a. - wenn mit a aus uride. a - zu li. plãkė "der Blei, Bressem", gr. πλάξ "ebene Oberfläche", πλαχοῦς "Kuchen", la. placidus "flach, eben, glatt", plācāre "ebnen" norw. flag "offene See", an. fló "Schicht" u. a., s. Persson Beitr. 196, 561 und 877, Boisacq Dict. 790 f., Trautmann Wrtb. 222 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 90 f. Doch kann das balt. und germ. a hier auch auf altes o, und gr. λα auf ḷ zurückgehen, vgl. le. plece I.

Kļūdu labojums:
an. fló = an. fló

Avots: ME III, 317

‡ pļurcīgs PV. "dirselīgs, pārsteidzīgs".

Avots: EH II, 309

‡ pļūtinât, Durchfäll bewirken: elje,... kas pļūtina Lange Latv. ārste 70.

Avots: EH II, 310

puldelêt: tu nuo vienas puses uz uotru sve̦nkuojies un puldelē Lange Latv. ārste 58. "-ẽju." ME. III, 406 zu verbessern in "-ẽju,".

Avots: EH II, 323

I punte: der Berg im Monde - auch Für.; pie ... tūkumiem un puntēm lieti de̦r Lange Latv. ārste 89.

Avots: EH II, 326

‡ reibelis, ein Säufer: r. un luops kuopā Lange L. Ārste 42.

Avots: EH II, 363

rîdzība ² Dond. "nemiers; pārsteigums": kas jums bij pai rīdzību uznākusi, ka jūs bijāt tik uztraukti?

Avots: ME III, 536

riêba: riebas ... nuo ... piedzeršanas lēksies Lange Latv. ārste 43.

Avots: EH II, 377

sarežģît Wid., PS., Trik., Smilt., sarežģêt U., sarežģinât U., tr., verflechten, verwickeln, Stricke in Unordnung bringen U., verwirren (auch fig.): dzijas, diegus, tīklus. šāvieni drāts tīklus vēl vairāk sarežģī A. XX, 707. tuos cimdiņus brāļam devu, kur rakstiņi sarežģīti (Var.: sajukuši) BW. 25488. es nedevu ne˙vienam savu dziesmu sarežģīt (Var.: sarežģēt, samurkšīt) BW. 899. aptvert savā uomā sarežģītus jautājumus (verwickelte, schwer zu lösende Fragen) Vēr. I, 1436. nuo grgkiem sarežģītu (verwirrt) sirdi atpestīt aus einem alten Gesangbuch. Refl. sarežģîtiês Ruj., Bers., sarežgêtiês Celm., sarežģuôtiês Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 47, sich verwickeln, sich verwirren (auch fig.): dzija sarežģījas Ruj., Bers. zirgs stāvēja krūmuos sarežģījies Krišs Laksts 85. ķesterim sarežģījās kājas LP. VII, 129. cīņa vēl sarežģījās (wurde verwickelter, komplizierter) Konv. ² 404. sarežģas duomu audi Kārstenis. - Subst. sarežģījums, der Wirrwarr; die Verwicklung, Verwirrung, die Komplikation: teikā... viss burvīgi vijas un pinas, bez kādiem ievē̦ruojamiem sarežģījumiem B. Vēstn. bija kāds mazs sarežģījums Strausu dzimtā Jāņa dēļ A. v. J. 1896, S. 755.

Avots: ME III, 715, 716

saruoba, das Hindernis, Malheur, der Fehler: es jau būtu ticîs labi uz priekšu, kaut nebijusi saruoba ar tuo slimību! Laud. tā jau mana saruoba, ka es bieži pārsteidzuos ebenda.

Avots: ME III, 724

sasapņuôt,

1): šis pārsteigums bij gaidīts un sasapņuots (erträumt)
Jauns. R., dz. un j. 124.

Avots: EH II, 445

saskâbt, intr.,

1) ganz sauer werden
U., in Gärung übergehen: augļi ātri saskābst un sarūgst Konv. ² 752. vīns saskābst ebenda S. 873. kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Mazvērsītis Luopkuopība III, 76. kam vakar neatbrauci? man saskāba rata rumba, circenīšu piesālīta BW. 25163, 1. man saskāba krupja gaļa 19l86, 4;

2) (gew. das Part. saskābis U.), verdriesslich, sauertöpfisch, ärgerlich werden:
bez pārsteigumiem mēs vai saskābtu! Zalktis II, 98. Jancis pa˙visam saskāba un nuorēcās nuo dusmām R. Sk. II, 144. vagare nesmējās vis, tas bij saskābis kâ gurķis Alm. Kaislību varā 128. Sprw.: saskābis kâ Žagares žīdiete.

Avots: ME III, 732

sastiñgt, intr., erstarren Ruhental: sastindzis... kâ rags Kaudz. M. 47. sastingu, nuosalu tēvis gaidīdama BW. 18509, 2. tikkuo nesastinga nuo smiekliem, nuo liela aukstuma Sassm. tuo sastingušu nuo ūdens izvilkuši LP. VlI, 984. Ķencis sastinga aiz bailēm Kaudz. M. 155. vinš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. II, 31. ūdeņi sastinguši jūŗas vidū II. Mos. 15, 8. vārds uz lūpām... sastingst Vēr. I, 783. viņas sausajā, krunkainajā, it kâ sastingušā sejā 1283. sastingušas acis, starre Augen Heniņ. -Subst. sastiñgums, das einmalige Erstarren, die Erstarrung: abinieki un rāpuļi pavada ziemu sastingumā Sassm. viņam uznāca kâ auksts sastingums Vēr. I, 827.

Avots: ME III, 747, 748

sastulbt, intr., ganz betäubt, verblüfft, geblendet werden Sonnaxt: viņš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. 1I, 31. Maigais tâ sastulba, ka tik... paplēta muti un vairāk ne˙kā A. XX, 49.

Avots: ME III, 750

sasvìlpt, freqn. sasvil̃puôt, tr., zusammenpfeifen, pfeifend zusammenrufen. Refl. -tiês, einander zupfeifen: nedruoši sasvilpās lakstīgalas Kārstenis.

Avots: ME III, 753

satrũkt, intr.,

1) fehlen, an etw. gebrechen
Spr.;

2) entzweireissen
(intr.), entzweigehen U.: citam vīzes saplīsušas, citam auklas satrūkušas BW. 32864. Refl. -tiês, erschrecken (intr.), aufschrecken (intr.), auffahren: satrūkuos, sabijuos BW. 13515. satrūkās ciema suņi, taisa truoksni sētiņā 13696, 19. zirgs nezin nuo kā satrūcies Etn. III, 108. gans, vagāru pamanījis, satrūkstas LP. V, 78. tē̦vs satrūkās kâ priecīgā pārsteigumā A. XX, 306. Jānis satrūkās nuo saviem sapņiem Krišs Laksts 51.

Avots: ME III, 767

‡ sautrenes Lange Latv. ārste 48, = zirdzenāji (damit bähen sich Weiber in der Badstube nach Lange 1. c.).

Avots: EH II, 462

siļ̃ķe Wolm., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., siļķe ² KL, Prl., Nerft, Preili, auch siļķis L., U., RKr. VIII, 103,

1) der Hering
(siļķis Manz. Lettus); ein gesalzener Fisch überhaupt, namentlich der Dorsch Bielenstein Holzb. 6621 (siļķe); der Strömling Kur. Strand n. U., Bielenstein Holzb. 662 (siļķe), Rothof (siļķe): ievas siļķe, der zur Zeit der Faulbaumblüte gefangene Strömling U.; krabu s., der sich von Meerasseln nährt U.; nārstes s., der voll Laich ist U.;

2) dabūsi siļķi ar piecām astēm, du wirst eine Maulschelle bekommen
U.;

3) siļķu kapteine, ein Schimpfwort
U. Zunächst wohl aus li. sil̃kė resp. silkis "Hering" (das leitischer aussehende silce BW. 20233, 2 aus dem Rosittenschen Kr. ist wahrscheinlich fehlerhaft [doch wird auch für Welonen ein silce angegebenj statt. ostle. *siľčę < siļķe), dessen silk- wohl auf sildk- zurückgeht, s. Būga PФB. LXXV, 143, Pedersen Kelt. Gr. I. 72, Fick Wrtb. III ⁴ , 441, Solmsen KZ. XXXVII, 585.

Avots: ME III, 840

skandrs Kronw.,

1) = skaudrs, scharf: vīrelis bīdamies skandrā (Druckfehler für skaudrā?) dūča, izlaiž sulaini āra JK. III, 2;

2) scharf (von Lauten), scharf und hart klingend, schrill:
asmens skandri skan MWM. VI, 408. galuoda skandri un griezīgi glaudās gar izkapts asmini Kārstenis. metala skandri duobjā zvaguoņa Izglītība II, 182. skandri izkapts kliedzieni Saul. Daugava 1928, № I, S. 54. zāģis griež, caur kuoku skandri šņākdams MWM. XI, 260. dze̦strais ziemelis svilpuoja skandri pa rugājiem Dęglavs; "dzidrs, skaidrs": skàndra ² balss Erlaa. In der Bed. 1 (wenn zuverlässig) wenigstens dissimilatorisch aus *skardrs?

Avots: ME III, 871

I skãrpstêt, ein Schallverbum Nötk.: bez kārstevu skārpstēšanas ne˙kas nebija dzirdams A. v. J. 1897, S. 789.

Avots: ME III, 880

skava Golg., skavs, skāva, die Umarmung: lai trīcuot tevi slē̦gtu skavā Stari II, 929. jūras meitu ieslēgt savās skāvās Lautb. Vidv. 60. viņa... atvēra skāvas tikai tad, ja redzēja, ka viņās atguls kas jauns Ezeriņš Leijerk. l, 7. dzīvības skāvās luocekļi silst Kārstenis. svešs tev saldais miera skavs Dz. V,

Avots: ME III, 877

slaktīgs: tas būtu luopiam ziemā s. ē̦dams Lange Latv. ārste, S. 71.

Avots: EH II, 519

slīgt, slīgstu, slīgu,

1) slîgt ² Karls., Bauske, Salis, Ruj., Widdrisch, Adiamünde, Jürg., slîgt C., Wolmarshof, slĩgt Dond., Wandsen, gleiten, fallen, sich senken, sich neigen
Wessen: tas slīga ar˙vien ze̦māk JR. VII, 81. galviņa uz ple̦ca man skumji slīga V, 31. būs tev pie krūtīm man slīgt 104. agri uz ... zaļām lapām kvē̦pi un dūmi slīga Vēr. II, 1233. smilgas, kas pār tuo slīga Latv. viņa pasaule sarkanā sapnī slīga Kārstenis Gāju p. 51;

2) slîgt, langsam, unmerklich gehen
Saikava: stirnas bija pļavā; es sāku slīgt pie viņām. Zur Bed. 1 vgl. li. slygti ("neigen"?) bei Geitler Lit. Stud. 110, sowie (pri)slygti "(pri)snústi" (eigentlich wohl: einnicken ). Weiterhin zu ahd. slīhhan, mnd. sliken "schleichen" (wenn mit hh resp. k aus velarem g ) u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 935

smacîgs, erstickend, dumpf: sm. gaiss Vēr. II, 326, Libek Pūķis 19. smacīgas te̦lpas MWM. v. J. 1897, S. 81. smacīgā bedrē Stari III, 155. smacīga nāves nakts Kārstenis Gāju p. 26. orkāna smacīgā svelmē vīst ziediņš J. R. IV, 44. viņa dzeja nav gluži tik smacīga MWM. VII, 905. ze̦ms un smacīgs līdzi būdai ir . . . gars Rainis Ave sol 9. Subst. smacîgums, das Dumpfsein: šis pagrabte̦lpu smacīgums Rainis Tie, kas neaizmirst 25.

Avots: ME III, 947

suôlis (li. *šuolỹs, wovon instr. pl. šuoliaĩs "im gestreckten Galopp"; bei Būga LM. IV, 432 šúolis "Sprung"),

1) suola Manz. Lettus, der Schritt:
suoļus mest, spert, schreiten U. pame̦t pa svētdienas rītu garāku suoli A. XX, 721. sper, māršiņ, garus suoļus!... ja tu īsus (suoļus) strikškināsi,... BW. 22321. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. kal. v. J. 1893, S. 61. slaidu suoli laist (beim Tanzen) A. v. J. 1899, S. 361. viegli suoļi Biel. 1917. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos BW. 11711. pēc stingru suoļu mērījumiem Aus. I, 105. velti suoļus mērīt (einen vergeblichen Gang machen) Blaum. Skala ug. 60. iet suoļus skaitīdams (geht langsam) RKr. VI, sak. v. 765. iet suoļuos (schrittweise) A. v. J. 1893, S. 7 oder suoļiem, (Dunika) suoļis. braukt suolī (schrittweise) A. Brig. ik suoļu pabrauc, ik... LP. IV, 7. sācis palikt suoļuos (Schritt gehen) VII, 976. tikkuo suoli pa suolim (schrittweise) spēj kāpt Siliņš 58. neatkāpties ne suoļa LP. I, 146. nuo katla ne pa suoli neatstājies Krilova pas. 38. starpība tuop suoli pa suoli (mit jedem Schritt) lielāka SDP. VI, 29. suņi suoli pa suoli pakaļ mediniekam LP. VI, 285. tas tur izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 1411, uotra suolis viegls, bet nelīdze̦ns Br. sak. v. 118l. kāds zirgs, tādi suoļi Saikava. gaiļa suolis, Hahnentritt Lopkopība II, 56, Konv. ¹ 494, krusta suoļi ("?") Br. 41;

2) ein Gang zur Verrichtung der laufenden Arbeiten und Obliegenheiten, die alltägliche Mühewaltung, Arbeit:
e̦smu suoļus metis un kuopis U., ich habe keine Mūhe gespart. apkuopi tik labi sē̦tas suoli! LP. III, 93. lai sē̦tas suoli juo drīzi padarītu Latv. Av. 1898, No 2 pielik. par sētas un nama apkuopšanu A. v. J. 1896, S. 331. jāapte̦k... visi sē̦tas suoļi LP. IV, 146. nespēju izmest mājas suoli Apsk. v. J. 1903, S. 210. vakara suoli... aptecējusi Sarķis MWM. vakara suoli kuopt A. XII, 440. rīta suoli apkuopusi Mērn. laiki 71. ej nu tu... savā suolī! A. XX, 410. ikreiz, kad tu... duodies izšķiruošā suolī, vai arī nuo tā neizšķīries atgriezies Daugava I, 442. nav suolīša gājējina BW. 3083. jauniete rīkuojas pa suoli Kārstenis. rīkuojās... saimniecības suolī A. 1896, S. 336. izgāja... paraudzīt saimniecības suolī A. X, 733. kuopa savu saimnieces suoli Mērn. laiki 50. Zu ai. š̍ālūra-ḥ "Frosch", š̍alabhá-ḥ "Heuschrecke", resp. zu mhd. schel "springend", ahd. scelo "ScheIIhengst", oder aber zu got. skēwjan "gehen", s. Watde Vrgl. Wrtb. II, 600, sowie Petersson AfsIPh. XXXVI, 147 und Ar. und arm. Stud. 84.

Avots: ME III, 1137

stapis Wid., Seltingshof, GoIg., Selsau, Aahof, Lis., Auguliena, Sessw., Grawendahl, staps Tirs., Kalz., stapa oder staps Warkl., der Korn-, Roggenhaufen; rudzus pļāva un sēja kūļuos, nēsa stapuos Druva II, 31. rudzu stapjiem liek griezas virsū Aps. V, 12. izkaptis jau bija gājušas pār rudzu tīrumu, un saule gulēja uz stapjiem Kārstenis. Nebst r. стопá "ein ordeutlich aufgeschichteter Haufen" zur Wurzei von stapars? Zur Bed. vgl. mnd. stapel "aufgeschichteter Haufe".

Avots: ME III, 1045

stā̀rsta ² Selsau, Bers., = stārste; man[a] māsiņa kâ stārstiņa, tu kâ puol[i]s re̦snu galvu BW. 21420.

Avots: ME III, 1051

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., apr. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052

I stẽrste Drosth., AP., Arrasch, Jürg., Bershof, stḕrste ² Gr. - Buschh., stērste Peb., Serb., Smilt., Kokn. n. U., Memelshof, sterste RKr. VIII, 89, stē̦rsta Smilten, stḕ̦rsta ² Kl., Bers., Warkl., stē̦rsta U., Elv., stērstiņa Memelshof, stē̦rsts L., U., ste̦rsts RKr. VIII, 89, stẽrstiņš Karls., dze̦lte̦nā stērste Natur. XXXVII, 61, die Goldammer (emberiza citrinella L.); lielā stērste Natur. XXXVII, 62 od. sila stē̦rsta Podunay, die Grauammer (emberiza miliaria L.); sniega stērste, die Schneeammer (plectrophanes nivalis L.) Natur. XXXVII, 58; stē̦rsta Spr., ste̦rsta RKr. VIII, 90, stērstiņa Spr., ste̦rsts RKr. VIII, 90, der Grünling, Grünfink (fringilla chloris L.); stērste Plm., Serb. n. U., stē̦rsts Trik. n. U., der Stieglitz; stẽrste, die Haubenlerche; stē̦rsta, die Wasserstelze, Bachstelze Manz. Lettus; stē̦rsts, der Emmerling V.; cīruļu stērste ("?") Konv. ² 3939; le̦dus stērste Konv. ² 3939, passerina (calcarius) nivalis L.: kad stērstes mājā nāk, tad putenis gaidāms RKr. VI, 776. stē̦rsta ielaidusies... pagalmā LP. V, 99. stērstiņa aizčiepstējās Purap. Nebst stārsta, stārste zu li. stârta "Goidammer"; und weiterhin zu ahd. star "Star" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 649)?

Avots: ME III, 1064

stre̦buļaîns: "pārsteidzīgs, neapvaldīts" Stuhrhof.

Avots: EH II, 585

‡ strēbulis (sic!) "kas strebj, pārsteidzas" in Lettg. n. P. Strods.

Avots: EH II, 587

sũkstît C., Bauske, sùkstît ² Lis., Schwanb., Lubn., Golg., = čūpstît, (mit dem Munde) saugen Wid.: adatu dūra pirkstā, kuru tā sāka sūkstīt Por. II, 113. Taņa sāka lupināt un sūkstīt vēzi Aps. VI, 14. tas skatās, kâ ē̦d cits, un nagus tik sūkst[a] Plūd. Refl. -tiês,

1) "?": ieņēma (mutē) màlku (nuo pudeles) un sūkstījās ilgi Kārstenis;

2) sich Vorwürfe machen
Lis. (mit ù ² ), C., Bauske (mit ũ), sich beklagen (mit ũ ) Lieven - Behrsen, seufzen U., (mit ù ² ) Kr.: "dārgi, dārgi,"Plausis sūkstījās De̦glavs Rīga II, l, 46. ļaudis sūkstās un sūdzas, ka gadu desmitiem jāgaiduot uz vietu A. XX, 783. viņš sūkstās, ka naudas maku izmetis Lieven - Behrsen. nevarē̦tu ne brēkt, ne sūkstīties Balt. Vēstn. 1901, No 81 (Feuill.). Jānītis lai tagad vēl sūkstās par tuo MWM. XI, 267. šī nesūkstās ne˙kuo LP. V, 210. kas mierīgi sūkstījās un kasījās aiz auss Zeif. llI, 2, 258. sūkstît zu sùkt; sūkstîtiês 2 nach Bezzenberger BB. XII, 241 zu sūdzêt, wie aber das synonyme sūkâtiês wahrscheinlich zu sũkât gehört, so dürfte auch sūkstītiês 2 eher zu sūkstît "saugen" gehören.

Avots: ME III, 1131, 1132

sve̦ñkuôt, Refl. -tiês: kâ tu sve̦nkuojies nuo vienas uz uotru pusi Lange L. Ārste 34.

Avots: EH II, 615

II te̦muļuôt, unbeholfen, ungewandt gehen: vīrelis pārsteigts izbrīnījies un laikam nesaprazdams, kas īsti nuoticis, baitgi te̦muļuoja pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 237.

Avots: ME IV, 163

tul̃ks,

1) der Dolmetscher
U: siržu tulks Kārstenis Gāju p. 61;

2) ein Kundschafter
(?): uz tulkiem es raudāju, ne uz īstu precenieku: kad tie tulki iztulkuoja, tad precēja precenieki BW. 23111. Wenigstens in der Bed. 1 wahrscheinlich nebst li. tùlkas und estn. tulk dass. aus aruss. тълкъ "Dolmetscher" entlehnt.

Avots: ME IV, 259

tusêt Seew. n. U., Bers., Sessw., Warkl., -u od. -ẽju, -ẽju, keuchen, stöhnen: (zirgi) ve̦lk pret kalnu tusē̦dami BW. 4904. Intis tus, nuo pārsteiguma drūmi kluss MWM. IX, 41. kas vis˙tālāk kliedz un tusē Latv. Zu tust.

Avots: ME IV, 273

tvìkt,

1): auzas aruodā sāka t. ("kaist"; mit ì ² ) Kaltenbr. man zabākuos kājas tvìkst ² ("sūt un silst") Liepna. trauki tvīka karstā tvaikā Anna Dzilna 169; ‡

2) = briêst: tvīcen tvīka sīkas vārpas BW. 28811. Subst. tvīkums: t. un karsuons būs klāt L. L. ārste 22.

Avots: EH II, 711

uzskrìet,

1): ka kāds piedzēris tirdzē̦ns neuzskrien (= neuzbrauc) tev virsum Saikava;

2): dzirkstele uzskrien uz ruokas Linden in Kurl.;

4): var vēl u. (pārsteigt) kāds un nuoķīlāt Austriņš Raksti VII, 348.

Avots: EH II, 733

vajaga ir (in den Texten des 16, und 17. Jahrh. und auch noch bei L.), nötig ist (lat. opus est): kungam jir tuos wayage (der Herr hat sie nötig) Ev. mums vajaga jir sacīt (wir müssen sagen) Manzel Post. I, 359. mums neir vajaga, ka mēs... atbildam Glück Daniel 3, 16. spirgtiem neva ārstes vajaga Markus 2, 17. mums... šādas lietas neir vajagâ I Makkab. 12, 9. kas jums vajaga ir Matth. 6, 8. kas pie upuŗiem vajagâ bijis II Makkab. 1, 33. Aus liv. vajāg (= vot. vajaga) "Bedürfnis; nötig", s. Thomsen Beröringer 284 f.

Avots: ME IV, 445

vārša,

1) vā̀ršs ² Mar., der (hölzerne
Ramkau [mit âr ² ]) Torriegel St., Oppek. n. U.; ein Riegel überhaupt: durvis bez e̦nģēm tik kuoka vāršā Vīt. aizbīdi durvīm priekšā vāršu! Mar. durvis aizme̦zdams šāve tas vāršu priekšā Stender Aus. Ehrn. 34. aizšauj tīnei vāršu Aps., Bers., Erlaa;

2) eine alte hölzerne Tür
Lub.; Plur. vāršas, die Pforte des Viehhofes;

3) eine Vorrichtung in der Sommerküche od. im Mantelschornstein, die den aufgehängten Kessel über den Herd od. von demselben fortschiebt
Vīt.: katls (puods) vāršā stāv (karājas) Lub. Wegen der Bedeutung (vgl. auch vārste

1) wohl eher nach Sommer Balt. 109 (aus *varsti̯ā) zu vãrstît I 3, als nach Leskien Abl. 357 zu vērst "wenden".

Avots: ME IV, 510

vārstala,

1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene ² II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;

2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;

3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā̀rstaļas ² Schwanb., die Türhängen;

4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;

5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.

Avots: ME IV, 509

vārstīkla, ‡

2) = vārsteklis 2 (mit ãr) Frauenb.; ‡

3) wer eine Tür, durch sie gehend, allzu oft auf- und zumacht
Frauenb.

Avots: EH II, 765

vãrstīkļi,

1) eine Pforte, eine Tür
(verächtl. Bezeichnung) Orellen; "= vārstala (vārstele) 5" Nötk.;

2) zum Flieken dienende Fäden (Abfall beim Weben)
AP., Jürg.: dzijas tinuot vai aužuot atkrīt dziju gabali; tuos savāc kuopā vārstīkļiem Jürg.; vārstikļi "Einfädelungen" Wessen.

Avots: ME IV, 509, 510

vēmeklis,

1): acc. pl. vēmekļus Janš. Līgava II, 205. acc. s. vēmekli Lange L. ārste 42; vẽmeklis AP. "piepes pasuga".

Avots: EH II, 776

‡ vēmeni (acc. s.) Lange L. ārste 39, das Erbrechen.

Avots: EH II, 776

‡ vēmes Lange L. ārste 42 "Übelkeit zum Erbrechen".

Avots: EH II, 776

I vērselîgs: auch Lange L. ārste 4 und 46 (aus der letzteren Stelle scheint Janš. Līgava II, 54 dieses Wort - aber anscheinend mit einer anderen Bed. - übemommen zu haben).

Avots: EH II, 777

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r ² ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave ² Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs ² Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ ² ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r ² ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ ² ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve ² Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566

viênmuļš,

1) = viênmulîgs 1, einförmig: vienmuļš kuoks Jürg.;

2) eintönig, monoton
(eig. und fig.): vienmuļa valuoda Kaudz. M. 307. vienmuļā balsī A.v˙j.1896, S. 97. nuogurusi nuo... skaitļiem vienmuļiem JR. IV, 64. vienmuļa vieta Segewold. vienmuļš lauks. vienmuļa dzīve. zil vienmuļi debesis tālās Kārstenis Gāju p. 32. cilvē̦ku dzimums ir ļuoti vienmuļš Rainis Vertera cieš. 7. - Subst. vienmuļums, die Eintönigkeit, Monotonie: stepju kūtrais vienmuļums Domas II, 1163.

Avots: ME IV, 662

viêntuļš, einsam (lebend oder gelegen): vientuļā mājiņā LP. VI, 590. vientuļajā dzīves gaitā MWM. žilbst acis vientuļā naktī Kārstenis Gāju p. 49. nakts lai vientuļa paliek Glück Hiob 3, 7. puostīja tuo (= atraitni) vientuļu, ka tai meitas nepalika Baruch 4, 16. Nēringu dzimts vientuļa turpināja savu ceļu A. v. J. 1896, S. 38, vientuļas... sirdis Aps. J. Bag. r. 31. šis te sēdēja vientuļš A.v. J. 1896, S. 93. pastaigājumiem, kuo tas mē̦dza izdarīt vientuļi S. 30.

Avots: ME IV, 667

II viest (??), Praes. -šu (?) od. -žu, Praet. -du (?) U., sehen Kremon n. U.; wahrnehmen: stars nuo tikkuo viešamās... gaismas Austriņš M. Z. 33. cauri muokām... laimi viest (Reim 1) Druva II,45. es sāpes viešu Kārstenis. In Drosth. kenne man nach C. ein Part. vìešams (= manāms, wahrnehmbar): gaisma tikkuo vìešama. Das prs. vìežu kann zu viedêt (s. (s. dies) gehören.

Avots: ME IV, 670, 671

vilgums: kas tev, tvīkdamam karsuonī, vilgumu pasniedz? Lange L. ārste 2.

Avots: EH II, 783

I vir̂t (li. vìrti "kochen") Wolm. u. a., vìrt Neuenb., (mit ìr ² ) Kl., Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., Līn., Praes. ve̦r̂du Wolm. u. a. od. virstu (Altenwoga, Bers., Borchow, Ruj.) und (?) viru, Praet. viru (unbek˙in Adiamünde, Erlaa, Heidenfeld, KatrE., Mahlup, Meiran, Ruj., Schnehpein, Schwanb., Sessw., Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, wo dafür vārît resp. vārîtiês),

1) intr., kochen, sieden
U., Altenwoga, AP., (mit ir̃ ) Ruj., Serben: putra virst Peb. (wo daneben angeblich ūdens ve̦rd nuo avuota), Altenwoga. ūdens sāka virt MWM. v. J. 1896, S. 928. katls sāka virt Vēr. II, 661. ēdiens jau uzgāja virt Mar. tur ve̦rd gaļa kāpuostuos BW. 31096. kazas gaļa nevirusi 26397. kundziņš virs trumulī 31264, 1. tai virumā vira . . . meitu miesas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). guns vien ve̦rd ap čuokstu 403 (aus Welonen). ka tie elles peklē virtu! möchten sie in der Hölle... kochen! Mag. XX, 3, 42. tu dzelze vēl nav gan virusi Mag. III, 1, 133. ķēniņš ielīda virušā (vgl. viruots) pienā un savira Pas. VII, 42;

2) tr., kochen
Kaltenbrunn, Oknist, Rutzau, Warkh.: viršu putru BW. 19326. kunkuļiem putru viru 10446. kam mums nevira rāceņu putru 26189. kam taukus laizīja putriņu virdama 20I68. uolas viru 32209, 3 (ähnlich 35307 var.). griķu putra, pienā virta JK. Il, 152. kuo ragana tur ve̦rd LP. IV, 92. nezinu, kuo tev būs virt ēst Pas. III, 120 (aus Kapiņi). katli, kur ve̦lni cilvē̦kus ve̦rd V, 265 (aus Asūne). meitas vira dzīpariņus BW. 7131. nebūšu ne ce̦pts, ne virts Juris Brasa 134;

3) intr., quellen
U., sprudeln: aizbē̦rtie avuoti atkal virs Stari IlI, 243. (asinis) ve̦rd aumaļām LP. II, 74. silta rasa iz . . . brūcēm ve̦rd JR. IV, 66. (fig.) ve̦rd dzīvības spē̦ki kauluos 77. viņam rūg tums vira iz dvēseles B. Vēstn. dziesma, kas tam pār lūpām vira MWM. VllI, 327;

4) tr., hervorsprudeln:
(kalni) uguni ve̦rd Kārstenis Gäju putni 26. - Part. praes. act. ve̦rduošs, ve̦rduots, kochend, siedend, quellend, sprudelnd: ve̦rduošs ūdens Ahs. gâzt kâ ve̦rduošu virsū (wie heisses Wasser) Austr. iz ve̦rduoša avuotiņa BW. 29678, 2. mūžam ve̦rduoša dzelme Vēr. II, 388. ruozes, pilnas ve̦rduošas dzīvības 389. ve̦rduošās dzīvības spē̦ks R. Sk. Il, 109. - Subst. viršana, das Kochen (tr. und intr.); das Quellen, Sprudeln: asiņu viršanu Br. 306; virums,

1) Gekochtes
U., Gebräu Altenwoga; ein Gericht U.; eine flüssig gekochte Speise Frauenb.: vārījās virumi puoduos J. Veselis. rīkuojās ar... ce̦pumiem un virumiem A. v. J. 1899, S. 29. garšīgs virums LP. III, 98, aizlej karuoti viruma aiz piedurknes IV, 175. pieviris virums V, 135. lai vāruot, bet lai virumu nebauduot VI, 477. kundziņš ēda . . . manu gardu virumiņu BW. 30459, 1. savāra nuo maizes ķe̦zu, virumu Etn. III, 159. mēs taisām nuo briežu ragiem virumu, biezu kâ līme Vēr. I, 847. augļu virumuos Konv. ² 752. lē̦cu virums, das Linsengericht: tu viņu... pārduotu par lē̦cu virumu Blaum. Pazud. dēls 13;

2) "?": kâ stīgas kuokļu virumā Asp. VII, 10; virẽjs (li. virė̃jas), wer kocht, der Koch:
azaidiņā virējiņa BW. 13278 var. šķidras putras virējiņu (Var.: vārītāju) 18659, 3 var. vīri pamete Pieteri pie sevis par virēji Rositten n. Pas. VII, 479. laba virēja - putru piededzinājuse! Gr.-Buschh. Nebst versme 1, vira I, virags, verdêt, *verst, virst II u. a. Zu li. varùs "kochbar", apr. auwerus "Metallschlacke", slav. vьrěti, variti "sieden, kochen", serb. izvor "Quelle", vâr "Glut", alb. vorbε "irdener Kochtopf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 361, Jokl. alb. Stud. 97, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269. das prs. virstu hierher, oder zu virst II gehört, kann nicht sicher entschieden werden. Ursprünglich wohl nur prs. ve̦rdu, prt. viru; prs. virstu zum Inf. virt wohl nach prs. irstu: Inf. irt u. a. Nach dem Muster von prs. vè̦lku: prt. vilku u. a. kann zum prs. ve̦rdu ein prt. virdu gebildet sein, woneben auch ein prt. verdu nach dem Muster von prs. tre̦ncu: prt. trencu n. a. Und wie z. B. pirku in vielen Mundarten zugleich prt. und prs. ist, so kann darnach auch das prt. virdu zugleich die Bed. eines prs. erlangt haben.

Avots: ME IV, 616, 617

zè̦lts,

1): vienam bija rudzi, mieži, uotram - ze̦lti, sudrabi BW. 30802 var. ar šituo lītu ze̦lti (Gold, d. h. grosse Fruchtbarkeit)
nāk nuo gaisa Saikava. vai tik tur būs tie ze̦lti (ein gutes Leben)? ebenda. ze̦lti od. ze̦lts auch - der Dünger ebenda;

2): šis ze̦ltais puisēniņš Adolphi Dziesmu grām. 1685, S. 16. Subst. ze̦ltums: ar tuo pautu ze̦ltumu Lange Latv. ārste 79.

Avots: EH II, 804

zvejuôt,

1) fischen;
tu... māni citus iz e̦ze̦ra laukā un pats aiz muguras zvejuo Kaudz. M. 44. (fig.) zvejuoja ar kaŗuoti bļuodā Kārstenis. nezvejuo viens pats visus biezumus nuo putras ārā! Frauenb. māti, kas zvejuoja znuota Seibolt;

2) schlagen
Celm.: sācis ve̦lnu zvejuot LP. VI, 984. - Subst. zvejuôtãjs, wer an der Fischerei teilnimmt Frauenb., der Fischer.

Avots: ME IV, 769