Paplašinātā meklēšana

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

‡ aîzļur̂kât ² Dunika, Rutzau, mit schlaffen Schritten hin-, weggehen: piedzē̦rušais aizļurkāja uz mājām.

Avots: EH I, 37

‡ àizšļurât Schnehpeln, = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

apļurbâtiês "?": es negribu, ka Jūs dancuojat ar tuo studentu: tas ir jau apļurbājies Jaun. Ziņas v. 2. Nov. 1928.

Avots: EH I, 100

‡ atbļur̂bêt ² , atbļurbt Dunika, aufweichen (intr.): ceļš tâ atbļurb(ēj)is, ka nevar pabraukt.

Avots: EH I, 135

‡ atļurbene Frauenb.,

1) eine alte, abgetragene Mütze;

2) das männliche Geschlechtsglied.

Avots: EH I, 155

‡ *atļurbis (part˙prt˙act.) Erlaa, Frauenb.: atļurbusi ce̦pure "= ‡ atļurbene 1".

Avots: EH I, 155

‡ atļur̂kât ² Dunika, Kal., Rutzau, mit durchnassten pastalas oder heruntergesunkenen Hosen herkommen: gans atļurkāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 155

‡ atļuru Frauenb., Adv., herabhangend, zurückgebogen: sunim ausis nuokārušās pa˙visam a.

Avots: EH I, 155

atpļur̂kšêt ² Dunika, Rutzau, schwatzend, faselnd erwidern: nesadzirdēju, kuo viņa tur atpļurkšēja.

Avots: EH I, 159

‡ atšļurât C., Dunika, Schnehpeln, herschlurren.

Avots: EH I, 174

II bļur̃ga Sassm., ein Faselhans.

Avots: ME I, 321

‡ l bļurba, weicher, einschiessender Boden Dunika.

Avots: EH I, 234

‡ II bļurba (?) MSil., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 234

‡ bļurbêt (li. bliurbėti "burbulēt"), -u, -ẽju,

1) (ein entsprechendes Geräusch hervorbringend) Blasen werfen
Dunika (mit ur̂ ² ), OB., Rutzau: dīķī bļurbēja vien, kad iemeta akmeni Dunika. ūdens grapī jau bļurb ebenda, Rutzau. alus rūgstuot, kāpuosti skābstuot bļurb OB.;

2) schwatzen, faseln
Rutzau: kuo tu bļurbi! - Zur Bed. vgl. auch ‡ atbļur̂bêt ² .

Avots: EH I, 234

‡ *bļurbt, erschlossen aus atbļurbt (unter ‡ atbļur̂bêt ² ).

Avots: EH I, 234

I bļurga, das Scheusal: tuo bļurgu tik augsti guodāju Dünsb. daba tur ačgārniski izperē nejaukas bļurgas Dünsb.

Avots: ME I, 321

‡ III bļur̃ga Ruhental, ein schlechter (mit dürftiger Zutat gekochter) Brei.

Avots: EH I, 234

‡ IV bļurga MSil. "wer sich liederlich benimmt".

Avots: EH I, 234

‡ bļurgaļa PV. "pļāpä.

Avots: EH I, 234

bļur̃gât, - āju Sassm., schwatzen, plappern

Avots: ME I, 321

bļuris (zu bļauris), der Boshafte, Fürchterliche LP. V, 264.

Avots: ME I, 321

‡ bļurkšêt,

1) = ‡ bļurbêt 1 PV.: pa murduoksni ejuot žļudz un bļurkš;

2) undeutlich sprechen, lallen (wie Besoffene es tun)
Fest. (mit ur̂);

3) Unsinn schwatzen
Ar.

Avots: EH I, 234

bļurkšis,

1) das nomen actionis zu ‡ bļurkšêt 1 PV.;

2) einer, der undeutlich spricht, lallt; ein Schwätzer
(mit ur̂ ) PV.: dzē̦rājs skurbumā ir tīrais b.

Avots: EH I, 234

‡ bļurkšķêt Ar.,= ‡ bļurkšêt 3.

Avots: EH I, 234

‡ bļurkšķîgs, plarrend, unrein (von einem Laut) Ar.: gaiļa dziesma iznāca drusku tāda bļurkšķīga A. Niedra.

Avots: EH I, 234

‡ bļur̂šķinât Saikava, = šļurkstêt, žļurkstêt (vom Schall beim Gehen mit durchnasster Fussbekleidung).

Avots: EH I, 234

‡ bļurkstinât "?": dziesmu tie ... bļurkstina, juo rīklēs dubļi, nespēj skaidri izrunāt.

Avots: EH I, 234

bļur̂šķêt Saikava, -u, -ẽju, schwatzen, faseln: kuo nu tu bļuršķi!

Avots: EH I, 234

‡ bļur̂šķis Saikava "ein nicht recht bestimmbares Geräusch": spruka vaļā tāds b., ka visiem bij smiekli.

Avots: EH I, 234

bļuzga (unter bluzga),

1): bļuzgu bļuzgās (zertrümmert)
Pas. VI, 279; ‡

2) = bļuga (Masse) J. Al.

Avots: EH I, 234

bļur̂zma NB. "aizkritis ūdens jūrmalā".

Avots: EH I, 234

ìeļurbuôtiês, ìeļurbâtiês, sich besaufen: viņš pa˙visam ieļurbuojies Kand.

Avots: ME II, 42

‡ ieļur̂kât ² Dunika, plump (mit schweren Schritten, durchnässtem Schuhzeug) hineingehen resp. hereinkommen: ie. istubā.

Avots: EH I, 528

‡ izbļur̂bêt ² Dunika, = izburbêt: le̦dus jau izbļurbējis.

Avots: EH I, 435

‡ izbļurbis (Part. praet. act. von izbļurbt?) "eine solche Stelle od. ein Sumpf, wo es Blasen wirft, wenn man sich nähert" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 435

‡ izbļur̂bt ² Dunika, = izburbt: izbļurbuse (staigna) pļava.

Avots: EH I, 435

izgļuris [N. - Peb. (hier auch: izgļurājis), locker, lose geworden]: izgluris kâ pe̦ka lietus laikā Naud. Vgl. li. gliùrti "расплываться, принимать жидкiй вид, продыяться".

Avots: ME I, 738

‡ izļurâtiês Frauenb., = izpļāpâties (vulgär).

Avots: EH I, 464

‡ izļur̃bâtiês Jürg., eine Zeitlang Dummheiten treiben:. viņam patīk piedzerties un i.; "izgāzties" Ar.

Avots: EH I, 464

izļur̂bêt ² , intr., verkochen, überkochen: gaļa katlā par daudz izļurbējusi Dond.

Avots: ME I, 767

izļur̃buôt, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge sich ungeschlacht benehmen: ar Matīsa izļurbuošanuos kruogā Janš. Līgava I, 357.

Avots: EH I, 464

izļur̃buôt, tr., zum besten haben, zum Narren halten: vai e̦smu pikts, greizsirdīgs jeb izļurbuots? MWM. VI, 660.

Avots: ME I, 767

‡ izļurdzît(iês) Warkl., = izļuodzît(iês) 1.

Avots: EH I, 464

‡ izļurdzît(iês) Warkl., = izļuodzît(iês) 1.

Avots: EH I, 464

izļurêt, intr., überkochen: gaļa vāruoties par daudz izļurējusi Ahs.

Avots: ME I, 767

izļur̂gât Jürg., Lemb., Lemsal, Mesoten, Trik., unordentlich aus(fr)essen; i. ēdienu.

Avots: EH I, 464

‡ I izļurgât(iês) Warkl., = izļur̃buô-t(iês)"

Avots: EH I, 464

‡ II izļurgât(iês) Lubn., PV.; Saikava, = izļuodzît(iês) 1.

Avots: EH I, 464

‡ I izļurgât(iês) Warkl., = izļur̃buô-t(iês)"

Avots: EH I, 464

‡ II izļurgât(iês) Lubn., PV.; Saikava, = izļuodzît(iês) 1.

Avots: EH I, 464

izļurgt (unter izļur̂kt ),

1): izļurdzis ceļš, tīrums Adsel, Mesoten, Lubn. izļurgusi pļava C.; ‡

2) = izļuodzîtiês 1: miets izļurdzis Wandsen, Warkl.

Avots: EH I, 464

izļuris (Part., prt.),

[1) durchnässt
Wid.];

2) schlaff, ohne Haltung:
lai bē̦rns nebūtu izļuris kâ plausis, lai būtu ste̦ngrs JK. VI, 9.

Avots: ME I, 767

‡ izļurkât,

1) = izļuodzît PV.;

2) "(darbu, lìetu) izmaìtât" Salisb. (mit ur̂ ² );

3) smagām (slapjām) kājām iznākt" Dunika. Refl. -tiês,

1) = izluodzîtiês 1 PV.;

2) "?": maz jē̦gas cilvē̦kuos: izļurkājušies ļautiņi; bez kuoduola Daugava 1935, S. 394.

Avots: EH I, 464, 465

‡ izļur̂kstêt Kalz., Lubn., ausplaudern, -schwatzen. Refl. -tiês, bis zum Überdruss schwatzen Dond., Kalz.

Avots: EH I, 465

izļur̂kt Kokn., Sessw., Ruj., izļurgt (bes. das Part. prt. izļudzis Golg., Smilt.), intr., ausweichen Etn. I, 137: izļurkušas pastalas C., Sessw.

Avots: ME I, 767

‡ izpļurât Frauenb. "=izkaisît, izmētāt": i. sienu pa visu pļavu. Refl. -tiês Frauenb. "izkaisīties, izirt 1 I ": ve̦zums, cieti nenuosiets, braucuot izpļurājies.

Avots: EH I, 474

izpļuris (Part. prt.), zerzaust: izļuruši mati. izpļurusi drāna C.

Avots: ME I, 784

‡ izpļurkšêt, ausschwatzen Jürg.: kalpa sieva visu bija izpļur̂kšējuse ² Dunika.

Avots: EH I, 474

‡ izpļur̂pêt ² Dunika, ausschwatzen: kas tuo visiem izpļurpējis?

Avots: EH I, 474

‡ izšļur̃gt Nötk., durchnasst, vor Nässe weich werden: lietū pa˙visam izšļurdzis.

Avots: EH I, 486

‡ izžļurdzît "ausknutschen" Warkl.

Avots: EH I, 499

ļur, Schallwort zur Bezeichnug des beim Fliessen, Brodeln einer Flüssigkeit entstehenden Lautes: ļur, ļur, ļur kafija kâ draņķis 1ija zemē B. Vēstn.

Avots: ME II, 543

ļura, ein durchnässter Gegenstand: ļura samircis priekšme̦ts, kas vairs tik ļuv Dobl. n. Etn. IV, 131.

Avots: ME II, 544

‡ *ļurât, zu erschliessen aus ‡ izļurâtiês.

Avots: EH I, 774

ļur̃ba (li. liùrba Arch. Phil. III, 52),

1): auch AP., N.-Salis, (mit ùr ² ) Kaltenbr.;

2): auch Salis, (mit ùr ² ) Barbern, Schönberg, Stelph., Wallhof; zur Entstehung dieser Bed. s. Etn. II, 82; ‡

3) die Lippe
(pejorativ) Seyershof: es tev. likšu pa ļur̃bām!

Avots: EH I, 774

ļur̃ba Wolm., [PS., Salisb., Jūrg., Trik., N.-Peb., Ruj., Serbigal], ļùrba C., ļur̂ba ² Kand., [Salis, Bauske, Selg., Lautb., Dond., Libau, Gr.-Essern, Dunika, Wandsen, ļur̂ba AP.), ļùrbāns ² Lub., ļurbis,

1) ein ungeschickter, maulaffiger Mensch, ein Taugenichts; Säufer; Schwätzer:
kuo tu runā ar tādu ļurbu?

2) die Quappe
Etn. II, 82. Zur Bed. 1 vgl. li. liur̃bas, ein Schimpfwort; [Petersson Balt.-slav. Wortstud. 55 ¹ erinnert an schwed. larpa "unsauberes Weib", norw. dial. larp "nasser Schmutz"].

Avots: ME II, 544

ļùrbans ^2, weichlich, schlaff, plump: ļurbaļurbans cilvē̦ks vai luops Selb., Lub. izblindušas, ļurbanas, ar jau applūdušiem ģīmja pantiem MWM. VIII, 651.

Avots: ME II, 544

‡ ļùrbāns ² Kaltenbr. "glē̦vulīgs nuolaidīgs vīrietis".

Avots: EH I, 774

ļurbants, ein ungeschickter, maulaffiger Mensch Dobl. n. Etn. IV. 131.

Avots: ME II, 544

ļùrbasbiksis, ein Totpel, Maulaffe, Plumpsack.

Avots: ME II, 544

‡ ļur̃bât Seyershof, verspotten. Refl. -tiês Seyershof "nemākulīgi rīkuoties un niekuoties"; laiks ar ļurbājas, kad ne lāgā līst, ne nelīst.

Avots: EH I, 774

ļurbene, eine Saufhalle Mitau.

Avots: ME II, 544

ļur̃bĩba, Ungeschlachtheit, lumpiges Wesen, die Trunksucht, das Geschwätz: nezin, kādas tur vēl ļurbības ļurina Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 544

ļur̃bîgs, ungeschlacht, plump, maulaffig, schwatzhaft: ļurbīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 544

ļur̃buôt(iês), in besoffenem Zustande sich ungeschlacht benehmen, saufen, schwatzen: mēs nevaram vis iet ļurbuoties Duomas II, 30.

Avots: ME II, 544

ļur̃buôtiês: auch (schwatzen) Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 774

ļur̃buôt(iês), in besoffenem Zustande sich ungeschlacht benehmen, saufen, schwatzen: mēs nevaram vis iet ļurbuoties Duomas II, 30.

Avots: ME II, 544

‡ ļurcēnīgs Frauenb. "ļuoti vaļīgs": ļ. apģērbs.

Avots: EH I, 774

ļur̂cîgs, ‡

2) wackelig
(wo?).

Avots: EH I, 774

ļur̂cîgs, durchniisst, pliitschernd: ļurcīgas pastalas Aps., [Fest.].

Avots: ME II, 544

‡ ļurcît Warkl. "= ņurcīt, spaidīt": ļ. pa ruokām mazu bē̦rnu, mîklu.

Avots: EH I, 774

[ļur̂cka Lis., etwas Durchnässtes.]

Avots: ME II, 544

[ļur̃dêt Lautb., Unsinn reden.]

Avots: ME II, 544

ļur̂dzêt ² [Līn.], auch [ļur̂dzît ² (?) Gudenieki], ļurgt, brodeln: putra vārās, ka ļurdz vien Gold. [ļur̂dzêt Mar., Trik., Bauske, ļur̃dzêt Schrunden, -dzu, -dzẽjüčaluot": strautiņš, pļāpa ļurdz. In Mar. u. a. wird mit ļ. auch das Geräusch bezeichnet, das beim Gehen mit durchnässten Pasteln zu horen ist: sabridis kājās; tik ļurdz vien!

Avots: ME II, 544

‡ *ļurdzît, zu erschliessen aus ‡ izļurdzît.

Avots: EH I, 774

‡ ļure̦ns Stenden, schlaff, biegsam (z. B. vom penis).

Avots: EH I, 774

ļurêt: zur Bed. vgl. auch izļurêt und saļurêt.

Avots: EH I, 774

ļurêt, s. ļurinât.

Avots: ME II, 544

[ļurga,

1) ein verkommener Mensch
Domopol;

2) ein kraftloser Mensch
Warkl.]

Avots: ME II, 544

ļurgans, weich, durchnässt Lös. n. Etn. IV, 131.

Avots: ME II, 544

[ļurgâtiês Mar., = ļimbâtiês.]

Avots: ME II, 544

ļurgt,

[1) weichen
Warkl.: kuoki sāk ūdenī ļùrgt Jürg.;]

2) = pūt: ve̦cas sēnes sāk ļurgt, ļurdzin Los. n. Etn. IV, 131; vgl. auch ļurdzêt.

Avots: ME II, 544

ļurinât [Dunika], ļurêt, -u, -ẽju, schwatzen, faseln: kuo tu te ļuri! MWM. X, 482. negribuot jāklausās viņu ļurināšanā MWM. VIII, 602, Mar. n. RKr. XV, 125.

Avots: ME II, 544

I ļurinât: auch Lubn. n. FBR. XVII, 138, Durben, NB.

Avots: EH I, 774

‡ II ļurinât Salis, ohne Lust ("niekuojuoties") in kleinen Quantitäten saufen (vom Vieh).

Avots: EH I, 774

ļur̂ka,

3): "izļuris cilvē̦ks" (mit ur̂ ² ) Dunika; ‡

7) ein Knabe mit herabgeglittenen Hosen
(mit ur̂ ² ) Dunika.

Avots: EH I, 774

ļur̂ka,

1) ein weicher, durchnässter Gegenstand:
āda mīksta kâ ļurka. pastalas izžulgušas zvejuojuot kâ ļurkas Druw., [Fest.);

2) eine von Pfeifenol durchtränkte Pfeife:
visiem atņemtu tās ļurkas Alm.;

3) ein Säufer, Schlappschwanz:
tavs vīrs ir ļurka Dond., Kand.; ["ein schlaffer, weichlicher Mensch" Tirs., Warkl.;) ļur̂ka ² (auch Salisb.], ļur̂kubiksa ² , -biksis, ein Schlappschwanz, Tolpel, Plumpsack: nu kuo tad tu tāds ļurkubiksa vari man pateikt? Degl., Kand.;

[4) auch: ļurkata, was lose geworden ist, z. B. ein Beilstiel
Fest., Stelp.;

5) ļurka PS., Wolmarshof, jem., der unschon arbeitet;

6) ļur̂ka ² Dunika, ein Dummkopf].

Avots: ME II, 544

‡ ļurkabiksa, ein liederlicher, nachlässiger Mensch Frauenb., Spiess; ļurkabikse, = ļur̂ka ‡ 7 (mit ur̂ ² ) Dunika; ein Ungewandter ebenda; ein Schimpfname Garrasen, Zoden; ļurkabiksis Duiben, wer oberflächlich arbeitet.

Avots: EH I, 775

‡ ļur̂kans Erlaa, Fest., schlaff, weich: ļurkanas drēbēs, dūņas.

Avots: EH I, 775

‡ ļur̂kãns ² NB., ein ungewandter Mensch,

Avots: EH I, 775

I ļur̂kât,

2): auch Ermes, (mit ur̂ ² ) Orellen, Stenden;

3): auch Segew., (mit ur̂ ² ) Stenden. Refl. -tiês : auch (mit ur̂ ) Linden in Kurl.

Avots: EH I, 775

I ļur̂kât, -ãju, ļurķêt,

1) etwas Weiches reiben
Freis.;

[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);

3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];

4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)

Avots: ME II, 544

II ļurkât, ‡

3) "unbeholfen mit herabgeglittenen Hosen gehen"
(mit ur̂ ² ) Dunika.

Avots: EH I, 775

[II ļurkât,

1) langsam laufen (von einem angespannten Pferd)
Domopol, Warkl.;

2) suchend herumlaufen
Domopol.]

Avots: ME II, 544

[ļur̂kâtiês PS., Trik., N.-Peb., Wolmarshof, unschon arbeiten.]

Avots: ME II, 544

‡ ļur̂kbiksis ² Stenden "nuolaidīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 775

ļurķêt, s. ļurkât I.

Avots: ME II, 545

ļur̂ķis ² Stenden, eine schlechte Pfeife. Vgl. ļur̂ķis ² .

Avots: EH I, 775

ļur̂ķis ^2, eine kleine, schiechte Pfeife Kand., Irm. [Dissimilatorisch aus ļuļķis?]

Avots: ME II, 545

ļurkšêt (unter ļur̂kstêt): mit ur̂ Fest.;

2): undeutlich sprechen
(mit ur̂ ² ) Orellen;

3): bellen
(mit ur̂ ² ) Orellen.

Avots: EH I, 775

‡ ļur̂kšinât PV., = ļur̂kšķinât: mauc nuost slapjuos zābakus un neļurkšini tik daudz!

Avots: EH I, 775

[ļurkšis,

1) = ļurkšķis;

2) das Geräusch beim Platzen der vom gärenden Bier oder Wein aufsteigenden Blasen
Fest.]

Avots: ME II, 545

ļur̂kšķêt (unter ļur̂kstêt), 1) und 2): auch Prl., Saikava, Schwanb., Wenden, (mit ur̂ ² ) Hasenp., Selg., (mit ur ) Sessw.; "savādi, neskaidri skanēt" (mit ur̃ ) Siuxt; auch vom Grunzen der Schweine: cūka iet ļurkšķē̦dama, kad attuop zirņus Siuxt.

Avots: EH I, 775

ļur̂kšķinât, das durch ļurkstēt bezetchnete Geräusch hervorbringen: tur ļurkšķinājā ar lūpām Dok. A.

Avots: ME II, 545

ļur̂kšķis ² : auch (Schwätzer) Ahs.

Avots: EH I, 775

ļur̂kšķis ^2, der Schwätzer; auch: der ohne Grund bellende Hund Gold.: kuo tas ļurkšķis tur ļurkst? Kand., Sassm.

Avots: ME II, 545

ļur̂kstêt,

1): bē̦rnam sāp vē̦de̦rs, ļur̂kst ² : ļur, ļur, ļur Ahs.;

2): auch Ahs.

Avots: EH I, 775

ļur̂kstêt, ļur̂kšķêt [C.], ļurkšêt [Fest., ļur̃kšêt Salis], -u, -ẽju,

1) ein schallnachahmendes Verbum, welches das beim Quetschen, Fliessen, Brodeln einer Flüssigkeit entstehende Geräusch bezeichnet:
izmirkušas pastalas ļurkš Smilt. pīpes sula ļurkst smēķējuot Kand.;

2) [ļurkstêt Dond.), Unsinn schwatzen, plappern:
kuo tu te ļurkšķi? viņš ļurkšķ un vārās kâ biezputras katls Naud.;

3) ohne jeglichen Grund bellen
Gold.;

[4) ļurkšêt, ļurkstêt weinen Wessen].

Avots: ME II, 544, 545

[ļur̂kstiņš ² Dond., Bauske, ein geschwätziger Mensch.]

Avots: ME II, 545

‡ ļur̂kstis ² Frauenb., = ļur̂kšķis ² .

Avots: EH I, 775

[ļurkt "saslābt" Wessen; vgl. auch izļur̂kt.]

Avots: ME II, 545

ļurkums, der Schwätzer Selg. n. Etn. IV, 131.

Avots: ME II, 545

‡ ļurļaks: eine gewisse Biersorte Saikava n Fil. mat. 182.

Avots: EH I, 775

ļurļinât, tr., spielen, ableiern: kādu niecīgu gabaliņu Dok. A.

Avots: ME II, 545

‡ ļur̂pt Warkl. "welken": lapas sāk ļ.

Avots: EH I, 775

[ļur̃ra Dond. "ein schlechter nlensch"; ļur̃rât"nelāgi darit": sāks atkal ļurrāt Dond.]

Avots: ME II, 545

‡ ļur̂ška Lubn. n. FBR. XVII, 129, eine geschwätzige Person.

Avots: EH I, 775

‡ ļur̂šķins Lubn. n. FBR. XVII, 126, ein Schwätzer.

Avots: EH I, 775

‡ ļur̂šķis Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 77, ein Schwätzer

Avots: EH I, 775

ļuršķis Dok. A., für ļurkšķis.

Avots: ME II, 545

ļuru, = ļur: pavasar[i] visi valki čuru, ļuru iztecēja BW. 9516; ļuru ļurumis iziet, missglücken Etn. II, 30; IV, 76.

Avots: ME II, 545

ļurums, eine grosse Menge: ļurums luopu Freis.

Avots: ME II, 545

‡ II ļurums Frauenb., wer viel (und Unsinn) spricht. Demin. ļurumiņš ebenda, ein Kind, das eben zu sprechen anfängt.

Avots: EH I, 775

[ļur̃za Ruj., ein geschwätziger Mensch; ļurza "ein Vagabund" Warkl.)

Avots: ME II, 545

ļurzas "offener Mund; izdilusi, vaļīga mēlīte" Burtn.: saturi nu reiz ciet savas ļurzas!

Avots: ME II, 545

ļurzât, -ãju, langsam, plump gehen N.-Bartau: lācis cēlās un rūkdams ļurzāja pie sarkanā bārzdaiņa LP. VI, 171. [Refl. -tiês "sich herumtreiben" Warkl.]

Avots: ME II, 545

[ļurzâtiês "viel lügen" Warkl.]

Avots: ME II, 545

ļur̂zumjānis ² (Bauske], ein Schwätzer Burtn.

Avots: ME II, 545

‡ nùobļur̂bêt ² Dunika, Perfektivform zu ‡ bļurbêt 1: nuo iesviestā akmiņa dīķī nuobļurbēja vien.

Avots: EH II, 33

‡ nùobļurkstêt "=nuôbļor̂kstêt ² " Vank.

Avots: EH II, 33

‡ nùoļurbis ² Meselau, = nùoļubis: nuoļurbušas ausis.

Avots: EH II, 65

‡ nùoļurbuôt laiku kruoguos Diet., die Zeit in der Schenke vergeuden.

Avots: EH II, 65

nùoļur̂dzêt ² , einen dumpfen Ton von sich geben: akmens iegāja upē, ka nuoļurdzēja vien Wain.

Avots: ME II, 815

‡ nuoļurinât Dunika, Frauenb., undeutlich, unverständlich (etwas) sagen.

Avots: EH II, 65

‡ nùoļuris Dunika, = nùoļubis: nuoļurušas ausis.

Avots: EH II, 65

‡ nùoļur̂kât,

1) "ungewandt, mit herabgeglittenen Hosen hingehen"
(mit ur̂ ² ) Dunika: n. uz stalli;

2) "sabuojāt" Ermes, Trik., (mit ur̂ ² ) Kegeln, Lems., Zögenhof: n. zāģam zuobus (mit ur̂ ² ) Orellen.

Avots: EH II, 65

‡ nuoļur̂kt ² Dunika, herunterfallen, -gleiten: nuoļurkušas bikses, zeķes.

Avots: EH II, 65

nùošļurât, tr., abschleifen, abtragen: kurpes.

Avots: ME II, 869

nùošļur̂cis (part. praet.), niedergeschlagen: kāpēc esi tads nuošļurcis? Paul., Kand., Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: ME II, 869

nùošļur̂gt, vor Ärger niedergeschlagen sein Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: ME II, 869

‡ nuošļurkât Frauenb., abtragen: n. tupeles.

Avots: EH II, 97

nùošļur̃kstêt [MSil., nùošļur̂kstêt Lis., Seppkull, Jürg., ein Schallverbum (ähnlich dem nùošļirkstêt, aber einen dumpferen Laut bezeichnend): viņš izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja [Golg.] un nuočurkstēja Dok. A. [kāja iegrima slapjā sniegā, ka nuošļurkstēja vien Lis., Seppkull, Ermes, Jürg. piens izlija, ka nuošļur̃kstēja vien Neu-Bergfried, kâ uzvilka kājā zābaku, kurā bija ūdens, tâ tūlin nuosļurkstēja PS., Grünwald. samirkušām apavām viņš aizgāja, ka nuošļurkstēja vien Selsau, Golg., Tirsen, Schujen, N.-Peb., Meselau, Laud., Druw., Sessw., Erlaa, Drobbusch, Stomersee. kad uzlēcu uz dēļiem, kam ūdens bij apakšā, nuošļur̂kstēja ² vien Salis; nach Vīt. so auch das Reflexiv; "undeutlich (durch die Zähne) sprechen" Malta, Mahlup.]

Avots: ME II, 869

[nùošļurpstêt, nùošļurpstît, von oben abschlürfen: šķidrumu vien nuošļurpstījis! kas tuos biezumus ēdīs? Gramsden.]

Avots: ME II, 869

nùošļurpstît (unter nùošļurpstêt): mit ur̃ Gramsden.

Avots: EH II, 97

‡ nuožļur̂gâtiês ² Dunika, = nùoraûdâtiês 1 (vulgär).

Avots: EH II, 111

‡ nuožļuŗgžņât (?) Frauenb. "nuoplūkāt`: zirgs zâli nuožļuŗgžņājis vien.

Avots: EH II, 111

[nùožļur̂kstêt Lis., = nùošļurkslêt: aizgāja ar slapjiem zābakiem, ka nuožļurkstēja vien Kalz.]

Avots: ME II, 894

‡ pabļur̂bêt ² Dunika, aufweichen (intr.): druva pabļurbējuse pa˙visam mīksta.

Avots: EH II, 121

‡ paļurkât,

1) ein wenig ļur̂kât I 2 Orellen (mit ur̂ ² );

2) unsicheren Schrittes ein wenig gehen
(mit ur̂ ² ) Dunika: nevarēja p. uz priekšu.

Avots: EH II, 153

‡ papļur̂kšêt ² Dunika, = izpļãpât: kas viņai tuo papļurkšējis?

Avots: EH XIII, 164

‡ pãrļur̂kât ² Dunika, schwerfällig heimkehren.

Avots: EH XIII, 206

pašļurkstinât, fakt., den Laat šļurks hervorbringen lassen: viņš pašļurkstināja vēl reiz pīpi MWM. VI, 572.

Avots: ME III, 115

pìeļurbuôtiês, pìeļurbâties, sich ansaufen: tas jau nevar uz kājām nuostāvet, kâ pieļurbājies Kursiten. puisis tâ pieļurbājies, ka ne paiet nevar, streipuļuo vien Naud.

Avots: ME III, 270

pìeļurkât, vollrauchen: atkal esi pieļurkājis pilnu istabu, wieder hast du das Zimmer vollgedampft! Grünh.

Avots: ME III, 270

pìepļurkšinât,

1) "?": tēviņs... uzsēdies uz tuovīša un tuo piepļurkšinājis ar sviestu Nitau n. Etn. I, 107; LP. VI, 118;

2) trüben:
p. ūdeni Nigr. ("mit ur̃");

3) "ar truoksni piedirst": puika piepļurkšināja biksītes N: Peb.; hörbar verunreinigen:
bē̦rns ē̦duot piepļurkšināja savu putriņu (nuo mutes izgrūda kumuosu atpakaļ) Golg. sivē̦ni sili piepļur̂kš(ķ)inājuši ^2, bet ēdienu nav izē̦duši Schibbenhof.

Avots: ME III, 280

I pļura,

1) eine Plappertasche
Vīt., Alt.-Rahden, Frauenb., Ahs.; ein liederliches Frauenzimmer Wid.;

2) "šļura jeb piņķerīga lieta, kur tukšas pļāpas jaucas starpā, ka nevar patiesības izzināt" Vīt.;

3) ein dünner Brei
Arrasch, Salis, Lennew., eine nicht schmackhafte, dünnflūssige Speise Pabbasch;

4) etwas schlecht Geratenes
N.- Peb.; "eine unsinnige Arbeit" Gr.-Würzau;

5) "ein unordentlicher, charakterloser Mensch"
Līs.;

6) "eine unschöne, unangenehme Sache od. Angelegenheit"
Bornsmünde;

7) Schlackenwetter
Adiamünde, Zögenhof, Schibbenhof.

Avots: ME III, 373

II pļura "мочежина, лыва" Wid.; "pļurna jeb ūdens zeme" Vīt.

Avots: ME III, 373

pļuŗas zeme, ein schlechtet Lehmboden ; in and. - pluŗas z., feuchter, schiechter Sandboden.

Avots: ME III, 374

pļurât, -ãju, plappern schwatzen: turi muti, nepļurā tik daudz! Ahs.

Avots: ME III, 373

pļur̃ciski, Adv., ungeschickt; liederlich Hofzumberge; "unschön; nichtig" Saul.; man izdevās pļurciski, es gelang mir nicht Fest., Stelp., N.-Peb.; in Kandau dafür pļur̂ceniski ² , in Lemburg - pļur̃ceniski.

Avots: ME III, 373

pļurêtiês U., plätschern.

Avots: ME III, 373

pļur̃ga Gr.-Sessau, ein liederlicher nachlässiger Mensch Hofzumberge; pļur̂ga ² , jem., der alles mögliche unternimmt, aber nichts ordentlich beendet Schibbenhof.

Avots: ME III, 373

pļurgâtiês Gr.- Sessau,

1) ungern, ungeschickt und saumselig arbeiten
Grünwald; "ākstīties, ģeķuoties" N.-Peb.; "ļurbuoties" Bornsmünde; pļur̂gâtiês ² Schibbenhof, pļur̃gâtiês C., Salis, Arrasch, Wandsen, unordentlich, ungehörig arbeiten;

2) "im Kot waten"
Pabbasch, (mit ur̃ ) Bauske;

3) "Suppe in den Mund nehmen und von da hlnausfliessen lassen"
(mit ur̃) Berstein; unschön essen Golg.

Avots: ME III, 373

pļurît Wid., leeres Zeug schwatzen.

Avots: ME III, 373

pļurka,

1) "caura zeme" Fest., Stelp.;

2) Schimpfwort
U., liederliches Frauenzimmer Wid., Fest., Stelp., pļurka ² , comm., ein Schwätzer, eine Plappertasche Sassm., Saul.; ein unüberlegter Mensch, "ātrs, karsts cilvē̦ks; auša" Dond.; pļur̂ka ² "jem., der eilig an die Arbeit geht, sie aber nicht vollendet" Wandsen, Salis:

Avots: ME III, 374

pļurkât, -ãju,

1) pļur̂kât ² Sassm., schwatzen:
stāvi klusu, nepļurkā!

2) vergeuden
Fest., Stelp:;

3) (eine Arbeit) schnell (und oberflächlich) tun
Dond. Refl. -tiês,

1) trödeln, sinnlos die Zeit vertreiben:
pļurkājas pa kruogu - ne dzeŗ, ne nedzeŗ Alksnis-Zundulis;

2) sich prahlen
Fest., Stelp.

Avots: ME III, 374

pļurkš(ķ)êt, s. pļurkstêt.

Avots: ME III, 374

pļurkš(ķ)êt, s. pļurkstêt.

Avots: ME III, 374

pļur̃kšķinât Bauske, = pļuršķinât.

Avots: ME III, 374

pļurkšķis,

1) pļur̂kšķis ² Dond., Ahs., pļurkšis Wid., ein Schwätzer, Faselhans, einer, der in erregtem Zustande viel spricht
Dond.: pļurkšķis lai nepļurkst tik pulka! Ahs.;

2) "?": Sprw. kas visu kuo grib darīt, tam iznāk pļur̃kšķis (Bauske) galā RKr. VI, 1018.

Avots: ME III, 374

pļur̂kstêt C., Stenden, Ahs., pļur̂kstêt ² Dond., pļurkšêt U., pļur̂kšêt C., Mar. n. RKr. XV, 132, pļur̂kšêt Salis, pļur̂kšķêt Kl., plurkšêt Karls., plur̂kšêt C., N.-Peb., Schwanb., Jürg. (in Jürg. daneben plur̃kšêt vom Geräusch einer Windmühle), plurkšķêt Naud., pļuršķêt Korwenhof, pļur̂šķêt Golg., -u, -ẽju, plaudern, schwatzen, leeres Zeug reden, faseln; pļurkstêt, vom Lär"m, den Enten im Wasser machen U.; pļurkšêt, rauschen, sprudeln (vom Wasser) U. Vgl. li. pliurkščiù "verursache in Flüssigkeiten den Schall pliur̃kšt".

Avots: ME III, 374

pļurkstinât,

1) gierig essen, beschnüffeln, durcheinanderwerfen"
Wid : ēdienus;

2) pļur̃kstinât Wandsen, = pļuršķinât.

Avots: ME III, 374

pļur̂kstis, ein Schwätzer PS.

Avots: ME III, 374

pļurna, die feuchte Erde unter der Oberschicht Wallhof, Stelp.

Avots: ME III, 374

pļur̃ra drēbe, ein dünner und schwacher Stoff: žīds piedāvāja tādu pļurra drēbi pirkšanai Dond.

Avots: ME III, 374

pļursa,

1) "?": visus sīpuolus izplē̦suse, pļursa (auf ein Huhn bezogen)
Purap.;

2) "kas ļurbuojas" Bornsmünde.

Avots: ME III, 374

pļur̂šķinât Saikava, pļùršķinât ² Golg., in einer Flüssigkeit Futter suchend die dabei entstehenden Töne von sich geben (von Enten): pīles ūdenī pļuršķina.

Avots: ME III, 374

pļur̂šķis Golg., = pļur̂kstis.

Avots: ME III, 374

pļˆuru pļurumis "?": izgāja pļuru pļurumīs "ne˙kas neiznāca"; iet pļuru pļururnis kâ mazajam Kārlītim Alksn.-Zund.; pļūru pļurām "?": de̦guns iet pļuru pļurām (von einem stark Verschnupften; der sich häufig schnäuzen muss) Vīt.

Avots: ME III, 374

I pļurza,

1) eine Schwätzerin, Plappertasche
Fest., Stelp., Wid., (pļur̃za C., PS., pļùrza ² Golg.) ein liederliches Frauenzimmer Tirs. (pļur̂za) n. RKr. XVII, 74; "kas pļurzā" Etn. IV, 166, Saul.; "kas ļurbuojas" Bornsmünde;

2) das Geplapper, Geschwätz
Wid. Vgl plurzêt.

Avots: ME III, 374

II pļurza Fest., pļur̂za Tirs. n. RKr. XVII, 74, Wasser enthaltender Sandboden.

Avots: ME III, 374

pļurža Wid., Kreuzb., pļur̂ža Drosth., ein liederliches Fraueuzfmmer, eine Hure.

Avots: ME III, 374

pļurzāns Fest. "=pļurza".

Avots: ME III, 374

pļurzât, besoffen plappern, schwatzen Lös. n. Etn. IV, 166, Fest. Refl pļur̂zâtiês Bauske "niekuoties, ļeverēties" Fest.; Stelp.

Avots: ME III, 374

pļur̃ziski Arrasch, Bornsmünde, =pļurciski.

Avots: ME III, 374

‡ sabļur̂bt ² Dunika, beim Kochen zergehen: sabļurbuši rāciņi.

Avots: EH II, 397

‡ sabļur̃kšêt Frauenb., = samùldêt.

Avots: EH II, 397

saļurêt, intr., verkochen: gaļa vāruoties par daudz saļurējuse Ahs.

Avots: ME II, 679

saļurinât Dunika, = saļê̦rkât ² .

Avots: ME II, 679

sapļurkšêt (unter sapļukstêt),

1): auch (mit ur̂ ² ) Dunika.

Avots: EH XVI, 438

‡ sašļurgât,

1) durcheinander wühlen:
cūkas ēdienu sašļur̃gā un neē̦d Zögenhof. s. (mit ur̃) putru Frauenb.;

2) "?": ar sašļurgātām drēbēm Dünsb. Skaistā Mīle 5.

Avots: EH XVI, 454

sašļurgt, mit Geräusch hineinströmen: ūdens sašļurdze zemē Warkl.

Avots: ME III, 758

sažļurgât, ‡

2) "nekārtīgi sajaukt (ēdienu)" Frauenb.

Avots: EH XVI, 469

sažļurgât Frauenb., = sazīšļât.

Avots: ME III, 799

sažļurgt,

1) = sašļurgt Gr. - Buschhof (mit ùr ² ), Siuxt;

2) = samirkt: sažļurdzis kuoks Warkl.

Avots: ME III, 799

I šļura,

2): auch Nötk.;

4): auch Mar., Nötk.; ‡

6) schlechter Boden, der leicht Wasser durchlässt
Mar.; šļuras zeme Nötk. "caura, nesaturīga, liesa smilšu zeme". Nach Sehwers Unters. 136 in der Bed. 2 aus d. Schlorr(e) "Schimpfwort für ein Frauenzimmer".

Avots: EH II, 646

I šļura,

1) comm., ein durchnässter Mensch
Erlaa; etwas Durchnässtes: (salijusi) zeme ir kâ šļura N. - Peb.;

2) ein unordentliches Frauenzimmer
Lind. n. U., Erlaa, Fest., Trik.: ak tu šļura, tautu meita! BW. 18623 var. itin kâ kad vairāk meitu... nebūtu, kâ vienīgi Marija, tāda šļura! Auseklis;

3) das Geschwätz:
Dievbiju mātes šļura neķērās pie dūšas A. v. J. 1901, S. 870. nesaki šuo šļuru manai vecenei! Jaun. mežk. 62;

4) Unglück, Pech
Freiziņ, Wid., Schwierigkeiten Fest., Unordnung Mar.; eine unangenehme, unschöne Sache (Geschichte) Kurs.: tavu šļuru! JK. V, 78. muižai bijušas jau tādas šļuras ar kalpiem Janš. Bandavā I, 13. esi man tādu šļuru sataisījis, ka ne tu, ne pats ve̦lns nevar gudrs palikt!

5) die Menge
Ar. (verächtlich), Dond.: kur tādu šļuru uogu likšu? Dond. Zur Bed. 1 und 2 vgl. šļurât I und 2.

Avots: ME IV, 75, 76

II šļura zeme: "dubļaina, ar slapju sniegu sajaukta zeme" Ruj.; "pielijusi zeme" N.-Schwanb., Selsau.

Avots: EH II, 646

II šļura zeme Adsel, Bers., Kroppenhof "gelber, unfruchtbarer Sand; wässeriger Boden": te jau zeme tāda šļura (Subst.?) vien ir Bers.

Avots: ME IV, 76

šļurât,

1) "(die Füsse längs der Erde) schleppen, schlurren"
N. - Bartau; vgl. slurât;

2) liederlich gekleidet gehn
Linden n. U.;

3) auch refl. -tiês, sich mit etw. abgeben, pinkern
Fest.: sāc tik šļurāt ar šļuru, tad šļurāsies uz visu nebē̦du!

Avots: ME IV, 76

šļurba,

1) "?": mūs šī dulumā visus samīt šļurbu šļurbās Dünsb. Par. 12;

2) "wer sich nicht zu benehmen versteht; ein Unsauberer; ein Säufer"
(mit ur̃) Bauske;

3) "liela rīkuošanās (piem, kāzās, kuļamā laikā)"
Schibbenhof (mit ur̂ ² ).

Avots: ME IV, 76

šļùrbs ^2, šļùrbans ² Bers., = pliekans 2, flau: šļurb(an)a dūša.

Avots: ME IV, 76

šļurciņas, der kleine Schlitten zum Balkenführen Kastran, Morizberg, Stelp.

Avots: ME IV, 76

‡ šļurcinât Strods Par. vōrdn. 171 "?".

Avots: EH II, 646

šļurcît, -ku, -cĩju Bers., (etwas Feuchtes und Weiches) mit den Händen drückend streicheln: šļurka veļu mazgājuot, zarnas tīrījuot, de̦sas dējuot.

Avots: ME IV, 76

šļure (li. šliurė Miežinys) LKVv., =šļura I 2.

Avots: ME IV, 76

I šļurgt, schlaff, flau werden: man dūša sāka šļurgt Fest.

Avots: ME IV, 76

II šļurgt,

1) "(eine Flüssigkeit) in feinen Strahlen ausstürzen
(šļākt)"; kuo tu šļùrdz ² man ūdeni virsū? Kalz., Kokn.;

2) gierig und hörbar saufen
Smilten.

Avots: ME IV, 76

III šļur̂gt ² Gr. - Roop, (mit ùr ² ) Lös., Schwanb., Sessw., prs. -dzu, = šļakstêt: zābaki, piesūkušies ūdens, ejuot šļurdz Gr. - Roop; šļur̃gt "weich und nass werden" Nötk. Vgl. ļurgt.

Avots: ME IV, 76

šļur̃ka Frauenburg, eine Herumtreiberin, ein liederliches Frauenzimmer Wid.; ein schmutziges Lebewesen Schibbenhof.

Avots: ME IV, 76

‡ II šļurka,

1) eine
šļirce 1 vom Halm der archangelica officinalis (mit ur̂ ² ) Ramkau;

2) "zābaks, kas ūdenī samircis šļurkst" Bers., Meiran.

Avots: EH II, 647

šļurkât ² N. - Bartau, = šļupât. Aus d. schlurken.

Avots: ME IV, 76

‡ II šļur̂kât Auleja "sist pa kādu šķidrumu".

Avots: EH II, 647

šļurkšķêt Lennew., = šļurkstêt.

Avots: ME IV, 76

šļurkšķis, der Schall, der beim Schlürfen od. beim Fliessen einer Flüssigkeit entsteht.

Avots: ME IV, 76

šļurkstêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (= žļurkstêt, ļurkstêt 1), bezeichnend den Schall, der beim Herausschnellen oder Rieseln einer Flüssigkeit, beim Waten durch Dickflüssiges, beim Gehen mit nassen Stiefeln oder in nasser Kleidung entsteht Ahs., Jürg., N. - Wohlfahrt, PS., Selg., Grünwald (mit ur̃), Adl., Stockm. (mit ùr ² ), Mar., Nötk., Kl., Kalz., Saikava (mit ur̂), Stenden (mit ur̂ ² ), Spr., Bers., Adsel, Alswig, Fest., Golg., Kroppenh. bei Kokn., Nerft, Sessw., Ramkau, Ruj., Meselau, N. - Peb., Lennew., Lasd., Laud., Erlaa, Drosth., Wessen, Smilten, Schujen, Sermus, Salisb., Druw., Selsau, Adl., Odsen, Oppek., Warkl.; schlürfen Mar.: ūdens cauruos zābakuos šļurkst Mar. u. a. gāju ar cauriem zābakiem, ka šļurkstēja vien Fest. zābakuos piegāja ūdens, un tie staigājuot sāka šļurkstēt Saikava. dūņas šļurkstēja pie katra suoļa A. v. J. 1898, S. 162. brauc, ka šļurkst vien (über mit Wasser bedecktes Eis) N. - Wohlfahrt. ūdens sagāja zemē šļurkstē̦dams Kroppenhof (bei Kokn.). pavasaŗa ūdeņi te̦k šļurkstē̦dami Jürg. ja tīkls bieži austs, tad ūdens brāzdamies pa actiņām šļurkst Golg. juo spēcīgāki savilka, juo pīpīte vairāk sāka šļurkstēt A. v. J. 1893, S. 422; šļur̃kstêt, laut schlürfen MSil.

Avots: ME IV, 76

šļur̂kstiens Saikava, Sessw., das Geräusch, das man hört, wenn man einen Stiefel anzieht, der Wasser enthält.

Avots: ME IV, 76

šļurkstinât, (den betreffenden Schall hervorrufend) saugen (an der Pfeife): pīpi šļurkstinādams MWM. VI, 658; beim Schlürfen gewisse Töne hervorbringen: viņš strebj šļur̃kstinādams AP., C., Dond., Stenden, (mit ùr ² ) Golg.; den durch šļurkstēt bezeichneten Laut hervorbringen: kuo tu te šļur̂kstini (cauruos, slapjuos zābakuos iedams)? Saikava; geräuschvoll spritzen (intr.): ūdens zem kājām šļurkstina Warkl.

Avots: ME IV, 76

šļurkstins Warkl.,

1) = šļirce;

2) wer mit einer šļirce andere bespritzt.

Avots: ME IV, 76

šļurkstīns,

1): auch (mit ur̂) Auleja.

Avots: EH II, 647

šļurpstêt, besoffen lallen Sawensee (mit ùr ² ); undeutllch oder weinerlich widersprechen, weinend einwenden Nötk. (mit ur̂).

Avots: ME IV, 77

šļurpstinât (das Dicke nachlassend, nur die Flüssigkeit) schlürfen Gramsden; ohne Appetit essen Salis; (Suppe) durch die Zähne saugend schlürfen N. - Bartau (mit ur̃).

Avots: ME IV, 77

šļur̃pstît, (Flüssiges) in den Mund nehmen (trinken) und wieder hinaus fliessen lassen N. - Bartau; hötbar schlürfen Gramsden.

Avots: ME IV, 77

šļuru šļurām iet, liederlich gekleidet gehn Lind. n. U.

Avots: ME IV, 77

uzpļurinât, dünnflüssige Exkremente von sich geben auf: vista uzpļurinājusi uz galda Stenden, Ramkau. bē̦rns uzpļurinājis uz kluona Ramkau.

Avots: ME IV, 368

žļur̂ba ² Sassm., ein kleines Stück, eine Scherbe: sasita māla puodu žļurbās Dond. spieģele saplīsa žļurbu žļurbās Sassm. Vgl. šļurba 1.

Avots: ME IV, 819

žļurdzêt Adl., = žļurkstêt 1.

Avots: ME IV, 819

žļurdzît, -gu, -dzĩju, = šļurcît, (etwas Nasses Grawendahl, Kreuzb., Serben, Vīt.) drücken, knutschen (mit ur̂ ) C., Mar., (mit ùr ² ) Warkl.; (Wäsche) waschend (hörbar) drücken, kehren Memelshof, (mit ur̂ ) Adl., Lubn., Meiran; (Wäsche) oberflächlich waschen Meselau, Peb., Schwanb., Tirsen ("mit ùr ^2" ), Serben: lupatu žļurga traukus mazgājuot Drosth. žļurdzīt veļu pa vannu Lubn. žļurdzīt nuokauta luopa zarnas Kreuzb. - Refl. -tiês N. - Peb., ungeschickt etwas tun (z. B. ein Schwein schlachten).

Avots: ME IV, 819

žļur̂gâtiês ² Dunika, weinen.

Avots: ME IV, 819

žļurgs! Interjektion, bezeichnend den Schall, der beim Drücken auf etwas Nasses entsteht: skrejuot piesme̦ltais... zābaciņš - žļurgs, žļurgs, žļurgs! - mēdījās Kaudz. Izjurieši 90.

Avots: ME IV, 819

‡ žļur̂gt, zu erschliessen aus ‡ pìežļur̂gt und sažļurgt.

Avots: EH II, 820

žļur̂ka, eine durchnässte Lehmmasse Jürg.: zeme tāda žļurka; nevar art KatrE. ar tādu žļurku nevar mūrēt KatrE. Übertragen: kur tu tāds žļurka (so nass) iesi? Adl., Selsau. slapjš kâ žļurka Heidenfeld.

Avots: ME IV, 819

žļùrka ² Erlaa, ein unzuverlässiger Mensch.

Avots: ME IV, 819

‡ žļur̂kšêt ² Dunika, = žļurkstêt I: slapjas kājas žļurkš.

Avots: EH II, 820

žļurkšķêt, s. žļurkstêt 1.

Avots: ME IV, 820

žļurkstêt,

1): mit ur̂ Borchow, Lasd., Lis.

Avots: EH II, 820

žļurkstêt, -u, -ẽju,

1) žļur̂kstêt Adl., C., Golg., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Mar., Meselau, Saikava, Sessw., Trik., Warkh., žļur̃kstêt Dond., Grünw., Peb., Schibbenhof, Wandsen, žļur̂kstêt ² AP., Arrasch, Bauske, Dond., Drosth., Dunika, Jürg., Schnehpeln, žļurkstêt Bers., Grawendahl, Jāsmuiža, Kalz., Ramdam, Schwanb., Sessw., Setzen, Serben, Stomersee, Tirsen, Vīt., žļur̂kšķêt ² Siuxt, = šļurkstêt: slapjas kājas žļurkst Dunika. kājas žļurkst slapjuos apavuos Drosth. ūdens pa zābakiem žļurkst Kalz. ejuot ūdens žļur̃kstē̦dams tecēja pa zābaka caurumu AP. ūdens pastalās žļurkst Meselau. ūdenī pastalas žļakst un vē̦lāk, pārliecīgam ūdenim nuote̦kuot, tās žļurkst Serben. iet, ka zābaki (pastalas) vien žļurkst Golg. iet pa purvu, ka žļurkšķ vien Siuxt. nāk ūdens (nuo kalna), ka žļurkst vien Dond., Peb., Wandsen. ūdens žļurkst pa nuote̦kām Schibbenhof. staupe žļurkst AP. ūdens uz ragavu ceļa; ar ragavām brauc, ka žļurkst Vīt.;

2) hörbar schlürfen
Siuxt;

3) undeutlich sprechen
(mit ur̂ ) Prl., Saikava, Sessw.; plappern, leeres Zeug sprechen Bers., Kalz., (mit ur̂ ) Prl., Saikava, Sessw.: kuo nu žļurksti!

4) weinen
(mit ur̃ ² ) Dunika.

Avots: ME IV, 819, 820

žļur̂stêt (?) Selb. "ohne Grund lange sprechen"; vgl. žļurkstêt 3.

Avots: ME IV, 820

žļurkstinât Siuxt, freqn. zu žļurkstêt 2, (wiederholt) hörbar schlürfen.

Avots: ME IV, 820

biksas, bikses, Demin. biksītes, biksiņas, verächtlich bikšeles BW. 30703, 11, Hosen. Sprw.: kas bez biksēm, tas bez bē̦dām; kas ar bikskēm, tas ar bē̦dām. pārduod bikses, nuopērc sulaini! tur nav ne bikses, ne veste, da ist nichts Kav. biksēs iet od. -ies, nākt uz biksām, ringen; strīpē̦tas bikses, Prügel PS. gaiļa bikses, gew. g. biksītes, die Schlüsselblume, Frühlingsprimel (primula officinalis); ļurka biksa, ein Schimpfwort Kand. [Nebst estn. püksid und li. bìksvės] aus mnd. büxen.

Avots: ME I, 295

biksas, bikses, Demin. biksītes, biksiņas, verächtlich bikšeles BW. 30703, 11, Hosen. Sprw.: kas bez biksēm, tas bez bē̦dām; kas ar bikskēm, tas ar bē̦dām. pārduod bikses, nuopērc sulaini! tur nav ne bikses, ne veste, da ist nichts Kav. biksēs iet od. -ies, nākt uz biksām, ringen; strīpē̦tas bikses, Prügel PS. gaiļa bikses, gew. g. biksītes, die Schlüsselblume, Frühlingsprimel (primula officinalis); ļurka biksa, ein Schimpfwort Kand. [Nebst estn. püksid und li. bìksvės] aus mnd. büxen.

Avots: ME I, 295

I bļaurs [um Libau, Līn., Nigr., Dond.] (li. bjaurùs), sehr böse, grimmig, schrecklich, schlecht: jūs, jaukās cerības un bļaurās jausmas Lautb. Ind. un Arija 44 bļaura meita BW. 13114. bļaurie vērši, zirgi LP. VI, 273. šis zirgs ir bļaurs; viņam klāt neej Etn. III, 67. bļaurs ceļš, schlechter, mit Kot bedeckter Weg Etn. I, 106. [bļauras (unanständige) dziesmas Rutzau]. nazis ir bļauri ass [Kalleten. - Zu bļuris, li. bjùrti "hässlich werden". Weitere Beziehungen sind unsicher: nach Zubatý Sborn. fil. I, 99 zu slav. buŕa "Sturm" (so auch nach Поржезинскiй К. истор. 90) und gr. φύρειν "vermengen" (so auch nach Prellwitz Wrtb. ² 497; anders darüber Boisacq Dict. 1042); nach Berneker IF. X, 157 f. zu gr. φεῦ "ach" und la. fū "pfui".]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): bļaura meita BW.13114.

Avots: ME I, 320

‡ II bļorga "kaut kas neizdevies" Ugalen n. FBR. VII, 16. Vgl. bļurga 1.

Avots: EH I, 234

‡ III bļor̂ga ² Stenden, = ‡ bļur̃ga III; eine dickflüssige Kotmasse.

Avots: EH I, 234

bļor̃gât (= bļurgât), - āju, viel und hässlich sprechen: kuo tu, Ansi, tā bļorgā, stāvi labāki klusu Dond.

Avots: ME I, 321

‡ čurkste̦ns "durchlassend (vom Boden)" BielU.: čurkste̦na zeme (= pļura).

Avots: EH I, 297

dir̃ša, comm., n. U. auch diršis, der Scheisser; ein Schimpfwort (" Scheisskerl"): kuo tas ve̦cais dirša tur pļurkš Mag. XIII, 53. pakšu diršis, stāvu dirša, Schimpfwörter U. [gatavs (bikšu) dirša U., Schujen, Daiben, ein ungeduldiger, der nichts schnell genug haben kann, und dazu wichtigtuender Mensch; einer, der alles verlangt und selbst die Hand nicht anlegen will.]

Avots: ME I, 470

I duoķis,

2): "eine kleine, runde Flachsweiche"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ein Teich Segew.; "aizaugusi avuota vieta" (mit uõ) Seyershof: tur ne˙kāds mārks nav, tāds pats d. in kādreiz pļavā iemūk ar kājām duoķī; eine Grube, wo sich Wasser anzusammeln pflegt (mit uõ ) Seyershof: pīles ņe̦mas pa duoķi, ka pļurkst vien.

Avots: EH I, 350

‡ ģūģis "vēplis, glūnis (r. глазун)" M. 98, "ļurba, lulis (r. зѣвака)" M. 178.

Avots: EH I, 428

izgluris (unter izgļuris),

1) = izgļuris: durvju ruokturis i. (oder izgluris ) Schibbenhof; ‡

2) "faul geworden"
Smilten.

Avots: EH I, 448

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

‡ izļe̦rgâtiês "izgāzties, izļurbuoties" Ar.: e̦smu ... izļe̦rgājies - apsuolījis un neturējis vārda Blaum. Daugava 1934, S. 107.

Avots: EH I, 464

izpleñderêt, tr., vertun, verprassen: kad ieduotais izple̦nde̦rē̦ts, tad nabagi žē̦luojas, ka jāmirstuot badā MWM. III, 103, Kand. Refl. - tiês ["sinlos zur Genüge die Zeit vergeuden" Domopol]: vai vakar visu nakti diezgan neizplenderējās MWM. VII, 506; ["izdzīvuoties, iedzīvi izautināt, nejēdzīgi iztērēties, izdzerties, izākstīties" Bers., Roop, Golg., Marzenhof u. a.; "bez darba vazāties, izklaiņuoties, ļurbuoties" Stenden; in Weinsch. dafür izpļenderêtiês].

Avots: ME I, 782

klaburnĩca, die Klapper; die Plappertasche: tu ļurkšķi un klarkšķi kâ klaburnīca Doku. A.

Avots: ME II, 207

klakšķêt, klakšêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klatschen, klappern:
gailis (plintes) klakšēja, bet šāviens negāja vaļā Lub. zirga pakavi klakšķēja uz akmeņiem Duomas I, 6. klakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278, 2;

2) glucksen, hell tönen:
vanckare klakš kuļinuot Lub.;

3) schwatzen, plappern:
met mieru! kuo klakši? Lub. tu tik ļurkšķi un klakšķi kâ klaburnīca Doku A. [Zu r. клокъ " dumpfes Geräusch", poln. klekot " Geklapper" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 511 u. 521.]

Avots: ME II, 211

leteris,

1) ein Plumpsack:
ei sunīti, leterīti, kam nuoslīki e̦ze̦rā? BW. 30516, 1. Vgl. auch kājas iet leteŗu leterēm Nerft;

[2) "nepraša, nejē̦ga" Wessen]; "ļurba" Nerft.

Avots: ME II, 454, 455

ļir̂kstêt ^2, ļirkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr.,

1) lachen, grinsen:
liela meitene, bet vienmē̦r ļirkst Kand., Ahs. ļirkš vien MWM. VII, 179; [ļir̂kšêt ^2, laut lachen Salis;

2) ļir̂kstêt ² Lautb., Arrasch, =ļurkstêt 1: zābaki (pilni ūdens) ļirkst vien].

Avots: ME II, 541

I ļor̃dzêt, rauschen: ūdens te̦k ļordzē̦dams. brauc tâ, ka ļordz vien Katzd. [wohl mit uor aus ur; vgl. ļurdzêt.]

Avots: ME II, 541

‡ ļor̃kstêt Dond., = ļur̂kstêt 1: bē̦rnam vē̦de̦rs ļorkst.

Avots: EH I, 773

‡ ļuñka NB. "izļuris cilvē̦ks".

Avots: EH I, 774

ļun̂kans (Lis., ļun̂kans ² Bauske], schlaff, ungeschickt: valgs pa˙visam ļunkans (Dond.]. ļunkani karāties C., Nerft; ļunkani luocekļi A. XXI, 759. (ruoka nuo sitiena palika ļurnkana ² Stenden.]

Avots: ME II, 543

lursis "?": dzīvuo kâ lursis bez svētdienas A. VIII, 1, 148; [lur̂sis ² "ļurbä Siuxt.]

Avots: ME II, 516

nùočur̃kstêt, intr., eine kurze Weile laut rieseln, plätschern, knistern, knattern: Krišs izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja un nuočurkstēja vien Dok. A. rijkuris sakausējis alvu labu šķidru un tad gāzis ve̦lnam acīs, ka nuo- čurkstējis vien LP. VI, 147. nuočurkst spičķa MWM. VIII, 541.

Avots: ME II, 771

‡ nuošļôrkstêt ² Stenden, = nùošļur̃kstêt: kāja iegrima dūņās, ka nuošļōrkstēja vien.

Avots: EH II, 97

nuôžļir̂kstêt ² [MSil., = nùošļur̃kstêt]: tad meita nuožļirkstē̦dama (pēc naudas) pazuduse LP. VII, 1072. [kad min uz dubļuos ieme̦stu laipu, tad (ūdens) nuožļirkst vien Gramsden. izrāva kāju nuo dubļiem, ka nuožļirkstēja vien Behnen. man tâ iesita, ka nuožļirkstēja vien Vank. luoga rūts pārplīsa, ka nuožļirkstēja vien Vank., Golg., Frauenb.]

Avots: ME II, 894

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17

pìeplur̂kšinât Bers., = pìepļurkšinât 3.

Avots: ME III, 280

pļor̂ka ² , comm., ein Schwätzer, eine Plappertasche, "auša": kuo tas pļorka te pļorkā! Dond. n. RKr. XVII, 47. kâ tāda pļorka: visu ātri grib sasteigt Dond. Vgl. pļurka.

Avots: ME III, 371

pļor̂kât ² , -āju,

1) schwatzen, plappern:
kuo tas pļorka te pļorkā! Dond. n. RKr. XVII, 47;

2) (eine Arbeit) schnell und oberflächlich tun:
kuo viņš tâ pļorkā, vai nevar strādāt kâ pienākas? Dond. Zur Bed. 1 vgl. plorkât und pļurkât 1, zur Bed. 2 - plorgât und pļurkât 3.

Avots: ME III, 371

pļor̂kšķêt ² Wandsen, Roop, Adiamünde, schwatzen, plappern Dond. Vgl. plorkšêt und pļurkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 371

pļorkstinât Dond., = pļurkstinât 2.

Avots: ME III, 371

pļukatât "schwatzen" Wessen. pļukât, -ãju, ohrfeigen Ahs. pļukâtiês "ļurbuoties" Bornsmünde.

Avots: ME III, 372

pļuñkstêt Dond., U., pļunkšķêt Saikava, pļunkšêt Wessen, -u, -ẽju, ein Verbum vom Schalle, der beim Fallen ins Wasser entsteht: ūdens... pļunkšķēja nuo gaŗuo aiŗu mājieniem D. Goŗkijs 41. (ārā) slapjs; ka pļurzkst vien Janš. Bārenīte 39. Vgl. plunkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 373

plurkš(ķ)êt, s. pļurkšêt.

Avots: ME III, 358

plurkš(ķ)êt, s. pļurkšêt.

Avots: ME III, 358

plur̃za N.- Peb., ein verkommenes Frauenzimmer; vgl. pļurza I.

Avots: ME III, 358

prusnas (li. prùsnos dass.), die Lippen, der Mund (derb) Ahswikken: viņš nuoslaucīja piedurknē prusnas, pašļurkstināja vēl reiz pīpi MWM. VI, 572. Nebst apr. acc. s. prusnan "Angesicht" wohl zu ai. pruṣ̌ṇoti "spritzt", schwed. frusa "spritzen", an. frúsa "prusten", poln. pryskać "spritzen, schnauben", le. prũšļuôt, li. praũsti "(das Gesicht) waschen" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 28.

Avots: ME III, 400

sapļukstêt, sapļukš(ķ)êt, sapļurkstêt, sapļurkš(ķ)êt,

1) zusammenschwatzen, -faseln, -klatschen: sapļurkšķēt bez gala daudz Dr.;

2) längere Zeit schwatzen, klatschen.

Avots: ME II, 705

satrust (unter satrusêt),

1): "izļurt, izpelēt, промозгнуть" M. 494; ‡

2) part. prt. act. satrusis "iztvīcis, "прѣлый M. 506.

Avots: EH XVI, 458

šļerkstêt,

2): Unsinn reden
Fehgen, Laud.;

3): = šļurkstêt Nötk., Stackeln.

Avots: EH II, 645

šļerkstêt,

1) rasseln, klirren
Arrasch: nuo dzelzs pinekļu šļerkstēšanas Apsk. v. J. 1903, S. 513;

2) plappern
Arrasch, AP. (mit er̃), Sessw. (mit èr ² ), Golg., Saikava (mit er̂); undeutlich sprechen Bauske, (mit er̂) Bers.; Unsinn reden Adsel, Bers.;

3) plätschern (vom Wasser)
Bauske.; šļurkstêt (cauruos, slapjuos zābakuos ejuot) Schibbenhof, (mit er̃) N. - Peb.; von andem Lauten: ar kāju piemīta varde šļer̂kst ² Stenden.

Avots: ME IV, 70, 71

šļirkstêt, -u, -ẽju, spritzen Dond., mit Geräusch herausschnellen (von einer Flüssigkeit) Dickeln, (mit ir̂ ² ) MSil.; "durch die Zähne spucken" Alswig; "= šļurkstêt" Smilten, (mit ir̂ ² ) Grünw.; vom Schall, derbeim Spritzen (Fest., Lennew., Wessen) od. Herausschnellen einer Flüssigkeit [Stenden (mit ir̂ ² ), Spr., Schibbenhof (hier ein Infin. šļir̂kstēt ² neben dem Praes. šļir̃kst)] entsteht Sessw.; knirschen: jāspļauj caur zuobiem tâ, ka lai šļirkst Bers., Krišs Laksts 66. dubļi šļirkst cauruos zābakuos Bers., Nötk. (mit ir̂), Alswig, Schibbenhof, Infl. jumts ir caurs, ūdens nāk cauri šļirkstē̦dams Fest. klausies, kâ piens ķipjuos šļirkst A. v. J. 1893, S. 549. slapjais smilšakmens grìezās šļirkstē̦dams MWM. VIII, 244.

Avots: ME IV, 72

šļor̂kstêt ² Stenden, = šļurkstêt: kurpes ūdens pilnas un šļorkst.

Avots: ME IV, 73

šļũkstêt AP., Arrasch, Drosth., (mit ù ² ) Bers., Fest., -u, -ẽju, = šļurkstêt: B. ar savām galošām šļūkstē̦dams nuoripuoja lejā pa trepēm Vēr. I, 1246. ūdens te̦k šļũkstē̦dams (plätschernd) Drosth.

Avots: ME IV, 78

staũpe C., AP., Arrasch, Jürg., Schujen, (mit àu ² ) Lis., Fussstapfen, tiefe Fussspur von Pferden (U.) od. anderen Tieren im Morast, in weichen Heuschlägen, im Schnee usw. Tirs., Sessw., Bers.; luopi pār pļavu iedami tuo ir lielām staupēm izstaupējuši Tirs. zirgi skrējuši pār tīrumu, staupes vien re̦dzamas ebenda. upītē vien pazinu bargu tautu jājumiņu; trīs dieniņas staupes te̦k... upītē BW. 13630 var. kur kāju sper, tur staũpe (Pferdefussstapfen) žļurgst Austriņš Necilvē̦ks 7. bē̦rns ganuos nuo staupes padzērās Zaravič. Zu gr. στυπάζει· ω˚ϑεῖ Hes., an. staup "Vertiefung im Wege" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 618 f.

Avots: ME III, 1049

ste̦ñgrs Iw. n. FBR. VI, 51; Schlehk n. FBR. VII, 40, Dunika, Turlau, Gramsden, ste̦ngrs Rothof, Suhrs, Popen n. FBR. VIII, 115,

1) = stingrs, kräftig, stark U., prall, straff V.: vajaga ste̦ngram būt, lai darbuos izturē̦tu Dond. lai bē̦rns nebūtu izļuris kâ plausis, lai būtu ste̦ngrs JK. VI, 9;

2) streng, trotzig
U. - Subst. ste̦ngrums, die Steifheit V. Nebst ste̦ngs und stingrs als ein Kuronismus zu li. sténgti "sich anstrengen", stangris "widerspenstig", stingti "steif werden" und wohl auch ahd. stanga "Stock, Pfahl, Stange", stengil "Stengel" u. a., s, Walde Vrgl. Wrtb. II, 623.

Avots: ME IV, 1061, 1062

I strubulêt, ‡

2) "uz ātru ruoku šļurpstuot strēbt" Gramsden.

Avots: EH II, 589

‡ II šurkt, = šļurgt II 1: elipanti sūkuši ūdeni ... un šurkuši (für *sļurkuši?) ārā Pas. VII, 349.

Avots: EH II, 658

‡ ter̂le Kaltenbr. "ļurba; gļē̦vulīgs, nuolaidīgs, neizveicīgs cilvē̦ks".

Avots: EH II, 676

vurkšķêt, -u, -ẽju,

1) vur̃kšķêt Frauenb., vur̂kšķêt Drosth., Lennew., vur̂šķêt Mar., brummen
(in Frauenb, von einem unzufriedenen Menschen gesagt); vur̂kstêt Warkl., vurkš(ķ)êt N.-Peb., vùršķêt ² Adl., (unzufrieden) grunzen; vurkšķêt Sessw., vurkšêt ebenda, vuršķêt ebenda, vurkstêt ebenda und (mit ùr ) Nötk., Bezeichnung eines leisen, undeutlichen Lärms (z. B, des Quarrens der Frösche): cūkas vuršķ Adl. pavasarī visi mārki vurkšķ vien Sessw.;

2) vùršķêt ² Adl., unnützes Zeug sprechen:
kuo nu vuršķi tādus niekus! Adl.;

3) vurkstêt Mērdzine, undeutlich sprechen;

4) = ļur̂kstêt 1: kad zābakā piegājis ūdens, tad ejuot kājas vur̂kšķ Nötk.;

5) vuršķêt Schwanb., Sessw., (mit ùr ² ) Golg., bei sich (unverständlich) sprechen.
Vgl. urkš(ķ)êt, urkstêt.

Avots: ME IV, 676

žļor̂kstêt ² Stenden, = žļurkstêt 1; žļorkst arī, ja kuo iegrūž sulīgā, mitrā vietā (ieruoci miesā, mietu purvā).

Avots: ME IV, 818

žļudzêt, -u, -ẽju,

1) = žļirkstêt 1 Grawendahl, Kl., Lubn., Saikava, Sessw., Vīt.: piesmē̦lušies, cauri zābaki ejuot žļudz Vīt. zābakuos... žļudzēja vien, ka suoli spēra Krišs Laksts 54. iet (pa purvu), ka žļudz vien Lubn. pa murduoksni ejuot žļudz un bļurkš Vīt. pa slapju, pielijušu ceļu braucuot iet, ka žļudz vien ders. uz ceļiem žļudz vien vēl aiz izlaidumuos un lieka ūdens Vīt. 44. pielijusi pļava žļudz Grawendahl. me̦t slapju zemi kapā, ka žļudz vien (vom Schall gesagt) Kl., Sessw. aŗ slapju zemi, ka žļudz vien Saikava;

2) glitschen, (aus)gleiten:
uz le̦dus žļudz Warkh. kājas žļudz uz visām pusēm Bauske;

3) wackeln, sich geleeartig bewegen
Lubn., Prl., Sessw.: iet, ka žļudz vien (von dicken Menschen gesagt). miesa žļudz.

Avots: ME IV, 818, 819