Paplašinātā meklēšana

atlûza, etwas Abgebrochenes, ein abgebrochenes Stück: pat uz klints atlūzām tie apme̦tušies Latv. [In Weinsch. dafür atlūznis], und Aspas. Ziedu klēp. 60 atlūzne.

Avots: ME I, 174

blūza (mit ostle. ū aus uo?) "liels, nekārtīgs kuopuojums" Wessen; vgl. bluoza.

Avots: EH I, 232

‡ būzains, wollicht (von Pflanzenstengeln) Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 258

‡ drùza ² Warkl. "kraupis".

Avots: EH I, 337

drùzains ² Warkl. "kraupains".

Avots: EH I, 337

‡ dūzas,

1) Scherben
Warkl.;

2) ein Lärm :
d. iet, kai bē̦rni dauzās (mit ù ² ) Zvirgzdine (hier auch von Hammer- und Beilschlägen gesagt); d. ("dūcuošs truoksnis") vien iet (beim Spinnen) Auleja (mit ù ² ).

Avots: EH I, 349

garūza Līvāni, = garuôza.

Avots: EH I, 384

[grũzaîns BW. 6871 var., = gruzains.]

Avots: ME I, 670

gūza U., gūzīte BW. 2426 var., = guza 1.

Avots: ME I, 687

knũza [Idwen, N. - Peb., = kūza]: birzī knūzu darināju BW. 12132, 8 var. Zum n vgl. knūja.]

Avots: ME II, 251

krũzât (unter krũzêt), ‡

2) sich mit Eisblumen bedecken
NB.: luogi krūzā. - Zur Bed. vgl. auch nùokrūzât 2.

Avots: EH I, 663

krũza, krũze [Wolm.], Demin. verächtl. krũžele, ein irdener Krug: salde̦ns alus krūziņā. krūziņu likt, einen irdenen Krug - namentlich auf den Magen - legen - eine Volkskur: vainīguo vietu nuobrauka un nuoliek ar krūziņām Etn. II, 162. [Nebst li. krúzas und estn. (k)rūź aus mnd. krûs "Krug."]

Avots: ME II, 293

I krũza: auch Dunika, Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Siuxt: dižā k. nemazgāta BW. 31147. zeltītā krūziņā 30281.

Avots: EH I, 663

I krũze: izlija me̦dus k. BW. 382,14.

Avots: EH I, 663

II krũza (unter krũze II): jakām krūzas šuva apkārt Siuxt. krūzas taisīja gar apakšsvārkiem ebenda; die Krolie im Garn Seyershof: krūzās sagriezta dzīve (= dzija).

Avots: EH I, 663

‡ krūzainīši, krauses Haar VL. aus Lub.

Avots: EH I, 663

krũzaîns: krūzaina galva AP. (sunītis) krūzainu kaklu Pas. XII, 285. kâ tāda krũze̦na bantīte. savilkta Seyershof. krūze̦nas zarnas ebenda.

Avots: EH I, 663

krũzaîns, krũzans, krũze̦ns BW. 18354, kraus: krũzaini (Var.: krūzani) mati BW. 1319. nav ne˙viena uozuoliņa krūzainām lapiņām 10337.

Avots: ME II, 294

kũza: auch (mit ù ² ) Erlaa n. FBR. XI, 10.

Avots: EH I, 685

kũza, kūze, ķūze, der Stock, Stab, Prügel: silā gāju kūzas griezt BW. 11336. būs viņā saulītē ar kūziņu jāstaigā 31492; 21571, 1; 23213, 1; LP. VI, 664; VII, 1286. gul man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. dē̦ls paņēma kūzi LP. VI, 451. mana ruoka, ievas ķūze, svainīt, tava muguriņa! BW. 26080, 1; 31469; Etn. II, 2; LP. V, 275; der Akk. kūzu BW. 31499. Sprw.: pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei, pflegt man von einer Klatschbase zu sagen. Aus mnd. kuse "Keule".

Avots: ME II, 339

ķũza: auch (mit ù ² ) Oknist; sutināta ievas ķ. BW. 32462 var. ķ. (Var.: kūza, kūja) klaudz 13151 var.

Avots: EH I, 709

ķũza [Tr. 69, ķūze 20, ķūze Wessen], s. kũza.

Avots: ME II, 393

kūzava U. (aus Mar.) od. kùzavs ^2, ein hohler, ausgehöhlter Bienenbaum Mar. [Nebst li. kūzavas aus r. кузовъ dass.; vgl. kuozavs].

Avots: ME II, 339

lūza: auch (mit û ) Kaltenbr., Oknist: visādas lūzas (gen. s.) ira Kaltenbr.; dichtes Gesträuch, Dickicht (mit û ) Auleja.

Avots: EH I, 765

[lūza "eine Menge (von gefällten Bäumen)" Bers., Warkl.]

Avots: ME II, 520

‡ nũza N.-Peb. "liela kūja". Aus nūja + kūza?

Avots: EH II, 29

rûza ^2, Wetterleuchten Ruj.; vgl, rūsa I 3.

Avots: ME III, 574

rūzaîns, rùzans ² (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Selsau, Sessw., Heidenfeld, Ge.Buschhof, rùzans ² Warkl., rūze̦ns Jürg., rùze̦ns ² Bers., Meiran, rùzins ² Bers., KL, Saikava, = rūsains, rostfarben, rötlich, gelblich braun: aitiņa rūzainām kājiņām BW. 7905, 2 var. spalva īsa un rūze̦na Bračs. ar tē̦va rūzanuo mėteli Zalktis. ar salāpītajiem, rūze̦najiem svārkiem Vēr. II, 905. rūzans suns A. v. J. 1896, S. 754. rūze̦nas smilgas V. Eglītis. ielēca rūze̦ns, ielēca pe̦lē̦ks BW. 19126, 1.

Avots: ME III, 574

rūzans: auch Lems. (mit -an-), Wessen, (mit ù) Ramkau, (rũzans) AP.; rūzani pe̦lē̦ks vilks Jauns. Raksti VII, 135; cilvē̦ki ar rūzanām acīm ir sirdīgi AP.; "rāvains" (mit ù ² ) Lettg.

Avots: EH II, 390

rūzans, s. rūzaîns.

Avots: ME III, 574

skrūzaîns, skrūzans, skrūzē̦ts, skrūzuots, gekräuselt, kraus: nav neviena uozuoliņa skrūzainām (Var.: skrūzē̦tām, skrūzuotām, krūzainām, krūzē̦tām, krūzuotām u. a.) lapiņām BW. 10337 var. skrūzanam uozuolam 20470 var. (aus Sauken). nuorāvuši skrūzē̦tuo (Var.: krūzē̦tuo, krūzainuo u. a.) maguoniņu 18354, 4 var. Vgl. krũzaîns.

Avots: ME III, 900

ūza, ‡

2) die Hose:
velc ... ūzas galu galviņā! BW. 25661. vien[a] ūziņa nuoplīsuse 15592. 1.

Avots: EH II, 741

ūza, die Wolle am Bein des Schafes Bielenstein Holzb. 371. Eigentlich wohl: die Hose.

Avots: ME IV, 410

‡ ûzači ² Pilten, die Augenbrauen.

Avots: EH II, 741

‡ ûzacis ² (n. pl.) Frauenb., die Augenbrauen Blieden.

Avots: EH II, 741

ũzainis C. "wer Hesen (ūzas) trägt" Spr., Lubn. (in Fest. gewöhnl. von Kindern gesagt): ūzainīti, biksainīti BW. 2922. nu ir ūzainis U., nun hat der Knabe schon Hosen. ūzainĩte, Epitethon des Schafes im VL.: aitiņ[a] mana, ūzainīte, ūzainām kājiņām BW. 7563.

Avots: ME IV, 410

ũzaîns, behoset U.: ūzains gailis U. aitiņ[a] ūzainām kājiņām BW. 7563.

Avots: ME IV, 410

ũzants Dond., = ūzbante.

Avots: ME IV, 410

ūzas,

1): auch (mit ũ) AP., (mit ù ² ) Kaltenbr. (ehemals nur leinene Hosen),
Višķi, (leinene Hosen, nur im Munde alter Leute) Warkl.; nav ne˙viena Līderie ar biksēm: ar ūzām ... kâ ar miltu kalītēm BW. 20575. platajām ūziņām 14477, 1. kas gulēja ūzītēs 35438 var. (neben ūzas ebenda).

Avots: EH II, 742

ūzas,

1) ũzas Drosth., PS., ùzas ² Bers., Kl., Prl., Sessw., ūzas Fockenhof, Infl. (z. B. in Bikava, Dricē̦ni u. a.), ūzes Lassen, gen. pl. ùžu ² BW. 12434, I. Demin. verächtl. ūželes Ezeriņš Leijerk. II, 264, die Hosen; weite Hosen, Unterhosen
U.; leinene Hosen (ũzas) Jürg.; eine Art Unterhosen, die mit einer Schnur um die Mitte zusammengezogen werden Illuxt; kurze Hosen: viņš valkāja ūzas ar prievietiem Kandz. M. 21. linu ūzām būs uz viņu gurniem būt Glück Ezechiel 44 18. par ūzām mēdza saukt tādas biksas, kas sniedzas tikai līdz ceļiem Plutte 75;

2) Demin. ūziņas, die Wachshöschen der Bienen
Sackenhausen n. U.;

3) gaiļa ūzes Ulanowska Łotysze 13, primuta officinalis. Wohl gleich estn. hūzad "Hosen"
aus schwed. huso "lange Hosen", s. Wiget Sitzungsber. d. gel. estn. Ges. 1927, S. 259; mnd. hose hätte ein le. *uozas ergeben.

Avots: ME IV, 410, 411

‡ ūzaukla, die Hosenschnur: ar ūzauklu sasējuši Tdz. 42182. apsējuse ve̦ca žīda ùzaukleņu ² BW. 20437, 1. Vgl. ūzaukliņa ME. IV, 411.

Avots: EH II, 742

ūzaukliņa, die Hosenschnur Ulanowska Łotysze 42.

Avots: ME IV, 411

zùza ² Vīt., comm., wer viel trinkt.

Avots: ME IV, 755

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

‡ àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18

àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, kā aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.

Avots: ME I, 38

‡ àizsprē̦gât,

1) sprühend hin(hinter etwas), -wegfliegen:
dzirkstes aizsprē̦gāja aiz kastes;

2) teilweise platzen, Risse bekommen:
le̦dus aizsprē̦gājis līdz krastam. lāpstai kāts sen bij aizsprē̦gājis; nu reiz nuolūza Warkl. kājas aizsprē̦gājušas (rissig geworden) Warkl.

Avots: EH I, 51

aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.

Avots: ME I, 103

atkleberêt, atkleģerêt,

1) intr., sich herschleppen (auf einem Klepper)
Spr.; mühsam mit einem schlechten Pferde od. Wagen herfahren: zirgi tam tīrie klebeŗi, kad viņs atkleberēs? Irmlau, Schrund. salūza rats, bet atkleberēja gan Peb.;

2) muhsam etw. verrichten:
ta ta bij kleberēšana, līdz atkleberēju atslē̦gu (aufschliessen). Refl. -tiês, sich loslösen: jaunie rati un visi dēļi jau atkleberējušies Irmlau.

Avots: ME I, 167

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193

‡ atzvala Dunika, = atzvelˆtene: krē̦slam nuolūza a.

Avots: EH I, 182

biksains, behoset, Subst. biksainis, -ne,

1) der (die) Behosete, Hosenträger:
lai es varu pamieluot ūzainīti, biksainīti BW. 2922;

2) Epith. eines dickwolligen Schafes, - nach dem Wuchs der Wolle an den Beinen: viena pati man aitiņa, bet jau laba biksainīte BW. 7903;

3) biksains gailis, ein Hahn mit bewachsenen Füssen
St., U.

Avots: ME I, 295

braikšķêt, braikšêt, braišķêt Schwaneb., - u, - ēju, intr., krachen, klirren: zars braikšķē̦dams pārlūza Dok. A. visas rūtis braikšķēja Degl. le̦dus plīsdams braikš Plūd.

Avots: ME I, 322

brãkšķêt (unter brakstêt): auch (mit à ² ) Saikava. Refl. -tiês: mežā kaut kas bràkšķējās ² , kâ kad kuoks lūza Saikava.

Avots: EH I, 239

brãzdêt, brazdêt, - u, - ēju, intr., poltern, brausen, sausen, krachen: tūk- stuots kuoku galuotņu lūza brāzduot MWM. VI, 391. krist uozuoliem brāzduot Rainis. [Vgl˙li. brózdauti "цроизводить несильный шум".]

Avots: ME I, 329

brūzgalêt, spritzen, prusten (von Pferden): zirgs ir paēdis, tik brūzalē (brūzgalā) pa ūdens sili, miltus me̦kle̦dams Stelp.

Avots: ME I, 342

[dùzêtiês ² "sich grämen, sich beklagen": viņš par katru nieku dūzas Setzen.]

Avots: ME I, 531

‡ II dùzêtiês ² , -uôs, -ējuôs, hohl tönen Auleja: dūzas vien, kad duod ar ragiem siênā.

Avots: EH I, 349

dzidre, der Äther, der heitere, unbewölkte Himmel: caur dzidri caurspīdīguo slīdu Krūza. [Wohl ein Neologismus.]

Avots: ME I, 549

gaida St., Hug., Pl. gaidas, die Erwartung, das Harren: šinī gaidu laikā. liegas sē̦ras, salda agida! Lautb. viņas liegās sē̦ras un saldā gaida piepildījās Degl. jūtu tavu svētību par manu mē̦muo laimes gaidu Krūza. visi jautri ar priecīgām gaidām Vēr. I, 1038. tagad pavasaris bij pašās gaidās R. Sk. II, 140. gaidas bija ve̦ltas Duomas III, 315.

Avots: ME I, 582

gņūzt, [sich (nicht rund, sondern) eckig biegen, zusammenknicken: galva viņam bij nuoreibusi, kājas ceļgaluos gņūza A. Upītis Sieviete 61.] kājas viņam vēl gņūza nuo aizkusuma Duomas I, 456. mugura gņūza, [kājas ļuodzījās Vārds 1913, 54. korsete gņūzdama nuospraukstēja Duomas III, 385. [Wohl zu gnauzt (s. dies), li. gniùžti "гнуться".]

Avots: ME I, 634

gruõdi (li. grandai "Latten" ), lokal auch gruodas (li. granda "Stockwerk"), gruodes, gruõdis [Karls],

1) Bohlenlage auf Brücken > auch die Balken, die die Bohlenlage halten Kastran:
tiltā man gruodi (Var.: gruodas, gruodes, gruodis) lūza BW. 18169. ratiem dārduot pār kuoka tilta gruodiem A. XII, 105;

2) die Belken unter der Diele:
istabā gruodi sapuvuši,

3) die Bohlen zur Einfassung des Brunnens
Kastran, (zuweilen auch der Sing., die einzelne Bohle): aptaisīt gruodus ap aku A. XX, 946. lai akas pieslē̦dzuot pie gruodiem LP. VI, 3;

4) ein horizontale Stütze unter der Oberlage
Spr. [Zu grìda, grìst I (s. diese); vgl. Lidén Stud. 195.]

Avots: ME I, 671

gũt, [gūnu Mar. u. a.], gũstu, gūju od. guju [Durben], (n. U. auch gūmu?), prt. guvu,

1) tr., fangen, haschen, greifen, erlangen, bekommen:
māk tautietis mani gūt 13532. laiks irbes gūt Ltd. 2252. ja baltās nedabūji, gū(j) tuo pašu pe̦lē̦kuo! BW. 12014. kad vilks sāk kazu gūt BW. V, 237. [zuvis gūt Oppek.] meita gribējusi tādu pašu laimi gūt LP. VII, 1095. [viņš kaŗā iet, lielu naudu gūdams U.] Die preussischen Letten kennen dabūt nicht und gebrauchen statt dessen gūt. dvēseli gūt L., Luft schöpfen.] gūdams, nepagūdams, in der Grössten Eile, hasting: šis tik gūdams nepagūdams ūzas zemē, dieser reisst nur in der grössten Eile die Hosen hinunter;

2) mit abhäng. Inf., bekommen, in die Lage kommen: ne daudzi guva viņā mieluoties Rains. Refl. -tiês, schnappen, haschen, streben nach etw.,
mit d. Gen. od. pēc, ungew. uz: krustdēliņa gū damās jūdzu savu kumeliņu BW. 1328; 1617. viņš guvās pēc gaisa Dok. A. uz tautieša gūdamās, atstāju mazus bāleliņus BW. 26624. [Zu gaut (s. dies), li. guvùs "хваткiй" apr. gauuns "empfangen", av. gūnao ⁱ ti "verschafft", gav(a)- "Hand", gaona- "Gewinn" u. a.; vgl. Lidén IF. XIX, 318 und Arm. Stud. 120, Zupitza Germ. Gutt. 175, Walde Wrtb. ² 853, v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 157.]

Kļūdu labojums:
18449 = 13449
lielu naudu gūdams = lielu naudu gūdams "viel Geld sich holen wollend"
bekomme, in die Lage kommen = genügend Zeit haben (pagūt)

Avots: ME I, 687

III gũža [ačech. hýžě "Hüfte"],

1) die Hüfte, Lende, die Keule beim Braten,
gew. Pl.: gūžas kâ krāsns Naud.; gūžu sāpes, Hüftweh: jaunas meitas nedziedāja aiz tām gūžu nelaimēm BW. 839. gūžu puisis od. gūžainis, ein halberwachsener Junge als Fünfter zu vier grösseren Männern bei einer Feldarbeit Essern n. U.; in Autz synonym mit ruokas puisis n. U.;

2) = gurni 2 Lasd.: gūžas - tie divi kuoki, kuŗi izurbti (ratiņa) beņķī A. XI, 83, Adsel A. XIII, 492. [Zu guza (s. dies), npers. gūzak "Fussknöchel"
(nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 145) u. a.]

Avots: ME I, 687, 688

‡ I gūzna (um Libau) "= gūza, guzna, der Kropf".

Avots: EH I, 422

ìelûdz, intr.,

1) beim Bruch wohin geraten und da bleiben:
skalgans ielūzis pīpes galviņā;

2) einen Bruch bekommen:
zars tikai ielūzis, bet nav nuolūzis;

3) einbrechen:
tilts tam pāri ejuot ielūzis Etn. IV, 68; brechen (von der Stimme): Be̦rtai ielūza balss Druva I, 808.

Avots: ME II, 41

ìespraukš(ķ)êt,

[1) laut einplatzen:
glāze iesprakšķēja Schujen;

2) prasselnd hineinspringen:
uogle iesprakšķēja klēpī Druw. tauki iesprakšķēja acīs Mar., Wenden, Serben.] dziļumuos iesprakšķ maz dzirkstele A. Up Sieviete 213. [Refl. - tiês, einen krachenden Laut von sich geben: nuo smaguma zars iesprakšķējās vien un nuolūza Ronneb.]

Avots: ME II, 70

ĩle̦ns: ĩlē̦ns auch Bauske, Perkunen; īle̦nus drāž BW. 20973 var. izdurtu... ar īleniņu 20161, 2, nuolūza īlentiņš 9530.

Avots: EH I, 500

ir̃kls (li. ìrklas), [ir̃klis C., Arrasch, ìrklis ² Lis., Bers., irklis Sventāja], irkla, irkle Spr.,

1) das Ruder:
daudz tu man irklu lauzi (Var.: irkles) BW. 30692, 1; irkles 30859, 1. lūza irkla (Var.: jirkla) 26495, 1; [

2) das Steuer
Bielenstein Holzb. 632]. Zu irt I.

Kļūdu labojums:
30692, 1 = 30692 var.

Avots: ME I, 710

izšļàupt, ‡

2) "izsist slīpu ruobu" Frauenb.: kas tai krūzai tâ varēja i.?

Avots: EH I, 486

‡ klausma K. Krūza, der Dienst.

Avots: EH I, 611

‡ kļuma Wandsen "ein Unfall": man ceļā gadījās k.: salūza ritenis.

Avots: EH I, 626

kļūma, ‡

3) = kļũme Behnen (mit ũ ), Laidsen, Gr.- Würzau: man gadījās uz ceļa k.: salūza rati, ‡

4) (mit ũ; wo?) "kam neveicas".

Avots: EH I, 626

kļũmîgs, unglücklich, verhängnisvoll: draugi, kālab gan šis truoksnis kļūms? RA. kļūmi ķē̦rcuot vārnu bari brūniem plūdiem pāri skrej Treum. kļūmā slimība Plūd. Rakstn. II, 380. nāve, nenāc mani atduot iznīcībai kļūmai Krūza. tur aiz tumšā, kļūmā meža A. XXI, 34. tev aizvest tālē kļūmā, nezināmā A. XX, 587. me̦lns mūris pacēlās iz kļūmajiem bezdibeņiem Plūd. sev cisas uztaisu uz nātrām, ne gulēt iet pie tāda kļūma (Ungeheuer, Missgeburt) Druva I, 37. [Nach U. ist kļūms gleichbed. mit kļūme.]

Avots: ME II, 240

knakstêt, knacken: tur bez mitēšanas šņāc, šalc, knakst un sīc A. Up. J. b. 1. [spieķis pārlūza, ka knakstēja vien Wessen.]

Avots: ME II, 242

kūja [li. kūja "Stelze"], der Stab, Stock, die Keule [Alt-Ottenhof, Wolmar]: ve̦cajam kūja (Var.: kūza) klaudz BW. 13151. kur, meitiņ, kūju liki, ar kuo māti kuldintīji? 233l0. dē̦ls pruom pie kalēja, lai kaļuot šim kūju LP. VI, 524. [Nebst li. kūjis "Hammer", slav. kyjь "Hammer, Knüttel" wohl zu kaût, s. Berneker Wrtb. I, 676, Trautmann Wrtb. 123, Būga P#B. LXXI, 54 und KZ. LI, 125.]

Avots: ME II, 908

‡ I kukums,

1) = kùkums 1 Perkunen;

2) "nelīdze̦nums, grumbulis" AP., Jummardehn;

3) "?": kuoks pārlūza kukumā (in einer Krümmung?).

Avots: EH I, 669

ķuluzis, ķūluzis, [ķulūzis Wid.], ķūlūzis, fem. auch ķūlūza, eine unbedeutende Person: tik tādu kūluzi (wohl ķūluzi zu lesen, vgl. ķũlis; Var.: ķūlūzu) nuolūkuoji BW. 21167. man bij tāds ķuluzītis 21508 var. [ķuluzītis Lems. n. U., ein Dürrer, Hagerer.]

Avots: ME II, 391

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354

làpsalis, [làpselis ² Bers., lāpsals Erlaa, làpsals ² Kr.], eine Art leinenen Zeuges: lāpsalis [="rupjš, skujains aude̦kls" AP.] ir aude̦kls, kuŗam vairākas dzijas iet ratā, citas atkal vienkārtnī; caur kuo panāk bez krāsām strīpas ratā Laud. kājās viņam nātni lāpsaļa auti Vīt. tam lapsala (sic!) ūzas re̦dz apģē̦rba A. XII, 139, Peb.

Avots: ME II, 440

lĩguôt,

1): līguoja grīda, bet ... nelūza Jauns. Raksti VIII, 325;

2): kājām l., zu Fuss gehen
VL. n. BielU.;

4): kūlēju līguotās dziesmas Janš. Mežv. ļ. I, 214;

8): vēl ne˙maz nesāk pļavu l. (= pļaut) Wallhof. l. (mähen)
spaili pēc spailes ar izkapti ruokā Janš. Dzimtene II ² , 271. Refl. -tiês: pa tuo ceļu visi līguojas iekšā (strömt alles in die Stadt) Segew. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 181 und 186.

Avots: EH I, 748

lupa: auch Strasden, Pas. II, 179; līdz divjiem lupas bij (war die Arbeit bewältigt) Behnen n. FBR. XVI, 147. lupas iet Behnen, zerbrechen (intr.), bersten. lupās sasist Dunika, Hasenp., zertrümmern. kartupeļi savārījušies lupās Mesoten. divejiem vīžu pāriem šai kulā jāiet lupās Janš. Mežv. l. II, 150. krūza saplīsa lupās Frauenb.

Avots: EH I, 762

lûzin, brechend, zur Verstärkung von lûzt: sirds tam lūzin lūza.

Avots: ME II, 520

lûzt (li. lúžti), lûstu, lûzu, intr.,

1) brechen:
kuoki, zari lūst. sirds lūst. kājas aiz nuoguruma tīri vai lūza Lautb. tam jānuotiek, vai lūst, vai plīst, das muss um jeden Preis geschehen. kur sāk tā pielikt ruoku, tur darbs kâ lūzdams lūst, da geht die Arbeit herrlich von statten Stari II, 205;

2) niederkommen, gebären.
Subst. lûzẽjs, wer od. was bricht: kam tu lūzi, uozuoliņ, vai nav kuoku lūzējiņu? lûšana, das Brechen; lûzums, das Gebrochene, das Gebrochensein, der Bruch. (Zu laûzt (s. dies).]

Avots: ME II, 521

lûztin, brechend, zur Verstärkung von lûzt: dzirnu galdi lūztin lūza, brachen schier, ganz und gar BW. 8062.

Avots: ME II, 521

maigulĩtis, der Liebliche, Liebenswürdige Krūza; [maĩgulītis Bauske, Kosename für kleine Kinder].

Avots: ME II, 549

mê̦sls: acc. plur. mē̦slys BW. 14000, 20; unbek. in Dunika, OB., Rutzau,

1): peļu m: Pas. XIII; 34. zirga mē̦sli BW. 26251, 6;

2): auch (Plur. mē̦sli, woneben sūdi "Mist")
Kaltenbr., Roop u. a.: pabeņķē pē̦rnie m. BW. 25795. slauki tīri maltuvīti, lai mēsliņi nipinās pa Laimiņas kājiņām! 7936. kad istabu slaukuot m. le̦c atpakaļ, tad būs ciemiņi Salis;

4): siena (salmu) mē̦sls, eine geringe Menge Heu (Stroh)
Siuxt. devīņu dienu ve̦es teliņš sāk ieņemt kādu mēsliņu mutē ebenda; ‡

5) als Schimpfwort
Kaltenbr.: guļ kâ m. Siuxt. līguoja grīda, bet tak, m., nelūza Jauns. Raksti VIII, 325.

Avots: EH I, 809

mùlst [PS., C., mùlst ² Kl.], -stu, -su, intr.,

1) herumirren, schweifen:
man duomas ap vienu tik vienīgi mulst Asp. cik ilgi viņas li gaidās mulst? Skalbe;

2) sich verwirren, verwirrt, konfus werden:
bet tad man acis reibst, prāts mulst Egl. nemulsti vien, mans prāts! Rainis. Refl. -tiês, herumirren, sich verwirren: kad tumsā prāti mulstas Krūza. [Vgl. melst und muldêt.]

Avots: ME II, 665

ne˙kà, Gen. Sing. von ne˙kas, nichts: kādam ve̦cam vīram nebij ne˙kā kuo ēst LP. I, 78. saimnieks skatījies, skatījies, bet ne˙kā ieraudzīt, I, 148. izmeklē visas malas, kâ ne˙kà, tâ ne˙kà I, 146. attinis sasējumu: ne ruokai kāda brūce bijuse ne˙kā LP. V, 411. ne grābekļa kāts lūza ne˙kā, der Harkenstiel brach gar nicht VII, 708.

Avots: ME II, 718

nevēstē (loc. s.), ins Ungewisse(?): tas nuove̦d nevēstē. ceļš, kas tuo var nuovest nevēstē Krūza. kaut viņš ar nuove̦stu nevēstē MWM. X, 927. nevē̦sta oder nevēstē Peb. (nevēstī) liels, unerhört, ungemein gross Mag. IV, 2, 130. materiālā ziņā mēs pazaudējuši nevē̦sta daudz. šā nasta e̦suot neve̦sti (ungemein) smaga LP. VI, 74. [beruht wohl auf r. невѣсть"невѣдомо", vgl. z. B. r. невѣсть ("viel") что войска протло!]

Avots: ME II, 739

I nĩkšêt: auch Gr.-Buschh., Saucken. ‡ Refl. -tiês, schallnachahmendes Verbum: lūza lazda, nīkšējās Ultanowska Łotysze 45.

Avots: EH II, 26

nùobrākšķêt: tāda vēja bulte pārpūte pāri, ka visi meži nuobrākšķēja Saikava. Refl. -tiês: egle, kad lūza, nuobrākšķējās vien un nuokrita Saikava.

Avots: EH II, 34

nuõjume, nuõjumis Nigr., nùojums C., nuõjums [Waldegahlen], nuõjùmte, das Schutzdach, Abdach, der Abschauer, Schuppen: pieslēja arklu nuojumē A. XXI, 263. pie rijas pa kreisai ruokai re̦dzamas īsās nuojumes, kuŗās glabājas vajadzīgākie zemkuopības un braucamie rīki Plutte Etn. II, 184. rati ievilkti nuojumā AU. tūliņ ievietuojis savu zirgu kādā nuojumā LP. III, 93. [(atslēdzējs) ierādīja ve̦zumam vietu kādā platā nuojumī Janš. Dzimtene V, 61.] se̦nāk saukuši šķūni par nuojumu Gold. nuo lauka labību saveda nuojumā, kur sakŗāva pantuos, līdz pašam čukuram RKr. XVII, 32. nuojumtē mē̦dz uzglabāt dažādus zemkuopības rīkus Ahs. n. XVII, 41. debess nuojums, das Himmelsgewölbe Janš.: kad debess nuojums klusē dzirdi zils Krūza.

Avots: ME II, 792

nuokraũkšķēt, nuokraũkšêt intr.,

1) einen krachenden, Laut von sich geben:
nuokraukšķēja atslē̦ga Latv. [bē̦rns apēda sukura graudu, ka nuokraukšķēja vien Selg. pārkuoda riekstu, ka nuokraũkšēja vien Salis.] luocīklā nuokraukš, kad viņu luoka Etn.II, 148;

2) abkrächzen
Brasche. [Refl. -tiês, = nùokraukšķêt

1: vītuols nuolūza, ka nuokraukšķējās vien Ar.]

Avots: ME II, 801

nùolaušķêt,

[1) "eine Zeitlang laut plappern"
Sessw.;

2) "einen krachenden Laut von sich geben"
Alswig, Vank.]: kaut kas nuolaušķēja zem piedurknes A. XX, 373. [zars aizlūza, ka nuolaušķēja vien; izluocīju pirkstus, ka nuolaušķēja vien Vank. In Mar. (mit àu ² ) so auch das Reflexiv.]

Avots: ME II, 808

nùoņir̂kšķêt (unter nùoņir̂kstêt): salūza ritenis, zem smagā ve̦zuma nuoņirkšķēja vien Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: EH II, 73

nùovâkuôt,

1): mit einem Deckel bedecken:
krūza bij nuovākuota Brigadere Dievs, daba, darbs 249. ‡ Refl. -tiês, sich von der Bedeckung befreien: krievu mācītājs lika visiem n. (die Kopfbedeckung abnehmen). uz ielas Frauenb.

Avots: EH II, 105

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. ² 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463

rankaîns,

1) uneben, faltig
Sassm. (mit -añ-), zackig, gekerbt Wid., Siuxt: ve̦ciem ļaudīm ir rankaina piere Sassm. bē̦rzi rankainām iapiņām VL. nav ne˙viena uozuoliņa rankaiņām (Var.: rūtainām, krūzainām, burtainām, ruobainām u. a.) lapiņām BW. 10337 var. rankains (= blacains) aude̦kls Hen.;

2) rañkains Gr.-Essern, Līn., Katzd., auch rankuôts, gestreift (schwarz mit weiss
Katzd.); quergestreift Līn.: rankainas zeķes, rankaini cimdi, svārki. bandenieki rankuotiem (Var.: riņķuotiem) kažuokiem BW. 14425, 3 var. viens tāds raibs un rankains ("horizontal gestreift"), gaŗš un glude̦ns ze̦ltnesis Janš. Dzimtene IV, 98. tur luodāja uodzes, zalkši rankaiņiem kakliņiem BW. 25794, 2.

Avots: ME III, 477

rats (li. rãtas, ir. roth "Rad", ai. rátha-ḥ "Wagen"),

1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,

a) die Räder,

b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,

a) die Radbüchse;

b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;

2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;

3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;

4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.

Avots: ME III, 480, 481

rē̦daîns,

1) "?": nav ne˙viena uozuoliņa rē̦dainām (Var.: rūtainām, krūzainām, ruobainām, kruokainām u. a.) lapiņām BW. 10337 var.;

2) rẽ̦dains "undicht, ungleich gewebt":
r. audums Bauske. In der Bed. 2 wohl zu rē̦ds II.

Avots: ME III, 517

rẽ̦taîns,

1) mit Narben bedeckt, narbig, pockennarbig:
rētaiņa mute U., pockennarbiges Gesicht, vaigs rē̦tains Seifert Chrest. III, 2, 256. tautu meita pinnaina, rē̦taina BW. 21164;

2) gekerbt;
re̦ti, re̦ti uozuoliņi rē̦tainām (Var.: ratainām, ruobainām, krūzainām, burtainām u. a.) lapiņām BW. 10337, 8. vītuols auga sē̦tmalā rē̦tainām lapiņām 17699 var.

Avots: ME III, 521

rìkuôt, tr.,

1) anordnen, verfügen; zu irgend einem Behufe anwenden, aufbieten (z. B. Menschen zu einer Arbeit)
U.: viņš ļaudis rīkuoja pie sudu vešanas, er stellte die Leute beim Mistfahren an U. rīkuojis ļaudis LP. IV, 164. saimnieks izgāja rīkuot saimi Kaln. Uozuolk. m. 51. saimnieks saderējis čigānu par ve̦ckalpu, juo tas pratīšuot vis˙labāki darbus rīkuot, izdzīt LP. VI, 356. Juris rīkuo luopu baru R. Kam. 157. - zaldātus rīkuot, exerzieren, mustern U. - vai man nav brīv savu sievu rīkuot (in Zucht halten, züchtigen)? Oppek. n. U.;

2) vorbereiten, fertigmachen, zurichten
Bielenstein Holzb., veranstalten : kāzas, kristības, bēres. gudrie dē̦li rīkuo kazas LP. VI, 369;

3) ein Pferd beschirren
Bielenstein Holzb. 562. Refl. -tiês,

1) hantieren, sich zu schaffen machen; sich mit etwas abgeben:
izveicīgi rīkuoties LP. I, 163. Zūza rīkuojas... pa cepešu krāsni Krišs Laksts 22. Mē̦tra rīkuojās ar traukiem A. XX, 930. rīkuoties ar pīpi Kaudz. M. 30;

2) sich anschicken; Vorbereitungen treffen :
rīkuojās braukt uz baznīcu BW. III, 1, 72. (pilī) pat˙laban kāzās rīkuojās LP. IV, 11. - Subst. rìkuôšana,

1) das Anordnen, Verfügen;

2) das Vorbereiten, Zurichten, Veranstalten;
rìkuôšanâs, das Tun, Handeln; das Sichabgeben: uz mūsu duomāšanu... un rīkuošanuos... dara iespaidu daž˙dažādi apstākļi Vēr. II, 177; rìkuõjums,

1) die Verfügung:
valdības rīkuojums; viņam jāklausās dē̦la rīkuojumā A. XI, 476;

2) die Veranstaltung
(gew.: izrìkuõjums): ar Lūci tas bija iepazinies kādā rīkuojumā De̦glavs Riga II, 1, 58; rìkuôtãjs,

1) wer anordnet, verfügt:
jauna, ve̦ca klausīdama, tiku pati rīkuotāja BW. 3065. mājās palika lielākie rīkuotāji De̦glavs Ve̦cais pilskungs 126;

2) wer vorbereitet, zurichtet, veranstaltet.
Nebst li. rykáuti "regieren, schalten, herrschen" nach Būga KSn. I, 65 zu rìks, was aber der Bedeutung wegen wohl nur für le. rìkuot 3 und vieileicht rikuoties 1 zutrifft. Dagegen rìkuot 1 ist nebst li. rykáuti schwerlich von apr. rikawie "regiert" zu trennen, das vom entlehnten (aus einem germ. *rīkīs) rikijs "Herr" abgeleitet ist.

Avots: ME III, 538

rugaine,

1) rugaine BW. 34446. U., Bers., Lös., rugaîna Prl. n. FBR. VI, 76, rugaite Spr., rugaita, ein Feld, wo Roggen gestanden hat; ein Stoppelfeld:
es neiešu rugainē (Var.: rudzaitē; rugājā), rugaine kājas bada BW. 232631. sējiet, brāļi, man liniņus jaunā rudzu rugainā! 28386, 1. ciema rudzu rugaine Ld. 10.878. nuo rugainēm un sazęlušiem ziemas rudzu laukiem ceļš ieveda... nuorās Austriņš M. Z. 35. lai mēs ejuot uz rugaini art Blaum. rugaines rudas rūst lietū Krūza Ze̦lta laipa 70. viņa saļuma tur˙pat rugaitas gravmalā Sniega pārslas;

2) rugainĩte, der Stoppelschwamm
Karls. - Zu rudzis.

Avots: ME III, 555, 556

rūze̦ns, s. rūzains.

Avots: ME III, 574

rūzins, s. rūzains.

Avots: ME III, 574

saduļ˜ķêt, saduļ˜ķuôt, tr., trüben (auch fig.): upes ūdeni saduļķuo Konv. 1577. gaiss, kas bijis mūsu plaušās, arvien saduļkuos kaļķūdeni. tev katra duoma galvā jūk kâ ūdens saduļķē̦ts Krūza. vis˙skaidrākās atziņas tūlīt steidz saduļķuot Jans. Refl. -tiês, sich trüben, getrübt werden (auch fig.): upes te̦k saduļķuojušās. strautiņš, kas vēl nav saduļķuojies kalnājuos. saduļķējušās asinis D. 118, 59. saduļķuojas ideju skaidrība Vēr. II, 1433.

Avots: ME III, 616

sajimt, ‡

2) intensiv beginnen (von mehreren Subjekten ausgesagt)
Auleja: ar rateņiem ka[d] sajims (scil.: sprēst), dūzas vien iet.

Avots: EH XVI, 414

sakkùoks Spr., häufiger der Plur. sakkuoki Für. I (unter kuoks), Bielenstein Holzb. 563, das Kummetholz, die Kummethölzer: ass lūza, sakkuoks brakšēja Latv. sakkuoki kâ cilpas šaujas gar zirgu... kakliem Duomas IV, 450.

Avots: ME II, 648

saklupt,

1): zirgs saklūp uz priekšu Linden in Kurl.;

3): Mārtiņam mugura sagņūza, viņš saklupa A. Upītis Laikmetu griežos II, 177. ar tuo ... slapjuo rudeni auzas nuorūsējušas, saklupušas 200.

Avots: EH XVI, 417

salûzt, intr.,

1) zerbrechen:
kungam ceļā salūza kariete LP. V, 324. satrūkst mani zīda gruoži, salūst vaŗa kamaniņas BW. 30963, 3 var.;

2) niederkommen
U.: meita salūzusi, hat ein Kind bekommen U.

Avots: ME II, 677

sapūlêt Ar., = sastrādāt 2 und 3. Refl. -tiês, sich stark anstrengen: kungs bij tâ sapūlējies, ka sviedri uz pieres bij izlīduši Krišs Laksts 14. esi par daudz saskrējies un sapūlējies Alm. Zūza bij ļuoti sarkana nuo sapūlēšanās Krišs Laksts 22.

Avots: ME II, 710

I savèitêt ² Bers., welken und trocknen (intr.) lassen: Saveitē̦ta ievas ķūza BW. 32462 var.

Avots: ME III, 784

senẽjs: man vēl ir senējas ("ļuoti se̦nas") krūzas Frauenb.

Avots: EH XVI, 477

skara (li. skarà "abgerissener Lappen", slav, skora "Haut", ae. scearu "Teil"),

1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;

2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. ^l 713;

3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;

4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.

Avots: ME III, 872, 873

šķàutne ² Adl., Bers., Gr. - Buschhof, Golg., Kl., Lis., Lubn., Saikava, Selsau,. Sessw., Vīt., (mit aû) C., = šķaute: spîeķi salūza pret klinšu cietajām šķautnām R. Sk. II, 107 (ähnlich: Vēr. I, 1416; II, 1111). uz krasta šķautnes J. R. V, 1. pār šļūduoņu šķautnēm Niedra Zemnieka dē̦ls 56. nuo augstākajām kalnu šķautnām Ken. 159. sānuos tam (dzeņa knābim) ir pa asai šķautnei MWM. VI, 947. sē̦klas ir ieslē̦gtas auglī, kam trīs augstas, asas šķautnes Etn. II, 149.

Avots: ME IV, 23

skrauzaîns, gekräuselt, kraus: skrauzainiem (Var.: spruogainiem) matiņiem BW. 1319, 4. (aus Gr.-Buschhof). Wahrscheinlich mit falschem au für hochle. ou aus ū, vgl. skrūzains.

Avots: ME II, 889

‡ skripšķis "traukam ielūzis ruobs" Ziepelhof; "ruobs; nuo kā ve̦se̦la nuosists gabals" Grünh.: spuolei izlūza s.

Avots: EH II, 510

skrūzêt, -ẽju, kräuseln U., locken: (meitas) skrūzē matus BW. 5537. - Part. praet. skrūzē̦ts, s. skrūzains; vgl. krũzêt.

Avots: ME III, 900

skrūzuôts, s. skrūzaîns.

Avots: ME III, 900

skuja,

1): liesmas ... trīsēja ... pieskardamās zaļajai ... skujai Anna Dzilna 179, kas var skujas izskaitīt BW. 14983, 6. s. tīri nuobirusi 1855?. liekat skuju (den Zweig eines Nadelbaums?)
kād[u] likdami, priedes skuju neliekat! ja jums nav egles s., liekat smalku paegliņu! 18552;

4): skujiņās austas pakulu ūzas Jürgens 11. kad trinīti veŗ, tad jāskaita, lai tā s. (Sing˙!) iznāk Grob.

Avots: EH II, 514, 515

slãbs C,, PS,, slàbs ² Kl,, Prl.,

1) schlaff:
kad auns bij beigts, tad tas... tāds liels, garš bij un slābs Dok. A. Daugava I, 317;

2) schwach, matt:
Zūza bij palikuse tik slāba kâ lupata Krišs Laksts 7. mēness sirpe peldēja..., apgaismuodama... apvāršņa malu... ar slābu gaismu Janš. Dzimtene V, 167;

3) schwach, gering
U.: slāba baznīca Mag. III, 1, 136, geringe kirchliche Versammlung U.;

4) lietus nāk zemē kâ slābs od. lietus nāk slābi zemē von starkem Regen
Golg. Subst. slãbums, die Schlaffheit, Mattigkeit, Schwäche: jis jau trīs dienas neēdis un nuo slābuma nevar jau paiet Pas. II, 80 (aus Malta). Zu slav. slabъ (serb. slȁb) "schwach" (wenn nicht hieraus entlehnt), li. slàbti "schwach werden", mnd. slap "schlaff" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 432. Neben diesem slāb ein ide. slēb- in an. slápr "träger Mensch" u. a.

Avots: ME III, 921

I šnĩpis AP., Dond., Dunika, Kurs., Neuhausen, Ruj., Selg., Stenden, (mit ì ²⁾ Erlaa, Laud., Mar., Memelshof, Sonnaxt, Stockm., šnīpis U., Fest., = snīpis, šņīpis: iet šnīpi nuometis (mit hängender Nase, mit langem Gesicht) Fest. šnīpjus nuokāruši LA. krūzas šnīpis Dunika.

Avots: ME IV, 89

šņipis,

1) = snipis 1, die Schnauze (eines Gefässes) Bershof, PS., Selsau, Sessw.: abi lej nuo krūzas pa šņipi glāzā Ahs. n. RKr. XVII, 57; eine scharfe Ecke MSil.;

2) die Nase
MSil. Bewersh.;

3) *šņipis od. *šņipe "?" : ļaujuot . . . augšgalam ar šnipi nuokrist uz pieri Konv. 138. meita ar tītara šņipi uz de̦guna JK. VI, 2. Aus d. Schnippe
(woraus auch estn. nipp "Spitze" ?).

Avots: ME IV, 95

šņucis,

1) = snucis, die Schnauze (li. sniùkis In Kvėdarna): jūsu cūkai gaŗš šņucis Lennew., Kl.-Salwen, Meiran, Saikava, Wessen. cūka ruok ar šņuci Daudsewas. sēdi,... mārša, lielu šņuci (Var. snuķi u. a.) uzme̦tusi BW. 18922 var.;

2) die Schnauze (an Gefässen)
Golg., Lennew.; die tütenartige Ausbuchtung am Sack, die beim Herausschütten des Inhalts entsteht: pa šņuci lej nuo krūzas pienu glāzā Ahs. pa šņucīti ber miltus nuo kules traukā ebenda;

3) der Winkel, die Ecke, die Kante
Spr.: pašā šņucī starp krustcelēm ir mums mazs tīrumiņš Druw. n. RKr. XVII, 82. nuozāģē galdam šņuci! ebenda; die Spitze: kuoka šņucis Gr.-Buschhof;

4) ein kleines Stück (gabaliņš) Nötk. Mit dem š- von d. Schnotz "Schnauze"?
Zur Bed. 4. vgl. šņuks.

Avots: ME IV, 97

spèjš: auch Smilt., (spèjs ² ) Oknist,

1): auch Jürg., (mit ẽ ) Dobl., Kolberg, Lems., Morizberg, Schwitten; uznāce spējas sāpes AP. vakars... tumsa s. un dziļš Anna Dzilna 159;

2): heftig
Jürg. Adv. spēji: s. (plötzlich) palika slims Ramkau. spèji ² ("ātri") rāve ve̦zumu, tâ ka pārlūza ilkss KatrE. atāls s. (bald, schnell) dze̦nas ārā AP. "rīts ir labs...", labrītu atņe̦muot s. teic kāds... P.W. 1.

Avots: EH II, 549

sprañčadata, eine Art Nadel: man nuolūza sprančadata zīda kre̦klu vīlējuot BW. 7371 var. kaut man būtu sprančadata (Var.: būt[u] man spranču adatiņa), es tai acis izbadītu 23229, 4.

Avots: ME III, 1010

sprūds,

1) sprûds Lis., ein Stöpsel
(sprūdiņš) Bielenstein Holzb. 323, ein Spund; ein Knebel für Schweine Sessw., Peb. n. U., (sprûda ² ) Ahs.: jāaizšauj sprūds priekšā A. XX, 885. visas akas bija vaļā, kâ izsitušas sprūdus A. Brigader Daugava I, 1359. baruokļus kaujuot mē̦dz ielikt sprūdu mutē lai tie nekuož Ahs. n. RKr. XVII, 54. viņš uzlēca kâ sprūds kājās Niedra. nu ir sprūds ļipā Lis.;

2) der Drücker (der Flinte)
U., V.: es spaidīju revolveŗa sprūdiņu Niedra;

3) auch sprūde, ein rundliches Holz, welches die Femern des Pfluges auseinanderspreizt
Bielenstein Holzb. 476; ein Spreizholz an einer Iltisfalle 597;

4) sprûds, die Weberspule
Zvirdzine, Domopol; ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist Warkl.;

5) ein Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an Hosen hatte
(mit û) Jürg., "puoga" LP. VII, 478: ar sprūdiem aizgriezt ūzas. knibinādamies ap bikšu sprūdu Niedra;

6) sprūdi "kāpieni (redeles)" Mitau;

7) sprûds Kroppenh. bei Kokn., ein Querholz, das einen Strick (z. B. an einer Handsäge) in Spannung zu halten hat;

8) makšķeres sprūds, der Schwimmer an der Angel
Memelshof, zu sprûst.

Avots: ME III, 1025

stepenis "?": mūsu riteņiem salūza stepeņi.

Avots: ME IV, 1062

stramkš(ķ)inât, tr., klingen machen, klimpern: Mūzas dē̦lu stramkšķinātā melōdija Latv. dzirdēju stramkšinam citaru ebenda.

Avots: ME IV, 1081

stramkš(ķ)inât, tr., klingen machen, klimpern: Mūzas dē̦lu stramkšķinātā melōdija Latv. dzirdēju stramkšinam citaru ebenda.

Avots: ME IV, 1081

stubs,

1) = ce̦lms Elger Diction. 131 und 138; das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem U.: nuolūza, stubs vien palika U. pa līdumu - stubiem un vijām Mag. II, 3, 48;

2) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U.;

3) kurz, abgenutzt
Schibbenhof.

Avots: ME IV, 1099

II tiê, Adv.,

1) = tur, dort PlKur. (mit iê ² ), Pas. VI, 147, Eversmuiža n. FBR. VI, 41, Domopol, Nötk., Serbigal: iegāja . . . mežā. tie nebija ni˙viena dzīvuotāja Pas. IV, 18 (aus Ružina). kad tu pieiesi pi . . . pils, tie stāvēs zirgs 20. tie jis vēl tagan 83 (aus Malta). kas tie (Var.: tur) spīd, kas tie viz tīrumiņa galiņā? BW. 5944, 3 var. judrītēm tie ūzaugti! Mag. VIII, № 977 (aus Goldingen). kur šie aizgāja? eku tie viņi aiziet Nötk.;

2) = turp, dorthin Ve̦c-Zvidzine, (mit iê ² ) N.-Bartau, Schnehpeln, Wain.: ej tie! geh dorthin!

3) cik tie, wieviel; eine Zeitlang; eine gewisse Strecke:
jie staigāja, staigāja, nevar zināt, cik tie dienu, var˙būt arī gadu Pas. IV, 18 (aus Ružina). cik tie pēc nāves tē̦va dē̦ls padzīvuoja viens pats; tad sa-duomāja . . . 79 (aus Malta). cik tie ceļavīrs gāja, bet jau cieši piekusa 82. S. Le. Gr. § 474; ein li. tie (?) "dort" bei Dorič Lit. Mitt. VI, 27.

Avots: ME IV, 208, 209

‡ ulītis Lng. (unter ūzas), ein semgallischer Spottname für einen Kurländer (angeblich, weil Kurländer enge Hosen tragen, die an ules "Radnaben" erinnern).

Avots: EH II, 712

ūsainīte Bw. 7563, 1 var. = ūzainīte, Beiname des Schafes.

Avots: ME IV, 409

I ūziķis,

1): lai duod ūzas ūziķam BW. 12434.

Avots: EH II, 742

I ūziķis,

1) = ūzainis, wer Hosen trägt Lubn. (bes. von Jungen), Gr.-Salwen, Sessw. (mit ù ^2); "wer Hosen mit einem breiten Boden trägt" Selsau; wem die Hosen hinunterrutschen oder wer allzu breite Hosen trägt Saikava, N.-Peb.; wer seine Hosen liederlich trägt Lubn., Sessw.; ein Kind, das mit herabgerutschten Hosen und Strümpfen umhergeht Stelp.: staigā kâ ūziķis Stelp. esi jau liels ūziķis, sagt man scherzweise zu einem kleinen Knaben, der anfängt Hosen zu tragen Vīt.; "wer Hosen näht" Gr: Salwen; in A.-Schwanb. auch ein Hahn mit befiederten Beinen;

2) das Hosenvöglein
Bielenstein Holzb. 460: pūti, pūti, ūziķīti (Var.: baluodīti)! BWp. 2427, 1 var. ja ūziķis aizdzied, tad kājas nuomūkuot LP. V,106;

3) "?": ūziķītis ūzu prasa BW. 12434.

Avots: ME IV, 411

Ūziņš LKVv., Etn. II, 103, = Ūsiņš: stiprākais zirgu Ūsiņš Br. 643. bagātais Ūziņš 656. - Ūziņu diena U., = Ūsiņa d., der Georgitag; Ūziņu mieži U., Georgigerste. Vielleicht in der Aussprache an ūzas angelehnt ("in Beziehung auf die mit Wachs bedeckten Bienenschenkel genannt" LKVv.).

Avots: ME IV, 411

uzlûzt,

1) brechend
(intr.) auf etw. fallen: man uzlūza zars virsū;

2) auf-, losbrechen
(intr.): le̦dus uzlūzis; netiek vairs upei pāri KatrE., Stenden.

Avots: ME IV, 354

ūznīca,

1) der Gurt
Wid.;

2) die Gürtel-, Taillenstelle
Wid., Vīt., (mit ũ ) C.: tev ūzas nuošļukušas uz gurnu galiem; sarauj viņas kārtigi līdz ūznīcai! Vīt. pļavas, kur zâle līdz ūznīcai Kaudz. M. 239. cilvē̦ks stidzis vai līdz ūznīcai iekšā (sc.: purvā) Upīte Medn. laiki;

3) der Hintere:
dabūsi pa ūznīcu! Bers.;

4) die Hosen, besonders der um den Hinteren befindliche Teil der Hosen
N.-Peb.: bē̦rns pietaisa ūznīcu.

Avots: ME IV, 411

‡ uzvilstît (aus einem Manuskript), = uzvilinât: mēgina āķim karūzas u.

Avots: EH II, 739

I vaina (li. vaina "Fehler, Gebrechen" Lit. Mitt. IV, 219, V, 164, Bezzenberger BGLS. 336) AP., Gramsden, Ronneb., Ruj., Salis, vàina ² Kl., Nerft, vaina U., vaĩne Līn., Segewold, Serbigal, vàine ² Eversmuiža n. FBR. Vl, 37, Golg., Mahlup, Mar., Preili, Schwanb., Selsau, Zvirgzdine, *vaîna ² od. *vaîne ² Schlehk n. FBR. VII, 36; Rothof n. FBR. VIII, 133, vàiņa ² Gr.Buschh., Lös., Oknist, Prl., vaiņa BW. 16606 var.; 21988, 4 var.; Sussei n. FBR. VII, 140,

1) die Schuld, das Vergehen
Wolm. (vaĩna), St., U.; die Ursache U.: nerāj mani bez vainiņas! BW. 26818, 1. nesakait manas vainas (sagt nicht, dass ich schuld bin), ja ruozēm zari lūza! 6464. nuorāva žagars manu vainadziņu. žagariņa vainu devu, - sen tautieša ruociņā 5905. aiz kuo sievas neņemiet? pē̦rn sacīja miežu vainu (Var.: vaini), kāda vaina (Var.: vaine) šuoruden? 13781, 2. pē̦rn teicāt tādu vainu, ka miezīši neauguši; . . , nu liksim tādu vainu: apinītis neziedēja 13781, 3. augs pādīte, sapēs zuobi, duos vainiņu kūmiņām 1482, 2. mātes vaina pie mazā augumiņa (die Mutter ist am kleinen Wuchs schuld) BWp. 1713. kaķi putru apē̦duši. tī nebija kaķa vaine, tī bij paša aukļa vaine Mar. n. RKr. XVII, 104. tik vien varu vainas duot (Var.: rast, grìezt): neduod puisi klāt gulēt BW. 32847. ļaudis man vainu cēla, es par vainu nebē̦dāju 8599. kas pie mana augumiņa nezināmu vainu liek (wer mich verleumdet) 8519. allaž jau mana vaina (immer bin ich schuld) Plūd. Llv. 216. vainu uz citu griezt, die Schuld einem andern zuschieben U., einen andern in Verdacht haben L. Vasaraudzis liek visu Andŗa vainā (schiebt die Schuld an allem auf A.) Aps. Bag. radi 16. neliedzies ilgāk, ja esi pie vainas (wenn du schuldig hist)! Blaum. Pie skala uguns 44. vainā krist (schuldig werden) Kaudz. M. 317. Sprw.: kad vilks izsalcis, tad jē̦ram vaina Br. sak. v. 1421. slinkums ir nelaimes vaina (Ursache) Kundz. Kronv. 159;

2) das Gebrechen, der Mangel, der Schade
St., U.; der Fehler; die Krankheit (vaĩna) Ramkau: Sprw. uotra vainas acīs duras Br. sak. v. 1317. ta maza vaina LP. IV, 71. tā vaina tik liela nav, der Schade ist nicht eben gross U. kas vainas? wo fehlts? was gibts? worüber wird geklagt? U. kuo tu raudi, kas tev vainas (Var.: kas tev kait)? BW. 26864, 2. es nezinu, kas man vainis (sic!) 17720, 2 (aus Segewold). kas man vainas (rhetorische Frage) nedzīvuot pie bagāta saiminieka? balta putra, tīra maize 31092. kas man vainas (Var.: vainītes) nedzīvuot (Var.: kas kait man nedzīvuot), vainadziņa nevalkāt! 5264, 6. kas pašu austai drēbei par vainu (was fehlt dem hausgewebten Stoff, d. h. er ist gut genug)? Kaudz. M. 87. te jau žāvēšanas vaina vien ir Wolm., hier muss nur getrocknet werden. tur ir trumpējamā vaina ("ir jātrumpē") Kav. viņš brē̦c par vainām visādām, er klagt über allerlei Gebrechen U. Sprw.: vaina (die Krankheit) ne˙kad neiet gulēt, vienreiz nāk augšā Birk. Sakāmv. 37. kunga vaina - zemnieka veselība Br. sak. v. 555. tī vaine, ka ķēzī gultā Pas. VII, 434. kas aizkāris, tam vaina piesitusies LP. VII, 379. iekšīga vaina, eine innere Krankheit Ramkau. asins vaina (Konv. ² 200) od. sarkana vaina (U., Konv. ² 200) oder vaĩne Le. Leseb., das Blutharnen des Viehs. vasaras vaina, eine Art Krankheit: pret vasaras vainu varžu kurkuļi jāduod RKr. XII, 15;

3) die Wunde
(vaĩna) Dunika, Salis, St.: strutuojuoša vaina MWM. VI, 506. nāves vaina, tödliche Wunde BielU.; uguns vaina, Brandmal St. Zu slav. vina "Ursache, Schuld, Fehler"; vgl. Trautmann Wrtb, 344 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 230, Ehrlich Zur idg. Sprachgesch. 78. Apr. etwinūt "entschuldigen" beruht auf slav. vina, s. FBR. II, 12.

Avots: ME IV, 437, 438

vāla,

1) vāla Wolmarshof, vâla ² Kaltenbrunn, Oknist, Zvirgzdine, vàle Arrasch, C., Jürg., vāle Ruj., Salisb., Segew., vâle ² Mar., Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., vàle ² Karls., Selg., Widdrisch, vāle Manz. Lettus, U., vâlis C., vālis Blumenhof, Rentzen, vālis Wid., vāls Iw., Nötk., Salis, Siuxt, vā`ls PS., Smilten, vā`ls ² Erlaa, KL, Lubn., Zvirgzdine, vāls ² Stenden, vāls U., die Heuschwade;
vālis Gold., Iw., Līn., vāls Dunika, Gramsden, vāls Nigr., zum Trocknen zusammengeführtes (dicht ausgebreitetes) Heu (= apārnis): pļavmalā žūst siena vāli Krūza Zelta laipa 56. izārdītie siena vāli Plūd. Rakstn. II, 384. vālī sagrābtu sienu Etn. III, 103. vai izpļāvāt katrs pa vālai? Jauns. III, 50. izpļauj manu vāles galu! BW. 26091. (upe) aizne̦s dažu siena vālu (Var.; vāli) 17986, 3. me̦lnu vāli griezt, das Gras bis auf die Wurzel abmähen U. trīs vālus siena nuo gubām izlaidām; divus vālus izžaudējām un pārvedām, trešais vāls aizlija Nigr. vāliņš siena gulēja gar zemi LP. VI, 514. ieritinājās grīšļa vāliņā Janš. Bandavā I, 80;

2) vāla Spr., vāle, vālis, vāls, der Streifen, Strich
(fig.) Spr.; der Sturz; die Welle Spr.; Zusammengeballtes: izauga raže̦ni pūŗi, visi vienā vālā ("?") vien Dīcm. pas. v. I, 75. migla pāri upei vālēs viļņuoja MWM. X, 1. caur miglas vāliem Skola III, 228. vē̦tra grūda biezus sniega vāļus Asp. sarkst mākuoņu vāli Vēr. 132. dūmi veļas vāļiem (= lieliem klumšķiem) Frauenb. tvaiku vāls MWM. IX, 185. ē̦nas saplūst vienā vālē Vēr. II, 1474. vē̦tra viļņus vāluos veļ Latv. ja dzīvs esi, tad atej piena vāla (vilnis), ja nedzīvs, atej ašņa vāla! Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). - vālām Kokn. und Lems. n. U., Bolwen, Memelshof, Pilda, (mit à ² ) Oknist, Zvirgzdine, vāliem Bolwen, (mit à ² ) Bers., vāļiem Wid., ar vālu Kronw. n. U., Grünh., (mit à ² ) Kreuzb., (mit â ² ) Bauske, ar vāli, - aumaļām, mit Macht, in grosser Menge; "rindām" Memelshof: liet[u]s vālām . . . iet Pilda. sviedri vālām vien iet Oknist, Zvirgzdine. vējš dze̦n mākuonus vālām Memelshof. pa ...luogu ...vāliem plūst iekšā .. . smarša Deglavs Rīga II, 1, 604. ūdens vāļiem gāžas Bers. ūdens nāk nuo trūbas ar vālu Grünh. sāks upē ūdens ar vālu gāzties LP. VI, 508. ar vālu... krīt uz leju Kav. valuodas un triekšana... skanēja pretim ar vālu Deglavs Rīga II, 1, 21. gaiss plūda viņam ar vāli pretī Purap. Wohl nebst li. võlas (wenn es kein Slavismus ist!) "grosse Wasserwoge; Unterlageholz", volai "wallartige, lange Reihen, in welche auf den Wiesen das Heu zusammengeharkt wird", serb. vâl "Welle", r. валомъ "in Menge" (anders darüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 296) u. a. zu velˆt "wälzen", s. Leskien Abl. 354, Thomsen Beröringer 235 f., Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 496, 497

I vàle (li. volė˜ [acc. võle̦] "hölzerner Schlägel") Neuenb., (mit à ² ) Prl.,

1) die Keule; der Kolben; der Waschbläuel
U. (auch vāls), (mit à ) Wolm., (mit â ² ) Frauenb., Iw., Karls.; das Walkholz V.; ein Holzhammer U. (auch vāls), (mit à ² ) Kl., Lubn., Schwanb., (mit â ² ) Frauenb., Salis, Stenden; der Schlägel, womit Lehm geschlagen wird U. (auch vāls), Sessw. (mālu vàle ² ), der Estrichschlägel Bielenstein Holzb. 102 (auch vāls); der Schlägel am Dreschflegel U. (auch vāls), BielenStein Holzb. 509 (mit Abb.; in dieser Bed. unbekannt in Jürg. u. Wolmarshof); der Dreschflegel V.; "kuoks, kas tur tīklu ūdenī plašumā" (mit ã) Nogallen; Plur. vāles, runde Hölzer, Knüppel, an die die Netzflügelenden mittels grober Schnüre angebunden werden" Angern n. Bielenstein Holzb. 649; kara vāles Antrop. II, 55; R. Sk. II, 6. pamana labu vāli, kuo malkas skaldītājs aizmirsis. krauj (= schlägt) lācim pa galvas vietu LP. V, 167, kuoka vālīte (viņu lietuo tâ˙pat kâ āmuru) Purap. Austr. kal. 1893, S. 73. lai velēja jūras meitas ar sudraba vālītēm BW. 34028. apkūlām miežus, rudzus ar uozuola vālītēm 28795. tam (= sprigulim) ir kāts, aukla, vāle A. XI, 1.71. ruokas kâ vāles Kav. Sprw.: kâ ar vāli pierē (sagt man, wenn einem etwas Unangenehmes od. Unerwartetes offen herausgesagt wird) Br. sak. v. 1323. - bungu vāle,

a) der Bläuel, Holzhammer
Bielenstein Holzb. 321;

b) der Waschbläuel
Bielenstein Holzb. 440;

c) ein Keil zum Holzspalten
Neik. n. U., (mit à ) AP., (mit â ² ) Salis, Segew., Stenden;

2) Plur. vālītes, Klöppel
U.;

3) vàles AP., (mit à ² ) Erlaa, vālītes U., zusammengerollte Würstchen, wie sie sich z. B. unter geführten Heugubben bilden
U.: kādas vāles sagriezušās AP., Erlaa;

4) vālītes, Kolben, Saatkolben am Rohr
U.; vālītes Mag. IV, 2, 91, vàlīte(s) AP., Arrasch, Drosth., Ramkau, vàlīte(s) ² Erlaa, Kaltenbrunn, Lubn., Sessw., vâlīte(s) ² Nauksch., Pankelhof, Widdrisch, vãliņas Wolmarshof, vâliņi ² Stenden, bungu vãle Ruj., e̦ze̦ra vālītes RKr. II, 80, kalmju vālītes RKr. II, 80; Konv. ² 1144, vilku vàle Jürg., (mit à ² ) Gr.-Buschh., Saikava, Sehren, Sonnaxt, (mit â ² ) Salis, Widdrisch, vilka vàlīte ² Oknist, vilku vālītes U., RKr. II, 80; Konv. ² 144, die Rohrkolbe (typha latifolia L.); celmeņu vàlīte(s) ² Schwanb., der Stengel mit dem Blütenkolben von plantago; vâlītes ² , eine Pflanze (anders wo dundurlapas genannt) Segewold: tumši zaļu krāsuoja iekš niedrīšu vālītēm Etn. III, 58. vālīšu saknes sarīvē pret izsitumiem 160. ceļmallapu vālītes, savārītas, dzer pret cauru vē̦de̦ru 1, 109. kukurūzas vālītes Mazvērsītis Lopkopība 3, 67. pagalvī ielikts vālīšu spilventiņš A. XI, 5. Nebst r. валёк "Waschbläuel" u. a. wohl zu velˆt "wälzen", s. Persson Beitr. 544 f., Trautmann Wrtb. 349, Walde Vrgl. Wrtb. I, 303.

Avots: ME IV, 497

vā`rgs ² (li. var̃gas "Not, Elend", apr. wargs "böse", acc. s. wargan "Übel", r. вóрогъ "Feind", serb. vrâg "Teufel") Prl.,

1) Adj., siech; elend
U., (mit ãr ) AP., Arrasch, C., Jürg., Pankelhof, PS., Salis, Siuxt, Widdrisch, (mit ā`r ² ) Kl., Lubn., Sessw., (mit âr ² ) Dond., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen: cilvē̦ks... mazs un niecīgs un vārgs Vēr. I, 834. viņš bij maza un vārga auguma 1469. vārgais zemes bārenis Stari I, 145. sīvi kungi, vārga dzīve BWp. 1066. puišiem vārga (Var.: slikta) dzīvuošana BW. 31037, 3. duod, dieviņ,... vārgu tavu auklējumu! 4832. es, māsiņa, tev[i] raudāju, tu vārgā vietiņā 2597I. vārgs ceļš, ein elender Weg U.;

2) Subst., das Elend
Spr. (n. U. nur in genitivischen Verbindungen gebräuchlich); häufiger der Plur. vārgi, das Elend; "dzīves grūtumi" (mit ā`r ² ) Zvirgzdine: nebūt[u] liela uzauguse, nebūt[u] vārgu redzējuse BW. 4066. vai gribit munu vārgu vai gaužuos asareņu? 8603, 2. jau vārguos tu ūzaugi, vēl iedeju netikļam FBR. VIII, 143 (aus Rutzau). jī... ciete visus vārgus Pas. II, 143 (aus Kapiņi). vārgi šimā pasaulē vien ir Zvirgzdine. kas bez vārgu pārdzīvās (sc.: dzīvi)? Ulanowska Łotysze 39. nuo tautas kakla vārgus... nuovelsim LW. 1921, I, 11. nedzīvā taiduos vārguos un nabadzībā No 41, 41. aiz manis guļ tikai rūpes un vārgs U. b. 42, 40. nāk vārgs, tas nesaudz ne bagātuos Rainis Tie, kas neaizmirst 64, mūsu laime smagāka nekâ citu vārgs 89. tā nuogrūsta tik dziļā vārgā Rainis. zemes vārgu nest Asp. vārgu dzīve, elendes Leben (in ökonomischer Hinsicht U.): atsvabinājis nuo šās... vārgu dzīves Kaudz. Izjurieši 78, vārgu dzīvuošana, jammervolles Erdenleben U. vārgu nams, ein Krankenhaus U. vārgu zeme, das Jammertal Wid., das Land, wo elendes Leben ist: nedzīvuošu šinī vārgu zemītē BW. 26335, 5 var. vārgu ļaudis, tie dziedāja, bargu kungu maldināmi 133, 1. iekām nāca vārgu tauta (Var.: lē̦nas tautas) 14529, 5 var.;

3) Subst., ein Bedrückter, ein Sklave
Spr. (gew.: ve̦r̂gs): duod, dieviņ, spē̦ku, prātu, neduod uotra vārgam būt! BW. piel. ² 1448 (aus Lös.). vārguot mun kâ vārgam, ka[d] navā labu ļaužu 9277 (aus Lös.), gāju kalpu, gāju vārgu (Var.: kalpiem gāju, vē̦rgiem gāju) 31075, 1. par vārgiem pārduoti (als Sklaven verkauft) Manz. kļūst nu tīri par vārgu un ve̦rgu RKr. VIII, 7.

Zu vãrgt, ve̦r̂gs u. a., s. Trautmann Wrtb. 342, Mikkola WuS. II, 218, Walde Vrgl. Wrtb. I, 320, sowie Švābe Latv. kult. v. I, 1, 228.

Avots: ME IV, 503, 504

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt ² Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt ² Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ ² ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt ² Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt ² Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt ² Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

vasara: le̦pna (= audzelīga) v. Frauenb.; sausa būs šī v. BW. 34713. vasariņa - laba sieva 27949. lei v., kam v., mūsu tē̦vam vasariņa: tam salūza ... vāģi vasariņu (= vasaras ražu) vizinuot VL. aus Saikava.

Avots: EH II, 759

vāza (mit hochle. ā aus ē, ?) VL. n. U., vāze (?) Lubn., = vē̦za: lai viņam kaļuot vāzu (nūju) LP. VI, 457 (aus N. - Rosen). mana vāze (?) pārlūza Lubn.

Avots: ME IV, 513

II vīkšêt, ‡ Refl. -tiês, vom Geräusch beim Brechen: lazda lūza, vīkšējās Tdz. 58220.

Avots: EH II, 792

žagata,

1) žagate Gr. - Buschh., Oknist, Demin. žagatīte BW. 23380 var.; 23592, die Elster (pica caudata L.):
zila, zaļa, raiba žagata Br. 75. me̦lna žagata 76. silā raiba žagatiņa BW. 22806. sila žagatiņa 11555 ver. žagatiņa gaŗastīte 28161. žagata žadzina, čākst Etn. II, 51. - jūŗas žagata Konv. ² 2319, der Austernfischer (haematopus ostralegus L.) Natur. XXXVII, 181; sē̦tas žagata,

a) der Neuntöter (lanius collurio L.)
U. (auch sātu ž.), RKr. VIII, 91;

b) rotrückiger Würger
Karls.;

2) ein geschwätziges altes Weib
Frauenb.: nuo žagatām dzirdējis (von der Verbreitung unberündeter Nachrichten U.) RKr. VI, 825;

3) žagata Kurs. n. A. XI, 84, Frauenb., Siuxt, žagatiņa Grünh., der Pflock hinter dem Kehrholz des Pfluges Manz. 10 Gespr., der Pflock am Querholz des Pfluges L., U., ein längliches Klötzchen, welches keilförmig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben ist Bielenstein Holzb. 473 (Abb. s. S. 468, Fig. 444 f.), ein Hölzchen, das die Pfluggabel an die Femern heranzieht und mit ihnen zusammenhält Angern n. Bielenstein Holzb. 474;

4) ein Teil der Handmühle (der Mahlstock?):
mal maldams, kalpa vīrs! kuo tik ilgi tuoņājies? klusi, klusi, saimeniece! man nuotrūka žagatiņa (Var.: man salūza milnas kuoks) BW. 8076 var.;

5) žagatiņa, majanthemum bifolium D. C. Wenden n. RKr. III, 71;

6) žagatu akmeņi "durchsichtige Steine (Quarz?)"
Aahof. In den Bedd. 1 - 2 wegen des ž- (für z-) anscheinend entlehnt aus. li. žagata "Elster", wozu le. zadzinât II; in den Bedd. 3 - 4 zur Wurzel von žagars?

Avots: ME IV, 786

zaiga, zaigs,

1) der Schimmer, der Glanz, das Flimmern
Nötk.: mēneša zaigā Vēr. 130. varvīksnas zaiga R.Sk. II, 37. saulguoža zaiga JR. V, 145. gaismas zaigs Vēr. II, 9. rīta zaiga Krūza Zelta laipas 74. veras zvaigžņu zaigā Asp. Saul. st. 81. galva cara kruoņa zalgs Latv. ārprātīgā acu zaigā Stari II, 928. re̦dzam... fosfora zaigu Zalktis I, 31. krāsu zaigā viņš laistījies Plūd. Llv. 170;

2) Plur. zaigas Ruj., die farbige Oberschicht auf stehendem Wasser;

3) "?": nuo vaiga dzisīs skūpstu zaigas. wenigstens teilweise wohl ein Neologismus.

Avots: ME IV, 680

žẽ̦las, Leid, Traueŗ Wehmut Wid., AP., Ar., Dickeln, Drosth., Gotthardsberg, Grünw., Kalnmuiža, Kegeln, Luttr., Nötk., Ronneb. - Neuhof, Ruj., Wesselshof, Vīt.; Sehnsucht: darīs žē̦las māmiņai BW. 16140, 4 var. žē̦las māc krūti JR. V, 118. sirds man tiek tik pilna žē̦lu Krūza Zelta laipa 76. bija lielas žē̦las Drosth. viens pats dē̦ls un nuomiris. ve̦cajiem lielas žē̦las Vīt. mani sagrāba pēc tevis tādas žē̦las Deglavs Rīga II, 1, 603.

Avots: ME IV, 805

zè̦ltadata (als zè̦ltī[a] adata aufzufassen?), eine goldene Nadel: nuolūza ze̦ltadata zīda kre̦klu vìlējuot BW.7371.

Avots: ME IV, 705

zemlūze, eine Kuh mit niedrigen (kurzen) Füssen N.-Bartau n. U.; zemlūza Ar. "eine Kuh mit Schaufelohren".

Avots: ME IV, 712

zìme (li. žymė˜ "Merkzeichen"),

1) das Zeichen, Mal; das Merkzeichen; die Spur:
(telei) zīmīt [e] astes galiņā BW. 28923, 3 var. dzimuma zīmes (Geburtsflecken) atruodas nuo dzimšanas uz bē̦rna miesas un nav iznīcināmas Frauenb. šīs "mātes zīmes" jāapspaida ar" uotru pusi", tad tās bē̦rnam nuozudīšuot BW. I, S. 175. ne˙re̦ti... lielluopiem uz pieres ir balti iezīmējumi; ja iezīmējums mazs, tad tuo apzīmē par zīmi Konv. ² 1892. ze̦lta zīme pierītē BW. 29031. čigāna zīmīte de̦guna galā 18546. šīs zīmes nuosauc par māju zīmēm (Hausmarken) A. v. J. 1896, S. 902. viņš nuo pils neatradis ne zīmes Pas. V, 199 (aus Bewershof). zīmi dedzināt St., Brandmarken;

2) das Anzeichen, Merkmal
St.: brīnuma zīme, ein Wunderzeichen St., U. ilgi nedzīvuošu, man zīmīte rādījās...: man pārlūza ze̦lta sakte BW. 18167. ja jūs man(i) neticat, es jums zīmi parādīšu: dižajam vedējam kājas, galva kabatā 19283, 5. zirgs duod zīmi (gibt ein Zeichen), ka tas arī līdzi ņe̦mams;

3) das Schriftzeichen:
rakstu zīme, der Buchstabe St., U. pieturas zīme, das Interpunktionszeichen. bē̦rns ir lielās zīmēs U. od. bē̦rns ir uz (lielām) zīmēm Wellig 109, das Kind lernt das ABC;

4) der Zettel
(zīmīte) L., St., das Billet U.; die Bescheinigung Brasche: krustāmā zīme, das Taufzeugnis, der Taufschein. ķīlu zīme, der Pfandbrief. zīmītes jemt Gr. - Buschh., sich beim Pastor als Brautleute melden. Mit ī aus urbalt. in; zu zinât.

Avots: ME IV, 734, 735

zùobs,

1): metiet, kūmiņi, zuobiņu naudiņu, lai zuobiņi nelūza garuozas graužuot! BW. 1764, 3;

2): zuobi Lettg. n. BielU., Haken am Kleide.

Avots: EH II, 813

II žūža Vīt., comm., = zūza, ein Säufer.

Avots: ME IV, 838

I zvaņa, das Läuten, das Geläut; Plur. zvaņas "ar kuo zvana" Warkl.: zvaņu dzirdēja Stāsts Krieviņ 10. sirds šūpuojas kâ svē̦tku zvaņās Druva I, 5. rīta zvaņas stāstuošās Krūza Zelta laipa 77.

Avots: ME IV, 766

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780