Paplašinātā meklēšana

‡ àbaks ² Lubn., Meiran, "=zàbaks 2".

Avots: EH I, 191

àizbakstît, verstopfen: kuoku starpas mē̦dz aizbakstīt ar sūnām Konv. ² 50.

Avots: ME I, 18

àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.

Avots: EH I, 7

apbakstît, ‡

2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus apkārt duobei; ‡

3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.

Avots: EH I, 73

apbakstît pastalas = apbadît p. Stürzenh.

Avots: ME I, 76

atbakstît (auch Stenden), ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ atbadîtiês 1;

2) bis zum eigenen Überdruss
bakstīt Lemsal: kurpnieks atbakstījies, visu dienu bakstīdams zuoles ar īle̦nu.

Avots: EH I, 134

atbakstît Ahs., tr., stochernd stumpf machen: īle̦nu nevajaga atbakstît.

Avots: ME I, 150

‡ I baks, eine kleine Bretterbrücke, die als Verbindung zwischen einer Pähre und dem Ufer dient NB. Wohl aus d. Bock.

Avots: EH I, 200

‡ II baks Kaltenbr., der Backenbart, auch ein bartähnliches Pederbüschel am Hühnerkopf. Nebst oder durch li. bakaĩ "Backenbart" aus dem Deutschen.

Avots: EH I, 200

‡ III baks, in der Verbindung sila baki, eine Art Pilze Oknist.

Avots: EH I, 200

‡ baksnât (li. baksnóti "тыкать, колоть"), heschlafen Bezzenberger Spr. d. pr. L. 143.

Avots: EH I, 200

bakste

1) eine stechende Fliege;

2) ein Mensch, der andere attackiert
Mar. RKr. XV, 107. [Zu bakstît.]

Avots: ME I, 252

bakstîklis C., Smilt., baksteklis Bers., ein Werkzeug, womit man sticht od. stochert, z. B. der Zahnstocher. Ein Mensch, der endere attackiert Bers.

Avots: ME I, 252

bakstît: stecken: nebaksti pirkstus, kur nevajag! Dunika.

Avots: EH I, 200

bakstît, -u, -īju zu li. bak(s)terėti oder baksėti "leicht stossen", bakstýtis "толкаться" u. a.; [s. Leskien IF. XIII, 184 und E. Fraenkel IF. XL, 98]), tr., freqn., wiederholt stechen, stossen, stochen: zuobus; zuobu bakstāmais, der Zahnstocher. Refl. -tiês,

1) einander wiederholt siechen, stossen:
pieci pliki bakstījās Tr. II, 476 (badās Bl. 16);

2) tändeln, säumen:
kuo tu pie sienu kaudzes piestājies baksties un neņem krietnas dakšas; viņš tur bakstās starpā, er drängt, mischt sich ein U.

Avots: ME I, 252

‡ II cibaks Saikava, = cālis, Küchlein.

Avots: EH I, 269

‡ cim̃baks Siuxt n. Fil. mat. 67 ein Pflanzenstengel; ein nicht grosses Holzstück; das Bein ("stilbs, stilba kauls").

Avots: EH I, 271

čimbaks, das Bein: ielaidu ar sprungulu guovij pa čimbakiem Grünw.

Avots: ME I, 413

čubaks, ein Stäubchen: man iebira čubaks acī Sassm. apraugu kabatu: ne čubaka nav iekšā Dond.

Avots: ME I, 417

darbakslis, darbaksle Plūd. Llv. II, 172, darbākslis [Weinsch.], U., dârbuokslis ² Kand., [Līn.], ein Pergelscheit. [Vgl. darvakslis und darksle.]

Avots: ME I, 438

‡ dubaks Lixna "grimušas vietas uz ceļa" (?).

Avots: EH I, 338

ìebakstît, hineinstossen, hineinstopfen: [zirņus vajaga zemē iebakstīt Für. I].

Avots: ME II, 2

izbakstît, ‡ Refl. -tiês; zur Genüge stochern: izbakstījās ilgu laiku, bet ne˙kā neatrada.

Avots: EH I, 433

izbakstît, tr.,

1) ausstechen:
acis;

2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;

3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;

4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.

Avots: ME I, 715

[kalbaks "das abgeschnittene Ende eines Brotlaibs" (?) Meselau.]

Avots: ME II, 140

klam̃baks: "ein hoch aufgeschossener, linkischer Mensch, der nicht leise gehen kann" Gramsden.

Avots: EH I, 609

klam̃baks [Luttr.], ein linkischer Mensch, ein Tölpel Gr. - Essern.

Avots: ME II, 211

‡ klubaks, etwas Unförmliches (z. B. ein rundlicher Stein) BielU.: k. mīklas nuoveļas zemē Brigadere Dievs, daba, darbs 179. Vgl. klubãks.

Avots: EH I, 621

[klumbaks "ein unschöner Gegenstand von unbestimmter Form": mālu klumbaks ("Klumpen") um Autz und Neuenb.; klum̃bāks Dunika, ein als unbrauchbar nachgebliebenes Holzklötzchen.]

Avots: ME II, 234

klumbaks, Holzpantoffeln Etn. II, 129. [Vgl. li. klùmbė "ein Schuh mit Holzsohlen" und klumpas.]

Avots: ME II, 234

‡ kol˜baks Heniņš "?".

Avots: EH I, 638

‡ ļum̂baks ² Frauenb., ein Schimpfname:

Avots: EH I, 774

nùobaksterêt Spr., = nùobakstît.

Avots: ME II, 759

nùobakstît,

2): auch Salis; durchstochern:
nuobakstījis (sc.: ar iesmu) tuo vietu nuo vienas vietas Pas. XV, 32. Refl. -tiês: sich eine Zeitlang ohne Arbeit herumtreiben Dunika.

Avots: EH II, 31

nùobakstît, tr.,

1) voll -, verstopfen (in grossem Umfang):
sienas nuobakstīju ar sūnām;

[2) n. pastalas, die
pastalas mit den Schnurlöchern versehen Jürg. - Refl. - tiês "sich herumklopfen" Erwahlen n. Mag. III, 1. 117].

Avots: ME II, 759

pabakstît: kad es ēd[u] palaun(a]dziņ[u], tad (sc.: dē̦lu māte) sav[a]s ac[i]s pabakstīja ("?") Tdz. 46621.

Avots: EH II, 119

pabakstît, tr., intr., ein wenig stochern: viņš drusku pabakstīja pa pīpi Blaum. [Refl. -tiês,

1) ein wenig (zum Zeitvertreib) stechen, stochern:
p. pastalas Drosth.;

2) einander ein wenig stossen:
zē̦ni savā starpā drusku pabakstījās Bauske;

3) ein wenig tändeln:
es šuodien pā māju tâ˙pat pabakstījuos, bet ne˙kā liela nepadarīju Salis, Nitau, Wolmarshof. zē̦ns gar žagaru čupu pabakstijās, bet ne˙kā daudz nesacirta Nigr.]

Avots: ME III, 5, 6

pãrbakstît,

2): kad caurumi nav vienādi, tad vēl ar nazi pārbaksta Seyershof.

Avots: EH XIII, 196

[pãrbakstît,

1) durchstochern, stochernd durchlöchern:
ar dakšiņu galiem pārbakstīt galdautu;

2) noch einmal
bakstît: p. se̦ru rijā, lai labāki kālst.]

Avots: ME III, 150

pìebakstît,

1) anstossen, anrühren:
sulainis tam piebakstīja: "ceļaties augšā!" MWM. VIII, 207;

2) anspornen
LKVv.;

3) vollstopfen.

Avots: ME III, 237

puszàbaks: puszābakus šūdināju BW. 20400.

Avots: EH II, 335

puszàbaks, der Schnürstiefel.

Avots: ME III, 436

sabakstît: galvas s., die Köpfe wie die Böcke zusammenstoßen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 395

sabakstît, tr., heftig stossen, zerstossen, zerstechen. Refl.- tiês, sich zerstossen, zerstechen: ar pirtssluotu ne˙maz pērties, - vis˙caur gan˙drīz sabakstījies LP. IV, 216.

Avots: ME III, 591

‡ stam̃baks, ein ungewandter Mensch Frauenb.; ein steifer, alter Mensch; auch (als Schimpfname) ein ungewandter jüngerer Mensch (mit am ) Annenburg, Garrosen, N.-Bergfried, Salgaln.

Avots: EH II, 570

‡ strabaks (ziemlich selten gebraucht) Siuxt, ein dickes Lebewesen, ein dicker Gegenstand.

Avots: EH II, 584

tabaks: ve̦cam rutk(i)s, ve̦cam tabaks BW. 13044, 4 var. tē̦va tabaciņš 2370.

Avots: EH II, 663

tabaks Autz, Gr.-Buschhof, Kandau, Selg., Stenden, Wandser., tabaka U., Etn. III, 7, Bershof, Siuxt, Wolmarshof, tabãka C., Bauske, tabāks Spr., Kl., Bers., Autz, Dunika, der Tabak: kas pīpēja tabaciņu BW. 10385. kas nešņauca tabaciņas 22945, 1. savītis, sakaltis kâ tabaka Br. 146. šņaucams oder smalks tabaks U., Schnupftabak. smēķējams (pīpējams) tabaks, Rauchtabak, tabaka zâle U., tabakzâle Konv. ² 2323, gelbes Ruchgras (anthoxanthum odoratum). cūku tabaka (t-s), Niesewurz N.-Sessau n. U., scrophularia nodosa RKr. II, 78, Etn. I, 84.

Avots: ME IV, 121

uzbakstît,

2): uzbakstījis naudas puodu Pas. XV, 32 (ähnlich A. Upītis Sm. lapa 156).

Avots: EH II, 717

zàbaks,

1): daņ̃džu zâbaki ² Dond., Stiefel mit hölzernen Sohlen.
dzērvju zābaki PV., = dzērves zābaki.

Avots: EH II, 802

zàbaks,

1) der Stiefel:
kuces ādas zābaciņi BW. 20513. viksē̦ti zābaki 26732. zābaks dubļu bridējiņš 19990 var. dievs šūdina zābaciņus 29351, 1. darvas zābakiem 7292. ūdens zābaki, Wassersfiefel. jūdžu zābaki LP. I, 59, Meilenstiefel. zābaki ar atluocītiem stāviem Kaudz. M. 50. zābakiem jaunas galvas piešūt, Stiefel vorschuhen U. dzērves zābaki, zerplatzte, rissige Füsse, wie sie kleine Kinder im Frühjahr barfuss umherlaufend bekommen Wolm., Ermes;

2) verächtl. Bezeichnung für einen dummen Menschen:
tīrais zābaks! muļķis tu biji, ka nenāci - zābaks! Saul. III, 149, dumjš kâ zābaks Frauenb. u. a.;

3) eine Röhre von Brettern, durch welche Futter vom Boden in den Stall geschüttet wird
Biel. n. U., Memelshof, Sessw., Siuxt, Stockm.; eine solche Röhre in der Mühle, wodurch das Korn in den Mühlstein geschüttet wird Frauenb., Konv. ² 708: milti bira pa˙visam iz cita zābaka A. v. J. 1899, S. 109. Nebst zābags L. und li. zopagas "Stiefel" aus dem Russischen (vgl. aruss. запогъ und сабогъ dass. bei Soboľevskij РФВ LXV, 414).

Avots: ME IV, 694

zàbaksaĩte;* eine Schuhschnur.

Avots: ME IV, 694

zebaks (sic!) Beļava, Golg., Schwanb., zebaka (sic!) Lubn., Meiran, = zebenieks, Hafersäckchen. Wie das gesehlossene e zeigt, späte Umbildung von zebenieks unter dem Einfluss eines andern Wortes.

Avots: ME IV, 700

uzbakstît,

1) stochernd an die Oberfläche befordern;

2) stochernd finden:
ruobežsargi uzbakstīja spirtu.

Avots: ME IV, 316

àizkûpêt, ‡

2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja; ‡

3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.

Avots: EH I, 34

àizvara (zu aizvērt), eine Schnur zum Zuschnüren, namentlich am Tabaksbeutel: tabaka maka aizvara Bers.; auch von sonstigem Verschluss: aizvaru likt priekšā ceļam (Ruhental), den Weg versperren.

Avots: ME I, 58

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus apkārt duobei; ‡

4) = bakst%C3%AEt">apbakstît (pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79

‡ astašs Bērzgate (gespr.: ostošs), ein Lümmel. Zur Red. vgl. zàbaks 2.

Avots: EH I, 131

atšiebt, ‡ Refl. -tiês "?": atšiebies zābaks L. W. № 50.

Avots: EH I, 173

‡ atšņuõrêt, losschnüren: a. zābakus. Refl. -tiês, sich (von setbst) losschnüren: zābaks atšņuorējies.

Avots: EH I, 174

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

I badât: = bakst%C3%AEt">bakstît Dunika.

Avots: EH I, 197

bak, baks, baku (vgl. li. bàkš, bàkt) Interj., ein Stossen, Stechen bezeichnend: riju kūlu bika bak (Var.: baks), maizi mīcu biku baku BW. 10444.

Avots: ME I, 252

baklis "zvejnieku tīklu karamais"; baklīši"tīklu žāvējamie irbiņi" Zehrxten Zu le. bakstīt und li. baksnóti "тыкать"?]

Avots: ME I, 252

bakšķi, auch àizbakšķi, Material (z. B. Hede od. Moos) zum Verstopfen od. auch die Werkzeuge zum Verstopfen P. [Zu bakstît.]

Avots: ME I, 252, 253

bâkšķis Bers.,

1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [

2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,

1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;

2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]

Avots: ME I, 271

baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]

Avots: ME I, 253

ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. ² 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]

Avots: ME I, 280

bidît: auch Lemburg (viņš man bida [= baksta] sānuos), Meiran, Riga: leicht anstossend ein Pferd antreiben Golg.; "skubināt, musināt" Golg.

Avots: EH I, 218

‡ čablaks Ulpisch, = ‡ čoblaks. Aus čablas + zàbaks?

Avots: EH I, 281

cabuls, etwa Grosses, Plumpes: kājas satītas kâ cabuli. zābaks liels kâ cabuls Plm.[Mit hochle a aus e̦? vgl. li. keblùs "громоздкiй".]

Avots: ME I, 363

ce̦lât: auch Orellen, Salis, Seyershof: vējš sāk jūŗu c. Salis. Refl. -tiês: sich wiederholt (er)heben: vāks nav stingrs, ce̦lājas Orellen. ja zābaks par lielu, tad tas ce̦lājas ebenda. vējš sāk c. Seyershof. kad guovs ce̦lājas (bespringt eine andere Kuh), tad viņu ve̦d pie buļļa ebenda.

Avots: EH I, 263

‡ cim̃buks, = ‡ cim̃baks Siuxt n. Fil. mat. 67, "der menschl. Fuss von der Sohle bis zu den Waden" Kalnazeem, N.-Bergfried: lieliem vepŗiem, kad nuokāva, iznāca dikti gaŗš c. Siuxt.

Avots: EH I, 271

‡ čoblaks Lemsal,

1) "čaba; ve̦cs, baks">izplūdis zābaks";

2) jemand, der
čoblaki 1 anhat. Vgl. ‡ čablaks.

Avots: EH I, 293

čokât,

1): auch Lemsal, Seycrshof; ‡

2) "nicināt vārdiem" Seyershof. ‡ Refl. -tiês "durties, bakst%C4%ABties">bakstīties" Seyershof.

Avots: EH I, 293

čuča,- čuču- od. čučbĩ(k)šķis od. -kuoks, ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke: spīgana paņ,ēmusi sluotas kātu, čučkuoku Etn. II, 87. ar čuču bīkšķi izbaksta uogles krāsnī Sutten.

Avots: ME I, 418

II čukstît Lems., Ruj., Allend. n. U., = bakstīt; "von den ersten Schreibversuchen der Kindern wird es auch gesagt" U.

Kļūdu labojums:
Kindern = Kinder

Avots: ME I, 419

[čuļča Trik., die Tabaksjauche, die sich unten in der Pfeife angesammelt hat; vgl. čulča.]

Avots: ME I, 419

dalbe (unter dal˜ba),

5): ņem dal˜bi un izbaksti riju! Seyershof;

7): Plur. dalbes, eine zweizinkige Gabel
Gramsden.

Avots: EH I, 304

darbākslis (unter darbakslis): auch (mit ar̂ ² und â ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 307

II darbuokslis (s. unter darbakslis): būs ... darbuokšļi ... skaliem Janš. Dzimtene I ² , 471, darbuokšļi nee̦suot vēl žāvē̦ti II ² , 324. neliela darbuokšļa mangali Līgava I, 430.

Avots: EH I, 308

‡ *dre̦bē̦ks (erschlossen aus ostle. drabāks) Warkl. "ein Geld- oder Tabaksbeutel".

Avots: EH I, 332

I dumjš, dums (aus mnd. dum), dumm: dumjš kâ tītars od. kâ zābaks. dumjus māca, trakus kuļ. kas pats dums, tam le̦dus glums. acis tādas dumjas, sind trübe U. [Im letzten Beispiel liegt vielleicht dumjš II vor.]

Avots: ME I, 514

‡ gaŗstulmaîns Celm., gaŗstulmu (gen. plur.) Daugava 1934, S. 484, langschäftig: g. zābaks.

Avots: EH I, 386

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

izbadît [li. išbadýti], tr.,

1) ausstechen:
kad man kniepadata, es tai acis izbadītu (Var.: izbakstītu) BW. 21239;

2) ausstochen:
vēl neesi nuolauzis mežā zariņu, ar kuo pīpi izbadīt A. XX, 721. izbadīt pastalai uosas, rijā se̦ru;

3) stechend, stochernd durchwühlen, durchsuchen:
izbadījuši ar dzelzs pīķiem LP. VI, 217. [Refl. -tiês, zur Genüge badît.]

Avots: ME I, 714

‡ izčudît, = izčukstît, bakst%C3%AEt">izbakstît: i. vāverēm perekļus Druw.

Avots: EH I, 440

‡ izdakât,

1) "?": izdakā metienu ar zirgu un dakaini Janš. Me˛v. ļ. I, 19;

2) "izbakstīt 2" Schibbenhof: ienest kruķi un i. uogles, ka var (krāsni) slaucīt un maizi laist (krāsnī) iekšā! Smilten. i. piesalušu vai piebāztu trauku Schibbenhof.

Avots: EH I, 440

‡ II izdakstît Warkl. "= izbadît 3, izbakstît 2 (suchend durchstochern)": i. visas malas.

Avots: EH I, 441

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

‡ kapčuks Bērzgale, ein Tabaksbeutel.

Avots: EH I, 586

‡ kapšuks Auleja, ein Geld- oder Tabaksbeutel.

Avots: EH I, 587

I kā`rba,

1): auch (mit ã ) AP., Ermes, Kegeln, Lems., Serbig., Trik., Wenden, (mit à ) C., N.-Peb., (mit à ² ) Memelshof, Oknist, (mit ā ) Schujen;

6): kārbiņa, = ciba II; auch: ein Zündholzkästchen
Renzen; eine kleine Tabaksdose Schujen.

Avots: EH I, 602

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķiķis,

4): "ein Tabakswisch hinter dem Zahn"
Leitans.

Avots: EH I, 702

ķiķis,

1) ein Tabakskauer
St., U.;

2) ein Geldbeutel, viel Geld
Etn. I, 138;

3) s. ķika;

[4) putras ķiķis Trik. "soviel man an Brei einem Säugling einmalig in den
knupis legt"].

Avots: ME II, 380

ķirka, eine Tabaksdose Treiden.

Avots: ME II, 384

klum̃bāks (unter klumbaks): auch Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 622

krâts,

1) der Käfig:
ķēniņš liek prāvu krātu pagatavuot LP. V, 236;

2) gew. das Demin. krâtiņš, das Behältnis, worin die junge Bienenkönigin im neuen Bienenstock für ein paar Tage eingespert wird;

3) das Demin., scherzweise, das Gefängnis:
tam krātiņš uz kādu laiciņu būs tīri veselīgs A. XX, 925;

4) das Flussbett:
ve̦cajuos krātuos, im alten Flussbett;

5) krātiņš, Gefäss, womit gefangene Fische geschöpft werden
U.; [krâts, ² ein Fischbehälter Bauske, Nieder - Kurl.];

6) Schrein, Tabaksdose
L. [Wohl eher durch oder nebst li. krõtai "Gitterwerk" aus wruss. oder poln. krata "Gitterwerk" entlehnt, als verwandt mit la. crātēs "Flechwerk". Das â erklärt sich entweder durch Entlehnung aus den westlichen Mundarten, wo à zu â geworden ist, oder durch Anlehnung an krât, wovon es U. ableitet.]

Avots: ME II, 269

‡ ķurcis Grünh. "eine alte, einfache (prasts) Tabakspfeife".

Avots: EH I, 708

ķurķītis, eine kleine, schlechte Tabakspfeife Irm. n. U. Vgl. kurķis 2.

Avots: ME II, 392

‡ kvaûka ² ,

1) eine grosse Tabakspfeife
Dunika, NB.;

2) "ein grosser, schwerer, unbequemer, unschöner Schlittschuh"
Dunika.

Avots: EH I, 689

‡ lecinêt, zittern, beben Bērzgale, Zvirgzdine: sirds lecinē. purvs lecinē; schlottern, wackeln, sich bewegen Oknist: l. var nazim asmens, arī pārāk liels zābaks.

Avots: EH I, 730

makadata, eine Nadel, ein eisernes Stäbchen am Tabaksbeutel zum Ausputzen der Pfeife Kaudz. M.

Avots: ME II, 553

muļˆķis (li. mùlkis), fem. muļˆķe, der Tor, die Törin, der Dummkopf: Sprw. muļķis kâ zīda blusa (vācietis, zābaks). muļķis kâ puļķis: kur dze̦n, tur lien. muļķis skrien, gudrs ķeŗ. muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. muļķis arī baznīcā dabū pērienu, gudrs ne tirgū. kad muļķi runā, tad gudrie stāv klusu. muļķim muļķa nelaime (auch alga). muļķim dienu mūžu laime. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties? izmeklējuos muļķis od. muļķa prāta palikdams. muļķe būtu, kad es teiktu BW. 10683. muļķa od. muļķis cilvē̦ks, [muļķa de̦sa U.], ein dummer Mensch. [ak tu mīļš muļķītis U., ach du liebe Unschuld! - Dürfte zunächst auf einem Adjektiv * mulkus (vgl. mulks) beruhen. Nebst li. mùlkstu "verdumme", apmùlke̦s "schlecht beanlagt" (s. Leskien Nom. 296] nach Pictet KZ. V, 327, Wiedemann BB. XIII, 308, Bezzenberger BB. VII, 215, Persson BB. XIX, 262, Trautmann Wrtb. 188, Lewy IF. XXXII, 164 f. zu ai. mūkhá-ḥ s. aber Johansson IF. II, 39 ¹ und Lüders KZ. XLII, 194 ^1); vgl˙v auch Walde Wrbt. ² 296, Boisacq Dict. 605, Būga T. i. ž. I, 428.]

Avots: ME II, 666

‡ nuočokât Seyershof "bakst%C3%AEt">nuobakstît": pirksts ir nuočokāts, sāp.

Avots: EH II, 37

nùograûzt,

1): nuograuza egli Pas. VIII, 392; ‡

2) abreiben
Seyershof: zābaks nuograuze kājai ādu Warkl.

Avots: EH II, 46

‡ nuoņârkšêt ² Dunika, = nùočĩkstêt 1: zābaks nuoņarkšēja.

Avots: EH II, 72

‡ nuorãvuôts Frauenb. "mit rāva I 1 beschmutzt (befleckt)": n. siens, zābaks.

Avots: EH II, 80

‡ pabidzît,

1) "pabakstīt" Smilt.: pabidzi jel viņu drusku!

2) = pastumt: p. kuo uz priekšu C., Heidenfeld, Lubn., Prl., Schwitten.

Avots: EH II, 120

[pacaũrs (li. pakiáuras "locker"), etwas durchlöchert: p. zābaks; auch übertragen: man tāda pacaura galva,nevaru atcerēties Jūrg. pacaurs miegs Lis.]

Avots: ME III, 11

[padakstît "bakst%C3%AEt">pabakstît" N.-Peb., Ruj., Warkl. Refl. -tiês, eine Weile die Hand an verschiedene Arbeiten legen, ohne sie zu Ende zu führen: padakstās un ne˙kā rsepadara N.- Peb.]

Avots: ME III, 15

papļaũt [li. papjáuti], tr., ein wenig mähen: papļauj manu cirtieniņu BW. 28629. pļavu vien izbakstījis ar kāltu, - ne+kur papļaut LP. V, 165. [Refl. -tiês, eine Weile (zu seinem Vergnügen) mähen: duod man ar drusku papļauties!]

Avots: ME III, 83

pãrausis: auch (als nom. s˙!) A.-Autz; Siuxt, ein Schnurloch am Rand einer pastala: iever auklu pārausī! Salis, Schwitten. caurumtiņus pastalā baksta ar naža galu, bet pāraušus iegriêž griêšus Siuxt.

Avots: EH XIII, 196

[pãrber̂zêt (freqn.), pãrber̂zt,

1) durchreiben:
zābaks pārberzējis zeķi. riteņi pārbe̦rzuši ratu maisu;

2) pãrberzt, noch einmal scheuern:
grīda vēl jāpārberž. Refl. pãrber̂zêtiês, sich durchreiben: zeķe zābakā pārberzējusies.]

Avots: ME III, 150

pašuve,

1) das Futter, [der Rockstoss
A.-Schwanb.]: kurpei iekšpusē pašuve labu gabaliņu atlupuse nuost Duomas I, 10;

2) die Pastel
[Korwenhof], Mar., Lettin n. Etn. I, 122. pašuves bakstīt, die Löcher, Öhren an den Rändern der Pasteln durchstechen zur Einfädelung der Pastelschnüre Mar. n. RKr. XV, 129.

Avots: ME III, 117

‡ pavā`rškas ² ,

1) "kāju plaukstas luocītava" Warkl. n. FBR. X, 103, Skaista n. FBR. XV, 34: kāja sāp pavārškās Warkl. pavārškās zābaks spiež ebenda. kājas mirkst jam līdz pavāršku ("?") vietām Pas. XII, 406 (aus Welonen);

2) "vîzes jeb pastalas malu vidus, kur kājā aunuot krusteniski ieveŗ auklas" Warkl.: vîzei pavārškās uosa pārtrūka Warkl.

Avots: EH XIII, 188

pele (li. pelė˜),

1) Demin. peliņš BW. 2077, 7, verächtl. pe̦lē̦ns, die Maus:
Sprw. pieē̦dušai pelei milti rūgti. ne katrureiz kaķam peles medīt: citureiz ir pele pati piete̦k klāt. mazai pelītei arī ausis. pele pīkst, spiedz Etn. II, 51. visi palika klusi kâ pelītes Kav. rītā pilns zābaks ar pe̦lē̦niem LP. VII, 674. peļu tiesa, der Mäuseanteil, was über das gestrichene Mass an Korn im Lofe, Scheffel sich befindet (scherzhafter Ausdruck) U.;

2) peles (li. pẽlės), Fiebelkrankheit bei Pferden
U.; eine Viehkrankheit St.;

3) peles, fleischige graue Klumpen im Fette des Viehs
Erlaa, Lems. n. U., PS.;

4) peles od. peļu zirnis, vicia cracca Mag. IV, 2, 59; peļu zâle, Gurkenkraut (borago officinalis L.)
Peņg.;

5) peļu dīrâtājs, ein Schimpfwort
Infl. n. U. Als "die Graue" nebst pe̦lê̦ks, pelêt, palss zu li. pìlkas "grau", apr. pele "Weihe" peles (Plur.) "Armmuskel", pelemaygis "Rötelweihe", aksl. peless, gr. πολιός od. πελιτνός "grau", πέλεια "wilde Taube", ai. palitá-ḥ "altersgrau", av. paouruša- "grau", arm. alik "welsser Bart", la. palumbēs "Holztaube" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 53 f., Boisacq Dict. 762, Lidén Stud. 90, Trautmann Wrtb. 212.

Avots: ME III, 195, 196

‡ pepšis, eine Zigarette, ein Tabakswickel zum Rauchen NB.

Avots: EH XIII, 224

pìestât,

1) sich neben jem. od. etw. stellen, zu jem. treten
(auch fig.): kuo tu, pie siena kaudzes piestājis, baksties? Grob. - kāda bē̦da piestājusi tam nabaga puisē̦nam? BW. 14918, 2 var.;

2) sich niederlassen
Brasche: tavu puostu! kur lai nu piestāj? LP. IV, 164;

3) attrapieren, auf der Tat betreffen
U.: kad reiz viņu piestājām, als wir ihn einmal attrapierten;

4) stehen bleiben:
ceļā... zemniekam piestāja zirgs, un jis nevar nuobraukt uz sē̦tu Pas. III, 102;

5) nachlassen, aufhören:
tuomē̦r ar mani nepiestā]a rāties Aps. VII, 18. vējiņš bij piestājis Apsk. v. J. 1903, S. 548. Refl. -tiês,

1) sich zu jem. od. an etwas stellen, hinzugesellen:
pie ābeles piestājuos BW. 3944, 9. vīri nuonāca uz Ēģipti līdz ar Benjamiņu un piestājās Jāze̦pa priekšā I Mos. 43, 15. zirgam piestājušies divi vare˙ni lāči LP. III, 33. ceļā viņam piestājās viens kungs VII, 481;

2) stehen bleiben;

3) nachlassen, gelinder werden, aufhören:
lietus piestājies U. runas... uz brīdi it kâ aptrūka, piestājās A. XVII, 315;

4) sich anpassen:
tē̦va māsa piestājas jaunākā gribai Aps. V, 20. Subst. pìestâjẽjs, wer in den Dienst getreten ist: piestājējam bija jātaisa spināti kungiem LP. VI, 774.

Avots: ME III, 297

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

pĩpe,

1) die Tabakspfeife:
Sprw. nede̦r ne pīpē, ne ragā, kâ suns bez astes, tâ zē̦ns bez pīpes. pīpes meklē - pīpe zuobuos. tautu dē̦ls, putu pīpi smēķē̦dams BW. 13646,17. pīpi iepīpēt, die Pfeife anrauchen U. pīpes galviņa, der Pfeifenkopf Kaudz. M. 12;

2) die Rdhre am Branntweinskessel
U.; die Rinne: palīdz aius brūveram: kubuliem augsti rūgt, pīpēm skaisti iztecēt BW. 19769, 1 var. pīpe jeb rene bē̦rzu suiu tecināšanai Pluttes k. 92;

3) die Röhre am Leuchter zum Einstecken des Lichts:
lukturis 6-8 pīpēm, ar de̦guošu sveci katrā RKr. XVI, 115. Nebst estn. pīp aus mnd. pipe dass.

Avots: ME III, 232, 233

pĩpmanis, ein Tabaksraucher, Schmaucher: pīpmanis, kuplu dūmu vilkdams Seibolt. tabaciņa pīpmaņam zili dūmi nuokūpēja BW. 28267.

Avots: ME III, 233

priẽdiêns Edwahlen, Lautb., Nigr., Dunika, Gr.-Essern, auch priediene Meiran, der Kieferwald, das Kiefergehege: skan (balss) laukā, skan pļavā, skan mežā, priedienā BW. 377, 1. es neietu pa silienu, ne pa biezu priedieniņu: siliens manas kājas baksta, priediens rāva vaiņadziņu BW. 30663. es nuoķēru savu irbi, lai te̦k citas priedienē BW. 13514.

Avots: ME III, 392

puzuris Druw. n. RKr. XVII, 75, ein lederner Tabaksbeutel. Aus r. пузырь "перепончатый мѣшок" woher auch estn. puzar "lederner Beutel".

Avots: ME III, 443, 444

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

rempe, scharfer Tabaksgeruch Döbner n. U.

Avots: ME III, 510

repadata, repa adata Ar., eine Nadel ("am Tabaksbeutel" Ar.) zum Reinigen der Tabakspfeife: viņš ar repadatu kabina savu suļķi Vīt. 24. Zu repis I.

Avots: ME III, 512

repenis Ar., repinis Warkl., = repis I, ein lederner Tabaksbeutel.

Avots: ME III, 512

I repis, repe U., Mag. XII1, 2, 43, reps Kaudz. M. 166, ein aus Leder (U., Mag. XIII, 2, 43, Druw.), Stoff oder aus einer Schweinsblase (Laud., Lasd., Bers., Fest., Zirsten) angefertigter Tabaksbeutel Mar., Wahnen: kādu daļu (tabakas) vajadzēja ievietuot arī lielajā ādas makā jeb tâ sauktajā repī Janš. Dzimtene ² I, 95. smird kâ repis Ar. šķiltavas un tabakas repi BW. III, 3, S. 874. ķeŗ repī pēc šķiļamiem Libek Pūķis 3. ielējis burbuli savā repī (ādas tabakas makā) LP. VI, 148. piedāvājis vagaram pīpi tabakas nuo sava repa Etn. IV, 12. In Zaļmuiža u. a. ist repis auch ein Geldbeutel: nuo... repja spailēm (aus der Geldnot) ... ārā izkļūt Juris Brasa 22. Zur Wurzel von repeči (vgl. li. aprėpti "fassen")?

Avots: ME III, 512

II repsis,

1) siena repsis, ein (netzartiges) Säckchen zum Heueinpacken; dagegen in
Sessw. sei siena repsis - ein vom Fuder heruntergefallener und verwühtter Heubüschel (?);

2) naudas repsis, ein einem Tabaksbeutel ähnlicher, langer Geldbeutel
Neu-Bergfried, Lemburg, Sessw.

Avots: ME III, 513

sacìrst, tr.,

1) zusammenschlagen, -hauen:
viņš sacirta zuobus A. XXI, 528. zuobi sacirsti Vēr. II, 671. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen;

2) zusammen-, zerhauen, -hacken; ein bestimmtes Mass Holz fällen:
lācis iznesa re̦snu uozuolu, bet arī tuo lapsa sacirta LP. VI, 280. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem VL. algādzis prasījis, cik par dienu varuot malkas sacirst LP. VI, 355;

3) längere Zeit od. vielemal hauen:
līdz pusdienai sacirtuši, gudrie brāļi sāk ēst LP. IV, 76. še sacirsti tik daudz cirtienu Kronw.;

4) plotzlich eine andere Richtung geben, zur Seite lenken:
sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. Refl. -tiês,

1) sich kräftig emporrecken
Arrasch, Wandsen: sacirtās viņš vienreiz, uotrreiz ar visu augumu un spē̦ku, un tikai trešuo reiz tā izšļuka nuo sakaltušā kuoka Kleinb. st. 14. zirgs sacirtâs (senkte den Kopf gegen die Brust) krūtīs MSil.;

2) sich verwühlen
U.; sich zusammenkrollen: dzija sacirtusies Lis.,Warkl.;

3) plotzlich eine andere Richtung nehmen:
ceļš piepēši sacirtās sāņus R. Sk. I, 20;

4) sich sehr schmuck ankleiden
PS., Gr.Buschhof;

5) für sich viel hauen: s. muižas mežā malkas;

6) unversehens zerhauen werden:
lietas kuoks sacirtās malkā. malku skalduot sacirties zābaks;

7) sich hauend überanstrengen:
viņš sacirties malkas gul slims Golg.

Avots: ME III, 602, 603

II sadakstît: jaunas, gludas lietas bē̦rni ar nazi sadaksta (sadursta, sabaksta) Sermus; "zemē saspraudīt" Selsau.

Avots: EH XVI, 402

II šalderêt, hin und her laufen; etwas ohne Bedacht tun (mit àl ² ) Saikava: kuo tu šàlderē ² ? Lubn. - Refl. -tiês,

1) sich bewegen, wackeln (von nicht gut passendem Schuhwerk):
nelāgā palaisīts zābaks... šalderējas nuo vienas puses uz uotru Pasaules lāp. 47;

2) lärmen, Unsinn treiben
(auch in Bershof, mit al), einander mit Wasser begiessen (mit àl˜ ² ) Sauken. Zum Vorigen?

Avots: ME IV, 2

samàukt,

1): Juorģis samauca nuošļukušuos zābakstulmus pāri ceļiem Upītis Pirmā nakts 289. paminas ir samauktas dzērvītē AP.; ‡

2) (mit Handschuhen) bekleiden:
pirkstainiem cimdiem samauktās ruokas Kaudz. Izjurieši 84. ‡ Refl. -tiês: sasamauču kurpītes BW. 8321, 4, ich zog mir Schuhe an.

Avots: EH XVI, 429

‡ *sāpaks, erschlossen aus dem Demin. nom. pl. sāpaceņi (> ostle. suopaceņi) Tdz. 55862, = zàbaks, der Stiefel.

Avots: EH XVI, 471

saver̂kšt, -kš(ķ)u, Refl. -tiês: pastalas saverkšušās Meselau. drūms un saverkšķies kā verkšķis PV. tur saverkšķies un sakucis pleknē ... puszābaks Saul. Vecā meistera tiesības 22.

Avots: EH XVI, 465

se̦cums, die Verästelung, Verzweigung U.; die Mistforke (se̦cumi Arrasch, Ermes) Bielenstein Holzb. 503; ein spiessförmiges Hölzchen (mit Hilfe dessen man Kinder das ABC lehrt) Lancmanis: se̦cumu skatās, zuobiņu bakstīt BW. 19331. Vgl. sacumi und se̦kums; das -c - wohl aus einer Form *sece resp. *sace (= li. šãkė "Forke").

Avots: ME III, 810, 811

še̦rbs, Tabaksöl Bers., Laud.

Avots: ME IV, 16

siliens Kronw., V., siliene, die Heide (gegend): es neietu pa silienu...: siliens manas kājas baksta BW. 30663. silienam zili ziedi 18270. pulks irbīšu satecēja silienā uogu ēst 13514, 1. kas kait man neganīt silienē, atmatā? BW. 28999, 1.

Avots: ME III, 838, 839

sils,

1): ein Kiefernwald
Seyershof; ein grosser Wald (wo Fichten, Kiefern und Birken vertreten sind) AP.;

2): auch ("Heidekraut")
Rutzau, (sili) Frauenb., Nigr., (siliņi) Bixten, Blieden, Neuenb., (sils od. sili) Schnehpeln, Selg., Stenden, Wandsen; grib siliņš (Var.: siliņi, siliņas, silītis) tâ ziedēt, kâ...; kur silam sudrabiņš? BW. 5640, 2. re̦ti tie siliņi (Var.: silīši), kas baltiem ziediem zied 12270;

4): sila baks - auch Oknist.

Avots: EH II, 486, 487

sils (li. šìlas "Haide, Haidekraut; Fichtenwald"),

1) sils Wolm., Deg., sila Burtn. n. U., Wid., Ld. 10921, ein loc. s. siluo BW. 30679, 2 var., der grosse Wald, Forst, namentl. Nadelholzwald
U.; Tannenwald Kl.: sili vien, purvi vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519, 1 var. skanēj[a] mana dziedāšana par deviņi priežu sili 426. bijusi kāda sila, kuŗu apdzīvuojuši vilki Pas. I, 303 (aus Lems.) - augstais sils, Höhenkiefernwald Karls.; ze̦mais sils, Hochmooskiefernwald Karls. - siliņš, junger Kiefernwald Spr.;

2) sils Biel. n. U., sila Manz. Lettus, Biel. n. U., die Heide;
sils Kurl. n. U., Luttr., Deg., Dond. (auch: cūku sils), sila Wid., Plur. sili N.-Bartau, Dunika, Gramsden, Gold., Kandau ("viršu lauki"), Dond., siliņas Ruj. n. U., Heidekraut (erica vulgaris);

3) sonst in Pflanzennamen:
sils, calluna vulgaris Salisb., Hasenpot n. RKr. III, 69; siliņi Wid. od. Māŗās sils Mag. IV, 2, 54; RKr. II, 79; Konv. 2323, Feld-Thymian (thymus serpyllum L.); Māres siliņi auch - Gänserich (potentilla) Wagner n. U.; zemes siliņš Mag. IV, 2, 55; Konv. ² 3609, Augentrost (euphrasia officinalis L.) RKr. 11, 71;

4) in genitivischen Verbindungen: sila cīrulis, die Baumlerche
U.; sila baks "sviesta be̦ka" Sussei; sila zeme, sandiger Boden U.; Walkerde Wid.; silu mēnesis, der September U. Ganz unsichere Zusammensieiiungen bei UhIenbeck KZ. XL, 554, Pogodin PFB. XXXII, 125, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380. Vielleicht, wenn le. s-, li. š- hier aus ks- entsianden sind, zu gr. σχέλλω "trockne aus", περισχελής "sehr trocken" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 597); in diesem Fall könnte man auch von einem sk̑- ausgehen.

Avots: ME III, 839

skatît, -u, -ĩju, tr., intr., schauen, aufmerksam betrachten U.; aufpassen: acs skatīja jaunu pasauli MWM. X, 450. saules gaismu vēl acu˙mirkli ilgāk skatīt Rainis. skatāt, ļaudis, re̦dzat, ļaudis, kâ māršini kājas iet! BW. 24174, 2. apkārt vien skatījām 13646, 15. līdz māmiņa suņus skata, man cimdiņi azuotē 15545, 4. Refl. -tiês (li. skatytis "die Augen umherwerfen" Geitler Lit. Stud. 108, Bezzenberger Lit. Forsch. 169), schauen, sich umsehn, zusehn, beachten U.: Sprw. skatās kâ zirgs pēc auzām. ze̦mu skatās, tāli re̦dz. skatās caur pieri kâ zaglis. neskaties vīru nuo ce̦pures! skaties abām acīm, klausies abām ausīm! nāve zuobuos neskatās. tec gaŗām, kumeliņ, neskaties (Var.: neraugies ) tai ciemā! BW. 14000 var. viņš skatījās kādu brītiņu svešniecē Kaudz. M. 12 f. kuo tas puisītis griestuos skatās? se̦cumu skatās (sieht sich nach einer Mistgabel um), zuobiņu bakstīt BW. 19331. skatīties ar platām acīm (Kaudz. M. 346) od. platām mutēm (LP. IV, 47), erstaunt sein, erstaunt, verblüfft hinschauen. mana sirds (uz) tuo ne˙maz neskatās, ich beachte das nicht U. tas skatās uz lepnību L., St. "er sieht so hochmütig aus". - Subst. skatîšana, das Schauen, Betrachten; skatîšanâs, das Schauen, Zusehn, Sichumsehn; skātĩjums,

a) das einmalige Geschauthaben;

b) was zu sehen ist, eine Szene
U., skatîtãjs, ein Gucker V., ein Zuschauer; skatîtãjiês, wer (zu)schaut, wer sich umsieht: skatitājies mirs tanī gadā LP. VII, 414. Reimwort zu matît. Umgebildet hieraus nach einer dem and. skawon, ahd. scouwōn "sehen, schauen" entsprechenden Form ?

Avots: ME III, 874, 875

šķimbē̦gs,

1) šķimbē̦ks U., šķimbuogs U., šķimbuoks U., ein ausgemauerter Brunnen
(šķinbē̦ks L., der Brunnen auf dem Markt in Wenden) U.; ein kleiner Fischteich Roop n. U.; ein Fischbehälter Salisb. und Wolm. n. U., ein Fischkasten Bielenstein Holzb. 23; ein grosser Kübel für die Brage (Branntweinspüücht) Ronneb., Serb. und Smilt. n. U., (šķimbaks) Adsel; ein Kehrichtkasten Allend. und Saüs n. U., Kehrichthaufen (šķimbē̦gs) C., Wenden: kam, tautieti, galdus plēsi, kam šķimbuogu darināji? vai es biju raudas bē̦rns, šķimbuogā glabājams? BW. 25886;

2) šķimbaks, ein grosser, tölpelhafter Mensch
Adsel: viņš ir kâ šķimbaks. Nach Sehwers Die deu. Lehnw. 162 aus d. dial. Schinbech.

Avots: ME IV, 41

‡ II šļurka,

1) eine
šļirce 1 vom Halm der archangelica officinalis (mit ur̂ ² ) Ramkau;

2) "zābaks, kas ūdenī samircis šļurkst" Bers., Meiran.

Avots: EH II, 647

šņauce, šņaucīte, eine Prise Tabak L., St., U., (mit aû ²⁾ AP., (mit àu ²⁾ Warkl.; šņàuce ² Bers., Warkl., eine Tabaksdose. Zu šņàukt.

Avots: ME IV, 92

I šņàukt (li. šniaũkti KZ. LII, 293 "schnupfen" Leskien Abl. 312), -cu, schnauben, schneuzen U.: de̦gunu. šņaucams tabaks, Schnupftaback U.: jāiesvaida ar salda sviesta un šņaucama tabaka maisījumu Etn. II, 10. Zu šņūkt, šņukurs u. a.

Avots: ME IV, 93

šņūka,

1) comm., der den Nasenschleim in sich zieht
L., St., (mit ũ ) Wandsen, (mit ù ² ) Bers., Gr.-Buschhof, Ogershof,Sonnaxt,Warkl.; der schnaubt U., Fest.;

2) der Schnupfen:
man pieme̦tusies šņūka, vienmē̦r jāšņūkā Fest.;

3) die Prise; ein Weniges: izdali rubli šur, rubli tur, beigās nepaliek ne šņūkas Vit. 26. nedabūsi vairs ne šņùkas ² 74;

4) die kleine Öffnung am Spinnrad, wo der Faden hineingeleitet wird
(mit ū ) Kabillen;

4) die Nüster:
ka nedabū pa šņūkām Nigr., Schwitten, (mit ù ² )Bers.;

5) šņùkas ² tabaks Gr.Buschhof, šņūkas Ruj., Schnupftabak;

6) wer schnüffelt
Saikava (mit ù ² );

7) wer an der Speise mäkelt
Ruj., Wandsen (mit ũ ). Zur Bed. 7 vgl. ņūka.

Avots: ME IV, 99

suôdēji Kr., Kl., Vīt., AP., (mit uô ² ) Bl., suodejas St., suodāji Stockm., Vīt., = suôdrēji, Tabaksol in der Pfeife Kokn. n. U., Bers., Festen, Spr.; Russ U.; Ohrenschmalz: ar ausu suodējiem jeb sviedriem Etn. IV, 52. Der Sing. suodējs A. XI, 111 als Schimpfname.

Avots: ME III, 1135

suodreibe L., Tabaksol U. ("scheint nicht bek.").

Avots: ME III, 1136

suôdrẽji Wolm., Kr., Drosth., Ronneb., Neuenb., suôdrēji ² Līn., Iw., suôdŗi ² Dond., suodri U., Adsel, (mit uô ² ) Roop, Selg., Baldohn, (mit uô ) Schwanb., Gr. - Buschhof, Sermus, Smilten, N. - Wohlfahrt, Notk., der Russ; Tabaksol: pīpes suodrēji Etn. IV, 106, 113 oder suôdri Odensee. lād, ka suodrēji sāk nuo gaisa birt RKr. VI, sak. v. 760. nuosmulēja... ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, S. 18. suodrēju vārpas, Mutterkorn Bergm. n. U., schwarze Āhren im Korn Burtn. n. U. Nebst li. súodžiai, r. сáжа, čech. sáze, an. und ae. sôt "Russ" zu sêst(iês); eigentlich: Angesetztes.

Avots: ME III, 1136

spraûdît: auch Erlaa, (mit aû ² ) Frauenb.; pē̦duot... zuobus vien nespraudāti (= nebakstait)! B. Senkeviča Godi Vidus-Kursā 24. bri[dī]si purvu raudādama, lindraceņus spraudīdama (höher aufsteckend) Tdz. 38306.

Avots: EH II, 556

‡ stambuks Grünh., = ‡ baks">stam̃baks: pie tāda ve̦ca stambuka jau gan neiešu (sagt ein junges Mädchen von einem alten Freier).

Avots: EH II, 570

studzinât,

1) drohend schwingen, fuchteln:
st. kam dūri gar de̦gunu Kurs., Frauenb., Kalleten; schnell hin und her resp. auf und ab oder vorwärts und zurück bewegen Stenden, (vom Geschlechtsakt) Turlau, Lennew.: ērzelis studzina savu mīsli MSil., Naud. Jancis pimpi studzināja BW. 35078. studzini, brālīti, sav[u] labu lietu! 35534; puišiem tāds ieradums pīpi zuobuos studzināt Naud.; "bakstīt" Frauenb.; schütteln Frauenb.: kāp man (ābelei) virsū, studzini, purini! BW. VI, S, 154; "samudināt, saskubināt" Grünwald; "= stedzinât II" Schibbenhof; 2) "etwas lange in der Hand halten" (?): studzināja tuo krūzīti tik ilgi, kamē̦r izsvieda ar Swehthof; 3) studzināt (vielleich mit -ū-?), sich langsam vorwärtsbewegwn, bes. Vom langsamen Fahren Salis. Refl. -tiês, = raustīties, Zuckungen habeh: kamdēļ tu tâ studzinājies, vai nevari mierīgi gulēt? Dond. studzinâ(ties) 1 wohl nebst stugurêt zu norw. stauka, anfrk. stūkan "stossen", obd. stauchen "mit dem Fuss stossen; steif in die Höhe stehen machen", li. stúgti "in die Höhe stehen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 f., s. auch Būga KSn. I, 222); zur Bed. 3 vgl. Speziell li. stauginėti "schlendern" (wozu Walde l. c. 617).

Avots: ME IV, 1100, 1101

sūduojs, = sũdaîns: sùduojs ² zābaks Prl. n. FBR. Vl, 94.

Avots: ME III, 1130

šukstît,

1): auch Bers., Drosth., Kalz.; ‡

2) "?": šuksta, baksta sveši ļaudis, ni jie prata, ni mācēja Tdz. 36458.

Avots: EH II, 657

sūrains, bitter, beissend U.: s. tabaks.

Avots: ME III, 1133

šve̦kri Kurs., Tabaksöl. Ursprünglich identisch mit sve̦kri?

Avots: ME IV, 115

sviêdri,

1) der Schweiss:
parādījās tam salti sviedri uz... pieres JK. sviedri pa matu galiem pilējuši ebenda. sviedri birst Schorstädt. sviedriem pelnīt Aus. I, 3. ar sviedriem nuopelnīts RKr. VI, 822. bērīši sviedriņuos (Var.: nuosvīduši) BW. 28065, 4;

2) l uoga sviedri, die Feuchtigkeit am beschlagenen Fenster:
sausā ēde jāapsmērē ar luogu sviedriem Etn. II, 135 (ähnlich: IV, 21);

3) pīpes sv., Tabaksöl
Dond., Mar., Wandsen: kad bite iedzeļ..., tad dzē̦lumu apsmērē ar pīpes sviedriem, lai nepampst Etn. IV, 116;

4) ausu sv., Ohrenschmalz:
uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus Etn. IV, 2;

5) "?": sausā ēde jāsmērē ar sakaitē̦ta cirvja sviedriem Etn. II, 135;

6) die Maische
Wid. Zu svîst 3.

Avots: ME III, 1165

tabaka (unter tabaks): tabakas repīšuos BW. 12784, 1.

Avots: EH II, 663

tabãka (unter tabaks): auch AP.

Avots: EH II, 663

tabāks (unter tabaks): auch Behnen (mit ā), Saikava, (gen. s. tabàka ² ) BW. 20349.

Avots: EH II, 663

tebečnieks, ein Pferd, das mit Tabaksfuhren aus Südrussland gekommen ist Infl. n. U.

Avots: ME IV, 152

tẽrêt, -ẽju, verzehren, verbrauchen, verschwenden U.: visu gadu naudu krāju..., nu naudiņā jātērē BW. 33177. uz ceļa viņš divi rubuļus tērējis, er hat auf der Reise zwei Rubel verzehrt U. tur es savu veselību tērējis, da habe ich meine Gesundheit eingebüsst U. salnā tē̦rē̦ts, durch Frost beschädigt, verdorben; reibend verletzen, wund machen: mazs zābaks tērē kāju N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, Arrasch; tērēt zemē, umbringen: ar vē̦de̦ru pa˙isam tērēja zemē Saikava. Refl. -tiês, (viel) ausgeben, verausgaben Spr.: lai nebūtu ... jābraukā un jātērējas BW. III, 1, 51. māmuliņa manis dēļ tērējās BW. 1419 var. kāzu dēļ tērējuos 19469, 10. lai (sc.: bāleliņi) pirk auzas kumeļam, lai tie sevi tērējas 9501, 1 var, kuo tad nu par niekiem tērēsies! Alm. Rud. 23. lai jaunkungam nebūtu velti jātērējas ... staciju bufetēs Alm. Meitene no sv. 9. - Subst. tẽrêšana, das Verbrauchen, Verausgaben, Verschwenden; tẽrẽjums, das einmalige Verausgaben, Verbrauchen; die Zeche; tē̦rê̦tãjs, wer verbraucht, verausgabt, verschwendet: uguntiņa, dzirķstelīte liela meža tē̦rē̦tāja BW. 7149. Aus mnd, teren "zehren; vertun".

Avots: ME IV, 173

tūba (li. tūbà, apr. tubo "der Filz"),

1) der Filz
Spr., V., A.- Rahden n. U., Ronneb., (mit ũ ) Jürg., (mit ù ² ) Kl., (mit û ² ) Bauske, Pe̦nkule, Siuxt; dicker, hausgewebter Wollstoff Setzen n. BW. II, 317; der Filz zwischen dem Kummet und dem Hals des Pferdes U., (paugu tūba) Wid.: villainītes savēlās tūbiņā BW. I300. aitai vilna apvē̦lusies it kā tāda tūba ² Siuxt. tūbas zābaks Jūrg. kad . . . pastieptu, - izple̦stuos kā ve̦ca tūba Jauns. III, 136;

2) ein Filzmantel
Manz. Lettus, U.; ein Regenmantel Manz. Lettus;

3) "?": tūba brauca par kalniņu vadmaliņas me̦klē̦dama BW 7494. Der Annahme Bugges BB. III, 111 und Mikkolas Berühr. 29, dass dies baltische Wort (im Li. daneben auch tūbas dass.) aus einer germanischen Form mit o entlehnt sei (vgl. an. ƥófi "Filz"),
widerspricht, wie Bezzenberger KZ. XLIV, 331 hingewiesen hat, das ū statt des zu erwartenden und in le. tuoba wirklich vorliegenden uo. Die Schwierigkeit ist durch Būga KSn. I, 294 keineswegs beseitigt (wann ist denn dem Baltischen das b fremd gewesen?). Eher also woh1 aus einem spätgotischen Wort mit ū aus ō; vgl. die Notiz zu ĩle̦ns.

Avots: ME IV, 277

tumbaka Autz n. Bielenstein Holzb. 346 (s. Fig. 320 Seite 347), baks">tumbaks Wid., = tumaka.

Avots: ME IV, 261

unsauts Stelp., eine Nadel zum Reinigen der Tabakspfeife. Vgl. unsvats 2, woraus es entstanden ist.

Avots: ME IV, 299

ur̃dît C., -u oder -ĩju, -ĩju,

1) (bis zum Überdruss) antreiben
U., anpurren, anspornen, (mit ur̃) Arrasch, Jürg., PS., Smilten, Wolmarshof, (mit ùr ² ) Adl., (mit ur̂) Adsel: citu urda, pats guļ Br. sak. v. 1302. puisis . . . tikai urda savējus, lai brauc pruom LP. VI, 302; jem. (mit acc.) keine Ruhe lassen Gr.-Buschh., Stürzenhof, (mit ur̃) Drosth., Salisb., Schujen, (mit ùr ² ) Adl., Marzen, Ogershof, Saikava, Warkl., (mit ur̂) Adsel, (mit ur̂ ² ) Pe̦nkule; "aiztikt" Saikava; bei der Arbeit abquälen, zuviel beschäftigend Erlaa; hetzen, aufwiegeln Burtn.: saime . . . iesāka Juri urdīt Druva II, 784;

2) wecken
N.-Bergfried, (mit ur̃) Dunika, PS., Salisb., Widdrisch, Wolmarshof, (mit ur̂ ) Adsel: urdīja augšā Toru Jansons Fauni v. klauni 44;

3) "urrr machen, womit der Schreier Abends auf der Weide das Signal gibt, heim zu laufen
(mit ur̃) Bl.;

4) schelten
Peb. n. U., grundlos schelten (mit ùr ² ) Golg.: kuo tu viņu urdī;

5) sticheln, stochern
(bakstīt) Elger Dict. 142, (mit ur̂ ² ) Segew. ("rakņāt"), (mit ur̃) Bauske ("rušināt"): kniebt un urdīt MWM. X, 808. ùrdīt ² auguonu ar adatu Ogershof; (mit einem Stock etwas) bewegen Dunika;

6) rütteln
(mit ur̃ ) Salisb.;

7) "jaukt, vandīt" (mit ùr ² ) Birsgaln;

8) (hinaus) treiben (mit
ur̃) Dunika, (mit ùr ² ) Warkl.: u. kuo ārā nuo istabas, nuo grāvja. Refl. -tiês Schwanb., = rakņāties: viņš urdījās duomās A. XXI, 660. Subst. urdîtājs "kas urda": tu esi nelabuojams urdītājs MWM. v. J. 1897, S. 353. Zur Bed. 4 vgl. allenfalls Solmsen KZ. XXXV, 484 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 182. Ableitung von urr?

Avots: ME IV, 303

ur̃kņât, -ãju Drosth., PS., Salisb., Wolm., (mit ur̂) Adsel, in der Erde wühlen U., Gr.-Buschhof; "bakst%C4%ABt">bakstīt, rakņâties pa" (mit ùr ² ) Saikava (u. pīpi), A.-Schwanb. (ùrknât ² Mar. n. RKr. XVII, 125): kam tad mums vienam uotra sirdi vēl bez tā plêst pušu un urkņāt tur? Kaudz. Izjurieši 280. Refl. -tiês, wühlen: urkņāšanās . . . ar stikla gabalu pa vâtīm - Kaudz. Izjurieši 90. Aus einem mnd. *vorkenen (wovon vorkener "der mit der Forke arbeitet")?

Avots: ME IV, 305

uzdakstît, = bakst%C3%AEt">uzbakstît: uzdakstīt sìenā akmeni Bauske, Dunika. uzdaksta kūkām caurumus Mahlup.

Avots: ME IV, 323

II uzrubinât,

1) kitzelnd aufwecken:
u. kuo nuo miega Frauenb.;

2) = bakst%C3%AEt">uzbakstît 1: u. de̦gunā asinis Dond., Stenden.

Avots: ME IV, 374

uzsprûst, (als zu eng) nur mit Mühe sich anziehen lassen (vam Schuhwerk): zābaks ar muokām uzsprūda kājā Nigr.

Avots: ME IV, 383

uztaisît,

1) anfertigen, verfertigen
U.; erbauen (auch im geistlichen Sinne) U.: uztaisīt jaunu māju, žuogu (Stenden), krē̦slu, jaunas drēbes (Salis). uztaisīt kapu, den Grabhügel aufwerfen und herrichten Stenden. (fig.) čupru arī uztaisi vairāk uz augšu! Janš. Līgava I, 303. meitai bē̦rnu uztaisīt, ein Mädchen schwängern Anekd. IV, 211 (hier 75 auch ohne bē̦rnu in derselben Bed.), Stenden;

2) aufmachen, zurechtmachen:
uztaisīt gultu, vietu. (fig.) uztaisīt dūšu, sich einen Rausch anlegen. Refl. -tiês,

1) sich zurechtmaehen
Spr.: viņš nevarēja uztaisīties vien uz darbu;

2) sich aufputzen:
meita šuodien skaisti uztaisījusies;

3) zābaks par šauru uztaisījies, der Stiefel ist versehentlich zu eng angefertigt.

Avots: ME IV, 390, 391

vìlkâbele Konv. ² 681; 2099; RKr. II, 77, Karls., vìlku âbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica) U., RKr. II, 77; Hagedorn, Weissdorn (crataegus oxyacantha) U., RKr. II, 70; crataegus sanguinea Peņģ. Sakņu dārzs 14: es nuolīdu . . . vilkābeļu līdumiņu BW. 23265. es iestādu vilkābeli . . . laidarī, lai . . . raganiņas . . . bakstījās 32472, 13.

Avots: ME IV, 588

I viñgrs (li. vingrùs "sich schlängelnd") IW. Lin. (unbek. in Arrasch, Golg., Jürg., Kaltenbrunn, Kl., Oknist, Ruj., Schwanb., woim.),

1) elastisch; fest:
vingra miesa Dond. vingra gaita Bers. vingri suoļi Lubn. vingrs (fest anliegend) zābaks Stenden, zeme jau brangi vingra (uzsalusi) Wandsen;

2) frisch, hurtig, geschickt
L., U.: pazīdami manu vingruo un veikluo ruoku Janš. Mežv. ļ. II, 272. vingras ruokas (geschickte Hände) C. vingra mēle Dunika. vingrs vīrs Kaudz. M. 81. - Subst. vingrums,

1) die Festigkeit, Elastizität
Frauenb.;

2) die Hurtigkeit, Geschicklichkeit
U.;

3) = augums Hasenpot n. U. Wohl ats ein Kuronismus nebst vinguruoties, ve̦ngrs und vengre (s. dies) zu apr. acc. s. wīngriskan "List" und le. Uogre (ein Flussname); s. auch Leskien Abl. 355, Būga KS. I, 73 und Rozwadowski RSI. VI, 55.

Avots: ME IV, 599, 600

I vîze C.,Kl., Kr., N.-Laitzen, Nötk., PS., Wolm., (mit î ² ) Allendorf, Bl., Dond., Iw., N.-Salis, (mit ĩ ) Siuxt, (mit i' ² ) Selsau; vīze U., Spr. vīza (li. vyža, "Bastschuh" ) St., U., BW. 4092, I var., 31875, 1, vîza Prl., demin. dat.-instr. plur. vīzīšiem BW. 12807, 3 var., der Bastschuh U., eine aus Lindenborke oder Weidenrinde geflochtene Fussbekleidung: Sprw. vīze nav zābaks Br. sak. v. 1417. labāk paša vīze nekâ cita zābaks RKr. VI, 1012. aun vīzes, kad nav pastalu! 1013. kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā Birk. Sakāmv. 79. lūku vīzes BW.10204,1var. kārklu vīzes 10204, 1. ar kārkļa vīziņām (Var.: vīzītēm) 10270, 3 var. deviņ[i] pāru liepas vīžu 7802. platas vīzes apāvuos 30372. kājas avu dubļuotās vīzītēs 21877. ar vīzām staigājuot 21098. šuogad nuo plē̦stiem lūkiem nav stîpras vīzes, būs dabūjuši pūt Selb. vīzes pīt U., Bastschuhe flechten. vīzes aizadīt od. pāradīt, zusammenziehn und die Spitze machen U. Nebst li. *viežti (s. Thomsen Beröringer 244y "fiechten (Sandalen)" vermutlich zu vît

I (s. Persson Beitr. 415 und Leskien Nom. 100, sowie Brandt РФВ. XXII, 116 ² ) und nach Scheftelowitz KZ. LIV, 249 zu av. ni-vaēz "sich anbinden",
das aber Bartholomae im Airan. Wrtb. mit "anstecken" übersetzt.

Avots: ME IV, 650

‡ zābaka Lng., = zàbaks 1.

Avots: EH II, 802

zābuks Erlaa, N.-Peb., Ringmundshof, Demin. nom. plur. zābuciņi BW. 19990 var., = baks">zàbaks, der Stiefel (in Nötk. scherzweize gebraucht): bandinieki netur skaistu zābuciņu BW. 32943.

Avots: ME IV, 694

zebebe (??) Lubn., Meiran "= baks">zebaks".

Avots: ME IV, 700

zvačka Segew.,

1) ein Kautabakswisch;

2) ein grosser Steinsplitter.
In der Bed. 1 aus r. жвачка "Wiederkäuen".

Avots: ME IV, 760

[dârvuokslis ² Katzdangen, = dar̂buokslis ^2; vgl. dar̂vakslis.]

Kļūdu labojums:
dar̂buokslis ² = darbakslis

Avots: ME I, 448