Paplašinātā meklēšana

‡ gãjas kuõpa Fravenb., eine in der Regel zusammen ausgehende Gruppe von Leuten: mēs ar kaimiņiem g. k. visas dzīŗās un ap kūlībās.

Avots: EH I, 389

‡ atspulgâtiês, widerscheinen: ūdenī atspulgājas saules stari Warkl.

Avots: EH I, 170

‡ bagâtiês Warkl., -ãjuôs, = bogâtiês: zirgi karstā laikā bagājas Warkl. n. FBR. XI, 120.

Avots: EH I, 198

bogâtiês Kand., [boguoties Selg., Wandsen, Dond.], den Kopf schaukeln, wiederholt neigen: žīdi, zirgi bogājas. [Vgl. buguoties.]

Avots: ME I, 321

[II bungât, - āju,

1) (Wäsche) klopfen
PS., Lis.;

2) bùngât ² Kreuzb., U., Rippenstösse geben.
Refl. - tiês, klopfen: kāds bugājas pie durvīm Sassm. Nach Zupitza Germ. Gutt. 160 zu aschwed. bunka, mnd. bunken "schlagen".]

Avots: ME I, 351

II čāgât: auch PV.; langsam mähen Spr.; "pavirši maisīt, rakņāt" (mit à ² ) Sonnaxt: kad viņš tur čāgāja pa salmu kaudzi, šī nevar sagaiâīt. čāgāja, čāgāja kâ vārna, ni˙maz nuo visas sirds nestrādāja. ‡ Refl. -tiês, kraftlos und oberflächlich arbeiten PV.: viņš tik čāgājas, - tur ne darīts, ne nedarīts.

Avots: EH I, 287

‡ čangât, -ãju "čagāt" PV.; in einer Speise rühren, die besten Bissen dabei herausfischend (mit añ ) Seyershof: nečangā gaļu, kad negribi ēst! viņš čangā ar pirkstiem zupu. Refl. -tiês "maisīties pa ēdienu" (mit añ ) Seyershof: puika čangājas vien, nesmeļ sev bļuodā. kâ nu var č., kur citiem jāē̦d!

Avots: EH I, 285

dañgât,

1): die Erde so lange treten, bis Kot entsteht
AP., (mit àn ² ) Erlaa; Grüfte (auf dem Wege) ausfahren Ramkau: dangāja ceļu laukā. Refl. -tiês, ‡

2) "slapjā vietā mīdīties" (mit àn ² ) Erlaa: kur iesāk luops, kur laiž pa vienu vietu, tur viņš dangājas.

Avots: EH I, 307

II dīgât, -āju,

1) bewegen
U.;

[2) auseinanderschlagen
Wid.]. Refl. -tiês, sich bewegen, sich unruhig gebärden: jaunais zirgs pie sē̦tas dĩgājas [Loddiger], (= dīžājas) Adsel. [dĩgâtiês Daiben "langsam in einem Holzschlitten fahren"; Wohl zu bulg. дигам und serb. di"gnēm "habe".]

Avots: ME I, 477

‡ džaugāties "?": daudz tu nedžaugājies! Azand. 165. kuo tā ... sieva tur džaugājas? 74.

Avots: EH I, 365

‡ è̦rgâtiês ² Liepna "dusmuoties; plêsties": suņi e̦rgājas Nötk.

Avots: EH I, 370

gluôtas [Kl., Lis., Kr.], gļuôtas, [gļuotas Ruj.], (nom. pl.) gļuôtis PS.,

1) schleimige Substanz, dicker Schleim:
uz vīģu lapām gļuotas re̦dzamas Rainis. šūniņā sastuopamas arī augu gluotas Luopk. III, 17. cita neatradis, kâ tikai zaļas gļuotis LP. VII, 568;

2) dicker Speichel, Eiter, Auswurf:
raganas izlietuojušas mīkstas gluotas Etn. III, 24. čūskas ritinājās tādas nuoreibušas pa izve̦mtām gluotām bļuodā LP. VII, 671;

3) der Schaum?:
jāmazgājas ūdens gļuotās Etn. II, 134. [Zu gluomas "Schleim".]

Avots: ME I, 632

ìeklaigâtiês, aufschreien: kaut kur uz jūŗas ieklaigājas kaija Apsk. v. J. 1905, S. 220.

Avots: ME II, 27

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

ju ,- als Praefix in dem sogenannten Debitiv statt jà-, aber nicht zur Bezeichnung der Notwendigkeit, sondern

a) des Mittels: man nav jubrauc, ich nabe nichts zum Fahren.
ienes ūdeni jumazgājas, bringe Wasser zum Waschen Kaul.;

b) des Ortes, wo die durch den Debitiv ausgedrückte Tätigkeit stattfindet:
es vedīšu tev zīda šņuores vilnānītes jukaltē, ich werde dir seidene Schnüre bringen zum Trocknen der v. Mag. XVII, 105. nav telīšu jupagana, ich habe keinen Ort zum Weiden der Kälber. lai stāv zaļš uozuoliņš bitītēm julīguo BW. 29105;

c)

das Praefix ju - vertritt den Akk. Sing. eines Relativpronomens: man nav juē̦d, ich habe nichts zum Essen,
kuo ēst. [Vgl. Le. Gr. 685.]

Avots: ME II, 114, 115

jũkuôt, = juõkuôtiês (?): sveštautietis... sāks par tevi j. Janš. Pag. pausm. 48. ‡ Refl. -tiês, = juõkuôtiês (?): meitas sēž ar vīriešiem kuopā, tē̦rgājas, jūkuojas Dzimtene V, 35.

Avots: EH I, 569

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķe̦ñgât, -ãju, intr., tr., schmähen, schimpfen, besudeln: tagad viņu ķe̦ngā pa visām avīzēm. Refl. -tiês,

1) fürchterlich schimpfen, fluchen:
viņš plītē, dzeŗ, ķe̦ngājas LP. II, 21;

2) einander besudeln, schimpfen, schmähen. Subst.
ķe̦ñgâšana, das Schmähen; ķe̦ñgãjums, die Schmähung: viņš tuo par ķe̦ngājumu apsūdzēja; ķe̦ñgâtãjs, der Schmähende.

Avots: ME II, 365

ķĩķerêt, -ẽju, intr., durchs Fernrohr sehen: tāds ķīķerē tik briesmīgi augsti MWM. VII, 180. [Refl. -tiês, heimlich od. aus fer Ferne zusehen: kur sievietes mazgājas, tur nevajag ķīķerêties Dunika].

Avots: ME II, 388

ļañgâtiês, -ãjuôs, ļanguôtiês, wakkeln, schlenkern: riteņi ļangājas C. vīrietis luocījās un ļangājās visuos luocekļuos Vēr. II, 34. gar svārku apkakli augša izcē̦lusēs līguojās un ļanguojās apspuruse šlipses strēmele A. XXI, 94. Vgl. ļe̦ngât.

Avots: ME II, 530

ļe̦ñgât, -ãju C., intr., wackeln: kas nevē̦las tam līdzi ļe̦ngāt, tas ņe̦mas tuos nuonicināt Latv. Refl. -tiês, wackeln, schlenkern, baumeln: galva nejēdzīgi ļe̦ngājas nuo vienas puses uz uotru AU., Adsel. [Vielleicht nebst ļe̦ngans als ein Kuronismus zu li. lingúoti sù gálva "den Kopf neigen und wieder erheben", r. лягáться "schwanken".]

Avots: ME II, 536

lĩgât,

2): ej, pluostiņ, līgādams! Tdz. 52056 (aus Linden in Kurl.). redzēja ... pa tiem (scil.: ceļiem) līgājam savu Jukumu lē̦nā gaitā ar mazuo, pakūduo luosīti Janš. Līgava II, 307;

6): vējš lìgā ² kuoku Saikava. l. bē̦rnu, šūpuli ebenda, Warkl.;

8): sich beugend und bewegend (eine Arbeit) verrichten
Liepna: man vuss itis rudzu tīrums jālìgā ² (= jāpļauj). Refl. -tiês: visi meži lìgājas ² , kad vējš pārskrien Saikava. jī līgājas šūpelī Pas. X, 302 (ähnlich in Bērzgale, Warkl.).

Avots: EH I, 748

‡ ļor̃gâtiês Wandsen, = šķuobîtiês: redeles ļorgājas.

Avots: EH I, 773

‡ ļungât(iês) PV., = ļuôdzît(iês): ļun̂gāties ² var cirvim kāts Lems. iedams ļungājas kâ piedzēris PV.

Avots: EH I, 774

‡ ļungât(iês) PV., = ļuôdzît(iês): ļun̂gāties ² var cirvim kāts Lems. iedams ļungājas kâ piedzēris PV.

Avots: EH I, 774

mazgât (li. mazgóti), -ãju, tr., waschen: celies, pādīte, actiņu mazgāt! BW. 1340. uz ceļa ruokas mazgāt ir pēdīgā muļķība - juo mazgā, juo salst Kaudz. M. mazgāt muti, das Gesicht waschen, sich waschen: kas mē̦dz bieži rupjus vārdus izteikt, uz tādu mē̦dz sacīt:"tu gan šuorīt neesi muti mazgājis" Etn. III, 63. mirstuot guodu mazgāšu ar asinīm Rainis. Refl. -tiês, mit Wasser beschäftigt sein, sich waschen, baden, einander waschen: Sprw. ruoka ruoku mazgājas. kaķis mazgājas, die Katze putzt sich. Subst. mazgâtãjs, jem., der wäscht; mazgâšana, das Waschen: trīs gadiņi nezināju, kas bij trauku mazgāšana BW. 20734; mazgãjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Waschens:
tautu dē̦la liepas galds aizpē̦rnuo mazgājumu BW. 26006;

2) das Gewaschene; was zu waschen ist.
[Doch wohl zu la. mergere "eintauchen" und ai. májjati "taucht unter" , s. Walde Wrtb. ² 480, Trautmann Wrtb. 173, Bartholomae KZ. XXVII, 352 und Stud. I, 4 f.; wie verhalten sich dazu estn. mõskma, mordw. muśkǝ, samojed. masu "waschen" u. a. (s. Güntert Kapypso 51)?]

Avots: ME II, 571, 572

morgât,

1): auch (mit or̂ ² ) Stenden: ja nemāki rakt (grāvi), tad labāk nesāc pasauli m. (verhunzen)!
‡

2) lärmen (in berauschtem Zustand)
Stenden; ‡

3) "plappern"
Ropen n. FBR. XVI, 112; = murguôt Dond. n. FBR. V, 126. ‡ Refl. -tiês Stenden,

1) = morgât 1: izira ve̦zums; bija jāmorgājas visu nakti, kamē̦r pārbraucām;

2) = morgât ‡ 2. Zur Bed. 1 vgl. ‡ mùrgâtiês ² .

Avots: EH I, 827

ņagât, ‡

4) knautschen, knüllen
Dunika. Refl. -tiês: atradu viņu ap sviesta spaini ņagājuoties Blaum. Balss 1890, № 2; "dauzīties, kauties" Dunika: suņi ņagājas.

Avots: EH II, 112

ņagât, -ãju, Denominativ von ņaga, tr.,

1) sich gierig etwas aneignen;

[2) wühlen, mischen
Linden in Livl., Kokn., Selsau, AP., Serben];

3) gierig, viel essen
Mar. n. RKr. XV, 128, [Serben]. Refl. -tiês, herumwühlen, charmieren: kuo jūs ņagājaties pa bļuodu? neņagājies nu ap jaunkungiem! Blaum.; [sich mit einer schmutzigen oder gehässigen Sache befassen: bē̦rni ņagājas pa māliem. kaimiņi plēšas un ņagājas caurām dienām Jürg.; "sich raufen" Alswig, Hofzumberge (ņaguoties); "draiskuoties; ar ruokām darbuoties": neņagājies nu pa netīrām smiltīm! Druw.; "mit den Fingern in die Speise fahren" Erlaa].

Avots: ME II, 895

ne̦rgâtiês "?"suņi ne̦rgājas; [vgl. ņe̦rgâtiês].

Avots: ME II, 730

ņe̦rgâtiês,

3): ruopelnieks spītīgu smīņu smīnē̦dams ņe̦rgājas juo pruojām P. W. Šis ar mani tiesāties? 16;

4): suņi ņe̦rgājas taisīdamies uz plēšanuos Nötk.

Avots: EH II, 113

ņe̦rgâtiês,

1) (erschlossen aus hochle.
ņargâtiês) albern; [sich necken]: kuo te kâ ņer̂ga ņe̦rgājies? Druw. n. RKr. XVII, 69. [kuo tu ar mani ņe̦r̃gājies? AP.];

[2) sich spielend beissen
Lis.: suņi ņe̦rgājas Alswig, Druw., Ve̦cāķi, ņe̦r̃gājas MSil., Serben, Segew., AP., Grünh., Mesoten;

3) belfern (von feindlichem Gerede):
sākuši ap viņu ņè̦rgāties ² kâ suņi Lis.;

4) sich balgend schrille Laute von sich geben (z. B. von Hunden und Katzen gesagt)
N.-Peb.;

5) ņe̦r̃gâtiês "spļaudīties, spurkšķēt caur zuobiem" Serben, AP.;

6) "essend sich die besten Bissen aussuchen"
Ellei;

7) grieflachen
Ipiķi].

Avots: ME II, 900

ņir̂ga, nirga L., U.,

1) das Hohngelächter, das Grinsen:
es arī vakar nespēju apklusināt sava neprātīgā prāta ņirgu A. XV, 82. Gew. der Plur.: atkal vispārīgas ņirgas un saucieni! B. Vēstn. kuo... tavas ņirgas saka? Rainis. nejaukie smaidi kâ velnišķas ņirgas sastinguši uz viņa sejas A. XVIII, 416;

2) comm., der Hohnlacher, Grinser, Spötter
[Bers.]: viņš tāds nirga, par visu ņirgājas. [vgl. das Reimwort irga und Persson IF. XXXV, 210.]

Avots: ME II, 903

ņir̂gât, -ãju, nirguôt L., ņirguôt U.,

1) tr., zerren, reissen:
suns ņirgāja drēbes Mar. n. RKr. XV, 128;

2) intr., grinsen, hohnlachen:
ve̦lns tas jau tev nirgât ņirgā LP. IV, 156. Gew. refl. -tiês [ņir̂gâtiês Kl., ņirgâtiês ² Līn.):

1) grieflachen:
viss pagasts ņirgājas par viņu JR. VII, 52. viņi ņirgājas par dzejnieka darbu Vēr. I, 1164;

[2) die Zähne fletschen:
suņi ņir̂gājas Tirsen, Trik.).

Avots: ME II, 903

[nùoļe̦ñgât,

1) "sich langsam herunterbewegen":
zaķis nuoļe̦ngāja nuo kalna Vank.;

2) "schlaff
(ļe̦ngans) machen" Kursiten; "schlaff hingehen" Sauken;

3) heruntermachen
(Naud.), entehren: tādas bābas spējīgas aprunāt un nuoļe̦ngāt katru guodīgu cilvē̦ku Erlaa, Laud., Lüdera, Jürg.;

4) faulenzend (die Zeit) verbringen
Ruj., Plm.: ar dakšām ruokā visu cēlienu nuoļe̦ngājis.] Refl. -tiês,

1) [eine Weile sich schlaff bewegen]:
Jānis sakustas tâ, ka visi luocekļi nuoļe̦ñgājas [Nigr.;

2) "nuolaisties" Lautb.].

Avots: ME II, 814

nùomazgât: n. (= izmazgāt, apmazgāt) kre̦klus Fraueub. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(Dativ) abwaschen Franenb.: teicu, lai nuomazgājas kaklu un kājas.

Avots: EH II, 67

nùosušķẽjis, nùosušķis, lumpig, zerlumpt, schmutzig, verwittert: vedekliņa uzse̦gusi nuosuškušu vilnainīti VL, zuosis nuosušķējušas, jāielaiž ūdenī, lai izmazgājas Naud. nuosušķējušas ē̦kas Naud.

Avots: ME II, 862

nùotĩrît, tr., abputzen, absäubern: zābakus, drēbes. Refl. -tiês, sich abputzen, sich absäubern: puisis nuomazgājas, nuotīras LP. IV, 109.

Avots: ME II, 875

pabraũkâties, dann und wann fahren, spazieren fahren, herumfahren: še pastāvīgi pabraukājas un pastaigājas B. Vēstn.

Avots: ME III, 9

pavir̃gât Nötk., Ronneb., pavìrgât ² , ein wenig reissen, raufen: p. tinus, drēbi, papīru, zâli Selsau, Sessw., Lis., Lös. kaimiņu nuoķēra pie slinkuošanas un krietni pavirgāja aiz ausīm Dz. V. šuodien linu būsim krietni pavirgājuši Lis. viņu nu gan vajadzēja pavir̃gāt Plm.; "ein wenig strèbt" (?): p. putru (?) Schujen. Refl. -tiês "paplêsties": lai suņi paviŗgājas! Plm.

Avots: ME III, 138

pìesar̂gât, behüten, hüten: kur tu tādus pagānus piesargāsi! A. v. J. 1900, S. 779. Refl. -tiês, sich hüten: būs labi jāpiesargājas MWM. VI, 666. piesargies (Var.: bīsties), vīra māte! BW. piel. ² 23375 var.

Avots: ME III, 287

‡ rẽgât Weissensee "lamāties". Refl. -tiês (s. ME. III, 518), ‡

2) "bārties, pārmest, ķilduoties" (mit è̦ ² ) Saikava: pats paņēmis, un tad uz maniem rē̦gājas, ka nav. pretim vien rē̦gājas kâ ezis.

Avots: EH II, 369

rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,

1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;

2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;

3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;

4) eine Sache zögernd anfassen
U.;

5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518, 519

‡ re̦zgâtiês Orellen, = režģîtiês: vis˙vairāk re̦zgājas dzijas.

Avots: EH II, 368

‡ rūgâtiês (slav. rygati sę) Bērzgale, = raûgâtiês: jis rūgājas vien paēdis.

Avots: EH II, 387

sadragât, tr., zerschmettern, zerstoren: luode sadragājuse mūri LP. V, 387. auka jūrā sadragāja kuģi VI, 862. jūŗa uz reizi sāk trakuot, un kuģi sadragā lupatās IV, 111. sadragāti kauli A. XX, 116. viņš . . . sadragā juodus RKr. VIII, 9. Garšins gāzās nuo trepēm . . . un sadragāts nuomira Konv. ² 1013. mēs neatruodam sadragātu ve̦cuo ideālu Vēr. I, 1444. viņš sadragāja savu spuožuo likteni ebenda 1447. es tīši sadragāju tavu uzticību II, 567. tu sadragā ar paša ruoku savu laimi Puriņš Nauda 43. Refl. -tiês, sich zerschmettern: pie krāces laiva sadragājas MWM.

Avots: ME III, 611, 612

sakliẽgât, wiederholt laut schreiend zusammenrufen: s. saimi uz pusdienu. Refl. -tiês, einander wiederholt laut zurufen: ciema meitas vakaruos sakliegājas Dunika.

Avots: ME II, 650

samigâtiês, sich verknoten, verkrollen: diegi, dzijas, kad sajūk, samigājas Erlaa.

Avots: ME II, 685

sasẽt, dicht beieinander säen; fertigsäen: jāsargājas nuo biezas sasēšanas Peņģ. Sakņu dārzs 33. Refl. -tiês, "besäen" Ahs. n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 729

sasprandzêt Planhof, Podsem, sasprañdzêt Ahs., sasprangât U., Selsau, Sessw., saspranguôt Rutzau, N.-Bartau, saspraņģêt, tr., zu(sammen)schnallen, mit Schnallen, Spangen versehen: sasprandzē man kažuoka siksnu cietāk! Ahs. sasprandzē viņu dūšīgi ap viduci! Podsem. saspraņģēju, apse̦gluoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. sasprandzē̦tu kumeliņu 33654, 1. saspranguot ve̦zumu Rutzau, N.-Bartau. Refl. sasprangâtiês, saspranguôtiês Saikava, sich fest einschnüren (in ein Korsett z. B.): tad nu sasprangājas kâ mamzelīte! Selsau, Sessw.

Avots: ME III, 742

šļar̃gât Wandsen, beim Fressen das Futter mit der Schnauze aus dem Trog hinausstossen Rinseln n. Etn. I, 91. Refl. -tiês "laistīties": šļargājas kâ piļča pa ūdeni Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 64

smur̃gât, ‡

2) "izniekuot" Seyershof: viņš mani trīs reizes nuo vietas smurgāja ar tuo pļavu, - tagad es vairs neticu. Refl. -tiês: "mazgāties laistuot ūdeni vis˙apkārt": pīlē̦ni pa ūdeni smur̂gājas ² Frauenb.; "darbuoties nemākulīgi, neveikli, ar pūlēm, netīrs kļūdams, darīt kuo neapduomātu, nepiemē̦ruotu vai nevajadzīgu" (mit ur̃ ) Salis: s. ar ēdienu Salis. s. gar kājām ebenda. es vairs neiešu ar baļķiem s. (= mežā baļķus zāģēt) Seyershof.

Avots: EH II, 540

‡ II šņagata PV. "kas šņagājas pa šņagām".

Avots: EH II, 651

šņe̦r̃ga: wer an der Speise mäkelt Lemb., Smilt.; "kas šņe̦rgājas" (mit e̦r̂) PV.; "čīkstulis, raudulis" (mit e̦r̂) PV.; iegādāts tāds š. (= šņerglis 4; gemeint ist ein Ferkel), kas ne˙maz neē̦d (wo?). "starpība starp šņe̦rgu un šņe̦rku ir tāda, ka šņe̦rka ir spītīgs, bet šņe̦rga - vairāk raudulīgs, muļķīgs" PV.

Avots: EH II, 652

‡ šņe̦rgalis,

1) "kas šņe̦rgājas" PV.; ein Schimpfname
N.-Peb.;

2) Plur. šņe̦r̂gaļi Nötk., Nasenrotz.

Avots: EH II, 652

‡ šņe̦rgata PV. "kas šņe̦rgājas".

Avots: EH II, 652

‡ šņe̦r̂ksts PV. "šņe̦rga; kas šņe̦rgājas": tādam šņe̦rkstam jau ne˙viens ēdiens nav pa prātam.

Avots: EH II, 653

šņur̃ga AP., Bauske, Siuxt, comm., ein Ärgerlicher, einer, der mäkelt Fest.: šnurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib, tāds šņurga! Fest. Vgl. ņurga 2.

Avots: ME IV, 98

šņurgât, -ãju,

1) (den Nasenschleim hineinziehend) schnauben
(intr.) (mit ur̃ ) C., Salis;

2) schnüffeln
(mit ur̃ ) Schibbenhof; mäkeln Fest.: sivē̦ni neē̦d, tik šņur̃gā vien Bershof, Schibbenhof;

3) besudeln: šņur̃gāt ēdienu Bauske; beschmutzen; knittern, knillen
N.Schwanb. (mit ùr ² );

4) sich ärgern; weinen
Fest. Refl. -tiês,

1) sich ärgern, mäkeln:
šņurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib Fest.; mäkelnd wühlen im Essen (mit ùr ² ) Bers.;

2) sich besudeln
PS. (mit ur̃ );

3) "Unsinn schwatzen"
Bauske.

Avots: ME IV, 98

staĩgât, -ãju, gehen, wandeln, wandern U.: staigāt pa ceļu. staigāt se̦ntē̦va pē̦dās Stāsts Kriev. 17. augšā staigāt, das Bett verlassen haben (namentl. nach einer Krankheit) U. Sprw.: nāves ceļš visiem jāstaigā . staigāts ceļš, ein betretener Weg. L., U. vējš staigā Kav. staigā laimīgs! als Abschiedsgruss gebraucht. Refl. -tiês, einander besuchen: kaimiņi staigājas Selsau, Saikava; mit andern zusammenkommen Ar. - Subst. staĩgâšana, das Gehen, Wandeln, Wandern: drēbes nuolika tādā vietā, kur nav ne˙kādas staigāšanas (wo nicht gegangen wird) BW. III, 3, S. 862; staĩgãjums, das einmalige, vollendete Gehen, Wandern; das Resultat des Gehens, die Spur: vai (suņi) uzgaja vilka pē̦das, vai puisīša staigājumu? BW. 12653; staĩ-gâtājs, der Gehende, Wandernde; staigātāji, Spottname für Herrnhuter Mag. IV, 2, 148. Zu stêigt.

Avots: ME III, 1038

stīgât,

1): maisus s. (mühsam heben;
mit î ² ) ratuos iekšā Siuxt;

2): kārtīgi izrūdīti kaļķi stîgā kâ biezpiens AP. me̦dus, sīraps stîgā un arī biezpiens - uz pannas ce̦puot - tuop staipīgs, sīksts un stîgā Nötk. nuoburts piens un ziepes stîga ² Salis;

3): gurķi stîga ² Salis; ‡

5) = stîguôt 4 (?): kumeļam stīgām šuvu iemauktiņus; ... izjāju prūšus, leišus stīgādams, kuoklē̦dams BW. 13248, 8 (aus Selg.); "vilkt stīgu" (mit î ) Wessen; ‡

6) "?": guovs stîgā uz vēršuošanuos, arī grūta guovs stîgā AP. ‡ Refl. -tiês PV. "?": guovs stīgājas (= slienājas Lemb., hier mit î ² ).

Avots: EH II, 582

tē̦rgât, -ãju,

1) = tē̦gât, (aus)forschen, (aus)fragen Stürzenhof;

2) tḕ̦rgāt ² Golg. (erschlossen aus hochle. tārgāt, wo der Wurzelvokal aber auch em gemeinle. ā sein konnte), schwatzen.
Refl. -tiês, sich unterhalten, scherzen (mit ẽ̦r) Notk.; bei der Arbeit die Zeit verplappern (mit ê̦r ² ) Schibbenhof: meitas sēž ar vīriešiem kuopā, tẽ̦rgājas, juokuojas Janš. Dzimtene V, 35. kamdēļ mums veiti iaiku kavēt tuos muodinuot un ar tiem tē̦rgāties? Dzimtene ² III, 385. sievu tē̦rgāšanās Bandavā II, 69. In der Bed. 1 wohl durch tē̦gāt beeinflusst; sonst wohl zur Wurzel von tārlāt.

Avots: ME IV, 173

terglis (f. -gle),

1) ein eigensinniger, störrischer, zänkischer Mensch
U., Mag. XIII, 2, 68;

2) einer, der
te̦rgājas 3 (mit er̂ ² ) Schibbenhof; wer ungezogen ist, lärmt Nötk.;

3) ein unbestiindiger Mensch, einer, auf den man sich nicht verlassen kann:
viņš netur vārdu - terglis tāds!

4) "einer, der nichts ordentlich ausrichtet"
(mit er̃) Bauske; "wer die aufgetragene Arbeit nicht ausfiihrt" (mit er̃) N.-Bergfried. In der Bed. 2 wohl durch derglis 3 beeinflusst; in der Bed. 1 von Persson Beitr. 432 zu lat. tergus "harte Rtickenhaut" gestellt.

Avots: ME IV, 166

tuñgâtiês Salis, -ãjuôs, sich drängen, sich ansammeln, anstauen: le̦dus šuodien visu dienu tungājas upē Salis. ļaudis tungājas ebenda. Zu tuñga.

Avots: ME IV, 264

III vànga ² Vīt., comm. "kas vangājas" (s. vangât I): ej nu tu vanga, kuo te vangājies! Vīt.

Avots: ME IV, 471

vãravs Usmaiten n. RKr. XVII, 62, eine Art dunkelbraune Ente mit weissem Fleck auf der Brust, die vārau! vārau! schreit: nuo jūras izskrien divi vāravi Pas. V, 26 (aus Nerft). pārvērties par jūras vāravu Kaudz. M. 325. māsas mazgājas līdzīgas vārāvam skaidrā jūŗas ūdenī Lautb. Luomi 72.

Avots: ME IV, 499

I vir̃gât C., Serbigal, (mit ir̂ ) Ronneb., Smilt., Trik., (mit ìr ² ) Lis., -ãju, raufen, reissen, zupfen Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Golg,, Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Vīt.; reissen, zerreissen, abtragen Sessw.: kuce̦ns virgā grāmatu, papīru, lupatu Golg. virgāt matus, linus Vīt. sīkstu ve̦lē̦nu aruot bij gan, kuo virgāt ders. saknes jāvirgā gruoziem Serben. meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: sukāt izsukāta) BW. 23618 var. kāds sāka virgāt harmōnikas Saul. I, 211. Refl. -tiês, sich, einander beissen, raufen, (scherzweise Lubn., Meiran) zanken Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Grawendahl, Kosenhof, Meselau, Peb., Ogershof, Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., Drosth., Gotthardsberg; albern, lärmen Lubn., Meiran: virgājās kâ suņi Grawendahl. mūsu un viņsē̦tas suņi briesmīgi virgājās Sessw. bē̦rni virgājas Schwanb. zēni sāka matiem virgāties (einander die Haare raufen) Vīt. tad ta tie virgājas! Lis., Nötk. Zur Wurzel u̯er- "aufreissen, ritzen" (bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 286)?

Avots: ME IV, 604, 605

I žā`rga ² "kas žārgājas; dauzuoņa" Golg., Gr. - Buschh.; "wer viel spricht oder schreit" Heidenfeld.

Avots: ME IV, 797

žãrgâtiês Līn., -ãjuôs, klettern Wessen (auch žārguôtiês), Gr. - Buschh., Nerft (žārguôtiês); kletternd sich recken, stricken (mit ā`r ² ) Golg.; ausgelassen sein, Unarten begehen (mit ãr ) Amboten; albern, tollen Ahs., (žārguoties) Gr. - Buschh.; sich unnatürlich biegen, den Kopf nach unten hängen lassen (mit ãr ) Schnehpeln, Stenden; "ķeižāties, rādīt plikas miesas daļas" (mit ãr ) Dunika: kuo tu tur žārgājies pa jumtu? vēl nuokritīsi! Wessen. nebūtu... skuķis žārguojies tur augšā Jauns. uoče grib vēršu:... krīt citām guovīm virsū žārgājas uz tām Janš. Bandavā II, 83. lēcu... un uzgrūduos šūpuļam virsū. "tu te atkal man diez kuo žārguojies!" kristamāte iekliedzās Jauns. meitenes žārgājās ar puikām Ahs. Vgl. zārgâties.

Avots: ME IV, 797

II žàugâtiês ² Golg., -ãjuôs, "bez apduoma kāpt, iet"; die Herde verlassend (ins Getreide) laufen, (über Gräben) springen (von Kühen gesagt): guovis pirmuo dienu ganuos žaugājas (springen einander auf den Rücken) Golg. Zu žauga I.

Avots: ME IV, 790

žļan̂gât Frauenb., lange, langsam und viel trinken (von Menschen und Pferden gesagt). Refl. -tiês Frauenb., = žļankstêt 1: putra žļañgājas drûnesī ² (braucuot).

Avots: ME IV, 815

žmogâtiês "neveikli rīkuoties (?)" Stenden: žmogājas pa mežu.

Avots: ME IV, 822

žmuogs: rāduoties dažādi žmuogi Pas. XIV, 98; "cilvē̦ks, kas žmuogājas" ("dara drusku ļaunprātīgas nerātnĩbas") Borchow (mit ùo ² ).

Avots: EH II, 820

I žņe̦r̃gât Grünw., Schibbenhof, (mit e̦r̂ ) Selsau, (mit è̦r ² ) Golg., Schwanb., refl. žņe̦r̃gâtiês Schibbenhof, (mit e̦r̂ ) Meiran, Selsau, (mit è̦r ² ) Golg., Schwanb., wählerisch sein beim Essen, ohne rechten Appetit essen: cūka ne˙maz lāga neē̦d, tikai žņe̦rgājas Golg.

Avots: ME IV, 825

žvañgât Bauske, (mit àn ² ) Schwanb., = švankât, hin und her schwingen, schwenken: ž. zvana mēli. Refl. -tiês Plm. (mit añ ), Schwanb., pendeln, schwanken: šis cilvē̦ks iet žvàngādamies ^2. sunim žvangulis žvañgājas pakaklē Bauske. juostas gadi žvangājas ebenda.

Avots: ME IV, 841