Paplašinātā meklēšana

‡ àizsar̂glĩdzeklis,* ein Schutzmittel.

Avots: EH I, 47

‡ lìdze ² Oknist, = lĩdz 1c: braukt kam l. pajemt kuo sev l.; = lĩdz 1a: l. ar malām pilns.

Avots: EH I, 746

‡ līdzei, mit (Adv.): kuo mēs ar muļķi vairs jāsim l.? Pas. VII, 225 (aus Durben). Wohl mit -ei aus -ai.

Avots: EH I, 746

lĩdzeklis ,* lĩdzêklis C., das Mittel Kronw.: līdzekļi, ar kuŗiem varē̦tu lipīgas slimības apkaŗuot SDP. VIII, 56.

Avots: ME II, 479, 480

‡ lĩdze̦n Schlehk n. FBR. VII, 52, Rothof n. FBR. VIII, 129, lĩdzen Suhrs n. FBR. VII, 52, = lĩdzi 4?

Avots: EH I, 746

‡ līdzenīca BW. 20707,

1), die Brautführerin
(mit ì ² );

2) eine, die mitgeht
Tdz. 43181.

Avots: EH I, 746

‡ lĩdzenicas Segew. die Hochzeitsgäste vön Seiten des Bräutigams" (?).

Avots: EH I, 746

lĩdzenieks,

1): (ehemals) ein zuverlässiger Mensch, der im Auftrag des Gutsbesitzers eine Branritweinsendung (zum Verkauf) begleitete
Ap.; plur. lĩdzenieki AP. "Hochzeitsgäste"; tagad man ir uotra līdzeniece ("?") ... jaunā (scil.: kundze) bez divām gajējām nevaruot iztikt Ciema spīg. 145.

Avots: EH I, 746

lĩdzeniẽks, lĩdz(i)nieks,

1) einer, der mitgeht, mitfährt, der Brautführer:
brūti veda pāris nuo viņas tuvākiem radiem, vīrietis un sieviete, kuŗus tādēļ pa visu kāzu laiku sauca par līdzinieku un līdzenieci BW. III, 1, 52. [ak tu kuce, līdzeniece! BW. 34433]; der Plur., das Brautgefolge: piebrauca pie baznīcas bez radiem un līdziniekiem Tirsm. līdzenieku māmiņai peles ādas pastaliņas BW. 20463, 5;

2) der Doppelgänger, das Ebenbild:
man nu līdzenieks arī viņai jārāda MWM. V, 494;

3) * der Läufer (im Schachspiel)
Konv. ² 3762.

Avots: ME II, 480

lĩdzeniski SPr., = lĩdzâs.

Avots: ME II, 480

lĩdze̦ns,

1): kārtis līdze̦nas nuodze̦nā lw.;

2): visi cilvē̦ki e̦suot līdze̦ni dieva priekšā A. Sprūdžs Asaru liekņa 41.

Avots: EH I, 746

lĩdze̦ns,

1) gleich, eben:
līdze̦ns plāns, ceļš, lauks. līdze̦ns kâ plāns. vai līdze̦nas (linu) saujas plūcu BW. 28429;

[2) gleich, ähnlich:
satikušies divi līdze̦ni spē̦ki Rositten. tev būs arīdzan viņa ģīmei līdze̦nam tapt Manz. Post. 67. Adv. līdze̦ni "ordentlich" Manz. Lettus].

Avots: ME II, 480

lĩdze̦nums, die Ebene, Fläche: truoksnis tāds, ka viss līdze̦nums atskan Vēr. I, 1395.

Avots: ME II, 480

nelīdze̦nums, das Unebene, Ungliche, Ungleichmässige, die Unebenheit, Ungleichheit, Ungelchmässigkeit: Krõnvalda pārāk ideālais stāvuoklis ir še būtu atdūries uz dzīves nelīdze̦numiem Kundz.

Avots: ME II, 721

palīdze, ‡

2) die Hilfe:
maza p.; palīdzi sniegt Latv. Av. 1876, № 50.

Avots: EH II, 151

palĩdze, palĩdzene, s. palĩgs.

Avots: ME III, 60

palīdze̦ns, ‡

2) ziemlich eben:
palīdze̦nus, paglude̦nus akmiņus Janš. Mežv. ļ. II, 370. ve̦zums apgāzās uz tīri palīdze̦nas vietas Lis.; ‡

3) einigermassen aufgemästet
(mit ĩ) Frauenb.: tāds p. jau ir mans suķītis.

Avots: EH II, 151

[palīdze̦ns L., ähnlich.]

Avots: ME III, 60

palĩglĩdzeklis* od. palĩga l., das Hilfsmittel: mākslīgi palīglīdzekļi Duomas I, 868.

Avots: ME III, 61

‡ pašlīdze Latv. Av. 1876, № 50, die Selbsthilfe.

Avots: EH XIII, 179

pretlĩdzeklis, das Gegenmittel, die Gegenarzenei: ūdeņuos, kur ašķi, ir bailīga peldēšanās, juo viņi labprāt ieē̦das jē̦lās vietās ... . pretlīdzeklis: sāpuošuo vietu apsmērē ar me̦du . . . Etn. II, 163.

Avots: ME III, 389

puslĩdzeklis,* ein halbes Mittel: lai pārgruozījumi būtu lieli, un lai viņi nepaliktu par puslīdzeklīšiem ... B. Vēstn.

Avots: ME III, 430

‡ salīdzes* upuris Dünsb. Od. 100, das Sühneopfer.

Avots: EH XVI, 425

telīdze, eine trächtige Kuh (kurz vor dem Kalben) Gramsden; telidze, eine Kuh kurz vor oder nach dem Kalben Biel. LSpr. I, 298. Vgl. li. telinga kárvė "eine trächtige Kuh".

Avots: ME IV, 160

viênlĩdze̦n, Adv., ebenso, gleich: ve̦rbs vienlīdze̦n labi lietuojams tik˙lab transitīvā kà intransitīvā nozīmē Etn. III, 148.

Avots: ME IV, 661

viênlĩdze̦ns: visi kre̦kli viênlìdze̦ni ² (vom und hinten gleich lang) Sonnaxt. suoļuoja pa dzīves ceļiem mierīgi, vienlīdze̦ni Sudrabkalns V. b. l. ² 63.

Avots: EH II, 796

viênlĩdze̦ns, gleich, gleichmässig: kur,iem saldums vis˙cauri būs vienlīdze̦ns Etn. III, 165. druva kâ paklājs vienlīdze̦na MWM. VIII, 481.

Avots: ME IV, 661

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

àizmirguôt, sich hinbegeben: ceļš ir līdze̦ns, aizmirguosim vēja mātes muodē Duomas II, 138.

Avots: ME I, 40

àizsar̂dzĩba, der Schutz: franči tuo ņēma savā aizsardzībā A. XV, 400; aizsardzības līdzekļi, likumi Tēv.

Avots: ME I, 48

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57

‡ apkrepêt, ringsum rissig werden (perfektiv): ruokas apkrepējušas Trik., Wolm. kuoks apkrepējis (= apaudzis ar nelīdze̦nu mizu) Trik.

Avots: EH I, 94

atbaidu līdzeklis, Abschreckungsmittel Latv. atbaidu spēle Seibolt.

Avots: ME I, 150

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrukām, atbruku brukām Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brukām Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151

atlĩdzinājums, atlĩdzĩba, auch atlīdze J. Kaln., Entschädigung, Vergütung, Kompensation: par meitu bija jāmaksā atlīdzinājums BW. III, 1, 4. viņš nedabū par saviem pūliņiem nekādas atlīdzības Vēr. XIII, 455; atlĩdzinâtãjs, einer, der entschädigt, vergilt, ausgleicht, aequivalent ist.

Avots: ME I, 173

atsê̦du,

1): steil
(?): te būs grūta rakšana, re cik te ir a. ("nuo līdze̦numa pacēlies uzkalniņš, skatuoties nuo līdze̦nama, ir a.") AP.

Avots: EH I, 164

‡ attricinât, schüttelnd losbekommen Vīt.: nelīdze̦nais ceļš var a. piena kannai vāku Golg. ratiem asis nuo plāču attricināja Nautrēni. bucai aizbāžamie ceļā attricināti ebenda. Refl. -tiês,

1) viel geschüttelt werdend herfahren
Vīt.;

2) viel geschüttelt wer dend losgehen (sich loslösen):
piena kannai nelīdze̦najā ceļā var a. vāks Golg., Meselau, Peb., Tirsen u. a.

Avots: EH I, 176

IV bliẽķis,

1): b. ir kuoka gabals, kam viena puse līdze̦na; uotrā pusē iedze̦n šķībi kātu AP.

Avots: EH I, 231

deñderiski iet,

1) taumelnd, tollend, schüttelnd, hüpfend gehen:
viņš iet denderiski, laikam iedzēries. viņš kasa sienu, ka grābeklis denderiski vien iet Etn. II, 129. ēvele pa nelīdze̦ni aptē̦sta kuoka virsu denderiski vien iet Druw.;

2) über Hals und Kopf:
es viņu izsviestu denderiski MWM. VII, 812, RKr. II, 55.

Avots: ME I, 455

dzè̦lzasaiņi od. dzè̦lzasu rati. ein Wagen mit eiserner Achse: pārtiktum ar tiem pašiem dze̦lzasainīšiem A. XII, 527. uz līdze̦na, laba ceļa dze̦lzasaiņi rit vieglāk Vīt. 45.

Avots: ME I, 543

grùoda ² Kreuzb. > ostle. grūda OberKurl. "eine längliche Niederung mit schlammigem Boden" ja kur ir sausa, līdze̦na vieta un tad uz˙reiz sākas ze̦māka, slapja vieta, tad saka: "te sākas gruoda". gargruodas pļavas "pļavas gar gruodu". Vgl. gargruoda und poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen".]

Avots: ME I, 671

III gum̃ba,

1): auch Dunika; "izliekums, nelīdze̦nums" Siuxt: slaucenē iesistas gum̃bas;

2): "eine wellenförmige Erhöhung"
Spiess.

Avots: EH I, 418

ìeber̂zt, einreiben: līdzeklis pret iebe̦rzumiem zirga kaklā Etn. IV, 119.

Avots: ME II, 3

‡ iekalnaîns, konvex: jāvalkā līdze̦nas, nedz ieduobainas, nedz iekalnainas brilles Mekons Zella māj. grām.3 180.

Avots: EH I, 518

ìekšpasaũle ,* die innere Welt: līdzeklis, ar kuo izteikt savu iekšpasauli MWM. XI, 164.

Avots: ME II, 31

irbulaîns,

1) ["uneben":
ja lauks uzarts un pēc tam atstāts atmatā, tad tas nav līdze̦ns, bet irbulains. slikti savē̦rpta, nevienāda dzija ar var būt irbulaina Nötk.;] knotig, mit Knoten versehen [?]: ķuņķains = irbulains, nuo ķuņķuotām, nevienādi vē̦rptām dzijām austs aude̦kls Etn. IV, 99; [

2) ìrbulains ²
Mar., gesprenkelt: i. audums, adījums;

1) ir̃bulains "acains, cirmuļains": i. kartupelis Drobbusch; ir̃buļaina maize Schwarden, Gr. -Autz "maize ar tukšumiem vidū."].

Avots: ME I, 709

izduõmât,

1) ausdenken, ersinnen, erdichten:
niekus, me̦lus, līdzekļus. dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā mana izduomāta BW. 1360, 1. mīļas duomas izduomātas 15458, 3. neizduomājama duoma Vēr. I, 825. visu prātu izduomāt PS.;

3) ergründen, erforschen:
brīnums, kas nav izduomāts GL. Refl. - tiês, hin und her denken, reiflich überlegen: ķēniņš izduomājas vienādi, uotrādi LP. VI, 301. pagruoza galvu, izduomājas V, 325.

Avots: ME I, 730

[izdricelêt Nötk., Bauske, Pampeln, izdricinât Windau "izkratīt, iztramdīt": sietu izdricelē, lai milti labāk cauri birst. ceļš bija nelīdze̦ns, - mani ratuos krietni izdricelēja. saimnieks izdricelē kalpus (= krietni viņus izstrādina).]

Avots: ME I, 729

izgleĩjâtiês, ‡

3) "sich ausgleichen"
AP.: kad zirņus saved nuo tīruma. tad izkure̦na riju un ieseŗ zirnus, lai viņiem tas valgums izlīdze̦nājas, izgleijājas: ‡

9) "sich erholen"
AP.; "izvaļāties" Heniņ.

Avots: EH I, 448

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izlidinât, ‡

2) "?": izvērpsim tik smalkus, līdze̦nus pavedienus, kâ i. izlidināsim un izaudīsim tik plānus un mīkstus aude̦klus, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 240. Refl. -tiês,

1): die Flügel ausschwingen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausschwingen"); ‡

2) hinausflattern
Dunika.

Avots: EH I, 463

izlĩguôt, ‡

2) "?": dažus līdze̦numus viņš lē̦nā gaitā ar savu luosīti izlīguos, dažus kalnus izkapinās Janš. Līgava II, 307; ‡

3) "?": voi ūdins [mani] izlīgava? Tdz. 38169. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge singen:
talkū var izlīgāties Kaltenbr.

Avots: EH I, 463

izraũdzît, tr.,

1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13

[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,

1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;

2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen

Avots: ME I, 789

izveitêt [Bers.], tr., ausbähen: reizām pēc Jāņu dienas gan uzmirdzināja, kas, zināms, bija tik jauns līdzeklis labības izveitēšanai un izsutināšanai DL. Refl. - tiês, sich wiederholt lagern: labība izveldrējās un beidzuot tuomē̦r sacēlās kājās C.]

Avots: ME I, 826

jaûcêklis,

1) die Lockspeise, der Köder
Bers., Lös., Sonn.; par jaucēkli sauc katru līdzekli, ar kuŗu cilvē̦ki kustuoņus pie sevis pieradina; p. p. zaķim izliek ābuoliņu par jaucēkli J. Kaln. Plm.;

2) Lockvogel
L. Zu jaûcêt "gewöhnen".

Avots: ME II, 97

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt ² Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136

kãjminas, kãjmines, kãjmiņas,

1) der von schmutzigen Füssen erzeugte Staub, Schmutz
Druw., [ die Spur Wid.]: teicams pieliekamais līdzeklis bija kājminas iz pasliegsnes BW. I, S. 182;

2) etw., was man mit den Füssen tritt, der Fusswischer; übertr., Gegenstand der Verachtung: stipras ļaužu valuodiņas nuoraus tevi kājminās BW. 9012. vārtuos apkārt citiem par kājminu (der Sing. ungew.) Dok. A.;

[3) kājmine, die Fussohle
Wid.].

Avots: ME II, 189

kalˆnuôtne, das Gebirgsland, eine bergige Gegend: kalnuotnēs līst vairāk nekâ līdze̦numuos LA.

Avots: ME II, 144

‡ kaûsaine ² Dunika, eine gewisse Fibel ("līdze̦na sakta, trešā nuo apakšas").

Avots: EH I, 595

ķàuze ² Lub., ķàuza ² Bers., der Schorf bei Wunden, die Kruste Wid.: nu jau sāk ķauza nuoiet. viņam tāda ķauza uz ruokām - nelīdze̦na, netīra, kr,aupaina āda Bers. A. XVII, 187.

Avots: ME II, 358

‡ klajs (sic!),

1) "?": piedarba k. ap durvīm bija tīri izslaucīts Janš. Mežv. ļ. I, 178; vgl. ‡ klājs;

2) = klaja 1 Druw.: atvērās nepārre̦dzams k. ar zaļām pļavām P. Ērmanis. tur bijis līdzens k. Pas. XIII, 192.

Avots: EH I, 608

‡ klàne ² (li. klõnė "Niederung") Zvirgzdine; = klãns (?): kalnam beidzuoties, sākas līdze̦nums, kuo sauc par klāni.

Avots: EH I, 612

I klans,

1): auch Gramsden; ein Teich, ein Gewässer
Dunika: izdzert visus pasaules klanus; ‡

2) "?" : piesuola (zaļumu svē̦tkiem) ... līdze̦nuo klanu savās pļavās Janš. Dzimtene III ² , 295.

Avots: EH I, 610

klãns (li. klónas "Bleichplatz") Aps., klā`ns <sup>2</sup> [Lubn.], Bers., eine Fläche, Ebene: klāns - liels, plašs, tukšs, ze̦ms līdze̦nums, kas var viegli applūst ar ūdeni Aps., Lasd., Lubn., Mar., Smilt.; klā`ns ² - pļavu un purvu klajums [Warkh.], Bers. aplūkuojām purvu klānus A. XII, 76. apkārtne tuo purvu sauca par klāniem Pēt. Av. [Wohl zu klât "hinbreiten".]

Avots: ME II, 217

I kram̃šķinât [Bauske, N. - Peb.], kram, kram schreien, krächzen, namentl. vom Raben Lös. n. Etn. IV, 97: viss mežs līdze̦ns, viens pats krauklis kramšķina (Rätsel: die Gemeinde, der Prediger) RKr. VII, 656. krauklīt, kuo tu kramšķini? Druva I, 759.

Avots: ME II, 258

‡ IV krecelêt, -ēju,

1) rüttein, schütteln (z. B. beim Fahren auf unebnem Wege)
Salis;

2) langsam, Hindernisse überwindend fahren
Warkl. Refl. -tiês, sich rütteln, schütteln Salis: kratās un krecelējas, kad brauc pa nelīdze̦nu ceļu.

Avots: EH I, 647

kreve [Fest.], krevele, krevelis [PS., Wolm.],

1) geronnenes Blut, Schorf, Borke auf Wunden, die sich beim Verheilen bildende Kruste:
kreve - sakaltušas asinis uz kāda ievainuojuma vai auguoņa Naud. iz ādas ievainuojama izsūcas asinis, kuŗas gaisā sare̦c krevelī B. Vēstn. krevele jau me̦tas, es bildet sich schon Schorf auf der Wunde. [krevelis Prawingen, krevele Stenden, Gr.-Sessau "nelīdze̦nums"];

2) etwas Geronnenes, eine quablige Masse, Kruste:
lai gļuotas nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. slapjums, kuŗš sakalst par krevelēm Konv. ² 766. puņķu, sūdu krevele Nand. miza, kas sastāv nuo trauslas kreves Konv. ^l 916. [krevele U., eine grosse Masse, Menge];

3) krevele [Nötk.], krevelis, Morchel;

4) kreveles, kre̦vuļi, Schleimauswurf, Speichel
Selg. n. Etn. IV, 98. [Zu li. kraũjas, apr. krawian, apoln. kry, aksl. krъvь, la. cruor, ir. crú, ai. kravya-m "Blut", gr. χρέας "Fleisch", li. krùvinas "blutig" av. xrū- "blutiges, rohes Fleisch", u. a., s. Trautmann Wrtb. 142 f. und Ernout Bull. XXIII, 23 ff.]

Avots: ME II, 274, 275

‡ krumesis Mesoten "nelīdze̦nums"; krumeši N.- Peb., = kruveši 1.

Avots: EH I, 659

‡ II kubulis (?) Annenburg "nelīdze̦nums, cinis".

Avots: EH I, 666

‡ I kukums,

1) = kùkums 1 Perkunen;

2) "nelīdze̦nums, grumbulis" AP., Jummardehn;

3) "?": kuoks pārlūza kukumā (in einer Krümmung?).

Avots: EH I, 669

kul˜durêt, Refl. -tiês: rati kuldurējās pa nelīdze̦nu ceļu Schnehpeln.

Avots: EH I, 670

‡ kuldurîgs,

1) "?": pa nelīdze̦najiem, kuldurīgajiem mežu ceļiem Janš. Mežv, ļ. II, 352; zu kul˜durêt;

2) "taumelnd"
Anzen;

3) "wackelig; los; klappernd"
Alschw., Iw.;

4) "unartig, unbändig, zügellos, ausgelassen"
Anuenburg, Meselau, N.-Peb.

Avots: EH I, 670

kunksla,

[1) eine Beule, Blase, ein Geschwür, Auswuchs
Wid.];

2) eine unebene Stelle im Garn
Frauenb.: netaisi tādas kunkslas, līdze̦nāku taisi.

Avots: ME II, 315

kupraîns,

1) verwachsen, höckerig, bucklig:
kupraina mugura; kuprains de̦guns; kuprainie sila virži Balss;

2) nach aussen gebogen, konvex:
sagtes bij līdze̦nas apaļas, kuprainas apaļas A. XX, 376.

Avots: ME II, 319

kur˙pretī, kur˙pretim, kur˙pretīm, wogegen: viens gals nuoasināts, kur˙pretī uotrs gals līdze̦ns Antrop. pusgraudnieki mūsu apgabalā sāk ieviesties, kur˙pretim muižas sāk nuo viņiem atkatīties Etn. III, 135.

Avots: ME II, 325

lãnis,

1) : pa mīkstiem mežu līdze̦numiem un lāņiem; kur ratiem riteņi... grima iekšā Janš. Mežv. ļ. II, 359: lāņi, lāmas un rāvi 360. Zur Etymologie ähnlich auch Vasmer ZfslPh. II, 473.

Avots: EH I, 728

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

lĩdzs [li. lýgus], gleich, eben: nav vairs mana māmulīte, kas tās līdzas līdzinās (Var.: kas līdze̦nas līdzināja) BW. 4602. [viņa kājas bija vaŗam līdzas Glück Offenb. 1, 15. viņš dara manas kājas līdzas ēršķu mātēm II Sam. 22, 34.] Gew. jetzt dafür lĩdze̦ns resp. lĩdzîgs; vgl. lĩdzâs, lĩdzām und lĩdz.

Avots: ME II, 482

liẽkne ["bezgalīgs pļavu plašums pa visu upmales līdze̦numü um Gold.]; s. auch liẽkna.

Avots: ME II, 495

II liẽkns (unter liẽkna): ein sumpfiger Wald; eine sumpfige Stelle, wo Bäume nicht recht gedeihen (mit iê ² ) Dunika; braukuši pa ze̦miem, līdze̦niem liekniem un mīkstām ... līkņām Janš. Mežv. ļ II, 359 (ähnlich Nīca 9); eine grosse Wiese (mit iẽ ) Frauenb.; lìekns "?" Blieden n. FBR. XVI, 95.

Avots: EH I, 753

lìetderîgs, nützlich, nutzbar, zweckmässig: lietderīgs līdzeklis, virziens.

Avots: ME II, 507

II lĩgans,

1) = līdze̦ns, eben, gleichmässig [Siuxt n. U.]: līgana ieleja Kleinb.; lĩgana zeme [Walgalen], Kand. [Ilze rāda uz savām līganām ruokām: vai nav jaukas līkstis? Leijerk. I, 269. atkal atbalss birzē, ilga, līgana 118.] balti kuoki, zaļas lapas, nav līgani nuoauguši BW. 30681, 1;

2) gleich:
nav visiem garša taču līgana Lautb. pirmā svē̦tku dienā ciemnieki devās uz baznīcu līganā rindā A. XV, 190.

Avots: ME II, 483

mañtuôt, tr.,

1) erwerben
U.: maize, kuo ar taisniem sviedriem mantuojis Neik.;

2) erben:
šuo namu viņš mantuoja nuo sava brāļa. Subst. mañtuõjums, das Erbe: līdzekļus..., kuŗus viena paaudze atstāja uotrai kâ dārgu, svē̦tu se̦ntē̦vu mantuojumu Etn. II, 140.

Avots: ME II, 562

mẽnešsḕrdzĩba, die Mondsüchtigkeit: līdzekļi pret mēnešsērdzību RKr. XII, 14.

Avots: ME II, 617

mil˜tene, ein essbarer Pilz Sassm.: miltene - sēne, kas nuo virsus atgādina gaileni, tur+pretī apakša tai ir līdze̦na un kâ ar miltiem nuobē̦rta Kursiten. - Der Pl. mil˜tenes, Mehlbeeren (arbutus uvae ursi) U., [arctostaphylus uvae ursi Dond., Wandsen, Valgāle.]

Avots: ME II, 627, 628

naris (li. narỹs "Knöchel, Gelenk"),

1) die fessel am Pferdefusse
Wain.: naris - zirga piesis, t. i. kāju pakaļpusē pēdējais augstumiņš virspus naga, kas apaudzis pagaŗiem saŗiem Janš. [tādiem zirgiem, kuŗi berzē kājas, narīšu vietā tās aiz˙vien jē̦las Janš. Dzmtene ² I, 71];

2) eine Art Pflanzen:
narītis - maza zālīte sīkām lapiņām un dze̦lte̦nim ziediem ar re̦snu keķainu sakni, kuŗu lietuo kâ līdzekli pret izļiminājumu, piesienuot tuo pie izļiminātās vietas; narīši aug sausās pļavās Nigr. [Wenigstens in der Bed. 1 wohl zu nirt (s. dies und Trautmann Wrtb. 196).]

Avots: ME II, 693

nelikumîgs, nelikumisks, ungesetzlich: nelīdzeņs ceļš, nelīdze̦na pļava. visi meži līdzi auga, virsaunīties nelīdze̦ni BW. 30681. [nelīdza vieta Elger Dict. 274.]

Avots: ME II, 721

nùobliẽtêt, tr.,

1) durchprügeln:
dumjais tuos krietni nuoblietējis LP. VI, 678;

2) mit einem Lehmschlägel fertigschlagen:
kad liek piedarbuos mālu kulus, tad tuos ar blieti nuoblietē līdze̦nus Drosth.

Avots: ME II, 763

nùodze̦nât,

4): n. kārtis līdze̦nas Iw.; ‡

6) n. rudzus, ein undichtes Roggenfeld abmähen
(aus einer Handschrift).

Avots: EH II, 42

nùojauta [Arrasch, C.], die Empfindung, das Gefühl, die Ahnung: iegaumējumi un nuojautas dvēselē bagātīgi sakrājas Kronw. līdzeklis izpētīt reliģiskās nuojautas likumus Pūrs I, 81. bez nuojautas es viņai se̦kuoju Asp. trīc drūmas nuojautas caur dvēseli Vēr. I, 743.

Avots: ME II, 792

‡ nuõkaļņš AP. = nuokaļņi: n. un uz līdze̦numa ... laiž rikšus P. V. Šis ar mani tiesāties? 10.

Avots: EH II, 51

nùotastît,

1): baļķus n. Pas. IX, 102. ar šuo ieruoci (scil.: platcirvi) viegli vēl nuotastīja un nuolīdzināja sijas tik līdze̦nas Janš. Līgava I, 209.

Avots: EH II, 99

nuõvadniẽks, f. -niêce,

1) der Besitzer, (die -in) eines
nuovads, namentlich eines benachbarten nuovads, der Freibauer: nejājiet, nuovadnieki! es neiešu pa nuovadu; kas kait pašas nuovadā, līdze̦nā zemītē? BW. 9710. par nuovadniekiem Vakar-Kurzemē tagad sauc visus brīvniekus: dragūnniekus, ķuoniņciemniekus u. c. RKr. XVI, 143. kur cirti, tēviņ, šūpuļa kārti? skaidrā birzē, novada malā. augs tava meitiņa, būs nuovadniece BW. 1674. nuovadniece man māsiņa, nuojūdz manu kumeliņu; man ruociņas nuosalušas, guobu zemi mēruojuot 28072;

2) ein Arbeiter auf einem angewiesenen Stück Feld
(nuovads 4).

Avots: ME II, 881

‡ paglude̦ns, ziemlich glatt: palīdze̦nus, paglude̦nus akmiņus Janš. Mežv. ļ. II, 370.

Avots: EH II, 133

palĩgs [auch Wolm., Nitau, Schujen, Jürg., Widdrisch, Arrasch, Adiamünde, Wenden, palîgs ² Tr., Dond., Windau, Wandsen, Lautb., Nigr., palîgs Kl., Kreuzb., paligs (wohl mit gekürztem i) Salis, Ruj.], f. palĩdze, palîdzene ² Kand.,

1) der Helfer, die -in, der Gehilfe, Gesell:
ņe̦mat mani pie nešanas palīguos! JU. viņa dzīvuo par palīdzi Latv. re̦dzams tē̦vu valuodas svars un palīdzes luoma pie svešu valuodu iemācīšanās B.Vēstn.;

2) palīgs, die Hilfe:
bij māsiņa palīgam BW. 286. maz mātei palīdziņa nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. palīgā iet, nākt, aicināt, Saukt, zu Hilfe gehen, kommen, bitten, rufen. es tev iešu palīgā BW. 917. dieva palīgs od. dievpalīgs, das Begrüssungswort der Letten; dieva palīgu duot, grüssen, eig. mit dem Begrüssungswort Gottes Hilfe geben: dievs palīdz! devu dieva palīdziņu BW. 28329.

Avots: ME III, 61

pal˜traks, gew. Pl. pal˜traki ein grosser Überrock; Mantel Karls.: paltraks - līdze̦ns biezas pe̦lē̦kas vadmalas mantelis ar lielu apkakli, kas sniedzas līdz pusmugurai, pat līdz juostas vietai; gaŗums līdz puslielu RKr. XVII, 30. uzvelc vēl kādu paltraku, ka nenuosalsti! Matkuln. Aus mnd. paltrock.

Avots: ME III, 63

pãrcìrst, tr., durch-, entzweihauen: ar zuobinu pārcē̦rt ābuolu divās daļās LP. IV, 100. Refl. -tiês,

1) hauend sich überanstrengen;

2) hinüberspringen, hinübergeraten:
valuodā daži vārdi dažkārt pārcē̦rtas pār savām ruobežām B. Vēstn.;

[3) sich entzweihauen:
vērsis... lika pārcirsties sevi... pušu Pas. III, 320.] Subst. pãrcìršana, das Entzweihauen; pãrcìrtẽjs, wer entzweihaut; pãrcìrtums, das Entzweigehauene, die Hiebwunde: labs līdzeklis pret pārcirtumiem ir skābs krējums Etn. N, 2.

Avots: ME III, 152

pašmẽrķis* der Selbstzweck: mâksla nav līdzeklis, bet pašmērķis Vēr. I, 1273.

Avots: ME III, 115

pasmìltaîns, sandhaltig: pasmiltainuos līdze̦numuos Konv. ¹ 212.

Avots: ME III, 103

‡ pàuguorains ² Fest. n. FBR. XVII, 86, = paũguraîns: p. ("nelīdze̦ns") kalns.

Avots: EH XIII, 184

pìegult,

1) anliegen:
kas gludāki pie auguma piegula V. Vilibalda Kas uzvarēs 34. es vilkšu savu sarkanuo jaku, - tā man labāk piegulst Saul. I, 194, dēļi cieti pieguļ barībai Konv. ² 749; piegult kaulam, passen, nach dem Sinn sein: neviena nuo šām trim... lietām nepiegula īsti manām kaulam Ezeriņš Leijerkaste I, 139;

2) sich an-, nebenanlegen:
es piegulu pie tautieša Biel. t. dz. 749;

3) liegend anfüllen; von Liegendem angefüllt sein:
es nevaru viena iet, tautas ceļu pieguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi BW. 13475 var. gulēt iešu, kur gulēšu? visi kakti pieguluši piel.2 25108. Refl. -tiês, sich anlegen: katra dala vaļīgi var... piegulties zemes nelīdze̦numiem Konv. ² 390.

Avots: ME III, 253

pìelĩdzinât,

1) angleichen:
šuo sistēmu var pielīdzināt ciltskuokam Konv. ² 584;

2) ausgleichen, ebnen:
kalnaina, lejaina tautu istabiņa; diedama, lē̦kdama pielīdze̦nāju BW. 24097. pielīdzinā tās grambas, ebne die Gleise (fülle sie aus)! U.;

3) zurechnen, Schuld geben, zuzählen
U.: dievs tuo viņam nepielīdzinās, Gott wird ihm das nicht zurechnen U. pielīdzinā.., tuo ... par īpašumu! Glück Josuus 13, 6.

Avots: ME III, 267

pìespiêdu kārtā, zwangsweise, unbedingt, obligatorisch: dienas Elvīrai aiztecēja piespiedu kārtā darbā un sarunās Poruk II, 26. - piespiedu līdzekļi, Zwangsmittel RA.

Avots: ME III, 294

piķenes,

3): "me̦lns krāsuojamais līdzeklis graudiņu veidā" Erlaa: agrāk p. žīdi vadāja.

Avots: EH XIII, 231

I plaka (urgerm. *flahō "Fläche" bei Fick Wrtb. III4, 250),

1) der Kuhfladen
St.;

2) "līdze̦nums; ieplaka" Lös. n. Etn. IV, 165. Zu plakt.

Avots: ME III, 316

I plĩns (li. plýnas "eben") Sassm., Dunika, glatt, eben: plīns le̦dus LP. I, 164. le̦dus tik plīns, - kâ iet, tâ krīt Sassm. tautiešam plīns plāns, šķiļ uguni staigādams BW. 7476, 3 var. pīlādži un liepas ar plīnu (plānu, līdze̦nu) mizu Pussen. plīni nuoskūts A. VIII, 67. Zu norw. dlal. flein "kahl" u. a. bei Walde Vrgl. Wttb. II, 93.

Avots: ME III, 348

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

pluzeris "nelīdze̦nums": šis dēlis ne˙maz nav gludi nuoē̦velē̦ts, tam vēl virsū pluzeŗi Dond.

Avots: ME III, 360

pretburvĩbas līdzekļi Plüd. Llv. t48, vārdi LP. VII, 689, Mittel, Worte gegen Zauberei.

Avots: ME III, 386

pum̃buļains C., Ruj., pumbuļuots Lettg., pùmburaîns ² Sessw., uneben, knotig Tirs.: aude̦kla virsa ir nelīdze̦na, pumburaina Druw. pumbuļaina dzija; pumbuļuota drebe; pum̃buraina nūja Peb.

Avots: ME III, 409

‡ pusaûga (gen. s.), = pusaûgu: līdze̦nums ar krūmiem un p. birzīm A. Upītis Sm. lapa 120. ve̦cās ... p. priedītes Pirmā nakts 6. Ein durchdekliniertes pusaugi (von Schweinen) wird Dz. Vēstn. 1912, № 260 aus Gr.-Essern mitgeteilt.

Avots: EH II, 330

puspuĩsis, ein jüngerer, unverheirateter Knecht Dond.: pie labi uzvedīga saimnieka dzīvuoja puspuisis LP. VI, 904. priekšpuisim piepalīdzeja puspuisis Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 326.

Avots: ME III, 432

‡ puzaks "drēbēs nesmuks nelīdze̦nums" AP.: uz ple̦ca vēl stāv tāds p. - tas jāizlīdze̦na.

Avots: EH II, 340

‡ ratelains (mit -nis zu lesen?) Dricēni "grumbuļains, nelīdze̦ns lietaskuoks".

Avots: EH II, 355

‡ I rem̃pelis Ramkau "kas ir nelīdze̦ns".

Avots: EH II, 365

rè̦mpuļains ² : r. (mit -em̃-! ) bē̦rzs ("ar nelīdze̦nu, saplaisājušu mizu") Ramkau.

Avots: EH II, 365

I reši, Adv.,

1) = re̦ti Oppek. n. U., Spr., Serbigal, Prl. n. FBR. VI, 114, Mar. n. RKr. XVII, 119 (hier reši "zerstreut, weit voneinander" neben reti "selten"): visai reši jeb ne˙maz nedzird latviski runājam RKr. VIII, 19. kad reši un nelīdze̦ni stāvuot, tad bē̦rnam auguot re̦ti un šķībi zuobi BW. I, S. 174. viens kuoris sadziedas biežāk, uotrs rešāk A. XI, 468 ;

2) reši dziedāt, mit grober, tiefer Stimme singen:
dzied, māsiņa, sīki, sīki! es dziedāšu reši, reši BW. 326. altistes tika sauktas par reši (re̦sni, rupji) dziedātājām A. XX, 470.

Avots: ME III, 514

rùocība,

1): auch (mit uô ² ) Salis; "iespēja kuo veikt, turība" (mit ùo ² ) Kaltenbr.: kam ir r., tam līdzekļu netrūkst Seyershof. "Wohlhabendheit" ME. III, 576 zu verbessern in "Wohlhabenheit".

Avots: EH II, 390

ruînît ² , -u od. -ĩju, -ĩju, tr., mit einem stumpfen Messer schneiden Dond., Wandsen: puišelis ruina maizi ar truluo nazi, tu tik ruinī vien, - ne˙maz negriez līdze̦ni. Mit kurischer i- Epenthese aus rūnît?

Avots: ME III, 556

rungulis U., rùngulis ² Prl., rùnguls ² Kl.,

1) rungulis Laud., ruñguls Salis, Dinsdorf, PS., Trikaten, Smilten, C., ein rundes (ungespaltenes) Holzstück: nuo līdze̦najiem bē̦rza runguļiem tu man varē̦tu nuoplēst tāses LA.;

2) ein fettes Kind U., als Bezeichnung für ein rundes, feistes Lebewesen überhaupt:
puišķē̦niem runguliem [vāri] saskābušus kāpuostiņus BW. 2962. sprunguli, runguli (Var.: sakārņi, cinīši u. a.), šķiŗat ceļu! BW. 1513, 2. sapalam, rungulam, tam pimbeŗa kažuociņš 26044. Ableitung von ruñga.

Avots: ME III, 561, 562

rups (unter rupjš): auch Fest., Kaltenbr., Nerft, Ramkau, Sonnaxt, Warkl.; r. aude̦kls Ramkau. r. diegs, rupa vilna, šķiezna, drēbe, rupa (nelīdze̦na, grumbuļaina) āda Sonnaxt.

Avots: EH II, 385

sagre̦muõjamĩba,* die Verdaubarkeit: barības līdzekļu sagre̦muojamība Konv. ² 750.

Avots: ME II, 629

‡ saguzt PV., = sagumt: viņa saguzusi izskatījās daudz īsāka par blakussē̦dē̦tāju, bet, kad taisni izstiepās, tad bija gaŗāka. Subst. saguzums, das einmalige (vollendete) Sichbücken: die Biegung: viņš nevarēja pa vārtiņiem izlīst bez saguzuma PV. luoks saguzumā ir nelīdze̦ns ders.

Avots: EH XVI, 411

saknapinât, tr., knapp machen, verkleinern, reduzieren: uzturu; izteiksmes līdzekļus Vēr. II, 237.

Avots: ME II, 651

salĩdzinât,

1): s. tīrumā cūku rakumus Warkl. s. nuovītu auklu, kad tā nelīdze̦na Kaltenbr. s izkultu linu sauju AP. s. rudzu kuopiņu ebenda;

2): ausgleichen, vergleichen; sühnen;
baznīcas un tuo patruoni ... atradās nesalīdzināmā naidā Jauns. Kapri 129. asins vaina - nesalīdzināta (ungesühnt) Švābe Vārds 34. "esi mierā ..., ka dabūjis tik daudz suoda" ... "tiesa gan, ... viņam arī vairāk nevē̦lu; e̦smu salīdzināta Blaum. Raksti II ⁵ (1939), S. 80. saulīt ..., salīdzini šuo zemīti: bagātie nabadziņu dzīvu raka zemītē! BW. 31244; ‡

4) begleichen, für Arbeit bezahlen
Seyershof. Refl. -tiês,

1): es jutuos ... salīdzinājies ar visu apkārtni Jauns. Raksti VI, 203.

Avots: EH XVI, 425

sarantît,

1): nuolaida ... egli, sarantīja runguļus Janš. Mežv. ļ. II, 370. līdze̦nākuos (scil.: kuokus) sarantītu negaŗuos runguļuos 410. s. ("sacirst") daudz kuoku Dunika, Rutzau;

2): hauend (kerbend) herstellen (in grosser Menge):
kuokam vis˙apkārt saran̂tīti ² ruobi Dunika.

Avots: EH XVI, 440

‡ sašķielêt "?": devās bēgli gūstīt, izšāva gaisā ...; Sinepītis sašķielēja tik stipri, ka krita līdze̦nā vietā Atpūta № 648, S. 5.

Avots: EH XVI, 454

saslānît,

1): unordentlich zusammenwerfen
Funkenhof;

2): auch (mit â ² ) Degalen. Refl. -tiês,

2): sich betrinken
Broka Latv. val. izteiksmes līdzekļi 44.

Avots: EH XVI, 448

sausna* die Trockensubstanz B. Vēstn., Wid.: visi barības līdzekļi sastāv nuo sausnas un ūdens daļām Mazvērsrtis Luopkuopība III, 7. izēdinātas barības sausna Konv ² 2060.

Avots: ME III, 776

siekstaîns, voll Lagerholz, umgefallener Bäume: viss akmiņains, siekstains un nelīdze̦ns MWM. IX, 904.

Avots: ME III, 858

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

‡ *šķe̦r̃bains, erschlossen aus šķe̦r̃be̦ns Seyershof, "skabargains, nelīdze̦ns, ass": ar vēju lūzis kuoks ir š.

Avots: EH II, 631

I šķìebt Arrasch, Jürg., Nötk., (mit ìe ² ) Bers., Gr. - Buschh., Golg., Kl., Kr., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., (mit iê) Ermes, Schujen, Wolmarshof, N. - Wohlfahrt, (mit iê ² ) Bauske, Bershof, Bl., Dond., Dunika, Gramsden, Grünw., Salis, MSiI., Siuxt, Schibbenhof, Stenden, šķiebju, šķiebu, schief neigen, kippen U., Drobbusch, Druw., Festen, Lös., Prl., Meselau, Oppek., Schwanb., Sessw., Stomersee, Odsen, Wessen, schief machen Mar.; (das Gesicht) verziehen Adsel, Schibbenhof, Wolmarshof: es šķiebu trauku pie zemes Gr. - Buschh. šķieb ķipi slīpāk, lai piens labāk līst kāstuvē! Fest. šķiebtas lūpas BW. 23302. acis šķieba Zuobgal. kal. v. J. 1904, S. 80. viņš šķiebj kājas uz āru, un tādēļ viņam nuošķiebjas papēži Üxküll. nelīdze̦ns ceļš šķiebj zābakus Blumenhof; schief zuschneiden: šķiêbti ² lindraki, ein Rock, der unten breiter ist als oben Siuxt, Stenden. Refl. -tiês,

1) schief werden; sich ausbeugen, aus der geraden Lage hinaustreten (von Wänden
z. B.), ausweichen U.: zābaka papēdis šķiebjas Saikava. ve̦zums šķiebjas uz grāvja pusi Aahof u. a. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. nams jau sāce šķieblies St. pakši šķiebjas A. XI, 125. (krūze) it kâ pate jau šķiebjas pretī dzē̦rāja lūpām Austriņš M. Z. 81. mute škiebās uz irōnisku smaidu MWM. X, 271. (fig.) tam, rasi, prātiņš šķiebies! VI, 490. ceļš šuo ziemu ne˙maz nešķiebās, der Weg ist diesen Winter garnicht abgegangen Livl. n. Mag. IV, 2, 142;

2) sich verrechnen
Spr. Falls ìe älter ist als iê (vgl. šķìbs), könnte iê aus dem Reimwort viêbt bezogen sein. Doch wohl zu šķībs und (trotz šķuobît) mit ie aus ei; li. skiêbti "auftrennen" gehört wohl eher zu šķibit I (s. dies).

Avots: ME IV, 50, 51

II skrajš Dond., Selg., Wandsen, Stend., Saikava, Gr.-Buschhof, Kreuzb., Wid., Degunen, undicht (vom Walde; auch vom Getreide, Haar, Gewebe Degunen): caur tuo skraju priežu mežu BW. 18718; 31014, 1 var. mežs stipri skrajš Janš. Dzimtene IV, 44. šai mežā skraji kuoki Dond. mati iznīkuši - tik skraji, it kâ izstādīti A. XI, 152. mākuoņi skrajie vai biezie Dünsb. skrajās lupatās nuoslēpās saules stari Teodors. skraji nuosē̦ta labība Bers. skraji sē̦ts, undicht gesäet; skraja liesma, eine weit ausgebreitete Flamme Mag. IV, 2, 164. skrajs mežs "līdze̦ns, izcirsts mežs" Warkl. - Subst. skrajums, eine undicht mit Bäumen bewachsene Gegend Wandsen. Anscheinend zu li. skrìjos "der von Bast gefertigte Rand oder die Einfassung eines Siebes" und la. screa "Auswurf" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 584); vgl. auch Persson Beitr. 725.

Avots: ME II, 885, 886

‡ II skur̂bulis ² Iw. "?": ja kuoks nav gluds, bet ir nuoplūksnājis, tad šīs plūksnas sauc par skurbuļiem. guovij ir uz kuņģa virsū tādi skurbuļi ("nelīdzenumi"); tie jāiebāž karstā ūdenī, - tad tie nuoiet.

Avots: EH II, 516

slūpe,

1) slūpe Grob., eine einer grossen Schaufel ähnliche, von Pferden gezogene Vorrichtung zum Führen von Erde
(slũpe Nikrazen), Ebnen von Hümpeln oder Anführen von Heu zur Scheune Tadaiken: ar slūpi atdze̦n nuo grāvmalām izraktuo zemi Grob.;

2) plur. slũpes Wandsen, zwei durch Querhölzer mit einander verbundene, mit den Wurzeln ausgegrabene Pfähle zum Führen von Steinen, wobei die hakenartigen Wurzelenden auf die Vorderachse gelegt werden;

3) *slūpe od. *slūpis "?": smaguos priekšme̦tus vieglāk uzšļūcināt pa līdze̦nu jeb slīpu nekâ pa nelīdze̦nu un stāvu slūpi Antrop. II, 18.

Avots: ME III, 943

suôlis (li. *šuolỹs, wovon instr. pl. šuoliaĩs "im gestreckten Galopp"; bei Būga LM. IV, 432 šúolis "Sprung"),

1) suola Manz. Lettus, der Schritt:
suoļus mest, spert, schreiten U. pame̦t pa svētdienas rītu garāku suoli A. XX, 721. sper, māršiņ, garus suoļus!... ja tu īsus (suoļus) strikškināsi,... BW. 22321. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. kal. v. J. 1893, S. 61. slaidu suoli laist (beim Tanzen) A. v. J. 1899, S. 361. viegli suoļi Biel. 1917. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos BW. 11711. pēc stingru suoļu mērījumiem Aus. I, 105. velti suoļus mērīt (einen vergeblichen Gang machen) Blaum. Skala ug. 60. iet suoļus skaitīdams (geht langsam) RKr. VI, sak. v. 765. iet suoļuos (schrittweise) A. v. J. 1893, S. 7 oder suoļiem, (Dunika) suoļis. braukt suolī (schrittweise) A. Brig. ik suoļu pabrauc, ik... LP. IV, 7. sācis palikt suoļuos (Schritt gehen) VII, 976. tikkuo suoli pa suolim (schrittweise) spēj kāpt Siliņš 58. neatkāpties ne suoļa LP. I, 146. nuo katla ne pa suoli neatstājies Krilova pas. 38. starpība tuop suoli pa suoli (mit jedem Schritt) lielāka SDP. VI, 29. suņi suoli pa suoli pakaļ mediniekam LP. VI, 285. tas tur izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 1411, uotra suolis viegls, bet nelīdze̦ns Br. sak. v. 118l. kāds zirgs, tādi suoļi Saikava. gaiļa suolis, Hahnentritt Lopkopība II, 56, Konv. ¹ 494, krusta suoļi ("?") Br. 41;

2) ein Gang zur Verrichtung der laufenden Arbeiten und Obliegenheiten, die alltägliche Mühewaltung, Arbeit:
e̦smu suoļus metis un kuopis U., ich habe keine Mūhe gespart. apkuopi tik labi sē̦tas suoli! LP. III, 93. lai sē̦tas suoli juo drīzi padarītu Latv. Av. 1898, No 2 pielik. par sētas un nama apkuopšanu A. v. J. 1896, S. 331. jāapte̦k... visi sē̦tas suoļi LP. IV, 146. nespēju izmest mājas suoli Apsk. v. J. 1903, S. 210. vakara suoli... aptecējusi Sarķis MWM. vakara suoli kuopt A. XII, 440. rīta suoli apkuopusi Mērn. laiki 71. ej nu tu... savā suolī! A. XX, 410. ikreiz, kad tu... duodies izšķiruošā suolī, vai arī nuo tā neizšķīries atgriezies Daugava I, 442. nav suolīša gājējina BW. 3083. jauniete rīkuojas pa suoli Kārstenis. rīkuojās... saimniecības suolī A. 1896, S. 336. izgāja... paraudzīt saimniecības suolī A. X, 733. kuopa savu saimnieces suoli Mērn. laiki 50. Zu ai. š̍ālūra-ḥ "Frosch", š̍alabhá-ḥ "Heuschrecke", resp. zu mhd. schel "springend", ahd. scelo "ScheIIhengst", oder aber zu got. skēwjan "gehen", s. Watde Vrgl. Wrtb. II, 600, sowie Petersson AfsIPh. XXXVI, 147 und Ar. und arm. Stud. 84.

Avots: ME III, 1137

staknît, -ĩju,

1) stossen; stopfen
Nerft;

2) "stehen bleiben":
zirdziņš var tikkuo demīt pa līdze̦numu, bet pretkaļņš braucuot vie˙nādi bij jāstaknī Vīt. 77;

3) schwerfällig, aber eilig gehen
C. Refl. -tiês,

1) ringen, kämpfen
C.;

2) sich auf die Beine stellen, sich erheben, aufstehen (von Rekonvaleszenten)
Nitau;

3) stehen bleiben
Bers. In der Bed. 2 zu li. stokà "Mangel" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 611)? In der Bed. 1 (wenn eigentlich: fest machen) nebst staks I zu stakans II?

Avots: ME III, 1041

‡ strepains, = trepains: strepan[i] (= nelīdze̦ni nuopļauti) rugāji Wainsel.

Avots: EH II, 586

strīkala sers., strikalts ² Golg., Lis., strīkulda C., strikulis Jürg., strīkulis U., ^{strikuls 2} Sessw., strīkul˜ts Behnen, strīkults L., Erlaa, N. - Bergfried, strikubls Burtn., strikuols ² Sessw., Lub., strīkuols U., das Streichholz fürs Getreidemass: kruodzinieks drīzi atnāca ar mē̦ru, strīkultu un garnicu De̦glavs Ve̦cais pilskungs 59. ar magaziņas strīkultu tuo izdauzīja Kaudz. Izjurieši 21. druvas kļuva līdze̦ni vienādas kâ ar strīkuolu nuovilkts labības pūrs Druva II, 276. Aus mnd. strîkhoit.

Avots: ME IV, 1091

strupjš PS., Schujen, Widdrisch, Salis, L., strups BL, U., Schwanb., Golg., Kl., Bauske, Sessau, Siuxt, Bershof, Wandsen, Selg., Dond., Dunika, Wessen, Ermes, Adv. strupji, strupi U.,

1) kurz abgestutzt
U.; kurz: nuoskanēja... sitiens uz izkapts, un linu sauja kluva strupa Druva I, 1209. strupu lindraciņu BW. 29132, 1. strupja pipelīte 34721, strupie burkāni, Karotten Peņģ. Sakņu dārzs 33. kad par ļaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. I, 54;

2) fig., kurz angebunden
U., einsilbig; barsch: strupji atteikt Kaudz. M. 113. ķēniņš nuosaka īsi un strupi LP. IV, 64. jālietuo briesmīgi strupi līdzekļi, kas viņu ķer līdz īkstim De̦glavs Rīga II, 1, 241. - Subst. strupjums, strupums U., Dr.,

1) das Gestutztsein
U., die Kürze;

2) das Kurzangebundensein
U., die Einsilbigkeit Dr.: strupums valuodā Dr. Dies stru-p- (wozu vielleicht - wenn mit b aus ide. p - nl. dial. strobbe "Stumpf, Strunk", sowie mnd. strûf "rauh; kurz angebunden" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 635 und Persson Beitr. 446) neben stru-b- (in strube u. a.) und stru-k- (in strucis u. a.).

Avots: ME IV, 1095, 1096

‡ III sunīši Frauenb. "salmu jumtu jumjuot pažuobelē liekami mazi, sasieti gaŗsalmu kūlīši, kam ar izkapti re̦sgaļi nuogriezti līdze̦ni".

Avots: EH II, 603

traks (li. trãkas "toll" KZ. LII, 285), unbändig, unverständig U.; toll, wahnsinnig (eig. und fig.): Sprw. trakam traks paduoms RKr. V1, 908. traks jau meža skrien 910. traks traku darbu dara Br, sak. v. 1271. traks slimu dze̦na JK. II, 609. traks suns, ein toller Hund. spārdas kā traks Aus. I, 40. brālis meklē traks palikdams LP. V, 113. trakas driģenītes BW. 19206, 4 var. alus palika siltuma traks, izspēra spundus griestuos LP. VI, 369. vai traks? bist du bei Verstande? ist's moglich? U. traka lieta! da gibt's Unsinn, Unverstand, das ist eine verrückte Geschichte (aus der man nicht recht klug werden kann) U. un kas tas trakakais (was das Schlimmste dabei ist): katrai masai šķērpele pierē LP. III, 85. traks uz kuo,

a) versessen auf etwas:
tas bija briesmīgi traks uz naudu LP. VII, 1204. nuokristītuo bē̦rnu . . . pa baznīcas ielu ne̦suot puisē̦nam jagrìež kājas uz vīriešu pusi, lai nee̦suot traks uz meitam BW. I, S. 180;

b) wütend:
ve̦lns tīri traks uz ķēvi LP. I, 90. viņam vajaga būt par traku gudram cilvē̦kam (er muss ein sehr, wahnsinnig kluger Mensch sein) MWM. X, 489. - trakajā, adverbial gebraucht, sehr: tur trakaja karsts Saikava. saimi trakaja kaldināja Lubn. - ne traks, als Verstärkung der Negation gebraucht: aiz kauna Skaldītajs neteic ne traks (sagt überhaupt nichts) LP. IV, 16. alus nerūdzis ne traks VI, 14. baltiņš neve̦lk ne traks 380. ķēve . . . neve̦lk ne traka 501. - Subst. trakums, das Tollsein, die Tollheit, der Unsinn, die Unbedachtsamkeit U.: trakuma sē̦rga (slimība LP. VII, 355), die Tollwut (rabies) Preip. 27, 153. dzē̦ruma trakums, delirium tremens Konv. 80. trakumam ļuoti labs līdzeklis ir vīdrēkšņi Etn. IV, 106. - ve̦lni dejuši ar meitam neapduomīgā trakumā LP. III, 50. Nach Fick Wrtb. 14, 447 und Prellwitz Wrtb .2 63 zu gr. ἀτρεχής "bestimmt, genau" ("unumwunden" ?). Falls traks ursprünglich etwa "verdreht" bedeutete, weiterhin zu li. trakniaĩ "Krummstroh", trakà "Bergabhang" (nach Büga Aist. Stud. 161) und (?) ahd. drāhsil "Drechsler" und mir. trochal "Schleuder" (vgl. dazu Walde Wrtb. ² 785).

Avots: ME IV, 219

tripinât,

1) = kratît, tricinât, schütteln, erschüttern: braucuot pa cietu, nelīdze̦nu ceļu stipri tripina Lös. vakar mani braucuot stipri tripināja Meselau. pa sasalušu zemi: braucuot vāģi tripina vienā tripināšanā Vīt.;

2) "?": bij savādi redzēt, kâ viņš tripināja (trippelte?)
pa celīti šurp ar savu lieluo kuli ple̦cuos Domas III, 595.

Avots: ME IV, 238

uzķer̂t,

2): viņš ilgi meklē drāniņu, bet nevar u. (finden)
Strasden;

3): viens līdzeklis bij, bet tuo es nevaru u. (ich komme nicht darauf)
Salis.

Avots: EH II, 727

uzšļũcinât, (hin)aufgleiten machen: smaguos priekšme̦tus vieglāk uzšļūcināt pa līdze̦nu jeb slīpu nekâ pa nelīdze̦nu un stāvu slūpi Antrop. II, 18.

Avots: ME IV, 389

valˆstît Wolm. u. a., val˜stît Salis, -u, -ĩju, freqn. zu velt, (viel, stark) wälzen, hin- und herwälzen L.: ceļat .., manu pūru, ceļat viegli, nevalstāt! BW.16679, 10. bluķi valstīt pa zemi Dond. viņam zuobu nav, tāpēc viņš tuo kumuosu tik ilgi mutē valsta Kronw. zem kājām... viņu valstīt A. XX, 258. valstīt uz vienu un uotru pusi Dunika. acis valstît Frauenb. Refl. -tiês,

1) sich wälzen
St., U.; sich an esinem Ort müssig und träge bewegen: muca valstās U., die Tonne wackelt U. pa grīdas virsu valstās visādas lietas Mar. n. RKr. XV, 142. sniegi valstās, der Schnee ballt sich U. karīte pa nelīdze̦nu ceļu lē̦nām uz priekšu valstījās Neik. 11. Indriķis pakrita un valstījās savās asinīs Mācītāja meita 94. ilgi vēl gultā valstuos bez miega A. v. J. 1898, S. 17. vai A. jau uz zirgiem aizgāja? - kas tuo duod! vēl jau te˙pat valstās pa māju Kronw.;

2) = balstîtiês 1, sich (mit den Ellenbogen auf etw.) stützen N.-Bartau.

Avots: ME IV, 459

vīdrieksne, vīdrēksne, vīdrīksne, vīdrikste U., vīderksne, Plur. vĩdriêksi ² Wain., vìdriêkši ² Linden, vìdrêkšņi ² Kaltenbrunn, vīdrikšņi Wid., Marienhausen, vīdrikšņas, vĩdriži Ladenhof n. FBR. XI, 72, Widdrisch, vĩdir̂kšņi ² Gramsden, vīdirkšņi U., gen. pl. demin. vīdreksnīšu BW. 32714, = vīgrieze U.; vīdriekši RKr. II, 78; Mežos un ārēs II, 39, Wassermerk (sium latifolium L.); vīdriekšņi, Mittwurz, Mägdekraut Für. I: šuogad pilnā pļava vīdriekšiem Linden. trakumam... labs līdzeklis ìr vīdrēkšņi Etn. IV, 106. vīdrēksnīšu (vīdreksnīšu 33011) krūmiņā BW. 32976, 2. nuorāvuos vīdrieksnīti (Var.: vīreksnīti, vīrekstiņu, vīrakstiņu) 21871 4 var. nuoķēruos vīdrīksne 21871, 3. kuŗa pirmā Jāņu zâle? bundurjānis, vīdrēksnītes ... 32393, 7. vīderksnīti, papardīti 32393, 1. lācis... auzas ēda vīdrikšņās (Var.: vidrikstēs) stāvē̦dams 2290, 2. Zu li. vendrýkštis "spiraea", s. Būga KSn. 1, 301. Da man daneben eln gleichbed. le. vīgrieze, li. vengrýkštis (bei Būga I. c. 300) hat, so dürfte das d in le. vīdrēk-, li. vendrīk- aus g (vor k ) dissimiliert sein.

Avots: ME IV, 635

viênâdi,

1): raun linus viênādāk (= līdze̦nāk), lai visas puoļas ir kuopā! AP. sabikstīt pagales, lai krāsns viênādāk izkuŗas PV.;

3): mēs jau ar viê˙nâdi ² (immer, in jedem Fall)
kādu sūtīsim Orellen. v. (mit Betonung der 1. Silbe) māte raušus nece̦p Zögenhof.

Avots: EH II, 795

viga,

1) die Niederung zwischen Dünen (die auch morastig sein kann)
Biel. n. U., Anzen, Dond.; eine grasige Niederung Kawall n. U.; eine mit Fichten od. kleinen Kiefern bestandene Schlucht N.-Bartau: viga līdze̦na un ar garu zâli Dond. - vigas zâle, das Gras, welches in einer viga wächst Dond. - Vgl. den Namen einer Uferwiese Viga in Salis;

2) Teichgras
L.; Riedgras Dond.: viga aug valkuos Dond. n. RKr. XVII, 63;

3) vadmalas viga N.-Bartau "aude̦kla rieva". viga 2 scheint auf vigas zâle zu beruhen. Und viga 1 und 3 deuten auf eine Urbedeutung Einbiegung", weshalb liv. viga "Sumpfland, feuchte Niederung" wohl aus le. viga I (und nicht umgekehrt) entlehnt ist. Somit wohl (s. Petersson Heterokl. 242) zu sloven. véga "Schiefe", vè̦gati "schwanken", an. vīk "kleine Bucht", norw. vik "Biegung", an. veikja "biegen", ai. vēga-ḥ "Zittern" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. I, 234 f.).

Avots: ME IV, 582

viļņîgs, = viļņaîns: viļņīguo sniega līdze̦numu Kaln. Ozolk. m. 78.

Avots: ME IV, 598

visgudrēm LKVv., Wid., visgudram, Adv., = izgudrēm (s. izgudras): visgudrēm (Var. visgudram, izgudrām) dē̦lu māte aicin[a] mani linu plūkt, vai līdze̦nas saujas plūkšu BW. 28429 var.

Avots: ME IV, 623

vis˙nuotaļ, vis˙nuotuļ, vis˙nuotuļi. Adv., überhaupt; durchaus, ganz und gar, gänzlich; immer, überall; "samt" Brasche: tie ir vis˙nuotuļ nelietība Glück Jesaias 41, 29. es gribu tev vis˙nuotuļ maksāt (ich will dir alles bezahlen) Matth. 18, 26. tas ... vis˙nuotaļ savērpjams LP. VI, 811. pavēle vis˙nuotaļ izpildamā 1032. kur šis vis˙nuotaļ bailes būšuot atrast VII, 203. vis˙nuotaļ nabagi bijuši mieluojami 314. tas vis˙nuotaļ bij vajadzīgs Poruk V, 197, tas jau ir, pēc kā es vis˙nuataļ meklēju A. XI, 570. vai Jupis latviešiem vis˙nuotuļ bijis Deglavs Rīga II, I, 276. līdze̦ns lauks vis˙nuotuļi Rainis Gō"tes dzeja 48. tautas dzeja vis˙nuotaļ un leišu un latviešu it sevišķi RKr. X, 14.

Avots: ME IV, 624

vispusîgs,* vielseitig: izlietuo vis˙plašākuos un vispusīgākuos līdzekļus Konv. 83.

Avots: ME IV, 625

zâliens, = zâlaine, ein Grasplatz Wid.: nuo kura zāliena... sē̦ku pļaus? Jēkabsonu K. pa līdze̦ni cirptiem zālieniem pastaigājās Domas III, 1156.

Avots: ME IV, 698

že̦puraîns, ästig Erlaa, Horstenhof, Lems., Nötk., Wesselshof; knorrig Ramdam: že̦purains bē̦rzs Ramdam. ar nelīdze̦nu, punainu, že̦purainu mizu ebenda. že̦mie, že̦purainie kārkli Vārds v. J. 1913, S. 50.

Avots: ME IV, 804

znḕ̦rba ² (unter znā`rba ² ): "die Flechte (ēde)" Marienhausen: êde ir līdze̦na, bet z. ir kâ paaugstinājums virs ādas.

Avots: EH II, 812

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758