Paplašinātā meklēšana

‡ klir̃ba Lems. "ein lärmender, ausgelassener Backfisch".

Avots: EH I, 619

[klir̃klis Rutzau "pusizrāmīts luops".]

Avots: ME II, 229

klir̃kš(ķ)êt, [klirkstêt Wid.], - u, - ẽju, intr., klirren: luogi klirkšķ Kand.

Avots: ME II, 230

klir̃kš(ķ)êt, [klirkstêt Wid.], - u, - ẽju, intr., klirren: luogi klirkšķ Kand.

Avots: ME II, 230

klirkšķis, ein lauter Schrei Salis.

Avots: ME II, 230

lir! Interj., klirr! glāzītēs skandinādami liŗ liŗ lir! BW. 2221.

Avots: ME II, 475

‡ lir̂ģêtiês ² , -ējuos Lems., sich unterhalten, scherzen, lachen, rasen.

Avots: EH I, 744

‡ lir̂kšêt ² , -u Lems., verstohlen lachen: meitas lirkš pa kaktu ar puišiem.

Avots: EH I, 744

lir̂kšķêt, schwatzen, faseln Drosth.

Avots: ME II, 475

lirkšķîgs, schatzhaft: tam jau tā mēle bijusi tāda gaŗa un lirkšķīga JU., Allend.; lirkšķīgs suns, ein Hund, der immer bellt Allend.

Avots: ME II, 475

plirkš! Interj. zur Bezeichnung des Lautes, der beim Reissen entsteht: zila mana ce̦purīte - pārplīst pušu - plirkš Etn. II, 12.

Avots: ME III, 346

plir̃kšêt Karls., -u, -ẽju,

1) auch freqn. plirkšinât, vom Schall, den ein Reiben an Rädern od. Ungeschmierte Räder selbst verursachen
U.;

2) plir̂kšêt C., schwatzen, plappern
Wid.

Avots: ME III, 346

plir̃kšis Karls., plirkšķis,

1) ein Schwätzer
Wid. (plirkšis): tas plirkšls jau netur mutes Upīte Medn. laiki;

2) eine Schnarre, die zum Verscheuchen von Vögeln dient
Freiziņ.

Avots: ME III, 346

plir̃stiķis, leichtes, leicht reissendes (intr.) Zeug Wolmarshof.

Avots: ME III, 346

slirbât, tr., schlürfen Wid. Zu norw. slurpe "schlürfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 716).

Avots: ME III, 933

slirbu, s. slarbu.

Avots: ME III, 933

šlirêt, s. šļirêt.

Avots: ME IV, 59

šlir̂ka ² Dond. n. RKr. XVII, 56, = aukstais putns, čirkšķis, Buchfink: kad šlirka brē̦c šlirks, šlirks, tad būs slikts laiks.

Avots: ME IV, 59

‡ slir̃kšêt Salis, ein Schallverbum: grābeķis tâ ve̦lkas, ka slirkš vien.

Avots: EH II, 526

‡ slir̃kšinât Seyershof, ein gewisses Geräusch erzeugen lassen: bē̦rns slirkšina vāģu ratiņus pa kambari.

Avots: EH II, 526

slirkt! in der Verbind. mit slorkt! Interjektion zur Bezeichnung des Lautes, der beim Entzweireissen von etwas entsteht: pārplēsu priekšautu slirkt, slorkt pušu Dond.

Avots: ME III, 933

tlir! Interjektion: tlir! skrapš! durvis pavērās MWM. XI, 189.

Avots: ME IV, 216

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50

‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55

àizžvakstêtiês, anfangen zu klirren: ķēdītes aizžvakstējušās LP. VI, 936.

Avots: ME I, 62

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb ² 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III ⁴ 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68

braikšķêt, braikšêt, braišķêt Schwaneb., - u, - ēju, intr., krachen, klirren: zars braikšķē̦dams pārlūza Dok. A. visas rūtis braikšķēja Degl. le̦dus plīsdams braikš Plūd.

Avots: ME I, 322

čalkstêt, -u, -ēju, klirren: luoga rūšu šķe̦rbuļi čalkstē̦dami nuobira pie mācītāja kājām Kaln. Uo. 86.

Avots: ME I, 402

činčêt, -ēju, intr., klirren, klingen: činčēja pieši nuole̦cuot BW. 12274.

Avots: ME I, 413

čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,

1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;

2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;

3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;

4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.

Avots: ME I, 413

čiñkstinât, klingen od. klirren machen: č. sīku naudu kabatā Degl.

Avots: ME I, 413

čipstêt, -u, -ēju, intr.,

1) gackern, piepen:
vistas ar gaiļiem čipstēja MWM. X, 302;

2) [in Fest. auch čipêt] klingen, klirren:
tev kabatā vairs ne˙maz nečipst, du hast keine klingende Münze mehr in der Tasche. vai čipst arī vēl? hast du noch Geld Kand., Tals., Grünh. [Vgl. cipstêt.]

Avots: ME I, 414

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. ^2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415

dripêt, -u, -ẽju, [beben]; dröhnen, klirren: dzirnavās visa grīda drip Tirs. nuo pē̦rkuoņa luogu rūtis drip J. Kaln. vilcienam pāri ejuot, tilts drip Plm.

Avots: ME I, 499

I dripinât, [beben machen Fest.; dröhnen oder klirren machen]: pats (sisenis) sev spārnu bungas stilbiem dripina.

Avots: ME I, 499

dzê̦rãjs, dzêrẽjs, der Trunkenbold, Säufer, oft mit dem Zusatz kruogu, brandvīna dzē̦rājs, asaru dzē̦rājs, der Tyrann, Bluthund, der böse Freier: atjāj tautu rudacītis, mans asaru dzē̦rājiņš od. dzērējiņš BW. 14406, 9825. dzērējs nevar taisni pa ceļu iet, nedz laimīgi braukt. dzē̦rājs ir ve̦lna kalps, kruodzinieks ve̦lna kalpa kalps. dzē̦rāju trakums. delirium tremens.

Avots: ME I, 548

džindž! Interjektion zur Bezeichnung eines klirrenden Lautes: zārks ar naudu džidž! džindž! nuogrimst zemes dziļumā Plūd. Llv. 212.

Avots: ME I, 564

džindžeklis, etwas Klirrendes, Tönendes: sunim piesien pie astes tukšu bundžu vai citu kādu džindžekli U. b. 109, 20.

Avots: ME I, 564

džindzẽt, tönen, klirren: kāzenieki brauca..., ka džindzēja vien Mācītāja meita 77.

Avots: ME I, 564

džingât Wid., džinguôt, klirren: puodziņas džinguo D. 116, 70.

Avots: ME I, 564

džinks! Interjektion zur Bezeichnung einnes summenden, klirrenden Lautes: uodas džinkst! zaķim gar purnu gaŗām Plūd. Llv. 212. gre̦dze̦ns džinks! plikā zuobina galā LP. V, 237.

Avots: ME I, 564

džiñkstêt,

1): auch (z. B. von der Kugel) Dunika, Grünw., Salisb.; džinkst (klirren)
trauki Siuxt; ‡

2) mit jammernder Stmme bitten
(mit iñ) Siuxt: nāk un džinkst apkārt, - kâ tad lai neduod! nebij miera nuo viņa ne tē̦vam, ne matei. neapnicis tas džinkstē̦ja ausīs (lag mit Bitten in den Ohren?), kamē̦r... A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.

Avots: EH I, 366

ìekļirkstêtiês, erklirren: glāzes iekļirkstējās Vēr. II, 69.

Avots: ME II, 28

ìešķindêtiês, erklingen, erklirren: uz ielas iešķindējās zvārgulis Vēr. I, 1027. dzirdēja traukus iešķindamies Saul.

Avots: ME II, 76

ìežvadzêt, gew. das Refl. - tiês, [ìežvakstêtiês Bers.], erklingen, erklirren: viņa izkapts dre̦bē̦dama iežvadz Latv.

Avots: ME II, 94

[ìezvadzêtiês, erklirren: nauda iezvadzējās kabatā Arrasch.]

Avots: ME II, 92

ìežvikstêtiês, intr.,

[1) aufsäuseln]:
lē̦ni iežvikstas smilga Apsk. 190, 262;

[2) erknallen:
pātaga vai rīkste (ātri kustuoties) iežvikstas Schujen, Serben, Wenden, Roop;

3) erklirren:
kuopā sasietas atslē̦gas var iežvikstēties, kad tās saitiekas Heidenfeld].

Avots: ME II, 94

jâtavnieks, ein unruhiger, unbändiger, mutwillirger Mensch: iet vien kâ jātavnieks Nötk.

Avots: ME II, 107

[klinkša Wid., das Klingen, Klirren.]

Avots: ME II, 229

kliñkstêt, kliñkšķêt, kliñksêt, - u, - ẽju, intr., klingen, klirren: glāze saplīsa klinkšķē̦dama Ahs. mājiņu durvis klinkstē̦damas atsitas vaļā AU. ķēdes ap kaklu tam klikšķ D. 116, 59, Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 229

I klĩrêt, - ẽju, gew. refl. - tiês,

1) sich putzen:
darba darītāja nevaruot tâ klīrēties kâ lielmāte Smilt., Alm.;

2) kokettieren:
mest mirkļiem, klīrēt, smiet un diet RA. nez par kuo viņas tâ atturīgi sačukstas, klīrējas un smejas A. XVI, 673. Aus plattd. sik kliren.

Avots: ME II, 230

liẽlceļš, liẽlceļš, [liẽceļš PS.], hier - ceļš [zunächst wohl aus * lirceļš < * lilceļš, vgl. lils "liels" Mar. und lincelš] Mar. n. RKr. XVII, 127, die Landstrasse: gāju pa teciņu uz lielceļa pusi A. XII, 336.

Avots: ME II, 497

ļirinât,

1) zwitschern,
liri liri singen: cīrulis dzied, ļirina Etn. II, 51;

[2) viel lachen
Dond.].

Avots: ME II, 541

nùodzilkstêt, intr.,

1) [erklirren
Gr. - Buschhof, Selsau]: tā (izkapts) nuodzilkst, ka smietuos aiz prieka Bārda Zemes dē̦ls 259. krīt stikla zīlīte - nuodzilkst un saplīst tumsā Stari II, 491;

[2) "?": pieduŗuoties nātrēm kājas nuodzilkstēja Vank.].

Avots: ME II, 780

nùodžinkstêt, intr., erklingen, erklirren: zuobins nuodžinkstēja gaisā Latv. vējš vien nuodžinkstēja gar ausīm Brig. [rubulis nuokrita, ka nuodžikstēja vien Dond.]

Avots: ME II, 782

nùolar̂kš(ķ)êt, nùol,ar̂kšêt, intr., einen klirrenden, knarrenden, plärrenden, polternden Schall von sich geben: aiz durvīm nuoļarkšēja ķēde Duomas II, 101. pātagas kāts vien nuolarkš gar durvju stenderi Latv.

Avots: ME II, 808

nùolar̂kš(ķ)êt, nùol,ar̂kšêt, intr., einen klirrenden, knarrenden, plärrenden, polternden Schall von sich geben: aiz durvīm nuoļarkšēja ķēde Duomas II, 101. pātagas kāts vien nuolarkš gar durvju stenderi Latv.

Avots: ME II, 808

nùošķiñdêt, intr., einen klingenden, klirrenden Schall von sich geben: ze̦lta pieši nuošķindēja, nuo kumeļa nuole̦cuot BW. 14379.

Avots: ME II, 866

nùošļir̃kstêt [MSil., nùošļir̂kstêt Lis., Jürg.,

1) ein Schaliverbum (vom Gehen od. Fahren auf nassem und kotigem Wege, vom Spritzen):
kāja ieskrēja dubļainā grambā, ka nuošļirkstēja vien. ūdens vien gar ausim nuošļirkstēja Jürg, nuospļāvās caur zuobiem, ka nuošļir̂kstēja ² vien Salis. ūdens nuošļirkst, kad tuo izdze̦n nuo šļirces Alt-Rahden, Golg. ūdens, sīkā strūklā uzskriedams gaisā, nuošļirkst Sessw., Lis., Schwanb., Tirsen, Schujen, N.Peb., Selsau. iegrieza ruokā, ka nuošļir̃kstēja vien Naud.]. laiciņu ruokuot, šķipele nuošļirkstējuse [erklirrte?], juo atdūrusies pie liela naudas katla LP. I, 178;

[2) bespritzt werden:
braucējs nuošļir̂kst ar dubļiem Mar., Sessw., Lös., Segew., Serben, Mitau.]

Avots: ME II, 868

nùošņirkstêt, intr., einen knarrenden, klirrenden Schall von sich geben: atslē̦ga griezīgi nuošņirkst Druva I, 349. nuošņirkstēja, nuoskanēja sīkām stikla adatiņām grīdā sabirstuot AU. [Refl. -tiês Oppek., Bers., = nùožņirkstêtiês.]

Avots: ME II, 870

nùostiñkstêt, nùostinkšķêt, nùostiñkšêt, tr., einen klingenden, klirrenden Schall von sich geben: kniepadata nuokrita zemē, ka nuostinkstēja vien Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 859

nùostir̃kšķêt, nùostir̃kšêt, auch nùostir̃kšt, einen klirrenden, plärrenden Schall, Laut von sich geben: ratis vien nuostirkš, kad de̦guns iebrauc luogā MWM. VIII, 542. dzelzis vien nuostirkšēja! BW. 16824, 4. sita pa galdu ar dūri, ka visa istabiņa nuostirkšķēja Degl. "vienu gadu esi te, uotru tur,"Vīrulis nuostirkša nuo pakaļas Aps.

Kļūdu labojums:
Vīrulis = Virulis

Avots: ME II, 859, 860

nùostrinkšķêt, nùostriñkšêt, einen klirrenden Schall von sich geben: stuopa aukla nuostrinkšēja Rul.

Avots: ME II, 860

nùotarkšķêt, nùotarkšêt, intr., einen klirrenden, klappernden, knarrenden Schall von sich geben: šajā brīdī istabā nuotarkšēja luogs Por. pulkstenis nuotarkš savu tarkšķienu A. XX, 468.

Avots: ME II, 872

nùotinkšķêt, nùotinkšêt, intr., einen klirrenden, klingenden Schall von sich geben: luoguos nuotinkšķ rūtes MWM. VI, 5. glāzes nuotinkš Por. nuotinkš misiņa durvju kliņķis Latv. ce̦purē nuotinkšē̦dami iekrita daži vara gabali Zalkt.

Avots: ME II, 875

nùotirkšķêt, nùotirkšêt, intr., einen schnarrenden, knarrenden, klirrenden Schall von sich geben: āra pie durvīm nuotirkšķēja pulkstenis Laps. rūts klusu nuotirkšķēja MWM. X, 241.

Avots: ME II, 875

nùotrinkšķêt, nùotrinkšêt, intr., einen klirrenden Schall von sich geben: nuotrinkš pulksteņķēde MWM. VI, 717.

Avots: ME II, 877

nùožņirkstêt, intr., einen hellen, klirrenden Schall von sich geben: iedūra iesmu zemē, tâ ka akmeņi vien nuožņirkstēja Purap. viņš pārme̦t vē̦rstuvi uz uotra lemeša, tâ ka spandas nuožņirkst Stari III, 225. [Ähnlich das refl. -tiês Oppek., Bers.]

Avots: ME II, 894

nùozvadzêt, erklirren.

Avots: ME II, 892

nùožvadzêt, nùozvadzêt intr., erklirren. ķēdes nuožvadzēja aiz durvīm LP. VI, 607. pie vindas piekaltais spainis nuožvadz MWM. XI, 222.

Avots: ME II, 894, 895

nùozvadzinât, ein Geklirr hervorbringen.

Avots: ME II, 892

nùožvadzinât, nùozvadzinât, ein Gekrächze, Geklirr, Geklapper hervorbringen: "me̦luo", nuožvadzina arī žagata Ver. II, 7.

Avots: ME II, 895

nùožvarkstêt, ‡ Refl. -tiês, erklirren: izbēris naudu, ka nuožvarkstējies vie[n] Pas. XIV, 60.

Avots: EH II, 111

pãrbãrstît, tr., überstreuen: lizi miltiem. [plānu kārtiņu zemes pārbārstīt LP. I, 109.] darbs lirikas vižņiem bagātīgi pārbārstīts Duomas I, 551.

Avots: ME III, 150

pìeskar̂tiês, auch pieskãrtiês Dond., intr., berühren: melderis nejauši pieskāries pie dzirnavu ratiem Stockm. n. RKr. XVII, 45. viņam pieskaŗuoties Vēr. II, 342. nedzīvais metals raud, pieskaŗuoties cilvē̦ka ruokai II, 57. = Subst, pieskar̂šanâs, pieskãršanâs, die Berührung; pieskārums, das einmalige Berüliren, die einmalige Berührung: katra lapa vēl glabāja sevī tavu maiguo pirkstu (reflexiv) pieskārumuos Plūd.

Avots: ME III, 290

pļirkšis Wid., ein Schwätzer, Piapperer. Vgl. plirkšis.

Avots: ME III, 371

pļir̃kstêt Ahs., pļirkšêt Wid., -u, ẽju, pļirkšķinât Wid., klirren, schmettern; schwatzen Wid. (pļirksêt): luoga rūtis saplīsa pļirkstē̦damas. taure pūšuot pļirkst Ahs.; vom Geräusch beim Reissen eines Zeuges (Kleides) - pļir̃kstêt Bauske, pļir̂kstêt ² Frauenb. Vgl. plirkšêt, plirkšinât.

Avots: ME III, 371

sàistît PS., C., sàistît ² (li. saistýti "mehrfach fesseln" KZ. LII, 278) KL, Prl., saîstît ² Iw., Salis, Dond., Bl., Tr., -u, -ĩju, binden, fesseln (auch fig.): saistīt ķēdēs LP. I, 178. man nav ne˙kādas tiesības tevi saistīt Vēr. II, 151. ne˙kas mani vairs pie pasaules nesaista Kaudz. M. 60. manu uzmanību saistījis . . . dundurs Vēr. I, 1394. ar dziedāšanu stipri saistīja publikas uzmanību ebenda 874. viss vilina, valdzina, saista R. Sk. II, 173. Refl. -tiês, sich binden, sich verbinden (auch fig.): ar Gōtes lirikas ārējuo patiesību saistās viņas iekšējā patiesība Vēr. I, 1317. Zu sìet.

Avots: ME II, 637

saskanêt, intr.,

1) zusammenklingen, aneinanderschlagend, sich berührend klingen, klirren; stark klingen, klirren:
ja dziesmiņa saskanēja, saderēs dzīvuošana BW. 306, sadevās ruociņām, saskan ze̦lta gre̦dzentiņi 32885. saderēju ar tautieti, saskanēja gredzentiņi Biel. 1883. (gredzeniņš) sadārdzē[ja], saskanē[ja] zem nevēkļa kājiņām BW. 6291, 8;

2) fig., übereinstimmen, harmonieren:
vārdi nesaskanēja kâ agrāki Apsk. v. J. 1903, S. 192. vārdi nesaskan ar darbiem. mūsu duomas nesaskan. tā aizmirsa se̦nās varuoņu dziesmas, kuras nesaskanēja ar ve̦rgu laiku spaidiem RKr. VIII, 22.

Avots: ME III, 731

sastīguôt,

1) die Saiten stimmen
(perf.): sastīguoju ze̦lta kuokli BW. 22822. jūra sastīguo savu negaisa liru pie klintīm Vēr. II, 390;

2) viele Ranken treiben:
zemenes sastīguojušas Schwanb.

Avots: ME III, 748

sažvadzêt, erklirren, erschellen: zvārguļi vien sažvadzēja Widdrisch, Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 800

sažvarkstêt, erklirren: zvārguļi sažvarkstēja Saikava.

Avots: ME III, 800

siêtknãbji,* lamellirostres Konv. ² 3131; 3342.

Avots: ME III, 861

*I šķandas, in der Verbind, izkaptšķandas, das Klingen, Klirren (der Sense): aîzvien tuvāk nāca izkaptšķanâas Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 50.

Avots: ME IV, 21

skanuoņa, skaņuoņa, der Schall, das Geklirr, Getöse: es dzirdē̦tu klusu... skanuoņu Druva I, 721. galds apgāzdās, bij skaņuoņa un grabuoņa Libek Pūķis 41.

Avots: ME III, 872

šķest, šķe̦tu, šķetu, schelten Dond.; schreien, lärmen Wid.: glāb, kad ienaidnieks šķe̦t! GL. lai mani virsū zveļas, šķe̦t un pretī ceļas bailes, bē̦das, nāv[e] aus einem alten Gesangbuch. lai... nikna pasaul[e] šķe̦t ebenda. vē̦tra šķe̦t Plūd. Rakstn. I, 73. debeši... vē̦tru šķe̦t Klaust. 101. skaļā, šķe̦tuošā balsī runāt B. Vēstn. Refl. šķestiês Schlehk, prs. šķe̦tuôs (Bauske, Dond.) od. šķešûs (Bers., Bornsmünde),

1) schelten
(intr.) Wandsen: sievas šķe̦tas pa(r) niekiem Dond. n. FBR. VI, 67. "ak tu viena muļķe!"aukle šķetās B. Vēstn. sirds bīstas, šķe̦tas Diez; viel widersprechen MSil.;

2) wüten, rasen
Nigr.; sich befeinden Bornsmünde. Etwa zu d. schattern, schettern "schreien, klirren"?

Avots: ME IV, 28, 29

šķinda,* das Klingen, Klirren: klausuos... izkapts šķindā Latv. zvārguļi šķindā Druva I, 403.

Avots: ME IV, 41

šķiñdẽ̦jiêns, das einmalige Klingen, Klirren Latv.

Avots: ME IV, 41

šķiñdêt Bl., Bauske, Dond., Dunika, Ermes, Frauenb., Iw., Līn., Selg., Siuxt, Suhrs, Wandsen, šķin̂dêt Bers., Gr. - Buschh., Saikava, -u od. -ẽju, -ẽju, klingen, klirren U., Erlaa, Mar.: pulkstenītis šķind tālumā Dunika. zvans... gaŗlaicīgi šķind Apsk. v. J. 1903, S. 425. izdzirda... zvarguļus šķindam Janš. zuobens šķindēja Kra. Vīt. 79. izkapts... klab un šķind LP. V, 63. šķindē (Var.: šķind) pieši, rīb zābaki BW. 24208, 1. zviedz kumeļi, šķind (Var.: skan) iemauti 13454, 5 (ähnlich: 18988; 32931, 1). šķind zemīte... man... staigājuot: bij manā vaiņagā duj dimanta gabaliņi 6107. trūks šnuorīte šķindē̦dama 32258, 3. nuoiet saule vakarā šķindē̦dama, žvārdzē̦dama 18225. Nebst skandinât zu skanêt?

Avots: ME IV, 41, 42

šķindîgs klingend, klirrend: kāds... piedauzīja pie glāzes šķinâīgi MWM. VIII, 85.

Avots: ME IV, 42

šķiñdinât Dond. u. a., šķindinât Gr. - Buschh., Saikava, šķindinât Bers., Laud., fakt., klingen, klirren machen; klingeln Kawall n. U.: ar pulksteni sāka šķindināt man pie pašas auss, Dunika. skuolā sāka šķindināt MWM. VI, 123. kundze... šķindināja traukus, Upītis Sieviete 210. piešus šķindinādami Janš. Bandavā I, 85. atslēdziņas škindināt BW. 12132. kas iemauktus šķindināja (Var.: skandināja, stinkšināja, džindžināja)? 5005. vīra māmiņai pulksten[i]s mēles galiņā, kuŗu sē̦tu pieiedama, tur jau mani šķindināja 8680. šķindi, bē̦rzu birze! kas jel tevi šķindināja? 13519. Refl. -tiês, (hier und wieder) klingeln, klirren (machen): māte ķeķī šķindinājās šķīvjiem Upītis Nemiers 119.

Avots: ME IV, 42

šķinduoņa, das Klingen, Klirren: trauku šķinduoņa Upītis Sieviete 262. kuokļu šķinduoņa Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 137. ieruoču šķinduoņu Dz. V. nemitīguo tramvaju šķinduoņu A. Brigader Daugava I, 955.

Avots: ME IV, 42

skrapš! Interjektion zur Bezeichnung eines rasselnden Geräusches: tlirrr! skrapš! durvis pavērās MWM. XI, 189.

Avots: ME II, 888

slapņis (unter slapns): auch Auleja, Borchow, Kaltenbr., Kalupe, Līväni, Lubn., Oknist, Sonnast, Višķi; s. (= lietains) laiks Auleja. slapņa piere Tdz. 59275, 1, 2, 5, 9, 10, 11 (aus Lettg.). slapņajā vasarā 57614 (aus Slirniene). Subst. slapņums: ein feuchter Ort Pilda; nebrien slapņumā Kaltenbr., Warkl.

Avots: EH II, 520

slarbu, in Verbindung mit slirbu, Interjektion, bezeichnend das Geräusch, das beim Spülen, Schütteln einer Flüssigkeit entsteht: slirbu slarbu rūguošs piens BW. 32581, 4.

Avots: ME III, 917

slàumi AP., slaũmi N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, No 35, S. 378, Kehricht, das Zusammengefegte Wid.: tai ciemā laiskas meitas, pa luodziņu slaumus me̦t BW. 14000, 13 var. kur, skuķīte, slaumus (Var.: slaukus, mē̦slus, gružus) liki? 24114 var. Aus *slavumi (vgl. li. šlavìmas "Fegen"); zu li. šlúoti "fegen" (wozu auch le. sluôta), šlavinė´ti "mehrfach ein wenig fegen", alat. clovāca "Abzugskanal" und cluō "purgo", cymr. clir "hell, rein" u. a. (vgl. auch le. slaucît), s. Walde Wrtb˙z 172 f., Trautmann Wrtb. 307.

Avots: ME III, 919

šļerkstêt,

1) rasseln, klirren
Arrasch: nuo dzelzs pinekļu šļerkstēšanas Apsk. v. J. 1903, S. 513;

2) plappern
Arrasch, AP. (mit er̃), Sessw. (mit èr ² ), Golg., Saikava (mit er̂); undeutlich sprechen Bauske, (mit er̂) Bers.; Unsinn reden Adsel, Bers.;

3) plätschern (vom Wasser)
Bauske.; šļurkstêt (cauruos, slapjuos zābakuos ejuot) Schibbenhof, (mit er̃) N. - Peb.; von andem Lauten: ar kāju piemīta varde šļer̂kst ² Stenden.

Avots: ME IV, 70, 71

sliñkšêt, -u, -ẽju, (beim Anschlagen) klingen, klirren (von Metallen und vom Glas) Salis, Wirginalen; in Warkl. auch vom Schall (beim Anschlagen) kleiner Wellen. Vgl. sklinkšêt.

Avots: ME III, 933

šļirce,

1) die Spritze
V., eine kleine Handspritze (wie sie sich Kinder aus Rohrstengeln machen) Drosth. (mit ìr), (mit ir̂ ² ) Ahs. n. RKr. XVII, 56, Arrasch, Bershof, Kalnazeem, Schibbenhof, (mit ìr ² ) Bers., Saikava, Sessw.: puišelis šļircē ar šļirci Ahs. n. RKr. XVII, 56. zē̦ni taisa nuo striebuļiem šķirces un tad apšķiež visus ar ūdeni Grünw., Salis. dārzniekam ir šlirce Bers.;

2) der Strahl (einer Flüssigkeit):
ve̦se̦la šļirce dubļu uzšāvās gaisā. Zu šļirkt.

Avots: ME IV, 71

šļirêt "?": asinis gan drusku šļirēja (šlirēja JK. V, 1, 13), bet vaina pati sadzija Pas. I, 368.

Avots: ME IV, 72

šļìrkste ² Fest., = šļirkata 1: guovij pupis samaitājies, slaucuot piens šlirkst šļirkstēm uz visām pusēm Fest.

Avots: ME IV, 72

slorkt! s. slirkt!

Avots: ME III, 940

II šmidzinât, = smidzinât II, fuchteln, zu schlagen drohen V., Bers., Lasd., Saikava, Wessen: tur upmalā viņš visu rītu šmidzina (ar makšķeres kātu taisa vēzienus āķi ieme̦tuot upē) Saikava. māsas ar pagali šmidzināšu (Var.: smidzināšu) BW. 10857, 5 var. skauģis manu kumelinu apšu rīksti šmidzināja (Var.: smidzināja) 29958 var. - šmidzināt zuobe̦nu, das Schwert klirren machen Wid.

Avots: ME IV, 84

šmika, in der Verbindung šmika šmaka, Interjektion, bezeichnend das Klirren der Säbel im Gefecht: zuobeniņi (sc.: gāja) šmika šmaka BW. 31971 var.

Avots: ME IV, 84

šņakstêt, -u, -ẽju, Schallverbum, den Lärm des Schneidens (mit der Schneiderschere Allend. n. U.) verursachen, klirren, knirschen; schmatzen (vom Vieh) U.; vom Schall, der beim Essen von etwas Hartem hörbar ist Dond., Lennew.: izkaptīm.., griêžuot, čirkstuot un šņakstuot Janš. Bandavā II, 95. vienmērīgi šņakstēja pļāvēju izkaptis A. XX, 860. sākuši kauties, ka zuobe̦ni vien šņakstējuši Krišs Laksts 10. arkls ... šņakstē̦dams rāva .. krūmiņu saknes J. Veselis Trīs laimes. šņakstēja . . . cirvis Aus. I, 60, Bers. bij dzirdams ..., kâ šņakstēja Mārtiņa zuobi A. XX, 119. zuosis ēda pa miežiem, ka šņakstēja vien Dond. luopi ē̦d, ka šņakst vien U., AP., N.-Peb. (ähnlich Pas. VI, 19). vilki un lāči gājuši pa mežu, ka tik šņakstējis vien Upīte Medn. laiki 13. lietus līst, ka šņakst vien Dr. aizšaujamais šņakstē̦dams aizkrita A. XX, 136. visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM. VII, 817. Refl. -tiês, = šņakstêt: runcis žurku kuoda, zuobi vien šņakstējas BW. 33381.

Avots: ME IV, 90, 91

šņer̂kstêt Jürg., Warkh., (mit er̂

2) Stenden -u, -ẽju, rasseln, klirren (?): šņe̦rkstuôt, kâ nikni... kuce̦ni ņe̦rkstuot... važas muodina mani Vārds v. J. 1912, S. 79; in Golg. (mit er̂) vom Geräusch, das beim Ausziehen eines Zahns zu hören ist.

Avots: ME IV, 94

stirkšêt, -u, -ẽju,

1) stir̃kšêt Salis, stirkšêt Schwanb., Fest., stir̃kšķêt Widdrisch, Siuxt, C., Ekau, Grünwald, Selg., Wain., stirkšķêt Memelshof, stir̃kstêt (auch mit -gst- geschr.) Arrasch, Neugut, Rönnen, Neuhausen, Dond., Wandsen, stir̂kstêt ² Stenden, lautnachahmendes Verbum, zur Bezeichnung des Lautes, der beim Reissen von Stoff (od. Leder) entsteht:
viņš plēš drēbi; ka stirkst vien Rönnen. ve̦lns nuoplēsa ādas, ka stirkstēja vien LP. VII, 203. drēbe plīstuot stirkš(ķ);

2) stir̂kšķêt MSil., U., stirkšēt U., klirren:
luogi stirkš U. sāk stirkšēt rūtis MMW. VIII, 366. glāzu stirkšķēšana, Aneinanderklingen der Gläser U. zuobins un pieši stirkš Celm.;

3) "= tirkšķēt" Nigr. (stirkstêt), zur Bezeichnung anderer Laute: sniegs stirkstēja (= gurkstēja

1) Hofzumberge. pulkstenis stir̃kš, ratiņš griežuoties stir̂kš Nötk, durvis stirkšķ JK. III, 1; Pas. II, 165 (aus Kalleten). visi lē̦kāja apkārt, ka... krāsns stirkšķēja Duomas I, 420. tautiešam vara bulte garēm skrēja stirkš(ķ)ēdama BW. 35477, 4. sāka rakstīt, ka stirkšēja vien A. v. J. 1896, S. 752. kniedes vien stirkš Duomas II; 1024. pļatē, ka stirkst Stenden;

4) stirkstêt, viel sprechen
Kl. - Roop; stirkšķêt, sehr schnell und undeutlich sprechen;

5) "?": nuosien, lai stir̂kšķ (bindet sehr fest zu)
Siuxt.

Avots: ME IV, 1073

stirkšinât Schwanb. (mit ir̂), Ruj., Widdrisch (mit ir̃), stir̂šķinât Saikava,

1) tr., fakt., zirpen:
sienāzītis stirkšina savu dziesmiņu R. Sk. II, 54; 2 stir̂kšķinât MSil., U., intr., freqn., klirren.

Avots: ME IV, 1073

stirkšķiêns, das (zeitlich begrenzte) Klirren: zuobe̦nu stirkškieniem Vēr. II, 18.

Avots: ME IV, 1073

strinkšêt C., Ermes, Zögenhof, strinkšêt Golg., strinkšêt U., strinkšķêt Siuxt, Behnen, strinkšķêt Selsau, Saikava, strinkšķêt U., strinkstêt, -u, - ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Ton einer straff angezogenen Schnur od. Saite U., das Klingen der Violinsaiten beim Stimmen U., das Stimmen selbst U.; klirren; das pizzicato auf der Violine machen U.: stīgas strtnkš Celm. ze̦lta stīga kuoklē strinkst Juris Brasa 402. strinkš makšķere kâ stīga 108. aukliņa gandrīz strinkšēja viļņiem piesituoties, tik stipri viņa bij sastiepta Valdis Stabur. b. 62. strinkš zāģi JR. IV, 84. izkapts strinkšēšana Zalktis II, 135.

Avots: ME IV, 1090

strinkšinât, strinkšķinât,

1) fakt. zu strinkš(ķ)êt, klingen machen (von Saiten):
kuokli strinkšķināt A. v. J. 1899, S. 14. dzejnieki strinkšķina savu kuokļu stīgas Zalktis I, 153;

2) strinkšināt Wid., freqn. zu strinkšēt, klingen, klirren.

Avots: ME IV, 1090

švaku, s. švaka II: juostas gali (gāja) šviku, švaku BW. 5726 var.; bei U. ein šviku, švaku, das Nachahmung des Geklirres von Säbelhieben gegen einander sei.

Avots: ME IV, 114

‡ tañkšala Seyershof, ein klirrendes Blechgefäss.

Avots: EH II, 666

tankšķêt, klirren: luoga rūtis tankšķē̦damas nuotrīcas Vēr. v. J. 1904, S. 601.

Avots: ME IV, 129

tilkšêt, tilkšķêt, -u, -ẽju, klingeln, lituten (intr.; von kleineren Schellen gesagt, z. B. am Pferdeanspann) Dickeln (mit -kš- ), Lubn., Meselau (mit -kšķ-); klirren (mit -kšķ-) Bers.; auch vom Gesang einiger Vogel gebraucht (mit -kšk-) Meselau: zvans tilkšķ Lubn. stikli plīstuot dauzuot tilkšķ Bers., Ruj.; tilˆkšķēt Meiran "undeutlich sprechen, plappern, um nur etwas zu sprechen": mazi bē̦rni tilkšķ.

Avots: ME IV, 188

tilkšķinât, fakt. zu tilkšķêt, klirren machen: kad mazus bē̦rnus kavējuot sit ar cietu priekšme̦tu pa glāzi, šķīvi, mē̦dz teikt: kuo nu tilkšķini, vēl saplêsīsi! Bers.

Avots: ME IV, 188

tinkšêt, -u, -ẽju,

1) tinkšêt U. (unter stinkšêt), Celm., Wessen, (mit iñ) AP., C., Dunika, PS., Wolmarshof, (mit in̂) Golg., tinkšķêt Siuxt, (mit iñ) Selg., Stenden, Wahnen, klingen, tönen, klirren:
glāze tinkš Celm. pļaun rudzus, ka tinkš vien AP. sasalis tâ, ka tinkš Janš. Tie, kas neaizmirst 35. šuonakt sals atkal, ka tinkšķēs vien Dzimtene V, 163;

2) weinen
(mit ìn ² ) Schwanb.: bē̦rns sāka tinkšēt. In der Bed. 2 Reimwort zu pinkš(ķ)êt; vgl. auch stinkšêt.

Avots: ME IV, 192

tinkšinât,

1) tinkšinât Wid., (mit iñ) C., Dunika, PS., Wolmarshof, tinkšķinât Bers., Odsen, (mit iñ) Bauske, Siuxt, Stenden, (mit in̂) Saikava, fakt., freqn, zu tinkš(ķ)ât, klingen (machen), klirren (machen):
egles zaruos kaut kur tinkšķināja zīlīte Austriņš Nuopūtas vējā 130.

Avots: ME IV, 192

tinkšis,

1) tiñkšis C., Wolmarshof, tiñksķis Siuxt, Stenden, tinkšķis Saikava, ein klingender, klirrender Lärm;

2) tiñkšis C., PS., eine kleine Schelle
Wid.

Avots: ME IV, 192

tirkšêt, -u, -ẽju,

1) (mit der Schnarre
U. [tirkšêt]) schnarren (tir̃kšēt) AP., Arrasch, C., Dunika, Jürg., Orellen, Salis, (mit ìr ² ) Gr.-Buschh., Sessw., (tir̃kšķêt) Bauske, Pe̦nkule, Selg., Stenden, (mit ìr ² ) Kl., rasseln, klirren: vērpj meitiņas, tirkš ratiņi BW. 7073. tirkšēj[a] (Var.: čīkst) ... ratenīši 700, 1. tarkšķa puiksteņi tirkš R. Sk. II, 24. sabuojātais pulkstiens tirkšēja, līdz apstājās Dunika. vāģi braucuot tirkšķ Kl., Sessw. ar... raganu gaisa vāģiem, kas iet tirkšē̦dami Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 119. zuobeņi... tirkšķēja Asp. IV, 28. visi trauki tirkšķ Druva I, 1099; vom Geräusch, das beim Entzweireissen eines Kleiderstoffes entsteht (tir̃kšêt) Dunika: kuo tur nu tâ plēš, ka tir̃kšķ vien? in Wain. gehört;

2) zirpen
Wid., (tikšķêt) Wahnen: sienāži tirkšķ Wahnen;

3) "?": vienumē̦r ar lūpām tirkšējis it kâ zirgus turē̦dams Etn. II, 156;

4) lange und schwer verständlich sprechen
(tir̃kšêt) Dunika, (schnell) dummes Zeug sprechen (tir̃kšêt) AP., C., faseln (tirkšķêt) V.: kuo tu te tirkši tik daudz? Dunika u. a. Zu terkšêt.

Avots: ME IV, 195, 196

traks (li. trãkas "toll" KZ. LII, 285), unbändig, unverständig U.; toll, wahnsinnig (eig. und fig.): Sprw. trakam traks paduoms RKr. V1, 908. traks jau meža skrien 910. traks traku darbu dara Br, sak. v. 1271. traks slimu dze̦na JK. II, 609. traks suns, ein toller Hund. spārdas kā traks Aus. I, 40. brālis meklē traks palikdams LP. V, 113. trakas driģenītes BW. 19206, 4 var. alus palika siltuma traks, izspēra spundus griestuos LP. VI, 369. vai traks? bist du bei Verstande? ist's moglich? U. traka lieta! da gibt's Unsinn, Unverstand, das ist eine verrückte Geschichte (aus der man nicht recht klug werden kann) U. un kas tas trakakais (was das Schlimmste dabei ist): katrai masai šķērpele pierē LP. III, 85. traks uz kuo,

a) versessen auf etwas:
tas bija briesmīgi traks uz naudu LP. VII, 1204. nuokristītuo bē̦rnu . . . pa baznīcas ielu ne̦suot puisē̦nam jagrìež kājas uz vīriešu pusi, lai nee̦suot traks uz meitam BW. I, S. 180;

b) wütend:
ve̦lns tīri traks uz ķēvi LP. I, 90. viņam vajaga būt par traku gudram cilvē̦kam (er muss ein sehr, wahnsinnig kluger Mensch sein) MWM. X, 489. - trakajā, adverbial gebraucht, sehr: tur trakaja karsts Saikava. saimi trakaja kaldināja Lubn. - ne traks, als Verstärkung der Negation gebraucht: aiz kauna Skaldītajs neteic ne traks (sagt überhaupt nichts) LP. IV, 16. alus nerūdzis ne traks VI, 14. baltiņš neve̦lk ne traks 380. ķēve . . . neve̦lk ne traka 501. - Subst. trakums, das Tollsein, die Tollheit, der Unsinn, die Unbedachtsamkeit U.: trakuma sē̦rga (slimība LP. VII, 355), die Tollwut (rabies) Preip. 27, 153. dzē̦ruma trakums, delirium tremens Konv. 80. trakumam ļuoti labs līdzeklis ir vīdrēkšņi Etn. IV, 106. - ve̦lni dejuši ar meitam neapduomīgā trakumā LP. III, 50. Nach Fick Wrtb. 14, 447 und Prellwitz Wrtb .2 63 zu gr. ἀτρεχής "bestimmt, genau" ("unumwunden" ?). Falls traks ursprünglich etwa "verdreht" bedeutete, weiterhin zu li. trakniaĩ "Krummstroh", trakà "Bergabhang" (nach Büga Aist. Stud. 161) und (?) ahd. drāhsil "Drechsler" und mir. trochal "Schleuder" (vgl. dazu Walde Wrtb. ² 785).

Avots: ME IV, 219

trañkšēt AP., C., Vīt., Wolmarshof, trankšêt U., trañkšķêt Bauske, Segew., Widdrisch, trankšķêt U., Ogershof, trànšķêt ² Warkl., -u, -ẽju,

1) schütteln, stossen
U.;

2) klirren, klingen
U.

Avots: ME IV, 222

trinkšêt U., trinkšķêt Bergm. n. Mag. IV, 2, 151, -u, -ẽju, klingen, hell tonen, klirren: zuobini trinkš MWM. VII, 448. sāk trinkšķēt jaunas stīgas Vēr. II, 1011. tur dzirdēja nažus un dakšiņas trinkšķam Kr. Barona atmiņas 38.

Avots: ME IV, 237, 238

trinkšinât Līn. (mit iñ ), Golg. (mit in̂ ), triñkšķinât Iw., klingen machen (Saiten), klirren machen, klimpern V.: puisis triñkšināja uz mandolīnes Dunika. trinkšķināt savu vijuoli Pas. V, 230. trinkšķinājis iestieptuo stīgu Antrop. II, 109. auka, luogu rūtes trinkšķinādama Apskats v. J. 1903, S. 403.

Avots: ME IV, 238

trinkšķiens, = trinkšis: ar kuokles trinkšķieniem A. v. J. 1899, S. 168; Geklirr: skanēja glāžu trinkšķieni Kaudz. Jaunie mēm. laiki III, 66.

Avots: ME IV, 238

uzplaûkt, aufblühen, erblühen (eig. und fig.): tik bē̦rzam jaukumiņa, pavasari uzplaukstuot BW. 15071, neuzplaucis pumpurs JR. III, 11. pilsē̦tā uzplauka amatniecība Japana 86. lirika uzplauka Vēr. I, 1187.

Avots: ME IV, 366

uzšķindinât, ein wenig klingen, klirren machen, kIingeln: ar zvaniņu uzšķindināt.

Avots: ME IV, 389

uzzvadzinât, ein wenig, eine Zeitlang klirren, klappern machen, lassen: uzzvadzināt zvaguli Wolmarshof.

Avots: ME IV, 401

‡ vēkt, -cu Arrasch, Segew., Sessw., = vẽkšt, neskaidri skanēt: tver, dzejnieks liru, vieglās stīgas vē̦c Stari II, 839. bē̦rns vêca ² (= vēkša) ve̦se̦lu stundu Dunika.

Avots: EH II, 775

žadzuoņa,

1) = žvadzuoņa, das Klirren (z. B. von Ketten) Gr. - Buschh., Odensee; lautes Durcheinandersprechen Sessw.: dzirdēju uotrā istabā stipru žadzuoņu Sessw. sacēlās... žadzuoņa un smiekli A. XVII, 296. viņa dzirdi aizkāra nepatīkama žadzuoņa Baltpurviņš Zalktis I, 111;

2) comm., ein schwatzhafter Mensch
Odensee.

Avots: ME IV, 784

žangdzêt (?), klingen, klirren (?): pieci ze̦lta gredzentiņu, tie žangdzēja (Var.: žvadzēja) BW. 2417 var. Zu korrigieren in žangzdêt?

Avots: ME IV, 789

žļarkstêt, -u, -ẽju,

1) platschen, plätschern, klatschen (z. B. beim Gehen od. Fahren durch Kot, beim Gehen mit durchnässtem Schuhwerk usw., auch vom Schall, der beim Giessen hörbar ist)
Wid., (mit ar̃ ) Ekau, Grünw., Jürg., Schibbenhof, (mit ar̃ ) AP., C., Kroppenhof, Lis., Mahlup, Mar., Meselau, N. - Peb., Sessw., Setzen, Stom., Tirs.: ūdens pastalās žļarkst Meselau. viņš gāja: pašuvēs ūdens vien žļarkstēja Mar. n. RKr. XV, 146. kad ritenis iet pa dubļiem, tad viņš žļarkst Stockm. samircis drēbju gabals žļarkst Grawendahl. slapja pļava, dubļi žļarkst ebenda. ejuot pa slapju purvu kur suoli speŗuot ūdens parādās, saka, ka ejuot viss žļarkst Meselau u. a. iet pa purvu, ka žļarkst vien Mahlup. lej ūdeni, ka žļarkst C., Jürg., līst (es regnet), ka žļarkst vien Schibbenhof;

2) Unsinn schwatzen
(mit ar̃ ) AP., Bauske, Ekau, PS.: kuo tu nu žļarksti tik daudz! Selb.;

3) klirren (z. B. beim Ziehen einer Kette
Golg. [mit ar̂ ], beim Eisenführen Plm. n. RKr. XVII, 87, N. - Peb.). Zur Bed. 2 vgl. šļarkstêt.

Avots: ME IV, 815, 816

žļirkstêt, -u, -ẽju,

1) = šļirkstêt Grawendahl, Grünw., Serben, (mit ir̂ ) Adl., Mar., Saikava, Sessw., (mit ir̃ ) A. - Ottenhof, Schibbenhof, (mit ir̂ ² ) Arrasch, platschen, plätschern (mit ir̂ ) Serben, (žļir̂kšķêt ² ) Siuxt: zābakuos piesmēlies ūdens ejuot mē̦dz žļirkstēt Arrasch u. a. ejuot ūdens kurpēs žļirkst Serben. pa purvu ejuot apakš kājām žļirkšķ Siuxt;

2) klirren
(mit ir̂ ) Golg., (mit ir̃ ) Ahs., Dond., Stenden, Wandsen: ķēdes ve̦lkuot žļirkst Dond. u. a. ķēdēm žļirkstuot LP. III, 109. lai žļirkst atslēdziņas VL. aus Ahs. trauku gabali žļirkstē̦dami aizskrēja pa grīdu Stenden;

3) knirschen (z. B. vom Sand zwischen den Zähnen)
Gotthardsberg, Kegeln, Wesselshof (mit ir̂ ), Lems. (mit ir̂ ² ); "radīt savādu truoksni, kad kaut kuo sīkstu un slapju kuož" Grünw.;

4) zur Unzeit, unpassend lachen
(mit ir̂ ² ) Vitrupe.

Avots: ME IV, 818

žļir̃kstinât Dond., fakt. zu žļirkstêt 2, klirren, klappern machen.

Avots: ME IV, 818

žņadzêt, -u, -ẽju,

1) klirren
Jürg., Memelshof, Sessw.: važas žņadz;

2) = žņakstêt Bauske, Serben, Sessw., Trik.: vampīra zuobuos viss žņadzē̦dams gruva MWM. IX, 602.

Avots: ME IV, 823

zvàdzêt Nötk., klirren.

Avots: ME IV, 767

zvadzinât,

1) fakt. zu zvadzêt, = svadzinât 2, schellen, tönen machen U., klappern, klingen, klirren machen, lassen: kundziņš naudu zvadzināja (Var.: žvadzināja, zvārdzināja) BW. 28261 var. cimdā naudu zvadzināja (Var.: žvadzināja) 11726; 22342. iemauktiņus zvadzināja (Var.: žvadzināja) 1943 var.; 2716. atslē̦gas zvadzinuot LP. VII, 897. Vācija... zvadzināja ar ieruočiem A. Brigader Dauagava I, 15;

2) plappern
U.; öfters ein leeres Gespräch wiederholen AP. n. U., Bauske, Bers.; "pastāvīgi, neatlaidīgi atgādināt" Trik., Wolmarshof: kuo tu te zvadzini visu rītu? Bauske, Bers.,

3) laut lachen
AP.: kuo nu tik daudz zvadzini!

4) häufig wiehern
VL. n. U.;

5) vom Geschrei der Elster:
žagatas zvadzināja BW. 11950 (ähnlich: 23380 var.; 33673);

6) "sich hören lassen"
VL. n. U.

Avots: ME IV, 761

zvadzulis, ein klimperndes, klirrendes Anhängsel: pulksteņa ķēde... ar... spīduļiem un zvadzuļiem Kaudz. M. 312.

Avots: ME IV, 761

zvaguoņa, das Klingen, Klirren: metalla skaudri duobjā zvaguoņa Izglītība II, 182.

Avots: ME IV, 761

zvañdzinât Karlson (li. žvanginti "klirren" Geitler Lit. Stud. 123),

1) = zvadzinât 1 U., Ellei, Nötk., Sessau, (mit añ ) Bauske, Schibbenhof, (mit àn ² ) Schwanb.: nažus un dakšiņas; ar kaŗoti gar glāzi. saujā naudu zvandzināja BW. 14213 (aus Kand.). zaglīgām guovīm piesien ganībā zvaniņu, lai zvandzina, lai nevar nuošķirties Nötk.;

2) viel über einunddasselbe Thema sprechen
(mit añ ) Schibbenhof; "pastāvīgi, neatlaidīgi atgādināt" (mit añ ) Mezküll. Soweit nicht aus zvadzinât und zvanît kontaminiert, wohl als ein Kuronismus zu li. žvangėti "tönen" (bei Geitler Lit. Stud. 123 und Miežinis), žvengtì "wiehern", sužvìngti "in Wiehern ausbrechen", aksl. zve̦go, "verkünde", r. звягу "schwatze; belle", wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 642.

Avots: ME IV, 765

žvangulis, = zvangulis (mit añ; verächtlich von Berlocken und Medaillen); eine Schelle am Hals einer Kuh; = vangale 3 Memelshof, (mit añ ) Bauske, Kosenhof, Gr. - Sessau, (mit àn ² ) Kreuzb., Ramdam, (mit an̂ ) Sonnaxt; ein Brettchen, das an den Hörnern befestigt bösartige Stiere zu stossen hindert (mit àn ² )2 Kreuzb., Ramdam; eine Schweinsblase mit Erbsen, die Kinder einer Katze an den Schwanz binden ebenda; ein lose hängender Gegenstand, der bei der Bewegung klirrt Wessen; "ein Schwätzer" Friedrichstadt.

Avots: ME IV, 841

žvardzêt,

1) schellen
(zvārguļi žvardz) Kosenhof, N. - Peb.; klirren (ķēdes vien žvardz kustuoties N. - Peb.; von Blechscherben Nötk.);

2) "?": it kā žvardzuošas čūskas būtu salīdušas Veselis Saules kaps. 83.

Avots: ME IV, 842

žvaršķinât, klappern (klirren, rasseln) machen: ž. ķēdes Sadz. viļņi 123. ž. ar zuobe̦nu pa bruņu ce̦purēm Stāsts Kriev. 10.

Avots: ME IV, 843

žvārkstêt, klingeln Bl. (mit ãr ), klappern, schwirren (von Geld, geschüttelten kleinen Steinen, geworfenem Grant), rauschen (vom Bache) U., rasseln, klirren, (scharf) schallen: upe te̦k žvārkstē̦dama BW. 17726. brauca... šķindē̦dams, žvārkstē̦dams 32902, 5. ķēdes vilktas žvārkst Arrasch, Bauske, C., Dunika, Fockenhof, Schnehpeln, Stenden. ieruoči žvārkstēja B. Vēstn. "kas?"sievietes balss žvārkstēja Turg. Muižn. per. 67. Vgl. zvārkstêt.

Avots: ME IV, 844

žvarkstinât, rasseln (klappern, klirren) machen Saikava: ž. spēļu lietas.

Avots: ME IV, 842

zviñkšêt Arrasch, N. - Salis, PS., Salis, zviñkšķêt Bauske, Frauenb., zvin̂kšķêt Saikava, zvinkšêt U., -u, -ẽju,

1) klirren
Neik. n. U.; pfeifen (vom schnellen Fliegen einer Kugel) Vīt.; Bezeichnung des Schalles, den der gespannte Faden gibt U.; Bezeichnung eines hohen, scharfen, metallischen Lautes (zvinkšêt) Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: dažas dzelzs lietas zvinkš, kad pa tām sit PS. kuģu vantes, drātis vējā zvinkš Salis. telegrafa drātis stipri zvinkš Vēr. v. J. 1904, S. 298. luodes ap galvu zvinkšēja Vīt. uola aizgāja zvinkšē̦dama pa gaisu Frauenb. nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem zvinkšē̦dama BW. 13730, 25 var.;

2) sausen, klingen (im Ohr)
Lennew. (zvìnkšêt ^2): ausis zvinkš, die Ohren klingen U.;

3) unruhig sein, wie ein Kind, das sich zu weinen anschickt
(zvin̂kšêt) Nötk. Nebst zviñkstêt zur Wurzel von zvingt II und zvindêt.

Avots: ME IV, 776

žvin̂kstêt Kl.,

1) žviñkstêt Dond., Frauenb., Lemsal, Ruj., N. - Salis, Trik., Wolm., (mit in̂ ) Adl., Kalz., Saikava, ("mit iñgs") Autz n. Bielenstein LSpr. I, 441, U., Arrasch, Bauske, C., Daugeln, Selg., Stenden, Wandsen, ("mit ìngs ² ") Bers., Golg., Schwanb., ("mit in̂gs") Meiran, = zviñkstêt;

2) = zvinkšêt 1, pfeifen, sausen Spr., U.: žviñkst ("žviñgst" Stenden) akmens, luode pa gaisu skrienuot Grünw., Dunika, Frauenb., Lemsal. sniega pikas sāk žvinkstē̦damas liduot gar galvu A. Up. J. l. 23. svina pipkas žvinkst ap ausīm Jaunie mērn. laiki IV, 139. dzird kâ putnu spārnus žvinkstam Lautb. Vidv. II, 54. gaiss žvingst un žvangst Pas. VI, 280. viņš dzirdēja pasaules žvingstam Stari II, 33. zvaigznes žvingstē̦damas... bija aizvē̦lušās Poruk III, 126;

3) klirren
LKVv.: žvingst izkapts pret cietu priekšme̦tu sista Wessen (mit ìn ² ;) schwirren: me̦tu sauju pakaļ saujas, skrej (zirņi) lejā žvinkstē̦dami BW. 28570.

Avots: ME IV, 846

žvir̃kstêt Sassm. ("klirren"), Stenden, = zvirkstêt, švirkstêt: zirņi, akmeņi beŗuot žvirkst Lis. pārgatavuojušies rudzi pļaujuot birst, ka žvir̃kst Sassm. celiņa grants zem kājām žvir̃kst Stenden, N. - Wohlfahrt. dzirdama... pastalu žvirkstēšana un zvirgzdaiņā... ceļa Janš. Bandavā I, 327. ja būs rudzi, tad žvirkstēs BW. 25853, 1 var. (Var.: refl. žvirkstējās 25853 var.). zuobe̦ns kaujuoties žvirkst Sassm., atslē̦gas, nauda kabatā žvirkst Sassm. žvir̃kst de̦guot sausi paegļi Frauenb. cirvji (strādājuot) žvirkstēja Jaun. mežk. 63. vicinādams pātagu, tâ ka aukla žvirkstē̦dama gaisā luocījās 153. žvirkst smiltis ar barību nuokļuvušas starp zuobiem AP., Meselau.

Avots: ME IV, 846