Paplašinātā meklēšana

kuõpaûdzinâšana ,* die Kollektiverziehung.

Avots: ME II, 345

kuõpêdinâšana ,* gemeinsame Beköstigung.

Avots: ME II, 345

nāša Infl. n. U., für ne̦stavas.

Avots: ME II, 702

nezinâšana, das Nichtwissen, die Unwissenheit: neizrādi savu nezināšanu!

Avots: ME II, 741

‡ pajaunāšana Ev., die Erneuerung.

Avots: EH II, 138

pašaûdzinâšana, die Selbsterziehung A. XX, 902.

Avots: ME III, 112

pašdìevinâšana,.* die Selbstvergätterung.

Avots: ME III, 112

pašgùodinâšana,* die Selbstverherrlichung MWM. IX, 860.

Avots: ME III, 112

pašiznĩcinâšanâs,* die Selbstvernichtung Vēr. I, 1383.

Avots: ME III, 112

pašnicinâšana,* pašnicinâšanâs*, die Selbstverachtung: pašnicināšanās kaite Vēr. II, 704.

Avots: ME III, 116

prìekšzinâšanas,* prìekšzinĩbas* A. v. J: 1900, S. 1130, die Vorkenntnisse.

Avots: ME III, 398

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I ^4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

àizritinât, ‡

2) hin-, wegrollen
(intr.): aizgāja Katrīna, aizritināja BW. 33242, 1. aizritināja (= aizbrauca) kruogam garām Warkl. ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegschlängeln: čūska aizritinājās pa ceļu. acc. s. aizritināšanuos Pēterburgas Avizes I, 274.

Avots: EH I, 46

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.

Avots: ME I, 84

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām ^2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94

apkurinât, dial. apkurdinât Gr. - Essern, beheizen: istabas. apkurināšana, die Beheizung: par skuolas apkurināšanu jāgādā pagastam.

Avots: ME I, 96

aplacinātājs, der Spötter; aplacināšana, das Verhöhnen, Verleumden Sir. 8, 11; 2 Kor. 12, 20.

Avots: ME I, 98

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98

‡ apraûtĩba,* Einsilbigkeit (Schweigsamkeit): augstprātīgā a. ceļas.., nuo valuodas nezināšanas Ezeriņš Leijerk. I, 17.

Avots: EH I, 108

aprèmdêt und aprèmdinât, tr., lau machen, abkühlen, beruhigen, trösten: ūdeni Saul., sirdi, dusmas LP. VII, 196; apremdināšana, der Trost, die Beruhigung. Refl. -tiês, sich beruhigen, trösten.

Avots: ME I, 115

‡ atderinât saderību Dünsb., eine Verlobung annullieren. Refl. -tiês, s. unter atderêt; ‡ Subst. atderinašanâs, das Annullieren einer Verlobung seitens des Verlobten resp. der Verlobten: atderināšanās nuo līgavas puses bija visai viegli izdarāma Janš. Dzimtene II, 316.

Avots: EH I, 138

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atkleberêt, Refl. -tiês,

1): ratu sēdeklim atkleberējušās (nuo tricināšanas) skrūves Jürg.; ‡

2) in einem klappernden Wagen herfahren
Stenden.

Avots: EH I, 148

atmîkstinât, auch atmîkstêt, tr., erweichen, eig. u. übertr.: tur viņa bij par nespējīgu atmīkstināt viņa sirdi Apsk. I, 549. Refl. -tiês, sich erweichen; ļauties atmīkstināties, sich erweichen lassen Pūrs III, 67. neizcieta tas un atmīkstinājās Vēr. II, 1316; kaulu atmīkstināšanās, Knochenerweichung Konv. ² 1527.

Avots: ME I, 178

atsviêst, tr., weg-, hinwerfen: viņš ar nicināšanu tiem naudu vai sviedin atsvieda Vēr. I, 907. Refl. -tiês,

1) sich schnell umdrehen, sich zurückwerfen:
tē̦vs atsviedās gultā atpakaļ Blaum.;

2) sich mutwillig von jem. lossagen
U. Subst. atsviêdiens, der Rück-, Gegenschwung beim Schaukeln.

Avots: ME I, 200

attapt,

2): cik attapdama nuo saimnieku darba Janš. Mežv. ļ. II, 410. Refl. -tiês, ‡

2) sich verständigen
(?): ļaudis cenšas uz vienādību ... svaruos, mē̦ŗuos, naudas rēķināšanā, tādēļ ka caur tādu vienādību lē̦tāki var viens ar uotru a. Pet. Av. I, 278; ‡

3) sich schnell fassend imstande sein:
attuopas atjuokuot Janš. Līgava 11, 396.

Avots: EH I, 175

čapstinât A. IX, 1, 282, XI, 177, čâpstinât, čapstît Dond., čāpstît, -u, -īju, den Mund, die Lippen rasch und mit Geräusch öffnen und schliessen, jappen, schnappen: viņa čāpstināja muti kâ uz runāšanu taisīdamās A. XIII, 844. viņa čāpstina lūpām MWM. VIII, 242. kâ zivis sausā pēc e̦lpas čāpstīdami Blaum. Vgl. li. čapsė´ti "чмокать губами".]

Avots: ME I, 404

‡ cirpstinât, = cir̂pstêt: sisenis ... zālē ... cirpstina Janš. Dzimtene V, 101. circeņa cirpstināšana I ² , 336.

Avots: EH I, 273

čurinât,

1) mit Geräusch fliessen lassen:
guovis slaucu, čurināju BW. 7341;

2) geräuschvoll und langsam braten:
tagad gaļu čurina viesiem [Morizberg, Lös., Burtn.], AP.;

3) intr., auch čurinâties, mit geringem Geräusch langsam fliessen
[Waldeg.], den Urin lassen (von Kindern) [N. - Peb., Gramsden, Posendorf, Ruj., Ermes], Mar. n. RKr. XV, 111: bija dzirdama strauta paklusa čurināšana Kaln. Uo. 113. grāvītis tecēja čurinādamies LP. III, 95. [Auch: (ein Kind) harnen lassen Lös. u. a.]. Vgl. li. čiùrinti "испускать мочу".

Avots: ME I, 422

daņģinât, ‡ Refl. -tiês (mit aņ̃) Rutzau, = daņģinêt: daņģināšanās uz jaunu vietu Janš. Līgava II, 41 (ähnlich Dzimtene II ² , 450 und III ² 163).

Avots: EH I, 307

I dêdinât: auch (mit ê ² ) Siuxt; ar vistu ... dēdināšanu Janš. Dzimtene V, 200, Seyershof.

Avots: EH I, 318

dìevinât, tr., vergöttern, wie Götter ehren: atruodama zalkšu dievināšana LP. VII, 1267. viņa druošība man patika, un es dievināju viņu Purap.

Avots: ME I, 484

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu? ‡

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553

el˜pinât, atmen lassen, machen: mākslīga elpināšana Konv. ¹ 428.

Avots: ME I, 568

galinât: auch AP. ("töten"). ‡ Refl. -tiês,

1) sich töten
Seyershof: cilvē̦ki kārušies un slīkušies un vis˙visādi galinājušies; "sich tot arbeiten" Sackenhausen n. BielU.;

2) = galuôtiês, niẽkuôtiês: bē̦rns galinās vien Dond. tas nav darbs, bet galināšanās ebenda.

Avots: EH I, 380

gārdzināt, gārdzenēt, - ēju Selb., intr., schnarchen, röcheln: guvernantes var par lielu gabalu pazīt nuo franču gārdzināšanas Purap.

Avots: ME I, 618

‡ glaũnîgs Janš. "glaudīgs, laipns": guodīga un mīlīga, kaunīga un glaunīga Janš. Dzimtene IV, 249. glaunīgā un glūnīgā runāšana Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 391

guģuôt, ‡

4) untätig sitzend die Zeit verbringen
Kal.: kuo tā vecine tur guģuo visu dienu? Refl. -tiês,

1): auch Ruj., Salisb., (guģeties) Strasden: kad ar bij kuo ēst, viņam vien˙mē̦r patīk g. Strasden. guģuodamās, ka pašai nee̦suot ne˙cik daudz Janš. Mežv. ļ. II, 102 (ähnlich 133); ‡

2) bekümmert, voll Sorgen sein
Kal.: māte guģuojas par meitas izprecināšanu; befürchten, besorgt sein Frauenb, (guģeties) Strasden: viņš guģejās, ka tik nepietrūkst Strasden. es arvienu guģuojuos, kur viņa palikuse Frauenb, tie guģuojas, ka līst: nevar ābulu savākt ebenda. vaimanāju it kâ lielās sāpēs, guģuodamās (oder mit der Bed. I ?) un baiļuodamās, vai tik nebūs lūzis kauls Janš. Mežv. ļ. II, 329.

Avots: EH I, 416

[ìekupinât,

1) "nuolikt kupināšanai": iek. pienu Dond., Lautb.;

2) hineingiessend gerinnen lassen:
iek. putrā kunkuļus Bauske.]

Avots: ME II, 32

ìerẽķinât, tr., einrechnen: dzīvuoklis, ierēķinuot apkurināšanu, viņas maksā desmit rubļu mēnesī.

Avots: ME II, 57

îsšķiêdrains, kurzfaserig: īsšķiedrainas vilnas dzija Konv. ² 926. kuokvilnas un citu īsšķiedrainu vielu plucināšana 1533.

Avots: ME I, 837

izbrĩnêt, izbrĩnît, izbrĩnuôt, tr., in Erstauen setzen: viņa zināšanas izbrīnēja MWM. VI, 944. izbrīnē̦tas acis Kaln. izbrīnītie mežsargi Kaln. (Dies ungew.) Gew. refl. -tiês, erstaunen, sich verwundern, sein blaues Wunder haben, sich satt wundern: izbrīnās, izskatās LP. VI, 344. brīnas un nevar izbrīnēties JR. V, 111. ve̦lns nevarēja ne brīnumiem izbrīnuoties LP. VII, 1176.

Avots: ME I, 718, 719

izdabinât, aus der Art (daba) schlagen lassen, verhätscheln, verzärteln: nav labi, kad bē̦rnus izdabina Bers., Lubn.; bē̦rnu izdabināšana un izlutināšana Stari II, 64.

Avots: ME I, 724

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

‡ izskaĩstinât,* verschönern: nav ne˙kāds izskaistināšanas līudzeklis kâ dāmai lūpu zīmulis Daugava 1936, S. 74.

Avots: EH I, 479

‡ I izspanguôt AP., straff ausspannen, -dehnen: i. aude̦klu balināšanai, piesienuot gadus pie mietiņiem.

Avots: EH I, 481

izurbinât, tr., allmählich ausbohren, zerfressen (von Insekten): gliemežu vāki rūpīgi izurbināti Antrop. II, 60. aizsargāt kuģa kuoka daļas nuo kuģa ķirpju izurbināšanas Antrop. II, 75.

Avots: ME I, 822

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

izveitêt [Bers.], tr., ausbähen: reizām pēc Jāņu dienas gan uzmirdzināja, kas, zināms, bija tik jauns līdzeklis labības izveitēšanai un izsutināšanai DL. Refl. - tiês, sich wiederholt lagern: labība izveldrējās un beidzuot tuomē̦r sacēlās kājās C.]

Avots: ME I, 826

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829

[jaûneklisks ,* jugendlich, der Jugend eigentümlich: jaunekliska sajūsmināšanās.]

Avots: ME II, 99, 100

jukls,

1): juklajā dejuotāju pūlī Janš. Mežv. ļ. II, 15. atskanēja... svilpšana... un čivināšana daždažādās skaņās un tik ... jukli cita par citu 466. prātam tikai jukli izpruotamu ... dziesmu Līgava I, 298;

2): jukla zeme Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 566

I kacinât (li. kãkinti "zur Genüge liefern" ),

1): auch Alswig, AP., Kalnemois, N.-Rosen; vai... darījuši paši uz savas galvas..., kacinājis lielskungs Saul. Burtnieks 1936, S. 27; 2): "kaitēties" A. Leitāns; ‡

3) "?": ķildās un kacināšanā dzīvuot Lenc Spred. gr. 1764-1767, S. 280; ‡

4) "herlangen"
Für. Refl. -tiês: kuo kacinies? voi laidīsi mierā! A. Leitāns; tändeln, charmieren Seyershof: kuo viņš kacinājas tur tik ilgi ar šās? - Zur Bed. vgl. Auch ‡ atkacinât.

Avots: EH I, 573

kàmpt [Wolm., Trik., N. - Peb., Jürg., Arrasch, C., PS., Serbigal, kam̂pt ² Salis, Ruj.], kam̃pt K., [Tr., Bl., Līn.,v Dond., Wandsen, Lautb., Selg., Dunika, Bauske], - pju, - pu, tr., fassen, greifen: zuobi, ar kuŗiem siļķes kampj laupījumu JR. tukšā dūšā tādu malku kampt! ohne etwas gegessen zu haben, solch einen Zug zu tun LP. IV, 6. Refl. - tiês, sich fassen, greifen, sich umarmen: dē̦ls ar lāci - ū˙ja, kâ viņi kampušies - kauli vien krikšķējuši LP. VI, 480. kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JR. III, 77. kampties kaklā, um den Hals fallen: Jāze̦ps kampās Benjamīnam kaklā un raudāja I Mos. 45, 14. [Wohl eine Lautgebärde, wie sie in la. capere "nehmen" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 126) ohne m vorliegt; vgl. auch K. H. Meyer IF. XXXV, 227 ff.]

Avots: ME II, 152

kapâtuvis, kapâtevis, ein Hackmesser, Hackeisen: kapātuvis - rīks zāļu un lapu sasmalcināšanai luopu, sevišķi cūku barībai Konv. ¹ kapātevis griezās cauri pilnajai silei gurkšē̦dams Jauns.

Avots: ME II, 158

kàpuõstnĩca, Mariä Verkündigung, der 25. März: Marijas pasludināšanas dienu mē̦dz nuosaukt par kāpuostu Māri, kāpuostnīcu Etn. I, 75; II, 37.

Avots: ME II, 194

[ķe̦sturis (?) "kāts vēžu ķeseles piestiprināšanai" Wilzen.]

Avots: ME II, 371

II ķirķis,

1) ein langwieriger Streit:
viņi jau vairāk gadu ve̦lk ķirķi Druw. n. Etn. IV, 66. par ķirķi apzīmē ne visai asu strīdu, bet vairāk tikai tādu ķircināšanuos Tirs., J. Kaln.;

2) das Malheur, die Unannehmlichkeit:
es tik viņam iegriezu labu ķirķi Frauenb. - Vgl. ķircinât.

Avots: ME II, 384

‡ ķirlinât "?": sienāža ķirlināšana A. Erss Daugava 1928, S. 556.

Avots: EH I, 704

klabinât [li. klãbinti "anklopfen"],

1) fakt. zu klabēt, klappern lassen, machen:
vējš klabina luogus od. luoga slēģus. suns klabina zuobus, auch zuobiem. ve̦cais puisis uz manim zuobus vien klabināja BW. 13561. buciņš ragus klabināja 30104. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis 19638; 27438, 2. tautu meitas tukšu pūru par atmatu klabināja BW. 16728. kunga kannas 12132, sieka malu klabināt 8012. muti klabināt, sprechen: diezgan jau e̦smu muti klabinājis, bet viss par velti. tevis dēļ es neiešu muti klabināt. kuo nu klabini niekus! was schwatzst du Unsinn;

2) viel sprechen, schwatzen:
man ar tevi tik daudz jāklabinājas, ka ne˙maz nevaru galā tikt Dond. Subst. klabinãjums, das bereits erfolgte Klappern; klabināšana, das Klappern; klabinâtãjs, der Klapperer.

Avots: ME II, 207

knibinât, knibinâtiês, freqn. zu knibêt 1, [wiedrholt) knibbern, knittern, pinkern; zupfern, rupfen; (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun: pirksti trīcēja, galdautu knibinuot A. XVII, 398. Ieva knibināja uz ple̦ciem nuoslīdējušā galvas lakatiņa stūri MWM. XI, 167. ja vistas kasās (knibina) pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71. tik mājās kādus darbus knibināja JK. viņ knibinājās ap paegļu nūju Poruks III, 158. tie sāka knibināties gar guovīm MWM. VIII, 13. bija tāda knibināšanās ap ve̦cu vāti Vēr. I, 1030; nicht vorwärts kommen mit der Arbeit U.: [viņā knibina savu darbu visu rītu Wessen. neknibini (neurbini) de̦gunu! Bers. Vgl. li. knibinėti "čiupinėti" Viltis 1908, 104].

Avots: ME II, 246

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 ^1, kuôpt ² Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347

kûdinât [auch Jürg., Arrasch, kûdinât ² Ruj., Wandsen, Salis], kũdinât Dond., kûdît [Kr., C., Kl., PS., Trik., Lis., Wolm., N. - Peb., Arrasch, Jürg., kûdît ² Salis, Ruj., Wandsen, Selg., Gr. - Essern, Bauske], kũdît Dond., [Bl., Dunika, Nigr.], -u, -ĩju, tr., antreiben, hetzen: kāds ve̦lns tevi kūdina! [kunga gars sāce viņu kūdināt Glück Richter 13, 25.] Subst. kûdinãjums, kûdĩjums, die Aufhetzung, die Anspornung: viņu suodīja par ļaužu kūdinājumu; kūdinâšana, kūdîšana, das Anspornen, das Aufhetzen: kas tā par ļaužu kūdināšanu! kûdîtãjs, kûdinâtãjs, der Ansporner, Hetzer, Aufwiegler: uz tuo viņai bija diezgan kūdītāju JR. V, 68. [Wohl zu ai. cōdati "treibt an, drängt", d. dial. hutzen "antreiben" und viell. auch slav. kydati "werfen", s. Bezzenberger GGN. 1875, 227 und Berneker Wrtb. I, 676; anders (zu le. kaût) Būga KZ. LI, 125.]

Avots: ME II, 332

ķuģis, ein verstümmeltes Glied, tāds luoceklis, kam kāda daļa nuoņe̦mta Druw.; ["apdedzis kuoks krāsns uzrušināšanai" Lös.; ķuģītis "ein Stöckchen" Jürg.; "eine kleine Krücke" Alswig, Mar.; "zars, ķeģis" Grawendahl; "apdrupusi pīpe" Sessw., eine kleine Pfeife Naukschen].

Avots: ME II, 391

I kùrmulis,

1) der Haufe, die Menge, Masse, ein Knäuel:
bē̦rni sagājuši kurmulī Smilt. tad viss šis mīlināšanās kurmulis pagriezās uz viņu A. XII, 335. tai vajadzē̦tu tik rauties zem savas se̦gas kurmulī A. VII, 809 ;

2) ein kleiner Teil von einem wertlosen Gegenstande
Erlaa n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 324

ķute, gew. Plur., Küttis; kutes [ķutis Trik.] kŗaut [in Serbigal dafür ķutas, ķutumus mest, ķutât], die Küttishaufen machen. ķute ir sadedzināšanai sakŗauta vēlē̦nu čupa līdumā. [Aus estn. kütis "Brennmaterial, aus Strauchwerk und Rasen gebildete Haufen zum Schwenden des gerodeten Landes", s. Thomsen Beröringer 281.]

Avots: ME II, 392

kver̃šinât, tr., ausforschen, verhören: kuo tu mani tik daudz kveršini? Gr. - Sessau, Kav. kad Katrīna gribēja aizliegt kveršināšanu Konv ^2. 1677. [Vgl. kvarčinât.]

Avots: ME II, 353

laîdinât [li. laidìnti "laufen lassen"], tr.,

1) auch laidît, ĩju U., Spr., weich, feucht machen:
dzelzi. pašu laidināšanu izdara, sakarsējuot laidināmuo gabalu. liniem pieauga svars uz katru nelaidinātu puodu pa četrām mārciņām Latv.;

2) paaren, belegen:
guovis Karls., C.;

3) einrichten, veranstalten
L. [Zu laist(iês).]

Avots: ME II, 403

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429

līkšu: lasīdams ... īpašu līgšu runu jeb līkaupu sprediķi, juo šai rītā. Nuotika jaunā pāra īstā salīgšana jeb saderināšana Janš. Nīca 37. Wohl ein gen. pl. (zu einem. nom. pl. *līktis od. *līgtis, vgl. lĩkt II und lĩgt); auch BW. 985 ist dies Wort mit -gš- geschrieben.

Avots: EH I, 749, 750

ļirļinât, leiern: leierkastes ļirļināšana A. v. J. 1893. S. 346.

Avots: ME II, 541

lum̂stîtiês, [lùmstîtiês ² Mar., Warkh.], ļum̂stîtiês Laud., Spr., Stelp., [Nerft, -uôs, -ĩjuôs], lumstuôtiês,

1) schwänzeln, sich anschmiegen, anschmeicheln, zunächst von Hunden:
vai neiesi pruojām, kuo te lumsties? Nerft, [Kārsava]. suņu savstarpēju luncināšanuos, sevišķi tad, ja starp viņiem ir kuņas, sauc par lumstīšanuos Laud. viņš (pūdelis) lumstās klāt, kâ daždien suņi māk Rainis. viņš sāka arī ap savu maizes tē̦vu lumstīties A. XIII, 953. puisis lumstuojas pie meitas Erlaa;

[2) lumstîtiês "faulenzen"
Bers., Warkl. - Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 35].

Avots: ME II, 512

lupinât,

1): auch Iw.; l. zirņus nuo pākstēm, kartupeļus AP. l. pāksti Fest. l. pupas Frauenb.;

2): auch Grenzhof (Mežamuiža), Oknist;

3): zirņi ar lupināšanu vien jālupina ("jāpļauj") Linden in Kurl. lupina savu tuvāku Getzel Spr. Salom., Kap. 16; stibitzen
Oknist. ‡ Refl. -tiês AP., klauben, rupfen (intr.): guovis visu rītu te˙pat vien lupinājas, bet kuo tad nu dabūs, kad viss ir pliks.

Avots: EH I, 762, 763

ļurinât [Dunika], ļurêt, -u, -ẽju, schwatzen, faseln: kuo tu te ļuri! MWM. X, 482. negribuot jāklausās viņu ļurināšanā MWM. VIII, 602, Mar. n. RKr. XV, 125.

Avots: ME II, 544

malzîtiês,

1) sich jem. mit leerem Geschwätz aufdrängen:
kuo te ap mani malzies! Druw. n. Etn. II, 81;

2) ["ruhelos herumirren"
Saul.]: liesmas plēvināšanās un šaudīšanās malzījās viņa acīs A. v. J. 1896, S. 582. ruokā vēl malzījās sajūsminājums A. v. J. 1896, S. 99; [sich hin und her werfen, sich quälen, "lauzīties": visu nakti malzījuos lielās sāpes Bers. iestidzis dūņās malzījās visādi, bet laukā netika Bers.; "slinkumā guorīties, slaistīties" Sessw., Modohn; malzīties ("maisīties") pa kājām Warkl., Bers.; faulenzen; "gulšņāt (nuo vieniem sāniem uz uotriem)"]; in Schmerzen sich krümmen Bers. n. Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 560

matît (li. matýti "sehen"), -u, -ĩju, fühlen, empfinden, merken: ja trīs dienas kurināsi, tad kaut cik matīsi siltuma LP. IV, 146. kas dievu nemīlē, tas dieva dusmas matīs A. XI, 53. par vāju sevi mati MWM. VI, 681. Refl. -tiês, scheinen, vorkommen, sich zu befinden scheinen: matās, tur jauna sieviete sēd Stari II, 595. namiņš duomīgs skatās caur birztalu, tas vientulīts matās MWM. XI, 258. te tē̦va mājās matās VI, 404. Subst. matījums, eine Ahnung, Vorahnung: tās ziņas vēl nav pilna zināšana, ir tikai matījums Izgl. III, 19. - Nebst li. matrùs "vorsichtig" zu slav. motriti "schauen", gr. μάτος "Forschen, Suchen" u. a., s. Trautmann Wrtb, 171, Prellwitz BB. XXVI, 308 f., Rozwadowski IFA. XII, 303, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 206, Osthoff IFA. XV, 105.]

Avots: ME II, 566

meĩstars (unter meĩsteris): viņš ir labs m. (Spezialist) izkapšu kapināšanā Dunika.

Avots: EH I, 796

mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ ² ) Pilda; vagas m.,

a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;

b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡

2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡

3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡

4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 810

mĩlinât,

1) liebkosen, lieb halten:
es gribu tevi apskaut, mīlināt Asp. VII, 26. [aiz kuo mani ciema puiši tikai mīļi mīlināja? BW. 34423.] sieva apkuopa un mīlināja savu māti LP. VII, 514;

2) lieb machen
U. Refl. - tiês, liebevoll um einen herum sein, sich bei jem. einzuschmeicheln suchen, sich mit jem. od. etwas abgeben: Sprw. mīlinās kâ mazi kaķē̦ni. tautu dē̦ls, kuo tik mīļi mīļinies? BW. 9605. Liena mīlinājās ar bērniņu Kaudz. M. viņš tagad sē̦dē̦tu pie krāsns un mīlinātuos ar uguntiņu Kļav. - Subst. mĩlinâšana, das Liebkosen; mĩlinâšanâs, das gegenseitige Liebkosen, Schmeicheln: ak kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JK. III, 77; mĩlinãjums, die Liebkosung: mīlinājumu vajadzība Zalktis I, 150.

Avots: ME II, 644, 645

muôdinât,

1): re̦dzē̦dams, kādu uztrūctnāšanuos šie viņa vārdi bija muodinājuši (hervorgerufen, bewirkt)
Janš. Dzimtene III, 19; ‡

2) = mudinât Auleja: m. zirgu, kab drīžāk ietu.

Avots: EH I, 840

I murinât: murineln Preekuln n. BielU.; te̦kulis pieliek purnu pie aitas sāniem un murina: mur, mar, mur! Iw. aita, jē̦rus aicinādama pie sevis, murina Frauenb., Salis. aita jē̦rus murina ("?") un zīdina Salis. murināšanu dzird, kad katlā lē̦ni vārās barība Frauenb.

Avots: EH I, 833

‡ naidît "feinden" Stender Deutsch-lett. Wrtb.; kungs. es naidu ("?") jūsu veltīgu nicināšanu Pēt. Av. III, pielik., 68.

Avots: EH II, 3

nekàuņa: bezkauņa, n., kam gāji ciemā? BW. 20733. visiem nekauņām par biedināšanu Janš. Apsk. 1903, S. 13.

Avots: EH II, 13

‡ nepãrspriêdîgs, nicht recht beurteilend: lietas nezināšana un nepārspriedīgais prāts Kaudz. Izjurieši 35.

Avots: EH II, 17

nepielùdzams, unerbittlich: nepielūdzami skaitļi pierāda apgrozījumu mazināšanuos A. XI, 473.

Avots: ME II, 728

netārpa,

1) die Kraftlosigkeit, Schwäche
Wid.;

2) das Malheur, Unglück
Katzd.: mana lielākā netārpa iŗ tâ sakuot, apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134;

3) ein kleines Frauenzimmer
Hasenp. n. Etn. III, 66.

Avots: ME II, 736

nùobildinât "?": grūt tad būtu lietu atpakal nuovest un n. sevi tai nezināšanā, kuŗā viņš tagad sevi atstāj Kaudz. Izjurieši 110.

Avots: EH II, 32

‡ nùokal˜sinât,

1) = nùovâjinât Frauenb.: n. guovi;

2) = nùovâjêt (?): nuo meitas nuobālēšanas un nuokalsināšanas Dünsb. Koša rotas k. 31.

Avots: EH II, 51

nùoknapinât, tr., abknappen, abkargen: tikai ēdienu vēl vairāk nuoknapināja Latv. viņš parādās kâ meistars izteiksmes nuoknapināšanā Vēr. II, 114.

Avots: ME II, 799

II nùoplienêt: sich verhärten Degunen: lauks nuo liela sausuma tâ nuopliẽnējis, ka arkls neiet iekšā. nuo lietus vai sniega nuoplienējusi zeme bez irdināšanas sējai nav derīga Heidenfeld.

Avots: EH II, 77

nùoraûstît, ‡

2) eine Zeitlang wiederholt reissen (zerren):
man bija daudz kungu. es tiku nuoraustīts uz visām pusēm Jauns. Mana dzīve ³ 17. braucuot nenuorausti (ar gruožiem, tuos pieve̦lkuot mudināšanai) tā zirga tik daudzi! paliks vēl je̦la mute Vank.

Avots: EH II, 80

nùosaucinât, tr., verfluchen: jāliek katuoļu baznīcā nuosaucināt B. Vēstn. zvanītājs bija tuo nuosaucinājis LP. VII, 693. tikkuo nuosaucinājuse, teļi tūlīt nuosprāguši RKr. XVI, 20. [par šīs baznīcas spē̦ku liecināja arī senāk daudzinatā nuosaucināšana: ja kāds aizriebj, tad vajaguot tikai uzduot katuoļu mācītājam nuosaucināt un tūlīt nuokalst ruoka Austriņš M. Z. 8.]

Avots: ME II, 843

‡ nùour̃rât,

1) "?": pēc nuoplaukšķināšanas un nuourrāšanas Janš. Līgava I, 390;

2) eine Zeitlang hurra schreien:
nuourrāja tâ, ka visa pamale atskanēja;

3) n. jumtam kruoni Mesoten, nach der Bedachung eines Gebäudes mit Hurrageschrei auf dem Dachfirst einen Kranz anbringen;

4) mit Geschrei (vom Katheder) verjagen:
n. runātāju nuo katedras.

Avots: EH II, 103

nùovẽsinât, tr., abkühlen: tas nuoderēs daža laba gaisa grābekļa nuovēsināšanai A. Allun.

Avots: ME II, 886

uõršķis (mit uor- aus ur-?) N.-Bartau "kuoks uogļu un pe̦lnu rušināšanai".

Avots: ME IV, 420

paaûgstinât [li. paáugštinti], tr.,] erhöhen: nuomu, balsi, kādu guodā.] Refl. -tiês, sich erhöhen: cik paaugstināsies mans ienaidnieks pār manim? Psalm 13, 3. tam jāpaze̦muojas, kas nepatiesi paaugstinājies Blaum. Subst. paaûgstinãjums, die Erhöhung: līķi nuolika uz paaugstinājuma Balss; paaûgstinâšana, das Erhöhen: šie nuoziegumi ātri mazinās īs ar suodu paaugstināšanu Vēr. I, 1257; paaûgstinâtãjs, wer erhöht.

Avots: ME III, 4

padêklis: auch ("?") Borchow n. FBR. XIII, 25, Warkh.,

1): auch AP., Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Siuxt, Warkl., Zvirgzdine; ‡

5) "zirgam saku (mīkstināšanai) paliekamaîs" Wessen.

Avots: EH II, 127

‡ paglaudiens, ein einmaliges Streicheln: katru paglaudienu saņe̦mdams ar lẽ̦nu astes pavēdināšanu Jauns. Augšz. 207.

Avots: EH II, 133

‡ paķēkstêtiês "?": Kristapiņš ... savā bē̦rna valuodā paķēkstējās Dünsb. Bērnu audzināšana 19.

Avots: EH II, 147

pamazĩtnẽjs, allmählich: pamazītnēja apmierināšanās, atspirgšana Balss. šūniņu pamazītnējas sairšanas se̦kas Druva I, 1532.

Avots: ME III, 68

papildinât, papil˜dît [li. papìldyti], tr., ergänzen, vervollständigen: zieduošas puķes uz luogiem papildināja vēl glītuo iespaidu Asp. Refl. -tiês, sich vervollständigen: savā aruodā, mākslā. viņš papildinājas savās zināšanās Smilga. [grāmatām..., ar kuŗām papildīsies viņa plaukts Juris Brasa 235.] Subst. papildinãjums, die Ergänzung; papildinâšana, das Ergänzen, Vervollständigen; papil˜dinâšanâs, das Sichvervollständigen; papil˜dinâtãjs, wer ergänzt, vervollständigt; papil˜dîtãjs*, das Objekt (in der Grammatik).

Avots: ME III, 81

‡ pārdancât Auleja, tanzend verlieren: panāksnīcas pārdancā (= atduod par dancināšanu) cimdu pāri.

Avots: EH XIII, 197

‡ pàrùose ² Kaltenbr. "īpaša vieta pastalas vai vîzes malā, aiz kuŗas aizveŗ auklu piestiprināšanai pie kājas": pastalai ir 2 pāruoses, bet vîzei līdz 12. ievērt auklu pāruosē.

Avots: EH XIII, 215

pãrtàutinât,* pãrtàutuôt, tr., entnationalisieren, eig, in ein Mitglied eines andern Volksverbandes verwandeln: pārtautuot Krievijā dzīvuojuošās cittautas Konv. ² 2311. zemnieku pārtautināšana A. Refl. -tiês, seine Nationąlität aufgeben.

Avots: ME III, 182

pasludinât, tr., verkündigen: grē̦ku pieduošanu, brīvlaišanu; Mãrijas pasludināšanas diena, Mariä Verkündigung.

Avots: ME III, 103

‡ paterkšķêt "?": runāšana ... izskanēja drusku tâ kâ paterkšķē̦dama Kaudz. Izjurieši 31.

Avots: EH XIII, 182

pavẽdinât: ar lē̦nu astes pavēdināšanu Jauns. Augšz. 207. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (wedelnd) bewegen: (cūkām) ausis šad tad pavēdinājās kâ vēdekļi Jauns. J. un v. 357.

Avots: EH XIII, 189

‡ pavẽjains, etwas windig: pavējainā laikā laba vēdināšana Janš. Bandavā II, 406.

Avots: EH XIII, 189

paviršĩba, die Oberflächlichkeit: paviršība zināšanās.

Avots: ME III, 139

pìegarša, piẽgar̂ša PS., piegarža, der Beigeschmack: vīns ir ar stipru spirta piegaršu Konv. ² 3264. me̦dus tam duod saldumu un me̦dus piegaršu 2669. "Latviešu Avīzes" piešķīra visām zināšanām garīdzniecisku... piegaršu Izglītība IV, 11. pielikt kuo piẽgar̂žām N.-Peb.

Avots: ME III, 249

pìelabinât, begütigend herbeiziehen, herbeischmeicheln, anlocken (z. B. ein Kind, einen Hund); begütigen, bereden zu etwas: saimniece gavējuse dienām, kamē̦r pielabinājuse dievus LP. VII, 324. (puisītis) meitiņu pielabināja: nāc, nāc, meitiņa, še saldi riekstiņi! BW. 22855. jūs manu dē̦lu e̦sat apmulsinājuse un pielabinājuse Vēr. I, 1341. ar pielabināšanu var panākt arī tuo, ka mīlestība atjaunojas Etn. II, 168. Refl. -tiês,

1) für sich anlocken:
varu labāku arī sev pielabināties Apsk. v. J. 1903, S. 355;

2) sich anschmeicheln:
kad viņam vajadzēja... palīdzības, tad viņš prata pielabināties Lautb. Luomi 28. tiesas vīrs pielabinādamies sacīja... Kaudz. M. 37. mana sirds pie kādas sievas ir likusi pielabināties Glück Hiob 31, 9.

Avots: ME III, 264

pìeramstîtiês, sich enthalten: viņš arī nepieramstījās (nuo mīlināšanās) A. v. J. 1896, S. 334.

Avots: ME III, 282

pìerãt,

1) durchschelten:
dzīvuojat, bāleliņi, pierājiet līgaviņas! BW. 3328, 2. es duomāju pierāt viņu par tādu runāšanu Ezeriņš Leijerkaste I, 144. gan viņš zinuot vainīguo pierāt Baltpurviņš Agrā rītā 36;

2) scheltend (etw.) erreichen:
kuo nu lielā cilvē̦kā vairs pierāsi? Blaum. Pazud. dē̦ls 9.

Avots: ME III, 284

pìevaimanât, jammernd erreichen, erlangen: ar vaimanāšanu ne˙kāda labuma nepievaimanāsi.

Avots: ME III, 307

pĩpe,

1) die Tabakspfeife:
Sprw. nede̦r ne pīpē, ne ragā, kâ suns bez astes, tâ zē̦ns bez pīpes. pīpes meklē - pīpe zuobuos. tautu dē̦ls, putu pīpi smēķē̦dams BW. 13646,17. pīpi iepīpēt, die Pfeife anrauchen U. pīpes galviņa, der Pfeifenkopf Kaudz. M. 12;

2) die Rdhre am Branntweinskessel
U.; die Rinne: palīdz aius brūveram: kubuliem augsti rūgt, pīpēm skaisti iztecēt BW. 19769, 1 var. pīpe jeb rene bē̦rzu suiu tecināšanai Pluttes k. 92;

3) die Röhre am Leuchter zum Einstecken des Lichts:
lukturis 6-8 pīpēm, ar de̦guošu sveci katrā RKr. XVI, 115. Nebst estn. pīp aus mnd. pipe dass.

Avots: ME III, 232, 233

II pĩpinât,

1) tr., rauchen lassen, zu rauchen geben:
pie mērnieku dzirdināšanas un pīpināšanas Kaudz. M. 6; jem. die Pfeife anzünden Druw., N.-Peb., Notk., Selsau, Schwanb.: zē̦ns pīpināja ve̦ctē̦vu Golg., Druw. viņš pīpināja tuo ar savu tabaku Sessw., Los., Serben, Peb., Sermus;

2) "kūpināt": viņš nepruot uguns iekurt, tikai pìpina ² Selsau.

Avots: ME III, 233

plarkšis, plarkšķis,

1) ein schnarrender od. klappernder Lärm:
dārzā spēlēja kareivju orķestris. bija negants plarkšis Laiviņš. plārkšķis - truoksnis, kuo dzilnas taisa pie ve̦ciem stumbe̦niem, arī (Etn. IV, 165) starku knābju klabināšana Lub. plarkšis - vadmalas, aude̦kla plīsienā truoksnis Freiziņ;

2) plarkšķis, auch plarkšķe, die Schnarre des Nachtwächters
U.;

3) plarkšis Freiziņ, plarkšķis Wid., ein Schwätzer.

Avots: ME III, 320

plekšêt, -u, -ẽju,

1) plekšêt Lös. n. Etn. IV, 165, N.-Peb., Wessen, U., Fest., Zaravič, C., plekšķêt Spr., Alt-Ottenhof, plappern, schwatzen, brodeln:
kad puodiņš ar ēdienu uz uguns vāruoties, tad maziem bē̦rniem nevajaguot nuo viņa ēst, juo tad tiem mute tâpat vāruoties (plekšķuot) kâ ūdens puodiņā Etn. II, 61. bija tikai vārdu klabināšana un plekšķēšana A. v. J. 1896, S. 419;

2) weiche Erde od. Lehm schlagen
U.;

3) "sekšēt" Lös. n. Etn. IV, 165, schmutzig werden PS., Smilt.;

4) ankleben
(intr.): zeķes plekš caurā un netīrā zābakā. Zu den Bed. 1 u. 2 vgl plakš(ķ)êt und li. pleškė´ti "prasseln, knallen", r. плескáть "klatschen, plätschern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225.

Avots: ME III, 335

plẽvinât Tr.,

1) flattern
Depkin n. U.; die Flügel bewegen Spiess n. U.;

2) plẽvinât N.-Peb., flattern machen, zausen:
vējš matiņus plēvināja (Var.: plevināja, purināja, vēcināja) BW. 10204, 3 var. lē̦ni, lē̦ni dieviņš jāja..., nedrīkstēja zīda svārkus vējiņā plēvināt 33682, 5 var.;

3) auf dem Wasser schwimmend bewegen, hin und her treiben
U. Refl. -tiês, flattern: karuogi plēvinājas Dr. liesmas plēvināšanās un šaudīšanās A. v. J. 1896, S. 582. Zu plevinât.

Avots: ME III, 342

pratinât,

1) auch pratenêt, ausfragen, ausforschen, verhören: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezerietis. Džons pratināja veci Krišs Laksts 82. viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakteŗus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem De̦glavs Rīga II, 1, 431;

2) zu verstehen geben:
zirgs bubinādams pratina, ka grib ēst. saimnieks apduod kalpiem pa glāzītei degvīna, bet vienam nejauši aizmirst ieduot; tas tad pratina kāsē̦dams, šņaukdams de̦gunu vai citādi Grünwald, Ekau. Subst. pratinâšana, das Ausfragen, Verhören, das Verhör: tas beidza pratināšanu A. v. J. 1898, S. 5. māsas balsī bij dzirdama nepatikšana par tādu pratināšanu A. XX, 246; pratinâtãjs, wer ausfragt, ausforscht, verhört: svešāis bij briesmīgi smalks pratinātājs A. v. J. 1900, S. 1063. Kausativ zu prast; vgl. li. prãtinti "gewöhnen".

Avots: ME III, 378, 379

pretruna, pretruņa Etn. I, 118, das Widersprechen; der Widerspruch: visa audzināšana pastāvēja paklausībā bez jeb kādas pretrunas A. XI, 365. viņš tikai bija uz pretrunu gaidījis, lai varē̦tu traci sākt De̦glavs. še jau pretruna veltīga Lautb: Luomi 138. K. duomas sacēla spriedumus un pretrunas Kundziņš Kronv. 131.

Avots: ME III, 389

pulcîgi, Adv., in grosser Anzahl, reichlich viel: uz apsveicināšanu bij ieradušies it sevišķi pulcīgi Insbrukas studenti A. XI, 692. huzāru te juo pulcīgi Kaudz. pulcīgi daudz, sehr viel Bers.

Avots: ME III, 406

II pum̂peklis ² (f. -kle), einer, der beständig leise brummt, knurrt, zankt Nigr.: apskaunaties, pumpekles, par tādu pumpināšanu! Janš. Dzimtene ² III, 378.

Avots: ME III, 410

pur̂pinât Lis., Prl., Fest., (n. Etn. IV, 167) Druw., pur̃pinât Sassm., kullern wie ein Birkhahn St., leise, undeutlich, nur mit den Lippen sprechen, murmeln Wid., Bers. (pùrpinât ² ), Naud.; leise zanken, schelten N.-Bartau; brummen Lis.; leise wiehern Sassm.: žīds pātarus skaitīdams murmina un purpina Fest. kuo tu tâ purpini? runā diktāki! Druw. n. RKr. XVII, 74. kuo ve̦cmāte purpina, tuo ne+viens nevar saprast Sassm. viņš atbildēja purpinādams A. v. J. 1896, S. 814. laikraksti tuo visu saņēma ar līdzcietīgu smaidu, kâ jau daždien zaļuokšņi cilvē̦ki vecīšu purpināšanu De̦glavs Rīga II, 1, 337. Zu purpas II.

Avots: ME III, 419

I ràibît Wolm., raîbît ² Iw., raîbît Lis., raĩbît PS., -u, -ĩju, auch raibinât, = apvā`rduôt, pūšļuôt, (eine Krankheit, insbesondere den Zahnschmerz) besprechen; "riebt, slimu vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen; den Zahnschmerz folgendermassen vertreiben: man misst einigemal mit Lindenbast um den Kopf des Kranken, worauf er neunmal durch den Bast kriechen muss Harder n. U.: vārduošana un raibināšana pie zuobu sāpēm tâ˙pat lielā cieņā Etn. IV, 22. pirmdzimtam vai pastarim jāraiba ēde trīs reizas un jāuzspļauj virsū Etn. IV, 21. - Subst. ràibîtãjs Wolm., wer Krankheiten bespricht: kaktu ārsti, vārduotāji, raibītāji Konv. ² 1238. pūtējas jeb raibītājas dziedējušas slimības ar pūšanu RKr. XII, 20. vai neiesi pie raibītāja, dēliņ? Seibolt. Zu riebt II.

Avots: ME III, 468

I rimdinât, fakt. zu rimt, tr., zähmen, ruhig machen: darbu un rimdināšanas nami, Arbeits- und Zuchthäuser Konv. ² 163. rim̂dinât ² , lauwarm machen: r. ūdeni Widdrisch.

Avots: ME III, 526

rùobaîns, rùobuôts, gekerbt, mit Kerben, Einschnitten versehen U., zackig Bergm. n. U., schartig Brasche: ruobainas virsaunes Vēr. II, 1094. ruobuotas lapas. ruobuotie vīgrieži Vēr. II, 53. ruobainas vārpas Lis., unterbrochene Ähren (wo die Körner nur an einzelnen Stellen ausgebildet sind). uz ruobuota sliekšņa Vēr. II, 135. šī zināšana mē̦dz būt ļuoti ruobaina (lückenhaft) L. Bērziņš.

Avots: ME III, 574, 575

I rucinât, tr., fakt., einschrumpfen machen U. Refl. -tiês,

1) einschrumpfen
Sassm.;

2) "savilkties, berzēties"; sich faul, ungern bewegen; zusammengekauert, zusammengezogen liegen Dond.: kuo tu vienmē̦r rucinājies? kas tā par rucināšanuos, - tā nav strādāšana! kuo vēl rucinies pa gultu? laiks celties! - Vgl. ŗucinât.

Avots: ME III, 552, 553

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; kâ mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560

rušinât, tr., intr.,

1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;

2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564

saā`rdît, auch saārdināt, tr., auseinanderwerfen, zerstoren, zertrennen, in Stücke reissen: saārdījis visu ģīmi LP. V, 134. pūķis apsuolīja ienaidnieku saārdīt VI, 698. organiskās substances saārdināšana Vēr. II, 1063.

Avots: ME III, 590, 591

I sabubinât, Refl. -tiês: kungu zirgam nav ne˙kāda ... sabubināšanās ar zemnieku zirģeļiem Janš. Mežv. ļ. II, 168.

Avots: EH II, 398

sabul˜durêt, tr.,

1) zusammenschwatzen, längere Zeit od. tüchtig schwatzen;

2) sich einpauken:
sabuldurēt zināmas zināšanas Druva II, 498.

Avots: ME III, 599

sabût (im Praes. nicht gebräuchlich),

1) eine bestimmte Zeitlang irgendwo sein, sich aufhalten:
es tur sabiju divi gadus, ich war dort, lebte dort ganze zwei Jahre U. tas tur sabija gan+˙drīz piecus gadus Kundziņš Kronw. 69. ve̦cais... savu nedēļu par bākas vīru sabijis LP. VII, 1067. zināšanas, kuŗu dēļ sabija pat ilgāku laiku ārzemēs A. XX, 944. māte apdāvināja kūmas ar cimdiem, kuo tā nedēļās sabūdama steigusēs saadīt BW. I, S. 194. Juris ar Mīlu sabija kuopā draudzesskuolā A. v. J. 1896, S. 524;

2) verschaffen:
uz kāzām viss sabūts un salienē̦ts De̦glavs. kam tad nu . zini saraust un sabūt? Alm. vilks izduomāja viltību, kâ varē̦tu . . . aitas sabūt ēšanai Pas. I, 291.

Avots: ME III, 600

sadrũminât, tr., betrüben, finster, melancholisch machen: katra pārmaiņa cilvē̦ku sadrūmina Pasaules lāpītājs 55. sirds sadrūmināšana Kundziņš Kronw. 126.

Avots: ME III, 614

‡ sādždedzis, ein Dorfanzünder: ne kâ uzvarē̦tājs ..., bet kâ laupītājs un s. Napoleons Maskavā bijis Maskavas ... nodedzināšana ... (1813). S. 10.

Avots: EH XVI, 469

saêdinât, tr.,

1) an-, vollfüttern:
bē̦rni... saēdināti ar nederīgu barību Konv. ² 616;

2) zerfressen machen:
aude̦klu saēdināšana (ar klorkaļķi) Kaudz. Ve̦cpiebalga 56.

Avots: ME III, 623

saģẽrêt,

2): ar dunčiem plēsa skalus; ar cirvi saplēsa tādās lielākās daļās, tad dunčiem saģērēja atkal tādus kâ dedzināšanai Salis.

Avots: EH XVI, 412

sajūsminât, tr., entzücken, begeistern. sajūsmināts ticības kaŗuotājs Ar. viņš tik sajūsmināts par Cicerōnu Vēr: I, 1289. Refl. -tiês, entzückt sein, sich freuen: viņš dziļi par šādiem vīriem sajūsminājās Ar. pie upes saldi un sērīgi sajūsminājas Jansona Duomas 7. - Subst, sajūsminâšana, das Entzücken, Erfreuen, Begeistern: raksti par Valdemāru nav ne˙kāda tukša sajūsmināšana Ar.; sajūsminâšanâs, das Entzücken, das Sichfreuen, die Begeisterung: piemiņas diena tapa svinē̦ta ar lielu sajūsmināšanuos A. v. J. 1896, S. 143. sajūsminãjums, das Entzücken, die Begeisterung: tas savā sajūsminājumā... atstāja kultūras dzīvi MWM. v. J. 1896, S. 420; sajūsminâtãjs, wer entzückt, erfreut.

Avots: ME II, 642

salīdzinât,

1) tr., ebnen, glätten, gleich(mässig) machen:
kalnaina, lejaina taut[u] istabiņa; diedama, lē̦kdama salīdzināju (Var.: pielīdzināju; nuolīdzināt) BW. 24097. smuts papūte un salīdzināja visu zemi Pas. III, 289 (aus Lixna). Gaisiņš sāka salīdzināt saburzījušās ūsas JR. V, 61;

2) tr., versöhnen, zurn Vereine, zum Vertragen bringen
U.: ... salīdzina tuo atkal ar savu tē̦vu Glück I Sam. 19;

3) tr., intr., vergleichend gegenüberstellen
U., vergleichen: dažādas lietas nevar salīdzināt. kas esi tu, ar mani salīdzinuot? Krilova pasakas 81. salīdzināma zinātne, eine vergleichende Wissenschaft. Refl. -tiês,

1) sich begleichen
N. -Peb., Spr.; sich versöhnen,"Bund aufrichten" Für. I (unter līdz): mēs ar kaimiņu e̦sam jau salīdzinājušies N. -Peb. salīdzinājās savā starpā... maksas pēc Glück I Kön. 5;

2) sich vergleichend gegenüberstellen, sich vergleichen.
- Subst. salĩdzinâšana,

a) das Ebnen, Glätten;

b) das Versöhnen; die Versöhnung
U.; salīdzināšanas upuris, das Sühneopfer Brasche;

c) das Vergleichen;
salidzinâšanâs,

a) Sichversöhnen;

b) das Sichvergleichen;
salĩdzinãjums,

a) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ebnens, Glättens; des Versöhnens;

b) der Vergleich:
mūzējam būs arī jāievē̦ruo... kaimiņu tautu dzīves un darbu liecības, lai būtu iespējams izdarīt salīdzinājumus RKr. X, 5; salĩdzinâtãjs,

a) wer ebnet, glättet;

b) der Versöhner
U.;

c) wer vergleicht.

Avots: ME II, 672, 673

‡ šàlmenis ² Sonnaxt "truoksnis, pluosīšanās, skaļa runāšana". Vgl. ‡ šalît.

Avots: EH II, 622

saņa, das Summen; ein leiser Klang: bitēm ir saņa N. -Schwanb. nuo putna ligzdām plūda klusa čivināšana un saņa. metala saņa Duomas III, 398.

Avots: ME II, 694

sasmalˆcinât, tr.,

1) zerkleinern, zerstückeln, zerbröckeln:
brūkleņu mē̦tras izžāvēt un sasmalcināt Etn. II, 57. akmeni sasmalcināt SDP. VIII, 8. bluķis nuode̦r zemes sasmalcināšanai un saspiešanai Konv. ² 390;

2) fig., verfeinern
(gew.: izsmalcināt): sasmalcināta daiļuma garša Vēr. II, 1116. sasmalcināta baudu dzīve Konv. 1500.

Avots: ME III, 738

sastiprinât, befestigen: Dāvids sakrāja daudz dzelzs sastiprināšanas pēc I Chron. 23, 3. Refl. -tiês, sich (be)festigen; (fig.) sich tüchtig erholen: sastiprinājaties vēl kādu nedēļu! Upītis Sieviete 243.

Avots: ME III, 748

I sazelˆt, intr., anfangen zu grünen (z. B. vom Roggen); eingrasen, mit Gras überwachsen U.: ziemājiem ilgāks laiks iesakņuoties un sazelt Konv. ² 2129. sazē̦lušām druvām Stari II, 453. sazē̦lušu atmatiņu BW. 34699. sazē̦lušas zemes uzirdināšana Konv. ² 880. lauki... sazeļ ar nezālēm Ed. Cālītis. (fig.) mātes cerības sazēla kâ mauriņš pēc silta pavasara lietus Blaum.

Avots: ME III, 795

saziedinât, (eine Pflanze) mit dem Blütenstaub eines andern Exemplars derselben Art od. Gattung befruchten Wid.: ruozes, kuŗas mākslīgi radītas, saziedinuot dažādu tipu ruozes Konv. ² 3492. ave̦nāju saziedināšana ar kazenēm 262.

Avots: ME III, 797

siẽviẽtisks, siẽvietîgs Wid., weiblich: sievietiskā kairināšanas tieksme Veselis Daugava 1928, № 4, 428; sievietīga sieviete Asp. ļaudis nepadara par daudz gļē̦vus un sievietīgus MWM. VI, 58.

Avots: ME III, 862

sisinât, sisinêt Warkl., sisenêt Saikava, intr., zirpen Wid.; summen: sienāžu sisināšana Austriņš Nuopūtas vējā 138. cālīši zem vistas spārniem gulēt iedami sisina Druw. n. RKr. XVII, 77. bites vakaruos... gulē̦damas sisina ebenda. kaimiņi kaktā sastapušies sisināja ebenda. Bē̦rtulis sisina caur zuobiem Blaum.

Avots: ME III, 848

sizinât, summen, zirpen: siseņu sizināšana aiskanēja A. v. J. 1902, S. 239.

Avots: ME III, 850

sklidinât Dond., Nigr., Dunika,

1) tr., fakt., gleiten lassen
Bielenstein Holzb. 561: tik ilgām sklidināju (sc.: dē̦lu māti), līdz dēliņu apsuolīja BW. 23621, 2 var.;

2) intr., freqn., gleiten:
es pa ļaužu valuodām kâ pa le̦du sklidināju BW. 8478 var.;

3) geweichten Flachs zum Trocknen ausbreiten
Amboten, Bahten. Refl. -tiês, (auf dem Eise) glitschen Dunika, Frauenb., Wid.: iesim uz le̦du sklidināties! Ahs. sklidināšanās pa glumu le̦du Janš. Bandavā I, 122. In der Bed. 3 zu skliest.

Avots: ME II, 883

‡ II šķulis "?": (bē̦rnus) lamā un gāna par luopiem, rakaŗiem, šķuļiem Dünsb. Bērna audzināšana 2.

Avots: EH II, 641

slẽpes Līn., Iw., slèpes ² Prl., das Schlittengestell, das bei eingetretener Winterbahn unter eine Kutsche gelegt wird, Schleife U., Karls. (slẽpe), Kurs. (slẽpes); der Fuderschlitten Karls. (slẽpes); "ragavām uzsienamie kuôki" Serbigal (slẽpes); ein zweispänniger Bauerschlitten Kalleten (slẽpes), Alschw., N.-Bartau; eine kleine Ragge Bielenstein Holzb. 558; Etn. II, 81 (aus Blieden); ein kleiner Schlitten, den man beim Balkenführen im Winter unter das dünne Ende des Balkens bindet Burtn. (slẽpes), Laud., Wessen, (slēpītes) Memelshof; ein Wagen zum Steineführen, der nur Vorderräder hat, während das hintere Ende längs der Erde schleppt Burtn., Salisb. (slẽpes); ein schlechter (Drosth.), ein alter, von vielem Fahren verdorbener (Druw. n. RKr. XVII, 78) Schlitten; Schneeschuhe U., Bielenstein Holzb. 602, Bers., (slẽpes) Jürg.; ein Schneepflug U.: slidināšanās nuo kalna ar slēpēm Vēr. II, 812. uz milzīgām uozuola slēpēm Janš. ziemu malku ve̦duot salauztas slēpes Latv. kas tās nu par re̦gavām, tās jau tadas slēpes vien ir! Drosth. Figürlich von einem Menschen, der nachlässig, die Füsse oder auch die Kleider am Boden schleppend geht: iet kâ slẽpe Nötk. Aus mnd. slepe "Schleife, kleiner Schlitten".

Avots: ME III, 929

smar̂dîgs: smardīgas ("?") ... meitenes Tdz. 57724. smardīgi ēda Dünsb. Bērnu audzināšana 37 (ähnlich in Salis). izkapts smardīgi ("asi") ņe̦m Kegeln.

Avots: EH II, 534

šņaîbît AP., Adl., Bers., Golg., Meiran, Ogershof, Saikava, Selsau, refl. -tiês Bers., (mit aî ) Fehteln, Kl., (die Lippen oder das Gesicht) verziehn: pūdelis šņaibījās un žuorījās Turg. Pavasaŗa ūd. 12. es neņe̦mtu tās meitiņas, kas caur lūpām šņaibījās (Var.: kas dzied lūpas knaibīdama) BWp. 862, 1 var. zirgi šņaibâs KL., die Pferde ziehen drohend ihre Ohren an. Subst. šņaibîšanâs, leere Drohung KL.; ablehnendes Verhalten Saikava: kad viņš tâ saka, tad tā ne˙būt nav tukša izrunāšanās un šņaibīšanās Vēr. I, 1164. Zu šniebt; vgl. ņaibîties und vaibīties.

Avots: ME IV, 90

šņakstinât, die Zähne weisen, fletschen (von Hunden) U.; (beim Essen) schmatzen Freiziņ: (puiši) zuobus šnakstināja BW. 13098. suns gar stilbiem šņakstināja zuobiem Duomas I, 467. zuobu griešana un šņakstināšana Duomas I, 982. katrs šņakstināja pa savu šķīvi Skuju Fridis. kuo tā cūka tur šņakstina (= šņakā)? Lennew.

Avots: ME IV, 91

‡ šņirkstuoņa PV., das Geknirsch: zuobu sņirkstināšanas s. iet caur kauliem.

Avots: EH II, 653

spècinât, stärken, kräftigen: šis dzēriens mani spēcināja A. XXI, 721. tas vien jau viņu darbuos spēcina Krilova pas. 81. Refl. -tiês, sich stärken, kräftiger werden Pūrs III, 74. Subst. spècinâšana, die Stärkung Brasche, das Stärken, Kräftigen: cilvē̦ka šķīstīšanu un spēcināšanu Sadz. viļņi 280.

Avots: ME III, 991

speñdîgs,

1) sehr lebhaft
Schibbenhof, MSil.; lasītāja spendīgā runāšana DL.;

2) "dünkelhaft"
Kandau.

Avots: ME III, 989

spîdinât: tuo (scil.: istabiņu) spīdina tautu māte Tdz. 46584. izkapti pār ple̦cu spīdinādama (glänzen lassend) Jaun. Ziņas 1938, No 14. saule spīdināja baltuo krūti A. Brigadere Sk. v. 89. ‡ Refl. -tiês, wiederholt aufleuchten machen: bē̦rni spîdinājas ² ar spičkām (Zündhölzchen entzündend) Seyershof. ‡ Subst. spidinâšana, das Glänzenmachen: uguņu dedzinašanā un spīdināšanā Atpūta, No 373, S. 7.

Avots: EH II, 552

‡ šplìnka ² Odensee, ein eiserner Keil "spara ratu nuostiprināšanai uz ass".

Avots: EH II, 655

sprādzinât (li. sprogìnti "aufplatzen machen"), tr., fakt. zu sprâgt,

1) (mit lautem Schall) platzen, explodieren machen; knallen machen:
akmeni sprādzinât Jürg., Warkl., (mit â ² ) Salis, Siuxt, Dunika. citi pīckas sprādzināja (Var.: plaukšināja, šmīkstināja u. a.) BW. 30049, 2. sprādzināšanas ietaises A. XXI, 491;

2) krepieren machen:
luopus sprâdzinât Wolm., Drosth., (mit â ² ) Dond., Wandsen, Dunika, Salis, Ruj.

Avots: ME III, 1014

‡ sprakstuoņa, = spraksts: malkai de̦guot dzirdama s. Lubn. stadalā dzirdēja savādu sprakstuoņu un šņakstināšanu A. Upītis Pirmā nakts 17.

Avots: EH II, 556

spriñdzinât,

2): darba intensīvitātes sprindzināšanai Burtnieks 1935, S. 113.

Avots: EH II, 560

spruņ̃ģis: = sprunguls, ein rundes, verfaultes Stück Holz (mit uņ̃ ) AP.; ein kleines, rundes Stück Holz (mit uņ̂ ² ) Salis; salasa spruņ̃ģus un liek krāsnī, lai kuras Seyershof. Kārlē̦ns spruņģi gludu drāž Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 23; "kuoka ierīce duru aizslēgšanai jeb nuostiprināšanai, lai neveŗas vaļā" (mit uņ̂ ² ) Orellen. zirga sprāgums man bij tāds s. (Malheur), ka netiku ne uz priekšu, ne atpakaļ Seyershof. nu tu esi īstā spruņ̃ģī ebenda. tādā spruņgī (Klemme?) nuonācis beidzuot, ka ne˙kâ nevarēs attaisnuoties Talsen.

Avots: EH II, 561

stiñgrs (li. stingras "stingrs" Miežinis) C., Wolm., stìngrs ² Prl., stin̂grs Kl., Adv. stingri,

1) stramm, starr (vor Frost
Manz. Lettus), zusammenhaltend, gespannt, steif U.: stingrās (māla) zemēs Konv. ² 657. stingri jūgt Biel. 1531;

2) fig., streng:
stingra audzināšana. sieva, kas viņu tur stingrās ruokās A. XX, 938;

3) biegsam, elastisch
(?) Lind. n. U. - Subst. stiñgrums (li. stingrumas Miežinis), die Strammheit, Starrheit, das Zusammenhalten. Nebst stings zu stingt, ste̦ngrs (s. dies); vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 28.

Avots: ME IV, 1070

stràdināt: viņu dikti strādinājusi Pas. VI, 170. strādināj[u]si šuo vienā strādināšanā IX, 465.

Avots: EH II, 585

I suminât L. (in Kurl.),

1) bewillkommnen,
(Warkl., Bauske) ehrfurchtsvoll begrüssen U., Bershof, in Kurl. n. L. II, 333, Elv., Manz., Elger, Glück: ne˙viens māsiņu nesumināja RKr. XVI, 179. šuodien tevi baznīcā trīs eņģeļi sumināja (Var.: sveicināja, sludināja) BW. 1408. meitas šur brauc puišu suminātu 20935. lai es tevi sumināju ar tē̦rauda zuobentiņu 13730, 18. bajārs mani nabadzinu ar kājiņu sumināja (Var.: sveicināja) 31172, 3. es savam kumeļam nagu nagus sumināju (Var.: pabučuoju) 32013. uozuols liepu sumināja Biel. 1278. mēs... tevi suminam MWM. IV, 685. tūkstuoškārt es tevi suminu Vēr. II, 454. ja tuo sumināja par "kungu" Alm. Kaislību varā 38. dievu sumināt ("ehren und anbeten") Warkl. esi augsti sumināta! R. Sk. II, 34. tavu varu sumina Rainis Ant. un Kl. 74, visiem tâ sumināta (gefeiert) A. v. J. 1892, II, 38. bažas par kungu sumināšanu Alm. Kaislību varā 67;

2) "?": miegs tev[i] sumina U., der Schlaf meldet sich bei dir.
miedziņš mani sumināja (Var.: labināja, aicināja, karināja) BW. 6768. miegs sāka drīz viņai acis sumināt Janš. Paipala 30;

3) küssen
Warkl., Warkh., Zvirdzine, Gaigalava. Refl. -tiês,

1) sich begrüssen:
(kuoku) galuotnes vēja luocītas sasniedzas, sastuopas un viena ar uotru suminās Janš. Dzimtene V, 20; sich bekannt machen Elv., St., Für. I;

2) "sich begeistern"
A. - Autz;

3) prahlen; einander rühmen
Smilten. Nebst sumêt 1 zu sumis?

Avots: ME III, 1120, 1121

sve̦luôts: s. (sehr heiss od. sehr kalt) laiks; pirtī s. karstums Seyershof. dedzināšanai bē̦rzi ir vis˙sve̦luotākie (erzeugen die grösste Hitze) Salis. sve̦luoti ("fortwährend lügende") meļi. Fehteln. sve̦luoti auksts šuodien Kurmene. mušas tīri sve̦luoti krīt virsū Fest. re, kâ sve̦luoti ("strauji") aizbrauc Seyershof. "plötzlich, schnell Naud. n. Etn. I, 90;" ME. III, 1150 zu streichen!

Avots: EH II, 614

svipsnât: "svipsnuošana" ME. III, 1160 zu verbessern in "svipsnāšana".

Avots: EH II, 619

svipsnât Drosth., svipsnuôt, geziert (mit der Zunge und mit den Lippen) artikulierend, lispelnd sprechen Aps.: viņa runāšana izklausījās kâ svipsnuošana, pruoti tâ: svips, svips, kâ jau smalki cilvē̦ki pa laikam mē̦dz runāt Plūd. Rakstn. II, 334.

Avots: ME III, 1160

švipstinât,

1) = svipstinât, lispeln, undeutlich sprechen Arrasch (bē̦rns vēl lāga nerunā, tikai švipstina), Bers., Ogershof; flüsternd und dabei unverständlich sprechen Vīt.; leise, stimmlos pfeifen Holmhof, Stockm.;

2) wedeln:
š. ar asti C. astes nerimstīgu švipstināšanu Vid. Pas. zīd. kust. 93; schnelle und zwecklose Bewegungen machen (auch: svipstinât) Kalz.: kuo tu pa bļuodu švipstini? tur vairs ne˙kā nav! Lubn.;

3) leichtfertig verschenken; vergeuden
Frauenb.

Avots: ME IV, 116

II talinât "allzu viel sprechen" Grünw.: kuo nu talini vienā talināšanā! Vgl. li. talãžius "Schwätzer".

Avots: ME IV, 127

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

ticis (li. tìkęs "wohlgeraten"), f. tikusi, auch tikušs Warkl., Part. praet. act. zu tikt I, = tikls: Sprw. tikušam sēnes aug, netikušam kāti vien Br. sak. v. 1077. es tikuse darbeniece (Var.: laba darba meita) BW. 7013, 1 var. es tikuse mātes meita 7276, 2. kam tā (= māsiņa) auga netikuse, kam staigāja neraže̦na? 5731. audz, mana pādīte, audz labi tikuse! tikušas lūkuo bajāru dē̦li 1456. tāda māte, tāda meita, abas divas netikušas: dzīva vilna pūriņā, ciemā te̦k villainīšu 6917, 3. pašam meitu brāķmanim nav tikusi ligaviņa 21318, 3 var. maza biju, bet tikusi 7522. netikuša (für netikusi) tā meitiņa, kās man pate dāvājās 11154, 2. kupa liela dziedātāja, tā tikusi darbiņā VL. aus Kalleten. tikuši vīri (fleissige Männer) Glück I. Chron. 27, 9. ticis saimnieks Ob.-Bartau. kāds ticis (wohlgeartet) puisis! St. ticis suns Gramsden. esi rātna, paklausīga uiz tikusi! Kaudz. M. 4. visādi ticis vīrs LP. VI, 849. viņš ... būs katrā darbā krietns darītājs un vaduonis, juo viņš ir vispār ticis jauneklis Janš. Dzimtene V, 249. māte je̦m drēbītes līdz baznīcā, lai bē̦rns būtu ticis darbā JK. VI, 37. caur tikušu strādāšanu . . . sakrājis Lautb. Luomi 167. tikuša (für tikusi) paskubināšana ūz atgriešanu nuo grē̦kiem Glück Zephanja 2. - Adv. tikuši,

a) gehörig, wacker, hurtig, fleissig, anständig
U.: strādāja tikuši Glück Nehem. 3, 20; Kaudz. M. 26. strādā tikuši un turies guodam! Saul. Daugava I, 54. es tikuši darbuojuos Glūck Judas 3 (ähnlich: Aps. VII, 25). ja jūs tikuši klausīsiet Glück II Mos. 15, 26. tikuši uzlūkuot, fleissig aufsehen Elv.;

b) "gar bald"
Manz. Lettus.

Avots: ME IV, 180

III tilinât, trillern (von der Lerche); auf der Hirtenflote spielen Wid., Schrunden; in hohem Diskant singen, sprechen: cīruļi tilina savas ... daiņas gaisā Janš. Dzimtene ² I, 219. dzirdama bija tikai cīruļa tilināšana gaisā Bārenīte 92. sīkie putni svilpdami, čivinādami un tilinādami Mežv. ļ. II, 527. "tâ jau ir", mēdza viņa dažreiz ... tilināt tievi un gaŗi Bārenīte 65.

Avots: ME IV, 187, 188

tiñcinât: kaķis kurmi tincināja (Var.: spīdzināja), aukliņā karina BW. 2246, 1 var. ‡ Refl. -tiês "?": par puišu un meitu tincināšanās kāri J. Niedre Ķeceris Latgalē 57.

Avots: EH II, 683

titinât,

1) mit dem Zuruf
"ti" ti" Hühner locken Vīt.; auch vom Singen der Meise gesagt: kuo nu titini! ne˙viena vista tevis nedzird Vīt. klausīdamās zīlītes tēviņa titināšanā Janš. Mežv. ļ. I, 158;

2) trippelnd, mit kurzen Schritten gehen
Drosth., Salis, Saikava, Segew., Sessw.: visi veras, kur pa rugājiem titina saimniekmāte Duomas III, 458.

Avots: ME IV, 199

tolks, Ausweg, Rat, Hilfe Oppek. n. U., Mag. XIII, 24: tur nevar zināt ne˙kāda tolka, tur nav ne˙kāda tolka, da gibt's keinen Rat U., Oppek, n. Mag. XIII, 24. tur nav ne˙kāda to`lka ² nuo visas runāšanas, alles Reden hat keinen Sinn Adsel, Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. Nebst estn. tolk "Einsicht" aus r. толк "Sinn, Einsicht".

Avots: ME IV, 216

trapinât, tropfen, tröpfeln: dzirdēja uz jumta lietus trapināšanu U. b. 95, 31. Zur Wurzel von trapa I?

Avots: ME IV, 223

trìeka,

1): auch Smilt., (mit iê ² ) Lemb., Orellen, Zögenhof, (mit iẽ) C., Dunika, Selg., Serben, Strasden, Wilzen; ‡

2) "runāšana" (mit ìe ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77.

Avots: EH II, 697

tripinât,

1) = kratît, tricinât, schütteln, erschüttern: braucuot pa cietu, nelīdze̦nu ceļu stipri tripina Lös. vakar mani braucuot stipri tripināja Meselau. pa sasalušu zemi: braucuot vāģi tripina vienā tripināšanā Vīt.;

2) "?": bij savādi redzēt, kâ viņš tripināja (trippelte?)
pa celīti šurp ar savu lieluo kuli ple̦cuos Domas III, 595.

Avots: ME IV, 238

truõliņš: auch Lems.; "truoksnis nuo runāšanas un smiešanās" (mit uô ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 700

trũcîgs,

1) mangelhaft:
apgaismuošana bija ļuoti trūcīga BW. I, S. 176. literātūra diezgan trūcīga Konv. ² 514. ar gluži trūcīgām skuolas zināšanām Ar.;

2) ärmlich, arm:
trūcīguo apgādināšanai Konv. ² 161. tā dzīvuoja diezgan trūcīgi Etn. II, 171;

3) scheu
U.; wachsam, aufmerksam Vīt.: trūcīgs zirgs Lös. n. Etn, III, 146.

Avots: ME IV, 250

I tulinât Fehsen, Fest., Geistershof, Kalz., Selsau, Sessau, Sessw., Vīt., = tilinât I 1: kad laukā linus pārāk ilgi tulina, lini sapakuluo Sessau. lini . . . jānuoguodē mārkā, lai tad pēc ar tulināšanu iet kâ iedams Vīt. 65. Refl. -tiês, ausgebreitet liegen (vom Flachs) Fehsen, Fest., Geistershof, Vīt.: linus izklāj laukā tulināties. lini tulinājas uz tula Vīt. Wenn mit u aus reduziertem o, zu tale II.

Avots: ME IV, 259

tùmšs Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit um̂ ² ) AP., Iw., Līn., Ruj., Salis,

1) dunkel, finster
U.: Sprw. tik tumšs kā maisā JK. II, 313. tik tumšs, ka acis var izdurt (Celm.), ka vai pirkstu acīs dur (JK.), ka ne ar pirkstu acīs durdams nere̦dz (LP. VI, 60). ellē bijis tik tumšs, lai acī dur LP. V, 260 (ähnlich: 343; IV, 164). drīz tumšs metīsies LP. III, 94. tumša nakts. visādi mūdži jaucas tumšuos baruos Purap. Austr. kal. 1893, S. 69;

2) fig., dunkel; unklar:
tumšas acis Austr. kal. 1893, S. 60; RKr. XII, 10, dunkle, nicht klar sehende, halb erblindete Augen. viņš ir ar ausīm tumšs Pemigel, Ruhtern, er hört schlecht, ist schwerhörig. mīkstās, tumšās skaņas Vēr. II, 53. vārda . . . etimoloģija ir tumša Stāsts Krieviņ 7;

3) verfinstert, ungebildet:
tumši ļaudis latviešiem . . . nuozīmē tādus, kam nav ne˙kādu zināšanu Etn. III, 116. trikātieši izsmej smilteniešus, ka tie tumši ļaudis RKr. VIII, 19. tumši (schlechte, bose) darbi Austr. kal. 1893, S. 36. - Subst. tùmšums, das Dunkelsein U.; etwas Dunkles; die Dunkelheit, Finsternis: uz radzenes re̦dzami iezilgani tumšumi (maculae) Preip. 36. nakts tumšums zemi apklājis Gesangb. 98, 3. gadās tāds tumšums (eine so starke Finsternis), lai ar ruoku apgrābsta LP. IV, 1l2.

Avots: ME IV, 263

tur̃pinât, fortsetzen Kronw.: ceļu turpināt LP. VII, 73. Refl. -tiês, sich fortsetzen. - Subst. tur̃pināšana, das Fortsetzen; tur̃pinājums, die Fortsetzung; tur̃pinâtãjs, wer fortsetzt: darba turpinātājs Vēr. II, 954.

Avots: ME IV, 272

tvanaîns, schwül, dunstig Kalzenau, Meiran: karstā laikā priekš lietus tvanains gaiss Meiran. rijā pēc izkurināšanas tvanains gaiss ebenda. tvanainie tvaiki Vēr. II, 5. (fig.) ar... tvanaiņu galvu I, 1450.

Avots: ME IV, 288

ujât, -ãju,

1) auch ujinât Peb. Und Westlivl. (Salis) n. U., Ruj., Salisb., Segew., Widdrisch, = uijât 1, (andern Hirten) zurufen, uja! rufen: luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas . . . neujās, neļīlās Janš. Mežv. ļ. I, 182. ņēmuos vēl labi ujāt un kaunināt, līdz. . . abi (vilki) palika . . . sēduot 199. "uja, pagāns! uja, bezkauņa!" kliedza Paula, un uotra meita ujināja tâ, ka viss mežs skanēja Veselis Saules kapsēta 7. (bērns) sit plaukstas un ujināt ujiua Latv. e̦glājā skanēja klaigas, ujināšana Veselis Saules kapsēta 6. iesākās uzdzīve ar dziesmam, ujināšanu un līksmu auruošanu Daugava I. 432;

2) hunzen, schimpfen, heruntermachen
Katzd.: ujā kâ suni. viņa tās dažādi sunīja, ujāja, rāja un kaunīja par katru nieku Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: ME IV, 296

ūjinât Festen, Muremois, Segew., Setzen, = ujât 1, andern Hirten zurufen Peb. und W.-Livl. n. U., (mit ũ) Bauske, Drosth., (mit ù

2) Erlaa; Hirten heimrufen
Memelshof, N.-Peb., (mit ũ) AP., Bauske, Jürg., Saüs, Schujen, Wandsen, (mit ù ²⁾ KatrE., Ogershof, Sessw.; ū-ū rufen überhaupt: viņa ūjināja: "Maša, uhuu!" MWM. IX, 355. vai tur kāda balss neatskanēs tāļumā - ūjināšana? Austr. K. Gluns 102.

Avots: ME IV, 406

ūkšķinât,

2): atgādināt eža īsuo, asuo ūkšķināšanu Delle Neg. nieks 176.

Avots: EH II, 741

uzbildinât, ‡ Subst. uzbildinâšana, das Angehen um etwas: būtu jau gan Silmežs pats uzaicinājis Gustu, bet nevaruot jau druoši zināt, vai paklausuot uzbildināšanai vai ne Aps. J. Raksti I2, 135. ‡ Subst. uzbildinājums, die Anrede: bija uzrakstīts tikai u. (vē̦stulē) Jauns. Raksti IV, 157.

Avots: EH II, 718

uzcìenât Janš. Mežv. ļ. II, 399, bewirten (perfektiv): ieaicina kambarī un uzcienā Austriņš Naidnieki 24. rīkuot... zemnieku uzcienāšanu R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 11.

Avots: ME IV, 321

uzduõmât, auf etw. kommen U.; an jem. zu denken anfangen Spr., aussinnen U. Refl. -tiês,

1) einen Vorsatz fassen:
ja tas bij uzduomājies pruom, tad tur nelīdzēja... ne˙kāda pierunāšana A. Brigader Daugava I, 3;

2) begehrlich werden:
puisis tâ uzduomājies tās meitas (gen. s.), ka ne˙kur dēties Bauske.

Avots: ME IV, 327

uzdzîve,* die Belustigung, das Schlemmen, Prassen: iesākās uzdzīve ar dziesmām, ujināšanu un līksmu auruošanu Veselis Daugava 1, 432. Ludis šuovakar duomāja par uzdzīvi MWM. VIII, 650.

Avots: ME IV, 329

uzklāstît, (wiederholt, fortgesetzt) auf etw. breiten, spreizen, decken: uzklāstīt aude̦klus uz sniega balināšanai. klāstu (siena kaudzei) uzklāstīt Wandsen.

Avots: ME IV, 342

uzprasît (ksl. vъsprositi "interrogare"),

1) fragen
(perfektiv); erfragen U.: uzprasīdama tam, vai nezinuot Janš. Līgava I, 293. uzprasīt kam ceļu. ķēniņš uzprasījis, kas tie par skaistiem ābuoļiem e̦suot LP. III, 86. "kâ tu te ietiki?"meita uzprasa brīnīdamās IV, 114;

2) fordern; auffordern:
es viņam uzprasīju, lai atkārtuo teikumu Salis. viņš ir uzprasīts uz tuo baznīcu, hat die Vokation zu der Pfarre erhalten Wellig 8 (unter aicināšana);

3) noch, dazu, ein Übriges fragen, verlangen; vorfragen
LKVv.: uzprasīt vairāk kâ nākas. tirguotãjs uzprasa (virsū), tâ ka jākaulējas. Refl. -tiês, sich (selbst) auffordern: viņš pats uzprasījās atnākt ciemuos Jürg.

Avots: ME IV, 368

uzspîdinât,

1) aufleuchten machen
Amboten, Bers., Bixten, Irmelau, Kalz., Laud., Pampeln: u. gaismu ar skalu. uzspīdini te uz laipas! Stenden. uzspīdini (elektriskuo) lampiņu! Stenden;

2) aufputzen, putzend blinken machen:
u. kurpes, nažus Base, Dunika, Erlaa, Grünw., Kurmene, Laud., Lubn., Meiran, Sauken, Schibbenhof, Schrunden, Selg., Sermus, Stenden, Ubbenorm. Subst. uzspîdinâšana, das Aufleuchtenmachen (gaismas uzspīdināšana Vēr. II, 332), das Aufputzen.

Avots: ME IV, 381

‡ uztrūcinât,

1) aufgehen od. entzweigehen machen
Jürg.: u. auguonu;

2) aufschrecken (tr.)
Zögenhof: u. bē̦rnu nuo miega. Refl. -tiês, sich aufregen: re̦dzē̦dams, kādu uztrūcināšanuos šie viņa vārdi bija muodinājuši Janš. Dzimtene III, 18.

Avots: EH II, 737

uzvandinât, = uzvandît: zemes uzvandināšana Konv. 1600.

Avots: ME IV, 396

vaļîns Spr., Nerft, Prl., vaļins Mar. n. RKr. XVII, 136,

1) = vaļîgs 1 Erlaa, Ogershof, Vīt.: vaļīnie mati MWM. X, 653. palaidis (gnīdu) vaļinu cilvē̦ka galvā Etn. III, 64. vaļīna drēbes gabala plivināšanās vējā Kerstenbehm. apģē̦rbs ir pilnīgi izšūts, stāv viscauri tīri vaļīni Vīt. grābekļa zariņš vaļīns Erlaa, Ogershof;

2) = vaļîgs 3 KatrE., Kl., Lös., Sonnaxt, Vīt.: es vēl nee̦smu vaļīna; pagaidi, kad beiģšu darbu! Vīt. viņa šuogad vaļīna, neiet pie saimnieka KatrE.;

3) = vaļîgs 4 KatrE., Ogershof, Vīt.: kaķis . . . pa vaļinām durvīm laukā Vīt. 40. e̦ze̦rā ūdens vēl ir vaļīns (der See ist noch nicht zugefroren) Vīt. neatstāj krējumu vaļīnu (unbedeckt), ka kaķis netiek klāt! KatrE., Ogershof.

Avots: ME IV, 465, 466

vandzêt "ilgi un truokšnaini ēst ar mutes plātīšanu un lūpu čāpstināšanu" Fest.

Avots: ME IV, 470

vā`rduôt (li. vardúoti "behexen, besprechen" bei Būga KSn. I, 32),

1) (zauberisch) besprechen
U., Spr.: slimību varēja dziedināt vienīgi vārduodami LP. VII, 287. burvis ar vārduotu ūdeni 218. vārduotam ūdenim ir lielāka dziedināšanas spēja Etn. II, 171, zirgs, kuru Uoliņš vārduoja... Mikeļa vakarā stadulā Kaudz. M. 118;

2) schön (und klug) reden
Spr.; schwatzen: kuo niekus vārduo! R. Sk. II, 80. Refl. -tiês, Worte wechseln L., sich unterhalten U.; "lamāties" Arrasch, C., Salis, Sessw., Wolmarshof: kuo man ar tevi vārduoties! MWM. VII, 322. tautas rāja, māsa raud, bāleliņi vārduojās BW. 13738, 5. - Subst. vā`rduôšana, das (zauberische) Besprechen: pie buršanas, zīlēšanas, vārduošanas Etn. II, 142; vā`rduôšanâs, das Sichzanken, das Streiten: asā vārduošanās... pārvē̦rtusēs par atklātu ķīvi Janš. Bandavā II, 375; vā`rduõjums, das einmalige, vollendete (zauberische) Besprechen; vā`rduôtãjs,

1) der Besprecher, Zauberer
Spr., Meiran: pūšļuotājiem, vārduotājiem bija ve̦se̦la skuola jāzin JK. vārduotājas, kas prata dziedināt ar... pūšamiem vārdiem BW. I, 184;

2) ein Schönredner
Spr.

Avots: ME IV, 502

vẽdinât (li. vėdìnti "lüften") Līn., (mit è ² ) KL, Prl.,

1) intr., wehen:
auksti (salti 17063) vēji vēdināja BW. 7408;

2) tr., lüften, wedeln, fächeln
St., U., schwenken, schwingen: lai paliek galuotnīte vējiņam vēdināt BW. 13268 ¹ , 10 (ähnlich: 2764). apsītei lapas dre̦b maza vēja vēdināmas 14857 (ähnhch: 8835, 1). vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas vēdināja 6998. linu druvu visi vēji vēdināja 28424, 1. nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēdināju (Var.: vēcināju, vedzināju, vīcināju) 529, 1 var. nevar... ne ruociņas vēdināt (Var.: pacilāt) 6934. kāju viņš vairs nevēdināja pa gaisu A. XX, 772. taksis vēdina asti Purap. Kkt. 15. bē̦rzi vēdinuot ar zariem... smaršu izplata Rainis Gō"tes dzeja 28. ar... sluotiņām vēdinuot uz kapsē̦tas pusi Etn. II, 41. ruokā jāvēdinuot ... nē̦zduogs LP. VI, 229. vēsmiņa ... vēdināja matus Balss. vēdināt vē̦smu Kundziņš Vecais Stenders 114. mieru sirdī vēdināt Latvju tauta XI, 1, 52. sirdī pavasaru vēdināja MWM. X, 254;

3) lüften
(Kleider Frauenb., Stuben; unbek. in Golg., Schwanb., Sessw., Stenden): (ābelītei) zari nuolīkuši villainītes vēdinuot BW. 7121 var. vẽdināt ("= atdzisināt") istabu Wandsen. bē̦rnu istaba labi jāvēdina Tuberkulōze 17. dzīvuokli sildīt un vēdināt RKr. lai istabās būtu tīrs gaiss, viņas bieži jāvēdina SDP. VIII, 58. (fig.) balsi vēdināt BW. 270. Refl. -tiês, sich answettern Brasche Kâ Palejas Jānis, sich lüften St. - Subst. vẽdinâšana, das Lüften: siênās ievietuo vēdināšanas caurumus Konv. ² 362; vẽdinâtãjs, der Ventilator Lopkopība II, 137. Nebst ahd. wāzan "wehen" u. a. zur Wurzel von vējš, s. Bezzenberger BB. IV, 341 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 222.

Avots: ME IV, 549, 550

I vèicinât C., Wolm., (mit èi ² ) Kl., Prl., (mit eĩ ) Iw., Wenden, gelingen lassen, fördern St., U.; segnen (von Gott gesagt) U.: daudz ruociņas, daudz kājiņas, tās darbiņus veicināja BW. 28417. tas kāpuostu augšanu veicinuot LP. VII, 344. veicinām visu tuo, kam pamatu likuse skuola Vārpas 19. arāja gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. - Subst. veicinâšana, das Fördern: zinātnisku mērķu veicināšanai Āronu Matīss Kr. Valdemārs 17; veicinâtãjs, der Förderer: audzelības veicinātājs Stāsts Krieviņ 6. kultūras veicinātājs Vēr. I, 1288. Zu veikt.

Avots: ME IV, 522

viept, viepju, viepu,

1) "sich mit einer
viepe verhüllen" L.; richtiger wohl: verhüllen (so bei Wid.): miglā viepta zināšana Izgl. III, 19, in Nebel gehülltes Wissen;

2) verziehen (das Gesicht)
Dunika. Refl. -tiês,

1) sich verkleiden, maskieren
L. ("nicht bek."U.); sich bekleiden, verhüllen Bielenstein Holzb. 429: vīru brāņas viepies Lautb. Ind. u. Arija 40;

2) = viebties Rutzau (mit iê ) Dunika, ("mit iê" ) Meiran. Nebst viepe, vieplis, atviept, vīpnuot zu li. atvìpti "herabhangen", vaipýtis "das Maul verziehen, gaffen", vypsóti "mit offenem Munde dastehen", apr. wipis "Ast", get. biwaibjan "umwindem", an. veifa "in zitternder Bewegung sein; schlingen, umwickeln", vīfinn "verhüllt", ai. vēpatē "zittert, bebt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 240 f. und Persson Beitr. 235 ff.

Avots: ME IV, 669

vīrcele Etn. I, 29; Druva III, 735; Mežos un ārēs II, 56, Plur. vīrceles RKr. Il, 73, Birsman, vīrceļu lapas L., RKr. II, 73, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris Mill.); vīrceles Vēr. II, 801, linaria cymbalaria; vīrcele Dr., Wegstroh; vĩrcele C., eine Pflanze: vīrcele laba iedzirdināšanai; savārīta

Avots: ME IV, 640

vispusĩba,* die Vielseitigkeit: audzināšanā vairāk pārmaiņas un vispusības D. 330.

Avots: ME IV, 625

zaļgalˆvis,

1): zaļgalvji ir lini, kuo pēc mirkšanas tâ˙pat stāvus sastāda balināšanai AP., Ramkau.

Avots: EH II, 801

zìmîgs AP., C., (mit î ² ) Dunika, Fauenb., Salis, Wandsen, auffallend, leicht erkennbar U.; charakteristisch, bedeutsam, typisch; treffend: zīmīgs zirgs, ein Pferd, dem es nicht an Kennzeichen fehlt U. cik gaiši un zīmīgi... autłrs pamāca par bē̦rnu audzināšanu Latvju tauta XI, 1, 45. gaŗi mati taču juo zīmīgi atgādina... RKr. VIII, 10. tas ir pie ķīniešiem zīmīgi, ka... A. XX, 217. piemē̦ru viņš... izvēlēs... zīmīgāku un raksturiskāku 885.

Avots: ME IV, 735, 736

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 ^1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723

zužinât, = zuzêt 1: spārnu zužināšana Konv. ² 2153.

Avots: ME IV, 754

I zvẽrinât, fakt. zu zvẽrêt,

1) vereidigen
L., U.: zvērināts advokāts, vereidigter Rechtsanwalt. zvērinātuo tiesa, das Geschworenengericht. zvērinātie, die Geschworenen, Mitglieder des Geschworenengerichts. zaldātiem jāiet pie zvērināšanas Schwitten;

2) tr., intr. (in Gr. - Buschh. mit dem Dativ), jem. etwas scharf ansagen, einschärfen:
Sprw. vepri trīsreiz dienā zvērini, tuomē̦r kartupeļuos ies Br. sak. v. 1390. kuo nu manis tik daudz zvērini! Blaum. Pazud. dēls 34. viņš mani visu laiku zvērināja, lai neizpaužu nuoslē̦pumu.

Avots: ME IV, 772, 773

zvingels Dond., ein nasses Holzscheit: meita kurināšanai tuos lieluos zvingelus vien paņē̦muse Dond.

Avots: ME IV, 776