Paplašinātā meklēšana

‡ àizžùodze ² aus Lettg., der Raum dicht hinter einem Zaun.

Avots: EH I, 65

‡ apuôdzenis Lubn., = akacis 1 (an einem See).

Avots: EH I, 124

‡ buõdzel˜lis, der Bnaengeseue der Kommis: Liepājas buodzellītis BW. 21550.

Avots: EH I, 258

džuodzers, ein linkischer, ungewandter Mensch: tik pat kâ džuodzers: ne˙maz nešķiŗas tavi darbi Selb.

Avots: ME I, 565

iẽluôdze, [iêluôdze ² Ruj., Bauske], iẽluôgs Lautb., die Fensternische: mēbeles bij tumšas, ieluodzes dziļas A. IX, 111.

Avots: ME II, 41

kluodzens (unter kluoģis),

1): ein hölzerner Griff an der Tür
(mit uô ² ) Segew.

Avots: EH I, 624

‡ *kruodze, = krùoze ² (?): lej man pienu kruodzītē (krūzītē?)! Tdz. 50830.

Avots: EH I, 663

‡ kruõdzenīca AP., kruodzenica BW. 19994 var., kruodzenice ebenda, (mit ùo ² ) Saikava, acc. s. kruodzenicen[i] BW. 20072, 3 (aus Renzen), die Frau eines Schankwirts (Krügers), die Schankwirtin.

Avots: EH I, 663

kruõdzeniẽks (unter kruõdziniẽks): auch BW. 20475; 22230, 1 var.

Avots: EH I, 663

‡ kruodzeniete, = kruodziniece: kruodzenietes kabatā BW. 20475 var.

Avots: EH I, 663

[*luodze (gespr. mit ostle. ū aus uo), Ecke (stūris) einer Wiese, die beim Aufteilen der Wiese in gleiche Teile nachgeblieben ist Kārsava, Mērdzine, Dricē̦ni. - Zu luôgs?]

Avots: ME II, 524

muôdzêklis [auch Schujen], das Gespenst: tad neredzēšuot vairs ne˙kādu muodzēkļu Kaudz. M. tur mežā dzīvuo muodzēklis Peb.

Avots: ME II, 682

[nùodzeldêt,

1) abhärten:
n. izkapti N. - Peb.;

2) hart und trübe werden:
sniegs pavasaŗa saulē nuodzeldē N. - Peb.;

3) = nùodzeldinât Sessw., Druw., A. - Schwanb., ("mit el˜") Autz. Ruhental, Mitau;

4) (unabsichtlich) sich stechen lassen
Nikrazen: nātrēs nuodzeldēju ruokas Lennew.;

5) nùodzelˆdêt (auch von Menschen)
AP., Serben "gelb werden und verkümmern (vom Getreide)" Vank.]

Avots: ME II, 779

nùodzeldinât: auch (mit el˜ ) Pampeln. (mit elˆ ² ) Mesoten.

Avots: EH II, 42

[nùodzeldinât, mit Nesseln versengen (perfektiv): meitas viņu pamatīgi nuodzeldināja nātrēm Lennew.; dafür auch nùodzelˆdît Sessw., Lös., Selsau.]

Avots: ME II, 779

[nùodzelkstît Warkl., = nùodzeldinât: kāju ar nātrēm nuodzelkstīs.]

Avots: ME II, 779

nùodzelˆt, tr., totstechen, totbeissen: čūskas dzē̦lušas, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. bites tranus nuodzeļ A. XX, 264. ruoka nuo vienas vietas nuodze̦lta, ganz mit Stichen bedeckt.

Avots: ME II, 779

‡ nùodze̦lˆtât AP., Auleja, Ramkau, = nùodzelˆtêt: lapas rudenī nuodze̦ltā.

Avots: EH II, 42

nùodzelˆtêt: lapas nuodzeltē (Oknist) od. nuodzelt (Ramkau).

Avots: EH II, 42

nùodzelˆtêt, nùodze̦ltuôt Spr., intr., gelb werden: kuoku lapas bij pamazām nuodzeltējušas Kaudz. M. tautiņās nuodzeltēju, zaļu mauru staigājuot BW. 18753, 2.

Avots: ME II, 779

[nùodzeltinât,

1) = nùodzeldinât: n. miesu ar nātrēm Bers.;

2) gelb färben:
n. dzijas Ruj.; (ohne Absicht) gelb werden lassen: viņa sunīšuos svārkus nuodzeltinājusi Bauske.]

Avots: ME II, 779, 780

‡ nùodzel˜tît AP., = nùodzeltinât 1.

Avots: EH II, 42

nùodze̦nât,

4): n. kārtis līdze̦nas Iw.; ‡

6) n. rudzus, ein undichtes Roggenfeld abmähen
(aus einer Handschrift).

Avots: EH II, 42

nùodze̦nât, tr., freqn. zu nùodzìt,

1) ab -, wegtreiben:
mušas; [paģiras]. viņa miegu nuodze̦nājuot dzied LP. I, 103;

2) abjagen, abhetzen, abquälen:
nuodze̦nāts zirgs, cilvē̦ks;

3) verfolgen:
jau tā tavas pē̦das Vēr. II, 1461. māte pēc tevis nuodze̦nāja tiku tikām Saul.;

4) abkappen, abästen
Smit., Drsth., Laud.: nuodze̦nāju sila priedi BW. 15507. tikušam priedi cirst, gudram zarus nuodze̦nāt RKr. XVI, 225;

[5) abschälen:
n. mizu PS., C., Lis.]Refl. - tiês, für sich wegtreiben, sich abjagen.

Avots: ME II, 780

nùodzenêt (li. nugenė´ti), nuodzenît BW. 30320, 1, abästeln, abkappen: pārstiepis egli nenuodze̦nē̦tu LP. V, 339. priedes, egles nenuodze̦nē̦tas kŗauj ve̦zumā VI, 514.

Avots: ME II, 780

nùodzenît (unter naodzenêt): auch Iw.

Avots: EH II, 42

nùodzer̂t,

1): visu alu nuodzẽ̦ruši Ramkau;

6): krustības nuodzeŗ Pas. XII, 369. nuodzē̦ruši priecīgas kāzas IX, 73. nedēļu nuodzeŗ kāzas AP.; ‡

7) kab ne astes, mušas luopus nuodze̦rtu (= luopu asinis dzeŗuot [sūcuot] tuos nuobeigtu) Auleja. Refl. -tiês,

3): nuodzē̦rušies (= piedzē̦rušies) Pas. VIII, 150.

Avots: EH II, 42

nùodzer̂t (li. nugérti], tr., intr.,

1) wegtrinken:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abtrinken:
glāzi līdz pusei; drusciņ od. malciņu nuodzert, abnippen;

3) heruntertrinken:
es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps.;

4) vertrinken:
nuodzeŗ savu sīku naudu BW. 26925. dzē̦rājiņa māmuliņa mani mazu nuodzē̦ruse 15526. [zābakus nuo kājām nuodzert.] ve̦se̦lu nedēļu dzē̦rusi un tad vēl visu nenuodzē̦rusi Purap.;

5) im Trinken übertreffen:
visus,;

6) trinkend ein Fest zu Ende feiern:
tur mēs kāzas nuodzērām BW. 13286. precības bij nuodze̦rtas BW. III, 1, 10. Refl. - tiês,

1) (für sich) ein wenig trinken, sich laben -
mit dem part. Gen. od.Akk. oder mit der Präp. nuo, pie: es tā alus nuodzēruos pa mazam malciņam BW. 8758. es salūdzu jaunus puišus salda alus nuodzerties 9423. vienu malku nuodzēruos 3233. zaldāts nuodzērās nuo buteles Vēr. I, 773. pie avuota nuodzērās BW. 29597;

2) durch Saufen verloren gehen, versoffen werden:
tur viņam visa nauda bij nuodzē̦rusies Seib. vai muiža nabaga paliks, ja kāds stuopiņš nuodzersies vairāk? Duomas IV, 241;

3) sich absaufen:
viņš nuodzēries sarkans kâ vēzis.

Avots: ME II, 780

nùodzesêt: rakstīt uz tāfeles, lai var n., kad ir kur kļūdas Salis. uguni n. ebenda, = uguni nùodzèst.

Avots: EH II, 43

[nùodzesêt, löschen (perfektiv): uguni (wiederholt löschend) Salis, Ruj.; n. slāpes Lis., N. - Peb., Bauske.]

Avots: ME II, 780

I uôdze: auch AP., (mit uô ² ) Grob.

Avots: EH II, 742

I uôdze Arrasch, Gr.-Buschh., N.Laitzen, Saikava, Sessw., uõdze (?) C., uôdze ² Bl., Siuxt, Wandsen, ùodze ² Bers., Kr., uodze Alswig, (raiba) ùodzs ² (li. angìs, apr. angis, aksl. ǫžь, lat. anguis "Schlange" ) BW. 31347, 1 var., uôdzis ² (gen. uodža) Dond., Kand., ùocs ^2, -s Zvirgzdine, die Otter L. ("bibl."), U., Viper Bergm. n. U., Kreuzotter (vipera berus) Natur. XXXVII, 5; RKr. VIII, 101: tur luodāja uodzes (Var.: uodži), zalkši rankaiņiem kakliņiem BW. 25794, 2. me̦lna uocis (Var.: uodze, čūska) diegu vilka 10297, 4. uocs wohl aus uodzs. Zu mir. escung, apr. angurgis, poln. węgorz "Aal", ahd. angar "Kornmade" u. a., s. Trautmann Wrtb. 8, Būga KSn. I, 267, Walde Vrgl. Wrtb. I, 63 ff. Die le. Diffetenzen in der Intonation rühren wohl daher, dass uodze jetzt für viele nur ein Buchwort ist. Ein li. angė gibt Wolter AfslPh. IX, 640 aus der Suvalkija.

Avots: ME IV, 413

II ùodze ² : auch (mit uo) Mag. XII, 3, 4. "90" ME. IV, 413 in "91" zu verbessern!

Avots: EH II, 742

II ùodze ² Vīt., der Nusshäher, Nussspiesser U., RKr. VIII, 90. Wahrscheinlich auf dissimiliertem riekst(u-)[r]uodze beruhend.

Avots: ME IV, 413

uôdze̦nãjs Drosth., Fest., Peb., Schujen, die Beerenstaude; der Ort, wo Beeren wachsen Lös. n. Etn. IV, 162: vaivarāju un uodze̦nāju purviņš Kaudz. Izjurieši 5. dārziņš ar ...uodze̦nājiem un ābelēm Kaudz.

Avots: ME IV, 413

‡ uodzene Alswig, A.-Schwanb. "eine minderwertige, alte od. verfaulte Beere".

Avots: EH II, 742

uôdzenieks (unter uôdzinieks): ein Beerensammler Linden in Kurl.

Avots: EH II, 742

paluôdze,

2): auch AP., (mit uô ² ) Orellen;

3): rauju te˙pat paluôdzē ² uogas Frauenb.; ‡

5) "paslieksne salmu gubenī" Druw.

Avots: EH II, 153

paluôdze, [Trik., Ronneb. (li. palangė)], auch paluôgs Izgl.,

1) die Partie der Wand unter dem Fenster
Adsel, Laud.;

2) das Fensterbrett, die Fensterbrüštung, die Fensterlehne:
viņš nuosvieda ce̦puri uz paluodzi Kleinb. es tuo savu paluodzīti dziedādama nuoslaucīju BW. 14087, 1. stāv būdiņa tīreļa malā, līdz zemei paluodzes R. Sk. II, 37;

3) der Raum unten am Fenster:
pieci vilki paluodzē, visi pieci paļas gāida, fünf Wölfe draussen am Fenster BW. 19242, 5. sēj pie luoga kaņepītes (Var.: sēj kaņepes paluodzē) BW. 13402, 7, 13;

4) eine kleine Tür, eig. eine Art von Fenster, in der Strofischeune:
šuorīt vēl varēs salmus duot gubenī pa paluodzi Mar.

Avots: ME III, 64

‡ pauodze, eine gewisse Schlange (coluber viperinus) Pet. Av. I, 275.

Avots: EH XIII, 186

puodzene: "ce̦pure-puodzene" ME. III, 454 in "ce̦pure - puodzene" zu verbessern.

Avots: EH II, 345

puodzene,

1) die Trollblume (trollius europaeus
L.) RKr. II, 79; Konv.2 3226, Wid., (mit uõ) C., Arrasch, Dond.;

2) eine Art Kopfbedeckung:
zilā katūna ce̦pure - puodzene Duomas IV, 2. Zu puõga.

Avots: ME III, 454

I ruodze: "90" ME. III, 577 zu verbessern in "91". Vgl. dazu auch ùoaze ² II.

Avots: EH II, 391

I ruodze U., RKr. VIIl, 90, der Nusshäher (nucifraga caryocatactes L.). Mit dz für z (vgl. Le. Gr. § 89 b und ruozis I)?

Avots: ME III, 577

II ruõdze: auch AP.

Avots: EH II, 391

II ruõdze Schujen, der Rotlauf, die Rose U.: tev ir galvas ruodze A. v. J. 1897, S. 280. Wohl mit dz für z (vgl. Le. Gr. § 89 b).

Avots: ME III, 577

III ruôdze ^{2 ;} ein durch Schnee ausgegrabener Gang Līn.; eine Bodenvertiefung an Bergabhängen, die als Fahrstrasse dient: kad ziemu ruodzes ir pieputinātas, tad tās ir jāizruok. Mit dz für z (vgl. Le. Gr. § 89 h und ruoza "Schlucht")?

Avots: ME III, 577

ruõdzene: eine gewisse Pflanze (mit ùo ² ) Heidenfeld.

Avots: EH II, 391

ruõdzene Ps., eine Art Pilz; vgl. ruozene.

Avots: ME III, 577

‡ rùodzenice ² Heidenfeld "dzelzszâle".

Avots: EH II, 391

ruduodze Dond., die Kupferschlange.

Avots: ME III, 555

sluodze,

1): uzve̦duma galve̦nā s. (Belastung?)
balstās uz balsi Daugava 1939, S. 198; ‡

2) "?": kruogs ar ... salmu jumtu un vēja sluodžu krustiem mugurā A. Upītis Pirmā nakts 7.

Avots: EH II, 529

sluodze, die Behinderung Kronw. n. U.: izpestīt nuo nāvīgām sluodzēm Kronw. e̦sam kļuvuši ārā nuo ve̦claiku sprūdām un sluodzēm Kundziņš Kronw. 146. zem verdzības sluodzēm stenēt K. Müller. sluodze (= sluogs

1) liniem virsū Warkl., Bauske, Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 943

sluôdzeris ² , ein Ast zum Besen Nigr.: ja tik nenāk jaunajā bērzienā sluodzeŗuos Janš. Bandavā I, 79. Anscheinend aus sluotzeris (zu sluôta + zars).

Avots: ME III, 943

sniêguôdze ² , symphorla raclomosa Heniņ.

Avots: ME III, 979

spruõdze,

2): apiņu spruodzīte BW. 19748.

Avots: EH II, 562

spruõdze Ahs., spruôdze ² Pilten,

1) spruõdze Bershof, (mit ùo ² ) Warkl., Pilda, die Locke, Flocke; "сережка"
Wid.: esi mīksta kâ vilnas spruodzīte! Br. 3, 13. nu jas kārs... ar villas spruodzi (Var.: villiņas spruogā) BW. 25439, 1. sīku spruodžu villainīti 18906. aitiņ, tavu sīku spruodžu RKr. XVI, 222; spruõdze Bauske, (mit ùo ² ) Warkh., sprùodzine ² Warkl., spruogaitiņa;

2) das Hopfenköpfchen
Wid.: uz apiņiem aug spruodzes Ahs.

Avots: ME III, 1026, 1027

‡ stuodzene "?": pate gāju kruodzenē, tevi sèju stuodzenē (Var.: stadulā) Tdz. 56412, 1. Zu ‡ stuôgs?

Avots: EH II, 598

vairuodzene Upītis Nemiers 57, eine Pflanze (die Fächerpalme?).

Avots: ME IV, 443

valuodze: auch Marienhausen.

Avots: EH II, 754

valuôdze ² Sassm. n. RKr. XVII, 62, = vāluodze, der Pfingstvogel.

Avots: ME IV, 463

vãluôdze: atskrēja v. BW. 2527 var. vāluodzītes vien nevaid 2557. "valuodzīte" ME. IV, 498 zu verbessern in "vāludzīte".

Avots: EH II, 762

vāluôdze Wolmarshof, (mit à ² ) Erlaa, Kl., Lubn., Prl., Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt, vãluôdze ² Līn., vàlûdze ² (li. vólungė) Kaltenbrunn, Oknist, Sehren, Zvirgzdine, vālūdze Römershof, BW. I, S. 904 und 924, der Pirol, Pfingstvogel, die Gold-, Kirschdrossel, der Bierhold, Bülau (oriolus galbula L.) Für. 1, U., Spr., RKr. VIII, 92; Natur. XXXVII, 116: vāluodze vēkš, vīvaļuo, svelpj Etn. II, 51. viču, vaču vāluodzīte ar meitām istabā BW. 2345, 1. - Vāczemes vāluodze, der Papagei Elv. Nebst valuodze. mhd. witewal, kleinr. ivoła, poln. wywilga "Pirol" zu valuoda und (s. Būga Aist. Stud. 139) poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123 und IF. XXXIII, 126.

Avots: ME IV, 498

vẽ̦luôdze ² Gramsden, = vāluôdze.

Avots: ME IV, 559

viênuodze* RKr. III, 71, Konv. ¹ 686, Konv. ² 1290, die Einbeere (paris quadrifolia).

Avots: ME IV, 668

vuodze Bw. 30796, 8 var., = uodze, die Otter.

Avots: ME IV, 677

zè̦ltspruõdze, die Goldlockige: ze̦ltspruodze... jaunkundze Deglavs Riga II, 1, 307.

Avots: ME IV, 706

zìlpuodzene, scabiosa arvensis Lös. n. RKr. III, 72.

Avots: ME IV, 720

knodzele, ein grosser Knoten: saitei aizme̦sta liela knodzele galā Dond., [Wandsen].

Avots: ME II, 249

àizvir̃pinât, tr., herumdrehend wegwehen: ziemelis aizvirpina nuodzeltējušas lapas tāļu pruom Laps.

Avots: ME I, 60

‡ aprikte Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, die Einrichtung (Vorrichtung, Anstalt): kad guovs aizrijas, nuostumj uz leju; viņiem tāda a., kur nuodze̦n Frauenb. kam vēl tāda a. (labi iekārtuota saimniecība) kâ manam kaimiņam? ebenda. a. vilnas kāršanai Dunika.

Avots: EH I, 109

atbùods ² [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. ² 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152

atsekste, der Stachel: kas uodzes atsekstēm tam sirdi cauri šūtu MWM. VI, 772. Sudr. E. [Anscheinend zu atse̦dzē̦ns.]

Avots: ME I, 189

bẽ̦rzlapa,

1): auch BW. 2842; ‡

3) ein Birkenblatt:
nuodzeltēju ... kā dze̦ltana bērzlapiņa (Var.: bē̦rza lapa) BW. 23932 var.

Avots: EH I, 217

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr ² ; neben cḕ̦rtu ² ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II ² , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II ² , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274

‡ duderags "?": ze̦ma, re̦sna kruodzeniece, ze̦mu vilka vēderiņu: tuo darīja lieki malki, ceļa vīru duderagi (Var.: kliņģerīši) BW. 19995, 4 var.

Avots: EH I, 339

dzelˆt, [dzel˜t Bl.], dzeļu, dzêlu (li. gélti "stechen, schmerzen"), tr., stechen, brennen, beissen: bites, uodzes, nātres dzeļ. dzē̦lušas Ņūskas meitu, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. nedzel mani tu. nātrīte BW. 21686. manu sirdi dzeļ kāds sle̦pe̦ns dze̦luons Kaudz. M. Refl. -tiês, brenne, stechen, stechend, brennend wohin gelangen: sirdī man sāpes dzeļas. viņa stingrie skati dzēlās Dēmons 59. [Zu li. gėlà "Schmerz", aksl. желя "Kummer", aruss. жаль "Leid, Schmerz", ahd. quelan "Schmerzen leiden", quâla "Qual", arm. kełem "quäle, plage", gr. δέλλιϑες "Wespen" u. a.; vgl. Fick BB. II, 208, XVI, 287, Wrtb. I ^4. 404, Meillet MSL. VIII, 165, J. Schmidt KZ. XXXII, 323, Siebs KZ. XXXVII, 315, Hübschmann Arm. Gramm. 459, Boisacq Dict. 118 u. 174, Zupitza Germ. Gutt. 85, Walde Wrtb. ² 805 unter vallessit. Trautmann Wrtb. 83.]

Avots: ME I, 541

dze̦nât, -āju, iter. zu dzìt, tr.,

1) wiederholt treiben, jagen:
luopus, zuosis, nu bUs jādze̦nā, sagt man zu einem, der viel isst Etn. IV, 78. viņa mani dze̦nāja un tre̦nkāja R. Sk. II, 109;

2) suchen:
policija zagli dze̦nā;

3) die Äste abhauen, abhacken, abkappen
Smilt., Drsth., Laud., [Lis.]: tuo priedīti dze̦nāt gāju, tuo atradu nuodze̦nātu BW. 15875. tāļu, tāļu nuoskanēja sauseglīte dze̦nājuot 18121;

4) wonach jagen
Spr., mit dem Gen. od. mit pēc: aizdarina dze̦nājuot BW. 2081. Refl. -tiês. einander jagen: putniņš putnu dze̦nājas BW. 9850.

Kļūdu labojums:
BW. 2081 = BWp. 2181, 1 var.

Avots: ME I, 545

IV dzenis [li. genỹs dass. bei Būga РФВ. LXXV, 156], = dzeinis 1: dzeni laida uozuolā BW. 3438, 1. dzeņu vīt 30394, 1. "dzenis ir nuodze̦nāts kuoks vai virve, kuŗā dravnieks turas" Tals. [Zu r. жень "снасть для лаженья борти" wenn das e hier nicht auf ģ zurückgeht.]

Avots: ME I, 545

galuokne Ahs., galuoksne, galuoksnis Mag. II, 3, 120, galuone RKr. XVI, 123, Rutzau, galūne (li. galùnė) Lis. n. RKr. XVII, 88, galuotne (die gebräuchlichste Form), galuotnis, galuokniņa BW. 9588, 10105, wie von einem * galuokņa, galuoksniņa 10105,

1) der äusserste Teil, das dünne Ende des Baumes, der Wipfel, Gpifel:
galuoksnis ir tas, kas nuo kuoka tievgala atliek, kad vienu vai divi baļķus nuo ve̦se̦la ce̦lma izdabū Mag. II, 3, 120. pats priedīti nuodze̦nāju, pats nuocirtu galuoknīti BW. 8790. vēl ve̦damas kamaniņas līguo bē̦rzu galuoksnē 14464. vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galuonē (Var.: galiņā) 13796, 2; 7516; LP. VI, 26. lē̦ni liecu tuo lazdiņu, kam riekstiņi galuotnī BW. 14748;

2) galuotne, die Spitze eines Berges, der Gipfel:
viņš uzkāpis kalna galuotnē B. Vēstn.;

3) galuotne (Gramm.), die Endung:
tāmnieki atme̦t vārdu galuotnes.

Kļūdu labojums:
14464 = 10464, 4

Avots: ME I, 595

ìezîst, tr., einsaugen: pienu, asinis. aizspriedumus cilvē̦ks iezīž kuopā ar mātes pienu Stari II, 629. Refl. - tiês, sich einsaugen: iezīdies kâ ērce mīkstumā. kâ uodze tā man aptinas, kâ lēle sirdī iezīžas Asp. iezīdies kâ glise mīkstumā Ahs. spaļi ir šķiedrā iezīdušies Fest.

Avots: ME II, 92

‡ ĩpaš, Adv.,

1) = ĩpaši, besonders, abgesondert AP., Ramkau, (mit ì ² ) Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt: ē̦du ī. pate savu ēdienu AP. sietavas ī. izaude Ramkau;

2) besonders, gerade:
uzaras auzas sēj ī. purvā AP, ī. pusauga meitenes dzīvuoja kre̦klā vien ebenda. ī. me̦lnajām vistām var redzēt baltas ausītes Linden in Kurl. tur ī. (gerade zu diesem Zweck) tika piesists kuoks ebenda;

3) besonders, sehr:
ī. liels Sonnaxt:

4) ganz, gerade (wie):
vāluodze vēkš ī. kâ kaķis uz lietu AP:

Avots: EH I, 501

îsums,

1) die Kürze, das Kurzsein:
ej, dieniņa, īsumā, werde kürzer BW. 4453. kruodzenieku īsumā pārklaušināja Dīcm. I, 43;

2) īsumi,

a) Überbleibsel von getockter Wolle Frauenb., kurze, schmutzige Wolle
A. XIV, 1, 409: meitieši... kārsa vilnas īsumus Latv. [īsumiņus paturēja dzīparam BW. 35627;]

b) Kurzstroh:
īsumi - smalkie jeb īsie salmi, kuo atšķiŗ ar režģa palīdzību, kad piedarba klājiens jau nuokults Druw., Bers. n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 838

izspļaũdît [li. išspjáudyti], freqn., izspļaũt (li. išspjąl;tuti),

1) ausspeien, ausspucken:
uguns elles liesmas izspļauda. bet uodze uz ceļa izspļāvuse gredzentiņu LP. IV, 88. tuo tu debesīs nuo sarkana stieģeļa nuolaizīsi, kuo tu man tagad izspļauji, das wirst du im Himmel von glühendem Ziegelstein ablecken, was du mit jetzt ausgespuckt hast U. abi brāļi bijuši tik vienādi kâ izspļauti LP. I, 51;

2) durchpucken:
Kārlis nuospļāvās tâ, it kâ gribē̦tu caur visu zemi izspļaut A. XX, 1490.

Avots: ME I, 803

klija, klīja, roter Milan, Gabelweihe (milvus regalis) Natur XXXVII, 16; RKr. VIII, 87; gemeine Raubmöwe (lestris parasita) RKr. VIII, 99. me̦lnā klīja, schwarzen Milan (milvus niger) Natur. XXXVII, 17; eine grosse Möwe L.; ein junger Habicht Bergm.; der Goldregenpfeifer: putni nuosprieduši, ka vāluodzei un klijai nav brīv dzert nuo upes LP. VI, 194. Reimwort zu lija. [Nach Petersson Etymol. Miszellen 34 f. klija "Möwe" zu klienis "Regenvogel". Die Nebenform klīja ist wohl nur dialektisch aus klija entstanden (s. Le. Gr. § 63); oder umgekehrt klija aus klīja (vgl. klijas "Kleie")?]

Avots: ME II, 226

klijãns, [klijâns Kl.] (auch mit ī geschreiben), der Schreiadler: klijans laižas augsti gaisuos un savādi kliedz Sassm. kuo kliedziet klijāniņi? gana dziļš ezeriņš BW. 3782, 1. tas bijis lietus putns (klijāns, vāluodze) LP. VI, 193. peļu klijāns, Mäusebussarg (buteo vulgaris) Natur. XXXVII, 11. [klijāns Nigr. "der Reiher". - Zu klija.]

Avots: ME II, 226

kluoģis, odzens">kluodzens Treiden,

1) eine Art Riegel, ein vordrehbares Holzklötzchen
Biel. H. 37, Allend.;

[2) svārpsta kluoģis, die Bohrscheibe
Neik. n. U.].

Avots: ME II, 238

knatas: nicht ausgewachsene, vertrocknete Hanf- od. Flachspflanzen (sing. knata, die einzelne Pflanze) AP.: k. ir maziņās kaņepītes, kas nav izaugušas un ir palikušas pa apušku. k. nuodze̦ltā priekš raušanas. nuo knatām ne˙kad nav sē̦klu. kaņepju knatas lika gultā ķīpas vietā. liniem ar ir mazi liniņi pa apušku, tuos ar sauc par knatām.

Avots: EH I, 628

I kuocene,

2): ein aus einem hohlen Baum angefertigtes Behältnis für Getreide
(mit uõ ) Stenden; ņem kuoceni (oder zu einem nom. *kuocenis?) ruokā, nuodze̦ries ... alus! Janš. Mežv. ļ. II, 147; 4): auch Libau; ‡

7) eine Stelze:
viņa (= kāja) man pastāvīgi šļūk iz kuocenes ārā Janš. Dzimtene I ^2, 311; ‡

8) eine hölzerne Pfeife:
ņe̦mdams iz kabatas ... mazu kuocenīti (oder zu einem nom. kuocenis?) Janš. Dzimtene I ² , 96; ‡

9) eine hölzerne Ente (zum Anlocken von Wildenten)
am Babitsee.

Avots: EH I, 685

II kuõpîgs, gemeinsam, gemeinschaftlich: [kuopīgas ganības]. kuopīgi (Adv.) nuodzert LP. VI, 566. [kuopīgi strādāt Ruj., Salis, N. - Peb., Bers., Bauske, Warkl.]

Avots: ME II, 345

II kũkuôt: auch (mit ù ² ) Sonnaxt; kruodzenieks ... Sīmaņam ... neatļāva k. Azand. 121. ve̦cā māte visu vakaru uz mūriņa kûkuo ² (schtummert sitzend) AP. ja dze̦guze aizkūkuojuot, tad e̦suot tam cilvē̦kam jānuokūkuo tâ˙pat visu tuo gadu vienā kūkuošanā (t. i. dažādās nelaimēs un vājībās) Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 868. Zur. Bed. vgl. auch ‡ atkūkuôt II.

Avots: EH I, 682

I kul˜tene, ein saurer Trank, von Wasser und Mehl bereitet: kultene sk˙ābs dzēriens, pugatavuots iekuļuot rudzu miltus karstā ūdenī un tuo raudzējuot Wolm., Ruj., Burtn., Ronneb., Etn. I, 43. tas gāja uz istabu nuodzerties skābās kultenes Seib. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 309

‡ ļēkstêt, schreien Waidau: vāluodze ļēkst; schreien (von Tieren) Kegeln (lẽ̦kstêt!) "pīkstêt" (mit ẽ ) Schwitten: kas tur ļẽ̦kst? Lemb.

Avots: EH I, 772

lêle C., lêlis Aps.,

1) [lêlis ² Salis, lêlis Lis., N. - Peb., lêle Wolm., PS., Morizberg], der Blutegel: kâ uodze tā man aptinas, kâ lēle sirdī iezīžas Asp. (aus dêle?);

2) [lêlis Lis., lêle Arrsach], die Schnecke; lēles kārpiņš, kanniņa, lēļu kažuoks, das Schneckenhäuschen; [lêle PS., die Muschel];

3) lēles, Steingalle (Pferdekrankheit) L., St., Ruj. (lēls LD.).

Avots: ME II, 459

lĩdze̦ns,

1): kārtis līdze̦nas nuodze̦nā lw.;

2): visi cilvē̦ki e̦suot līdze̦ni dieva priekšā A. Sprūdžs Asaru liekņa 41.

Avots: EH I, 746

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

[*luogsna (gespr. mit ostle. ū aus uo) "paluodze; подоконное" Rozentov, Sakstagals.]

Avots: ME II, 524

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593

muôdzêklis: auch Latv. Saule, S. 1043 (aus N.-Peb.); muodzekļu muodzekļi Kaudz. R. Burtnieks 1934, S. 864.

Avots: EH I, 840

nāciris (unter nâcìrste ): uodze jeb nācirs Kav. (1860). S. 165.

Avots: EH II, 7

[nùodzalˆstît Lis., = odzeldin%C3%A2t">nùodzeldinât: nātres nuodzalstījušas kājas sarkanas.]

Avots: ME II, 779

‡ nùodzanât,

1) = odze%CC%A6n%C3%A2t">nùodze̦nât 1: n. mušas nuo gulē̦tāja Oknist;

2) = odzen%C3%AAt">nùodzenêt Saikava.

Avots: EH II, 42

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

nùoêst (li. nuė´st], tr.,

1) wegessen:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abessen, abweiden:
pieci sirmi kumeliņi auzu lauku nuoē̦duši BW. 14416. manas guovis nuoē̦dušas tavu guovju dābuoliņu 28869, 1;

3) aufessen, auffressen, verzehren:
kad tevi utis nuoē̦stu! ve̦lns tevi nuoēdīs bez sāls LP. IV, 34. buodē tik daudz uz parāda nuoē̦sts B. Vēstn.;

4) im Essen übertreffen:
varuot ēsties iet ar ķēniņa meitu; ja viņš nuoē̦duot meitu, tad iegūstuot tuo par sievu JK. V, 28;

5) abprügeln:
saimnieks nuoēda pakaļu savam ganam par tīruo nieku A. XXI, 403;

6) abbeizen:
stipras zāles nuoē̦d ādu. Refl. - tiês, sich tüchtig satt essen, [zuweilen mit dem Nebenbegriff des Fetterwerdens]: drīzi lācis nuoēdies itin re̦sns LP. IV, 156. [nuoēdies vepris Mar. nabags iegāja kambarī un labi nuoēdās Pas. II, 170.]

Avots: ME II, 782

nùoiêt [li. nueĩti], intr.,

1) untergehen:
saule nuoiet;

2) weggehen:
nuogāja viem brāliem un nuoklīda I Mos. 38, 1;

3) abgehen:
nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem BW. 13730, 25. dažs labs nuogāja neceļā Kaudz. M. brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds LP. IV, 98. kad vīri baŗas un grūtu sievu sit, ka viņas auglis nuoiet... II Mos. 21, 22. nags, āda mati nuoiet. šī prece ātri nuoiet, diese Ware hat schnellen Abgang. mājas bija ar uguni nuogājušas, das Gesinde war im Feuer untergegangen Lautb.;

4) abgehen, schwinden, heilen:
niezis nuoiet LP. II, 54. ruodzei būs nuoiet Tr. IV, 178;

5) hingehen:
es negāju tuo celiņu, kur nuogāja ļauni ļaudis BW. 9118. viņš e̦suot nuogājis galā Vēr. II, 203;

6) ergehen:
ar šuo nieka grēdzēnu nuogāja pa˙visam griezi LP. IV, 84. tik aplam(i) man sen nav nuogājis V, 191;

7) herunterkommen, verkommen, [krepieren
Adsel]: vai, kāds tu ļuoti nuovārdzis un nuogājis (häufiger: nuogājies) izskaties! LP. VII, 656. [kāpēc tu tāds nuogājis, vai slims gulēji? Dond.]; zuweilen mit dem Zusatz nuo grauda: viņš jau pa˙visam nuo grauda nuogājis Grünh.;

8) zurücklegen:
es nuoietu vēl kādas piecas vertses Kaudz. M.;

9) machen, ein bestimmtes Geräusch hervorbringen:
plaiks nuoiet puodi LP. IV, 80. kūts durvis nuoiet čīks! I, 124; 10) (zur Bezeichnung der perfektiven Handlung) das Gehen beendigt haben: gulēt tautas nuogājušas BW. 26698. Refl. - tiês,

1) sich müde gehen:
jūs laikam nuogājušies? MWM. XI, 33. bijis labi kuo nuoieties LP. VII, 603;

2) ergehen:
viņam slikti nuogājies. vai patiesi jums tâ nuogājies? Sil.;

3) herunter-, verkommen:
saimniecība nuogājusēs uz pēdīguo Vēr. I, 1312. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka nevarēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117;]

4) passieren, geschehen:
kur nuoietas, ka tuo kungu par daudz, tur tuomē̦r ne˙viens nebūs īstais Sil. Subst. nùoiešana,

1) Weg-, Abgehen:
matu nuoiešana, der Haarausfall;

2) der Abgang:
tai precei nuoiešana ar˙vien laba;

[3) mēneša nuoiešana, Menstruation
K. Blau Paduomi sievām un mātēm]; nùoiešanâs, das Gehen bis zur Ermattung.

Avots: ME II, 791

nùolakt: vīri visu alu nuolakuši (ausgesoffen) Salis. visu mantu nuolacis (versoffen) Seyershof. ‡ Refl. -tiês, = nùodzer̂tiês 1 (von Hunden und Katzen).

Avots: EH II, 60

‡ nuoum̃mâtiês Dunika, = nùodzer̂tiês 1 (in der Kindersprache): bē̦rns nuoummājies.

Avots: EH II, 103

nùomuõcît, tr.,

1) abquälen, abmartern, abplacken:
kuo palīdz daiļai augt, kad tautiņas nuomuocīja? BW 21419. man bij viena skaista dziesma, tuo bij bē̦rni nuomuocījuši BW. 1016;

[2) mühsam verschlucken:
slimniekam tuo pašu mazumiņu bij grūti nuomuocīt (= odzert">nuodzert, iedabūt) Lis.] Refl. - tiês, sich abquälen, sich abplacken: pats nuomuocījies ar slapju galviņu LP. VII, 989.

Avots: ME II, 823, 824

‡ nùoplanckât,

1) "odzert">nuodzert" (mit ân ² ) Lubn. n. FBR. XVII, 135;

2) "valkājuot nuomērcēt resp. nuolietāt" Wessen: gane savus lindrakus rasā nuoplanckājusi.

Avots: EH II, 75

nùorunât,

2): kruodzeniece nuorunāja kungu, lai nebraucuot Pas. IV, 125;

3): Līzīte viņu nuorunā ar˙vien, lai ... kâ tas pruot mēļuot Brigadere Dievs, daba, darbs 266;

4): kad nenuorunā tevi ... par le̦pnu Apsk. 1903, S. 165; ‡

6) = pìerunât 3: n. Agni, lai tā paliktu pārnakšņuot Vindedze 120; ‡

7) mit Zauberworten besprechend beseitigen
Nautrēni: n. milsumu. ‡ Refl. -tiês, = nùorunât 1: jie nuozarunā bēgt Pas. V, 307 (ähnlich IV, 536).

Avots: EH II, 82

nùosiksnât,

1): auch Sermus; ‡

2) mit einem Riemen umgeben:
n. ar siksnu vienu kārtu A.-Schwanb.; ‡

3) "nuodzert naudu" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 84

‡ nùoskaidrinât, = nùoskaĩdruôt: kruodzenieks tuo lietu nuoskaidrinās Azand. 145.

Avots: EH II, 85

‡ nuošķenēt Gramsden, = nùodzenêt, nùošķĩt: n. lapas sakņaugiem, zarus kokiem.

Avots: EH II, 95

nùospurkstêt, nùospurkšķêt, nùospurkšêt, auch nùošpurkstêt, hinschwirren: kaut kur putniņš mežā nuospurkšķ Stari I, 77. mazais nieciņš nuospurkšķēja ūdenī LP. V, 235. es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps. tad nuospurkstēs tur pe̦lē̦kie spārniņi Niedra.

Avots: ME II, 857

‡ nùotimbât, = nùodzer̂t 4: nuotimbājis visu naudu Plm. n. RKr. XVII, 83.

Avots: EH II, 100

‡ nùotinšķêt, = nùotinkšķêt: stikli nuotinšķēja un sabira uz paluodzes A. Erss Muižnieki 111.

Avots: EH II, 100

‡ II nùotīpt (mit ostle. ī aus ie?) Korwenhof, = nùodzer̂t: n. glāzi ūdens.

Avots: EH II, 101

‡ nuotram̃pelêt Essern, Frauenb., Turlau "naudu izšķērdēt, nuodzert kruogū^. Refl. -tiẽs Frauenb. "visu nakti pa kruogu dzert".

Avots: EH II, 101

‡ II nùotrempt Smilt. "nuodzert": n. pus˙bļuodu piena.

Avots: EH II, 101

uocs, -s, s. uodze.

Avots: ME IV, 412

I uodzīte, ein kleiner Bach (mit uô ) Pērse, Selb.; eine sumpfige Stelle im Walde Lubn.: māsiņa . . . matus uodzītē izmazgāja; bāliņš . . . kumeliņus uodzītē dzirdināja VL. es iekritu (Var.: apmirku) uodzītē (Var.: upītē) BW. 16520 var. Etwa nebst dem Flussnamen Uodze (mit ùo ² ) zu kur. -vanga (in Ortsnamen), li. vanga "Acker", apr. wangus "schlecht bestandener Eichwald" (wozu Būga KSn. I, 72 f. und Trautmann Wrtb. 341) und weiterhin zu an. vangr (wenn mit g aus gh) "Aue" u. a. resp. zu and. wankon "wanken" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218; vgl. auch le. kuron. vanga)?

Avots: ME IV, 413

uokstuonis,

1) uokstuonis Elv., L., St., U., Memelshof, Vīt., (mit ùo ² ) Bers., KL, Sessw., uokstuons U., uôkstuôņa ² Dunika, die Spür-, Suchbiene:
iekams bite spietuo, darba bites izsūta jaunu vietu meklēt; tās sauc par uokstuoņiem Konv. ² 381. te spietuošanas laikā viņus (= bišu klučus) vieglāki varēja atrast uokstuoņi, kas, iekām spiets pilnīgi atraisījās nuo struopa, devās izlūkuos E. Virza Daugava I, 1057;

2) Plur. uokstuoņi, die Fühlhörner der Insekten
L.;

3) uokstuonis Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 62, Kurmene, Schönberg, ùokstuoņa ² Bers., Fest., Sessw., (mit uô ² ) Bauske, comm., der Schnüffler:
kuo tu te staigā kâ uokstuonis! Schönberg. sprāgsti, skauģi, uokstuone, uodze! Vensku E.

Avots: ME IV, 415

uoze RKr. VIII, 101, für uodze.

Avots: ME IV, 426

paceple (unter paceplis), der Raum unter dem ceplis Oknist: caur paceplītes luodzeņi Tdz. 36873.

Avots: EH II, 123

II padzìt,

1): tev jānāk līdzi (sc.: medībās) p. sūnakļa malu Ērglis Pel. bar. vectēvi 176; ‡

4) "pabīdīt": zirgs ar nāsīm padze̦n salmus Seyershof. nuodze̦n spaņņam apakšstīpu zemē un virsu arī padze̦n ("?") vaļīgāk, pēc kam liek dube̦nu iekšā Iw. Refl. -tiês, ‡

2) mit der Herde ein wenig weiter rücken (intr.)
Saikava: padzenies (ar luopiem) uz mājas pusi! ‡

3) fahrend mühsam weitergelangen
Saikava: pa kāpeni nevar p. ar ve̦zumu ni˙cik tāli neesi padzinies, un jau zirgs putās.

Avots: EH II, 130

pakrũme, pakrũms, der Ort unter dem Strauch; gew. im Lok. pakrũmē [li. pakrūmėja Tiž. II, 433], pakrũmês, pakrũmā, pakrũmuôs, unterdem Strauch, unter den Sträuchern: kas mierīgi pakrūmā guleja Dünsb. uodze ielīda pakrumē Ahs. [baznīcas dārza pakrūmē De̦glavs Rlga II, l, 38.]

Avots: ME III, 49

paņas [Salisb., paņi Salis], häufiger panijas Gold. n. Etn. I, 41; 17, Lubn., [Kl.], paniņas [Salisb., Ruj., Lems., Jürg., Nitau, Zögenhof, Kreuzb., Lis., Bers., Adsel], Serben, Schwanb., Lös., [paniņu piens Salis], die Buttermilch; [Moiken Kl. (pāniņas)]: spannīti paniju palika vienam, kuo nuodzerties Blaum. nuolēja paniņas lielajā ķērnē A. XVlII, 204. tāds gaisā uzspeŗams ar paniņām! Aps. (vgl. panĩnas.]

Avots: ME III, 78

[parem̃tiês (li. pasirem̃ti), sich (mit dem Ellbogen) stützen: p. uz paluodzes Dunika.]

Avots: ME III, 90

pãrtecêt, tr., intr.,

1) hinüberlaufen, über etwas laufen - mit
pār, pa und dem Akk. der Raumerstreckung: apzeltīta vāverīte pār celiņu pārtecēja BW. I3328. me̦lna uodze pārtecēja pa bāliņa pagalmiņu 12080. pate savu pagalmiņu dziedādama pārtecēju 6882. skudra ceļu pārtecēja 1326;

2) überfliessen:
piens pārtecējis pār trauka malām;

3) ["einen Riss bekommen":
glāze pārtecējusi Celm.];

4) besser laufen als ein anderer
(mit dem acc.). Refl. -tiês, sich müde laufen, laufend sich überanstrengen.

Avots: ME III, 182

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96

pìeklauvêt, anklopfen: pieklauvēt pie durvim. kruodzenieks... pieklauvēja pie karafes Blaum. Pie skala uguns 114.

Avots: ME III, 257

II pìelīgt, bei der Abmachung vereinbaren, hinzubedingen: pielīga, ka ve̦se̦ls rublis jānuodzeŗuot magaričās Zeif. III, 3, 37. puiši neaizmirsa arī tuo pielīgt, ka saimniekam nav tiesības... Alm. Kaislību varā 53. lai atlīdzina par sakņu dārzu. vai tas viņai pielīgts? Veselis Saules kapsē̦ta 113.

Avots: ME III, 268

pìerastiês, sich finden, einfinden, sich dazu-, hinzugesellen: man šī lieta pieradusēs, ich habe diese Sache gefunden Libek Pūķis 51. pieradās arī daži nuovada ļaudis, kam tika paklausīties Alm. Kaislību varā 127. mediniekam pieruonas jaunskungs LP. VII, 475. tam pieruodas biedrs I, 51. pieradās pilns (wurde voll von sich einfindenden Tänzern) plāns dancuotāju Rkr. XVI, 219. pieradies ve̦lns itin sadedzis LP. V, 131. cik nuodzeruot (nuo mucas), tik pieruonuoties V, 239.

Avots: ME III, 283

pīne (li. pynė˜ "Flechte") C., KL, Kr., Lis., pīna PS.,

1) pīne ² , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;

2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;

3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. ² 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;

4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. ² 1562;

5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;

6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;

7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.

Avots: ME III, 232

prãšņât Ahs., -ãju, = prašņât, wiederholt fragen, ausfragen, ausforschen: kuodzenieks prāšņā ceļuotāju, nuo kurienes tas nāk un uz kurieni tas iet Ahs. ne˙viens arī daudz pēc tam neprāšņāja Janš. Dzimtene ² II, 219. "kâ nuovads ir mierā ar jaunuo bauonu? kuo dzird ļaudis runājam par viņu un par mani?" Terēze prāšņāja Dzimtene V, 352.

Avots: ME III, 380

puriens, = purviens, der Morast: nuodzeries, bāleliņ, purienā rāvūdeni! BW. 21896.

Avots: ME III, 417

‡ purva, = pùrvs: nuodzer purvas ūdentiņ[u]! BW. 29689.

Avots: EH II, 329

rankaîns,

1) uneben, faltig
Sassm. (mit -añ-), zackig, gekerbt Wid., Siuxt: ve̦ciem ļaudīm ir rankaina piere Sassm. bē̦rzi rankainām iapiņām VL. nav ne˙viena uozuoliņa rankaiņām (Var.: rūtainām, krūzainām, burtainām, ruobainām u. a.) lapiņām BW. 10337 var. rankains (= blacains) aude̦kls Hen.;

2) rañkains Gr.-Essern, Līn., Katzd., auch rankuôts, gestreift (schwarz mit weiss
Katzd.); quergestreift Līn.: rankainas zeķes, rankaini cimdi, svārki. bandenieki rankuotiem (Var.: riņķuotiem) kažuokiem BW. 14425, 3 var. viens tāds raibs un rankains ("horizontal gestreift"), gaŗš un glude̦ns ze̦ltnesis Janš. Dzimtene IV, 98. tur luodāja uodzes, zalkši rankaiņiem kakliņiem BW. 25794, 2.

Avots: ME III, 477

rāvûdens, eisenhaltiges Wasser: nuodzeries, bāleliņ, pur[v]ienā rāvūdeni! BW. 21896. te̦k straujupīte, rāvūdeni atsizdama 25950, 8. kam tu augi, balta puķe, rāvūdeņa maliņā? 22356.

Avots: ME III, 500

rikaucis Alksnis-Zundulis, ein gierlger, gefrässiger Mensch: tas jau ir tīrais rikaucis un bada stakle! - rikauču māte "- bada māte", ein geiziges Weib: kur nu rikauču mātei gana būs! rikauču māte ne auksta ūdeņa nenuovīd nuodzerties. - rikaučām ēst, gierig essen: ē̦d rikaučām, kâ badā miris. Vgl. rīkaucis.

Avots: ME III, 524

riksis: r. gribēja pāriet aulekšuos Jauns. Sliņķu virsnieks 189. kumeļš turpināja savu gausuo riksi Anna Dzilna 54. uz kruodzeņu riksīšiem Tdz. 56684.

Avots: EH II, 371

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559

rustêt U., Karls., -ẽju, rustît, -u (Druw.) od. -ĩju (U.), -ĩju, rustuôt, tr.,

1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;

2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.

Avots: ME III, 564

sadzelˆdêt,

1) auch sadzelˆdît, sadzelstît, sadzelˆdinât, tr., freqn., wiederholt zerstechen, versengen, verletzen: seja sūkstēt sūkstēja, kâ nātrēm sadzeldīta Saul. III, 89. ruokas sadzeldēsi Zalktis I, 68. nātras sadzelstīja kājas Lis.;

2) (vom Winde) dicht zusammengedrückt und hart werden:
sniegs sadzeldējis N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617 (vgl. nùodzeldêt 2). Refl. -tiês, sich zerstechen, sich versengen: sadzeldināties nātrēm Pampeln.

Avots: ME III, 620

sakuļât, freqn., tr., (eine Flüssigkeit) schütteln (perfektiv): kruodzenieks sakuļāja karafē mazu lāsīti šņabja Blaum.

Avots: ME II, 658

salùgt, tr.,

1) zusammenbitten, einladen
(auf mehrere Objekte bezogen): salūgt bēriniekus LP. IV, 7. par viesiem brūte salūdza savus radus BW. III, 1, 26. es salūdzu (Var.: sasaucu, saaicinu) jaunus puišus salda alus nuodzerties BW. 9423, 4. mīksta mēle salūdzuot, īsa ruoka mieluojuot 28512;

2) bittend erlangen:
jau biju salūgta, sade̦rē̦ta BW. 24046, 1. Refl. -tiês, eine bestimmte bezw. längere Zeit bitten: ilgi salūdzies LP. VI, 84. salūgušies līdz pusnaktij VII, 143.

Avots: ME II, 677

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. ² 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. ² 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME II, 713, 714

I sarinkt, tr.,

1) zusammensammeln, -betteln:
tu katrā sādžā sarinksi tik pilnas tarbas Janš. Dzimtene ² I, 317, visu, kuo saubaguo, tūliņ nuodzer pat sarinktuo maizi pārduodus Dzimtene IV, 210;

2) "sagrābt klēpjuos": jāsarink auzas Rutzau.

Avots: ME II, 717

II škẽrêt, -ẽju,

1) (den Rasen mit dem Rasenpflug
Meiran) schneiden, scheren: ve̦lē̦nas Meiran. (dzīvi žuogi)... kārtīgi šķē̦rē̦ti Peņģ. Sakņu dārzs 14. kungi šķē̦rē̦tām ce̦purēm BW. 33350;

2) zuschneiden
Spr.;

3) (Kohl) schärfen, hobeln
U.: ēvelē jeb šķērē... kāpuostus Etn. III, 73. cūkas gaļa ar šķē̦rē̦tis kāpuostiņis BW. 12987;

4) spalten:
tai (uodzei) ir šķē̦rē̦ta skrumšļa mēlīte Poruk V, 361;

5) šķērēt kājas Modohn, die Stiefel aneinanderstreifend geheri.
Aus mnd. scheren.

Avots: ME IV, 34

slâpt (li. slópti "durstigsein;schwach werden [prs. slópstu]; ersticken" [prs. slópiu] KZ. LII, 262; s: auch Geitler Lit. Studien 110 und Bezzenberger Lit. Forsch. 172) C., Wolm., Kr., Neuenb., Prl., slâpt ² Karls., Līn., Iw., slâpstu, slâpu,

1) pers. u. unpers., dursten, dürsten:
man slāpst U., mich dürstet. tev manis būs slāpt! Rainis. nāc, māsiņa, nuodzerties, lai neslāpst tav[a] sirsniņa! BW. 13593;

2) sticken, der Ohnmacht nahe sein
U.;

3) zusammenfallen, weich werden (von Geschwülsten)
U.;

4) nachlassen, gelinde werden (von Schmerzen)
U. Nebst le. slâpes, slâpêt, li. nuslópti "nugulti" (bei Būga Aist. Stud. 171; s. auch Leskien Abl. 377 und Johansson KZ. XXXII, 500) mit einer Urbed. "schlaff, schwach werden" zu an. slafast "erschlaffen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 432).

Avots: ME III, 924

smīna(s), smīnas Bers., smĩns Ermes, Arrasch, Jürg., Salis, Ruj., Siuxt; Bauske, smîns Saikava, smī`ns 2 Golg., Adl., Gr.-Buschhof, Vīt., (bedeutsames) Lächeln: lūpas raustīja smīnas Apskats 1903, S. 450. tev savieba lūpas aukstas smīnas Zeif. III, 2, 148. ap lūpiņām virinājās blēdīgs smīns Ziltars, Memelshof. ap lūpu kaktiņiem viņam raustījās smīns Stari III, 28. dēj uodzes smīna V. Egl. Eleģijas 38. vieglprātības smīns Duomas III, 944. viņas smīni... tikai viņam pašam zīmēti MWM. VIII, 648. klusā laimes smīnā teica Stari II, 587. nebēdīgā smīnā Vīt. 63. gudru smīnu lūpu kaktiņuos 57. nelabā smīnā salauztās lūpas MWM. VIII, 889. nuovērsa vaigu smīnu viepās Apskats 1903, S. 317. nesavaldīju smīnu 448.

Avots: ME III, 967

smīna(s), smīnas Bers., smĩns Ermes, Arrasch, Jürg., Salis, Ruj., Siuxt; Bauske, smîns Saikava, smī`ns ² Golg., Adl., Gr.-Buschhof, Vīt., (bedeutsames) Lächeln: lūpas raustīja smīnas Apskats 1903, S. 450. tev savieba lūpas aukstas smīnas Zeif. III, 2, 148. ap lūpiņām virinājās blēdīgs smīns Ziltars, Memelshof. ap lūpu kaktiņiem viņam raustījās smīns Stari III, 28. dēj uodzes smīna V. Egl. Eleģijas 38. vieglprātības smīns Duomas III, 944. viņas smīni... tikai viņam pašam zīmēti MWM. VIII, 648. klusā laimes smīnā teica Stari II, 587. nebēdīgā smīnā Vīt. 63. gudru smīnu lūpu kaktiņuos 57. nelabā smīnā salauztās lūpas MWM. VIII, 889. nuovērsa vaigu smīnu viepās Apskats 1903, S. 317.

Avots: ME III, 967

snapšķis: auch Dunika; es snapšķi nuodzeršuos Tdz. 56638.

Avots: EH II, 541

I spā`rns (li. spar̃nas), spārna Manz. Lettus, dat. -instr. pl. spārņiem Post. II, 369 (neben spārniem I, 361), Dem. (verächtlich) spārnelis Stari II, 584, der Flügel, Fittig: spārnuos skriet, fliegen U.: meitas atskrien spārnuos, nuolaižas Pas. IV, 275 (aus Dricē̦ni). spārnuos es laistuos R. Kam. 53. sliktas (valuodas) vēja spārniem skrien RKr. VI, sak. v. 935. uodzes . . . spārniem aizgājušas pruojām LP. VI, 69. putns... spārnus nuolaiž RKr. VII, m. 125. ruokas . . . kâ divi spārnas izstiepis Manz. Post. I, 361. pacēlās spārnuos J. R. IV, 25. kāzenieki cejas spārnuos (machen sich auf die Beine) BW. III, 1, S. 22. visa . . . valsts stāvēja cauru vasaru kâ spārnuos pacē̦lusies (war höchst gespannt vor Aufregung) Mērn. laiki 181. visa muiža bij kâ spārnuos sacē̦lusēs Krišs Laksts 75. ķēniņš apsuolījis savu meitu duot, tad puisis bijis spārnuos LP. III, 74. latviešu. lasītāji bij kâ spārnuos Kronv. 29. sadzevē spārnus cilāt Sadz. viļņi 4. cilā dvēseles spārnus Vēr. I, 1329. vēcinādams savus dvēseles spārnus Saul. R. I, 189. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. T. dz. 729. neskrien gaisā, iekam spārni nav izauguši! Br. sak, v. 373. - spārnu ciršana, abergläubiges Kurieren einer angeblichen Kinderkrankheit, bei welcher die Schultern anschwellen sollen U. kad bē̦rns ir pārāk nemierīgs, un kad tam nav manāmā ne˙kāda cita slimība, tad tam ir spārni (kās jānuocē̦rt) Etn. IV, 117 (ähnlich LP. V, 35). bē̦rnam cirpa (cirta) pirtī spārnus BW. I, S. 183. - plaušu spārns (lobus) MWM. VI, 366. - vārtis ar diviem spārniem, Tor mit 2 Flügeln Manz. Lettus. - armijas spārns A. XX, 296. - laiva ar laidām jeb spārniem (Seitenbretter an Blockböten Ekengraf n. Bielenstein Holzb. 621; s. laida I 3 c) Bers. - tīkla spārnu sagrābt steidza A. XI, 484. - vienādspārnu trīsstūrim ir divas vienādas malas (spārni), ein gleichseitiges Dreieck hat zwei gleiche Seiten Būvmāc. - In Bers., Lasd., Laud., Festen, Saikava, Lös., Plm., Salisb., Kabillen sei spārns (Plur. spārni Bielenstein Holzb. 385 ) auch derjenige Teü des Spiunrads, in den die Spule gelegt wird, s. auch A. XI, 83. Vgl. daneben ohne s- ai. parņám "Flügel, Fittich, Feder", ahd. farn "Farn", slav. pero "Feder" u. a. Das baltische s- hier ist vielleicht aus Formen der Wurzel sp(h)er- "zucken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f.) bezogen; vgl. auch Persson Beitr. 129, 349, 417, 644.

Avots: ME III, 987, 988

‡ II sùkas ² ,

1) Molken
KatrE., Lennew.: jānuodzeŗas salta ūdens ... vai varbūt skābu sūku? Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 258;

2) "šķidras pate̦kas alu darinuot" Laud.

Avots: EH II, 607

II sviķuôt, intr., trinken, saufen Kreuzb.: nuo kruoga... iznāca... studenti..., kas tur bija sviķuojuši Janš. Bandavā II, 95. īsts sviķuotājs var nuodzert daudz alus Zobg. kal. 1908, S. 47. Zum Vorigen?

Avots: ME III, 1157

te̦nka,

1) te̦nka U., Nigr., Popen, (mit e̦ñ) Dond., Dunika, Frauenb., Plur. te̦nkas Naud., (mit e̦ñ) Iw., Līn., Geschwätz, Unsinn
U.: bābu te̦nkas Vēr. II, 652. kas nu te̦nkām ticēs! neprātnieki, kas ļaužu tukšām te̦nkām tic Krilova pas. 30. tā tāda te̦nka vien būs! Dond., Frauenb. viņš garas te̦nkas stāsta Dond. pilnīgi nedibinātas ir tās te̦nkas Vēr. I, 1284. kas viņam daļas gar tādām te̦nkām? LP. VI, 568. - te̦nku dziesmas "Volkslieder, welche den Kindern vorgesagt werden" B. Vēstn. -te̦nku puolis, ein Schwätzer;

2) comm., ein Schwätzer, Hasenfuss, Haselierer
U., Naud., Nigr.: kruodzenieks liels te̦nka Nigr. duomā, ka tev ticēs? kas tad tevi nepazīst, kāds tu te̦nka esi! Naud. Zu tenkt 1.

Avots: ME IV, 164

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene ² III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

tukšelniẽks, wer mit einer leeren Fuhre fährt: tukšelniekam zirgs bij jānuodze̦n nuo ceļa Kaudz. Vecpiebalga 12.

Avots: ME IV, 255

tûkšis Adsel, C., PS., Schujen, Wolmarshof, (mit û ² ) Jürg., tûkšs Gr.-Buschh., Pilda, Warkh., tūkšis LP. VII, 1255, (mit û ) Zvirgzdine, die Geschwulst: fermerîs izskaidruoja tūkši ar uodzes kuodumu Latv. - tūkša zâle, veronica beccabunga I,. Nitau n. Etn. I, 84.

Avots: ME IV, 279

*ūdze, erschlossen aus ostle. jiûdze BW. 31347, 1 und vūdze BW. 30796, 8 var. (aus Frauenb.), = odze">uodze, die Otter. Anscheinend zu ahd, unc "Natter" und (?) li. ungurỹs "Aal", s. Būga KSn. I, 267 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 63 f.

Avots: ME IV, 406

uzārdît, auseinanderbreiten (perfektiv): sìenu; auseinanderbreitend an die Oberfläche befordern: mē̦slus uzārdīt uz augšu Schujen. Refl. -tiês, beim Auseinanderbreiten an die Oberflasche gelangen: sìenu ārduot man uzārdījās uodze.

Avots: ME IV, 316

uzprasît,

1): kad tuo pirmuo princesine uzprasīja, kuo tas ... Pas. X, 232;

2): kruodzenieks ... ielēja ... uzprasītuo brandvīnu Blaum. Raksti I ⁵ (1936), 88. šī neuzprasa, lai nāk palīgā Seyershof.

Avots: EH II, 731

uzskaluôt, ‡

2) (Mehl auf Wasser) schütten und ein wenig durchrühren
Frauenb.: u. miltus, lai luopi nuodzeŗas.

Avots: EH II, 733

vajuosts "ein ausgelassener, zügelloser, laut tollender Mensch" AP.: būs kāds muodzeklis.., redzēs, kas te gluži būs par vajuostiem "?" Kaudz. Izjurieši 179. bē̦rni iet kâ vajuosti (skrien, dauzās, truokšņuo) AP.

Avots: ME IV, 446

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

vànckare ² Erlaa, Prl., van̂ckaris ² (li. nom. pl. vanskariai "unausgebrütete Eier" Lit. Mitt. I, 52) Līn., van̂ckars ² Iw., van̂ckurs ² Karls.,

1) vànckare ² KatrE., Kl., Ogershof, Oknist, Saikava, Sessw., Sonnaxt, van̂ckare ² AP., Ramkau, vanckare Spr., Memelshof, Selb., vanskare Spr., Wessen, vànckaris C., Salisb., vànckaris ² Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Sehren, van̂ckaris ² Bauske, Dunika, Katzd., Pankelhof, Siuxt, vànckars PS., Wolm., van̂ckars ² Arrasch, Jürg., Katlekaln, Stenden, Wahnen, vanckars Grünh., Schorstädt, vanskars Bl., PlKur. (mit añ ), St., U., vanckuris, ein besessenes, aber unfruchtbar gebliebenes Ei, ein Windei:
pauts (uola) gāja vanskaruos U. dze̦guzei divas uolas, abas gāja vanskarēs (Var.: vanskarē̦vanskaruos, vanckarā) BW. 30607. vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis vanskarē (Var.: vanckarē, vanckarā, vanckarī, vanckarēs, vanskarā, vanskarēs, vanckurī) 15633 (ähnlich: 8607, 18923). Sprw.: klaudz kâ izkaltuse vanckare RKr. VI, 938. sapūst kâ vanckaris Br. 204. uolas visas vanckaŗuos vien aizgāja Janš. 5. nuo desmit uolām tikai viena vanckare palika, citādi visas izperēja Selb. vāluodze . . . izveda deviņus bē̦rnus; deviņi palika vanskarā VL. - (fig.) meita palika vanskara (U.), vanckare (Sessw.), vanckarā (Jürg., Wolmarshof), vanckarēs (Saikava), das Mädchen blieb unverheiratet (ironisch). mana sieva allaž vanskara U., ist unfruchtbar;

2) etwas nicht Gelungenes (auch von Gegenständen gesagt):
vànckaris (van̂ckars ² Salis) vien iznāca C. dzīves vanckaŗi, kas nespēj spītēt dzīves nelabvēlībai Janš. Bandavā II, 38; ein ungeratener, schlecht erzogener Jüngling (vànckaris ²⁾ Saikava, (vànckars ²⁾ Sessw.; verächtl. Bezeichnung für einen unartigen Knaben (vanckaris) Frauenb.; Schimpfwort (van̂ckars ² ) Stenden : gans lamā guovi: kur tu līd, vanckars tāds! Stenden. ak tu vanckare ! (auf ein Weib bezogen) Ezerietis. vansk- wohl dissimiliert aus vansp-; in diesem Fall zu got. wans "ermangelnd" und le. perêt "brüten", s. KZ. LII, 119.

Avots: ME IV, 468, 469

vedinât,

1) freqn. zu vest, führen
U.; locken U.; verführen U.; auffordern: viņa tuo vedināja pa˙priekšu iedama Asp. Saulgriezīte 21. "nāc, nāc!" saimnieks vedināja Blaum. St. 55. gailīt[i]s vistu vedināja: Līdīsim kaņepēs! BW. 2471. vīrs... lūgdams vedina līdzi iet LP. VII, 30. sāk dziedāt un vedināt uz dancuošanu BW. III, I, S. 79. ve̦lns vedināja bagātuo kupči līgt Dīcm. pas. v. I, 74. kas... tevi vedināja uz Rīgu braukt ? Pas. V, 42. vedināt uz neceļiem Dunika. Manasus vedināja uz ļaunu II Chron. 33, 9. jūs vedināt mani zagt Saul. uz tādām duomām ne˙kas nevedina Pūrs I, 102;

2) bevormunden
U. Refl. -tiês,

1) einander führen, locken:
viņi viens uotru vedinājās uz kruogu AP., Stenden. viņi vedinās cits citu uz pruomiešanu Aps. III, 29;

2) (für sich) führen, locken:
jaunais cilvē̦ks vedinājies puisi laukā LP. IV, 208. vedinājies pieguļnieku mazgāties V, 64. brāļi vedinājušies jaunuo diensvidū VI, 959. es vedinājuos bē̦rnus laukā Jauns.;

2) mitzukommen auffordern:
ceļa vīrs vedinājies muižā nuodzerties LP. V, 201.

Avots: ME IV, 521

vēkšêt, -u, -ẽju, blärren St., plärren Bl. (mit ẽ ), (von Kindern, Fröschen, im VL. von einem Bocke gebraucht) U.; (hässlich) schreien, (laut) weinen Kokn., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., Nötk., Plätere, Raiskum, Rentzen, Rosenbeck, Vīt., Wenden, Wessen, Wolmarshof, (mit ê ) Ermes, Schwanb., Walk, (mit è ) Trik., (mit ê ² ) Arrasch, Jürg., Karls., Nikrazen, Ruj. (von Kindern, Kälbern und Ferkeln gesagt), (mit ê ² ) Sessw., (vẽkškêt) Adiamünde (von Kindern gesagt), Frauenb. (von Kindern gesagt), (mit ê ² ) Bers. (von Kindern und vom Pirol gesagt), KatrE. (von Kindern und Katzen), Lubn., Saikava (von Kindern und vom Pirol), Sehren (von Kindern, Katzen, Ferkeln und vom Pirol), Sonnaxt (von Kindetn und Katzen), (vēkšît) Sessw., Vīt., (mit è ² ) Lös., (vēkšķît) Sessw., (mit è ² ) Jummardehn, KatrE., Kl., Meiran, Saikava, Selsau, (vēkšt) Brasche, Frauenb., Wessen, (mit è ) C., Nötk., PS. (von Kindern, Ferkeln und vom Pirol gesagt), Schujen (von Kindetn und Katzen), Serbigal, Trik., (mit ê ² ) Golg. (von Kindern und Ferkeln), Lös., Meselau, N.-Schwanb., Sessw. (von Kindern, Katzen, Ferkeln), Wessen (von Kindern und Hasen), Zvirgzdine (von Schafen), (mit ê ² ) AP. (von Kindern, Katzen), N.-Bartau, Dunika, Preekuln; vẽkšêt MSil. "kunkstuoši žē̦luoties": kaķis vēkš (kad viņam uz asti uzmin Schwanb.) Etn. II, 51. vāluodze vēkš uz lietu Jürg., Vīt. (ähnlich: Etn. II, 172), bullis bauruo un vēkš MWM. v. J. 1896, S. 418. kaķē̦ni vēkšēja un ņaudēja Libek Puķis 41. āzis vēkšķējis LP. V, 203. āži vēkš, kā jie vēkš? āži vēkš (Var.: vēkška, vēkšķe) liepu lapu BW. 13017, 1. kaza vēkša 25872, 20. me̦lni gaiļi purvā vēkše 8908, 1. kaķa āda vēkšen vēkš (Var.: ņaudēt ņaud) 20523 var. viņa ... raudāja un vēkšēja CTR. I, 8. sieviete vēkš un šņukst Apsk. v. J. 1903, S. 282. Ance bijusi mierīga un daudz nee̦suot vēkšējusi Janš. Griet, velti nevēkši! Janš. Mežv. ļ. II, 162. puikas... pastāvīgi pa istabu vēkša A. XX, 645. Sprw.: pats sit, pats vēkš Frauenb. aizbēdzis nelabi vēkšķē̦dams LP. V, 397. ve̦lns vēkše̦dams pruojām VII, 229, dzirdējuši (sc.: ķē̦mus) vēkšuot 452. - paegļi vēkšķ ugunī Kaudz. Izjurieši 215.

Avots: ME IV, 555

vidžinât: "vāluodze vidžina" ME. IV, 581 zu ersetzen durch "bezdelīga vidžina".

Avots: EH II, 782

vidžinât U., Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, N.-Peb., Nötk., singen, zwitschern (von Vögeln): strazds vidžina Celm. bezdelīga vidžina Frauenb., Etn. II, 51. vāluodze vidžina Etn. II, 51. lakstīgala vidžināja (Var.: vizināja) BW. 2697, 2. zvirbuļi . . . vidžina Purap. Kkt. 14. putni vidžināja Daugava I, 991. Mada tâ runā, kâ bezdelīga vidžina (von einer feinen Mädchenstimme gesagt) Frauenb.

Avots: ME IV, 581, 582

vìesmĩlĩba,* die Gastfreundschaft: kruodzenieku... viesmīlības A. v. J. 1898, S. 11. viesmīlība bija neapruobežuota 128.

Avots: ME IV, 670

vīvaļuôt,

1) hoch singen
Bergm., Ruj, n. U.: vāluodze vīvaļuo Ruj. n. U., Etn. II, 51, (mit ĩ ) A.-Ottenhof;

2) ausgelassen sein Büttner
n. U.; ausgelassen, lustig sich umherbewegen Bielenstein Holzb. 295: pavasarā jaunas meitas kâ bitītes vĩvaļuoja (Var.: vīvināja ) BW. 172 var. Die Bed. 2 dürfte auf der Bed. 1 beruhen. Wohl mit Reduplikation zur Wurzel von valuoda

II.

Avots: ME IV, 649

‡ zuodît "gut aussuchen": zuodītuo kuoku cirtu, zuodītuo nuodzenēju; zuodītā mātes meita man krekleņu šūdinā Tdz. 39830 (aus Rēzna).

Avots: EH II, 813