Paplašinātā meklēšana

apaļinât (li. apvalìnti) od. apaļuôt, tr., runden: kuoku.

Avots: ME I, 74

apaļisks (unter apalisks): apaļiskā ķeķē Janš. Līgava II, 102.

Avots: EH I, 71

drupaļiņa Lems., Wainsel "kārts gals, kuo uz ātru ruoku kur nolauž": paķēru tādu drupaliņu un izsitu visu kruogu tukšu.

Avots: EH I, 336

‡ krẽ̦paļi ² Linden in Kurl. "?": nāc, kâ var sasakāt matus! citādi staigāsi kâ k.

Avots: EH I, 651

nùopaļinât Sassm., nùoapaļuôt, tr., abrunden: valstis cenšas savas ruobežas nuoapaļuot MWM. IX, 796. Auch fig.: literāriski darbi, kas juo rūpīgi izstrādāti un nuoapaļuoti Vēr. I, 234. viņš bija tik samērīgs, tik nuoapaļuots Purap. Refl. - tiês, sich abrunden, vollständig rund werden: visi šie ātri nuoapaļuojas Skalbe. Subst. nùoapaļuõjums, das Abgerundete, die Abrundung; nùoapaļinâšana. nùoapaļinâšanâs, nùoapaļuôšanâs, das Sichabrunden; nùoapaļinâtãjs, wer abrundet.

Avots: ME II, 757

paapaļinât, paapaļuôt, tr., ein wenig runden, rund machen.

Avots: ME III, 4

I paļi, s. pali.

Avots: ME III, 65

[II paļi s. palas.]

Avots: ME III, 65

III paļi, ‡

2) = paļas 2 (unter paļa I) : puiši re̦dz meitu paļus, savus paļus neredzēja Tdz. 40463.

Avots: EH II, 153

[III paļi U., = paļas, Schmähungen.]

Avots: ME III, 65

‡ paļimdît Heidenfeld "gar zemi gāzt vai sviest": tikkuo varējām lieluo vepri p.

Avots: EH II, 153

paļimt, intr., knicken, zusammensinken, auf den Boden fallen: sieviete ievaidas, paļimst Druva II, 56,

Avots: ME III, 65

paļipa, paļipe, eine Partie unter der ļipa Etn. I 162.

Avots: ME III, 65

spaļi (li. spãliai), Schäwen, Abfall von Flachs und Hede: kas vedēji, kas vedēji? spaļi vien, spaļi vien! kad izlaidu vējiņā, kâ spalīši izputēja BW. 16309. daži matu spalīši nuobira uz ruokas Upītis Siev. 96. naudas viņam bija kâ spaļu (sehr viel) JR. V, 68. zivju kâ spaļu (= daudz) Kav.; zivis kâ spaļi (= maziņas) Kav. - Dem. spalīši, oxyuris vermicularis Konv. ² 3986. Wohl wurzelverwandt mit spals (s. dies).

Avots: ME III, 984

I spaļi: mīstām linus, lai birst s. BW. 14763; ein nom. s. spalis aus Salis belegt: man acī iegājis viens s.

Avots: EH II, 546

‡ vē̦rpaļiņa Tdz. 39631, = kuodeļiņa?

Avots: EH II, 776

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. ¹ 29 [in dieser Bedeutung aîlis ² in Salis, aîle ² in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13

àizlaîžamaĩs, Vorhang: apaļi luodziņi, ādas aizlaižamie (Rätsel. Augen) RKr. VIII, 43.

Avots: ME I, 36

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apspaļêt, tr., niedermetzeln: vīrus LP. V, 327. Denom. von spaļi.

Avots: ME I, 124

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

blàugzna [C., PS., AP., Arrasch, Lös., Erlaa, Mar. u. a.], blaugzne,

1) der Schinn, Schelfer:
galva pilna blaugznu;

2) das Häutchen, die Hülse des Korns
Grünh., Hofzb., Autz U.;

3) der Schäwen am Flachs,
linu spaļi, kas tīruot neiet laukā Serb.;

4) das farbige Häutchen, die Moosbildung auf eisenhaltigem Wasser
Golg. blaugznu od. blaugznes zāle, Wald-Ruhrkraut (gnaphalium silvatikum) RKr. II, 72. S. blauzga, blauzna.

Avots: ME I, 309

braukts Mag. III, 1, 119, brauktule [Ronneb., Smilt., Trik.] bràuktuve [PS., C., Lis., Mar. RKr. XV, 108; vgl. Bielenstein Holzb. 523], [bràktave C.], braũktava [Salis] li. brauktuvė), Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses: vārdi tam bira kâ zem brauktuves spaļi.

Avots: ME I, 326

brizgu, brazgu,

1) mit Lärm:
es tā piena strē̦busēs, brizgu brazgu kaņepēs BW. 32581,

2) brizgu brazgu ["?"] māte, apaļi bē̦rni RKr. VII, 3.

Avots: ME I, 333

brizgu, brazgu,

1) mit Lärm:
es tā piena strē̦busēs, brizgu brazgu kaņepēs BW. 32581,

2) brizgu brazgu ["?"] māte, apaļi bē̦rni RKr. VII, 3.

Avots: ME I, 333

duļķe,

1): auch Grünh.; feine Abfälle von Sägespänen Wessen; feine Abfäile von der Flachsfaser
(mit ùļ ² ) Auleja: kad kulsta linus, zem nuokulstu paliek vēl d., zem duļķes spaļi;

2): duļķe auch Borchow, Wessen, (mit uļ˜ ) AP., (mit ùļ ² ) Warkl.

Avots: EH I, 341

gùrns (li. gur̃nas "die Hüfte" ): mit ùr ² Nautrēni, Pilda, mit ur̂ Wolm.

1): apaļi gurni BW. 33583, 1; prieškas g. Sonnaxt, die Vorderschulter beim Vieh;

2): auch (mit ùr ) Ramkau, (gur̂niņš ² ) Seyershof, (gur̂niņi ² ) Salisb.

Avots: EH I, 421

iẽapaļš, rundich: galvas kausi ieapaļi Antrop. II, 58. lapas gare̦ni ieapaļas Etn. III, 6.

Avots: ME II, 1

‡ iekulˆkstît ² Dunika,

1) = iekul˜stît: drusku e̦sam iekulkstījuši nuo uotrās čupas;

2) (Flachs) schwingend hineingeraten machen:
spaļi iekulkstīti tīrajuos linuos.

Avots: EH I, 523

ìezîst, tr., einsaugen: pienu, asinis. aizspriedumus cilvē̦ks iezīž kuopā ar mātes pienu Stari II, 629. Refl. - tiês, sich einsaugen: iezīdies kâ ērce mīkstumā. kâ uodze tā man aptinas, kâ lēle sirdī iezīžas Asp. iezīdies kâ glise mīkstumā Ahs. spaļi ir šķiedrā iezīdušies Fest.

Avots: ME II, 92

izpaļas, izpeļas,

1) die Schmähung, der Tadel:
duod, dieviņ, visu labu nuo tām ļaužu izpaļām BW. 8637;

2) ein Gegenstand des Tadels, der Schmähung, eine geschmähte Person:
bij[u] ļaužu izpaļiņa BW. 5026; 1431, 1 izpeļiņa (Var.: izpēliņa, izpaliņa, izpaļiņa) mani pēta 8707. visas ļaužu izpaliņas (Var.: izpaļicas, izpeliņas, izpaļiņas) kļuva manā ruociņā BW. 22033. viņa palika par izpaļu, juo bijusi vairākiem par brūti A. XIV, 480.

Kļūdu labojums:
biju ļaužu izpeļiņa BW. 5026; 1431, 1 = bij[u] Laužu izpaļiņa BW. 21431, 1

Avots: ME I, 778

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794

iztrĩšât, zur Genüge abstreifen: pakulu dziju mē̦dz gar galda kāju iztrīšāt, lai izbirst spaļi Dond.

Avots: ME I, 820

judra, das Korn in den Zähnen der Pferde: judra ir pusdiļu, das Korn ist halb verschlissen (was in 10. Jahre der Pferde zu geschehen pflegt) L., St., U. piecu gadu ve̦cumā zirgam vairs nav piena zuobu, bet tikai īstie. šuo īstuo priekšzuobu gali izskatās gareniski apaļi, vidū tiem ieme̦lnas bedrītes (judras) Wid.

Avots: ME II, 115

jukls, auch jūkls,

1) verwirrt, chaotisch:
apkārt rūc un dīc viss, juklā tumsā rakts Plūd. juklais truoksnis nuorimst Kaudz. M. juklajā dzīves ņugā Janš. vē̦sture vairs neizlikās nejēdzīgu varas darbu jūkls juceklis Pūrs III, 93;

2) mürbe, lose, locker:
siens tik jukls, ka nevar viņu sakŗaut ve̦zumā - tīri kâ spaļi Dubena. jukla maize Buschh.

Avots: ME II, 116

I jumis,

1): eine Doppelfrucht
auch Iw., Prl., Saikava; (jumītis) Kaltenbr., eine Doppelahre - auch AP., (jumītis) Liepna; Ramkau; kālab te jumji (zu zwei zusammengewachsene Erlen) vien re̦dzami? Janš. Līgava II, 175; 4): kam pē̦dīgā kuopiņa pļaujuot (pē̦dīgā sauja, linus plūcuot), tam ir j. ("der werde bald heiraten") AP. kad beidz pļaut, sajemj jumi Zvirgzdine. kad beidza linus plūkt, pē̦dīguo sauju paņēma aiz puoļām, svieda gaisā un teica: "lini saujā, spaļi gubā"; tad bij saņe̦mts jumītis Ramkau. kas pirmais beidzamuo kuopiņu dane̦s pie gubiņas, tam jumītis; tas tik˙pat kâ visu nuopļāvis ebenda. vai tiksiet šuovakar da jumja? werdet ihr heute mit dem Mähen (Flachsraufen) fertig werden? Saikava.

Avots: EH I, 567

kāgaliņi, dicke Schnüre: vada gali piesieti ar rupjākām auklām jeb kāgaliņiem pie apaļiem kuokiem Etn. II, 105. [Wohl aus * kājgaliņi, zu kãja. - ähnlich kãgaļi Ruj. aus kãjgaļi, Ackterkorn.]

Avots: ME II, 186

ķẽ̦rpāji,

1) [Flechtenarten Fockenhof, Schrunden, Römershof, Sessw.]: uz vēl sausākas zemes aug ķē̦rpāji Konv. ² 185;

[2) ķḕ̦rpāji ² Romershof, = spaļi.]

Avots: ME II, 376

‡ II ķĩlêt Dunika, Iw., schlagen: linus ar ruoku ķīlē, kamē̦r izbirst spaļi. Wohl zu ķĩlêt I

Avots: EH I, 706

I klât (li. klóti), -âju, tr.,

1) hinbreiten, decken:
kas jūs (lini) klātu, kas jūs vē̦rptu BW. 6993. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepuc lapu ceļu klāja BW. 15222. klāt galdu, gultu, palagu;

2) hauen:
kur sudraba zuobins klāj, tur birst kâ spaļi LP. IV, 65;

[3) ergehen:
tam šai pasaulē tâ˙pat kâ bezdievīgam Glück Hiob 34]. Refl. - tiês,

1) sich hinbreiten:
padebeši saules ze̦ltam priekšā klājas Jaun. dzeja 36;

2) sich decken, passen, sich schicken:
svied zemē, svied zemē, neklājas, neklājas jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705. tâ neklājas darīt, so geziehmt es sich nicht, so darf man nicht handeln;

3) egrehen:
kâ tev klājas? klājas kâ zirnim ceļmalā, d. h. jeder beleidigt. nabadziņam nuo tā laika klājies labāki LP. VII, 672. viņam sācis klāties ļuoti nelabi LP. VII, 681. [Wurzelverwandt mit slav. klasti "legen", mhd. luot "Last" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 508, Trautmann Wrtb. 135 f., Johansson IF. XIX, 116 f., Osthoff IF. V, 301.]

Avots: ME II, 218

II klincis,

1) das Ende eines Brotlaibes
[Jakobshof], N. - Sessau: kungs pasviež nuo maizes klincīša šunelim LP. VI, 1007. meitām jāē̦d klincis, lai apaļi pupi aug Naud. ielieci cibiņā pavalga tiesu un kuļķenītē maizes klinciņu [nom. s. * klinciņš od. * klinciņa?] LP. II, 18;

[2) ein Kloss
U.: šuodien klinči (Mehlklösse) vārīti.] Vgl. klancis 1 und klencis I.

Avots: ME II, 228

I knist: eglītēm zaru galuos ... pampst, briest un knīt ... apaļi knuzuļi Jans. Mežv. ļ. II, 468.

Avots: EH I, 631

‡ II knuzulis "?": eglītēm zaru galuos (pavasarī) ... briest un knīt ... apaļi knuzuļî (Knospen?) Janš. Mežv. ļ. II. 468.

Avots: EH I, 634

kūlîtiês "?": kad pa strauta līmeni nuo taviem ple̦ciem apaļi gre̦dze̦ni plakdami, kūlīdamies [= kūleņuodamies?] uz krasta bēdza... stari II, 488.

Avots: ME II, 335

kvē̦pala: diese Form (mit l !) scheint nur aus dem Deminutiv kvē̦paliņa erschlossen zu sein, das aber auch zu einem *kvē̦paļa gehören kann; und BW. 12346 heisst es: dūmaļiņa, kvē̦paļiņa.

Avots: EH I, 690

iìcenis:

1): "līks slīme̦sts" (mit î ² ) AP.; ein gekrümmtes Schneidemesser mit éinem Griff
(mit î ² ) Ramkau: ar līceni izkasa izcirstu sili; "nazis ar apaļiem zuobiem trauku galdu griêšanai" Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616; "līks nazis" BW. V, S. 331.

Avots: EH I, 745

[liẽlkaũlaîns, grobfaserig: lielkaulaini ("ar lieliem spaļiem") lini Morizberg; s. auch liẽlkaũls.]

Avots: ME II, 499

lubstãjs: lubstāji lietuoti se̦najiem lubu jumtiem; tuos pagatavuo pārplēšuot uz pusēm re̦snas kārtis un nuotešuot gludu plakanuo pusi: virsū - kâ beidzamuo liek apaļu lubstāju Ramkau. apaļiem kuokiem, kuŗus sauca lubstājus Jürgens 7.

Avots: EH I, 759

ļum̂dêt ² Kand., [Wandsen], ļumêt Grawendahl, -u, -ẽju,

1) schaukeln, wackeln, watscheln (vor Fett), geleeartig sich bewegen:
e̦ze̦rmala ļumd Kand. vērši kâ ļumd vien, cik tre̦kni LP. IV, 82. kundze ļumēt ļumēja aiz branguma [Grünhof, Pampeln], A. XII, 679, cūka tâ nuobaŗuojusies, ka ļum vien [Notk., Schujen, Mar.], Los., Kand., Katzd., Druw. apaļie vaigi ļum vien A. XX,160;

2) wimmeln (von einer grossen Menge):
jūŗa pilna ar zivīm, ka ļumd vien LP. VI, 878. zivis sanākušas, ka ļum [Autz] vien III, 75. Refl. -tiês,

1) stark wackeln (selten):
abi vaigi staigājuot ļumējas vien A. XIII, 457;

[2) ļumêtiês, ausgerenkt werden (von einem Gliede) Salis, Lems. n. U.;

3) ļumêtiês, sich verfehlen,
vilties U.;

4) ļumêtiês rausgleichen"
(?) Allend. n. U. Berneker Wrtb. I, 759 vergleicht serb. ljȕmati "daherschlendern" und le lumstîties].

Avots: ME II, 543

mḕrce, die Tunke, Sauce: mērces... ē̦d pie biezputrām, tad arī pampaļiem,

A) pie biezputrām:

a) tauku mērce - izkausē̦ti cūku tauki ar gaļas gabaliņiem;

b) sviesta mērce - izkausē̦ts sviests,

c) piena un salda krējuma mērce, kur,ai pieme̦sta sāls;

B) pie sausiem pampaļiem (tādiem, kas nav vārīti zupā:

a) rūguša piena mērce ar pieliktu krējumu un sāli;

b) siļķu sālījuma mērce, pagatavuota nuo siļķu sālījuma un tam pielikta piena vai arī pakrējuma;

c) sviestnīņas Etn. I, 42. uogu sulu mērces Mat. kas viņai liels palika? drusciņ cepeša mērces un apskrubināti kauliņu Degl. Zu mḕrkt.

Avots: ME II, 617

mur̃ds (unter mur̃da),

1): mur̃di ir apaļi tīkli, un galuos tiem tādi iedzirkļi; murduos zivis iet nuo abiem galiem AP.; Plur. murdi, ein Korb für Neunaugen
Baldohn n. BielU.; ‡

2) eine Schar
Ar.: liels m. ļaužu.

Avots: EH I, 832

niceklis,

1) ein verachtetes, verächtliches Subjekt:
tu niceklis! Rainis;

2) verächtlicher Zustand, Verachtung:
nieceklī likt, būt Etn. IV, 161. niceklī, paļiņās pirmuo gadu tautiņās BW. 23830.

Avots: ME II, 743

‡ nùoapaluôt Oknist, = nùoapaļinât.

Avots: EH II, 30

‡ nuogāzeniski, Adv., abschüssig: ce̦pure ... ir piesprausta n. pret de̦gungalu Brigadere Skarbos vējos 175. pie mājas, kuŗa atradās piekalnē, tecēja ... upīte, bet nuo dienvidiem tai pieslējās birze, un n. (den Abhang entlang?) bija iedzīti zemē ... mieti, apaļi un labi sargājuoši Vindedze 49.

Avots: EH II, 45

nuoķīlêt,

1): auch (mit ĩ ) Dunika, Iw.: grābekļa sieksti n. Siuxt. n. izkapti ze̦māku vai augstāku ebenda; ‡

2) = nùosist 2 Iw.: n. linus ar spriguli, lai izbirst spaļi.

Avots: EH II, 59

nùolìekt, ‡

3) gönnen:
viņš ... nenuolieca mums tā prieka Jauns. B. gr. ³ II, 146; ‡

4) = nùotît 1: kāļ tu nītis siesi, es nuoliekšu Auleja. Refl. -tiês,

2): saiminieks ... nuozaliecēs (liess sich dazu bewegen, war einverstanden),
saka: "labi, atduošu" Pas. V, 147. jie nuozaliecēs Zb. XVIII, 462 "oni się zgodzili" (ähnlich 288);

3): kas bullī nuoliekusies, tai guovei ir apaļi ragi Seyershof;

4): ka nuoliektuos ar suni parīdīt guovis Sonnaxt. tas man nenuoliektuos ēst ebenda. ni par kuo nenuosaliecēm, ka dē̦ls pre̦cē̦tuos Oknist. māte nenuoliecēs mani vienu ciemā laist Warkl.

Avots: EH II, 63

nuõpaļa, der Tadel, der Gegenstand des Tadels, der (die) Geschmähte: visas ļaužu nuopaļiņas es paņēmu līgaviņu BW. 22033, 2.

Avots: ME II, 827

II uore Grob., uôrs ² Ahs., ein Holzstück mit einer Öffnung an jedem Ende zum Anbinden des Viehs im Viehstall: uors sastāv nuo ieapaļi plakana kuoka 11/2-2 pē̦du gaŗumā, kam katrā galā izurbts caurums. vienā caurumā ievērta saite, kuŗu sien guovij ap kaklu, bet uotrā ieveŗ sautē̦tu kārkla, kadiķa vai bē̦rza vici, kuŗu savij riņķī. uora savītuo riņķi uzmauc pie rensteles iesistā mietā Ahs. Ans mnd. ôr "Ohr, Handhabe" (vgl. d. Nadelöhr).

Avots: ME IV, 419, 420

[I palas U.], paļas [?], paļi St., die sumpfigen Ufer eines Sees. [Nebst li. pãlios, "weite, sumpfige Strecken" woht zu la. palūs "Sumpf", ai. palvalám "Pfuhl" u. a., s. Büga RFB. LXV1, 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55.]

Avots: ME III, 56

pali, [palas Mitau, Gr.-Würzau], die Flut, Überschwemmung, im Frühling und Herbst aus den Ufern ausgetretenes Wasser Bers., Lub., Laud., Lasd., Mar., Trik., Adsel: nāca negaidītie pali A. XXI, 33. šuogad būšuot lieli pali Lub. dievs uzsūtījis lieluos palus, die Sintflut Etn. III, 144, viņa tika tīri vai applūdināta buču paliem A. XII, 733. pašuos paluos, gerade zur Zeit des Hochwassers Nerft n. Mag. IV, 2, 132. Auch paļi MWM. IX, 147; Nerft n. [J. [Zu le. pilêt, pile, li. ampalas "Aufwasser auf dem Eise", pìlti "giessen", slav. polъ "Schöpfgefäss", r. пóлая водá "aus den Ufern ausgetretenes Wasser", водополь od. половодье "Hochwasser", arm. hełum "vergiesse" u. a., s. Persson Beitr. 748 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 54 f.]

Avots: ME III, 59

paņemt,

1): par ... darba prieku, kas paņēma (= aizrāva) līdzi arī citus Vanagu ligzda 182. kuļamlaikā paņēma (= nuokāva ēšanai) aitu Salis. es jums paņēmu (= pārtraucu) valuodu Sprēstiņi;

3): kad zirgiem krita dunduri virsū, paņēma (= pirka) par kapeiki pieci kādu eļļu un ieberzēja Siuxt; ‡

4) "pārņemt, apņemt, apklāt, pārmākt": tagad paņē̦muse zâle Saikava; ‡

5) ceļš tuo nepaņe̦m, es liegt von der Strasse ab
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abliegen"). Refl. -tiês,

1): paņemies un padzeries! Janš. Līgava I, 187;

5): lazdas vē̦za pazaņēme Tdz. 55280. pasaņēma līgaviņa vusu ļaužu nuopaļiņa 45853. ‡ Subst. paņemšanâs, Angewöhnung:
viņam bija p. ... cieši tai palūkuoties acīs Janš. Bandavā II, 414.

Avots: EH XIII, 161

pauguors Lös. n. Etn. IV, 163, = paugurs: apaļie kalnu pauguori A. v. J. 1896, 506.

Avots: ME III, 127

pe̦ntups, die Kartoffel U., Preekuln (in Kurl.), Gramsden. Vielleicht durch Metathese aus *pe̦mputs (vgl. le. pampaļi. pimpuļi und zum Suffix li. pumputis dass.; in Betracht kommt auch le. kar̃tupis dass.), wobei dies pe̦ntups als das vermeintliche Stammwort einem deminutivisch aussehenden *pe̦ntupelis (vgl. kar̃tupelis) entnommen sein kann.

Avots: ME III, 200

III puolis,

1) eine kleine, hohle Holzkugel, welche den Kühen auf die Hörner gezogen wird, damit sie einander nicht stossen
Grob., Hasenpot n. Etn. 111, 66;

2) puõlis Līn., puõlītis Nigr., Schwitten, puolītis U., ein Brummkreisel;

3) pùolītis ² , ein runder Pilz,
apaļi kâ bumbiņa nuoaugusi sēne Mar. n. Rkr. XV, 131. Zu puõla.

Avots: ME III, 456

puļ˜ķis,

1): puļķīšus drāza BW. 2534; 16823; ‡

2) ein aus Hede, Papier od. Lappen zusammengewickelter Klumpen zum Verstopfen eines Lochs
(mit uļˆ) Oknist, Sonnaxt: ve̦cajās dūmu istabās griestuos izgrūde puļķi (= ar spaļiem piebāztu maisu) Sonnaxt.

Avots: EH II, 324

‡ pul˜kši, = spaļi NB.; zum Spinnen untaugliche Flachsabfälle Grob.: kad linus kulsta, tad birst p. un spaļi. Zu pulksts, -s.

Avots: EH II, 324

‡ *pumpaļa, Bezeichnung für eine klein gewachsene Frau: citiem vīriem lielas sievas, man bij maza pumpaļiņa BW. 27264, 8 var. sieviņ, mana pumpaliņ 27329 var.

Avots: EH II, 324

pùpuõls Serbigal, Arrasch, Jürg., pùpuols ² Saikava, Selsau, Heidenfeld, Sessw., Gr.-Buschhof, pùpuôls Wolm., Ronneb., pûpuols ² Ruj., Widdrisch, Dunika, Gr.-Essern, Behnen, Nigr., Lautb., AP., pùpuôls ² Kl., pùpuõlis C., pūpuolis Meiran, pûpuolis ² Līn., Kandau, pũpuôlis Iw., pũpuols Wahnen, pùpuls ² Lis., Golg., Nerft, pûpulis ² Salis, Zögenhof, pūpulis U., Karls.,

1) das Weiden kätzchen;
oft der Plur. gebraucht: Zweige mit Weidenkätzchen, die am Palmsonntage (pūpuolu svētdiena) zu Schlägen, mit denen man die Langschläfer weckt, und zur Zierde dienen U. apaļš kâ pūpuols, von etwas Weichem, Rundem, von einem Aufgemästeten gesagt: bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kâ pūpuoļi Etn. II, 68. - pūpuoļu kuoks RKr. II, 77, Palmweide (salix caprea L.); pūpuļa k. Karls., Purpurweide;

2) auch fem., als Kosewort gebraucht:
sirsniņ, manu pūpuoļiņ (Var.: mana pūpuolīte, pūpuliņa) BW. 17724 var. vīra māte mīļi sauca: vedekliņ, pūpuoliņ BW. piel. ² 23438;

3) pūpuoli "gekochte Erbsen und Bohnen"
Lubn. Nebst li. púpuolė (bei Būga Aist. Stud. 177), gen. pl. pūpėlių̄ Tiž. I, 3351 "Weidenknospe" wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 448

‡ pupugali Janš. Līgava I, 85, ein gewisses Strickmuster ("tie ... ir baltas vilnas ar tumšsarkaniem apaļiem plankumiņiem").

Avots: EH II, 327

putêt, -u, -ẽju, intr., stäuben U., stühmen; zerstieben, vergehen: Sprw. lai put puoļi kâ spaļi. visa manta šai mājā putēt izputējusi LP. VI, 76. iesim arī, kas tur put, put, möge herauskommen, was da wolle! V, 218. kas put, put - vai vienam nāve jeb uotram VI, 466. iet, ka put vien Etn. I, 83, von sehr schnellem Gehen (eig.: dass der Staub nur so aufwirbelt). kalps sācis rijas sienas velēt, ka putējis vien (d. h. mit solcher Kraft) LP. III, 108. Refl. -tiês,

1) (wie Staub) aufwirbeln:
putējās smilkšu kalni BW. 18239 var. cirtu pīcku baluožam, spalvas vien putējās 29952 var. viņš aizgāja, ka putējās vien;

2) sich schnell erheben, schnell verschwinden
Spr.: - meitiņa nuo krāsnes putējās (Var.: putējās meitiņa nuo cepļa laukā) BW. 14353. kad pacēlu pūra vāku, spriguļ[u] auklas putējās (Var.: slaistījās, vīstījās) 16765. - Wohl die nicht aktive Form zu pùst, s. Uľjanov Знач. I, 30 und Zubatý AfslPh. XVI, 3921.

Avots: ME III, 440

ripaîns: auch (ripaiņš) Schrunden n. FBR. XIII, 102; (e̦ze̦rs) bij r. nuo zivju gaņģiem Jauns. Raksti IV, 228; ripaiņš zirgs "zils vai tumši brūns zirgs, ar tumšākiem apaļiem raibumiem spalvā (tādi mē̦dz būt jauniem un brangiem zirgiem)" Siuxt.

Avots: EH II, 373

ruñguls (unter rungulis),

1): (fig.) pūdē̦tuos sieriņus sataisa tāduos runguliņuos AP.;

2): paduod man juostu, ar kuo satīt mazuo runguliņu! AP.; ‡

3) der Stengel:
linus ... izklāj laukā un gaida, kamē̦r šķiedre nuo rungula atle̦c Pēt. Av. II, 91. runguli un spaļi tik daudz neatle̦c ebenda.

Avots: EH II, 384

sapalis (unter sapals): mani ... kumeliņi kâ sapaļi valstījās BW. 31846, 1.

Avots: EH XVI, 434

sẽ̦ta,

1): auch Allend., AP., Arrasch, C., Dobl., Druw., Grob., Kalnemois, Kegeln, Koddiack, Kokn., Kolberg, Lasd., Lems., Liepna, Lieven-Bersen, Mahlup, Mesoten, Morizberg, Orellen, Pankelhof, Posendorf, Ruj., Siuxt, Taurkaln, Trik., Ziepelhof. In Borchow, Heidenfeld, Lubn. in dieser Bed. das Demin. sētiņa. sētiņa ir ganu ceļam Warkl. In Sessw. sē̦ta "(stãvs) zediņu žuogs" neben sētiņa "(gulu) kāršu žuogs". kāršu sē̦ta, treliņu s., vabu s., žagaru s. Siuxt. zediņu s. Orellen; šķê̦pu ² s. ("nuo plē̦stiem vai apaļiem kuokiem, kas iepildīti slīpi starp 2 mietu rindām") bij visām majām apkārt (tâ kâ pret vilkiem) ebenda. akmiņuota gulu s. BW. 14452. kuoši zied kapu s. (der Kirchhof)
27632. cieta kuoka (Var.: biezu kāršu) sē̦tu taisu (Var.: pinu) 22313, 3; 2): der Bauernhof - auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Grob., Heidenfeld, Jäsmuiža, Preili (in Lettg.), Višķi; "māja(s)" Kārsava, Līvąni, Oknist, Sonnaxt, Stirniene, Warkl.; das Heim Borchow, Lis., Lubn., Welonen: vai tē̦vs sē̦tā? iešu uz sē̦tu Auleja, Lubn. u. a. viņuos (= kaimiņu) s. Kalupe n. FBR. XVIII, 43. viņā sē̦tā (=viņā pasaulē) ebenda;

3): auch Ahsw., Bērzgale, C., Dreilingshof, Edw., Erlaa, Erwalen, Felixberg, Grenči, Grob., Irmelau, Kal., Lems., Luttr., NB., Neuenburg, Nikrazen, Nurmhusen, Ringen, Saka, Schlcck, Schnickern, Schwarden, Sluxt, Stenden, Strasden, Tummen, Ulmalen, Valgale, Wirben; "laidars" OB.;

4): nevaram ... iemācīties. kâ jau sē̦tu cilvē̦kiem (Bauern),
mēle neklausa Janš. Dzimtene IV, 317; ‡

5) sẽtiņas Seyershof "auga stiebra nuodalījumi": rudzam ir vairākas s., kamē̦r viņš izaug tik gaŗš.

Avots: EH II, 483

smadzenes,

1): gelegentlich auch im Singular: kur ir apaļi kauli, tur jau tā smadzenīte (das Mark)
ir apaļa Siuxt;

2): auch Iw., Orellen, Schnehpeln. Zu den li. Formen dieses Wortes vgl. Specht KZ. LIX, 244.

Avots: EH II, 531

šņudži, ‡

2) "atlikumi nuo apaļiem augiem (kartupeļiem, kāļiem u. c.)" Brandenburg n. Etn, II, 1.

Avots: EH II, 653

I spala, die Schicht, Bodenschicht Lub.: (labība) spalām (Selsau), nevienāda Druva II, 459. kalna nuobrukumā re̦dzam zemes dažādās spalas: mālu, smilti un me̦lnuo zemi Druw. Zu derselben Wurzel sp(h)el- "spalten" wie spals und spaļi?

Avots: ME III, 982

‡ II spalis, s. unter spaļi I.

Avots: EH II, 545

spals, Heft, Stiel, Griff, Handhabe, Degengefäss U.: atslē̦gas spals L., U., der Schlūssel; bises spals Mag. III, 1, 128; zāģa spals: liek malkas zāģi spalā J. R. 1V, 72. zuobe̦na spals Stari III, 140. saspiež šķē̦pa spalu MWM. VI, 409. zirgu iesist spalā Mag. XIII, 2, 57, ein Pferd anspannen oder (in Lemsal n. U.) vor den Pflug spannen; in Erlaa n. U. und Gr.-Sessau dafür auch jūgt spalā; auch likt (zirgu) spalā Drosth. und A. v. J. 1899, S. 341. viņš ir spalā Seew. n. U., er ist betrunken. bijis arī gluži pie spala (ganz herunter) Alm. Balt. Vēstn. 1900, № 125. biju pa˙visam pie spala Naud. (zirgu) pie spala nuolaidis (heruntergebracht, abgejagt) Lautb. A. v. J. 1892, S. 308. dažreiz pa˙visam ne spala ("?"): ne skaidras naudas, ne kredita De̦glavs Rīga II, 1, 485. nee̦suot ne graša, darbu arī ne+viens neduoduot, un tīri vai spals klāt Pas. IV, 145 (aus Lieven-Bersen). Wohl nebst spaļi zur Wurzel sp(h)el- "spalten" in gr. σφαλός "Wurfschelbe", σφέλας "Holzscheit, ausgehöhlter Block", got. spilda "Schreibtafel", an. spiald "Brett", spǫlr "dünne, flache Stange", ahd. spaltan "spalten", lat. spolium "abgezogene Tierhaut", ai. sphatati "reisst, springt auf", apr. "spelanxtis, Splitter" u. a., s. Persson Beitr. 174, Boisacq Dict. 928 f., P. Wahrmann Glotta VI, 149, Walde Vrgl. Wrtb. II, 677 ff.

Avots: ME III, 982, 983

španga,

1) die Haarfarbe (der Pferde)
Katzd. (mit añ): rauda španga;

2) ja iejūgti divi labi mundri un apaļi zirgi, tad teic, ka tā ir laba špañga N.-Bartau.

Avots: ME IV, 100

spiltava, die Haferhülse: es neve̦stu rijiņā... līgaviņu, lai tā... neapput ār auziņu spiltavām (Var.: spalviņām, pęlavām) BW. 28752. Wohl nebst ahd. spaltan "spalten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 678) zur Wurzel von spaļi, spal˜va, spilva u. a.

Avots: ME III, 996

‡ spraîšļaini ² lini Ramkau "cieti lini, kuo nevar viegli izkult un kur spaļi paliek iekšā". Vgl. spraislis 2.

Avots: EH II, 556

stel˜les Karls.,

1) das Gestell
Bielenstein Holzb. 391;

2) der Webstuhl
U., Bielenstein Holzb. 391, 397, 407, Spr., Salis; s. die Abbild. bei Bielenstein l. c. 398; ruokā turamās stellītes, das in der Hand Zu haltende Webstühlchen zum Bänderweben Bielenstein I. c. 417; nīšu stellītes, ein Gestell, welches zur Verfestigung der Weberhefteln dient Bielenstein I. c. 405 (mit Abb.);

3) runde Hölzer, woran die Flügelenden des Setznetzes angebunden werden
Bielenstein Holzb. 649; vada gali piesieti ar rupjākām auklām... pie apaļiem kuokiem, kuŗus nuosauc par stellēm Etn. II, 105. Nebst. estn. tel˜l˜ "Webstuhl" aus mnd. stel(le) "Webergestell".

Avots: ME III, 1060

suseklis: auch Skaista,

1): galvas s. AP., Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl., BW. 26287; linu s. AP., Saikava, Salis, Sonnaxt, Warkl., (kulstītu linu sukāšanai) Kaltenbr.; uz linu susekļa liniem nuosukā puogaļas, un ar citu susekli izpaisītuos linus iztīra nuo spaļiem un pakulām Ramkau; linu susekļi (pl. t.) un vilnas susekļi (pl. t.) Mahlup; vilnas suseklītis AP.; linu aude̦klu gludina ar susekli - drēbju sukai līdzīgu daikta Siuxt;

2): auch Frauenb.; pa susekļam "sanīdušies" Druw.

Avots: EH II, 604

svīksnains,

1) streifig, schattiert:
svìksnains ² kuoks (mit verschiedenfarbiger Rinde) Sawensee. pē̦rkuoņa spēriens kuokā bij svìksnains ² (in mehrern Streifen gehend) Vīt.;

2) svīksnaini lini Adl., Kreuzb., Odensee, Flachs, der die Schäwen
(spaļi) nicht absondert.

Avots: ME III, 1163

te̦mpali, te̦mpaļi (nom. plur.), Gewohnheiten, Art und Weise Salis n. U. Zu tempe III.

Kļūdu labojums:
Zu tempe III = Zu tempe IV

Avots: ME IV, 162

tripa, Interjektion: tripa, tripa zābaciņi apaļiem dibe̦niem! BW. 15976, 4.

Avots: ME IV, 238

uzvâks, der Umschlag eines Buches Bauske: grāmatu uzvāki izraibināti apaļiem rimbuļiem Duomas IV, 450.

Avots: ME IV, 397

vaîgs,

1) die Wange, Backe:
sārti (sarkani) vaigi, rote Backen. uzpūsti vaigi, Pausbacken St., U. tam apaļi vaigi, der ist frisch und gesund U. vaigi bāli kâ drēbe. vaigi sarkst, tvīkst, die Wangen röten sich. vaigi svilst LP. IV, 21. mani . . , gredzeniņi tavus vaigus svildināja (tveicināja 1495) Biel. H. 1609. karsts gar vaigiem nuolija Neik. 8. vaigi niez, būs jāraud JK. II, 636. kad vaiga gali niez, tad dabūjuot smieties Etn. II, I10. vaigu bārda Saul. I, 165, der Backenbart;

2) das Gesicht, Angesicht
L., U., Rutzau, Zaļmuiža: Sprw. tē̦va vaigs, bet ne tē̦va paduoms RKr. VI, 899. vaigs spīd kâ Muozum Birk. Sakāmv. 31. vaigs apskaidruojas Kaudz. M. 62. slikts nuo vaiga Kav., mit magerem Gesicht. brangs vaigā Kl. viņš palicis svešs nuo vaiga, hat sich verändert Arrasch, Drosth., Golg., Segewold. svešs od. lieks vaigs, die Larve St., U. nikns vaigs, die Ungebärde St., U. ve̦cāki tuos saņēma ar laipnu vaigu BW. III, 1, S. 99. māsas aizbē̦gušas nuo brāļa vaiga LP. III, 85. bij savu vaigu nuogrìezuši, ka tē̦va . . . miesas neredzēja I Mos. 9, 23. visi krīt uz sava vaiga Vēr. II, 967. vaigā od. vaigu vaigā redzēt, von Angesicht sehen : (viņi) bij redzējuši vaigā Kaudz. M. 80. re̦tam izdevās viņas vaigu vaigā redzēt LP. VII, 336. skatīs savu pestītāju vaigu vaigā R. Sk. II, 137. piederīgie tās nepazīst vaigu vaigā (von Angesicht) Vēr. I, 966. es viņu vaigā pazīstu Peb. tauta sāka iepazīties ar viņu vaigu vaigā Vēr. II, 1225. vaigu uzlūkuot (biblisch), parteiisch sein. mēs vaigu vaigā ("en face") runājām Bers., Fest., Golg., Kl., Sessw.;

3) das Vorderteil eines Dinges
U.; akmiņam labs vaigs, hat eine gute, glatte Vorderseite U.;

4) die vorstehende Fläche des Balkens an der Norkenstelle Döbner
n. U.: ietest ar cirvi vaigu (lēģeri) baļķim, lai tas tēšuot nekustē̦tuos Gr.-Sessau. pakšiem vaigu tēst Bielenstein Holzb. 12, die Balkenenden flach behauen;

5) die Wange an der Flinte
U., A. XI, 535; die Wange einer Axt Stenden; der beschlagene Teil des Griffes am Revolver Stenden; vaigi, die beschlagenen Enden des Taschenmessergriffes Stenden. Wie d. Wange als etwas Gebogenes aufgefasst wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), so könnte auch le. vaîgs zu sloven. vệg "gebogen", ae. wác "weich, biegsam", an. veikia "biegen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb, 1, 234 f.) gehören; vgl. auch Būga KSn. I, 73.

Avots: ME IV, 435

vê̦de̦rs,

1): auch C., Kaltenbr., (mit ê̦ ² ) Siuxt; par vē̦de̦ra lāpījumu BW. 20277. vê̦de̦ri Kaltenbr., Eingeweide von Tieren.
par vē̦de̦ru (die Kost, ohne Geldlohn) strādāt BielU. ganam nedeva algu, bet vē̦de̦ru un kādu lindraku Siuxt; "skalu plēšamā kuoka iekšējā daļa, nuo kuŗas izje̦mta serde ebenda;

2): "siena vai labības kaudzes vidējā (platā) daļa" Siuxt; vê̦de̦ri Ramkau "gruoda apaļie sāni."

Avots: EH II, 774

velteniski, Adv.,

1) zylindrisch:
čiekuri velteniski apaļi Konv. ¹ 411;

2) kopfüber
(mit elˆ ² ) Ahs.: es tevi velteniski izsviedīšu pa durīm Ahs. n. RKr. XVII, 62. nuo kalniņa velteniski lejā Plūd. LR. III, 62.

Avots: ME IV, 534

vil˜kans Adiamünde, Grünh., Kand., Mitau, = vilce̦ns I, weich, dehnbar, elastisch Fest., Kastran, Sussikas, Tuckum, Tummen: vilkana maize Adiam. u. a. vilkanas pītes ebenda. jē̦lā pienā iemaisīts krīts paliek vilkans Tummen. meitene... vilkani apaļiem ple̦ciem Birzn. Sof.; zähflüssig Ar. Zu vilkt.

Avots: ME IV, 587

viļūknis, = viļaka 4 (?): ar katru suoli stumjamais lēšķis pieauga, un . . . beigās . . . šļūca ve̦se̦la siena guba ar apaļiem viļūkņiem apakšā Birznieks-Upītis.

Avots: ME IV, 598

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780

zvĩna,

1): mit ì ² Linden in Kurl.; ‡

3) zvĩnas AP., Ramkau, = (linu) spaļi.

Avots: EH II, 816

dūmals Krem., dũmaļš,

1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;

2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon

1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;

2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.

Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.

Avots: ME I, 527