Paplašinātā meklēšana

dùrvprìekša: duŗpriekša Dond.

Avots: EH I, 344

dùrvprìekša, durpriekša, der Raum vor der Tür MWM. VI, 123: kas tur mirdz Jāņa tē̦va durpriekšā BW. 32603.

Kļūdu labojums:
32603 = 32613, 4

Avots: ME I, 521

klẽtsprìekša, ein unter den vorragenden Sparren vor der Klete befindlicher gedielter Raum zur Aufbewahrung verschiedener Hausgeräte: paladziņu vien atradu klētspriekšā saluocītu BW. 27073.

Avots: ME II, 225

krâsprìekša, krâsnprìekša od. krâsns prìekša, der Raum vor dem Ofen.

Avots: ME II, 268

‡ nùopriekša AP., der Raum unter dem Dach an der Vorderseite eines Gebäudes.

Avots: EH II, 78

pìepriekša ² Fest., der vor etwas befindliche Ort, z.B. krāsns, istabas piepriekša, der Raum vor dem Ofen, vor der Stube, dem Wohnhause: Jānis uzkar svārkus... uz vadzīša piepriekšu zem malkas ārdiņas Vīt. 21. vēl ser uz piepriekšas, uz malkas ārdiem Etn. IV, 163.

Avots: ME III, 281

pìrtsprìekša, der Ort vor der Badstube Plūd. Rakstn. I, 113.

Avots: ME III, 228

prìekša,

1) das Vordere, das Vorderteil, die vordere Seite
U.: līgaviņa priekšu grieza, mutes deva BW. 25028. griez priekšiņu, tautu meita, negriez vis pakaliņu; priekšas dēļ, ne pakaļas es se̦gluoju kumeliņu! 14688. priekšas kāja, = priekškāja, der Vorderfuss: apkalis priekšās kājas LP. VII, 656; priekšas zuobs, = priekšzuobs, der Vorder-, Schneidezahn; priekšas gans, der Hirt des vordern Teils der Her"de (?): ej pa priekšu, priekšas gans! BW. 29011. nama od. mājas priekša, der Platz vor dem Hause: nama priekša neslaucīta BW. 26006, 2. durvju priekša, der Ort vor der Tür: sniegu nuo durvju priekšas atslaucīt LP. IV, 217. - pa priekšu (gew. pa priekšu geschrieben; s. dies) iet, vorangehen: ej pa priekšu, priekšas gans, nepalieci pakaļā! BW. 29011. ej, mīļa Māriņa, pa manu priekšu, es iešu pakaļ ar savu pādi! 1510, 1. - uz priekšu,

a) künftig, künftighin, in Zukunft:
viņš zin˙ājis, kas uz priekšu nuotiks LP. VII, 1264;

b) vorwärts:
uz priekšu tikt, kļūt, vorwārtskommen, sein Fortkommen finden U. netikt ne uz priekšu, ne uz pakaļu (gew.: ne atpakaļ) U., in Verlegenheit sein, sich nicht zu helfen wissen. neticis ne suoli uz priekšu LP. VI, 110. viņš ātri tika uz priekšu amatuos Latvju tauta XI, l, 17. dē̦ls laipuo pats pa purvu kâ varē̦dams uz priekšu JR. III, 75. - ej man nuo priekšas, geh mir aus dem Lichte U.;

2) Demin. priekšiņa, das Vorhaus, Vorzimmer
Ronneb.: klētis tiek ce̦ltas ar priekšiņām, rijas ar plašām nuojumēm Etn. II, 184. kad pavardā vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca priekšiņā, nuo turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā Kaudz. M. 20. mācītājs bija slaiks vīrs nuo auguma, tādēļ tam pa ze̦majām priekšiņas durvīm iekšā ejuot bija ...jāpieliecas Aps. VII, 40;

3) priekšas, das Geburtswasser
U. Der alte Illativ- prie(k)šan (= priekšā) wird in den Texten des 16. Jahrh. auch als Präposition (=priekš) gebrauchf.

Avots: ME III, 393, 394

prìekšass, -s; die Vorderachse.

Avots: ME III, 394

prìekšaûgs, die Vorfrucht, - das im vorigen Jahre .daselbst gewachsene Getreide: vē̦lams kūts mē̦slus duot miežu priekšaugam Konv. ² 2681.

Avots: ME III, 394

prìekšaûts Serbigal, prìekšaũts C., priêkšaûts ² AP., priêkšauts ² Ruj., prìekšàuts ² Kl., priẽkšaûts 2 Salis, Līn., die Schürze: sieva šņukstēja aiz priekšauta Stāsti Kraukļu Kr. 64. kur tecēja cūku meita ar tuo zīda priekšautiņu? BW. 29130.

Avots: ME III, 394

‡ ustabpriekša AP., der unmittelbar vor dem Wohnhaus befindliche Raum: mēs par pagalmu saucam ustabpriekšu.

Avots: EH II, 716

‡ àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizkaisît,

1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;

2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;

3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.

Avots: EH I, 28

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

‡ apgrìezinis ² Mahlup, = apgrieziens 1: ragavam silkstis lika ar apgrieziņiem. a. bij valgs. savīts trim kārtām. katrai ragavu pusei vija savu apgriezini. apgriezini apnēma ap priekšas mietni.

Avots: EH I, 84

‡ apkāst, seihend bespritzen, besudeln: kāšuot pienu viņa sev priekšautu apkāsusi.

Avots: EH I, 91

‡ apsliekât Bauske, C. (mit iẽ), Wolmarshof, = apsliekuôt: bē̦rns mē̦dz a. priekšautu. Refl. -tiês, sich begeifern: bē̦rns apsliekājies Bauske u. a.

Avots: EH I, 114

‡ atbikstît, (mit einer Ofenkrücke) stochernd zurück-, wegstossen, -schieben Dunika, Kal.: a. uogles tālāk nuo krāsns priekšas.

Avots: EH I, 135

atbùods ² ,

4): "siena šķūnī par priekšas siênu tālāk uzkrautais siens" Wessen. ar atbuôdu ("?") Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 137

‡ atgram̃stît Stenden, = ‡ atgrābstît: ar grābekli a. salmus nuo duru priekšas. Refl. -tiês Stenden, um sich tastend hergelangen: viņš pa tumsu gar siênu atgramstījās pie mums.

Avots: EH I, 142

atslàucît, tr., her-, wegfegen, reinigen: sniegu nuo durvju priekšas LP. IV, 217. viņš sāka vērīgi aplūkuot atslaucītuo šķūņa priekšu Latv.

Avots: ME I, 193

aûdums,

1) die vollendete Handlung des Webens:
māte mani uzslavēja par šīs dienas čakluo audumu, die Mutter lobte mich, dass ich heute so fleissig gewebt habe;

2) das Gewebte, Gewebe:
visas klētspriekšas apklātas gan ar actainiem, gan ar žuburainiem audumiem Alm. vai mūsu satiksme nebija it kā mūžīgs audums iz vissmalkākajām jūtām Rain.

Avots: ME I, 215

I àuts,

2): galvas a., ein linnenes Kopftuch
Lubn. n. BielU., Auleja; garais a., das Handtuch Ulanowska Łotysze 23. galda autu BW. 25607, 5. priekšas auts 35409 var.; ‡

3) Plur. auti, lange, weisse Röcke mit Stehkragen, Haken, Osen und Falten am Schoos (?) an 3 Stellen
(?) Kokn, n. BielU. (Lesung nicht ganz sicher); ‡

4) autā spiež, von einem Druck in der Magengegend
(pakrùts) gesagt Saikava.

Avots: EH I, 189

bur̂zît, - u, - īju [C., Lis., Ruj., Kreuzb., bur̂zêt ² Bl., bur̃zît Serbigal], tr., reiben, zerknittern: acis. saimniece burzīja savu priekšautu A. XX, 484. [burzi manu vēderiņu! BW. 34963. Vgl. burnīt].

Avots: ME I, 356

cil˜puôt, auch cilpât A. XX, 764, Upīte Medn. laiki, Dond.,

1) Schlingen machen, häkeln:
cilpuots gadauts, lakats, priekšauts; kad... kādas dzijas nepareizi ievē̦rtas, tad aužūot aude̦kls cilpā. pļaujuot izkapts cilpā Dond.;

2) Haken machen (wie der Hase), gehen
[Wessen]: mēs tam cilpuojam pakaļ. [Auch: Umschweife brauchen; grosse Sprünge machen U. Refl. cilpuoties L. "sich in ein weitläufiges labyrinth verwickeln".]

Avots: ME I, 382

daĩlinât, ‡ Refl. -tiês, sich schön machen: ne˙kada lelle, kas ... darbdienā varē̦tu d. un dillināties cičiem acu priekša Janš. Bandavā II, 10 (ähnlich Mežv. ļ. II, 127 und Līgava II, 416).

Avots: EH I, 302

dūmals Krem., dũmaļš,

1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;

2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon

1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;

2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.

Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.

Avots: ME I, 527

ẽ̦rmi, der Teil des Wagens, wo die Deichsel befestigt ist ("plakans kuoks starp ratu priekšasi un ratu grīdu, pie kuŗa piestiprināta dīstele Rutzau. n. Etn. II, 97). [Zu li. armaĩ "бруски, между которыми вставляеться дышло повозки" wohl identisch mit ide. armo - "Arm, Schulter" bei Trautmann Wrtb. 13 f., Walde Wrtb. ² 62 unter armus u. a.]

Avots: ME I, 575, 576

gram̃šļi [Ruj., PS., AP., Ronneb.],

1) allerlei zusammengesuchtes Zeug, zusammengesuchte Dinge:
sadabūt vis˙visādus gramšļus un grabažas Etn. I, 98;

2) kleine Stückchen od. Abfälle von Holz (Späne), Reisig, Stroh, Heu od. anderem Stoff:
ņē̦muse skudru pūļa gramšļus Etn. II, 56. ņemt nuo ve̦cās kūtspriekšas gramšļus Etn. II, 85;

3) die Nachbleibsel von Speisen:
tur tik tādi gramšļ Lind. n. Mag. XIII, 2, 68;

4) die kleinen Knochen eines Tieres
Erlaa n. Etn. III, 177. [In der Bed. 1 wohl zu gramstīt, dagegen in der Bed. 2 - 4 nebst gramslis I wohl zu gremzt, li. grámdyti "reinschaben", grėmždu "schabe laut" und got. gramsts "Splitter", d. schweiz. grummele "Brosamen", bair. gramel "Griebe", s. Persson Beitr. 99 ³ und Fick Wrtb. III ⁴ , 142.]

Avots: ME I, 637

grum̃buôt, grumbât, -ãju, tr., runzeln, runzelig, uneben, harsch machen: saimniece ne̦rvōzi grumbuoja un gludināja savu priekšautu A. XX, 482. rauguls sirdi grūtu sejā sāpēm grumbuotā Treum. drūmas duomas tavu pieri grumbuo Rainis. grumbuots ceļš, holperiger Weg. Refl. -tiês, sich runzeln, uneben werden: piere satumst un grumbuojas Stari II, 115. viļņi grumbuodamies devās uz leju A. XVI, 1081. līmenis sāka grumbāties Seif. III, 3, 197.

Avots: ME I, 665

gum̃bît, [runzelig, faltig machen: es gumbu priekšautu Serben, Roop.] viņa atteica, lūpas gum̂bīdama ² Nigr., [Wandsen].

Avots: ME I, 680

I iẽgalvis C., PS.,

1) das Gehirn
Wolm.;

2) auch
iegalva U., iegalve N. - Bergfried, die Fontanelle: jaunpiedzimušiem bērniņiem iegalva tik vēl vē̦lāk sacietē N. - Bergfried. bē̦rni nesāk runāt, kamē̦r iegalva saaugusi kuopā U.;

3) iegalvis Kurl. n. U., iegalva Adsel, der Hinterkopf:
iespiestuo iegalvi ar muti (vē̦smu) atkal izlabuoja Adsel;

4) iegalva, der Scheitel
U.;

5) iegalva, iegalve, iegalvis, das Kopfende des Bettes
Wolm.;

6) "ragavu priekša" Karls.

Avots: ME II, 15

ìeslaucît, tr., hineinfegen: mē̦slus kaktā. ieslauki manas pirmās asinis priekšautā LP. IV, 72.

Avots: ME II, 67

izkantêt,

1): "izdabūt" Golg., "izgādāt" N.-Peb., "izkaulêt" Sessw., entlocken, erbitten Frauenb.: dabūju gan nuo viņa i˙pāris latu; ‡

2) beim Fischen die Stricke aufs Bis herausziehen
(aus einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) = iztēst: i. kādu kuoku PV. i. stabu Mar., Sessw.; ‡

4) ausessen
(vulgär): i. visu bļuodu putras Mar.;

5) vertreiben:
i. kādu nuo mājas, nuo vietas Kaltenbr., Mar., Smilten; ‡

6) = izkaût 2 Mar.; ‡

7) besäumen:
i. priekšautu ar sarkanu Smilten u. a.

Avots: EH I, 453

‡ izrîdzêt ² Frauenb., aushöhlern Latv. Saule, S. 378; vamzēm priekša bija izrīdzē̦ta (ausgenäht?) ar me̦lna... diega izšuvumiem Janš. Nīca 42.

Avots: EH I, 477

I jūga,

1) Schwengel am Wagen
L.;

2) "vāģu priekšas astatums nuo pakaļass" Serb.;

3) jūga Lubn. od. jūgẽvele, ein Hobel, an dem zwei Menschen arbeiten
Konv. ¹ , [Trik.;

4) jûga Warkl., Pferdegeschirr.]

Avots: ME II, 121

jũtis,

1): mit û ² auch Salisb.;

4): zirgs pamežģījies jũtīs Siuxt. kur pē̦da nāk, tur pē̦du jũtis Frauenb: priekšas kājām ir ceļu jūtis ebenda; ‡

5) "grāvja krasti" (mit ũ ) Behnen; ‡

6) "trauksme" Siuxt: pašās tais jũtīs tâ notika.

Avots: EH I, 570

‡ kņadît

1) lärmen
Alschw., Basi, Funkenhof, Libau: sāka ... staigāt, dīžāt, k. un blaustīties Janš. Tie, kas uz ūdens 13:

2) "treiben, jagen":
k. cūkas nuo duru priekšas Jürg., Schwanb.;

3) "?": visas ruotas kņadīdarnas tilpst pa klajumu Janš. Pag. pausm. 78.

Avots: EH I, 635

krùpene ² : luopam priekšas kāju starpā da vē̦darām ir k. Ramkau (mit û ² ). zirgs platu krùpeni ² Linden in Kurl. krūpenes kauls ebenda.

Avots: EH I, 662

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. ² 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. ² 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene ² II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

lim̂ts, -s, [limts U.], limte,

1) [lim̂ts ² , -s, Arrasch], eine Strohdecke auf dem Mistbeete, auch vor dem Fenster
AP.: lai gul ziemu aple̦duojuse aka zem limtēm Austr. cik smagi gulstas šīs miglas limtis uz garu Austr. [klēts priekša aizklāta ar limtīm Austriņš Nuopūtas vējā 92;

2) lìmte N.-Peb., = lints 4;

3) lìmtes ² (in Domopol lìmts ² , -s) "ārdi rijā" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12 (S. 112).] vgl. lints. [Ursprünglich vielleicht: Reisigbündel;
in diesem Fall zu lìmt, vgl. poln. łom "Reisig, Windbruch".]

Avots: ME II, 471

malciens (unter malˆcenĩce II): malciena priekša bija jau atrakta Janš. Dzimtene I ² , 105 (ähnlich Mežv. ļ. II, 455).

Avots: EH I, 780

meñtêt, -ẽju, maischen, quirlen: tas ļuodzījās un ar savām svabadajām ruokām kâ ar mentēm mentēja gaisu nuo priekšas nuost LA.

Avots: ME II, 602

nams,

1): eine Sommerküche
(slietenis) Orellen, Seyershof; (namiņš) eine aus Brettern hergestellte Hütte als Sommerküche Salis; (nams) ein kleines Gebäude, in welchem während des Sommers alles gekocht wird (im Winter nur zu Festzeiten) Wessen; ein kleines Holzgebäude, in welchem fürs Vieh (ehemals auch für Menschen) gekocht wird, mit einem Herd und Kessel in der Mitte ( nams od. namiņš ) Ramkau, (nams) Wolm.; vgl. auch Azand. 19;

2): "vieta istabas ē̦kā, kur atradās krāsns" Frauenb.; die Küche
Grob., Iw., Kand.; nama cirvis Frauenb., ein Küchenbeil; nama čũčis ebenda, ein in der Küche gefüttertes Schwein; "me̦lnā dūmu virtuve" Behnen n. FBR. XVI, 139;

3): ein Vorhaus
Dunika, Kaltenbr., Skaista;

4): "pirts priekša" A.-Schwanb.; (namiņš) "pirts priekšējā te̦lpa, kur nuoģērbjas" Linden in Kurl., Salis; "piebūve pie pirts, kur velējas" Karls.;

8): nama kaķe Lng., die Hauswirtin.
Zur Etymologie s. jetzt FBR. XII, 175 f. (und anders Pisani Stud. balt. IV 50 ff.).

Avots: EH II, 4

ņerkš! Interj. zur Bezeichnung des beim Brechen entstehenden Lautes: jaunā priekšass ņerkš ir pušu Vīt.

Avots: ME II, 901

nuokaru: priekšauts ... stāvēja n. Jauns. Raksti III, 94.

Avots: EH II, 52

[nùoķèipt ² Lis., = nùogrābt: tam nuoķeipa nuo priekšas.]

Avots: ME II, 805

‡ II nùokļemêt Nötk. "steidzīgi nuo priekšas nuoēst (lai uotrs nadabū)".

Avots: EH II, 54

[nùolezêt,

1) besudeln, beschmutzen:
kâ tu savas drēbes tâ dubļiem nuolezējies? Mar.;

2) schmutzig werden
Ronneb.: saimniecei nuolezējies priekšauts Jürg.]

Avots: ME II, 810

[nùomaidzît,

1) drückend abquälen:
n. kaķi Drosth.;

2) hier und da abzwicken:
n. maizi Bers.;

3) abstecken:
n. ziemā ceļu ar skujām Lis., N.-Peb.;

4) "nuolìekt": n. priekšautam malu Bauske.]

Avots: ME II, 815

nùomê̦sluôt, nùomêšluôt Tals., tr., bedüngen: zeme labi jānuomē̦sluo. nuomē̦sluota durvju priekša BW. 14152, 5.

Avots: ME II, 819

‡ nuomoļ˜ļât Lems., = nùomuļ˜ļât 1 (?): skuķis nuomoļļājis priekšautu. Refl. -tiês (s. ME. II, 822): auch Lems.

Avots: EH II, 70

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

nùoplekšêt,

2): auch N.-Peb,; nuoplekšējusi visa priekša ar netīrumiem Wessen.

Avots: EH II, 75

nùoràisît [li. nuraišýti], tr., losbinden, abknüpfen, ablösen: lakatu nuo galvas, kakla drānu, priekšautu. Refl. -tiês, sich ab-, loslösen: gaļa nuo kauliem nuoraisījusies Kav. kāja nuoraisījusies Kav.

Avots: ME II, 836

nùoràust,

2): Andrāns ... ar plaukstu nuorausa rūts apsvīdumu Jauns. J. un v. 46. asaras priekšautā nuoraususi Raksti III, 405; eilig wegnehmen:
mudīgi n. traukus nuo galda Dunika. Austra ... nuorausa ("?") ce̦purīti Delle Negantais nieks 151.

Avots: EH II, 80

‡ nùorustêt U. (unter rustēt), beizen: dzijas tik vēl nuorustē̦tas, vēl nav pē̦rvē̦tas U. bābas ... savus priekšautus nuorustē Lange Latv. ārste 72.

Avots: EH II, 82

‡ nuoskaîdât, mit Spänen (skaîdas) bestreuen: istubas priekša nuoskaidāta Dunika.

Avots: EH II, 85

nùoslenêt, tr.,

1) bis zur Ohnmacht abprügeln:
ta ta nu viņu nuoslenēja pie pagasta tiesas Mag. XIII, 3, 50, [C., Kreuzb., Wandsen;

2) beschmutzen:
bē̦rns nuaslenējis priekšautu Bauske, Arrasch, Schujen;

3) mit Speichel besudeln:
teļš nuoslenējis kažuoku Jürg.].

Avots: ME II, 852

nùostemêt, ‡

2) tr., besudeln
Lubn.: bē̦rns nuostemē priekšautiņu.

Avots: EH II, 91

nùote̦kaļât, nùote̦kât, [nùote̦kanât BW. 1155, 1 var:], nùote̦kaņât, nùote̦kalêt, tr., ab-, nieder-, eintreten, wiederholt laufend abtrampeln: kas tuos takus nuotakaja? sniegs bērniņu nuote̦kalē̦ts Vēr. I, 1300. daudz mazu pēdiņu upītes malā, tās mazu bērniņu nuote̦kaļātas (Var.: nuotekaņātas) BW. 1155. [ceļu ceļiem nuote̦kāts... Grietiņas priekšautiņš BW. 35776.] Refl. -tiês, sich ablaufen: māsas brāļa dēļ nuote̦kājas un nuoskrienas Aps.

Avots: ME II, 873

II nùotemêt,

[1) "beschmutzen":
n. drēbes Dricē̦ni, Biržgalis u. a.;

2) "sich beschmutzen"
Kreuzb.): viņš nuobradājies pa dubļiem un nuotemējis MWM. X, 889. [nuotemējis priekšauts N.-Schwanb.] izvilka nuo pagultes nuotemējušu gruozu A. XVIII, 497;

[3) "(das Vorgesetzte) ganz aufessen"
Vank.].

Avots: ME II, 873

ņur̂cît [Lis., Wolm., Kr.] (li. niùrkyti "knüllena), ņurku od. ņurcu, ņurcĩju, tr., knüllen, quetschen, quälen: viņa sāka ruokās ņurcīt priekšautu Stari II, 446, [Mesoten]. viņš būtu kādu ķēris, tuo saspiedis, ņurcījis Apsk. mazi bē̦rni ņurka kaķus Etn. II, 81, Lös. Refl. -tiês, sich quetschen, sich abbalgen: bē̦rni, vienā gultā kuopā gulē̦dami, ņurkās Druw. Subst. ņurcĩjums, das Gequetschte, das Gequetschthaben, Gequetschtsein; ņurcîšana, das Quetschen, Quälen; ņurcîtãjs, der (die) Quetschende. [Vgl. aazu Fick KZ. XLIII, 150.]

Avots: ME II, 905

pabaŗuôt, pabaruôt, tr., füttern, satt füttern: tautu dē̦lu kumeliņu priekšautā pabaŗuoju BW. 17229. trīsreiz bēri pabaŗuoju 13924. cik suņiem maizi cepu, tik es tevi pabaŗuoju 9397. [Refl. -tiês, sich eine Zeitlang mästen: vepris aizgaldā jau labi pabaruojies.]

Avots: ME III, 6

‡ pakrûpene ² Ramkau "die untere Seite des Halses" : p. luopam ir starp priekšas kājām.

Avots: EH II, 145

pamave,

1): "netīrs, sliktas drēbes priekšauts" Saikava.

Avots: EH II, 154

paņêmiens,

1): kristamāte smējās ..., un viņas ... priekša raustījās pie katra smieklu paņēmiena (Lachanfall?)
Jauns. Baltā gr. ³ II, 18; ‡

5) "?": aiz mājām ... laikam uz ceļa paņēmieniem gauduoja ..., tā druoši vien bij izkaltusi rumba Upītis Pirmā nakts 258.

Avots: EH XIII, 161

pa˙prìekš, paprìekšu, pa priekši BW. 1381, papriekšām Luk. 9, 61, pa+priekšan 9, 59, Adolphi, zuvor, zuerst, anfangs: pa+priekš mani sveša māte me̦dus maizi ēdināja BW. 23360. es meitām labs puisītis, es pa+priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME III, 84

pā`rts: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Kalupe n. FBR. XVIII, 40, Zvirgzdine n. FBR. X, 25, Nerft, Pilda,

1): auch ("plīts priekša") Bērzgale, ("krāsns priekša; mūrītis, kas piemūrē̦ts plīts priekšā, lai uguns nekrīt ārā") Kaltenbr., ("bedrīte krāsns priekšā, kur stāv pe̦lni") Mahlup; pārtā ("Vorofen")
sarauš uogles nuo cepļa un apbeŗ ar pe̦lniem, lai guns neizdziest Oknist; "pavards" N.-Laitzen, N.-Rosen; p. ("cepļa pavards") bija liels: vienā pusē guns zem katla, uotrā pusē bē̦rni sēd Auleja. nama pārtā uzpūstu uogles Vanagu ligzda 33. kas šķitās ve̦cā pārtā zem vieglām plēnēm salts Saul. Tālas vēstis 117; ein Feuerherd im Freien (?): čigāni ... bija savus pārtus sakūruši un savas būdas uzcē̦luši Azand. 169. līdumniecei metās ... karsti saules un pārtu ugunīs Anna Dzilna 15. nuoliekusies pār pārtu ar zaru klēpi ebenda. aprausa ap pārtu mitras smiltis un atstāja tuo kūpam ebenda 79;

3): auch Saikava, Stom.

Avots: EH XIII, 214

pìekrâsns, -s, piekrāsne Ronneb., Holmhof, (mit iẽ ) N.-Peb., Bauske, (mit ìe ) Arrasch, Kroppenhof, die Seiten des Ofens, die (gemauerte) Ofenbank Sessw.: rijas krāsns ar piekrāsni. uz piekrāsns kājas āvi BW. 34849, 1 var. gar piekrāsns lieku savu muguriņu 7633 var. circeņi rijā lēca nuo krāsns uz piekrāsns Jaunā Raža IV, 151; "plīts krāsns caurumā" N.-Peb.; pìekrâsne "krāsns priekša, kur uzkur aizkurü Bers., Arrasch, Mitau.

Avots: ME III, 259

pìekupenêt, piekupināt Spr., Für. I unter kupināt, vollschneien, sich mit Schneehaufen bedecken: durvpriekša piekupe̦nē̦ta Vēr. II, 52.

Avots: ME III, 261

pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),

1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);

2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;

3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;

4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,

a) ein Schimpfwort
BW, piel ² 11499; BW. 10145 u. a.;

b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.

2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".

Avots: ME III, 284

piesere "uz piepriekšas, uz malkas ārdiem piesē̦rtā labība" Etn. IV, 163, N.-Peb.: rudenī linus pagūtnēm kaltē pieserēs.

Avots: ME III, 288

pīne (li. pynė˜ "Flechte") C., KL, Kr., Lis., pīna PS.,

1) pīne ² , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;

2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;

3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. ² 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;

4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. ² 1562;

5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;

6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;

7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.

Avots: ME III, 232

piñkulis,

1): lai nuosvila pinkulīši BW. 16247;

2): "pika" Seyershof; pinkuļi, Erdklösse auf dem Acker Infl.
n. BielU.; mākuoņu pinkuļuos Upītis Pirmā nakts 15; piñkuļi "visādi (biezi) ēdiena atkritumi" AP.: vistas salasa visādus pinkuļus nuo ustabas priekšas un paē̦d pilnu maltīti;

4): auch Seyershof;

5): pats mazais pinkulīt[i]s ("?") BW. 12674 var.

Avots: EH XIII, 235

I plãķis,

1) plâķis Lautb., Kandau, der Klotz oberhalb der Wagenachse:
plāķis gul uz ratu priekšass Ahs.;

2) sūdu plãķis, der Kuhfladen
Ahs.: piedzē̦rušais gul žuogmalē kâ sūdu plāķis;

3) ein weiter Mantel
Preekuln. Zur Bed. 1 u. 2 vgl. blãķis und das echtle. plācis I 2.

Avots: ME III, 329

plaksts, plakste Für., plakstiņš, plakstiens LP. V, 7, Serbigal, plakstenis, plakstene Adsel, das Augenlid: plaksti tai aizvērās Apsk. v. J. 1903. S. 365. plaksti kuopā vāzās MWM, VII1, 74. acu plakstiņi kâ svina pielieti krituši cieti Etn. II, 22. par acu bedrēm jau plaksti drūmīgi ir puri klājušies Aps. VI, 35. lai tavas acis taisni rauga un tavi acu plaksteņi taisni tavu priekša turas Glück Spr. Sal. 4, 25. tā plakstus piemiedza un pasmaidīja maigi MWM. VIII, 2. muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kuopā savilkt LP. IV, 150. šī nuolaida šmaugas plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. pirmais miegs uz plakstiem krīt Austrira. mirkšķināt plakstus Duomas II, 871. Zum Suffix von plakstiens vgl. Li. blakstíena dass.; Reimwort zu blakstiņš; wohl zu plaks II.

Avots: ME III, 316, 317

II plìnka ² Mar. n. RKr. XV, 131, der Vorstecknagel, aizbāžama tapiņa ratu priekšass lielai tapai Schwanb.

Avots: ME III, 346

II pļunks "?": nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks (Rätsel - der Hund).

Avots: ME III, 373

priekšẽjs, bei Spr. auch eine Form priekšajais, in Domopol n. PS. - priekšdējais (sic!), der vordere, der frühere, der erste: priekšējā istaba, das vordere Zimmer Kaudz. M. 367. priekšējs braucējs ebenda 30. priekšējs zirgs, das vordere Pferd LP. VII, 402. bērniņu nuo baznīcas ārā ne̦suot, allaž lūkuojās uz tam, lai dabūtu iet labam cilvē̦kam nuo pakaļas, jeb vis˙maz lai pakaļnācējs būtu labs cilvē̦ks, - juo bē̦rns atsituoties vai priekšējā, vai pakaļējā BW. I, S. 182.

Avots: ME III, 395

priekšenieks, prieškanieks (ška aus šķe) Schwanb., prìekšinieks ² Mar. n. RKr. XV, 131, priekšeniece, = priekšauts, die Schürze: vīrs apjuozies ar ādas priekšenieci Poruk II, 56.

Avots: ME III, 395

priekšuots BW. 5714 var. (aus Salisb.), = priekšauts.

Avots: ME III, 398

priešaukts Kurisch-Haff n. Bezzenberger, = priekšauts.

Avots: ME III, 399

pruošava U., Bers., Erlaa, Fest., Demin. pruošavīte SDP. III, 27, pruošuva Wid., pruošuve Wid., pruoše̦vi, pruošuvi Erlaa, Kalzenau, ein Weiberkittel, Weiberrock L., St., der untere Teil eines Frauenhemdes (Wid.) od. -rockes: pruoše̦vi, pruošuvi - ve̦cu laiku brunči, kâ divi plati priekšauti, viens nuo priekšas un uotrs nuo pakaļas apņe̦mams Erlaa. Vestienā nē̦sāja kâ izgre̦znuojumu pie brunčiem tâ sauktās pruošuves, pruošavas. augšā viņas bija ievilktas kâ priekšauts A. XX, 379. ceļa malas žagarainas, augstu nesu pruošaviņas (Var.: lundraciņus) BW. 5755, 1. zīlēm izraibuotas pruošavas ap lindrakiem Libek. pūķis 28. Vielleicht - nach Leskien Nom. 231 (mit?)-zu šũt (und pruo- in pruojām).

Avots: ME III, 400

‡ ragavire NB. "virve, ar kuo piesien mastu pie laivas priekšas gala".

Avots: EH II, 349

II raksts,

1): dziedināt ar rakstiem (mit Zauberformeln)
in einer Handschrift; die Kunst des Lesens und Schreibens Kaltenbr.: šis bij mākus rakstu; ‡

2): priekšautam ne˙kādu rakstu nebij AP. visaidiem rakstiem agrāk prata aust Zvirgzdine;

4): tur nav lieli raksti (das ist eine leicht verständliche und leicht zu verrichtende Arbeit)
Kaltenbr.;

5): kad nenuovalda rakstu, tad sajūk (ar spriguļiem kuļuot) Siuxt. kad neiet uz rakstiem, tad ir grūti ebenda. kūla ar spriguļiem; mācē̦tājiem jau gāja kâ uz raksta (im Takt)
ebenda. rakstiem sist spriguli Seyershof. ar divi vāli sit uz raksti Roop n. FBR. XV, 158. dzirdēja pakavu rakstu uz klusās ielas Jauns. Raksti VII, 80. nu viņi (zwei Hunde) ries rakstā 39. "Rhytmus" ME. III, 475 in "Rhythmus" zu verbessern; ‡

6) "?": tē̦vs bija kaŗa bāliņš, nezināma ļaužu raksta (Stammtafel, Stammregister?)
Vindedze 105.

Avots: EH II, 352

‡ * rãmjains, erschlossen aus rãme̦ns Seyershof, unten rot gestreift: r. priekšauts. Zu rãmis II.

Avots: EH II, 361

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize ² Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. ² 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. ² 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel ² 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507

I riest,

2): auch AP., Sonnaxt; ja nuo aude̦kla platuma neiznāca viss priekšauta gaŗums, tad rìeta ² divus gabalus kuopā Saikava. kad bij šaura kapata, tad riete gabalu iekšā ebenda.

Avots: EH II, 379

‡ *ruñtains "rievains": šķirsta priekša iztaisīta tāda runte̦na Seyershof. runte̦na zeķe ebenda.

Avots: EH II, 385

‡ rũtẽ̦ts AP., karriert: r. priekšauts.

Avots: EH II, 390

sabur̂zît,

1) auch saburznît, tr., zerknittern, zerknillen, zerreiben: viņš saburzīja papīru MWM. VII, 333. tu esi saburzījusi apģē̦rbu Stari I, 164. saburzītas skrandu se̦gas Vēr. II, 522. kādu saburzītu zīmīti viņš tai iespieda ruokās A. XVII, 488. priekšauts, kuru ... puika bij saburzījis XX, 482. cik saburzīta tā (=ce̦pure), sašļukuse, izbalējuse Vēr. II,1236, Dunika. saburznītuo platmales dibe̦nu Dz. V. - mēs tâ kâ saburzīti U., wir sind in Streit geraten;

2) sich abstrapazieren
(?) Bergm. n. U. Refl. -tiês, sich zerknillen, zerknittern, zerreiben: matu palieki... saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134. Gaisiņš sāka salīdzināt saburzī jušās ūsas JR. V, 61. viņam virssvārki bij saburzījušies Kaudz. M. 236, Dunika. saburzījies kaķē̦ns Seifert Chrest. III, 3, 145.

Avots: ME III, 599

‡ sakruņ̃ķêt AP., = sakruñkât: priekšautus sakruņķēja augšgalā.

Avots: EH XVI, 420

saņurcît, tr., verknüllen Nerft n. U.: saņurcīts papīrs Erlaa. saņurcīts priekšauts Stari III, 228. Katrīne gludîna saņurcītuos svārkus A. Upītis. Refl. -tiês, verknüllen (intr.).

Avots: ME II, 696

sapît, tr.,

1) zusammenflechten:
matus, vaiņagu. galvu sapīt BW: III, 1, 21. Adams un Ieva sapina vīģes kuoka lapas un darīja sev priekšautus I Mos. 3, 6;

2) (mit Hilfe der Fussfesseln) anbinden, fesseln:
sapinuši zirgus LP. VII, 75. Sprw.: nemāk ne cūkas sapīt;

3) verzwicken, verschlingen, verpinkern:
pats ar visiem vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. Refl. -tiês,

1) (für) sich (zusammen) flechten:
sapinuos gludu galvu BW. 14088, 1 var.;

2) sich verzwicken, verhaspeln, verwickeln, verpinkern:
raibaļa sapinusēs savā valgā A. XX, 305. sapīsies kūmas tavas kâ vistiņas pakulās BW. 1527. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķi griezt, tik pinkās sapinās BW. 17211. - (fig.) viltnieks, nevarē̦dams mēles uzrādīt, pats sapinās LP: IV, 54;

3) fig., sich zusammentun, sich verbinden:
kad nu Izraels ar Bual - Peoru sapinas (maukuojas) IV Mos. 25, 3. ka jūs visi pret man[i] sapinušies (dass ihr euch alle verbunden habt gegen mich) Glück I Sam. 22, 8.

Avots: ME II, 700

saslāt, tr.,

1) dicht zusammenpakken:
labību saslājis, ka vējš neiet cauri Laud., Bers., (mit â ² ) Sa1is, (mit à ² ) Golg., Saikava; zusammendrücken Warkl.;

2) saslãt, flach schlagen:
s. mīklu Bauske;

3) besudeln:
saslãt priekšautu Jürg. - Refl. -tiês, sich beschmutzen (mit à ² ) Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 736

saslàukt, ‡

2) = saslaũcît 1: saslauc ... mē̦slus priekšautā! Pas. IX, 180.

Avots: EH XVI, 448

sasliẽkât C., (mit iê) Gr. - Buschhof, mit Speichel besudeln: bē̦rns sasliekājis priekšautu.

Avots: ME III, 737

sastẽrķelêt, tr., einstärkeln: sastērķe̦lē̦tu galdse̦gu čaukstuoņa A. XX, 856. stīvi sastērke̦lē̦tiem priekšautiem A. Upītis.

Avots: ME III, 747

sastīvinât: baltā, sastīvinātā priekšautā Atpūta № 635, S. 7. salnas ... tauvas sastīvinājušas Dünsb. Temps 31.

Avots: EH XVI, 451

savaržât,

1) "hastig, liederlich und nachher schwer lösbar umbinden
Nötk., (mit ar̃) C., N. - Peb.: viņa... savaržāja priekšauta saites ratam ap ragiem Seiboit;

2) "?": savaržāts (Var.: salāpīts) iet mežā putnus dzìt BW. VI, S. 161;

3) verwirren,
sarežģît: s. dzijas Vank., Adsel, Festen, Selsau, Druw., Sinolen, Odsen u. a.;

4) hastig und ungewandt zusammentrakeln
(mit ar̃ ) Schujen, Serben. Refl. -tiês, sich verwickeln ("iekulties tādās darīšanās, ka nevar vaļā tikt") Erlaa.

Avots: ME III, 781

serdeksnis (li. šerdẽkšnis "Spannnagel am Wagen") "ratu tapa, kas tur ratus pie priekšas ass" Sauken. Wohl zu ser̂de; vgl. li. (aus dem Slavischen) serdečnikas "Spannnagel am Wagen".

Avots: ME III, 819

skaraîns, zottig U., mit Fransen versehen; vollhängend, wie eine Traube, ein Blumenstengel U., voller Schoten: skarains suns Manz. Lettus, ein zottiger Hund. pinkainuo kazu vedu skarainam āzīšam BW. 18399. priekšauts ar skaraiņiem, kupliem atluokiem A. XX, 868. skarainas smilgas Zalktis II, 39. skairaiņi graudi D. Kleinb. J. 34. zirņi skaraiņi būs JK., Lieven-Bersen. skaraiņi debeši L. "Lämmerwolken", zerrissene Wolken St.

Avots: ME III, 873

II šķẽres Stenden, ein Teil des Wagens RKr. XVII, 37: ratu šķēres - plakans kuoks starp ratu priekšasi un ratu grīdu, pie kura piestiprināta dīstele; pēdējai gruozuoties šķēres gruozās līdz Rutzau n. Etn. II, 97. Urspr. identisch mit šķēres I, vgl. d. Schere 4a in Grimms Wrtb.

Avots: ME IV, 34

šķḕrstele ² "bikšu priekšas caurums" Saikava; "ein Schlitz im Rock" Lubn.

Avots: ME IV, 37

šķîst: prt. šķîd(ēj)a Salis; priekšauts sāk jau. š. (= plîst) Frauenb.

Avots: EH II, 639

skùotele ² KL, Prl.,

1) skuõtele Salisb., Adiamünde, skùotele ² Saikava, Korwenhof, Stomersee, eine Schürze
Smilt., Ronneb. n. MWM. VIII, 793, Mar., Adsel, Adleenen, Selsau, Saussen, Kroppenhof, Sissegal, Ekau, Grünw., Dobl., Ruhental, Linden (in Kurl.); ein Schurzfell U., Bauske, Deg., Annenburg, Wandsen (skuõtele), ein Lederschurz Bielenstein Holzb. 652, ein Männerschurz U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; eine unsaubere Schürze Naud.; eine Kinderschürze Nigr.: priekšautu sauc par skuoteli Plutte 71. ķēkša pastāvīgi valkā baltu skuoteli Dobl. apsien skuoteli, lai nenuosmērējas svārki un biksas! Mar. gar uguni te̦kājuot skuotelīte (Var.: pus[e] priekšauta) nuosviluse BW. 25731,1;

2) ein Frauenmieder, Leibchen
(skuõtele) Nigr.;

3) skùotele ² Memelshof, Sussei, Selb., Gr.-Buschh., Ekengraf, Unguri, die Tasche (am Kleide)
Kreuzb., Selb., Setzen, Wessen, Dubena, Nerft, die Hosentasche Sauken (skùotele ^2): es pudeli iebāzu bikšu skuotelē Jauns. lai pelēja vaŗa nauda ve̦cu vīru skuotelē BW. 1776. gan gribēja meitu māte skuotelē glabājama. ne man tādu svārku bija, ne svārkiem skuotelītes 23572;

4) ein kleiner Hafersack
Kokn. n. U., Mag. XX, 3,222. Entweder aus skuortele, oder aus mnd. schôtvel "Schurzfell".

Avots: ME III, 911

slirkt! in der Verbind. mit slorkt! Interjektion zur Bezeichnung des Lautes, der beim Entzweireissen von etwas entsteht: pārplēsu priekšautu slirkt, slorkt pušu Dond.

Avots: ME III, 933

smalˆks,

1): s. sniedziņš nāk Linden in Kurl. s. (= plâns) priekšauts AP. smalka dzijs Kaltenbr. smalka zems (Boden)
ebenda. s. (mazs, sīks augumā) cilvē̦ks Auleja. smalki ziediņi Saikava. meita tāda maza, smalka ("vāja") Linden in Kurl.;

2): s. ("le̦pns") kungs AP. pa smalkam (= smalki) dzīvāt Saikava. Adv. smalˆki: malku s. saskaldīt Saikava. s. (= sīki, maz) ēst ebenda. piens te̦k s. (tievā strūklā) Sonnaxt. kad mieži s. (= sīki, niecīgi) auguši, tad pļauj ar gaŗkāti Seyershof. s. (sehr) dzirdīgs cilvē̦ks Sonnaxt. viņš tik s. (gut, genau) nedzird Salis. runāt tik s. (gebildet) kâ nuo grāmatas Saikava. s. (luxuriös) dzīvāt ebenda. s. (= gluži) pliks Siuxt. bija jau s. (= gluži) vakars klāt ebenda. Subst. smalkums: tuo smalkumu (ebenso fein) samalu BW. 5334. smalki vērpu ...; aiz tā liela smalkumina mazgi vien mugurā 7343 var. Plur. smalˆkumi: "smalkie salmi, kuo labību kuļuot dabū klājienu nuopurinuot" Ramkau; "izkulti miežu, kviešu, auzāju salmi" Seyershof; siena s. (sabirzumi) AP.; "siena, ābuoliņa vai salmu pabiras" Salis. "smulks" ME. III, 952 (in der etymologischen Notiz) zu verbessern in asmulkans".

Avots: EH II, 533

spenseris, = spenceris: spenserim . . priekša . . . izgŗauta līdz pat juostas vietai Janš. Bandavā II, 231.

Avots: ME III, 989

tecinât,

1): auch Ramkau, Saikava, Salis u. a.;

2): auch Pilda, Ramkau, Saikava, Salis u. a.; tecināju zuobineņu Tdz. 52955;

3): t. brūklenes BielU., Strickbeeren nachreifen lassen
(ähnlich in Siuxt);

4): pircējs tecina (liek vienmērīgi, ne sevišķi ātri skriet) zirgu, izmēginādams, vai tas ve̦se̦ls uz kājām Frauenb.; ‡

11) langsam (im Wasser) gleiten
(?): ja kuģim izme̦t e̦nkuru un tā zari cieši neieduŗas jūŗas dibe̦nā, bet kuģis, vēja ne̦sts, lē̦nām slīd uz priekša, tad saka, ka kugis "tecina" Salis. Refl. -tiês, ‡

2) sich schleifen lassen
Saikava: zirkles negrib lāgā t; ‡

3) mit Absicht kurze Schritte machen
(?): viņš tuo pagaidīja, paņēma aiz ruokas un gāja lē̦nāk, tecinādamies pats līdz meitenes ... suolīšiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 252.

Avots: EH II, 672

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

I tìlpt C. (li. til˜pti "Raum worin haben"), tìlpt ² Kl., Prl., til˜pt ² Lin., Nigr., Praes. te̦lpu (U.) od. tilpstu (Nigr., Prl.), Praet. tilpu,

1) eingehn, Raum haben U.: tas nete̦lp vis maisā L. zaruojs mans vainadziņš, nete̦lp (Var.: nete̦lpst) tautu klētiņā BW. 24250, 5 var. ne tā (= guovs) stallī tilpa (Var.: ne tai... stallī rāmes) 29179, 1. kas netilpa pūriņā, svied pār kārti klētiņā! 7152 var, ku[r]t tāds lēven[i]s tilps (wo soll eine so grosse Menge Platz finden)! Alksnis-Zundulis. cik nu vien tilpst priekšautā A. Upītis Dzim. 18. es tur (=ve̦zumā) negribu tilpt Janš. Bandavā I, 135;

2) reichen, zureichen
U.: tas nēte̦lp, das reicht nicht (kann von einem Gefüss [?] und von einer Schnur gesagt werden) U. gana te̦lp, es ist noch freier Platz da Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 333;

3) "ausharren"
Warkl.: ilgi taču viņš pie Lates nevarēja tilpt Jauns. M. dz. 17;

4) "?": bet as[a]ras le̦dū tilpst Līguotnis 56. nuo dzila klusuma viss parks kâ teiksmains tilpa MWM. VIII, 175. - Subst. tìlpums, der Raum, der Rauminhalt:
ceļuojums caur pasaules tilpumu A. v. J. 1898, S. 406. zvaigžņu tilpums MWM. IX, 288. ūdens tvaikiem pildītuo tilpumu Konv. ² 2018. kuģim ir 5000 tonnu ūdens tilpuma B. Vēstn. In den Bedd. 1-2 (und 3?) nebst talpa und te̦lpa(s) woht zu ai. talpa-ḥ "Lager, Bett, Ruhesitz" (zur Bed. vgl. le. vieta) und ir. tallaim "finde Raum", s. Fick BB. VII, 94, Persson Beitr. 310 f., Trautmann Wrtb. 317. R. толпá "Haufen, Menge" könnte hierher gehciren (vgl. Miklosich Etym. Wrtb. 349), wenn es (eigentlich: Gedränge; vgl. klr. потолп "Gedränge") eine postverbale Bildung wäre, vgl. klr. втолпитися "sich hineindrängen" (< sich Platz worin schaffen?).

Avots: ME IV, 189

trìsas Drosth., Jürg., (mit ì ² ) Adl., Adsel, Golg., Gr.-Buschhof, Kl., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, (mit î ² ) AP., das Zittern U., Bers., Etn. IV, 97: trìsas ² nāk (vor Kälte) Lub. man jau sāk trīsas nākt Aps. J. IV, 61. lielkungam pārgāja trīsas (Schauer) par miesu Krišs Laksts 28. zirgu aukstumā saņēma trīsas2 Tirsen. par viņas miesu parskrēja kâ trīsas MWM. v. J. 1896, S. 649. viņš ar laimīgam trīsam lien zem deķīša Vēr. II, 524. ne̦rvōzas trīsas MWM. VIII, 825. ar visām trīsam viņš nevar mani iejūsmināt Apsk. v. J. 1903, S. 501. ūdens trīsas 612. Vereinzelt auch im Singular: stavu še tava priekša miesas trīsa un bailēs (aus einem Text).

Avots: ME IV, 240

tu˙tũ! Līn., Segew., lnterjektion, bezeichnend, dass jem. od. etwas nicht anwesend, nicht vorhanden ist (in der Kindersprache): bē̦rni aizslēpjas aiz sava priekšautiņa un sauc: tutū! Rainis Göˉte V, 43.

Kļūdu labojums:
tu˙tũ = tutũ, tu˙tũ

Avots: ME IV, 275

ūzbante U., die Hosenschnur; ûzbants ² Stenden, = prievīte: uz tiltiem meta ziedus: cimdus. ūzbantes RKr. XVI, 106. ar ūzbantu sasien bikses, apsien kāju (zeķi zem ceļa), apsien gruozus, uzsien priekšautu Stenden.

Avots: ME IV, 411

uzdaũzît, Refl. -tiês, ‡

2) taumelnd auf etwas geraten (?):
viņi uzdauzījās uz savas klēts priekšas un ... iegāzās klētī Jauns. Raksti III, 199.

Avots: EH II, 720

uzklât,

1) aufdecken:
krustmāte pagādāja cisas un uzklāja paladziņu BW. I, S. 189. tas ir... ielāps..., kuo bikšu dibe̦nam uzklāt Pasaules lāpītājs 5. priekšauts bij uzklāts uz galdiņa Krišs Laksts 5. galdu uzklāt U., LP. IV, 10, den Tisch aufdecken. uzklâjamais, die Decke, Überdecke Sassm.: uzklājamuo se̦dz uz maizes abras; entdecken L.;

2) Schläge versetzen, aufzählen:
Šņīlabam mežkungs uzklājis piecpadesmit uz sē̦damā Upīte Medn, laiki 56. Refl. -tiês,

1) sich (von selbst) aufdecken:
galdiņš uzklājies;

2) sich aufdecken:
viņa sev lakatu uzklājusies.

Avots: ME IV, 342

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r ² ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave ² Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs ² Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ ² ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r ² ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ ² ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve ² Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566

I vīkstît, -u, -ĩju,

1) = vīstît, wickeln, zusammenbinden U., (mit î ) A.-Ottenhof, C., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Lös., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, Ogershof, Ramkau, Schwanb., Selsau, Warkh., Zvirgzdine (mit î ² ) AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Pankelhof, Segewold, Siuxt: vīkstīt priekšauta stūri pirkstuos Sudr. E. diez kuo tur vīkstīja saujā? Ramkau. vīksti mani, mamulīte (Var.: tin, māmiņa, sedz, māmiņa), tautu dē̦la kamanās! BW. 17949. vīkstīt dūres Alm., die Fäuste ballen;

2) viel und eilig essen
AP.: vīksta gan viņi tuo plāceni bez savas je̦gas AP. Refl. -tiês,

1) sich verpacken
U., sich einwickeln (mit î ) Stockm., (mit î ² ) AP., Mezküll, Siuxt, (mit ì ² ) Sessw.: gan es biju vīkstījies (Var.: vīstījies) ar kažuoku ieļāpiem BW. 16362. viss miglā vīkstās MWM. X, 69;

2) sich anschicken
L., sich langsam, saumselig anschicken, vorbereiten (mit ĩ ) Adl., Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Schwanb., (mit î ² ) AP., Pankelhof, (mit ì ² ) Erlaa; zögernd tun N.-Bartau, beim Ankleiden trödeln (mit î ² ) Frauenb.: vīkstais drusku ātrāk! es nevaru sagaidīt AP. vīkstās uz ceļu Skolas Dorzs 74. kuo tu vîksties tik ilgi, ka nevari sataisīties? Golg. vīksties jel ātrāki, juo zirgs laukā nestāv! Frauenb. nez kuo tur pa guļamistabu iļgi vīkstījies Latv.;

3) "gruozīties" Schibbenhof; hinderlich, im Wege sein U.; aufhalten U.: kuo tu tur vīksties pa gultu? Schibbenhof. kuo tu te pa kājām vīksties? Schwanb. citām jāja precenieki, es pa˙priekšu vīkstījuos (Var.: vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

4) "?": ciema puiši . . . kā pakulas vīkstījās (Var.: tīstījās) BW. 20995, 2. zutils vīkstas pa ruoku L. "der Aal schlängelt sich mir um den Arm".
vīkstît (wegen an. visk "Bündel" wohl mit vīkst- aus vīskt-) und vīkstîtiês I und 4 wohl für vīstît(ies), während vīkstīties 2-3 wohl zu vīkst I gehört, doch lassen sich beide Verba nicht genau von einander abgrenzen.

Avots: ME IV, 637

I vìlêt, -ẽju, besäumen: kre̦klu, priekšautu.

Avots: ME IV, 639

‡ zàdar̂kls ² "laidars" Liepna; "kūts priekša (zem jumta)" Marienhausen.

Avots: EH II, 802

zentele,

1) = dzintele ² 2 Sessw., N.-Peb., (mit eñ ) AP., (mit èn ² ) Vīt.: aizbāz ass tapai zenteli priekšā, lai vāģu priekša kādreiz nenuoceļas! Vīt.;

2) = cemme: atslēga izrauta ar visu zeñteli! Jürg.

Avots: ME IV, 714