Paplašinātā meklēšana

lĩdzsãnu * trijstũris, ein gleichschenkliges Dreieck.

Avots: ME II, 482

sānu, s. sānis II.

Avots: ME III, 805

sānupe Wid., sāņupe Konv. ² 2099; 2323, der Nebenfluss: Daugavā vai viņas sānupēs Etn. IV, 61.

Avots: ME III, 805

I sānus, s. sānis II.

Avots: ME III, 805

II sānus (nom. pl. masc. g.), ein Fahrschlitten Wolm. n. l., vgl. sāņus I.

Avots: ME III, 805

àizvẽja, àizvẽjš, Demin. àizvẽjiņa, àizvẽjiņš,

1) ein Ort, der vor dem Winde geschütz ist (auch vor den Sonnenstrahlen):
slaikas liepas un uozuoli duod patīkamu aizvēju A. IX, 1, 66. mežuos laba dzīvuošana: kad vējiņš, tad aizvēja RKr. IX, 107; kad vējiņš, aizvējiņš BW. 2788. aiz krūmiņa aizvējiņa 26741. maza, maza aizvējiņa nuo tā viena žagariņa 13734;

2) übertr. der Schutz:
viņai liekas šī vīra sānuos diezgan aizvēja Aps. te man bija Andŗa-tē̦va aizvējš Aps. turies manā aizvējā A. XX, 402.

Avots: ME I, 59

‡ apguôzêt,

1) ringsum in der Sonne erwärmen:
a. saulē sānus AP.;

2) (auf Kohlen) ringsum berösten, bebraten
Palejas J. VII. Refl. -tiês. sich ein wenig ringsum in der Sonne erwärmen: drusku apguozējies AP.

Avots: EH I, 86

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

‡ atguozêt, zur Genüge sonnen: vai nu reiz nebūsi sev sānus atguozējis? Refl. -tiês,

1) sich zur Genüge sonnen
Bauske: nevar a. vien;

2) die Flügel ausstreckend sich hinlegen (im Sonnenschein)
Lemburg: vistas ir saulē atguozējušās.

Avots: EH I, 144

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

‡ atspriêst (= li. atspręsti "atstiept"?), = atstutêt: a. siênu Oknist. a. ruokas sānuos Lieven-Bersen, Schwanb. Refl. -tiês, = atspiêstiês: viņš stāv at˙spriedies Bauske, Schwanb., Sessw., Warkl., er steht, die Hände gegen die Seiten gestemmt.

Avots: EH I, 170

‡ atsuînît ² Dunika, abreiben: a. jē̦lus sānus. Refl. -tiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss reiben, kratzen: kad ē̦d utis, vai kad nevar aizmigt, tad nevar a. vien Dunika.

Avots: EH I, 172

atsust, intr., inch.,

1) abgebäht werden, sich loslösen, abgehen:
miza atsutuse, spalva vtenuos sānuos pavisam atsutuse LP. V, 9;

2) sich körperlich erholen:
viņs jau ir atsutis Mag. XIII, 3, 50.

Avots: ME I, 199

‡ II atvāržas,

1) "?": saule jau kuopš dažām nedēļām atradās atvāržās Janš. Dzimtene V, 135. tā (saule) griežas atvāržās Līgava II, 277;

2) = atvãršas (?): brauksim pie viņiem atvāržās Bandavā II, 337. ņems telītes atvāržās BW. 17293;

3) "pastalu sānuos ādas cilpiņa, kur izver auklü Peb., Sessw.

Avots: EH I, 179

‡ bārkšķi,

1) Fransen (mit âr ² ) Salis: guovij mutē sānuos ir b.;

2) kleine Wurzeln:
bietēm apsnāj bārkšķus Uozuolnieki;

3) "?": rudzi zied ar tādiem maziem bârkšķīšiem ² Iw.

Avots: EH I, 209

bidît: auch Lemburg (viņš man bida [= baksta] sānuos), Meiran, Riga: leicht anstossend ein Pferd antreiben Golg.; "skubināt, musināt" Golg.

Avots: EH I, 218

‡ bĩkstît Stenden, = bikstît 2; ar bīkšķi b. krāsnī uogles: wiederholt Rippensttisse versetzen: viņš man ar īkšķi bīksta sānuos.

Avots: EH I, 223

buõknît, - īju, wiederholt stossen: žīds buoknī viņam sānuos [Vgl. buokstît 3.]

Avots: ME I, 361

brucinât, fact. zu brukt,

1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];

2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;

3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;

4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;

5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.

Avots: ME I, 338

I bugurs, ein groses Zugnetz, neliela tīkla kule ar 3 - 4 asu gar"iem spārniem katruos sānuos Konv. ² 2335; [vgl. bogars].

Avots: ME I, 345

buksnis, buksts L., bukstiņš St., U., ein Fauststos, Rippenstoss, Puff: stiprs buksnis sānuos Aps. [Vgl. buka 1.]

Avots: ME I, 347

caurājs (unter caũrējs I),

1): man neganti sāka durt sānuos c. Janš. Dzimlene I ² , 286; ‡

3) Adj., = caũrs I in einem VL aus Zvirgzdine.

Avots: EH I, 260

caũrdure,

1): càu[r]dure ² Kaltenbr., Oknist, càurdures ² Sonnaxt: caurdures - kâ ar adatām sāpe pārskrien vis gaŗām šur tur Sonnaxt, kad stipri saskrienas, caurdures sānuos duŗ ebenda; ‡

2) das Schlüsselloch
(?): muti pielicis pie caurdures Janš. Dzimtene I ² , 44.

Avots: EH I, 261

I caũrējs,

1): auch Salis, Plur. caũrēji Frauenb.: kad duŗas sānuos vai ribās, tad saka, ka duŗas c. Salis.

Avots: EH I, 261

caũrs,

1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;

2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;

5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡

7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡

8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.

Avots: EH I, 261

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

dīgulis [li. dygulỹs] Rutzau n. Etn. II, 33, dīgšas, Seitenstiche: vai kâ man iesitās dīgšas sānuos Naud. [Vgl. li. dygčioti "покалывать".]

Avots: ME I, 478

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534

[dũdrags (auch dižtaure Gr. - Essern), ein Blasinstrument: "âža rags, kam tievgalā ieliek zuoss spīgu (spalvu) un sānuos ietaisa 4 caurumiņus; dūdragu pūtuši gani" Telssen; vgl. li. dudaragine "grosse Sackpfeife" bei Bezzenberger BGLS. 356.]

Avots: ME I, 524

duka, auch dūka,

1) Rippenstoss, Faustschlag, Stoss:
iegrūst duku sānuos. dabū duku mugurā. pirmais bij iedevis pircējam dūku pret ribām Akurater;

2) die Faust
AP., Gr. - Sess., Smilt., [Drsth.]: duk[u] uz duku parādīju BW. 18327. [Prellwitz Wrtb. ² 119 erinnert (mit?) an gr. δοίδυξ "Mörserkeule". wo δοι- Reduplikation sei.]

Kļūdu labojums:
2) die Faust = 2) auch duks, die Faust
uz duku = uz duka

Avots: ME I, 511

duksnît, -u, -īju, knuffen, puffen: viņš man duksnīja ar dūri sānuos Katzd. [Vgl. li. duksnóti "стучать".]

Avots: ME I, 512

II duñcka [Nigr., Selg., Ruj., dùncka Schujen, Wandsen], ein Rippenstoss, ein Faustschlag; die Faust [N. - Sessau n. U.]: ieduod duncku sānuos [Fest.], Grünh., Kand. vīrs tai iegrūda duncku ribās Vēr. I, 1473. [Vgl. ducka II und dunka.]

Avots: ME I, 515

dùnka: auch (dunka) Dond., (mit ùn ² ) Saikava, . (mit un̂ ² ) Siuxt: dunkas duod grūdeniski; siteniski ne Saikava. liku šam dunku sānuos ebenda. dabij[u] dunkas mugurā BW. 22111, 2.

Avots: EH I, 343

dùnka [Ronneb.], dun̂ka ² Kand., [Pampeln], der Rippenstoss, Faustschlag: iegrūst dunku sānuos Kand. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. schwed. dunk "Schlag ".]

Avots: ME I, 517

‡ dzids, ein Spiess Wessen; der Wurfspeer Bērzgale, Warkl.: nuodrāza tievu kuociņu ar asu galu; kuru sauca par dzidu, uzmauca uz tā gaļas gabalus un cepa Wessen: tik asa malkas šķautne kai dz. Warkl. ar dzidu iedurts sānuos ebenda. Zunächst aus poln. dzida "Spiess", s. P. Sehmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 357

guozt, -žu, -zu, beissen: tas guož (gew. kuož) kaulā od. kauluos Lasd. A. XIII, 252; Sessw., Salisb. n. U. tas gan viņam kādu laiku guozīs, die Folgen (etwa eines Schlages) werden ihn einige Zeit belästigen Lasd. n. A. XIII, 252. nuo dabūtās brūces man ar˙vien vēl guož sānuos Druw.

Avots: ME I, 693

ìebadît,

1) (mit den Hörnern) einen Stoss versetzen:
vērsis viņam iebadīja sānuos;

2) hineinstossen.

Avots: ME II, 2

ìebuksnît, einen Ripperstoss versetzhen: iebuksnīja... meitenei sānuos Duomas II, 509.

Avots: ME II, 5

ìegrûst,

1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:

2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];

[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;

2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;

3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;

4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].

Avots: ME II, 19

iẽsãnis [Trik.], iẽsãņis [Nigr.], iẽsãņu, [iẽsãņus Bauske], iesānus, iẽsãņi, iẽsãņš [C., iesāņš Lis., N. - Peb.], iesãniski Ahs., seitlich, etwas zur Seite: stāvēja iesānis Lautb. dejuotāji palika iesāņis MWM. XI, 177. tāļāk un drusku iesānus bij re̦dzams kruogs Kaudz. M. kāds balss tam iesāņš uzsauca.

Avots: ME II, 62

ìespriêst,

1) hineindrücken
Spr.;

2) stemmen, stützen:
galvu ruokās iespriest St. paē̦duse, iesprieduse ruokas sānuos JK. V, 57;

3) zusprechen, zumessen:
duod kalpuonēm iespriestu tiesu Spr. Sal. 31, 15. Refl. - tiês,

1) sich hineindrängen, einklemmen, irgendwo stecken bleiben:
vērsis bļauj, sētiņas starpā iepsriedies RKr. VII, 1267. palīgam nuo dusmām vārds iepsriedās kaklā Vēr. II, 27;

2) die Hand in die Seite stemmen, eine trotzige, herausforderne Stellung einnehmen:
viņš stāv ie˙spriedies.

Avots: ME II, 71

‡ III ikri, ein dumpfes Geräusch aus dem Innern eines laufenden Pferdes KatrE.: tukšumuos ir i.; kad skrien, tad sānuos i. kurc. tie ir stipri zirgi, kam i. kauc, kad skrien. Vgl. ‡ ikstri.

Avots: EH I, 429

izduobinât, izduobuļuôt, izduobuôt, izduobt (li. išdúobti), tr. , aushöhlen: kuoku izduobināt un tâ iztaisīt laivu Skrūzītis. pamats izduobts Rainis. izduobt nuo kuoka laivu Konv. ² 2049. izduobt (= izgrebt) sili, kaŗuoti Mar. izduobuļuots kuoka gabaliņš Tirzm. izduobts, ausgehöhlt, hohl: rīks ar izduobtu galu. izduobties spuoguļi Antrop. III, 18. Subst. izduobuojums, etwas Ausgehöhltes, Hohles: pakalniņa sānuos ir izduobuojumi LP. VII, 492.

Avots: ME I, 730

‡ izknaîbît,

1) wiederholt kneifend ausglätten, ebnen; herauskneifen:
ar pirkstiem izknaiba tuos piciņus Linden in Kurl.;

2) (eine Reihe von Stellen) kneifen
Bers.: puisis meitai visus sānus izknaibījis. Refl. -tiês Bers: "izpluosīties".

Avots: EH I, 457

izlaîdums,

1) etwas Ausgelassenes, wie z. B. ein ausgelassenes, erweitertes Stück am Kleide:
maniem lindruokiem jāizlaiž lielāks izlaidums, viņi par maziem Nigr.; eine ausgelassene Stelle in der Schrift, die Auslassung: atstāstīt rakstu ar lieliem izlaidumiem

2) die Emission:
beidzamais prēmiju izlaidums;

3) eine Beule, Erhöhung:
guovij izlaidies sānuos liels izlaidums, lielāks par dūri Nigr. par virsumu nuosauc kādu mūŗu luakmu, kuŗam nav nedz izlaidumu, nedz ierāvumu Būvm.

Avots: ME I, 761

izriêzt (li. išrę́zti), tr., ausbeugen, vorstrecken: krūtis izriezt, sich in die Brust werfen Stari III, 35. sēd izriezis krūtis un ausis MWM. VII, 839. uz priekšu izriezti žuokļu kauli Tēv. Refl. - tiês, sich ausbeugen, ausweichen, sich werfen, hervortreten, vorspringen: grīda, durvis, trauka dibe̦ns izriežas Etn. IV, 34. mucas galdi, baļķi sienā izriezušies Lasd., Lub., Nerft. ragavām slieces izriezušās Bers. vaigu kauli it kâ vairāk izriezušies uz āru Druva I, 46. viņš iet izriezies, krūtis izriezis Lasd., Lub., Nerft. saspieda abas ruokas sānuos, izriezās, kâ jau kungi mē̦dz darīt Dok. A.

Avots: ME I, 792

kam̃baris: "das Zimmer, die Stube" Kārsava; das Zimmer des Wirtes auch Kr.-Würzau; "sānu vai gala istaba" Dunika; die Ablege-, Handkammer Ulanowska Łotysze 18; "klēts" Warkl.; pie piedarba dabūvē̦ts klāt dzirnavu kambarītis (die Kammer für die Handmühle) AP., jē̦ra k., die Sakristei AP.; kapu k., die Friedhofskapelle AP.; rīkuojās pa pieliekamuo jeb saltuo kambari Austriņš Gaŗā jūdze I, 211; siltuma k., der Ankleideraum in der Badstube Siuxt: siltuma kambarī var ielaist nuo pirts siltumu; kad pirts izkurējās, tad ielaida.

Avots: EH I, 581

ķem̃me,

1) [auch: ķembe L.], der Kamm:
ar ķemmi sukā galvu ;

2) der Weberkamm:
uzgrieztie šķē̦ri jāieveŗ nītīs un tad ķemmē A. X, 2, 440 ;

3) ķemmes, eine Stange mit Pflöcken an der Seite -
kārts ar mazām tapiņām sānuos, uz kuŗām izšauj naktsspailes Etn. II, 108 ;

4) feine Fäden an Netzsteinen und Schwimmhölzern:
šiem tīkliem (salaku jeb ķīšu tīkliem) pie katras plūksnas un uolas piesieti smalki diedziņi, kuŗus nuosauc par ķemmēm Etn. I, 107 ;

5) ein Werkzeug des Dachdeckers.
[Aus mnd. kam, wobei le. e aus dem deutschen Plural und aus ķem̃mêt bezogen sein kann.]

Avots: ME II, 363

‡ ķeñderlũks Siuxt "jumta izbūve klēts vai kāts sānuos".

Avots: EH I, 695

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384

II kļaût, kļauju, kļāvu, hauen: ve̦lns kļāva ķēniņa meitai pa ausi LP. VII, 202. nāc, sānuos slimajuos man asuos nagus kļauji MWM. VII, 57. [Zu slav. kľujǫ "picke, hacke"?]

Avots: ME II, 239

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. ¹ 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. ¹ 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. ² 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 ^1.]

Avots: ME II, 342, 343

kruõka, kŗuõka [Līn., Dunika, Gr.Essern, Se˙lg., Nigr., Lautb., Wandsen, Luttr.], Kand., kruoķe Selb., kruokla U., die Falte, Runzel: zābaki ar sīkajām kruokām dilbuos AU. jakas ar kruoķēm sānuos A. XX, 68. tagad liek kruoķes ap brunčiem, lai izskatītuos kuplāka brunču apakša Selb. tu esi izuosts līdz pēdējai dvēseles kŗuokai JR. V, 12. [In Dunika auch als Schimpfwort für ein sich gebückt haltendes Weib. Nebst estn. krōk "Fältelung" aus mnd. kroke dass.]

Avots: ME II, 294

kũma: Demin. voc. pl. kūmītes BW. 1475 var.; šuodien kūmām dzeŗama diena: vakar pādei vārdiņu meklēja BW. 1473. bagātas kūmas BWp.1378, 1. sānu kùma ² od. kū`ms ² Warkl., Gevatter: bē̦rna krusttē̦vs un krustmāte savā starpā skaitās sānu kūmas (kūmi).

Avots: EH I, 683

II kužinât, tr.,

1) aufschütteln, leicht schütteln, aufrütteln, weicher machen:
[ugunskuru kužina, lai labāk de̦g. ja tik kužina, tad jau ar kas iznāk Wessen.] kužinu drusku manu gultas maisu; tik ciets tapis, ka vai sānus berž [Dunika], Stockm. n. Etn. II, 113; N. - Bartau n. Etn. I, 154. taisītājas tagad ņe̦mas labi kužināt (gultu) RKr. XVI, 176. [nekužināts stāv darbs Latg. 1.];

2) wühlen, auslesen, Essbares aussuchen:
paber cūkam časkas, lai viņas kužina Stockm. n. Etn. II, 113; [

3) auseinanderstreuen:
sūdus kužināt ārduot Für. I];

4) kitzeln:
kaut kas man kužina aiz apkakles Gr. - Sessau. kas tur man pie auss kužina Grünw. Refl. -tiês, wühlen: bē̦rni kužinājas pa sienu. vistas kužinājas smiltīs Oknist. [(zemnieks) jau sāk kužināties ap saviem pavasaŗa darba rīkiem Latg. 1922, VIII, 2.]

Avots: ME II, 331

I lãksts, lāksta, lākstis (nom. pl.) U.,

1) ein Bretterverschlag zu Brutnestern für Gänse, Enten, Tauben
Essern n. U., Grünh.: pīļu lāksti, zuošu guoļ[a] tautu dē̦la istabiņa BW. 25811. izvanda sānus pīļu lākstiem Alm. priekšpuisis ierīkuoja lākstus, kuŗuos baluoži perēja Degl.;

2) lãksts, die Raufe:
lākstā liek guovīm ē̦damuo Sassm. [Wohl nach Leskien Nom. 531 (mit eingeschobenem k ausli. lãstai "Bretterverschlag für Gänsenester"; vgl. lāsts.]

Avots: ME II, 437

lam̃ži, lamžas BW. 33521, ein Weiberkamisol: lamži bija darba dienu sieviešu apģē̦rbs. tie bij gaŗāki par kamzuoļiem, mažam runciņām sānuos. es uzšuvu tādus lamžus [Var.: vamžus], piecas ļipas pakaļā BW. 5646. mātes lamži mugurā 20346, 1. lamzīši, ein Weiberkamisol ohne Ärmel Smilt. - Aus vamži?

Avots: ME II, 419

[lekše Lis., = lêkša 1: guovīm sānuos ir lekšes.]

Avots: ME II, 448

ļê̦psna ^2,

1) der Fetzen
Grünh.: uz zarnu auguoniem nuorāda strutas un audu ļē̦psnas izkārnījumuos Konv. ² 3562. [tirguotājs pirktai gaļai piemeta vēl kādas ļē̦psnas (cīpslainus, mazvērtīgus nuoplē̦sumus). ve̦cajam mētelim sānuos karājas laukā netīra vates ļē̦psna Lennew.];

2) zur verächtlichen Bezeichnung einer Person - Lump:
vīri ir ļē̦psnas Janš. [Bārenīte 35]. e, tāds ļē̦psnas sievietis nav ne˙kam vē̦rts Alm. [gļē̦vā... rakstura dēļ viņš tapa saukāts par ļê̦psnu ² Janš. Čāp. 23.]

Avots: ME II, 540

‡ lĩdzsãnīgs* M. 513, = lĩdzsānu*.

Avots: EH I, 747

liêls,

1) [bei Manz. Lettus lielis (li. lielis Miež.), lielas (?) kauls], das Schienbein, die Wade; der Fuss (pars pro toto):
liksim od. laidīsim lielus vaļā! wollen wir uns aus dem Staube machen;

2) zābaka liels, der Stiefelschaft;

3) [egles liêls "nesamērīgi liela izaugusi kuoksnes viena puse" Trik.; "egles stumburs" (?) Morizberg; egles liêls ² "tā egles puse, kur gadskārtas lielākas, cietas, iesarkanas" Stenden, Wizenhof; "die der Sonne zugekehrte, härtere und rötliche Seite einer Fichte"
Wirginalen; "ja egle aug purvainā vietā nepareizi apgaismuota, tai saules pusē ruodas lielas un rupjas gadskārtas, bet pretējā pusē sīciņas; šādu, grūti zāģējamu, trauslu (egles vai priedes) augumu sauc liêlu" N. - Peb., Gudenieki]; die härtere Seite der Nadelbäume: skuju kuokiem, sevišķi eglēm, vis˙vairāk purvā augušām, vienuoss sānuos kuoks ir cietāks, pabrūns un biezākām augumu kārtām, pret pūšanu arī izturīgāks, tuo sauc par liêlu Druw. Etn. II, 161, Golg., AP., Etn. IV, 130; ["liêls kuoks Selsau, = lielains kuoks". - Wenigstens in den Bed. 1 u. 2 das substantivierte liẽls; zur Bed. vgl. li. leilas; vgl. auch Grünenthal Изв. XVIII, 4, 139 und AfslPh. XXXVIII, 138. Der Bed. 3 liegt wohl zunächst die Bed. "Wade" zugrunde].

Avots: ME II, 502

‡ maļuns "?": m. (Var.: pīrāgs, auguons) sānuos čūlāt čūlāja BW. 34809 var.

Avots: EH I, 782

mãsa [li. móša "des Ehemanns Schwester", apr. moazo "Muhme"], Demin. verächtl. māšele, mašelīte BW. 6387 var.,

1) die Schwester;
īstā māsa, leibliche Schwester; māsiņa in der Anrede auch "brāļa od. māsas meita" Döbner n. U.;

2) die Freundin, gebraucht in der Anrede bei Mädchen
resp. Frauen untereinander: vai meitiņas, vai māsiņas, guodājat arājiņu! BW. 27902. ai māsiņa, brāļa sieva! 1833, 4;

3) māsiņa (in Sassm. n. RKr. XVII, 39 sānu māsa), die Hure
U., Wolm.: [tâ tām vīriešu māsiņām iet! Janš. Bārenīte 83.] māsiņu nams, das Bordell U., Grünh.;

4) sarkanā māsiņa, eine Blume.
[Vgl. dazu Bezzenberger Altrp. Monatsschr. XV, 282 ff.]

Avots: ME II, 586

muduraiņi, muduri, muduru od. muduraini svārki,

1) ein Bauerrock mit Taillenfalten an beiden Seiten
(svārki ar muduriem) RKr. II, 58; Pab., [Mahrzen]: muduri - savādi svārki ve̦cuos laikuos Mar. n. RKr. XV, 127. mugurā viņam bija parastie muduraiņi A. XVIII, 134. abi bij tâ˙pat šūti - muduraiņi RKr. VII, 39. vis˙vairāk izplatītas tiklab Vidzemē, kâ Kurzemē ir bijušas jakas ar kruoķēm sānuos (muduri) A. XX, 68. [ienāca Andrieva māte savuos re̦ti cilājamuos brūtes laiku muduraiņuos Kaudz. Atmiņas I, 69;

2) muduŗi, die Falten zu beiden Seiten der Taille
Wid.]

Avots: ME II, 659

‡ nùobràzât ² Warkl., wiederholt abreiben, abkratzen, zerkratzen: zirgs kasīdamies sānus nuobrāzā. Refl. -tiês, sich wiederholt abreiben, abkratzen, zerkratzen Warkl.

Avots: EH II, 34

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

‡ II nùopakstêt Welonen "ar ruoku piedurt uotram sānuos vairāk reižu".

Avots: EH II, 73

nùoriêt,

1): das Zitat aus LP. V, 9 (ME. II, 840) ist zu streichen; ‡

2) fangen:
vai tu peli vari n.? (zu einer Katze gesagt) Grenzh. n. FBR. XII, 23; ‡

3) zerbeissen
Dunika: bē̦rns blusu nuoriets; ‡

4) behexen (?):
ragana nuorējuse kaimiņa sievai vepri: e̦suot vazājies pusdzīvs, un spalva vienuos sānuos pa˙visam atsutuse, - blaugznainas čūlas vien rē̦guojušās LP. V, 9.

Avots: EH II, 82

nùošļaikstêt, intr., erknallen: pātagai nuošļaikstuot, dažs labs saliecās sānus Zemk.

Avots: ME II, 867

nùošļàkt,

1): ūdeni ne̦sdams, nuošļācis vusus sānus Alswig.

Avots: EH II, 96

nuka, ņuka, nuks [Dond.], ņuks,

1) ein grosses, keilförmiges Stück Brot
[ņuka Grünh., Mitau, ņuks Serbigal, Nötk., Matk.]: ganuos gāju, nuku (Var.: ņukus) ēdu BW. 9915; auch ein Stück Käse, Butter: Jāņa mātes kambarī sieva nukas darināja BW. 321111; sviesta ņuka Tr. III, 966; [ein Klumpen: suns iet pa tīrumu nukus mezdams (Rätsel - der Pflug) BW. VI, 155];

2) ņuka, ein unordentlich zusammengelegtes, zerknültes Stück Papier:
viņš izvilka nuo kabatas lielu ņuku naudas Lin. tē̦vs var duot labu nuķi (sic!) pūrā Latv.;

3) nuka = biguze Etn. I, 20;

4) die Falte:
drēbes saņukātas, sagulē̦tas, sasē̦dē̦tas vienās ņukās Ahs.;

5) [ņuka Stelp., ņuks Lös. n. IV, 161], die zum Stossen geballte Faust
ņuka Wolmarshof], der mit der Faust augseführte Hieb: sapīcis tam iegrūda ņuku sānuos A. XII, 752, 829. viņš man deva ar nuku sānuos, nuku rādīt, parādīt, eine Feige zeigen: druoši gāju kaimiņuos puišiem ņukas Var.: knipas) rādīdama BW. 6635. kad meitiņa ruociņā, knipu uz knipas (Var.: ņuku uz ņuku, ņuku uz ņuka) parādīju 18327;

6) nuka, der Stock
Kokn. n. Etn. IV, 161;

7) etw. Ungeheuerliches, Wunderliches:
eita, bē̦rni, verieties, kādi ņuki aizkrāsnē! BWp. 2723;

8) nuku grāmata Etn. II, 142 = labi pabieza grāmata ar šaurām, gaŗām lapām Sassm. uotrs mazākais (dziesmu krājums), kuo par "nukām" sauc, ar gada skaitli 1743 Neuland Dziesmu grām. 12. [In der ersten Bed. aus liv. nukā "dickes Stück Brot" nach Thomsen Beröringer 271; doch wie verhält sich dazu li. niukas "niuch" (poln.) ломоть (russ.)"?]

Avots: ME II, 753

[pagrandît, ein wenig rütteln, schütteln: pa reizei pagrandīdama saņe̦mtuo ruoku, kad manīja, ka ve̦cais krusttē̦vs negrib... klausīties Jaunie mērn. laiki I, 22. Refl. -tiês, ein wenig gerüttelt werden: katra ratu pagrandīšanās (braucuot) sānuos kâ durtin ieduŗ ibid. II, 95.]

Avots: ME III, 30

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. ¹ 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66

pãrkrist, ‡

2) hindurchfallen:
jis caur zemi pārkrita Pas. V, 170. āzītis pārkrita caur grīdu XIV, 134; ‡

3) mager werden (von solchen, die vordem dick gewesen sind)
Oknist: pēc slimības jis pa˙visam pārkritis Oknist. šuodien guovis atgāja smaģi pārkritušas ("nepieē̦dušas, kuo re̦dz nuo vē̦de̦ra sānu ieduobumiem") Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 203

pekstiņi, Spass, "juoku gabali" Bilsteinshof n. Etn. IV, 164, Römershof, Kalz., Druw., Lös., Sessw., Gr.-Buschhof, Meiran, Laud., N.-Peb., Lettin; "nieki" Golg.; Nücken Geistershof: mēs gājām ruotaļās un Jānis pa starpbrīžiem stāstīja un taisīja, dažādus pekstiņus Tirsen, Kalz., Römershof; "den Anstand verletzende Worte oder Taten" Lettin: kas piemē̦ram dur uolram ar īksti sānuos, tam saka: "kas tie tev par pekstiņiem?" Memelshof.

Avots: ME III, 194

pìegrûst,

1) hinzustossen; anstossen:
šie... piegrūda man te vienuos, te uotruos sānuos Aps. VI, 5. Krišam tas tik˙pat kâ uguni pie astes piegrūda Krišs Laksts 15;

2) vollgiessen :
lietus piegrūda pilnu spaini Ronneb., (auch ohne Objekt) Lubn., Saikava, Gr.-Buschhof. Refl. -tiês, sich einander anstossen: cik viegli varēja suolam piegrūsties Jaun. mežk. 21. cits citam piegrūdās pie sāniem MWM. VIII, 725.

Avots: ME III, 252

pìeslãt,

1) hinan-, heranschleichen
Bers.;

2) "glätten" :
p. klaipam sānus Bauske;

3) "schnell anlehnen" :
p. kuo pie sienas Bauske. Refl. -tiês "sich anlehnen" Warkl.

Avots: ME III, 292

pìestãvêt,

1) zur Genüge stehen:
nāc, māsiņa, sēd aiz galda, nu sēd tavi bāleliņi! gan pie duru piestāvēsi, kad aizies bāleliņi BW. 19165;

2) (zu jem. od. etw.) passen:
(svārks) tai piestāv vare̦ni Janš. Apsk. v. J. 1903; S. 486. piestāv (Var.: piede̦r, piedien) pieši pie zābaka BW. 12216 var. (guosniņas) kuoši piestāvēja tautu dē̦la laidarā 16472 var. nepiestāv tev, brālīti, kas pie tavu sānu sēd; kad sē̦dē̦tu mūs[u] māsiņa, tā tev koši piestāvē̦tu RKr. XVI, 131;

3) = aizstāvēt, verteidigen: meitē̦nam jau tâ diezgan grūti iet, un nepiestāvē̦tu es viņu, tad tās viņu nuoņe̦mtu pa˙visam par izsmieklu U. b. 104, 6;

4) lange stehend hervorbringen:
par ziemu vērsis piestāvēja lielu gubu mē̦slu Pas. I, 247.

Avots: ME III, 297

pigâtiês "Handbewegungen machen; duot pigu sānuos; einander stossen" Peb., Lös., Sessw., Selsau; einander eine Feige zeigen N.-Peb., Wolm.

Avots: ME III, 212

I plañkums C., Dond., Selg., Wandsen, Behnen, N.-Peb., Līn., Neu-Salis, plànkums Smilt., Serbigal, PS., Jürg., Arrasch, Wolmarshof, plan̂kums ² AP., Alt-Salis, Widdrisch, Zögenhof, Bauske, plànkums ² Laud., Nerft ( li. plañkumas "Fleck" bei Būga KSn. I, 11), der Fleck: kad grūta sieva, ... izbijusēs, pieķer ar ruoku sev kaut kur pie miesas, sevišķi pie vaiga, tad jaunpiedzimušam bērniņam tai vietā uz miesas e̦suot sarkans plankums BW. I, S. 185. nuoraibuoja luopiem sānus gan sarkaniem, gan baltiem plankumiem LP. VII, 1166. tāds nieciņš kâ plankumiņš Vēr. I, 783. saules plankums Apsk. v. J. 1905, S. 350. punktis, kuras uzķer gaismas iespaidus, tie ir tâ sauktie acu plankumiņi Vēr. II, 76. Wohl ein Lituanismus resp. Kuronismus (vgl. pluocis 2); und als ein solcher etwa zu an. flengja "peitschen" (vgl. semasiologisch ahd. flec "Schlag, Fleck, Stück Land")?

Avots: ME III, 319

II pusika: gar katru sānu pastalai nāk sava auklu p. Seyershof.

Avots: EH II, 332

puszagšus, Adv., halb heimlich, verstohlen, nach Arf eines Diebes: viņš lēni sāka puszagšus vērt sānu durvis vaļā LP. VII, 100.

Avots: ME III, 436

rede, in der Verbindung redes kùoks eine Art Krankheit: zem nuosaukuma "redes kuoks" tautā sapruot krūtīs, sānuos sacietējumu Etn. IV, 107. Aus mnd. rede "Fieber"; vgl. rēdeskuoks.

Avots: ME III, 501

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize ² Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. ² 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. ² 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel ² 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507

riba: cūkas r. BW. 29348, 1; kāpastiem ir ribas Saikava; der einzelne Stab im Gitter Iw.; ribiņas Sališ "kuoki (kamanu sānuos), pie kuŗiem piestiprināti kamanu sānu dēļi".

Avots: EH II, 370

rikults,

1) "ein übermässig grosses und unförmiges Stück (Brot)"
Naud.: ieduod ubagam kādu rikultu maizes!

2) ein Knüppel, "sitamais" Kav.: ja tu necelsies, ņemšu kādu rikultu, tad tu matīsi gulēt un kunkstētl Alm.;

3) der Rippenstoss
Naud.: iedevu vienu rikultu sānuos, - uz reizi bij augšā. - Vgl. rikalts. In der Bed. 2 nebst rikalts 1 aus einem mnd. *rickholt?

Avots: ME III, 525

sabuksnît: nebēdnieks tuo sabuksnīja sānuos Austriņš Raksti VII, 251.

Avots: EH II, 398

saduñckât, tr., mit Fäusten bearbeiten, Rippenstösse geben: viņš paņēma veci, sadunckāja tam sānus Pas. II, 173 (aus AP.).

Avots: ME III, 616

sadura,

1): ielu sadurās Jauns. Raksti VIII, 34. žepeŗu sadurā (zirņu kaudzes augšdaļā) IV, 289. (aduot) sviķeli iesāk tur, kur tās saduras pie uzmešanas Linden in Kurl.;

2): "plaisa maizes kukuļa sānuos" Ramkau; tētis kukuļam visas saduras aplauza AP.; saduras "cumpurs" NB.; ‡

3) plur. saduras, Reibung, Streit
Diet.

Avots: EH XVI, 405

sadura,

1 ) die Stelle, wo zwei Teile vereinigt werden, zusammentreffen (die Verbindung zweier Balken
Bers., Lub., AP.), die Fuge; die Grenze: šķē̦rssienu saduras ar sānu mūŗiem Būvmācība 50. uz smagu un vieglu mūŗa daļu sadurām ebenda S. 21. uz dēļu sadurām jāuzsit kāds cits, šaurāks dēlis Konv. 1508. pašā suola sadurā BW. 34467; 34580 od. sadurās resp. sadurēs 34580, 4 var. (nach U. beņķu sadures stechender, verletzender Sitz!), jumts sadurā sāk tecēt Fest. uz stūŗa, divēju ielu sadurā, atruodas . . . namiņš RA. mēs nuonākam pie kalnu saduras M. Skruzītis. pagastu sadurās Kaudz. Ve̦cpiebalga 83;

2) sadures, die rauhe, harte Kruste des Brotes
Peb. n. U.; nach anderer Quelle in Peb. sadura - diejenige Stelle, wo beim Backen der Teig von zwei Broten zusammengeflossen war und nachher keine harte Rinde ist; sadura "plaisa maizes kukulī" N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME III, 617

‡ šaline Kaltenbr. "ratu rāmja sānu kuoks". Aus li. šalìnė "seitlich".

Avots: EH II, 621

sãnceļš V. oder sānu ceļš Brasche, sānusceļš Janš. Bandavā II, 7, der Neben-, Seitenweg: uz sānceļiem tas... nenuoklīda Alm.

Avots: ME III, 803

II sãnis,

1) sānis U., sãņis Serbigal n. FBR. IV, 58, sāņis Manz., sãņš C., sāņiem Spr., Kl., sānu, sāņu Spr., sānus, sāņus Ruj. n. U., sāņuos U., Adv., zur Seite, nebenbei
U., seitwärts: ceļat, tautas, pūru manu, sānis (Var.: sānus) vien negāžat! BW. 16681. pagriezās večuks sānis Ezeriņš Leijerk. II,11. katri... kungam... sāņis gāja Manz. Post. I, 359. He̦rta šķelmīgi paskatījās sāņis De̦glavs Rīga II, 1, 344. galviņa tai nuodurta un nuolaista sāņš A. XI, 464. šāviens nuogāja sāņus (= gaŗām) Dunika. acis viņš pagrieza . . . sāņš Aps. VII, 34. vinš sānu pasitās Apsk. v. J. 1903, S. 438. sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. ezis paskrien tādu gabaliņu sānus 216. e̦smu aizklīdis par daudz sāņus Alm.;

2) sānis, sāņis, Präp. mit dem Gen., Dat., Akk., neben
(bei Glück): jums nebūs sāņis manim sudraba dievus taisīt Glück II Mos. 20, 23. sānis tiem uozuoliem V Mos. 11, 30. apsēdās viņa sānis tiem pļāvējiem Ruth 2, 14. kalpi gāja sānis viņu II Sam. 15, 18. sānis viņu strādāja tie vīri Nehem. 3, 2. kuŗa kapi ir sānis tuo bedri Ezech. 32, 23. apruoci viņu sāņis manis! Tobias 4, 4.

Avots: ME III, 804

sãnkùoki, Seitenhölzer am Wagen Wid., am Holzschlitten Ruj., am Webstuhl Sauken; auch an Treppen N.-Peb.: sānkuokus liek ve̦zumam sānuos sienu vai salmus ve̦duot, lai ve̦damais neizbirst Sessw. u. a.

Avots: ME III, 804

sãnlapa Vēr. II, 410, sāņlapa MWM. VII, 800, das Nebenblatt: āķveidīgas sānlapas (ērkšķi) Konv. 1597; sãnlapas Ruj., die seitlichen lapas 3 (unter siena gubas); "lapas jeb meijas, kuo liek ve̦zumam sānuos, sienu ve̦duot" Ilsen.

Avots: ME III, 804

sãns: redzējāt ... telīti? līki ragi, šļauni sāni BW. 28923. gāzās uz sāna Pas. XI, 273. izgrieze zivei nuo sāna gaļas gabalu Pas. VII, 403. gāja nuo viņa sāna (von jener Seite) pic kāpu Preili (Kur. Nehrung). mūs[u] māsa piesmieta! tautiešam sānu māsa ("?") Tdz. 45741; auch als fem. i- Stamm, pl. t.: dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergm. ² (1792), S. 97.

Avots: EH XVI, 471

sãns (li. šónas "Seite") Wolm., Salis, . sā`ns ² Kl., Prl., Nerft, Druw., Preili, sānis Ruj., Karls., Biel., L., U., meist. der Plur. sãni (li. šónai) AP., Serbigal, Līn., Iw., sāņi U., die Seite: ustablņa bija ... ve̦ca un gāzās jau uz sāna Pas. IV, 168 (aus Rositten). duj kluči sānā, trešs pagalvī BW. 24865, 2. es nuoplēsu klaipam sānus 9342. dē̦ls nuoplēsa . . . svārkiem vienus sānus LP. VI, 578. zuobens sānuos Kav. nu tevi vedīs netikļa sānuos BW. 16837. Prātnieks bij muižā jau nuo paša rīta, kad vēl, kâ saka, mērnieks griezās tikkuo uz uotriem sāniem (d. h., eben erst zum erstenmal aufgewacht war, um noch weiterzuschlafen) Kaudz. M. 132. - cūkas sāns, ein Seitenstück vom Schweinefleisch Druw. n. RKr. XVII, 76. - blakus īstajai laulātai draudzenei turēt vēl citas sāņu sievas SDP. VI, 35. Wohl (nach Zubatý AfsIPh. XVI, 411, Потебня Значенiя множ. ч. въ русскю языкѣ 18 f.) zu r. сáни "Schlitten"; Urbedeutung (nach Zubatý): Rippe (zur Bed. vgl. la. costa "Rippe, Seite").

Avots: ME III, 804, 805

sāņupe, s. sānupe.

Avots: ME III, 805

sâpe (li. sópė "Schmerz" Dusetos, Liet. pas. II, 283, LitMnd. I, 47), gew. der Plur. sâpes, sâpas ² PlKur., der Schmerz, die Schmerzen: galvas, kakla, vē̦de̦ra sāpes, Kopf-, Hals-, Bauchschmerzen. man tāda sāpe kreisajā kājā, labajuos sānuos, ein unbestimmter Schmerz. bē̦rnu sāpes, Wehen U. sāpes remdēt, reibīt, valdīt Br. 86, Schmerzen lindern. sāpes vilkt, drückend, massierend Brust- od. Bauchschmerzen lindern od. vertreiben Mar. n. RKr. XV, 134. plāksteris ļuoti derīgs, juo nuoņe̦m (vertreibt) sāpes Etn. IV, 21. sāpes pāriet LP. IV, 30, die Schmerzen vergehen. sāpju vārdi Br., Besprechungsformeln. Sprw.: cita sāpes mazas, andrer Schmerzen kümmern einen wenig. dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju Upīte Medn. laiki 223. pirtī nuo vienas vietas jānuopeŗas dze̦ltē̦niem; ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. klusa sāpe sirdī truli griežas Vainovskis. nesaveŗuoties uz visu sāpi (ungeachtet allen Schmerzes) Pas. I, 222 (aus Preili). viņš sajuta krūtīs savādu . . . sāpi A. v. J. 1901, S. 123. Wenn von einer Grundbedeutung "Fluss (als Krankheit)" auszugehen wäre (vgl. auch gr. ρ'εῦμα), zu sapuļi.

Avots: ME III, 805

saspraûst, tr.,

1) freqn. saspraudît, zu(sammen)stecken; einstecken, vollstecken:
villaine, kuru sasprauž uz viena ple̦ca vairākām saktām BW. III, 1, 72. rūtis sasprauž ar skaliņiem Aps. III, 4. saspraužamais, eine Art Spiralnadel zum Zustecken der Umlegetücher Salisb.;

2) (ein)stemmen
(perfektiv): es gulēšu... sienā kājas sasprauduse BW. 9876, 3 var. ruokas saspraudusi sānuos B. Vēstn. - Refl. -tiês, = sasprūst 2, saspriesties 1: cilvē̦ki saspraudušies durīs Golg. ve̦lni saspraudušies Pas. IV, 89.

Avots: ME III, 742

‡ sasprenstiês, sich (dat.) stemmen: saspre̦ndusēs ruokas sānuos Janš. Līgava I, 388. Vgl. saspriêst.

Avots: EH XVI, 450

saspriêst, tr., auf-, anstemmen: saspriest ruokas sānuos Lubn., A. v. J. 1899, S. 253; V. Eglītis Zilā cietumā 12; Krišs Laksts 77, die Hände in die Seiten stemmen. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrücken
U., Kalz., Bers., Lis., Kreuzb., Madl., Ubbenorm, sich zusammendrängen; sich ansammeln; sich anspannen: le̦di saspriedušies Kokn., Erlaa n. U. ļaudis baznīcā saspriedušies W.-Livl. n. U. dūmi saspriedušies, tīri stīvs Festen. asaras saspriedās kaklā MWM. X, 354. mājā... varēju izskaitīt baušlus, skuolā vien... ik˙reizes saspriedās kaklā Kaudz. M. 380. viņš nevarēja parunāt: laikam bij saspriedies Duomas I, 571. man šuogad tâ pamaz cilvē̦ku, darbi saspriežas JR. VII, 102. tu saspriedies un sāki diet MWM. VIII, 889;

2) zusammentreten, sich verbinden, in ein Verständnis treten
L., U.: saspriesties uz dumpi, sich zusammenrottieren St.

Avots: ME III, 743

sasuînît ^2, zerreiben: sivē̦ns suinījās, līdz sasuinīja jē̦lus sānus. Refl. -tiês, sich zerreiben, sich abreiben: s., lai utis nekuož Dunika.

Avots: ME III, 750

sasvalstît, mehrfach schwenkend sich neigen machen: s. laivu uz sānu Salis, Siuxt. Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch hin und her schwanken (intr.): viņš vēl ilgi sasvalstījās ² laivā Widdrisch.

Avots: ME III, 752

sàusē̦ns ² Bers., Fest., sausē̦ns N. - Peb., Nötk., sausāns (mit hochle. ā aus ē̦?), ein vertrockneter (aber noch nicht abgehauener N. - Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411) Baum Fest.; sàusē̦ns, verdorrter Baum od. Ast. trockenes Holzstück Jürg.: čūluodami dega... sārtā sakrautie sausē̦ni Saul. I, 66. puisis uzme̦t uz uguns pa sausē̦nam III, 227. jādze̦n skuķi uz pakrasti, lai salasa sausānus Jauns. III, 281; sausē̦ni, dürres Holz od. Reisig, verdorrte Äste und dergl. Peb., Festen, Druw., Lös., Sessw., Selsau, N. - Schwanb.; "hager, schwach": saûsē̦ns ² cilvēciņš (aus Kurl. mitgeteilt).

Avots: ME III, 775

‡ savaĩnuôt, (stark) verletzen, verwunden: kruodzinieks ... stipri savainuots: abuos sānuos ielauztas ribas Janš. Mežv. ļ. II, 513 (ähnlich 502); verderben: savainuotu vē̦de̦ru nebūs mieluot ar salatām Pēt. Av. III, 310.

Avots: EH XVI, 462

siêksta,

1): auch Mahlup; ein im Wasser liegender oder gelegener Baum
Kaltenbr., Oknist, Pilda, Saikava, Warkl.: paēdis svieksta, guļ kâ s. Warkl. n. FBR. XV, 54. "rijas" ME. III, 857 zu verbessern in "vijas";

5): auch Auleja, Heidenfeld, Saikava, siêkstiņa Kaltenbr., Oknist, Warkl.;

6): "steļļu sānu kuoki" (siêkstas) Mahlup; "viens steļļu sāns; visa viena puse" Kaltenbr. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 193.

Avots: EH II, 494

siêkste ² (unter siêksta),

1): auch AP.; ein im Walde liegender, schon fauler Baum
(mit iê ) Linden in Kud.; pilns siêkšķu: zvejuot nevaruot Heidenfeld;

5): auch AP., Nrauenb., Siuxt, (mit iê ) Linden in Kurl.;

6): stellēm divas siêkstes ² ("lielie sānu kuoki, starp kuŗiem viss pārējais iestiprināts".) Ramkau.

Avots: EH II, 494

sìlava ² ,

1) auch (mit ĩ ) Ramkau (Rand des Weberkammes);
"tāds taisns, plāns kuociņš, kas satur ķemmes zuobus" AP.: ķemmei ir četras sĩlavas; ķemmes zuobus katru atsevišķi aptin pie sīlavas ar drāti un ar mašīnu piesit tâ˙pat kâ aude̦klu; "aukliņām nuotītās šķieta malas; tie mustavu ieduobumi, kur ieliek šķieta sīlaviņas" Erlaa (mit ì ² . hier daneben ein gleichbed. silava); ‡

2) Plur. sìlavas ² Auleja, ein gewisser Bestandteil eines Wagens
("ratu virsos sānu kuoki, virs kuŗiem nāk sānu dēļi").

Avots: EH II, 492, 493

siruobs,

2): "akas gruods" Gaigalava; siruobi Sonnaxt, der Brunnenkasten;
sirubi "baļķu sienas" Auleja: izcirst vienu vaiņuku sirubu; siruobs "akas vai ē̦kas baļķu krāvums" Kaltenbr.: siruobā ietilpst visas sienas. šķūnī siruobu jau piekrāve ar sìenu (t. i. līdz sānu siênu malām) ebenda (hierher gehört wohl auch das Beispiel ME. III, 848 unter 1). ve̦cas akas siruobu izlāpīt Tas latv. draugs 1841, S. 205 f. ar lieliem, cietiem siruobiem tuo (ein Schiff) atkal uzcēle Latv. Av. 1840, No 24.

Avots: EH II, 489

skāre: skãres Dobl., Mesoten, Ziepelhof; "sānu galdiņi mē̦slu ratiem" (skāres) A. Leitāns.

Avots: EH II, 504

šķàutne ² Adl., Bers., Gr. - Buschhof, Golg., Kl., Lis., Lubn., Saikava, Selsau,. Sessw., Vīt., (mit aû) C., = šķaute: spîeķi salūza pret klinšu cietajām šķautnām R. Sk. II, 107 (ähnlich: Vēr. I, 1416; II, 1111). uz krasta šķautnes J. R. V, 1. pār šļūduoņu šķautnēm Niedra Zemnieka dē̦ls 56. nuo augstākajām kalnu šķautnām Ken. 159. sānuos tam (dzeņa knābim) ir pa asai šķautnei MWM. VI, 947. sē̦klas ir ieslē̦gtas auglī, kam trīs augstas, asas šķautnes Etn. II, 149.

Avots: ME IV, 23

šķè̦ps (serb. štâp "Stab") Wolm., C. u. a., (mit ê̦ ² ) Bershof, (mit ẽ̦) Bl., der Spiess, Speer, das Bajonett U.: dūru šķē̦pu BW. 34520. šķē̦pus kaldināt Aus. I, 3. šķē̦pus mest ebenda. škē̦piem sānus juozt I,14. - Demin. šķēpiņš, die Lanzette II, 12. šķē̦pu dālderis L., ein Thaler Alberts; šķē̦pu nauda L., Alberts Geld. Nebst šķẽpele zu li. skãplis "Hohlaxt", r. щепá "Holzspan", aksl. skopiti "verschneiden", ahd. skaft (wenn mit f aus ide. p) "Schaft, Speer" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 414, Solmsen Beitr. 209 f., Persson Beitr. 141 f. und 884, Reichelt KZ. XLVI, 338 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 559 ff., Trautmann Wrtb. 265.

Avots: ME IV, 33

‡ šķēre,

1) der Schlitz
(mit ẽ ) Ramkau, Seyershof, Salis, (mit è ² ) Auleja: jakai abuos sānuos bij mazas šķērītes (= jaka abuos sānuos bija pušu) AP.;

2) ein Kohlhobel
(mit è ² ) Kaltenbr. Zu šķẽres I ?.

Avots: EH II, 633

šķḕrstele ² : (kaķe̦lē̦ns) Jānīšam biksītēs pa šķērsteli izabāzts Tdz. 58240; "brunčiem same̦tamā vieta; neaizšūts gabaliņš sānuos" Warkl.

Avots: EH II, 635

II šķe̦sts: ein Knüppel, eine Rute Kürbis, Salis; jumts caurumains, ... sānuos rē̦guojās šķe̦stu (od. zu šķe̦sta?) ribas A. Upītis Pirmā nakts 185. (nuo jumta) šķe̦stus pa ruoku galam svieda zemē Laikmetu griežos I, 29.

Avots: EH II, 631

sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,

1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv ² 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;

2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;

3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;

4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;

5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.

Avots: ME III, 924, 925

‡ sluots, = sluôta 1 (?): piesēja pie sānu div[i] lielus sluotus Pas. V, 170 (aus Ludsen).

Avots: EH II, 530

II spala,

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Kalupe, Warkl., (Messerstiel)
AP., Fest., Oknist, Sonnaxt, (Handhabe der Sense) Kaltenbr., (Handhabe des Pfluges) Saikava, (Handhabe der Sichel) Ramkau: līdz spalai iegrūda viņam ... sānuos savu ... nazi Skalbe Raksti IV (1938), S. 274. tutens, kura s. bij apšūta ar plānu ādiņu Vanagu ligzda 136. Ivara pirksti žņaudza arkla spalas Sārts Druvas san 30; ‡

2) der Schlüssel (den man ins Schlüssetloch steckt)
Döbner, (spaliņa) AP., Saikava; spaleņa "tā atslē̦gas daļa, kas paliek nuoslē̦dzuot pie durvīm" Warkl.

Avots: EH II, 545

spriêst,

2): spriežat gūžas stenderī! Tdz. 59862. s. ruokas sānuos, zirgu (jūdzuot) ilksīs Saikava. s. (= aizdambēt) upi cieti Heidenfeld;

3): dievs savu dē̦lu netaupa, - viņš tuo par mūsu grē̦kiem spriež Dziesmu grām. 1867, 119; ‡

4) "mūrēt (krāsnij spraišļus jeb sprieslus)" Ramkau, (mit iê ² ) Siuxt: uz krāsns mūrīti sprieda sprieslu ebenda. Refl. -tiês,

1): saltums jau spriežas Peb. n. BielU., die Kälte nimmt schon zu.
rijas siltums spriežas uz augšu ebenda;

3): auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 560

spundecis od. spunde̦cs "?": māsiņa puisē̦nus spunde̦cus lamāja. sēdi nu, māsiņa, spundečam sānuos! BW. 22774 1; spuñdecis "kam acis - apaļas kâ spundes, uz âru izspiestas" Nötk.; "ein dickbäuchiges Kind" Bauske.

Avots: ME III, 1029

stuote,

1): pakava s. (mit uõ ) Seyershof;

2): vaŗa stuotes stuotē̦dama BW. 7476 var. lindraciņus sudrabiņa stuotītēm ebenda; ‡

4) vāģu plācēs iedzīta vāģu sānu stute" Erlaa, Linden in Livl.

Avots: EH II, 599

striena,

1): striênas ² Nigr. "kāju lieli"; strienas Dunika "iegūžas, sānu kauli".

Avots: EH II, 589

stùrisks, Adv. stùriski, winkelrecht St., U.: (vaiņagu) virsmala... sānuos stūriski izspiedās uz āru Etn. IV, 107.

Avots: ME III, 1110

sunka,

1) = sumka I (hieraus entstanden) Lis. (mit ùn ² ), Ruj. (mit un ² ), Etn. II, 1: lācim sunka sānuos RKr. VII, 552;

2) der Bauch:
vai piebāzāt sunkas, frage man Kinder nach dem Essen;

3) ein Vielfrass:
piebāzies kâ sunka.

Avots: ME III, 1122

tàuki: auch (mit àu ² ) Sonnaxt (neben einem Demin. tàuciņš ² ); pie apzarņu taûkiem ² pieaugušas tievās zarnas Siuxt. de̦su taukus nuolasa nuo re̦snajām zarnām ebenda. paslēpeņu taukus izje̦m nuo guovju vai aitu paslēpenēm ebenda. sānu t. ir cūkai gar sāniem ebenda. izte̦k t. ugunī BW. 2436. tauciņus tecināja 12825 var. tas dzīvuo taukuos, im Überfluss Diet. Vereinzelt auch im Sing.: ēd labāk bez tauka! Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79.

Avots: EH II, 668

tùncît Lenzenhof, N.-Peb., Stolben, (mit uñ) Schujen, (mit un̂ ) Nötk., Wolmarshof, (mit ùn ² ) Lis., Selsau, Sessw., (mit un̂ ² ) Jürg., Salis, Segewold, -ĩju, stampfen, kneten, quetschen, drücken AP., N.-Peb., Smilten; tun̂cît ² Jürg., stossend hineindrängen; stopfen (?) U., tun̂cît ² , unordentlich biegen, falten Seppkull; (ein Kind) in Windeln wickeln Vilce; tùncît ² Lennew., tun̂cît ² Jürg., Rippenstösse versetzen; quälen U.: mālus, maizi Stolben; kartupeļus biezputrai Schujen; sānus Jürg.; cilvē̦ku Lennew., Stolben. lupatas maisā tuncīt Jürg. Refl. -tiês, einander stossen, einander Rippenstösse versetzen (mit un̂ ² ) Jürg., Salis: puikas tuncījās (ar dūrēm) Salis. vārds pa vārdam, un abi sāka tuncīties Jürg. Aus tūcît . duncîties?

Avots: ME IV, 264

ur̂ķis Arrasch, C., Dunika, Jürg., Karls., Mesoten, Nigr., Pe̦nkule, PS., Ruj., Salisb., Schujen, Segew., Selg., Siuxt, Widdrisch, Wirginalen, (mit ùr ² ) Prl., (mit ur̂ ) Adsel, Gr.-Buschh., Kr., (mit ur̂ ² ) Bl., Dond., Stenden (in Saikava und Warkl. unbek.),

1) ein Spitzes Stück Holz od. Metall
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 45, Brucken, (mit ur̃) Salis, Wolm.; ein Pfriemen, Griffel Kokn. n. U.; ein Strunk Ronneb.; ein spitzer Stock zum Kartoffelgraben U., Bielenstein Holzb. 486; ein Stückchen Holz zum Zeigen beim Lesen (urķītis) Mag. XIII, 2, 45; eine Stange zum Umrühren des Ofens Grünh., eine Ofengabel U., Brucken, Mitau; Aschenbrödel Biel. n. U.; eine Gabel Manz. Lettus, Mistgabel Elv., Mistforke Bielenstein Holzb. 504; ein Pllug mit ēinem Eisen zum Aufreissen neuen Landes Druw. n. RKr. XVII, 84: krāsns urķis LP. IIl, 40. stādāmie urķi (puļķi) Konv. ² 515, Planzstocke. alā iebāž maisu, izpleš galu, apsprauda ar maziem urķīšiem Upīte Medn. laiki 151. gribēja jau ņemt kādu urķi un tam saduot pa muguru Alm. Kaislību varā 27, iegrūdis mātītei urķi sānuos LP. VI, 529. velns ar savu urķi tâ iekrāvis šim pa nagļem VII, 1050. iet mežā pēc sē̦rmukšju urķiem Etn. II, 123. kad gribējuši mājā vest žagarus vai malku, tad iz meža ārā bruucuot jāsviež atruoceniskis viens urķis mežā 36;

2) wer wühlt, stochert
(z. B. ein Jungschwein Kl. [mit ur̂ ], Stockm. n. Etn. I, 46); ein Wühler, Intrigant U.; einer, der (zur Arbeit) anzuspornen, anzustacheln pflegt Dond.; ein fleissiger (aber schlecht gekleideter Kand. n. Etn. l, 58) Arbeiter Lems. n. U.; ein unruhiger Knabe Stockm. n. Etn. I, 46, Brucken; Schimpfwort Brukken: kurmis - zemes urķis LP. VI, 193. šis saimnieks ir īsts urķis: pie viņa nedabūsi pastāvēt brīvā ne brītiņu Dond. Nebst estn. woŕk "spitzer Pflock; Mistgabet" aus mnd. vorke "Gabel".

Avots: ME IV, 306, 307

viduklis: auch Dunika, BW. 35465; "nuokautas cūkas sānu gabals, kam iekšpusē ribas" Frauenb.

Avots: EH II, 781

vìlkt,

1): kartupeļus v. Oppek. n. BielU., Kartoffeln (im Herbst) abnehmen.
aude̦klu v. (aufscheren) AP. tur ruok (ve̦lk) grāvjus Dünsb. Bērnu draugs I, 10. v. ("taisīt") taisni ceļu Frauenb.;

2): darba. v. (in die Länge ziehen)
Mag. V 1-2, 155, citam ve̦lk ("sāp" [?]) tādas sāpes ve̦satu nedēļu Orellen. šī šuos gan maziņus e̦suot vilkuse ("kuopusi, audzinājusi") Heidenfeld;

5): vējš vilka pa˙visam nuo pretējās puses Jauns. Raksti V, 200. vējš vilka pretim Kaltenbr. lai neve̦lk vēju virsū (damit es nicht zieht)
Orellen. nu jau sāk pa krietnam v. (sagt man, wenn im Winter der Frost an Stärke zunimmt) Frauenb.;

8): (līnis) nuosvē̦rts vilka ve̦se̦las sešas mārciņas Jauns. Augšz. 25;

9): ar akmini vilku par sānu Kaltenbr.;

10): rakstuos v. Mag. V 1-2, 156, Schriftzüge machen;

14): gehen, laufen:
Miks ve̦lk lejup, taisni purvā. skrienuot viņam nuokrīt ce̦pure Jauns. B. gr. ³ II, 145. saķērām savas mantas un vilkām katrs savu malu I, 195. vai duot labu dienu ... stāvuošiem vai v. (gehen) tâ˙pat gaŗām Raksti III, 128. puisis ik vakaru ve̦lk uz brūti Saikava. v. vaļā Frauenb., anfangen zu laufen od. eilig etwas zu tun. - ve̦lkamais, d) tam ir labais v. (das männliche Geschlechtsorgan) BW. 34434. Refl. -tiês,

1): mums jau rudzi tâ lēņi vilkās (= auga) AP.;

2): drēbei diegi ve̦lkas ārā Orellen. tā drēbe ve̦lkas ("gandrīz = ārdās") ebenda;

3): ve̦lkas, ka ne˙maz nevar pie vākšanas tapt Frauenb.;

4): pieguļnieki ... vilkušies ar apaušiem, kuŗš kuŗu pārraus pār kalnu Austriņš Raksti V, 237. kaķi taču nevar iet v. ar ... lāčiem (gemeint sind schwache und starke Pferde)
A. Upītis Pirmā nakts 136;

5): v. tīru kre̦klu AP., Frauenb. u. a.;

6): auch Kaltenbr.; juo smalkāk sieva ve̦lkas, juo vīriem labāk patīk Sprūdžs Asaru liekņa 58;

7): auch Saikava (auch von Kühen);
kad dzīvniekiem iet ve̦cā spalva nuost, tad saka, ka spalva ve̦lkas AP. vistas ve̦lkas Kaltenbr.; ‡ 8) sich bewölken Heidenfeld: nu ve̦lkas, - būs lietus. Subst. vilkums: kuo maksāsi par vilkumu? BW. 30894, 2. Subst. vìlcējs,

1): saņemt pretī krietnu darba vilcēju (ein Pferd?)
Vindedze 103. gar krastmalām, kad cilāja staigādami ieliktuos vilcējus ("?") un murdus 90.

Avots: EH II, 783

I zâle,

1): tur zālīte vairs neaug BW. 11976. apdzeŗu zāles Siuxt, = apdziŗu z. (tās duod guovīm, lai tām daudz piena un lai burvji nevar kaitēt); adzeŗu (aus *atdzeŗu?) z. Frauenb. (in gekochtem Zustand zum Fördern des Haarwuchses gebraucht);
ausu z., = zemes sīpuols: ausu zāles sula jāizspiež un jāielej ausī Etn. II, 10; blusu z. Sassm., polygonum persicaria, Flohknöterich; caũrduru z. Siuxt (tās tēju dzeŗ, kad "caurie" duŗ sānuos); cietā z. Oknist, nardus stricta; de̦su z. Saikava, nepeta cataria; dze̦lˆzu ² z. Frauenb., Riedgras; ežu z.: tā zied vasaras uotrā pusē pe̦lgani baltiem ziediem Siuxt; êžu zâlīte Ramkau, gnaphalium silvaticum; grausmju z. (aug grāvmalās, līdzinās vērmelēm) Fil. mat. 172; igauņu z. (wo?) "?"; Jãņa z. (balta un dz., zied ap Jāņiem) Siuxt; judŗu z. Ahs., Leindottersamen; kašķa z. Siuxt, = kašķu z.; kaušu (richtig?) z. Dobl., = kaušļu z.; kārpu z.: ar kãrpu zāles sulu ziež kārpas, lai tās iznīkst Sassm.; kreîma ² z. (eine kleine Pflanze mit einer bls"ulichen Blüte; wird getrocknet den Kühen vorgesetzt, damit ihre Milch viel Sahne aussondere) Siuxt; krêjuma ² z. Sassm., pinguicula, Fettkraut; lĩķa z. (eine Pflanze mit hartem Stengel, büschelweise wachsend, mit hellroten Blüten, mit unangenehmem Geruch) Siuxt; maura z.: m. (mit aũ) z. aug mauruos un ir ze̦ma Siuxt; pakrūtes z. Ar., arctostaphylus officinalis (als ein Mittel gegen Magenschmerzen gebraucht); rasu z. Ahs., = rasas z.? smar̂žas z. Meiran, anthoxanthum odoratum; tītaru z. Frauenb., achillea millefolium; trakās jeb trakuma zâles Meiran, datura stramonium; tûkuma z. Meiran, impatiens noli me tangere; veselības z. Meiran, gentiana amarella; vē̦de̦ra z. Sassm., tanacetum vulgare; žē̦lastības z. Kawall, gratiola officinalis; žur̂ku ² z. (mit langem Stengel und blauen Bl"uten; gegen Ratten gebraucht) Siuxt;

2): kad ausis te̦k, iepilina aitas mīzalus; liela zāle! Lttic. 1564. me̦lnās zāles BielU., Kupfervitriol.

Avots: EH II, 802

zuõlêt, -ẽju,

1) sohlen, Sohlen anlegen:
zābakus, kurpes;

2) eilig gehen (?):
kur tâ nu zuolēsi? Zaravič;

3) schlagen, prügeln
U., Spr., Līn., Naud., Siuxt: zuolēja baltiņa sānus MWM. VIII, 595. zuolēt ar pātagu LP. I, 118. sāk nabadziņu zuolēt, kamē̦r gan˙drīz nuosit Pas. I, 203. netaupi! zuolē! Siuxt;

4) viel und gierig essen
C., Bauske, Līn., Alksnis-Zundulis, Trik., A. - Ottenhof. Refl. -tiês, sich prügeln Bauske.

Avots: ME IV, 759