Paplašinātā meklēšana

‡ savâd, anders: vai ta[d] kurs s. runā? Kaltenbr. n. FBR. XVII, 71; Komparativ savādāk, anders: valuoda tāda pati, kâ bijusi; s. nevar iemācīties Orellen.

Avots: EH XVI, 464

‡ savâdai Kaltenbr., = ‡ savâd.

Avots: EH XVI, 464

savâdi (unter savâds), ‡

2) sonst
Salis: lai vācuoties pruom, - s. iemetīšuot rijas krāsnī Pas. XIII, 193 (ähnlich IX, 140). ej nu ātrāk uz ganiem! s. sadzīs vēl luopus mājā! AP.; ‡

3) besonders
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: ik˙katru lietu s. likt, auseinanderlegen, -setzen, -tun Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 464

savâdĩba,

1) Eigentümlichkeit, Besonderheit
U.;

2) der Unterschied.

Avots: ME III, 781

savâdîgs: princesei e̦suot kādi trīs savādīgi mati Pas. X, 188. Adv. savādīgi, sonst: s. ēst nedevis, kamē̦r katrs izdzēris krūzīti ūdens Pas. XII, 252 f.

Avots: EH XVI, 464

savâdîgs, adv. savâdîgi, = savâds, savâdi, eigentümlich, sonderbar: aiz durīm kas tâ savādīgi rūc Pas. IV, 412 (aus Smilt.). Subst. savâdîgums, eigentümliches, sonderbares Wesen, Verhalten Berl. Māte 156.

Avots: ME III, 781

savâdniẽciski,* Adv., wie ein Sonderling, gleich einem Sonderling: izturēties stūraini un savādnieciski V. Egl. Auch ein Adj. savâdniecîgs* Jaunie mērn. laiki IV, 27.

Avots: ME III, 781

savâdniẽks, f. -niẽce, ein Sonderling Wid.: visi viņā raudzījās kâ savādniecē V. Egl.

Avots: ME III, 782

savâds, ‡

2) anders beschaffen
AP.: ir savādas šīs skaņas nekâ vakar Poraks Pērļu zvejn. (1939), S. 24. savāda mīlestība dienu kâ nakti 30. ja auss niez vai knieš, tad būs s. laiks Lttic. 1520 (ähnlich in Linden in Kurl.). Komparativ savâdâks, anders beschaffen Seyershof: zirgs pa vasaru ir s. un pa ziemu ir s.

Avots: EH XVI, 464

savâds, ein besonderer, eigentümlich, ungewöhnlich U., sonderbar: apskatīt savāduo radījumu Dīcm. pas. v. I, 18. katram bē̦rnam savāds vārds. Adv. savâdi, eigentümlich, sonderbar, merkwürdig; (auch: savâdâki) anders.

Avots: ME III, 782

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58

apsikas, das Stocken: savādi jau bija, ka viņam, jau pavecīgam vīram, uznāca apsikas ar jaunu meitu runājuot RA.

Avots: ME I, 119

apstādinât, caus.,

1) zum Stehen bringen:
zirgu C. čūsku var apstādināt RKr. XII, 30. viņu apstādināja kāda savāda balss A. XVI, 861;

2) umherstellen, umringen lassen
U.

Avots: ME I, 125

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126

apstuĩdît, tr., berufen (Gold., Dond); verblüffen, samulsināt, ar savādu atbildi neļaut brīvi izrunāties Siuxt; besänftigen (U.).

Avots: ME I, 127

apžibêt, auch apžibt, intr., flimmern, erglänzen, geblendet werden: gaiss viņa priekšā apžibēja tā savādi. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba LP. IV, 177. tik daudz vilku, ka acis apžibušas LP. III, 106. Cf. apzibêt.

Avots: ME I, 139

atkautrī˜ba, die Scheu, Abscheu: pret rupjiem darbiem man arvien bijusi tāda savāda atkautrība Latv.

Avots: ME I, 165

baĩda, gew. Plur.,

1) das Angstgefühl; die Wefürchtung, die Angst:
tu zini, kādās vaidās un bēdās, kādās miesas un dvēseles baidās es e̦smu bijis Fürecker. man ir baida par padarītuo nedarbu A. X, 2, 438 savādas baidas nāk dažreiz cilvē̦ka sirdī;

2) die Drohung:
nelīdzēja nekādas baidas MWM. III, 687

Avots: ME I, 249

bal˜stiņas, eine Speise: savādus kāpuostus klaušu laikuos vārīja no balandām un vēja kaņepēm, sevišķi pavasaruos (Kuldīgas un Liepājas apgabalā nuo baltām balandām vēl tagad vāra); tādus kāpuostus Īlē u. c. sauc par balstiņām; zu balts.

Avots: ME I, 256

cimenêt, - u, - ēju, Gedeihen verleihen [?]: lai pūķis tīrumus cime̦nuot LP. VI, 58, Etn. I, 6. [Etn. I, 6 heisst es: cimenēt = pūķis, ar savādu balsi sīkdams, sanē̦dams, ap laukiem liduo un sauc Lauku māti, lai me̦t rupju graudu. Darnach bedeutet dies Verbum eigentlich wohl ein Summen und gehört in diesem Fall zu kamene "Hummel", slav. čьmeľь dass. u. a.]

Avots: ME I, 383

I daĩras, daires,

1) unheimliches Gefühl, unbehagliches Grauen, Angstgefühl
Lub.: reizām viņai uznāca savādas dairas Janš. man bailes nav, bet tik daires Etn. III, 18. [Der Anklang an la. dīrus "grausig" ist wohl nur zufällig, denn. le. dairas ist wohl eine Ableitung von le. dairīties 1.]

Avots: ME I, 432

dē̦kains, abentauerlich: un man tas izlikās tik juocīgi un savādi un gandrīz dē̦kaini.

Avots: ME I, 462

‡ diedišķis "?": šis savādais, svešais d. Janš. Mežv. ļ. II, 194.

Avots: EH I, 326

dìmdinât [C. u. a., dim̃dinât Nigr.],

1) fact., dröhnen machen, erschüttern:
Rīga dimd, Rīga dimd! kas tuo Rīgu dimdināja? skaļas gaviles dimdināja birzi;

2) intr., dröhnen, tosen:
karstajās dienās pamalē dimdina tik savādi Vēr. I, 829.

Avots: ME I, 468

drũmĩba, trübe Stimmung, Melancholie: te pārņe̦m viņu savāda drūmība A. XVII, 123.

Avots: ME I, 506

I drũsma, trauriges Gefühl, trübe Stimmung, Melancholie, Schauder: viņš šķīrās ar savādu drūsmu sirdī Vēr. 180, Vgl. drūms.

Avots: ME I, 506

‡ gambe (?) "kuokle": kuokle jeb g. bija savāds mūziķa rīks Tas latv. draugs 1845, № 40, S. 159.

Avots: EH I, 382

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. ² 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

‡ ìedudinâtiês, = ìeducinâtiês, ìedunêtiês: pē̦rkuonis iedude̦nājās Ramkau. ielās iedudinājās savāda rībuoņa Brigadere Daugava 1928, S. 1337.

Avots: EH I, 510

ìedvèst, eingeben, einflössen: tikkuo nuoģiedami tē̦li un priekšme̦ti iedveš bailes Vēr. I, 1536. savādu cienību šis K. mums iedvēsa A. XI, 52. Refl. - tiês, leise wehend eindringen.

Avots: ME II, 12

ìegailêtiês, auffunkeln: actiņas iegailējās Saul. III, 216. savādi iegailējās... acīs prieks Stari II, 411.

Avots: ME II, 15

[ìegãrdzêtiês Jürg., Bers. u. a.], ìegārgtiês, ìegārktiês Schujen, Bers., aufröcheln: krūtis piepēži iegārdzās Saul. Vēr. I, 1042. slimnieks tâ savādi iegārcās Pērsietis Jaunā R. IV, 220. [vistiņa vēl reizi iegārdzējās un bija pa˙galam Jürg.]

Avots: ME II, 16

‡ iêgarša ² Ahs.; der Beigeschmack: šim ēdienam savāda ie.

Avots: EH I, 513

ìejemt, ‡

2) empfangen;
ieje̦mts ... nuo ... svē̦te gare Lat: kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 250); ‡

3) sich angewöhnen
Frauenb.: tâ iejē̦muši un tâ dara; ‡

4) als etwas auffassen, ansehen
Strasden; viņš tuo iejēma (ieduomājas) kâ kaunu. ‡ Refl. -tiês,

1) sich angewöhnen:
viņš bija iejēmies tâ savādi runāt Dunika. mūs[u] pusē tuo tâ nav iejē̦mušies Janš. Līgava II, 258;

2) erlernen:
māte adīja; bet es neiejēmuos Frauenb. puikam cieta galva; nevar lē̦ti ie. grāmatu ebenda.

Avots: EH I, 517

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

[iesauka, die Benennung mit einem Spitznamen: savu savāduo iesauku šī meža pļava dabūjusi jau sen Janš. Dzimt. ² 134.]

Avots: ME II, 61

ìesist,

1) intr., einen Hieb versetzen:
māte palaidnim iesita pa muti;

2) tr., einschlagen, wohin tun, einhüllen:
vadzi sienā, mietu zemē. milzis muļķīti iesit līdz ceļiem zemē LP. IV, 63. cik gribēju mutes duot, tik iesitu padusē BW. 21292;

3) einschlagen, erhalten, verdienen:
tur viņš iesita smuku naudiņu Salisb., [Salis]. Refl. - tiês,

1) einschlagen, eindringen, hineindringen:
akmens iesitas kādas trīs asis zemē JK. II, 125. luode iesitās siênā, ausīs iesitās muzikas skaņas Stari II, 509. iesitās savāda smaka nāsīs Etn. II, 176;

2) einfallen
Dond.: kas gudriem brāļiem bij iesities prātā LP. IV, 211;

3) [plötzlich eintreten (vom Winde)]: lāgu lāgiem iesities dienvidu vējš.

Avots: ME II, 63, 64

[ìešņaukâtiês, sich ein wenig schneuzen: šad un tad savādi iešņaukādamies Janš. Dzimtene I, 301.]

Avots: ME II, 78

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 ² Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835

izklaîdu, izklaîdus Ahs., izklaidā, izklaidām Rainis Gals un sākums 19,

1) zerstreut, einzeln
Grühn.: izklaidus viņa (zâle) ne˙kad neaug, bet čumurā LP. VI, 10. latviešu zemē redzi izklaidus guluošas mājas Lautb. ļaudis, tāli viens nuo uotra dzīvuodami... BW. III, 1, 5;

2) * zerstreut, konfus:
viņš teica tâ savādi izklaidu Vēr. II, 141; 316.

Avots: ME I, 751

izplaûcêt, izplaucinât, tr., zum Blühen, zur Blüte bringen, erblühen machen: zied ziediņš savāds, smaršīgs izplaucē̦ts Stari II, 839. sala bija uz viņas bālajiem vaigem izplaucējusi sārtas ruozes Asp. sabiedriskā apziņa jau nuo laika gala bij izplaucinājusi savu īpatnējuo kultūru Vēr. II, 1384.

Avots: ME I, 781

iztē̦rpt, tr., einkleiden, ausstatten, versehen: viņi tās katru reizi iztērpj savādākā ruotā. plakstiņu iekšpuse iztē̦rpta ar plānu caurre̦dzamu gļuotādu Konv. ² 270. Refl. - tiês, sich ausschmücken, ausstatten: smalkā uzvalkā.

Avots: ME I, 817

jẽdzĩba, Verstand L.; Verständigkeit: lai cilvē̦ks varē̦tu tikt pie jēdzieniem, tad daba viņam piešķīrusi savādu īpašību, kuo sauc par jēdzību Ruota.

Avots: ME II, 111

je̦strs: auch Salis n. FBR. XV, 59 und 64;

1): je̦stra (cieta) vilna Kand. je̦stra (mitra, vē̦sa) istaba Kaugurciems;

2): auch Salisb.; ‡

3) "?": savādas je̦stri skalas (= skaļas?) skaņas Janš. Mežv. ļ. I, 13.

Avots: EH I, 563

II jùtas [C., Jürg., jûtas ² Salis, Ruj., Bauske], (selten der Sing. jūta), das Gefühl: mani pārņēma savādas jūtas Kand.

Avots: ME II, 123

ķibele, [Gezänk, Händel U.]; Malheur, Pech, Unannehmlichkeit, Schwierigkeit, Patsche [Wolm.], Kand., Sessw.: bet nu bijusi savāda ķibele LP. V, 108. viņš nāca ķibelēs St. [Auf li. kiba "придирка, прицѣпка" beruhend? Vgl. Sommer Balt. 205, aber auch ķibelêtiês.]

Avots: ME II, 378

ķirķiņš, die Tändelei, Affäre, das Abenteuer: šejenietēm pa˙visam savāda ieraša tāduos mīlestības ķirķiņuos Etn. I, 34. Vgl. ķircināt.

Avots: ME II, 384

‡ klēpjiem (instr. pl.) iet "mit grossen Schritten, sich in die Höhe streckend und die Kniee nach vorn beugend gehen" Druw.; "eilig, mit grossen Schritten, sich hin und her drehend und mit den Armen fuchtelnd gehen" (mit è ² ) Sonnaxt; zirdziņš savādiem klēp[j]iem ("?") lēca uz leju Kaudz. Izjurieši 77.

Avots: EH I, 616

klijãns, [klijâns Kl.] (auch mit ī geschreiben), der Schreiadler: klijans laižas augsti gaisuos un savādi kliedz Sassm. kuo kliedziet klijāniņi? gana dziļš ezeriņš BW. 3782, 1. tas bijis lietus putns (klijāns, vāluodze) LP. VI, 193. peļu klijāns, Mäusebussarg (buteo vulgaris) Natur. XXXVII, 11. [klijāns Nigr. "der Reiher". - Zu klija.]

Avots: ME II, 226

‡ II klinkāns "?": (ce̦pure) raibām malām, un dibe̦nā sagriezti tādi savādi klinkāni, kâ kāpuostu grūžamie dzelži Kaudz. Izjurieši 222.

Avots: EH I, 618

kukaînis,

1) das Insekt:
drudža kukainis, ein schwarzer Käfer Sassm. labības k., anisoplia austriaca Konv. ² 2124; maizes k., sidotrepa panicea; miltu k., tribolium confusum A. XIII, 621; Māŗas jeb Laimas kukainītis, Marienkäfer (coccinella) Konv. ² 2588; mizu kukainis, Borkenkäfer (hylophaga); slâpsnu kukainis, oniskus murarius Sassm.;

2) das Haustier
N.-Schwanb., AP.: vilki nuokuodīs visus mūsu mājas kukainīšus JU.; [kukaiņi Wend. n. U., gross und klein Vieh];

3) auf einen Menschen übertragen - das Wesen:
kāds tu savāds kukainis. ļaudis sāka aplūkuot Drekberģi kâ kādu brīnuma kukaini Kaudz. M. Aus liv. kukki "Käfer"; [vgl. Thomsen Beroringer 263].

Avots: ME II, 301

I ķulis, die Keule, die Schweinskeule Kurs. (gew. ķũlis): ķuli vāra pe̦lnu dienas jeb ķuļu vakarā. ķuļu dzīšana ir savāda izprieca ķuļu vakarā. tas, kas ķuļu dzīšanu pazīst, kāpj uz kādas ē̦kas augšu, bet nezinātāju nuostāda apakšā ar vaļēju maisu, kuŗā ķulis jāiedze̦nuot. augšā uzkāpušais daudzās pa pažuobelēm, kâ tuo dze̦nādams, tad uz reizi uzlej apakšējam ūdeni Kurs.

Avots: ME II, 391

kvē̦lums,

1) der Glanz, die Glut:
savāds kvē̦lums iemirdzēja viņas acīs Ķeniņ ; [vaigu kvê̦lums ² (Röte) Bauske ;

2) "das Verbrühtsein"
Salis.]

Avots: ME II, 354

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

ļaũnîgs, boshaft, heimtückisch, unwillig, ärgerlich: kādēļ šuodien tik ļaunīgs? Neik. viņš ļaunīgi glūn un smīn. bedre, kuŗa tik ļaunīgi lūkuojās Druva I, 1221. tas lasītu savādu, kāres pilnu, ļaunīgu izteiksmi viņa mazajās glūņas acīs Druva II, 57.

Avots: ME II, 532

ļur̂kšķêt (unter ļur̂kstêt), 1) und 2): auch Prl., Saikava, Schwanb., Wenden, (mit ur̂ ² ) Hasenp., Selg., (mit ur ) Sessw.; "savādi, neskaidri skanēt" (mit ur̃ ) Siuxt; auch vom Grunzen der Schweine: cūka iet ļurkšķē̦dama, kad attuop zirņus Siuxt.

Avots: EH I, 775

me̦tums,

2): "mūsu dambi sauc par me̦tumu, tāpēc ka tam ir aizme̦sts priekšā" AP. m. ir tāds, kur ūdens jau agrāk ir sakrājies; tad aiztaisa cieti, aizdambē un ūdeni satur. linus mē̦rc mārkuos, me̦tumuos un dambjuos ebenda;

3): kad me̦tums (= me̦ti) ievē̦rts, tad liek šķietā Frauenb: šās reizes me̦tums ("aude̦kls") nav labi izdevies Warkl.;

4): me̦tumi ("adījuma pirmā kārta") bij katriem cimdiem savādāki Siuxt.

Avots: EH I, 804

miêrîgs, friedlich, ruhig; zurfrieden, befriedigt U.: mierīgs prāts. ve̦cais itin mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. pas. I, 39. Subst. miêrîgums, die Ruhe, Friedlichkeit: viņa sajūt savādu mierīgumu Janš. B. 204. ar le̦dainu mierīgumu viņš tuprināja Balss.

Avots: ME II, 654

muduraiņi, muduri, muduru od. muduraini svārki,

1) ein Bauerrock mit Taillenfalten an beiden Seiten
(svārki ar muduriem) RKr. II, 58; Pab., [Mahrzen]: muduri - savādi svārki ve̦cuos laikuos Mar. n. RKr. XV, 127. mugurā viņam bija parastie muduraiņi A. XVIII, 134. abi bij tâ˙pat šūti - muduraiņi RKr. VII, 39. vis˙vairāk izplatītas tiklab Vidzemē, kâ Kurzemē ir bijušas jakas ar kruoķēm sānuos (muduri) A. XX, 68. [ienāca Andrieva māte savuos re̦ti cilājamuos brūtes laiku muduraiņuos Kaudz. Atmiņas I, 69;

2) muduŗi, die Falten zu beiden Seiten der Taille
Wid.]

Avots: ME II, 659

nejùtĩba, die Gefühllosigkeit, Empfindungslosigkeit, Anästesie: pašsavaldīšanās - vidusmē̦rs starp negausību un nejūtību MWM. VII, 774. vis˙pirms manāms pirkstuos savāds stīvums un nejūtība MWM. VI, 795, Rump.

Avots: ME II, 717

nelãga, nelãgas (Gen. s.), loc. s. nelãgā, untauglich, unbrauchbar, böse, schlecht: nelāga cilvē̦ks, darbs. tādi nelāga liesti, ne˙viena pēc kājas Aps. cienmātei uznāk tās nelāga reizes Alm. šim nelāgas ieruočam bij tikai divi stuobri Blaum. tūliņ piens palicis nelāga LP. VII, 562. [nelāga vãrdi U., tadelnswerte Worte.] es jutuos savādi un nelāgā MWM. VIII, 885. Auf Grund des attributiven Genitivs hat sich das Adjektiv nelãgs (Adv. nelãgi) entwickelt: bet kāds nelāgs cilvē̦ks bij nuoduomājis kāzas izjaukt LP. VI. 42. viņa atkārtojusi nelāguos (nelāga) vārdus III, 63. tu nelāgi izrunājies.

Avots: ME II, 720

‡ nešvèteris ² Gr.-Buschh., ein Schimpfname; "nelāga, savāds" (Substantiv?) Wessen.

Avots: EH II, 21

[nezemes (gen. s.), nicht von dieser Welt, überirdisch: (acis) zvīļuo ar savādu aizplīvuruotu nezemes spuožumu Veselis Saules kapsē̦ta 18].

Avots: ME II, 741

nùaũkstêt, ganz kalt werden: kreisā pē̦da viņam bij saslapusi, nuoaukstējusi un zābakā iebriedusi RSk. II, 140. [Refl. - tiês, längere Zeit in der Kälte sein, frieren: nuoaukstējušuos... sāk pārnemt savāds tīkams gurde̦nums Janš. Dzimtene ² 454. ceļā viņš bija stipri nuoaukstējies Dzimtene V, 327.]

Avots: ME II, 758

nùodē̦kuôtiês,

1) "?": viņš tāds savādnieks - nuodē̦kuojas viens pats, sēd savā dē̦kā, t. i. nuoduodas pats sev Etn.;

[2) "gespensterhaft erscheinen"(?)
Bauske;

3) "nuorūpēties" (mit "ẽ̦") Autz.].

Avots: ME II, 774

nùogatavinât, nùogatavuôt, tr., zur Reife bringen: karstums nuogatavuoja rudzus un miežus nelaikā B. Vēstn. Refl. -tiês, reif werden: zirņi jāsēj ve̦cā mēnesī, tad viņi nuogatavuojas Etn. II, 96. dzejnieces talants ar visām savādībām jau pilnīgi nuogatavuojies Vēr. II, 234.

Avots: ME II, 784

‡ nuokukstêt, einen gewissen Laut von sich geben: viņa tâ savādi zem apse̦gas nuokukst, tâ, it kâ nuorītu mazu smiekliņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 276.

Avots: EH II, 57

nuõskaņa,

1) der Tonfall, die Nüance, Senkung:
balss vēl nebija pieņēmusi vīriešu nuoskaņu A. XII, 323. viņa balsij bij savāda nuoskaņa XIX, 25. vienai uzskaņai se̦kuo divas nuaskaņas RKr. IX, 104. katram mūža ve̦cumam ir sava seviška nuoskana A. XI, 492;

2) der Nachhall:
tādu pakaļ skanēšanu nuosauksim par nuoskaņu Langvits; ("die Thesis (in der Metrik)" Celm.].

Avots: ME II, 847

nùošņaũkâtiês, schnaubend, zischend Laute hervorbringen: viņš tâ savādi nuošņaukājās A. XX, 780.

Avots: ME II, 870

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906

ņur̂kstêt, ņur̂kstêt ² Sassm., ņur̃kstêt Katzd., [Karls., Salis], ņurkšķêt. ņur̂kšêt [Serbigal, ņur̂šķêt Prl.], -u, -ẽju, intr.,

1) schnurren, brummen, murren, knurren
[Sauken (ņurkstêt)], weinerlich, undeutlich sprechen, schwatzen: kaķis žuorējās un ņurkstēja Latv. "pagaidi vēl!"vecis ņurkšķēja Dok. A. ģimeņu luocekļi, dūmus iee̦lpuojuši, sāka ņurkšķēt, šķaudēt un raudāt Purap. vīnūzis bij pilns, ka ņurkšķēja vien Degl. citreiz tā neizlikās kâ valuodā, bet tik savāda, neizpruotama ņurkstēšana Vēr. I, 1457;

[2) ņurkstêt Nötk., = ņurdzêt 2;

3) ņurkstêt Dond., wimmeln:
šinī vietā tik daudz zivju, ka ņurkst vien. - In der Bed. 1 nach Persson IF. XXXV, 209 f. zu li. niurksóti "düster dasitzen", niederl. nurken "brummen" u. a.].

Avots: ME II, 906, 907

pagarêtiês, einen Wunsch empfinden, sich sehnen: e̦smu skābu kāpuostu pagarējies [Ahswikken, Dunika, Gramsden, Wain.], Rutzau, Grob. n. Etn. III, 66. [Subst, pagarêšanâs, Verlangen, Sehnsucht: Jāni pārņēma savāda pagarēšanās Janš. Čāp. l9. Zu gars, li. gãras "starkes Verlangen", poln. gorz "Brand, Begierde".]

Avots: ME III, 27

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

palaîst,

3): ar tuo mēs bijām palaisti un aizgājām Pumpurs Raksti II, 184;

4): tas ar raudas palaidīs Tdz. 55426. makšķere ar palaižamu auklu Gramsden;

6): patieš[i] ... grib[u] dzīvuot, nepalaist augumiņa BW. 5458. p. (sich verlaufen lassen)
guovis mežā Frauenb. aka ir palaista; tagad ūde̦nu ne̦s nuo bedres Siuxt; "VL." (ME. III, 55) zu ersetzen durch "Tdz. 39562";

7): tikai ziemas vidu palaida pilsē̦tā Jauns. Sliņķu virsnieks 22;

8) gestatten
Lng. (unter laist);

9): auch Diet., Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt: p. viesus; ‡

10) beurlauben
BielU.; ‡

11) ausbreiten:
p. (= izārdīt) sìenu Kaltenbr. karpānu bedrei uz dibe̦na palaiž jē̦kulu AP. uz ... klēti, kur bija palaistas darbeniekiem cisas Ciema spīg.; ‡

12) hinfahren (?):
viņš ar gribuot p. līdz Pēterburgai Austriņš Raksti V, 17; ‡

13) "atstāt" PlKur. Refl. -tiês,

1): p. kâ baluodis Pas. IX, 35. pats ... palaidēs ceļī Pas. IV, 80 (aus Malta);

5): viņš palaidās uz māti Frauenb.; ‡

6) nachgeben, sich ergeben
Frauenb., Strasden; tē̦vs negribēja mātei p. (hinter der Mutter zurückbleiben, fig.) Veldre Dēli un meitas 71. ‡ Subst. palaîdums, Losgelassenes, Geschaffenes: savāds dieva p. (von einem Menschen) Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH II, 148

‡ papũlêt Orellen, zaubernd heilen (perfektiv): kāds cilvē̦ks pārskata mazu bē̦rnu, un tas tūlīt ir savāds; tad jālūkā kāds, kas pruot viņu p., un tad viņš ir atkal ve̦sals.

Avots: EH XIII, 165

pãrņem̂t, tr.,

1) herübernehmen, entlehnen:
pārņem drānu pār ple̦ciem! grieķi... pārņe̦mdami šuo idēju nuo ēģiptiešiem... Antrop. II, 54;

2) durchdringen, ergreifen, erfüllen, befallen:
aukstums, bailes, izbailes, gurde̦nums, maigs miegs mani pārņēma. savāds klusums pārņēma mazuo istabiņu Kaudz. prieku pārņe̦mts LP. I, 74. duomas pārņēma prātu Kaudz. ūdeņi vairuojās, un tapa pārņe̦mti visi augsti kalni visur apakš debess I Mos. 7, 19;

[3) übernehmen, auf sich nehmen:
p. mājas vadību savās ruokās;

4) "pārsiet": p. dzijas gabalu Dond.] Refl. -tiês,

1) sich zu viel tun, sich überanstrengen:
viens viņa paziņa reiz pie darbiem pārņēmies Saul.;

[2) für jem. eintreten:
kas cits par "Ķirmgraužiem pārņemsies, kur paši nav klāt? Janš. Dzimtene ² I, 178].

Avots: ME III, 169

pãrskatît: cits cilvē̦ks pārskata mazu bē̦rnu, un tūlīt tas (bē̦rns) ir savāds (erkrankt) Orellen. Refl. -tiês: unvorsichtig sein BielU.

Avots: EH XIII, 210

pãrvè̦lks: lūpa viņai bija pāršķe̦lta, un viņa bija tai uzlikusi tādu savādu pārve̦lku Vanagu ligzda 205.

Avots: EH XIII, 215

pãrviļˆņuôt, tr., intr., hinüberströmen, überfluten: kustība pārviļņuoja arī uz skulptuora darbnīcu Vēr. II, 1131. savādas jūtas pāruiļņuoja man krūtis Latv.

Avots: ME III, 188

pìebliest, zu-, andrücken, anschmiegen: kaķis sastinga, pieblieda ausis, vē̦ruodams savāduo putnu Latv. Jaunatne 1926, № 7. piebliestām acīm MWM. VIII, 410. Refl. -tiês, sich andrücken, sich anlehnen: p. pie krūma MWM. v. J. 1887, S. 586. pîe dārza sē̦tas pîebliedušies, viņi sāka sarunāties Dien. L.

Avots: ME III, 239

pìekabinât, anhängen, anhaken Grünh.: piekabināt ruoku e̦lkuonim Sadz. viļņi 219. kas tas par zuobinu te durvīm iekšpusē piekabināts? LP. IV, 140. lielkunga dē̦lam bij savādi spārni, - varēja apkaklei piekabināt LP. V, 302, piekabināt vienas ragus uotru galā LP. I, 149. Refl. -tiês, sich anhaken, anhängen: pie labā e̦lkuoņa piekabinājusēs sieviete MWM. VIII, 289.

Avots: ME III, 254

pieskaņa,

1) die Assonanz:
izveicīgi savij šādās atskaņu un pieskaņu vītnes P113d. Llv. II, 72;

2) der Anklang:
teātrāliska pieskaņa Brig. Ceļa jūtis 39. šuo zvaniņu dzirduot es allaž jūtu sē̦ru pieskaņu B. Vēstn. tai (balsij) bij tādā savāda pieskaņa nuo dusmām Latv.

Avots: ME III, 290

piķādi, Adv., "savādi, neatminami; unbegreifllch" Serbigal: vai ta piķādi tas tâ varēja nuotikt? Salis.

Avots: ME III, 214

‡ pil˜nmutîgs "?": runāja ... ar savādu, pilnmutīgu balsi Kaudz. Izjurieši 42.

Avots: EH XIII, 232

plankuôtiês, in zerstreuten Flecken auftreten: savāds, bāls sārtums plankuojās viņa vaiguos De̦glavs Rīga II, 1, 97.

Avots: ME III, 319

pluosa, der Lärm, das Toben U.: te̦lpā bija savāda pluosa, savādas, drūmi baigas skaņas Veselis Saules kaps. 171. tavu pluosu par āru un tavu gāzu, vai dzirdiet! Hug.

Avots: ME III, 364

pusvāle, eine nur bis zur Hälfte der Strecke gemähte Schwade: savādi izskatījās pusvālē pame̦stas izkaptis A. XI, 273.

Avots: ME III, 436

rise,

1): auch AP., Meiran, Saikava; gŗūti nuo rises izgruozīt P. W. Šis ar mani tiesāties? 12; ‡

2) "?": es apvilku ze̦lta risi (Var.: ķēdi) gar ... nuovadiņu BW. 11783 van; ‡

3) das Gesicht, Antlitz
AP.: Kārlis nav ne˙maz savādāks kâ bijis, - visa r. tā pate. In der Bed. 3 aus d. Riss?

Avots: EH II, 374

II rīve, auch rīva, ein erhöhter Streifen Ar.: kapeiku gabals ar tādām savādām rīvām gar malu Saul. I, 99. viņš bij izkalis cigāru spici ar visādiem ruobiņiem un rīvītēm Krišs Laksts 20. rîva, eine linienartig eingedrückte Vertiefung auf einer glatten Fläche" Vank. Zu rieva?

Avots: ME III, 541

‡ sačukstiens, ein zeitlich begrenztes Einanderzuflüstern: nakts tumsa ... bija pilna savādu drausmīgu sačukstienu Veselis Netic. Toma mīlest. 129.

Avots: EH XVI, 401

sadingt Janš. Bandavā I, 33, intr., erstarren: sasalu, sadingu (Var.: sadrebu, sastingu) gaidīdams BW. 18509, 1. suns sēd sadindzis nuo aukstuma Frauenb. Jē̦kabs, savādu jūtu pārņe̦mts, brīdi sadiñga uz vietas Janš. Dzimtene IV, 75. - Part. sadin̂dzis ² "= saguris" Iw. n. FBR. VI, 48; sadin̂dzis ² "salīcis" RKr. XVI, 113 aus Ranken (nebst der I s. prt. sadin̂gu ² od. sadîgu ^2). Wohl zur Wurzel von dañdzis.

Avots: ME II, 610, 611

sajẽgt, intr., tr., verstehen, begreifen: viņa ne jēgt nesajēdza, kādās briesmās atruodas. ja kas dzirdēja, ne˙nieka nesajēdza MWM. VI, 402. es nesajē̦dzu, kâ tādas lietas vienai dzimtai var uzbrukt Vēr. I, 1074. Refl. -tiês , = atjēgties , sich besinnen : ja valdnieks sajē̦gtuos kre̦klu ugunī iesviest LP . III , 77 . - Subst . sajē̦gums , der Begriff , die Vorstellung : cik savādi sajē̦gumi tev par cilvē̦ku vērtību ! Ar.

Avots: ME II, 640, 641

sâjš Erlaa; sâjs Kl., Kr., Gr.-Buschhof, Selsau, Heidenfeld,

1) sâjs Lis., sâjš Ronneb., Drosth., Jürg.; Ruj. "fade"
Saussen, Bers:, Kreuzb., Kalz., Wessen, Sissegal, "kam maz aizdara klāt" Aps.; fig., schal Dr., nüchtern, fade, (sãjš) flau Bauske: auzu miltu ķīselis ir sājs Kreuzb.; sâja putra Saikava. tukšas un sājas izklausās valuodas De̦glavs Riga II, I, 363. dzīve gāja parastā kārtā vienmuļīgi un sāji CTR. I, 33. sājas muļķības MWM. IX, 110. sājs stils Dr.;

2) sājs Kokn., Sessw., Gr.- Jungfernhof n. U., sâjš C., Ronneb., sâjš ² Ruj., Karls., Biel., sāš L., sāžs Erlaa, Ruj. n. U., bitter, herb, barsch; unreif
U.; galstrig wie alte Butter L.: sājš sviests L:, Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāji kartupeļi Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāja miza Ruj. jūŗas ūdenim sāja (sāļi rūgta) garša Konv. saldans bija al[u]s ar me̦du, sâjas gaudas asariņas BW. 26541, 18. kamenēm sājāks me̦dus nekâ bitēm N.-Schwanb. - Subst. sâjums, die Fadigkeit, Nüchternheit; die Bitterkeit, Herbheit: viņam bija savāds sājums mutē un sirdī Vēr. I, 1040. Vielleicht zur Wurzel von le. sāts "sättigend" (s. dies); zur Bed. vgl. etwa ae. sæd "satt, überdrüssig", engl. sad "betrübt, ernst", gr. ἄση "Übersättigung, Überdruss, Kummer", ἀσάομαι "bin satt, ekle mich".

Avots: ME III, 801

salikt,

1): s. aci (Sing˙!) AP., einschlafen;

2): puiši šur nākdami raibas šlipses salikuši Tdz. 57991; ‡

4) s. kam par aubi Saikava, jem. verprügeln;
‡

5) s. pļavas cieti Seyershof, das Betreten der Wiesen und das Weiden auf ihnen verbieten.
Refl. -tiês,

1): iz (= uz) tevi (zu einem Tisch)
sasaliku šās vasaras pelnījumu Tdz. 50449. navā kur s. (= salikt savu mantu) Auleja. sataisa plauktus, kur s. (= visu kuo salikt) Sonnaxt;

3): (zu einem gemeinsamen Unternehmen) sich einigen:
salikās, kaî taisīt pirti Auleja; Jān[i]s ar Pieteri sasalika ("?"), kaidu darbeņi darīt Tdz. 54090; ‡

4) sich (auf den Kopf) auflegen
(von vielen Subjekten): tie ar reizēm tādas savādas (scil.: ce̦pures) saliekas Kaudz. Izjurieši 222; ‡

5) sich zusammentun:
salicies ar citiem tādiem banddzēŗiem, vazājas pa kruogiem Janš. Līgava I, 163.

Avots: EH XVI, 425

sānzars, der Nebenzweig: savas un savas sievas vai kādu tālāku priekšteču un sānzaru savādības Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 805

sa-uošļât, sa-uošņât, tr., freqn. zu sauost, riechen, erwittern: incis paliek.., ausīgs, it kâ būtu kaut kuo savādu sauošļājis Vīt. 40. cepeti sauošņādami LP. I, 107. Refl. sauõšņâtiês, sich beriechen Ahs.: sveši zirgi sauošņājas.

Avots: ME III, 779

sâpe (li. sópė "Schmerz" Dusetos, Liet. pas. II, 283, LitMnd. I, 47), gew. der Plur. sâpes, sâpas ² PlKur., der Schmerz, die Schmerzen: galvas, kakla, vē̦de̦ra sāpes, Kopf-, Hals-, Bauchschmerzen. man tāda sāpe kreisajā kājā, labajuos sānuos, ein unbestimmter Schmerz. bē̦rnu sāpes, Wehen U. sāpes remdēt, reibīt, valdīt Br. 86, Schmerzen lindern. sāpes vilkt, drückend, massierend Brust- od. Bauchschmerzen lindern od. vertreiben Mar. n. RKr. XV, 134. plāksteris ļuoti derīgs, juo nuoņe̦m (vertreibt) sāpes Etn. IV, 21. sāpes pāriet LP. IV, 30, die Schmerzen vergehen. sāpju vārdi Br., Besprechungsformeln. Sprw.: cita sāpes mazas, andrer Schmerzen kümmern einen wenig. dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju Upīte Medn. laiki 223. pirtī nuo vienas vietas jānuopeŗas dze̦ltē̦niem; ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. klusa sāpe sirdī truli griežas Vainovskis. nesaveŗuoties uz visu sāpi (ungeachtet allen Schmerzes) Pas. I, 222 (aus Preili). viņš sajuta krūtīs savādu . . . sāpi A. v. J. 1901, S. 123. Wenn von einer Grundbedeutung "Fluss (als Krankheit)" auszugehen wäre (vgl. auch gr. ρ'εῦμα), zu sapuļi.

Avots: ME III, 805

sašaũdît, tr., freqn., (mit einer Peitsche) stark schlagen Wid.; (mehrfach) zerschiessen, schiessend verwunden Wid.: tur guļ vīri... sašaudīti, sakapāti BW. 31933, 21. Refl. -tiês, sich (ptötzlich) unruhig hin und herbewegen: Līrums savādi sašaudījās un atvirzījās nuo viņas Veselis Saules kapsē̦ta 143.

Avots: ME III, 753

sašũpuôt,

1): (dē̦ls) šūpuoja jaunkundzes un sašūpuoja tik stipri, ka bija krietni jāsaturas Austriņš Raksti V, 267; ‡

4) erregen, aufregen:
savādas duomas mani sašūpuo I. Kalnāre Aktrise Ragārēs 90.

Avots: EH XVI, 455

‡ savāži Peb. n. BielU., Lis., = savādi (Adv.): žeirī drabiņas ilgi nevar turēt, - s. (sonst) žeiris pieskābs AP.

Avots: EH XVI, 464

saziedêt,

3): nuoziedam un saziedam kâ ve̦cas garuozas Janš. Līgava I, 288. saziedējušā savādnieka II, 192. viņas laiskās asinis bija kâ saziedējis ūdens Daugava 1939, S. 123. saziedēj[u]šu baltumaizi Tdz. 53633; ‡

4) (in grosser Menge) aufblühen:
puķēm, kuŗu te jau bij raibin raibs saziedējis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 10. ‡ Refl. -tiês, = saziedêt 1: viņas saauga saknēm, saziedējās ziedu putekļiem A. Upītis Pirmā nakts 76.

Avots: EH XVI, 468

siekalât, ‡

2) geiferod begehren:
tu vari s. (mit iẽ ), bet nedabūsi Frauenb. Refl. -tiês: kādu viņu biedru, kas viņam siekalājuoties ("?") bija atradis par iespējamu skatīties uz mani un savādi smīnēt Janš. Līgava II, 424.

Avots: EH II, 494

šļakuôt, = šļakât I (?): pūš citi vēji, un šļakuo savādi ūdeņi Veselis Netic. Toma mīlest. 15. Refl. -tiês MSil., spritzen (intr.): ūdens šļakuojas,

Avots: ME IV, 62

‡ smêjiens, ein einmaliges Lachen; man nāk s. Seyershof. jaunajiem s. Br. Zeme 1939, № 163, S. 2. Miķelenes teicienam un smējienam bija savāds ... spē̦ks Janš. Paipala 38.

Avots: EH II, 536

šņakšķêt Bers., Grünw., = šņakstêt: ē̦d, ka šņakšķ vien Schibbenhof. suņa zuobuos šņakšķēja gaļas gabals Lennew. klusums . . . savādas šņakšķēšanas ("?") ... traucē̦ts Daugava I, 1098.

Avots: ME IV, 91

‡ spuocîgs "savāds, juocīgs": s. cilvē̦ks Frauenb. (mit uõ ). spuocīgā (gespensterhaft) bālumā Daugava 1936, S. 874.

Avots: EH II, 565

‡ sprakstuoņa, = spraksts: malkai de̦guot dzirdama s. Lubn. stadalā dzirdēja savādu sprakstuoņu un šņakstināšanu A. Upītis Pirmā nakts 17.

Avots: EH II, 556

staruôt,

1) intr., auch refl. -tiês, strahlen;
viņas acīs staruoja... savāds mirdzums Saul. I, 17, skata staruojums MWM. X, 32. ze̦lta stari staruojas BW. 18135, 6;

2) tr., ausstrahlen;
nuoriet saule vakarā ze̦lta starus staruodama BW. 25485 var.

Avots: ME III, 1047

I stiķis,

1) das Stück, etwas Eingelegtes (z. B. bei einem Hemde)
U.; die Stelte, wo zwei Stücke zusammengefügt sind, z. B. die Naht an einem Kleidungsstück, wo ein mangelndes Stück eingefügt ist Salis;

2) ein besonderer Streich, ein besonderes Stückchen
U., ein Scherz U., Spr. (bei Spr. ausserdem: "штука"), ein Kunstgriff, Pfiff U., Schabernack V., Brasche; ein Tanzstückchen U.: Pricim ir tuo niķu un stiķu vienumē̦r vairāk nekâ suņam blusu Liev. Brez. un Hav. 228; 31 der Schritt Spr., der Zwischenraum Spr.: tas ir tas labais stiķis, das ist der gute Tag (bei wechselndem Befinden) Biet. n. U.;

4) der Vorfall
Spr.: savāds stiķis, ein komischer Vorfail U. Nebst estn. tükk "Stück" aus mnd. stucke dass.

Avots: ME IV, 1067

strē̦la,

3): "svītra (pie debesīm)" Lemb. (mit ê̦ ² ); "svītra": drēbē var būt strê̦las ² Salisb. ābuoliem tādas sarkanas strê̦las ² iekšā Seyershof. savādas gaismas strē̦lām Daugava 1937, 172. saules strē̦lām (Strahlen?) E. Grünberga Zvārguļi 28. lietus nāk strè̦lām Jürg.; eine Schramme (mit ê̦ ² ) Lemb.; saplēsa kre̦klu strē̦lās A. Upītis Kailā dzīvība 28;

4): der Feifel
(strē̦las) Trik.; kad te̦lē̦nam strè̦las ² ir, tas krīt zemē un spirinās Mahlup. par cilvē̦ku, kas nemierīgi staigā, saka, ka tas iet kâ ar strē̦lām ebenda.

Avots: EH II, 587

stribe̦kls, eine flüssige, zu schlürfende Speise: nuo tām (= lapām) vārīja savādu stribe̦klu Janš. Dzimtene ² II, 16; stribekls, Klunkermus Etn. I, 42.

Avots: ME IV, 1089

švīkuoņa, = švīkstuoņa 1: spārnu švĩkuoņa Vēr. I1, 58 und Janš. Mežv. ļaudis II, 354. meijas sacēla savādu švīkuoņu Poruk Dzīve un s. 110. pātagas švīkuoņa Jauns. I1I, 72. egles (zaru) . .. švīkuoņa MWM. v. J. 1899, S. 19. zābaku švīkuoņa Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 3. dzirdama švīkuoņa nuo daudzām kājām A. XX, 857. švīkuoņai . . . pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297. tā pārvilka ātri švīkuoņu pār klavieru kauliņiem Deglavs Rīga II, 1, 455.

Avots: ME IV, 119

tikums,

1): tai tikumi darbiņuos BW. 568,2. liela slava, mazs t. 8372, 1. laba meita, labs t. 14274;

2): man ... bija ... savāds t. (= nùotikums) Janš. Mežv. ļ. II, 306. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 715.

Avots: EH II, 681

tīksma, tīksme,

1) die Annehmlichkeit, Anmut, Glückseligkeit, das Behagen; das Gefallen:
siltas dzīvības un tīksmas pilnuo dailumu Janš. Bandavā 1, 159. pašus pārņēma savāda, it kâ gurdas uomulības pilna tīksma 195, tā sirdi neizjaustā tīksmē ceļ Juris Brasa 157. karsta, tirpaiņa tīksme pārskrien pār . . ķermeni Deglavs Rīga II, 1, 60. tīksme dzīvuot Seibolt;

2) der Wunsch, die Neigung, das Verlangen:
visas tavas tīksmes ir piepildītas Pas. VI, 136. Janš. habe dies Wort selbst gebildet.

Avots: ME IV, 200

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe ² ] Lös., [mit iê ² ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì ² ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185

II tirpa Wid., (mit ìr ² ) Bers., Plur. tìrpas ² Bers., die Vertaubung, Erstarrung; tir̃pa Nötk., (mit ìr̃) Bers., gew. der Plur. tirpas U., Grünw., Lennew., Mar., Meselau, N.-Peb., Raiskum, (mit ir̃) AP., Arrasch, Jürg., Nötk., Schujen, (mit ìr ) C., (mit ìr ² ) Adl., Adsel, Bers., Golg., Kl., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., (mit ir̂ ² ) Bauske, Ruj., Selg., der Schauder, das Grauen, Entsetzen U., der Schauer: tirpas iet pa (caur) kauliem. meitai... tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22; LP. VII, 525. tirpas, aukstas kâ čūskas, gāja tai pār miesām A. XVII, 491. savādas svešas tirpas šaudās pa miesu A. Upītis J. I. 9. vieglas tirpas purina viņas miesu Purap, mani pārņe̦m... patīkamas, siltas tirpas A. v. J. 1899, S. 89. viņu pārņēma nāves tirpas D. Goŗkijs 44. Zu tirpt I.

Avots: ME IV, 196

tripinât,

1) = kratît, tricinât, schütteln, erschüttern: braucuot pa cietu, nelīdze̦nu ceļu stipri tripina Lös. vakar mani braucuot stipri tripināja Meselau. pa sasalušu zemi: braucuot vāģi tripina vienā tripināšanā Vīt.;

2) "?": bij savādi redzēt, kâ viņš tripināja (trippelte?)
pa celīti šurp ar savu lieluo kuli ple̦cuos Domas III, 595.

Avots: ME IV, 238

tuvinât U., tivinât Mag. XX, 3, 187; 207, nähern: ja netuvināsim . . . rakstu valuodu mūsu tē̦vu valuodai RKr. VIII, 66. juo vairāk viņš mani tuvināja savādajam līdumam Skalbe Kâ es 12. Refl. -tiês, sich nähern: bads klāt tuvinājās Līgotnis. neuzdrīksti man tuvināties!

Avots: ME IV, 276

tvanums, = tvans, der Dunst Daudsewas, Fehsen, Fest., Kokn., Odensee, Odsen, Saucken, Stockm.: krāsns par agru aiztaisīta, liels tvanums ir istabā Fest. galvā bij savāds salts tvanums Druva III, 853.

Avots: ME IV, 289

I urskulis,

1) ur̃skuls Salis, ein Knoten, Verknotetes, Verworrenes;

2) ein gespitzter Mund
Ekau (mit ur̃) n. U., (urskuls) Schönberg n. Etn. I, 45, (urskuls) Grünw., (ur̃skuls) Gr.-Sessau: ietiepīgs bē̦rns saceļ urskulu Gr.-Sessau. kuo nu savelc tādu urskulu, palaidni! Grünw. uzmest ur̃skuli Bauske, Dond. kalpuone mums tāda savādniece, par katru nieka vārdiņu uzmet urskulu (ärgert sich über jede Kleinigkeit) Etn. I, 32;

3) jem., der eine böse Miene zu machen pflegt;

4) der Kodder (das Unterkinn)
L., U., der Kropf U.: gailis ar urskulu (gaļas bārzdiņu gaiļa pasmakrē) MWM. X, 303;

5) der Hintere
(ùrskuls ² ) Erlaa, Festen. Zum suffixalen Teil vgl. muskui(i)s I.

Avots: ME IV, 308

uzmata, uzmats (li. ùžmatas "Vorwurf"),

1) eine Zugabe von Mehl od. Getreide zu Heu und Stroh bei Pferdeund Viehfütterung U.; das Hafermehl, das zum Pferdetrank geschüttet wird
(uzmats) Fest. n. BW. II, S. 404 (No 8199), Bers., Druw., Golg., Kl., Saikava, Sessw., Sinolen, (uzmata milti) Altenwoga, = mistra 2 Schwanb. (uzmats): zirgiem malu uzmatiņu (Var.: uzmetiņu) BW. 8199, Memelshof. zirg[i] (sc.: bļāva) uzmata malējiņas BW. 17667. kad samaļ un miltus pa saujai uzputina uz ūdeni, tad ir zirgiem, ir guovīm labs uzmats Janš. Dzimtene ² III, 81. es atšķīru sīkuos miežus un auzas uzmatam Druw. jābrauc samalt auzas uzmatam Sinolen;

2) "?"Mahlup (uzmata);

3) "lieka, savādāka dzijs adīkli sākuot" Meiran (uzmats);

4) ein Strumpfband
RKr. XVI, 218: vedēji ņēma līdz... pa˙pilnam uzmatu un cimdu BW. III, 1, S. 88, pie katra dvieļa bija... ar uzmatu piesiets cimdu pāris ebenda. zeķes un cimdus, sasietus ar uzmatu RKr. XVI, 100. uzmatu pāriņi saviķe̦lē̦ti 136.

Avots: ME IV, 356

ve̦claĩcîgs, altertümlich; altmodisch: ve̦claicīgi nami Kaudz. nebij redzējis ve̦claicīguo šķirstu, kurus izdalbīja nuo... bluķiem Ezeriņš Leijerk. I, 229. ve̦claicīgs krē̦sls augstu, stāvu zveltni A. Brigader Daugava I, 567. ļaudis vēl runājuot tādu savādu, ve̦claicīgu valuodu Janš. Dzimtene ² I, 83.

Avots: ME IV, 516

vẽzêt, -ẽju Nigr., schwingen, schwenken Wid.: vēzēt izkapti Domas IV, 473. vīrs vēzē augsti abas ruokas MWM. VI, 420. vēzēt savādi ruokas Purap. 284. slaidi vēzēja... sitamuo atpakaļ, lai trieciens būtu juo stiprs Janš. Bandava lI, 200. Refl. -tiês,

1) (zum Schlagen oder Werfen) ausholen
(mit è ² ) Vīt.; die Hand zum Schlagen aufheben; sich zu schlagen anschicken (mit ẽ ) Nötk., Selg., (mit è ² ) Kl., Sessw.: viņš vēzējās it kâ uz sišanu Vīt. divi dur, divi vē̦zas (Rätsel) RKr. VII, 674. puisis vēzējās man ar vē̦zu iesist Zvirgzdine. e̦suot tâ vien vēzējies, bet tikkuo nācis pie sviediena Jaun. mežk. 3;

2) sich hin- und herschwingen:
šūpuoles... vēzējās izplatījumā, grima lejā un cēlās augšā Veselis Daugava I, 431. elpekļi laižuoties sāk vēzēties (trīcēt) Konv. ² 2065. Wohl nebst an. vega "bewegen, schwlngen, wiegen", got. wēgs "Wogenschlag" u. a. zur Wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 573, 574

vī! vĩ - vĩ! Rothof n. FBR. VIII, 130, Interjektion,

a) Erstaunen ausdrückeud:
vī, meitiņ, kāda tu pārvērtusies! Vēr. II. 849. vī, cik savādi! MWM. X, 416. vī! tad ta brīnums, ka durvis . .. vaļā! Saul. vī dievin! C., Lemsal. bet vī, manu dieniņ! R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 143;

b) 'pfui'!
vī, kauna, veci, kauna! MWM. IX, 40;

c) = vai II: vi! vi! man bail MWM. VII, 11. vi die[v]! 258. Aus d. fi?

Avots: ME IV, 633

viêbt Bers., C., Kalzenau, Kl., Kr. u, a., viebt U., Spr., -bju, -bu, (das Gesicht) verziehen (unbek. in Stenden): Plencis vieba pusizmisušu ģīmi Laiviņš. Refl. -tiês,

1) sich drehen, verdrehen, das Gesicht verstellen
U., Grimassen schneiden (mit iê ) Modohn, Nötk., Stockm.: lūpas.. viebās smaiduos Bračs Aukstā ē̦nā 100. tavām lūpām nebūs viebties Rainis Tie, kas neaizmirst 90. vaigs, kas... grumbām viebsies Aps. VI, 37. Emma... viebjas un savādi smīn Vēr. I, 1158. it kâ viebtuos, it kâ smaidītu Turg. Muižn. per. 85. kuo tu viebies? sagt man zu einem Pferde, das beissen will Saikava;

2) sich ein Ansehn geben, sich verkleiden
Ruj. n. U. Nebst vaibît, vaibsts zu li. vỹburioti "wedeln", lat. vibrāre "in schwingende Bewegung setzen", norw. veipa "eine Peitsche schwingen", ahd. wipf "rasche Bewegung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24I, Persson Beitr. 235 f.

Avots: ME IV, 652

viên˙viênâds "?": katram putnam savāds vārds, bet vienam vien˙vienāds P.Birkerts Mīklas 84.

Avots: ME IV, 668

I vil˜na (li. vìlna "ein Wollhärchen", apr. wilna "Rock", serb. vù`na, got. wulla, ai. ū´rņā "Wolle"), dial. villa,

1) ville (?) Glück Ebr. 9, 19, die Wolle; das Haar von vierfüssigen Tieren:
Sprw. kam villa, tas jācē̦rp Birk. Sakāmv. 88. mīksts kâ vilna RKr. VI, 1004. tik mīlīgs kâ auna vilna Br. 541. liela brē̦ka, maza vilna (viel Lärm um nichts) RKr. VI, 75. bij man aitas, bij man vilna BW. 7575, 2. treju vilnu lindraciņi: suņa vilnas, kaķa vilnas, aizpē̦rnā kumeliņa 20523, 13. (kumeliņam) liela villa (Var.: spalva) mugurā 29686, 12 var. balta vilna 6924. smalkas vilnas kuodeļā 17330, 3 var. pe̦lē̦ks vilnas ē̦rkulītis Br. 139. guli kâ me̦lnas vilnas ē̦rkulis savē̦lusies 10. tu, māsiņ, villu vērpi BW. 6806. tu gan duomā, ka tur bija liela vilna (dass da viel los war)! Alm. Kaislību varā 66;

2) muku villa, eine Pflanze
("savādas sugas zâle pļavas, kura aiz ļuoti liela valguma slikti nuopļaujama, ja sausas pļavas, ar mē̦sluošanu tikai iznīdējamä); zaķa vilna, Wollgras (eriophorum L.) RKr. II, 71;

3) villas luops Frauenb., Schimpfname für einen faulen Menschen. Zu arm. gełmn "Wolle, Vliess",
lat. vellus "Vliess", ae. wil-mod "Wollstange" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 296f., Trautmann Wrtb. 359.

Avots: ME IV, 593

žļirkstêt, -u, -ẽju,

1) = šļirkstêt Grawendahl, Grünw., Serben, (mit ir̂ ) Adl., Mar., Saikava, Sessw., (mit ir̃ ) A. - Ottenhof, Schibbenhof, (mit ir̂ ² ) Arrasch, platschen, plätschern (mit ir̂ ) Serben, (žļir̂kšķêt ² ) Siuxt: zābakuos piesmēlies ūdens ejuot mē̦dz žļirkstēt Arrasch u. a. ejuot ūdens kurpēs žļirkst Serben. pa purvu ejuot apakš kājām žļirkšķ Siuxt;

2) klirren
(mit ir̂ ) Golg., (mit ir̃ ) Ahs., Dond., Stenden, Wandsen: ķēdes ve̦lkuot žļirkst Dond. u. a. ķēdēm žļirkstuot LP. III, 109. lai žļirkst atslēdziņas VL. aus Ahs. trauku gabali žļirkstē̦dami aizskrēja pa grīdu Stenden;

3) knirschen (z. B. vom Sand zwischen den Zähnen)
Gotthardsberg, Kegeln, Wesselshof (mit ir̂ ), Lems. (mit ir̂ ² ); "radīt savādu truoksni, kad kaut kuo sīkstu un slapju kuož" Grünw.;

4) zur Unzeit, unpassend lachen
(mit ir̂ ² ) Vitrupe.

Avots: ME IV, 818

II žūkt "?": viņš dzird savādu žūkšanu un sprē̦gāšanu Druva II, 206.

Avots: ME IV, 836

žvĩkstêt Ahs. n. RKr. XVII, 67, Arrasch, Bauske, C., Frauenb., Gotthardsberg, Kegeln, Lemsal, Nötk., Raiskum, Ruj., Schrunden, Sermus, Smilten, Trik., Wesselshof, Wolm., (mit ì ² ) Erlaa, Golg., Kalz., Lettihn, Lis., Lubn., Mar., Saikava, Schwanb., = švĩkstêt: pļauj, ka žvīkst vien Trik. u. a. brauc ar žagaru ve̦zmu, ka žvīkst vien Schwanb. vējš žvīkst (saust) gar acīm Ahs., Segew. slimajam krūtis žvīkst Ahs. žvīkst, situot gaisā ar rīskti vai pātagu Druw., Lubn., Mar., Sermus u. a. izkapts pļaujuot žvīkst Ahs., Bers. raganas jāj pa gaisu, ka žvīkst vien Segew. ūdens skrien caur šķirbu, ka žvīkst (zischt) vien Segew. ziemā ragavas braucuot žvīkst Wessen. žvīkst, pa grīdu kuo smagu ve̦lkuot Lis. putniem spārni laižuoties žvĩkst Ronneb. žvīkst, slaukuot nuosvīdušas luoga rūtis Pernigel. virs... atvariem ugunsgrē̦ks žvīkst MWM. IX, 285. izsaucās savādā žvīkstuošā balsī Vēr. II, 440.

Avots: ME IV, 847, 848

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780