Paplašinātā meklēšana

àizstãvĩba, Vertretung, Verteidigung: deputācija viņam piedāvāj šuo iecirkņu aizstāvību parlamentā B. Vēstn.

Avots: ME I, 53

‡ àizšvĩkât ar naglu, mit einem Nagel ein Zeichen (streifend) hin-, davorziehen.

Avots: EH I, 57

‡ àizšvĩkstêt, raschelnd hin-, weggehen Bauske: a. pa grīdu.

Avots: EH I, 57

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62

appļãvĩbas (unter appļãvenes): auch AP.

Avots: EH I, 106

aprâvĩbas, Pl. t., die Beendigung des Flachsraufens Bers.

Avots: ME I, 115

apsvĩnîtiês, anlaufen, beschlagen. Pernigel.

Avots: ME I, 128

‡ apvĩdêt Bauske "flüchttg, nicht genau übersehen (wahrnehmen)".

Avots: EH I, 127

apvĩlêt, tr., befeilen: atslē̦gu.

Avots: ME I, 136

‡ apvĩruôtiês U. (unter vīruôt), sich verheiraten (lat. nūbere).

Avots: EH I, 127

apvĩst: dubļi tikai tâ drusku apvītuši Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 127

apvĩst [li. apvýsti], intr., ringsum von oben welk werden, etw. betrocknen: viņš sakŗāva jau apvītušuo pļāvumu A. XV, 2, 123.

Avots: ME I, 136

‡ apvĩt Salis, = apvĩst.

Avots: EH I, 127

‡ apvĩtinât Dunika, Kal., = ‡ apvītêt: a. sìenu. Refl. -tiês Nötk., = apvĩst.

Avots: EH I, 127

atpļàvĩbas ² = appļāvī˜bas Mar. RKr. XV, 106.

Avots: ME I, 182

atvĩlêt: a. naglai galvu. a. nuost gabalu nuo dzelzs stieņa.

Avots: EH I, 181

atvĩlêt (zuobus), abfeilen (die Zähne, z. B. einer Säge).

Avots: ME I, 211

avĩze: plur. t. avīzes BielU.

Avots: EH I, 190

avĩze, avĩza PS., die Zeitung; [nebst li. avyzai Lit. Mit. I, 15] aus d. dial. awise bei Frischbier [und Hupel Idiotikon 14] (aus franz. avis "Anzeige").

Avots: ME I, 232

‡ avĩžniẽcĩba, die Journalistik, das Zeitungswesen.

Avots: EH I, 190

avĩžniẽks,

1) Journalist;

2) Zeitungsleser:
tu jau tas avīžnieks Alm.

Avots: ME I, 232

baravĩka: baravika Golg., baravika BW. 2834; 24310 var., baraviks ² Oknist, baraviks Janš. Dzimtene IV, 196, nom. plur. baraviki BW. 20745, barvikas BW. 12242, nom. s. bârvĩks ² Dunika.

Avots: EH I, 205

bezdìevĩba, die Gottlosigkeit.

Avots: ME I, 283

brañdavĩns (unter brañdvĩns): auch BW. 20036; (brandavins) 19495.

Avots: EH I, 237

brañdevĩns (unter brañdvĩns): auch 19937 var., (brandevins) 10200, 2.

Avots: EH I, 237

brañdvĩns: auch BW. 19937, 2.

Avots: EH I, 237

‡ brañvĩns PlKur., = brañdvĩns.

Avots: EH I, 237

bre̦ñd(a)vĩns, bre̦n`duviņš, bre̦n`dīns Etn. IV, 172, LP. VII, 383, BW. III, 1,15, = brandvīns.

Kļūdu labojums:
383 = 388

Avots: ME I, 330

‡ bre̦ñduvĩns Wolmarshof, = brañdvĩns.

Avots: EH I, 240

bre̦ñd(a)vĩns, bre̦n`duviņš, bre̦n`dīns Etn. IV, 172, LP. VII, 383, BW. III, 1,15, = brandvīns.

Kļūdu labojums:
383 = 388

Avots: ME I, 330

‡ burvĩķe Frauenb., der Steinpilz; vgl. baravīka. Wohl mit u aus o.

Avots: EH I, 255

‡ ceļvĩrs Pas. X, 70, = ceļa vīrs (unter ceļš).

Avots: EH I, 265

cìemvĩrs, ein Mann als Gast Ahs.

Avots: ME I, 394

daũdzdìevĩba, Vielgötterei.

Avots: ME I, 443

daũdzvĩrība, die Vielmännerei A. XX, 40.

Avots: ME I, 444

de̦gvĩns, der Branntwein.

Avots: ME I, 453

devĩba, die Freigebigkeit, Mildtätigkeit: viņš nevarēja beigt pateikties par tādu devību Blaum.

Avots: ME I, 460

deviņvĩru spè̦ks, deviņu vĩru spē̦ks, die Neunmannskraft, Königskerze (verbascum thapsus). deviņvĩru ziêdi, dieBlüten der Neunmannskraft U.

Avots: ME I, 460

dìevĩba ,* der Gottheit: vis˙pirms interesējās par pašu dievību MWM. VIII, 874.

Avots: ME I, 485

dìevpaļãvĩba, Gottvertrauen Vēr. I, 1283.

Avots: ME I, 485

divsiẽvĩba ,* Zweiweiberei, Bigamie.

Avots: ME I, 473

divvĩrĩba ,* Bigamie Vid.

Avots: ME I, 473

‡ divvĩru dar̂bs, Arbeit für 2 Männer, Arbeit von 2 Männern Warkl. u. a.

Avots: EH I, 323

dižvĩrs, ein Matador, hervorragender Mann: tautiskie dižvīri Vēr. II, 1005. visus pagasta dižvīrus izbalsuoja Sassm.

Avots: ME I, 476

druvĩbas,

1) "?": panāksnieku meitām druvības būs BW. 25122;

[2) "= appļāvības" Lipna, Mahlup u. a.; "= apkūlības" Stuhrhof].

Avots: ME I, 506

dvĩlis [Jürg., AP.],

1) der Dunst
Austriņ Zalkt. II, 120. AP.;

2) dvīļi, der Staub
Laud. [Zu li. dvỹlas "schwarz"?]

Avots: ME I, 538

dzîvĩba,

1): glābiet ... dzīvībiņu! BW. 33969 var. dzīvībiņas devējiņ! 19937, 1. dzīvību (den Lebensodem)
iedzinām 20161, 3.

Avots: EH I, 363

‡. è̦lkdìevĩba* Abgötterei, Götzendienst.

Avots: EH I, 368

gatavĩba,

1): vēl nebija g., noch war es nicht fertig
BielU.

Avots: EH I, 387

gatavĩba,

1) das Fertigsein, die Bereitschaft:
nav vēl gatavības (Var.: visas gatavības od. kâ vajaga), ich habe noch nicht alles, was zur Aussteuer gehört BW. 4976, 5, 14. tev, tautieti, vajadzība, nav man tādas gatavības, ich nabe nicht eine (deinen Bedürfnisse entsprecnende) solche fertig gestellte Aussteuer 765. vācu gatavība uz kaŗu Tēv.;

2) die Reife:
augļu, gara gatavība; gatavības liecība, Maturitätszeugnis.

Avots: ME I, 609

‡ glaudgalvĩte, = glumgalvĩte: cielaviņa g. BW. 22010,1.

Avots: EH I, 391

glēvĩba, die Schlaffheit, Weichlichkeit, Energielosigkeit: aiz gļēvības ļāva patiesībai ciest A. XII, 591, Aps.

Avots: ME I, 632

glumgalvĩte, die Glattköpfige, Beiwort der Bachstelze im VL.: cielaviņa, glumgalvīte BW. 2592; 18803, 3.

Avots: ME I, 629

gùoddevĩba ,* die Ehrerbietung: sulaiņi ar guoddevību tam rauga iestāstīt Plūd. zvêrinātais izpildīja savu guoddevības pienākumu U. B. 113, 85.

Avots: ME I, 689

‡ ìebuvĩša, die Häuslerin, Mieterin AP.

Avots: EH I, 505

ìešvĩkstêtiês, einen knallenden Laut von sich geben, anfangen zu knallen, zu rauschen: pātaga iešvīkstējās [Oppek.].

Avots: ME II, 79

ìešvĩkstinât,

1) zum Knallen, Rauschen bringen:
pātagu;

2) einflüstern:
viņam ausīs iešvīkstina, kādas tās šķiņķības Liev.

Avots: ME II, 79

[ìevĩkt, (eine Arbeit) teilweise bewältigen: viņš šuo darbu tuomē̦r ievīka Nigr.]

Avots: ME II, 89

ìevĩst, zu welken anfangen: Rebeka ievīta kâ zieds vāzē Zalkt.

Avots: ME II, 89

ìevĩžuôtiês, sich wozu aufraffen: dē̦ls ievīžuojās atplèst LP. I, 143.

Avots: ME II, 90

izdevĩba,

2): auch Lippaiken n. BieIU.

Avots: EH I, 442

izdevĩba,

1) Gedeien, Ertrag, Fruchtbarkeit:
kâ attaisnuot alpiešu garīguo neražīgumu Francijā un viņu tik lielu izdevību Itālijā Vēr. I, 1884;

2) izdevības, = izdeves 2, der Hochzeitschmaus;

3) izdevības, das Verlassen des früheren Wirts, der Auszug:
es nāku, ja ne vairs uz izdevībām, tad jel uz ievedībām Kaudz. M.;

4) günstige Gelegenheit
(vgl. izdevîgs): šuo izdevību mūsu tautas gara mantu krājējiem nevajadzē̦tu palaist gaŗām neizlietuotu Etn. II, 90.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu strichen) 3. nozīme (die Bed.3); "izdevību" vietā te jālasa: izvedības (statt izdevības ist hier izvedības zu lesen).

Avots: ME I, 727

‡ izkvĩcinât Dunika, eine Zeitlang quicken machen.

Avots: EH I, 460

izšvĩkât, tr.,

1) mit Streifen versehen:
rakstu;

[2) izšvīkuot, aus -, durchtreichen
Wid.].

Avots: ME I, 814

izvĩlêt, tr., ausfeilen: zāģim zuobus.

Avots: ME I, 830

‡ izvĩrinâtiês NB., OB., = ‡ izvīkstîtiês: i. ceļā.

Avots: EH I, 496

[izvĩst, intr., welk, trocken werden (perfektiv): zâles jau izvītušas; siens izvītis; veļa jau izvītusi Bauske.]

Avots: ME I, 830

[izvĩteŗuôt,

1) mit Mühe aussprechen:
nevarēja ne vārda izvīteŗuot Bauske;

2) "dzieduot meldiju izluocīt (vom Vogelgesang)" Selg.]

Avots: ME I, 831

izvĩtêt, ‡ Refl. -tiês, in starkem Dampf zur Genüge schwitzen Ekau; "iztveicēties": izvītējies, uz ielas pūlis ... rit Austriņš Necilvēks 10.

Avots: EH I, 496, 497

izvĩtêt, izvītinât, welk machen, langsam austrocknen: es usnītes izravēju, izvītēju saulītē BW. 28206.

Avots: ME I, 831

izvĩzĩba,

[1) "die Tendenz zum Staatmachen, etwas bedeuten zu wollen, vorlaut od. stolz zu sein" Walk, Fest.]:
tik lūdzu neizgāzties ar savu izvīzību K. Jakobson;

[2) " spöttisches Wesen " Nötk., Nigr.].

Avots: ME I, 831

jaûnavĩba ,* Jungferschaft.

Avots: ME II, 99

kaŗavĩrs: auch BW. 3397; 3409, 2.

Avots: EH I, 590

kaŗavĩrs, der Kriegsmann, Krieger.

Avots: ME II, 165

‡ kârstavĩtis ² AP., = kā`rstava.

Avots: EH I, 604

ķîvĩtis ² : ķīvīt(i)s BW. 2490.

Avots: EH I, 707

ķîvĩtis ² Kand., ķĩvĩte C., Smilt., [Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Wormen, Selg., ķìvīte PS., ķîvīte ² Bauske, Wandsen, Salis, ķîvits ² Nigr.], ķīvīta Mag. XIII, 2, 60, A. XV, 467, davon ein Demin. ķīvitiņa, ķĩvestīte BW. 8981, ķīvitiņš 12789, der Kiebitz (vanellus cristatus): ķīvītis ķivina Etn. II, 51. [Nebst estn. kĩwit aus mnd. kiwit dass.]

Avots: ME II, 390

[kvĩba, ein schlechter Mensch Lems.]

Avots: ME II, 355

[kvĩbas, Abfälle von gegerbtem Leder Lems.]

Avots: ME II, 355

kvĩcinât [auch Bl., Nigr., Jürg., Bauske, Dond., PS., N. - Peb., Arrasch], Smilt., fakt., quieken machen, zum Quieken bringen: nuoķē̦ruši sivēniņu, padusē kvīcināja Annenhof, Schujen, BW. 20994. vai tu gribi jē̦ru zagt, vai sivē̦nu kvīcināt Blieden, BW. 29508. Subst. kvĩcinâšana, das Quiekenmachen ; kvĩcinâtãjs, wer quieken macht.

Avots: ME II, 355

kvĩka Smilt., eine quiekende, schreiende, ausschlagende Stute: kvīka - ķēve, kas kviec un sper, Lös. n. Etn. IV, 99. [kvĩka, ein quiekendes Schwein Drosth. ; ein oft kreischendes Mädchen Nigr.]

Avots: ME II, 355

kvĩkstêt Ahs., kvīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr., quieken (von einem hungrigen Ferkel, Schweine, das einem Menschen, welcher Schweinefutter trägt, quiekend nachläuft) Dond., Ahs., Lub., Smilt.: sivē̦ns viņai kvīkšķējis pakaļ LP. VII, 948.

Avots: ME II, 355

kvĩkt [li. kvỹkti], -cu [od. kvĩkstu Dond.], -cu, intr., (fein) quieken Biel. I, 364. [Zu kvìekt und poln. kwikac` dass. u. a.]

Avots: ME II, 355

kvĩte, kvĩts, -s, [kvĩts PS.], die Quittung. [Aus d. Quitte bei von Gutzeit II, 422.]

Avots: ME II, 355

liẽlgalˆvĩba, der Eigensinn, die Starrköpfigkeit: cilvē̦ks aiz bada jeb lielgalvības zieduojumu izēdis LP. VII, 355.

Avots: ME II, 498

liẽlvĩrs der Heid; oft ironisch: kliedz lielvīra vārdā A. XX, 855.

Avots: ME II, 503

mantguvĩba, die Habgier, der Geiz Plūd. Rakstn. I, 170.

Avots: ME II, 562

nebrĩvĩba, die Unfreiheit, Sklaverei.

Avots: ME II, 709

ne-izdevĩba, das Misslingen, Malheur: spēcīgais cilvē̦ks lai tad pēc pirmās neizdevības gļē̦vi sašļuktu A. vai arī kāda cita neizdevība ceļā?

Avots: ME II, 715

nenùovĩdêt [Salis, mit î ² Bauske] (salv. nenaviděti "hassen"), - u, - ẽju, auch refl. - tiês, missgönnen, nicht gönnen: viņš citam jau nekā nenuovīd Kand. viņš man nenuovīd tik daudz, kâ me̦lns aiz naga Naud. saimniece nenuovīdas ieduot nabagam ne maizes nuku Kand.

Avots: ME II, 725

nepastãvĩba, die Unbeständigkeit, Vergänglichkeit: jauka laika, jaukuma nepastāvība.

Avots: ME II, 726

‡ nevĩcis (part. prt. zu vīkt "gedeihen" ) Dunika "vāja auguma, vājas veselības": n. bē̦rns.

Avots: EH II, 23

nevĩrišķĩba, die Unmännlichkeit: baiļuodamies izrādām savu nevīrišķību.

Avots: ME II, 740

nevĩrišķîgs, unmännlich, feige: nevīrišķīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 740

nevĩstamĩba ,* [nevīstĩba], die Unverwelklichkeit, Unvergänglichkeit: [sievas nevīstība Leijerk. I, 7].

Avots: ME II, 740

nevĩstams, unverwelklich, unvergänglich.

Avots: ME II, 740

nevĩšu, in Verbindung mit vīšu: vīšu nevīšu runāt, Unsinn reden, ohne Sinn und Verstand reden, reden, was weder Hand, noch Fuss hat Līn.

Avots: ME II, 740

‡ nevĩšus Jürg., Schwitten. Zögenhof, = nevilšus: man n. izlija piens. Aus nevīžus + nevilšus?

Avots: EH II, 23

nevĩža,

1): nevīžas un slinkas sievas Vindedze 5.

Avots: EH II, 23

nevĩža,

1) comm., eine lässige, arbeitscheue Person, der Faulenzer, die -in:
kad cits ir nelietis un nevīža, tad tev tūliņ tas jādara pakaļ A. XV, 2, 6; [2) = nevara, nespē̦ks, nešķirme Fest.].

Avots: ME II, 740

nevĩžĩba, die Lässigkeit, Nachlässigkeit, die Arbeitsscheu, Neigung zum Faulenzen: šī netīrība, nevīžība, kuo sastuopam visās ēdināmās vietās, man gluži atriebusēs MWM. V, 355. salauzt rupjību un māņticību, slinkumu un nevīžību VI, 271. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu gan nu! Seib.

Avots: ME II, 740

nevĩžîgs, lässig, nachlässig, träge: viņu turēja par nevīžīgu cilvē̦ku Līb. nevīžigi suoļi Stari II, 933. nevīžīgais uzvalks I, 45. ķīniešu gļē̦vais un nevīžīgais gars Tēv. Pēteris atbild nevīžīgi Purap.

Avots: ME II, 740

‡ nevĩžņa Nötk., (mit î ) Gr.-Buschh., = nevĩža 1: salikās tādi nevīžnas kuopā, līdz izputēja nuo mājām Gr.-Buschh.

Avots: EH II, 23

nevĩžuôt, [nevĩžât Wolm., PS., Lis.], nicht mögen, nicht wollen, lässig sein, faulenzen: vin;s; nevīžuo strādāt. saimnieki aiz nevīžuošanas iekrituši parāduos Aps.

Avots: ME II, 740

nùodevĩba, der Verrat: pa visiem kaktiem nuodevība glūn Rainis.

Avots: ME II, 774

nùonâvĩba, der Mord: padarītas divas negantas nuonāvības Kav.

Avots: ME II, 824

nùošvĩkât, nùožvĩkât Hen., tr., mit Streifen versehen, verschrammen: bē̦rni nuošvīkājuši galdu Ahs. n. RKr. XVII, 43, Sassm.

Avots: ME II, 871

nùošvĩkstêt, nùošviukstêt, nùošviukš(ķ)êt, nùožvikstêt, intr., dahinsausen, dahinrauschen, einen knallenden, rauschenden Schall von sich geben: pātaga asi nuošvīkstēja gar zirga sāniem Vēr. II, 423. te pār galvu viņam nuošvīkst spārni JK. III, 75. es atvedu tautu meitu, krūmi vien nuošvīkstēja BW. 17183 (krūmi vien nuožvīkstēja A. XX, 491). aizgāja, ka svārki nuošvīkstēja vien. nuošviukš drēbes Duomas II, 1025. žvīks, žvīks, nuožvīkstēja vice MWM. X, 4. vējš vien nùožvīkstējis gar ausīm LP. V, 60.

Avots: ME II, 871

nùošvĩkstinât, ‡

2) = ‡ nùošvitinât 2: gans ilgi naošvīkstināja, rīksti pa gaisu luocīdams Vank.

Avots: EH II, 99

nùošvĩkstinât, verschrammen: rūtis Dond.

Avots: ME II, 871

nùošvĩtruôt,

1) tr., mit Streifen versehen;

2) intr., in Streifen sich hinziehen:
re̦ti vēl tik rūsa debess malā nuošvītruo MWM. X, 259.

Avots: ME II, 871

nùovĩlêt, tr., abfeilen: dzelzi; nuovīlēt vīli, die Feile durch Feilen abnutzen.

Avots: ME II, 888

I nuovĩst, nuovĩt [Salis], Smilt., intr., abweiken: miežiem asni nuovītuši BW. 33711. mūžu manu nuovīstamu ar neveikli tē̦va dē̦lu 21895. Ķencis bij pa˙visam nuovītis un sāka brīžam vai aizsnausties Kaudz.

Avots: ME II, 889

nùovĩtinât, fakt., verwelken lassen: puķes.

Avots: ME II, 889

nùozvĩguôt [Serben, Peb., Sermus, nùozviguôt Kursiten, = nùozibêt]: gar ziemeļiem nuozvīguo dze̦strains zaigums Duomas I, 1080. [sniegs spuožā saulē nuozvīguo; zivis nuozvīguo ūdenī Lis., Lös., Sessw., Golg., Lemburg, Meselau.]

Avots: ME II, 893

‡ nùožvĩguôt Nötk., ein perfektives Schallverbum.

Avots: EH II, 111

nùožvĩkât: hinter "Sassm." ME. II, 895 zu ergänzen "n. RKr. XVII, 67".

Avots: EH II, 111

nùožvĩkât Sassm. [nùožvĩgât MSil.], nùožvĩkstinât Dond., abschrammen, zerkratzen: glāzi ar kramu; galdu ar bļuodu.

Avots: ME II, 895

nùožvĩkstêt, s. nùošvĩkstêt.

Avots: ME II, 895

‡ nuozvĩnât Dunika, (mit ì ² ) Fest. n. FBR. XVII, 90, = nùozvĩņuôt.

Avots: EH II, 110

nùozvĩņuôt, nùozvĩnuôt, tr., abschuppen: māte paņe̦m zivi un nuozvīņuo A. XIV, 2, 274. Refl. -tiês, sich abschuppen, abschelfern.

Avots: ME II, 893

uôzuõlvĩrs,* der Held.

Avots: ME IV, 427

padevĩba, die Ergebenheit, Subordination: tu mani klausīji ar bē̦rna padevību Kaudz.; izsacīt valdniekam padevības jūtas.

Avots: ME III, 16

‡ pakvĩcinât Dunika, = pakviecinât: suns mēdza cūku pakaitinât un p.

Avots: EH II, 146

paļãvĩba,

1) das Vertrauen, die Zuversicht:
varuonis spēja katrai vārīgai sievietei ieduot paļāvību Asp. nesairīcināma paļāvība R. Sk. I, 94;

2) die Nachgiebigkeit.

Avots: ME III, 65

pãrgalˆvĩba, der Übermut: acis mirdz pārgalvībā Purap. [ar pārgalvību uz augšu duoties IV Mos. 14, 49.]

Avots: ME III, 155

pãrgatavĩba* die Überreife.

Avots: ME III, 155

pãrvĩlêt, tr., durchfeilen: zagļi pārvīlējuši dzelzs pinekli.

Avots: ME III, 188

‡ pãrkvĩcinât Dunika, allzu lange quieken lassen: p. suvē̦nu.

Avots: EH XIII, 204

pãršvĩkât, tr., durchstreichen, mouillleren: burtus PS.

Avots: ME III, 182

pãrvĩriẽtis,* ein männlicher Übermensch MWM. X, 23.

Avots: ME III, 188

‡ pãrvĩst, einigermassen welk werden: pārvītušas lē̦cas de̦r sazārduojamas, līdz pa˙visam izžūst Janš. Nīca 53.

Avots: EH XIII, 216

pašnâvĩba,* der Selbstmord.

Avots: ME III, 116

pašsle̦pkavĩba, der Selbstmord: aizgāja paziņuot par pašsle̦pkavību valdībai Latv.

Avots: ME III, 117

pastãvĩba,

1) die Beständigkeit:
kungs, duod mums pastāvību! GL.;

2) die Dauerhaftigkeit, Fortdauer:
cerība par latviešu tautas pastāvību Kronw.

Avots: ME III, 108

pašvĩkstêt, pašvĩkšķêt, pašvĩkšêt, intr., ein wenig rascheln, schwirren: pašvīkstēja krūmi Vēr. II, 34.

Avots: ME III, 118

‡ pašvĩkstinât AP., eine Weile švīkstinât Lubn.: (ar) rīksti p.

Avots: EH XIII, 180

[pasvĩtrât, pasvītruôt, unterstreichen. Subst. pasvĩtruõjums, pasvītrājums, das Unterstrichene; die Unterstreichung.]

Avots: ME III, 111

patgalˆvĩba U., der Eigenwille, Eigensinn, die Eigenmächtigkeit. patgalvîgs U., eigenwi1lig, eigensinnig, starrköpfig Manz., Elv.: kas patgalvīgs, nelaimē iekritīs Manz.

Avots: ME III, 121

patstãvĩba,* die Selbständigkeit: zemnieku iestādēm bij vairāk patstāvības Apsk. neatkarības un patstāvības jūtas RKr. XII, 72.

Avots: ME III, 125

‡ pavĩtêt, ein wenig (eine Zeitlang) welken (trocknen) lassen: pavītēsim vēl, tad sāksim sìenu kast Oknist.

Avots: EH XIII, 191

pavĩze: ja būs rakstu pazinējas, jems nuo manis pavīzīti Tdz. 39716.

Avots: EH XIII, 191

pìedevĩba, die Nachsicht.

Avots: ME III, 244

pìekļāvĩba, Anhänglichkeit: piekļāvība seniem teikumiem Norv. 85.

Avots: ME III, 258

pìeļãvĩba, die Nachgiebigkeit Ar.

Avots: ME III, 270

pìešvĩkât PS., = piesvītrât: p. tāpeli.

Avots: ME III, 302

pìevĩlêt, zur Genüge feilen Spr.

Avots: ME III, 311

pretburvĩbas līdzekļi Plüd. Llv. t48, vārdi LP. VII, 689, Mittel, Worte gegen Zauberei.

Avots: ME III, 386

prìekšstãvĩba* die Vertretung: valdības priekšstāvība (Vertreter der Regierung) Konv. ² 1732. (Dafür pãrstāvĩba.)

Avots: ME III, 397

‡ puĩšvĩrs, ein unverheirateter Mann Salis, Valdess Jūŗas vilki 79.

Avots: EH II, 322

purg[g]alvĩtis, jem., der eine purga 4 od. 5 als Kopf hat,

1) Beiname des Hopfens:
apentiņ, purgalvīti! BW. 19523, 3 var.;

2) nevarēja purgālīti (für schriftle. purggalvīti; gemeint ist der penis)
biksītēs savaldīt BW. 34623 (aus Rawen). Vgl. purga 4 und 5.

Avots: ME III, 417

purg[g]alvĩtis, jem., der eine purga 4 od. 5 als Kopf hat,

1) Beiname des Hopfens:
apentiņ, purgalvīti! BW. 19523, 3 var.;

2) nevarēja purgālīti (für schriftle. purggalvīti; gemeint ist der penis)
biksītēs savaldīt BW. 34623 (aus Rawen). Vgl. purga 4 und 5.

Avots: ME III, 417

‡ pus˙vĩra, der halbe Mann: pus˙vīriņa (Var.: pus[e] nuo vīra) es pazudu ar ... slinku līgaviņu BW. 21947.

Avots: EH II, 335

‡ pusvĩrītis, der halbe Mann (Demin.): es paliku p. ar ... slinku līgaviņu BW. 26847.

Avots: EH II, 335

rèibgalvĩtis N.-Schwanb., Epitethon des Hopfens.

Avots: ME III, 505

re̦sgalvĩba, s. re̦zgalĩba.

Avots: ME III, 513

sakvĩcinât, quieken machen Dunika, PS., Jürg., C., Dond.

Avots: ME II, 661

sar̂kangalˆvĩte, ‡

3) eine Art Pilz
(anderswo apšu be̦ka genannt) Mesoten.

Avots: EH XVI, 443

sar̂kangalˆvĩte,

1) Rotkäppchen
R. Sk. 1, 138;

2) eine Schnapsflasche mit rot versiegeltem
Kopf: dzēra viņš..., ka tikai pietika pie miezīša vai sarkangalvītes Auseklis. pie... alus mučeles un "sarkangalvītes" Apsk. v. J. 1903, S. 500.

Avots: ME II, 720

savĩlêt, savīlât Dunika, zerfeilen; feilend verhunzen: s. dzelzi, varu.

Avots: ME III, 789

‡ savĩrinât NB. "überreden": savīrini viņu, lai nāk man līdz! Refl. -tiês NB., OB., sich (für eine Reise od. Arbeit) zurechtmachen.

Avots: EH XVI, 466

‡ savĩruôt, ermutigen: skuoluotājs savīruojis nuovadu vest šīs lietas dēļ prāvu Janš. Līgava II, 60. Refl. -tiês (s. ME. III, 789): "alle Kräfte zusammennehmen" Schmnden n. FBR. XIII, 106.

Avots: EH XVI, 466

savĩruôtiês, Mut fassen, sich ermannen Wid.: vietnîeku vīri tâ savīruojās, ka izbalsuoja... kundzē̦nus Janš. Dzimtene IV, 165.

Avots: ME III, 789

savĩst, intr., verwelken: puķes savīst (fig.). ģīmis viņam bija savītis Stari II, 194. dūša tāda kâ savītusi RKr. VIII, 77.

Avots: ME III, 790

II savĩt Salis, = savīst.

Avots: ME III, 790

savĩtêt,

1): usnītes izravēju, savītēju saulītē BW. 28206 var. (aus Bers.).

Avots: EH XVI, 467

savĩtêt Koddiack, savìtêt ² Gr. - Buschhof, Mar.,

1) = savietēt; welken lassen Neugut, (mit ĩ) Nötk., Jürg., Kl. - Dselden; "ļaut apvīst, bet neizkaltēt gluži sausu" Sessw., Selsau, Schwanb., Druw., Golg., Laud., Aahof, Lös., N. - Peb. u. a.: s. zâles;

2) = sasautêt Fehsen, Vank., Sessw., (mit ĩ) Serben: savītēju vīksnes kūzu BW. 23213, 1. Refl. -tiês, sich abbähen: sestdien būs pirts, tad varēs savītēties N. - Peb.

Avots: ME III, 790

septiņvĩru (Karls.) od. septiņu vīru (RKr. II, 75) spē̦ks, phyteuma spicatum L.

Avots: ME III, 819

sîkvĩriņs, ein Knirps: elksnītis-sīkvīriņš Duomas II, 620.

Avots: ME III, 854

skalvĩtis, ein längliches Klötzchen, welches die Pfluggabeln von den Femern trennt Oppek. n. Bielenstein Holzb. 473. Zu skalbis I?

Avots: ME III, 869

sle̦pkavĩba, der Mord.

Avots: ME III, 926

stīvĩba Aus. I, 4, = stīvums.

Avots: ME IV, 1077

stũrgalˆvĩba, der Eigensinn, die Hartnäckigkeit U.: par tādu stūrgalvību ieme̦sts cietumā LP. IV, 123.

Avots: ME III, 1110

‡ svĩbe̦lē̦ts, = svībulaîns (?): (sivēniņus) citu me̦lnu, citu baltu, citu tādu svībe̦lē̦tu Tdz. 53610.

Avots: EH II, 619

švĩbitlât,

1): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.; ‡

2) "pa juokam grasīties pērt" Višķi: čigāns savu ļaudaveņu ... ar rēpņiku (= rīksti) švìbinā ² .

Avots: EH II, 662

švĩbinât Nötk., Smilten, (mit ì ²⁾ Golg., Grawendahl, Lasd., N.-Schwanb., Selsau, Sessw., schnell (auch hörbar) hin und her bewegen Druw., Lis., Meselau, N.-Peb.: kēvīt[e]... astīt[i] vien švībināja BW. 14118, 1 var. zirgs, kad tam iesit, ar asti švībina Smilten u. a. pātagu švībināt Druw. Vgl. svībinâties.

Avots: ME IV, 118

svĩbulē̦ts Nötk., = svībulains.

Avots: ME III, 1162

svĩbulĩte Nötk., = vīvaļa, der Laufstock beim Garnwinden, Violchen.

Avots: ME III, 1162

‡ švĩcka Stenden "švĩka".

Avots: EH II, 662

‡ švĩckât Stenden "švĩkât".

Avots: EH II, 662

‡ švĩdrains Frauenb., = švītrains: švīdraiņas debesis.

Avots: EH II, 662

svĩka: auch Neuhausen.

Avots: EH II, 619

svĩka Karls., ein Streifen: kas tā tāda svīku cūka sēž pie mana bāleliņa? nāc ārā, svīku cūka, lai mēs tevi mazgājam! BW. 21240. Wenn mit ī aus in und urspr. "Einbiegung", zu an. suangi "die weichen" u. a. (bei walde Vrgl. Wrtb. II, 526 f.; vgl. daneben mit ide. g schwed. svank "Einbiegung, Senkung").

Avots: ME III, 1162

švĩka: auch Schnehpeln, (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit ī) Memelshof.

Avots: EH II, 662

švĩka C., PS., Ahs. n. RKr. XVII, 57, Gr.-Sessau, = svīka, ein (eingeritzter) Streifen, eine Schramme Lennew., Mar., Trik. n. U.: ar kūju lai apve̦lkuot sev riņķī švīku Pas. III, 77. iedrīksnāt kaļķakmenī švīku A. v. J. 1899, S. 276. duošu (= sitīšu), kad vai švīkas būs re̦dzamas Gļiebava, ap muti asi iezīmējušās sāpīgas švīkas Zalktis No 3, S. 16. uguns švīkas šaudās Kurbads. gaismas švīka Alksnis-Zundulis. Ausser der unter svīka gegebenen etymologischen Vermutung könnte man noch an Entstehung aus *švītka (vgl. švītra) denken.

Avots: ME IV, 118

švĩkains: auch Anzen, Frattenb., (mit ī) Memelshof.

Avots: EH II, 662

švĩkains Ahs. n. RKr. XVII, 57, C., Jürg., PS., mit (eingeritzten) Streifen versehen : š. stikls, galds. š. cilindrs Daugava v. J. 1928, S. 991. zaļgani švīkainiem aizkariem Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 18. le̦dus jau švīkains, -drīz izies Thorensberg. šuovakar ir švīkains gaiss Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 118

svĩkât Ermes, ritzen, mit Streifen versehen.

Avots: ME III, 1163

švĩkât,

1): "svītruot" Karkel, Schujen, Walk; ‡

2) mit einer Rute od. Peitsche schlagen
(mit ī) Memelshof.

Avots: EH II, 662

švĩkât C., Lin., -ãju, = svīkât, streifend ziehen Druw., den Violinbogen über Kolophonium streichen; durch ein Pfeifenrohr hin und her ziehen Linden n. Mag. XIII, 2, 64; verschrammen (mit ĩ) Gr.-Sessau; mit einem stumpfen Messer über Fleisch, ohne es zu ritzen, hin und her ziehen Freiziņ; kājas švīkât, mit den Füssen scharren.

Avots: ME IV, 118

‡ svĩķelis Frauenb., ein kleines, mageres Ferkel.

Avots: EH II, 619

svĩķis Karls., Kurs., = sviķis II 1 Hasenpot, Wid.: svīķi raudami e̦sat uzmanīgi, ka nenuošļācat sev drēbes! Janš. Dzimtene ^{2 I, 396.} pielaidis krūzīti, viņš aizsita svīķi cieti 397. svīķa caurums, das Luftloch in der Tonne Wid.

Avots: ME III, 1163

I svĩķis: auch Frauenb., Iw.

Avots: EH II, 619

‡ II svĩķis Frauenb. "ein sehr mageres Schwein".

Avots: EH II, 620

svĩks Rothof "= svīķis".

Avots: ME III, 1163

svĩksnains,

1): "strīpains, šķiedrains" Kroppenhof (Kr. Riga); "sastrīpāts" Lubn.

Avots: EH II, 619

švĩkstêt: staigāja, pastalās autās kājas gar grīdu vilkdams, ka švĩkstēja vien Walk. vējs švīkst Pas. XII, 374; flüsternd sprechen (mit ì ² ) Warkl.: kuo švīkstēja, kuo runava, sadūruši de̦guniem? Tdz. 59002.

Avots: EH II, 662

švĩkstêt, -u, -ẽju AP., C., Gramsden, Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, (mit ì ²⁾ Sussei n. FBR. VII, 182, Nerft, Prl., Preili, = svīkstêt, flüstern Wessen, zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137, mit der Peitsche Lärm machen U., sausen, schnarchen Ahs. n. RKr. XVII, 57 (slimniecei švĩkst krūtis), schallen (von der Sense beim Mähen) P. Abula Skolas druva I, No 26 (pļāvēju izkaptis švīkst pļavā), rascheln: švīkst drēbes Stari I, 72 und MWM. X, 902. egļu galuotnās vē̦sma nuoslē̦pumaini švīkstēja Poruk III, 323. pastaliņas pa grīdu švīkst Skola III, 219. pa ašķiem viens brien, ka švīkst vien A. XX, 865. švīkst kai de̦sas ceplī Birkert Sakāmv. 127. iet, dancuot, ka švīkst vien U., rasch und schwietig gehen, tanzen. pātaga švīkst pa zirga muguru N.-Peb. Refl. -tiês, rascheln: krūmi vien švīkstējās (Var.: nuošvīkstēja) BW. 17183, 1 var. ja bij rudzi, švīkstējas 25853.

Avots: ME IV, 118

švĩkstinât: es ar kārklu vīzītēm š. švīkstināju Tdz. 47214.

Avots: EH II, 662

švĩkstinât AP., Gramsden, Grünw., Jürg., Nötk., PS., Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ì ²⁾ Adsel, Bers., Kalz., Stomersee u. a., die durch švīkstēt bezeichneten Laute hervorbringen (lassen) PS., Vīt., Druw., (z. B. mit einem Griffel über eine Tafel streichend) Smilten : zaķu dzinēji švīkstināja krūmuos Saikava. viņa tīšām švīkstināja savus zīda svārkus gulē̦tājam gar galvu Lennew. ar kājām (Jürg.) oder kājas (Schibbenhof, Wolmarshof) švīkstināt (scharren, den Beifall äussernd Bers.). kājām mīksti švīkstinādami slīdēja ... nuo vienas puses uz uotru Skalbe Skaņas iz t. 64. švīkstina ar pastalām ejuot pa grīdu (Nötk.) jeb kājas ve̦lkuot pa zemi (Ramkau). dejuojuot kājam pa grīdu švīkstina Bers., Adsel. pastalas - gar zemi vilktas ejuot pa kulu - švìkstina ² Selsau, Sessw. ar rīksti pa gaisu, pa līdeni švīkstinat Gramsden, AP., Bald., Mar., Kalz. vicinuot švīkstināt rīksti vai pātagu Stenden, Salis, Aahof, N.-Schwanb., Sessw. vējš lapas švīkstina Lennew., Papendorf, Roop, Schujen, Sermus, Smilten; hörbar fisten Nötk.; "šmīkstināt; čaukstināt" Grünw.; aus einem geschlossenen Behälter durchs Loch die Luft hörbar herausströmen lassen Nötk., Meselau, (alus mucu švīkstināt) Saikava; švīkstina arī tukšu pīpi ve̦lkuot Sessw.; "čīkstināt, schlecht spielen".

Avots: ME IV, 118, 119

švĩkumains: auch Anzen, Nötk., (mit ì ² ) Gr.-Salwen: š. aude̦kls, švīkumaina debess.

Avots: EH II, 662

švĩkumains (?) Bauske "= švīkains": švìkumains ² ir kuoks, kas, ilgāku laiku sabijis mitrumā, ir kļuvis vietvietām zils Aiviekste.

Avots: ME IV, 119

svĩķurbis C., Karls., U., = sviķurbis.

Avots: ME III, 1163

svĩļš "blank, glänzend" Bauske: kâ pusnakts debess zvaigznēs svīļš Duomas III, 1236. gars jau skaidrs un svīļš (?) Latv.

Avots: ME III, 1163

svĩmasts Dond., svīme̦sts Felixberg, = slīme̦sts: amatnieks drāž kuoku ar svīmastu Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME III, 1163

svĩpsnât,

1) "= svipsnât" Bauske;

2) auch svĩpsnît Salis, ironisch lächeln
Salis, Siuxt, Wandsen. Zur Bed. 2 vgl. vīpsnât.

Avots: ME III, 1163

‡ svĩŗa Frauenb., = svīra 1.

Avots: EH II, 620

‡ III svĩris Karls., ein gewisser Fisch.

Avots: EH II, 620

‡ švĩšala Kal. "maza gaismiņa agrā rītā". Aus einer Žemaitischen Form umgebildet?

Avots: EH II, 662

švĩta Lemsal n. FBR. IV, 89, Aliend. n. U., Mag. XX, 3, 219, = svīta I, 1, švītra: skrējuse kâ ugunīga švīta LP. VI, 121 (ähnlich Etn. II, 88).

Avots: ME IV, 119

‡ švĩtans Salis, gestreift.

Avots: EH II, 662

‡ svĩtêt Seyershof, = svītrât: s. skapi, lai smukāk izskatās.

Avots: EH II, 620

švĩtêtiês, -ẽjuôs A. XVII, 481, den Stutzer spielen, schwitisieren.

Avots: ME IV, 119

švĩtĩba, stutzerhaftes Wesen Zeif. III, 2, 167: lakatus prast ar švītību valkāt MWM. v. J. 1896, S. 401.

Avots: ME IV, 119

švĩtîgs, stutzerhaft, schwietig.

Avots: ME IV, 119

svĩtra Arrasch, C., Ruj., (mit ì ² ) Kr., svītra U., Memelshof, der Streifen: svītra pie debesīm Ruj. vakarpusē atspīd spuoža skaidra debess svītra A. v. J. 1898, S. 12. Wohl nebst svīta I zu li. švytrúoti "mehrfach blinken", švitė´ti "flimmern", švaitìnti "hin und her leuchten", šviẽsti "leuchten", šveĩsti "putzen", slav. svĕtъ (serb. svȉjet) "Tageslicht", aksl. svьtĕti sę, "leuchten", ai. š̍vēta-ḥ oder š̍vitra-ḥ, av. spaēta- "weiss" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 310 f.).

Avots: ME III, 1165

švĩtra: auch Anzen, Matkuln, Muremois, Neuhausen, Nötk., Orellen, Salgaln, Schrunden, Schwitten, Widdrisch, Wrangelshof, (mit ì ² ) Erlaa, Memelshof.

Avots: EH II, 662

švĩtra C., Iw. n. FBR. VI, 52, švìtra PS., = svītra, ein eingeritzter oder farbiger Streifen U.; Spur auf der Haut von Peitschenhieben U.: garas mākuoņu švītras Etn. II, 96. nāk me̦lna švītra pa gaisu LP. VI, 49. jātnieks bij švītras mugurā sašautis 685. apvilkt ar kuociņu švītru riņķī VII, 145. vieglas miglas švītriņas Vēr. II, 156. nuozib re̦tās uguns švītras I, 1132, N.-Peb. guovs sabadījuse švītru švītrās viņu Duomas II, 1089.

Avots: ME IV, 120

svĩtraîns Ruj., streifig U.: ietinies svītrainā se̦gā Dr.

Avots: ME III, 1165

II švĩts,

2): (svētdien dzimis cilvē̦ks) ir ļuoti š. Lttic. 2436. švĩti ("le̦pni, labi") dzīvuot Seyershof.

Avots: EH II, 662

II švĩts,

1) ein Stutzer,
(prov.) Schwiet Jauna Raža IV, 167 u. a.;

2) stutzerhaft
Upīte Medn. laiki 144: švìts ² kungs Adl., Kalz. u. a.

Avots: ME IV, 120

‡ tiê˙vĩniņš ² Lesten, ganz dünn.

Avots: EH II, 688

trakgalˆvĩba, unsinniges Wesen, Tollkühnheit U., Verwegenheit Für. I.

Avots: ME IV, 219

trijvĩri,* das Triumvirat: viens nuo trijvīriem Kundziņš Kronv. 48.

Avots: ME IV, 235

trūduvĩte BW. 27551 var., = trūdaļa 2.

Avots: ME IV, 251

tukšgalˆvĩba Seifert Chrest. III, 2, 60, das Wesen eines tukšgalvis.

Avots: ME IV, 255

tuvĩba* MWM. VIII, 886; Izglītība III, 6, die Nähe: tuvība ... tuo bij padarījusi tē̦vam svešu A. Brigader Daugava I; 304.

Avots: ME IV, 276

tuvĩnniẽks: "RA." ME. IV, 276 zu ersetzen durch "PW. Šis ar mani tiesāties? 3".

Avots: EH II, 707

tuvĩnniẽks, = tuviniẽks: mēs tuvīnnieki braucam biežāk uz Rīgu RA.

Avots: ME IV, 276

‡ ûdensvĩrs Janš. Dzimtene IV, 71, der Wassermann (gemeint ist damit ein Fischer).

Avots: EH II, 740

uzkvĩcinât Dond., quieken machen, zum Quieken bringen (perfektiv): sivē̦nus.

Avots: ME IV, 349

uzļãvĩba, das Vertrauen, die Zuversicht: meiteņi ietu ar uzļāvību tev līdz Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 35. viņš neturuot par guodu... bēgt, kad e̦suot atstāts ar uzļāvību brīvībā IV, 16. nedrīkstēja... krusttē̦vam ar draudzības uzlāvību tuvuoties 31.

Avots: ME IV, 354

uzpļãvĩbas Erlaa, = appļãvības: rudenī pie uzpļāvībām B. Vēstn.

Avots: ME IV, 368

uzšvĩckât Stenden, = uzšvĩkât.

Avots: ME IV, 390

uzšvĩkât, = uzšņīpât: ar naglu uzšvīkājis uz durīm švīkas Stenden.

Avots: ME IV, 390

uzvĩdêt,

1) wahrnehmen, erblicken:
nevar uzvīdēt, kas tur īsti ir Bauske;

2) gönnen:
dē̦ls neuzvīdēja tē̦vam pat maizes kumāsa Salis.

Avots: ME IV, 400

II uzvĩlêt, auffeilen: uzvīlēt zāģi (zāģim zuobus).

Avots: ME IV, 400

uzvĩst, ein wenig welk werden: sìens tikai drusku uzvītis.

Avots: ME IV, 400

vàlstsvĩrs,* der Staatsmann.

Avots: ME IV, 460

vaŗavĩga, s. vaŗavîksna.

Avots: ME IV, 483

ve̦cvĩrs: vecvīru bārda (eine Pflanze) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 255.

Avots: EH II, 767

ve̦cvĩrs LP. VI, 775, A. - Ottenhof, ein alter Mann. ve̦cvĩra bārdiņa C., = vecīši.

Avots: ME IV, 519

vĩbante Dond., MSiL, N.-Salis, Widdrisch, (mit añ ) Wandsen, (mit an̂ ² ) Gramsden, vībantes Lems. n. U., vībants Elv., Mag. IV, 2, 61 = vībuôtne I: vējš laukā vēcināja . . . baltuo vībantiņu BW. 4633 var. nuoķēruos vībantē (Var.: vībuoknē) 21871, 6 var. Etwa nach balanta aus vībuotne umgebildet?

Avots: ME IV, 633

I vĩbante: auch Puhren, Wainsel.

Avots: EH II, 791

vĩbele Lappfer, die Strieme W.-Livl, n. U. Zu lat. vībix "Strieme" nach Walde Vrgl. Wrtb. I, 241 und Persson Beitr. 513; vgl. aber le. vīvele "Schwiele".

Avots: ME IV, 633

I vĩbuôtne: auch BW. 11117; kaula v. Oknist, leonurus cardiaca.

Avots: EH II, 791

I vĩcītis Siuxt, ein kleines, rundes Körbchen.

Avots: ME IV, 634

III vĩdinât (?) Wolmar, vîdinât (?) Stockm. "= vēdinât 2": v. (atvaduoties) ar kabatas lakatiņu: v. drēbes gabalu.

Avots: ME IV, 635

viduvĩte, die Mittlere (mittlere Schwester, Tochter) Durben : biju Urdzenes viduvīte Janš. Bandavā I, 30.

Avots: ME IV, 581

vĩebaîns "?": truokšņuotājas publikas viebaiņiem smiekliem Kaln. Kaz. Dalbs 74.

Avots: ME IV, 652

vĩebĩ "?": mani ievainuo sadzīves viebi (Reim zu riebi˙! ) A. v. J. 1899, S. 457.

Avots: ME IV, 652

vĩeglām L., Adv., = viegli, leicht, sachte: sev klēpī Juris vieglām Ruti ceļ Juris Brasa 341.

Avots: ME IV, 653

vĩeglēm, Adv., = vieglām: priežu durvis, egles durvis tās vieglēm virināt BW. 4174 var.

Avots: ME IV, 653

vĩêndìenas (gen. s.), eintägig, Eintags-: viendienas muša Aahof. viendienas mūžs R. Sk. I, 124. viendienas saimnieks. viegls viendienas darbs Seifert Chrest. III, 258.

Avots: ME IV, 658

vĩêndìene,* die Eintagsfliege Dr.

Avots: ME IV, 658

vĩênduõmnieki,* Gleichgesinnte B. Vēstn. n. U.

Avots: ME IV, 658

vĩênkuõpẽjs,* gemeinschaftlich, gemeinsam: vîenkuopējs sākums Pūrs III, 81. vîenkuopējā... kapsē̦tā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 62. vienība, vîenkuopēja darbība Pūrs I, 19.

Avots: ME IV, 660

viênsiẽvĩba,* die Monogamie A. XX, 40, Apskats v. J. 1903, S. 94.

Avots: ME IV, 666

vĩênstīpes (gen˙s.) villaine "?": jaunaviņa man uzsedza vienstīpītes (Var.: vienu kārtu) villainīti BW. 25315, 1.

Avots: ME IV, 666

vĩêntìesĩba,

1) Redlichkeit, Aufrichtigkeit
St.;

2) Gelassenheit
L.; Einfalt U., Glück.

Avots: ME IV, 666

viêntuļvĩrs* Akurater Astras 49, ein Einsamer.

Avots: ME IV, 667

vĩģe: auch Burtn., Dobl., Ermes, Morizberg, Siuxt, (mit î ² ) Zögenhof.

Avots: EH II, 792

vĩģe Kaugershof u. a., (mit î) Arrasch, C., Jürg., PS., Wolmarshof, (mit î ² ) Dunika, die Feige. Nebst estn. wīg aus mnd. vige.

Avots: ME IV, 635

vĩģes Frauenb., eine Art sehr kleiner Fische in Flüssen und Seen. Vgl. vīķe.

Avots: ME IV, 635

vĩgriêze C., Grobin, vīgrieze Nigr., vĩgriêzne AP., C., Jürg., (mit ì ² ) Heidenfeld, vīgriesis, vigriêznis Burtn., PS., Wolm., vìgriests ² Kalzenau, Selsau, vìgrêsts ² , -s Kl., KatrE., Plur. vĩgrieži Karls., Dond., Schnehpeln, (mit iê ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 72, vīgrieži L., U., Mag. 1V, 2, 84; RKr. II, 78; Etn. 1, 28, Frauenb., vĩgriežņi A.-Ottenhof, N.-Salis, Trik., (mit ì ² ) Erlaa, Kalzenau, Sessw., (mit iê) Kl., vīgriežņi Nitau n. Etn. I, 84, vìgriêksts ² (acc. vìgriêksti ² ; i-Stamm?) Warkl., vīgriežņi, vīgrižņi, die Sumpf-Spierstaude (spiraea ulmaria L.); vĩgriêzne Ramkau, ulmaria pentapetala; vīgrieži Etn. II, 148, ledum palustre; vīgrieši Konv. ¹ 849, polygonum bistorta L.: Jāņa zâle, kuo plūc Jāņa vakarā: vīgrieznīte (Var.: vīgriezīte)... BW. 32402 var. audzināju... liepu vīgriezī (Var.: vīgriezē) 13921. ieķēruos vīgrieznī 21871, 1. kas čīkstēja vīgrižņuos? 32976, 2. purva niedre teica mani, vīgriestiņš (Var.: vijgriestiņš) nicināja 8707, 4 var. vīgriešņu... čumuruos A. XVII, 289. Nebst li. vingirýkštis "Metkrant", vengrýkštis oder vangarýkštė "spiraea" (bei Būga KSn. 1, 300) wohl zur Wurzel von vengre: ihre Früchtchen sind spiralfürmig gewunden, weshalb wohl auch der Name im Le. mundartlich nach griezt "drehen" umgebildet ist.

Avots: ME IV, 635

‡ vĩgriši Pussen, = vĩgriêzes.

Avots: EH II, 792

vĩguļuôt (?) Gr.-Behrshof, schimmern, leuchten ("ugunis kad mirdz cauri kuokiem").

Avots: ME IV, 635

vĩkaba (tehlerhatt für vīkala I 2?): mātītes nuomirst un de̦r jaunajiem kāpuriem par vīkabu ("Hülle"?) Konv. ¹ 295.

Avots: ME IV, 635

vĩkaine, ein mt karriertes Umlegetuch. Zur Form vgl. vilnaine.

Avots: ME IV, 635

vĩķaita, ein Feld, wo Wicke wächst: vīķaitā ganījās guovis Domas I, 118.

Avots: ME IV, 639

vĩķãjs AP., C., das nach Abmähen der vĩķi nachgebliebene Stoppelfeld.

Avots: ME IV, 639

vĩkât Siuxt, -ãju, schleppen: uz rijas augšu bēra pe̦lus, un tad tik meitas ziernu vīkāja zemē Siuxt. senāk ūdens bij jāvīkā pus˙verstīm ebenda. - Etwa nebst li. vỹkšloti "ziehen" zu li. -vỹkti "anlangen" (prs. -vykstù)?

Avots: ME IV, 636

‡ vĩķàuzas AP., zusammen mit Hafer gesäte Wicke.

Avots: EH II, 792

vĩķi Salis u. a., die Wicke U., (Demin. vĩķīši) AP.; Mangkorn, das zu Viehfutter gesät wird (mit ĩ) AP.; zirgu vīķi, die Rosswicke V.; ziemas vīķi, vicia villosa Konv. ² 2123. izsēt smilšu (ziemas) vīķus Mazvērsītis Lopkopība III, 45.

Avots: ME IV, 639

II vĩkšinât C., das Geräusch des Reissehs von Kleldern oder Papier hervorbringen: viņš papīrus plē̦sdams pastāvīgi vīkšina.

Avots: ME IV, 637

I vĩkt Dunika, vīkt N.-Bartau n. U., -kstu, -ku, refl. vîktiês Dunika, pers. und unpers., gedeihen, von statten gehen: darbs nevīkst, negrib vīkties Dunika. kâ vīkst? Janš. Bandavā II, 196. ja tev ... viss labi vīkst I, 114. mācības tev vīktin vīka Janš. Dzimtene ² II, 9. labi nevīkst ar mācību 360. kâ ... vīkst ar darbiem? Dzimtene V, 349. Vgl. vīkst I und ievīkt.

Avots: ME IV, 638

vĩkužiņa Orellen, das Garnviolchen.

Avots: ME IV, 639

vĩla Dunika, = vĩle II.

Avots: ME IV, 639

vĩlât: auch Kal., Rutzau.

Avots: EH II, 792

vĩlât Dunika, -ãju, = vĩlêt II: tuo . . . urbis un vīlājis Janš. Mežv. ļ. II, 260.

Avots: ME IV, 639

II vĩle, die Feile. Nebst estn. wīľ aus mnd. vile.

Avots: ME IV, 639

II vĩlêt, Refl. -tiês, mit dem Feilen beschäftigt sein (?): žīds ar vīli, ve̦lns ar zāģi - abi divi vīlējās Tdz. 55262. ‡ zāģa vīlē̦tājs Frauenb.; ein gewisser Waldvogel, dessen Gesang im Winter an die Laute erinnert, die beim Feilen einer Säge entstehen.

Avots: EH II, 793

II vĩlêt, -ẽju, feilen: zāģi. Figürlich: saimniece vĩlē (schilt, macht Vorwürfe) kalpuoni visu cauru dienu Bauske. Aus mnd. vilen.

Avots: ME IV, 639

vĩlis PS., Trik., (mit ì ² ) Selsau, Sessw., = vĩle II: aiz likstes aizbãzti vīļi A. Niedra A. v. J. 1898, S. 895.

Avots: ME IV, 639

vĩlmetis Frauenb., ein Faulpelz: tu tik tāds vilmetis, bet ne strādnieks Frauenb. Vielleicht aus *vil˜n-metis (zu mest); vgl. vilna I,3.

Avots: ME IV, 593

vĩnãjs,* die Weinranke: luogi ... aizauguši ... vīnājiem Veselis Ttrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 639

vĩnakmens, Weinstein.

Avots: ME IV, 639

vĩņas, Schlingpflanzen N.-Schwanb.

Avots: ME IV, 640

‡ vĩnaugs, (wilde) Weinrebe: pie vīnaugu lapenes Janš. Dzimtene I, 221.

Avots: EH II, 793

vĩndedzis St., U., vīndedze Lubn., comm., vīndeģis U., der Branntweinbrenner: vīndedzis jums gan dzirdīs BWp. 1737, 1.

Avots: ME IV, 639

vĩnīši PS., süsssaure (kleine und süsse PS.), rote Sommeräpfel Smilt. n. U. Zu vīns?

Avots: ME IV, 639

vĩnkùopis,* der Weinzüchter Wid.

Avots: ME IV, 639

‡ vĩnuôdziņš Salis, majanthemum bifolium.

Avots: EH II, 793

vĩnuôga, vīna uoga U., die Weinbeere; Plur. vīnuogas, die Weintrauben.

Avots: ME IV, 640

vĩnuôgãjs, vĩnuôglãjs, die Weinpflanze: vīnuogāju stīgas Jauns. Daugava 1, 290. balkuonus, siênas un luogus nuoklājuši vīnuoglāji Ezeriņš Leijerk. Il, 114.

Avots: ME IV, 640

‡ vĩnuôt Gramsden "Wein trinken".

Avots: EH II, 793

vĩns,

1): vīni, me̦di vien smirdēja BW. 32814. vienā (biķerī) v., uotrā me̦dus 4869.

Avots: EH II, 793

vĩns,

1) auch vīnus Diez, (mit ĩ ) Ronneb., der Wein: vīniņu dzēru BW. 19568. vienā (se.: biķerī) vīnus, uotrā me̦dus 21657. dzer, tautieti, vīn[u] ar me̦du! 21657, 7;

2) in genitivischen Verbindungen: vīna kuoks, der Weinstock
U.; vīna ķe̦kars, die Weintraube U.; vīna puķītes, Feldnelken Frauenb.; vīna spaids, die Kelter St., U.; vīna zâles, gentiana centaurea U. Nebst estn. wīn und li. vỹnas entlehnt entweder aus mnd. wîn oder aus r. винó.

Avots: ME IV, 639, 640

‡ vĩnstīgājs Stērste A. z. 116, = vĩnuôgãjs.

Avots: EH II, 793

‡ vĩnsula Fausts (1936) 117, der (ausgepresste) Rebensaft.

Avots: EH II, 793

vĩnûdens, Wasser mit Wein: upe te̦k vīnūdeni šļaukādama BW. 25950, 2.

Avots: ME IV, 640

‡ vĩnulājs Jauns. Kapri 31, = vĩnuôgãjs.

Avots: EH II, 793

vĩnupĩte, ein Weinbach: lejā te̦k vīnupīte me̦dutiņu taistīdama BW. 16890 (ähnlich: 25950, 7).

Avots: ME IV, 640

vĩnũzis, das Weinhaus, die Weinschenke Wid. Aus einem nd. wînhûs.

Avots: ME IV, 640

‡ vĩnūžnieks Pas. X, 248, Janš. Dzimtene III, 307, der Inhaber einer Weinschenke.

Avots: EH II, 793

‡ vĩpsât (li. vypso`ti) Rutzau, = vīpsnât 1.

Avots: EH II, 793

vĩraks Grobin, Schnehpeln, Selg., Siuxt, (mit ì ² ) Schwanb., vīraks U., vīrâks C., Jürg., Trik., Wolm., vìràks ² Heidenfeld, Prl., Selsau, Sessw., vīruoks Ev., Manz. Lettus, Glück Offenb. Joh. 18, ₁₃ , der Weihrauch. Nebst estn. wīrok entlehnt aus mnd. wīrōk (wīrek) resp. schwed. virak.

Avots: ME IV, 640

vĩrãks, s. vīraks.

Avots: ME IV, 640

vĩramāte, vĩrmãte, die Mutter des Mannes, die Schwiegermutter: sirdīgai vīrmātei BW. 23388. nekuodies vīrmātē, vīra mātes bērniņuos! 21744, 1.

Avots: ME IV, 640

vĩratẽ̦vs, vĩrtē̦vs, der Vater des Mannes, der Schwiegervater.

Avots: ME IV, 640

vĩratne,* das Mannesalter Wid.

Avots: ME IV, 640

vĩreklis, ein Männlein Segewold.

Avots: ME IV, 641

*vĩreklīte od. *vīreklītis, = vīgrieze: saguvuos vīreklīti (Var.: vīgrieznīti, vīrekstiņu ) BW. 21871, 5 var. vīrekl- wohl aus *vīgrekl-.

Avots: ME IV, 641

vĩrelis C.u. a (li. vyrelis ), Demin. verächtl. zu vĩrs, ein Männlein U.: nāca mazie vīreļi LP. VI, 632. ve̦cs vīrelis VII, 172. pamazs vīrelis Poruk Dzīve un s. 32. nieka vīrelis MWM. v. J. 1896, S. 666. vīru, manu vīrelīti! BW. 22164. vīrelis pārbijies LP. VI, 848.

Avots: ME IV, 641

I vĩrene* I Mos. 2, 23, eine Männin.

Avots: EH II, 793

vĩrenieks, ein Ehemann: vai es nee̦smu labāk apģērbies par daža labu vīrenieku? JR. IV, 77.

Avots: ME IV, 641

vĩrenĩtis, das Männchen (Koseform): vīru, manu vīrenīti! BW. 9397, 10.

Avots: ME IV, 641

vĩrešķība, = vĩrišķĩba: jāparāda pilsuoniskas vīrešķības Vēr. II, 865.

Avots: ME IV, 641

vĩrestiba, die Männlichkeit, Mannhaftigkeit; der Mut: viņa bij atļāvusies tā vīrestībai A.v. J. 1900, S. 491. spē̦ks un vīrestība Stari I, 355. ar vīrestību spēkuojies! Lautb. Lomi 64.

Avots: ME IV, 641

vĩriẽtĩba * die Männlichkeit, Mannheit: pāve̦sta dziedātājiem tāpēc ir... soprāna balss, ka viņiem atņēma vīrietību Vēr. II, 1179.

Avots: ME IV, 642

vĩriẽtis, Demin. vīrietītis Dz. V., der Mann, die Mannsperson: vīrieša dzimums Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 39. vīriešu kārta das männliche Geschlecht (grammat.).

Avots: ME IV, 642

vĩrietisks * Veselis Daugava I, 424, männlich, elnem Manne geziemend: rupjā, vīrietiskā balsī Upītis Slevlete 77.

Avots: ME IV, 642

vĩriķis Popen, Rothof, das Männlein (verächtlich): viņš tās vīriķis vien ir; kuo viņš izdarīs! Rothof n. FBR. VIII, 122.

Avots: ME IV, 641

vĩrišķĩba,* die Mannheit, Mannhaftigkeit U., die Männlichkeit; der Mut: uozuolu izredzēja par stingras, krietnas vīrišķības... simbuolu BW. 1, S. 196. sajuta krūtīs se̦nuo vīrišķību LP. VII, 971. vairāk vajadzīgs vīrišķības un izturības Pūrs I, 25.

Avots: ME IV, 641

vĩrišķîgs, männlich, mannhaft, mutig.

Avots: ME IV, 641

vĩrišķis: auch Blieden, Janš. Dzimtene IV, 297.

Avots: EH II, 793

vĩrišķis (li. vyrìškis "ein roher Mann" Kurschat; "ein Mann" Niemi.N 1345) U., vīrišks Glück, vīrisks (li. vyriškas LChr. 212,16) Glück, St., = vĩrietis: dievs ir vienu vīrisku un vienu sievisku radījis Glück Markus 10, 6. visus vīriškus... apkaut V Mos. 20, 13.

Avots: ME IV, 641

vĩrišķs: tu esi vīrišķi cīnījies Zeibolts Likt. 122.

Avots: EH II, 793

vĩrišķs, s. vīrisks.

Avots: ME IV, 641

‡ vĩrmãte BW. 21744, 1, die Mutter des Mannes.

Avots: EH II, 793

vĩruôt,

1) (wiederholt) den Mann
( vĩrs ) anrufen: kad sieva aiz˙vien atsaucas:"vīrs, vīrs, mans vīrs...", tad viņu pārsauc: kuo nu vīruo...! Vīt.;

2) den Mädchen Männer zu verschaffen suchen
U. Refl. -tiês,

1) heiraten (von Mädchen gesagt)
L., Frauenb., Kl.-Salwen, Platohn: cik daudz puišu un meitu...varē̦tu sievuoties un vīruoties Janš. Bandavā I, 121;

2) vìrâ-tiês ² Šķilbē̦ni, vīruoties Wessen, wie ein Mann tun (z. B. Männerkleidung tragen, Männerarbeit tun; von Frauen gesagt);

3) Mut fassen, sich ermannen
Wid.; sich mannhaft erweisen Bauske, Dond.

Avots: ME IV, 643

vĩrs,

1): vīriņš skaisti gavilē BW. 1032. Trīnes vīrā iešana (das Verheiratetwerden)
pie Gusta Aps. J. Raksti I ² , 156. nu ir(a) vīrā (Ausruf nach einem Erfolg od. nachdem man sich aus einer schwierigen Lage befreit hat) Grenzh. n. FBR. XII, 23, Lesten. Zur Etymologie s. auch Specht Der Ursprung der indog. Deklination 91.

Avots: EH II, 793

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris ² (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642

vĩrup, vīruop Elv., in der Verbindung (vĩru(o)p (iz)iet, heiraten (von einem Mädchen gesagt): viņa... gaida,.. vai nevarē̦tu kur iziet vīrup Janš. Bandavā.I, 320. meitu laist vīruop iet "eine Dirne beraten" Elv. S. Le. Gr. § 558.

Avots: ME IV, 643

vĩst: katrs zieds ir vīstams Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 164.

Avots: EH II, 793

vĩst (li. vysti "welken" ) A.-Ottenhof, Jürg., Kaugershof, Līn., Schnehpeln, Siuxt, Trik., (mit ì ) Wolmarshof, N. Wohlfahrt, PS., (mit ì ² ) KL, Prl., vīst U., vĩt AP., C., Dond., Dunika, Gold., Mitau, Salis, Salisb., Šelg., Wandsen, vĩstu, vĩtu, welken: vīst ziediņi vīstamuo BW. 17691. te vītis vaiņags Vēr. II, 22. vīstuošas ruozes 134. Subst. vĩšana, das Welken; vĩtums, das Verwelktsein: kaut kur slēpās nere̦dzams vītums Stari II, 817. Nebst vietêt zu II. pavaitinti "welken machen", lat. viētus "welk", viēscere "verwelken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 227 f.

Avots: ME IV, 643

*vĩstas od. *vīsti, das Welken (?): Jāņu nakts vīstu nakts, nuovīst mans kumeliņš BW. 32505.

Avots: ME IV, 643

vĩstulis Frauenb., ein auf dem Felde zum Trocknen aufgestelltes Gestell mit Klee: paņe̦m ar ruokām vīstuli un pagrìež slapjuo ē̦nas pusi pret sauli, lai izžūst Frauenb.

Avots: ME IV, 644

vĩšu nevĩšu runāt, leeres, haltloses, sinnloses Zeug sprechen Līn.; undeutlich sprechen, murmeln Kalleten; vîšu ² nevîšu (unordentlich) salikt Bauske, Salis.

Avots: ME IV, 645

III vĩt, s. vīst.

Avots: ME IV, 645

vĩtinât (li. výtinti ) A.-Ottenhof, AP., C., Dond., Dunika,Karls.,Nötk.,N.-Salis, Salis, Siuxt, Stenden, Wandsen, Wol-marshof, (mit ì ² ) Gr.-Buschh., Lubn., Schwanb., Selsau, Vīt., fact. zu vĩst, = vĩtêt, welken machen, lassen, langsam trocknen lassen U., Wessen; "sutināt" Vīt.: tu laikam gribi puķes vītināt, ka ne˙maz nelaisti Vīt. saule zarus vītina BW. 2798.

Avots: ME IV, 647

‡ vĩtņuôtiês (Neologismus?), sich winden (?): izstaruojumi ... vītņuojās ap stāvu.

Avots: EH II, 794

I vĩvaļa A.-Ottenhof, Wolm., vīvaļa U.,Bielenstein Holzb. 389, Demin. vīvaliņa Kegeln und Waidau n. Latv. Sau1e 1927, S. 117, vĩvuļa Allendorf, Bauenhof, Burtn., Lappier, Loddiger, N.-Salis, Ramelshof, Ruj., Salisb., Segewold, vīvuļa Bielenstein Holzb. 389, A.-Ottenhof, vīvuļiņa Widdrisch, vĩvulis C.,Ramkau, Salis, Ubbenorm, vivulis ² Saikava, vīvulis Bielenstein Holzb, 389, AP., Bers., Schujen, Vīt., vìvuls ² Druw., vīvuls Selsau, vīvuļš Peb. n. U., vĩvuliņš Orellen, Salis, vìvuliņš ² Heidenfeld, vīvuliņš Erlaa, Grawendahl, vĩvuoļa Burtn., der Laufstock beim Garnwinden, das Garnviolchen: ar vīvuļu tin dziji un diegus nuo šķeterēm kamuoluos A.-Ottenhof. nevar iztikt bez vīvula - traki spaļaina dzijs Selsau, kad dziju tin ar vīvuli, tad viņa paliek gludāka Ramkau. Nebst estn. wīol dass. aus dem Deutschen, s. vijuole

III.

Avots: ME IV, 648

vĩvaļas Wolmarshof, = vīvele

II, Feifel.

Avots: ME IV, 649

II vĩvele: kad aitām uznāk v. Lttic. 458.

Avots: EH II, 794

II vĩvele Dunika, gew. der Plur. vĩveles Adiamünde, Allend., AP., Bl., Burtn., C., Dond., Ekau, Essern, Frauenb., Golg., Gr.-Sessau, Gr.Würzau, Grünwald, Kabillen, Kr.Würzau, Laidsen, Lenzenhof, Loddiger, MSiI., Nötk., Nikrazen, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, Ruj., Schibbenhof, Schrunden, Selg., Serben, Sermus, Siuxt, Smilt., Stenden, Turlau, (mit ì ² ) Sussei n. FBR. VII, 132, Baltinow, Bers., Kalzenau, Lennew., Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Prl., Saikava, Selb., Sessw., Stockm., Šķilbē̦ni, Zvirgzdine, vīveles U., Lennew., N.-Peb., Schujen, Schwanb., Vīt., Welonen, Wessen, vīveļi Dond., vīvules, vĩvuļi PS., die Feifel, Drüsenkrankheit bei Vieh und Pferden;"Fibelkrankheit" (vīvele) St.; "vē̦de̦ra graizes" (mit ì ² ) Meselau; "uzpūsts vē̦de̦rs luopiem" Rutzau: ja sabrauktu zirgu dalaiž pie ūdens, tad zirgs paliek ar vīvelēm Saikava. vai tevi... ve̦lla (nabaga BW. 20939) vīveles dīda? BW. piel.2 20939, 1. pats ar meža vīvelēm BW. 20798. vai tev vīveles, kad tu ķe̦parājies un neguli? sagte man scherzweise zu einem, der unruhig schläft Frauenb. žīda vīveles un vācieša krampji ir sliktas slimības! ebenda. zirgam e̦suot paslēpņu vīvules Kaudz. M. 38. vīveles braucīt Br. 337. vīveles durt Gr.-Sessau, Frauenb. vīveļu vārdi Br. IV, XXXIX, Besprechungsformel gegen Feifel. vīveļu tūska Preip. 47, Feifelgeschwulst. Aus einem nd. *vīvel (vgl. im Grimmschen Wrtb. d. Feibel, Feifel, mlat. vivolae, dän. und schwed. fibel "Ohrendrüsen der Pferde und Entzündung dieser Drüsen"). Auf diesem nd. *vīvel beruhen wohl auch vīvele I und vībele, denn Schwiele und Strieme sind gleich einer Drüse etwas Geschwollenes.

Avots: ME IV, 649

‡ vĩveļzâlīte Ramkau, parnassia palustris.

Avots: EH II, 794

vĩvuoļa, s. vīvaļa

I.

Avots: ME IV, 650

vĩvuļi, s. vīvele

II.

Avots: ME IV, 650

vĩvulis, vīvuliņš, vīvuls. s. vīvaļa

I.

Avots: ME IV, 649

I vĩžât: auch Dunika, Ermes, Frauenb., Kegeln, Morizberg, Orellen, Rutzau, Smilt, Stolben, Waidau, Zögenhof; vai tad viņš kuo vĩžā strādāt? Lemb. "tu jau nevīžā!" - vīžāju gan Kaugershof.

Avots: EH II, 794

I vĩžāˆt Orellen n. FBR.. XI, 44, AP., C., Dunika, Karls., Pernigel, PS., Salis, Trik., Wolm., (mit ì ² ) Kl., Prl., vīžât U., -âju, vĩžuôt AP., BL., Frauenb., Iw., Jürg., N.-Bartau, Pankelhof, Ramkau, Schnehpeln, Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ì ) Erlaa, Kalzenau, Kl., Selsau, Sessw., (mit î ) Gr.-Buschh., Sonnaxt, vīžuôt U., mögen, wollen U., Karls.; nicht faul sein, etwas gern tun Neik. n. U.; verstehen, geschickt zu etwas sein Allunan n. U.; nevĩžât nevīžuôt St., nicht mögen, nicht pflegen (zu tun u. s. w.), sich nicht die Mühe geben U. (unbek. in Oknist): Sprw. sliņkis pat mirt nevīžuo Br. sak. v. 1129. pa˙priekšu ne̦s ar sietu, vē̦lāki ir pat ar spanni nevīžuo Br. s. v. p. 81. ve̦ca... māte, nevīžuoja kalnā kāpt BW. 9282. slinkas meitas nevīžuoja 1928. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu - ne spaini ūdens vīžuo ķēķī îenest Upītis Dzim. 21. tādi sievišķi nevīžuo ne ceļa pagrìezt Frauenb. viņa nav vīžuojuse ne˙maz strādāt LP. N, 227. tu nevīžuo saprast Ver. I, 774. duod, cik ruoka vīžuo RA. viņš... vīžuo saudzēt savu meiteni Janš. Līgava I 419. Eher wohl. aus estn. wīzima "vermögen, mögen, Lust haben" (s. Thomsen Beröringer 287 und Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 13 f.), als nach Leskien Abl. 289 (mit Zweifel) und Scheftelowitz KZ. LIV, 251 zu li. užsivíežti "sich überwinden".

Avots: ME IV, 651

vĩzde̦gunis: auch BW. 9813, 5.

Avots: EH II, 794

vĩzde̦gunĩs (f. -ne) C., Lin., PS., ein Naseweiser U., Grenzhof, Nigr.; wer andere auslacht Dunika; ein Neugieriger Spiess n. U.: ai, meîtiņa vīzde̦gune, necel augstu de̦guntiņa! BW. 11027. kas bij kāda vīzde̦gune, gāj[a] garām šņaukādama 29799, 4. ej, tu le̦pna vīzde̦gune, es jau tevis nelūgšuos! 1231. Umbildung von nd. wîisnäsig "naseweis" (bei Frischbier).

Avots: ME IV, 650

vĩzde̦guns Iw., L., = vīzde̦gunis.

Avots: ME IV, 650

II vĩze, die Weise, die Art und Weise U.: tādā vīzē, uz tādu vīzi U., auf solche Weise: tādā vīzē tu mani apšmauksi Frauenb. visādā vīzē, auf jeden Fall: tu visādā vīzē nāc pie manis! Brasche 429. ne˙kādā vīzē, auf keinerlei Weise U.; auf keinen Fall: tu ne˙kādā vīzē nedari tuo! Brasche 429, skali de̦g sveču vīz[i] (Var.: vīzē, viešu) BW. 3441. linus vērpu matu vīz[i], pakaliņas linu vīz[i] 1998. es nezinu, kas par vīzi, ruden puiši stalti jāj 12731. parastā dzīves vīze nav jāpārgruoza SDP. VIII, 14. Nebst estn. wīž dass, aus mnd. wis(e)

Avots: ME IV, 650

vĩzêt Allend., A.-Ottenhof, Nötk., N.-Salis, -ẽju, durch die Zähne ziehn, durchhecheln, verspotten W.-Livl. n. U., Vīt.: ja sāk kādu vīzēt, tad jau var katrā vārdā pārvīzēt Vīt. Refl. -tîês, sich lustig machen (mit ĩ ) A.Ottenhof, Salis: vēl gribēs gar manl vīzēties, ka es nemākuot ne ravēt, ne berzt Janš. Precību viesulis 9. un nu tik tās visādi vīzēties! Dzimtene ² I, 18 Wohl niederdeutschen Ursprungs; vgl. mnd. wis maken "weis machen, aufbinden".

Avots: ME IV, 650

III vĩzêt: nach Sehwers Unters. 160 aus nd. wīsen "zeigen".

Avots: EH II, 794

vĩzêtiês: puiši vīzējās Tdz. 58799.

Avots: EH II, 794

I vĩžuôt: auch Dobl., (mit ì ² ) Fehteln; können, im Stande sein AP.: mēs jau gājām, kamē̦t vĩžuojām. es gan nevīžuoju viens pats tuo visu apēst.

Avots: EH II, 794

zè̦ltgalvĩte, solidago virga aurea Wid.

Avots: ME IV, 705

zè̦ltgalˆvĩtis, ein Vogel: mazais sila ze̦ltgalvītis Pas. I, 377.

Avots: ME IV, 705

zvĩdzinâtiês Nötk. "kâ žagata žadzināt."

Avots: ME IV, 779

I zvĩguôt Hasau, Lemsal, Salis, Trik., (mit ì ² ) Kalz., = zvĩguļuôt: Jāņu tārpiņš zvīguo Stockm. acīs asaras zvīguo Jaun. mežk. 65. sārtais atspīdums... zvīguoja... apvārkšņa malā Vēr. II, 454.

Avots: ME IV, 779

žvĩguôt, ‡

5) funkeln, leuchten, schimmern
Autz, Ruba: ap tām vairs nežvīguos zibeņi Veselis Cilv. sac. 35. ‡ Red. -tiês "?": egļu meži ... drūmi žvīguojas Janš. Pag. pausm. 54.

Avots: EH II, 824

žvĩguôt Ronneb.,

1) säuseln, leise rauschen
Nötk. (mit ĩ): vējš žvīguo Aus. I, 19 (ähnlich Saul. Aizsargs Dzilna). klusu žvīguo rudens vējš MWM. v. J. 1896, S. 746. pa te̦lpu me̦lnu spārni žvīguo Vēr. II, 796. šalkas žvīguodamas pāri tavam kapam iet A. XXI, 742. mežs šņāca un žvīguoja Janš. Tie, kas uz ūdens 3. iz e̦ze̦riem, niedras kur čaukstuošas žvīguo Izglītība 11, 162. e̦zars žvīguo Vēr. II, 1283. viss miglā vīkstās, rūc un žvīguo MWM. X, 69. pa parku žvīguoja... pasakainā čala MWM. VIII, 174. istabās... jautrība žvīguo VI, 162;

2) leise bewegen:
vēja žvīguoti zari Upītis Sieviete 252;

3) = zvīguôt III 2 Bauske;

4) "?": ze̦lta ķēde (dejuojuot) līguo un žvīguo Deglavs Rīga II, 1, 374.

Avots: ME IV, 847

zvĩguļuôt (li. žvỹguliuoti "błyskotać, połyskać" bei Būga Tiž. I, 419) A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Dickeln, Hochrosen, Nötk., Salis, Salisb., Sermus, Smilt., (mit ì ² ) A. - Laitzen, Bers., Erlaa, Jummardehn, KatrE., Lubn., Sessw., schimmern, glänzen, funkeln, flimmern, glänzen U., Bauenhof, Burtn., Lappier, Linden, Matthäi, Podsem, Puikeln, Stockm., Ubbenorm; (vielfarbig) schillern Nötk.; perlen Kronw. n. U.: zvīguļuo Linden. gre̦dze̦ns zvīguļuo AP., Ubbenorm. pērļu vainags zvīguļuot zvīguļuo Vīt. spuožais baznīcas tuornis saulītē zvīguļuoja ders. zvaigznes zvīguļuo Burtn. putns laistās un zvīguļuo R. Sk. II, 101. tie (= mati) zvīguļuoja vēl vai- rāk, tâ ka... acis bij jāaizmiedz Latv. juostu gali zvīguļuo (Var.: spīguļuo, zvīļuojas) BW. 5726, 2 var.

Avots: ME IV, 779

zvĩgurs Nötk., zvīgurs U., (mit ì ² ) Kr., der Sperling. Wenn mit ī aus in, zur Wurzel von zvañdzinât.

Avots: ME IV, 779

II žvĩgurs Gotthardsberg " ripa, skriemelis austuvēm, kas laiž nītis uz augšu un leju".

Avots: ME IV, 847

žvĩka Dond., = švīka.

Avots: ME IV, 847

žvĩkât Dond. u. Sassm. n. RKr. XVII, 67, = švīkât;"berzêt" Friedrichstadt.

Avots: ME IV, 847

žvĩkšêt Plm., žvīkšķêt, = švīkš(ķ)êt, zvīkšêt: auzas žvīkšēja, pret siênu sviežuot Plm. staigā mīkstās tupelēs, ka žvīkšķ vien Lennew. spriguļa vāle nuogāja gar acīm žvīkšķē̦dama Vīt.

Avots: ME IV, 848

žvĩkšis Ruhtern, ein weiches Geräusch (von einer Schlange): dzird tādu žvīkši.

Avots: ME IV, 848

žvĩkstêt,

1): auguošs kuoks lūstuot žvìkst ² Borchow. žvīkstē̦dama ... tautu meita gaŗām iet Tdz. 59990; ‡

2) "schwatzend die Zeit totschlagen"
(mit ì ² ) Selb.

Avots: EH II, 824

žvĩkstêt Ahs. n. RKr. XVII, 67, Arrasch, Bauske, C., Frauenb., Gotthardsberg, Kegeln, Lemsal, Nötk., Raiskum, Ruj., Schrunden, Sermus, Smilten, Trik., Wesselshof, Wolm., (mit ì ² ) Erlaa, Golg., Kalz., Lettihn, Lis., Lubn., Mar., Saikava, Schwanb., = švĩkstêt: pļauj, ka žvīkst vien Trik. u. a. brauc ar žagaru ve̦zmu, ka žvīkst vien Schwanb. vējš žvīkst (saust) gar acīm Ahs., Segew. slimajam krūtis žvīkst Ahs. žvīkst, situot gaisā ar rīskti vai pātagu Druw., Lubn., Mar., Sermus u. a. izkapts pļaujuot žvīkst Ahs., Bers. raganas jāj pa gaisu, ka žvīkst vien Segew. ūdens skrien caur šķirbu, ka žvīkst (zischt) vien Segew. ziemā ragavas braucuot žvīkst Wessen. žvīkst, pa grīdu kuo smagu ve̦lkuot Lis. putniem spārni laižuoties žvĩkst Ronneb. žvīkst, slaukuot nuosvīdušas luoga rūtis Pernigel. virs... atvariem ugunsgrē̦ks žvīkst MWM. IX, 285. izsaucās savādā žvīkstuošā balsī Vēr. II, 440.

Avots: ME IV, 847, 848

I zvĩlêt: māja pakalnā krāšņi bija zvīlējusi (geglänzt?) vakara naoejuošā saulē Sieva 84.

Avots: EH II, 816

I zvĩlêt Jürg., brennen (von der Sonne): ta tad nu saule zvīlē! Jürg. (fig.) līdz kuo viena uotru mīl, kâ brīnums abām skati zvīl V. Eglītis. Zu zvīls I.

Avots: ME IV, 780

zvĩlis Jürg., heisse Glut.

Avots: ME IV, 780

zvĩlus Nötk., Adv., schräg, halb liegend.

Avots: ME IV, 780

zvĩna,

1): mit ì ² Linden in Kurl.; ‡

3) zvĩnas AP., Ramkau, = (linu) spaļi.

Avots: EH II, 816

zvĩna C., zvìna ² Kl., Plur. zvĩņas (li. žvýnios Kurschat D. - li. Wrtb. unter schuppenartig) N. - Wohlfahrt, zvìņas ² Nerft, Prl., zvîņas ² Ruj., zvìņi Serbigal, zvĩņi Iw., Līn.,

1) zvīna Wid., (mit ĩ ) PlKur., PS., zvìne ² (li. žvỳnė) Sessw., zvĩnis Bl., Stenden, gew. Plur. zvīnas L., U., AP., Gotthardsberg, Linden, Linden in Livl., Memelshof, Smilt., Vīt., (mit ĩ ) C., Nötk., (mit ì ² ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, Schwanb., zvìnes ² Lös., Saikava, Sessw., zvīņas Kokn., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Burtn., N. - Salis, Ruj., Schnehpeln, Wolm., zvīņi L., St., U., (mit ĩ ) Dond., Frauenb., Nötk., Stenden, Wandsen, (mit ì ) PS., (mit ì ² ) Kr., die Schnuppen, Fischschuppen:
siļķu zvīņu BW. 30709. zuvju zvīņu 30709, 1. zvejniekam zvīņu kre̦kli 9546. jāme̦t zvīnas kaudzītē 10377. ieraudzījis upē.. zivtiņu spuožām zvīņām LP. VI, 482. vēdzelei nav zvīņu Vīt. raga zvīniņas Māc. p. dz. 17. ieduod vienu zvīnu Pas. VII, 334. zvīņu bruņas Kra. Vīt. 12. lapas līdzīgas biezām zvīņām Konv. ² 359. uz muguras zvīņas tām MWM. VII, 702. naudu skaituot šis tas pielipis pirkstiem, un tās tās saucamās zvīņas LP. VII, 1038. zvīņas nuokasīt, schuppen Brasche. nuokrīt kâ zvīņas (zvīņi VII, 242; Pas. IV, 254; zvĩnes Nötk.) nuo acīm LP. II, 1, er wird sehend, begreift;

2) zvĩna PS., Plur. zvĩnas PS., zvīnes U., (mit ì ² ) Kr., zvīņas Konv. ² 2665, (mit ĩ ) Burtn., (mit ì ) Wolmarshof, zvīņi Burtn., Schinn, Schelfer: zvīna(s) ir galvā PS. Zu zivs (zuvs), s. Leskien Nom. 411, Lohmann KZ. LVII, 241, Trautmann Wrtb. 373.

Avots: ME IV, 780, 781

‡ II zvĩnis Frauenb., eine gewisse Pflanze: zvīnīšus liek pie ēdiena, lai labi uož.

Avots: EH II, 816

II žvĩnîtiês (?) Nötk. "sich schuppen (nuomest zvīņas)".

Avots: ME IV, 848

‡ zvĩnuojs AP., = zvīnaîns 2.

Avots: EH II, 816

‡ zvĩns Dunika (gew. im Plural), zvī`ns ² Kaltenbr., = zvĩna 1.

Avots: EH II, 816

zvĩŗât Stenden, zvĩŗuôt Frauenb., (etwas Schweres Stenden) mit Hilfe eines Hebebaumes heben, in Bewegung setzen: skapi sāk zvīŗāt Stenden. Refl. zvĩŗâtiês Stenden, zvīŗuôtiês Frauenb., wanken, schwanken (in Frauenb. vom Gang eines grossen Menschen gesagt): aizzāģētais kuoks jau sāk zvīŗāties Stenden. Vgl. svīrât und zvīļuoties 2.

Avots: ME IV, 781

zvĩŗš (Subst. od. Adj.?) "kustīgs, darbīgs, mudīgs, žirgts mazs bē̦rns" Frauenb.

Avots: ME IV, 781

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14