Paplašinātā meklēšana

ciêtuoksnis, die Festung: cietuoksni apšaudīt, ieņemt.

Avots: ME I, 397

dze̦luoknis, dze̦luoksnis Krem., der Backenzahn (vgl. dze̦ruoklis): tam bijusi ve̦se̦la rinda dze̦luokņu MWM. VIII, 878. [Zu dzelêt; Bezzenberger BB. XXVII, 183 denkt auch an gr. χελύνη "Kinnlade", wozu noch an. gio,lnar "Kieme, Kiefer".]

Avots: ME I, 543

‡ ģir̂tuokle Kaltenbr., Oknist, Sussei. = ‡ ģir̂tine. Aus li. girtuõklė dass. Zur Bed. vgl. die deutsche Benennung "Rauschbeere" dafür.

Avots: EH I, 427

‡ kârtuôkslis ² Stenden; = kârtâkslis ² .

Avots: EH I, 605

kārtuoksnis: auch (mit âr ² ) Salis.

Avots: EH I, 605

kārtuoksnis [Kreuzb.], s. kārtākslis.

Avots: ME II, 202

matuoklis,

2): matuokļu piestaipītas visas sienas Zvirgzdine.

Avots: EH I, 785

[matuoklis,

1) eine Art Pflanzen,
"zâle, kas stiepjas pa zemi" Domopol;

2) "ein Spinnegewebe"
Zvirgzdine.]

Avots: ME II, 567

pe̦ñtuoks (unter pe̦ntuogs): auch (Pfannkuchen) Grenzhof (Mežamuiža), (pe̦ñtuõks; "?") Orellen n. FBR. XI, 38, Roop n. FBR. XV, 148, Serbig. u. Smilt. n. FBR. IV, 53.

Avots: EH XIII, 223

satuokstîtiês Warkl., = satuôstîtiês.

Avots: ME III, 769

stuokaļi: nach Augstkalns FBR. XVII, 102 als Druckfehler durch stikaļi zu ersetzen!

Avots: EH II, 598

stuokaļi BW. 11742 var.,; Zaunspricker; vielleicht mit o (statt uo ) zu lesen.

Avots: ME III, 1111

stùokât ² Plm., ãju,

1) (etwas Weiches) kneten, stampfen
(gew. in der Zstz. mit sa- ) Plm˙n. RKr. XVII, 79 kaņepes; mālu kulu;

2) steif, wie auf Stelzen gehen:
stuokā nu, stuokā ātrāki uz māju! Plm. n. RKr. XVII, 79. Aus (a)russ. cтýкать "laut scglagen?"

Avots: ME III, 1111

‡ stuôklājs Aiviekste,

1) "eine feuchte Wiese";

2) "ein Platz mit einer im Winter nicht zufrierenden Quelle und mit einer quebbigen Umgebung".

Avots: EH II, 598

stùokuôt ² : augu dienu stuokuoja tvaika mašīna Sārts Str. 289 f.

Avots: EH II, 598

stùokuôt ² tust stöhnen, hüsteln (vom Vieh): guovis saē̦dušās stuokuo Festen; auch stùokąt ² ermüdet oder erkrankt schwer atmen Bers. - Vgl. stuopuot.

Avots: ME III, 1111

stokūzis Ruj., Salisb. n. U., = stukūzis. Aus mnd. stockhūs.

Avots: ME IV, 1080

‡ tīkstuoklis Nötk., = tīstuoklis.

Avots: EH II, 685

tīstuoklis, s. tīsteklis 1.

Avots: ME IV, 204

tok Mag. IV, 2, 151, U., LP. VI, 1011, Dond. n. FBR. V, 127, Ugalen n. FBR. VII, 16, Ruj., Salis, Stenden, tokš Ugalen n. FBR. VII, 16, Kalleten, Salis, Stenden, Wandsen, = tak, taču, doch, dennoch.

Avots: ME IV, 216

‡ tuoka ² (> ostle. tùka) Auleja "der eiserne Beschlag im Innern der Radnabe".

Avots: EH II, 709

tuokšâtiês, -ãjuôs,

1) tuokšâtiês Fest., tuokšuôtiês Fest., = tuokstîtiês 1;

2) leeres Zeug schwatzen
Fest.

Avots: ME IV, 284

tuokšîgs Fest., = tuokstîgs.

Avots: ME IV, 284

tuokšîtiês Fest., -uôs, -ĩjuôs, = tuokšâtiês: kuo tu tuokšies? nāc drīz! Fest.

Avots: ME IV, 284

tuokšņâtiês N.- Bartau, = tuokstîtiês 1.

Avots: ME IV, 284

tuokšuôtiês, s. tuokšâtiês.

Avots: ME IV, 284

tuôkšs Fest., = tuoksts: tuokšuojas kâ tuokšs gan vārduos, gan darbuos Fest.

Avots: ME IV, 284

tuôkstîgs Fest., unbeholfen, tölpelhaft.

Avots: ME IV, 284

tuôkstîtiês,

1): auch (mit uo) Bērzgale; "mīņāties uz vienas vietas, kuo neveikli daruot" Warkl.; (macītājs) tik grābstās un tuokstās kâ valuodas raustītājs tiesas priekšā Austriņš Raksti VII, 369;

2): auch Līvāni.

Avots: EH II, 709

tuokstîtiês, -ues, -ĩjuôs,

1) = tuostîtiês 1, zaudern, nuscheln Peb. n. U., (mit uô) Adj. C., Erlaa, Fest., Meiran, Schujen, Sessw., (mit uô ² ) Segew.;

2) = tuostîtiês 2, stottern (mit uô) Warkl.

Avots: ME IV, 284

tuôksts, ‡

2) "kas nevar skaidri izrunāt" (mit uô ² ) N.-Peb.

Avots: EH II, 709

tuoksts Fest., Stelp., wer zaudert, nuschelt (tuokstās 1).

Avots: ME IV, 284

vîkstuôklis A. - Ottenhof, vîkstùoklis Zvirgzdine n. FBR. X, 27, (mit î ² , uô ² ) Frauenb., Siuxt, vīkstuokls, vikstuõls C., Jürg., (mit î ² ) Ramkau, vīkstuolis, = vistuõls: lupatu vīkstuoļi Etn. III. 24. iedevis papīra vīkstuolu LP. VI, 72. naudas vīkstuoliņu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, I2. lapu vīkstuoklā Bārda. ietīsim vīkstuolī BW. 1162. vīkstuoļi ar saknēm Stari III, 235.

Avots: ME IV, 637

vîstuôklis: auch Oknist.

Avots: EH II, 793

vîstuôklis Schwanb., Wolmarshof, vistuôklis ² Selg., vīstuoklis Wid., Bers., Kalzenau, vîstuôlis Gr.-Buschh., vīs-tuolis Wid., vîstuõls Arrasch, PS., vīstuols Spiess n. U., Demin. vīstuoliņš U.,vīstuolītis U., Zusammengebundenes (Kleider u. dergl.) U;. ein Wickel V.; ein Knuppchen U.; (vīstuolis) ein Strohbündel zum Dachdecken L.: lupatu vīstuolu Kaudz. M. 73. ar drēbīšu vīstuolīti (Var.: vīkstuolīti) BW. 25161 var. sāls vīstuolītis, ein Bündelchen mit Salz U. konfekšu un apfelsīnu vīstuols Domas I, 15. vīstuolīti tauku aizdaram Pas. III, 171 (aus Ruj.). nuolika... naudas vīstuoli Kaln. Ozolk. m. 80. taisījuši vaļā vīstuoli LP. VI, 83. izņemt miruonim nuo pagalvja vīstuoli VII, 146. iznāca ar mazu vīstuolu - klēpja bē̦rnu B.Vēstn. bē̦rnu, vīstuola lakatiņiem (Windeln) satītu BW. I, S. 181. vīstuoļu drēbītes (Windeln) BW. 26163.

Avots: ME IV, 644

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

aûgstmanĩba, Vornehmheit, aristokratisches Wesen, Grosstuerei.

Avots: ME I, 217

aûgstmanîgs, augstmanisks, vornehm, aristokratisch, grosstuerisch: augstmanīgi uzskati, aristokratische Ansichten B. Vēstn; augstmaniski aizspriedumi B. Vēstn.

Avots: ME I, 217

aûgstmanis, der Vornehme, der Aristokrat, der Grosstuerische: viņš sasauc visus augstmaņus Etn. III, 95.

Avots: ME I, 217

aûgstnesis [vgl. augsti nesties unter aûgsts] N. - Bartau, augstnieks, der Vornehme, Aristokrat: kad tu pie kāda augstnieka galda sēdi... Sir. 31, 12; II, Kön. 10, 11. pienāk pilna istaba viesu, - visi tādi augstneši vien LP. VI, 1015. ģimnazijā vairāk gāja augstnieku bē̦rni Kundz. Kr. 13.

Avots: ME I, 217

bãls PS., Kand., [Wolm., Ruj., Dond., Selg.] bā`ls C., [AP.], blass, bleich: bāls kā līķis, kā drēbe. es e̦smu pavisam bāls, ich bin ganz blass (vor Trauer), ich bin traurig Kav. [Zunächst zu li. bolúoti "weiss schimmern". Mehrdeutig ist das ā in ai. bhālam "Glanz", bhāti "leuchtet", bhānam "das Leuchten", av. bāmyō "glänzend" und air. bán "weiss", sowie das a in arm. bal "Blässe". Neben dem ā von bāls findet man altes ē in slav. bělъ "weiss" und in an. bāl "Flamme". Das a in le. balts führt Persson Beitr. 569 ¹ auf altes o zurück, was möglich (vgl. Stokes Wrtb. 164), aber nicht sicher ist, vgl. (mit mehrdeutigen a) gr. φαλός· λευχός Hes. u. a., kymr. bal "weissgesichtig", engl. dial. ball "Pferd mit einer Blässe" u. a. Man findet also neben einander bhā-, bhē- und bhel-. Vgl. dazu Fick BB. II, 200 und Wrtb. III ⁴ , 267, Scheftelowitz BB. XXIX, 37, Schönberg KZ. XX, 446 f. Berneker Wrtb. I, 56 unh 70, Boisaq Dict. 1013 f. Walde Wrtb. ² 271 und 324, Torbiörnsson Liqmet. I, 72 f., Trautmann Wrtb. 29 f. u. a.]

Avots: ME I, 272

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III ^4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 ¹ und Walde Wrtb. ² stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

braũna, [bràuna ² Lis.], braũņa [Ruj., Salis, C., PS.],

1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1392;

2) Schuppe:
zivju brauņas;

3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;

4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;

5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;

6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]

Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1391

Avots: ME I, 327

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347

II ce̦rs,

1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;

2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;

4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;

5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III ^4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]

Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs

Avots: ME I, 375

cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,

1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;

2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;

3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;

4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;

5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr u̯ vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. ² 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]

Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.

Avots: ME I, 394

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I ^4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395

dalgs L. (von ihm als"lit."bezeichnet), U., die Sense. Nebst li. dal˜gis od. dal˜gė, del˜gė, apr. doalgis "Sense" [der Form (und Bedeutung) wegen wohl (nach Fick BB. II, 198, Lewy PBrB. XXXII, 148, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 158, Walde Wrtb. ² 239 u. 269, Niedermann Essais ďétym. et de crit. verb. lat. 23; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 207) eher zu an. telgia "behauen, (zu)schneiden, schnitzen", als (nach Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 106) zu an. dálkr "Nadel, Dolch", ir. delg "Dorn, Tuchnadel" oder (nach Fick Wrtb. III ^4, 210) zu ae. dolg "Wunde" resp. (nach Froehde BB. XVII, 310, der auch ein preuss. -le. dalkis (das nicht echt le. sein kann) "Aalangel" heranzieht, Mikkola BB. XXV, 74 und Junker IF. XXXV, 276) zu la. falx "Sichel, Sense"].

Avots: ME I, 434, 435

dãrdêt [AP., PS., dā`rdêt Serbigal, Salis], dardêt, auch derdêt, intr., knarren, schnarren, klappern, poltern, dröhnen, rollen: uz lielceļiem un ielām dārd smagi piekrauti rati Skalbe. dze̦rdami, ļautiņi, ir man duodiet, jau man rīklīte dārdēt dārd (Var.: dērdēt dērd) BW. 762. krūtis dārd, beim Asthma. dārd tev kauli staigājuot; dārd tev zuobi runājuot. akmeņi dārdē̦dami vēlās uz leju. zeme dārdēja. zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdēdami Pūrs I, 116. Refl. -tiês, stark knarren, dröhnen: skanējās, dardējās nuo Liepājas Dze̦lzavā RKr. VII, 1436. [Nebst li. dardėti (Lalis)"to rattle, to clatter"(III p. fut. nudardės Ožk. d. I, 140, s. auch Lit. Mitt. II, 178) wohl zu ir. dordaim "brülle", ai. dar- dara- "Trommel", gr. δάρδα· μέλισσα Hes., sloven. drdráti "klappern, schnarren" u. a., s. Lidén Stud. 46 f. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 147, Fick Wrtb. III ^4, 213, Berneker Wrtb. I, 254.]

Kļūdu labojums:
BW.762 = BW.769
Liepājas Dze̦lzavā = liepājas dze̦lzavā

Avots: ME I, 447

daũba (li. daubà "Schlucht" ) Grob. n. Etn. III, 65, daube [Kalleten], die Schlucht Ahswikken. [Zu dubt "einsinken", dubens "Boden", li. dubùs "tief und hohl", apr. padaubis "Tal", poln. dub "Baumhöhle", aksl. дъбрь "Schlucht", дъно "Boden", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. u. 246, Trautmann Wrtb. 46, Feist Wrtb. ² 89 f., Zubatý BB. XVIII, 261, Leskien Abl. 295, Stokes Wrtb. 153 f. u. a.]

Avots: ME I, 443

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 ^3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. ² 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I ^4, 73, 233 u. III ^4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

diêt [C., Kl.], diêt ² [Tr., Bl., dìet ² Kr.], deju, intr., hüpfen, tanzen, auch singen Spr.: nakti jautri dzīvuoja un deja BW. III, 1, 13. tas le̦cams, tas dejams. pieņēma viņu ar kruoņiem, diešanām un bungām Jud. 3, 7. Wohl zu ai. dīyati "fliegt", [le. dĩdît, air. dian "schnell", gr. δῖνος "Wirbel", δινέω "drehe" u. a., s. Leskien Abl. 271, Fick Wrtb. I ^4, 68 u. 459, Stokes Wrtb. 144, Solmsen PBrB. XXVII, 363, Boisacq Dict. 189.]

Avots: ME I, 483, 484

dižmanĩba, vornehmes, nobles, aristokratisches Wesen: viņš sirgst ar pārspīlē̦tu dižmanību.

Avots: ME I, 475

dižmanîgs, -manisks, vornehm, nobel, aristokratisch: dižmanīgi uzskati B. Vēstn. dižmanīga kundze Vēr. II, 820, A. XVI, 724.

Avots: ME I, 475

dižmanis, der Aristokrat, der Vornehme: zemnieku dižmaņi Janš.; dial. dižmanīša, die Frau eines dižmanis MWM. II, 398.

Avots: ME I, 475

doka, eine Puppe, ein Puppenkopf aus Porzellan Ubbenorm. [Nebst estn. tokk aus mnd. docke dass.]

Avots: ME I, 487, 488

druska. Demin. drusciņa. ein Brocken, Krümchen, ein Stückchen, ein Weniges: ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. pa druskai, ein wenig: pēdīgi es pa druskai apraduos Aps. ēd, sunīti, pa druskai, druskās od. drusku druskās, in tausend Stücke: ve̦lns sapluosa burvja kaulus smalkās druskās LP. VII, 146. bļuoda saplīsusi drusku druskās. miežu re̦tam tagad kāda drusciņa. saulei vēl labā drusciņā e̦suot (während die Sonne noch recht hoch am Himmel steht), me̦t nuo darba mieru Etn. III, 124. Zu li. druskà "Salz" [(semasiologisch vgl. alb. geg. krüpε "Salz", aksl. krupa "Krümchen"). drùzgas "kleines Stück", apoln. druzgač "in kleine Stücke zerbrechen", kymr. dryll "Bruchstück" und vielleicht auch zu gr. ϑραύω "zerbreche", sowie got. drauhsnos (drausnos) "Brocken" cund (?) la. frūstum "ein Brocken"; s. Prellwitz Wrtb. ² 186 und 187 f., Boisacq Dict. 350 f., Walde Wrtb. ² 320, Stokes Wrtb. 158, Bezzenberger BB. XXIII, 298 ² und XXIX, 247 f., Persson KZ. XXXIII, 291 f., Trautmann Wrtb. 61 f., Feist Wrtb. ² 91 f.; vgl. auch drusniņa und drusta.]

Avots: ME I, 505

‡ druvājs, abgemähtes Getreidefeld N.-Peb.; plur. druvāji "jaunā labība" Sessw.: druvāji jau sazēluši: gani e̦suot ganī[ju]ši ... jaunajuos druvajuos Gatartas pag: tiesas protokolā 22/IX 1827.

Avots: EH I, 337

dube̦ns (gen. s. dube̦na), dubens, -s (masc. g.) in Westkurland für dibe̦ns. [Zur Verbreitung von dub- vgl. z. B. BW. 24503 - 6. Zu dubt. li. dùgnas "Boden", daubà "Schlucht", dubùs "tief ausgehöhlt", dùbti "hohl werden", apr. padaubis "Tal", slav. dъno "Boden", poln. dub "Baumhöhle", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Trautmann Wrtb. 46, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 245 f.]

Avots: ME I, 509

dubļi, der Kot, Schlamm: pa dubļiem vārtuoties dubļains paliksi. savu tuvāku dubļiem apmē̦tāt. es kalpuone, tu kalpiņš, abi dubļu bridējiņi. ai saulīte, nebrien dubļu. verbirg dich nicht hinter die Wolken. nauda kâ dubļi od. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. [Wohl zur Wurzel von dube̦ns nebst dubra "Sumpf", akymr. dubr "Wasser" u. a., s. Leskien Abl. 295. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 238, Trautmann Wrtb. 46.]

Avots: ME I, 509

dugât, -āju, duguôt, intr., schreien: dugādama dzērve skrēja BW. 12350. 5 var. es meklēju, es duguoju BW. 4993, 2. [Nach Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 zu ir. dùan (aus * dugnā) "Lied".]

Avots: ME I, 510

I dùre, dûris ² Kand.,

1) die Faust:
akmens tik liels kâ dūre. saņemt ruoku dūrē, die Faust ballen. ruokas negribuot save̦lkas dūrēs. dūri pacelt tik˙pat kâ iesist. sist ar dūri vēju. vergeblich sich abmühen. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies! sagt man scherzend, wenn es an einem Platz zum Sitzen fehlt;

2) eine Eisaxt.
rīks ar dzelzs asmeni un kuoka kātu zvejniekiem ziemas laikā āliņģu taisīšanai Pernigel; [dũre Daiben], die Brechstange Krem.;

3) ein grosser Hohlmeissel, um einen Bienenstock auszuhöhlen;

4) ein flaches Stemmeisen
U. [Zu durt "stossen, stechen ", dūriens St. "Fauststoss, Faustschlag ", osorb. dyric` "einen Schlag versetzen" (vgl. auch la. pugnus "Faust" neben pungere "stechen" und dazu Walde Wrtb. ² 622), s. Leskien Nom. 279; vielleicht auch nach Stokes KZ. XXXIII, 70 und Wrtb. 148 zu kymr. dwrn und ir. dorn "Faust ".]

Avots: ME I, 529

II dzenis, das Holz, welches zwischen den beiden Zacken der lemesnīca eingeklemmt wird Schlehk n. Mag. IV, 2, 114, Dond. [Wohl zu dzìt nebst ir. gein abret. gen "Keil", an. gandr "Stecken" u. a., s. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 110 und Fick Wrtb. III ^4. 124. sowie Bielenstein Holzb. 474.]

Avots: ME I, 545

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. ² 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. ² 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

I gre̦zns, schön, herrlich, prächtig, üppig, stolz, ["hochfertig" Manz. Lettus] : gre̦znas lietas un istabas ; gre̦znas dziesmas BW. 1048 ; gre̦zni dzīpari, cimdi, mati BW. 9349 ; 7280 ; 14132 ; gre̦znas kurpes 12087 ; gre̦zns puisis ibid. ; gre̦zni dziedāt, gavile(t, spēlēt, herrlich singen, jauchzen, spielen. [gre̦znas (stolzen) sirdis Glück Jes. 46, 12. gre̦znas acis ("die hohen Augen") tu pazemuo Psalm 18, 28. viņš... izkaisa, kas gre̦zni ("hoffärtig") ir savā... prātā Luk. 1, 51. - Nebst grazns und gražuôt II zu li. gražùs od. (Lit. Mitt. IV, 269) grežas "schön" und weiterhin vielleicht (?) nach Stokes BB. IX, 88 zu ir. breg "schön"; ob hierher auch sloven. grózǝn "stattlich, schön?]

Kļūdu labojums:
1048 = 1050

Avots: ME I, 651

II grùods [Ronneb., Smilt., Meiran, Drosth., Saussen],

1) drall, stark gedreht, stramm:
gruoda dzija, gruods pavediens Fest., Mar., Nerft. tad sāka muocekli griezt uz vienu pusi, līdz striķi bij savijušies gluži īsi un gruodi A. XX, 291. jaunas asinis daudz gruodāki pa dzīslām rit Purap. mani gruodi (= grìzti) gredzentiņi tavus vaigus tricinās BW. 21781, 2;

2) gruods laiks, anhaltend dürres Wetter
[Warkh.], Nerft n. U. [Zu li. grandìs "Ring", apr. grandis "Grindelring am Pfluge", poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen", ahd. kranz "Kranz", mhd. krenze "Korb" und vielleicht air. grinne "Bündel", s. Lidén Stud. 19 f., Bezzenbeoger bei Stokes Wrtb. 118, Berneker Wrtb. I, 356, Trautmann Wrtb. 94 f.]

Kļūdu labojums:
tricinās = tveicināja

Avots: ME I, 671

jùmt, jumju, jumu [Lis., C., N. - Peb., Trik., Arrasch, Bauske, Dunika, Lautb., Dond.] od. jùmu Jürg., Kl., Bers.], (ein Dach) decken: sudrabiņa jumtu jumu (Var.: jūmu) BW. 24860, 14 (jūmu auch BW. 13611; 31284). Refl. - tiês, sich lagern, sich wölben: pār visiem jumjas dzidrums zils Asp. [In Siuxt, Hofzumberge, Grünhof u. a. gebe es einen Infinitiv jum̃st und in Stuhrhof ein Präsens jum̃žu. - Die Zusammenstellung mit ai. yamati "hält" und ir. do - emim "schütze" (bei Fick Wrtb. I ⁴ , 112 und 292, Stokes Wrtb. 223 und Güntert Kalypso 140) ist weder semasiologisch noch phonetisch unmittelbpr einleuchtend. Eher vielleicht denominativ zu einem * i̯umo - oder * i̯umi - "Verbinder oder Verbindung" (vgl. le. jumis); hierher vielleicht auch r. прi-ютъ "Obdach (pajumte)", wenn mit ю aus urslav. jǫ.]

Avots: ME II, 119

I karinât, [wiederholt anfassen, zergen nach Bielenstein LSpr. I, 425], zerren, necken, reizen: kuo mātei meitas dara, tautas vien karināja (Var.: kairināja) BW. 1950; 6025; 24547. neies mana māmuliņa ciemu suņu karināt BW. 11016. [viņas pretiniece karināja viņu daudz un nuoskumdināja Glück I Sam. 1, 6. ja tevi tava ruoka jeb kāja karina, nuocērt tuo Manz. Post. II, 270.] caur ataugu karināt (Var.: kairināt) BW. 32319 var. Refl. - tiês, einander necken, reizen, sich mit jemand neckend abgeben: puisis, ar sunīti karinādamies, ne˙maz nemanījis... Etn. I, 88. - Wohl zu àizkar̂t, [ķer̂t, li. kìrinti "necken, reizen" (s. Leskien Abl. 331), urslav. *černъ, ai. kárņa-ḥ kymr. carn (ar kann hier auf "ŗ" zurückgehen) "Handhabe" (vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316 f.). Wenn hier von einer Urbedeutung "häkeln, häkelnd fassen" (woraus einerseits "fassen", anderseits "anhaken" ) auszugehen ist, so gehört hierher auch kãrt "hängen" (vgl. semasiologisch li. kabìnti "hängen, haken": kìbinti "im Scherz antasten, necken" ). Anders darüber Zupitza Germ. Gutt. 109, Walde Wrtb. ² 132 und carino, Berneker Wrtb. I, 578 f., Trautmann Wrtb. 118, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 71 un BB. XVIII, 282 ¹ u. a.]

Avots: ME II, 161, 162

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. ² 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166

I kļaût [li. kliáuti "lenkti"], kļaûju od. kļaûnu, kļâvu, neigen, schmiegen: zeņķis galvu kļāva Līg. kas ruokas viņam ap kaklu kļauj... Blaum. Refl. kļaûtiês [Kr., Kl., C., PS.], sich schmiegen [Bauske, Arrasch], sich anlehnen, sich biegen [Erlaa] (li. kliáuties "sich verlassen auf"): sabijies pie krūts tai kļaujuos Blaum. pie viņas plakdams kļaunuos, skaunuos Egl. pie zemes šaurā debess kļaujas A. XXI, 686. palags kļavās cieši ap viņas miesām Apsk. vārpste - kuoks, kuŗš neļauj apīžām uz iekšu kļauties A. XI, 84. [Nebst kļūt (s. dies) und li. kliudýti "anhaken machen" wohl zu serb. kljù`na od. kljù`ka "ein Haken", kljûn "Gebogenes", kljûč "Haken, Schlüssel", aksl. kłučiti sę "passen", ir. cló "Nagel"; s. Trautmann Wrtb. 137 f., Berneker Wrtb. I, 528 f., Stokes Wrtb. 103, Walde Wrtb. ² 167 f. unter claudō, Boisacq Dict. 466.]

Avots: ME II, 239

knupt, knùpu, knupu, zusammengekauert sitzen: ve̦cā māte knupa vēl ar˙vien pie krāsns MWM. IX, 499. [Identisch mit li. knùpti "спотыкаться"? vgl. auch li. knúpoti "knien; auf dem Angesichte liegen". Weiterhin nebst knūpu, knūpêt, kņupt zu klr. kńuṕíty "über etwas sitzen", s. Berneker Wrtb. I, 531, Zupitza Germ. Gutt. 120, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 332.]

Avots: ME II, 250

kràkt, kŗâkt ² - cu (li. krõkti od. kriõkti "röcheln, grenzen"),

1) schnarchen, röcheln, schnauben:
viņš aizgāja šņākdams, krākdams. kas piektvakaru vij auklas, tas pa nakti krācuot Wid. krāc kâ zāģeris krāc;

2) krächzen:
vārnas krāca uozuolā BW. 32123, 5;

3) schnauben, tosen, brausen:
jūŗa, vē̦tra, kŗāce kŗāc. zeija krāja krācama BW. 30321; mit dem Gen.: jūŗa kŗāca zvejnieciņu, schnaubte (verlangend) nach Fischern BW. 17456. [Nebst slav. krakati "krächzen" zu ahd. hruoh "Krähe" und vielleicht ir. cráin "Sau", s. Stokes Wrtb. 96.]

Avots: ME II, 266

kŗaũpa [auch Selg.], Grind der Pferde L.; Warze, Grind Biel.; Unebenheit auf der Kartoffel Spr. [Zu krupt, li. kraupùs "holperig", aksl. krupa "Krümchen", ae. hréof "rauh" n. a., s. Bezzenberger BB. II, 142 und bei Stokes Wrtb. 97, Berneker Wrtb. I, 630, Persson Beitr. 862, Walde Wrtb.2 690, Būga PФB. LXXI, 50 und KZ. LI, 119, Mladenov AfsIPh. XXXVI, 122 ff., Trautmann Wrtb. 143.]

Avots: ME II, 295

krupis (li. krùpis), kŗupis BW. 17166,

1) die Krote;
raibs krupis, Wechselkrote (bufo variabilis) Natur. XXXVII. 9. pē̦rkuoņa krupis ir brūns un uz negaisu uzpūšas Sassm. piena krupis (zaļš) zīž guovis Sassm. svilpuotājs krupis (tumšs), Wasserkrote Sassm, lietus krupis, gelbbrauner Grasfrosch Sassm.;

2) wie krupe, auf kleine Menschen bezogen:
kâ krupītis tautu dē̦ls BW. 17166; besonders häufig zur Bezeichnung unartiger Kinder: ak tu krupis tāds;

[3) ein Zwerg
Ruj. - Zu krupt, krūpis, kŗaũpa, aksl. krupa "Krümchen, Brocken", ae. hruf "Schorf, Grind', hréof "rauh" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 630, Persson IF. XXXV, 2033 nnd Beitr. 8621 n. 865, Būga PФB. LXXI, 50, Trautmann Wrtb. 143, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 97.]

Avots: ME II, 287

labeniẽks, labiniẽks,

1) der Gute, Reiche, Aristokrat:
dzīvuojat, labenieki (Var.: labinieki), raušat naudu kaudzītē BW. 27466;

2) der Wohltäter:
kas šis tāds man par labenieku C., Mar.;

[3) labenĩca C., labenîca Lis., die Gute].

Avots: ME II, 395

labiẽtis, labĩtis,

1) der Reiche, Aristokrat, Patrizier:
labi, labi labiešam (Var.: labīšam), labi tecēja kumeliņš: kâ tas labi netecēs, auziņām baŗuojams BW. 29820; 19819; 19821; 19822. tautiešam, labiešam, slava gāja maliņā 8767. labi bija labiešam i[r] lijuot, i[r] baltā saulītē 4099. S. RKr. XVI, 268. [Vgl. mnd. gude und aruss. добрые люди;

2) labiẽtis, der Schmeichler
Kokn. n. Oberkurl. n. U., Kreuzb.]

Avots: ME II, 396

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

lê̦zns C., PS., [Trik., Drosth., Arrash, Jürg., N. - Peb.], le̦zns [Janš. Dzimtene V, 181, Līn., lê̦zns Kerstenbehm, U.], flach, eben, nicht steil: lē̦zni šķīvji, krasti. man netika purva brist lē̦znajām kurpītēm BW. 15307, 4. [Wolm (ursprünglich: liegend; als Gegensatz zu stāvs "steil") nebst li. lė˜kštas "flach" und an. lágr (wenn das g hier palatal gewesen ist) "niedrig" zu einer Wurzelform lēg̑h - "liegen" (vgl. dazu le. lêkša, laža I und lež (ņ) a, s. Bechtel Lexil. 212 f., Fick Wrtb. III ^4, 358, Bezzenberger BB. XXIII, 301 und bei Stokes Wrtb. 93, Prellwitz Wrtb. ² 262. Zur Bed. noch slav. ležati "liegen": osorb. ležity "flach", serb. prilijègati "sich niederducken".]

Avots: ME II, 465

liẽkna [Bl. (li. líekna "niedrige Wiese")], liekņa, liekne, liẽkns [Bl.] (li. líeknas "Morast, Hain"),

1) der Sumpf
Wid., [liekna, ein Sumpf Lvv. II, 142], die Niederung Spr., U., [lìekņa ² Kl., Warkh., Warkl., eine Niederung zwischen zwei Anhöhen]: augsti kalni, dziļas liekņas līdz manai māmiņai BW. 227. dze̦lte̦ns zirdziņš lieknu brien RKr. VII, 1001; [liêkne ² Dond., liekņa Neu - Laitzen "staigna vietä];

2) [liêkne ² Dond., Wandsen, Selg.], ein sumpfiger Wald
[liẽkna Lvv. II, 36, 109, 111, liekņa 70, liekne 127, "lieknis" 76, liẽkns 92, Namen von Wäldern]: liêkne ² - purvains lapu kuoku mežs Dond., [Wandsen; liẽkne Selg., Lautb.], lapu kuoku mežs [ar labu zâli] Selg. n. Etn. IV, 129. lauvai kaŗš [ar īpašumu lieknēs, dumbrājuos un alās Adam.; der Hain: tie še˙pat liekniņā nākuši avenes lasīt Kleinb.;

3) [lìekņa ² Kreuzb., liẽkne Gold.], liekns, eine feuchte, sumpfige Stelle im Walde; eine grosse, feuchte Wiese
Luttr., Kursiten, [liẽkna, eine Wiese Gudenieki; liekna Lvv. II, 25, 29, 82, 103, 108, 124, 131, 136, 142, liekņa 171, liẽkne 16, 93, 94, 99, 106, 116, 127, 138, liêkne ² 147, liekne 98, 99, 151, liẽkns 139, liekni 112, liẽknis 91, "lieknis" 106, 107, 125, 132, 139, 141, Namen von Wiesen]: ganīt jēriņus pa le̦knuo liekņu Kleinb.;

4) die Biegung, Vertiefung:
le̦dus gabali, te pace̦ldamies uz viļņa, te nuozuzdami ūdens lieknā Stari I, 38; [liẽkne, Vertiefung in einem Felde];

5) matu lieknes uz luoknes, die Locken
Saul. [In der Bed. 5 (und 4?) zu lìekt; sonst der Bedeutung wegen eher (s. Būga KSn. I, 245 und - telweise anders - РФВ. LXVI, 242) zu la. liquis od. oblīquus "schräg, schief" (u. a. bei Walde Wrtb. ² 533), norw. liga "sich biegen" (s. Wood KZ. XLV, 64) und (?) ir. lian "Wiese" (s. Stokes Wrtb. 242), als (nach Lewy IF. XXXII, 159) zu la. liquidus "flussig", air. fliuch "feucht" u. a.]

Avots: ME II, 495

liẽpa (li. líepa, [serb. lì`pa]), liepe [li. lí'epę], Demin. verächtl. -ele, die Linde, ein im VL. als Bild der Weiblichkeit und wegen ihrer Bedeutung im Haushalte viel genannter Baum: sievu slavēja, sacīdami: kupla, daiļa kâ liepa BW. I, 196. es meitiņa kâ liepiņa (Var.: liepīte) BW. 10569. meklējām liepu meitu uozuoliņa dēliņam Ltd. 689. Gerühmt werden im VL. liepas od. liepu galdi, krē̦sli, se̦dli, Lindentische, -stühle, -sattel, liepas kriju kamanas, Schlitten aus Lindenborke. [liepu mēnesis U., der Juli]. dze̦guzes, drudžu, zalkšu liepa, Seidelbast, Kellerhals (daphne mezereum) Mag. IV, 2, 43; āru liepa, eine im Freien, in der Nähe des Gesindes, am Wegerande wachsende Linde. [auf ein apr. leip- weist der preussische Ortsname Leypiten; vgl. auch den li. - jatving. Ortsnamen Léipalingis. Vielleicht zu kymr. llwyf "Linde, Ulme", vgl. Trautmann Wrtb. 155, Berneker Wrtb. I, 723, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 242, sowie auch Loewenthal AfslPh. XXXVII, 381 und (teilweise anders) Indog. Jahrb. V, 190.]

Avots: ME II, 503

liga (li. ligà "Krankheit"),

1) die Kranhkeit:
bē̦rni nuomira vē̦de̦ra ligā Kaudz. M.; kaulu liga, die Gicht St.; krītamā liga, die fallende Sucht. pe̦rsuonas... slimuo ar ve̦cuma ligu Vēr. II, 1274. siržu mīlestības liga Poruk;

2) das Malheur, Unglück:
viņam liga ligas galā Naud., Kurs.;

[3) = liktenis, das Schicksal
Wessen. Zu li. nulíegęs "matt", pãliegis "das Kranksein an einer schweren Krankheit", gr. λοιγός "Unheil" alb. ľigε "Bosheit, Übel", s. Bezzenberger BB. IV, 332, G. Meyer Alb. Wrtb. 245, Trautmann Wrtb. 161, Boisacq Dict. 586 und 44, Stokes Wrtb. 241].

Avots: ME II, 466

lungât, -ãju, lunguôt, luņģuôt, intr., lungern, umherlungern: lācis lungā pa mežu Etn. I, 36. tie lungā pa kalniem MWM. VI, 78. nebaidījās lunguot tuvu ap mājām un rijām A. XIV, 407. viņš Rostokā ir apkārt luņģuojis Liev. [Refl. lurigâtiês Ruj., sich ohne Arbeit herumtreiben.]

Avots: ME II, 513

lûža ^2,

1) comm., eine plumpe, ungeschickte Person
Wainoden, Swehten; [lũža Wolmarshof, ein plumpes Weib]: sieva mana, kāda Lūža, pie tās jāiet klāt gulēt Kokn. BW. 12408, Matkuln;

[2) lūža U., eine Träge. -
In der Bed. 2 nach Stokes Wstb. 244 vielleicht zu ndd. lug "faul, träge"; doch vgl. auch estn. lūzima "müssig umher gehen, zaudern", lūzik "Müssig-gänger"].

Avots: ME II, 521

I maks (li. mãkas), Demin. maciņš, verächtl. maķelis, der Beutel: izbēris nuo maķeļa labu kaudzīti naudas LP. VI, 805. Sprw,: kad makā neskan, tad gudrības trūkst. rublis akā vai makā, Devise eines Trinkers. suolīts makā krīt. maks skuopam čīkst nuo kabatas ārā ve̦lkuot. adāms maks, der Strickbeutel A. XX, 136; bultu od. bulšu m., der Kocher; naudas m., Geldbeutel; putekļu maciņš, der Staubbeutel. [Zu maksts (s. dies), li. mẽkeris "Geldbeutel", makšnà "Scheide", apr. danti-max "Zahnfleisch", aksl. mošьna "Reisesack", r. мошнà "Geldbeutel" und (?) ahd. mago "Magen", s. Wiedemann BB. XXVIII, 66, Stokes Wrtb. 197, Zupitza Germ. Gutt. 134, Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 554

II marga,

1) auch margs, Flitter: margu viju vainadziņu BW. 515, 3. krustiņiem, mardziņiem tautu meitas vainadziņš 24249, 3 var.;

2) "?": egle ēvelējuot atstāj maz margu Konv. ¹ 411;

3) Schimmer
U.;

4) [mar̂ga ² Bauske, N.-Bartau, eine Stickerei]:
es saspriedu linu sauju pa vienai šķiesniņai, ka varēju svešus ļaudis ar margām apmarguot (Var.: ar migliņu apmigluot) BW. 25236, 1. [Wenigstens in den Bed. 1 und 3-4 nebst mirdzêt (s. dies), li. márgas "bunt", mar̃guoti "bunt schimmern"vielleicht (nach Froehde BB. VII, 331) zu got. maúrgins "Morgen" (wozu Feist Wrtb. ² 264 f. zu vergleichen ist) oder (nach Lidén Srud. 78 ^1, Fick Wrtb. III ^4, 313) zu an. myrkr "dunkel" u. a.; vgl. auch Stokes Wrtb. 220 und Prellwitz Wrtb. ² 31.]

Avots: ME II, 563

mā`rša [PS., AP., mârša <sup>2</sup> Lautb., RKr. XVI, 172, mãrša Bauske, Tr., Wohlf.], mā`rša ² Kl., des Bruders Weib: māršiņ, brāļa līgaviņa, kam ar mani nerunā? BW. 23711, 2, cūka, cūka, ne māršiņa, bāliņ, tava līgaviņa 23912. brālīšam dārga maize, māršai barga valuodiņa 17405. vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli, tâ tad līgavu par māršu RKr. XVI, 207. [Zu li. martì "Braut; eine im Hause der Schwiegereltern wohnende Schwiegertochter" apr. acc. s. mārtin "Braut", krimgot. marzus "nuptiae" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 206, Stokes Wrtb. 211. Boisacq Dict. 621, Walde Wrtb. ² 466 (unter marītus), Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 74.]

Avots: ME II, 585

matît (li. matýti "sehen"), -u, -ĩju, fühlen, empfinden, merken: ja trīs dienas kurināsi, tad kaut cik matīsi siltuma LP. IV, 146. kas dievu nemīlē, tas dieva dusmas matīs A. XI, 53. par vāju sevi mati MWM. VI, 681. Refl. -tiês, scheinen, vorkommen, sich zu befinden scheinen: matās, tur jauna sieviete sēd Stari II, 595. namiņš duomīgs skatās caur birztalu, tas vientulīts matās MWM. XI, 258. te tē̦va mājās matās VI, 404. Subst. matījums, eine Ahnung, Vorahnung: tās ziņas vēl nav pilna zināšana, ir tikai matījums Izgl. III, 19. - Nebst li. matrùs "vorsichtig" zu slav. motriti "schauen", gr. μάτος "Forschen, Suchen" u. a., s. Trautmann Wrtb, 171, Prellwitz BB. XXVI, 308 f., Rozwadowski IFA. XII, 303, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 206, Osthoff IFA. XV, 105.]

Avots: ME II, 566

mèlmeņi [C., Arrasch], melˆmeņi [Lis.], Smilt., melˆmini Mar., [Schwanb.],

1) [melˆmenes ² Widdrisch], das Kreuz des Körpers
[melmeņi Korwenhof], N. - Schwanb.; die Kreuzschmerzen Lös. n. Etn. IV, 146; melmeņu sē̦rga, Kreuz-, Nieren-, Steinschmerzen St.;

2) [melmeņu gaļa Kreuzb.], das Filet
Str.; "me̦ldu jeb salde̦nā gaļa" Lös. n. Etn. IV, 146;

3) die Weichen,
Lendengegend Mitau: vē̦de̦ra jeb melmeņu apgabalā muguras kaulu BW. kārt saviem melmeņiem, um ihre Lenden Füreck.;

4) die Hüften
L.;

5) zwei Muskeln unten am Rückgrat nach den Nieren zu; wenn diese inflammiert werden, verursacht es grosse Pein und eine schwere Krankheit
St.;

6) die Gicht:
lāsti tur krimta kâ melmeņi milzuoņa kauluos Aus. I, 80;

7) melmeņi Mag. III, 1, 132, gew. melmeņu zâle, weisswurzlige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygontum)
RKr. II, 70. [Nebst li. [ melmens "die Lenden"], mélmenys "das an den Nieren liegende Fleisch", melmuõ "Ruckgratt" [von Bezzenberger und Fick BB. VI, 239 (auch Fick Wrtb. I ^4, 109 und Stokes Wrtb. 215) und Foy IF. VI, 335 u. a. zu gr. μέλος "Glied" und ai. marman- "Gelenk"gestellt. Aber semasiologisch ist die Verbindung mit gr. μέλος nicht gerade zwingend, und ai. marman- könnte wegen der Bed. "offene Stelle des Körpers, welche der tödlichen Verwundung besonders ausgesetzt ist; (übertragen) die schwache, leicht verwundbare Seite eines Menschen" zur Wurzel mer- "sterben" gehören (s. Boisacq Dict. 625). Da le. melmeņi auch "die Weichen" bedeutet und auch mit me̦ldu gaļa interpretiert wird, so dürfte dies li. - le. melm- aus meldm- entstanden sein und zu le. me̦ldi (s. dies) usw. gehören; formell lässt sich z. B. (li. rau[d]muõ "Muskelfleisch" vergleichen, hinsichtlich der Bed. z. B. la. rēnēs "Nieren, Lenden". Hierher gehört wohl auch li. melmuõ "Nierenstein, Steinkrankheit", das von Hirt PBrB. XVIII, 296, J. Schmidt Kritik 104, Fick Wrtb. III ^4, 314, Walde Wrtb. ² 492, Bezzenberger BB. XXVII, 171 u. a. zu got. malma "Sand" usw. gestelt ist (dagegen Uhlenbeck PBrB. XXX, 3000), denn die Bed. "Nierenstein" kann sekundär aus Verbindungen wie le. melmeņu sē̦rga "Steinschmerzen" (urspr.: Nierenschmerzen) entstanden sein; vgl. auch la. labōrāre ex rēnibus "Steinschmerzen haben"].

Avots: ME II, 596

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

miêrs [li. mieras, slav. mirъ], der Friede, die ruhe, die stille: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs. nu jau ir dievs un miers! sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. cilvē̦ki ne˙maz nedabūjuši miera nuo ve̦lna LP. V, 413. tad nuo raganām tiekuot miers Etn. III, 55. - mieru traucēt, den Frieden, die Ruhe stören Pūrs I, 104. mieru darīt, Frieden machen; mieru derēt, saderēt, salīgt, Frieden schliessen. (In letzterer Verbindung auch der Pl. mierus: mierus derēt Janš., mierus salīgt Alm.). mieru spriest, durch Richterspruch od. Vertrag frieden herbeiführen. mieru mest,

a) Frieden machen;

b) aufhören etw. zu tun:
mēs me̦tam vēžuošanai un zvejuošanai mieru Aps. VI, 9. lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 176. - pie miera iet, aiziet, duoties, sich zur Ruhe begeben, sich schlafen legen: paē̦duši, visi devās pie miera aiziet auch: sterben gew. in dieser Bed. - aiziet dieva mierā: kur ciema ļaudis glabājuši savus dieva mierā aizgājušuos ļaudis Etn. III, 128 - likt mierā od. mieru, laist mierā, ļaut mieru, in Ruhe, in Frieden lassen: spuoki neliek vis ļaudis mierā JR. III, 74. liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61. likties mierā, kamē̦r apgāzuši skaistu meitu LP. V, 73. - mierā stāvēt, still stehen, bleiben. mierā od. ar nuolīgumu LP. VI, 1, 209. [Auf alte Oxytonierung weist auch serb. (štok.) gen. s. míra; nebst altserb. mijer und ačech. mier dass. zur Wurzel von mĩļš s. dies).]

Avots: ME II, 654

mĩļš [li. mylùs; vgl. le. man tas ir mīlu "mihi gratum est" Elger Dict. 390], Adv. mĩļi, lieb: Sprw. katram putnam sava ligzda mīļa. meita bijuse tik mīļa kâ me̦dus LP. III, 42. man sūtāmi mīļi vārdi Biel. 1011. puiši mani mīļu tur, es puisīšus vēl mīlāk BW. 12907. tautiet[i]s mani mīļi (herzlich) lūdza: nāc, puķīte, šuoruden! es tautieti vēl mīļāki: gaidi cita rudentiņa! 15050. meita, viņam mīļi pieglauzdamās, prasīja Dīcm. pas. v. I, 70. mīļi apkampt I, 71. abi atkal dzīvuoja mīļi kuopā JK. V, 1, 64. saimnieks mīļi uzņēmis ciemiņu LP. VI, 1, 136. - nav man vairs katru mīļu dienu jākvērn pie tā amata Niedra. katru mīļu svētdienu MWM. VIII, 564. tuo es mīļi padarīšu U., das will ich gern tun. - Der Komparativ mĩļâkais, mĩļâkā, der (die) Geliebte, das Liebchen: vienu (gre̦dze̦nu) laidu māsiņai, uotru savai mīļākai (Var.: līgavai) BW. 6344 var. [Nebst mĩlêt, miẽluôt, miẽlasts, * miesls zu li. mèilè "Liebe"; mìelas, apr. mijls, slav. milъ "lieb" und weiterhin wohl zur Wurzel von le. miêrs, la. mītis "mild", kymr. mwyn "comis, lenis", ir. mo`ith "zart", alb. mirε "gut, schön" ai. màyah "Labsal, Lust" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 58, Stokes KZ. 26; vgl. auch atmietêt.]

Avots: ME II, 645, 646

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648

mudas Windau, Dond., mudi,

1) [auch der Sing.], der Seetang, verfaultes

2) mudu vilcējs, jem., der verschiedenen Kram anhäuft, ein unsauberer Mensch
Dond.;

3) muldi, das Eingeweide geschlachteter Tiere; der Herzschlag [?]
Sess. [In der Bed. 1 von Stokes 500 u. a. nebst muldêt II zu gr μύδος "Nässe, Fäulnis", schwed. dial. muta "staubregnen", air. muad, ai. mudira-ḥ "Wolke" gestellt; aber wegen der genauen Übereinstimmung in der Bed. wohl eher nach Thomsen Beröringer 269 f. entehnt aus liv. muda "Seetang" resp. estn. muda "Meerauswurf", mere muda "Tang".]

Avots: ME II, 658

nùopestît: tad kļūs mauka nuopestīt[a] ("?") Tautas vēsturei 195 (aus einem Protokoll).

Avots: EH II, 74

pìrkstis (nom. pl.) PS., C., Laud., N.-Schwanb., Annenb., pirkstes N.-Schwanb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411, pirksti U., die glühenden Funken in der Asche, die Glut in der Asche, die glühende Asche: aizbēršu karstas pirkstis aiz ādas Etn. IV, 160. pirkstis nuo sadedzināta lupata BW. I, S. 182. cept kuo pirkstês Etn. I, 18. viņš vairs nebāzīs pirkstus pirkstīs Jauna Raža IV, 86. kâ pirkstēs, wie in der heissen Asche, - in Verlegenheit U. Nach Leskien (mit ?) Abl. 339, J. Schmidt Voc. II, 28 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 14 nebst li. pir̃kšnys (nom. pl.) "glühende Asche" zu urslav. *pьrstь "Staub", le. pā`rsla (s. dies) usw., aber die Wörter der letztern Gruppe zeigen nicht den Begriff der Hitze. Eher daher nebst li. pir̃kšnys zu air. riches "Kohle", bret. regez "Kohlenglut' (nach Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 56 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 47); oder kontaminiert aus birkstis und *pirsti- (= urslav. *pьrstь) ?

Avots: ME III, 223

plest Lautb., Behnen, Bauske und plèst (li. plė˜sti "ausbreiten"), plešu und plèšu, plētu und pletu, ausbreiten, ausweiten, weit aufmachen: audz, liepiņa, plet zariņus! BW. 7569. pilsē̦tas plēta savu varu pār. zemju zemēm Konv.2 1057. saules riets pleš savus sarkanuos spārnus Akurater. it kâ negribē̦dams savām acīm ticēt, [viņš] tās pleta un pleta De̦glavs Rīga II, 1, 545. plèst ruokas vaļā. Refl. -tiês, sich ausbreiten, verbreiten, überhand nehmen, sich weit öffnen: Sprw. juo sūdu min, juo sūds plešas. stiepies gaŗa, pleties (Var.: plēties) plata, mana driķu karašiņa! BW. 8116. pār zemi sāka vakars plesties Rainis. plešaties plaši, vārti! BW. 18611 var. gaisma plešas (= àust). Zu plats (s. dies), ir. lethaim "erweitere" u. a. (bei Stokes Wrtb. 246 f.).

Avots: ME III, 337

riestiês,

1) falzen, balzen:
kuŗā purvā būs medņiem riesties Upīte Medn. laiki;

2) "āvīties, dīdīties". Nebst riest(u)s, riestuot zu li. raĩstas "Brunstzeit" und (nach Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242) zur Wurzel von le. rikši (s. unter riksis); zur Bed. vgl. čech. tokati "balzen": le. tecêt "lauten" u. a.

Avots: ME III, 548

ruônis KL, Prl., C., PS., Wolm., Kr., ruônis ² Karls., Salis, PlKur., ruõnis (li. rúonis bei Būga KSn. l, 279) Bl., rùonis ² Gr.-Buschhof,

1) der Seehund (phoca irtulina L.):
Sprw. apaļš kâ ruonis. ruoņu tauki, Seehundstran. - pe̦lē̦kais ruonis, grauer Seehund (halichoerus gryphus Fabr.) Natur.XXXVII, 29; puogainais ruonis, Ringelrobbe (phoca foetida Fabr.) ebenda 28; ilkņu ruonis, das Wallross B. Vēstn. ruoņu pauti U., grosse Morcheln;

2) rùonis ^2, etwas Dickes und Rundes
Warkl. Nach Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 235, wo auf ir. ŕn "phocä aus ae. hrán "balaena" hingewiesen wird) wahrscheinlich nebst li. rùinis "Seehund" entlehnt aus dem Germanischen. Nun ist aber eine germ. Form, auf der le. ruonis beruhen könnte, unbekannt (man beachte auch den Stosston von ruônis!), und ir. rón kommt aus geographischen Gründen hier nicht in Betracht. Eher also wohl Ableitung von ruons. Li. rùinis könnte mit kurischer i- Epenthese aus *ruoinīs entstanden sein, s. auch Būga KSn. I, 279.

Avots: ME III, 581

sàime Wolm., Neuenb., Serbig., AP., saîme ² Līn., Iw., Ruj., Salis, sàime ² Kl., Prl., Nerft, Preili, das Hausgesinde; die Familie im weitern Sinne U.: Sprw. kāds saimnieks, tāda saime. saimes cūka nebaruojas. neprecējušies dienestnieki, kas ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. bišu saime, das Volk Bienen U.: ne˙viena bišu saime neskries uz mežu Etn. III, 189. nuomiris, atstādams daudz bišu saimju LP. VII, 367. Nebst seim(n)ieks "Wirt" zu li. šeimà od. šeimýna resp. (Lit. Mitt. V, 26) šaimyna, apr. seimīns, ksl. сѣмья "Hausgesinde", сѣминъ "ἀνδράποδον", ahd. hîwiski "Hausgemeinschaft", ir. cóim "lieblich"; s, auch siẽva und Trautmann Wrtb. 300 f. und Stokes Wrtb. 75, sowie Pedersen IF. V, 59.

Avots: ME II, 635

sens,

1) se̦ns (li. sẽnas, ai. sána-ḥ, av. hana-, arm. hin, air. sen "alt",
gr. έ'νος "vom vorigen Jahr") Pas. II, 138, adj., aus alter Zeit stammend, früher, ehemalig: se̦nas parašas Gr.-Buschhof, Dond., Dunika, Selg., Selsau, Kl., Heidenfeld, Saikava. kādai se̦nai lielmātei LP. VI, 178. atjaunuos laikus se̦najus (= se̦nuos) A. XX, 922. senis laikis (instr. pl.), von alten Zeiten her Biel. n. U.;

2) Adv., längst, seit langer
Zeit: sens bija Līziņa tuo dienu gaidī[ju]se RKr. XVI, 132. - Subst. se̦nums (li. senùmas), das Alter, die Altertümlichkeit: Asīrijas se̦nums Konv. ¹ 135; Plur. se̦numi, Altertümer DL, Wid. Zu la. senex "alt, greis", got. sinista "ältester" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 494, Hübschmann Arm. Gr. 467, Stokes Wrtb. 299, Osthoff Perf. 69, Boisacq Dict.257.

Avots: ME III, 818

sḕ̦rmauksis ² Laubern, sē̦rmauksis Stelp., Mag. IV, 2, 84, Wid., Kaudz. M. 34, sê̦rmauksis ² BB. XV1I, 290, sē̦rmaûkšs N.-Peb., Plur. sē̦rmaukši U., sḕ̦rmaûkša Serbigal, Plm., sḕ̦rmaûkša ² Lis., Golg., Adsel, Adsel-Schwarzhof, Grundsal, Alswig, sḕ̦rmauška ² Selb., Sessw., Golg., Sarkaņi, sḕ̦rmàukslis ² Prl., sē̦rmaukslis Bielenstein Holzb. 342, Bers., Saikava, sē̦rmuklis Wid., Blaum., sē̦rmuksis Plm., Plur. sē̦rmukši U., sḕ̦rmukša ² A.-Schwanb., sē̦rmukšķe Ledmannshof, sē̦rmukslis Etn. II, 72, Ruj., Nurmis, sē̦rmukste Etn. III, 53, sḕ̦rmukta ² N.-Laitzen, sē̦rmūklis Erlaa, sḕ̦rmûksis Schujen, Jürg., Sermus, sẽ̦rmûksis Nötk., sē̦rmūksis Serben, sḕ̦rmûkslis Trik., PS., Smilt., Mehrhof, Weissenstein, sḕ̦rmûkslis ² , Kl., sê̦rmûkslis ² und sê̦rmûksis ² BB. XVII, 290, sē̦rmūkslis Wohlfahrt, N.-Wohlfahrt, Wolm., Marzenhof, Oselshof, Fehsen, Modohn, Marzen, Odensee, Fehteln, Kalleten, Iw., sḕ̦rmûkša C., sḕ̦rmûkša ² A.-Schwanb., N.-Rosen, sē̦rmūkša Sessw., Laud., Gotthardsberg, Fossenberg, Annenhof (Kr. Walk), Memelshof, sḕ̦rmûkšs Jürg., Meselau, Mehrhof, sẽ̦rmûkšs AP., sē̦rmūkšs Bers., Meselau, Serben, Schujen, Zirsten, sḕ̦rmūška ² Lös., Meselau, sḕ̦rmùškis ² Lüdern, sē̦rmūkšķis Laud., Memelshof, Abelhof, sē̦rmūsnis LP. V, 141, sē̦rmūkste Brucken, (auch sē̦rmūkstis) Memelshof, sē̦rmūste Liepna, sē̦rmūte Liepna, sē̦rmuoklis Ahswikken n. Etn. I, 121, (mit ḕ̦r) Wolm., mit ê̦r ² ) Gramsden, Bahten, sē̦rmuolis LP. VII, 261, sḕ̦rmuôkslis Smilt., sê̦rmuôkslis ² Rutzau, Wirginalen, Wirgen, sê̦rmuokslis ² Līn., Iw., BB. XVII, 290, sē̦rmuokslis Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 78, Trik., Wihzenhof, Karkel, A.-Wrangelshof, Selsau, Wallhof, Misshof, Mesoten, Ekau, Mitau, Kr.-Würzau, Gr.-Sessau, Grenzhof, Hofzumberge, Behnen, Stuhrhof, Lin., Wain., Altenburg, Preekuln, Tadaiken, Pormsahten, Perkunen, Medsen, Krohten, Aistern, Turlau, Durben, Gramsden, Ob.-Bartau, Kalleten, Gaweesen, sē̦rmuoksls LP. VII, 255, sẽ̦rmuoksis Pampeln, Gränzhof, sē̦rmuokšis N.-Bartau, sē̦rmuokša Ramkau, Kreuzb., N.-Laitzen, acc. s. sē̦rmuokšu Alswig, sē̦rmuoksnis Lös.; Garsen, sê̦rmuokšķis ² Behnen, sḕ̦rmuokšķis ² Saikava, sē̦rmuoksta A.-Laitzen, die Eberesche, der Vogelbeerbaum (sorbus aucuparia L.). Zu li. šermùkšlė, šermùkšnė od. šermùkšnis dass., sloven. srê̦msa "Faulbaum" (gemeinsam ist ein scharfer Geruch), sowie vielleicht (s. Torbiörnsson LiqMet. II, 13) serb. srȉjemuša "Art wildes Zugemüse"; vgl. auch Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 91 und Trautmann Wrtb. 128, sowie le. ce̦rmaûkša.

Avots: ME III, 829, 830

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III ⁴ , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

I šķīt (li. skìnti "pflücken") Bershof, Bl., Iw., Līn., Kandau, Karls., Nötk., Wolm., Selg., (mit ì ² ) Kl., Prl., šķît ² Zabeln, šķinu, šķinu oder šķīnu, abblatten (Kohl), abstreifen (Hopfen), abpflücken (Äpfel) U.; abrinden, Strauch abroden St.: kāpuostiem lapas šķīt Etn. III, 75. kaza šķina (Var.: šķīna) kāpuostiņus BW. 32583, 8. šķīt runkuļu lapas Salis. dārzā jau šķin sīpuolu lakstus Stari I, 248. rudens vakaruos šķinuši apiņus Etn. III, 73. apiņu šķinamās talkas Konv. ² 4108. šķinu riekstus, lasu uogas BW. 13478, 8. tā puķes šķīna Lautb. Vidv. II, 14. man ērkšķus vien pirksti šķin Stari II, 28. mežu šķīt C. - Subst. šķĩšana, das Abblatten, Abstreifen, Abpflücken: lapu šķīšana Peņģ. Sakņu dārzs 75; šķinums,

1) das (einmalige, vollendete) Abblatten, Abpflücken
U.; das Abgeblattete, Abgestreifte, Abgepflückte: nuolika... zieda tiesai... nuo apiņu šķinuma Janš. Mežv. ļ. I, 23;

2) die Rödung
St., Rodeland V., gerödeter Acker Mag. V, l, 190: rudzus iesēja šķinumā (kur mazi kuoki bijuši) Lub.; šķinums, Name eines Feldes Lvv. II, 169 (aus Kreuzb.); šķinẽjs, einer, der abblattet, abstreift, pflückt: āzīt[i]s... kāpuostu šķinejiņš BW. 2667, 3. gaida ruožu šķinējiņas 14410. Wohl zu an. skinn "Haut, Fell", mhd. schint "Obstschale", and, biscindian "abrinden, schälen" ahd. scinten "enthäuten", mnd. schin "Schuppen im Haar", bret. scant "Fischschuppe" u. a., s. Fick Wrtb. lII ⁴ , 449, Zupitza Germ. Gutt. 156, Stokes Wrtb. 310, Walde Vrgl. Wrtb. II, 563 f.

Avots: ME IV, 50

smelis, Wassersand im Felde Ruj. n. U. Nebst smēlis (s. dies), smìlts, smalīt 1, smaļš wohl zu schwed, srnula "Brocken", norw. smola "zermalmen", smol "Staub", got. smals "klein, gering", ir. smal "Staub" u. a., s. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 317, Persson BB. XIX, 268.

Avots: ME III, 957

štagere od. štagmice A. XX, 790, eine Art Frauenhaube. Vgl. štokmice.

Avots: ME IV, 102

staknît, -ĩju,

1) stossen; stopfen
Nerft;

2) "stehen bleiben":
zirdziņš var tikkuo demīt pa līdze̦numu, bet pretkaļņš braucuot vie˙nādi bij jāstaknī Vīt. 77;

3) schwerfällig, aber eilig gehen
C. Refl. -tiês,

1) ringen, kämpfen
C.;

2) sich auf die Beine stellen, sich erheben, aufstehen (von Rekonvaleszenten)
Nitau;

3) stehen bleiben
Bers. In der Bed. 2 zu li. stokà "Mangel" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 611)? In der Bed. 1 (wenn eigentlich: fest machen) nebst staks I zu stakans II?

Avots: ME III, 1041

stakrs, teuer Für. I; stakrs laiks (Teuerung). Zu li. stokà "Mangel"?

Avots: ME III, 1041

štoga (aus *štaga?) mice Golg., štokmice, eine Art Kopfbedeckung: nelieciet štokmicītes, lieciet cauņu ce̦purīti jel saulītes pakrē̦slam! BW. 24684.

Avots: ME IV, 103

stuka, der Stock, der Prügel Ruj. N. U., eine lange Rute U., die Hirtenrute Ruj., Salisb., Karls.: ar stuku duot, prügeln u. stuciņu... nuogriêzuos Ld. 10927. cits... stukas gar˙umā, cits tikko sadīdzis Kaln. Uozolk. māc. 40. Nebst. estn. tokk "Stock" aus mnd. stock.

Avots: ME III, 1102

svalˆstît Sermus, Lennew., (mit alˆ ² ) Schibbenhof, Südkurl.,

1) = zvalstît, valstît, schaukeln, hin und her bewegen Mor.: pārē̦dušuos guovi svalsta Schibbenhof. sv. laivu, ve̦zumu Sermus. kâ es tuo svalstītu A. v. J. 1896, S. 139;

2) prügeln
C. (mit alˆ), Bauske (mit alˆ ² ), Sessw., U. Refl. -tiês, sich schaukeln (nicht fest aufliegend), schwat. ken, taumeln, (Kl., Sessw., mit àl ² ) faulenzen U., sich wälzen von einer Seite auf die andere Schibbenhof: nuo prieka svalstās U. b. 42, 61. kuo šis svalstās? RKr. VIlI, 78. kuo tu svalsties pa gultu? Schibbenhof. uz laivas apaaāztās kad atbalstās, tā svalstās, grimst Juris Brasa 110. svalstît 2 vielleicht zu svelt (vgl. svelmêt). Sonst wohl nebst svelstêt und svelties am ehesten zu svalms, svalbs I, svalbuôt und (nach Leskien Abl. 349) li. šuiluoli "schwanhen" (und švelnùs "weich"?). Anders Fick Wrtb. IIl ⁴ 551 f. und Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 324, wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 300 und II, 518 zu vergleichen ist). - Reimwort zu zvalstît.

Avots: ME III, 1142, 1143

III tâ (=aruss. ma "so" bei Cpeзневскiй III, 909?), Adv., so, auf solche Weise: tâ jau gan bija LP. III, 29. labāk tâ, nekâ citādi JIgRKr., sak. v. 251. kur jau tâ (ohnehin) maz, tur vēl zūd Br. sak. v. 1549; tâ un tâ, so und so (Hinweis auf schon anderswo Gesagtes): tur un tur, tâ un tâ, zē̦ns izstāstīja LP. III, 96. žē̦luojas par savu likstu: tâ un tâ VII, 197. vīrs tâ un tâ Etn. IV, 72; so gut, so sehr: "ir jau gan labi gadi", pluostnieks sacīja, "kas nu viņus tâ atmin!" Alm. Meitene no sveš. 26. bet uz ceļa viņam tâ patīk, tâ patīk! LP. IV, 38; ungefähr: tâ ap pulksten 10 LP. VII. pulkstenis varējis tâ būt 12 VII, 763. ne ļuoti muļķi, ne ļuoti gudri, bet tâ pa vidam Pūrs I, 14; tik un tâ, so oder so, in jedem Fall: man tik un tâ jāiet ir LP. VI, 317; tâ - kâ, wie -so, sowohl - als auch: nuo tautām bārgi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tâ ir, kâ ir LP. 1, 152, es ist so, wie es ist (= kaum, nur mit Mühe und Not; analog im Präteritum und Futurum: tâ bij, kâ bij LP. 157; tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77, vgl. kâ II 15); tâ kâ, a) da (kausal), weil;

b) s. kâ II 15; c) gleichsam; einigermassen,
s. kâ II 7; tâ ka, sodass; tâ . . ., ka, zu dem Zweck, um: tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747; tâ kâ tâ, sowie so, s. kâ II 12; kâ - tâ, a) wie - so (s. auch kâ II 4): kâ visām dieniņām sagaidīja vakariņa, tâ visām meitiņām Laime šķīre arājiņus BW. 11849, 1;

b) (temporal) sobald als,
s. kâ II 8;

c) s. kâ II 9; tâ tad, somit, also.
Dieses tā (alter nom., acc. pl. neutr. g. zu tas?) scheint auch le. tâds, li. toks, slav. takъ, lat. tālis, gr. hom. τηλίχος und ai. ved. tādṛš̍- zugrunde zu liegen. Der Stosston von le. tâ könnte in diesem Fall ähnlich wie in nê (s. IF. XXXIII, 105) beurteilt werden.

Avots: ME IV, 142

tak, alt (s. RKr. XIV, 91 ) tok (jetzt noch z. B. in Salis), doch, dennoch: uzmini tak, kâ mani sauc! A. XI, 98. citi vēl iet, tak ne vairs uz baznīcu Aps. J. III, 3. pēc kā māksla tak arī dze̦nas J. Raža IV, 107. tak būsi vīrs Sadz. viļņi 6. mātes vārdi par viņa nuoburšanu tak varē̦tu būt patiesi Latv. Wohl aus d. doch; was t- für d- betrifft, so ist es entweder aus livischer Aussprache übernommen, oder aber die Letten, die es entlehnten, haben hier im Anlaut in der deutschen Aussprache eine stimmlose lenis statt der stimmhaften media gehört. Oder sollte es im Anlaut durch das synonyme taču beeinflusst sein?

Avots: ME IV, 126

taks (li. tãkas "Fusssteig", slav. tokъ "Fliessen, Strömung", av. taka- "Lauf" ) Autz, Bauske, Dunika, Gr.-Essern, Frauenb., Kandau, Katzd., Kurs., N.Bartau; Nigr.,Rutzau, Stenden, Wandsen, taka Spr., der Pfad, Fusssteig: taka (Var.: takas, te̦ka, te̦kas) maliņā BW. 33827. visi taki man zināmi 30535, 1. saules ze̦lta taks R. Sk II, 33. iekuopti taciņi Austr. kal. v. J. 1893, S. 43. mežuos ve̦d zāļaina taka A. XX, 137. žē̦l... ir iemītuo taku Vēr. I, 1154; Lauf und Gang des Wassers; Wasserbett L.; zaķi iet takā Aahof, die Hasen sind läufisch. Zu tecêt.

Avots: ME IV, 126

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. ² 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153

I tēst,

1) têst Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, (mit è ² ) Adl., Bers., Golg., Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit ê ² ) Dond., Dunika, Iw., tēst U., Meselau, Nötk., Praes. tešu (Golg., Schwanb.) od. tèšu (Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, [mit ê ² ] Adl., Kl., Ogershof, Selsau, Sessw., (mit ê ² ) Dond., Dunika), Praet. tèsu, Balken behauen, bekanten
U.; behauen, glatt machen, schaben U.; gerade machen Bielenstein Holzb. 12: tē̦vs ...vadžus tēš (Var.: teš) BW. 2175. cirsti, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi 20320;

2) "nemākulīgi kulstît 2" Warkl.: linus tēst Stari II, 283. - Subst. têšana, tešana, das Behauen:
Švauksts bij re̦dzē̦ts silā pie slīpeŗu tēšanas Kaudz. M. 334; tèsẽjs, wer behaut, ein Balkenbehauer Spr., Nötk., Sassm. Zu li. tašýti, aksl. tesati (prs. tešǫ) "behauen", čech. tesla "Zimmeraxt", ai. takš̍ati oder tāš̍ti "behaut, vertertigt", av. tašaiti "schafft", gr. τέχτων "Zimmermann", lat. texere "weben, flechten, bauen", ahd. dehsala "Queraxt", mhd. dehsen "Flachs schwingen", ir. tál "Zimmeraxt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Walde Wrtb.2 778, Boisacq Dict. 950 f., Stokes Wrtb. 121 u. a.

Avots: ME IV, 175, 176

tiêvs (li. tę dünn: tievs kâ žagars Birk. Sakāmv. 31. tievs kā sluotas kāts ebenda. tievs kā diegs Br. sak. v. 250. - Subst. tiêvums, die Dünnheit: adatas tievumā (so dünn wie eine Nadel) LP. V, 28. Nebst ai. tanú-ḥ (fem. tanvī) "ausgedehnt", lat. tenuis, ahd. dunni, cymr. teneu "dünn" u. a. zur Wurzel von tît, s. Walde Wrtb a 772 f., Stokes Wrtb. 128, Reichelt KZ. XXXIX, 66, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 215, 216

vèikt (li. veĩkti "machen") C., Serbigal, Wolm., (mit eĩ ) Iw., Lin., (mit èi ² ) Bers., KatrE., Kl., Preili, Prl., Saikava, Sehren, (mit eî ² ) AP., Ruj., Salis, -cu, einen glücklichen Ausschlag erringen L.; ausrichten U.; besiegen, bezwingen U., Spr., bewältigen (unbek. in Dond., Dunilta, Oknist, Salisb., Schwanb., Selg., Stenden, Wainsel, Wandsen): darbus veikt LP. IV, 145. nevarēs darāmuo darbu veikt VI, 435. darbs vienā nāktī veicams VII, 1320, durakam nācies mājas kuopu veikt VI, 345. guodam veikuši... uzde̦vumu Stari III, 34. mednieks zin, kâ lapsu veikt JR, III, 33. Sprw.: divi ir lāci veic Br. sak. v. 592. salielījies ar gudrību viņu veikt LP. V, 97. aizsteidzies ar bīstaragu sumburu veikt 346. varēju puišus veikt BW. 2939. pruotu sāpes veikt Rainis Gō"tes dzeja 27. ilgi viņš ar tuo muocījās, bet... nevarēja veikt Vēr. II, 907. nevaram paši vis tik daudz veikt Kaudz. M. 41. dažs vēl divi gadi pēc tam nav varējis veikt mērnieku laiku miltu un salde̦numu 6. man beigtais un veiktais (beim Kartenspiel) Etn. I, 83. Refl. -tiês,

1) gedeihen
BI. (mit eĩ ), PS. (mit èI ), gelingen, guten Ausgang, Fortgang haben, vonstatten gehen U.: veicās (Var.: suokas) manai māmuliņai, man, meitiņai, neveicās BW. 6889, 4 var. man veicās ruoku darbs 7276. ar tām tautu me̦lnacēm nešķīrās, neveicās 312, 2. darbs vedās un veicās Etn. IV, 105. priekšdarbi veiknšies brangi LP. VII, 374. tev ar liniem veiksies 229. kâ ar ganīšanu veicas IV, 101, saimniekam... dzīvē neveicies VI, 49, valuoda veicās Kaudz. M. 79. ar valuodām visai neveicās Smilga Aizsnig. ceļi 22. vēžuošana negribējuse lāgā veikties LP. III, 103. lai aitas labi veicas BW. III, 1, S. 17. spirgtāk atkal veicas iet JR. V, 103;

2) ringen, kämpfen:
tu ar šuo veikties gribi Zbiór XVIII, 490. veikdamies ar raganām Pas. III, 384 (aus Bikava). Subst. veikšanâs, Gedeihen, Fortgang U. Nebst veikls und vīkt "gedeihen" zu li. vikrùs "munter", véikus "geschwind", viẽkas "Lebenskraft" u. a., serb. vȉjek "Lebenszeit", got. weihan "kämpfen", an. veig "Kraft", ahd. weigar "sich widersetzend", ir. fichim "kämpfe", lat. vīcī "habe gesiegt", peruicāx "hartnäckig", (nach W. Schulze Quaest. ep. 495 ¹ und Bechtel Lexil. 132) gr. οὐχ ἐπιειχτός "unbezwinglich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 339, Walde Vrgl. Wrtb. I, 232 f., Stokes Wrtb. 279, Fick Wrtb. III ⁴ , 408, Güntert Der ar. Weltk. 138. Anders (zu vīkne, vīcinât u. a.) Persson Beitr. 85 und Iľjinskij PФB. LXXVI, 244.

Avots: ME IV, 524, 525

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. ² 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545

vìrsus (li. viršùs, r. верхъ, serb. vr̂h "Oberstes") U., Wenden u. a., vìrss ² Kussen, N.-Laitzen u. a., vìrsa U., AP., Serbigal, Wolm., (mit ir ² ) Kl., Lös., N.-Rosen, (mit ir̂ ² ) Ruj.,

1) das Obere, der obere Teil, die Oberfläche
U.: iedams līdz . . . iekaļņa virsum Vēr. II, 1102. pa virsu, obenhin, auf der Oberfläche U. nuo virsas, von oben U. nuo virsas salst RKr. VII, 806. bučiņas uz . . . ruokas virsas Krišs Laksts 1. apvērta tuo (= ādu) . . . uotrādi, izklājuot jē̦lpusi uz virsu Janš. Mežv. ļ. I, 85. kuģa virsa Kaudz. vanadziņi vārtu virsu (Var.: virsū) lidināja BW. 14202. vanadziņi tilta virsā lidinās 2591. zemes virsū, auf Erden. virsus kārta, die Oberschicht Frauenb.;

2) Plur. virsi, die Gipfel, Wipfel:
kur, priedīte, virsi tavi? ce̦lmi vien siliņā BW. 18360. lai trīc visi mežu virsi 483 var. sē̦ta dzelžiem kalta, sudrabiņa virsiņiem 30401 var.;

3) virsa Salisb., virsiņa ebenda, der Rahm, die Sahne;
virsus Frauenb., Rahm auf gegorener Milch: ne˙kā nav nuo tās virsas; liess pieniņš Salisb. man jau pienam maz tās virsas Plüd. LR. III, 59;

4) der Deckel
Zvirgzdine (vìrss ² ): aizliec skrīnes virsu! Zvirgzdine;

5) der Bezug:
ve̦se̦lus klēpjus ar sniegbaltiem virsiem pārvilktu spilve̦nu Janš. Bandavā II, 267;

6) vìrsa ² C., Plur. vìrsi ² Saikava, der Wagenkorb:
vāģi pastāv nuo virsus... A. XI, 171;

7) = aûgša, der Raum über einem Gebäude, der Bodenraum: dzīvuojis uz rijas virsus LP. VI, 102;

8) der über dem Fussblatt befindliche Teil eines Stiefels oder Schuhes:
zābaku virsas. labas tupeles, tik tie virsi nuoplīsuši Frauenb.;

9) vìrss ² Kussen, Saikava, virsiņš Laud.; ein aus Käsemilch, Eiern, Fett, Hanf usw. bereiteter Aufstrich auf Fladen:
plāceņam ir virss Saikava. karašu ... ce̦p ar virsu, virsiņu, t. i. izplatītās mīklas malas uzliec uz augšu un ieduobumu pieplida ar sabe̦rzē̦tiem burkāniem u. t. t. Konv. ¹ 822. Zu lat. verrūca, ae. euearr "Warze", ai. várṣ̌iṣ̌ṭha-ḥ "der höchste, oberste", várṣ̌ma "Anhöhe, Oberštes", air. ferr "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 267, Trautmann Wrtb. 362, Fick Wrtb. 19, 132 und III ⁴ , 399, Stokes Wrtb. 274f., Strachan IF. II, 370, Bugge BB. IfI, 112 f., Weyhe PBrB. XXX, 62 f., Hübschmann Atm. Gramm. 495, Torbiörnsson Slav. Bidrag 14 f.

Avots: ME IV, 615