Paplašinātā meklēšana

‡ atslupât, (in grossen Pantoffeln) herschlurren, die Füsse längs der Erde ziehend herkommen Kal.

Avots: EH I, 168

‡ atšļupât Kal., herschlurren, die Füsse nachschleppend herkommen.

Avots: EH I, 174

‡ atstupâtiês, sich müde gehen U. (unter stupāt).

Avots: EH I, 172

cupât, schwer gehen, auftreten (hauptsächlich von Kindern) Trik.]

Avots: ME I, 397

čupât, -āju, čupuôt Karls., [Wid.], tr., häufeln, in Haufen sammeln Spr. Refl. -tiês, sich in Haufen sammeln: diezin kas šuodien par svē̦tkiem: cilvē̦ki čupājas vien Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 421

‡ izstaupât, = izstaũpêt: dumbrājs līcis ... zirgu un guovju izstaupāts FBR. XIV, 74.

Avots: EH I, 483

‡ kaņupāji Serbig. n. FBR. VII, 70, = kaņe̦pāji.

Avots: EH I, 585

‡ kartupāja "Kartoffelland" Diet.

Avots: EH I, 590

klàupât ² - ãju, [mehrfach stolpern]: es klaupāju un kunkstēju Jauns., Plūd. IV, 412. sieva uz savām kuoka kurpēm klaupādama devās templī Jauns. U. b. 95, 118. [Zu klupt, li. klaũptis " niederknien".]

Avots: ME II, 216

kupât, ‡

2) "?": k. kupāja auniņa vilna; tâ lai kupāja nama saimeniece RKr. XIX, 157 (aus NB.); ‡

3) "?": viņš kupā un briest nuo dusmām Pankelhof.

Avots: EH I, 676

kupât, -ãju, intr., freqn. zu kupt, gerinnen, sich vermehren, steigen Frauenb.: kupā mans pieniņš Tr. IV, 453.

Avots: ME II, 317

‡ nuočupât Frauenb., mit seinen Exkrementen besudeln: bē̦rns nuočupājis visu kluonu.

Avots: EH II, 37

nùokupâtiês, sich mit Schaum bedecken (von eben gemelkter Milch) Frauenburg.

Avots: ME II, 803

ņupât, ‡

2) = ņukât 2 Rothof.

Avots: EH II, 116

ņupât, tr., knautschen, knüllen Dond.

Avots: ME II, 905

pìepupât, Bohnen ansammeln: iegāju pupās, piepupāju BW. 34193.

Avots: ME III, 281

pupāja: auch Fest. n. FBR. XVII, 77; nuovēlēju ... pupājā (od. zu einem nom. pupājs?) padurties BW. 8428

Avots: EH II, 326

pupāja Prl. n. FBR. VI, 76, Warkl., = pupaine I.

Avots: ME III, 414

pupãji,

1): auch Auleja, Iw., Kaltenbr., BW. 33536, Tdz. 39850;

3): pupājs (li. pupójas "Bohnenstengel"
bei Skardžius Arch. Phil. VII, 13) - auch AP.

Avots: EH II, 326

pupãji,

1) Bohnenstroh
U., Spr., AP., Bers., Smilt., Lös., Etn. I, 58;

2) Dreiblatt (menyanthes trifoliata)
U., Etn. III, 159;

3) pupājs Etn. IV, 167, Golg., = pupaine I.

Avots: ME III, 414

‡ II pupājs AP. "ein in alte und zerfetzte Kleider gekleideter Mensch": viņa vie˙nādi tāda kâ p. vienās lupatās un skrandās.

Avots: EH II, 326

pupāri, Fieberklee.

Avots: ME III, 414

‡ pupât, zu erschliessen aus pìepupât.

Avots: EH II, 326

sačupât, sačupuôt Wid., tr., in Haufen legen, häufen: pusžuvis siens jāsačupā Sassm. Refl. sačupâtiês, sich zusammen auf einen Haufen drängen U.

Avots: ME III, 606

saņupât, tr., durchknautschen: viņu vajaga krietni saņupāt, ka viņš nestāv mierā Dond.

Avots: ME III, 696

šļaupât, schlottern V. Etwa zu nd. sluffen "schleppend gehn" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710)?

Avots: ME IV, 67

‡ slupât, schlurren (?): lai labāk tā svešā ... sieva būtu slupājuse kājām Janš. Mežv. ļ. I, 338. Vgl. ‡ atslupât und šļupât.

Avots: EH II, 529

šļupât N. - Bartau, die Füsse am Boden schleppend gehen. Aus d. schluppen.

Avots: ME IV, 75

‡ staupât, zu erschliessen aus ‡ izstaupât.

Avots: EH II, 572

stupât, -ãju, zu Fuss gehen Spiess n. U.; stapfen V.; mühselig gehen Seew. n. U.: stupājat, panāksnieki, liepienā lūku plēst! RKr. XVI, 206. Aus r. ступáть.

Avots: ME III, 1107

truptrupām, in kleinen Abteilungen, truppweise : grūdās un dūrās truptrupām Dünsb. Par. 111.

Avots: ME IV, 248

upā, = upa! Wid.; "hopp": celies, celies..., upā! U. b. 104, 35.

Avots: ME IV, 300

uzstupât, mühsam hinaufschreiten Spr.

Avots: ME IV, 385

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132

atzale (unter atzala),

1): kad mati nuoiet, tad ataug atzalītes Fest.;

2): atzales ruodas rudenī; piem., zirņiem un pupām, kad pirmais augums jau nuokaltis Schibbenhof.

Avots: EH I, 182

bradāt, - āju, [auch bradīt L., = bradýti, slav. broditi], freqn. von brist, waten: pa dubļiem, pa upi; mit den Füssen treten: kuo tu, krievs pa manām pupām bradā; Verkehrtes, Albernes sprechen Hug.

Avots: ME I, 321

čamala: č. ir riekstam, pupām, zirņiem Ramkau.

Avots: EH I, 284

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps ² Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378

copêt, pakaļ copēt, nachzotteln Hug. [Wohl mit kur o aus u; vgl. cupāt.]

Avots: ME I, 397

‡ cupa "?": graudiņi, uz ... (ābuoliņa sakņu) cupām (= čupām?) uzkrituši, neuznāktu Klapmeyer 1789, S. 111.

Avots: EH I, 280

I čupa, čups Mar. n. RKr. XVII, 138, čupiņš BW. 25623, auch wohl čupis St., U., der Haufe: pe̦lnu, žagaru č.; čupu čupām, haufenweise. lapas sabirušas čupu čupām; čupā, vienā čupā, auf od. in einem Haufen, zusammen: čūkas ē̦d mierīgi čupā. čupu cūkas, ein Kartenspiel (Haufenschweinchen).

Avots: ME I, 421

drupi. drupas. Trümmer, Ruinen: pils, baznīcas dr. kausi nuokrituši sašķīzdami drupu drupās LP. III, 85. uz ienaidnieka valsts drupām pacelt savu karuogu.

Avots: ME I, 504

dum̃brājs,

1): zem vārtiem dumbrājā BW. 21260, 1; ‡

2) Adj., morastig, einschiessend:
d. līcis, dažreiz zirgu un guovju izstaupāts FBR. XIV,74.

Avots: EH I, 341

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

ìejûkt: iejūcis pie pupām (pupu ēšanas) Kaltenbr. iejūcis ap meitām grābstīties Oknist. tai mājā es drīži iejūku Fest., Heidenfeld: tādi neiejūkti vārdi Sonnaxt.

Avots: EH I, 517

ìela,

1): Rīgas ielas maliņā BW. 11055 var.; (sniegā) bija nācies rakt dziļu ielu (einen Gang)
Janš. Dzimtene I ² , 104; die Allee - auch Fest.; ein Korridor Warkl.; ziedi, rudzu vārpa, deviņām ìeliņām (Var.: ailiņām; ailītēm u. a.)! BW. 28128 var.;

2): divas ieliņas var klāt piedrabā Seyershof. ieliņa ir vispār piedrabu Salis; ābuoliņu, sìenu, salmus šķūņī kŗauj kantainā, gare̦nā čupā, kuo sauc par iellņu Salis;

3): malkas ie. - auch Ruj., Salisb. Zur Etymologie s. auch Liden Blandade språkhist. bidrag II, 18.

Avots: EH I, 525

ìetupt, auch refl. -tiês, sich hineinhocken, sich herein-, hineinsetzen: jauna vista ietupuse ve̦cas vistas pereklī BW. 24724. viņš ačgārniski ratuos ietupies LP. VII, 483. gausa māte ietupās (Var.: ietupusi) mana sieka dibinā BW. 8102.

Avots: ME II, 84

îss (į̀sas, apr. acc. s. īnsan], dial. îkss,

1) kurz,

a) räumlich:
puisīšam īsi mati, trīsdeviņi paduomiņi BW. 12248. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot, von einem, der leicht verspricht, sein Versprechen aber nicht erfüllt. mārša man juostu deva, īkstu, īkstu, platu, platu BW. 25386. īsā zupā gaļu vārīt. gaŗi mati, īss paduoms, langes Haar, aber kurzer Verstand. Sprw.: juo īss ir, juo īsāks paliek. te nu bij: tik īss, tik gaŗš;

b) zeitlich:
īsa būs šī dieniņa, ši vasara; īss laiks, die Kurzweil: kādu ņēmu, tādu dziedu, īsu laiku kavē̦dama od. īsa laika gribē̦dama. dē̦ls izmauc stabuli, lai īsāks laiks LP. IV, 42. Adv. īsi, kurz: īsi pēc bērēm atraitnim bijis jāiet gar kapiem LP. IV, 235. ķēniņš nuosaka īsi un strupi, kurz und bündig LP. IV, 64;

2) nahe:
viņi īsi rādi Remten. uz īsākā meža braukt Samiten, gew. dafür tuvs.

Avots: ME I, 837

‡ izausîtiẽs Jürg:, eine Zeitlang ängstlich horcheņ: zaķis attupās, izausījās un ieskrēja krūmuos.

Avots: EH I, 433

izlàupît, tr.,

1) ausschälen, aushülsen:
zirņus, pākstis Ahs., [Salis]. gailis pupas izlaupīja BW. 32583, 5;

2) ausplündern:
siŗuotāji mantas izlaupījuši Dok. A. Refl. - tiês, sich aushülsen, ausschälen: zirņi labi izlaupās.

Avots: ME I, 762

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k̕ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

‡ kaļķijs, kalkhaltig: ar nuojauktu mūra ē̦ku drupām dažreiz mē̦sluo tīrumus . . . šādā kārtā mē̦sluotas vietas ir kaļķijas vairāk gadu FBR. XIV,71.

Avots: EH I, 580

‡ kaņ̃ķis Dunika, der Stengel, Blattstengel: rāciņu kaņķi sasviesti čupā.

Avots: EH I, 585

kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,

1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;

2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.

Avots: ME II, 192

ķe̦m̃pa,

1) der Haufe, Wirrwar:
kluči sagājuši vienā ķe̦mpā. puikas sakrita vienā ķe̦mpā (čupā). tur tīra ķe̦mpa (putra, juceklis) Serb.;

2) eine Handvoll
U.

Avots: ME II, 364

ķipa, ķīpe U., ķĩpis N. - Bartau, Rutzau, Grob.,

1) ein grosses Fass
Spr.;

2) ein netzartiger Sack für Heu, Klee
[ķīpa Wessen], ein Futtersack Serb., Lös., Setzen, Oppek., Autz, Frauenb.: vīri steigšus lika uz tiem siena ķīpas Saul.; līdz ar mani ratuos atradās divi tukši ķīpas maisi Lautb.; ein grosser Sack überhaupt Etn. I, 32, 58; ein Hopfensack St.; ein Sack zum Schlafen, = cisu maiss;

3) der Bund, Haufe:
pupu kūlis jeb ķīpa mugurā, t. i. pupas ar visiem pupājiem (stiebriem), sasietas salmu kūļa veidā Ruhental n. Etn. I, 58.;

4) ein grosser, korpulenter Mensch
Ar. Nebst li. kypas "grosser Korb" und kypa "куча" aus mnd. kipe "Kiepe" resp. kip "ein Bündel".]

Avots: ME II, 389

kladît,

1): auch Grünh., Hofzumberge;

3): k. čupā Rutzau, Stenden, Wandsen; "legen"
Gold.

Avots: EH I, 607

klupu klupām, klupus, mehrfach stolpernd Spr. klupu, rāpu, kopfüber LKVv.

Avots: ME II, 236

kniẽrêt, Refl. -tiês, ‡

2) sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen
Frauenb., Gramsden: vistas knierējas; sich lausen Frauenb. vārnas uztupās aitām ... uz muguras un tur knierējās Dünsb. Bērnu draugs I, 63.

Avots: EH I, 632

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268

krìevs, Demin. verächtlich krievelis, krieveniņš BWp. 1371, krievulē̦ns Duomas III, 1109,

1) der Russe:
Sprw. kas liks krieva šinelim zīda uoderi. krievs tava tē̦va pakšķus izbradās. kuo tu, krievs, pa manām pupām bradā, wozu drängst du dich dahin, wohin du nicht gehorst. [krievu ticība, der orthodoxe Glaube.) krievu mēnesis, ein langer Monat: ciba ve̦se̦lam krievu mēnesim pietiktu Austr.; krievu ābuols L., St., krievābuols Elv., die Gurke; krievu putraimi, Hirsengrütze L., St.; krievu zeme, krievzeme, dafür jetzt gew. Krievija, Russland;

2) der Russe als Repräsentant des Mutes, der Unerschrockenheit:
tam gan ir krievu dūša;

3) im Pl. die Soldaten, der Militärdienst:
man jāiet krievuos, ich muss unter die Soldaten (eig.: unter die Russen) gehen. lai pāriet krievi, tad varēs precēties MWM. IX, 894. izkulties, izpestīties nuo krieviem, sich vom Militärdienst befreien;

4) das Demin. krieviņš, krieveniņš, ein ungetauftes Kind
BW. 1371. Zugrunde liegt der Name der aruss. криvичи, [der zu einer Zeit entlehnt sein muss, als statt des jetzigen i noch ei oder ē (woraus ī) gesprochen wurde).

Avots: ME II, 284, 285

ķuģītis Kurs., ein kleiner Haufen von Heu od. Sommergetreide, tupesītis: lielās čupās tagad nevar kŗaut, bet tikai ķuģīšuos. [Vgl. li. kiúgis "небольшой стог сѣна, ячменя".]

Avots: ME II, 391

kupa [Ruj., Bers.], der Haufe: es biju, kur starp le̦dus kupām tik kaucam dzird vien ziemeli Asp. pār klusām ielejām snauž kupām kuoki smīdri MWM. VI, 403; VIII, 432. [Ungewiss, ob entlehnt aus slav. kupa dass. oder verwandt damit und mit le. kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 317

làupît,

1): l. kartupeļus auch AP., Erlaa, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, N.-Rosen, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Zvirgzdine; l. bietes Frauenb., Linden in Kurl.; l. ābuolus Oknist; l. pupas Frauenb., Iw., Salis, Seyėrshof, Warkl.; l. zirņus Iw., Salis; l. rudzu graudus nuo vārpām Iw.; l. kuokam mizu Kaltenbr.; Zvirgzdine: laupa liepas mizas Pas. XI, 88. ar siksnas laupīšanu (=dīrāšanu) 288;

2): guodu l., Böses von jem. sprechen
BielU. Refl. -tiês,

1): gaļa virdama jau laupās nuo kauliem nuost Frauenb.; ‡

2) für sich aushülsen:
lai viņš ņe̦m pupas un laupās! Frauenb.

Avots: EH I, 724

làupît, - u, -ĩju, (li. laupýti "zerbrechen", [r. лупи́ть "schälen; (alt) rauben"],

1) schälen, abhäuten, abblättern, aushülsen
[Mitau, Salis, Serbigal]: ābuolus, kartupeļus, uolas, pupas, zirņus. viņa laupīja un kasīja kartupeļus A. XIV, 416. kāpuostus laupīt, von den Kohlhäuptchen die losen Blätter abschnieden; asakas laupīt, ausgräten St.;

2) rauben, plündern:
ļaudis. Sprw.: guodu var ātri laupīt, bet atduot vis nevar. kas gan sevi laupa, uotru taupa. guodu, dzīvību laupīt, die Ehre, das Leben rauben. viņš laupa pats sev dzīvību MWM. VII, 327. ļaudis laupīt, die Leute aussaugen, schinden, bedrücken St., Spr. - Refl. -tiês, sich schälen, aushülsen: rieksti labi laupās. [Zu lupt, ahd. luoft "Baumrinde, Nussschale" u. a., vgl. Uhlenbeck got. Wrtb. 99, Berneker Wrtb. I, 746.]

Avots: ME II, 429, 430

luôbît,

1): auch Linden in Kurl., (mit uô ² ) Grenzhof n. FBR. XII, 24, Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "pieēsties" (?) A. Leitāns, A.-Ottenhof: viņš luobījās pa pupām; ‡

4) "zum eignen Nutzen und Vorteil ausbeuten"
Diet.

Avots: EH I, 765

lupa: auch Strasden, Pas. II, 179; līdz divjiem lupas bij (war die Arbeit bewältigt) Behnen n. FBR. XVI, 147. lupas iet Behnen, zerbrechen (intr.), bersten. lupās sasist Dunika, Hasenp., zertrümmern. kartupeļi savārījušies lupās Mesoten. divejiem vīžu pāriem šai kulā jāiet lupās Janš. Mežv. l. II, 150. krūza saplīsa lupās Frauenb.

Avots: EH I, 762

lupa [= li. lupà "Metallkuchen"?], die Scherbe, ein kleines Stück, der Fetzen: drēbes saplēsis lupu lupās. [labi, ka pudele vēl neatsitās uz kādu akmeni vai kuoku, - tad bija lupās Janš. Dzimtene V, 406.) es viņu (pirti) būtu saārdījis lupu lupās Etn. I, 85. [Nebst lupata wohl zu lupt. Vielleicht formell identisch mit la. lupa "meretrix"; zur Bed. vgl. la, scortum "Fell; Hure" und le. màukt "abstreifen": maũka "Hure".]

Avots: ME II, 514

mḕrce, die Tunke, Sauce: mērces... ē̦d pie biezputrām, tad arī pampaļiem,

A) pie biezputrām:

a) tauku mērce - izkausē̦ti cūku tauki ar gaļas gabaliņiem;

b) sviesta mērce - izkausē̦ts sviests,

c) piena un salda krējuma mērce, kuŗai pieme̦sta sāls;

B) pie sausiem pampaļiem (tādiem, kas nav vārīti zupā:

a) rūguša piena mērce ar pieliktu krējumu un sāli;

b) siļķu sālījuma mērce, pagatavuota nuo siļķu sālījuma un tam pielikta piena vai arī pakrējuma;

c) sviestnīņas Etn. I, 42. uogu sulu mērces Mat. kas viņai liels palika? drusciņ cepeša mērces un apskrubināti kauliņu Degl. Zu mḕrkt.

Avots: ME II, 617

mĩdît, - u, - ĩju (li. mindyti), freqn. zu mĩt, tr. und intr., treten, zertreten: puika agrumā mīdījis piedarbā rudzus LP. VII, 740. sav[u] pūriņu pieluocīju, ar kājiņām mīdīdama BW. 7905 var. Refl. - tiês,

1) hin - und hertreten, einander auf die Füsse treten, unruhig sein
Kurl. n. U.: laksts sāka mīdīties uz vienas un uotras kājas Krišs Laksts 12. mūsu guovis kājiņām mīdījās BW. 3639. zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544;

2) sich begatten.
- Subst. mĩdîtãjs, derjenige, welcher beim Dreschen in der Riege die Pferde führt: labību izve̦lk piedarbā... un sakŗauj apaļā čupā gan˙drīz griestiem, kuŗā dze̦n iekšā rindā sasietus zirgus; zirgus vada vidū stāvē̦dams "mīdītājs" Turlau n. Etn. III, 103.

Avots: ME II, 641

II muñcis, der Mischmasch, ein Brei: zivis zupā izjaukušas; iznācis tikai tāds muncis Jürg., Schrunden.]

Avots: ME II, 667

‡ mur̂kât ² Dunika "mīcīt, vārtīt": puiši murkā meitas uz siena panta. Refl. -tiês Dunika "mīcīties, vārtīties": puišeļi, sakrituši cupā, murkājas. Vgl. auch ME. II, 670.

Avots: EH I, 833

nā̀rsts (li. nar̃stas, [r. норость]), [nārsta U., nārste St.], das Laichen, die Brunst (der Vögel U.): raudas bija pilnā nārstā Jauns. ieraudzījis lielu pulku uodžu nārstā. nārsta od. nārstu laiks, Laichzeit der Fische, Brunstzeit der Amphibien Kand. čūskas salasuoties nārstu laikuos lielās čupās LP. VII, 1271. [Zu nērst, li. ner̃šti "laichen", klr. нéресть "Laich u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 401) und vielleicht (nach Petersson Balt. - slav. Wortstudien 7) zu westosset. nà`rsun "aufschwellen, aufgedunsen sein."]

Avots: ME II, 701

‡ nekuošs, unschön, hässlich: ir nekuoši, kad drēbes nuoķezējušas Frauenb. tas izskatītuos nekuoši Janš. Bandavā II, 175. Subst. nekuošums, die Hässlichkeit: puisīt tavu nekuošumu: gar lupām bārda aug BW. piel. ² 55541.

Avots: EH II, 14

nìrt ² [Bers., Saussen, Kalnemois, Kreuzb., nir̂t C.], niru [li. nìrti "sich schlengen", apnìrti "untertauchen"], intr., tauchen [Warkh., Warkl.]: ūdens putni nirst viļņuos Rainis. maz bē̦das man, kas viņā saulē gaida, ja reiz šī zeme pīšļuos birst, vai cita vairs iz drupām nirst Rainis. tie dvēselē kâ atvarā tik klusiņām kâ māņi nirst Apsk. tad jānir apakš ūdeņa MWM. X, 48. dzīvā dzīve nuo zemes nirs Stari III, 243. vientule un skumja eju, meža takā nirusi Kārst. Refl. - tiês, tauchen, sich versenken: arvienu tālāk nirties bezgalībā Asp. [Nebst nērt (s. dies), nirdāt, nira zu li. nãras "Taucherente", klr. r. нерти "untertauchen", r. норá "Höhle", ksl. вънрѣти "παρεισδύεσϑαι", as. naro "eng", nnrw. dial. norve "Querriegel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 196 f., Persson Beitr. 222, Fick KZ. XLIII, 149.]

Avots: ME II, 745

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

nùoklupt,

1) niederknien:
n. ceļuos;

2) verkommen:
nuoklupis saimnieks Serben. Refl. - tiês,

1) niederknien
Warkl.;

2) fehlgehen:
viņai tâ nuoklupās (= vīlās) Bauske.]

Avots: ME II, 799

ņupa, das Gekräusel, der Wirrwarr: dzijas savilktas vienā ņupā Dond.

Avots: ME II, 905

padrupas ("Gänge unter Ruinen" Bauske]: nāc ārā nuo tām padrupām! Rainis.

Avots: ME III, 18

padzist,

2): kad aitu tauki zupā padziest, tad tie vairs nav ē̦dami Dunika, Rutzau, Seyershof.

Avots: EH II, 130

pagrût, vollständig verschüttet werden: namam gāžuoties kāds strādnieks pagruvā zem mūŗa drupām Jürg.]

Avots: ME III, 31

‡ papupinât,

1) eine Weile (od. bis zur Sättigung?) säugen
Segew.;

2) "?": iegāju pupās, papupināju; iegāju lē̦cās, tur man lēcās Tdz. 50275.

Avots: EH II, 165

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

pãrbaruôt, pãrbaŗuôt, tr., überfüttern: kas te manu līgaviņu ar pupām pārbaŗuoja? BW. 1055. Refl. -tiês,

1) sich überfüttern;

[2) sich durchfüttern:
kaķis sāka staigāt pa tīrumu un mežu, me̦klē̦dams sev, ar kuo pārsabaŗuot (pārbaŗuoties) Pas. I, 222 (aus Rositten).] Subst. pãrbaruõjums, die Überfütterung; pãrbaruôšana, das Überfüttern; pãrbaruôšanâs, das Sichüberfüttern Vēr. I, 1402; pãrbaŗuôtãjs, wer überfüttert.

Avots: ME III, 150

pãrtuptiês, anderswo niederhocken: mednieks pārtupās nuo krūma aiz kuoka.]

Avots: ME III, 184

pataũpît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) aufsparen:
jauns būdams pelnies, pataupies! Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 115;

2) aufgespart werden:
lai dziesmiņas pataupās līdz Jānīša vakaram Tdz. 53184.

Avots: EH II, 181

pìegrābstît,

1) vollraffen:
p. pilnu maisu lapu Bauske;

2) aufharken:
p. sienu (siena paliekas) čupā;

3) nicht intensiv harken:
ve̦cs cilvē̦ks tik piegrābsta sienu Jürg. - Refl. -tiês, um sich greifend erlangen: kuo nu tur piegrābstīsies? ej tik mājā! Warkl.

Avots: ME III, 252

pìeluobît, aushülsend anfüllen: Jē̦kabs bij pieluobījis pilnu šķīvi ar pupām Upīte St. 61.

Avots: ME III, 269

pìetaũpît, ‡ Refl. -tiês, sich schonen: cilvȩ̄kam jāpietaupās, lai nesabuojā savu veselību Ahs. jāsāk p. Jaun. Ziņas 1939, № 168, S. 2.

Avots: EH II, 276

pìlsdrupas, die Schloss-, Burgruine: pilskalns ar savām nuosirmuojušām pilsdrupām Lautb. Luomi 24.

Avots: ME III, 217

pirmatnĩba*, die Ursprünglichkeit: ļautiņi savā pirmatnībā Jaunā Raža IV, 216. laiks katru pirmatnību drupās skalda Asp. Saul. st. 25.

Avots: ME III, 225

pizis, der Knauel, das Wirrwarr: sagājis pizī = sagājis juku jukām čupā Gr.-Sess. Auch gebraucht von einem Menschen, der sich vor Alter od. Krankheit zusammenzieht.

Avots: ME III, 229

I plêst,

1): zâli p. (= plūkt) Auleja. linus p. Kaltenbr. (hier auch l. plūkt), Līvāni, Lubn., Pilda, Warkl., Zvirgzdine, Pas. IX, 223 (aus Serbig.); kādu ȩ̄ku p. (niederreissen)
AP.;

2) "skaldīt kuo cietu" Kaltenbr.: p. ("platzen machen, sprengen"
AP.) akmeņus;

3): aizskrējis kâ plȩ̄sts Pas. VIII, 82;

4): auch AP., Iw., Mahlup, Sonnaxt, Strasden: meža kungs ierādīja, kuŗā vietā var p. Mahlup; ‡

5) angestrengt laufen
Auleja; energisch etwas tun, beginnen: kai plēsēm nuo ȩzȩra da sȩ̄tai! Auleja. uz rīta līt[u]s plēse līt Kaltenbr. līdz kuo nāca laiks, jis... plēsa vaļā (fing an zu singen) Jauns. Raksti VIII, 348. Refl. -tiês,

2): "dauzīties, truokšņuot" Siuxt;

3): viņš pats jau tik plēšas pa mājām, - dȩ̄ls ne˙maz Strasden. p. uotram virsū, sich aufdrängen
ebenda. kalējs, plȩ̄sdamies (gewaltsam eindringend) iekšā kambarī Ciema spīg. 179. kuiļuos p., läufisch sein (von Schweinen) Sonnaxt: cūka ilgi plēšas. kad guovs plēšas (ist läufisch), tā bļaun un lȩc citām mugurā ebenda; ‡

4) "kasīties" Sonnaxt; ‡

5) unversehens zerrissen od. abgerissen werden
Auleja: abari plēšas. ziedi pupām plēšas, kad rauj zâli nuost. Subst. plȩ̂sums,

3): auch AP., Auleja, Frauenb., Grob., Iw., Linden in Kurl., Pussen, Salis, Sonnaxt, Strasden; līdumu līst, plȩ̄sumu plēst BW. 24070; plêsẽjs, plȩ̂sãjs,

2): auch (plȩ̂sājs ² ) Orellen;

3): kâ plêsējs ² ("cilvȩ̄ks, kas neduod uotram mieru") viņš te staigā apkārt un rej citus cilvȩ̄kus Strasden.

Avots: EH II, 293

plȩzna: auch (Schwimmhaut) Linden in Kurl., Seyershof, BW. 2141, 2; "kājas pȩ̄da" Orellen; auch sonst von breiten und flachen Gegenständen: iespieda pulksteni viņam lielajā, platajā plȩznā (= saujā) Janš. Tie, kas uz ūdens 20. vāvere... nuotupās uz skuju plȩznas (d. h. auf einen Fichtenast) A. Upītis Pirmā nakts 471.

Avots: EH II, 292

‡ plikšnis, ein gewisser Fisch ("zivs, kas krāsas ziņā līdzīga raudai, bet plakanāka, strupāku ķermeni") Auleja.

Avots: EH II, 296

pļupa "?": ar pļupām putra Etn. II, 31.

Avots: ME III, 373

praûlaîns: praulaina malka Ramkau. skābā zupā pupas nevārās mīkstas: tās paliek cietas un praulanas ("drūpuošas") Salis.

Avots: EH II, 313

priedule, priedulẽ̦ns, prieduļa, Deminutivformen zu priẽde, die Kiefer: apštājuos iekš priedulēm MWM. VIII, 548. silā sīki priedulē̦ni BW. 30934. kuries gaiša, uguntiņa, pie zaļās prieduliņas (Var.: pie zaļā priedes ce̦ra)! 30140. tautas ceļu taisa... caur pupām, kaņepēm, caur zaļām prieduļām 14321, 1.

Avots: ME III, 392, 393

pùmpaiši ² Bolwen, Bērzpils, = pupāji.

Avots: ME III, 410

pupa (li. pupà), ein Demin. pupĩte BW. 32514 var., die Bohne: Sprw. beŗ kâ pupas, von einem, der sehr schnell spricht. vai vakar pupas esi ēdis? hast du gestern Bohnen gegessen? d. h. kannst du nicht hören? Misshof, Livl. n. U. ej pupās! geh zum Kuckuck! viņš drīz pupas duos, er wird bald sterben BW. III, 3, S. 878. Krišs Laksts nuokrita kâ pupa kungam pie kājām Krišs Laksts 7. - cūku pupa, Saubohne (vicia faba L.) RKr. II, 80; ķēvju pupa, phallus esculentus Mag. IV, 2, 30; kāršu pupa, phaseolus vulgaris Peņģ.; turku pupa, gemeine Bohne (phaseolus L.) RKr. II, 75, Mag. IV, 2, 58; vilka pupa, lupinus Konv. ² 2554; zemes pupas (od. pupas Warkl., Vidsmuiža), Kartoffeln Infl. n. U. pupiņas "= vanaga pieši": kad pupiņas nuogatavuojušās, tad ir laiks sienu pļaut Kreuzb. Wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 414

raupa (serb. rȕpa "Loch, Grube", an. rauf "Loch"), ràups ² Gr.-Buschhof, die Gänsehaut: āda nuo aukstuma raupā sarāvusies Kokn. n. U. Zu ràupjš.

Avots: ME III, 488

raũsis PS., Serbigal, AP., Salis, Ruj., Līn., Iw., Bl., Dunika, ràusis ² Kl., Prl., auch rauša U., Glück IV Mos. 6,15, ein Kuchen, Fladen aus gegorenem Teig U., der Pfannkuchen N.-Bartau: Sprw. ēd raušus, lai maize taupās, iss Kuchen, damit Brot gespartwird (von verkehrter Sparsamkeit)! māte ik˙dienas raušus nece̦p, alle Tage ist nicht Sonntag, - wenn etwas nicht gelingt. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. eļļas rauši, Oelkuchen (Viehfutter). Nach Mag. XX, 3, 162 zu ràust (weil der rausîs in der heissen Herdasche oder an den glimmenden, in die Herdgrube gefegten Ofenkohlen gebacken werde). Dagegen dürfte li. riaušis "Blutpfannkuchen" Lit. Mitt. III, 262 (aus Schoden) zu li. raušės "Farbe, Blut des Wildes" (bei Mielcke) gehören.

Avots: ME III, 488

ràust,

1): duobē zemes ar lāpstu r. Warkl. mē̦slus r. (= likt ar dakšām ratuos) Mahlup. graudus rauš ar laišku Ramkau. rauš mantu, cik varē̦dams Siuxt. rācēņus pe̦lnuos r. ebenda. r. krāsni ar skruķi Sonnaxt. neraus vēl laukā tuo uogļu, - lai izgailējas! Linden in Kurl. r. graudus čupā, sìenu kaudzē Auleja. vajadzē̦tu jau kāpuostus r. (um die Stengel Sand schütten)
Orellen. tie jau nu ar rauš (raffen), kur varē̦dami ebenda; ‡

2) graben:
kurī cūka nerauš dienu, tī rauš vakarā Zvirgzdine. sāc r. Pas. XV, 45 (aus Lettg.); ‡

3) schnell laufen;
"darīt kuo ar ātrām kustībām" Auleja.

Avots: EH II, 358

riẽtinât, tr., fakt., machen, dass (die Milch) zuschiesst Mar., Laud.: grib meitiņa piena strēbt, netīk guovis rietināt BW. 28905. uzmeklējusi savu slaucamuo, tā nuotupās zemē un sāka rietināt A. Brigader. viņa negulēja, ... rietinādama sevī spē̦kus Akurater.

Avots: ME III, 550

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 ^1.

Avots: ME III, 563

sabèigt, tr., vernichten, überwinden, jem. den Garaus machen, töten: kuociņi tuop drupu drupās sabeigti St. ve̦cā rija bija pa+visam sabeigta V. Eglītis. jūsu mīkstulība . . . mani sabeigtu id. tikām kaunas (= kaujas), kamē̦r Annužas dē̦ls sabeidz ve̦lnu LP. VI, 478. Refl. -tiês, sich ganz abnutzen, sich abbrauchen, seine Gesundheit ruinieren: ve̦cais arkls pa˙visam sabeidzies. ce̦lmus lauzdams e̦smu gluži sabeidzies.

Avots: ME III, 592

sablĩvêt, tr., fest, dicht zusammenstopfen, zusammenpacken Seew. n. U., zusammenfleihen Biel. n. U.: viļņu sablīvē̦tais smilšu kuls Latv. uzbeŗ kārtu grantes un tuo labi sablīvē Būvmācība 12. tu tuo malku esi tâ sablīvējis, ka uguns ne˙maz nede̦g Wain. sēnes krietni jāsablīvē; tad tās labāk stāvēs Dond. izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā LP. IV, 181. braucēji sablīvē̦ti kâ siļķes (im Wagen) R. Sk. I, 141. viņi dzīvuo sablīvē̦ti cits pie cita kâ uostas pāļi Zalktis II, 62. sanesi visus krē̦slus ģē̦rbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā! LP. VI, 505. Refl. -tiês, sich zusammentun, sich dicht aneinanderstellen, sich sacken (von Gebäuden Biel. n. U.): cilvē̦ki sablīvējās lielpilsē̦tās MWM. IX, 938. sniegs piekrastēs sablīvējas; le̦di sablīvējas lieluos blāķuos Fest. vīriešu pulciņš, kuŗš bij cieši sablīvējies ap šņukstuošuo slīpernieku Latv. grē̦da sablīvējusēs Konv. ² 1414.

Avots: ME III, 595

sadrupinât, tr., zerbröckeln: sadrupināt maizi kreimā LP. II, 14. graudus pa˙priekš sadrupina Konv. ² 708. drupu drupās sadrupini Aus. I, 118. (fig.) trieciens pēc trieciena spēj sadrupinat pat vis˙dzelžainākuo spē̦ku Vēr. I, 1411.

Avots: ME III, 614

sadrupt, intr., zerbrockeln, zerfallen (eig. u. fig.): kaut šis mūris sadruptu lupu lupās! LP. IV, 89. pils sadrupa VII, 1089. kastīte izkrituse nuo ruokām, sadrupuse VII, 765. sadrupis suoliņš Purap. zemes sadrupšana Konv. 1534. labāk lai sadrūp mana dzīve Rainis. Grieķija... sadrupa un gāja buojā SDP. VIII, 7.

Avots: ME III, 614

sadrũzmêtiês, sich zusammendrängen : pilsētnieki . . . sadrūzmējās ap kuģi LP. IV, 112. mākuoņi sadrūzmējušies vairāk tâ uz debess malu Saul. I, 96. luktuŗu ugunis bij sadrūzmējušās daudzkrāsainā grupā D. Goŗkijs 43.

Avots: ME III, 615

sagraût ² Dunika, Wid., sagraut, tr.,

1) niederstürzen, zertrümmern, zerstoren:
zvē̦ri sagŗāva viegluos aizžuoguojumus Vēr. II, 351. baļķi sagrāva . . . kuģa mastus MWM. VI, 455. ģiltenis, kuo sagrauj čupā pirmais vēja grūdiens Sudr. E. ciemus . . . mēs . . . sagrāvām pe̦lnuos A. XXI, 595. krievi, kaŗuodami ar puoļiem, bija vairāk piļu Vidzemē sagrāvuši LP. VI, 212. masa saspiedīs, sagŗaus, iznīcinās visu Vēr. II, 971. tie sagrauj apspiedēju varu ebenda 359. mazpilsuonība sagŗāvusi mūsu sapņus ebenda 1121;

2) = savemt: piedzē̦rušais sagŗâvis ² pilnu istabu Ahs.

Avots: ME III, 631

I sagrìezt,

1): gans sagriež guovis čupā (gubā Saikava), lai gul Siuxt. sagriezu vējam pakaļu, lai pūš Frauenb. Refl. -tiês,

1): tāds ar sagriežas (änderf sich)
tas laiks, kâ avīzē bij stāstīts Seyershof. nuo nejaukās smirduoņas dūša sagriezās (wurde übel) A. Upītis Sm. lapa 19;

2): sa˙griezies vien staigā, - un tīri par nieka vārdu! Seyershof. vai Miķelim ar Aiju nav iznācis kāds karš, ka viņi tik sagriezušies Jauns. Raksti III, 47. Fārbachs ... bija stipri sagriezies Kapri 209.

Avots: EH II, 410

I sagrìezt, tr.,

1) zusammendrehen, -wickeln, (her)umdrehen, -kehren, verdrehen, seitwärts drehen, kehren, lenken:
žņaudzekli ap purnu sagriezt SDP. I, 11. sagriež bārzdu ķīlītī BW. 13170. riņķī astes sagriezuši 14431. tie sagriež labi prāvas siena grīztes BW. III, 1, 23. gurstē sagriezts lakats Etn. III, 28. mati sagriezti virs galvas Stari I, 69. mati bij sagriezti pakausī. . . grīztē R. Sk. II, 251. sagriezis (savirpinājis) vārpas kuškuos LP. VI, 124. pēc pavediena sagriezts, fadenformig zusammengedreht Brasche. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. brāļi sagriezuši ce̦pures uz vienu ausi JK. V, I, 27. sagriezt krūtis pretī Aps. V, 4. sirmi zirgi auzas ēda, muguriņas sagriezuši BW. 19823. sagriez, dievs, rudzus, miežus Jāņa tē̦va tīrumā! 32852. sagriezt luopus čupā, das Vieh zusammentreiben Grünh. sagriezu luopus mežiņā, lai nepamana, kur ganu Latv. tie luopus sagriež uz guļu Plūd. Rakstn. I, 108;

2) zudrehen:
zārks bijis ar klūgām cieši jāsagriež LP. VI, 109. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrehen, -wickeln, sich verdrehen; sich seitwärts kehren, die Richtung ändern:
jumti sagriezušies un sabuozušies Seifert Chrēst. III, 3, 44. zirgi sagriežas gar mietiņiem, die Pferde wickeln das Seil um den Stab so, dass es kurz wird und sie nicht mehr von der Stelle kommen Grünh. bē̦rni iebrēcās un sagriezās vienā muskulī Pasaules lāpītājs 23, guovis sagriezās muskulā un apgulās uz sagre̦muošanu Vēr. II, 1290. viņa duomāšanas aparāts bij uotrādi sagriezies ebenda 34. vējš sagriezies, der Wind hat sich geändert Mag. XIII, 3, 63;

2) Part. praet. sagriezies, verstimmt, übellaunig:
muižas kungs aizgāja sagriezies uz mājām LP. IV, 22. vīrs tāds sagriezies pāriet mājās VI, 10.

Avots: ME III, 630

sagrûst, tr.,

1) zusammenstossen:
sagrūst lapas čupā;

2) zerstossen, zerstampfen:
uolas un kartupeļus sagrūda kuopā Hopfenhof n. Etn. II, 102. ēdiens nuo sagrūstām pupām un kaņepēm Sprēstiņi. sāli sagrūst. kad kāds luoceklis sagrūsts un uzpampis Etn. III, 6. kam kaunums sagrūsts, jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. sagrūsts par pīšļiem II Kön. 23, 15. Refl. -tiês,

1) sich zerstossen
U.;

2) sich zusammendrängen
U.: ja tikai parādnieki tâ visi ar reizi nesagrūstuos virsū Saul. III, 87;

3) "sich verrenken (?)"
U.

Avots: ME III, 631

‡ I sareñst Dunika, = savākt, sastumt: s. sìenu čupā.

Avots: EH II, 441

sasārtuôt, aufschichten, aufhäufen: s. žagarus čupā Golg., Warkl.

Avots: ME III, 728

sašķaidît, tr.,

1) zerdrücken
Spr., zerschmettern, zermalmen: sašķaidīt puisi miltuos LP. III, 12. zalkša galva sašķaidīta Zalktis I, 22. dzelžu pirkstus, kuŗi ziedus sašķaidīja Stari II, 32. sašķaidītām drupām Vēr. II, 18. sašķaidīju uogu ar mēli Kleinb. st. 45. sašķaidīja uolas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 40;

2) auch sašķaidinât, (in einet Flüssigkeit) auflösen: recekli jeb želatīnu... sašķaidina MWM. VI, 159.

Avots: ME III, 754

sašķiruôt, tr., einteilen, k1assifizieren: dārzājus sašķiruo šādās grupās Konv.2 511. kukaiņu sašķiruošana Konv.2 2066.

Avots: ME III, 756

sašķîst, intr., zerrinnen, auseinandergehen od. -fliessen, sich auflösen U.; zusammenstürzen, in die kleinsten Bestandteile zerfallen; (fig.) scheitern: kastīte sašķīst gabaluos LP. I, 94. uoliņa sašķīduse lupatās III, 86. puods sašķīst VI, 255. Ansis sit, sit, bet dižāmars sašķīst IV, 8. muca sašķīst gabalu gabaluos IV, 42. ē̦ka sašķīst drupu drupās VII, 523. visas cerības sašķīda vienā acumirklī Kaudz. M. 280. katra vēlēšanās sašķīda pie tās klints A. XX, 34.

Avots: ME III, 756

saslaukas,

1) saslaũkas Ahs., saslànkas ² Mar. n. RKr. XV, 134, auch der Sing. saslauka Kav., das Zusammengefegte, der Kehricht Wid., saslaukas me̦t mēslienā Ahs. (grāvī) same̦t visādas sagrābstas un saslaukas Janš. Dzimtene ² I, 229. avuotu viņi sagāna, gāzdami tur iekšā ve̦se̦liem ve̦zumiem saslauku Vēr. II, 670. laukums ar saslauku čupām A. XX, 45. bez smilts saslaukām Mazvērsītis Luopkuopība III, 37. - saslaukas - zusammengefegtes, mit Schutt vermischtes Getreide Fest.: viņš man iedeva tīrās saslaukas;

2) der Pöbel
Adam.

Avots: ME III, 736

sašļũtêt "gleitend zusammenziehen" MSiI., Schrunden, Schnickern: apsē̦ta lauka stūruos rulii pēkšņi sagrìežuot sašļūtēt (savilkt čupā) zemi Pe̦nkule.

Avots: ME III, 758

sastumt: ar kruķiem s. (mit um̃) metienu čupā Frauenb.

Avots: EH II, 452

sastumt, tr., zusammenschieben, -stossen: ve̦lns sastumj naudu čupā LP. 1V, 160. kad... siens izžuvis, tad vāli sastumj ar dakšām un grābekļiem divās lielās gubās Etn. III, 103.

Avots: ME III, 750

sa-ur̃ķêt, mit der Ofengabel zusammenscharren: s. uogles krāsnī vienā čupā PS., Widdrisch.

Avots: ME III, 775

savrups, savrūps, abseits gelegen; abgesondert, besonders; in sich verschlossen: es nuostaigāju visu vakaru pa savrūpu te̦ku Plūd. Zalktis II, 50. kapsē̦tas iekšpusē, kur savrupās nuodaļās luterāņu un katuoļu miesas dusēja Berl. Māte 188. savrūpa ieeja Purap. J. str. 133, stigas jaunais virziens nuogrieza daļu nuo... pagalma, izķēmuodams mājas savrūpuo ērtību Ezeriņš Leijerk. I, 175. sagādāja savrūpu mieru II, 39. savrupās saruņās Kaln. Uozuolk. m. 30. es e̦smu palicis savrūpāks, nuoteiktāks, asāks Ezeriņš Leijerk. II, 125.

Avots: ME III, 792

sažilît, tr., zerkauen: zirgs dabūjis gruožu un sažilījis pa˙visam lupu lupās Blieden n. Etn. II, 177.

Avots: ME III, 799

serît, seine Notdurft verrichten (soll mehr scherzweise gebraucht werden) U., Nötk.; ej pupās serīt! scher dich zum Heriker 1 Seew. n. U. Wohl auf r. срать (prs. cepy) dass. beruhend.

Avots: ME III, 819

sijât, -ãju (li. sijóti "sieben, sichten"),

1) sieben, beuteln:
sijā pate... savu... malumiņu! BW. 22542 var. sijā auzas! 17224 - 5, kad izauga kvieši . . . , cep maizīti sijādāma! 27160. sijādama, niekādama met saujinu maliņā! 8184. tie viņu aizsūta sijāt cūkām pe̦lus JKr. V, 1, 32. (übertragen) mēness sijāja savu bāli ziluo gaismu purva brūnajā krē̦slā Vēr. II, 3;

2) sichten Brasche, prüfen, kritisieren:
ņem . . . astru sietu, sijā ciema zeltenītes! Biel. 1949. kur iedama, sveša māte sietu nese padusē; kuŗu ciemu daiedama, sijā manu augumiņu BW. 4801. sijāts darbs, sijāta maize K. Müller R. kr. 202;

3) fein regnen:
sijādams lietiņš lija BW. 18158, 2. lietus sāka sijāt biezāki Austr. v. J. 1897, S. 795. Refl. -tiês,

1) sich ausstreuen:
pār viņu mirdzē̦dama sijujās mēnesnīca Saul. III, 133;

2) ganz kurze Strecken hin und her fliegen, schweben oder schwimmen:
kad uodi sijājas pavasaŗuos uz mē̦slu čupām, tad e̦suot laba reņģu zveja Etn. II, 108. dvēselīte vidū gaisa sijājās (Var.: lidināja) BW. 31583 var. mazās zivtiņas sijājās pa ūdens virsu Jaunsudr. Subst. sijâšana, das Sieben, Sichten: atme̦zdama sijāšanu Duomas II, 1001. sijãjums, das abgeschlossene Sieben, Sichten: par tuo auzu sijājumu būsi mana līgaviņa BW. 14557. sijâtãjs, der Siebende, Sichtende: mana guoda sijâtājs BW. 8524, 6. - Nebst siêts (s. dies) zu urslav. *sějǫ "slebe", wozu wohl auch gr. ή˚ϑω "siebe", ι'μαλιά Hes., kymr. hidl "Sieb" u, a., s. Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Būga KSn. I, 261, Trautmann Wrtb. 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 459.

Avots: ME III, 836, 837

šķîst (li. skysti "dünnflüssig werden"), šķîstu, šķîdu, auseinanderfallen U., auseinandergehn; zergehen, zerschellen U.; (nach allen Seiten hin) spritzen, sprühen: glāze drupās šķīst A. XX, 759, skaidas vien šķīst uz visām pusēm JR. IV, 82. kur cirtīšu, tur šķīdīs LP. II, 61. e̦ze̦rā pie krasta viļņi šķīst JR. IV, 24. pa ceļiem šķīdušiem Austriņš. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. brauc, ka dubļi vien šķīst Dr. skriet, ka dzirksteles vien šķīstuot Etn. I, 96. kalējam šķīda nuo āmura dzirkstis A. XX, 35. zirgs, kuram dzirksteles šķīst pa nāsīm un zem pakavām Pūrs I, 115. gar acīm uguns vien šķīst LP. VII, 627. sāka šķīst asaras MWM. VIII, 18. vecītis sazvīruojis ar... Rūju, ka zils un zaļš gar ausīm šķīdis gaļas vārītājam LP. VI, 557. Zu škiêst.

Avots: ME IV, 49

II skurba Grob., ein Blatt: kad pupām skurbas nuobirst, tad tās ve̦damas mājā. kad liniem skurbiņas nuobirušas, tad tie japlūc.

Avots: EH II, 516

I šķũrêt: knauši čupām krita virsūm, - tâ vien bij jāšķūrē nuost Grobin. netielējies, šķūrē (= ēd steidzīgi, lielām kaŗuotēm) tikai iekšā! Dunika. š. (nest, vilkt, vest) žagarus pajumtē Lems., Wolmarshof.

Avots: EH II, 641

I slaka,

3): mieži ir slakā (izmē̦rcē̦ti un salikti čupā, lai siltumam ruoduoties dīgst) Lubn.;

4): kad s. līst, tad nevar ne˙maz paiet.. ūdens tūliņ sasalst AP.

Avots: EH II, 519

sper̂t,

1): s. (stossen)
kuo kaktā Sonnaxt; schnell giessen ebenda; sneŗamais Spiess, ein Knüttel od. Stock zum Schlagen; ‡

2) schnell laufen, eilen
Kaltenbr.: tas ne˙kuo nav ievē̦ruojis un spêris ² tik virsū Siuxt. Andžiņš speŗ raudzīt, kas tur ir Windau n. Latv. Saule 796. lēc, saulīt, rītā agri, sper pa luogu ustabā! BW. 4366, 2; ‡

3) (plötzlich) stark schlagen
Kaltenbr.: s. ar ragiem vē̦de̦rā; ‡

4) von sonstiger intensiver Tätigkeit:
kad spēris virsū, tad nuošāvis gan vilku Frauenb.; ‡

5) speŗamais Seyershof "pika nuo pupām un kaņepēm, kuo ē̦d mirušuo piemiņas dienā". Refl. -tiês: (buciņš) trūkas un spērās ar visām četrām brāzmīgā sparā Delle Negantais nieks 218. s. pretī (uzbrucējam) Auleja. tis nu gan spersies ("sasliesies") pretīmā tam knēveļam Bērzgale. (līdaka) speŗas velcei pakaļ ar vēl lielāku niknumu Jauns. Raksti V, 343. smaka par daudz spērās nāsīs Linden in Kurl. s. ("nejauši nuokrist") dubļuos zemē Seyershof. pirmuoreiz guovis ganuos dze̦nuot, apakš sliekšņa jāpaliek nītis, - tad labāk audeklis speŗas ("?") Lttic. 1572. Subst. spêrējs od. spê̦rãjs, wer mit dem Fuss ausschlägt: ar kāju spē̦rājiņa (Var.: spērējiņa) BW. 18668.

Avots: EH II, 548

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041

stirājs, der Stengel, Halm Saikava; Plur. stirāji, (hohe Laud.) Stoppeln (besonders von Erbsen, Bohnen, Gerste Saikava); altes, zum Viehfutterunbrauchbares Stroh (besonders Roggenstroh) Laud.; Erbsenstroh Oppek., Sessw. n. U., Selsau, Lubn.; die abgehenden Enden des Flachses L., St., Sauken n. U., Wessen: griķiem šuogad tikai stirāji Saikava. puika izaudzis kâ stirājs ebenda. pamet pupām garākus stirājus! ebenda. stirāji nuo linsē̦klām Etn. IV, 97. kaktā stāvēja stirāju strēķītis Jauns. Nebst an. stoǫrr "carex", ahd. storrēn "steif herausstehen, hervorragen" u. a. wohl zur Wurzel ster- "starr sein" (bei Walde Vrgl. Wrtb, II, 627 f.); vgl. auch Persson Beitr. 430 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 13, sowie das Reimwort tirāji.

Avots: ME III, 1072

I strups,

1): auch Strods Par. vōrdn. 166, Alswig, AP., Burtn., Dobl., Heidenfeld, Iw., Jürg., Kaltenbr., Lieven-Bersen, Linden in Livl., Lis., Mahlup, N.-Laitzen, N.-Peb., Wolmarshof; Demin. strupeņš Kaltenbr., Višķi; ziemā strupas (kurze)
dienas Kaltenbr. juokuoties, lai ir strupāks laiks ebenda. s. šāviena truoksnis Lis.

Avots: EH II, 590

supata,

1) = nuôbara 2 (minderwertige Frühlingswolle) Gr. - Behrsen n. Etn. I, 90: auda sveša māte man supatas villānīti VL. n. Alksn. - Zundulis; Wolleabfälle nach dem Tocken Erwalen;

2) "?": ve̦cā supata (= lupata?), ved labi ceļu! Frauenb. n. RKr. XVI, 204; ein Schimpfwort Bershof;

3) allerlei unnützer Kram
Spiess n. U.; Lumpen, Fetzen (Nigr., N. - Bartau, Siuxt), zerfetzte, alte Kleider Erwalen, Neuenb., Satingen: sviežati supatas pa luogu laukā! BW. 20729. Eher wohl nach Gerullis AfslPh. XLI, 155 als "Ausgeschüttetes" zu apr. suppis "Damm", aksl. suti (prs. sъpǫ) "schütten, streuen", sypati "schütten", sъpъ "Haufe", svepiti se, "agitari", lat. supāre "werfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524), als nach Charpentier MO. II, 29 zu li. š(i)ùpti "faulen", ai. ōpha- "Geschwür".

Avots: ME III, 1124

taũpît: auch Ramkau, Seyershof, (mit aû) Meselau. Refl. -tiês, ‡

2) für sich sparen (od. sich schonen?)
Seyershof: kas sev jauns netaupās, tas nevar ve̦cumu nuodzīvuot. ‡ Subst. taũpîtājs, der Schonende: luopu t. BW. 29766.

Avots: EH II, 669

taũpît (li. taupyti "schonen, sparen") AP., Bershof, Iw., Lin., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit àu ²⁾ Kl., Nerft, Preili, (mit aû) Lös., -u, -ĩju, schonen, sparen, aufhalten, aufschieben U.: sējams laiks klāt; kas nu vairs taupīs? U. netaupīju kumeliņa BW. 26678, 1 (ähnlich 13598, 1 ). tautām taupīja alutiņa (Var.: alutiņu) 19718. bij manim taupījuse diže̦naju tē̦va dē̦lu 21428 var. labākas avis viņi taupījuši I Sam. 15, 15. kas cita guodu netaupa, pats savu nuolaupa Br. sak. v. 408. maizīte jātaupa siena laikam 682. kas zirgu mīļuo, netaupa pātagu 1535. taupa, taupa, - pēc ne suņam, ne kaķam 1201. kas gan sevi laupa, uotru taupa! 620. pie zivīm sāls netaupa 122. taupi maizi, netaupi darbu! RKr. VI, sak. v. 425. kuo rītam taupa, tuo kaķis apē̦d Birkert Sakāmv. S. 58, No 891. vienu kumuosu ēd, uotru taupi! 895. taupi jaunumā, tad būs tev ve̦cumā! 901. Refl. -tiês, geschont, gespart übrig bleiben, sich bewahren: ēd raušus, lai maize taupās! RKr. VI, sak. v. 664. maize taupījusies LP. VI, 79. Zu li. táupti "zusammenpressen", taupóti "schonen, sparen", čiáupti bùrną "den Mund schliessen" (s. Leskien Abl. 313 und Būga LM. IV, 435 f. und 444), ahd. thaupān "domare" (nach Trautmann, s. IFA. XXV, 34, und Wood Post-conson. w in Indo-Europ. 101).

Avots: ME IV, 138, 139

trìekt (li. treñkti "dröhnend stossen"), -cu,

1) stossen, schlagen
Spr.; erschüttern U.; zerstossen, zerquetschen, zerschmettern U.: triec uotram pa galvu Warkl. triecuot naba zila palikuse RKr. VI, 501;

2) (weg)jagen, scheuchen
U.: gans triec luopus Drosth., Orellen, PS., Wolm., Vīt. triec vilku mežā! Nigr.;

3) beeilen, beschleunigen
Wid.;

4) säend (aufs Geratewohl) werfen:
trieca ... rudzus negŗāvē̦tā plē̦sumā Janš. Dzimtene ² 11, 16;

5) trinken:
nu triec iekšā (trink aus)! Golg.;

6) viel sprechen
U., plaudern, sich unterhalten Wessen: ar puišiem netrieciet! puišiem viltus valuodiņas BW. 10665, 4 var. trieksi kambarī savu gudruo triecamuo MWM. X, 418. kuo niekus trieci!

7) singen (gew. von Vogelstimmen):
lakstīgala triec Niedra Zemn. dēls 58. cīrulis triec Warkl. gani triec ebenda. Laimduota nedzirdēja, kuo putniņi trieca Kurbads;

8) kārtis tr., Karten spielen:
triekuši kārtis uz naudu LP. VII, 36. Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr.), sich stossen, quetschen, zerschlagen U.: dažs zars triecas viņa sejā Jaun. mežk. 98. kaut saule drupās triektuos Vēr. II, 964. reizi viņuos tuomēr spuožais zibins trieksies Vēr. I, 1096. pēc paēšanas ātri nuovāc galdu, lai ... nesadauzītu kuo triecuoties RKr. XIX, 142 (aus N:-Bartau);

2) miteinander plaudern
U., disputieren Kawall n. U.: triekdamās un runādamās Janš. viņš triecās ar tuo, līdz tas savu zirģeli nuojūdza U. b. 104, 9. - Subst. trìekšana,

1) das Stossen, Schlagen; der Schlag
Spr.;

2) das Jagen, Scheuchen;

3) das Plaudern, Sprechen:
saimnieks ar citiem kungiem bija lielā triekšanā Etn. IV, 55;

4) das Singen;
trìekšanās,

1) das gegenseitige Stossen, Schlagen, das Sichschlagen;

2) das Plaudem; die Diskussion:
izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem ... triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N.-Bartau); trìekums, der Schlag, Stoss, die Erschütterung, die Beschädigung Wid.; trìecẽjs,

1) wer schlägt, stösst;

2) wer jagt, scheucht;

3) wer plaudert, spricht;

4) wer singt.
Nebst trlcêi trùoksnis n. a (vgl. auch trenkt und trinkt) zu li. trankùs "holperig", trinkis "Anstoss", trinkti "(behaartes) waschen", apr. acc. s. pertrincktan "verstockt", got. ƥreihan, ae. ƥringan, ahd. drangōn "drängen", lat. truncus (wenn mit un aus on ) "verstümmelt; Baumstamm ohne Aste", av. gen. pl. ϑraxtanąm (wenn mit ax aus ṇk) "der zusammengedrasngten", sowie vielleicht air. tréicim "weiche, verlasse" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 758 f., Trantmann Wrtb. 328 f., Reichelt KZ. XXXIX, 59 und 79 f.

Avots: ME IV, 243

trila, Interjektion: trila trila pukupā, sieviņ[u] ve˙du ve̦zumā BW. 27241 var.

Avots: ME IV, 236

trupêt (li. trupė̕ti "brbckeln" [intr.]), -u od. -ẽju, -ẽju,

1) fauten
U., Spr., Adl., AP., Arrasch, Bers., Drosth., Gr.-Buschh., Kl., Ligat, Lös., Marzen, Notk., Prl., Saikava, Salis, Schujen, Segew., Selsau, Sessw., Wandsen, Warkl., (trupāt) N.-Schwanb.; weich, mürbe werden Festen; ohne Gestank fanlen Grünwald: malka sāk trupēt, kauls sāk trupēt un strutuot A. XX, 91;

2) brockeln
Sussei n. FBR. VII, 132;

3) (liegend oder sitzend) faulenzen
U., Gr.-Buschh., Warki.; (lange Schwanb.) schlafen Spr.: gultā trupēt Blaum. kā šam te bij šauties? vai nevarēja vēl trupēt! Vīt. 52. Zu li. traupus "sprbde", apr. trupis "Klotz", serb. trûp "Rumpf", ksl. trupъ "Baumklotz; Leichnam", r. трупить "bröckeln", gr. τρῡ́πη " Loch" u. a., s. Walde Vrgl Wrtb. I, 732, Trautmann Wrtb. 326 f., Fick Vrgl. Wrtb. III ⁴ , 195, Persson Beitr. 858.

Avots: ME IV, 247

tūkât: t. (mit û ² ) drebes čupā Waidau.

Avots: EH II, 707

uzklupt,

1) über jem. od. etw. herfallen:
nerātņa bē̦rni uzklupuši Zunduļa tē̦vam virsū Jaun. mežk. 149. viņam uzklupa pulks... ve̦lnu MWM. XI, 209. uzklupt zaķiem Antrop. II, 28. mēs uzklupām zivju iekšām Vēr. II, 69. saldais miegs uzklūp ķēniņa meitai LP. IV, 152;

2) ergreifen, fassen
Spr.

Avots: ME IV, 342

uztupt, häufiger refl. uztuptiês, sich auf etw. hinhocken: viens cālis uztupis uotram. uz ragavu stūra uztupās vēl viens braucējs.

Avots: ME IV, 394

ve̦lē̦na (li. velėnà "ausgestochener Rasen"),

1) ve̦lê̦na Bers., C., Kl., PS., Wolm. u. a., (mit ē̦̃ ) AP., Jürg., Siuxt, (mit è̦ ² ) Golg., ve̦le̦na Frauenb., Nigr., Mahlup, ve̦le̦na Karls., Salis, ve̦lē̦ns Bielenstein Holzb. 456, Brozen, Pankelhof, ve̦le̦ns L., U., Schlehk n. FBR. VII, 44, Kand., Stenden,* veliens (gespr.: velans) Dond., ve̦lans Suhrs n. FBR. VlI, 44, Plur. ve̦laņi Ladenhof n. FBR. XI, 66, Demin. velenīte, velentiņa Siliņš 66, der (ausgestochene) Rasen; der Erdkloss; das Torfstück
U.: ardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu RKr. XVI, 137. plē̦sumā sīksta ve̦le̦na Nigr. ve̦le̦nas nav vēl sae̦cē̦tas ebenda. jumta ve̦le̦na, der Rasen, mit dem man den First eines Strohdaches befestigt Frauenb. kapu ve̦le̦na ebenda. kad pļavā ruok grāvi, tad ve̦le̦na jāsakrauj kārtīgās čupās, nedrīkst izmē̦tāt ebenda. par dienu jāuzar līdumā ¹ / ₃ pūrvietas, ve̦le̦nā 1 pūrvieta Etn. III, 90. tik smags kâ ve̦le̦na, sagt man von einem kleinen, dicken Kinde Frauenb.;

2) ve̦le̦nas sauc sastaigātuos bumbuļus kluonā durvju pasliekšņuos JK. VI, 12;

3) ve̦le̦ns U., der Grabhügel;

4) verächtl. Bezeichnung für gestossenen Harif Trik.
Leskien stellt es Abl. 354 mit einem ? zu vel̂t; vielmehr zur Wurzel u̯el- "reissen, ritzen" (in npers. valāna, lat. volnus, cymr. gweli "Wunde", lat. vellere "ausreissen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.)? Zur Bed. vgl. slav. dьrnъ "Rasen": derǫ "reisse".

Avots: ME IV, 529

vien˙nuotaļ U. (unter nuotaļ), B.,Vēstn., vien˙nuotuļ, Adv., = visn˙uotaļ; vien˙nuotuļis Ermes, immerfort: viņi rājas vien˙nuotaļ Celm. drupās vien˙nuotaļ valda vis˙lielākā dažādība Konv.2 539. griezdamās tā vien˙nuotaļ beržas starp... spilve̦niem 802, tā slē̦gtuos vaduos vien˙nuotuļ spēj pārvērsties par siltumu 808. āmuriņš sitas vien˙nuotaļ MWM. X, 172. jāve̦d vien˙nuotaļ pie labiem tikumiem 251. cilvē̦ks jau vien˙nuotuļ nee̦suot pie darba Etn. IV, 149.

Avots: ME IV, 662

I vilnît,

1): mit il̂ Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148 (prs. vilnīju), mit ìl AP.; kad sniegs pavasarī kūst, tad reizām te tâ vilnī ² ; liekas, ka e̦zars ir Orellen. rudzu lauks vilnī Linden in Livl. ābuoliņš ... vilnīja tumši zaļgans Vanagu ligzda 56. labība vilnī, arī uguns liesma Kosenhof;

2): (suns) luncinādams asti un vilnīdams pie Annas kājām Anna Dzilna 12. gaŗā bārda vilnīja jau pa vidiem balta Ciema spīg. 6. pāŗi ... griezās un vilnīja Azand. 41. brīžiem ieskanējās ... smiekli, pa vidiem vilnījuot vieglai, dzieduošai teicējas balsij Anna Dzilna 186. uz ... nuoras ... lē̦kāja luopi; gans vilnīja pa vidu ar rīksti un ... suni Daugava 1939, S. 638;

4): klupām ... zirgiem mugurā un vilnījām pruojām Burtnieks 1936, S. 88.

Avots: EH II, 784

zãrdêt Assiten, Lappier, Nauksch., Neuhausen, Ruj. - Thorney, Rutzau, zā̀rdêt ² Kaltenbrunn, Pilda, zārdêt St., U., Sessau, -ẽju, zā̀rdît ² Gr.-Buschh., Sonnaxt, zārdît Lasd., Memelshof, Wessen, zārduôt Bauske, Frauenb., Mesoten, zārduôt Wid., auf Stangengerüste (zārdes, zārdi) aufstecken; zārdêt Fockenhof, (Getreide) dörren, trocknen: zirņus, linus, ābuoliņu, labību. vai jau beidze zārdēt pupās? Kaltenbrunn.

Avots: ME IV, 699

I zîdenis Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617. A. - Ottenhof, AP., Burtn., Fehgen, Jürg., KatrE., Kl., Kr., Nötk., Selsau, Sessw., Vīt., Wolmh., (mit î ² ) Ruj., zīdenis Baldohn, N. - Peb., Schujen, zīdens L., auch Plur. zīdeņi St., U., ein Fastnachtsgericht, Erbsen od. Bohnen mit Gerstengraupen od. Weizen, zusammengekocht mit einem Schweinskopf U.; Graupensuppe Kl.: tik dabūju zīdenīša (Var.: grūdenīša), kâ tai kūķa vakarā BW. 21094 var. zīdenis ar cūku pupām vai zirņiem A. Melnalknis Mazsalaca 51. lielīdami tumīguo zīdeni Vīt. 43; zîdenis ² Segew., Graupen. Wohl zu zîst.

Avots: ME IV, 731

žuñte AP., Kosenhof, (mit ùn ² ) Erlaa, das Bündel, Bund, eine Handvoll: ve̦se̦la žunte rīkšu Erlaa. kaņupāju, linu, žagaru, sīpuolu, diegu žunte Odensee. izcēla atslē̦gu žunti iz kabatas A. v. J. 1896, S. 187.

Avots: ME IV, 832

zupa, auch zupe U., die Suppe; auch zur Bezeichnung anderer Flüssig-, resp. Feuchtigkeit gebraucht: saimei es izvārīju gaļu gaŗā zupā (in viel Wasser), tev tuo pataisīju īsākā zupiņā (mit weniger Wasseŗ kräftiger) Benj. Miglā 25. kuopu zupa Kaudz. M. 40, gemeinschaftliche Speise. smird kâ ve̦ca rutku zupa BW. 13022, 1 var. brūna zupa, kuŗu dažkārt re̦dzam nuo kūtīm... ārā sūcamies (d. h. die Jauche) Mzv. m. 22. kaķe saģiftējusēs ar pīpes zupu Etn. Ii, 147. kad iegriêze, tad visa zupe nāce ārā, nach dem Einschnitt floss der Eiter heraus U. duošu pa de̦gunu, ka tev zupe nāks ārā, ich werde dir auf die Nase (einen Faustschlag) geben, dass dir das Blut herauslaufen soll U. Nebst. li. zupà und estn. supp zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 751

‡ zupains Pilten "zupā vārīts": zupaiņi rāceņi Iw., eine Kartoffelsuppe.

Avots: EH II, 812