Paplašinātā meklēšana

âbeļdā`rzs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 176; Veselis Saules kaps. 15, der Obstgarten.

Avots: EH I, 191

‡ ābuļdārzs BW. 3472, 5 var., = ‡ âbeļdā`rzs.

Avots: EH I, 192

apdā`rzs,

2) : auch Schujen,

Avots: EH I, 77

apdā`rzs, apdārzis Str.,

1) der Kreis:
ap Lienu bij apstājies ve̦se̦ls apdārzs sievišķu Kaudz. M. lūk, es re̦dzu tavu seju tumšu matu apdārzā, sieh, ich sehe dein Antlitz in der Umwallung des dunklen Haars Kaudz.;

2) der Hof um den Mond:
ap mēnesi ir liels apdārzs Etn. III, 145; s. EPr. 29.

Avots: ME I, 81

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs ² Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. ² 314 u. a.]

Avots: ME I, 292

‡ bẽ̦rzsulas Siuxt, Birkensaft.

Avots: EH I, 217

bir̃zs, -s, [li. bìržis], auch birze, [bir̂ze ² Bielenstein LSpr. I, 62], birzis BW. 2762, 25933 (li. biržỹs), Demin. birzīte, birziņa, birzniņa, birzetiņa, birztiņa, birztīte, birztele, birztelīte, birztaļa, birztala, birztaliņa, birztalīte (birztuliņš) BW. 2762, 6152, 10958, 17706, 20487, 14, der Birkenhain, das Birkengehege, ein Hain, ein Laubwäldchen überhaupt: es redzēju tautu dē̦lu birzī zirgu se̦dluojuot BW. 15681, 2. zaļas birzis pakrēslī BW. 33959. zaļu birztalīti BW. 25937, 1. skani, skani, bē̦rzu birzs BW. 428. iemu brāļa birztalā BW. 29568, 2. birzi luocīt, sich durch den dichten Hain hindurcharbeiten Ltd. 1187. Sprw.: es vis tavā birzē neiešu, bet tu gan nāksi manā sēņu lauzt, sagen die Alten zu den Jungen. [apšu bir̃ze VL., ein Espenhain]. Zu bē̦rzs.

Kļūdu labojums:
29568,2 = 29561,2 var.

Avots: ME I, 299, 300

I bir̃zs, -s: ābeļu birzi BW. 6220. uošu birzi 9666. uozuoliņu birzi 12942. lagzdu birzi BW. piel. ² 5037, 1. In Salis sei bir̃zs (Stammform nicht sicher bestimmbar; Demin. bir̃zītis) eine Waldecke, die irgendwie vom übrigen Walde gleichsam abgeteilt zu sein scheine.

Avots: EH I, 221

II birzs, -s (unter birze): auch (mit ìr ² ) A.- Schwanb. n. FBR. V, 152, 3): auch (mit ir̃) Ramkau, (mit ìr ² ) Saikava.

Avots: EH I, 221

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312

dā`rzs, [Dem. dãrželis Līn.], (li. dar̃žas),

1) der Garten:
ābeļu, sakņu dārzs, der Obst-, ģemüsegarten;

2) ein von einem Zaun umgebener Raum zum Ausruhen der Haustiere, die Hürde:
luopu,zirgu dārzs, so auch bišu d.;

3) der Hof (um den Mond, um die Sonne,
vgl. apdārzs): kad taisās lietus, tad ap mēnesi var redzēt gaišu riņķi - mēneša dārzu Grünh. ja sausā laikā saulei dārzs apkārt, tad lietus jāgaida Etn. II, 71;

4) das Zwerchfell, Diaphragma [?]:
šķē̦ps viņam trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā Antr. 3, 22;

5) das Bläschen:
ap gaļas gabaliņu izceļas gaišs dārziņš jeb pūslītis;

6) dārziņš, die Teilnehmer eines Reigens, die sich in einen Kreis gestellt und einander an die Hände gefasst haben
BW. V, 202. [Am ehesten nach Uhlenbeck PBrB. XXII, 540, Boisacq Dict. 198 f., Fick Wrtb. III ^4, 158; Trautmann Wrtb. 45 zu ahd. zarga "Seiteneinfassung eines Raumes, Umzäunung". Die von Niedermann IF. XXVI, 45, Walde Wrtb. ² 174 und 310 u. a. im Hinblick auf apr. sardis "Zaun", li. žar̃dis "Rossgarten" u. a. angenommene Metathese in dā`rzs ist wegen des Intonationsunterschiedes bedenklich (le. dā`rzs, li. dar̃žas: le. zārds, li. žárdas, pl. žárdai, r. зорóдъ).]

Kļūdu labojums:
4) das Zwerchfell, Diaphregma [?] = 4) dā`rziņš, das Zwercfell, Diaphragma

Avots: ME I, 448, 449

‡ dā`rzsaknes, das Gartengemüse: pirmās dārzsaknes le̦ce̦kluos Janš. Bārenīte 78.

Avots: EH I, 312

dìendā`rzs: auch (mit ìe <sup>2</sup> und ā` ² ) Zvirgzdine; ein Viehgaden, der ein Jahr als solcher, das andere Jahr als Gemüsegarten benutzt wird (mit iê ² und â ² ) Salis.

Avots: EH I, 327

dìendā`rzs, [diendārzis Warkh. (li. diendaržis )], Viehhürde im Freien Oberl. Gew. laidars.

Avots: ME I, 482

dindārzs, mundartlich aus diendārzs gekürzt.

Avots: ME I, 469

jaudārzs [aus * jauj - dārzs, s. jauja], ein Hof um die Riege (pagalms ap riju) RKr. XI, 71 (aus dem Inflänt.)

Avots: ME II, 97

‡ kaņepdā`rzs, ein Garten, wo Hanf wächst: kaņepdārza maliņā BW. 23299, 3.

Avots: EH I, 585

kàpuostdā`rzs, der Kohlgarten.

Avots: ME II, 194

kluõndārzs, ein umzäunter Raum an der Tenne Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 238

‡ mẽnešdā`rzs, der Hof um den Mond Ledmannshof.

Avots: EH I, 807

pabē̦rzs (unter pabẽrze),

1): auch Saikava, Sessw.; kaza grauza pabērziņu ("?") BW. 14873, 12;

2): auch AP.

Avots: EH II, 120

‡ ruõždā`rzs, der Rosengarten BW. 31933, 21.

Avots: EH II, 394

vir̂zs: auch Skaista.

Avots: EH II, 789

vir̂zs Mar. n. RKr. XVII, 124, = vir̂za.

Avots: ME IV, 620

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. ² 3 f., Feist Wrtb. ² 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17

‡ àizsuluôt, einen Saft von sich zu geben anfangen Lemburg: kuo tu raudi kâ aizsuluojis bē̦rzs?

Avots: EH I, 54

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75

I apdā`rzis (unter apdā`rzs),

2) : auch AP.

Avots: EH I, 77

‡ II apdārzis (part. prt. act.), ringsum einen apdā`rzs 2 bekommen habend: mēness dzeltenīgi apdārzis Austriņš Nopūtas vējā 115.

Avots: EH I, 77

aptrupêt, auch aptrupt, intr., ringsum anfaulen: aptrupējis bē̦rzs A. XVIII, 193.

Avots: ME I, 131

‡ apùrbt, ringsum anbohren: bē̦rzs apurbts nuo visām pusēm.

Avots: EH I, 124

‡ apvãpêt, ringsum glasieren (perfektiv): es nemāku a. Janš. Dzimtene ² III, 83 (ähnlich Bandavā II, 23). Refl. -tiês, sich mit einer Harzschicht bedecken Stelpenhof: zāģis (sveķainu kuoku zāģējuot) apvāpējies.

Avots: EH I, 125

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

aûglis [vgl. li. auglis Miež. "урожай", auglius "Gewächs" AfslPh. XIII, 570 und bei Bezzenberger BGLS. 274],

1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;

2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;

3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.

Avots: ME I, 216

bèmberains, bè̦mbarains PS.],

1) knollig, knotig:
bemberains kuoks AP.;

2) ueben, hümpelig:
pļava, tīrums A. X, 2, 535;

3) kurzstämmig
U.;

4) zottig:
suns U.

Avots: ME I, 278, 279

be̦mburis (unter bemberis),

1): ein kurzstämmiger Baum
Segew.;

9): ein kurzbeiniger Fettwanst
Segew.

Avots: EH I, 212

bẽ̦rstalājs, Birkengehege Wid.; zu bẽ̦rzs.

Avots: ME I, 291

bẽ̦rza, bẽrze, s. bẽ̦rzs.

Avots: ME I, 292

bẽrze (unter bẽ̦rzs): kupli auga zemes b., vēl juo kupli purva b. BW. 4572, 1. zaļas bērzes galiņā 2552 var.

Avots: EH I, 217

bẽrželis (unter bẽ̦rzs): auch Frauenb., Janš. Dzimtene I, 73, Mežv. ļ. II, 230.

Avots: EH I, 217

bẽrztiņš (unter bẽ̦rzs): auch BW. 3199 var.

Avots: EH I, 217

bẽ̦rztuliņš (unter bē̦rzs): auch BW. 2762,2.

Avots: EH I, 217

bezsẽ̦tas dārzs, ein Garten ohne Zaun, ein zaunloser G. MWM. VIII, 564.

Avots: ME I, 286

[bìrkstis (Plur.) C., PS.], bir̂kstis (Plur.) [Muremois, Salisb., Bächhof u. a.], birkstes, bir̂kšķi ² [Nabben], Adiamünde n. BD. 168, glimmende od. auch nur heisse Asche BW. I, 184 ² ; die Funken U. Zu li. kibirkštis od. žibirkštis "Funken", [die Būga Aist. ST. 153 zur Wurzel von bē̦rzs (s. dies) stellt; vgl. auch le. pìrkstis, die glühenden Funken in der Asche.]

Avots: ME I, 298

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. ² 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 ¹ , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

II blāvêt, -u, -ēju, blāvuôt(iês) MWM. X, 930 [zu blāvs], silbern schimmern, scheinen: ārā blāvuo jau rīta krē̦sla Ed. Cālītis. dārzs duomīgs vienuos augļuos stāv,... tam pāri ze̦la mēness blāv Latv. Virza. kā marmora krusts bez ruokām mēneša miklajā gaismā blāv Bārda, Zemesdēls, 19.

Avots: ME I, 312

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, ² 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st ² , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 285, Günter Kalypso 67 ⁶ , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

blenzis, blenža Comm., blenze, der nicht gut siht; ein Kurzsichtiger, Gluhper Stend., Hug., U.]

Avots: ME I, 314

I bliñda [Naukschen], comm.,

1) der Kurzsichtige, jem., der nicht gut sieht (od. der Herumstreicher?):
puisis, blinda, rudzuos līda manu dziesmu klausīties; manu balsi gan dzirdēja, mani pašu neredzēja BW. 511;

2) der Herumstreicher, Tagedieb, Faulenzer:
laisks kâ blinda A. XI, 81; ein Unstätischer, der nirgends Stich nält L. [blìnda PS.]. Zu blenst 2.

Avots: ME I, 315

I ceceris, etwas Abgemagertes, zusammengeschrumpftes: ceceris cilvē̦ks, ceceris bē̦rzs Mar. n. RKr. XV, 109.

Avots: ME I, 367

daļ˜ģis, daļģe [entlehnt aus dem Li.],

1) die Sense
Mitau, Grünh.; in Hofzumb. n. U. die kurzstielige, mit einer Hand geschwungene Sense (= vienruocis). In N. - Sessau daļģe, Sensenklinge; die Klinge der langstieligen Sense; n. L., U. auch dalgs (s. dies);

2) eine Fischscheuche
(= purga) Kmph.

Avots: ME I, 436

‡ dar̃želis Siuxt, Demin. zu dàrzs, ein kleiner Garten.

Avots: EH I, 309

derglis, der̃glis Gr. - Sess.,

1) jem., der seine Kleider mit Kot beschmutzt hat, ein Schmutzfink
[der̃glis Neu-Bergfried], ein widerlicher, garstiger Mensch: tāds derglis ķersies man klāt Grünh., Naud.; kalpa sieva sauca mājās arī savus derglīšus Fallijs;

2) der Knirps:
kuo tāds derglis var, cik tam spē̦ka? Grünh.;

3) der Unartige, Alberne:
dergli, kuo pluosies kâ kumeļš Naud.

[4) jem., der vor etwas Ekel empfindet, ein Kostverächter
Wid.;

5) der̃glis Weinsch. (wo auch be̦r̃zs für bẽ̦rzs gesprochen wird; also = schriftle.
* dẽrglis), jem., der Andere zu schmähen pflegt (vgl. li. derglioti "злословить"). - Zu dergties].

Avots: ME I, 457

‡ diendārze Stender Deutscn-lett. Wrtb. (unter "Vieh-"), = diendā`rzs">rzs.

Avots: EH I, 327

dìendā`rziš <sup>2</sup> (unter diendā`rzs): auch Skaista n. FBR. XV, 40, Warkl. n. FBR. XI, 105.

Avots: EH I, 327

‡ dindā`rzis <sup>2</sup> Atašlene n. Fil. mat. 102, Auleja, Lixna, = dìendā`rzs">rzs, der Raum vor dem Kuhstall, wo im Sommer das Vieh gehalten wird.

Avots: EH I, 320

dzilˆna [li. gilna Miež. "Wachholderdrossel"], dzilnis, der Specht [nur die grösseren Spechtarten; die kleineren - dzenis]; me̦lnā dzilna, Schwarzspecht (picus martius); pe̦lē̦kā dz., Grauspecht (picus viridis); zilā dz., Blauspecht; zilais dzilnītis, Spechtmeise; krievu dzilnītis, östliche Spechtmeise (sitta uralensis). [Nebst r. желнá "Schwarzspecht" wohl zu dze̦lts "gelb"; vgl. Trautmann Wrtb. 88. Būga РФВ. LXXV, 156, Zubatý AfslPh. XVI, 425. Hirt BB. XXIV, 57.]

Avots: ME I, 550

elsīgs "bauchschlägig" St., "herzschlächtig"(?) Bergm. n. U.; lungenkrank Grobin.

Avots: ME I, 569

garmetis, garmete, garmetnis LP. VII, 528, der Dampfwerfer (garu mest), ein kurzstieliges Gefäss, mit dem das Wasser aus die heissen Steine des Badstubenofenes gegossen wird: nuo pirts aizejuot, uz lāvas jāatstāj garmete RKr. VI, 73; Biel. H. 114 [und 335].

Kļūdu labojums:
garmetnis = *garmetnis oder *garmetne

Avots: ME I, 603

[grè̦mzdaîns PS.], gre̦m̃zde̦laîns, [grè̦mzde̦lains N. -Peb.], voller Saft, voller Splint : gre̦mzde̦lains bē̦rzs K.

Avots: ME I, 649

II grìests, [ein Baum, der zur Herstellung von griesti dienen kann Druw.]: bē̦rzs bijis laba griesta re̦snumā RA. [ Zur Oberlage oder Decke habe man früher 4 - 6 Zoll dicke, runde Bäume gebraucht. In Saikava sei griests ein nicht besonders dicker Balken: sazāģēja griesta kuoku malkā. grìests, ein Baum, der etwas dicker als eine Sparre ist C.; katrs atsedišķs griestu kuoks Mar., Wenden.]

Avots: ME I, 659

grūberains [?] dārzs, ein terrassierter Garten U.

Avots: ME I, 667

‡. gùmzurgùmzuriem ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, mit vielen Krümmungen: bē̦rzs g.

Avots: EH I, 419

ìebriêst(iês), anquellen, anfangen zu quellen, schwellen, wachsen: graudiņi iebriedušies re̦snumā Zeif. Chr. II, 209. sāk iebriest ziedu pumpuri Konv. ² 1790. zirņi vēl nav pilnīgi iebriedušies Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME II, 5

ìebriêst(iês), anquellen, anfangen zu quellen, schwellen, wachsen: graudiņi iebriedušies re̦snumā Zeif. Chr. II, 209. sāk iebriest ziedu pumpuri Konv. ² 1790. zirņi vēl nav pilnīgi iebriedušies Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME II, 5

[ìepuost,

1) schön einrichten:
dārzs iepuosts Bauske;

2) (den Boden) für die Saat zubereiten:
viņš savu līdumu jau iepuosis Nigr.;

3) schmückend einkleiden:
līgava iepuosta kāzu ruotā Bauske;

4) hinein -, hereinlaufen:
viņa žigli iepuosta namā Nigr., Lautb. Refl. - tiês,

1) sich schmückend einkleiden:
viņa jau iepuosusies jaunajā tē̦rpā Bauske;

2) sich einrichten (nach einem Umzug):
viņš jau iepuosies jaunajā vietā Salis; einsteigend sich bequem einrichten: iep. ratuos N. - Peb.]

Avots: ME II, 54, 55

îsastaîns, kurzschwänzig Konv. ² 1890.

Avots: ME I, 837

îskâte, [īskāts Bielenstein Hozb. 496], die kurzstielige Sense Mitau. Auch vienruoce.

Avots: ME I, 837

îsļipaînis, der Kurzschwänzige, der Krebs.

Avots: ME I, 837

îsredzĩba ,* die Kurzsichtigkeit, eig. u. fig.: tuo savā isredzībā prasīja viņa laikme̦ts Vēr. I, 243.

Avots: ME I, 837

îsredzîgs ,* kurzsichtig, eigentl. u. fig.: tu peli Cēzaru par īsredzīgu ne̦lgu Rainis.

Avots: ME I, 837

îsums,

1) die Kürze, das Kurzsein:
ej, dieniņa, īsumā, werde kürzer BW. 4453. kruodzenieku īsumā pārklaušināja Dīcm. I, 43;

2) īsumi,

a) Überbleibsel von getockter Wolle Frauenb., kurze, schmutzige Wolle
A. XIV, 1, 409: meitieši... kārsa vilnas īsumus Latv. [īsumiņus paturēja dzīparam BW. 35627;]

b) Kurzstroh:
īsumi - smalkie jeb īsie salmi, kuo atšķiŗ ar režģa palīdzību, kad piedarba klājiens jau nuokults Druw., Bers. n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 838

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

izkrĩtaļâtiês,

1) zusammenfallen:
auzas uz visām pusēm izkrītaļājušās Dond.;

2) abtrocken, austrocknen:
dārzs jāuzaŗ, lai zeme izkrītaļājas Dond.

Avots: ME I, 755

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

*II  ķirza (od. * ķirzs?)"?": cūku ķirzu (Var.: cūkas ķirlu), kazas ragu, tuos pamešu māmeņai BW. 16436, 4.

Avots: ME II, 386

klẽtsstùris, die Kletenecke: aiz klētsstūŗa sakņu dārzs Ahs.

Avots: ME II, 225

kuosacis,

1) Pferd mit einem Glasauge
L., Manz. ; [kùosacis C.] zirgs, kam balti acu ābuoli Etn. I, 58 ; 2) ein Kurzsichtiger U., Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 348

kuoss,

1) klar, durchsichtig
L. ;

2) kuoss ar acīm, kurzsichtig
U. ; kuoss (> ostle. kùss ² Mar.) cilvē̦ks, ein kurzsichtiger Mensch U. [In der Bed. 1 zu kuošs ; in der Bed. 2 vielleicht zu slav. kǫsъ "gestutzt, kurz".]

Avots: ME II, 349

‡ kraûlêt ² , -ẽju NB., tamen, praûlêt: bē̦rzs ātri kraulē.

Avots: EH I, 643

II krecêt, heiser werden Bergm. n. U. [Gleich li. krekė´ti "кричать krè krè (о свиньѣ)", wozu nebst krèkt, krekstêt, kre̦kuôt weiterhin apr. kracto, li. krãkė "Schwarzspecht", krakė´ti "хохотать", kymr. crech "Schrei", gr. χρέξ "ein Vogel", ksl. krečetъ "Zikade", poln. krzeczać "krächzen, knarren", serb. kro`kati "krächzen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 609 und 620 f., s. Zupitza Germ. Gutt. 124 und KZ. XXXV, 256 f.]

Avots: ME II, 270

krencelaîns, krumm, uneben: šis bē̦rzs ir krencelains Druw.

Avots: ME II, 273

kritala [Posendotf], kritaļa Salisb., Allend., Ruj. n. U., kritals, ein umgestürzter Baum: bē̦rzs laikam sācis augt uz kritalas Etn. II, 77. pazuda apakš lielas kritalas Lp. I, 576. Gew. der Pl. kritalas, kritali Mag. IV, 2, 123, [n. U. auch kritals, kritaļa], Lagerholz: cik bagāti trūdi gan netiek duoti mežam ar šīm kritalām Apsk. Zu krist.

Avots: ME II, 281

‡ krūplis Wessen n. FBR. XIII, 82 "?"; krūpļa bē̦rzs Schnehpeln, eine krummgewachsene Birke.

Avots: EH I, 662

kûdra [auch Arrasch, kùdra ² N. - Bartau, Bauske, Wandsen, Salis (li. kúdra "грязь, тина, болото" der Torf Gold., C., Smilt.: purva bē̦rzs aug pie mums kūdras purvuos Konv. ² 336. In Sakkenhausen auch ein maskulinischer Gen. kûdra in kùdra [oder Adjektiv?] zeme. [Dazu kūdri "eine Düngung" U. - Zu mnd. hotte "geronnene Milch" u. a. (bei Fick Wrtb. III ^4, 92)?]

Avots: ME II, 332

kūss U., kurzsichtig; wohl wie kùss ² Mar. mit ostle. ũ aus uo; vgl. kuoss.

Avots: ME II, 338

laĩdars (li. laĩdaras "Verschlag für das Vieh") [Gr. - Essern, Bauske, Wandsen, Selg., Dond., Lautb., Ruj., Arrasch, Jürg.] laidaris [(li. laidarỹs) Bers.], laĩde̦rs [C.], laĩderis (li. laideris "Mistgrube am Stall") [N. - Peb., làideris ² Kl., Bers.], Lub., in einigen Gegenden, z. B. in Ruj., [Posendorf LP. VII, 544], volksetymologisch an dā`rzs, Garten angeschlossen - laidārzs,

1) ein eingefriedigter Platz vor dem Viehstalle, wo das Vieh hineingelassen wird
Bers., Lub., Lös., Sessw., C.; eine Hürde fürs Vieh auf dem Felde: lauk- od. lauka laidars Manz., Kand.; die Düngerstätte innerhalb des Stallkarrees Beuningen. kūtis cēla pakavu veidā: trīs puses apbūvē̦tas, priekšpusi ar aizžuoguojumu un klajuo vidu sauca par laidaru Tals., LP. VI, 131. guotiņ,... vai tu māvi ze̦lta stalli, vai sudraba laidarīti (Var.: laidariņu, laidārziņu) BW. 28902, 3. es būt[u] tādu (sievu) pasmē̦lusi savā guovu laidarā (Var.: laidarī, laide̦rā, laiderī) BW. 21260. Sprw.: tukšs kâ laidars vasarā. tam mute kâ laidars, von einem Grossmaul;

2) der Viehstall, der Viehstall nebst dem Viehhof
Biel. H. 134; Kand., [Salis]. Zu laîst.

Avots: ME II, 402

leĩdars,

1) auch leidārzs, für laĩdars [PS., Trik., Smilt.], Neu - Sackenhof, BW. 14268, 1; 28902, 3; [leideris Līvāni];

2) fig., ein verschwenderischer Mensch
Stürzenh.

Avots: ME II, 446

le̦pns;

1): bē̦rns būs l. (eitel),
spuogulī vien skatīsies Linden in Kurl.;

2): le̦pnas kūtis, ar luogiem Salis. l. dārzs, le̦pni kuoki ebenda. le̦pna zâle, pļava Heidenfeld.

Avots: EH I, 734

‡ III ļe̦zga "?": dažs kâ ļ. sānis krīt R. Berziņš Dvēseļu dārzs.

Avots: EH I, 772

‡ liẽlar̂kls, = liẽlais arkls: dārzs ar lielarklu apaŗams Pas. V, 485 (aus Gr.-Autz).

Avots: EH I, 754

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

màisît: mit aĩ auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 19, Kand., Orellen, Siuxt, mit aî ² auch Frauenb:, Ramkau,

1): maisāmais (Rührholz)
- auch Frauenb.;

2): auch Auleja, Linden in Kurl., Zvirgzdine: juo vairāk zemi maisa ("ar"), juo smalkāks, dārzs iznāk AP. Refl. -tiês,

1): liec kur nuomaļ, lai nemaisās ze̦m ruoku! Auleja: m. pa kājām, störend im Wege sein.

Avots: EH I, 778

maĩšu, Adv., gemischt: bē̦rzs aug birzēs vai maišu ar citiem kuokiem Konv. ² 336. maišu maišām, bunt durcheinander; maĩšu labība, das Mengkorn C. maišu meži, die Mischwälder Konv. ² 2409; maišu tauta, das Mischvolk; maišu valuoda, die Mischsprache, ein Kauderwelsch U.

Avots: ME II, 552

mel˜nmizis, mel˜mizis, (gen. plur.) mel˜ (n) mizu,

1) schwarzrindig, schwarzschalig:
izrubina mellmizu rutkam caurumu JK. VI, 48;

2) die Schwarzerle;
[mellmižu kuoks, Schwarzellernholz Bielenstein Holzb. 315.]

Avots: ME II, 598

me̦l˜nredzis ,* der Schwarzseher, Pessimist Balss.

Avots: ME II, 598

‡ *merdze od. *mērdze (erschlossen aus gesprochenem meredze Lesten n. BielU.) "atvašu dārzs".

Avots: EH I, 801

mirucis, eine Art von Kwass, auf folgende Weise zubereitet: bē̦rzsulās ielika maizes garuozas, pārbēra mucu ar gar,ām pe̦lūm, apkaisīja ar rudziem un tâ vē̦sā vietā nuolika, lai ieskābst Etn. I, 44.

Avots: ME II, 635

mudas Windau, Dond., mudi,

1) [auch der Sing.], der Seetang, verfaultes

2) mudu vilcējs, jem., der verschiedenen Kram anhäuft, ein unsauberer Mensch
Dond.;

3) muldi, das Eingeweide geschlachteter Tiere; der Herzschlag [?]
Sess. [In der Bed. 1 von Stokes 500 u. a. nebst muldêt II zu gr μύδος "Nässe, Fäulnis", schwed. dial. muta "staubregnen", air. muad, ai. mudira-ḥ "Wolke" gestellt; aber wegen der genauen Übereinstimmung in der Bed. wohl eher nach Thomsen Beröringer 269 f. entehnt aus liv. muda "Seetang" resp. estn. muda "Meerauswurf", mere muda "Tang".]

Avots: ME II, 658

nekas, Gen. nekà (mit dem Akzent auf ne), in Verbindung mit kas, irgend wer, irgend was: viņi bij labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. laukā bijuši izsviesti: kauli, zivs, ķidas, kas nekas, kâ jau kur dzīŗas IV, 89.

Avots: ME II, 718

nuõkãre̦ns, geneiegt, über-, herabhangend, abschüssig: nuokāre̦ni zari Konv. ² 52; nuokāre̦ns be̦rzs, Hängebirke.

Avots: ME II, 795, 796

nùoklimstêt,

1) wiederhallen:
dārzs uz reizi nuoklimst, it kâ tūkstuošiem putniņu tur iedziedātuos;

2) sich abquälen:
dienām vajadzēja nuoklimstêt, kamē̦r visus tuos caurumus aizlāpīja Alm.

Avots: ME II, 798

nuõlaîde̦ns, geneigt, schräge, abfallend [allmählicher als nuokāre̦ns U.]: aiz Daugavas augsti kalni, nuolaide̦ni Var.: nuolaidani 7464 [aus Aahof, also wohl mit hochle. a aus e̦]) tīrumiņi BW. 87915. [nuolaide̦nes lauks U., ein auf einem Bergabhange sich befindendes Feld.] dārzs nuolaidene̦ns pret dienvidiem Dok. A. nuolaide̦ni ple̦ci Apsk.

Avots: ME II, 807

‡ nùosulâtiês A.-Schwanb., = nùosuluôtiês: bē̦rzs nuosulājies, die Birke hat zu viel Saft verloren U. (unter suluot).

Avots: EH II, 92

nùosuluôtiês, viel Saft von sich geben: bē̦rzs nuosuluojies, die Birke hat zu viel Saft verloren.

Avots: ME II, 862

[nùovem̃t, vomierend besudeln: ejas biezuoknī kâ zaļām... gļuotām nuove̦mtas Veselis Saules kapsē̦ta 107. Refl. -tiês,

1) vomierend sich besudeln:
bē̦rns nuovēmies; (übertragen) bē̦rzs nuovēmies Lis., die (angebohrte) Birke hat sich (im Frühjahr) mit ihrem letzten Saft beschmutzt;

2) vomierend sich erleichtern:
kad tik dabūtu nuovemties! KL]

Avots: ME II, 885

uôga (li. úoga "Beere"),

1) uogs Manz., die Beere:
uogas lasīt, uogās iet, Beeren lesen. aug skābi uogi Manz. Post. I, 237. tas kâ lāčam zemeņu uoga Br. sak. v. 588. viņš iemeta šņabi kâ uogu. - uogu dārzs, der Obstgarten U. - eljes uoga, die Olive St., U.; čūsku (zalkšu) uoga, paris quadrifolia Mag. IV, 2, 44; vilka uogas Gold., daphne; vīna uogas, Weinbeeren U.;

2) lielas uogas, die Pocken
U.; mazas uogas, Masern U.; vidējas uogas, Windblattern Bergm. und Ruj. n. U. Zu ksl. agoda, got. akran "Frucht" u. a., s. Lidén IF. XVIII, 503 ff., Walde Vrgl. Wrtb. I, 173, Trautmann Wrtb. 202; über li. uoglis "Schössling" vgl. Būga LM. IV, 444.

Avots: ME IV, 413, 414

I uôtains ² Karls., (mit nichtgedehntem Ton) Salisb., in der Verbind. uotains bē̦rzs, = uotainis.

Avots: ME IV, 423

pabẽrze, pabẽrzis (li. paberžis "eine Pilzenart"),

1) [pabẽrzis Wolm., PS., Lis., Kreuzb., Warkl., Salis, Nigr., pabērze Dond., pabē̦rzs C., Kl., Jūrg., Schujen, Wandsen], gemeiner Wegdom (rhamnus cathartica)
RKr. II, 77: auniņš grauza pabērzīti BW. 12494. pabērzis bē̦rzam līdzīgs kuoks, aug plūmes lielumā, zied maziem, baltiem ziediņiem un duod mazas, me̦lnas uodziņas Kurs.;

2) myrica gale (?) C., (acc. s. paberzi) Druva III, 732;

3) Zwergbirke (betula nana)
n. Mag. XX, 3, 150, [pabērzis Bauske, Lis., pabērzītis Arrasch].

Avots: ME III, 8

‡ padainuôt (li. padainńoti), padaiņuôt, (ein Volkslied) singen (?): puisis ... saka padainuodams: ,"manam tē̦vam bija viens dārzs ..." Janš. Mežv. ļ. II, 16. kuo padaiņuot par zemnieku precēšanuos I, 141. Refl. -tiês, eine Zeitlang Volkslieder singen.

Avots: EH II, 125

‡ paieten PV. "ein wenig nach vorne (gehend)" : iepretim tâ p. bija putnu dārzs.

Avots: EH II, 137

pamanît,

1) tr., bemerken, erblicken:
pamanījis sev priekšā kādu priekšme̦tu Etn. III, 109;

2) ersinnen, erfinden:
dziesmiņ[a] mana kâ dziedama, ne tā mana pamanīta Mag. XX, 3, 152 und 207. Refl. -tiês,

1) durch seine Gewandtheit wohin gelangen, schleichen:
bet par tuo laiku pamanies pilī, augšistabā, tur ķēniņa meita gulēs! LP. V, 275. bet kēniņš atkal pamanījās izmukt, der König hatte wieder zu entfliehen gewusst LP. IV, 3;

2) sichtbar werden:
gar muižas stūri gaŗām pamanījās [?] augļu kuoku dārzs Sil.

Avots: ME III, 66

pamazs, ziemlich klein: pamazs augs, cilvē̦ks, dārzs. viņas saimniecība ir pamaza A. XX, 897.

Avots: ME III, 68

pãrtikt, intr.,

1) hinüberkommen:
par purvu viņam grūti bijis pārtikt LP. VII, 1318;

2) fig., über Schwierigkeiten hinüberkommen, sich durchschlagen, durchhelfen, auskommen, sein Auskommen, seinen Unterhalt haben, sich ernähren:
kruodznieks izstāstīja, ka vācistabā neviens nevaruot gulēt, bet Jē̦kus atsacīja: lai, lai, gan jau pārtikšuot gan LP. VI, 568. kâ pē̦rn pārtikām, pārtiksim šuogad arī: nuo gaisa vien ne˙viens nevar pārtikt. viņi kuļas ilgu laiku pa mežu, šâ tâ pārtikdami LP. IV, 22. pārticis cilvē̦ks, ein sein Auskommen habender, wohlhabender Mensch. viņi bij labi pārtikuši: bij liels dārzs... LP. V, 374. Subst. pãrticẽjs, wer hinübergekommen ist; pārtikšana,

a) das Hinüberkommen,

b) = pārtika: pārtikšana pa brīžam, bet nauda katru reizi, sagt man von einem Verschwender. kad tik man sava pārtikšana! tās vietiņas vien lūkuoju, kur maizītes pārtikšana (Var.: kur maizīte nepirkama) BW. 9920; pārtikums, = pārtika: šādi, tādi zābakuoti tērē manu pārtikumu BW. 20426. lai netrūktu maizes, ne cita pārtikuma JK. VI, 25.

Avots: ME III, 183

paslaîks, ziemlich schlank: paslaiks jauneklis, augums, bē̦rzs.

Avots: ME III, 101

I paustiês: "puosties" (mit àu ² ) Warkl.: p. ceļā Vank. bē̦rni pausēs uz skuolu Skolas dorzs 25.

Avots: EH XIII, 185

pêdîgs: ēdit ... pē̦dīgu (gespr. ostle. pādeigu) maltīti! Tdz. 36720. pēdīgais, der schlimmste Kurl. n. BielU., Salis: p. cilvē̦ks, ein sehr schlechter Mensch, ein Taugenichts, ein Dieb Sonnaxt. - pēdīgi,

1): nuo tās malas jāsāk griẽzt metiens, kur pēdīgāk ve̦lk ārā nuo rijas Iw.; ‡

2) sehr, ganz und gar, endgültig:
p. bedraiņš ģīmis (ganz u. gar pockennarbig) Frauenb. p. izgājušas nuo jē̦gas tās meitenes (sind ganz und gar verdorben) Grenzhof n. FBR. XII, 19. dārzs izkalst p. Linden in Kurl. saē̦sts nuo bē̦dām p. ebenda.

Avots: EH XIII, 227

pêdîgs, = pêdẽjs: pēdīguo reizi, zum letztenmal. pirmā reize šai vietā, lai palika pēdīgā BW. 26270. līdz pēdīga(ja)m, bis zuletzt: cenšas līdz pēdīgam K. M. 8. savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 152. In Wilkenh. n. Etn. III, 38 ne pēdīgais für neviens, nicht einer, keiner: ne pēdīgāis netika vaļā. - pēdīgs puosts Aps. J. III, 30; pēdīga nelaime U., ein schweres Unglück. pats pēdīgais šķelmis, ein Erzschelm U. - pēdīgi, Adv., endlich; zuletzt: nazis pēdīgi nuorūsējis LP. IV, 135. atvadās nuo visiem kāzu ļaudīm un iet pēdīgi arī pie brūtes BW. III, 1, S. 24.

Avots: ME III, 206, 207

piede̦va,

1) auch piedeve U., piede̦vs BW. 29608, die Zugabe: Sprw. par rubli trīs aitas un jē̦rs piede̦vām C. cik gribi piede̦vu? RKr. VIII, 74. ja būšuot piede̦vas, tad mīšuot LP. V, 360. katrai duošu divi spaiņi, trešuo ķipi piede̦vām BW. 21001. mituoj[a] bē̦rus, mituoj[a] raudus, suola māsu piede̦vām 14448, 4. duod meitiņu piede̦vā 14611, 5. vēl vienu liekšķeri piede̦vām ieber svārku stūrī! LP. VII, 615;

2) piede̦vas, die Zutaten:
zupu piede̦vas (Gewürz) Peņģ. Sakņu dārzs 54.

Avots: ME III, 244

pìeplaûkt, sich mit Spriessendem oder Ausschlagendem anfüllen: viss dārzs pieplaucis ziediem Bauske.

Avots: ME III, 280

pìestàipît, freqn. zu piestiept,

1) mehrfach hinzu-, herzuziehen;

2) ziehend, ausbreitend anfüllen:
pļava e̦suot salmu piestaipīta Zalkt. I, 57. viss kâ zirnekļu tīkliem piestaipīts Stari II, 247. Refl. -tiês, sich hinzuziehen, sich ausbreiten: jāizgriež piestaipījušās stīdziņas Peņģ. Sakņu dārzs 78.

Avots: ME III, 296

pìetvìkt, erröten: pietvīkusi Marija stāvēja pie plīts Vēr. II, 1041. Jānis pietvīka vaigā Krišs Laksts 50. apzinādamās, ka gan˙drīz puse nuo šā kauna tai jāņe̦m pašai uz sava birka, viņa pietvīka vēl vairāk Vēr. II, 192. - Part. pietvìcis,

1) errötet;

2) sehr erhitzt und durstig
U.;

3) auch pietviciês, dunstig:
pietvīcis iaiks, dunstiges Wetter U. gaiss smags un pietvīcis Aps. IV, 6. ja saule iet pietvīkusēs un ja saulei dārzs apkārt, tad rītu līs Etn. II, 95.

Avots: ME III, 307

I pîtne Kl., C. "die Flechte" Dünsb.; das Geflecht: sīpuoli vis˙labāk uzglabājas savīti pītnēs P. Sakņu därzs 18. burtu pītnes Kundziņš Kronv. 172.

Avots: ME III, 236

plīckaîns "mit herabhängenden Ästen" : pl. bē̦rzs Ruj., Mat.; pūckaina sluota Mat.

Avots: ME III, 347

praûlaîns, moderig, molmig U.: jau praulains (Var.: izpraulējis, sapraulejis, izduobējis; iztrūdējis, izburbējis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 13 var. māja taps arvienu praulaināka Poruk II, 57. lai sakne netuop cieta, sausa un praulaina Peņģ. Sakņu dārzs 35.

Avots: ME III, 379

pùlku, pulˆku ² Līn., Wirginalen, pùlka Ronneb., Atrakst, Neuenb., pulˆka ² AP., pùlka ² Mar. n. RKr. XVII, 145, auch pulks U., Wormen, Adv., viel: pulka, pulku (U.) od. pulks (U.) ļaužu, viel Volk, senāk, kad vilki pulku bijuši LP. V, 190. pulka mantas VI, 82. viņam e̦suot pulka naudas ebenda 178. muižā bija liels ābeļu dārzs un pulka ābuoļu ebenda 264, rudeņuos sadzinuši pulka ganu kuopā ebenda 185. brīnum pulka zivju saķē̦ruši ebenda 157. kad zirgam ienāši, tad tam jāduod labi pulka griku Etn. IV, 119. dzīvuojuši atkal pulks gadu LP. III, 31. muiža ar pulks... istabām Lautb. Luomi 126.

Avots: ME III, 408

purvisks: im Sumpf wachsend resp. gewachsen: p. (mit ùr ² ) bē̦rzs, siens Auleja; pùrviska ² z^le Pilda n. FBR. XIII, 49; Sumpf-: purviska pļava Pilda 1. c.

Avots: EH II, 329

pusaûgu, halbaufgewachsen, halberwachsen: pusaugu meita U., ein halberwachsenes Mädchen. Juris bijis tikai pusaugu puisis Upīte Medn. laiki 97. gans ir pusaugu zē̦ns vai meitene, kuriem vairs nav skuolā jāiet Etn. III, 74. lielskungs iegājis kādās mājās un neatradis ne˙viena vairāk, kâ pusaugu puiku JK. V, 1, 58. divas mātītes un daži pusaugu bē̦rni Alm. bars bē̦rnu, divu pusaugu skuķē̦nu pavadībā A. v. J. 1901, S. 2. dārzs ar savām 20 pusaugu ābelēm A. v. J. 1896, S. 677.

Avots: ME III, 422

re̦mpudzis,

1) auch re̦mpucis, ein dicker Mensch von kleinem Wuchse: re̦mpudzis nuo cilvē̦ka - ze̦ms un re̦sns Naud. māju puiši, re̦mpucīši (Var.: re̦mpulīši, taukvēdeŗi), trepes lika pie kumeļa BW. 12866, 2 var.;

2) "smilts zeme, re̦tumā audzis kuoks, vis˙rzs">vairāk bē̦rzs" Naud.: re̦mpudža bē̦rzi tie labākie, sīkstākie lietas kuokiem.

Avots: ME III, 510

rè̦mpuļains ² : r. (mit -em̃-! ) bē̦rzs ("ar nelīdze̦nu, saplaisājušu mizu") Ramkau.

Avots: EH II, 365

III rente: "Herzschlag" hier in der Bed. "Herz, Lunge und Leber". r. III beruht wahrscheinlich auf r. I, s. Lidén Arkiv f. nord. filol. XLVIII, 257 f.

Avots: EH II, 366

III rente, Herzschlag vom Vieh U. ("nicht bekannt").

Avots: ME III, 511

riķis: auch (ein Zaunstecken) Assiten, Grob., OB., Rutzau, (ein Zaunstecken; eine Holzstange) Iw.: ieraka stabus vienu nuo uotra riķa gaŗumā Iw.; riķi "sē̦ta" Nigr.: pārlipt riķiem pāri Dunika; riķu žuogs Frauenb., Schrnnden, Janš. Apsk. 1902, S. 17, Birznieks-Upītis Podiņi, S. 1; riķu dārzs Grob., = dārzs ar riķu žuogu.

Avots: EH II, 371

rùobainĩte, ein gekerbtes, gezacktes Blatt: kad bē̦rzs... bija savas... lapiņas izaudis un arī uozuols savas kuošās ruobainītes izgatavuojis Pas. I, 413.

Avots: ME III, 574

ruñkulis Wolm., Salis, Serbigal, AP., rùnkulis ² Prl., Preili, ruñkuls Ruj., Ronneb., rùnkuls ² Nerft, auch runkuļbiete Wid., runkuļrācenis U., die Runkelrübe: tu iesēsi runkuļus tīrumā A. v. J. 1897, S. 230. runkuļu dārzs Stari III, 225. padzirdīšu ar kapātiem runkuļiem Sniega pārslas - mamuta runkuļi Peņģ. Sakņu dārzs 40, eine Art Beeten. Aus d. Runkel.

Avots: ME III, 562

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. ¹ 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. ¹ 230; Konv. ² 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. ² 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. ¹ 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. ¹ 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME II, 652

salapuôt Spr., auch salapât, salapt, refl. salapuôtiês U., intr., tr., sich belauben U.: salapuojuši kuoki Stari II, 660. biezi salapuojis dārzs Asp. mežiem salapuojuot R. Sk. II, 12. bē̦rzi salapuši zaļi Zalktis I, 109. bērziņš lapas salapuoja (Var.: bē̦rzam lapas salapā) BW. 6576. sper, pē̦rkuon, sausu kuoku, liec zaļam salapuot! 9139. papriekš bira uošam lapas, nuo pakaļas salapuoja 12202, agri uzplauka, agri salapa manā sirdī izmisums MWM. VIII, 873. - Subst. salapuõjums, das Laub Wid.: skujveidīgā salapuojumā Konv. ² 4110.

Avots: ME II, 666

salˆns: "hellgrau, bläulichgrau" (von Pferden) KatrE.; "sirms (spalva ar maziem sirmiem un pe̦lē̦kiem plankumiem") Warkl.; rotschimmelig BielU.; "pe̦lē̦ks kâ salna" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; salnam zirgam ir balti pe̦lē̦ka spalva ar sārti brūniem spalvu galiem Kaltenbr. s. ("bläulichgrau") zirgs AP. salna ("taida bāla, kai ar salnu apkrituse") guovs Auleja; "balts, kam cauri redzama arī apkārtnes krāsa" Nautrēni: viss lauks s., juo šuorīt pasalis. s. dārzs. salna pļava; šķiŗ vēji salnus debešu kalnus Skalbe Raksti I (1938), 302.

Avots: EH XVI, 427

‡ samežuôt, mit wilden Bäumen vollwachsen: ķiršu dārzs samežuo Jaun. Ziņas 1936, № 287.

Avots: EH XVI, 430

samĩdît, tr., freqn., zertreten, zertrampeln: liek bē̦rnu zirgiem samīdīt LP. VII, 918. uz samīdīta ganu ceļa A. XX, 121: izpuostīts, samīdīts mums mūsu puķu dārzs Vēr. II, 235. Refl. -tiês, sich zertreten, zertrampeln: viņa būtu varējusi likties... samīdīties A. XXI, 424.

Avots: ME II, 687

saņemt,

1): Lāčaugainis saņēma sausas dusmas Pas. VIII, 441;

2): ar vē̦de̦ru kaiti saņe̦mts (ergriffen, erkrankt)
Latv. vēst. instit. žurn. III, 107 (v. J. 1782); 4): empfangen Getzel (s. IMM. 1934 I, 425 und 430); vietniece saņēma ļaunā (nahm übel) un palika pikta A. Upītis Sm. lapa 179; labam s., guten Gebrauch davon machen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebrauch"); ‡

7) vernehmen, verstehen:
es nesaņēmu, kuo tu teici Heidenfeld. nuo šās bāršanās viņš nevar ne˙kuo s., juo tur˙pat ... ce̦p un vāra ..., nuo kam ... izceļas ... truoksnis Pas. V, 126 (aus Lubn.). Refl. -tiês,

1): saņēmuos dūšu un padarīju Siuxt;

3): atāls bij bailīgi saņēmies Ramkau. sakņu dārzs arī saņēmies Anna Dzilna 41. s. miesā, dick werden, zunehmen
Diet.

Avots: EH XVI, 434

sanêt Gr.-Jungfernh. n. U., Kreuzb., N. -Schwanb., -u od. -ẽju (Etn. II, 51), -ẽju, intr., summen U., schnurren V.: gaisma nāca... kâ bitīte sanē̦dama VL. muša sanē̦dama liduoja pa istabu Krišs Laksts. bišu dārzs apklusis sanēt Etn. III, 189. Uogre te̦k dunē̦dama, Daugaviņa sanē̦dama BW. 30710, 3. kamanu slieces sanēja Purap. zeme sanēja maigi Veselis Saules kapsē̦ta 62. Nebst senêt vielleicht zu ir. sanas "Flüstern" und la. sonus "Schall"; doch kann la. sonus auch zu ai. svánati "tönt" usw. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 524 f.) gehören. Vgl. auch got. siggwan "singen" usw. Ob hierher auch li. III p, prs. senauja "tuščią kalbą kalba" (Viltis 1908, 78) gehört?

Avots: ME II, 693

sasẽt, dicht beieinander säen; fertigsäen: jāsargājas nuo biezas sasēšanas Peņģ. Sakņu dārzs 33. Refl. -tiês, "besäen" Ahs. n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 729

‡ sasīkstêt, ganz zäh werden (vom Holz u. dgl.): klajumā auguošais bē̦rzs tâ sasīkstējis, ka ne nuocirst nevar Plm. n. RKr. XVII, 77. sasīkst kuoks, gaļa PV. lakkrāsas nav sasīkstējušas Jauns. Raksti VI, 179.

Avots: EH XVI, 447

saziedêt, intr.,

1) sich mit dem Blütenstaub eines andern Exemplars derselben Art oder Gattung befruchten:
sugas savstarpīgi apaugļuojas (sazied) Peņģ. Sakņu dārzs 18;

2) verblühen
Spr.;

3) überschimmeln
U.; hart, altbacken werden Wid., V.: saziedējusi maize Dr., Celm., Dond., Kurs., Lieven - Behrsen. ilgi stāvējusi maize saziêd ² Dunika.

Avots: ME III, 797

šeperis, gew. der Plur. šeperi, Stangen, woran man die wachsenden Bohnen befestigt Peņg. Sakņu dārzs 65: viņš paklupa pār kādu pļavmalā nuosviesiu šeperi A. v. J. 1902, S. 245,Grawendahl, Lennew., Stoiben. - Vgl. žeperis.

Avots: ME IV, 16

sìeks (li. síekas KZ. LI, 111; acc. s. sieką Lit. Mitt. V, 200 un 201; entlehnt aus dem Le. ?) Wolm., Serbigal, Neuenb., siêks ² Ruj., Salis, AP., Lin., Iw., sìeks ² Kl., Prl., Nerft, Preili, ein Külmit (Getreidemass), = 1/s Lof Livl. n. U.; ¹ / ₄ Lof Kurl. n. U., Bielenstein (auch: lielais sieks ); ¹ / ₂ Lof Dond. - Demin. sìeciņš,

a) ein kleines Külmit, = ¹
/ ₆ Lof U., Bielenstein (auch: mazais sieks );

b) sieciņi, die Abgaben, die die Bauern dem Pastor leisteten:
dzīvuoklis, malka, siecini un dārzs par brīvu A. XX, 806. Zu li. saĩkas od. (in Dusetos) sỹkas "ein Hohlmass", seikė'ti "mit einem Hohlmasse messen", an. sár "grosser Kübel" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 137, Prellwitz Wrtb.2 195, Walde Vrgl. Wrtb. II, 465. Urspr. (so auch nach Būga KZ. LI, 122 f.) vielleicht ein "Guss" und in diesem Fall identisch mit ai. sēka- ḥ "Guss" (zur Wurzel seik- "ausgiessen" bei Walde i. c. 466.

Avots: ME III, 857

sĩpuols Serbigal, AP., Salis, Līn., Wolm., sĩpuôls ² Iw., sìpuôls ² Prl., sīpuôlis Kl., sìpuolis ² Lös., sĩpuls Ruj., sìpuls ² Nerft, Preili, Adsel-Schwarzhof, Kl.-Laitzen, sîpuls N.-Rosen, sīpuls Mag. XIII, 40,

1) die Küchenzwiebel (allium cepa L.)
RKr. II, 66; Etn. III, 7; jūŗas sīpuoli, bullus scillae Ārstn. kal. II, 59; kapu sīpuols "= saules ābuols" Gr.-Buschhof; kartupeļu od. krievu od. ziemas sīpuols, die Kartoffelzwiebel (allium ascalonium) Peņģ. Sakņu dārzs 51; lāča sīpuols, allium ursinum L. Druva III, 734, Erwalen; mazais sīpuols, allium ascalonicum Mag. IV, 2, 39; pļavu sīpuols, die Zeitlose (colchicum autumnale L.) Peņģ.; zemes sīpuoliņš Mag. IV, 2, 48, sempervivum tectorum; zemes sīpuoļi, Hauslauch U. - Plur. sīpuoli, Lauch Alswig;

2) sīpuols, die Uhr Lubn.
Zunächst wohl aus mnd. cipolle.

Avots: ME III, 855

sir̂dssâpes, die Herzschmerzen: es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm Alm.

Avots: ME III, 845

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

II škẽrêt, -ẽju,

1) (den Rasen mit dem Rasenpflug
Meiran) schneiden, scheren: ve̦lē̦nas Meiran. (dzīvi žuogi)... kārtīgi šķē̦rē̦ti Peņģ. Sakņu dārzs 14. kungi šķē̦rē̦tām ce̦purēm BW. 33350;

2) zuschneiden
Spr.;

3) (Kohl) schärfen, hobeln
U.: ēvelē jeb šķērē... kāpuostus Etn. III, 73. cūkas gaļa ar šķē̦rē̦tis kāpuostiņis BW. 12987;

4) spalten:
tai (uodzei) ir šķē̦rē̦ta skrumšļa mēlīte Poruk V, 361;

5) šķērēt kājas Modohn, die Stiefel aneinanderstreifend geheri.
Aus mnd. scheren.

Avots: ME IV, 34

‡ ške̦trains Ramkau, = šķe̦trs II: š. (ne kupls, re̦tiem zariem) bē̦rzs. šķe̦traina ("kam zari nestāv cieši kuopā") sluota.

Avots: EH II, 632

I šķīt (li. skìnti "pflücken") Bershof, Bl., Iw., Līn., Kandau, Karls., Nötk., Wolm., Selg., (mit ì ² ) Kl., Prl., šķît ² Zabeln, šķinu, šķinu oder šķīnu, abblatten (Kohl), abstreifen (Hopfen), abpflücken (Äpfel) U.; abrinden, Strauch abroden St.: kāpuostiem lapas šķīt Etn. III, 75. kaza šķina (Var.: šķīna) kāpuostiņus BW. 32583, 8. šķīt runkuļu lapas Salis. dārzā jau šķin sīpuolu lakstus Stari I, 248. rudens vakaruos šķinuši apiņus Etn. III, 73. apiņu šķinamās talkas Konv. ² 4108. šķinu riekstus, lasu uogas BW. 13478, 8. tā puķes šķīna Lautb. Vidv. II, 14. man ērkšķus vien pirksti šķin Stari II, 28. mežu šķīt C. - Subst. šķĩšana, das Abblatten, Abstreifen, Abpflücken: lapu šķīšana Peņģ. Sakņu dārzs 75; šķinums,

1) das (einmalige, vollendete) Abblatten, Abpflücken
U.; das Abgeblattete, Abgestreifte, Abgepflückte: nuolika... zieda tiesai... nuo apiņu šķinuma Janš. Mežv. ļ. I, 23;

2) die Rödung
St., Rodeland V., gerödeter Acker Mag. V, l, 190: rudzus iesēja šķinumā (kur mazi kuoki bijuši) Lub.; šķinums, Name eines Feldes Lvv. II, 169 (aus Kreuzb.); šķinẽjs, einer, der abblattet, abstreift, pflückt: āzīt[i]s... kāpuostu šķinejiņš BW. 2667, 3. gaida ruožu šķinējiņas 14410. Wohl zu an. skinn "Haut, Fell", mhd. schint "Obstschale", and, biscindian "abrinden, schälen" ahd. scinten "enthäuten", mnd. schin "Schuppen im Haar", bret. scant "Fischschuppe" u. a., s. Fick Wrtb. lII ⁴ , 449, Zupitza Germ. Gutt. 156, Stokes Wrtb. 310, Walde Vrgl. Wrtb. II, 563 f.

Avots: ME IV, 50

skùosta ² Kl., Gr.-Buschhof, skùoste ² Mar. n. RKr. XVII, 132,

1) skuõsta Karls., skuosta Konv. ² 193, skuorsta Zbior XV, 202, Plur. skuostas RKr. II, 70, skuõste C., PS., Salisb., N.-Ottenhof, skùoste ² Lös., Lis., skuoste Ruj., Sissegal, Konv. ^l 129, skuõsts Ermes, tīruma skuostes Konv. ¹ 129, skuosa Seew., Walk n. U., Memelshof, Lieven-Bersen, (mit ùo ²⁾ Warkl., skuose Konv. ^l 129; Konv. ² 193, (mit uõ ) Bauske, skuostiņu kāpuosti Etn. I, 18, Schachtel-, Schafthalm (equisetum arvense L.);

2) skuostas U., Celm., Konv. ² 3967; Peņģ. Sakņu dārzs 68, skuostiņas U., skuostiņi Brasche, skuoste U., skuose U., Spargel (asparagus officinalis);

3) skuost(iņ)as L., skuoste, skuostiņi LKVv., skuose, frischer, junger Trieb, erster Schuss von Pflanzen
U., die jungen Triebe des Hopfens U.; skuostiņas Lancmanis, skuõstes Wolm., skuostes Freiziņ, (mit ùo ²⁾ Lis., Golg., frische Kieferntriebe; Demin. skuosniņas U., frische Tannentriebe: galuotne, mazā skuostē būdama, ir redzējuse vienīgi sirmu mežu Aps. V, 10. viņa, mazā skuostē būdama, cita nav redzējusi R. Kam. 168;

4) skuõšu gali "die Wipfel abgehauener Bäume"
Planhof; die jungen Triebe von Kiefern Smilten. Zu kuõsa II.

Avots: ME III, 910, 911

skruopsta Swehthof, Memelshöf, skrùopsta ² Adleenen, Gr.-Buschhof, skrùopste ² Golg., Saikava, skruopsts, -a, u. -s, gew. der Plur. skruopstas, skruopstes, skruopsti (Wid.), skruopstis, die Wimper(n): gar augš- un apakšplakstiņa malas ārējuo pusi aug īsi matiņi - skruopstas Konv. ² 270. acis zem garajām skruopstām Birzgalietis. šī nuolaida šmaugās plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. skruopsti nuolaisti pār acīm Rainis. garajās skruopstēs pamirdzēja sudraba kristali R. Sk. II, 255. tumsa atkāpās nuo manu acu skruopstīm A. Grins Septiņi un viens 20. - Fig.: pāri tam bē̦rzs ar zaļām skruopstām nuokarājas sē̦rs Asp. Vgl. skruops.

Avots: ME III, 900

I slita Döbner n. U., Infl., Odsen, Wessen, slits Lubn., Zaļmuiža, Nerft, ein aus liegenden Hölzern gemachter Zaun (auch: slitu sētiņa Wessen); slits Nerft, ein aus Fichtenzweigen geflochtener Zaun; slitiņa U., ein Sprickenzaun; slita Nötk., Mar., Lös., N.-Peb., Fest., Bers., Laud., Tirsen, Memelshof, slite (li. šlitė(s) "Leiter"), eine Art Geländer zum Anbinden der Pferde; ein Geländer überhaupt; slita, der Kirchhofswall Bers., Laud.; eine Mauer (gemauerter Zaun) Valdis Stabur. b. 12: piesien zirgus pie slitas! Mar. n. RKr. XV, 136. Jānis atraisīja zirgu nuo slitas Blaum. pagalmā pie slites viņš ieraudzīja sava saimnieka pajūgu Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 135. zirģelis laukā grauž slitu Austriņš Nuopūtas vējā 66. se̦nāk te bijis ... sakņu dārzs un tam bijis arī slits vis˙apkārt Jauns. M. dz. 82. gar pašu klints krauja bij ietaisītas vieglas kuoka slitas Vēr. II, 157. - plur. slitas, zwei an ein im Bau begriffenes Gebäude angelehnte dicke Pfähle zum Hinaufziehen von Balken Kalz. - Nebst li. pãšlitas "obliquus", šlìtė oder šlitis "Garbenhocke", gr. χλίος "Hügel" u. a. zu slìet, s. Meringer IF. XVI, 122 und Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 121.

Avots: ME III, 932, 933

sluõksne C., PS., Tr., Līn., Kurs., slùoksne ² Kr., Kl., N.-Rosen, N.-Laitzen, sluôksne ² Karls., auch sluogsne geschrieben, sluõksna Ronneb.,

1) sluõksne Dunika, Bauske, Siuxt, sluoksne U., Smilt., Mar., Bers., Nerft, sluoksna U., ein schmaler Streifen;
sluõksne C., sluoksne U., Bers., Wessen, sluoksna U., sluoksns Erlaa, ein Streifen Bast (od. Leder U.; lûku slùoksnes ² Golg.); sluõksne Platohn, sluoksne U., sluoksna U. (wohl im Plural!), die dünnen Reiser der Korbmacher; sluoksne, ein feingespaltenes (Nuss)holzbändchen zum Flechten von Deckelgefässen, zum Zusammennähen von Brettchen u. a. Bielenstein Holzb. 345, 357, 363, 499; sluoksne, sluoksna, eine dünne Scheibe (z. B. von Käse) U.: dūmu mākuonis kārtuojas gaŗās, taisnās sluoksnēs A. Upītis J. 1. 3. šaurā debess sluoksne Stari II, 541. gar liela meža malu stiepjas sluoksne ve̦cāka cirtuma A. Upītis J. L. 1. izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu zuobu augšmalā A. XX, 860. ē̦ve̦lē̦tie kāpuosti, kuŗi īsti smalkās sluoksnēs jāēvelē Peņģ. Sakņu dārzs 22. saulei svārkus šūdināja, divas sluoksnes ze̦lta lika BW. 30766. vīzēm sluoksnas staipījās 12926, 10. palīdzi man sagriezt lagzdas sluoksnēm - es tev nuopīšu kurvīti Kurs.;

2) sluoksnes RKr. II, 75, sluoksniņa Kronw., der Spitzwegerich (plantago lanceolata L.).
Zu li. slúoksnis "Schicht, Lage" bei Jaunis Perev. gramm. VI und Geitler Lit. Stud. 110, sluoksnys (nom. pl.) "gespaltene Wurzeln od. Weidenruten" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 172, slėksnė "Schicht" Miežinis, le. slēksne I, sluokstes; wenn vom Begriff des Flachen auszugehen ist, zu *sluoks (unter sluokatnis I). Anders Leskien Nom. 369 und Būga LM. IV, 429 (ohne Begründung zu le. slêgt).

Avots: ME III, 945

šme̦rguots "unerwartete Schwierigkeiten; Herzschmerzen" Freiziņ.

Avots: ME IV, 84

suôkla Druw. n. Etn. III, 33, Plm. n. RKr. XVII, 78, suokle Zalktis I, 95, Alksn. - Zund., suôklis N. - Rosen, KL. - Laitzen, Lis., Bers., suôkls Mar., eine niedrige, schmale Wiese (auch ein solcher Acker Alksn. - Zund.), die sich in einen Wald (oder Acker Mar. n. RKr. XV, 138) hineinstreckt Plzm. n. RKr. XVII, 78; "sprauga mežā"(suôkla) Warkl.; ein Waldstreifen zwischen Äckern (sùokla ² ) Warkl.; eine feuchte Niederung N. - Rosen; eine schlammige, mit Riedgras bewachsene Stelle in einer Wiese Mar. ("cūkas izpeldējās pa suoklu pļavā"); "= apara", eine Niederung im Acker (auch in einer Wiese Schwanb.) Bers.; das Land zwischen einem Sumpf und Acker (suoklis); ein kleiner Sumpf mit fester Unterschicht (suoklītis) Etn. I, 106, (suokliņš) Golg.; (suokla) ein Dickicht von jungen Bäumchen Bew.; ein im Sumpf wachsender Nadelbaum (suoklis) Kronw.: caur mežu suoklēm Zalktis I, 95. suokļa (= purva) bē̦rzs Konv. ¹ 213. purva suoklī krājas rāvs RA. Wenn vom Begriff der Senkung, Einbiegung auszugehen ist und wenn mit suok aus ide. su̯onq-, wohl zu an. suangi "die Leisten, Weichen"("Einbiegung"), suangr "dünn, schmal (aus Mangel an Nahrung)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 526 f.; vgl. daneben von der Wurzelform su̯ong-

dän. svank "Tal",
schwed. svank "Einbiegung, Senkung" u. a. bei Walde 1. c.); oder (weniger wahrscheinllch) wenn mit suok- aus ide. sōk-, - zu mengl. saggen "sich senken" u. a. (bei Walde 1. c. 474).

Avots: ME III, 1136

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990

spītgalvji,* Trotzkopfsalat Peņģ. Sakņu dārzs 49.

Avots: ME III, 1004

‡ III stāgs "?": Pridis pruot, ka tādu naudu desmit stāguos nesakŗautu R. Bērziņš Dvēseļu dārzs 35.

Avots: EH II, 572

stara,

1) der Strich, die Strecke
U.; mežam liela stara izcirsta, ein grosser Strich Waldes ist ausgehauen U. ziedi, rudzu vārpa, deviņām stariņām (Var.; aitiņām, rindiņām)! BW. 28128 var. jūŗā iestiepušās kalnu staras Konv. 1 919. lietus stara, eine Regenwolke U., Strichregen V., Karls.; nebija jau ne˙kāds gaŗais lietus, tāda stara vien nuolija Salisb. krusas stara, eine einzeln ziehende Hagelwolke, ein Strich Hagel U.;

2) der Fetzen
U.; svārku stara Festen, ein Fetzen vom Rock U.;

3) der Ast, die Zinke
A. - u. N. - Schwanb., Mar.; dakša ar trim starām N. - Schwanb. dzelža sakumus ar četrām starām Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). kāzu lukturis ar četrām starām priekš četrām svecēm BW. III, 1, 25. asi mieti, vienā galā ar divi starām Etn. I, 105 (aus Gold.) bē̦rzs ar divi starām RKr. VII, 927. ne̦suši bogiem dāvanas un likuši uozuola starās Etn. III, 90. zâle trīs starām BW. 29371 var. vīšu pīcku trim starām 11058; 21721. Jāņa māte sieru sēja deviņām stariņām (Var.; deviņiem stūrīšiem) 32314, 3 var.;

4) (bikšu) stara, das Hoseribein
N. - Rosen n. FBR. VIII, 30; suņi abas bikšu staras saplēsuši Saikava. akmiņus viņš nesis ar bikšu starām LP. V, 416. piebāž bikšu staras pilnas salmu Pas. III, 501 (aus Lubri.). Nebst stars "Sonnenstrahl" zu slav. prostorъ "Ausdehnung", ai. stara-ḥ "Schicht", r. простерéть, aksl. prostrěti (prs. prostьrǫ) "ausbreiten, ausstrecken", gr. στόρνῡμι "breite aus", lat. sternere "hinbreiten", av. staraiti "sternit" u. a., s. Persson Beitr. 449 und 787, Būga KSn. I, 286, Trautmann Wrtb. 287 f., Walde Vrgl. Wrtb. II. 636 ff.

Avots: ME III, 1045

star̂psējums,* die Zwischensaat; kuopā sastādīti zirņi lē̦ti sazied, un ja nav starpsējumu, ne˙kas krietns neizaug Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME III, 1047

stîguôt,

1): tas bē̦rzs lāgā neaug, bet tikai stîguo ² (= stīdzē ² ) Seyershof;

4): ar stīgām stīguodami, ar bungām bunguodami BW. 2221, 15; ‡

6) "gewandt, flink gehen"
Lubn.: s. pa stigu; ‡

7) Schleim aussondem
Meselau: guovs stīguo (nach der Begattung).

Avots: EH II, 582

strupjš PS., Schujen, Widdrisch, Salis, L., strups BL, U., Schwanb., Golg., Kl., Bauske, Sessau, Siuxt, Bershof, Wandsen, Selg., Dond., Dunika, Wessen, Ermes, Adv. strupji, strupi U.,

1) kurz abgestutzt
U.; kurz: nuoskanēja... sitiens uz izkapts, un linu sauja kluva strupa Druva I, 1209. strupu lindraciņu BW. 29132, 1. strupja pipelīte 34721, strupie burkāni, Karotten Peņģ. Sakņu dārzs 33. kad par ļaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. I, 54;

2) fig., kurz angebunden
U., einsilbig; barsch: strupji atteikt Kaudz. M. 113. ķēniņš nuosaka īsi un strupi LP. IV, 64. jālietuo briesmīgi strupi līdzekļi, kas viņu ķer līdz īkstim De̦glavs Rīga II, 1, 241. - Subst. strupjums, strupums U., Dr.,

1) das Gestutztsein
U., die Kürze;

2) das Kurzangebundensein
U., die Einsilbigkeit Dr.: strupums valuodā Dr. Dies stru-p- (wozu vielleicht - wenn mit b aus ide. p - nl. dial. strobbe "Stumpf, Strunk", sowie mnd. strûf "rauh; kurz angebunden" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 635 und Persson Beitr. 446) neben stru-b- (in strube u. a.) und stru-k- (in strucis u. a.).

Avots: ME IV, 1095, 1096

stulˆbuoņa ² comm., verächtl. Bezeichnung für einen Kurzsichtigen Nigr.; ein schwerbegreifender Mensch (mit ùl ² ) Sessw., Golg.

Avots: ME III, 1103

suluošs, = suluojuošs: gar suluošu snipes muižu RKr. VII, m. 1175. suluošs bē̦rzs Nigr., Siuxt, Lubn.

Avots: ME III, 1120

‡ šūpains "?": līdzās ... bērzs, šūpainas zaru bārkstis pār ceļu nuokārdams J. Sārts Daugavas gada grām. 1937, S. 49.

Avots: EH II, 659

sutrãjs,

1) Mistjauche
Bauske, Stomersee, Lennewarden (auch: sutrenis), Konv. ² 1356, Peņģ. Sakņu dārzs 10; eine Jauchgrube Kalleten: tagad mums nāk sutrājs virsū LP. VI, 132. es būt[u] tādu pasmē̦luse sutrājā, vircājā BW. 21260, 2 var. brida pa laidara sutrāja dīķi Seibolt. laidara sutrājā aprakt LP. I, 112. dzīvuot sutrājā MWM. VI, 792. sutrāji "sutraiņi": sutrājus sataisīt;

2) ein Faulpelz, eine Schlafmütze
Freiziņ.

Avots: ME III, 1128

svece: lai svecīte ... apte̦k manu galda galu BW. 19187. sešu zaru s. 23622. kuoka sveču (= sve̦ku) sveces Pas. IX, 454. (egles stumbru) nuotecējušu ar ... sviķu svecēm (Harzstreifen) Janš. Līgava II, 189. sve̦cu diena - auch Lesten, Lis. sveču piens Aahof n. Zemzare Lejasc. 114 "pirmpiens" (vgl. sveķīši). "nom. pl. sveči Pas. III, 246 (aus Rositten)" ME. III, 1145 zu streichen (es handelt sich da um sveči < sveķi "Harz").

Avots: EH II, 613

svètenis ² Saikava, Erlaa, Schwanb., Bers., Adsel, svēteņi Lubn. (mit è ² ), RKr. II, 66; Konv. ² 1738; Peņģ. Sakņu dārzs 54, svētiņi Wid., Memelshof, Bers., (mit è ² ) Gr. - Buschhof, der Knoblauch (allium satīvum L.); svētins, ein dem Knoblauch ähnliches Gewächs Oberl. n. U.

Avots: ME III, 1155

svikls, die Beete, die rote Rübe (beta vulgaris) U., RKr. II, 67, Dunika, Rutzau, (sviklis) Üxküll, (sviklis) Peņģ. Sakņu dārzs 39; die Runkelrühe U., V.: sviklu lauks ravējams Janš. Dzimtene ² II, 276. rāva sviklus un burkānus Veselis Netic. Toma mīlest. 23. Nebst oder durch li. sviklas aus poln. čwikła dass.

Avots: ME III, 1157

traskans Gr. - Buschh., Wessen, trasks Wessen, = trausis, sprode, zerbrechlich: traskans bē̦rzs Gr.-Buschh. grib vītuols luocīties, traski vien žagariņi BW. 13038.

Avots: ME IV, 223

II truops, ein dicker Mensch Erlaa, Meiran, N.-Peb., (mit ùo) Wolmarshof: sabaruojies kā truops N.-Peb.; ein nachlässiger, träger Mensch Meiran; ein dicker Baum N.-Peb.: bē̦rzs kā truops. Wohl identisch mit trùops I.

Avots: ME IV, 253

tuvredzĩba Konv. ² 271; Straut. Vesel. 29, die Kurzsichtigkeit.

Avots: ME IV, 276

tuvredzîgs Vēr. II, 802; U. b. 109, 69, tivredzîgs N.- Schwanb., kurzsichtig.

Avots: ME IV, 276

‡ tuvredzis Dunsb. Joc. pas. un stāst. 31, ein Kurzsichtiger (?).

Avots: EH II, 707

uzkaplêt, uzkaplît AP., Bers., Bilsteinshof, Daugeln, Grünw., Kalzenau, Kurmene, Laud., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Meselau, Mitau, MSil., Nauksch:, Nitau, Odsen, Pianhof, Plātere, Raiskum, Rentzen, Rosenbeck, Ruhental, Saikava, Saucken, Schibbenhof, Sepkull, Serben, Sermus, Stockm., uzkapļuôt, mit der Hacke auflockern: uzkaplēt zemi MWM. VIIl, 405. vadziņu starpas jāuzkapļuo Peņģ. Sakņu dārzs 37.

Avots: ME IV, 339

vapsene Kalleten, O.-Bartau, Klēvers Zemk. augļukuoku dārzs, S. VIII, vapsine Rutzau n. FBR. VII, 118; VIII, 141, Dunika, = lapsene I 1, die Wespe. Zu li. vapsà "Wespe; Bremse", apr. wobse, ahd. wafsa "Wespe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 258 und Trautmann Wrtb. 342.

Avots: ME IV, 474

ve̦lē̦na,

1): auch Grob., Kaltenbr., Orellen; nuopļauts līdz ve̦lē̦nai Trik. aitai vitna kâ v. Sessw. mati kâ v. Schwitten. dārzs saaudzis ve̦lē̦nā Fest. ve̦lē̦nā (= dē̦stū) likt Bankins.

Avots: EH II, 769

vem̃t (li. vémti), vemju, vẽmu, sich erbrechen, vomieren U.: Sprw. kur tuo ņems, ka žīds vems! Br. sak. v. 1513. bē̦rzs sāk vemt, der Birkensaft fängt an zu gerinnen Fest., Lub. vemjamā sakne Preip. 21 oder vemjamās zâles, ipecacuanha, tatarus stibiatus u. a. Ārstn. kal. II, 99. - Subst. vem̃šana, das Vomieren; vẽmẽjs, wer vomiert; uguns vēmējs MWM. VI, 543 od. uguns vēmēja kalns, der Vulkan. Nebst vimbas "Geifer", vē̦mas und li. vimdyti "erbrechen machen" zu ai. vamiti "erbricht", gr. ἐμέω (wozu Specht KZ. LIX, 118 f.), lat. vomō "erbreche", an. váma "Übelkeit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 262 f., Trautmann Wrtb. 350, Boisacq Dict. 247 und Wood AJPh. XXVII, 62.

Avots: ME IV, 536

viducis,

1) der Mittelpunkt, das Mittelstück, das Innere
U.; die Mitte: uozuols, kuram viducis . . . izpuvis Etn. II, 179. šim stūrītis, tam stūrī tis, man pašam viducītis BW. 32314. par Daugavas viducīti 14095, 1. man istabas viducīti 14609, 1. pašā lauka viducī 6437. pagalmiņa viducī 32323. viņš gāja ... uz dārza viduci Pas. IV, 268. galvas viducī N. - Schwanb. audzēknis iegulās viducī (starp ve̦lnu un tā sievu) LP. VI, 384. sēduos brāļu viducī (Var.: vidiņā) BW. 14088, 1 var. kam tu augi, purva bē̦rzs, āra bē̦rzu viducī? 15415. ruociet ruožu dārziņā, pašā ruožu viducī! 13250, 47 var. es izaugu ar tautieti, kalniņš vien viducī (Var.: vidiņā, starpiņā) 8399 var. vasar[a]s viducī 15614, 2. dienas viducis (viduči 171), die Mittagszeit Etn. III, 125;

2) die Taille, die Mitte des Rumpfes
Gr.-Buschh.; der Leib U., Golg.: viņš aptver mīļākās viduci ar ruoku JR. IV, 114. viduci maitāt, sich im Leibe einen Schaden tun (z. B. durch Überheben) U. pieliku pilnu viduci, ich ass mich satt Golg.;

3) die Gegend
U., Spr., Gr.-Buschh., Pernigel: mūsu viducī, in unserer Gegend U. viņam bija arī tas viducis Glück I Kön. 4, 13. ļaudis pienāca nuo tāļiem vidučiem Kra. Vīt. 122. nuo labākiem Kurzemes vidučiem Siliņš 15. kâ tev klājas svešā viducī? Plūd. Rakstn. I, 182. ļaudis dzīvuo visād, - kâ kurā viducī Gr.-Buschh. izstaigājies ... nuo priecādāmies par jaukajiem vidučiem Janš. Dzimtene V, 16;

4) ein 2 1/2-2 3/4 langes Stück Wand beim Weben ("1/4 līkuma") Mar. n. RKr. XV, 143.

Avots: ME IV, 579, 580

viênpêdē ² Siuxt, Adv., ganz, vollständig: vienpēdē ("= pilnīgi") nuostrādāt Siuxt. vienpēdē nuoganīt, (die Weide) vollständig kahl abweiden ebenda. vienpēdē nuoglabāta manta, eine so gut versteckte Sache, dass der Verstecker selbst sie nicht mehr auffinden kann ebenda. lai viņš zūd pat vienpēdē R.Bērziņš Dvēseļu dārzs 76.

Avots: ME IV, 662, 663

I vīkstît, -u, -ĩju,

1) = vīstît, wickeln, zusammenbinden U., (mit î ) A.-Ottenhof, C., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Lös., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, Ogershof, Ramkau, Schwanb., Selsau, Warkh., Zvirgzdine (mit î ² ) AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Pankelhof, Segewold, Siuxt: vīkstīt priekšauta stūri pirkstuos Sudr. E. diez kuo tur vīkstīja saujā? Ramkau. vīksti mani, mamulīte (Var.: tin, māmiņa, sedz, māmiņa), tautu dē̦la kamanās! BW. 17949. vīkstīt dūres Alm., die Fäuste ballen;

2) viel und eilig essen
AP.: vīksta gan viņi tuo plāceni bez savas je̦gas AP. Refl. -tiês,

1) sich verpacken
U., sich einwickeln (mit î ) Stockm., (mit î ² ) AP., Mezküll, Siuxt, (mit ì ² ) Sessw.: gan es biju vīkstījies (Var.: vīstījies) ar kažuoku ieļāpiem BW. 16362. viss miglā vīkstās MWM. X, 69;

2) sich anschicken
L., sich langsam, saumselig anschicken, vorbereiten (mit ĩ ) Adl., Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Schwanb., (mit î ² ) AP., Pankelhof, (mit ì ² ) Erlaa; zögernd tun N.-Bartau, beim Ankleiden trödeln (mit î ² ) Frauenb.: vīkstais drusku ātrāk! es nevaru sagaidīt AP. vīkstās uz ceļu Skolas Dorzs 74. kuo tu vîksties tik ilgi, ka nevari sataisīties? Golg. vīksties jel ātrāki, juo zirgs laukā nestāv! Frauenb. nez kuo tur pa guļamistabu iļgi vīkstījies Latv.;

3) "gruozīties" Schibbenhof; hinderlich, im Wege sein U.; aufhalten U.: kuo tu tur vīksties pa gultu? Schibbenhof. kuo tu te pa kājām vīksties? Schwanb. citām jāja precenieki, es pa˙priekšu vīkstījuos (Var.: vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

4) "?": ciema puiši . . . kā pakulas vīkstījās (Var.: tīstījās) BW. 20995, 2. zutils vīkstas pa ruoku L. "der Aal schlängelt sich mir um den Arm".
vīkstît (wegen an. visk "Bündel" wohl mit vīkst- aus vīskt-) und vīkstîtiês I und 4 wohl für vīstît(ies), während vīkstīties 2-3 wohl zu vīkst I gehört, doch lassen sich beide Verba nicht genau von einander abgrenzen.

Avots: ME IV, 637

vìlkâbele Konv. ² 681; 2099; RKr. II, 77, Karls., vìlku âbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica) U., RKr. II, 77; Hagedorn, Weissdorn (crataegus oxyacantha) U., RKr. II, 70; crataegus sanguinea Peņģ. Sakņu dārzs 14: es nuolīdu . . . vilkābeļu līdumiņu BW. 23265. es iestādu vilkābeli . . . laidarī, lai . . . raganiņas . . . bakstījās 32472, 13.

Avots: ME IV, 588

vis˙aplīk Saikava, Zvirgzdine, Pas. VII, 111, Adv., = vis˙apkā`rt: skatuos vis˙aplīk Pas. V, 183. vis˙aplīk liepu dārzs BW. 13646, 5. izteicamies vis.. aplīk Austripš M. Z. 16.

Avots: ME IV, 622

žabals, kurzsichtig, übersichtig (von Pferden gesagt L., St., U.) Nerft; ein blinder Mensch Kurl. n. U.: kâ žabals nevar atrast zirga ganībā Wessen. Aus li. žãbalas "blind" (bei Jaunis Pon. gov. II, 31, Miežinis und Leskien Nom. 478).

Avots: ME IV, 783

žagarêt, -ẽju,

1) mit Reisig versehen; bedecken (z. B. eine Lehmschlagmauern; einen unpassierbaren Weg.; einen Heu- oder Getreidehaufen auf dem Felde)
Kreis Mitau;

2) mit einer Rute treiben (beim Fischen die Fische ins Netz
Ruba): kad bij pulka mušu, ar žagaru žagarēja ārā Siuxt;

3) Ruten geben, mit Ruten schlagen, prügeln
U., Aiviekste, A. - Ottenhof, C., Golg., Gotthardsberg, Heidenfeld, Lubn., Mar., Kreis Mitau, N. - Salis, Peb., Ramelshof, Saikava, Schwanb., Selb., Selsau, Sermus, Sessw., Wolmarshof: kungs rijnieku žagarēs BW. 31561, 3 var. ir... netaisnība žagarēt cilvē̦ku, kad viņš nav vainīgs A. v. J. 1897, S. 307;

4) intr., sich in Reisig verwandeln, verdorren (von Ästen):
žagarē augļu kuoks vai dārzs, ja kuoki (zari) tik cieši saaug, ka māc viens otru nuost un nespēj nest augļus Kreis Mitau;

5) "ar žagaru drāpslīties, dauzīties uz visām pusēm" Gr. - Sessau.

Avots: ME IV, 785

zanêt Stom., = sanêt, summen: struopuos zan bites Asp. Ziedu klēpis 165. bišu dārzs apklusis zanēt LP. VII, 367.

Avots: ME IV, 689

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

ze̦mzarains, niedrig ansetzende Äste habend, kurzstämmig: ze̦mzaraiņu uozuoliņu BW. 24457, 5 var.

Avots: ME IV, 713

ze̦mzaris, ze̦mzars (?), wer niedrig ansetzende Äste hat (Epitheton der Eiche im VL.): uozuoliņ, ze̦mzarīti (Var.: ze̦mzariņ) BW. 2796. uozuolam ze̦mzaram 2800, 5. Nach U. auch ein Adj. ze̦mzars, kurzstämmig.

Avots: ME IV, 713

že̦puraîns, ästig Erlaa, Horstenhof, Lems., Nötk., Wesselshof; knorrig Ramdam: že̦purains bē̦rzs Ramdam. ar nelīdze̦nu, punainu, že̦purainu mizu ebenda. že̦mie, že̦purainie kārkli Vārds v. J. 1913, S. 50.

Avots: ME IV, 804

ziluôt (li. žiluoti "?" Miežinis),

1) blau färben
L., U.;

2) blau erscheinen, schimmern:
augšā... ziluot ziluo dzidras debesis Janš. Bandavā I, 98. viss dārzs ziluo (vor lauter blauen Blumen) Grünh. tik daudz (zileņu) uogu, ka ziluo vien Frauenb. pie apvāršņa... ziluoja... kalnu silueti Vēr. II, 152. vietām ziluoja ugunskuru vietas Jauns. Rupuča āda. pa starpām ziluoja bišu struopi Jauns. III, 287; "grau werden Nötk.;

3) prügeln
Zaravič.

Avots: ME IV, 721

ziņa (li. žinià " die Kunde" ),

1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,

a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;

b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;

c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;

2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;

3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";

4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;

5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.

Avots: ME IV, 724, 725

zire Sk dorzs 44, ein gewisser Vogel. Vgl. zīre.

Avots: ME IV, 726

žum̃burs Karls., = žuburs U., die Gabelung eines Baumes Walk; ein Baum mit gestutzten Ästen (žumburs) Stockm.; eine ästige Stange, zum Aufschichten und Trocknen von Getreide, Klee, Erbsenstroh usw. Gebraucht Matthäi, Ternushof, (mit um̃ ) Burtn., Daugeln, Dickeln, Kaugershof, Lems., Mojahn, Kudum, Kegeln, Feudenberg, Gr. - Roop, Raiskum, Salis, Sermus, Walk, Wandsen, Wolmarshof, (mit ùm ) Trik., (mit ùm ² ) Schwanb., (žum̃buris) Walk n. U., (mit um̂ ) Meiran, (žumburs) Peņģ. Sakņu dārzs 65, (Plur. žumburi) Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617: pie žumbura mērīdama... kâ tas kuoka žumburīt[i]s BW. 25367 var. Vgl. zumburs.

Avots: ME IV, 832

zumêt, -u, -ẽju, = sumêt, summen AP., Arrasch, Bixten, C., Nötk., Schwanb., Vīt.: viss dārzs zum aiz bišu sanuoņas Vīt. klusi zum un klusi san Druva I, 208. Aus dem Deutschen?

Avots: ME IV, 750