Paplašinātā meklēšana

agrtecīte, die Frühlaufende, Beiwort der Biene Stari II, 484.

Avots: ME I, 12

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17

‡ àizbãrt,

1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.

Avots: EH I, 8

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19

‡ àizbur̃t,

1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;

2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.

Avots: EH I, 13

‡ àizbur̃tuôt, bis zu einer gewissen Stelle hinbuchstabieren: a. līdz lappuses beigām.

Avots: EH I, 13

‡ àizcìrtiêns, = àizgrieznis 2.

Avots: EH I, 14

àizcìrtnis, ein Hindernis, das namentlich durch gefällte Bäume verursacht wird. Plud.

Avots: ME I, 21

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23

‡ àizdzer̂t: ‡ Refl. -tiês, für eine längere Zeit zu trinken anfangen: jis ir aizdzēries, ka neatiet tik ilgi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 21

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24

àizgur̃t, ‡

2) "aizlīkt" Lasd.

Avots: EH I, 26

àizgur̃t, intr., inch., ermatten, müde werden: viņš aizguris apsēdās.

Avots: ME I, 28

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29

àizir̃t, anfangen auszufasern, sich zu zertrennen: drāna aizirst, die Näthe des Kleidungsstückes beginnen sich aufzutrennen. Bildl. - verweht werden: ceļā ziemu aizirst pē̦das.

Avots: ME I, 29

II àizir̃t, ‡

2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.

Avots: EH I, 26

àizkar̂t: Refl. -tiês, ‡

2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.

Avots: EH I, 29

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31

‡ àizkā`rt ² Kaltenbrunn, mit Worten beleidigen.

Avots: EH I, 30

àizkãrt, ‡

2) a. zirgu. in aller Eile (unordentlich) ein Pferd anspannen
Siuxt: aizkar vien˙alga kuŗu zirgu!

3) hinhängen.

Avots: EH I, 30

àizkãrt, freqn. àizkãrstît, tr., hängen hinter etwas, verhängen, vorhängen: aizkārt drēbes aiz skapja; luogu ar drānu od. aizk. luogam drānu priekšā.

Avots: ME I, 31

‡ àizkãrtene, ein Vorhängeschloss Ramkau.

Avots: EH I, 30

àizkãrtît, s. àizkãršuôt.

Avots: ME I, 31

àizkar̂tne, Sanguisorba officinalis Grünhof; aizkartne Mag. IV, 2, 27.

Avots: ME I, 31

àizkãrtne,

1) : auch Ramkau (eine dem Weg quer vorgelegte Stange);

3) : auch AP.

Avots: EH I, 30

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31

‡ àizkārtnīce BielU., ein Vorhängeschloss.

Avots: EH I, 30

‡ àizkãrtnis AP., das Zwerchfell.

Avots: EH I, 30

àizkãrtņuôt, auch àizkãrtuôt, mit Schranken, mit einem Vorhang, Schlagbaum versehen Serb., Bers., Aps.

Avots: ME I, 31

àizkãrts, -s, àizkãrte, eine Stange, mit der man den Weg versperrt, z. B. den Hochzeitsgästen A. X, 1, 307.

Avots: ME I, 31

àizķer̂t,

1) : nevarēja... ne˙kâ viņu dabūt aizķert Pas. VIII, 442; ‡

4) plaukstu aiz mutes a. priekšā Janš. Bandavā II, 232, mit der Hand den Mund verschliessen.

Avots: EH I, 34

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35

àizkur̃t: a. (anzünden) sveci Rutzau. ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizkurêtiês: krāsns jau labi aizkūrusies.

Avots: EH I, 33

àizkur̃t, s. àizkurinât.

Avots: ME I, 34

‡ àizkurtêt, schwammig, holzig zu werden anfangen Sessw. u. a.: kāļi, rāceņi jau aizkurtējuši.

Avots: EH I, 33

àizmir̃t, ‡

3) scheintot, ohnmächtig werden
Ewers; ‡

4) umkommen:
cālē̦ni uolās aizmiruši Ahs.

Avots: EH I, 39

àizmir̃t,

1) dem Tode nahe sein,
im Gegensatz zu nuomirt, sterben: badā aizmiris, ausgehungert;

2) tr., durch Zuvorsterben einem den Tod gleichsam abnehmen:
vai bē̦rns jums tuo kapiņu aizmirs, vai jūs viņam? Ihr könnt doch durch euer Frühersterben das Kind nicht retten Biel. U.

Avots: ME I, 41

‡ àiznirt,

1) untertauchend hin-, wegschwimmen
C., Wandsen: a. līdz salai;

2) sich hinter etwas versenken:
saule aiznira aiz mākuoņiem.

Avots: EH I, 41

àizpḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;

2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.

Avots: EH I, 42

àizpḕrt,

1) eine Krankheit (einen Ausschlage) durch unzeitiges Baden zurück (ins Innere) treiben
LU.: vātis tapa aizpē̦rtas, die Pocken schlugen nach dem Bade zurück;

2) intr., eilig vorüberfahren (das Pferd schlagend):
viņš mums aizpēra gaŗām.

Avots: ME I, 43

àizsārtis, gerötet: vaigi tam aizsārtuši Akur.

Avots: ME I, 49

àizsẽrt, tr., mit Erde, Sand, Schlamm, auch Steinen ein Wasser anfüllen, abdämmen; in den lettischen Märchen die Arbeit des Teufels: ve̦lns vienreiz apņēmies Daugavu aizsērt LP. V, 383. citā reizē ve̦lns aizsēris Ķe̦gumu ib.

Avots: ME I, 49

àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.

Avots: ME I, 50

àizšķir̃t, ‡ Refl. -tiês: man grāmata aizšķīrās cieti, unversehens habe ich das Buch zugeschlagen (zugemacht).

Avots: EH I, 55

àizšķir̃t, tr., ein Blatt im Buche verschlagen: neaizšķiri man šuo vietu. Nach U. die Seite eines Buches einzeichnen. lai Dievs tuo aizšķiŗ, Gott wende es ab, Lind. n. Mag. XIII, 3, 68.

Avots: ME I, 55

àizsper̂t, ‡

2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡

3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês, ‡

2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.

Avots: EH I, 50

àizsper̂t, tr., mit dem Fuss wegstossen, wegschleudern: daļa akmeņu (nuo pē̦rkuona) aizspe̦rta vairāk asis tāļu LP. VII, 356; kāju aizspert, ein Bein stellen. Refl. -tiês, mühsam den Weg zurücklegen: ziemu µdamam gŗūti nācās aizsperties līdz avuotam Aps.

Avots: ME I, 51

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51

‡ àizsvērtiês, sich hinneigen: ve̦zums aizsvēries uz vienu pusi, tas cilvē̦ks aizsvēries uz kreisuo pusi.

Avots: EH I, 54

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. ² 863.

Avots: ME I, 57, 58

àizvā`rtê, hinter der Pforte: jau tautiņu kumeliņi dūksti mina aizvārtē BW. 1943, 1.

Avots: ME I, 59

‡ àizvā,rtît,

1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;

2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 62

àizvãrît, tr., beschmoren: ēdienu A. XX, 334.

Avots: ME I, 59

àizvẽrt, ‡ Subst. àizvẽ̦rums, einmaliges, vollendetes Zumachen (Schliessen): staļļa durvis vakarēju aizvē̦rumu BW. 3137 var.

Avots: EH I, 63

àizvẽrt, tr.,

1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;

2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.

Avots: ME I, 59, 60

àizvir̂t, intr., rieselnd weg-, hinfliessen: aizve̦rd akas vē̦sais ūdens Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 60

akuortiņš, = akuotājs (?): ģērbies, . . . kumeliņ(i), akuortiņā (Var.: akuotiņu) spalviņā! BW. 17127. Falls richtig übertiefert, zu vergleichen mit lapiņš . . . vainadziņš bei Augstkalns FBR. XI, 47.

Avots: EH I, 66

‡ alvirtuve,* die Brauerei Pēterb. Avīzes II, 51.

Avots: EH I, 69

apakškā`rta, die untere Schicht RKr. XVII, 34.

Avots: ME I, 73

apart (untet apar): auch Ladenhof n. FBR. XI, 79 (apart kādu laiku viņi zied?), Nabben n. FBR. XI, 79 (apart pašu vidnakti), 67 und 82, Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 71, 72

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75

‡ apbārt (li. apibárti), viel scheltend einschüchtern (scheu machen) Ruhental: apbārts bē̦rns.

Avots: EH I, 73

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73

apbẽrt (li. apber̃ti), tr.,

1) beschütten:
ķēniņš gribēja dē̦lu vai ar ze̦ltu apbērt LP. V, 254;

2) verschütten:
zeme apbēra daudz strādniekus.

Avots: ME I, 77

apbir̃t,

1) : hinter "abfallen" hinzuzufügen: (von einer ganzen Anzahl von Subjekten).

Avots: EH I, 74

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77

apbur̃t, ‡

3) = uzbur̃t I: ragana ir šuo slimību apbūruse Pas. VIII, 386. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) verzaubern: ve̦lns apbursies par . .. princi Pas. V, 306.

Avots: EH I, 75

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

apcìrtiêns: auch Wessen.

Avots: EH I, 76

apcìrtiêns, - starp izkapts laidieniem nenuopļauta zāle, also das übrig gebliebene Gras in der Schwade Buschh., Bauske.

Avots: ME I, 80

‡ apcìrtîgs,

1) "wetterwendisch"
Bers., Lis.: a. cilvē̦ks;

2) =iecirtîgs 1, rechthaberisch, eigensinnig Fest., V.-Peb.;

3) gewandt, sich zu orientieren verstehend
N.-Peb.;

4) leicht in Zorn geratend
Lis.

Avots: EH I, 76

apcìrtums, das Behauene, Niedergehauene; akas apcirtums, Brunneneinfassung Jaudz.

Avots: ME I, 80

‡ apdurt,

1) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietiņus duobei apkārt;

2) erstechen (eine Anzahl von Objekten):
a. e̦ze̦rā visas zivis;

3) (die Augen) senken
Spr.

Avots: EH I, 79

apdzer̂t, ‡

3) im Trinken (Saufen) übertreffen
Siuxt: viņš jau nav mazais dzē̦rājs, bet kaimiņš tuo apdzer apkārt un apkārt.

Avots: EH I, 79

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84

apdzir̃tiês, sich vornehmen, gedenken, im Sinne haben, verheissen: kuo dievs bij sen apdzīries un runāj's zvē̦rē̦dams, tas viss nu lab' izšķīries GL.

Avots: ME I, 84

apgur̃t, ermüden, müde werden: Dāvids apgura II Sam. 21, 15 (in der neuesten Ausgabe: nuogura). sirds man apgura.

Avots: ME I, 89

‡ I apir̃t,

1) um etw. herumrudern
(tr.): a. laivu ap salu;

2) "apdarīt" Grob.: nevar a. savu saimniecību. Refl. -tiês, um etw. herumrudern (intr.): a. ap salu.

Avots: EH I, 86, 87

‡ II apirt (li. apìrti), sich ringsum (leicht) auftrennen Spr.: lakatam mala apirusi Trik.

Avots: EH I, 87

apkā`rt,

1): a. iet, betteln (gehen) ("нищенствовать")
Spr.;

2): viņš gāja apkārt dārzu Strasden.

Avots: EH I, 91

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94

apkā`rtât, zum zweitenmal bepflügen: a. visu lauku Dunika, OB., Rutzau.

Avots: EH I, 91

‡ apkā`rtceļš, der Umweg: pa bezgalīgiem apkārtceļiem A. Brigader Daugava I, 15.

Avots: EH I, 91

apkartē̦js, ‡

2) Plur. apkārtēji, Subst,

a) "Umwohner"
BielU.;

b) die Einfassungen, die Ränder:
(ce̦pures) ar sarkaniem apkārtējiem Janš. Dzimtene II ^2. 432.

Avots: EH I, 91

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94

apkãrteņš, dial. aus apkā`rteņis, rings herum, um und um: apgrieza visu apkārteņš Aps. apgrieza linus apk. Aps.

Avots: ME I, 94

‡ apkā`rtgājējs, wer herum-, umhergeht, -streift: apkārtgājēja ubadze Janš. Dzimtene III ² , 321.

Avots: EH I, 91

‡ apkā`rtîgi: Adv., auf Umwegen: ar gaŗu valuodu viņa apkārtīgi gribēja izdabūt zināt ... J. Zvaigznīte Kop. raksti 110.

Avots: EH I, 91

‡ apkā`rtîns, = apkàrtẽjs 1: apkārtīnās (die fn der Umgegend, Nachbarschaft wohnenden) mātes Heidenfeld.

Avots: EH I, 91

‡ apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91

apkā`rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: vīrs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz mācīties Paw.

Avots: ME I, 94

apkārtne̦s, dial. (Loc. Pl.) Dond. für apkārt, umher, ringsum LP. VII, 900.

Avots: ME I, 94

apkārtnieki, apkārnieki (Sissegal), apkārtieši Etn. I, 53, die Menschen der Umgegend. LP. I, 177.

Avots: ME I, 94

‡ apkā`rtuôt,

1) = ‡ apkartât: tauki apkārtuoti Bauske u. a.;

2) bedienen ("прислуживать")
Spr.;

3) in Ordnung bringen
Libau: a. mājas.

Avots: EH I, 91

apkārtstaĩga, comm., oder apkārtstaĩgulis, Herumtreiber: šādi tādi apkārtstaigas sagul manas vilnainītes. ve̦cs amatnieks-apkārtstaigulis LP. VII, 925.

Avots: ME I, 94

apkārttecis,

2): man pirkstā auga apkārttecis Janš. Dzimtene V, 244.

Avots: EH I, 91

apkārttecis,

1) einer, der immer umherläuft,

2) eine Krankheit, der Fluss (?):
pret apkārtteci lietuo sē̦tluožas Etn. II, 163.

Kļūdu labojums:
eine Krankheit, der Fluss (?) = = apirda

Avots: ME I, 94, 95

‡ apkârtteķis ² Dunika, ein Geschwür um einen Nagel, das zuletzt den Nagel ganz vernichtet. Vgl. apkārttecis 2.

Avots: EH I, 91

apkārtums, der Umfang, der Umkreis, die Umgebung: viss tas izrādās citāds nekā ikdienišķais apkārtums A. XII, 503. Umgew. der Umriss: miesas apkārtums MWM. X, 232.

Avots: ME I, 95

apķer̂t, ‡

3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.

Avots: EH I, 96

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

apkur̃t, ‡ Refl. -tiês: uguns apkūrās par agru Salis, unversehens wurde das Feuer zu früh angeheizt.

Avots: EH I, 95

[apkur̃t (li. apkùrti), rings herum anheizen].

Avots: ME I, 96

‡ apkurtêt, ringsum od. leichthin (an der Oberfläche) holzig, schwammig werden: rutki nuo galiem apkurtējuši Saikava.

Avots: EH I, 95

‡ apķvertiês (gesprochen mit ostle. č aus ķ ) Pas. VIII, 161 (aus Barkava), = apķer̂tiês 1.

Avots: EH I, 96

apmārtuôt (zu mārte) RKr. XVI, 177 und 190 (aus Rutzau), das Haar der Neuvermählten am Hochzeitstag nach Frauenart ordnen und ihr den Kopfputz der Frauen aufsetzen.

Avots: ME I, 105

apmir̃t ‡

4) "paģībt, pamir̃t" PlKur.

Avots: EH I, 102

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

‡ apnirt (li. apnirti), untergetaucht herumschwimmen um Bers.: a. akmenim apkārt.

Avots: EH I, 103

appḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;

2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;

3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 104

appḕrt, tr., mit dem Badequast sanft schlagend abbaden: dē̦ls mudīgi appeŗ acis garā LP. IV, 43. vai bij mani māmulīte liepu sluotu appē̦rusi BW. 9013.

Avots: ME I, 111

‡ apsārtinât, (bis zu einem gewissen Grade) röten (perfektiv): a. dzijas Bauske. brūklenes nav ienākušās nuoplūktas, bet vē̦lāk saulē apsārtinātas Jürg.

Avots: EH I, 111

apsā`rtis: saules pusē ābuoli jau tādi apsārtuši Jürg.

Avots: EH I, 111

apsā`rtis, -uša, rötlich geworden: mežs bija drusku apsārtis Latv., Bers. (zu sā`rts).

Avots: ME I, 118

apsḕrst, tr., besuchen: māsu LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.

Kļūdu labojums:
manim = manis

Avots: ME I, 119

‡ apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).

Avots: EH I, 112

apšķir̃t [li. apskìrti], umwenden: apšķiŗuot čaukst lapas Duomas I, 1061.

Avots: ME I, 129

‡ apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116

apsvḕrt [li. apsver̃ti], tr., erwägen: lietas labumu; pats apsver, kāds labums nāk tev Rain. biedrības labumi e̦suot neapsveŗami (erheblich, bedeutend) Alm.

Avots: ME I, 128

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123

aptver̂t (li. aptvérti), tr.,

1) umfassen, enthalten:
tuo aptve̦rtu ar vienu juostu nu lasītāji ruokās tur Rain. literatūra aptveŗ ražuojumus Pav. aptvert asinis, dem Blute Einhalt tun U.;

2) begreifen:
kas var viņa lielus brīnumus aptvert Manz. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen, umfassen: viņa tai aptvērās ap kāju Baltp.

Avots: ME I, 132

‡ apvārtinât, wiederholt timwenden Schwanb.: a. gaļu (ce̦puot).

Avots: EH I, 125

apvā`rtît, ‡

2) oberflächlich (eine Arbeit) verrichten (ausführen)
Grenzhof n. FBR. XII, 23.

Avots: EH I, 125

apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134

apvẽrt, tr., eine Schnur zum Zusammenziehen ringsherum einziehen; apv. pastalas, s. apvãrstît.

Avots: ME I, 135

apvērte, was apirde, apvirde n. Mag. II, 3, 113.

Avots: ME I, 135

‡ apvẽrtêt, abschatzen: savā starpd apvērtējuši (teļu) P. W. Šis ar mani tiesāties7 8.

Avots: EH I, 126

apvẽrtiês, sich umsehen, ansehen: biju pie savas labības apvērties, vai nav gani nuoganījuši Smilt., Bers.

Avots: ME I, 135

apvẽrtiês: auch Pas. I, 156, 400; IV, 370; VII, 104; Vlll, 108, 205, 316, 491.

Avots: EH I, 126

apvērtne (zu apvẽrt), eine Schnur zum Zusammenschnüren eingezogen U; die Schnur am Netze: pludiņi pie tīkla apvērtnes Konv. ² 399.

Avots: ME I, 135

apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]

Avots: ME I, 136

apžerbt (luopus) = apkùopt "beschicken" in Südwest - Kurland navh Mag. XX, 3, 101.

Avots: ME I, 139

ârkārtẽjs, * ârkārtîgs, * aussergewönlich, ausserordentlich: ārkārtēja sapulce.

Avots: ME I, 243

ârkārtĩba, * das Aussergewöhnliche, die Abweichung vom Alltäglichen, Gewöhnlichen: katra ārkārtība dur,as acīs A. XI, 56.

Avots: ME I, 243

ar̂t: ar̃t Lems., Pernigel, Ruhtern, Salis, Sussikas. arums,

2): par arumu arumiem BW. 23568, 5.

Avots: EH I, 130

ar̂t, -ŗu, -ru (li. árti), tr., pflügen. Sprw.: labāk aris, nekā kāris. zviedzin zviedza bāliņam aŗamie kumeliņi BW. 28150. art, art, ne lāču vadāt: ar aršanu labāk maizi pelnīs, nekā ar lāču vadāšanu. Refl. -tiês, um die Wette pflügen. Subst. ariêns, der einmalige Akt des Pflügens; ar̂šana, das Pflügen. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana, nekā plē̦sumā. nuo aršanas pārnākt, von der Pflugarbeit nach Hause kommen. arums,

1) die vollendete Handlung des Pflügens, die schon erfolgte Pflugarbeit:
es būtu badu nuomiruse nuo bāliņa arumiņa BW. 3593;

2) das Gepflügte, das aufgepflügte Feld:
iet pa arumiem. [Zu pr. artoys "Ackermann", aksl. orati, got. arjan, lat. arāre "pflügen", ir. airim, gr. ἀρόω "pflüge", arm. araur "Pflug" u. a.; s. auch aruõds.]

Avots: ME I, 141

‡ ãrt Nabben n. FBR. XI, 65, Ladenhof, Salis, = ar̂t.

Avots: EH I, 195

‡ ârtacis: (f. -ce) Auleja, = ârtecis.

Avots: EH I, 195

‡ àrtasât ² Kaltenbr., (Eisen) harten.

Avots: EH I, 130

‡ l artava Golg., = ãrtava: sūtija ... avīžu redakcijām savas artavas Janš. Nīca 25.

Avots: EH I, 130

‡ II artava Bers., ein zu pflügendes (aber noch nicht gepflügtes) Feld.

Avots: EH I, 130

ãrtava, ãrtavs, ar̃tavs PS., Heller, eine alte Münze: tā meta divi ārtavus iekšā Mark. 12, 42; [bei Manzel dafür ārtaugs "Schilling" (= li. artaugas bei Szyrwid), von P. Schmidt RKr. XV, 46 nebst einem aruss. артугъ dass. zweifelnd aus einem schwed. örtug hergeleitet; in diesem Fall könnte das -au- aus ārtava stammen, das vielleicht (vgl. arthau, eine Münzsorte, in Bunges Urkundenbuch V, 1051) aus slav. artava "mensurae species" (> gr. ἀρτάβη s. Фасмеръ, Греко-слав. этюды III, 35) entlehnt ist].

Avots: ME I, 244

ârtecis: auch Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl., f. ârtece Kaltenbr., Warkl.

Avots: EH I, 195

ârtecis, ein Schwein, das im Freien (ârā) umherläuft (te̦k) und da seine Nahrung findet, im Gegensatz zum Mastschwein Kreuzb., AP., Blaum.

Avots: ME I, 244

‡ ârticis Gr.-Buschh., = ârtecis.

Avots: EH I, 195

‡ artuve Kalz., die Handhabe des Pfluges.

Avots: EH I, 130

astuôņkā`rt, achtmal.

Avots: ME I, 146

‡ astuôtkârt ² , Adv., achtens.

Avots: EH I, 132

atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas laikā) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi kādu mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).

Avots: EH I, 133

atar̂t [li. atárti], tr., umpflügen: rāceņus Tals.

Avots: ME I, 148

‡ atbārt Warkl., = nùorāt, scheltend zurechtweisen: baŗu, baŗu, bet nevaru viņu a.: kāds bijis, tāds paliek. Refl. -tiês (li. atsibárti),

1) bis zum Überdruss (zur Genüge) schelten, sich sattschelten
N.-Peb., Saikava, Warkl., Wessen;

2) gescholten, auch seinerseits resp. ihrerseits die scheltende Person schelten
Golg.: tu nevarēji rieties nei atbārties Salasīšana 94;

3) sehr schroff erwidern
Festen: viņš bargi atbārās, vai duomājuot viņu kurlu e̦sam.

Avots: EH I, 134

atbẽrt (li. atberti), ‡

2) weg-, zur Seite schütten, wegschüttend erübrigen:
spilves atbeŗ atsevišķi Linden.

Avots: EH I, 135

atbẽrt, tr., zurückschütten, wiedergeben, namentlich das aus dem Getreidemagazin genommene Getreide: labību atbērt; übertr., wiedergeben, herleiern, hersagen das Gelernte, Gehörte: kuo skuoluotājs uzdeva, tuo Jurītis kā bērtin atbēra Purap. [Refl. -tiês, durch Wiedergabe der Schulden sich entblössen U.]

Avots: ME I, 150

atbir̃t, intr., abfallen; atbirums, das Abgefallene, der Abfall.

Avots: ME I, 151

atbur̃t, ‡ Refl. -tiês, sich entzaubern (enthexen).

Avots: EH I, 137

atbur̃t [li. atbùrti], tr.,

1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;

2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;

3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.

Avots: ME I, 152

atbur̃tuôt, tr., entziffern: asiriešu rakstu zīmes Konv. ² 202.

Avots: ME I, 152

‡ atcẽ̦rtât Wolmarshof, (die Schneide) abstumpfen: a. izkapti (nemākulīgi pļaujuot).

Avots: EH I, 137

‡ atcìrtiêns,

1) eine schroffe Antwort
Frauenb.;

2) a. Bers., Erlaa, KL, Laud., Lubn., Sessw., atcirtiena vāls Frauenb., ein Doppelschwaden (entsteht beim Zusammengeraten von zwei Schwaden).

Avots: EH I, 137

atdur̃t, Refl. -tiês, ‡

5) vom Stossen stumpf werden
St.

Avots: EH I, 140

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156

‡ atgurt,

1) matt zurücksinken:
mērnieks, kuŗu spieda vēl ... skurbuma tvans, atgura pret siênu Ezeriņš Leijerk. l, 182;

2) erschlaffen:
(muskulis) atgura uz mirkli ebenda 7;

3) "sich nach einer Ermüdung erholen"
Wessen.

Avots: EH I, 143

I atir̃t (li. atìrti), tr.,

1) hinrudern:
laivu BW. p. 716., 3;

2) herrudern:
laivu šurp. atjīrēm nuo Valmiera... malējiņu BW. 22506, Refl. -tiês, zum Überdruss rudern.

Kļūdu labojums:
BW. p. 716, 3 = BWp. 516, 3var.
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 161

II atir̃t (li. atìrti), nach Spr. auch atirties, intr., inch., sich auftrennen: vīle atirusi, mati atiruši.

Avots: ME I, 161

‡ III atirt zuobus L., die Zahne weisen.

Avots: EH I, 144

atkãrt (li. atkárti), ‡

2) herabhängen
(intr.): atkarušas lūpas BW. 20291. Refl. -tiês, ‡

3) herkommen, hergelangen (verächtlich):
pa kādiem ceļiem tu atkāries šurp? Warkl.

Avots: EH I, 147

atkãrt, tr., weghängen, hängen lassen: iztīrī un atkar savas guoda drēbes skapī! Sassm. stāv lūpu atkāris Etn. II, 62. guļ zuobus atkāris, liegt, fletschend die Zähne Kand. [Das Part. atkārts bedeute nach U. in Pussen: links ausgebogen (vom Beile gesagt); mit der Spitze zu weit abwärts gehend (von der Sense gezagt)]. strādāt kā ar atkārtiem nagiem N. - Schwnb., saumselig arbeiten. Refl. -tiês,

1) zurückherabhangen:
lūpa atkārusies LP. VI, 925; ieluocīja ratuos atkārušuos zarus Alm.;

2) sich auf etw. zurücklehnen, stützen, sich berufen auf etw.:
nevarē̦dams pierādīt, viņš sāka atkārties uz sava zvē̦rasta Lös. Etn. III, 146.

Avots: ME I, 166

atkā`rtām, Adv., in wiederkehrender Reihenfolge: darbs mainījās kārtu atkārtām Lib.

Avots: ME I, 166

atkārtas ecêt - auch Warkl.: zeme aparta, atkārtas nee̦cētas.

Avots: EH I, 147

atkārtas ecêt, [

1) zum zweiten Mal eggen
Ruj.;

2) nach dem zweiten Pflügen eggen
Selb., Nerft].

Avots: ME I, 166

atkā`rten, atkārtin, atkārteniski, zurück: viņš krita atkārten Kemp. gans rīkstei zarus rāva atkārteniski (= atpakaļ) P.

Avots: ME I, 166

‡ atkā`rteņ ² Pilda a. FBR. XIII, 53 Zvirgzdine n. FIiR. XIII, 32. Adv., = aûgšpê̦du, auf dem Rücken.

Avots: EH I, 147

‡ atkā`rtiņ <sup>2</sup> Golg., Zaļmuiža, Adv., = atkā`rten.

Avots: EH I, 147

‡ atkãrtît sẽ̦tu līdz kādai vietai, die eingesteckten Zaunpfähle bis zu einer bestimmten Stelle mit Zaunstangen belegen Erlaa.

Avots: EH I, 147

atkā`rtuôt [li. atkartóti und atsikartúoti], tr., wiederholen * G. All.: apciemuojumu; sarunu LP. VII, 379, uzde̦vumu. Refl. -tiês, sich wiederholen: tas atkārtuojas trīs reizes BW. III, 1, 54; atkātruojums, die Wiederholung.

Avots: ME I, 166

atķer̂t, 2): "Einhalt tun" Bauske: a. ruozi. vēl laikā atķēra, gerade noch zur rechten Zeit fing man an (den verbrühten Fuss zu heilen) Lemburg. a. kāsu Segew.; ‡

4) erkennen
Segew.: tas laikam ir Pēteris; nevaru krẽ̦slā a.

Avots: EH I, 152

atķert, tr.,

1) ergreifend öffnen:
durvis tas nevarēja atķert RA.;

2) einen Gegengriff machen, heilen:
pārēšanuos var vislabāki atķert ar gavēšanu Konv. ² 3020, 3323;

3) auf etw. kommen, verfallen, sich erinnern:
viņa vārds tev mēles galā, tik nevari tuo atķert A. XVIII, 2; Kaudz. M. Refl. -tiês, inne werden, begreifen, sich besinnen, Rat finden: māte tūlīn atķērās Vēr. II, 190. vienmēr viņš pratīs izgruozīties un labi atķerties tā vārduos, kā darbuos JK.

Avots: ME I, 170

‡ atkurtêt, = izkur̃têt Laud., Sessw.: kālis atkurtējis.

Avots: EH I, 151

‡ atkurtĩba "Gehorsam(keit)" AP.

Avots: EH I, 151

‡ atkurtîgs "gehorsam" AP.

Avots: EH I, 151

‡ atmirt, verdorrend resp. erstarrend (taub werdend) gleichsam sich absondern vom Ganzen: kuokam zari atmiruši. man sēžuot kājas atmirušas (= nuotirpušas) Sessw.

Avots: EH I, 156

‡ atnìrt ² Lubn., Meiran, Saikava, unter dem Wasser herschwimmen: pīles atnira nuo viņa krasta.

Avots: EH I, 157

‡ atpḕrt, = nùopḕrt, durchprügeln: labi atper kruodznieku Pas. VIII, 93. Refl. -tiês, mit Mühe hergelangen: gŗūti bija pa tādu ceļu a. līdz mājām Dunika.

Avots: EH I, 158

ãtrtecis, wer schnell geht, läuft.

Avots: ME I, 245

‡ atreĩķinât Dunika, Kal., Rutzau, Salis, Schrunden, = atrēķinât.

Avots: EH I, 161

atsir̃t, intr., wiederwachsen: vilna, zāle atsīrusi C., AP., Erlaa. [In AP. werde in derselben Bed. auch die reflexive Form gebraucht.]

Avots: ME I, 190

‡ *atskart, in der Komposition neackart Raipol "neaizkar̂t".

Avots: EH I, 166

‡ atskārt Pilda n. FBR. XIII, 47, = àizkar̂t: neatskar mani!

Avots: EH I, 166

atskãrta, atskãrtība, atskãrtums, die Einsicht: cik nu viņam tās atskārtas! kad nāks pie atskārtuma, redzēs, kuo tad teiks Serb. izskaidruo tā, ka tu sajūtu muodini un atskārtību atdzīvini Plūd.

Avots: ME I, 192

atšķir̃t

2): jis nepruot a. baltu nuo me̦lna Zaļm. - Subst. atšķirumi ² Pilda, mit Spreu vermischte Getreidenachbleibsel.

Avots: EH I, 174

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

atšķirtĩba, Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit: atšķirtība ir viņa muoku cē̦luonis Niedra A. XIV, 2, 248; atšķirtības gars, Kastengeist B. Vēstn. *

Avots: ME I, 202

atšķir̃tne, der Scheitel AP., Aps.

Avots: ME I, 202

atsper̂t,

1) auch - auf-, losstossen überhaupt:
alus pudeli atspēris vaļā Siuxt.

Avots: EH I, 169

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195

atsper̂tene,

1): Līžukam tā a. (gemeint ist das weibliche Schamglied)
stingrāka Anekd. IV, 234;

3) "?": (mājiņas) ārpuse tāda brūna kâ žāvê̦ta vepŗa a. Fr. Mekons Mella grāmata II, 11.

Avots: EH I, 169

atsper̂tene, atsper̂tne,

1) die Feder,Springfeder;

2) ein Ort, wogegen man die Beine stemmen kann
Sessw.;

3) dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203. uz atspertnēm stādīt, auf die Hinterbeine stellen
Grünh.

Kļūdu labojums:
piemērs ''dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. = Das Beispiel '' dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 195

‡ atsper̂tenis,

1) "?": ar muti brauc, bet darbuos tads a. vien ir AP. nuo tāda atsperteņa ne˙kuo vairāk nevar gaidīt ebenda;

2) der Fuss eines Schafes (scherzweise?)
AP.

Avots: EH I, 169

atspe̦r̂tuve, wogegen man die Beine stemmen kann, = atspeŗu vieta; übertr. Stütz, Anhaltspunkt. Lös. n. Etn. III, 146; Bers.

Avots: ME I, 195

atsvḕrt, ‡

2) (von einem Vorrat jemandem ein gewisses Quantum) zuwägen
Segew.

Avots: EH I, 173

atsvèrt [li. atsver̃ti], tr., aufwiegen, das Gegen- od. Gleichgewicht halten: tu nevari ar savu naudu manu putnu atsvērt LP. IV, 25. tas puika nav ar ze̦ltu atsveŗams JR. IV, 83. ieņēmumi neatsveŗ izde̦vumus SDP. VI, 70. Refl. -tiês,

1) zurücksinken:
galva atsvērās atpakaļ; sich wegrichten: beidzuot viņa atsvērās nuo sē̦tas, lai ietu pruojām MWM. XI, 176.

Avots: ME I, 199

attver̂t (li. atitvérti), ab-, an-, zurückhalten Warkl.: vinš attvēra duris (hielt die sich öffnende Tür an).

Avots: EH I, 177

attver̂tiês sich besinnen, zur Besinnung kommen: beidzis runāt viņš attvērās Neik. 13.

Avots: ME I, 206

‡ atvā`rtît (li. atvartýti, r. отворотúть), = ‡ atcilât 4 Oknist. Refl. -tiês, sich herwälzen Arrasch u. a.: kumeļš atvārtījies līdz sē̦tai.

Avots: EH I, 179

atvẽrt, Subst. atvẽ̦rums: tagad jau ir pats a. - auch Ringen n. BielU.

Avots: EH I, 180

atvẽrt (li. atvérti), tr.,

1) aufmachen, öffnen:
acis, muti, durvis, luogu, vārtus. Übertr.: mans kliedziens atvēra viņai prātus Rain.;

2) eröffnen:
acis, durvis, luogus, sirds atveŗas. mācītājam prāts atvērās, dem Pastor ging ein Licht auf LP. I, 137.

2) sich eröffnen:
jauks izskats Lautb. darbalauks atveŗas Kudz. Subst. atvē̦rums, die Öffnung: balsienu izrunā ar vienu mutes atvē̦rumu Str. tagad pats tas atvē̦rums, jetzt (im Frühjahr) geht eben die Erde auf U.

Avots: ME I, 209

atvērtenē (loc. s.) sei in Bewershof gleichbed. mit aizdurvē.

Avots: ME I, 209

‡ atvẽrtêt,

1) aufwiegen;

2) belohnen
Segew.

Avots: EH I, 180

atvẽrtiês,

1) zurückblicken, -schauen:
atveŗas atpakaļ Pas. I, 150 (ähnlich: V, 91 aus Bewern und VIII, 491); ‡

2) sich satt sehen:
tik skaists, ka ni a. Pas. IV, 150 (aus Domopol; ähnlich: VII, 492).

Avots: EH I, 180

atvẽrtiês, sich umsehen Livl.; dafür schriftle. atkatîties.

Avots: ME I, 209

atvẽrtne,

1): eine Öffnung überhaupt:
pa durvju atvērtni (durch den offenen Türspalt) iespruktu istabā A. Brigadere Skarbos vējos 187. kuŗu (= ratu) atvērtnē redzēja starp kurvjiem un maisiem vairākas... galvas Daugava 1928, S. 824.

Avots: EH I, 180

atvẽrtne,

1) der Schlitz:
sieviešu lindruoku atvērtne naud.;

2) die obere Hälfte einer Tür, die man ehemals geöffnet habe, um den Rauch aus dem Zimmer hinauszulassen (Altenwoga);

3) in Sudden gleichbed. mit tĩne.

Avots: ME I, 209

atvir̂t [li. atvìrti] C., Burt., Mar., sich kochend ablösen: gaļa nuo kauliem atvirusi [L. gibt die Bed. "wieder aufsieden"].

Avots: ME I, 211

[atvirtinât Spr., Kalz., tr., loswinden, loswickeln: kamuolu.]

Avots: ME I, 211

bãrt: Präteritum mundartlich (Le. Gr. 606, FBR. VI, 106. VIII, 18 und XIII, 96) auch baru (als ā- Stamm).

Avots: EH I, 209

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. ² 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

bãrtin, bãrin, dial. bãrtan, bãrten bãrt, heftig schelten.

Avots: ME I, 275

ber̃t (unter bẽrt), ‡

2) = trãsêt, gackern Seyershof: kad vistas meklē vietu, kur dēt, tās tad beŗ.

Avots: EH I, 213

bẽrt: (vgl. ostli. išbérti Jušk.) auch Bauske, Dunika, Jürg., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Schnehpeln, Selgerben, Stenden, Wolm., (mit ḕr) AP., C., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) schütten: beries zirņu kulītē! Auleja; ‡

3) sich mit Ausschlag bedecken (nach r. сыпать "schütten, streuen": сыпь "Ausschlag"): mute (= seja) beŗas Auleja. sāka vâtis b. (erscheinen, zum Vorschein kommen) pa mieseņu Zvirgzdine. Subst. bē̦rums,

2): naudas bē̦rumiņu BW.29889; ‡ bē̦rãjs, bērẽjs, wer schüttet:
tīru auzu bē̦rājiņš (Var.: bērējiņš) BW.27638, 8 var. pilnu maisu bērējiņa 1551. Zur Etymologie s. jetzt auch E. Hermann Stud. Balt. III, 65 ff. (anders A. Meillet Streitberg-Festgabe 258 ff.).

Avots: EH I, 217

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292

‡ Bḕrtiņš ² Linden. = Bē̦rtulis: trīs dienas priekš Bērtiņiem. Zum Ausgang vgl. Mãrtiņš.

Avots: EH I, 217

bezkā`rtība, Unordnung M.

Avots: ME I, 284

bezvẽrtĩba, die Wertlosigkeit.

Avots: ME I, 287

‡ bezvẽrts (gen. s.) sūtījums, eine Sendung ohne Wert (deren Wert nicht angegeben ist).

Avots: EH I, 215

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

birteniski pilns, übervoll (an Getreide u. dergl.) RKr. II, 55.

Avots: ME I, 298

‡ bir̃tin, zur Verstärkung von bir̃t: asaras b. birst Dunika u. a.

Avots: EH I, 220

‡ bol˜de̦rt (tahmisch) Dond. n. FBR. V 126, (tahmisch) bol˜drit Ugalen n. FBR. VII, 16 "= bul˜durêt".

Avots: EH I, 235

‡ buortele (mit uor aus ur?), Demin. zu burte II: tavs (vainags) bij ze̦lta buortelēm BW. 33971, 2 var.

Avots: EH I, 259

bur̃t, ‡

2) b. augšā, wecken
Frauenb.: saimnieks mani bur augšā katru rītu priekš gaismas. Refl. -tiês, ‡

3) "sich behexen lassen"
(aus einem handschriftlichen Vokabular). Subst. bũrums: nuo būruma atsvabināt Pas. IV, 64; ‡ bũrẽjs, ein Zauberer; wer zaubert.

Avots: EH I, 255

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 ⁷⁸ hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 ² und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354

bur̂ta ² (li. bùrta, Stück, Los [Psalter v. J. 1625, Ps. 16, 6], Zauberei), das Verzeichnis L., St., U., die Einkerbung Wid.; bur̃tas [Salis], burtu kuoks od. burtskuoks [woraus dial. buo(r)t(a)skuoks, buockuoks], der Kerbstock. [Vgl. burt.]

Avots: ME I, 354

bur̃tains,

2): auch AP.

Avots: EH I, 255

bur̃tains,

1) mit Kerbschnitzerei, mit Streifen versehen:
burtains kuoks PS., = burtu k. nav ne˙viena uozuoliņa burtainām lapiņām BW. 10337;

2) lockig:
burtaina bārda, spalva, burtaini mati Fest.;

3) mit Schaumflecken bedeckt, schmaugestriemt
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 354

‡ burtavnīca, eine Zauberin (Hexe) Ulanowska Łotysze 12.

Avots: EH I, 255

burte, burta,

1) der Streifen, Striemen:
zirgs sabraukts vienās burtēs Etn. III, 162. spalva vienās burtās Vīt. 84;

2) die Locke
Wid.

Avots: ME I, 354

‡ II bùrte ² Mērdzine, bùrts ² , -s Pilda, ein Haarband: (vainags) ze̦lta burtītēm BW. 33971, 2 var. abām (mē̦rgām) buršu vaiņadzeņi VL. Vgl. oben bur̃de.

Avots: EH I, 255

burtenis, der leere Bienenstock Karls.; [aus r. бортень dass. entnommen?]

Avots: ME I, 354

burtêt,

1) lockig werden
Wid.;

2) zu Schanden fahren, bewirken, dass das Pferd
burtais wird Dond. n. Etn. III, 162.

Avots: ME I, 354

‡ burtêtiês Druw. "izruotāties raibumiem".

Avots: EH I, 255

bur̃tin, verbales Adverb zur Vertärkung von burt: burtin būra, neapbūra.

Avots: ME I, 354

bur̃tisks,* buchstäblich: burtiska nuozīme; burtiski saprast.

Avots: ME I, 355

burtlicis,* der Setzer.

Avots: ME I, 355

burtnīca* od. burtnīce*, das Heft, die Lieferung Kronw.

Avots: ME I, 355

‡ bur̃tniẽcĩba,* die Volkspoesie.

Avots: EH I, 255

burtnieks,

1): auch ("Zauberer")
Kaltenbr. (mit ùr ² ).

Avots: EH I, 255

burtnieks (li. (bùrtininkas, der Wahrsager),

1) der Zauberer, Zeichendeuter:
tavs tēviņš burtenieks, mana māte raganīte BW. 21051, BW. 155;

2) der den Kerbstock führt;

3) in der Neuzeit auch in der Bed. "Barde"
gebraucht;

[4) der Ortsname
Bur̃tniẽki bedeutet wohl gleich russ. бортник eigentlich: Bienenzüchter; s. Abuls Izgl. min. mēnešr. 1921, 356 ff.].

Avots: ME I, 355

burtuôt,* [bur̃têt Salis], buchstabieren: bē̦rns jau pruot burtuot.

Avots: ME I, 355

burts (li. [bùrtas, Los, Zeichen],

1) das Zeichen eines Zauberers, Wahrsagers
Konv. ^1;

2) (seit G. Allunan): der Buchstabe.

Avots: ME I, 355

burtskuoks (unter bur̂ta ² ): turējās īpašu burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224 (s. auch Bandavā I, 6).

Avots: EH I, 255

[burtsmetis, ein Loswerfer Bielenstein Holzb. 710.]

Avots: ME I, 355

‡ burtulis, ein grosser, dicker Regenwurm Lettg.

Avots: EH I, 255

‡ caũrte̦ka,* Wasserdurchlass, Abflussrohr.

Avots: EH I, 261

ce̦rta, die Maser: kuoka c. Karls.; [zu ce̦rs 2?].

Avots: ME I, 375

‡ cē̦rta,

1) = cir̃ta I: matu c. Bērzgale, Celm.;

2) cẽ̦rtas Lodenhof bei
Ruj., = cir̃kas.

Avots: EH I, 268

I ce̦rtains, maserig Karls.

Avots: ME I, 375

[II ce̦rtains, kraus, gelock: ce̦rtaini mati.]

Avots: ME I, 376

cē̦rtains, ‡

2) krollig, Krollen enthaltend
Lodenhof bei Ruj., Wolmarshof: cē̦rtainas dzijas.

Avots: EH I, 268

[cē̦rtains Burtn., = cirtains 1: cē̦rtaini mati.]

Avots: ME I, 378

cḕ̦rtamais, ein Instrument zum Hauen.

Avots: ME I, 378

cẽ̦rtât: auch N.-Wohlfahrt. ‡ Refl. -tiês, sich kräuseln Lodenhof bei Ruj. (hier auch vom Garn), Wolmarshof.

Avots: EH I, 268

cẽ̦rtât [Salis], hacken Karls.

Avots: ME I, 378

cḕ̦rte,

1): auch Druw., Ramkau; ‡

3) Plur. cêrtes ² Dunika, Prügel:
dabūt c.

Avots: EH I, 268

cērte [C.], Stockm., cērte Wolm., cērtnis, auch cērklis, cērknis, cērkne, cērksnis,

1) eine Hohlaxt zum Aushöhlen von Krippen;

2) Schröpfschnäpper
Wid.

Avots: ME I, 378

[cērtis St. "rundes Gras, das oben an der Spitze einem weisen Fleck hat".]

Avots: ME I, 378

cērtnis (unter cḕrte),

1): die Hohlaxt, die Haue
Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter Axt und Hau.

Avots: EH I, 268

cē̦rtūksnis: von P. Schmidt RKr. XIV, 8 angeführt.

Avots: EH I, 268

cē̦rtūksnis, der Ort, wo gehauen wird.

Avots: ME I, 378

cê̦rtumi ^2, ein ausgehauenes Stück Wald: meža cē̦rtumuos mē̦dz augt tre̦kna zāle Ahs.; sonst dafür cirtumi.

Avots: ME I, 378

‡ cê̦rtums ² Ladenhof n. FBR. XI, 73, Salis, = cirtums. Vgl. c,^rtumi ² .

Avots: EH I, 268

četrkā`rt, vierfach.

Avots: ME I, 411

četrkā`rtējs, vierfältig, vierfach: četrkārtēji augļi.

Avots: ME I, 411

‡ četṙtā Dunika, OB., aus und für četratā.

Avots: EH I, 289

‡ ce̦turtactiņa Pas. VI, 199, das vierte Auglein.

Avots: EH I, 267

ce̦tur̃tais, ce̦turts, ce̦r̂tuôtais (aus tahm. ce̦tuortais) Ahs., ce̦trutais Grünh., ce̦truotais Essern,

1) der vierte;

2) = ce̦turktnis Kav.

Avots: ME I, 376

‡ ce̦turtale Zvirgzdine, = ce̦taļa,

Avots: EH I, 267

‡ ce̦turtdaļa, ein Viertel.

Avots: EH I, 267

ce̦tur̃tdìena: te trešdiena, c. BW. 973.

Avots: EH I, 267

ce̦tur̃tdìena, der Donnerstag. lielā od. zaļā c., der Gründonnerstag.

Avots: ME I, 376

‡ ce̦turtdiene Grenzhuf n. FBR. XII, 14, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 78. (mit ìe ² ) Kaltenbr., Oknist, Warkl., = ce̦turtdiena.

Avots: EH I, 267

‡ ce̦turtkā`rt, viertens.

Avots: EH I, 267

ce̦turtnis, = ce̦turksnis IV Mos. 28, 5 u. a.

Avots: ME I, 376

ce̦turts (unter ce̦tur̃tais),

2): auch (mit ùr ) N.-Wohlfahrt; ‡

3) lielā ce̦turta AP., Selsau, der Gründonnerstag.

Avots: EH I, 267

ce̦turtziemnieks, ein Volksschüler, der den vierten Winter die Schule besucht.

Avots: ME I, 376

ciekkārt, wie oft, so oft: [tuo darait, ciekkārt jūs tuo dzeŗat Glück I Kor. 11, 25].

Avots: ME I, 393

cikkā`rt [BW. 22018 var.], = ciekkart, wie oft.

Avots: ME I, 380

cikkā`rtējs: wie haufig zu ersetzen durch = citkā`rtējs und das in Klammern Gegebene zu streichen.

Avots: EH I, 269

cikkā`rtējs, wie häufig: es nebiju brāliņuos cikkārtēju [oder für citkārtēju?] bijumiņu BW. 26537.

Avots: ME I, 380

I cir̃ta (r. чертá "Strich"): dzīvi (das Garn) savē̦rpuši cirtas Seyershof.

Avots: EH I, 274

I cir̃ta [Ruj., Salis; cìrta C.], die Locke: matu, auch vilnas cirtas. dzijas me̦tas cirtās, das Garn kräuselt sich. [Zu cirsties "sich kräuseln".]

Avots: ME I, 387

II cirta Ruj. n. U., = iedzirknis, der Trichter an Fischreusen.

Avots: ME I, 387

cir̃tains: auch Salisb.

Avots: EH I, 274

cir̃tains,

1) kruas, gekräuselt:
cirtaini mati, cirtaina galva, vilna [Moritzberg];

2) drall:
cirtaina dzija.

Avots: ME I, 387, 388

‡ cirtājs BW. 11962 var., = cìrtējs.

Avots: EH I, 274

‡ cir̃tât Salisb., -ãju, locken, kräuseln: matus. Refl. -tiês, sich locken, kräuseln Salisb.: mati cirtājas; sich krollen, krollig werden (vom Garn) Trik.: dzija cirtājas.

Avots: EH I, 274

‡ cirte,

1) die Wunde
(mit ìr ² ) Warkl.;

2) = cir̃ta I Alschw., PV.;

3) eine ausgeholzte Fläche im Walde*.

Avots: EH I, 274

cìrtējs,

1): līduma cirtējiņš BW. 8882 var.;

2): auch Ahs.; c. nuocē̦rt luopu uz vietas; kad iekuož, tad guove pale̦cas un beigta. cirtēju ne˙viens nav redzējis; viņš nuo zemes izle̦cuot un zeme a[t]ka[l] iekšā Saikava.

Avots: EH I, 274

cìrtējs [li. kirtė˜jas],

1) der Hauer;
malkas c., der Holzhacker;

2) eine nach dem Volksglauben gefährliche Raupe, eine Schlange:
čūska, kas dažreiz guovis nuocē̦rt, sauc par cirtēju LP. VII, 1273.

Avots: ME I, 388

cirteniski, purcelnd: cirteniski apveļas un zālītē paliek guļam A. XV ^2, 170.

Avots: ME I, 388

‡ cir̃te̦ns Seyershof, = cir̃tains 2.

Avots: EH I, 274

‡ cìrtienis ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 81, Kaltenbr. und anderswo in Ostlettland, = cìrtiens.

Avots: EH I, 274

cìrtiens,

1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;

2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;

4): auch Dunika; ‡

5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡

6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).

Avots: EH I, 274

cìrtiens,

1) der Hieb:
Sprw. kuoks nekrīt ar pirmuo cirtienu. ne kuokā viens cirtiens, ne gaļā viens ēdiens. ar vienu cirtienu divi skaidas, zwei Fliegen mit einem Schlage;

2) die Schwade,
bars, spailes, vālis: vienreiz ar izkapti apgriezties pļaujuot ir viens vēriens (auch cirtiens Kand.), reizi par pļavu pāri - cirtiens A. XI, 170. [es šuorīt izpļāvu trīs cirtienus Alt - Ottenhof.] atstāt striķi vērienā, izkaptiņu cirtienā. papļauj manu cirtieniņu BW. 22584;

3) pašā cirtienā būt, reif sein, abgehauen zu werden:
egle, egle, priede, priede nu pašā cirtienā BW.14047, 2;

4) der Stich (beim Kartenspiel):
viens pats nuo spē̦lē̦tājiem dabūja vienu cirtienu Alm.

Avots: ME I, 388

cìrtin, verbales Adverb von cirst: cirtin liepu neizcirta, vedin meitu neizveda BW. 18186, 4, was das Hauen der Linden betrifft, so hat man sie nicht ausgehauen (trotz des Hauens).

Avots: ME I, 388

cirtinât, ‡

2) lockig machen, kräuseln
Trik. (mit ir̃): c. matus.

Avots: EH I, 274

cirtinât, bauen: kūti cirtināj[u] BW. 23678 var.

Avots: ME I, 388

‡ cìrtumnieks, = lîdumnieks (?) Janš. Bārenīte 20.

Avots: EH I, 274

cìrtums,

1): par malciņas cirtumiņu BW. 27028 var. tiltā pē̦du nepazina, akminī cirtumiņa 34345.

Avots: EH I, 274

cìrtums,

1) das Gehauene, das resultat des Hauens:
tas ir mans šīs dienas malkas cirtums, soviel Holz habe ich heute gehauen;

2) abgehauenes, abgeholztes Stück Wald:
avenes aug pa stigām un citiem cirtumiem. gans salaidis luopus cirtumā;

3) die Hiebwunde:
uz cirtumiem liek me̦du Etn. IV, 155.

Avots: ME I, 388

citkā`rt: ci[t]kā`rt ² Warkl. n. Fil. mat. 104, Lixna, Skaista.

Avots: EH I, 275

citkā`rt, vormals, früher, sonst: raudzīsim tuo āriņu, kur citkārt līguojām.

Avots: ME I, 389

citkā`rtējs, vormalig, ehemalig, früher: citkārtēja tē̦va laime nu manā ruociņā BW. 3767.

Avots: ME I, 389

‡ ci[t]kā`rtijs <sup>2</sup> Skaista, = citkā`rtējs: ci[t]kārtijuos laikuos Warkl. n. Fil. mat. 104.

Avots: EH I, 275

‡ ci[t]kārtiņ Warkl., = citkā`rt.

Avots: EH I, 275

‡ *ci[t]kārtinis, früher, einstig: vai atmini ci[t]kārtiņus laikus? Warkl.

Avots: EH I, 275

citkā`rtlaĩkuos, vormal, früer: citkārtlaikuos ve̦lnam bijuši savi luopi LP. VII, 1165.

Avots: ME I, 389

‡ čoke̦rt (vgl. čukurêt II und čukarêt) Dond., = čakarêt, durstīt; (etwas) machen, ohne es recht zu verstehen. Vgl. auch čokrit "?" Ugalen n. FBR. VII, 16, III p. prs. čok(e̦)re, "sagumza" Rojen n. FBR. XIII, 69 und ‡ àizčokarêt.

Avots: EH I, 293

[daar̂t Drsth.,

1) hinpflügen (bis zu einer bestimmten Stelle);

2) pflügend hinzufügen:
d. tīrumam daļu pļavas.]

Avots: ME I, 427

[dabẽrt Drsth., hinzuschütteln: daber vēl drusku klāt PS.]

Avots: ME I, 428

[dabir̃t Drsth., hinzurieseln.]

Avots: ME I, 428

‡ dadur̃t,

1) hinzustecken, -stechen;

2) (leicht beröhrend) anlegen
Kaltenbr.: dadūris pirstu pi zuobina Pas. VIII, 150;

3) berühren:
dadūra juo ar savu vē̦zu Pas. IX, 408. Refl. -tiês, berühren Auleja, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdine: daduras putnam pi spārnu Pas. V, 210. (aus Lettg.). d. ai ruoku Zvirgzdine. ir dasadurts pi ... perves Pas. VIII, 316.

Avots: EH I, 301

dadzer̂t, ‡

2) zu trinken pflegen
(r. допивáть ) Kaltenbr.: brandeņa dadzēre.

Avots: EH I, 301

[dadzer̂t Drsth. (li. dagērti), (etwas essend) dabei trinken.]

Avots: ME I, 429

[dairt U., herbeirudern.]

Avots: ME I, 433

[dakãrt Drsth., anhängen: d. svārkus pie sienas. Refl. -tiês, sich anhängen.]

Avots: ME I, 433

‡ daķer̂t "= àizķer̂t(iês)" Kaltenbr. Refl. -tiês: daķērās pie ... kubula Pas. VIII, 282.

Avots: EH I, 304

[daķer̂tiês Drsth., sich anklammern.]

Avots: ME I, 434

[dašķir̃t Drsth., zuteilen.]

Avots: ME I, 442

[dasvḕrt Drsth., (li. dasver̃ti), wägend hinzufügen.]

Avots: ME I, 442

daũdzkā`rt, oft, häufig: cilvē̦ks daudzkārt pārskatās.

Avots: ME I, 444

daũdzkārtējs, vielfältig, häufig: daudzkārtēji kar,i bija zemi pa˙visam izpuostījuši.

Avots: ME I, 444

[davẽrt Drsth., zumachen: d. durvis.]

Avots: ME I, 445

davērtiês, zusehen, aufpassen: lai jis daveŗas, kab kas neieietu ustabā Pas. VIII, 490.

Avots: EH I, 310

dažkā`rt, manchmal, zuweilen, oft: kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām.

Avots: ME I, 446

dažkā`rtējs, häufig: dažkārtējs rājiens.

Avots: ME I, 446

‡ delvērte Domopol, der Regenbogen.

Avots: EH I, 315

desmitkā`rt, zehnfach.

Avots: ME I, 459

deviņkā`rt od. deviņreĩz, neunfach, neunmal. Adj. deviņkārtējs, deviņreĩzējs, neunfach, neunmalig.

Avots: ME I, 460

‡ dievkārtîgs Segew., gottgefällig; dievkārtīgi dalīt ebenda, recht und billig teilen.

Avots: EH I, 328

‡ dìmkārtām ² Lubn., = divām kārtām: d. juostu liku.

Avots: EH I, 320

divkā`rt, divkā`rtām BW. 24840, 12, divkā`rtim LP. VII, 1092, Adv., zweimal, zwiefach: ne ieviņa uzziedēja divkārt balta vakarā BW. 17091, 2. nūja, zemē krizdama, saliekusies divkārtām LP. VI, 476.

Avots: ME I, 472

divkā`rtējs, divkā`rtîgs, divkā`rtains, zweimalig, zwiefach, doppelt: divkārtējas kāzas, eine Doppelhochzeit; divkārtējs spē̦ks. atraitņam smaga ruoka, divkārtīgi gredzeniņi BW. 9509.

Avots: ME I, 473

‡ divkā`rtuôtiês, sich verdoppeln: manas dusmas divkārtuojās Ezeriņš Leijerkaste II, 69.

Avots: EH I, 323

divkā`rtvil˜naine, eine Doppeltoga, Doppeldecke BW. III, 7.

Avots: ME I, 473

duokārt, s. duo.

Avots: ME I, 532

‡ dujkârt ² Dunika, OB., = divkā`rt.

Avots: EH I, 339

‡ dujkârtis ² Kal., = divkā`rt: a. salikt šņuoru.

Avots: EH I, 340

dur̃t;

1): mit den Hörnern stossen (z. B. vom Ziegenbock)
Saikava;

3): viņreiz bija auss durta (litt an stechenden Schmerzen)
Janš. Bandavā I, 58. Refl. -tiês;

1): guovis duŗas AP., Sonnaxt;

3): = pìeskar̂tiês Kaltenbr.: kad dursies pie kuoka, tad tâ i[r] birst sarma;

4): kur tu tāds dursies? Fest.; durties pie kā, sich an, jem. (z. B. an einen Arzt Kaltenbr.) mit einem Bedürfnis, einer Bitte wenden:
es pie uotra. neduŗuos; es pats iztieku Kand.; ‡

6) anhaften, ankleben
(intr.) Heidenfeld: pe̦lē̦kai drēbei viss duŗas.

Avots: EH I, 344

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520

‡ dùrtaniski ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, = durteniski: nuokrist d. uz gadvas nuo zirga. d. ("?") salikt baļķes ebenda.

Avots: EH I, 344

‡ dùrtanusku ² Lasd. u. a. n: FBR. IX, 158 "?".

Avots: EH I, 344

durteknis, auch durteklis, dursteklis, der Setzling: durtekņi ir nuogriezti vītuolu vai citu tādu ātraudžu kuoku zari, kuŗus ieduŗ zemē, lai nuo tiem augtu jauni kuoki Ar., Konv.

Avots: ME I, 520

dur̃tene,

1): auch Kabillen; ‡

2) = kasîklis 2: piedūra pie tās ar glude̦nu bē̦rza kuoka durtenīti kuplu ... vilnas lēkšu Janš. Līgava I, 432; eine Art Stecknadel: ar adatām un durienēm pieduŗ pie tām (bizēm) cauneni Mežv. ļ. II, 27.

Avots: EH I, 344

dur̃tene, eine dicke, scharfe Reitpeitsche Kand.; ein Prügel Matkuln.

Avots: ME I, 520

‡ dur̂tenes N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, eine grosse Tür.

Avots: EH I, 344

durteniski, fallend, stolpernd, mit der Spitze, mit dem Kopf voran: durteniski krist zemē, mit dem Kopfe nach unten fallen Kaul. lai bulta skrietu taisni un durteniski Antr. II, 15. baļķi kâ laidām durteniski durvīs iekšā, tad bij durvis ar visām eņģēm nuo sienas ārā Janš.

Avots: ME I, 520

‡ atur̃teniskis, Adv.,

1) = durteniski; kopfüber Siuxt: jākrīt d: uz kakla iekšā;

2) d. griêzt rācēni; einer Kartoffel zuerst das Ende abschneiden und dann quer in runden Scheiben weiterschneiden
Siuxt.

Avots: EH I, 344