Paplašinātā meklēšana

‡ àizžilbt, (vom Glanz) geblendet werden: aizžilbušas acis.

Avots: EH I, 65

apžil˜binât, caus., blenden PS.: spuožums tev acis apžilbinājis. Refl. -tiês, geblendet werden, sich blenden, betäuben lassen: gribas gaismā apžilbināties, līdz akls paliek Stari I, 358.

Avots: ME I, 139

apžilbt: mit il˜ Dunika, Kal., Līn., Rutzau, Serbigal, Wolmarshof, mit ilˆ ² Ruj.. Salis.

Avots: EH I, 129

apžilbt, intr.,

1) flimmern, geblendet werden:
acis apžilbst saulē skatuoties A. X, 1, 528;

2) verwirrt, betäubt, confus werden:
man prāts tā bija apžilbis, ka nezināju, kuo darīt Stürzenh.; auch in Erlaa und Lemsal nach U.

Avots: ME I, 139

atžilbinât, tr., erfrischen, wieder beleben, zur Besinnung bringen: aukstais ūdens mani atžilbināja Alm., A. XII, 817; Zeib. Sk. 64; [Lub., Festen].

Avots: ME I, 214

atžilbt: auch Serben. ‡ Refl. -tiês Celm., = atžilbt: vasarēji sāk a. Mag. XVI, 9.

Avots: EH I, 183

atžilbt [Lub., Festen], intr., Inch., wieder zu sich kommen, aufleben: atžilbt nuo sitiena LP. VI, 176, nuo ģībuoņa III, 58. Kurzeme ir spējuse nuo kaŗa atkal atžilbt SDP. VI, 59.

Avots: ME I, 214

džilksts, ein kleiner, magerer Mensch Druw.

Avots: ME I, 564

ìežil˜bis, betrunken: viņš bija krietni iežilbis MWM. VIII, 329. galviņas jau bija iežilbušas Seibolt.

Avots: ME II, 93

‡ izžil˜bt Heniņ, genesen: slimais sāk pamazām i.

Avots: EH I, 498

nùožìlbt, intr., erglänzen, aufblitzen: tiklīdz šī dzirkstele pamirdz, tad nuožilbst priekš tavam acīm kâ liesma Vēr. II, 59. zibinim nuožilbstuot I, 220.

Avots: ME II, 893

nùožilît,

1): hinter "Jauns." ME. II, 893 zu ergänzen "B. gr. I, 160"; zur Bed. 4 gehörig;

4): mühsam abschneiden
Bers., Fest., Nerft.

Avots: EH II, 110

nùožilît,

1) "?": es uzrāpuos līdz atvasām un nuožilīju [zu n. 4?] Jauns.;

[2) "nuokaut" (verächtlich) Vank., Jauns.;

3) "unordentlich wetzen (ein Messer)"
Jauns.;

4) mit stumpfem Messer uneben abschneiden
Mesoten, Gramsden, Siuxt, Erlaa, Kaiz., Autz, Grünh., Grünw.;

5) "ablecken"
(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 893, 894

sažilbt, zu flimmern beginnen, geblendet werden: man acis sažilba Lis.

Avots: ME III, 799

sažilît, tr., zerkauen: zirgs dabūjis gruožu un sažilījis pa˙visam lupu lupās Blieden n. Etn. II, 177.

Avots: ME III, 799

žil˜ba Karls., comm.,

1) "wer einem andern nicht gerade in die Augen sehen kann"
Bauske;

2) "?": "putras lacēji, žilbas" Līgotnis Stāsti I, 14.

Avots: ME IV, 809

žilbinât, fact. zu žilbt,

1) blenden:
saule... acis žilbina Mācīt. meita 54. baltums žilbina acis MWM. v. J. 1896, S. 735; Apsk. v. J. 1903, S. 284. paraudzījās uz žilbinuošuo rietumpusi Skuju Fridis;

2) ohnmächtig machen (?):
žilbinuošs karstums Veselis Saules kapsēta 32.

Avots: ME IV, 809, 810

žìlbîtiês ² Erlaa, -uôs, -ījuôs, sich bewegen, sich hin und her drehen (gruozīties): kuo tu te žilbies man pa kājām?

Avots: ME IV, 810

žil˜bs PS., Smilt., Trik., geblendet, PS.) dunkel; müde (von den Augen gesagt) Jürg. (mit ìl): žilbas acis. acis jau me̦tas žilbas (trübe) Jürg., (vom Trunk) Livl. n. BielU. kam žilbas (sarkanas) acis Spr. Sal. 23, 29.

Avots: ,

žilbt, žilbstu, žilbu,

1) erblinden
St., U., flimmern, geblendet werden (von den Augen gesagt) Bers., Memelshof, sich trüben, dunkel werden Nötk., (mit il˜ ) Bauske, Frauenb., Lems., PS., Serben, Siuxt, Trik., N. - Wohlfahrt, Wolm., Kr. - Würzau, (mit ìl ) AP., C., Jürg., Renzen, (mit ilˆ ) A. - Laitzen, Alswig, A. - Ottenhof, Fehsen, Geistershof, Golg., Gr. - Buschh., Kalz., Lis., Marzen, Meselau, N. - Schwanb., Odsen, Peb., Saikava, Sessw., Setzen, Tirs., (mit ìl ² ) Adl., Heidenfeld, KatrE., Kl., Mahlup, Mar., Selsau, (mit ilˆ ² ) Alschw., Bl., Ruj.: acis žilbst stiprā gaismā. acis sāka žilbt nuo saules mirdzuma A. XX, 46. saules dienā sniegs tik balts, ka acis žilbst Frauenb. acs nevarēja skatīties tālē: žilba Veselis Saules kaps. 32. acis žilbst, fangen an zu flimmern (bes. von Trunkenen) BielU. žilbst gaišais skats JR. IV, 37;

2) "bedüslen"
L., schwindlig, benommen werden (mit il˜ ) Grünw.; vor Furcht erstarren Lubn.;

3) verlöschen (vom Leben; hauptsächl. von Kindern gesagt).
Wohl ein Lituanismus (wegen des ž- für z-), vgl. li. apžilbti bei Būga Aist. St. 189 und žil˜pti "dunkel werden" (nur von den Augen). Li. apžilbti gehört wohl zur Wurzel g̑el- resp. g̑hl- "glänzen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 622 ff.). Die Bedd. von le. žilbt sind wahrscheinlich in der Zusammensetzung mit ap- entstanden; vgl. auch (zur Bed.) žeibt.

Avots: ME IV, 810

‡ žilbtin, Adv. zur Verstärkung von žilbt: acis ž. apžitbst Janš. L. dzejas pag. 130.

Avots: EH II, 819

žildene, ein aus Quark, Sahne und Salz bereiteter Aufstrich Ahswikken, Gramsden.

Avots: ME IV, 810

žilît,

1): auch Blieden.

Avots: EH II, 819

žilît, -ĩju,

1) žulît, žulinât, mit einem stumpfen Messer (oder erfolglos, ungeschickt Grünw.) schneiden (oder mit einer stumpfen Säge sägen Grünw.) Golg., Grünw., Memelshof, Schibbenhof;

2) ungeschickt schärfen:
žilī, žilī tutenīti! rītā kaušu avenēli VL. aus Nerft;

3) Hartes kauen;

4) unordentlich Wäsche waschen
Schibbenhof. Etwa aus r. жи́лить "ziehen"?

Avots: ME IV, 810

žilka, die Angelschnur Stockm. Aus r. жилка "(kleine) Ader"?

Avots: ME IV, 810

žilkât Alksnis-Zundulis, = žilît 1.

Avots: ME IV, 810

žil˜ma Karls., comm., ein Halbblinder U.; einer, der wie ein Blinder umhergeht, auf die Umgebung nicht achtet (mit il˜ ) Dickeln; ein Schimpfname ("ačka") Allend. und Ruj. n. U. Hängt wohl irgendwie mit žilbt zusammen, s. Leskien Nom. 427.

Avots: ME IV, 810

žilmas, das menschliche Gesicht (pejorativ): licis pa žilmām Naud.; die Augen (pejorativ) um Mitau: dabūsi pa zilmām! kuo tās žilmas esi izplētis? Mežmuiža (mit ilˆ ² ).

Avots: ME IV, 810

žil˜ms Ronneb., blöde, ausdruckslos: žilmas acis Ronneb.

Avots: ME IV, 810

žil˜te Palzmar, žil˜ts, -s Siuxt, acc. s. žilti Etn. I, 19 aus Misshof, = zil˜te, die Sülze, Gallerte.

Avots: ME IV, 810

žilts, -s Geistershof, = žults, die Galle.

Avots: ME IV, 810

žilvîtiês "?": nuo dūmiem žilvīdamās, viņa žigli pārvilka sev... pār galvu... villaini Janš. Mežv. ļ. II, 255.

Avots: ME IV, 810

apzilbêt, geblendet werden: saulē acis apzilbējušas Tals., Stenden; cf. apžilbt.

Avots: ME I, 137

apzilis, -uša [li. apžìle̦s, zum Inf. apžilti], blau umflort: pret apzilušām tālēm Jauns. Druva I, 1209.

Avots: ME I, 137

‡ apžìrbt ² Lös., = apžilbt 1: acis apžirbst.

Avots: EH I, 129

atģil˜binât, fact., beleben, wieder zu Kräften kommen lassen: ārsts atģilbināja pamirušuo bē̦rnu Gold., Kursiten. Gew. atžilbinât.

Avots: ME I, 161

atģilbt, -stu, -bu, inch., intr., wieder zu sich kommen (nach Spr. auch atģirbt), sich erholen Kursiten. [Aus dem Litauischen; vgl. li. (pa)ģil˜bti "genesen". ] Gew. atžil˜bt.

Avots: ME I, 161

‡ atvizêt, = atspîdêt: spuoguļi, kuŗuos baigi atvizēja .. . pe̦lē̦kais tē̦rps J. Veselis Daugava 1928, S. 429. (upju teces) likās plūstam ..., atvizē̦damas žilbinuošā ... mirdzumā A. Brigadere ebenda S. 842, gaisma, kas līst lejup pa zariem, atvizē̦dama galuotnēs A. Brigadere Skarbos vējos 145.

Avots: EH I, 181

ḕrzelis, Demin. - ītis, ē̦rze̦lē̦ns, ēržuks Stelp., der Hengst: ķēve iet ērzeļuos, die Stute ist rossig U. [Zu li. er̃žilas dass˙arm. orjik _c, av. ǝrǝzi (du.) "Hoden", gr. ὄρχις "Hode", ir. u _i rge "membrum virile", (nach Būga Изв. XVII, 1, 19) li. aržùs "страстный" u. a.; s. auch Fick Wrtb. I ^4, 17, Pedersen KZ. XXXVI, 335, Hübschmann Arm. Gramm. 483, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 391, Trautmann Wrtb. 71.]

Avots: ME I, 577

ģiltene, [ģiltine Nerft, Wessen], gew. ģiltenis Bers., Lös.,

1) das Totengerippe, Skelett
St.: izdiluse kâ ģiltene LP. VI, 986;

2) ģiltenis, ein abgezehrter Mensch
Stockm. n. Etn. I, 90;

3) [ostle. džiltine ² Warkh., der personifizierte Tod;]

4) ģiltene, eine verlarvte Person, die den Tod vorstellt
Kurl. n. U. Aus li. giltinė˜ "Todesgöttin, Tod" [dies nach Būga Aist. Stud. 161 dissimilatorisch aus * gintinė (vgl. le. ģindenis?), das zur Wurzel von dze̦nu "treibe" gehöre].

Avots: ME I, 699

I kaût,

1) in Wunschsätzen - wenn doch
(mit dem Konditionalis); zur Verstärkung der Wunschpartikel kaut dienen ak und jele: ak kaut man tūkstuoš mēles būtu! dziedu viena, dziedu viena; kaut būt[u] uotrs palīdziņš BW. 286, 4. stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! LP. V, 245. Elliptisch - kaut tevi! zum Kuckuck: saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas LP. VII, 1176. kaut tevi! - kas tavam tē̦vam par stiprām ķemmēm!

2) kondizional - wenn, falls:
es nesē̦tu griķu druvu, kaut tā balta neziedēj[u]si Ltd. 2178. tu būt[u] smuka, tautu meita, kaut tev laba daba būtu;

3) konzessiv, - zuweilen verstärkt durch gan, jel, arī - obschon, obgleich, wenn auch
(im Hauptsatz oft tuomē̦r, tadšu): es nelauztu alkšņa rīksti, kaut es bē̦rza nedabūtu; es neietu pie atraiša, kaut es jaunu nedabūtu. kaut gan tuo e̦smu viņam vairākkārt sacījis, tuomē̦r viņš tuo laidis par galvu;

4) verallgemeinernd vor einem Indefinitum, einem Adverbium und Nomen; kaut cik, kaut cik necik, einigermassen, etwas;
kaut kad, irgend einmal, kaut kāds, kaut kas, kaut kuŗš, wer immer, wer es auch sei, kaut kâ, wie immer, irgendwie, kaut kur, irgendwo: arī viņš pazāudēja kaut cik naudas Vēr. I, 1081. viņš jau kaut cik atžilbis. kaut viņš kaut cik necik pūlē̦tuos! viņs kaut˙kad nuo ve̦cāka cilvē̦ka mutes bij dzirdējis LP. VII, 508. zirgs gribējis kaut˙kuo paprasīt LP. III, 47. dziedi, dziedi, tautu meita, kaut kuo vien, kaut kâ vien BW. 857. kaut˙kur raudāja lakstīgala R. Sk. II, 218. grūti būs atrast kaut divus latviešus, kas par tautas dziesmu ve̦cumu būtu vienis prātis RKr. VIII, 25. [Zur Form. s. Le. Gr. § 592.]

Avots: ME II, 179

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

I mirga,

1) auch der Pl., der Schimmer:
zivis le̦c kâ saules mirgas Rainis Ave sol 31. [trīs gadiņi tā pļaviņa zaļu mir̂gu mirdzināja PS.] ūdens virsū drāza krustšķē̦rsu mirgu švītras (mirgi Apšciems) MWM. VIII, 327. saule kaitējās ar šķīsta ze̦lta mirgu VII, 573 [(skuoluotājs) duomā savas acis miega mir̂gās ² mānāmies Janš. Dzimtene ² I, 457.] mir̂gas [Kr.], das plötzliche Hervorblinken eines Gegenstandes U. - mirgu, mirgas mest, nuomest, plötzlich aufblinken, aufleuchten: tur saulīte mirgu meta (Var.: mirdzināja) miglainā rītiņā BW. 3688. sarkanais dzīpariņš mirgu meta pūriņā 7262 var. acis me̦t mirgas Jauns. [Emmai tâ žilba acis, ka tās meta mir̂gas ² (es flimmerte ihr vor den Augen) Janš. Dzimtene V, 374.] kur straume rauj gar,ām, tur mirgas vien nuome̦t Deglavs Rīga I, 61. [kur lielais vērsis ragu liks, tur mirgu vien nuomirguos Seibolt Rūsa 12.] apgāzās, ka mirgu vien nuometa (schnell, plötzlich) PS. [mir̂gu me̦t Domopol od. vienā mirgā Bers., im Augenblick, sehr schnell.] man divi simti mirgu vien nuometa, ich habe 200 Rubel im Handumdrehen verausgabt Seibolt. - kad lasis margas me̦t, tad tuo ķer,, wenn der Lachs aus dem Wasser hervorschiesst, so fangt man ihn Seew. n. U.;

2) mirga, ein Schnaps:
iemetīs pirmuo mirgu Purap. Zu mir̂dzêt 1.

Avots: ME II, 632

nùospurgt,

1) [sich abprusten]:
nuogulējusies, nuospurgusi un drīz vien atžilbusi Janš.[Bārenīte 63;

2) schwirrend wegfliegen:
putns nuospurdza nuo zara Nigr., Bauske;

3) schwirrende Laute von sich geben:
spārni vien nuospurdza Warkl. Refl. -tiês, sich abprusten Sunzel.]

Avots: ME II, 857

[nùožirît N.-Peb., Warkl., = nùožilît 4.]

Avots: ME II, 894

pusḕrzelis* U., der Klopfhengst; vgl. li. pùseržilis "Halbhengst, Klopfhengst".

Avots: ME III, 426

‡ šil˜ts, -s AP., = žil˜te.

Avots: EH II, 626

šļupsts,

1) Subst.,

a) s. šļupstis 1;

b) Plur. šļupsti, das Lispeln, Wispern:
(fig.) latviešu pirmie, bērnišķie šļupsti mākslas dzejas valuodā Plūd. Llv. II, 327;

2) das Schnucken
(?): es šļupstu riju Poruk V, 51;

3) Adj., lispelnd, wispernd:
apprecējis reiz vīrs šļupstu sievu Anekd. 24 (aus Widdrisch). nuo šļupstas valuodas varēja manīt, ka viņš bija krietni iežilbis Seibolt.

Avots: ME IV, 75

spulga,

1): spulgas apžilbinātās acis A. Upītis Kailā dzīvība 38; ‡

2) fackelartiges Feuer in einer zum Illuminieren dienenden irdenen Schale
(r. плошка; Neologismus).

Avots: EH II, 563

viêntuļš, einsam (lebend oder gelegen): vientuļā mājiņā LP. VI, 590. vientuļajā dzīves gaitā MWM. žilbst acis vientuļā naktī Kārstenis Gāju p. 49. nakts lai vientuļa paliek Glück Hiob 3, 7. puostīja tuo (= atraitni) vientuļu, ka tai meitas nepalika Baruch 4, 16. Nēringu dzimts vientuļa turpināja savu ceļu A. v. J. 1896, S. 38, vientuļas... sirdis Aps. J. Bag. r. 31. šis te sēdēja vientuļš A.v. J. 1896, S. 93. pastaigājumiem, kuo tas mē̦dza izdarīt vientuļi S. 30.

Avots: ME IV, 667

vìetumis U., vìetums U., vìetu vìetumis, Adv., stellenweise: vietumis bij vēl... mitrs Ezeriņš Leijerk. II, 39. uogu če̦muri vietumis vai žilbināja acis Druva I,591. stils vietu vietumis ir tautisks A. XX, 551.

Avots: ME IV, 674

žeibt, žeibstu, žeibu,

1) in Ohnmacht fallen
L., St., U.; "reibt" (mit èi ² ) Golg.;

2) kränkeln, siechen
Wid.;

3) = žilbt Lis., Peb.: acis lasuot žeibst Plūd. Rakstn. I, 199;

4) zum Bewusstsein kommen
Spr.; zu Kräften kommen ("spirgt") Ekau, Grünw. (mit eĩ ). - Subst. žèibums ² Vīt., die Verwirrung. Die Bed. 4 beruht wahrscheinlich auf atžeibt; die Bed. 1 aber auf der Bed. 3. žeibt 3 nebst žibt wohl als ein Lituanismus zur Wurzel von zibt II.

Avots: ME IV, 801

zilacis, f. -ce (li. žilakis, f. -kė Miežinis), jem. mit blauen Augen Mar. n. RKr. XVI1, 137 u. a.: kur tu augi, zilacīte? BW. 21272,3; zilacis U., ein Blauauge: zilaci sist L., ein Auge blau schlagen.

Avots: ME IV, 718

žibans,

1) blitzartig
Lems. n. U.;

2) ein greller Lichtschein, Widerschein, Abglanz
Renzen: man nuo žibina acis apžilba.

Avots: ME IV, 808

žibinât Grünw.,

1) = zibinât I 1 U., Iw. n. FBR. VI, 58, Schibbenhof: kas uguni žibināja? BW. 10033, 1; 33012, 2;

2) = zibinât I 2 Drosth.: de̦guošu skalu gar acīm žibināt Dond., Golg., Gr. - Buschh., Kegeln, Memelshof, Nötk., Oknist, Schnehpeln, Schwanb., Siuxt, Stenden. žibināt rīksti Drosth. viņš ātri žibināja zīmekli, pierakstīdams vienu lapas pusi pēc uotras Janš. Dzimtene IV, 59. (žagata) asti priecīgi žibinādama Mežv. ļ. I, 13. piedāvāt un žibināt savu preci II, 244;

3) = žilbinât: sniegs acis žibina Lubn., Saikava. aizsargāja nuo saules žibinuošiem... stariem Jaun. Mežk. 65. Refl. -tiês,

1) = zibinâtiês; flimmern: mēnesnīca žibinājas... rasaiņajā zâlē Jaun. mežk. 41. viļņi žibinās (atstaruo saules gaismu) Stenden;

2) sich schnell hin und her bewegen:
kuo tu žibinies man priekšā kâ žibe̦kls? Dond. n. RKr. XVII, 65. spāres žibinās un trīc Jaunības dzeja 55. vēl žibinās spāres Druw. I, 1210;

3) (vor den Augen) flimmern:
grāmatas lasuot man acis žibinājas Sassm.

Avots: ME IV, 808

zilbêt,

1) funkeln, glänzen:
jauns nazis zilb Ramdam; "bläulich schimmern" (mit ìl ) Nötk.;

2) zu erschliessen aus apzilbêt. Wahrscheinlich zu li. apžil˜bti (= apžilpti?) bei Būga Aist. Stud. 189; zur Bed, vgl, le. apzibt. Wohl zur Wurzel g̑el- (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 622) oder g̑hel- (bei Walde 1. c. 624) in zaļš u. a.

Avots: ME IV, 719

zìlgalˆvis (li. žilgal˜vis "Graukopf"), f. -ve, jem. mit blauem Kopf (= mit blauer Kopfbedeckung?): ziedat, mani labi lini, zilajiem ziediņiem!... pā`rvedīšu zilgalvīti (Var.: zilu galvu) vērpējiņu BW. 28380,4 var. jauna meita zilgalvīte BW. 29788 var. raudevīte zilgalvīte 2515.

Avots: ME IV, 719

I zilinât (li. žilinti "zilināt" Miežinis),

1) blau färben
U., Stenden, bläuen LKVv.: mazgātāja zilina veļu Ahs.;

2) prügeln
Trik.: z. muguru;

3) viel Wasser hinzugiessend wässerig (bläulich) machen
Lubn.: saimniece putru zilina. Refl. -tiês,

1) frierend bläulich werden:
z. (salt) aukstumā Bers.;

2) in der Wirtschaft kargen:
saimniece skuopa: mē̦dz ar ēdienu zilināties Heidenfeld, Segew.

Avots: ME IV, 719, 720

zilinums Kand., Lipsthusen, Sassm., Stenden "zilumzâles, veļas zilums" zilināt veļu ar zilinumu Sassm. Beruht auf einem Prät. *zilinu (= li. žilinau); vgl. zur Bildung retinuma sakne.

Avots: ME IV, 720

ziluôt (li. žiluoti "?" Miežinis),

1) blau färben
L., U.;

2) blau erscheinen, schimmern:
augšā... ziluot ziluo dzidras debesis Janš. Bandavā I, 98. viss dārzs ziluo (vor lauter blauen Blumen) Grünh. tik daudz (zileņu) uogu, ka ziluo vien Frauenb. pie apvāršņa... ziluoja... kalnu silueti Vēr. II, 152. vietām ziluoja ugunskuru vietas Jauns. Rupuča āda. pa starpām ziluoja bišu struopi Jauns. III, 287; "grau werden Nötk.;

3) prügeln
Zaravič.

Avots: ME IV, 721

zils (li. žìlas "grau [von Haaren]"),

1) auch ziļš L., St., blau
U.: zilu aci sist U., ein blaues Auge schlagen. ka nedabūjam zilu muguru Poruks Dzīve un s. 40. zilais ūdens U., Scheidewasser. zilā vārna, die Mandelkrähe. zila žagata Br. 75. zila gaisma ausa BW. 816, 1 und 8810. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578, lecekts de̦guse zilās ugunīs LP. VI, 108. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. zili dūmi 209. zilais trums 198. zila ruoze 146. zils kâ ve̦lns 536. zila, me̦lna vabuolīte Br. p. 20. zila, me̦lna tautu meita Biel. 1438. nuobāli kâ zila drāna! Br. p. 31. zili brīnumi LP. IV, 21 und 145. zila (wässerig) putra Lubn. zils un me̦lns sakults U. "braun und blau zerprügelt". tīri zils, me̦lns nuo dusmām Dienas Lapas piel. v. J. 1891,N 191, S. 89. zils nuo (aiz LP. II, 60) dusmām LP. I, 129 und IV, 220. nuo piktuma zils LapsaKūm. 121. zils un me̦lns nuodusmuoties Blaum. Pie skala ug. 276. pēc tā vārda ķēniņš zils un me̦lns LP. V, 323. zili me̦lns saslimis Etn. III, 131. lietus nāk me̦lnum me̦lns, zilum zils augšā. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217. gluži zils sademējis Etn. III, 162. zilie (Fünfrubelscheine) un sarkanie (Zehnrubelscheine) Siliņš 1. 4. lai zils gar acīm me̦tas LP. III, 90;

2) = sirms, grau (von Haaren): zili mati U., Nigr., kurische Nerung. Subst. zilums (li. žilùmas "das Graü),

1) das Blau(e), die Bläue:
tumšajā zilumā spīguļuo zvaigznes E. Veidenbaums. kâ zvaigznes debess zilumā LP. IV, 176. nuozuzdami gaisa zilumuos 134; der gekürzte instr. s. zilum(u) auch als verstärkendes Adverb vor zils: zilum zili meži LP. I, 140;

2) ein blaues Mal, ein blauer Fleck
(vom Hieb) St., LP. III, 23: tu esi dabūjis zilumus Salisb. Nebst li. nom. pl. žalì (= žilì) bei Bezzenberger BGLS. 341 und (nach Zubatý AfslPh. XVI, 420) slav. zola "Asche" entweder zur Wurzel von zelt (s. dies), oder aber zu gr. γελεῖν· λάμπειν Hes. u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 623.

Avots: ME IV, 720

II žirbt, žirbstu, žirbu,

1) = žilbt 1 (mit ir̃ ) Wolmarshof;

2) stark, bis zur Bewusstlosigkeit erschrecken
(intr.) Fehsen, Geistershof, Selsau (mit ìr ² ). Wohl als ein Lituanismus (wegen des ž- für ž-) zu li. žirbti oder žirti "dzirkstīt" (bei Rīteris), das wohl zur Wurzel g̑her- "strahlen" (s. unter zars ) gehört. Die Bed. 1 dürfte in Zusammensetzung mit ap- entstanden sein.

Avots: ME IV, 811

žirît Bauske, Bers., Lubn., = žilît 1.

Avots: ME IV, 812

žulbt, = žilbt, erblinden, in Ohnmacht fallen U. Būga erinnert Aist. Stud. 189 an li. apžiulpti (apžiulpo akẽlė Jušk. LD., Nr. 1512, _18).

Avots: ME IV, 829

zvìgznît ² Vīt., -ĩju, schimmern, leuchten, funkeln: sniegs saulē zvīgznī, ka acis apžilbst Vīt.

Avots: ME IV, 779

zvīla od. zvīls "?": bez skaita raibā zvīlā acis žilbst MWM. X, 196.

Avots: ME IV, 779