Paplašinātā meklēšana

àizzilêt: lietus nāk aizzilējis Janš. Mežv. ļ. II, 532. (lietus) gāž jau ar gāšanu, un visa tā puse aizzilējuse Bandavā I, 378.

Avots: EH I, 64

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61

àizzilinât putru = aizdarīt, wohl nur ein wenig Milch zu der gekochten Grütze zugiessen, sodass diese eine bläuliche Farbe annimmt Lit. tr., bezeichnen, begrenzen bis zu einer gewissen Stelle: pietē̦sumu jeb kaķējumu Konv. ² 1588.

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 61

apzilbêt, geblendet werden: saulē acis apzilbējušas Tals., Stenden; cf. apžilbt.

Avots: ME I, 137

‡ apzilbt Adl., Selsau (mit ìl ² ), Wessen, durch einen grellen Schein für eine kurze Zeit geblendet werden: acis apzilbušas Trik.

Avots: EH I, 127

‡ apzilêt,

1) sich bläulich färben:
veļa apzilējusi Mahlup. stav ap˙zilējis (frierend blau geworden) Erlaa;

2) acis apzilējušas N.-Peb., um die Augen haben sich dunkle Ringe gebildet.

Avots: EH I, 127

apzilināt, ringsum verbrennen (von Nesseln): pirkstus, ruoku. [Wohl mit z für dz; zu dzelˆt.]

Avots: ME I, 137

‡ apzilinis, blaulich Bērzgale: apziline putra Bērzgale, eine an Zutaten arme, wässerige (bläuliche) putra.

Avots: EH I, 127

apzilis, -uša [li. apžìle̦s, zum Inf. apžilti], blau umflort: pret apzilušām tālēm Jauns. Druva I, 1209.

Avots: ME I, 137

atzilgt, intr., wieder anfangen zu grünen, sich erholen: rudzi jau it labi atzilguši Smilt., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 212

atzilt: "?" zu ersetzen durch

1) = atzvilˆt, und rudzi - durch;

2) = atzilgt: rudzi a.

Avots: EH I, 182

[atzilt "?": visi... uozuoliņi pret ziemeli atziluši (Var.: atzīluši, saziluši, nuolīkuši); vienam kāpu galiņā, visus griezu launagā BW. 30424 (aus Goldingen). rudzi atziluši Wandsen; cf. atzīlis.]

Avots: ME I, 212

[dadzilis Kurmin (unter czyž), der Zeisig (acanthis); = li. dagìlis "Distelfink". - Zu dadzis, wie gr. ἀχανϑίς "Distelfink" zu ἄχανϑα "Distel": die Samen von Disteln und Kletten werden vom Distelfink als Nahrung benutzt.]

Avots: ME I, 429

[dzila (?) Kurmin 278 unter żołądź, die Eichel (sonst dafür nur (d)zīle bekannt). Wenn zuverlässig. zu li. gilė˜, apr. gile, serb. že"lūd. gr. βάλανος arm. kałin dass.]

Avots: ME I, 549

dzildêt, = augt, wachsen Lös. n. Etn. III, 163.

Avots: ME I, 549

dzildinât, tr.,

1) aufhalten, die Zeit hinziehen
Karls.;

2) cūkas tiek tâ dzildinātas. die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten
Salisb. n. U.



Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) dzildinât 2, un tai vietā jāliek ( zu ersetzen durch einen sebständigen Artikel): dzildzinât, hinhalten (?): cūkas tiek tâ dzildinātas, die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten Salisb. n. U.

Avots: ME I, 549

‡ dzildzinât,

1) "knapināt pārtiku" (mit ilˆ ² ) Seyershof: miltu jau ne˙cik daudz vai[r]; jādzildzina vien ir ar tuo duošanu;

2) = dzildinât 2 (mit ilˆ ) Wolmarshof. Refl. -tiês "knapināties" Seyershof: ar tiem pašiem putraimiem, kuo rudenī sataisīja, dzildzinājuos visu vasaru.

Avots: EH I, 357

‡ dziliene Warkl., = dziļums.

Avots: EH I, 357

dzilinât: (fig.:) Gustiņu dzilināja sīvs niknums Daugava 1934, S. 486:

Avots: EH I, 357

dzilinât, tr., stechen, brennen, versengen: kâ nātrīte dzilināju BW. 3043. vējš dzilina ģīmi Ahs. [Zu dzelt.]

Avots: ME I, 549, 550

dzilkstêt, ein Schallverbum (von Vogelstimmen): sīka putniņa balstiņa dzilkstēja.,. meža klusumā Druva III, 345. [putni dzilkst Ober-Kurl. - Wurzelgleich scheint ein dzilkt:] pasaciņas klusi dzilkdama stāstīs Bārda Zem. d. 184.

Avots: ME I, 550

dzilˆna,

1): unbek. in Dunika, Schnehpeln; me̦lna dz. BW. 10297 var, zila dz. 10297, 5 var.; ‡

2) ein mageres Frauenzimmer (spottweise so genannt)
Diet.

Avots: EH I, 358

dzilˆna [li. gilna Miež. "Wachholderdrossel"], dzilnis, der Specht [nur die grösseren Spechtarten; die kleineren - dzenis]; me̦lnā dzilna, Schwarzspecht (picus martius); pe̦lē̦kā dz., Grauspecht (picus viridis); zilā dz., Blauspecht; zilais dzilnītis, Spechtmeise; krievu dzilnītis, östliche Spechtmeise (sitta uralensis). [Nebst r. желнá "Schwarzspecht" wohl zu dze̦lts "gelb"; vgl. Trautmann Wrtb. 88. Būga РФВ. LXXV, 156, Zubatý AfslPh. XVI, 425. Hirt BB. XXIV, 57.]

Avots: ME I, 550

dzilnis (unter dzilˆna): auch (mit ìl ² ) Sessw.

Avots: EH I, 358

[dzìlnis ² Bers. Grawendahl, N. - Peb. "dzirnu milna (Mahlstock)."]

Avots: ME I, 550

‡ dzilstiņa (?) Karls., ein Teil des Spinnrades.

Avots: EH I, 358

g`išzilgans, gàišzils od. gàiši zilgans, gàiši zils, hellblau * gaišzilganas uoliņas Konv. ² 2083; gaišzila lente Brig.

Avots: ME I, 588

[ìedzilinât Dond., = iedzeldêt.]

Avots: ME II, 13

iẽzaļzils, grünlich blau: iezaļzilas acis MWM. IX, 337.

Avots: ME II, 90

ìezilêt, (teilweise) blau werden: iezilējis zutis Turg. Pav. ūd. 37. [putra čuguna katlā ilgi stāvē̦dama iezilē Oppek. drēbes tīri neizmazgātas iezil(ē) Stom.]

Avots: ME II, 91

iẽzilgans [Dunika], etwas blau, bläulich: iezilganas acis.

Avots: ME II, 91

[I ìezilinât, stechen (von Nesseln): nātres iezilināja Stenden, Wandsen.]

Avots: ME II, 91

[II ìezilinât, tr., einbläuen: kre̦klu.] Refl. - tiês, blau werden: cienmātes vaigi nuo dusmām uztraukti iezilinājās Liev.

Avots: ME II, 91

[ìezilt, = iezilēt: karuotes ilgi katlā stāvuot iezilst Stom., Fest.]

Avots: ME II, 91

[izdzilinât ar nâtrēm Dünsb., mit Brennesseln schlagend brennenden Schmerz zur Genüge fühlen, machen.]

Avots: ME I, 732

izzilêt, izzilt, blau werden: rudzi izziluši Bers.

Avots: ME I, 831

‡ jezilkas Fest. = ježikas I.

Avots: EH I, 563

me̦l˜nzils, schwarzblau: me̦lnzilas acis.

Avots: ME II, 599

nùodzilkstêt, intr.,

1) [erklirren
Gr. - Buschhof, Selsau]: tā (izkapts) nuodzilkst, ka smietuos aiz prieka Bārda Zemes dē̦ls 259. krīt stikla zīlīte - nuodzilkst un saplīst tumsā Stari II, 491;

[2) "?": pieduŗuoties nātrēm kājas nuodzilkstēja Vank.].

Avots: ME II, 780

nùozilêt: aukstumā n. Fehteln, Warkl.

Avots: EH II, 109

nùozilêt, intr., blau werden: kad paņēma tautu meitu, kâ vārniņa nuozilēja BW. 16003, 2. drusku nuoliesējis un nuozilējis AU. debess nuozilējuse, būs lietus Ahs.

Avots: ME II, 890

nùozilinât, ‡ Refl. -tiês, sich blau abfärben: galvas auti skaisti nuozilinājušies Vanagu ligzda 24.

Avots: EH II, 109

nùozilinât,

1) blau abfärben;

2) nuozilināt kam muguru, jemand braun und blau schlagen;

3) es nātrēs nuozilināju ruokas, ich habe mir die Hände an den Nesseln verbrannt.

Avots: ME II, 890

nùoziluôt, tr., blau abfärben, blau machen: šis tumšums tuop caur saules gaišumu nuoziluots St.

Avots: ME II, 890

[padzildinât Warkl. "ein wenig (mit Nesseln) versengen": p. ar nātrēm kājas.]

Avots: ME III, 22

pazilêt: pazilējuši vaigi Dunika.

Avots: EH XIII, 192

‡ *pazilgt "?": saules meita puķes sēja, pa jūrmali te̦cē̦dama; visa jūreņa pazilga dze̦ltāniem ziedeņiem Tdz. 55089.

Avots: EH XIII, 192

pe̦lê̦kzilgans Konv. ¹ 86, pe̦lê̦kzils Konv. ² 1860, graublau.

Avots: ME III, 196

sadzildêt, intr., zuwachsen, heilen: vaina jau labi sadzildējusi Erlaa.

Avots: ME III, 620

sadzilinât, mit Nesseln versengen: s. ruokas ar nātrēm Dond.

Avots: ME III, 620

sãrtzilgans, rötlich blau: sārtzilganuo sniegu Veselis Saules kapsē̦ta 193.

Avots: ME III, 808

sazilêt Spr., Celm., auch sazilt Spr., intr., blau werden: pirksts ir sazilējis, pūžņains Ezeriņš Leijerk. I, 280. tāds auksts laiks, tâ zilina (es friert),... viss ģīmis sazilējis Kand., Ruhental n. Etn. I, 31. gabalus sazilējušas gaļas Austriņš Nuopūtas vējā 121. sazilēj[u]se, samelnēj[u]se sudrabiņa nesējiņa BW. 21627.

Avots: ME III, 796

I sazilinât Lautb., = sadzilinât, sazelt II. Refl. -tiês, unversehens von Nesseln zerstochen werden: es nātrās sazilinājuos Valgale.

Avots: ME III, 796

II sazilināt, saziluôt Laud., tr., blau machen, färben.

Avots: ME III, 796

sazilt (unter sazilêt): saziluši, samelnēj[u]ši ... debestiņi BW. 31926, 3 var. pienu var izsargāt nuo sazilšanas Mekons Zelta māj. grm. ³ 149.

Avots: EH XVI, 467

trejzìlaîns, mit drei Perlen versehen: trejzīlainu (Var.: trīszīļainu) gredzeniņu BW. 6396 var.

Avots: ME IV, 229

trîszil˜bju (gen. pl.), dreisilbig.

Avots: ME IV, 242

tùmšzils, dunkelbtau.

Avots: ME IV, 264

uzdzilinât, stechend, brennend, sengend zum Vorschein bringen, erzeugen: uzdzilināt ar nātri pūtes Dond.

Avots: ME IV, 328

uzil˜gt, noch, länger dauern: mūsu darbs 2 nedēļas uzilga (dauerte 2 Wochen länger, als vorausgesehen) Sessw.

Avots: ME IV, 336

I uzzilinât Stenden, mit Nesseln stechend, versengend hervorrufen: uzzilināt ar nātrēm stuldzi Stenden.

Avots: ME IV, 401

vaĩrâkzil˜bîgs* Konv. ² 2256, mehrsilbig.

Avots: ME IV, 441

viênzil˜bîgs,* einsilbig Konv. ² 2256.

Avots: ME IV, 668

viziluôt U., = vizuļuôt.

Avots: ME IV, 631

zilacaîns, blaue Augen habend BW. 28380, 3.

Avots: ME IV, 718

zilace (unter zilacis),

1): auch BW. 18407 var.; ‡

2) zilacīte Oknist, anchusa officinalis.

Avots: EH II, 806

zilacis: zilači, rudači pa vērdiņam BW. 20318.

Avots: EH II, 806

zilakmen(i)s, blauer Vitriol A. Melnalksnis Mazsalaca 51.

Avots: ME IV, 718

zilakmen(i)s, blauer Vitriol A. Melnalksnis Mazsalaca 51.

Avots: ME IV, 718

zilgalvītes (unter zìlgalˆvīši): hepatica triloba Pampeln.

Avots: EH II, 806

zilans Ladenhof n. FBR. XI, 73, bläulich.

Avots: ME IV, 718

zilašķi, Schachtelhalm U. (aus L., der aber dafür silašķi hat!); eine Blume (?) Allend. n. U.; Feldrittersporn LKVv.; eine in seichten Stellen von Flüssen und Seen wachsende Pflanze Drosth.; eine Sumpfpflanze Gr.-Buschhof; "zilie ašķi" Schrunden.

Avots: ME IV, 718

zilauši, Feldrittersporn LKVv.

Avots: ME IV, 718

‡ zilavas, etwas Blaues (?): tīrumi pazūd meža zilavās.

Avots: EH II, 806

zilbe, die Silbe; "ein Buchstabe, Zeichen" Spr.

Avots: ME IV, 719

zìlberis ² Saikava "?" zirgs aizgāja kâ zilberis (d˙h., sehr schnell).

Avots: ME IV, 719

zilbêt,

1) funkeln, glänzen:
jauns nazis zilb Ramdam; "bläulich schimmern" (mit ìl ) Nötk.;

2) zu erschliessen aus apzilbêt. Wahrscheinlich zu li. apžil˜bti (= apžilpti?) bei Būga Aist. Stud. 189; zur Bed, vgl, le. apzibt. Wohl zur Wurzel g̑el- (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 622) oder g̑hel- (bei Walde 1. c. 624) in zaļš u. a.

Avots: ME IV, 719

zilbiksis, jem. mit blauen Hosen: nuosauc žandarmus par zilbikšiem Janš. Bandavā I,83.

Avots: ME IV, 719

zilbite (mit s- zu lesen?) "?": kura kunga tā zemīte zilajām zilbitēm? Bankins Šis un tas, II. d., N 259.

Avots: ME IV, 719

‡ *zilbt, zu erschliessen aus ‡ apzilbt.

Avots: EH II, 806

‡ zilde̦gunis Dunika, = (Liepājas) pašpuika.

Avots: EH II, 806

zilˆdzêt, -dzu,-dzẽju, bläulich schimmern, glänzen: ūdens pārplūdinātas pļavas zildz vien saulē Mar. n. RKr. XV, 145. ceļš vienuos dubļuos, zildz vien Mar.

Avots: ME IV, 719

zildzinât ² Ruj., = knapinât: saimniece zildzina maizi. Refl. -tiês Mezküll (mit ilˆ2 ), Salisb. (mit ilˆ ), = knapināties, sich einschränken, sehr sparsam wirtschaften. Vgl. zilinât I 3.

Avots: ME IV, 719

zile,

1): auch Linden in Kurl.; ‡

2) eine Gans
Sauken n. Etn. I, 106.

Avots: EH II, 806

zile, Kuhname: zile un tuole nuozagušās nuo citām guovīm LA.

Avots: ME IV, 719

zilenāji: mit e, AP., mit e Orellen.

Avots: EH II, 806

zilenāji U., zilgnãji Wolmarshof, zilenāji Arrasch, Ruj., Blaubeerenkraut, vaccinium uliginosum.

Avots: ME IV, 719

I zilene,

1): Blaubeere
Pussen; ‡

2) eine blaue Kuh
Linden in Kurl.; ‡

3) ein blauer Rock:
deju .... le̦cu . .. kurpītēs, zilenēs (Var.: zilajuos lindrakuos) BW. 24064, 1. tē̦va pirkta zilenīte, staigāj[u], zemi slaucīdama 16992, 9; ‡

4) zilenīte Ramkau, hepatica triloba.

Avots: EH II, 806

I zilene(s), = glãzene(s), Blaubeere(n) L., U., Mag. IV, 2, 81, AP., Bers., Frauenb., Lubn. (in Lubn. auch: galvene), Meiran, Memelshof, Nötk., Orellen, Ruj., Segew., Trik., Wolm. (unbek. in Arrasch, Dunika, Golg., Cir.-Buschh., Jürg., Kaltenbr., Kl., Mahlup, Schnehpeln, Selg., Sessw., Stenden, wo dafür glāzene(s), in Warkh., wo dafür gailine, in Oknist, wo dafür ģirtuokle); = mel˜nene(s), Schwarzbeeren (vaccinium myrtillus) Arrasch, Drosth.

Avots: ME IV, 719

II zilene,

1) ein Tuch ("se̦ga"), das man sich auf die Schultern deckt Stockm.; ein Kopftuch Schrunden;

2) ein mit Korallen ausgenähter Weiberrock
(fehlerhaft für zīlene? ) U.

Avots: ME IV, 719

III zilene, ein leicht aufbrausender Mensch Stenden: tas jau īsts zilene: līdz kuo teic tam kādu vārdu, tūlīt traks!

Avots: ME IV, 719

‡ zileņi Lubn., eine Art Kartoffeln.

Avots: EH II, 806

zilêt, ‡ Refl. -tiês, blau (er)scheinen: zila, zaļa debestiņa caur eglēm zilējās BW. 13110.

Avots: EH II, 806

zilêt, blau werden AP., Bauske, Feh teln, Golg., Nötk., Oknist, PS., Selsau, Warkl.: piens, putra sāk zilēt AP. u. a. ruokas nuo aukstuma sāk zilēt Trik.

Avots: ME IV, 719

‡ zilẽzīši, Demin. zu zilẽzieši Iw., eine Art Kartoffeln.

Avots: EH II, 806

zìlgalˆvis: kuŗa bija zila guove, - tā zilā zilgalvīte Tdz. 53394.

Avots: EH II, 806

zìlgalˆvis (li. žilgal˜vis "Graukopf"), f. -ve, jem. mit blauem Kopf (= mit blauer Kopfbedeckung?): ziedat, mani labi lini, zilajiem ziediņiem!... pā`rvedīšu zilgalvīti (Var.: zilu galvu) vērpējiņu BW. 28380,4 var. jauna meita zilgalvīte BW. 29788 var. raudevīte zilgalvīte 2515.

Avots: ME IV, 719

zìlgalˆvīši: purvā tādi z., tie nabaga apinīši BW. 19592.

Avots: EH II, 806

zìlgalˆvīši Manz. Lettus, St., U., Bauske, Sessw., Trik., zilgalvītes Heidenfeld, zilgalvji C., zilgalviņi U., Arrasch, C., zilgālīši U., Brunellen; zilgalvīši LKVv., Mannstreu, Brachdistel (eryngium campestre), Becherblume (poterium); Wachtelweizen, melampyrum nemorosum Mag. XX, 3, 175: zilgālīši, rūpatiņas, tās ir īstās Jāņu zâles BW. Piel. ² 32401.

Avots: ME IV, 719

zilgalvji (unter zìlgalˆvīši): eine gewisse Pflanze (blüht um Johanni) Frauenb.: zilgalvju (od. zu einem nom. *zilgalves?), sveķeņu un ugunspuķu plankumiem A. Upītis Pirmā nakts 190.

Avots: EH II, 806

zìlganans ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28, = zilgans.

Avots: ME IV, 719

zilganuôt: aiz e̦ze̦ra zilganuo meži Frauenb.

Avots: EH II, 807

zilganuôt Ar., ein wenig bläulich sein Nötk.,

Avots: ME IV, 719

zilganpalss, bläulichfahl: kūpēja zilganpalsi dūmi Veselis Trīs laimes. zilgans, bläulich St., U.; himmelblau L.; z. zirgs U., ein stahlgraues Pferd. Subst. zilganums "das bläulich Schimmern" U.

Avots: ME IV, 719

zìlgans: mit il˜ Allend. n. FBR. XIX, 82.

Avots: EH II, 806

‡ zilgansalns: bläulich schitnmelfarbig: briežu tēviņa ... zilgansalnais augums A. Upītis Pirmā nakts 109.

Avots: EH II, 807

‡ zilgmājs,* = zilgme: līdz pat e̦glaines zilgmājam Burtnieks 1935, S. 281.

Avots: EH II, 807

zilgme: de̦be̦su zilgmē J. Veselis Netic. Toma mīlest. 8.

Avots: EH II, 807

zilgme, die Bläue, das Blau: iz rītiem kāpa zilgmes apģē̦rbā... saule Akurater. debess zilgme, der blaue Himmel in der Ferne (mit ìl ) Drosth.; ein grüner Wald am fernen Horizont (mit ilˆ ² ) Schibbenhof.

Avots: ME IV, 719

‡ zilˆganîgs ² Siuxt, = zìlgans.

Avots: EH II, 806

‡ zilguôt,* = ziluôt 2: priekšā zilguoja Uogres priežu meži A. Upītis Sm. lapa 10.

Avots: EH II, 807

‡ zìlgs ² Heidenfeld, bläulich: par sapņu kruoni zilgu E. Lejgalietis Dzeju krājums 52.

Avots: EH II, 807

zìlgt ^2, zilgstu, zilgu Mar., blau werden Nötk.: gaiss zilgst Mar. n. RKr. XV, 145; "grün werden" (?) Warkl. (mit ilˆ).

Avots: ME IV, 719

zilgums, die Bläue (?): līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. v. J. 1904, S. 637.

Avots: ME IV, 719

‡ zilguzīte (aus einem Manuskript von K. Kraujiņš), ein gewisser Vogel (Blaukehlchen?).

Avots: EH II, 807

I zilinât,

1): auch AP., Kaltenbr., Ramkau; kuo šī tur zilina ("= plunčājas pa ūdeni mazgājuot vai krāsuojuot") pa spani? Saikava;

2): auch Frauenb.

Avots: EH II, 807

I zilinât (li. žilinti "zilināt" Miežinis),

1) blau färben
U., Stenden, bläuen LKVv.: mazgātāja zilina veļu Ahs.;

2) prügeln
Trik.: z. muguru;

3) viel Wasser hinzugiessend wässerig (bläulich) machen
Lubn.: saimniece putru zilina. Refl. -tiês,

1) frierend bläulich werden:
z. (salt) aukstumā Bers.;

2) in der Wirtschaft kargen:
saimniece skuopa: mē̦dz ar ēdienu zilināties Heidenfeld, Segew.

Avots: ME IV, 719, 720

II zilinât: auch Iw.; sals kâ ar nātrēm zilina Stenden. tāds auksts laiks, tâ zilina, ka bail; viss ģīmis sazilējis Kand., Ruhental n. Etn. I, 31.

Avots: EH II, 807

II zilinât, stechen (von Nesseln, Kälte) Ahs., Stenden: nātres zilina. aukstais vējš zilina (dzeļ, cē̦rt). Refl. -tiês, sich von Nesseln stechen lassen Stenden: ej pats nātres pļaut; pa viņām zilināties!

Avots: ME IV, 720

zilinâtiês,

1) s. unter zilinât I und II;

2) faul, träge arbeiten
Mar. n. RKr. XV,145; ungeschickt, erfolglos arbeiten AP., Heidenfeld, Mahlup: kuo tu zilinies, tâ jau tu ne˙kad nebeigsi! Mar. n. RKr. XV, 145.

Avots: ME IV, 720

‡ ziline Lubn. n. FBR. XVII, 117 "= zilene" (I 1?).

Avots: EH II, 807

zilinums Kand., Lipsthusen, Sassm., Stenden "zilumzâles, veļas zilums" zilināt veļu ar zilinumu Sassm. Beruht auf einem Prät. *zilinu (= li. žilinau); vgl. zur Bildung retinuma sakne.

Avots: ME IV, 720

zilīši, eine Art Kartoffeln mit blauer Schale Mar. n. RKr. XV, 145.

Avots: ME IV, 720

‡ zilkaklīte BW. 784, eine mit blauem Hals (gemeint ist eine Flasche).

Avots: EH II, 807

‡ zilkamzuolis BW. 20625, jem. mit blauem Kamisol.

Avots: EH II, 807

‡ zilkrētis Janš. Dzimtene III, 90, ein Pferd mit blauer Mähne.

Avots: EH II, 807

‡ zilkurpiņa Anzen, aconitum napellus.

Avots: EH II, 807

zìllũpaîns, blaue Lippen habend Veselis Daugava v. J. 1928, S. 428.

Avots: ME IV, 720

zilmigluots,* mit bläulichem Nebel bedeckt: tālās, zilmigluotās purva daļas Veselis Saules kaps. 78.

Avots: ME IV, 720

‡ zilˆnẽjs ² Orellen, bläulich.

Avots: EH II, 807

zilˆnêt: vis˙apkārt zilnē meži.

Avots: EH II, 807

zilnêt Mar., blau schimmern: e̦ze̦rs tālumā ziln Mar. n. RKr. XV, 145. ūdens pļavā ziln Mar. n. RKr. XVII, 132.

Avots: ME IV, 720

‡ ziluonē̦ns Jaun. Ziņas 1938, № 160, ein Elephantenjunges.

Avots: EH II, 807

ziluonis, der Elephant. Erinnert an slav. slonъ dass.

Avots: ME IV, 721

ziluonkaũls LKVv. oder ziluoņkaũls, Elfenbein.

Avots: ME IV, 721

ziluôt (li. žiluoti "?" Miežinis),

1) blau färben
L., U.;

2) blau erscheinen, schimmern:
augšā... ziluot ziluo dzidras debesis Janš. Bandavā I, 98. viss dārzs ziluo (vor lauter blauen Blumen) Grünh. tik daudz (zileņu) uogu, ka ziluo vien Frauenb. pie apvāršņa... ziluoja... kalnu silueti Vēr. II, 152. vietām ziluoja ugunskuru vietas Jauns. Rupuča āda. pa starpām ziluoja bišu struopi Jauns. III, 287; "grau werden Nötk.;

3) prügeln
Zaravič.

Avots: ME IV, 721

zìlpe̦lê̦ks, blaugrau: z. lācis pe̦lnuos tup RKr. VII, m. 311.

Avots: ME IV, 720

zìlpuodzene, scabiosa arvensis Lös. n. RKr. III, 72.

Avots: ME IV, 720

zìlpuodziņas, jasione montana Konv. ¹ 734.

Avots: ME IV, 720

zìlpuķe(s), zilpuķīte(s) Treim. Sāp. un sm. 91, Janš. Bandavā II, 236, eine Art Blumen: skaisti zied zilpuķīte Kegeln n. Latv. Saule v. J. 1928, S. 726. vidū sniega zilpuķītes Domas II, 1003. gāju pa zilpuķu pakalnēm Vēr. II, 397.

Avots: ME IV, 720

zìlpuķe(s), zilpuķīte(s) Treim. Sāp. un sm. 91, Janš. Bandavā II, 236, eine Art Blumen: skaisti zied zilpuķīte Kegeln n. Latv. Saule v. J. 1928, S. 726. vidū sniega zilpuķītes Domas II, 1003. gāju pa zilpuķu pakalnēm Vēr. II, 397.

Avots: ME IV, 720

zilpulkstenīte Vēr. II, 235, eine Blume.

Avots: ME IV, 720

zìlrĩklĩte, das Blaukehlchen, lusciola suecica RKr. VIII, 93, Natur. XXXVII, 138.

Avots: ME IV, 720

‡ zilruds, blaugrau (?): zilrudas acis Dünsb. Trīs romant. gadīj. 56.

Avots: EH II, 807

zils,

1): ar zilām muokām Austriņš Raksti VII, 298;

2): z. zirgs Naukschen, Janš. Apsk. 1903, S. 113. Subst. zilums,

1): linu ziedu zilumiņu BW. 4510 var.;

2): vai biji šķūnī zilumu pelnīt? BW. 34906.

Avots: EH II, 807

zils (li. žìlas "grau [von Haaren]"),

1) auch ziļš L., St., blau
U.: zilu aci sist U., ein blaues Auge schlagen. ka nedabūjam zilu muguru Poruks Dzīve un s. 40. zilais ūdens U., Scheidewasser. zilā vārna, die Mandelkrähe. zila žagata Br. 75. zila gaisma ausa BW. 816, 1 und 8810. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578, lecekts de̦guse zilās ugunīs LP. VI, 108. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. zili dūmi 209. zilais trums 198. zila ruoze 146. zils kâ ve̦lns 536. zila, me̦lna vabuolīte Br. p. 20. zila, me̦lna tautu meita Biel. 1438. nuobāli kâ zila drāna! Br. p. 31. zili brīnumi LP. IV, 21 und 145. zila (wässerig) putra Lubn. zils un me̦lns sakults U. "braun und blau zerprügelt". tīri zils, me̦lns nuo dusmām Dienas Lapas piel. v. J. 1891,N 191, S. 89. zils nuo (aiz LP. II, 60) dusmām LP. I, 129 und IV, 220. nuo piktuma zils LapsaKūm. 121. zils un me̦lns nuodusmuoties Blaum. Pie skala ug. 276. pēc tā vārda ķēniņš zils un me̦lns LP. V, 323. zili me̦lns saslimis Etn. III, 131. lietus nāk me̦lnum me̦lns, zilum zils augšā. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217. gluži zils sademējis Etn. III, 162. zilie (Fünfrubelscheine) un sarkanie (Zehnrubelscheine) Siliņš 1. 4. lai zils gar acīm me̦tas LP. III, 90;

2) = sirms, grau (von Haaren): zili mati U., Nigr., kurische Nerung. Subst. zilums (li. žilùmas "das Graü),

1) das Blau(e), die Bläue:
tumšajā zilumā spīguļuo zvaigznes E. Veidenbaums. kâ zvaigznes debess zilumā LP. IV, 176. nuozuzdami gaisa zilumuos 134; der gekürzte instr. s. zilum(u) auch als verstärkendes Adverb vor zils: zilum zili meži LP. I, 140;

2) ein blaues Mal, ein blauer Fleck
(vom Hieb) St., LP. III, 23: tu esi dabūjis zilumus Salisb. Nebst li. nom. pl. žalì (= žilì) bei Bezzenberger BGLS. 341 und (nach Zubatý AfslPh. XVI, 420) slav. zola "Asche" entweder zur Wurzel von zelt (s. dies), oder aber zu gr. γελεῖν· λάμπειν Hes. u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 623.

Avots: ME IV, 720

zìlsarītis, der zili (graue) sari Habende (Epitheton des Pferdes) LP. I, 176, J. R. VII, 148: kumeliņ, zilsarīt! BW. 29799, 5 var. (ähnlich 17129, 1 und 27160).

Avots: ME IV, 720

zìlskâbe, die Blausäure Dr. 832.

Avots: ME IV, 721

zìlspā`rnīte "?": reņģīte zilspārnīte BW. 30807, 2.

Avots: ME IV, 721

zìlstrĩpaîns, blaugestreift A. XX, 325.

Avots: ME IV, 721

zìlsvārcis, jem. mit einem blauen Rock LP. IV, 193.

Avots: ME IV, 721

zilt (li. žìlti "ergrauen"), zilstu, zilu, blau schimmern Nötk.: viņpus upes kalni zilst Rainis Gals un sāk. 42. miglas šķiŗas, plašums auguot zilst Domas III, 940.

Avots: ME IV, 721

zil˜te Drosth., Ruj., U., (mit ìl ² ) Sonnaxt, Memelshof, zilts, -s Sessw., Sülze, Sülzfleisch. Nebst estn. süľt aus einem nd. *sülte oder aus schwed. sylt.

Avots: ME IV, 721

ziluguns, -s (als zil[a] uguns aufzufassen?), blaues Feuer: kur palika ziluguns? BW. 2221, 6.

Avots: ME IV, 721

‡ zilumbrùnči ² Saikava, ein blauer Frauenrock zum alltäglichen Tragen.

Avots: EH II, 807

zilumi Frauenb., ein Farbstoff zum Wäschebläuen.

Avots: ME IV, 721

zilumzâles, Indigo RKr. VII, 34: sveŗ kâ zilumzāles A. XX, 646. zilus kâ zilumzāles Kaudz. Izjurieši 8.

Avots: ME IV, 721

zilumzaļš: zilumzaļi dũmi kūp BW. 8905 var.

Avots: EH II, 807

zilumzaļš, blaugrün (?): zilumzaļas eglītes Janš. Mežv. ļ. I, 152.

Avots: ME IV, 721

ziluža, eine graue (?) Kuh Janš. Mežv. ļ. II, 307.

Avots: ME IV, 721

‡ zilvaiņags,* ein blauer Kranz: ar vijuolīšu zilvaiņadziņu Blaum. Raksti X ⁴ (1938), 8.

Avots: EH II, 807

zilvãrna: "garrula" ME. IV, 721 zu verbessern in "garrulus".

Avots: EH II, 807

zilvãrna, die Blau-, Mandelkrähe (coracias garrula L.) Sassm.

Avots: ME IV, 721

‡ zilvêderis Tdz. 57428, jem. mit blauem Bauch.

Avots: EH II, 807

‡ zilzeķiņa BW. 34069 (aus Angermünde), eine mit blauen Strümpfen.

Avots: EH II, 807

‡ zilziêdains, blaue Blüten habend.

Avots: EH II, 807

‡ zilziêdis, ein blaue Blüten Habender: liniņ, manu zilziedīt! Tdz. 57502. (gewisse Kartoffeln) kuo pie mums zilziežus sauc Latv. Av. 1847, № 33.

Avots: EH II, 807

zilzĩlĩte Konv. ² 2319, die Blaumeise.

Avots: ME IV, 721

zìlzuobis, f. zìlzuobe LP. III, 13 oder (BW. 23228 var. und 23476) zìlzuobene, wer blaue Zähne hat: dē̦lu māte, zilzuobe, skalganu mēlīti izvīla... meitiņu BW. 23475. precenieks, zilzuobis 15640 und 23475, 1. ve̦ca zilzuobīte 1484, 1. ve̦ci puiši, zilzuobīši 10045. Jānīti, zilzuobīti! 32381; zilzuobs U., ein Blauzahn.

Avots: ME IV, 721

II uzzilinât, noch, von neuem bläuen, blau färben: veļu vēl uzzilināt.

Avots: ME IV, 401

zilacis, f. -ce (li. žilakis, f. -kė Miežinis), jem. mit blauen Augen Mar. n. RKr. XVI1, 137 u. a.: kur tu augi, zilacīte? BW. 21272,3; zilacis U., ein Blauauge: zilaci sist L., ein Auge blau schlagen.

Avots: ME IV, 718

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7

‡ àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16

àizkûpis: ‡ sich mit Rauch bezogen habend: visa tā puse aizzilējuse un aizkūpuse Janš. Bandavā I, 378. āzkūpusi pils Pas. II, 180.

Avots: EH I, 34

‡ àizstrĩdêt, im Streiten übertreffen Bauske u. a.: kas nu tevi aizstrīdēs? Refl. -tiês: a. līdz zilām ugunīm Bauske, sich im Streit sehr erhitzen.

Avots: EH I, 53

ãla [Durben]: zila āla Etn. III, 160, schwefelsaures Kupfer.

Avots: ME I, 237

aluôns, alūns, Alaun; zilais a. Kupfervitriol Etn. IV, 21. dziju nuoraudzēja alūnā Etn. III, 58.

Avots: ME I, 69

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70

apjums, Umdachung, Überdachung, ein mit einem Dache versehrnes Gebäude: pie man stāv sē̦tas, apjumi uz gadu gadiem ve̦se̦li St.; debess apjums, Himmelsgewölbe: ve̦ctē̦vs de̦be̦su apjumā rājas Lautb. cik jauki mirdz auseklis pie tumšzilā debess-apjuma J. Dr. III, 301, Mag. III, 1, 89.

Avots: ME I, 92

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês ² Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105

apšķîst, intr., ringsum fliessen, umher fliegen, sprühen: umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129

apstràdât, tr.,

1) bearbeiten:
laukus, zemi; bearbeiten, verprügeln, mit dem Zusatz: zilu, me̦lnu. Refl. -tiês, seine Arbeiten beendigen: tu esi apstrādājies MWM. VII, 133. apstràdãjums, die Bearbeitung: zalkša līgavas vielas apstrādājums A. III, 569.

Avots: ME I, 127

apšuva (li. apsiuvà), -e, auch apšuja BW. 13284, 1, apšuvums, der Bräm, Besatz am Kleide, Saum: kakla iegriezums apšūts zilu vai me̦lnu apšuvi Etn. IV, 109. kurpes - sudrabiņa apšuvām BW. 5707. apšuvums ist auch eine Fenstereinfassung.

Avots: ME I, 130

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

‡ ârums, = âra (?): āruma zilajā dzidrē dedza ... saule Daugava 1928, S. 936.

Avots: EH I, 195

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180

atzĩlis, f. -usi, wieder grün (?) geworden: zāle, rudzi atzīluši Schujen; cf. atzilt.

Avots: ME I, 213

aûguõnis: auch Bers., aûguôns Salisb.: auguons mēles galiņā BW. 20920, 1; auguons, eine Geschwulst ohne Entzündung Oppek. n. BielU.; miruoņ[a] nuguonis, eine Art Auswuchs am menschlichen Körper ("tāds liels klomzaks ir klāt un karājas, tāds zils, dažam tīri balts, bet nesāp") Salis: maz jau me̦tas tādi miruoņ[a] auguoņi, kādam re̦tam; vai nuo zem[es] dabū, vai kā Salis.

Avots: EH I, 186

bãlêt, [bàlêt C.], -u od. -ēju, -ēju, intr., inch., bleich, blass, fahl werden: bē̦rzu birze kalniņā vairāk bāl, ne zaļuo BW. 23687. vaigi bāl asarām BW. 3932. māsai bāl vaigu gali 21384, 4 zilajā tālē baltas dūjiņas bālē ("schimmern blass") Vēr. II, 51. sērdienītes vainaciņš nebālēja saulītē, cf. BW. 4831. Refl. -tiês, fahl, grau erscheinen, grauen, anbrechen (vom Tage): gaisma bālējas, der Tag graut Mag. XX, 3, 68.

Avots: ME I, 271

bezgalĩba, die Unendlichkeit: debess zila bezgalība Niedra. es gribu izgaist bezgalībā R. Sk. II, 110.

Avots: ME I, 283

bezlaĩka teikumi, zeitlose Sätze *; bezlaikā, vor der Zeit, vorzeitig: lai sadega zelta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568; bezlaikā akls palikt LP. VI, 404.

Avots: ME I, 284

‡ bir̂gums Nautrēni, = bir̂ga 1: ustaba pilna birguma, ka zils līdz grīdai.

Avots: EH I, 220

‡ blaikšêt Segew., = blaĩkšķêt. blaiskums: kad zilā slimība, tad cūka nuositas ar pumpām un blaîskumiem ² Siuxt.

Avots: EH I, 225

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

blãvains, fleckig, bläulich, matt: blāvainas dzijas, ungleich gefärbt, stellenweise dunkel, stellenweise hell Strautsel. [blāvains vaigs C.] materiālisma blãvainajā gaismā nevar uzplaukt miera zieds Vēr. II, 98. palika aiz dusmām zils un blāvains Etn. III, 130. [blāvans "blass" Bolwen; blãvans Pernigel, = duļķains.]

Avots: ME I, 312

blãvâties Ahs., schimmern: malka izkurējusies, tikai zila uguntiņa vēl blāvājās pār uoglēm.

Avots: ME I, 312

blãvauti, Tüchter matter, nicht schöner Farbe: zilauti, blāvauti vakara māsai; silā mazgāti, ceplī žāvē̦ti BW. 20593, 2.

Avots: ME I, 312

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas ² "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312

‡ II bleķis AP., Ramkau, Seyershof, Sonnaxt, Warkl., der Fleck: visa cūka zila, bleķiem vien Sonnaxt. Aus mnd. vleck. ‡

III *bleķis od. *bleķe "?": nuosit bagātaieku vai gar zemi un pataisa nabagu kā bleķi Pas. IV, 145 (aus Lieven-Bersen).

Avots: EH I, 228

[brezelêt Sonnaxt "schlecht färben"; wohl eine Ableitung vom entlehnten] breziles, Brasilienholz zum Färben.

Avots: ME I, 330

briẽsmîgs, Adv. briẽsmīgi: senāk b. (sehr häufig) cēlēs zilā slimība Sonnaxt. man maizes cepšana b. (sehr gut) izdevās Seyershof.

Avots: EH I, 244

briêst: naktī lieius būs: uz mežu tâ briest (die Wolken ziehen sich zusammen); viss zils Siuxt.

Avots: EH I, 244

brĩnêt, - u, - ēju, brīnuôt Wid., tr., mit neidischem Blick bewundern: kas mazu bērniņu grib brīnēt, zila, zaļa, me̦lna migla priekš skauģa acīm. cits putniņu brīnuo, cits uodziņas Latv. Refl. - tiês, sich wundern.

Avots: ME I, 334

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335

brizenes, auch breziles U., Brasilienholz zum Färben: tad tuo (dzīparu) lika brazdām brizenēs vai me̦lnuojamās zālēs RKr. VII, 34. [Wohl fremden Ursprung, wie die synonyme Nebenform ziles">breziles U. (aus mnd. bresilien).]

Avots: ME I, 333

bruzenes [Bers., Fehteln], bruziles N. - Bartau, Brasilienholz zum Färben.

Avots: ME I, 340

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347

čãkarains, bauschig, knorrig: saule... strādāja, bāgātīgi apveltīdama vainadziņiem ziluo vizbulīti, čākarainuo pureni LP. I, 172.

Avots: ME I, 408

cũkaste, die Wurzel einer Pflanze: cūkaste derīga pret cūku ziluo jeb sarkanuo slimību Sassm.

Avots: ME I, 398

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. ² 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. ² 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I ^4, 462, Walde Wrtb. ² 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 ⁴ u. KZ. XL, 563 ^1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

dũguôt [Schujen, Daiben, (eine Melodie) summen; kollern]: kâ zilai dūjai dūguojuot Duomas III, 472; [dùguôt ² Meiran "rūkt kâ vabule". viņam nav ne+kāda darba, viņš tikai dūguo Ruhental.]

Avots: ME I, 524

dũmaka, oft im Pl.,

1) Höhenrauch
[dùmākas ² Bers.]: saule bij ietinusies dūmakās Saul. zem zilām dūmakām vizēja sudrabuoti e̦ze̦ri Zalkt. I, 111. kaut kur tālu dūmakā A. Up.; [in Schujen gebrauche man dafür auch dūmaksnēji od. dūm(m)ākuļi];

2) Rauchwolke:
man riebsies šie nami, cilvē̦ki un dūmakas MWM. XI, 193. pīpēt lielām dūmakām;

3) räucherige Schwüle:
saule brien pa dūmakām Naud.

Avots: ME I, 527

‡ dūmele "?": zili me̦lns tautu dē̦ls, ziemā dzimis dūmelē [?] BW. 21347, 6 var.

Avots: EH I, 347

dũmi (li. dúmai). der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums. kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs ? kad acis sāp, tad dūmiem vaina. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) der Menge:
sanāks zaķi kâ dūmi LP. IV, 221;

b) des leicht Dahineilenden, Verschwindenden:
viss aizgājis gaŗām kâ dūmi Vēr. I, 1387. vilkacis aizgājis kâ dieva dūmi Etn. II, 86. piemiņa tava kâ dūmi klīdīs Aus. I, 77. Der Sing. dūms kommt nur in den Phrasen vor: uzraut, raut, vilkt kādu kuplu dūmu, pa dūmam, rauchen, paffen, vai akls, kas par kuplu dūmu! kuplus dūmus laist. gründlich paffen; dūmus laist. izlaist. den Rauch durch die Tür od. das Fenster ziehen lassen, [dūmu zaglis L., St., ein Hasudieb. dūmu laiks Korwenhof, Mittagszeit. dūmu reņģes, geräucherte Strömlinge U. Zu apr. dumis, aksl. дымъ, serb. di"m (gen. di"ma), ai. dhūmá-h, la. fūmus "Rauch ", gr. ϑυμός "Mut, Leidenschaft ", ahd. toum "Dunst" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4. 75. Walde Wrtb. ² 324 f., Boisacq Dict. 356 f., Reichelt KZ. XXXIX, 71, Trautmann Wrtb. 63.]

Avots: ME I, 527, 528

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 ₁ ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 ^1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521

I dze̦drs,

1) [frisch, munter
U.], energisch, [ernsthaftig Lng.], streng, barsch, unfreundlich: man patika tavs darbiņš, tava dze̦dra valuodiņa. [dze̦dra (munter?) valuodiņa RKr. XVI, 118 (die vorsprechende Person habe hier - wohl irrtümlich - dze̦drs mit "jauks" interpretiert.] sīva, dze̦dra es uzaugu BW. 10674. atraitņam dze̦dri vārdi 11794. [dze̦dri runāt Lng., hart reden], brāļam dze̦dra (Var.: dže̦dra aus Alt-Autz) līgaviņa 3875. dze̦dri od. dze̦drā balsī kadam uzsaukt, dze̦dri atsaka Druva I, 237;

2) = dze̦strs. kühl:
dz. vējš Ar.;

[3) grell (von Farben):
dze̦dra krāsa, dze̦dri zils Bers., N. - Peb.]

Avots: ME I, 539

I dzenis (li. genỹs), der Specht (gewöhnlich die kleineren Arten; vgl. dzilna), bišu dzenis. der Bienenfresser (merops apiaster); cūku dz., mittlerer Buntspecht (picus medius) RKr. VIII, 88, n. Natur. XXXVII, 40 weissrückiger Buntspecht od. Weisspecht (picus leuconotus); dižraibais dz., grosser Buntspecht (picus maior); zivju dz., Eisvogel. dzenis kaļ, der Specht pickt. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ dzenis. dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Nebst apr. aytegenis "der kleine Specht" und genix "Specht" zu dzenêt.]

Avots: ME I, 545

[II dzìle ² Bers., dzĩle behnen, die Eichel. Zu li. gylė˜ (acc. gỹlę) od. gilė˜; vgl. dzila.]

Avots: ME I, 556

dzîsla (li. gýsla [od. gį́sla. apr. gislo]). dzîsle [BW. 35034. Glück], U.,

1) die Ader;
asins dz., die Blutader; dzīvības dzīsla Tr. IV, 360 od. le̦camā dz. U., die Pulsader; zilā dz., die blaue Ader über die Stirn, welche bei Kindern auf Würmer deuten soll U.;

2) in vielen Gegenden - Sehne:
luokāmā dzīsla, die Sehne (dafür jedoch zu empfehlen cîpsla Etn. II, 133);

3) smalkās dzīslas, Nerven
Grünh., Biel. [Zu r. жи́ла serb. ži"la "Ader", la. fīlum "Faden", arm. ǰil "Sahne des Körpers, Schnur" und weiterhin vielleicht zu le. dzija; vgl. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Walde Wrtb. ² 291, Fick Wrtb. I ^4. 414, Mikkola BB. XXII, 245 f., Pedersen KZ. XXXIX, 413, Trautmann Wrtb. 90.]

Avots: ME I, 557, 558

èlkšņuôts, mit Ellern bewachsen: elkšņuota nuora V. Eglītis Zilā cietumā 36.

Avots: ME I, 567

gàile [C., AP.],

1) bei Spr. gaila, das Glimmen,
karstu uogļu kvēle A. XII, 869. zilās liesmiņas virs uoglēm: uogles tagad pašā gailē Druw., Etn. IV, 18;

2) eigentlich u. fig., die Glut,
oft im Pl.: kādās gailēs zvē̦ruo pasaule! Asp.; kas ieskatījās viņu acu gailēs Stari I, 299.

Avots: ME I, 584

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

gane [li. ganė], fem. von gans, die Hirtin: cūku, guovu gane. man labāka cūku gane nekâ tava līgaviņa BW. 21257. dzilna mana guovu gane 2667. gane ganīja aitas LP. VI, 786.

Avots: ME I, 599

gârciens ² [Bauske, Gekrächze]: ar griezas gārcieniem V. Eglītis Zilā ciet. 87. [gā`rciens C., Geröchel.] Vgl. gārkt.

Avots: ME I, 618

I ģilinât, tr.,

1) stechen [auch von der Kälte
U.], brennen, versengen: nātres ģilina ruokas Schmarden, Siuxt;

2) mit einem stumpfen Messer schneiden
Stom., Mar.; [ hapern, nicht recht schneiden (von einer schlechten Säge) U.;

3) schärfen, schleifen:
nazi Sonnaxt, Adsel. Vgl. das echt le. dzilinât.

Avots: ME I, 698

‡ ģir̂tine Auleja. = zilene">zilene I, vaccinium uliginosum.

Avots: EH I, 427

glaudi, ‡

2) "?": gan manus glaudus nepruoti? Dünsb. Zilais putniņš 169.

Avots: EH I, 391

‡ glūzds, = glùda: tur vajaga zila glūzda BW. 35107 var.

Avots: EH I, 395

I grìslis,

1): auch (mit î ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Heidenfeld, Kaltenbr., Oknist, Saikava, Sermus, Sonnaxt, Warkl., Wessen, (mit î ² ) Grob., Iw., Salis, grîšlis Pilda n. FBR. XIII, 47, Skaista n. FBR. XV, 36, Zvirgzdine; jūŗas g, Sandriedgras (carex arenaria
L.) Sassm.; zilais g, carex rostrata Oknist.

Avots: EH I, 407

grûdeniski, stossend, stossweisse: sikspārņi, grūdeniski lidinādamies... MWM. VI, 396. grūdeniski izrunā pirmuo zilbi Etn. I, 91. [grūdeniski sist Fest.]

Avots: ME I, 667

grûšus, grûšis, stossend: čakārnu viņš izstūma ārā vairāk nešis nekâ grūšis A. XVI, 482. grūšus izrunāt kādu zilbi, gestossen aussprechen.

Avots: ME I, 669

guns: auch Erlaa n. FBR. XI, 10, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 67, Grenzhof n. FBR. XII, 13, A.-Annenhof, AP., Auleja, Beļava, Bērzgale, Borchow, Druw., Dubena, Fest, Heidenfeld, Ildzene, Jaunušani, Kaltenbr., Laitzen, Laud, Linden in Livl., Lubn., Odensee, Oknist, N.-Peb, Pilda, Preiļi, Prohden, Ramkau, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Skaista, Sonnaxt, Unguri, Wessen, Zvirgzdine; instr. s. gunu BW. 13642, 1; zila (zilais 2629,

2) g. BW. 2221, 9. dedziet ... gaišu guni! 24317. skalu g. 21600, 1. spuodru guntiņu 15030. visi meži gunī de̦g NB. n. RKr. XX, 72, guns diena Lubn. n. BielU., Sonnaxt, der 10. August (Laurentiustag).

Avots: EH I, 420

gũzma ["etwas, was man im Halbdunkel nicht deutlich sieht" N. -Peb.: nu līda pa durvīm iekšā milzum liela gūzma plašā zilā mētelī Kaudz. M. Atmiņas I, 70.] tik smagi gūzma slīd Plūd. LR. IV, Vgl. auch guzma 1.

Avots: ME I, 687

‡ ìebùksnît ² Saikava, einen Hieb (Rippenstoss?) versetzen: tā iebūksnīja, ka zilums palika.

Avots: EH I, 505

ìedarît,

1) anhaben:
kuo tu mums iedarīsi Egl. Zilā cietumā 229. vienuos dzelžuos - kuo tādam zuobe̦ns lai iedara Rainis INd. un Arija 21;

2) durch Zauber beeinflussen, behexen:
iedarījis viņš viņai e̦suot, vai ar dzeŗamuo vai ar ē̦damuo ieēdinājis Tirzm. varuot "iedarīt", ka zaglis pats atne̦suot zagtas lietas atpakaļ Aps. Jē̦kaba r. VII, 31. kur reizi ragana kuo "iedarījuse", tur negājis ar mājas luopiem vairs ne˙kādi Etn. III, 24;

[3) zu tun anfangen
L.; iedarīta lieta L., eine Sache, die man zu tun sich schon angewöhnt hat].

Avots: ME II, 8

ìegriêzt, einschneiden, hineinschneiden, einen Schnitt anfangen: kad iegriež vai iecē̦rt kādā luoceklī Etn. II, 135. ar... rungu, kuŗai iegriezti deviņi riņķi RKr. VIII, 1. maizes kukuli iegriezt, anschneiden Etn. I, 87. Refl. - tiês,

1) hineinschneiden:
viņa balss ma[n sirdī iegriezās kâ nazis MWM. XI, 193;

[2) unvorsätzlich eingeschnitten werden
(mit dem Agens im Dativ): man iegriezās pirkstā, es passiert mir, das ich unvorsätzlich (ohne es selbst zu wollen) mir in den Finger einschnitt];

3) aufschreien (vom Ruf der Schnarrwachset):
pa reizei grieze iegriežas Vēr. I, 1095. Subst. ìegriêzums, der Schnitt, Einschnitt, Ausschnitt: iegriezumam uzliek suņu kumeļu lapas un apsien Etn. IV, 117. kakla iegriezums, apšūts zilu... apšuvi Etn. IV, 109.

Avots: ME II, 19

ìekrist,

1) herein -, hineinfallen:
iekrist akā. [gribu drusku iekrist gultā (mich ins Bett legen); e̦smu tāds izguris Dond.];

2) in übertragener Bedeutung,

a) iekrist prātā, in den Sinn kommen:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. prātiņā man iekrita tautu meita zeltenīte BW. 11399;

b) iekritis valuodā, in die Rede fallen:
iebūvietis iekrita sievai valuodā Vēr. II, 1034;

c) iekrist neslavā, verrufen werden:
Kangars varēja pie ļaudīm neslavā iekrist Pumpurs Lāčplēsis 35;

3) einfallen:
iekritušas acis Etn. I, 51. iekrituši vaigi A. XI, 152;

4) sich treffen:
iekritis - ņemšu, neiekritīs - nav ne˙kas paspē̦lē̦ts Rīg. Av. šuodien mātei iekrita putras vārīšana A. XXI, 402. purvuos, kur vien viņam bija iekritis strādāt V. Eglītis Zilā cietumā 59. meita, kuŗai rītā iekrita gana diena MWM. XI, 129. man ceļš te iekrita MWM. 1896, S. 483. man atkal iekrīt gar kapiem braukt JK.

Avots: ME II, 30

ìelãpît, einflicken Spr.: zeķei papēdi; auch fig.: skaņas un zilbes ielāpīt Vēr. I, 1519.

Avots: ME II, 37

ìemĩlinât, fakt., lieben machen, Liebe in jem. erwecken: cilvē̦ks, kuŗu grib iemīlināt Etn. II, 20. nuozvērējušās mani iemīlināt sevī V. Eglītis Zilā cietumā 100.

Avots: ME II, 46

ìetĩrît, reinigen: pļavas nebija ilgi kâ ietīrītas Egl. Zilā cietumā 195. [ietīrīt (für die Saat fertig machen) līdumu Kreuzb. Refl. - tiês,

1) eine Rodung oder Wiese für sich im Walde herstellen
Schwanb., Mar.;

2) im Reinigen sich einüben
Dickeln.]

Avots: ME II, 82

ìežmaugums, die Einschnürung: viņa ķermenis dabuon gre̦dze̦nveidīgus imežmaugumus. spilve̦ns nuo zilgana tūka ar tādiem pušķīšiem iežmaugumuos A. XII, 526.

Avots: ME II, 93

irinât,

1) [einen Ton von sich geben]:
kaut kur zilā krē̦slā maija zvaniņš irināja Bārda. [zemes vēzis irina Akurater (="tirkšķina");

2) "šķetināt": i. dziju Serben, Ronneb.;

3) irināt zemi "den Boden auflockern"
Kurs., Dond. u. a.;

4) "(jätend Pflanzen) undichter machen"
Walk.]

Avots: ME I, 710

izčauvêt, aufscheuchen: kad tu dzilnu neizčauvē̦tu nelaikā Fest.

Avots: ME I, 723

izcilnis: atskatās uz zilistarainuo izcilni aiz smilgu činkuriem A. Upītis Vecas ēnas 18.

Avots: EH I, 438

izdegt [li. [išdègti], int., ausbrennen: labība, zāle izde̦gusi, mežs izdedzis. kad bij iespe̦rts, izdega gan+drīz ar visiem pamatiem Kaudz. M. Verwünschung: kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu!

Avots: ME I, 726

[izdzeldêt ar nātrēm Domopol, = izdzilināt.]

Avots: ME I, 731

izkaût,

1): utis i. nuo kažuoka Pas. X, 352;

2): izkavis visus žīdeļus pa ceļu Frauenb.; ‡

4) ausklopfen, ausstauben:
vecie susekļi bij jāizkauj un jāizmazgā Seyershof; ‡

5) schlachten
(?): senāk izkautas gaļas veda uz Rīgu Frauenb. Refl. -tiês, ‡.

3) sich (mit schwerer Arbeit) abplagen:
viņš izkavies ar smagiem darbiem zili melns Frauenb.

Avots: EH I, 454

izlasît,

1): bārenīte sev izlasīja zilas krāsas skapi Pas. V, 403; ‡

3) während einer langeren Zeit allmählich (das nötige Quantum) zusammenschaffen (ansammeln)
Kaltenbr.: kad tik renti izlasījis! (etwa mit ostle. iz- für uz-?). Refl. -tiês, ‡

3) einzeln (allmählich) hinausgehen, eine Versammlung verlassen:
izlasījās drīž nuo aplāta Auleja.

Avots: EH I, 462

‡ izper̃vêt, = izkrāsuôt: izpervē matu citā krāsā Pas. IV, 152. ar ziluo pienu var siênas i. Ramkau.

Avots: EH I, 471

izràisît, tr., etwas Eingebundenes lösen und herausnehmen, losmachen: pēc appļāvībām Lejnieks izraisa līkuo vienruoci JR. IV, 72. izraisa šauruo bantīti nuo matiem Vēr. II, 1408. viņa izraisīja kurpju sasienamuos MWM. IX, 893. [ar lieluo pipelīti (mani) kâ raisīt izraisīja ("?") BW. 35344.] Refl. - tiês, sich lösen, sich abheben: mati cenšas izraisīties nuo zilās bantītes Saul. iz miglas vāliem izraisās kāds milzīgs tē̦ls Asp. degšanas procesā izraisās kurināmā materiālā uzkrātā saules enerģija U. b. 118, 3.

Avots: ME I, 788, 789

izsvil˜t: tev rīklīte izsviluse zilajām zēvelēm Tdz. 36423.

Avots: EH I, 484

jeñcis [Nigr.], ein Kleidungsstück (apģērba gabals, līdzīgs žaķetei) Gr. - Essern: mugurā zili pe̦lē̦ks jencis JR. VII, 49. Dazu ein Demin. jeņ̃ķiņi, ein Kinderröckchen Dond.

Avots: ME II, 110

juõks (li. juõkas), bei Spr. juoka, der Scherz, Spass, Possen: bet dē̦ls arī vairs juokus nepruot LP. IV, 3. deviņgalvis nuoredzējis, ka ar tuo juoku nav LP. III, 44. juoki vien ar tām ciema meitiņām BW. 11072. Sprw.: zili cāļi - brīnumi, sarkani - juoki. juoku dēļ, pa juokam od. pa juokiem, auch par juokiem, spasshalber: kungs juoku dēļ (juoku pēc LP. VII, 446) aizgājis arī LP. VI, 277. viņa tâ runā tik pa juokam Vēr. I, 1091. es pa juokiem, tu no tiesas LP. I, 169. meita par juokiem apdziedājuse mēnesi LP. V, 110. tas vis nav pa juokam, das ist kein Spass A. XI, 5. beidzuot sagudruojis par juokiem (sich verstellend) raudāt LP. IV, 225. [Verwandschaft mit la. jocus "Scherz" (woran Zubatý BB. XVIII, 255, Pedersen KZ. XXXVI, 102, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Blankenstein IF. XXIII, 131 f. u. a. denken) wäre wegen der Übereinstimmung der Bedeutung (bei abweichender Quantität des Wurzelvokals!) sehr auffällig. Eher also wohl daraus durch deutsche Vermittlung antlehnt; vgl. d. (westpr.) jōk "Spass" dei Frischbier Preuss. Wrtb. I, 318, sowie WAlde Wrtb. ² 391 f. und Meringer WuS. V, 191.]

Avots: ME II, 126

jùmt, jumju, jumu [Lis., C., N. - Peb., Trik., Arrasch, Bauske, Dunika, Lautb., Dond.] od. jùmu Jürg., Kl., Bers.], (ein Dach) decken: sudrabiņa jumtu jumu (Var.: jūmu) BW. 24860, 14 (jūmu auch BW. 13611; 31284). Refl. - tiês, sich lagern, sich wölben: pār visiem jumjas dzidrums zils Asp. [In Siuxt, Hofzumberge, Grünhof u. a. gebe es einen Infinitiv jum̃st und in Stuhrhof ein Präsens jum̃žu. - Die Zusammenstellung mit ai. yamati "hält" und ir. do - emim "schütze" (bei Fick Wrtb. I ⁴ , 112 und 292, Stokes Wrtb. 223 und Güntert Kalypso 140) ist weder semasiologisch noch phonetisch unmittelbpr einleuchtend. Eher vielleicht denominativ zu einem * i̯umo - oder * i̯umi - "Verbinder oder Verbindung" (vgl. le. jumis); hierher vielleicht auch r. прi-ютъ "Obdach (pajumte)", wenn mit ю aus urslav. jǫ.]

Avots: ME II, 119

jūsmuôt, schwärmen: viņš nejūsmuo par zilām vai brūnām acīm Seibolt.

Avots: ME II, 123

kaĩte,

2): sarkana k. auch Iw., Siuxt; ūdens k. Mahlup, eine Krankheit der Schafe;
zilā k. Siuxt, der Rotlauf der Sehweine: kad cūkai zilā k., tad āda gar vē̦de̦ru un kaklu ir zila.,

Avots: EH I, 575

kaņepe, auch kaņipe [Erlaa], kaņupe, kaņape BW. 10217, gew. Pl. kaņepes, der Hanf; kaņepji, = kaņepāji, Hanfstengel Mag. XIII, 40; suņu kaņepe (cynanchum) Konv. ² 2099; vēja kaņepe, Bingelkraut (mercurialis) RKr. II, 74; zilā vēja kaņepe (veronica longifolia) III, 73; kaņepĩtis od. kaņepju putniņš, der Bluthänfling (fringilla cannabina) Natur. XXXII, 72, RKr. VIII, 90 [Gleich kanãpės zunächst wohl aus dem Slavischen; vgl. Thomsen Beröringer 177 f. und Berneker Wrtb. I, 559.]

Avots: ME II, 156, 157

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķève [Serbigal], Jürg., Schujen, AP., N. - Peb., C., PS., Wolm., ķêve ² Salis, Ruj.], ķẽve [Tr., Bl., Līn., Gr. - Essern, Dunika, Dond., Lautb., Blieden], Demin. verächtlich ķēvele, [ķēvelīte N. - Peb.], die Stute: ubagam tāda nātna ķēvele, eine schlechte, magere Stute LP. VI, 304. iedeva tam nātnu ķēvīti JK. V, 28. Sprw.: balta ķēve jāmazgā, smuka sieva jāsargā. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš, wer das Glück hat, führt die Braut heim. kuo tu tam darīsi od. kuo tam darīt, kam ķēve spēj, was kannst du dem anhaben, der die Macht hat. jāj atkal tuo pašu ķēvi, er singt wieder das alte Lied. es e̦smu ar viņu rada nuo baltas ķēves trešā (od. devītā) augumā od. nuo baltas ķēves kreisās puses - so antwortet man dem, der mit unablässigen Fragen nach dem Verwandtschafts- verhältnis quält. - gaišzilā ķēvīte, oedipoda caerulescens; platspārnainā ķēvīte, bryodema tuberculata Latv. Wohl aus li. kė´vė "кляча".

Avots: ME II, 377

ķĩķactiņa, das sehende (ķĩķêt) Auge: čuči, mans dēliņ, mans luteklīti, zilas ķīķactiņas iemidzini Hug.

Avots: ME II, 388

kledzinât [BW. 35755, 1 aus Rawen], = kladzinât: blīdenieku me̦llas vistas ik˙vakara kledzināja BW. 499, Nigr. Auch vom Geschrei des Sprechts: vai tā dzilna, vai ragana, kas mežā kledzināja? 23426, 1. [Vgl. li. klegénti An. 151.]

Avots: ME II, 220

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227

kliñtaine, kliñtãjs, eine felsige Gegend, ein felsicher Erdboden, eine Felsenmasse, eine Felsenschicht, eine Felsenkette: baltā klintaine, kas diže̦ni pacēlās pār ziluo jūŗas līmeni... A. nuosēduos uz klintāja Rainis. kâ snieguots klintājs me̦lnā naktī es mierīgs stāvu Egl. pār šejienes klintājiem tumsa Vēr. II, 9.

Avots: ME II, 229

kļūms,

1): man varēja... kļūmi klāties vienal mežā Anna Dzilna 105; ‡

2) nicht fest, unsicher
Schwitten (mit ũ): uz kājam k. Deglavs Rīga II, 1, 358.

Avots: EH I, 626

knakstinât, knacken (von den durch Eichhörnchen hervorgebracht Lauten): vāveres knakstinādamas lēca nuo vienas eglea uz uotru Egl. Zilā cietumā 148.

Avots: ME II, 242

* kne̦ps oder * knepis "?": puiši pe̦lē̦kuos uzvalkuos, me̦lni zilām ce̦puręm, spīduošiem knepiem Poruk. MWM. VI, 31.

Avots: ME II, 245

kniêbiens,

1) ein Kniff; ein Hieb
U.;

2) das Heben einer schweren Last:
tas bij kniebiens: cēlu, ka vai zilas acis palika Naud.

Avots: ME II, 248

knùosît, ‡

2) gierig essen
(mit ùo ² ; praes. -īju) PV.: puika knuosīja maizes gabalu, ka druskas vien grìezas. kumeļš knuosī auzas. Refl. -tiês: mit uô N.-Wohlfahrt, mit ùo ² Fest.,

1): sich kratzen
Renzen, Wessen, (mit ùo ² ) Skaista, Warkl., (mit uô ² ) AP., Dunika. Kal., sich lausen Wolm. n. BielU., sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen Frauenb., (mit ùo ² ) Saikava: mani visu nakti rēja blusas un kuoda knauši; nevareju beigt k. vien Dunika. uz negaisiem vistas knuosas Saikava; einander mit den Zähnen leichthin nagen, zwicken PV., Renzen: zirgi knuosas;

2): (bei der Arlieit) trödeln
Laidsen, Renzen. (mit ùo ² ) Warkl.: nevaru vairs tâ k. bez darba Anna Dzilna 25; ‡

3) "?" stīguotāji jautri par stīgām knuosās Janš. Apsk. 7902, S. 20.

Avots: EH I, 635

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. ¹ 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. ¹ 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. ² 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 ^1.]

Avots: ME II, 342, 343

I kuõpa,

1): baltu miltu kuopiņā BW. 8165 var. trauks ir pilns ar kuopu Dunika, Rutzau. iebērām rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 182. šķupele ar kuopu kuopām piebē̦rta Pas. II, 180; rudzu kuopiņas (Garben)
- auch Behrshof, Dobl., Mitau, Siuxt, Wolgunt; rudzu (pūŗu) kuõpiņa Durnika, Kal., OB., = rudzu (pūŗu) guba;

4): saveda kuopiņā BW. 19726 var. kuopiņā sanākuši 30922;

5): kuopas (so zu lesen für "kuopa" ME. II, 344b) trauks Lis: kuopas pļava ebenda. kas nu par kuopas ("?") vakaru izvērtās! Azand. 158. aužam kuopas villainīti; abas divas segsamies BW. 23660; ‡

6) Gemeinschaft, Gesellschaft
(?): me̦klē̦dama ļaužu valuodas un kuopu Anna Dzilna 51 (ähnlich: 48).

Avots: EH I, 687

kùopt,

2): k. (füttern)
luopus (mit uô ² ) Frauenb., Iw. savu amatu k. (= sava amata nuozarē strādāt) Frauenb. labību k. (= salikt statiņās jeb gubās tīrumā) AP. namu, kuŗā ļaudis kuopa savas sanāksmes Anna Dzilna 22. Refl. -tiês, ‡

3) an Körperfülle zunehmen
Kaltenbr.: nuo raušiem smagi kuopjas teli. - Zur Etymologie s. jetzt Studi balt. IV, 137 f.

Avots: EH I, 688

krãbât: ārā ... lai krābejam Dünsb. Zilais putniņš 78.

Avots: EH I, 644

kràkuonis, der Schnarcher: bet tu sņākuoni, zilme̦lnuo krākuoni... Asp.

Avots: ME II, 266

‡ krautene, ein Haufe (?): tās sabrukušās ... kapenes kâ nelāga k. stāv ... luogu priekšā Anna Dzilna 21.

Avots: EH I, 644

‡ krējumaîns, = krèimuôts: gan sari, gan saldāki, krējumaini (sc.: sieri) Anna Dzilna 67. tumīgu, krējumainu (scil. pienu) Pas. XV. 239.

Avots: EH I, 650

kreñklis (unter kre̦nkls): zilā krenklī Pas. XIV, 98 (aus Dobl.).

Avots: EH I, 649

krẽ̦sluôtiês, auch krẽ̦sluôt Plūd., krẽšļuôt, krẽšļuôtiês, dämmern, sich undeutlich zeigen: kalni miglā krē̦sluojās. luktuŗi bālgani krēšļuoja miglā AU. ap zuodu krēšluojas bārdiņa Saul. luoguos krēšļuojas rīts Akur. mūŗi krēšļuojās starp kuokiem MWM.XI, 55. aiz trejiem kalniem zili krēšļuo me̦žs.

Avots: ME II, 276

krusts,

1) das Kreuz:
krustā sist, (ungew.) kalt, ans Kreuz schlagen. krustā kaltais dieva jē̦rs Tr. IV, 128. krustu mest, aizmest, pārmest, sich bekreuzen. [še mans krusts U., ich will's beschwören.] Sprw.: muļkis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. krustu ne˙me̦zdams, ne˙metis, über Kopf und Hals, eiligst: aizgājis krustu ne˙me̦zdams LP. VI, 447. aizskrēja uz elli, krustu ne˙metis LP. VI, 988, viņš nedabūja ne krusta aizmest Dünsb.;

2) das Kreuz als Orden, Ordenszeichen, als Abzeichen:
Jurģa krusts, das St. Georgenkreuz; sarkanais kr., das rote Kreuz, zilais kr., das blaue Kreuz; lietuvē̦na krusts, das Alppentagramm;

3) Kreuz zur Bezeichnung einer schwer drückenden Not, Qual:
katram savs krusts jāne̦s od. ruokā(s) od. priekšā. vai tur nav tīri krusts [od. krusta diena Biel. n. U.] ruokā? vīrs ir sievai par krustu. krustu un bē̦das ciest, sein Kreuz und Leid tragen;

4) Kreuz, Treff:
man krusti vien sanākuši;

5) Kreuz, in der Musik ein Erhohungszeichen um einen halben Ton;

6) der Plur. krusti, die sich kreuzenden Holzer der Haspel
Grünh.;

7) krusti = krustceles, der Kreuzweg
Mar. n. RKr. XV, 120;

8) krusti, Kreuzstiche
Etn. III, 118;

9) meist der Pl., Kreuz im menschlichen und tierischen Körper:
krusts [Dond.]; meist krusti sāp. un uz krustiem tas bijis tīri stīvs Etn. II, 86;

10) genitivische Verbindungen neben genitivischen Zusammenrückungen und Zusammensetzungen:
[krusta stabs U., Kreuzesstamm.] krusta bē̦rns, krustabē̦rns, krustbē̦rns, das Taufkind, krusta ceļš, krustceļš, der Kreuzweg: šķiŗamies nu, māsiņas, uz tiem krusta celiņiem BW. 17604. sukā krusta kumeliņu, das Pferd, das das Kind zur Taufe bringt BW. 1327. [Būga lässt Zeitschr. f. slav. Phil. I, 44 (hier nennt er auch li. krùstas "Beichte" und krùstyties "beichten", die aus dem Le. entlehnt seien) und Изв. XVII, 1, 3 le. krusts aus einem wruss. *кръстъ > крьстъ entlehnt sein, wobei er als auf eine Parallele auf le. rutks, ostli. rudikas aus einem wruss. *ръдькъ > рьдькъ verweist. Aber aus dem Wruss. sind keine Spuren eines *кръстъ bekannt, und neben belegtem крьстъ (woher ostle. krists) ist ein *кръстъ nicht gerade wahrscheinlich; dazu kommt, dass gerade im Ostle., das ans Rassische grenzt, krists üblich ist, während krusts im mittleren und westlichen Gebiet gesprochen wird. Eher ist also vielleicht anzunehmen, dass krusts ans krists unter dem Einfluss des la. crux entstanden ist, das die Letten von der katholischen Geistlichkeit doch wahrscheinlich zu hören bekamen.]

Avots: ME II, 289, 290

kubls [bei Kurmin 233 kubils (zu verlässig?)], kubuls Stom., [Demin. bei Wid. auch kublĩtis],

1) der Kübel, Bottich:
alus, brāgas kubuls. Das Demin. kubliņš, kubuliņš, ein aus Holz verfertigtes Gefäss zur Aufbewahrung von Milch, Grütze: biezputras, piena kubliņš. ē̦duši nuo kubliņiem jeb kuokā izcirstiem duobumiem JU. galds kūp vien nuo gaļas kubliņiem BW. III, l, 22. kubliņus lietuo tikai piena iekāšanai A. 1X, 2, 591. Sprw.: kāds kubliņš, tāds vāciņš;

2) kubuliņi - kāda puķe pļavās ziliem ziediem, kuŗu augšējā mala platāka par dibe̦nu Mar, n. RKr. XV, 120. [Nebst li. kùbilas "Kübel"
wohl aus aruss. къбьлъ; vgl. Berneker Wrtb. I, 658 und Būga Zeitschr. f, slav. Phil.I, 43.]

Avots: ME II, 297

II kuča,

1) etw. Dichtes (aus r. куча "Haufen"?),
z. B. das Haar, Getreide [Bilsteinshof n.] Etn. II, 97;

2) ein dickes, grünes Tuch ohne Fransen
[N.-Peb.]: biezi zaļi lakati bez bārkstīm, saukti "kučas". tur gulēja svē̦ta Māŗa zaļa zīda kučiņā Etn. III, 87. zili brunči, zila svīta, zaļa kuča vilnānīte BW. 21529.

Avots: ME II, 298

kûdraîne, kûdrãjs, Tortland, Torfmoor: pār kūdrainēm un alksnāju stāvēja iezilgana miglas jūŗa A. mūsu kūdrājuos un sūnājuos sastuopamas rasenes Vēr. II, 413.

Avots: ME II, 332

II kukurs: auch Lieven-Bersen, Siuxt, (kukuriņš) Strasden: lini, sidrabiņa kukuriem Tdz. 50122. linam bija zili ziedi kukuriņa galiņā BW. piel. ² 28356 ¹ .

Avots: EH I, 669

II kukurs, die Knospe am Flachse Salis, [Dond., Bixten]; kukuriņi, die Saathülsen von Flachs und Klee: linītim zili ziedi, misiņuoti kukuriņi BW. 32556. [Aus liv. kukkør "Samenkapsel"; s. Thomsen Beröringer 263.]

Avots: ME II, 303

kum̃brs [auch Līn. (li. kumbras "der krumme Griff am Steuerruder" Lit. Mitt. I, 17)], auch kum̃bris (li. kumbrỹs "Knieholz; wer einen langen, krummen Hals hat"),

1) [kum̃brs Dond., kum̃bris Lautb., kum̂brs ² Selg., kum̃bra Dunika], der Buckel:
kumeļam piecas ribas, pašam kumbris mugurā BW. 14432; 20172;

2) der Halswirbel, der vorstehende Knochen des Genickes, der Rist (bei Pferden):
es tev duošu kakla kumbri Wain., Kand., [Edw., N.-Sessau n. U.] uzslauc zīdalu uz bē̦rna kakla kumbru JK. VI, 38. viņi (ziluoņi) nesa savus vadītājus uz saviem kakla kumbriem. [kumbris "Genick" Lng.];

3) [kum̃brs N.-Peb.], der Auswuchs, der Knoten am Baume
Katzd. (vgl. kumburs);

4) ein Einschnitt im Balken, in dem das Steuerruder eiaes Flosses liegt:
drigalkas stāv kumbruos Etn. IV, 61; Konv. ² 3217; die Gabel, in der das Steuerruder liegt Salwen n. Mag. IV, 2, 123. In der Bauskeschen Gegend: ein Stück Holz, mit dem die Fldsser Pfähle zum Anbinden der Flösse ins Ufer schlagen;

5) ein Tritzbügel der Imket
Biel. H. 200. [Wohl zur Wurzet von le. kumbt, kumburs, kumbata, norw. hump "Knorren, Knollen", engl. hump "Buckel", gali. cumba "Tal" u. a. bet Boisacq Dict. 534 und Fick Wrtb. III4, 94; dies kumb- vielleicht aus kub- (in le. apkubinât, la. cubitus "Ellenbogen" u. a.). kum- (in le. kumt und (?) gr. kypr. χυμερνάω "χυβερνάω"; vgl. Boisacq Dict. 527 f.). - Vgl. auch gùmbris ^2.]

Avots: ME II, 310

kumurs,

1): bites gāja kumuriem BW. 30360;

2): "gubu mākuonis" Heidenfeld: pa pilei jau me̦t nuo šā kumura. kumuri tādi balti, dažreiz rudenī balti zili.

Avots: EH I, 674

kūpuoļuôt, intr., rauchen, rächern: vēl tagad rītiem agri kūpuoļuo uz Zilā kalna it kâ zili dūmi LA. Vgl. kûpêt.

Avots: ME II, 337

kur̃pe, [kur̂pe ² (?) Bl.] (li. kùrpè, apr. kurpe),

1) der Schuh: kurpes apaut, nuoaut. kurpe spiež, nuomukusi. Im VL.: es apaušu kurpītēm (statt des gew. kurpes) BW. 14778. rīta kurpes, Morgenschuhe ; sniega k., Schneeschuhe. zābakiem jaunas kurpes piešūt, vorschuhen ;

2) das dicke Ende der Femerstange, das so angefertigt ist, dass es an die vorderste Stütze der Schlittensohle angebunden wird
Dond., [Ronneb.] ;

3) dze̦guzes kurpes, Frauenschuh (cypripedilum calceolus)
RKr. II, 70 ; dze̦lte̦nā kurpīte, Eisenhut (aconitum lycoctonum) Birsm., RKr. II, 64. rudzu kurpītes, Rittersporn (delphinium consolida) Kav. ; zilās kurpītes, aconitum napelleus Birsm. ve̦cumā nevar redzēt, ja ē̦d me̦du, kuŗu bites savākušas nuo kurpītēm (aconitum napellus) RKr. XII, 15. [Zu p. dial. kiérpce "Art Schuhe", serb. dial. krplje "Schneeschuhe" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 670, Mikkola BB. XXI, 120 f., Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Walde Wrtb. ² 134, Boisacq Dict. 515 f., Pedersen Vergl. kelt. Gramm. I, 94, Trautmann Wrtb. 146.]

Avots: ME II, 325