Paplašinātā meklēšana

àizbāšķĩtis, Demin. von àizbāsķis = aizbāzis: līdzās sēd tautu meita tā kā luogu aizbāšķītis BW. 21288.

Avots: ME I, 18

‡ àizdraišķît, vollstreuen: a. ceļu ar zàlēm Erlaa.

Avots: EH I, 19

àizšķĩt,

2): auch Tirsen n. RKr. XVII, 81 ("eilig, ohne umzuschauen, hin-, weggehen").

Avots: EH I, 55

àizšķĩt,

1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;

2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.

Avots: ME I, 55

apšķĩt [li. apskìnti], tr., zu Ende abblatten, abstreifen, abpflücken: visi ābuoļi, rieksti, apiņi jau apsķīti.

Avots: ME I, 129

‡ aptaišķît Stockm., besudeln: a. drēbes.

Avots: EH I, 121

aptašķît, auch aptašķêt (li. aptaškýti), tr., bespritzen, besudeln: asinīm, dubļiem. kāds bija viss ar tinti aptašķīts JR. V, 37. Refl. -tiês, sich beschmutzen: netīrumiem.

Avots: ME I, 130

aptràišķît ² [li. aptráiškyti], tr., beschmutzen, besudeln Erlaa: braukdams ar mucu, viņš aptraišķijis ar netīrumiem visu ceļu. Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptraišķījies Bers.

Avots: ME I, 131

‡ atdrašķîtiês, sich satt toben (balgen) Bauske: vai nee̦sat vēl atdrašķījušies?

Avots: EH I, 139

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês ² -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

‡ atplaišķîtiês Celm., = atplaîkšķîtiês.

Avots: EH I, 158

‡ atšķīt, abpflücken, abblatten: a. lapas, zarus.

Avots: EH I, 174

baršķīties Saikava, zum Weinen das Gesicht verziehen. [Zu li. barsas "плакса"?]

Avots: ME I, 265

bāšķītiês, bāšķuoties Lub., Fest.,

1) zu verstecken pflegen;

2) Zaubermittel hinlegen:
viņš visādi bāšķuojās, lai kaimiņam kādu lēkmi nuodarītu. [Ableitung von bāšķis.]

Avots: ME I, 275

‡ bir̂kšķît ² Salis, = bìrkstît.

Avots: EH I, 220

‡ blàšķît ² Oknist, = blàgžt ² : b. rudzus.

Avots: EH I, 227

draišķît, = šķaidīt (verschwenden, vergeuden). [Refl. -tiês Fest., = draiskâties.]

Avots: ME I, 489

drašķît:

1): auch Oknist; ‡

2) (zer)reissen
(tr.), zerren Dunika: suns drašķī kaķi; man drašķī vē̦de̦ru ( = man stipras vē̦de̦ra graizes. Refl. -tiês: auch Oknist, Sonnaxt; kas drašķījās ap arājiem Veselis Trīs laimes.

Avots: EH I, 330

drašķît, -īju [li. draskýti "zerreissen"], schnitzen, spalten: malku, cukuru drašķīt Gr. - Sess. Refl. -tiês, -ķuos, -ījuos, draškâtiês [zu draška] N. - Autz n. U., sich reissen, balgen, toben, lärmen: puiši drašķās ar meitām N. - Schwanb. kuo tu plēsies, kuo tu drašķies? [auch: unruhig sein, sich ungebärdig anstellen U.]

Kļūdu labojums:
draškâtiês [zu draška] N.-Autz. U. = unruhig sein N.-Autz. U. draškâtiês [zu draška]

Avots: ME I, 491

‡ drikšķît Bers., Kalz., Sessw., = bìrkstît.

Avots: EH I, 334

‡ gramšķît,

1) raffen, stehlen
Fest. (mit am̂); zirgs ar lūpām gràmšķī (rafft, sucht) sienu AP., (mit àm ² ) Schwanb.;

2) suchen
N.-Peb. (mit àm), Lemsal (mit am̂ ² ): g. vārdus Fest. Refl. -tiês, hin und her tappend (fig.) sprechen: kuo tu gramšķies? teic laukā, nerunā niekus! Fest. gràmšķīties (suchen) pēc vārdiem N.-Peb.

Avots: EH I, 398

‡ gūšķîtiês PV. "= ‡ gūškâtiês".

Avots: EH I, 422

ìešķīt, anfangen zu pflücken [L.]: sieviete nedrīkst pirmā iešķīt laukā zirņus, tad tie ir tārpaini Ohselhof.

Avots: ME II, 77

‡ izdrašķît (li. išdraskýti) Frauenb. "izpluinît, izārdît, sapluosît".

Avots: EH I, 443

[izdrašķîtiês Nigr., zur Genüge toben oder sich balgen.]

Avots: ME I, 728

izšķĩt [li. išskìnti], tr.,

1) auspflücken, ausschälen:
apiņus, ābuolus, zirņus;

2) reinigen, das Unterholz abholzen:
mežu C.

Avots: ME I, 812

iztašķît (li. ištaškýti), tr., aus -, verspritzen: petro'leju. Refl. - tiês, verspritzt werden: straume krīt taisni uz apaļuo akmeni un iztašķās tāļu uz visām pusēm Līg.

Avots: ME I, 815

[iztraikšķît Sissegel, iztraîkšît Warkh., = iztraišķît.]

Avots: ME I, 819

iztraĩšķît [Bauske, iztrìišķît ² Sissegal, iztraîšķît Kl.], tr.,

1) unordentlich ausbreiten, auseinander streuen:
miltus Smilt., N. - Schwnb., [Borchow. zirgi barību nuo siles iztraišķījuši Bers.;

2) unordentlich verspritzen:
ūdeni Sissegel].

Avots: ME I, 819

[iztrašķît, unordentlich aussprengen: iztr. ūdeni pa istabu oder iztrašķīt istabu ar ūdeni Bauske.]

Avots: ME I, 820

[izvàišķît ² , - u, - īju, vertreiben, ausrotten: izvaišķi viņu, lai iet nuo kurienes nācis Mar. n. RKr. XV, 116; vgl. izvaikāt.]

Avots: ME I, 824

makšķîtiês, -ĩjuos, trodeln, nuscheln: makšķījas kâ ļauna diena AU.

Avots: ME II, 555

‡ mîkšķît, -u, -īju, erweichen Strods Par. vōrdn. 110.

Avots: EH I, 821

‡ *mirkšķît, zu ersch1iessen aus pamirkšķît.

Avots: EH I, 817

muôšķîtiês [Kr.], Peb., Kokn., Gr. - Jungf. n. U., = ākstīties.

Avots: ME II, 684

‡ mur̂šķît, -īju Saikava, knillen, (einen Kleiderstoff nähend od. zuschrieidend) verpfuschen. Refl. -tiês ebenda, sich verwickeln: dzijs sāk m.

Avots: EH I, 835

mušķît,

1): "muocīt līdz nāvei" Siuxt; "plêst, niekuodamies pluinīt" Frauenb.: suns mušķī cimdu. Refl. -tiês: puiši ar meitām mušķījas Frauenb.; "niekuoties, velti darbuoties" ebenda: teļš mušķījas gar guovi.

Avots: EH I, 836

mušķît, -ĩju, tr.,

1) unbarmherzig hauen:
zirgu Gold., Wid.;

2) umbringen.
Refl. -tiês, sich reissen U.

Avots: ME II, 673

nar̂šķît, s. nar̂stît.

Avots: ME II, 693

nîšķît, -šķu, -ìju, tr., anfeinden, herabsetzen, hassen Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 747

nùodrašķît: auch Dunika, Rutzau.

Avots: EH II, 40

nùodrašķît [li. nudraskýti], tr., die Kleider durch Unachtsamkeit bald abtragen Mag. XIII, 2, 68.

Avots: ME II, 776

nùomušķît (unter nùomušît): meita savu bē̦rnu gribēja n. (umbringen) Frauenb.

Avots: EH II, 71

‡ nuopušķît Frauenb., abreissen, abpflücken: n. ziedus, lapas, augļus.

Avots: EH II, 78

nùošķĩt [li. nuskìnti], tr., abpflücken; abblatten: kāpuostus; abstreifen: apiņus.

Avots: ME II, 866

[nùoslañkšķît "die Sahne (von der Milch) abschöpfen" (?) Salis.]

Avots: ME II, 851

[nùostra(i)kšķît "besudelü Grünwald.]

Avots: ME II, 860

[nùostra(i)kšķît "besudelü Grünwald.]

Avots: ME II, 860

nùotaišķît, s. nùotašķît.

Avots: ME II, 871

nùotašķît, nùotašķât LP. V, 137, nùotaišķît Egl. Zil. ciet. 73, tr., beschmutzen, besudeln: virums nuotašķīja apģē̦rbus LP. 1V, 175. Refl. -tiês, sich besudeln, sich beschmutzen: kâ viņš ar dubļiem nuotašķījies Berķene n. RKr. XVI, 43.

Avots: ME II, 872

nùotraišķît,

1) [wohl gleichbed. mit nùotraišķit 2]: kāpuosti pa˙galam nuotraišķīti Plūd. III, 78;

[2) beschmutzen
Kursiten, Vīt., Grünh., Druw., Bers., Kokn., Kalz., N.-Peb., Schwanb., Sessw., (auch: nùotraikšķît) Kerstenbehm, Alswig, (mit aî) Mar., Serben, Peb., Lös., Mitau; "besprengen, bestreuen" (mit aĩ) Bauske, Salgaln: n. visas malas asinīm; n. ceļu ar sienu; nuotraîšķît quetschend beschmutzen) galdu ar nogām Kl., Infl.;

3) heruntersclagen:
n. ābuolu nuo kuoka Peb., Serben, Segewold, Selsau;

4) vergeuden:
nuotraĩšķît visu naudu Bauske].

Avots: ME II, 876

[nùotrašķît, mit Kot bewerfen Mesoten]; nùotrašķîts, schmutzig Wid.

Avots: ME II, 876

‡ nuovâkšķîtiês ² Frauenb. "eine gewisse Zeit hindurch tastend suchen": kuo tu tik ilgi te nuovākšķies? ne sagaidīt!

Avots: EH II, 105

‡ pabũkšķît NB., ein wenig jäten: šuodien pabūkšķī burkānus!

Avots: EH II, 123

‡ padraišķîtiês Saikava, Schwitten, padraišķuôtiês C. (mit ài), Sessw., Zögenhof, = padràiskâtiês: pa ... ceļu ... padraišķuodamās nāca Maija ar Elzu Sārts Jaun. Ziņas 1938, № 42.

Avots: EH II, 128

‡ padrašķîtiês Ruhental, Rutzau, = padràiskâtiês.

Avots: EH II, 128

[pamirkšķît Bauske, pamirkšît Lis., (mit den Augen) einen Wink geben, zwinkern: p. ar acīm.]

Avots: ME III, 71

[pãršķĩt, oberflächlich hier und da abpflücken, abblatten (Erbsen, Kohl); noch einmal, von neuem abblatten, pflücken Jürg.]

Avots: ME III, 181

pašķĩt,

1): p. zirņus Warkl.; ‡

2) "?": p. (= li. praskìnti?) ceļu Warkl.; ‡

3) "ātri paiet" Heidenfeld: p. kādu gabalu uz priekšu.

Avots: EH XIII, 179

pašķĩt [li. paskìnti], tr., eine Zeitlang abblatten, abstreifen, abpflücken: kāpuostus, apiņus, ābuolus. lai laurus pašķinu, kâ šeitan viņus šķinu MWM. VI, 404. Refl. -tiês, für sich ein wenig abblatten, abstreifen, abpflücken: ej, meitiņ, pašķinies jāņuogas! Pur.

Avots: ME III, 114

[patraišķît,

1) (eine geringe Quantität) zerquetschen:
patraîšķît uogas Kl.;

2) ein wenig zerstreuen
Nigr. (mit aĩ), Bers.;

3) (eine beschränkte Quantität) herunterschlagen:
p. le̦dte̦kas N.- Peb.]

Avots: ME III, 123

pìešķĩt,

1) zu-, dazupflücken;

2) pflückend anfüllen:
piešķinis pilnas visas kabatas (ar riekstiem) Plūd. Refl. -tiês,

1) für sich zu-, dazupflücken:
es piešķinuos vēl dažus riekstus klāt;

2) (für sich) pflückend anfüllen:
es piešķinuos kabatas pilnas ar riekstiem.

Avots: ME III, 300, 301

pìetašķît, besudeln, beschmutzen. Refl. -tiês, sich besudeln, beschmutzen.

Avots: ME III, 302

pìetraîšķît Kl., Bers., Kreuzb., = pietraikšķēt.

Avots: ME III, 305

plaikšķîtiês "plaismas mest, sich zerteilen (von Wolken), sich aufklären" Bers. n. Etn. IV, 165: pamazām līdz ar izveseļuošanās gaitu plaikšķījās valā arī sajē̦ga un atmiņa Jaunie mērn. laiki III, 95; vgl. plaiksnīties.

Avots: ME III, 315

plaišķîtiês, hell werden, sich klären (von Regenwolken) Ar., Spr.: būs skaista diena. rau, kur nuo vakariem jau plaišķās MWM. XI, 186. Vgl. plaikšķîties.

Avots: ME III, 316

‡ *pušķît, zu erschliessen aus ‡ nuopušķît.

Avots: EH II, 336

sadrašķît, sadrašķêt, tr., zerspalten, zerschlagen, zersplittern, zerreissen, verprügeln : nesadrašķī tik smalki (malku, cukuru)! Gr.-Sessau. tu jau sadrašķēji lakatu. kad ievīla eglienā, brālis māsu sadrašķīja BW. V, 239. bē̦rns savas spēlītes sadrašķījis Dunika.

Avots: ME III, 612

samurkšķît (unter samurkšît): izlīdzināja ... samurkšķītuo tinu Austriņš Raksti VII, 357.

Avots: EH XVI, 432

‡ samur̂šķît(iês) Saikava, = samurkšît(iês).

Avots: EH XVI, 432

sašķĩt, tr., (eine grössere Menge) pflücken, abblatten: eji... dārzā un sašķini augļus! LP. V, 81. (saimniece) nāk nuo kāpuostu dārza, ne̦sdama klēpi sašķītu lapu Janš. Bārenīte 6.

Avots: ME III, 756

satašķît, ganz besudeln: s. drēbes. Refl. -tiês, sich ganz besudeln.

Avots: ME III, 760

satraišķît: puika satraišķījis uogas Alswig, Mar. viņam visa galva satraîšķīta nuo šāviena Mar.

Avots: EH XVI, 456

satraišķît Warkl., entzweidrücken Korwenhof.

Avots: ME III, 764

saverkšķît (unter saverkšît): ģīmis ... niknumā saverkšķīts Daugava 1934, S. 23. Refl. -tiês,

2): saverkšķījušās (= save̦rgušās) pastalas Fehteln, Ramkau.

Avots: EH XVI, 465

saver̂kšķîtiês,

1) sich verwirren
(mit er̃) Serben: dzijas saverkšķīsies Vank.;

2) "saviebties" Odsen; sich runzeln, sich kräuseln, sich zusammenrollen Selsau, Sessw., Druw., Prl., Festen, Odsen, Vank., Nötk., N, - Peb.; s. auch saverkšît.

Avots: ME III, 785

‡ savīkšķîtiês Frauenb., sich zum Ausgehen zurechtmachen, sich ankleiden: tu nevari vien s.

Avots: EH XVI, 466

I šķĩt: auch Frauenb., prt. šķĩnu Salis; unbek. in Stenden. Dazu der Flurname Šķinums Plw. I, 99 und II, 330 und 375.

Avots: EH II, 639

I šķīt (li. skìnti "pflücken") Bershof, Bl., Iw., Līn., Kandau, Karls., Nötk., Wolm., Selg., (mit ì ² ) Kl., Prl., šķît ² Zabeln, šķinu, šķinu oder šķīnu, abblatten (Kohl), abstreifen (Hopfen), abpflücken (Äpfel) U.; abrinden, Strauch abroden St.: kāpuostiem lapas šķīt Etn. III, 75. kaza šķina (Var.: šķīna) kāpuostiņus BW. 32583, 8. šķīt runkuļu lapas Salis. dārzā jau šķin sīpuolu lakstus Stari I, 248. rudens vakaruos šķinuši apiņus Etn. III, 73. apiņu šķinamās talkas Konv. ² 4108. šķinu riekstus, lasu uogas BW. 13478, 8. tā puķes šķīna Lautb. Vidv. II, 14. man ērkšķus vien pirksti šķin Stari II, 28. mežu šķīt C. - Subst. šķĩšana, das Abblatten, Abstreifen, Abpflücken: lapu šķīšana Peņģ. Sakņu dārzs 75; šķinums,

1) das (einmalige, vollendete) Abblatten, Abpflücken
U.; das Abgeblattete, Abgestreifte, Abgepflückte: nuolika... zieda tiesai... nuo apiņu šķinuma Janš. Mežv. ļ. I, 23;

2) die Rödung
St., Rodeland V., gerödeter Acker Mag. V, l, 190: rudzus iesēja šķinumā (kur mazi kuoki bijuši) Lub.; šķinums, Name eines Feldes Lvv. II, 169 (aus Kreuzb.); šķinẽjs, einer, der abblattet, abstreift, pflückt: āzīt[i]s... kāpuostu šķinejiņš BW. 2667, 3. gaida ruožu šķinējiņas 14410. Wohl zu an. skinn "Haut, Fell", mhd. schint "Obstschale", and, biscindian "abrinden, schälen" ahd. scinten "enthäuten", mnd. schin "Schuppen im Haar", bret. scant "Fischschuppe" u. a., s. Fick Wrtb. lII ⁴ , 449, Zupitza Germ. Gutt. 156, Stokes Wrtb. 310, Walde Vrgl. Wrtb. II, 563 f.

Avots: ME IV, 50

II šķìt ² Tirs. n. RKr. XVII, 81, eilig (ohne sich umzusehn) gehen: Ļimaus[i]s jau šķina uz kartupeļiem Poruk III, 280. es šķīšu nuo šejienes vienu gabalu pruojām Saul. III, 62.

Avots: ME IV, 50

‡ III šķît ² Salis, prs. šķîstu ² , prt. škîdu ² , = šķîst.

Avots: EH II, 639

šķītava: üblich ist wohl nur der loc. s.

Avots: EH II, 639

šķītava, das Pflücken: tupu..., rāpu... pupas ravēdama; kad pupiņas šķītavā, nij tad tupu, nij tad rāpu BW. 28205, 3.

Avots: ME IV, 50

‡ šķītenîgs Pas. XI, 381; XII, 234; XIV, 487, verschwenderisch.

Avots: EH II, 639

‡ šķĩtenisks PS., verschwenderisch.

Avots: EH II, 639

šķīstinât Wid., = šķîstît; šķîstinât ² "flüssiger machen, verdünnen" Bauske.

Avots: ME IV, 49

šķītrs (?), in der Verbindung šķītra putra, dünne Grütze Für. I (unter putra).

Avots: ME IV, 50

šķītūzis,

1) das heimliche Gemach
Bergm. n. U., "netīra vieta" Tirs.: jums istaba netīra kâ šķitūzis ² Tirs.;

2) "te̦lpas, kur kuo šķin (apiņus, zirņus)" N. - Peb. In der Bed. 1 aus mnd. schîthûs; in der Bed. 2 durch šķit beeinflusst.

Avots: ME IV, 50

šļakšķît, spritzen (tr.): Pruone šļakšķīja puisim ūdeni acīs Līgotnis Stāsti II, 11.

Avots: ME IV, 62

‡ *slañkšķît, zu erschhessen aus nùoslañkšķît.

Avots: EH II, 520

‡ šmukšķīte "?": šmukšķītes kuplā aste nuomirdz kūlā kâ brūna sluotiņa Purap. Savs kaktiņš, savs stūrītis (1925), S. 61.

Avots: EH II, 649

šmušķīte Purap. Kkt. 45, eine Art Vogel.

Avots: ME IV, 87

‡ *straikšķît, zu erschliessen aus nùostra(i)kšķît.

Avots: EH II, 584

tàišķît ² , Refl. -tiês: "smērēties" Fehteln.

Avots: EH II, 665

tàišķît ² Stockm., (mit aî) Bers., Kl., Meiran, =traišķît, besudeln; taîšķît, zerstampfen; t. kartupeļus Meiran; taîšķît naudu oder taîšķîtiês ar naudu, Geld verschleudetn Meiran; ar dubliem taĩšķîtiês, mit Kot spritzen Bauske, (mit aî) Kalz. Dürfte eher aus tašķît und traiškît kontaminiert sein, als zu li. tìkšti (prt. tiškaũ) "auseinanderspritzen (intr.)" gehören, da dies wohl eine Neubildung (s. Symb. gramm. in hon. J. Rozwadowski ll, 15) zu teškiù "werfe Breiartiges" ist.

Avots: ME IV, 125

‡ takšķît (aus einem Manuskript), mit Kot bespritzen. Refl. -tiês (s. ME. IV, 126), 1): auch Gr.-Salwen, NB., Nötk., Widdrisch; "ar ūdeni laistīties" A.-Autz, Daudsewas, Gr.-Salwen, Kurmene, Neugut.

Avots: EH II, 665

takšķîtiês,

1) = tašķīties, traipīties Ekau, Grüwv., Kalz., Meiran, Salgaln, Schwanb., Selsau;

2) "?": ūdens lāses pāri kūsādarnas takšķījās (fielen in Tropfen spritzend und mit Geräusch ?)
ugunī MWM. v. J. 1896, S. 560. Vgl. li. taškýti "werfen, dass es spritzt".

Avots: ME IV, 126

tašķît, Refl. -tiês: "šļakstīties vai laistīties ar ūdeni" Gramsden.

Avots: EH II, 668

tašķît (li. taškýti "[Dickflüssiges] mehrfach so werfen, dass es spritzt"), spritzen (tr.), sprengen; (spritzend) beflecken, besudeln Nötk.: t. ar airi ūdeni uz visām pusēm Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16. ūdeni tašķīt (sist ūdenī tâ, ka tašķas) Grünh. Refl. -tiês, mit einer dickflüssigen, weichen Masse um sich spritzen (šķiesties) Bers. (hier auch tašķêtiês dass.): tašķīties ar dūņām Saul. R. I, 143; spritzen (intr.), šļakstīties Pārtic. un nabadz. 14: ūdens tašķītuos vecītim acīs LP. VII, 1319. ūdeņi veļas un putuo un tašķās un kŗāc Plūd. LR. IV, 363. dubļainā laikā uz ceļa tašķās Grünh.; sich abspritzen RKr. XVII, 58, sich beschmieren. Zu li. tãškas "Tropfen", teškiù "schleudere Breiartiges oder Dickflüssiges, dass es spritzt", teškė´ti "in dicken Tropfen spritzend fallen" und (richtig?) tašinti "tropfen lassen, fliessen" (bei Geitler Lit. Stud. 116). Dazu stellt Scheftelowitz KZ. LVI, 189 ksl. těštiti "fundere".

Avots: ME IV, 135

‡ *taûšķît, zu erschliessen aus attaûšķît (unter ‡ attaûšķêt).

Avots: EH II, 669

traikšķît: "tašķīt" (mit aî ² ) Ekau, Grünw., Salgaln.

Avots: EH II, 689

traikšķît, s. traikšît.

Avots: ME IV, 218

traišķît,

4): t. naudu Saikava. Refl. -tiês,

2): "ālēties, vieglprātīgi dauzīties" (mit aî) Saikava; ‡

3) "gauži raudāt" (wo?).

Avots: EH II, 689

trašķît,

1): "tašķīt" Ekau, Grünw., Salgaln; ‡

3) "(augļus nuo kuoka vai krūma) traukt, purinuot nuolasīt" Nötk.

Avots: EH II, 691

trašķît,

1) bespritzen
Rengenhof, Schwitten, Vīt.; verspritzen, vergiessen Salgaln;

2) verprassen, verschwenden
Vīt. Refl. -tiês.

1) verschwenden, prassen
Vīt.;

2) "gānīties" Vīt. Aus tašķît + traišķît?

Avots: ME IV, 223

‡ tušķît Fest. n. FBR. xvn, 90 "?".

Avots: EH II, 706

‡ III tušķis,

1) "kas kuo tukšu runā" PV.;

2) ein Habenichts
Wessen.

Avots: EH II, 706

I tûšķît (unter tûšķêt): 3. p. prs. tûšķī Oknist.

Avots: EH II, 709

tušķîtiês Bers. "stöhnend und ächzend sich auf etwas Unangenehmes vorbereiten",

Avots: ME IV, 274

uzdrašķît, aufspritzen: uzdrašķīt dubļus uz drēbēm Sessau, Wandsen.

Avots: ME IV, 325

uzšķīt, todend auffinden, zum Vorschein bringen: līdumu šķinuot uzšķina putniņus C.

Avots: ME IV, 389

uztašķît, (etwas Schmutziges) aufsptitzen (tr.): uztašķīt kam dubļus. Refl. -tiês: man uztašķījās dubļi, ich wurde unversehens mit Kot bespritzt.

Avots: ME IV, 391

uztrašķît, = uztašķît: uztrašķīt kam dubļus Bauske.

Avots: ME IV, 393

vaîkšķîtiês Meiran, (mit âi ² ) Festen, KatrE., = vaikstīt(iês) 1, viebties.

Avots: ME IV, 437

vaišķît, verziehen, verdrehen: ģīmi vaiš ķīt Bers. Vgl. vaikstīties.

Avots: ME IV, 444

‡ II vàišķît ² , zu erschliessen aus izvàišķît ² .

Avots: EH II, 750

‡ *vâkšķît ² , zu erschliessen aus ‡ nuovâkšķîtiês ² .

Avots: EH II, 762

‡ valšķîtiês "?": tie valšķījās kâ mazi bē̦rni un ļāva ar sevi kaitēties Vindedze 69.

Avots: EH II, 754

varkšķîtiês, s. varkšîtiês.

Avots: ME IV, 480

varšķît, Refl. -tiês,

2): tautu meita varšķījas, kāpuostiņus stadīdama; nevaršķies, tautu meita! būs rudeni barībiņa BW. 28567.

Avots: EH II, 758

varšķît, verziehen Bers.: v. ģīmi. Refl. -tiês, s. varkšitiês.

Avots: ME IV, 481

‡ vārškîtiês, = varkšîties 2: tautu meita vāršķījās, kāpuostiņus stādīdama; nevāršķies! ... būs rudeni barībiņa Tdz. 50285.

Avots: EH II, 765

vaušķît, s. vaukšêt 1.

Avots: ME IV, 488

vēkšķît, s. vēkšêt.

Avots: ME IV, 555

‡ *verkšķît, zu erschliessen aus saverkšķît.

Avots: EH II, 772

‡ *ver̂šķît, zu erschliessen aus saver̂šķît.

Avots: EH II, 772

‡ veršķîtiês "?": saulē vajadzẽja tâ v. un viebties, ka visa seja sarāvās ... krunkās Jauns. Sliņķu virsnieks 113.

Avots: EH II, 772

I vîkšķît ² Frauenb., einwickeln, einhüllen: bē̦rnu vīkšķīt drēbēs, villainē Frauenb. kājas vīkšķīt zirgu deķī ebenda. Refl. -tiês, trödeln, sich langsam vorbereiten, ankleiden Frauenb.

Avots: ME IV, 638

II vîkšķît Saikava "mit einem Strohwisch ein Loch zustopfen".

Avots: ME IV, 638

vîšķît Saikava, -ĩju, essen (?): plˆācenis kâ Lubānas e̦ze̦rs, ni garuozas ni˙kā, tik vīšķī vien uz dibenu! Saikava.

Avots: ME IV, 645

vīšķîtiês -uôs, ĩjuôs,

1) sich langsam vorbereiten, trödeln
(mit î )

1) Kalzenau, Schwanb., (mit ì ² ) Sessw.: kuo tu tik ilgi vīšķies? Kalzenau;

2) sich krümmen:
kaut kas lˆuocījās, vīšķījās P. Gruzna Dzelme v. J. 1907, S. 26.

Avots: ME IV, 645

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. ^8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90

‡ atvar̂zât,

1) loswickeln, entwirren:
a. me̦zglu C., Erlaa. a. samurkšķītu dziju Jürg. šuo lielu vajag a. Saikava;

2) "= atā`rdît 1" Saikava: a. varzai asti, lai nav tik gaŗa.

Avots: EH I, 178

bĩšķis [Dond., Wandsen, Heidenfeld], bĩšķarags, ein Stock zum Umrühren des Ofens: ja ar kruķi nevarēs, ar bīšķīti pabīšķēs BW. 19243, 1. de̦guns kâ bīšķis LP. I, 95.

Avots: ME I, 304

‡ buošķuôtiês PV. "= bāšķīties".

Avots: EH I, 259

dzîvumi, die Überreste von gemahlenem od. gestossenem Korn, die noch nicht fein geworden sind U., Adsel: ar zemēm aptašķītuos amuoliņa dzīvumus Duomas IV, 475.

Avots: ME I, 560

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. ² 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583

ìesàukt, tr.,

1) hereinrufen:
māte iesauca dē̦lu istabā;

2) einberufen:
rekrūšus;

3) benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben:
mazuo dē̦lu iesaukuši par īkšķīti;

4) zum ersten Male aufbieten, proklamieren
L., U. Refl. - tiês, aufschreien, einen Laut von sich geben: nabagais iesaucies: vai dieviņ! LP. IV, 35. kaut kur lakstīgala pa reizei iesaucās MWM. VI, 404. Subst. ìesàucẽjs, jem., der hereinruft, einberuft, einen Spitznamen gibt. ìesàukums, das erfolgte Hereinrufen, die Einberufung, der Beiname, Spitzname: pagasts dabūjis iesaukumu. ìesàukšana das Hereinrufen, das Einberufen, das Benennen; ìesàukšanâs, das Aufschreien.

Avots: ME II, 61

îkšis (unter îkstis): auch Linden in Kurl., (mit î ² ) AP., Dunika, Frauenb., Rutzau. îkšķis (unter îkstis): auch Blieden, (mit î ² ) Lesten n. FBR. XV, 20, AP., Salis. - Demin. îkšķītis,

2): neduomā ... manu mazu augumiņu! lai es būtu kâ ī. ... BW. 21778, 2.

Avots: EH I, 500

îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis ² Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,

1) ein kleiner Daumen;

2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].

Avots: ME I, 835

izlasît [li. išlasýti], tr.,

1) auslesen, aussondern, aussortieren, aussuchen:
uogas, sēnes kas var zvaigznes izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? pe̦lnrušķītei bija linu sē̦klas nuo pe̦lniem jāizlasa. bē̦rzu birzi izlasīju pa vienam žagaram. izlasi mums vīrus II Mos. 17, 9. ak tu ve̦lns, kas par kuokiem! kâ izlasīti, wie ausgesucht;

2) entziffern, durchlesen, zu Ende lesen:
kas var šuo rakstu izlasīt? puslapiņas izlasīju, trīs dieniņas saraudāju. vai tu šuo grāmatu jau esi izlasījis? Refl. - tiês,

1) sich ausauchen:
nuo visiem bariem tu izlasies tuo zirgu;

2) zur Genüge lesen:
viņa apsuolīja arī Valdim duot kādas grāmatas izlasīties (zur Lektüre) A. XX, 248.

Kļūdu labojums:
izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? = izskaitīt jūŗas zvigzdus izlasīt? BW. 10034.

Avots: ME I, 762

klum̃šķis,

1): auch (mit um̃ ) Dunika; "vīstuoklis" Līn.: izvilcis lupatu klumšķi Janš. Mežv. ļ. II, 7. turē̦dams satītu tabakas klumšķīti aiz lūpas Līgava I, 213.

Avots: EH I, 623

kraũkšķis, kraukšis,

1) der Krach, das mit
kraukšķet bezeichnete Geräusch Etn. IV, 148;

2) ein Knorpel
Erlaa n. U.;

3) fam., ein Schnäpschen Kalleten:
kraukšķi iedzert, iemest, iespert. mēs vairāk nemetīsim kâ vienu kraukšķīti Degl.

Avots: ME II, 263

‡ kristaniski Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, Adv., = krustainiski: pārsiet k. Sonnaxt. pārje̦m k. saišķīti ebenda.

Avots: EH I, 655

kum̃šķis, [kum̂šķītis ² Gr.-Essern], eine Handvoll, ein Wisch, ein zerwühltes Päckchen, ein Bündel: kumšķis siena, sūnu, zāļu Laud. izrāvis lielu kumšķi (matu) LP. VI, 919. viņa atsvieda atpakaļ matu kumšķus A. XX, 246. rāva kumšķiem jau izdzeltējušuo lapu Apsk. Zu kumste.

Avots: ME II, 312, 313

kušķis (li. kùškis), Demin. verächtl. kušķelis,

1) der Büschel, eine Handvoll:
puķu, spalvu, matu, siena, salmu, linu, pakulu kušķis. dē̦lu māte istabā, matu kušķi mē̦tājas BW. 23616. cisu kušķis ruociņā 27541, 2; labs kušķis naudas, ein guter Batzen Geld; [ein Päckchen (namentlich von Zerwühltem) U.];

2) der Wisch, der Strohwisch:
[ar kušķi (= nuo saplē̦stiem mašiem satītu vīstuokli) pirtī beržas mazgājuoties Dunika]. meitas berž ar kušķi traukus Kand.;

3) kušķīti (maizi ar cukuru nātnā lupatiņā) JK. VI, 20.

Avots: ME II, 329, 330

lipšķis, der Büschel, Fetzen, ein Stückhen Mar., eine verwühlte, zerzauste Masse Allend.; matu lipšķītis, der Haarbüschel: dažus lipšķīšus sit tai vēsmiņas gar vaidziņiem Lautb.

Avots: ME II, 474

lišķis (f. lišķe, lišķa, liša, liska), der Schmeichler, Lecker: lišķim salda mēle. lišķīte, melīte tā tautu meita BW. 16786, 1. ai meitiņa, lišķes (Var.: lišķas, liškas, liskas [die auch in Kārsava, Mērdzine, Dricē̦ni] mēle BW. 908. [Nebst likstes od. lizas mèle, lizga und r. лесть "Scheichelei" wohl zu laizît; s. Būga РФВ. LXXII, 190.]

Avots: ME II, 475

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

muļinât, herumwühlen, nicht vom Flecke kommen [PS., Jürg.], ohne Zähne essen: viņš muļina ēdienu pa muti, ne˙maz lāga neē̦d gaļu Līn.; ["viļāt spaidīt, mīcīt un pie tam samurkšķīt; neveikli, nemākulīgi un ilgi kuo darīt" Nötk.].

Avots: ME II, 666

mur̂kšķis,

1): ein geschwätziger Mensch
(mit ur̂ ² ) Frauenb.;

4): mur̂kšķītis Linden in Kurl., ein Gegenstand von einer unbestimmten Form:
jaungada naktī nuo svina izlej dažādus murkšķīšus.

Avots: EH I, 834

muškulis Smilt., Matk., MWM. X, 479, Wid., [muškuls PS., Dunika], = muskulis: [kuokā sametās liels muškuls, der Wickel, Knäuel: kuŗu dziesmu nuodziedāju, tuo satīšu muškutā BW. 899 [dzija samurķšķīta vienā muškutā Jürg.]

Avots: ME II, 673

naktspamaša,

1) der Nachtschatten (solnum nigrum):
dārziņa kaktā netrūkst ir negantās nektspamašas Janš.;

2) eine Kinderkrankheit, bei der die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (naktspamašas)... paliek pagālē kušķīti naktspamašu zāļu JK. VI, 45. naktspamašu, nuotikumu un izbīļu vārdi Tr. IV, 51;

3) Somnambulismus Konv. ² 3686. [Zu pamest.]

Avots: ME II, 691

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu ² Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene ² III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. ² 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899

nùobrâzt: nuobrāzdams (streichend) ar plaukstu sev pār nuosvīdušuo pieri Janš. Bandavā II, 196. lapas n., nuošķīt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abstreifen"). ‡ Refl. -tiês "?": daļa naudas nuobrāzās nuo luoga Janš. Dzimtene V, 299.

Avots: EH II, 34

‡ nùodrellêtiês "strādājuot dreļļu (ve̦rgu) darbus nuomuocīties un nuotašķīties" (mit el˜ ) Alschw.

Avots: EH II, 40

[nùoplũžņâtiês C. "nuotašķīties"; nùoplûžņâtiês Lis., sich ganz nass machen: pa kruogu nuoplūžņājies.]

Avots: ME II, 833

nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene ² I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)

Avots: ME II, 866

‡ nùoškūt (mit hochle. šk aus šķ?),

1) = nùoskũt: šķitu [bārdu] nuoškūtu Tdz. 57630, 5 (aus Tilža);

2) "nuošķīt": n. uogas Sessw.

Avots: EH II, 94

nuôslem̂p(ê)tiês ² , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm ² ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852

nuôslem̂p(ê)tiês ² , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm ² ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852

nuõzis,

1): auch Frauenb., Iw., Schnehpeln, Selg.; saiminiece de̦su deva, divu nuožu ("?") baltu raušu Tdz. 51836;

2): "vīšķītis, klēpitis" (mit ùo ² ) Saikava; "ein gut Päckchen, eine Last, soviel mit einem Mal weggetragen werden kann"
BielU.;

3): auch Dunika, Schnehpeln; ‡

4) "?": cēlās vējš un vilka nuo vakariem pe̦lē̦kus miglas nuožus Jauns. Raksti V, 43.

Avots: EH II, 109

pabīšķêt, tr., mit dem bīšķis herabstossen: ja ar kruķi nevarēs, ar bīšķīti pabīšķēs BW. 19243, 1.

Avots: ME III, 8

‡ pazìmīgs ² Oknist n. FBR. XV, 161 ³ , Nerft, Sonnaxt, erkennilich, gekennzeichnet, unterschiedlich: mūsu meitām pazīmīgi lakati Oknist. pazīmīgu zirgu drīz var uzzināt PV. labības maisus aude ... baltus. kad grib pazīmīgus, ieme̦t kādas st˙rīpes ... p. būs, uotrs nevarēs pajemt Sonnaxt. cē̦rpuot aitai uz pieres atstāj kušķīti, - pazīmīgi; nevarēja izšķirt citād ebenda. nuosviedu nazi kaut kur pazīmīgā vietā Jauns. Mana dzīve ³ 30.

Avots: EH XIII, 192

I peizerêt,

1) "?": pirku peizerīti alus puiša peizerēt BW. 19513, 1;

2) (mit èi ² ) "sarežģīt, samurkšķīt" Selsau;

3) "Ungehöriges sprechen oder tun"
Kreuzb.

Avots: ME III, 193

pìedraskât N.-Peb., piedrašķīt, vollschnitzen, vollspalten: piedrašķīt istabu šķēpelēm, mizām, cukuru Gr.-Sess.

Avots: ME III, 245

pìeiet,

1) zu-, hinzu-, herzugehen, -kommen:
ķēniņš pieiet abiem nabadziņiem un uzprasa, kur tie dzīvuo LP. VI, 1, 310, gauži raud lē̦taudzīte, smalku birzi piegājuse: kâ būs šķīt atvasītes? BW. 21930, 2. gan pieies tā dieniņa 20702, 1. mirstams laiks pieiet Für. I unter iet;

2) betreffen, ertappen
U.: viņš pieiets, ka savu brāli gribējis apzagt, man hat ihn darauf betroffen, dass er seinen Bruder bestehlen wollte U.;

3) von Kommenden gefüllt werden:
pilna ustabiņa bārenīšu piegājuse BW. 5051. - pieeams, pieietams, zugänglich: viņā dzeai piemīt vispārpieejama vienkāršība Vēr. 1, 1322. augstākuo jušanu, kāda tik cilvē̦kam pieietama I,1447, puķe ziedēja... grūti pieejamā vietā LP. VII, 42. Subst. pieiešanā, der Zutritt: labs mūsu kundziņš, ... ļaudīm druoša pieiešana BW. 31335. nav ne˙kur pieiešanas U., man findet nirgends ein Unterkommen, pìegãjẽjs, ein Angekommener: tev vēl pašai nav ne kaktiņš iedzīvuots; kur tad liksi vēl piegājējus? Mērn. laiki 13.

Avots: ME III, 253, 254

plaĩksnîtiês N.-Peb., plàiksnîtiês ² Lis., Golg., Kl., plaîksnîtiês C., Kreuzb., plaiksnuôtiês Etn. IV, 165, (hin und wieder) scheinen, leuchten: varēja redzēt plaiksnāmies smagu saules gaismu A. XX, 644, Salisb. pa miglāju plaiksnījās lē̦na gaisma Saul. I, 58. pie horiconta plaiksnuojās garās strīpās ruožaini debestiņi Stari I, 168. blāzmai caur kuokiem plaiksnuoties Austriņš. grūti bija nuoteikt, kas plaiksnījās viņa sejā. man likās, ka viņš smīnēja Jauns. Urspr. (mit -ksn- aus -skn- ) wohl gleichbed. mit plaikšķîties (vgl. plaisīties, atplaiksnīties und ādas atplaiksnījumi "saplaisājumi") und in diesem Fall zu plaîsa, plîst, plaišķīties; vgl. auch plīksnîties.

Avots: ME III, 314

I plušķene od. plušķīte, ein kleines, geschwätziges Mädchen Vīt.; vgl. plušķis II.

Avots: ME III, 359

I plušķis,

1) ein ausgerauftes Büschel Wolle
od. dergl. U.;

2) ein zottiges Tier, namentl. ein solcher Köter
Dunika: neliels plušķis (suns) Alm. mazākais māju suns - me̦lnais plušķis Puoģis Janš. Dzimtene ² III, 72. muļķītis salīgst pie sava tē̦va un dabuon kâ algu maxu plušķīti kumeliņu. plušķis - von einem Bären gesagt LP. VII, 264;

3) ein zottiger, zerlumpter Mensch, ein abgerissener Lumpenkerl
Für. I, Lumpen-Gesindel N.-Sessau n. U.: kurš labs puisītis, dālderi maksā, kurš kāds plušķītis, pusdālderīša BW. 988, 4. nebē̦dāju miglas rītu, ne ar plušķa tē̦va dē̦lu; pēc migliņas saule spīd, nuo plušķīša bajāriņš 10365. Zu pluska.

Avots: ME III, 359

‡ pupalkšķis (fehlerhaft für puplakšķis?), menyanthes trifoliata (?): še auga trusītis, še - pupalkšķītis Tdz. 54555. Vgl. puplakšķi (unter puplakši).

Avots: EH II, 326

pušķis, pušks Nigr., ein Demin. pašķiņš BW. piel. ² 4611,

1) ein Blumenstrauss, Bänderstrauss
Bergm. n. U., ein Büschel überhaupt, eine Troddel (der Plur. anch in der Bed.: Fransen): viņš nuopirka mirtu pušķīti Vēr. I, 826. meitas man cimdus ada, trejus pušķus pušķuodamas BW. 11132, 2. ņemiet vienu pušķi! Glück II Mos. 12, 22. tiem sev pušķus darīt būs viņu drēbju staruos IV Mos. 15, 38. - zābaku pušķis, die Stiefelquaste Dr.;

2) der Schmuck überhaupt:
kalpuones... darbuojas ar istabas puškuošanu; ... pie puškiem piede̦r arī rāceņi, kuruos sasprauž ruogas, piekabina tuos . . . pie griestiem Janš. Dzimtene V, 213. Zu pusks.

Avots: ME III, 438

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

saĩšķis: auch (mit ài ² ) Gr.-Buschh., Linden in Kurl., Sonnaxt, (ein Garbenband aus Stroh) Kaltenbr., Oknist: dzijas gabalu beigās ar saišķīti sasien Sonnaxt; der (aus Bast, Schnur od. Draht gewundene) Bügel eines Korbes od. Eimers (mit ài ² ) Saikava: man tupeņus ne̦suot kurvim s. pār trūka; ein Bündchen, ein kleines Bündel: burkānu s. pašķīla pa linu saišķim Daugava 1928, S. 438.

Avots: EH XVI, 413

sašķeterêt, ‡

2) aneinander hetzen
U. (unter šķeterēt): kaimiņus s., Feindschaft unter Nachbarn anrichten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Feindschaft"). kas ... ķildas ceļ. jeb ļaudis sašķeterē Stobe 1798 I, S. 8. Refl. -tiês: dzijas var s. (= samurkšķīties) N.-Peb.

Avots: EH XVI, 453

saverkšît, saverkšķît, verzerren: s. ģīmi Nerft. viņa kliedza ar saverkšķītu ģīmi A. v. J. 1900, S. 360. saverkšīt (saviebt) seju Festen. Refl. -tiês, sich verzerren, sich verziehen: seja nejauki saverkšījās A. Up. J. I. 12. skatās saulā saverkšķījies Nerft. Zu diesem Reflexiv gehört wohl auch das Part. in der Phrase līdzinājās saverkšķījušai (eingeschrumpft?) krevelei A. v. J. 1893, S. 199. Zu savergt.

Avots: ME III, 784

I šķinêt U., = šķīt: tapas šķinēt Wandsen.

Avots: ME IV, 42

I šķīnis,

1) ein Raufeisen zum Abröden des kleineren Gesträuchs
L., U., Bielenstein Holzb. 776, Gr. - Roop, (mit î ² ) Zögenhof;

2) ein Messer zum Pergelspalten
Lubn., (mit î ² ) Zögenhof;

3) eine Handvoll gepflückter Erbsen oder Bohnen Schibbenhof
(mit î ² );

4) auch šķīņa buomis, die Welle am Webstuhl mit dem gezahnten Rad
Ruj. n. U., Bielenstein Holzb. 399. In den Bedd. 1 - 3 wohl zu šķīt; in der Bed. 4 wohl aus šķīv(e)nis.

Avots: ME IV, 48

šķinuôt, Rasen abstechen Wid.; "šķīt" Seppkul.

Avots: ME IV, 42

šķist: prt. *šķītu (> ostle. škeitu) Tdz. 38125; lielāku laimi sirds nevar vairs š. Janš. L. dzejas pag. 170. šķietu sev pretī līksmās ... acis Daugava 1937, S. 198. kuo tu šķiet, kuo tu duomā Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 198. šķizdami, ... Jānis e̦suots ... pestītājs Manz. Post. I, 28. šķietu: tur mani kāds sauc Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 228. Refl. -tiês: nešķietuos, ka mūsu starpā tāds pagāns ... ir Manz. Post. I, 14. šķietas (= izliekas) kâ ienācējs Pas. XII, 151. šķitīsimies ... tuos ne˙maz nere̦dzam Janš. Dzimtene III, 41.

Avots: EH II, 638

II skubît: "abhacken, behauen" Gr.-Buschh.; "šķīt, ēst" PV.: kazas skubī lapas ar lielu kāri.

Avots: EH II, 514

‡ šļugurêt Frauenb. "gar bē̦rnu darbuoties, vīkšķīties".

Avots: EH II, 646

šņàuciêns, 1: nuo pe̦lniem ieliek kašķītī kādu šņaucienu Lttic. 2943; ‡

2) ein Schlag, ein Hieb:
zirgs dabūja krietnu šņaûcienu ² pa stilbiem Seyershof.

Avots: EH II, 651

snipšķis, = snipstiņš, eine geringe Quantität: snipšķītis auzu LP. VII, 312. paņe̦m trīs reizas snipšķi sāls nuo šķīvja BW. I, S. 192. spruogas... karājās tam nuo galvas kuplajuos snipšķuos Dünsb. Par. 67. Etwa nebst snipstiņš - wenn mit p aus b - zu an. snipill "Zipfel", engl. snip "Zipfel, Stück" resp. zu schwed. snibb "Zipfel" u. a. (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 523)?

Avots: ME III, 977

‡ spudîtiês, = sprūdītiês (?): Īkšķītis gribējis s. nuo de̦sas ārā Pas. IX, 140. Falls nicht fehlerhaft, zu li. spáudžiu "ich drücke", gr. σπεύδειν "streben" u. a. bei Walde Vgl. Wrtb. II, 659.

Avots: EH II, 563

sviêstene ² Ugalen n. FBR. VII, 17,

1) das Butterfass Zerrauxt:
es ieliku krējumu sviestenē;

2) ein Pilz
(mit iê) C., Golg., Saikava, Sessw., (mit iê ² ) Ruj., Salis, Sussikas, der Butterpilz (mit iê ² ) Karls., der Champignon (agaricus campestris L.) Lems., Roop und Salis n. U., RKr. II, 65;

3) eine Blume
(mit iê) Arrasch, Jürg., trollius europaeus (mit iê) PS., Lis., Ramkau, (mit iê ² ) Kand.: Maija sataisīja... nuo sviestenēm... un citām agrām puķītem pušķīti Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 42. nuolaide̦numa malu bija... apvīlejušas... sviestenes... un citas pavasara balvas MWM. X, 3.

Avots: ME III, 1166

‡ tašķîgs "tāds, kas mē̦dz tašķīties": nuodzīvuojies dubļains kâ vis˙tašķīgākais mūrnieks Veldre Dēli un meitas 181.

Avots: EH II, 668

‡ toškâtiês Lems. "krāmēties; tašķīties". Vgl. tuškuôtiês.

Avots: EH II, 689

traikšît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) traikšît Sessw., traîkšêt Zvirgzdine, traikšķît Sessw., (mit aî) Lubn., traîšķît (li. tráiškyti "mehrfach bis zum Spritzen quetschen")
Alswig, Mar., zerdrücken, zerkleinern, zerquetschen (tràišķīt ² ) Meiran, (traîšķīt) Kl., Saikava: uogas. traikšej sivē̦niem buļbas! Zvirgzdine. traišķi maizi, kartupeļus! Mar. n. RKr. XV,141, (mit aî) Warkl. traikš(ķ)īt trauslus augus Sessw.; (Blätter oder Zweige) ohne Schonung abbrechen (traišķît) Schwanb., Selsau, Stomersee;

2) traišķît Aahof, Fest., Geistershof, Grawendahl, Heidenfeld, Kalz., N.Laitzen, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Stom., traikšķît Sessw., besudeln;

3) verstreuen
(traikšķît) Daudsewas, Kl.Salwen, (traišķît) Festen (mit aî ), Salgaln (z. B. Heu, Stroh od. Getreide beim Tragen); traišķīt (spritzen) dubļus uz visām pusēm Bers.; kuo tu tràišķî ² (svaidies), ka šķīst? Gr.-Buschhof;

4) traikšît Sessw., traikšķît Sessw., traîšķît Aahof, Fest., Geistershof, Grawendahl, N.-Laitzen, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Stom., traišķêt Wid., verschwenden, vergeuden.
Refl. -tiês,

1) = tašķīties; mit etwas um sich werfen (traišķīties) Erlaa, verschwenderisch umgehn (traîšķīties) Bers., Kl., Saikava, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit aĩ ) Bauske, (mit ài ² ) Gr.-Buschhof: zē̦ns traišķās ar ūdeni, dubļiem Vīt. traîšķās ar pienu kâ ar ūdeni Bers. traîšķās ar maizi kâ ar māliem, vē̦lāk nebūs kuo ēst ebenda; liederlich umgehend verstreuen (traîšîties) Festen;

2) vomieren
(traišķîtiês) Wessen;

3) Schlechtes (über jem. od. etwas) sprechen, verleumden:
neklausi traišķus, kas traišķās par katru! Vīt. trai(k)šķîi zu li. triékšti (prs. tríeškiu) "quetschen" (wofür allerdings Büga KSn. I, 167 nur trė´kšti kennt), trýkšti "spritzen (intr.)", vgl. Büga KZ. LII, 273; nach Scheftelowitz KZ. LVI, 186 weiterhin zur Wurzel von gr. τρίβω "zerreibe". Vgl. auch triekšt.

Avots: ME IV, 217, 218

II traîšķîgs, lärmend, laut Kalzenau: bē̦rns ir par daudz traišķīgs. Nebst traišķīties 2 zu li. tráiškus "stark, laut"; weiterhin etwa zu ae. ƥrīst(e) "kühn, frech"?

Avots: ME IV, 218

tukšît Manz. Lettus, U., Mar. n. RKr. XVII, 145, tukšķēt Für. I, tukšķīt Manz. Lettus, = tukšuot, leeren. Refl. tukšîtiês Spr., tuškîtiês id., sich leeren; leer werden.

Avots: ME IV, 256

tuņuôtiês,

1) sich schwerfällig bewegen
(?): lācis tuņuojās pa druvām Seifert Chrest. III, 2, 190;

2) "sich langsam, trodelnd (zu etwas) vorbereiten"
Behrshof, Nitau, Welonen; pa kājām tuņuoties N.-Peb., im Wege sein; "tiņāties, ilgi ar kuo neveiklu murkšķīties" Nötk. Zu tauņât II.

Avots: ME IV, 266

tûšķêt A.-Laitzen, Gr.-Buschh., Schwanb., tûšķît Buschh. (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77; schwellen: sadurtā kāja iesākuse tūšķīt FBR. 1V, 77.

Avots: ME IV, 283

valˆšķêt Saikava, valšķêt U., valkšķêt Vīt., valšķêt Wessen, -u od. -ēju, -ẽju, valšķuôt Austr., valškuôt U., valšķīt St., refl. valkškêtiês Vīt., valkšķîtiês Vīt., valˆšķuôtiês Golg., valkšķuot und valšķuoties St., valškuotiês U., Falschheit üben, sich mit Falschheit, Betrug abgeben, (St.) heucheln: kuo nu valkšķē (valkšķējies, valkšķies) gan ar savu izrunu, gan skatu! tava valkšķība jau sen zināma Vīt. šīs . . . acis . . . nemāk valšķēt Domas I, 591. vīrieši izgudrēm prašņāja, valšķuojās Upītis Sieviete 109. meklē citu muļķi! kuo tu valšķuojies pie manis? Vilibalds Kas uzvarēs 131; valšķêt Wessen, lügen.

Avots: ME IV, 460

vaukšêt, -u, -ẽju,

1) vàukšêt Drosth., vaûkšêt Wolmarshof, vàukšêt ² Kaltenbrunn, KatrE., Sessw., vaûkšêt ² Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, vaukšêt N.-Peb., Vīt., vaũkšķêt Pankelhof, Salisb., vàukšķêt ² Bers., KatrE., vaûkšķêt ² Bauske, vàušķêt ² Lubn., vaukšķinât Meiran, vaušķīt, -ĩju, bellen;
vaukšêt Oberl. n. U., Kosenhof, vaukšķêt Oberl. n. U., Grünw., N.-Bergfried, ohne Grund bellen; vaûkšêt Wolmarshof, leise bellen; vaukšķêt Sessw. "riet īsiem, spirgtiem rējieniem"; vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., Dickeln, vom Bellen mehrerer Hunde gesagt: suns sāk skaļi vaukšķēt Sessw. tālu vaukšķēja muodrs suns Veselis Saules kapsēta 99. suņi ... vaušķī visu dienu Jauns.;

2) vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., stark sprechen;
vaukšêt Sessw., laut reden; vaukš(ķ)êt U., vaukšêt Kosenhof, vom Geräusch, welches das Sprechen vieler Menschen macht; vaukš(ķ)êt Ramkau "truokšņuot ar ve̦ltu runu"; vaukšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, vaušķêt A.-Schwanb., unnützes Zeug sprechen, faseln; vaukšêt Borchow, Serben, Vīt., (mit àu ² ) Wessen "tukšu runāt"; vaûkšêt ² Bauske, vaukšêt Memelshof "tukši, neskaidri runāt": kuo nu vaukši! Serben; vaũkšêt "lärmen" Nötk.;

3) knarren;
vaukšêt Lös., Odensee, A.-Schwanb., vàukšķêt ² Erlaa, Kl., Kokn., vaukšķêt Bers., Kalzenau, vàušķêt ² Saikava, vaušķêt Bers., Kalzenau, knacken; vaukšķêt Ramkau, Vīt., vaukšêt Wessen, mit Geräusch brechen (intr.); vaukš(ķ)êt Ramkau "pārtrūkt, pārlūzt": vāģi vaukš Ruj. und Salisb. n. U. zari vaušķ, kad zvē̦rs pa mežu skrien Saikava, Vīt. mežā vaukšķ, kas mežā vaukšķināja? BW. 30676, 1. bez mazākā zariņa vaukšēšanas Latv. zari lūst vaukšķē̦dami Ar.;

4) vaukšķêt "knallen":
pirdieniņi vien vaukšķēja VL. aus Lubn.;

5) vaukšķêt Tirs., schreien;
vàukšêt Drosth., vaušķêt A.-Schwanb., weinen (von Kindern gesagt): tas vaukšējis nuo sāpēm kaķa balsī Etn. III, 91. jē̦ri vàukš Mehrhof; vàukšêt Drosth., vaũkšêt Nötk., vaukšêt U., Golg., vaukšķêt U., miauen (in Kosenhof und n. L. und U. auch vom Knurren der Katzen gesagt): kuo tas kaķis vaukš? Golg. Zu li. vaukšnoti "fortgesetzt ein wenig bellen".

Avots: ME IV, 487

vieglaûdzīte, ein verwöhntes (eig.: leicht aufgewachsenes) Mädchen: gauži raud vieglaudzīte...: kâ būs šķīt atvasītes mīkstajām ruociņām? BW. 21930, 2 var.

Avots: ME IV, 653

vīšķis,

1) vîšķis A.-Ottenhof, Gr.Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalzenau, Kl., Salisb., Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Trik., Wolmarshof, vîšķis ² Dunika, Karls., Ruj., Salis, vīšķis Gold. und Kokn. n. Etn. I, 121, Memelshof, Selb., vîškis Prl., ein Wisch; ein Wischlappen
PS., Salisb.; ein Strohwisch zum Scheuern; ein Stroh- od. Heuwisch überhaupt Trik.; ein Strohbündel zum Dachdecken U.; in ein Läppchen gebundene Dinge Mag. XX, 3, 196; ein Bündel: matu vīšķi (Var.: kušķi) BW. 23616 var. ašu vīšķi 26U06, 11 var. sāls vīšķītis 22410. vīšķi bāzu azuotē: tautiņās galdi, trauki aizpē̦rnaju mazgājumu 26006, 3. salmu, zirnāju vīšķis, eine Handvoll Stroh od. Erbsenstengel, womit man Löcher zustopft od. Geschirr abscheuert Kalzenau. vīšķis ir pa˙galam, būs jātaisa jauns: nav ar kuo traukus berzt Selb. nuobe̦rzuši ar vīšķi CTR. I, 26. siena vīšķis LP. VII, 452. vilnas vīšķis 306. zâļu vīšķītis VI, 149. ar kliņģeru vīšķi padusē V. Eglītis Zilā cietumā 120. izve̦lk nuo azuotes naudas vīšķīti Rainis Zelta zirgs 9. vīšķītī bija naudas Kra. Vīt. 23. puišis meitu juokuodams sasèjis drānu vīšķī Dunika. katru rītu kūtī atradušies dažādi pesteļi un vīšķi Etn. II1, 16. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. ar čemodāniem, kurvjiem, vīšķiem V.Eglītis Zilā cietumā 32. siens sagulies šķūnī vîšķu vîšķiem (klumpenweise) Saikava;

2) = kukulis 2: ņe̦m līdzā plāceņus, gaļu u. c., kuo visu kuopā nuosauc par vīšķi Etn. II, 18. Entweder zu an. visk "Strohbündel', ahd. wisc "Wisch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 243), oder aber eher mit šķ aus stj zu vīstīt.

Avots: ME IV, 644, 645