Paplašinātā meklēšana

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ dzērvacs Kabillen, die Brechnuss.

Avots: EH I, 357

nagacs, -s, nagacis, eine Augenkrankheit, das Augenfell: nagacs ar zālēm nav ārstējama, tā jāizgriež RKr. XII, 11. nagacis sunim, eine Augenkrankhiet, das Augenfell: nagacs ar zālēm nav ārstējama, tā jāizgriež Kaudz. M. zirgam acī iemeties nagacis Aps. nagacis - slimība, kas ceļas, ja iesit pa aci: pār aci pārve̦lkas plēve Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 686

pusacs, -s,

1) das halbe Auge:
ar pusaci paskatīdamies MWM. VI, 720. vai es kāds nuogalis, ka ne ar pus˙aci mani neievē̦ruo! Alksnis-Zundulis;

2) eine halbe Masche
Bielenstein Holzb. 648: gar linuma malām... ieausta puskārta jeb pusacis nuo rupjākām dzijām Etn. II, 105.

Avots: ME III, 421

raganacs, -s, ein Hexenauge: prauli tur kâ raganacis gail Juris Brasa 169.

Avots: ME III, 464

šaunac[i]s U. (unter skaunats), RKr. VIII, 104, = šķaunacis, ein Karpfen.

Avots: ME IV, 7

‡ sekacs (mit e gesprochen!) A.-Schwanb., ein Hackeisen.

Avots: EH XVI, 475

‡ tacs, -s, Demin. tacteņa "?" Strods Par. vōrdn. 172.

Avots: EH II, 663

uzacs, -s, uzace Spr., uzacis Janš. Bandavā II, 204, Plur. uzacis U., dial. uzaces, uzači Wid., Demin. uzactiņas, uzacītes, die Augenbrauen: me̦llas manas uzacītes (Var.: uzactiņas) BW. 15574, 1. ļaudaviņu baltajām uzacīm 21272, 1. ar me̦laiem uzačiem 21223,2. zē̦ns ar uzačiem kâ mežu Purap. lieliem acuvākiem, uzačiem Dīcm. pas. v. I, 13.

Avots: ME IV, 314

var̂dacs, ‡

2) plur. vardacis, Froschaugen (ein Kraut).

Avots: EH II, 757

var̂dacs, -s, Mahlup, Schwanb., var̂dacis Bauenhof, (mit ar̂ ² ) Salis, vardacis L., U., Dickeln, = var̂žacs.

Avots: ME IV, 475

vārdacs Mag. IV, 2, 26, aparine.

Avots: ME IV, 499

vārnacs, aparine Mag. IV, 2; 26; wohl als vārnadzis (s. dies) aufzufassen.

Avots: ME IV, 506

var̂žacs, -s, var̂žu ² acs, -s Siuxt, varžu acis (nom. plur.?) U., das Hühnerauge, der Leichdorn; wunde Stellen zwischen den Zehen U.; "caurums kājpirkstā nuo izsutuma" Peb.; Plur. var̂žacis Drosth. "izsutumi starp kājas pirkstiem".

Avots: ME IV, 482

aceknis,

1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.

2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].

Kļūdu labojums:
9065 = 7065

Avots: ME I, 7

ačele, Demin. zu acs "Auge": mazajām spīdīgajām ačelēm Janš. Mežv. ļ. II, 459.

Avots: EH I, 3

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88

‡ apkàist (li. apkaĩsti),

1) ringsum glühend (rot) werden:
dzelzs ātri apkaist AP.;

2) sich ringsum entzünden:
vâts apkaitusi Trik. acs apkaitusi (apkaisusi) Fest.

Avots: EH I, 88

apsâpêt,

1): acs apsāpēja, das Auge wurde schmerzhaft
BielU.

Avots: EH I, 111

aušîgs (von àuss, wie dial. ačîgs von acs), scharfes Gehör habend: aušīgs zirgs, ein scheues Pferd (kas mazākuo truoksni dzirdē̦dams izbīstas) Grosdohn n. Etn. IV, 17; cf. aušâtiês, die Ohren spitzen.

Avots: ME I, 230

bakām, haufenweise, in Menge: tādu lietu ir bakām Burtn. [Acsscheinend von einer Nebenform zu paka "ein Packen" mit -b; vgl. baķis bakât neben pakât.]

Avots: ME I, 252

‡ bìrdeklis ² ,

1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;

2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:

3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.

Avots: EH I, 220

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas ² "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338

‡ *dziļace, *dziļacis oder *acs">dziļacs, -s, "?": kad dzē̦rājs kruogā tuop sakults, tad jāiet mājā ar dziļaci un nuoluobītu pieri Lange Latv. ārste, S. 34.

Avots: EH I, 358

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

I gruzis, grùzis PS., grûzis AP.,

1) ein Stäubchen, Körnchen, Hälmchen, Spänchen, das in das Auge gerät:
gruzis (gruzis) grauž acī. gruzi (grūzi) nuo acs izlaizīt. vēžu dzirnutiņas iebāž acī, kad gruzis iebiris Etn. III, 8;

2) grùzis [Schujen, N. -peb.], Wasserschafthalm (equisetum limosum)
RKr. II, 70, Etn. I, 138: Jānītis tavus kumeliņus grūžu zâli (Var.: gružu rasu) ēdināja (vgl. li. gružis (i- Stamm) "Schachtelhalm");

3) der Pl. gruži, grûži od. grùži, auch gružas [Taurup], grūžas, allerlei Abfälle, Schutt, Graus, Geröll:
darīs visus akmiņus par izkaisītiem gružiem (gruvekļiem) Jes. 27, 9. kur žagari, tur gruži. kur ar kuo strādā, tur gruži nuokrīt. tīra te̦k Daugaviņa, daži gruži (Var.: grūži, grūžas) dibe̦nā BW. 21376; 30767, 3. kur, skuķīti, grūžus (Var.: gružus) liki? 24114. gružas gulēja gadu desmitiem MWM. II, 2. Jāņ māte, grūžu (Var.: gružu) cūka BW. 32585. siena gruži, feine, zerbröckelte Heuüberbleibsel;

4) zur Bezeichnung einer grossen Menge:
tur ļaužu kâ gružu. [Inder Bed. 1 und 3 - 4 wohl eher (s. Froedhe BB. XVII, 313) entlehnt nebst poln. gruz "Trümmer" aus ndd. grūs, als (nach Leskien Abl. 297 und Nom. 293 und v. d. Osten-Sacken IF. XXIV, 245) nebst li. gráužas "Kies" und gružótas "holperig" zu graûzt.]

Kļūdu labojums:
grūžas) dibe̦nā = gružas dibe̦nā

Avots: ME I, 666, 667

ìesūkstêtiês, anfangen zu schmerzen: man acs iesūkstējās.

Avots: ME II, 74

izblisinât,

1): auch Selg.; i. acs, "unaufmerksam, die Augen hin und her kehrend schauen"
Nötk.: skauģis, acis izblisinājis ("izskatījies"), aizgāja Fest.

Avots: EH I, 435

‡ izdūdelêt,

1) = izraûdât: acis izdũde̦lē̦tas sausas Lemsal;

2) "?" pilns kâ acs izdūde̦lē̦tu kleišu A. Brigadere Skarbos vējos 308;

3) wellenförmig krauseln
Golg., N.-Peb., Sessw., Tlrsen: i. drēbi, matus. Refl. -tiês Dunika, = izraûdâtiês. dūdelêt "weinen" beruht auf d. dudeln.

Avots: EH I, 444

izlaizît (li. išlaižýti), tr., auslecken: gruzi nuo acs. izlaizījuši kreima ķērnes BW. 30158.

Avots: ME I, 762

izlìst [li. išlĩ,sti], intr., heraus -, hinaus -, hervorkriechen: vēzis izlien nuo alas. nuo acs izlien asariņa.

Avots: ME I, 765

izsâpêt, durch Schmerzen schadhaft werden, nicht funktionieren: viņam acis, ausis izsāpējušas, zuobi izsāpējuši. kur tev viena acs palikuse? vai izsāpējuse? LP. VII, 878. man mazam ausis izsāpēja, ea lāgi nedzirdu Sudr. E. Refl. - tiês, lange schmerzen.

Avots: ME I, 796

iztecêt (li. ištekė´ti), intr.,

1) hinaus -, herauslaufen:
viņa iztecēja mundra kâ stirniņa viesiem pretī A. IX, 46. cik ātri tas pūrs iztecējis (pie kruodzinieka) Aps. visi mani ruožu kuoki caur žuodziņu iztecējuši Ltd. 1065;

2) aufschiessen, lang wachsen:
slaiks iztecējis kakls A. XII, 30. šis iztecējums un izstīdzinājums, šis jaunības kalse̦nums un sausums A. XII, 30;

3) herauslaufen, sich ausfädeln, sich loswickeln:
iztecēja adatiņa nuo sarkana dzīpariņa BW. 17448, 18077. apgāzās vācelīte, iztecēja kamuoliņš (vgl. BW. 7229);

4) ausfliessen, auseitern:
labā kāja tam bija iztecējusi Aps. acs, trums izte̦k;

5) dahingehen, dahinschwinden:
šis gaŗais mūžs viņam nav iztecējis bez darba Aps. tâ izte̦k meitu guods BW. 6532;

[6) tas vārds tâ izte̦k U., das Wort muss so heissen].
Refl. - tiês, zur Genüge laufen: bē̦rns, zirgs visu dienu iztecējies.

Avots: ME I, 815, 816

iztikt,

2): kamē̦r ziema nav iztikta ..., nepārduosim nuo labības ne˙kā Janš. Mežv. ļ. I, 266; ‡

5) = izgadîtiês 2, iznākt 3 Kaltenbr.: šuogad jam labi iztika (d. h., es traf sich, dass er gut verdienen konnte). šai pļavā duobules vien iztīk. Refl. -tiês, ‡

2) auskommen:
lai tā ar tuo naudu... iztiekas pate ... caur Pēt. Av. IV, S. 66. ne tā mana acs ir labāka par brāļu acīm. kâ tie tādi iztiksies, tâ es arī iztikšuos Dūnsb. Jocīgas pas. un stastiņi (1882), S. 18; ‡

3) = izduôtiês 3, glücken Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) "?": es ar viņu gribēju i. (izteikties) Zaravič.

Avots: EH I, 489

‡ II izvir̂st ² Ruj., Pracs. -ve̦rd, Praet. -virda "iztecêt".

Avots: EH I, 496

jūts, - s, das Gefühl: man nelaimīgi laimīgajam nuo tevis pilna katra jūts Plūd. vaļā puķu acs, vaļā katra jūts Jaunības dzeja 51.

Avots: ME II, 124

kakts (kãktas "Erker"), kakta Wain., die von zwei Seiten gebildete Ecke, der Winkel: zē̦ns stāv kaktā. jaunais pāris ieņēma vietu galda galā, tâ sauktajā brūtes kaktā, kas bija apsists palagiem BW. III, 1, 9. brūtes kakts bij izpušķuots visādiem papīriem RKr. XVI, 115. Im Vorhause (priekšnamā) nannte man früher in Dond. die Ecke links vom Eingange līķu kakts weil man dort früher die Leichen bis zur Beerdigung gehalten habe. Von der Tür, die in die dižistaba führt, war links kalpu kakts; die dem kalpu kakts diagonal gegenüberliegende Ecke war der saimnieka kakts. kas vakarā ienāk, tam kaktiņa neliedz LP. VI, 21. savs kaktiņš, savs stūrītis zemes Purap. vīra māte meklē putniņu - pūķi - pa kaktu kaktiem LP. VI, 59. acu, lūpu, mutes kaktiņš, der Augen -, Lippen -, Mundwinkel. vakarā gulēt ejuot acs katiņā jāielaiž vēžu dzirnaviņas Etn. II, 134. meža kakts, eine waldige Gegend Dond. [Nach Būga Aist. St. 90 zu coxim "hockend" (?); hierher nach Leskien Nom. 542 vielleicht auch kaktà "Stirn", vgl. semasiologisch mir. braine "Stirn, Kante". Zu nennen ist hier auch Varnė˜s kaktà, небольшой залив в озерѣ Lúkstas при впаденiи в него рѣчки Jušk.]

Avots: ME II, 139

kãrinât, lüstern machen, Verlangen erwecken (gew. mit ie -): [kad tava acs tev kārina, tad izrauji tuo Glück Mark. 9, 47]. Refl. - tiês, gelüsten: kad tava žē̦lastība man un sirdī dievs, tad dievs un gan, kam kārināšuos citu GL.

Avots: ME II, 196

I kaûss, [kàuss ² Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

‡ krañčuks NB. "= acs">dzērves acs".

Avots: EH I, 642

krūslis,

1): = krùts 1 (mit û ) Domopol, Pilda, Sonnaxt, Warkl.; ‡

2) acu krûslis, das Stirnbein über dem Auge
("kauls virs acs") Sonnaxt: es nuositu pašu ācu krūsli; ‡

3) Demin. krùslītis ² Lubn. "neliels māla vidiņš smilšzemē".

Avots: EH I, 662

kur̃têt [PS., C., N. - Peb., kur̂têt Wolmarshof, kùrtêt Jürg., kur̂têt ² Līn. Nigr., Bauske, Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, Salis, Ruj.], -ẽju, intr., auswacshen, holzig, schwamming werden: kāļi, rāceņi sāk kurtēt C., Smilt., Bers., Nigr. [Wohl nebst izkurst zu li. kur̃sti "taub werden", užkur̃tusios ãvižos "tauber Hafer"; vgl. kurls und auch serb. krt "hart".]

Avots: ME II, 326

laîstît: mit aĩ PlKur.; ‡

3) wiederholt schlagen:
viņš paķer pātagu un laista šim, vai galva, vai acs Pas. XII, 129. sāka baltiņam l. ar gruožu līkumu Kaudz. Izjurieši 86. ar tuo (streņģi) sācis l. veci Pumpurs Raksti II, 146. Refl. -tiês,

2): zvaigznes laistās Auleja. tauki laistījās pa virsu Ramkau. (kaminā) re̦dzams ... kustuošais, laistuošais liesmu puduris Janš. Apskats 1903; S. 18. guns vien laistījās (von starkem Blitz)
Sonnaxt. visi laislījās guoda zīmēs un dārgumuos Latv. Av.

Avots: EH I, 715

lãma (li. lomà [acc. s. lõmą] "niedrige Stelle auf dem Acker; [Senkung, Grube: Daukša Post. 36, ₆ und 44, _1]),

1) eine niedrige Stelle, Lache, Senkung auf dem Felde oder auf der Wiese, eine Pfütze
[Neuenb., Prawingen, Bauske], Grube: vai jūs redzējāt tuos ūdeņus? visas lāmas pilnas Druvas I, 274. [rāvas lāmā bija rudzi kâ kārkli Janš. Dzimtene ² I, 16. lāmas plēst ar... lemesnīcu BW. 34538.] māte pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt LP. IV, 55. [lãma, ein Sumpf Lvv. II, 31; lãma Selg., ein kleiner Teich im Walde"]. lāmiņa [od. lāmīte U.] (ein Grübchen) vaiguos Grünh. Ansītis atskrēja ar lāmas pieri BW. 20229, 1; [eine Wiese zwischen Feldern Stuhrhof; "eine trockene, grasreiche Erhöung zwischen Äckern" Glod.; eine niedrig gelegene und schlechte Wiese Schönberg; eine Wiese Lvv. II, 8, 31, 76, 92, 110, 116, 124, 125, 127, 132, 137, 142;

2) vienā lāmā U., in einer Masse, durcheinander.
- Wenigstens in der Bed. 1 wohl eher nach Būga РФВ. LXXI, 56 und KSn. I, 258; (s. auch Trautmann Wrtb. 162) nebst slav. lomъ "Sumpf, Bruch" und bulg. lam "Grube" zu le . limt (s. dies) usw., als (nach Walde Wrtb ² 409) zu la. lāma "Lache, Morast, Sumpf", das auch aus * lacsmā (zu lacus "stehendes Gewässer, Grube") entstanden sein könnte (zu la. lāma gehörend müsste li. lomà wohl eine akutierte Wurzellänge aufweisen. Zur Bed. 2 vgl. lāms II.]

Avots: ME II, 438

laûzt: sēnes l. (= lasīt) Frauenb. miegs lauž (=màcas virsū) Seyershof; quälen (durch schwere Arbeit, schnelles Jagen u. a.) Auleja; vēja lauzts Frauenb., krepiert oder ganz abgemagert geschlachtet: ēst vēja lauztu gaļu. vēja lauzts suķis. "Kammer" ME. II, 432a zu ersetzen durch "Kummer". Refl. -tiês,

3): laužas vai galu dabūdams Seyershof. l. ar caļiem. l. ar zeķēm (= ļuoti uzmanīgi adīt, lai ne˙viena acs nenuobrūk) ebenda. Die mit "vilki" beginnende Phrase unter laûzt 3 ME. II, 432 gehört vielmehr unter 4. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LIV, 247.

Avots: EH I, 725

lẽ̦ca,

1) auch lẽcis [Līn.], Janš., die Linse; Wicke,
gew. Pl. lē̦cas [auch lēces U.]; dze̦lte̦nās lē̦cas, Wiesen -, Platterbse (lathyrus pratensis L.) RKr. II, 73; smilts lē̦cas, vicia villosa; vanaga l., Vogelwicke (vicia cracca) RKr. II, 80; Habichtserbsen St. sēt griķus un lēčus Janš. [lẽči, Wicken Rutzau];

2) die Linse, ein Teil des Auges:
acs lē̦ca MWM. VI, 951;

3) Linse (in der Optik):
lē̦ca - caurspīdīgs, slīpē̦ts stikla gabals Konv. ² 2428;

4) lē̦cas, Masern
L., Mar. n. RKr. XV, 123. [Aus aruss. "ļē > dial. *"ļę "linse". Zur Bed. 4 vgl. estn. lätsas "Linse; Masern", hernes "Erbse; Blatter, Pocke".]

Avots: ME II, 455

‡ le̦kacis (erschlossen aus ostle. lakacs Bērzgale) "rupucis".

Avots: EH I, 732

‡ III liêks ² PlKur. "liela tīkla acs": lieku aces.

Avots: EH I, 753

‡ mãtē̦jums Salis "tīkla acs piesējums pie auklas".

Avots: EH I, 794

‡ midzêtiês "?": uotra (sc.: acs) līdzi midzējas Pas. VI, 170.

Avots: EH I, 811

nagacis (unter nagacs ): die vergrösserte Tränenkarunkel im Nasenwinkel des Auges Diet., Auleja; das Augenfell Heidenfeld: zirgam n. grauž Auleja.

Avots: EH II, 1

nagacis,

1) = acs">nagacs (s. dies);

2) ein Unartiger, Unbändiger:
tādu nagaci ve̦lns nevar savaldīt Mar. n. RKr. XV, 127. uz bē̦rnim baŗuoties: kuo jūs, nagači, pa bļuodu ņagājaties?

Avots: ME II, 686

nagata, das Augenfell, der Star Weinsch., Manz. Lettus; nagats [für nagacs?], eine Art von Star an den Augen der Pferde L.; nagatu griezt Manz.

Avots: ME II, 686

narvuôt: narren AP.(mit ar̃ ), Erlaa n. FBR XI, 15 (gespr.: nàrvuot ² ), Fest. n. FBR. XVII, 84 (gespr.: narvuot ), Oknist n. FBR. XV, 171 (gespr. nàrvuot ² ), Prl., Saikava (gespr.: no`rvuot ^2). (narvuot) Wessen, (nàrvat ² ) Lubn. n. FBR. XVII, 123; "buojāt" (mit ar̃ ) Seyershof: migla kriķiem ziedus narvuo; "aprunāt, rāt, plêst" (mit ar̃ ) Seyershof: bē̦rni mani narvuo. puiši meitē̦nus narvuo. Refl. -tiês, ‡

3) "buojāties" Seyershof: stādi sausā laikā narvuojas. guovei kādreiz acs narvuojas; ‡

4) "niekuoties" Lasd.

Avots: EH II, 5

niẽzêt (li. niežė´ti), III p. niẽz, niẽzẽja, intr., jucken: viņam āds niez, ihm juckt die Haut, er will Schläge haben. kam āda niez, lai kasās! ausis niez pēc jaunām ziņām. niez de̦lna; dabūs naudu. kad labā acs niez, tad jāraud, kad niez; kas kukuļus atnēsīs? BW. 14058. jau zuobi viņai niez aiz kāruma Adam. [zu naiza, li. nìžti "krätzig werden", av. naez - "eine Krankheit"; vgl. auch Johansson IF. II, 51 ^2.]

Avots: ME II, 752

[nuoģinst, - stu, - du, sich abzehren: acs ir nuoģindusi nuo skumības Glück Psalm 6, 8. mans gars nuoģinst Psalm 143, 4. (sirds) nuoģinst un ģeibst Diez.]

Avots: ME II, 790

I nùoîgt,

[1) = saîgt MSil., Kursiten; "nuobē̦dāties" Plm.;

2) sich abquälen, müde werden, schaflos die Zeit verbringen
N. - Peb.]: mana acs ir nuoīguse Psalm 6. 8. [ja cilvēks nav gulējis, tad saka, ka viņš nuolīdzis N. - Peb.; ohne ernste Beschäftigung weilen müssen": šķūtnieki nuoîga visu dienu Vank.]

Avots: ME II, 790, 791

nùokrist li. nukrīsti] intr.,

1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;

[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 802

nùosũduôt, ‡

2) eine Zeitlang eitern (?):
acs kādas dienas nuosūduo, un ir ve̦se̦la Orellen.

Avots: EH II, 93

nùovecêt, nùove̦cuôt, intr., alt werden, veralten: mana acs ir nuovecējusi (jetzt: nuovecējusies) manu vaidnieku dēļ Psalm 6, 8. pie māmiņas meitas auga, pie arāja nuovecēja BW. 3151. viss nuove̦cuo Kaudz. nuove̦cuojušas ē̦kas Saul. nuove̦cuojis tautu dē̦ls, nuove̦cuojis uozuoliņš (Var.: nuovecējis) BW. 13041. Refl. -tiês, [bei Glück Lukas 12, 33 nuove̦cāties], alt werden, ableben, veralten: nuovecējies cilvē̦ks, ein abgelebter Mensch; nuovecējies vārds, ein veraltetes Wort.

Avots: ME II, 884

ùokņa ² Mahlup, Schwanb., ein Schnüffter. Etwa nebst li. úoksauti "unaufhörlich lauem" zu poln. ob-aczyć "bemerken", gr. ώ˚ψ "Gesicht" u. a. (unter acs)??

Avots: ME IV, 414

I puôsa ² : auch Dobl., Lieven-Bersen, Siuxt; acs puosās Dobl. n. BielU., das Auge eitert.

Avots: EH II, 347

pùļuôt (li. púliuoti "eitern") C., N.-Peb., pûļât ² Bauske, -ãju, eitern, nicht heilen wollen Neik. n. U., Salisb.: brūču pūļuošana A. XX, 113. izsaluse acs vienmē̦r pūļāja un tecēja Latv.

Avots: ME III, 447

‡ puñka,

1) die Knospe
AP., eine Blütenknospe Ramkau;

2) "gre̦dze̦na acs" AP.: gre̦dze̦nam zila punciņa;

3) "zara vieta" AP.: nuolīdzināt baļķei punkas.

Avots: EH II, 325

pũžņaîns, eiterig: pūžņaina acs, das Plärrauge.

Avots: ME III, 454

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

re̦dzuoklis Ar., Wid., re̦dzuokle Kundziņ Kronw. 125, Preip., re̦dzuokslis Ar., re̦dzuklis Ar., re̦dzūklis Bers., Lub., Erlaa,

1) die Pupille:
tās skatās sastingušiem re̦dzuokļiem MWM. XI, 280. re̦dzuokļi bij visai ieplē̦tušies Vēr. II, 643. gar re̦dzuokli BW. VI, S. 161. šaurie re̦dzuokļi, kur liesmuo zvē̦ra šutas MWM. VI, 771. acs re̦dzuokļa caurmē̦rs līdzinājas ve̦se̦lam centimetram A. v. J. 1899, S. 464. juo dziļāks miegs, juo šaurāks tuop re̦dzuklis MWM. VIII, 201. lielās ze̦ltkrāsas acis ar lieliem re̦dzukļiem JR. V, 23. nuo gļuotainajiem re̦dzukļiem rit aukstas asaras A. XX, 742;

2) re̦dzuklis Lubn., etwas Winziges, ein kleines Wenig:
re̦dzuklis tikai ir;

3) re̦dzūklis Lub., Bers., Erlaa, eine kleine Mücke.

Avots: ME III, 504

rudacis (li. rudakis dass.),

1) f. rudace, Demin. auch rudāctiņa, rudactīte BW. 13501, wer braune Augen hat:
tautu dē̦ls rudacis BW. 16082. atjāj tautu rudacītis (Var.: sarkanacis) 14406. smuka meita, rudacīte 21239, 4. tautu meita rudactiņa 21364. rudači, platači uz mani skatās RKr. XVI, 215;

2) Beiname des Biers:
alutiņ, rudacīti (Var.: rudactiņ)! BW. 19523 var. Zu ruds˙acs.

Avots: ME III, 553

sabailis, der Schreck: sabaiļa maldināta acs vienu varēja nuoturēt par uotru Blaum. lielais sabailis viņam kaitējis id.

Avots: ME III, 591

šàmpene ² Lennew., (mit am̃ ) Bershof, MSil., = šampiņa: (acs) bija balta kâ šampene MWM. VI, 123.

Avots: ME IV, 4

II satènêt ² "sich gleichsam mit Nebel bedecken, mit einem Häutchen bewachsen": viņai tâ satēnējusi acs, ka palikusi gluži balta kâ migla Saikava.

Avots: ME III, 762

skatît, -u, -ĩju, tr., intr., schauen, aufmerksam betrachten U.; aufpassen: acs skatīja jaunu pasauli MWM. X, 450. saules gaismu vēl acu˙mirkli ilgāk skatīt Rainis. skatāt, ļaudis, re̦dzat, ļaudis, kâ māršini kājas iet! BW. 24174, 2. apkārt vien skatījām 13646, 15. līdz māmiņa suņus skata, man cimdiņi azuotē 15545, 4. Refl. -tiês (li. skatytis "die Augen umherwerfen" Geitler Lit. Stud. 108, Bezzenberger Lit. Forsch. 169), schauen, sich umsehn, zusehn, beachten U.: Sprw. skatās kâ zirgs pēc auzām. ze̦mu skatās, tāli re̦dz. skatās caur pieri kâ zaglis. neskaties vīru nuo ce̦pures! skaties abām acīm, klausies abām ausīm! nāve zuobuos neskatās. tec gaŗām, kumeliņ, neskaties (Var.: neraugies ) tai ciemā! BW. 14000 var. viņš skatījās kādu brītiņu svešniecē Kaudz. M. 12 f. kuo tas puisītis griestuos skatās? se̦cumu skatās (sieht sich nach einer Mistgabel um), zuobiņu bakstīt BW. 19331. skatīties ar platām acīm (Kaudz. M. 346) od. platām mutēm (LP. IV, 47), erstaunt sein, erstaunt, verblüfft hinschauen. mana sirds (uz) tuo ne˙maz neskatās, ich beachte das nicht U. tas skatās uz lepnību L., St. "er sieht so hochmütig aus". - Subst. skatîšana, das Schauen, Betrachten; skatîšanâs, das Schauen, Zusehn, Sichumsehn; skātĩjums,

a) das einmalige Geschauthaben;

b) was zu sehen ist, eine Szene
U., skatîtãjs, ein Gucker V., ein Zuschauer; skatîtãjiês, wer (zu)schaut, wer sich umsieht: skatitājies mirs tanī gadā LP. VII, 414. Reimwort zu matît. Umgebildet hieraus nach einer dem and. skawon, ahd. scouwōn "sehen, schauen" entsprechenden Form ?

Avots: ME III, 874, 875

skàuģis Neuenb., Wolm., skaûģis ² Karls., Līn., Iw., skaugacs L., der Neider, der Missgünstige (auch Manz. Lettus), der Feind U.; einer, der mit Hilfe vön Zauberei Schaden antut: Sprw. skauģim acis sāp. skauģis neduod ir teļam piedzimt. skauģi sāk mūs bez bijāšanas pelt Kaudz. M. 345. ar vārdu "skauģi" tauta sapruot pa daļai laumas, raganas, spīganas un burvjus, pa daļai arī skaudīgas acis Etn. III, 23. skauģu kukulis, ein Geizhals Lems., Allend., Wolm. n. U. Ableitung von einem *skaug(u)s (= li. skaugus "neidisch"; nebst li. skaugė "Neid" und suskaugėti "zusammengeizen" nach Zubatý AfslPh. XVl, 413 zu klruss. skugnij "leidig", čech. skuhrati "murren" )? Vgl. auch skàust und skaut II.

Avots: ME III, 876

II skaut, neiden Dressel, durch Neid schädigen: vai tava acs tāpēc skauj (siehest du darum scheel), ka es tik labs e̦smu? Glück Matth. 20, 15. tas, kas tuos laudis skauj ("губит") Br. 379. Vgl. skàuģis und skàust.

Avots: ME III, 877

šļakstêt, -u, -ẽju Wessen, platschen, plätschern U.; spritzen Allunan n. U., Spr.; schmatzen (namentl. von Ferkeln) U.; vom Schall, der beim Waten durch Kot od. beim Gehen mit durchnässtem Schuhwerk entsteht Wahnen: šļakst... ūdens Vēr. II, 1213. brien kâ lācis, dubļi vien šļakst Nötk., RKr. VI, 372. laiva šļakstē̦dama liduoja uz priekšu Jaun. mežk. 87. šļiekas vien šļakst Niedra Kad mēnesis dilst 39. zvē̦rs vēl trakāki vepri kuodis - tâ kuodis, ka tik šļakstējis vien Upīte Medn. laiki; von schallendem Schlag: vai acs, vai galva, šļakst vien tik nūja virsū JIgRKr. III, 73. Refl. -tiês, plätschern Dr., spritzen: ūdens šļakstas Dr. viļņi šļakstas līdz pat kuoku galiem Pas. IV, 88 (aus Selg.).

Avots: ME IV, 62

spal˜va (li. spalva "Farbe" Tiž. IV, 490), die Feder, Schreibfeder; Gefieder der Vögel, Federkrone von Pflanzen; Haar von vierfüssigen Tieren; Farbe des Haares von Tieren: kādā spalvā tas zirgs, was für eine Farbe hat das Pferd? U. (kumeļš) pupu ziedu spalviņā BW. 13819. visas bijušas me̦lnā spalvā LP. VII, 1164. guovis lielas, me̦lnā spalvā Japana 39. airu spalvas, Schwanzfedern; lidiņu spalvas, Schwungfedern Kawall n. U. spalvas mest, abfedern, abhaaren, Federn, Haare wechseln. viņš ir tagad spalvā, er sitzt jetzt in der Wolle Seew. n. U. spalvas plucināt. kads putns, tāda spalva Br. sak. v. 984. pušķuojas ar cita spalvām JlgRKr. II, s. v. 551. Stenders tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67. suņam neaug vilka spalva Br. sak. v. 1194. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu JlgRKr. II, s. v. 66. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. luopam gluma spalva. kumeļam pē̦rnā spalva mugurā BW. 14476, 1. kumeliņš spuožu spalvu laistījās 15912. audzinaju dzērves (Var.: bē̦ras) spalvas kumeliņu 15966, 1 var. (guovij) līki ragi, briežu spalva 28923 var. jāglauda tâ, kâ spalva guļ Alm. Balt. V. 1901, № 85 piel. nuo acs izlien asariņa un dre̦b nuolaistas spalviņas (Wimpern) Vēr. II, 521. neapput ar auziņu spalviņām (Var.: spiltavām), Haferspelzen, Hülsen BW. 28752 var. kad būsi mātes spalvas ("?") nuometis Alm. Meit. nuo sv. 25. Um Windau ein Demin. spalvĩte. Nebst spilva I wohl zu gr. οτόλια· τά παρατιλλόμενα ἐρίδια ἀπό τῶν σχελῶν τῶνπροβάτων Hes., σπολάς, lat. spolium "abgezogenes Fell" u. a. von der Wurzel sp(h)el- "spalten, abreissen", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679, Persson Beitr. 805 f.

Avots: ME III, 983

susuruôt: slimā acs susuruo Lis. n. FBR. I, 33. nuokults, puika vēl ilgi susuruoja ebenda.

Avots: EH II, 605

tèikt,

1): t. sprediķi, kādu vārdu Sonnaxt. viņš teice, ka neiešus Erlaa. pasakas t. (erzählen)
Frauenb., (über alles mögliche sich unterhalten) Salis, Seyershof. es tev ni˙kā nevaru t. (befehlen) Saikava. teicamais, a): auch Frauenb. t. tev ir, bet kad tev būtu tā darīšana! Siuxt; b) viņam jau vienmē̦r bij savs t. ("sakāms vārds") Siuxt. viņš tik teic savu teicamuo ("runu"); kas viņam par daļu? ebenda;

2): teicēm labu strēķi Saikava. mēs runājām par lìetu, bet viņi, sabāzuši galvas kuopā, teic tik! Erlaa. tik teic vien un pīpē, labību kuldami Seyershof; jā kreisā (scil.: acs) niez, tad teic Lttic. 85;

3): man tas teicami (sehr gut)
smeķēja Seyershof. šī maize nav vis tik teikta (gut geraten), ir pārāk mīksta ebenda. nav tik teikti (gut beschaffen) sivē̦ni ebenda. ābuoliņš nebij ne˙kāds teiktais (gut gewachsen) ebenda. labība tur nee̦suot ne˙kāda teikta Allend. Refl. -tiês,

1): viņš duomā bē̦rniem t. tas labākais Seyershof. nu teicēs viņi ar neduot pienu Sonnaxt. teicies, ka galva sāp! (dass dir der Kopf schmerzt)
Siuxt. teicās, ka varē̦tu (dass sie könnten) uogas duot Frauenb. t. vairs nevar BielU., kann nicht mehr sprechen (ist sterbenskrank); versprechen AP.;

2): teicēs - daudz zems e̦sus, luopu Auleja. Subst. tèikšana,

1): darba dienās ... teikšanām (zum Sichunterhalten)
tagad jau neatliek laika Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 55; tèikums,

1): tu nuo mana teikuma (= sacījuma, ieteikuma) tuo slavē, bet pats ne˙kā nezini Seyershof. iešu tautu teikumam BW. 10806; tèicẽjs,

1): tas ir liels t. (runātājs, pasaku un dziesmu, dažādu nuotikumu stāstītājs) Seyershof;

2): ve̦lns sirdī teicējam BW. 8778.

Avots: EH II, 673

trubacis Fehteln, trubacs Stockm. n. Etn. I, 137, einer, der viel Kleider an hat und daher dick aussieht.

Avots: ME IV, 244

tùmst Adsel, Kl. (mit ùm ² ), Bauske, Pgnkule, Siuxt (mit um̂ ² ), Praes. tumstu, Praet. tumsu, dunkel werden: me̦lna nakts starp kuokiem tumst Plüd. še i[r] mana diena ausa, še i[r] tumsa vakariņš BW. 15710. laukā sāk tumst Aps. V, 28. tumst ve̦cais, drūmais sils A. XX, 220. mākuonīši arī sāka tumst Niedra Bār. 14. acs pēkšņi tumst Rainis Gals un sākums 54.

Avots: ME IV, 262, 263

uzace (unter uzacs): auch Orellen, BW. 21309 (aus Lennew.).

Avots: EH II, 717

uzači, s. uzacs.

Avots: ME IV, 314

I vài Wolm. u. a., voj Dond., Stenden (hier auch vo), Erlaa, Golg., Memelshof, Schwanb., Wandsen, U.,

1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?

2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;

3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;

4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.

Avots: ME IV, 432, 433

var̂dacis (unter var̂dacs): auch Selb., (mit ar̂ ² ) Orellen.

Avots: EH II, 757

I varde Ābeļi, Adsel, AP., A.-Schwanb., Burtn., C., Erlaa, Fehsen, Gotthardsberg, Jürg., Kalzenau, Kl., Kurmene, Lasd., Laud., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Oknist, Rentzen, Salisb., Saucken, Schujen, Setzen, Smilten, Stackeln, Sunzel, Trik., Wallhof, Weissenstein, Wihzemshof, Wolm., Zirsten, (mit ar̂ ² ) Annenburg, Autz, Bald., Behnen, Doblen, Grenči, Grob., Grünh., Gr.Würzau, Hochrosen, Hofzumberge, Irmlau, Karls., Kremon, Lemburg, Lipsthusen, Lubessern, Mesoten, Naud., N.-Bergfried, Nikrazen, Pabbasch, Pernigel, Ruhtern, Sassm., Schlockenbeck, Schwarden, Sepkull, Sessau, Treiden, Ulpisch, Waddaxt, Wilzen, der Frosch (unbek. in Dunika, Ruj., Stenden); der Laubfrosch an der estnischen Grenze U., Anzen, Nauksch., N.-Salis: varde kurc, kvarkst Etn. II, 51. Sprw.: pūlas kâ varde darvas mucā Br. sak. v. 1327. nešķīstus garus vardēm līdzus Glück Offenb. 16, 13. - meža varde, der Laubfrosch (hyla arborea L.) Natur. XXXVII, 1; purvu v., der Feldfrosch, Landfrosch, Quäkfrosch (rana arvalis Nils.) Rkr. VIII, 101; zaļā v., grüner Wasserfrosch (rana esculenta L.) RKr. VIII, 101. - varžu acis, s. var̂žacs; varžu kājas, Hungerzitzen im Maule des Rindviehs Lems. n. U. - varde, verächtl. Bezeichnung für eine Person: bē̦rni, vardes, izne̦rruoja manu dziesmu vācelīti BW.10I6,3. Zu arm. gort "Frosch", s. Hübschmann Arm. Gramm. 437 und W. Schulze KZ. XLV, 287Z; das gleichbed. li. varlė˜ (vgl. auch le. vargle) hat wohl ein sekundäres l für älteres d, s. Sommer Batt. 178 und Petersson Heferokl. 109.

Avots: ME IV, 476

varduots (?) Allend. n. U., = acs">var̂žacs, Krankheit zwischen den Zehen. Fehlerhaft für *vardācs (vgl. vur̂dacs)?

Avots: ME IV, 477

‡ veļacis U. unter acs, ein Glupender.

Avots: EH II, 770

viêntìesîgs,

1) ernst
Salis; redlich, aufrichtig St., U.; gelassen L.; einfältig U.: ja tava acs vientiesīga ir Glück. ar skaidriem, vientiesīgiem vārdiem Pas. II, 162. svešnieks vientiesīgi atbildēja Niedra Kad mēn. dilst 119. "varē̦tü, iejaucās valuodā ārsts ļuoti vientiesīgi Jauna R. IV, 204. vientiesīgs cilvē̦ks Schwitten. vientiesīgs ūdens "schlecht Wasser" LLD. II, 16, 17;

2) störrisch, eigensinnig, selbständig:
viņa tādas vientiesīgas dabas, - ja kuo ieduomā, tad ar cirvi neizdabūsi AP.;

3) einsam
(ungewöhnlich): atraitne, katra vientiesīga (in der neusten Ausgabe: viena) jir LLD. lI, 25.,

Avots: ME IV, 666

vilkacis (li. vil˜kakis "der Werwolf"),

1) vilkacis AP., C., Jürg., Wolm., (mit ilˆ ² ) Salis, (mit il˜ ) Dond., Segew., Siuxt, Pankelhof, Tr., Frauenb., U., Linden n. Mag. XIII, 3, 60, vilkatis, vilkats (li. vilkãtas ) St., U., vilkata (li. vilkatà ) Tr., vilkate Kaudz. Atmiņas I, 27, comm., der Werwolf:
Sprw. kad vilkaci pie vārda sauc, tad suņi plēš Br. s. v. p. 111. vilkaci tik var ar sudraba luodi nuošaut Mag. XIII, 3, 60. mežsargs nuopratis, ka tas vilkatis - ielādējis dzīvsudrabu un tad nuošāvis LP. VI, 146. vai viņš nav pārvērties par vilkaci vai lāci? Janš. Bandavā I, 274. tie gādājuši par visiem vilkatām LP. VII, 930, pazinu Jurīti vilkača (Var.: vilkaša) rada BW. 19392. vilkatas bērniņus 19392, 2. vilkačuos skriet, sich in Werwölfe verwandeln und davonlaufen Frauenb. pazinuši . . . vīru un sievu, par kuriem visi runājuši, ka tie Jāņu naktī skre juot vilkatās Janš. Bandavā I, 274;

2) ein heisshungriger Mensch
Linden n. Mag. XIII, 3, 60. vilkacis dürfte nach acs "Auge" aus vilkat- umgebildet sein. vilkat aber erinnert an ai. ved. vṛkáti-ḥ "gefährlicher, bösartiger Mensch" ; und W. Schulze Jagič Festschr. 3435 findet dasselbe Suffix in gr. αἰετός "Adler". Būga dagegen meint PФB. LXXI, 466 und KSn. I, 300, dass li: le. vilkata- durch *viltaka- (vgl. le. vilte̦ka) aus einem urbalt. *vilkatakas (vgl. le. vilkataks) "žmogus, kuris vilku teka" entstanden sei.

Avots: ME IV, 587

‡ vir̂sakmins ² , -s Siuxt, der obere Mühlstein: virsakminim ir acs, kur beŗ labību iekšā.

Avots: EH II, 787

žibace

1) das Rotauge (Fisch)
Ramdam;

2) ein gewandtes und munteres Mädchen
Lubn. Zu žibêt + acs.

Avots: ME IV, 808

žilbt, žilbstu, žilbu,

1) erblinden
St., U., flimmern, geblendet werden (von den Augen gesagt) Bers., Memelshof, sich trüben, dunkel werden Nötk., (mit il˜ ) Bauske, Frauenb., Lems., PS., Serben, Siuxt, Trik., N. - Wohlfahrt, Wolm., Kr. - Würzau, (mit ìl ) AP., C., Jürg., Renzen, (mit ilˆ ) A. - Laitzen, Alswig, A. - Ottenhof, Fehsen, Geistershof, Golg., Gr. - Buschh., Kalz., Lis., Marzen, Meselau, N. - Schwanb., Odsen, Peb., Saikava, Sessw., Setzen, Tirs., (mit ìl ² ) Adl., Heidenfeld, KatrE., Kl., Mahlup, Mar., Selsau, (mit ilˆ ² ) Alschw., Bl., Ruj.: acis žilbst stiprā gaismā. acis sāka žilbt nuo saules mirdzuma A. XX, 46. saules dienā sniegs tik balts, ka acis žilbst Frauenb. acs nevarēja skatīties tālē: žilba Veselis Saules kaps. 32. acis žilbst, fangen an zu flimmern (bes. von Trunkenen) BielU. žilbst gaišais skats JR. IV, 37;

2) "bedüslen"
L., schwindlig, benommen werden (mit il˜ ) Grünw.; vor Furcht erstarren Lubn.;

3) verlöschen (vom Leben; hauptsächl. von Kindern gesagt).
Wohl ein Lituanismus (wegen des ž- für z-), vgl. li. apžilbti bei Būga Aist. St. 189 und žil˜pti "dunkel werden" (nur von den Augen). Li. apžilbti gehört wohl zur Wurzel g̑el- resp. g̑hl- "glänzen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 622 ff.). Die Bedd. von le. žilbt sind wahrscheinlich in der Zusammensetzung mit ap- entstanden; vgl. auch (zur Bed.) žeibt.

Avots: ME IV, 810

II zīle,

1): mit ì N.-Peb., mit ĩ Dobl., Morizberg, Ramkau, mit ì ² Oknist, mit î ² Breslau, Iw., Orellen, Stenden, Wirginalen; Demin. zīliņa BW. 14212, 5 var. kâ zīlīte uozuolā 14212;

2): zīļu krê̦slā Janš. Paipala 4;

3): me̦lna z. kaķa acs ... duobumā A. Upītis Pirmā nakts 6;

4): zìlīte ² Linden in Kurl. "burbulis". Zum ī in li. gylė s. Specht KZ. LXVI, 56 and 224.

Avots: EH II, 809

zveĩrs: "scheel" Lng.; schielend Kand.; zveĩri (schielend) skatīties Stenden; zveĩra ("spīdīga") acs Puhren.

Avots: EH II, 814