Paplašinātā meklēšana

cikām: auch Skaista n. FBR. XV, 48, Pilda, cikam Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 90 ("cik ilgi"), Borchow n. FBR. XIII, 30, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 269

ikãm,

1): i. es aizgāju uz kūti, maize piede̦gusi Saikava.

Avots: EH I, 429

ikãm Annenhof n. BW. 2709, 14529, 2, 22416, [ikam Tirsen],

1) während, solange als:
ikām tautas diendusī, es pie mātes launagā BW. 22416. man galdiņš piederēja, ikam māsa vainagā 24228;

2) bis:
guli, guli, līdaciņa, ezeriņa maliņā, ikām mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709. es varu dzert un dziedāt, ikam rīta saule lēca 816. Vgl. iekãm.

Avots: ME I, 704

‡ krikãm(iņ)i Ramkau, gebratene Speckstückchen.

Avots: EH I, 653

‡ krikãm(iņ)i Ramkau, gebratene Speckstückchen.

Avots: EH I, 653

[leĩku leĩkãm, schwankend, nach vershiedenen Richtungen: iet l. l. Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 446

likãm, in der Verbindung mit liku od. atliku, über und genug, in Hülle und Fülle: nu liku likām! Druvas I, 136. kuģi piepilda liku likām Apsk. dzīvuoja atliku likām A. XI, 476.

Avots: ME II, 467

liku likām: auch Rutzau.

Avots: EH I, 742

[liku likām, zur Genüge, im Überfluss: liku likām maizes A. - Schwanb.]

Avots: ME II, 469

nikãm in der Verbindung mit apniku: strādāt apniku nikām, bis zum Überdruss arbeiten PS.

Avots: ME II, 743, 744

piku pikām (od. pikiem), durcheinander: viss iet juku jukām un piku pikām Etn. III, 146. puiši ar meitām iet piku pikiem Bers., Erlaa.

Avots: ME III, 213

riku rikām, im Bogen, mit Umschweifen: zaķis par nuoru aizrikuoja riku rikām uz mežu. bē̦rni pa pļavu rikuoja riku rikām Druw. Vgl. rikuôt II.

Avots: ME III, 525

‡ šitikām PV., bis zu dieser Stelle: š. drīkst iet.

Avots: EH II, 627

tikām Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Jürg., KL, Ogershof, PS., Saikava, Selsau, Wolmar, tikām Adsel, Gr.Buschh., Nigr., Schwanb., Warkl., ^tikam U.,

1) derweile
U., unterdessen: es pārduomāju tuo tikām St. n. Plūd. Llv. II, 170. es tikam palikšu šeit apakš kuoka Lapsa-Kūm. 257. tirguotāja dē̦ls tikam zārk,ā iekšā JK. III, 72;

2) während:
tikam citi zirgus sēja, es par sē̦tu sẽ̦tsvidū BW. 16237;

3) tikām - kamē̦r, tikām - līdz, tikām - cikām, so lange - bis:
vilks tikam klaasās apakš mūzikantu galda, kamē̦r uz reiz pūš līdzi LP. VI, 257. brūte tikam ne˙kā neē̦d, kamē̦r nav atve̦sts ... brūtgāns BW. III, 1, S. 23. kamē̦r Tenis brauca, tikam Kaspars gāja ... pretim Kaudz. M. 173. tikām situ tautu galdu, līdz atlēca škēpelīte RKr. XVI, 255. tikam (Var.: tikmē̦r) liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī; tikam rāju tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvarēju BW. 21827. tikām vilku (sc.: dē̦lu māti) šļūceniskis, līdz dēliņu apsuolīja 23621, 4 var. tikām dzēru rūgtu alu, cikkm bite me̦du nesa 12661;

4) bis:
cērt, cērt, tikam nuocērt! BW. I, S. 183. guli, līdeciņa, ezeriņa maliņā, tikām (Var.: kamē̦r) mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709 var. dzēris, tikam pārsprādzis LP. VI, 621. Vgl. tiekams.

Avots: ME IV, 182

I tikām: "tikmē̦r" Frauenb., Ramkau.

Avots: EH II, 680

‡ II tikâm Heidenfeld, = tiku tikãm 2: tur jau t.

Avots: EH II, 680

‡ tikãmẽ̦r AP. "tikmē̦r, pa tuo laiku".

Avots: EH II, 680

‡ tikãmẽ̦t AP., = ‡ tikãmẽ̦r.

Avots: EH II, 680

turplikām Lubn., Nötk., Vīt., (mit ur̃) Rutzau, turplikam U., turplīk Manz. Post. I, 74, turplīg 223, = turpmāk: lūgdama darīt tuo arī turplikām Janš. Mežv. ļ. I, 43. apsuolīties turplikam nuo miera traucēšanas sargāties Bandavā I, 155. kā līdz šim, tā arī turplikam Lautb. Luomi 77. -līk = li. -link "-wärts". Die Aussprache mit i beruht wohl auf falscher (und so nachgesprochener) Lesung des ohne ein Dehnungszeichen geschriebenen i; das Wort war zu einem Buchwort geworden.

Avots: ME IV, 272

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36

àizrikuôt, intr., weg-, hineilen: zaķis aizrikuoja riku rikām uz mežu JKaln.

Avots: ME I, 46

apģḕ̦rbs: vieglā apģē̦rbā BW. 14052, 3. plānuos apģē̦rbuos 14052 var. uzvilks kapa apģērbiņu 32129. kājapģē̦rbs Kand., die Fussbekleidung: ne viņam kāds kājapgē̦rbs - ar plikām kājām viņš staigā.

Avots: EH I, 86

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101

apnika, der Überdruss: citiem par sluogu un apniku būt; nuodarbuoties līdz apnikai Apsk. I, 459; bez apnikas art MWM. III, 691; strādāt apniku nikām PS.

Avots: ME I, 109

aprika, apriks, apricis, N. - Schwaneb., Demin. apriciņa, -iņš, ein Brotschnitt über den ganzen Laib: ve̦cais tē̦vs rikām grieza, ve̦cā māte aprikām (Rätsel).

Avots: ME I, 115

apsnaũstiês, umwillkürlich einschlummern, einnicken: tikām dzēris - turpat arī apsnaudies LP. VII, 285.

Avots: ME I, 124

‡ *atlaiks (li. ãtlaikas "Überrest"), atlieks: te atlaiku laikam (vgl. atliku likām unter atlikas) vēl palika ("blieben noch genug übrig"); nesatilpa visi pie galda Für˙l (unter likums). pieci kuoki - tad līdz atlaikiem ass "von 5 Bäumen hat man überbei einen Faden Holz" ebenda.

Avots: EH I, 152

atliekām Spr., f. atlikām.

Avots: ME I, 174

atlikas: atliku likām oder a. likums, vollauf Segewold.

Avots: EH I, 153

atlikas, Pl. T., Überbleibsel, Überreste: ēdienu atlikas LP. VII, 123, V, 53, IV, 217; Hiob 24, 6 nuo ve̦cprūšu valuodas mums tikai sīkas atlikas Kronw. Adv. atliku likãm, über und über genug, im Überfluss: naudas būs atliku likām Etn. III, 175; so auch atlikām Etn. III, 146.

Kļūdu labojums:
ēdienu atlikas = ēdiena atlikas

Avots: ME I, 173

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem ² Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem ² Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka ² Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223

‡ bàbât ² Saikava, -ãju, = bābuôt 2: mēs tikāme̦t bābājām, līdz egle atgrima uz šituo pusi.

Avots: EH I, 208

bembere, ‡

2) "?": īsā bruncītī un plikām bemberēm Janš. Bandavā I, 241 (ähnlich, Līgava I, 55); ‡

3) eine Fichte, deren Äste sich bis zum Erdboden herabneigen
(mit èm) AP.; ‡

4) ein ästiger, verkrüppelter Baum
N.-Peb., PV.

Avots: EH I, 212

cikam, so lange als, bis: tē̦vs, tē̦va es meitiņa, cikām tē̦va maizi ē̦du BW. 3103. tikām dzēru rūgtu alu, cikām bite me̦du nesa BW. 12661; 12827. cikām meitas riekstus lasa, jau saulīte vakarā BW. 33645.

Avots: ME I, 380

‡ cile̦ns, locker (nicht fest gepackt) Vīt.: c. malkas strēķis. stapjuos linus satikām cile̦ni, lai vējā ve̦lk caurs.

Avots: EH I, 270

‡ dadzîvâtiês, mit der Zeit vermögend werden (etwas erwerben) Kaltenbr.: mes netikām dadzīvājušies. tagad nevar d˙da cūkām.

Avots: EH I, 301

‡ dagudruôt, hinzudenken: vēl divas dziesmas dagudruoju Lös. Refl. dagudrâtiês, denkend, sinnend, klügelnd zu einem Resultat kommen: gadrājuši, gudrājuši, cikām princis dagudrājies Pas. V, 297 (aus Welonen).

Avots: EH I, 302

‡ darunât, zu Ende sprechen, ganz aussprechen Auleja: ni˙viena vārda nevar d. da galam, vis atraun. Refl. -tiês "runājuot panākt nuoduomātuo" Auleja; sprechend inerausbekommen: cikām jie... runā, darunājas, ka jis dē̦ls Pas. IV. 404 (aus Welonen).

Avots: EH I, 308

drapanas "?": ve̦cais tē̦vs rikām laiž, ve̦cā māte drapanām RKr. VII, 72; [in Nauditen seien drapanas Quarkstückchen in süsser Milch; anderswo sei drapana eine Krume.]

Avots: ME I, 490

‡ drāziņš; = drãziêns 2: skuoluotājs jau skrien .., nu tik būs puikām d. A. Brigadere Skarbos vējos 230.

Avots: EH I, 331

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561

elvede: atsānes nuo slaikām eglīšu elvedēm; kuo... bija mežmalē izrāvis nuo zemes ar visām saknēm Janš. Mežv. ļ. I, 179; die Seitenstange einer Schaukel Salwen.

Avots: EH I, 369

elvêt, prügeln Etn. I, 153, Kokn. Refl. - tiês, schwer, mühsam arbeiten: elvējāmies, kamē̦r tikām galā Kokn. [Vgl. ellêties und elmêtiês.]

Avots: ME I, 569

grè̦ks,

1): ve̦lns juo gribēja dabāt kaut vienā gŗē̦kā Pas. IV, 174. grē̦ku bēŗes dzert; ein Schmaus nach dem Abendmahl
BielU. ieradzini grē̦kam (auf keinen Fall) nevar zāģēt Sonnaxt. senāk gāja čigānuos; tagad ni grē̦kam neiet ebenda;

2): iekritām lieluos parāduos; lielā grē̦kā, tikām apzagti BielU. pār grē̦ka (Feuerschaden)
izcelšanuos nav kuo bē̦dāt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 405

gũt: prs. gùnu ² Saikava, guju Siuxt,

1): erwerben, gewinnen: g. panākumus. satiksmē ar viņu tu vari daudz g.; fangen, haschen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lubn., Saikava: mežsargi guj viņus ruokā Siuxt. ve̦lns guva (etwa: griff zu) ar ... nagiem plêst spalvas Pas: IV; 51 (aus Višķi). kājas dibe̦nu negūst (erreichen nicht) n. 54. XIII, 42;

2): vai tad es varu g. visu nuoņemt? AP. negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114. dažreiz ir negūst sagrūst (sìenu) gabanās, ka lietus klāt Heidenfeld; ‡

3) bewältigen, fertig verden mit etwas:
māte viena pati nevarēja g. satvēšanu Janš. Bandavā II, 990. Refl. -tiês,

1): slīcējs aiz cisas gūnas Auleja; ‡

2) = r. спохватываться : cikām tē̦vs guvās, meita jau bija tāli Pas. VI, 144 ähnlich XII, 32; ‡

3) sich fangen lassen:
da nārstam zivis gūnas (r. ловятся) ciešāk Auleja. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w 37.

Avots: EH I, 422

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

ìekasît, ‡

2) einkratzen:
bē̦rns tikām kasīja, kamē̦t iekasīja lielu vainu AP. Refl. -tiês,

1): iekasās zemē Pas. VI, 371.

Avots: EH I, 518

ìekaucinât, zu heulen veranlassen: suni (ar harmonikām) iekaucināja C.]

Avots: ME II, 25

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

izbrĩdinât, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss rügen, schelten, warnen: es ešu izbrīdinājies tiku tikām, bet manis neklausa Saikava.

Avots: EH I, 436

‡ izklāņuôtiês "?": ze̦mu izklanījies un tiku tikām izklāņuojies Janš. Līgava II, 237. eine Zeitlang hin und her schwanken (mit ã ) Mesoten, Schnehpeln.

Avots: EH I, 456

izlùgt, tr., ausbitten, erbitten: es izlūdzu nuo dieviņa sev trejādu paduomiņu BW. 11089. būtu dievu izlūguse, es būtu kalpa līgaviņa BW. 9425. Häufiger refl. - tiês,

1) sich erbitten, erflehen, um etw. bitten:
nuo dieviņa izlūdzuos divi lietiņas raudādams BW. 29870. nuo veļiem izlūgušies svētības LP. VII, 283. tikām tupu, tikām rāpu, kamē̦r meitu izlūdzuos BW. 14834. viņš izlūdzās viņas ruoku. brūtes ve̦cāki izlūdzas kādu laiku, lai varē̦tu apduomāties BW. III, 1, 99;

2) (vergeblich) inständig bitten: izlūdzas vīrs dievu. dievs nepalīdz Etn. IV, 167. nu izlūdzas apnikdams LP. V, 236. tu duomā, vīzde̦gune, ka es tevi izlūgšuos BW. 13280.

Kļūdu labojums:
paduomiņu = labumiņu

Avots: ME I, 766

izpušķuôt, izpuškuôt, tr., ausschmücken: istabas puķēm. es būtu savas nama durvis ar ruozēm izpuškuojuse BW. 14092, 1. bāliņš māmiņas izpuškuots 16002. par desmit kapeikām var tuo lietu arī izpuškuot A. XX, 126.

Avots: ME I, 786

izsẽ̦ruôtiês, sich zur Genüge abhärmen: visu auguošu vasariņu tas jau izsē̦ruojās tiku tikām Alm.

Avots: ME I, 796

iztãpļâtiês: ta[d] nu iztāpļājuos ("aplinkus un gari izrunājuos") tiku tikām Schibbenhof.

Avots: EH I, 488

izte̦r̃gâtiês, izte̦rgavâtiês [Wolm.], sich ausschwatzen: tiku tikām ar sievām MWM. X, 569; C., Bers., N. - Schwanb., Sissegal.

Avots: ME I, 817

‡ iztèšļât ² Nautrēni, = ‡ iztešļât. Refl. -tiês. = ‡ iztešļâtiês: iztēšļājuos, ka sāka ēst gribēties Nautrēni. tu labi esi iztēšļajies ap tuo ratu asi, cikām tuo izdrāzi Bērzgale.

Avots: EH I, 489

‡ izvērtiês, = izskatîtiês 2: izvērās pa visiem kambariem Pas. III, 120. cikām visu izvēruos, pārgāja liels laiks V, 163 (aus Silajāņi).

Avots: EH I, 495

kaparuôtiês U., kapuruôtiês, zappeln, sich herauszuhelfen, sich durchzuschlagen suchen: viņš jau nu cilvē̦ks diezgan kapuruojas, bet tādā rentes viet'a nevar vis lāgā cauri tikt Nötk. guovs tikām kapuruojās, kamē̦r iztika nuo grāvja ārā Nötk. Zu kãpanotis "liegend durch Bewegung aller Gliedmassen sich aufzuhelfen suchen" [und wohl auch ai. capalá-ḥ "beweglich."]

Avots: ME II, 157

kapeĩka: dārgām kapeikām BW. 1781.

Avots: EH I, 586

‡ kar̂cenis Saikava, eine Art Setzangel: salikām divdesmit karceņus, bet bij iekuodušās tikai divas zivtiņas.

Avots: EH I, 588

kar̂cinât,

1): auch Fest.;

2): auch AP.; Pernigel; ‡

4) mit Fragen peinigen, verhören
AP.: šuo tikām karce̦nājuši, kamē̦r beigās atzinies. Refl. -tiês,

1): karce̦nājas kâ sivē̦ns AP,. ‡

2) (einander od. wiederholt) necken reizen
Pernigel: kuo nu karce̦nais, ka[d] negribi duot! AP. karce̦nais vie[n] ar tuo suni, - ka beigās tev vēl neiekuož! ebenda.

Avots: EH I, 588

kavêt, - ẽju, tr.,

1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;

2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,

1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;

2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;

3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;

4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]

Avots: ME II, 181, 182

ķempe,

1) der Schwamm,

a) der Baumschwamm
[Jakobshof]: tautu dē̦la klētes durvis zaļajām ķempītēm BW. 16811;

b) der Feuerschwamm
Frauenb., Bauske, Grünhof: uozuola, bē̦rza piepi, kuŗu izraudzē, izvāra un izkaltē un lietuo pie uguns iešķilšanas Rundālē sauc par ķempi Etn. I, 58;

2) eine dicke, breiartige Masse:
kamē̦r māte guovis slauca, tikām klučkas ķempītē BW. 2969. [In der Bed. 1 aus li. kémpė "губка, трут"; in der Bed. 2 wohl aus estn. kämp "Klumpen".]

Avots: ME II, 364

ķeñksle: vazātuos plikām ķenkslēm Janš. Mežv. ļ. II, 33.

Avots: EH I, 695

II ķepêt, -ẽju,

1) tr., kleben:
tik žigli tā ne̦suot vienu mālu piku pēc uotras un tik ķepējuot kuopā Alm. ;

[2) (höhnisch für) schreiben
N. - Autz n. U.] ;

3) viel, unästhetisch essen, den Mund vollstopfen
[Kl. ; in Ronneb.: die GrÜtze essen kuo tu ķepē tik daudz tuo sviestu Frauenb., Kand. piebraucīj[u] ši liepu lapu ķepē pilnus vēderiņus BW. 31166, 1. vārīs māte biezu putru, tad būs laba ķepēšana BW. 11549 ;

4) intr., = ķept: [sniegs ķepē U., der Schnee ballt. ] Refl. -tiês,

1) schmaddern:
kuo tu ķepējies ar māliem. nu ir mīksts sniegs puikām kuo ķepēties Ramelshof ;

2) sich hauen, schlagen
Ramelshof, Spr.

Avots: ME II, 367

II klaîdît [PS., Kr., klaîdît ² Nigr., Lautb.], - u, - ĩju, intr., freqn. zu klîst, umherirren, sich umhertreiben: tikai bē̦rnus redzēja apkārt skraidām un klaidām Lautb. cik sūri ir svešuos ļaudīs klaidīt Rainis. tâ bailīgi mans skatiens klaida pa laukiem, mežiem malduoties Rainis. Refl. - tiês, sich umhertreiben: ar citiem puikām klaidījuos drīz pa vienu istabu, drīz pa uotru Lautb. kuo tu klaidies apkārt Selg., [Ruj., Weinsch.].

Avots: ME II, 208

kuômē̦r: tikām - k. Fest. n. FBR. XVII, 94.

Avots: EH I, 687

kram̃piski, mit zusammengefassten Händen, mit ineinander geklemmten Fingern: mēs divi salikām ruokas krampiski un iecēlām labības maisu rutuos Sassm.

Avots: ME II, 258

kravažas, kŗavažas [Lautb., kŗavaša St.], Gerümpel, alter Kram: kas tad tās par kamanām? tikai tādas kravažas Wain. pēc tās pašas dienas nuolikām mēs tās kravažas Ap. 21, 15. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 264

‡ IV lepêt, = ļepêt I: sniegs lielām pikām lepē Lubn., Prl.

Avots: EH I, 734

lìcin, lìcen, līcan [mit hochle. a aus e̦?], līcien,

1) sich biegend,
zur Verstärkung von lìkt: līcim (Var.: līcen, līcien, līcan 10445) līks tā vietiņa BW. 17068;

2) lokal, z. B. AP., statt des Infin. nach
sākt, anfangen: tikām dzēru saldu alu, kamē̦r kājas līcin sāka BW. 14827.

Avots: ME II, 476

I lìkste [C. ], lìksts, -s,

1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];

2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste ² Segewold "die Angelrute"];

3) der Bügel an der Gerstensense;

4) der Henkel
[lîkste ² Dunika ];

5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;

6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];

7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];

8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]

Avots: ME II, 486, 487

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

ļiku, ‡

2) ļ. ļikām PV. "?": ļ. ļ. šmaucām uz priekšu.

Avots: EH I, 773

‡ III mirinât "labināt, vilināt" Seyershof: viņš sācis tikām m., kamē̦r samirināja vīru.

Avots: EH I, 817

mîstuļuôt, tauschen: bet tikām mīstuļuojis pa tirgiem, kamē̦r nuomijis gluži vienpēdām A. XXI, 354; C., Lub.

Avots: ME II, 647

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. ² 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

[ņockas Stenden "jē̦li netīrumi", das Eingeweide von Fischen und Tieren: jēra iekšas salikām muldā, bet sīkumus, ņockas izsviedām sunim.]

Avots: ME II, 904

‡ nùodĩvelêt AP., unnütz (zwecklos) abhetzen: tikām dīvelēja zirgu, kamē̦r nuodīvelēja galīgi.

Avots: EH II, 40

nùodze̦nât, tr., freqn. zu nùodzìt,

1) ab -, wegtreiben:
mušas; [paģiras]. viņa miegu nuodze̦nājuot dzied LP. I, 103;

2) abjagen, abhetzen, abquälen:
nuodze̦nāts zirgs, cilvē̦ks;

3) verfolgen:
jau tā tavas pē̦das Vēr. II, 1461. māte pēc tevis nuodze̦nāja tiku tikām Saul.;

4) abkappen, abästen
Smit., Drsth., Laud.: nuodze̦nāju sila priedi BW. 15507. tikušam priedi cirst, gudram zarus nuodze̦nāt RKr. XVI, 225;

[5) abschälen:
n. mizu PS., C., Lis.]Refl. - tiês, für sich wegtreiben, sich abjagen.

Avots: ME II, 780

nùolikt, tr.,

1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];

2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;

3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;

4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];

5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;

[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;

2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;

3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.

Avots: ME II, 810, 811

‡ nuomirdît sterben machen Segew.: tikām runāja, ka viņa nuomirusi, līdz nuomirdīja (bis sie wirklich starb).

Avots: EH II, 69

‡ nuoreikât, eine gewisse Zeit hindurch schwatzen (?): nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām ME. III, 506.

Avots: EH II, 81

‡ nùosaldît, = nùosalˆdêt: saltums sāce stiprāk saldīt, cikām juo nuosaldīja Pas. V, 451.

Avots: EH II, 83

uotrļàudis (nom. pl.), die Leute vom Nachbarhofe: sestdienās satikāmies ar uotrļaudīm Latv.

Avots: ME IV, 425

‡ padurnêt, eine Zeitlang durnêt 2: kādu laiku ar viņu nerunājām, padurnējām un pēc satikām atkal labi Janš. Bandavā I, 289.

Avots: EH II, 129

pãrẽjs, übrig, übriggeblieben: nuo pārējās naudas nuopirka bē̦rniem maizi Latv. kamē̦r viens puisis strādā, tikām abi pārējie var atpūsties Etn. IV, 54. pārējuo laikupavadījuši kruogū III, 172.

Avots: ME III, 155

pãrpãrẽm, pãrpãrim, oft auch getrennt geschrieben pãr pãri, pãrẽm, pãrim, [pãr pãrnēm Sassm.], Adv., vollauf, reichlich: es jums pārpārim svētības neduošu Mal. 3, 10. pārpārēm - ar kalnu jeb atilku likām Etn. IV, 162. grūtuma pārpārim kuo nest Aps.

Avots: ME III, 169

pãrtikt, intr.,

1) hinüberkommen:
par purvu viņam grūti bijis pārtikt LP. VII, 1318;

2) fig., über Schwierigkeiten hinüberkommen, sich durchschlagen, durchhelfen, auskommen, sein Auskommen, seinen Unterhalt haben, sich ernähren:
kruodznieks izstāstīja, ka vācistabā neviens nevaruot gulēt, bet Jē̦kus atsacīja: lai, lai, gan jau pārtikšuot gan LP. VI, 568. kâ pē̦rn pārtikām, pārtiksim šuogad arī: nuo gaisa vien ne˙viens nevar pārtikt. viņi kuļas ilgu laiku pa mežu, šâ tâ pārtikdami LP. IV, 22. pārticis cilvē̦ks, ein sein Auskommen habender, wohlhabender Mensch. viņi bij labi pārtikuši: bij liels dārzs... LP. V, 374. Subst. pãrticẽjs, wer hinübergekommen ist; pārtikšana,

a) das Hinüberkommen,

b) = pārtika: pārtikšana pa brīžam, bet nauda katru reizi, sagt man von einem Verschwender. kad tik man sava pārtikšana! tās vietiņas vien lūkuoju, kur maizītes pārtikšana (Var.: kur maizīte nepirkama) BW. 9920; pārtikums, = pārtika: šādi, tādi zābakuoti tērē manu pārtikumu BW. 20426. lai netrūktu maizes, ne cita pārtikuma JK. VI, 25.

Avots: ME III, 183

II patikt (prs. -tìeku), intr.,

1) Zeit, Gelegenheit gewinnen, wozu kommen (= patapt 1): dienu vest nepatiku BW. 18411;

2) gelangen, kommen, geraten:
patikām ar lielām muokām kādu gabaliņu uz priekšu, vilcējiem patiek ruokas vaļām LP. IV, 16;

[3) loskommen:
bij patikuse nuo nelabā ruokām LP. I, 116;

4) zuteil werden:
vilkam labi vien patika, dem Wolf erging es recht schlecht Pas. I, 145. Refl. -tiês "sich zutragen, sich begeben" Für. I.]

Avots: ME III, 121, 122

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t ² Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210

I picinât(iês) "in grossen Flocken schneien": sniegs picina od. picinās (= krīt pikām) Koddiak.

Avots: ME III, 211

I picinât(iês) "in grossen Flocken schneien": sniegs picina od. picinās (= krīt pikām) Koddiak.

Avots: ME III, 211

pìebaũdît, zur Genüge, zum Überdruss geniessen: viņš tuo savā mūžā jau atliku likām bija piebaudījis A. v. J. 1896, S. 101.

Avots: ME III, 238

pika Wolm., Burtn., Salis, Drosth., Bauske, Dond., Demin. piciņa u. pikiņa,

1) ein Klumpen, Kloss:
viena pati pika traukā, nuo tās iztaisa vairāk (Rätsel). sniega pika, ein Schneeball. sviesta pika, ein Stück Butter. kruvešu pikas A. XVII, 302. sūdu pika. lauž tad sasalušuo zemi pa pikām vien uz augšu Purap. Kkt. 82. savelties plakanā pikā... kâ vilna, lini, dzijas Etn. III, 161. piena pikiņa, kleiner Klumpen dicker Milch, die beste Milch: es tevi ar piena pikiņām ēdināšu U.; pika visādu lietu, ein Chaos Diez n. U.;

2) der Pl. pikas, eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln
Misshof n. Etn. I, 20: zirņus pikās sapikuoja LP. VII, 289. piciņas, gestossener Hanf Etn. I, 20 (aus Golg.);

3) vienā pikā, in einem fort:
dzeŗ un dzeŗ vienā pikā Purap.;

4) baltā sniega pika, Schneeballrübe
Peņģ. Nach Lidén IF. XIX, 326 (und Petersson Glotta VIII, 71 f.; s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 70) zu av. pixa "Knoten"; dazu wohl auch (wenn mit altem ī ) le. pīca und pīcenis.

Avots: ME III, 212, 213

I pikât: tas nu gan pikā ("ar truoksni kŗauj pikām iekšā", und zwar möglichst dicht) biezputru vē̦de̦rā Grünw. ‡ Refl. -tiês "gausi kuo darīt" Saikava; "stīvēties, darīt kuo ar lielām grūtībām Warkl.: pie viena akmiņa visu dienu pikājās. Dürfte wenigstens in einigen Bedd. auf r. пихать schieben, stossen" beruhen; zur Bed. vgl. auch izpikât.

Avots: EH XIII, 231

piks Spr., Smilt., Selb., Lös., Erlaa, Bers., Gr.-Buschhof, Mar., = pika: sniega piki A. XII, 892. sviesta piks Mag. XIII, 3, 59. piena piks MWM. VIII, 405. zemes piciņš U., ein Erdkloss. iedrupināt piciņiem baltpienu Stockm. n. Etn. I, 41. mālis pikiem krita sijājuot BW. 8006. auru piki bija lieli saka par puišu un meitu meņģēšanuos un pluosīšanuos, kad viss iet juku jukām un piku pikām Etn. III, 146. - piki Wolm., = pikas 2, piciņas.

Avots: ME III, 213

piku pikiem (unter p. pikām): p. p. gājām Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 231

‡ pipinât Seyershof, wiederholt schwach aufflackern und erlöschen: uguns tikām pipināja, kamē̦r nuodzisa.

Avots: EH XIII, 235

pise "= čūska": iztikām bez pisēm (?) Malup.

Avots: ME III, 228

plîtiês Neuenb., C., Arrasch, plîtiês ² Karls., Dond., Līn., Bl., Kandau, Selg., Dunika, Bauske, Ruj., plìties ² Golg., Selsau, Saikava,. Gr.-Buschhof, plĩtiês N.-Peb., plijuôs, gew. plītiês virsū, sich aufdrängen, beharrlich verlangen, fordern: plijas virsū kâ piede̦ga, kâ miegs Laud. ķēniņiene plljās ķēniņam virsū kâ rūgta nāve LP. VI, 832. kruoga papus tuomē̦r neplijas tik karsti virsū Pasaules lāp. 44. viņš man tikām plljās virsū, līdz palienēju vienu rubli Kursiten. neduod pienu dzert, lai plijas, cik grib LP. V, 11. plīties pēc tē̦va mantas, pēc piesuolītās naudas Janš. Vielleicht (nach Petersson PBrB. XXXVIII, 316 f ) zur Wurzel von and. flīt "Eifer", ae. flítan "streiten".

Avots: ME III, 350

pludurêt, -ẽju Lis.; pluduruôt, tr., intr., schwach mit den Flügeln schlagen, hilflos flattern: jaunie putniņi, nuo ligzdas izkrituši, pa zemes vtrsu pludurē Druw. n. Etn. II, 113; RKr. XVII, 74. putns, skŗiedams pa slapjām tapām, spārnus pludurēja MWM. VIII, 889. šauta irbe pluduruoja tīrumiņa galiņā BW. 8877 var. Refl. pludurêtiês, hilflos mit den Flügeln sahlagen : pluduŗē̦damas skrēja raiba, pāršauta vista pār sakņu dārza sē̦tu A. XXI, 135. tikām mēs visi pludurēsimies ar saviem jaunās patiesības spārniem tâpat kâ vistas Niedra Kad mēnesis dilst 22. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 354

puskā`rtenis ² , puskārteniski Ar., puskārtiņ Golg., Adv., halbwegs, auf halbem Wege: mēs ar siena pļaušanu palikām puskārtenis, bija jāstājas pie rudziem. viņš ar rudziem palika puskārtenis Plm. n. RKr. XVII, 74 f.

Avots: ME III, 428

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs, ‡

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359

I reika,

1) gew. Plur. reĩkas Lautb., leeres Geschwätz, Geschichten
Naud.; reika ² Ahs. "teika, pasaka par seniem laikiem (reikiem)": kādas reikas tas vēl nesame̦lstu! Apsk. v. J. 1903, S. 292. ve̦cās uzaudzinātājas reikas par savas radinieces tikumu Lautb. Luomi 124. nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām! Alksnis-Zundulis. ve̦ci jaudis zin stāstīt daudz reiku Ahs.;

2) reĩka Neuenb., comm., ein Schwätzer
Ahs.: reikā kâ reika Alksnis-Zundulis. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli? Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31;

3) "?" : reikās gājēji Upltis St. 60. Reimwort zu teika.

Avots: ME III, 505, 506

II rikuôt, schnell und mit Umschweifen laufen Druw.: zaķis rikuo. bē̦rni pa pļavu rikuoja riku rikām. Vgl. etwa ricinâtiês.

Avots: ME III, 525

ripa (li. ripà, in der Verbindung ripą mùšti "ein Rädchen schlagen"), auch ripe U., Demin. ripīte FBR. VII, 140,

1) ein Reif, eine runde Scheibe
U.; der Wirtel Bielenstein Holzb. 376 (mit Abb.); ein Kreisel Spr.: vaska ripa, eine Wachsscheibe, izruobuotas ripiņas Kaudz. M. 12. [meita] kâ ripiņa (Var.: ripīte), kâ spuolīte dziedādama iztecēja BW. 17279, 2. iet kâ ripa, von schnellem Gehen Grünh. - ripu sist U. od. kaut Schorstädt, das Scheiben- od. Rippschlagen Bielenstein Holzb. 717, ein Spiel, das im Treiben einer kleinen hölzernen Scheibe besteht U.: ganuos gā]u, ripas situ BW. 9914, 2 var, labāk gāju ar puikām ripu sist (Var.: ripas kaut) dzedziedā 7002. - visi man sit kâ ripiņu, alle reiben sich an mir Harder n. U.;

2) ripītes, die Rollen am Webstuhl, über welche die Stricke der Weherhefteln laufen
Bielenstein Holzb. 400 (s. die Abbild. S. 398);

3) ein runder Fleck:
asins ripiņa Konv. ² 199;

4) der Kreis um die Brustwarze
St., U. Etwa zu an. rifja "(Heu) wenden, auswickeln", rifr "Weberbaum, worauf das Gewebe aufgewickelt wird", reifar "Wickel", ae. á-ráfian "aufwickeln"?

Avots: ME III, 529, 530

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534

‡ *rūcīte od. *rūcītis "?": na vaļa milnam, nu vaļa dzelžam; nu mes rūcīti pie vietas likām Tdz. 49617.

Avots: EH II, 387

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

sabèigt, tr., vernichten, überwinden, jem. den Garaus machen, töten: kuociņi tuop drupu drupās sabeigti St. ve̦cā rija bija pa+visam sabeigta V. Eglītis. jūsu mīkstulība . . . mani sabeigtu id. tikām kaunas (= kaujas), kamē̦r Annužas dē̦ls sabeidz ve̦lnu LP. VI, 478. Refl. -tiês, sich ganz abnutzen, sich abbrauchen, seine Gesundheit ruinieren: ve̦cais arkls pa˙visam sabeidzies. ce̦lmus lauzdams e̦smu gluži sabeidzies.

Avots: ME III, 592

saêst,

1): s. (sakuost) garuozu AP.;

2): visas uogas bija saē̦stas Janš. Mežv. ļ. I, 68; "visu apēst" Kaltenbr.: saē̦d visu, lai cik daudz ir savārīts AP.; aufessen,
apēst: vēl viens kumāss jāsaē̦d Gramsden (apēst sei in dieser Bed. hier unbekannt). kuo man duo[d], tuo es saē̦du Ahsw. n. FBR. IX, 110. kukuli ātri saē̦d Pas. VIII, 371. runādamies svešais bija maizes riku saēdis Janš. Mežv. ļ. I, 19. viņš ieskatās, ka ... ābuolis ļuoti skaists, un saē̦d pats tuo Nīca 54. Refl. -tiês, ‡

3) viel arbeitend die Gesundheit ruinieren
PV.: tikām ēdies ar lieliem darbiem, kamē̦r saēdies pie beidzamā gala.

Avots: EH XVI, 407

sagaũduôt,

1): kad saimenieks kur aizgāja, tad, suns visu laiku sagauduoja pa māju AP.; ‡

2) heulend erlangen, zustande bringen, heraufbeschwören:
vējš tikām gauduoja, kamē̦r sagauduoja lieta Lis.

Avots: EH XVI, 408

sagļe̦mzât, langsam zerkauen, langsam essen: kamē̦r tu sagļe̦mzāsi, tikām jau saule divreiz uzlēks un nuoies Ulpisch.

Avots: ME II, 627

sapḕrt, tr.,

1) durchprügeln, verprügeln:
saper savu sulaini LP. I, 39. ar apaušiem sapē̦rdams (sc.: zirgus) Kaudz. Jaunie mērn. laiki Il, 113. zilu un jē̦lu sapērt Spr. Sal. 20, 30;

2) entzweiprügeln, -schlagen:
tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143.

Avots: ME II, 698

sārni (unter sãrņi),

1): "cilvē̦ka sviedri kuopā ar miesas netīrumiem" (mit ā`r) AP.: kad auksts sārms ir, tad vair neatle̦c sā`rni; kāmē̦r vēl silts ir, tikām velē laukā Ramkau. avuotiņš izverda sārnus ("?") Skalbe Raksti I (1938), S. 324.

Avots: EH XVI, 472

satīkuôt, trachtend (nach etwas, es) erlangen: tikām tīkuoja, kamē̦r satīkuoja Lis.

Avots: ME III, 763

šaũdelêt: tikām šaudelēja suņus, kamē̦r nuošāva labu luopu suni Seyershof.

Avots: EH II, 622

šķẽpele Arrasch, Bauske, C., Dunika, lw., Jürg., Lin., Neuermühlen, Sessau, Siuxt, ein abgesplittertes od. abgespaltenes Stück (mit è ² ) Bers., Kalz., Kr., ein kleines Stück Holz U., eine Scherbe Dr.; das breite Ende am Ruder L.: tikām situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte (Var.: skabardziņas) BW, 26292. es nelē̦ktu puišu dēļ ne pār skalu šķēpelīti (Var.: druoztaliņu) 10557, 4. liela šķēpele atplīsa kuokam Jürg. u. a. pē̦rkuons saspēris kuoku vienās šķēpelēs Stenden. luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas tikai dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. nagu šķēpeles Duomas I, 122. stikla šķēpele Dr. Anscheinend zur Wurzel von šķè̦ps (s. dies).

Avots: ME IV, 32, 33

skrapâtiês,

1): kaķis skrapājas zemē nuo kuoka Seyershof; ‡

2) sich unablässig um etwas bemühen
Seyershof: viņš tikām skrapājās, kamē̦r tika pie sava zirga.

Avots: EH II, 507

I slaũna: auch Für., (mit aû ² ) Stenden; slaũnas (plur. t.), die Hüfte Dunika; ej ar plikām slaunām Janš. Mežv. ļ. I, 231.

Avots: EH II, 521

I slaũna Preekuln, die Hüfte L., U., das Schenkelstück am Fleisch U., die Keule am Vogel L., U.: es atradu dēlu māti plikām slaunām staigājuot VL. aus Preekuln. Nebst slaune II, slauns II zu li. šlaunis, apr. slaunis "Oberschenkel", lat. clūnis, ai. š̍rōṇi-ḥ, an. hlaun "Hinterbacke", cymr. clûn "Hüfte", s. Walde Wrtb 2 172, Petersson IF. XXXV, 269 ff., Boisacq Dict. 472.

Avots: ME III, 919

slava, auch slave (li. šlavė "šlovė" in Dusetos) BW. 35181, Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Rutzau n. FBR. VII, 121, das Gerücht, der Ruf Lng., U., der Leumund; das Lob Lng., U.; der Ruhm U.: Sprw. laba slava tāļu neskan (neiet). paša slava, cita guods. viesa slava, paša guods. liela slava, mazs guods od. diža slava, mazs tikums. tāda slava izgājusi ļaudīs, ein solch Gerücht hat sich verbreitet U. slava (Gerücht) nāca Kurzemē Biel. 13.83. kam, tautieti, slavu (Var.: slavi) laidi, kad nedrīksti bildināt? BW. 14930. man slavīti nelaižat! netīk man slikta slava 14025. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo labi aizgājuse, lai nenāca slikta slava (Var.: slave) mazajām māsiņām 17740, 6. labu ļaužu bē̦rnu ņēmu, lai slavīte laba slav 22316. tāļu brāļi māsu deva, lielas slavas (Var.: slaves) gribē̦dami 18093. labā slavā būt, in Ehren gehalten werden, gut angeschrieben sein: kamē̦r viņš pie ve̦cā un . . . Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi neduomā iemaisīties Kaudz. M. 44. tē̦vs šuo ābeli manā slavā te stādīja Neik., der Vater pflanzte den Apfelbaum mir zu Ehren. nāc laukā, svaiņa slava! BW. 13730, 29 var. (etwa: verrufener Schwager!). Nebst slũt, sluvêt, sludinât zu li. šlãvinti "ehren", šlovė "Herrlichkeit", slav. sluti "heissen", slava "Ruhm", slovo "Wort", sluxъ "Gehör", slyšati "hören", r. слыть "im Rufe stehen", ai. š̍rōtu "er höre", š̍rudhi "höre!", š̍ravaḥ "Ruhm", š̍rōṣ̌ati "hört", av. sraoša- "Gehör", gr. χλέω "rühme", χλέος "Ruhm", χλῦϑi "höre!", lat. cluēre "heissen", korn. clewaf "audio", ir. clú "Ruhm", ahd. hlosēn "zuhören" u. a., s. Trautmann Wrtb. 307 f., Walde Wrtb. ² 171 f., Boisacq Dict. 468 f.

Avots: ME III, 920

smuikas Ermes (mit uĩ), Plūd., Duomas II, 135, die Geige Celm., Wid. (sg. smuika): smuikas sīc smalki un sīki Janš. Dzimtene ² I, 13. spēlēt uz smuikām 452. dzird kuoklējam kuokli, spēlējam smuĩkas Precību viesulis 81. kāds dziesmu dziedāja, ar smuikām pavadīdams Plūd. LR. III, 7. Zunächst wohl aus li. smuĩkas dass.

Avots: ME III, 969

spika, eine biegsame Weidenrute: saimniece spikām vien spikājama VL. aus Semgallen; vgl. spiks.

Avots: ME III, 995

‡ spildêt (??) "?": kungi... laiž ar savām troikām pa šoseju, ka spild vien Bankins Šis un tas III, 53.

Avots: EH II, 550

spîlêt: auch (mit ì ) AP.; jāieliek dzelzis mutē, lai viņam muti spîlē ² Siuxt; "apspiest, nuomākt, muocīt" Seyershof: ve̦cie mani tikām spīlēs ² , kamē̦r aizbēgšu nuo mājas. Refl. -tiês: kaut kas viņā spīlējas un tiecās uz āru Jauns. Neskaties saulē 177; sich gewaltsam in eine Spalte hineinzwängen Salis. Nach Sehwers Unters. 117 aus nd. spīlen "aufsperren, durch ein Querholz voneinander halten, ausdehnen".

Avots: EH II, 553

sprùdzenis,

1): ein Rundholz (ein Knebel), mit dem etwas (z. B., ein Fuder, ein zu schlachtendes Schwein) fester zusammengeschnürt wird
(mit û ) AP.; izvilcis sprūdzeni nuo pudeles kakla Vanagu ligzda 268. puikām aiztaisa svārciņus ar sprùdzenīšiem ² (maziem kuoka puļķīšiem) Linden in Kurl. kuoka sprùdzeņi ² (ar tiem bikses samete kuopā) Aahof n. Zemzare Lejasc. 114, Sonnaxt; ‡

3) "?": lamatās bija s. - kas? lapsa? - kâ tad! vare̦ns kūmiņš! Janš. Mežv. ļ. I, 189. Wohl nicht zu sprauga, sondern - mit ū < un. - zu spruñgulis, s. Būga Liet. k. Žod. CVII.

Avots: EH II, 562

špukteris, ein Gläschen, ein Schnäpschen: iemeta . . . labu špukteri A. XI, 110 (ähnlich: MWM. VIII, 722). žē̦l, ka nav kāda špukteŗa magaričām Purap. Kkt. 93. mēs kâ satikāmies, tâ tūliņ pa špukteŗam A. XVI, 316.

Avots: ME IV, 102

stadals U., stadala Wolm., Planhof, Spr., stadula Ronneb., Smilt., Dr., staduls Kaudz. M. 43, C., Lis., stadeles L., U., stadola U., stadols, die Stadolle, der Stall bei Krügen: zirgu nuolikām stadulā A. v. J. 1898, S. 14. stadula pie kruoga Aps. III, 4. kruoga stadols LP. V, 57. stadalas durvju platumā Kaln. Uozuolk. m. 96. Woht nebst li. stadolê, stadalà und estn. tadol aus wruss. стодола dass., s. Leskien Nom. 478; für stadeles kommt aber auch mnd. stadelhof "Hof, wo man sich niederlässt" als Quelle in Betracht.

Avots: ME III, 1037

‡ šucains um Talsen "?": puikām nuopē̦rts š. dibe̦ns.

Avots: EH II, 657

švarkstêt: schwatzen, dummes Zeug reden (mit ar̃) Muremois, Nigr., Walk; ein Schallverbum: harmonikām švarkstuot Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 114. drēbe plīst švar̃kstē̦dama Wrangelshof.

Avots: EH II, 660

taleit Kurmene, talei Dubena, = tikmē̦r, tamē̦r, solange: taleit (Var.: tikmē̦r, tamē̦r, tikām) dzēru miežu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2 var. Vgl. Le. Gr. 821 und aksl. toli "in dem Grade", tolь "so viel" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 312).

Avots: ME IV, 127

II tērpinât,

1) quälen
Allend. n. U., AP., Ramkau, (mit ẽr ) C., PS., (mit ēr ² ) Golg., Gr.-Buschh., Meiran: laid vaļā putniņu! kuo tu viņu tērpini? Ramkau. kâ mani mācītājs ar pātariēm tērpināja! ebenda. kâ sākām tērpināt, nezināja vairs, cik ve̦cs Gr.-Busch.;

2) ausfragen, ausforschen
Aiviekste, Los., Lubn., Nerft, Palzm., Selb., Smilt., (mit ẽr ) AP., Drosth., Notk.: pie tiesas viņu ilgi tērpinājā Nerft, Nötk. viņš tikām tērpināja puiku, kamē̦r tak atzinās Lös.;

3) durchprügeln
Allend. n. U. Anscheinend nebst klr. mopónumu, č. trápiti "quälen" zu tirpt; anders Būga KSn. 1, 292.

Avots: ME IV, 174

tiêkãm C.,

1) tiekam, tiekams, Adv., so lange; unterdessen
Manz. Lettus: paturi tuo āzi tiekams, kamē̦r es atkal atiemu Manz. Lettus. tiekam ēd[u], tiekam dzēr[u], li māmiņ[a] guit[u] tais[a] BW. 13250, 35. tiekams (Var.: tikām) situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte 26293 var.;

2) tiêkām Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 35, Drosth., tiekam Wid., tiekāms, tiekams L., St., U., (mit iê) Kr., (mit iê ² ) Pe̦nkule, Salis, Konj., bis, solange
U., bevor: tev būs tuo maizi ēst, tiekams tu atkaļ par zemi tuopi Glück I Mos. 3, 19. citi nāvi nebaudīs, tiekams viņi re̦dz... cilvē̦ka dē̦lu nākam Matth. 16, 28. guliet, mani linu kre̦kli,... tiekam (Var.: cikam, kamē̦r) man gadījās pa prātām valkātājs BW. 10148, I var. nedz arī... gribējās ēst, tiekāms saulei nuoejuot iejāju mājā atpakaļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 66. Vgl. Le. Gr. 4651.

Avots: ME IV, 209

tieku tiekām, = tiku tikām, zur Genüge, vollauf: tieku tiekām šī lieta jau apskatīta DL.

Avots: ME IV, 210

tik,

4): t. (kaum)
dzīva atnāču Sonnaxt. ar vienu kāju t. (= tikkuo) ne bedrē iekāpis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 16;

5): kas t. vai tâ (so wie so)
... pratīšuot lauvas tiesu paturēt sev Veselis Dienas krusts 69;

6): t. pavasarī, kâ rudenī Lttic. 357; ‡

9) t. tikâm Erlaa, = tiku tikām 2: runāja t. t. (sehr viel);
‡

10) t. jau gan Diet., wahrscheinlich.

Avots: EH II, 680

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene ² III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

tikam, s. tikām.

Avots: ME IV, 182

‡ tikilgš Wessen, = tikām 4: tu neliki miera, t. ieraudināji bē̦rnu.

Avots: EH II, 680

tikmẽ̦r, tikmē, Pas. III, 464,

1) Adv., so weit
U.: ielej glāzē ūdeni tikmē̦r! hierher, (bis zu dieser Stelle) Golg.,

2) Konj., = tikām 3: tikmē̦r meklē, kamē̦r atruod;

3) Konj., während:
Klāvs ar māti runājas, tikmē̦r slauku istabiņu BW. 14355, 3 var.

Avots: ME IV, 183

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe ² ] Lös., [mit iê ² ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì ² ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185

tiku. = tikām 3, tikmē̦r 2: tiku situ tautu galdu, līg atlēca skabardziņa Rutzau n. FBR. VII, 126.

Avots: ME IV, 186

tiku tikām, Adv.,

1) so viel Male, solange
U.: tiku tikām viņu kūle, kamē̦r pusmiris palika, so lange (so oft) priigelte man ihn, bis er halbtot war U.;

2) zur Genüge, zum Überfluss
Nötk., Wessen: naudas tiem nu tiku tikām LP. VI, 895. izrunājās tiku tikām par visu A. XXI, 568. izskaituos pātarus tiku tikām, kādus vien māku Alm. rītā tas var izgulēties tiku tikām Alm. Rud. 12.

Avots: ME IV, 186

tikus,

1): auch Nötk.;

2): "tikkuö Salisb.;

3): bisweilen
Für.: bites t. baltām kājām nāk, t. dze̦ltānām; ‡

4) = tikām 3: saule t. nespīdēs, kamē̦r ... Latv. Av. 1841, № 2.

Avots: EH II, 681

tikus,

1) Adv., = tiku tikām, zur Genüge, nach Herzenslust Nötk.: ērglis tikus mieluojās; wie es sich fiir den Fall schickt L.;

2) tikus, tikus atlabēties St., sich allmāhlich bessern;

3) Konj., tikus - tikus, bald - bald:
tikus tā, tikus citādi (šā Wid.), bald so, bald anders St., U. ("in Livl. unbekannt"). Wahrscheinlich der alte dat. s. part. praet. act. (= li. tikus) von tikt I.

Avots: ME IV, 186

timāk "tamē̦r" (um Borchow); umgestellt aus tikām?

Avots: ME IV, 190

tùomẽ̦r,

1): auch Smilt., Trik., (mit uõ) Dunika, Erwalen, Lemb., Libau, Siuxt, Waidau; ‡

2) = tikām 3: t. situ tautu galdu, kamē̦r lēca skabārniņas Nerft.

Avots: EH II, 709

‡ tribulêt, tribulieren: viņš mani tikām tribulēja, kamē̦r vairs nebiju tālu nuo īstām raudām Sējējs 1938, S. 1020.

Avots: EH II, 694

‡ *tūlât, zu erschliessen aus ‡ iztūlât. Refl. -tiês, = tūļâtiês 1 Auleja (mit ù ² ), Kaltenbr. (mit û): cikām tūla tūlājās (sich langsam zu etwas anschickte), muns bāleņš gabalā VL. aus Bērzgale.

Avots: EH II, 708

turplikam (unter turplikām): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89.

Avots: EH II, 706

uzjuodzinât, (scherzend, mit Gutem) aufwecken Serben: tikām ņēmās ap bē̦rnu, kamē̦r uzjuodzināja augšā Nötk.

Avots: ME IV, 337

uzvaļât: tikām rāšu tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvaļāšu Suitu k., № 258.

Avots: EH II, 738

vaļa (li. valià "Wille; [bei Būga KSn. I, 37] Gewalt, Macht", r. вóля "Wille; Freiheit"),

1) die Ungebundenheit, Freiheit
U.: citam vaļu duot L., einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh. nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda. duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37, ne savā vaļā būt St., nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U. bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330. uz vaļas (Golg.), uz vaļu (Siuxt, Stenden), pa vaļai (Mahlup) dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden. viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup. palicis uz savas vaļas Golg. zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist. pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3. vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7. vaļas grāmata St., Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;

2) die Musse
U.: man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U. vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128. vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist. vaļas diena, ein freier Tag St., U. vaļas laiks, freie Zeit, Musse U. vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U. tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm. vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;

3) freie Macht und Gewalt, Willkür
L., die Macht, Gewalt U.: Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7. viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6. viņam tâ˙pat vaļa (Recht?) ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5. dieva vaļā L., in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U. viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond. tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda. ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497. tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist. vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.: tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62. gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;

4) die Erlaubnis
St., U.: vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102. duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6. viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6. duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9. deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;

5) der Wille
(nur mundartlich!) U., Oknist: vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U. tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw. tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f. būsi... munas vaļas pildītāja 382. vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);

6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen
Infl. n. U.: tā lieta ir ar vaļu U. kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine. Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.

Avots: ME IV, 463, 464

vāzeklis,* das Visier: bruņas aplikām ar vāzekli pār ģīmi A. v. J. 1899, S. 99.

Avots: ME IV, 513

I vẽrt,

1): reņģes v. Kaugurciems;

2): v. aude̦klu šķietā Dunika; ‡

5) "?": suolījās atnākt ... dzirksti v.; bet, ja ruoka nuo vēŗšanas nepalikšus labāka, tad ... Janš. Mežv. J. I, 319. Refl. -tiês, ‡

3) "?": vērāmies kājas durvīs, kâ satikāmies Frauenb. Subst. vẽ̦rums, ‡

4) Genähtes:
vẽ̦rumiņš (tāds šuvums ar ruoku, kas izskatās pēc mašīnas šuvuma) AP. Subst. vẽrējs od. vẽ̦rājs,

3): vērten vēra vē̦rājiņa; šuvājai diegu, trūka, vē̦rājai dzīpariņu BW. 7191.

Avots: EH II, 778

vienpēdēm,

1) "?": tikām mīstuļuojis pa tirgiem, kamē̦r nuomijis gluži vienpēdēm A.XXI; 354;

2) = vienpêdīgi 2 C.

Avots: ME IV, 663

žãrgâtiês Līn., -ãjuôs, klettern Wessen (auch žārguôtiês), Gr. - Buschh., Nerft (žārguôtiês); kletternd sich recken, stricken (mit ā`r ² ) Golg.; ausgelassen sein, Unarten begehen (mit ãr ) Amboten; albern, tollen Ahs., (žārguoties) Gr. - Buschh.; sich unnatürlich biegen, den Kopf nach unten hängen lassen (mit ãr ) Schnehpeln, Stenden; "ķeižāties, rādīt plikas miesas daļas" (mit ãr ) Dunika: kuo tu tur žārgājies pa jumtu? vēl nuokritīsi! Wessen. nebūtu... skuķis žārguojies tur augšā Jauns. uoče grib vēršu:... krīt citām guovīm virsū žārgājas uz tām Janš. Bandavā II, 83. lēcu... un uzgrūduos šūpuļam virsū. "tu te atkal man diez kuo žārguojies!" kristamāte iekliedzās Jauns. meitenes žārgājās ar puikām Ahs. Vgl. zārgâties.

Avots: ME IV, 797

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

ziņa,

1): "gefliessentlich" ME. IV, 724 zu verbessern in "geflissentlich". svešu zemju z., vienuota ar tālavju amatnieka ... gudrību Vindedze 174. mūsu z. (Kenntnis)
tur maza Orellen. strādāt ar ziņu (mit Bedacht) Kaltenbr. viņai kāda piena z.: tik vājas guovis un piena daudz! Frauenb. runāja, pat pa divi, trīs reizē, ziņā vai neziņā Jauns. Raksti IV, 33. Miķelis visur iekšā jaucas, z. vai neziņa III, 39. z., neziņa, - nevajaga runāt ("dummes Zeug soll man nicht sprechen") Lubn. bez ziņas (ohne den Preis zu kennen) jau nemaksā Frauenb. gardumi tika ē̦sti bez ziņas (masslos), juo naudas bija diezgan Jauns. Raksti IV, 30;

3): dievam nav z. par liêtu Frauenb.;

4): tikām vārda pilnā ziņā mieluoti Jauns. Raksti III, 25;

5): par ziņu "krietni" Daudsewas: viņš par ziņu ("gut")
nesamūrēs Wessen. es vēl nebiju par ziņu (= lāgā) durvis aizvēris Jauns. R., dz. un j. 33. ne viņa par ziņu ēda, ne dzēra Raksti III, 157. izkapts ... vēl jauna, par ziņu neieplāta 52.

Avots: EH II, 808

žurgt, žurgstu, žurgu,

1) weichen
(intr.), nass, durchnässt werden U., Vīt., Adl., N. - Schwanb., Selsau, Tirsen, Zebrene, (mit ur̂ ) AP., Jürg.: ganiņš žurgst cauru dienu lietū AP. pastalas ir jau ilgi žurgušas Jürg. slapjdraņķī sākām žurgt; kamē̦r mājā tikām, bijām pa˙visam nuožurguši Vīt.;

2) saufen
(mit ur̂ ) Jürg.;

3) prs. žùrdz ² (III p.), III prt. žurdza, stark fliessen
Ludsen: kritumā ūdens žurdz.

Avots: ME IV, 833