Paplašinātā meklēšana

kàpuostãjs, ein Stück Land, wo Kohl abgenommen ist Ar.

Avots: ME II, 194

‡ ne-izpuõstāmība* M. 293, die Unzerstörbarkeit.

Avots: EH II, 13

‡ nuôstā ² Sala n. FBR. XV, 60, = nuôst: viņš ir n., er ist tot Salis.

Avots: EH II, 90

nùostādinât,

1): nuostādini dzirnaviņas! Tdz. 44735.

Avots: EH II, 90

nùostādinât, tr.,

1) zum Stehen bringen, aufhören machen:
klukučus varuot nuostādināt, kad nuo stuopa dzeruot ūdeni Ein. I, 113;

2) (mit â C., Arrasch] abstehen lassen:
senāk piena traukuos nuostādināja pienu, lai varē̦tu nuo virsus nuosmalstīt krējumu Konv. ² 3117. nuostâdināt - ļaut krējumam atdalīties un nuostāties piena virsū Mar. n. RKr. XV, 128; [3 (mit ã) hinstellen, stehen lassen: n. visus pie sienas C. gans nuostãdināja (liess stehen) luopus Arrasch.]

Avots: ME II, 858

nùostãdît, tr., aufstellen: vairāk vietās bij nuostādīti ūdens trauki Dok. A.

Avots: ME II, 858

‡ nuostāja, die Stellungnahme, Position, die Einstellung: Francijas un Anglijas n. Jaun. Ziņas 1938, № 159. Annas n. pret pasauli, pret saimi Jauns. Augšz. 207.

Avots: EH II, 90

nùostâjumi, der Bodensatz: labs alus, vīns, ūdens ir bez nuostājumiem Sassm. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 858

nuôstâk, nuôstâki, s. nuôst.

Avots: ME II, 858

‡ nuostāks, weiter entfernt; Plur. nuostaki, entferntere Verwandte Essern n. BielU.

Avots: EH II, 90

‡ nuostāku, = nuôstâk: pameklē tur n˙! Frauenb.

Avots: EH II, 90

‡ nùostâški ² Pilda n. FBR. XIII, 58 "Stāsti".

Avots: EH II, 90

nùostâstît: nenuostāstījis deķam, kur jāiet Pas. VIII, 150. mācītājam sīki nuostāsti visu, cik es iedevu! Vanagu ligzda 139.

Avots: EH II, 90

nùostâstît, tr., erzählen, berichten, überliefern: nuostāsta par vīriem, kas... LP. VII, 690. [mans tē̦vs nuostāstīja, kâ... nācis nuo kruogus FBR. IV, 52.]

Avots: ME II, 858

nuõstâsts, die Erzählung, Überlieferung: se̦kuošu nuostāstu stāstīja ve̦cs zaldāts LP. VII, 33. teiksmaiņi nuostāsti, sagenhafte Überlieferungen Vēr. II, 240.

Avots: ME II, 858

nùostât,

1): pats nuostāja par gabalu malā Pas. XII, 193 (aus Atašiene). n. uolnīcā un ilgi apduomāties vairs nevarēja Jauns. Raksti III, 128;

2): nuostāja braucis BielU. (asentiņš) nuostās, netecēs Tdz. 55344; ‡

6) = nùostãvêt 1: nevarējis istabā n. Pas. XV, 167; ‡

7) sich irgendwo hinstellend (einen Platz) besetzen (einnehmen):
valnis bij nuo vietas nuosē̦sts un nuostāts gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121. Refl. -tiês, ‡

5) Quartier nehmen, absteigen:
pie kundzes, kuŗa bija nuostājusies pie pazīstamiem Janš. Dzimtene IV, 114.

Avots: EH II, 90

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859

nùostãvêt,

3): mēs drīz savus darbus nuostāvam; darbus nuostāvējuši, mēs drīz nuo zemes šķiŗamies Bergm. Saņem. spred. māc. 1795, S. 3; ‡

4) lange od. wiederholt stehend (einen Platz) einnehmen:
teātŗu un ōperas galerijas viņa bija nuostāvējusi nuo vienas vietas Daugava 1928, S. 546.

Avots: EH II, 90

nùostãvêt,

1) intr., auf der Stelle stehen, aushalten:
cīrulītis nevarēja vairs kājās (gew. uz kājām) nuostāvēt RKr. XVI, 238. ja tu vari trīs dienas un naktis bez gulēšanas nuostāvēt, tad suni dabūsi LP. IV, 18;

2) tr., nuostāvēt kājas, sich müde stehen:
es tīri kājas nuostāvējis Lautb.;

[3) nuostāvēt darbu, n. dienas U., eine Arbeit, eine Gehorchszeit vollenden].
Refl. -tiês,

1) abstehen: nuostāvējies alus, gaiss Vēr. II, 135;

2) sich müde stehen:
viņš bij visu dienu nuostāvējies Brig.

Avots: ME II, 859

uôstā iet Alswig, sich eine neue Behausung suchen (von Bienen, vor dem Schwärmen). Zu uoksts II.

Avots: ME IV, 422

‡ panuostâk, etwas ferner: p. nuo citām bēriniecēm Janš. Dzimtene IV, 216 (ähnlich III, 397, Mežv. ļ. I, 42 u. a.).

Avots: EH XIII, 161

‡ I âbìderis ² Erlaa,

1) = ‡ àbèideris ² 1;

2) = ‡ àbèideris ² 2: mierā ne˙maz nevar nuostāt; iet kâ ābīderis, ap visiem plē̦sdamies. ābīd- wohl aus *ārdbīd-.

Avots: EH I, 191

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àizmarguõjums, die Schranken im Gerichtsaale: nuostāties grēcnieka aizmarguojumā B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken

Avots: ME I, 38

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

àizstuõrêt, hin-, wegstolzieren Aps. ‡ àizstuôstîtiês,

1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;

2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.

Avots: EH I, 53

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

‡ apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91

atdusa, die Erholung, Rast, Ruhe, Schläfchen: bet ja reiz pēc aukas ruodu miera uostā atdusu Rain. pļāvēji gulēja dienvidus atdusu Etn. IV, 90. pēdējuo atdusu kauliem es atrašu.

Avots: ME I, 155

‡ atnuost, Adv., abseits Memelshof: tikai dažas pēdas a. Veselis Netic. Toma mīlest. 85. Dazu ein Komparativ atnuostāk, etwas weiter weg Bērzgale, Memelshof.

Avots: EH I, 157

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

‡ atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês, ‡

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165

atvâkt, tr.,

1) her-, fortschaffen, herholen:
viņi atvākuši nuo mājām ir zuosis, ir vistas Vēr. I, 1393. tā atvāca bļuodiņas nuo viņa nuostāki A. XIII, 796;

2) öffnen, aufklappen:
nazi A. XIII, 789, Up. [Bed. 2 wohl unter dem Einfluss von vâks "Deckel".]

Avots: ME I, 207, 208

baîst [Warkhof] mit dem Dat. der Pers.: man baist, ich fürchte mich. [baist šiem kungiem nuostāt tiesas priekšā infl.]. ne tai bija vilka baist BW. 7141; LP. VI, 542. [Entweder eine Kontamination von baikst und bais, oder aber baist ist eigentlich eine III p. prs. (vgl. li. baĩsta "wird greulich" ); im leztern Fall entstand die Verbindung bija baist nach dem Muster von bija baikst od. bija bais].

Avots: ME I, 252

bal˜tpiens, auch bal˜tais od. bìezais piẽns, gekochte, gegorene Milch, in Livland als Zukost gebraucht: rūgušuo pienu ielej kaltā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. mērcējums nuo baltpiena un kreima II, 136. baltpiena putra MWM. VIII, 595.

Avots: ME I, 257

bàlziêns,

1): auch AP., (mit àl ² ) KatrE., Sonnaxt (hier daneben ein Demin. bàlzienītis ² ), (mit alˆ ² ) Grob., Siuxt, (bàlzìenis ² ) Warkl. n. FBR. Xl, 120, Kaltenbr.: tur balzienus sutināju BW. 34630. balzieniņu samaitāju 35552; ‡

3) ein Teil des Wagens
(mit alˆ ² ) Siuxt; ‡

4) das untere Querholz (das Trittbrett) an der Schaukel
(bàlzìenis ² ) Warkl.: airēm vēl balzieņa nav Warkl. šūpuļa kārtis... saķēris nuostājas... pašā balziena vidū Janš. Paipala 25; ‡

5) ein nur an beiden Enden (horizontal) angenähtes dickes Band auf dem Rücken eines Mantels
Frauenb., Schnehpeln (mit alˆ ² ), Blieden, Luttringen: stipri ne̦sātā pusmētelītī ar balzienu uz muguras Janš. Dzimtene V, 283,

Avots: EH I, 203

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

blendze, eine mit Wasser od. Kot gefüllte Grube auf dem Felde: zirgi nuostājās pašā blendzes vidū Frauenb.

Avots: ME I, 313

bluôstîties [Drsth.], -uos, -ījuos, trödeln, faulenzen: viņš tik bluostās vien Lub., Smilt. [Vgl. blanstīties.]

Avots: ME I, 319

brĩvnieks, brīvinieks,

1) der Freie, der freie Mann:
tas ir brivnieks, kas mācījies savus kārumus valdīt A. St. viņš prata klaušu ļaudis nuostādīt lidzās brīvniekiem Klaust. 96;

2) der Lostreiber, =
vaļinieks MWM. VIII, 324;

3) der Freibauer, =
brīvzemnieks Kaudz.

Avots: ME I, 335, 336

dre̦buoņa,

1) auch dre̦buoņi N. U., der Schauder, das Zittern:
dre̦buoņas viņu pārņēma Latv., A. XI, 761. dre̦buļi uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Lös. n. Etn. III, 162;

2) ein unruhiger Mensch, der kein Sitzfleisch hat
Krem.

Avots: ME I, 496

I duga,

1): kad zirgu izve̦d nuo ūde̦na, viņam vēl tāda d. ir virsū Siuxt; der von ausgetretenem Wasser herrührende Schlamm auf dem Grase
Segew.; trübes Wasser Segew.; Trübes in einer Flüssigkeit Lems., Trik.; der Bodensatz Adsel, Trik., Wolmarshoi: trauka dibe̦nā sākusi nuostāties d.; ‡

5) "sumpfiger Boden an niedrig gelegenen, quelligen Stellen"
Burtn.

Avots: EH I, 339

galeniski: g. nuostādīt J. Lauva.

Avots: EH I, 380

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609

gleins od. glèinis ² [Kreuzb.], mehrere zusammengebundene Balken - eine Abteilung des Holzflosses: gleinā ir apmē̦ram ap 50 baļķu kuopā siets, un visā pluostā mē̦dz būt pa 4 vai 5 līdz 6 gleini viens pie uotra galeniski savilkti Konv. ² Etn. IV, 61, [Bielenstein Holzb. 624. Zu li. gleità "ряд, шеренга"

Kļūdu labojums:
Konv. ² = Konv. ² 3217

Avots: ME I, 624

gle̦ma, gļe̦ma, glē̦ma Dobl., gleme, gew. d. Pl., auch gle̦mi,

1) der Schleim:
uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes Etn. II, 166. man bij aplipusi seja, mati un drēbes kâ ar glemēm (nuo netīra gaisa);

2) schmleimiger Bodensatz:
gle̦mas ir vietas, kur pavasar*uos iet ūdens pāri un kur dibe̦nā nuostājas dūņas (Saikava);

3) gle̦mi, Schleim der Schwangern; auch beim weissen Fluss
St. [Zu li. glemùs od. glėmùs "слизистый" glė˜mės od. glẽmės "слизь", gr. γλάμων "triefäugig", γλήμη "Augenbutter", niederl. klam "kliebig" u. a., s. Fick BB. XVII, 321 u. Wrtb. I ⁴ , 412, Sommer Balt. 80 Lidén Stud. 49, Prellwitz Wrtb. ² 95, Boisacq Dict. 150.]

Avots: ME I, 624

glũņa, glũna,

1) die Lauer, der Hinterhalt:
paslēpa glūņā tas tuos O. uz glūņu iet, nuostāties O.;

2) der Lauernde, Laurer
(glùņa ² Mar. n. KRr. XV, 114): nāk laukā, tu glūņa A. XXI, 151. viņa mazajās glūņas acīs Druvall, 57. lē̦niem, nedzirdamiem glūnas suoļiem Rainis.

Avots: ME I, 631

gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),

1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;

2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;

3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [

4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,

1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;

2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.

Avots: ME I, 689

grãmatniẽks Konv. ² 2213,

1) einer, der zu lesen versteht, Bücher zu lesen liebt :
kristāmā bērniņa juostā iesēja ve̦cas grāmatas lapu, lai bē̦rns labs grāmatnieks BW. I, 186. arī grāmatniekam vēl mūžam jāmācuoties nuo dzīves A. XV, 33 ;

2) der Blättermagen
Bers., Lasd.

Avots: ME I, 644

grùožuôt, grùožât, -ãju BW. 16138 [aus Absenau], die Leine, das Lenkseil anlegen: cik gruožuoju kumeliņu, tik ruociņas nuomazgāju BW. 29618. negruožuots kumeliņš iztecēja pa vārtiem BW. 6583. juostām zirgus gruožuojiet.

Avots: ME I, 672

II iz [li. dial. iž], hochle. statt schriftle. uz, auf: iz akmeņa stāvē̦dama BW. 15383, 2. ūdens lāse nuostāvēja iz bē̦rā kumeliņa 30011, 1; 28375, 7. balta kaza velējās Daugaviņas maliņā, vai iz lietu, vai iz sauli, vai iz sava precinieka 29099. iz ve̦zuma atgulās LP. V, 141. skaista puķīte ziedēja iz pe̦lē̦ka akmentiņa Buschh. iz upītes es izaugu BW. 23585, 8. līču līčiem upe te̦k, zaru zariem Daugaviņa, iz tā līča, iz tā zara nuoņems manu vainaciņu Buschh. jāt iz pieguļu Buschh.; [s. Le. Gr. § 537].

Kļūdu labojums:
nuostāvēja = nestāvēja
23585, 8 = 22382 var.

Avots: ME I, 712

‡ izãmuruôt; zwangsweise versteigern (verauktionieren): ar mantu izāmuruošanu K. Jürgens Mana vect. nostāsti 161.

Avots: EH I, 433

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. ² 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738

izslìkt,

3): schlaff werden (von Schnüren, Stricken):
aukla izslīkst Auleja. kad valgs izslīkst, tad iegrìež vairāk griezumus iekšā; tad tas paliek stingrāks Seyershof; ‡

4) im Wasser untergehen, vor Nässe ganz verderben
(intr.), dābuols smagi izslīcis: iļģi ūdins stāvēja virsā Kaltenbr. labība mālainuos tīrumuos slapjās vasarās izslīkusi K. Jürgens Mana vectēva nuostāsti 37.

Avots: EH I, 481

izstruopîtiês, nach Herzenslust um- herrennen: eita, izstruopāties pa lauku, diezgan e̦sat nuostāvējušies Blieden.

Avots: ME I, 807

izvḕrzt ² [Lis., izvêrzt ² Lautb.] (li. išver̃žti), tr., [aus der Hand drehen, auswinden U.]; herauskehren, herauswenden, aufwühlen Lautb.: zirga pakaviem izvē̦rztas dūņas Apsk. viņš nuostājās ļuoti pašapzinīgi, izvē̦rztām krūtīm Dok. A. lemešiem vajaga būt pareizi izvē̦rztiem [oder izvē̦rstiem?], t. i. izliektiem A. XI, 170.

Avots: ME I, 828

‡ jēriņi "guļamie rāmji ar kājām" K. Jürgens Mana vect. nostāsti 8.

Avots: EH I, 565

jùmtlāses, vom Dache herabträufelndes Wasser: viņa nuostājas aiz jumtlāsēm platajā nuospārē Duomas I, 571.

Avots: ME II, 119

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

II kaļļa,

1): auch (mit aļ˜ ) Salis, (mit àļ ² ) Saikava, Stom.: malkas pluostā apuškā saliek kaļļas un nuo kaļļām sasien rides; tad sētiņu taisa aplīk nuo tām pašām kaļļām un tad liek malku virsuo Saikava.

Avots: EH I, 580

‡ II ķer̂plis ² Siuxt "kuoks ar trim žuburiem, kuo bē̦rni izlietā ruotaļai (šuo kuoku nuostāda un ar citu, gaŗāku kuoku mēģina nuotriekt gar zemi)": ķerpli sist, mit diesem ķerplis spielen.

Avots: EH I, 697

klabis, ‡

3) eine Iltisfalle
K. Jürgens Mana vect. nostāsti 95.

Avots: EH I, 607

klukucis, [klukuči Fest., Stelp.], das Schnucken: viņu rauj od. raun klukucis, er hat das Schnucken Mag. IV, 2, 121, Etn. I, 34; oft der Pl.: klukuči raun, nuostājas Etn. I, 113. [Vgl. li. klukšė´ti "Aufstossen haben", russ. мнѣ клýкается und sloven. kółca se mi "ich habe den Schlucken" bei Berneker Wrtb. I, 525.]

Avots: ME II, 234

[knubs Dond., Wandsen, einenspitzen Winkel bildend: izkapts par knubu iesieta ir jālaiž variāk atkaru. šī apiņu kārts ir knuba nuošķiebusies; jānuostāda taisnāki. - Vgl. kņubs.]

Avots: ME II, 250

kuome̦t,

2): auch (mit uô ) Saikava;

3) (s. unter kuômeš ): auch (mit uô ) Fest., Saikava: šis cilvē̦ks tur dzīvuojuot jau k. (wie lange schon)
Saikava; ‡

4) = kamẽ̦r 1 c, seit(dem): piekts gads, kuôme̦t tevi nēšu redzē[ju]se Prl. n. FBR. VI, 97; ‡

5) = kamẽ̦r 1 b, bis: tik ilgi vārīja, kuôme̦t ... maisījums nuostājās Saikava n. Fil. mat. 177 (ähnlich FBR. XVII, 94 aus Lautere).

Avots: EH I, 687

‡ kraiška Bērzgale, kraišks ebenda, Abgeschöpftes (kraistījums), abgeschöpfte Sahne: nuostādīja piena puodus uz pada kraiškam. šuovasar mazs kraišks. nuo siltā vietā nuolikta piena tika maza kraiška. In Schwanb. wird so der Plural kràiški ² gebraucht.

Avots: EH I, 640

kučkuôtiês, turnen, gymnastische Übungen machen, einen Purzelbaum schlagen: saliek divus krē̦slus ar mugurām kuopā. vingruotājs nuostājas viena krē̦sla priekšā, atstutē galvu uz krē̦sla dibinu, sviež kājas gaisā un me̦tas ar muguru pa˙priekšu pār krē̦slu mugurām pāri, pēc kam nuokrīt sē̦dus uz uotra krē̦sla. viens nuoguļas augšpē̦du gar zemi un izstiepj kājas un ruokas taisnā līnijā ar rumpi. pēc tam jāuzslien abas kājas stāvu gaisā. uotrs viņam uztājas uz plaukstām un atstutējas ar abām ruokām un pēc tarn kučkuojas (ar uotra palīdzību) pār galvu, pēc kam nuokrīt stāvu uz kājām (salto mortale) Etn. IV, 155.

Avots: ME II, 298

II kuĩlis [PS., C.], ein Kohlkopf, der sich nicht schliessen will L.; kuilis, ein Blatt am Kohlkopf, das in die Quere wächst und dadurch das Schliessen des Kohlkopfes hindert U.: kuilis (Knolle) iemeties kāpuostā vai kāpuosta saknē. kuiļi [PS.], Knollen an den Kohlpflanzen, die sie welk machen U., Smilt., Sessw., AP. [Wohl aus derselben Quelle wie kuilis I; vgl. r. килá "Leistenbruch; Knorren am Baum".]

Avots: ME II, 300

I ķulis, die Keule, die Schweinskeule Kurs. (gew. ķũlis): ķuli vāra pe̦lnu dienas jeb ķuļu vakarā. ķuļu dzīšana ir savāda izprieca ķuļu vakarā. tas, kas ķuļu dzīšanu pazīst, kāpj uz kādas ē̦kas augšu, bet nezinātāju nuostāda apakšā ar vaļēju maisu, kuŗā ķulis jāiedze̦nuot. augšā uzkāpušais daudzās pa pažuobelēm, kâ tuo dze̦nādams, tad uz reizi uzlej apakšējam ūdeni Kurs.

Avots: ME II, 391

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

II làmpa ^2: auch ("atplīsis gabals") Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 77; (Scherbe) Kalnemois, Schwanb., ("šķembele") Nautrēni, Saikava; ein abgeschnittenes Stück Fleisch Saikava; ein kleines Stück Zeug Saikava; "lupata" Prl.; ein Fetzen (Zeug), Lappen AP., Fest.; abgeschlagenes Stück (nur im loc. pl.: sasist kuo lampās) Oknist; piestu sasit lampām Pas. Xl, 61, ve̦cu katlu lampām Jūrgens Mana vect. nostāsti 106. atcirta izkapti lampās Heidenfeld. visu sacē̦rt lampu lampās ebenda.

Avots: EH I, 718

lāsuôt,

1): "träufeln"
ME. II, 442 zu ersetzen durch "tropfen"; luogs var l. (mit à ) Smilten, Wenden, (mit â ² ) AP., Bixten, Jürg., Salis;

2): ūdra āda lâsuo Saikava. sakta ... ar ... sarkaniem, lāsuojuošiem stikliņiem Jūrgens Mana vect. nostāsti 125. puķēm, kas zaļganas lāsuoja Anna Dzilna 158.

Avots: EH I, 729

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

‡ ļe̦cē̦ns PV., ein weiches, fettes, gleichsam knochenloses Lebewesen: nuobaruoja vepri mīkstu kâ ļe̦cē̦nu. nevar nuostāvēt kā ļ.

Avots: EH I, 769

liegpràtĩba, der Leichtsinn: liegprātība ieve̦d cilvē̦ku puostā Ahs.

Avots: ME II, 493

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496

I mar̂ga,

1) das Geländer:
dzelzs tilta margas MWM. v. J. 1896, S. 770 [Lesten]. Anna apsēžas uz margām Vēr. II, 464;

2) "zirgu piesienamie kuoki (pie kruoga u. c.)": zirgu piesiet pie margas Aps. III, 19. zirgi jau bez griešanas... pieskrien pie apkrimstām margām A. v. J. 1901, S. 771;

3) die Gallerie, das Kirchenchor, die Emporen
U.: dziedātāji nuostājas uz margām Adsel;

[4) margas "Gardinen"
Borchow; "fein gestrickte Zacken" Zaļmuiža;

5) mar̂gas Warkl. "die Hölzer unter einer
sìena kaudze"]; ietaise (Einrichtung): padarīšana": man visa marga izjuka Altenwoga. [Wenigstens in den Bed. 1-4 nebst me̦rga zu urslav. merža "Netz, Gitter", s. Fortunatov AfslPh. IV, 580, Berneker Wrtb. II, 38 f., Trautmann Wrtb. 182, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 27.]

Avots: ME II, 563

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mẽnešstar̂pa, mẽnešu star̂pa, mẽnešziêdi, die Menstruation: mēnešu starpas nuostājas, kad dzer, sarkanuo lauka dievkuociņu tēju Etn. I, 110. baltuo nātr,u nuovarījumu lietuo pret baltajiem mēnešziediem Etn. I, 83.

Avots: ME II, 617

‡ mìele AP. "raugs, kas nuostājas alus dibe̦nā"; "?" Strods Par. vōrdn. 112. Plur. mìeles (s. ME. II, 652),

1): auch ("raugs") Bērzgale, Lixna (mit ie ), Ramkau (mit ìe ), Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine (mit ìe ² ), "alus raugs" Siuxt (mit iê ² ): izbaudījuši ļaunuo līdz mielēm Sējējs 1936, S. 1020. rāceņi sapuva mielēs (pūdami kļuva galīgi jē̦li) Siuxt. visi karpāniņi (Kartoffeln) vienas mielēs (sapuvuši) AP.;

2): mieļutapa - auch BW. 26990 var. mieļu dzē̦rajiņ[a] 20026.

Avots: EH I, 825

mizât: auch Blieden n. FBR. XVI, 102, Erlaa n. FBR. XI, 21, Ermes, Frauenb., Heidenfeld, Jürg., Kal., Lemb., Lesten n. FBR. XV, 29, N.-Peb., OB., Prl., Smilt., Trik.,

1): auch AP., C. (m. kartupeļus), Dunika (nur von Bäumen;
aber rāceņus laupît), Ramkau, Saikava;

3): auch Heidenfeld, Saikava: runci m. Pas. XIII, 394; lietus mizāja Gramsden, es regnete stark;

6): nuo skābuma zuobi mizā Sonnaxt; ‡

7) mizat nuostā Salis, stumpf werden machen:
kartiņš miza guovīm un cūkām zuobus nuostā. ‡ Refl. -tiês Saikava, im Abschälen wetteifern (mit andern).

Avots: EH I, 819, 820

nerîža ^2, ein Unartiger, Unartiger L., Übermütiger, Alberner N. - Sassau n. U., Unbändiger Spiess n. U., namentlich ein unruhiges, Kind: tavi bē̦rni visi nerīžas Janš. tavs dē̦lē̦ns tāds nerīža, ne˙maz nevar nuostāvēt uz vietas Naud.

Avots: ME II, 730

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

nùoā`rdît, ‡

2) eine gewisse Bodenfläche mit Mist (ihn auseinandernehmend) bestreuen:
mē̦slus ārduot valaku par dienu nuoārda Linden in Kurl. ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung, bis zum Überdruss trennen, abbrechen, ausbreiten: sūdus ārdīdama, tâ ešu nuoārdījusēs, ka nevaru uz kājām nuostāvēt Saikava.

Avots: EH II, 30

nùočũris, kopfhängerisch, wehmütig: kuo tu sēdi, tâ nuočūris? Lautb. galvu nuodūrusi nuostājās tā nuočūrusi priekš plītes Lautb.

Avots: ME II, 771

‡ nùodukurêtiês Frauenb. "nuotramdīties; nemierīgi nuostāvēt (von Pferden)".

Avots: EH II, 41

‡ *nuogulsnis (oder *nuogulsne?), = nuoguls: šķidruma, kas bij nuostājies pār biezu sakņu un pumpuru nuogulsni pudeles dibe̦nā Brigadere Dievs, daba, darbs 117.

Avots: EH II, 48

[nùogulsnîtiês, = nuostāvēties, abstehen Wid.]

Avots: ME II, 788

nuõkãje,

1) die Stufe:
augstākie ierēdņi nuostājās pie truoņa nuokājēm Zalkt. 1908, № 4, S. 56;

3) der Abhang, der Fuss des Berges:
nuo kalna nuokājes izte̦k avuotiņš.

Avots: ME II, 795

nùokļũt, intr., hingelangen, geraten: uz neceļiem. acumirklī nuokļūstu, kur gribu LP. III, 39. nenuokļūt man ilgu uostā Vēr. I, 1466.

Avots: ME II, 799

nuõmale (unter nuõmala),

1): nuostājās viena pate nuomalē AP.;

2): auch AP., Dunika, Grob.; ‡

3) "ādas vē̦de̦ra daļa, kas paliek pāri sagriêžuot ādu gaŗās sluoksnēs pastalu taisīšanai" Siuxt: nuo nuomalēm taisīja pastalas bē̦rniem un ganiem.

Avots: EH II, 66

‡ nùopùrkst ² Nautrēni, ein Schallverbum: pīle aizskrēja, ka nuopurksa vien Nautrēni. pa vakariem nezin kas gaisā nuopurkš vien ebenda. ķēve nuostāja, nuopurkse un pasacīja Pas. VI, 467.

Avots: EH II, 78

I nùorìest [li. nuriẽsti "abwickeln"],

1) intr., sich abtrennen, sich ablösen, abfallen:
svārkiem piedurknes ple̦cuos nuorietušas A. XV, 83. vistai viena kāja nuorietusi, der Henne ist ein Fuss abgefault L. nags pirkstā nuorietis, der Nagelistabgeschworen, abgegangen St.;

2) tr., abtrennen
Spr.: apin[i]s ziedu nenuorieta! BW.13781, 3. gaužas asaras nuoriest, bittere Tränen vergiessen L. nuoriešam asariņas nuorietnīšu kalniņā BW. 4216, 1. Refl. -tiês,

1) sich abtrennen, sich loslösen, abfallen:
auglis, kuŗam visādā ziņā jānuoriešas un jānuokrīt Vēr. II, 738. tad ve̦lns ar varu rāva pirkstus laukā, bet pirksti nuorietās LP. VII, 203;

2) dünner, kürzer, schwächer werden:
pavediens nuoriešas Druv. II, 50. kad mazam bē̦rnam mēles gals nuoriešas, tad tas liels būs dikti melīgs JK. II, 77. aude̦kls nuorieties. diena jau sāk nuoriesties. sakne iet kâ mietu sakne stāvu zemē; vārpstējādi nuoriezdamas, t. i. uz leju pamazām tievāka palikdama Konv. 305;

3) stocken, nachlassen, abbrechen, aufhören:
saruna nuorietas pa˙visam Saul. III, 160. kuģniecības kustība Rīgas uostā sāk jau nuoriesties B. Vēstn. streiku dēļ rūpniecībā manāma nuoriešanās B. Vēstn.

Avots: ME II, 840

nuõspãre, der Ort unter den vorragenden Sparren: viņa nuostājās aiz jumtlāsēm platajā nuospārē Duomas I, 571. suns pagraba nuospārē ierējās A. XVI, 1062. (nuospāru baļķi U., die obersten Balken, in welche die Sparren eingelassen sind; die Sparrenenden zum Formieren eines Obdaches.]

Avots: ME II, 855

nuôst [auch Kl., Serbigal, AP., Wolm., nuõst Tr., Iw., Līn.], nuosta BW. 29586, [nuôsta ² Salis], nuôstan [Ledmannshof], nuôstem, nuosten [BW. 4804, 1, 6, nuôstin Preili, Nerft], nuôsti [BW. 4804 var.], nuôstu Schwanb., [Grundsahl, Aahof],

1) weg, hinweg, fort:
nuost ņuo kājām! atstāj nuost! nuost ar šuo varmāku! ej nuostan, ciema puisi! BW. 12698. nuostu (Var.: nuostan) manus svārkus gruda BW. 25000, 4;

2) tot:
nuost kâ muša! saimniece bij uz reizi nuost Etn. I, 108;

3) nuost entspricht dem Präfix

nùo- bei zusammengesetzten Verben und bezeichnet die Handlung als unvollendet, während das Präfix

nùo- zur Bezeichnung der vollendeten Handlung dient: ir tā mani nuostu (Var. nuosti, nuosten) dzina, auch sie jagte mich fort, war mit dem Fortjagen beschäftigt; während mit
ir tā mani nuodzina die Vollendung der Aktion bezeichnet ist. brūte lūdz, lai cē̦rtuot ze̦lta kuoku nuost LP. IV, 70. tas muocuot tuos pa˙visam nuost Etn. II, 40. ve̦d uz e̦ze̦ru un slīcina nuost Etn. IV, 126. tad sirgsti un nīksti nuost! Vēr. I, 900. rītu saimnieks suola mani šaut nuost LP. IV, 163. viņš nestāsta, siti viņu nuost! I, 129. zirgi grima pa˙visam nuost Kaudz. mirsti nuost! Kaudz. gulsties nuost un miedz cieti! Balss. ēd vien nuost! MWM. VIII, 16. kad cik necik patīk, preci nuost! A. XI, 477. Komparativ nuôstâk, nuôstâki, weiter fort; nuôstiņâk, etwas weiter fort: atstūmās nuo galda nuostāk A. XII, 333. [Zum -stu vgl. li. atstùs "abgelegen" u. a. bei Bezzenberger Lit. Mitt. I, 40 und BB. XXV1I, 1571.I

Avots: ME II, 857, 858

nùozĩlêt, ‡

2) behexen (?):
apglāstījis zirga galvu un ar tuo apglāstīšanu luopiņu nuozīlējis puostā Vanagu ligzda 151.

Avots: EH II, 109

uosta Bielenstein Holzb. 617, uosts ebenda, die Flussmündung; uõsta Arrasch, Bl., C., Dond., Kaugershof, Selg., uôsta (li. uostà "Mündung") Bers., Drosth., Prl., Sessw., N.-Wohlfahrt, ùosta ² Golg., Kr., uôsta ² Bauske, Jürg., uosta L., U., uõsts (li. úostas "Mündung") Dunika, Nigr., PlKur., uosts U., der Hafen: pie jūras uostām Glück I Mos. 49, 13. viņš tuos uz . . . uostu pavadījis Psalm 107, 30. kara uosta, der Kriegshafen, tirdzniecības uosta, der Handelshafen. Zu lat. ōstium "Flussmündung", ōs, ai. āh, ir. á "Mund", an. óss "Flussmündung", le. uosleja u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 168, J. Schmidt Neutra 221 und 4071, Būga LM. IV, 445, Trautmann Wrtb. 19 f.

Avots: ME IV, 421, 422

uôstît C., Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, Warki., Wolm., (mit uô ²⁾ AP., Ruj., Salis, uõstît (li. u>ostyti "mehrfach riechen") Iw., Lin., Wahnen, -u, -ĩju, tr., intr., freqn. zu uôst, riechen, wittern, schnuppern: brandvīna i[r] uostīt nedabūjuot JR. IV, 77, vēži likās vai nu uostuot vai klausuoties Aps. - Part. praes. pass, uôstāmais, das Riechorgan; die Fresse: viņš gulējis ar pārplē̦stu uostāmuo JU. Refl. -tiês, schnuppern, wittern: sācis uostīties un sacīt: "te ir kristītu cilvē̦ku smaka" Pas. II, 77 (aus Walk). uostījies kuo uostījies, ka nākusi... jauka smaka V, 30 (aus Smilt.). princese izlē̦kusi nuo zārka un sākusi uostīties III, 31 (aus Serbig.). - Subst. uostîšana, das Riechen, Schnuppern; uostĩjums, das wiederholt Gerochene; uostîtãjs, der Riecher: mazs, me̦lns aveniņš visu kāju uostītājs (Rätsel).

Avots: ME IV, 422

uôstupe, der Hafenfluss: uostupe iete̦k uostā Sassm.

Avots: ME IV, 422

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17

padùrve, padure(s), auch wohl padurvis (loc. s. padurvī},

1) der Raum unter der Tür:
[izņēma nuo padurēm čūskas galvas Pas. III, 359.] kad pavasari pirmuo reizi laida luopus laukā, tad paklāja sarkanu drānu kūts padurē, lai ļaunums nepiesitas LP. VII, 318. saule spīd padurvē Bl. R. 533;

2) der Raum unten vor der Tür:
padurē ir pagrabs LP. VI, 324. viņa kūla veļu uz klēts padurves Jauns. ciemiņš nuostājās padurvē Peb.;

3) der Raum zwischen der Tür und dem Ofen
(vgl. aizdurve): kalpuones puikas šūpulis stāvēja pašā padurvī Kaudz.

Avots: ME III, 19

pagadîtiês, sich zufällig treffen: aktieŗi nuostājas kâ pagadās Vēr. II, 876.

Avots: ME III, 25

pakrejas: auch Ceļi VIII, 232 (aus Mežamuiža), Frauenb., Seyershof, Siuxt, (pakrejiņas) Ramkau; "krējumdaļas gar malām un virs rūgušpiena" Ermes, Heidenfeld; "sulas, kas ķērnē nuostājušās zem krējuma" Fest.

Avots: EH II, 144

‡ paļuminâtiês, = palumt (?): tam paļuminājās kāja, un viņš ieklūp ... Dünsb. Trīs romant. gadīj. 59. nuostādīja stingri viņa kājas, lai ... nepaļuminājas Vecie grieķi I, 170. Zu ļùmt.

Avots: EH II, 153

pam̂parâtiês ² , ‡

2) sich einlassen (befassen) mit:
māte ar muižu un kungiem p. ... negribēja un ... turējās nuo tiem nuostāk Janš. Mežv. ļ. I, 380. zaglim pašam būtu jāpamparājas ar sievu un bē̦rnu vākšanu II, 257 f.

Avots: EH II, 157

pãrlît, ‡

3) zu regnen aufhören
Saikava: pagaidi! var˙būt pārlīs; Perfektivform zu lît: pārlija un nuostāja Oknist; ‡

4) "krietni salīt" Kaltenbr.: ceļa braucējs pārlijis; ‡

5) "etwas regnen"
(?) Diet.; ‡

6) überströmt werden:
viņš redzēja viņas bāluo seju vispār pārlīstam kâ ar sārtu blāzmu Janš. Līgava I, 14.

Avots: EH XIII, 205

pãrsaka, das Märchen [Sussei], Geschwätz Zbiór XVIII, 369: nu gan varē̦tu nuostāstīt gaŗu pārsaku Līv. kas visas bābu pārsakas vār sarakstīt? Ltv. [kâ tas nuotika, ...tuo stāsta pārsaka L. W. 1922, № 10, 2.]

Avots: ME III, 173

[pā`rstũrêt, heimsteuern: pārstūrēja arī Pudiķis..., un beidzuot pat pienāca uostā Pe̦rlanta onkulis De̦glavs Rīga II, 1, 376.]

Avots: ME III, 179

pasaka,

1): sataisījis pasakas (= sate̦nkājis) Kreiļam par manim Seyershof. sliktas pasakas (= te̦nkas) AP. pasakas teikt (schwatzen, sich unterhalten)
Salis. nesmukas pasakas (Gerede) bij izgājušas ebenda. izrunātas pasakas (= nuostāsti) nuo ve̦ciem laikiem ebenda. vai tai naktī kuo saķērāt? - pasakas (Unsinn, keine Rede davon)! bij jānāk atkal uotru nakti Siuxt.

Avots: EH XIII, 169

pasiêna, pasiêne, = paseknis 2, 3; pasiena - neaizmūrē̦ta vieta apakš sienas, kur par ē̦ku pamatiem ir tikai lieli, nuostādīti akmeņi, kuŗu starppuosmi nav piepildīti Etn. IV, 163. milzīgs akmens bija izvēiies nuo pasienas A. XVIII, 492. cūka raka pasienē BW. 13011. pasiena - sienas apakša: peles iztaisījušas caurumus pasienā Sassm. n. RKr. XVII, 44. iz meklēja visus kaktus un pasienas Latv. pasienās mirka sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238. [ja tu mani nelaidīsi ustabā, tad es tev parakšu pasieni; - tev būs salts Pas. I, 248 (aus Preili).]

Avots: ME III, 99

patali (li. pãtalai "das Bett"), die Pfühle Rutzau n. Etn. IV, 163: izkūņuojies nuo juostām un citiem pataliem Janš. [dziļi ierausies cisās un ve̦cu drēbju pataluos Janš. Dzimtene V, 252. Zu tilât.]

Avots: ME III, 118

pet: auch Warkh.; nuostāj p. ... ce̦lmu Pas. XII, 292 (aus Welonen).

Avots: EH XIII, 225

pìeklunčâtiês, zum Überdruss, zur Genüge gehen, sich müde gehen: es e̦smu tk pieklunčājies par dienu, ka nevaru vairs uz kājām nuostāvēt Waln.

Avots: ME III, 258

pìeļurbuôtiês, pìeļurbâties, sich ansaufen: tas jau nevar uz kājām nuostāvet, kâ pieļurbājies Kursiten. puisis tâ pieļurbājies, ka ne paiet nevar, streipuļuo vien Naud.

Avots: ME III, 270

pieskâbt, sauer werden: milti nuostājas dibe̦nā, paliek neizē̦sti, un vē̦lāk pieskābst siles Janš. Dzimtene ² III, 154. daudzas sejas it pieskābušas De̦glavs Rīga II, 1, 529.

Avots: ME III, 291

piestâsts, = nuostāsts: tautā par šuo dienu dzirdami šādi piestāsti Etn. IV, 102. uzglabājušies biedru mutē daudz piestāstu A. III, 98. mednieku piestāsti A. XX, 143.

Avots: ME III, 296

pìeticîgs,

1) genügsam; zufrieden;
pieticīgs viņš nuostājas ē̦nā Vēr. II, 718. tas savā jaunības pieticīgā neprašā vēl kaunējās vēlēties tik lielu blāķi pasaulīguo labumu Seibolt. nabadziņi ir pieticīgi ar tuo mazumiņu, kas jau tiem ir JK. III, 67;

2) =uzticīgs, treu:
tie darīja tuo pieticīgi (... sie es auf Glauben hapdelten) Glück II Kön. 22, 7.

Avots: ME III, 304

pìevārdzinât, quälend erschöpfen: viņš bija tâ pievārdzināts, ka nevarē]a nuostāvēt.

Avots: ME III, 308

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

puõstava U., N.-Peb., Lautb., puostājs Kaln. Uozuolk. m. 44, 127, = puostaša.

Avots: ME III, 459

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts ² Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460

I puõsts,

1): zeme tāda pùosta ² ("unfruchtbar")
Kaltenbr. sausne paliek da galam puosta ("tukša") ebenda;

2): puostā (aiz)iet Sonnaxt, sterben; ‡

3) leerer Raum
(tukša vieta, tukšums) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Raum").

Avots: EH II, 347

pretpuse, die gegenūberliegende, entgegengesetzte Seite, Gegenseite, Kehrseite; die Opposition: pretpuses krasts Brasche, das gegenüberliegende Ufer. cē̦luonis un nuolūks - viena paša principa pretpuses Pūrs I, 21. kuo tie par mākslu sauc, ir taisni viņas pretpuse Vēr. v. J. 1904, S. 632. ve̦cums nuostājas opozicijā (pretpusē) Stari I, 244.

Avots: ME III, 389

puduris, pudurs,

1) ein Büschel, ein Strauch mit Wurzeln
U.: dē̦ls uziet niedrīšu puduri LP. IV, 42. skaists palmu puduris RA. Demin. puduriņš, pudurītis, ein kleines Wäldchen, eine Baumgruppe: aug mazs bē̦rzu pudurītis LP. VII, 1317;

2) ein Haufe:
meitas bij pudurīšuos nuostājušās Sadz. viļņi 29. mazs puduris meitu dzied BW. 267. kur tu teci, mēnestiņ, ar tuo zvaigžņu pudurīti? 30796, 7. aitu pudurs Purap. Vgl. Dazu ausser pūdis allenfalls Persson Beitr. 243, Walde Vergl. Wrtb. II, 80 und Būga KSn. I, 197.

Avots: ME III, 402

ràust (li. raũsti "scharren, wühlen"), -šu, -su, tr., schüren, zusammenschüren, wühlen, fegen Etn. II, 182, (zusammen)schaufeln, zusammenraffen: es neraustu uguntiņu BW. 23144. negulēšu Jāņa nakti, nerausīšu uguntiņu 33125. atradu... meitas vakarēju gulumiņu,... vakar raustu uguntiņu 13988, 3. bija mē̦sli nuo kutīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. ecēšas "rauš" zemi Konv. ¹ 447. spruostā tie tev midziņu rauš Stari II, 511. Sprw.: rauš kâ pūķis Etn. I, 108. es rausu naudu Vēr. II, 327. viņi rauš naudu ar dakšiņām lādītē Kaudz. M. 46. gadu nuo gada viņš ir tik rausis un krājis A. XX, 862. dzīvuojat, labenieki, raušat naudu kaudzītē! BW. 27466. sniegu raust, verstümte Stellen ausschaufeln Oppek. n. U. Refl. -tiês, (mühsam) vorwärtskommen U., steigen, aufstehen Mar. n. RKr. XV,132: lēnītēm rausties uz durvju pusi. Jancis pat˙laban rausās lejā A. XX, 123. rausies, suoma, rausies, suma, mana brāļa klētiņā! vai gribēji ieiedams visus kaktus izluožņāt? BW. 18861. lācis pieskrējis pie egles un gribējis rausties augšā Pas. II, 453. ràusies ² kuokā! ràusies ² nuo gultas! Mar. n. RKr. XV, 132. Subst. ràušana, das Schüren, Fegen: mē̦slu raušana Etn. III, 5; ràusums, das abgeschlossene Schüren, Fegen; ràusẽjs, wer schürt, fegt: šajās talkās bija savi rausēji, - pa lielākai daļai spēcīgākie vīrieši, kuŗiem bija mēsli nuo kūtīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. Nebst rũsa "Schutt" zu li. rùsinti "schüren", rūsỹs "Grube für den winterlichen Kartoffelvorrat", r. рыхлый "locker", ршить "niederreissen", рюха "Schwein; Wolfsgrube", ae. réost "Pflugeisen", norw. rusk "Abfall", lat. ruspārī "suchen durchwühlen" u. a., s. Potebnja PФB. IV, 191 f., Būga PФB. LXXV, 142, Persson Beitr. 287 f., 308 und 842, Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.

Avots: ME III, 488

‡ ride Saikava, ein gewisser Bestandteil des Holzflosses: malkas pluostā apakšā saliek kaļļas un nuotām sasien rides.

Avots: EH II, 370

riñda, auch rinde Glück, Adolphi, L., die Reihe; die Zeile; ein geschlossener Kreis U.: rindā stāvēt Kaudz. M., in der Reihe stehen. sastādaities rindā, stellt euch in eine Reihe, in einen Kreis (seltener)! U. tas arī tika ar viņu vienā rindā nuostādīts A. v. J. 1897, S. 136. tie pasedēs rindes pa simtiem Glück Markus 6, 40. stāvēja marga pret margu trejās rindēs Ezechiel 42, 3. rindām (reihenweise) auga uozuoliņi VL. diž[i] gara rindiņa māmiņas meitu BW. 7236. katrs gājis pa rindai (der Reihe nach) bučuot bē̦rzu LP. VII, 357. lielu kausu miestiņa laida pa rindai apkārt ebenda 410. -In Gr.-Buschhof kenne die alte Generation nur siena oder rudzu rindas ² , Heu- oder Roggenschichten (-haufen) in den Scheunen. - Als ein Kuronismus oder Lituanismus zu li. rinda, slav. re̦ds "Reihe", vgl. Zubatý AfslPh. XV, -196 und Fick Wrtb. I4, 527, während Thomsen Beröringer 276 an Entlehnung aus liv. rīnda zu denken geneigt ist. Vgl. aber le. rīdams.

Avots: ME III, 527

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

II ruosts: medņu ruostā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 33.

Avots: EH II, 392

ruõtaļniẽks (f. -niẽce), auch ruotuļniẽks Austr., der Spielende, der Teilnehmer an einem Spiel: ruotaļnieki sastājas rindā Etn. IV, 94. ruotaļnieki visi nuostājas riņķī, viens staigā pa vidu u. t. t. ebenda 46. viena nuo ruotaļniecēm gruozās riņķa vidū BW. V, S. 211.

Avots: ME III, 583

II ruõtât,

1): zeltenītes ... ar zē̦niem ruotā Janš. Dzimtene I, 10. meita pagalmā ruotā ar bumbu Pas. IV, 476. Refl. -tiês: kad visu Jāņu nakti var nuostāvēt bez gulēšanas, tad rītā var redzēt, kâ saulīte rùotājas ² (t. i., kad skatās, tad izliekas brīžam zila, brīžamsarkana) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 393

rûgušpiẽns KL, Prl., Wolm. u. a. (oft fälschlich einzeln geschrieben: rūgušs piens), gegorene Milch, Sauermilch: rūgušpienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. krējums nuostājas virsū, rūgušpiens apakšā ebenda.

Avots: ME III, 568

II rukât, -ãju, mit Kraftanwendung arbeiten Adiamünde: divi vīri nuostājušies pie riteņa rukā (griež ar spē̦ku) sviedriem vaigā Dunika; bekannt auch in Gr.-Essern, Wandsen, Salis. Aus d. rucken.

Avots: ME III, 556

sadziêdât,

1) tr., intr., zusammen singen:
sadziediet (Var.: dziediet skaiši), mazas meitas! lielas meitas nedziedāja BW. 840. nuostāsim pret ustabiņu un sadziedāsim! Pas. I, 259. pulkā skaisti sadziedāja Zalktis I, 14. dziedātājas prata labi uz balsīm (mehrstimmig) sadziedāt A. XX, 470. ar putniņiem kuopā sadziedādama R. Kam. 37;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit singen :
trīs gadiņi sadziedāju (Var.: izdziedāju, nuodziedāju) BW. 30, 1;

3) tr., singend erlangen, erreichen, bekommen:
sadziedāju (Var.: izdziedāju) brāļam sievu, sev dižanu arājiņu BW. 343, I. viņš dziedāja, kamē̦r sadziedāja visus policistus Ezeriņš Leijerk. II, 44. Refl. -tiês, zusammen, im Einklang singen, sich singend verständigen; sich verständigen überhaupt Dond.: lakstīgalas vēl centās sadziedāties MWM. VIII, 416. sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe. -viņi jau sadziedājušies; nuo tiem iznāks labs pāris Dond.

Avots: ME III, 622

I šalka,

1) das Gebrause, Gesause, Geräusch:
vēja šàlka Jürg., Warkl., Saikava. jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. iemidzināt mani ar... meža šalku A. 1902, S. 100. bites... apreibušas nuo druvu šalkas Rig. Av. vē̦tras šalka Aps. V, 27. šalkas ir mīlīgas, liegas, nenoteiktas, nuoslē̦pumainas skaņas A. 1897, S. 403;

2) ein gewisses Quantum (Flüssigkeit):
ūdens šàlka ² Kl. Zu šalkt.

Kļūdu labojums:
nenoteiktas = nenuoteiktas

Avots: ME IV, 2

sâpe: auch (sg.) Auleja (hier der pl. sâpes nicht bekannt), Fest, (mit â ² ) Grob.: s. ceļas, ieme̦tas Sonnaxt. s. ieskrēja sānā Warkl. man tāda s. saskrēja krustuos AP. man sānā iesita s. tâ, ka ne˙maz nevar celties Seyershof. liela s. nuodūra, Magendruck hat mich niedergeworfen BielU. dabūt sāpi Orellen. ruokai s. nuostāja Kaltenbr. ar vienu pašu aci, juo uotra bija iztecējuse kādā ve̦cā sāpē Ciema spīg. 87. galvas s. BW. 25058 var. lai jums sāpes, lai jums bē̦das 8539 var.

Avots: EH XVI, 472

sapļuñcinât Sassm., (eine Flüssigkeit) tüchtig durchschütteln Dond.: sapļuncini labi, tad kunkuļi uznāks virsū! Dond. kad alus vai vīna buteli, kam nuostājumi, sapļuncina, tad tas paliek biezs Sassm. Refl. -tiês, sich stark schütteln (von einer Flüssigkeit): spainis ne̦suot tev sapļuncinājas, - nes prātīgāki! Dond.

Avots: ME II, 705

sapratîgs,

1) verständig
Wid.: tam, kas šuos likumus... nuostādījis..., jābūt sapratīgai būtei Pūrs I, 32;

2) verstāndlich:
tas ir visiem cilvē̦kiem sapratīgs un iet pie sirds St. Augstas gudrības grāmata ² (1796).

Avots: ME II, 707

‡ sašķelvinêt Bērzgale, Wessen, = sašķelvinât: s. nuostājušuos pienu.

Avots: EH XVI, 453

sašņaukât,

1) schneuzend, schnupfend beschmutzen;

2) schnupfend verbrauchen
Lis.;

3) eine gewisse Zeit hindurch schnauben:
ilgi sašņaukāja aiz dusmām, kamē̦r salaba Golg.;

4) eine gewisse Zeit hindurch zuckend schluchzen:
bē̦rns ilgi sašņaũkāja pēc mātes Arrasch;

5) eine kurze Weile schnauben:
ve̦lns sašņaukāja un tad metās viņam virsū Bauske. Refl. -tiês,

1) einander beschnüffeln
Golg.: tas tâ˙pat kâ... luops apuostās, sašņaukājas ar svešu Krišs Laksts 65;

2) sich laut ausschneuzen:
žīds sašņaukājās un izgāja laukā Saikava.

Avots: ME III, 758, 759

saspĩrinâtiês Schibbenhof, sich ausspreizen, sich stemmen, sich aufraffen Vank.: guovs saspīrinājās un negāja N.-Peb. aita tâ saspīrinājusies (stingri, spītīgi nuostājusies), ka ne˙kā nevar nuoguldīt (cirpšanai) Schibbenhof.

Avots: ME III, 741

sàusnējs C.,

1) dürr; hager, mager
Schwanb., Golg., Lös., Aahof, Druw., Meselau, Drobbusch; "pasauss (cilvē̦ks, vējš, laiks)" Nötk., Bers., Fest.; = sausējs U.: gaŗš, sausnējs, pavecīgs vīrs Kaudz. M. 69. augums viņai slaids, bet sausnējs R. Sk. I, 79;

2) sàusnēji, ein feiner, weidenartiger Strauch
Ronneb., Roop: es krūmuos salasīju sausnējus, bet viņš... lika tuos sārtā Kļaviņš; "dürre, nicht abgehauene Bäumchen" Nötk.; dürre Äste Vank., Adsel, Golg.; "skuostām līdzīga sausa tīruma zâle" Grawendahl; "nuokaltuši kaņepju sēklinieki" Sessw., N. - Peb., Druw.;

3) s. sausne;

4) Sausnēja, Name eines Waldes
Lvv. I, 31;

5) sàusnējs neine Stelle am od. im Walde, wo trockenes Moos und hartes Gras wachsen"
Drobbusch, Stomersee, Odsen.

Avots: ME III, 776

savēdinât, = savēcinât: putns savēdina pa sapņiem spārnus Vēr. II, 1158. abi nuostājas katrpus luoga, savēdina ne̦samuo labi ruokās un tad laiž istabā LP. V, 295.

Avots: ME III, 785

sêdiņš,

1): auch Aahof n. Zemzare Lejasc. 114; ‡

2) ein Stammgast (in der Schenke):
kambarī bija visi ve̦cie sēdiņi Ciema spīg. 143; ‡

3) = sēdenis 1 (?): nuostāvējāmies visi ... tā sēdiņa (gemeint ist der Gutsbesitzer)
priekšā Azand. 235.

Avots: EH XVI, 480

II skraba U., Dond., auch vēja skraba Lems. n. U., skrabaste Dond., skrabata Dond., skrabdañcis Dond. n. RKr. XVII, 52, skrabis U., Heniņ, ein Windbeutel, ein leichtfertiger Mensch: viņš iet, skrej kâ skrabaste Dond. tā meita gan ir liela skrabata, tā nevar mierā nuostāvēt ebenda. Zu skrabêt.

Avots: ME II, 884

slãbs,

1): slābi kuo sasiet AP. tâ sabijuos, ka palika pa˙visam slābas ruokas ebenda;

2): auch (mit à ² ) Kaltenbr. Subst. slābums: bē̦rnam ir slàbumi ² (kāda kaite: nevar ilgi uz kājām nuostāvēt) Liepna.

Avots: EH II, 522

slìet,

1): status s. Lubn. rudzu kuopiņas s. statiņās AP. kad slies, tad uzslies Upītis Pirmā nakts 229; ‡

3) schlagen
Iw.: bezguožu gani ar kuoku slej aitām virs[ū]. Refl. -tiês,

1): "nuostāties atbalstuoties pret kādu priekšme̦tu" Auleja; vor "sich bäumen"
ME. III, 940 ist "2)" einzuschalten; vai tu sliesies (= celsies) ar...! stārasta tē̦vs jau sen kājās A. Upītis Pirmā nakts 229. zirgs slienas uz pakaļas kājām Saikava. jumts caurumains, ... pa muguras virsu slējās piesluoga krusti A. Upītis Pirmā nakts 185. ceļš .. sāka lē̦ze̦ni s. kalnup 23.

Avots: EH II, 528

spiñdzêt Nötk., Jürg., Bauske, spìndzêt ² Kl., Bers., Golg., Schwanb., spin̂dzêt (li. spingėti "gellen" bei Bezzenberger BGLS. 325) Prl., -u od. -ẽju, -ẽju, intr., = spindêt U., summen, surren; klingen; (im Ohr) sausen, klingen: mūsas spindzēja A. XXI, 564, Nötk. spāres spindz B. Vēstn. dunduri spindzē̦dami vien grìežas ap zirgu Tirs. bites spietuojuot skrien, ka spindz vien ebenda. caur luogu spindzē̦dams ieskrēja spārnuots radījumiņš Ezeriņš Leijerk. I, 57. spindzē̦damas raudas gāja pa . . . ezeriņu BW. 12350, 4. dziestuoša svece sāka spindzēt MWM. X, 932. bē̦rza žagari de̦g krāsnī, ka spindz vien Tirs. luode spindzē̦dama vien pagāja garām ebenda. klusums zvanīja . . . spindzuošiem zvaniem B. Vēstn. spindzē (Var.: skanēs) mani gredzentiņi BW. 21780 var. trūkst aukliņa spindzē̦dama 32258 var. - ausis spindz Fianden, (mit iñ) Salisb. ja atminuot pieminē̦tāju, tad spindzēšana (das Ohrensausen) nuostājuoties Etn. II, 111. Refl. spiñdzêtiês Bershof, weinerlich zanken. Als ein Kuronismns nebst spingt zu spèngt, wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch. spindêt und spìegt I.

Avots: ME III, 998

spuôsts: auch Bērzgale, (mit uô ² ) Salis; spuôsti Odensee; spuostā (od. zu spuosta?) bija iesējusies pūce Pas. XII, 277. rubeņam spuostu (od. zu spuosta?) sèju BW. 3816. ielēca kâ irbīte spuostiņuos 17910 var.

Avots: EH II, 566

spuôsts (li. spę "Falle") C., Kr., Bers., Kl., Saikava, spuôsts ² Bl., spuosts Kokn., Peb., eine Falle U., Schlinge Dr., ein Sprenkel U., Dr., ein Fallstrick Manz. Lettus, U.; ein Käfig, Gefängnis: rubeņam spuostu siet Lubn. liec suni spuostā, lai mani nesaplēš! Saikava. viņš iespuostīja ve̦lnam nagus spuostuos LP. VII, 263. kalējs . . . aizgrìež skrūvstiķi cieti, un ve̦lna ruokas nu ir spuostuos Pas. IV, 36 (aus Selg.). spuostiņi St., LKVv., Vogelschlingen. Wohl zu spiêst I (s. dies und auch Zubatý AfslPh. XVI, 408); Reimwort zu spruosts.

Avots: ME III, 1035, 1036

spruosts,

2): skrēja sniedze cita spruostā BW. 15823.

Avots: EH II, 563

spruosts,

1) der Schlagbaum
Depkin n. U.;

2) spruôsts PS., C., spruôsts ² Bershof, ein Vugelbauer
Peb., Oppek. n. U.: putnu spruosts pilns putnu ir Glück Jer. 5, 27. ze̦lta putns ze̦lta spruostiņā LP. IV, 158;

3) das Hindernis, die Verlegenheit:
viņš ir spruostā, er ist in Verlegenheit U. Nach Leskien Abl. 346 (hier dazu auch li. spranstas "Bucket, Knauf") und Nom. 531 und Persson Beitr. 397 zu spriêst "spannen"; in diesem Fall eigentlich: zum Hindern oder Umgarnen Ausgespanntes (vgl. spuôsts).

Avots: ME III, 1027

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052

stats (li. stãtas "Reihe", gr. στατός; "gestellt", lat. status "festgesetzt", an. staƥr "stätisch"),

1) ein Pfahl, Pfosten, Pallissade
L., U.; nuostājies kâ stats Bers.; Plur. Demin. statiņi,

a) die aufrechtstehenden Zaunspricken
Walk n. U., die Hölzer am Staketenzaun N. - Schwanb., Zaunhölzer mit spitzen Enden Gr. - Busch.; egles lietuo sē̦tas statiņuos Konv. ² 764. statiņu sē̦ta Plutte 72. viņš aptaisīja ap dārzu statiņu sētiņu Gr. - Buschh.;

b) ein Zaun aus aufrecht stehenden Hölzern
Döbner n. U.;

2) stats U., Spr., Kurl. n. Etn. I, 153, Nigr., Lubn., Bers., Setzen, Schlossberg, Lixna, Fehteln, Selb., Nerft, Memelshof, Gr. - Buschhof, Warkh., Meiran, Saikava, Pilda, Dagda, Demin. statiņš U., Salisb., Ruj., Seyershof, AP., N. - Peb., Nötk., Altenwoga, Sessw., W'rddrisch, Lös., Kalzenau, Laud., Saikava, Uodziena, Pilda, Meiran, Kokenhusen, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Bershof, Alt - Rahden Schönberg (selten gebr.), Kirchholm, Ekau (selten gebr.), Grünh., Gr. - Sessau, Kr. - Würzau, Wilzen, Samiten, Gr. - Autz, Stenden, Iw., Behnen, Bixten, Kurs., Remten, Rönnen, Grenzhof, Prawingen, Pampeln, Fockenhof, Zeezem, Selg., Waldegalen, Sassm., Erwalen, Appricken, Hasenpot, Wain., Nigr., Stirniene, statiņa U., Karls., Plm., Ronneb., Drosth., Schujen, Jürg., Serben, Gotthardsberg, Homelshof, N. - Peb., N. - Laitzen, Meselau, Sessw., Lös., Fossenberg, Matkuln, Wahnen, Ellei, Sakkenhausen, Schwarden, häufiger der Plur., Getreidehaufen (Gubben) in Reihen auf dem Felde, Korngubben, Kornhaufen
U., Garbenhaufen Dr., Roggenhäufchen Kurl. n. U.; rudzu, linu statiņi Nigr. aiz kviešu statiņām (Var.; gubiņām ) BW. 349I5. pie auzu statiem LP. Vil, 720. labības stati Stari III, 109, ābuoliņš statuos Lubn. nuo pūrvietas iznāca pa 25 stati (Roggenhäufchen) Selb. nest kūļus kuopā un sliet statuos Niedra. statiņuos sace̦ltie rudzi Lautb. Luomi 65. Džūkstē pļāvējs pats neceļuot gubas (statiņus) Etn. III, 90. druva čakli apklājas statiem, stirpām, gubām Kaln. Uozuolk. m. 25. tikai statiņas un... rugāji rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas dsuva II, 86. auzu gabalā lāči... izputinājuši... statiņas Upīte Medn. laiki 14. viņš nuolika izkapti un strīķi pie stata Līguotnis Stāsti II, 28;

3) (li. statùs) steil
PlKur.;

4) "?": katrs mirst, kuo trāp[a] šis nāves stats
(für skats?) Lautb. Vidv. II, 40. Zur Wurzel von stât.

Avots: ME III, 1048

stāveklis, die Estrade Lautb.; der Sockel; die Staffelei; Linums... bij nuostājies runātāju stāveklī Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 170. tē̦lu stāvekļi Kaudz. M. stãvekli, uz kura atradās uzvilktais aude̦kls Janš. Bandavā I, 191. - Plur. stāvekļi, Kirchenstand, Bank L., U.

Avots: ME III, 1052

stuôstît ² Bl., -u, -ĩju, stossen Neik. n. U.; stottern Für. I: runu stuostīt Memelshof, (mit uô) Lubn., Warkh. viņš stuostīdams, raustīdams runā Für. I. Refl. stuôstîtiês Jürg., Arrasch, Kl., Saikava, C., Kr., Bers., Sessw., Gr. - Buschh., stuôstîtiês ² Karls., Kurs., Bershof, Siuxt, Wandsen, Selg., = stuomîtiês Lems. und Gr. - Jungfernh. n. U., Brasche, Bielenstein Holzb. 220, Ronneb., Salis, nach Worten suchen, Gesprochenes zurücknehmen Kl.: mēle stuostās, vārdu nav Rainis. Krišs nevarēja ne˙kā lāga atteikt, tik stuostījās Krišs Laksts 35. kāja klūp un stuostās Poruk. kuo te stuosties (= vazājies) pa malām? Elv. Subst. stuostītājs, ein Stotterer L.; zemes stuostītājs, ein Vagabund, Landstreicher St. Dürfte zur Wurzel von stuom̂ities gehören (wenn das m hier suffixal ist), vgl. Būga LM. IV, 431 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME III, 1113

stuôsts Golg., Bers., Saikava, Gr. - Buschh. "kas stuostās" Fest., Memelshof, ein Stammler Manz. n. Plūd. Llv. 32: tas jau ir tāds stuosts, iesāk un nepabeidz Fest.

Avots: ME III, 1113

struņ̃ķis C., strùņķis ² Prl.,

1) ein Strunk
U. (Kohlstrunk), (struņ̃ķis) Dunika, Kandau, Selg., PS.; ein kurzes Stück (von etwas Biegsamem Mar. n. RKr. XV, 138), ein rundes Stück Dond.: de̦sas struņķis Plm. n. RKr. XVII, 79, Mar., (mit -uņ̃- ) Dond., Iw. struņķis striķa Plm. n. RKr. XVII, 79. tam lineļi kâ struņķē̦ni (Var.: tam neauga gari lini) BW. 32231, 1. asti... kâ struņķi... izrāvu Lapsa - Kūm. 249;

2) ein kurzer Ast
Blieden n. Etn. II, 49: meitas tuos (= puišus) struņķiem (Var.: strubiķiem) nuomē̦tāja BW. 13082 var.;

3) struņ̃ķis Serbigal, Grützwurst;

4) struņ̃ķis Dond., Schnittkohl:
lauks ar struņķiem nuostādīts Dond. n. RKr. XVII, 54;

5) ein längliches Stück Schweinekot
Spr.: cūku struņķis (Var.: stapars) BW. 29348, 5 var.;

6) ein kleiner, dicker Mensch
U. S. strunks 1.

Avots: ME IV, 1095

sula: me̦lnā s. - auch Siuxt; ein kleines Quantum einer Flüssigkeit ebenda; eine ziemlich flüssige Speise ebenda: jāizvāra miltu suliņa; jede Flüssigkeit Salis: kad maize ir, tad kādu, sulu piestrēbj klāt; sviesta sulas Ramkau, = panijas; "zilās suliņas" ir skaidras, zilas sulas, kas atdziestuot nuostājas virsū, ja uzvāra piena sulas Ramkau; suliņas "sūkalas" AP.; "zilās suliņas" atdalās nuo biezpiena (pēc rūgušpiena sildīšanas) ebenda; biezuopienu silduot atdalās suliņas Fest. mātei gaļa, bē̦rniem s. bļuodiņā BW. 2186. apšu s. 4426, 2 var. sēņu s. 26551, 5 var. arājam piena sulas 32462. tē̦vam gaļiņa, ... bē̦rnam suliņa 2186, 2. suliņās mazgājuos 2929 var.

Avots: EH II, 602

šūpuotne,

1) Plur. šūpuotnes, s. šūpalas;

2) das Wiegen, Schaukeln:
K. ... izlēca nuo ratiem, bet šūpuotnei pieradis, uz cietas zemes nevarēja tâ uz reizes stingri nuostāties Duomas I, 7.

Avots: ME IV, 111

I tacis U., Mag. III, 1, 128, A. XX, 947, Adsel, Grünhof, Neugut, Nötk., Zarnikau, Salis, Stenden, Stockm., Sauken u. a., tace U., Seew. Mag. XIII, 41, die Fischwehr U., "akmeņu un kuoku krauja upē" Saikava (tacis), "aizžuoguojums zivu ķeršanai nuo mietiem un iepītiem žagariem; starpās atstāti vārti, kur ieliek venteŗus" um den Lubahnschen See (tacis): tačus ierīkuojuot, vis˙pirms nuostāda akmeņiem nuokŗautus "âžus" ar pierēm pret straumi; gar āžu kājām piestiprina divas kārtis, pie kuŗām tad pieslien ap 5-6 pē̦das augstus un ap 2-21/2 pē̦das platus "tāriņus" (redelītes, kuŗām laši nevar izlīst cauri), tâ ka laši iedami pret straumi visur atduŗas pret šiem tāriņiem un tâ beidzuot atruod vienīguo izeju, kas ieve̦d "būrī" Üxkül. zvejnieks upītē ietaisījis taci un tacī licis tīklus LP. VII, 1311. upi ne˙re̦ti aizžuoguo ar tâ sauktuo taci Konv. ² 2841. pe̦lduošuos kuokus zvejuo kuopā pie tacēm, kas sastādās nuo viņiem pašiem Kaudz. sāls acī; čūska tacī Birk. Sakāmv. 132. spuraina bārda, de̦guns kâ tacis Lapsa-Kūm. 149. Le. tacis wahrscheinlich aus *taciss = li. takišas "eine Lachswehre", resp. (haplologisch) aus *tacisis = li. (in Kvėdarna n. Pon. gov. II, 27) takišỹs dass.; vgl. auch apr. takes "Wehr" und dazu Trautmann Apr. Spr. 444 f. Nebst le. ietacis dass. nach Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f. (als ein Geflecht) zu arm. ťeḱel "to twist, to warp" u. a.; anders (zu le. tecêt) Miklosich Etym. Wrtb. 348.

Avots: ME IV, 121

teiksmaîns, märchenhaft, sagenhaft: teiksmainas ūdens meitas Zeltm. ruomiešu teiksmainais ķēniņš Pūrs I, 112. sakrājis . . . teikas un nuostāstus par pūķi un izteicis . . . savas duomas par šuo latviešu teiksmainuo būti Etn. II, 92, teiksmainas, nuoslē̦pumainas ē̦nas Vēr. I, 1027, pie teiksmaiņām vietām LP. VII, 1234, nuo dziļa klusuma viss parks kâ teiksmains tilpa MWM. VIII, I75. teiksmainas ziņas Konv. ² 1438.

Avots: ME IV, 156

tēne,

1): in Meselau mit ê; šās guovs pienam nuostājas virsū tikai maza tēnīte krējuma Druw. (siera) tāda plānu tēnīti, (Schnitte)
vien nuogriêž Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 172;

3): auch (mit è ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 677

ticêt (li. tikė´ti), -u, -ẽju, glauben, trauen U.: Sprw. netici visu, kuo ļaudis runā! JK. II, 387. tici māņus, dari labi! Br. sak. v. 701. kas lē̦ti (niekiem 1268) tic, tas pievilts kļūs 862. tic[i] dievam, klaus[i] kungam - labi būs! 267. ja netici dievam, tad tici ve̦lnam! 269. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt Birk. Sakāmv. 46. es viņam ticu, ich glaube ihm U. ticēt uz viņu Manz. Post. I, 55, an ihn glauben (nach U. ["seltener"] auch: ihm glauben). es ticu miruoņu augšamcēlšanu U., ich glaube an die Auferstehung vom Tode. tici dieva (Var.: dievam; dievu 30413), līgaviņa! BW. 30412 var. tic[i] vārdiņa! BWp. 586, 1 var. es nēticu puiša vārdu BW. 12415, 2 var. kas tic ve̦lnu le̦luojam, kas puisīti runājam? 11924. ticat man, neticat, es būš[u] kalpa līgaviņa 6162. vai tici manā puodiņā? lai puisis ticuot tam puodiŗram LP. V, 28, neticēju māmuliņu sūru dienu redzējušu; nu es ticu māmuliņu (Var.: māmuliņas), nu es pate ieraudzīju BW. 1227. - Part. praes. pass. ticams,

a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;

b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,

1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;

2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".

Avots: ME IV, 179, 180

tuosts "cilvē̦ks, kas tuostās" Fest., ein Stotterer (mit uô) Gr.-Buschh.; "tūļa" (mit uô) Sussei.

Avots: ME IV, 287

II trepêt "nuolikt, lai nuostāvas (piem. ābuolus pe̦lavās)" A.-Laitzen. Urspr. vielleicht "weich werden lassen" und in diesem Fall zu trepêt I.

Avots: ME IV, 231

trēst (li. trė˜sti "laufen"), Praes. trēšu od. trešu, Praet. trēsu,

1) "bewegen"
Mar.: viņš jau tikai kājas vien trēš uz balli Mar.;

2) (Geld) vergeuden
Stom. Refl. -tiês, sich immerfort bewegen, lärmend umherlaufen (wie Kinder zu tun pflegen), scherzen, scherzweise miteinander raufen (mit è ² ) Mar.: puikas ar meitenēm trešas Mar. n. RKr. XV, 141. viņš nevar mierā nuostāvēt: vienā gabalā vajag trēsties Mar. Zu trašâtiês, tre̦sa.

Avots: ME IV, 233

uzlũkuôt, betrachten, beachten U.; ein Aufsehn auf etw. haben, beaufsichtigen U.: kungs uzlūkuoja (sah gnädiglich) Ābelu un viņa upuri I Mos. 4, 4. dievi uzlūkuojuot katru lūdzēju LP. VII, 357. iebrauc uostā, - šuos ņe̦m tūlin uzlūkuot 216.

Avots: ME IV, 354

uzplève ² Kalzenau, Meiran, ein ganz dünnes Häutchen: izvārītam ēdienam atdziestuot virsū nuostājas plēve, kuo sauc par uzplēvi Hofzumberge, Stockm. sakņu (gemeint sind die Zahnwurzeln) uzplēve MWM. X, 894.

Avots: ME IV, 366

uzsil˜dît, aufwärmen: u. ēdienu LP. III, 41. (fig.) par jaunu uzsildīti tumši nuostāsti A. XX, 256.

Avots: ME IV, 376

vḕrpiêns, vērpens ("Spinnerei") L., das einmalige Spinnen U.: līdzšinējiem māju vērpieniem . . . vajadzēja nuostāties Kaudz. Vecpiebalga 57; Spinnarbeit, zu Spinnendes (?): Zana ņēma atkal nuo mātēm vērpienus Tirzmaliete Uz kuru pusi 10.

Avots: ME IV, 564

vest,

1): v. labību šķūnī. dienā v. Lng. (unter diena) od. gaisman v. (unter gaiss) ans Licht bringen.
veikli un labi v. savu valuodu (sprechen) Vindedze 145. tu ved rāmu un gudru valuodu 135. braukt uostā ieņemt ve̦damuo Janš. Dzimtene III, 207. brūtes ve̦damie (zirgi) BW. 15956;

2): tad vīrs nevess (= neprecēs) Lttic. 596 (aus Warkl.); ‡

3) gebären (vom Vieh)
Kaltenbr.: kazas katru gada vede pa pāram kazlē̦nu; ‡

4) verfügen über etwas
(?): puiši ... neve̦d gudru paduomiņu Tdz. 56388. Refl. -tiês,

1): auch Kaltenbr., Sonnaxt; kur tu gribi v. (fahren?)
ar tuo zirgu, ka sakas neesi nuomaucis? Saikava;

3): man šuodien pa˙visam neve̦das (= neveicas) Dunika. lai guovis vairāk ve̦das (= paduodas) Liepna;

5): auch Auleja (von Tieren),
Sonnaxt (von Kühen), Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 9 und 161); nelaimība ve̦das paciešanu Manz. Post. I, 33; ‡

6) vorkommen
(nach r. водиться): vairāk timā mežā neve̦das taidi lieli viesi Pas. X, 522 (aus Zvirgzdine). Subst. vešana: gŗūta sieva vešanās, gŗūta pati ve̦damā Tdz. 44115. Subst. ve̦dums: veda mani pieci, seši, - nepaliku tuo ve̦dumu BW. 18264. kuo līdz mans vē̦dumiņš (dass ich geführt habe)? 21963. Subst. vedējs,

1): juoku v. (Spassmacher)
Rūžu Kr. 163;

2): dižais v. Janš. Dzimtene I, 18, BW. 35610 (35610, 1: dižā vedēja), smukāka vedēja kâ ve̦damā 21576. aiz vārtiem vedējiņi 7907. kad es būtu vedējiņa 891 var.

Avots: EH II, 773

viênpus,

1) Adv., einerseits:
Arvis... zaudēja vienpus tik daudz.., cik uotrpus ieguva A. Brigader Daugava I, 8;

2) Präp., auf einer Seite:
rumpi lai apruokuot vienpus kūts durvīm, galvu uotrpus Pas. III, 321 (aus Uokte). nuostājāmies vienpus ielas Janš. Bandavā I, 209.

Avots: ME IV, 663

*viešus = viežus: skali de̦g sveču viešu (Var.: vīz[i]; wie ein Licht, nach Art eines Lichtes) BW. 3441 var. tāds šelķins nav ne sūkalu viešu Līgotnis Stāsti I, 8. ja visi tie tādu viešu Alm. nuostāda bāleliņus vienu viešu (auf die gleiche Stufe) ar tē̦vu un māti Latv. apģē̦rbu cilvē̦ku viešū Alm. Aus *viedtjus? Oder (zu vieta ) aus vietjus?

Avots: ME IV, 672

virsenieks, ‡

2) "kas nuostājas kēŗnes pienam un sūkalām pa virsu, kad silda rūgušpienu" (mit ir̂ ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 788

visai (li. visài "gänzlich"), in Festen u. a. mit Nachdruck gesprochen auch vi˙sai, Adv., gar sehr, durchaus U.; gänzlich U., ganz: es... nevaru... nest, juo tas ir man visai gŗuts Glück IV Mos. I1, 14. lai bij grūti, kam bij grūti, ganiņam visai grūti BW. 29274, 3 var. visai daila tē̦va dē̦la 10373. kuo darīšu visai barga uzauguse? 6630 var. visai daudz ēst nedeva 16097. tas raudāja visai gauži 17452. ne visai ilgi LP. VII, 17. visai muļķīgs Kaudz. M. 57. visai puostā aiziet IV. Mos. 29, 20, tas... mani visai sadragās, un es būšu uz vietas beigta Janš. Bandavā II, 171. krieviem . . Volgas upe visai piede̦r Launitz Stāsti 31, vaļa tev, tautieti, ne visai tava vaļa: vaļa tevi agri celt, nava vaļas rūdināt BW. 26071, 5. ābels kuoka tā laiviņa, tā iet visai (Var.: visu) neairama; bārenīte tā meitiņa., tā iet visai (Var.: visu) nesūtāma 4712. iesācis savus... smieklus visai smieties Kaudz. Izjurieši 22. ne visai St., nicht gar sonderlich. Vgl. Le. Gr. 466.

Avots: ME IV, 621, 622

vîstît (li. výstyti "windeln" Kl., Neuenb., Trik., Wessen, Wolm., (mit î ² ) Dunika, Iw., Līn., -u, -ĩju, bebinden L., wickeln, zusammenbinden U., Spr.: viešņas vīsta mutes lakatiņus pa ruokām Vēr. II, 1416. vīstīt bikses augšā, die Hosen aufkrempeln Dunika. - vīstīt dūres, die Fäuste ballen: Akuots dusmās vīstīja dūres MWM. VII, 894. viņš... vīstīja pret Jāni dūres Saul. III, 187. Refl. -tiês,

1) sich einwickeln
(imperfektiv) U.;

2) sich winden; sich ranken:
spriguļauklas vīstījās BW. 16765 var. apiņi gar zariem augšup vīstās Treum. Gaujm. 53. (fig.) vārdi, gar kuriem pasaku darbība vīstās LP. VII, 424;

3) sich krümmen
U.; sich winden, sich drehen Spr.: čūska vīstās, die Schlange windet sich Depkin n. U. čūska sāka vīstīties zem (ap) kājām Saikava, Salis. balta puķe vīstījās (Var.: luocījās) zem kumeļa kājiņām BW. 11654. citām jāja precenieki, es priekšā vīstījuos (Var.: gruozījuos, šaudījuos u. a.) 7918 var. ne tas mans arājiņš, kas ap mani vīstījās (Var.: glaudījās, knakstījās) 11341, 4 var.;

4) zögern, fackeln
Gramsden, U.: kamē̦r kazacīša vīstījās, kādu uzvalku aplikties Kaudz. Izjurieši 54. kuo tu tur vīsties tik ilgi? Vīt. viņa ap tuo saimniecību... stuostās un stuomās, vīstās un tīstās Liev. Brez. un Hav. 213. Nach Fick KZ. XXI, 15 f. und Wrtb. I4, 126, Lidén IF. XVIII, 494 f., Wood Indog. Jahrb. I, 110, Walde Vrgl. Wrtb. I, 243 unmittelbar zu ai. vēštatē "windet sich", an. visk "Strohbündel" u. a. Eher aber (s. Johansson IF. XIX, 133 und Trautmann Wrtb. 346) eine spezieli baltische Ableitung von vît.

Avots: ME IV, 643, 644

zĩlniecîgs, wahrsagerisch: dažādiem zīlniecīgiem nuostāstiem un paredzējumiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 114.

Avots: ME IV, 733

zūkuris, zũkurs C.,

1) ein Sucher, Zollvisitator
Bielenstein Holzb. 655, ein Strandreiter (zūkurs) V., ein (Zoll)besucher (zūķeris) U.: suoļuo atpakaļ savu laiku nuostāvējušie zūkuri JR. VII, 7;

2) ein Gerät, um verlorengegangene Netze im Wasser zu suchen
Bielenstein Holzb. 655. Aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 755

zvêrĩba,

1) die Brutalität, Bestialität; bestialisches Wesen
Golg., Wid. u. a.;

2) eine tierische, bestialische Tat:
nuostāsts... par Afrikas pagānu zvērībām Deglavs Rīga II, 1, 335.

Avots: ME IV, 773

‡ žvīruôtiês, schwanken, taumeln (?): pats vairs tikai žvīruodamies varēja nuostāvēt uz kājām Veldre Dēli un meitas 53. viņš beidzuot žvīruodamies uzslējās 4. Rugājs ... žvīruodamies attenterēja līdz durvīm 167.

Avots: EH II, 824