Paplašinātā meklēšana

àizspiêst, ‡

3) einschliessen
(nach r. заперéть ): aizspiediet par nakti klē̦vā meitu! Pas. IV, 396, aus Lettg.

Avots: EH I, 50

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

apspiêst,

2): Kače, sveci apspieduse, izgāja Janš. Apskats 1903, S. 165.

Avots: EH I, 116

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

atspiêst,

2): atspiede Jānis ar maizes lāpstu savu ustabiņu Pas.IV, 404 (aus Jāsmuiža); ‡

3) losdrücken:
a. maizi, auf die Oberfläche eines noch warmen Brotlaibes drückend, die Rinde von der Krume abspringen machen Siuxt.

Avots: EH I, 169

atspiêst, tr.,

1) zurückdrücken, zurückdrängen, drückend ermüden:
ienaidniekus atpakaļ; nagus, pē̦das;

2) drücken, stemmen, stützen auf etw.:
e̦lkuoņus uz gultas maliņu atspiedis. Refl. -tiês, sich stützen auf etwa., mit d. Lok. od. uz: ķeģī Aps., uz nūjiņu.

Avots: ME I, 195, 196

[daspiêst Drsth., hinzudrücken. Refl. -tiês, sich hinzudrücken.]

Avots: ME I, 442

ìespiêst, tr.,

1) eindrücken, hineindrücken, hineinpressen:
zaglis iespiedis rūti un atvēris luogu. viņš tam iespieda saujā naudu suns bailīgi iespiedis asti kāju starpā;

2) iespiest (oft mit dem Zusatz rakstuos), drucken;

3) aufdrängen:
man jau viņu neiespiestu ņemt. Refl. - tiês, sich eindrücken, sich hineindrücken, sich hineinpressen, Eingang finden: saule ar saviem stariem iespiežas istabā. Kristus mācības iespiežas mūsu sirdīs. kapitāls iespiežas tautsaimniecībā MWM. VII, 127. es nevē̦luos iespiesties jūsu nuoslēpumuos A. X, 622. viņš sēdēja iespiedies ratu stūrī.

Avots: ME II, 70

izspiêst, tr.,

1) aus -, herausdrücken, aus -, herauspressen, quetschen, ausquetschen:
Sprw. nuo sūda nevar ze̦ltu izspiest. grib nuo katras bites astuoņi mucas me̦dus izspiest LP. V, 342. tīšu šņukstējusi un ar varu izspiedusi asaras LP. VII, 70. sīpuols jau pa gabalu izspiež asaras;

2) abnötigen, abdringen, erpressen:
nuo sava ve̦cā ne˙kā nevaru izspiest Alm. Refl. - tiês,

1) hervortreten, hervorragen:
tad varēja saredzēt izspiedušuos žuokļus Vēr. I, 1469. ciemā paipalām vai acis izspiedīsies, Jurī buoluoties Purap.;

2) sich durchdrängen:
kâ izspiedīsimies caur ļaužu drūzmu?

Avots: ME I, 802, 803

nùospiêst, 1: balsi stipri nuospiezdama, gan˙drīz čukstē̦dama Janš. Dzimtene III ² ,124; ‡

2) abschlachten
Frauenb.: nuospiedīsim šuodien lieluo vērsi!

Avots: EH II, 89

nùospiêst, tr., be-, er-, niederdrücken: nuospiest bisei gaili. nasta nuospiedusi ple̦cus. [saules karstums labību nuospiež U., erstickt.] ce̦nas nuospiestas diezgan ze̦mas Apsk. bē̦das nuospiež garu, sirdi. Refl. -tiês, sich, einander nieder-, er-, bedrücken.

Avots: ME II, 856

nùospiestĩba,* die Niedergedrücktheit.

Avots: ME II, 856

‡ pãrspiêst,

1) entzweidrücken;

2) nachdrucken:
lai ārzemju atsauksmes tiktu pārspiestas Rīgas laikrakstuos Daugava 1936, S. 109.

Avots: EH XIII, 211

paspiêst, ‡

2) unter etwas hineindrücken:
dzelzi paspiedis padusē Janš. Bandavā I, 58. Refl. -tiês, ‡

3) sich (dat.). unter etwas hineindrücken:
ve̦cuo kamzuoli paspiedies padusē Janš. Bandavā II, 355; ‡

4) sich stützen auf:
ieduod jam vē̦zu pasaspiest! Malta.

Avots: EH XIII, 175

paspiêst, tr., ein wenig drücken: viņš ciemiņam paspieda ruoku Latv. gribējis gaili paspiest, er habe den Hahn (bei der Flinte) abdrücken wollen LP. VII, 242. [Refl. -tiês,

1) sich ein wenig drücken:
baznīca jau bija pilna, bet man laimējās paspiesties tuvāk altārim Jürg.;

2) unwillkürlich (ein wenig) gedrückt werden:
revolverim paspiedās gailis, un šāviens ieskrēja tuogā.]

Avots: ME III, 105

pìespiêst,

1) andrücken;

2) (zu etw.) zwingen, antreiben :
pie darba piespiest, zur Arbeit treiben, nötigen U. viņš sarauj gruožus un piespiež zirgus iet suoļiem Vēr. I, 1395. viņš gadus divdesmit nuotupējis labprātīgā un piespiestā cietuma II, 825. - piespiest kaulus, sich anstrengen Alm. Refl. -tiês,

1) sich (an etw.) andrücken, anschmiegen
(auch fig.): nabadzīte piespiežas pie egles LP. IV, 120. Jānis gaidīja ganus mājā, piespiedies pie rijas pakša Krišs Laksts 53. nebija rūmes, kur piespiesties un pārgulēt Dīcm. pas. v. I,72. viņai vebija neviena, kur piespiesties, ar kuo vārdiņu parunāt Upītis st. 33;

2) sich anstrengen, sich bemühen:
vajadzē̦tu stiprāk piespiesties, lai panāktu biedrenes MWM. XI, 187. nu piespiedies, piespiedies! kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam laikam nenuobeidzi arī? A. XI, 54.

Avots: ME III, 294, 295

saspiêst, ‡

2) (mehrere Türen) fest zudrücken (zuriegeln?):
kalpūne saspiede stipri visas duravas Pas. X, 509.

Avots: EH XVI, 449

saspiêst, tr., zusammendrücken, niederdrücken,zerdrücken, bedrücken (eig. u. fig.): saspiest grāmatas vākus kuopā. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts Stari III, 225. ar saspiestu balsi Kaudz. M. 115. ar saspiestu sirdi Turg. Muižn. per. 47. gulēšana saspiedīs ubadzībā Birk. Sakāmv. 126. Refl. -tiês, sich zusammendrücken, sich zusammendrängen: pie tiem ļaudīm, kas ap... galdu kâ mūris saspiedušies stāv Liventāls Brez. un Hav. 7.

Avots: ME III, 741

saspiêstĩba* Stari II, 462, die Zusammengedrücktheit; die Bedrücktheit.

Avots: ME III, 741

I spiêst,

1): vēl spiež (d. h., hinkt)
uz kreisuo kāju Frauenb. ar... rakstu spiežamiem BW. 32160, 11;

4): tur tagad laikam mūsu avīzi spiedīs Blaum. Raksti XI, I ⁴ (1938), 191; ‡

6) "aiztaisīt, nuoslēgt" Auleja: uz naktis spiež duravas, ka kaids neiesavilktu iekšā. vajag baruokli s. (im Verschlag halten), lai tuklējas; ‡

7) eilig laufen
Linden in Kurl.: zirgs spieda pāri par labību. Refl. -tiês,

2): katrs jau spiežas ("grib līgt") pie labām saimniecēm Frauenb. uz Limbažiem vie˙nādi vairāki spiedās (tiecās, mēģināja nuokļūt) sivē̦nu pirkt Salis. nu jau visi spiežas ("steidzas") , lai līdz Jāņiem var dārzus piestādīt Frauenb.; ‡

3) mit Schwierigkeiten kämpfen, sich mühsam durchs Leben schlagen
Seyershof: es tâ˙pat e̦smu spiedies savu mūžu dzīvuodams.

Avots: EH II, 554, 555

I spiêst, -žu, -du,

1) drücken, pressen:
vainaciņš galvu spiež BW. 24767. naudiņa spiež māciņā Manz. Post. I, 325. spiežāmais, ein Drücker U.; das Petschaft U.;

2) fig., drücken:
sauie spiež, die Sonne sticht U., Spr. karstums spiež, die Hitze ist drückend U.;

3) drängen, zwingen, (zu etwas) anhalten
U., nötigen: pie dārba spiest, zur Arbeit anhalten U. ir citu viņš pi dzeršanas spiež Manz. Post. II, 198;

4) auch rakstuos spiest U., drucken;

5) fangen
Bielenstein Holzb. 670. Refl. -tiês,

1) sich (zusammen) drücken, - zwängen
Spr.; sich drängen U.: ļaudis pi... kungu (acc. s.) spiedēs Manz. Post. II, 96;

2) mit Eifer wonach ringen; sich befleissigen
U.: spiesties pie mācīšanās, eifrig im Lernen sein U. pie darba spiesties St., fleissig arbeiten. spiesties pēc guoda panākšanas, nach Aus-zeichnungen streben U. - Subst. spiêšana, das Drücken, Pressen; das Drängen; spiêšanâs, das Sichdrücken; das Sichdrängen, das Gedränge; das Ringen, der Eifer, Fleiss; spiêdums, das einmalige Drücken; der Druck; spiêdẽjs,

1) ein Drücker
U.; ein im Innern, z. B. im Magen gefühlter Druck U.;

2) ein Drucker
U. Gewöhnlich (so von Persson Beitr. 393, 399, Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, Trautmann Wrtb. 274) in den Bedd. 1-4 nebst (und vielleicht wegen) spaîdît zu gr. σπιδνόν· πυχνόν, πεπηγός Hes., la. spissus "dicht, kompakt", le. spiets "Bienenschwarm", li. spiẽsti "schwärmen" u. a. gestellt; was weder semasiologisch, noch formell (le. spiêst mit dem Akut neben zirkumflektiertem li. spiẽsti!) einleuchtend ist. Eher dürfte daher le. spiêst nicht bloss in der Bed. 5, sondern auch in den Bedd. 1-4 identisch sein mit li. spésti "Fallstricke legen" (so anscheinend schon J. Schmidt KZ. XXVI, 378 und Būga KZ. LI, 115), wozu weiterhin li. spanskus "eng, drückend" Lit. Mitt. I, 391 le. spuôsts "Fallstrick" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 661). Auszugehen ist dabei von der Bed. "spannen", die in li. spandyti noch vorliegt. Zur Bed. vgl. weiterhin aksl. pǫditi "drängen": pe̦dь "Spanne", sowie d. zu einer Arbeit anspannen. Aus der Bed. "drängen" hat sich nachher die Bed. "drücken" (auch physisch) entwickelt, vermutlich im Zusammenhang damit, dass. *spļaužu "drücke" < *speudi̯ō (li. spáudžiu "drücke", gr. σπεύδω "treibe an") an. spļaudīt "speien" erinnerte und daher unbequem wurde, wobei auch der Einfluss von spriêst 2 mitwirken konnte. Das iterative spaîdît aber ist eine leichtbegreifliche Neuerung für *spuodît (dies erinnerte an spuods "glänzend" und war also unbequem) nach dem Vorbild von svaidît: sviest u. a.

Avots: ME III, 1006

II spiêst ² (li. spiẽsti "schwärmen") Dunika, spiešu, spietu, schwärmen (von Bienen): bites spieš oder (reflexiv, bei Für. I) spiešas. Nebst spiets, spītenis zu li. speĩsti "umringen", spìsti "in Schwärmen ausbrechen", la. spissus "dicht" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 658 und Persson Beitr. 393 und 399.

Avots: ME III, 1006

spiesta, = piesta, eine Kornstampfe Santen bei Kandau, Doblen n. Bielenstein Holzb. 263.

Avots: ME III, 1006

spiêstava,*

1) die Presse
Wid.;

2) auch spiêstuve*, die Druckerei.

Avots: ME III, 1006

‡ spiestavnieks Dünsb. Trīs romant. gadīj. 8, der Drucker.

Avots: EH II, 555

‡ spiestin, Adv. zur Verstärkung von spiêst I: s. spiež sirdi Janš. Dzimtene IV, 207.

Avots: EH II, 555

uzspiêst,

2): "aufdringen" ME. IV, 382 durch "aufdrängen" zu ersetzen, desgleichen ebenda unter uzspiêstiês 1; ‡

3) aufdrükkend einschalten (elektrisches Licht):
uzspiedis uguni Pas. XIV, 423; ‡

4) hinaufdrücken:
uz augšu uzspiests ūdens Pēt. Av. III, 421. Refl. -tiês,

1): un es tâ uzspieduos, lai tie vēl spē̦tu Rainis Dz. un d. II, 258; ‡

3) sich aufstemmen:
rudzi klājienē jāsalauž: paje̦m kūli un uzspiežas tam virsā Linden in Kurl.; ‡

4) sich beeifern, sich zu einer Arbeit zwingen
Orellen.

Avots: EH II, 734

uzspiêst LKVv.,

1) aufdrücken:
jāuzspiež kāja... uz... bumbas A. XX, 770;

2) aufdringen, aufzwingen:
brāļi uzspieduši muļķītim šuo... ķēvi LP. IV, 219. jaunieve̦dumus latvietim vajadzēja uzspiest ar varu Vēr. I, 1437 (ähnlich A. XX, 329; Kundz. Kronv. 136). bez algas... viņam nevaruot uzspiest kalpuot RKr. VIII, 78. tē̦vs viņam uzspieda līdzņemt mežsarga dē̦lu Pas. VI, 336. Refl. -tiês,

1) sich aufdringen
Spr.: citi vien uzspiedās Mērn. l. 46;

2) man uzspiedās pārāk stipri, es passierte mir, dass ich allzu stark aufdrückte.

Avots: ME IV, 382

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103

‡ apšņâkt, durch Zischen unterbrechen oder zum Stillschweigen nötigen: kad pārdruošnieki bija apšņākti..., tie bija spiesti apklust Latvis № 3443, S. 5.

Avots: EH I, 120

apspaîdît, freqn. von -spiest, tr.,

1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;

2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.

Avots: ME I, 124

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

atspaîdît, tr., freqn. zu atspiest,

1) zurückdrücken, stützen:
man (Acc.) dieviņš atspaidīja ar sidraba atspaidiem BW. 9320;

2) wegdrücken, drückend trennen:
garuozu maizei;

3) drückend wund reiben:
zirgiem krūtis atspaidīt, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man (Acc.) = man[i]

Avots: ME I, 194

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

blāknums, blāksna, blāksnis, blāksnums, die Flache, Ebene L., St., U.: blāksnās (in die Niederungen) labība tik lē̦ti netuop apspiesta kâ kalnuos L. pāri blāknumam, rūpju brīvs, ceļu pats sevim šķeļ Rainis. rāmas jūŗas blāksnas priekšā stāv kāds vīrs MWM. IV, 433. [blākstiņa, die Schote Gr. - Buschhof. Zu blāk(n)s, mit dem Suffix von pâksts?]

Avots: ME I, 311

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396

‡ II dalît "spiest%20pie%20k%C4%81">līstuot piespiest pie kā" (?) Auleja: lietus dalija, dasita, - tān guļ mieži uz zemes.

Avots: EH I, 305

de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 ¹ (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 ¹ (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. ² 239 und Boisacq Dict. 174).]

Avots: ME I, 454

denkt: auch (mit en̂ ² ) Wandsen. ‡ Refl. -tiês "spiesties">spiesties" OB.

Avots: EH I, 315

dzîvība, [dzìvîba ² Mar. n. RKr. XVII, 109, li. gývyba],

1) das animalische Leben, das Leben im Gegensatz zum Tode:
sīksta dzīvība. zähes Leben (krupjiem sīksta dzīvība). dzīvību izlaist, sterben; dzīvību ņemt Aus. I, 104. das Leben rauben; dzīvību ņemties, sich das Leben nehmen; dzīvību ārā spiest, das Leben aus dem Leibe pressen LP. V, 65; dzīvību vilkt, das Leben fristen (laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka). viņā vēl dzīvība, noch ist Leben in ihm; palikt, uzturēt pie dzīvības, am Leben bleiben, erhalten. muļķītis apžē̦luojas par brāļu dzīvībām LP. VI, 106;

2) das lebende Wesen:
iela bij klusa, ne˙viena dzīvībiņa Apsk. I, 631;

3) der Puls:
dzīvība liegi, dikti, ātri, gausi pukst, der Puls geht schwach, voll, schnell, langsam Hug. Mag. III, 1. 82.

Avots: ME I, 559

[è̦lsa ² Kreuzb. "tiefes od. schweres Atmen"], e̦l˜sas [Nigr.], tiefe, schwere Atemzüge, das Keuchen, Schluchzen: dzird smagu, apspiestu e̦lpu un aizturē̦tas e̦lsas Vēr. I, 1313. spārni kâ e̦lsas tam trīc MWM. X, 868. ple̦ci raustījās sažņaugtās e̦lsās A. 1902, 16.

Avots: ME I, 569

‡ gaideniski, Adv., in Erwartungstellung: ja venteri plūdu laikā, kad ūdens nāk pa upi augšā, iespiež ar muti pret upes iete̦ku, tad saka, ka venteris iespiests g. NB.

Avots: EH I, 376

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I ⁴ 409, Walde Wrtb. ² 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670

gum̃dinât [Dond., gum̂dinât ² Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,

1) einander anspornen, anstacheln;

2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]

Avots: ME I, 681

I iẽgalvis C., PS.,

1) das Gehirn
Wolm.;

2) auch
iegalva U., iegalve N. - Bergfried, die Fontanelle: jaunpiedzimušiem bērniņiem iegalva tik vēl vē̦lāk sacietē N. - Bergfried. bē̦rni nesāk runāt, kamē̦r iegalva saaugusi kuopā U.;

3) iegalvis Kurl. n. U., iegalva Adsel, der Hinterkopf:
iespiestuo iegalvi ar muti (vē̦smu) atkal izlabuoja Adsel;

4) iegalva, der Scheitel
U.;

5) iegalva, iegalve, iegalvis, das Kopfende des Bettes
Wolm.;

6) "ragavu priekša" Karls.

Avots: ME II, 15

ìegrûst

1): ie. ar piestu, einstampfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. ie. uotru nelaimē;

2): biju spiests viņam ie. (= ieduot) pedējuo grasi Kand.; "einem Begehrlichen hastig etwas geben"
BielU.; ‡

4) "sagrūst" (?) Auleja: jāgrūž, kāļ labi iegrūž, kāļ sē̦nala nuoplīst. Refl. -tiês, ‡

5) sich einfinden
Oknist: iegrūdās negaidīts viesis.

Avots: EH I, 515

iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.

Avots: ME II, 44, 45

[ìesacīt L. "eine Sage zuerst anfangen." ] Refl. - tiês, beiläufig eine Bemerkung fallen lassen, anfangen zu reden: viņa iesacījās apspiestā balsī MWM. VI, 888. es iesacījuos: sak, vai nu man nav citu duomu Kaudz. M.

Avots: ME II, 60, 61

ik˙viss, all, jeder (ohne Ausnahme): ik˙visu skaidri izteikt un sirdīi iespiest A. XV, 268. Bers., Grsth., Kalleten.

Avots: ME I, 705

ir̂gât, -ãju, AP., [Bers.], refl. -tiês [Bauske], irgnêt, -ẽju, auch irgašât Elv., [irgažât U.], irģêt U., [irgt Nötk.], irguôt(iês), kichern, grieflachen, spotten, höhnen, grinsen, die Zähne weissen Elv.: uz mani pirkstiem rādāt irgnē̦damas MWM. VIII, 810. apspiesta irgāšanās pa labi, pa kreisi Plūd. "kas tad tev tuo liedz?"irgājās kāda balss krūtīs Austriņš M. Z. 118. [bē̦rni irguojas, "rasen, tollen" Domopol.]

Avots: ME I, 710

izblinzt, -stu, -zu, "izspiesties uz āru" Bers.; [vgl. izblīzt].

Avots: ME I, 717

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = spiesties">izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

‡ izknaidît (??) Mesotan, Schwitten, eindrücken (?): i. ķimeņu maizītēm vidu un iespiest sviestu.

Avots: EH I, 457

kãjstar̂pis, kãjstar̂pa, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen: grūtām sievām nebūs kāpt pāri par sluotu, juo caur tuo tiekuot bē̦rnam gauži plats kājstarpis BW. I, S. 175. suņi kājstarpā iespiestām astēm Stari II, 100.

Avots: ME II, 189

[kaltavas "maigles, spiestavas" Wessen; kal˜tavas N. - Peb., kàltavas ² Kreuzb. "galdnieku spailes, kuŗās ar vadžiem sadze̦n cieši kuopā līmējamus dēļus un patur tâ, kamē̦r līme sakaltusi" Fiaden. - Zu kalst?]

Avots: ME II, 145

klaũdziens, das Geklapper, Gepolter: nuo pilsē̦tas atviļņuoja burkšķieni, svilpieni, klaudzieni JR. V, 81. pakavu klaudzieni Dr. atskanēja apspiesti suoļu klaudzieni Lipskaln.

Avots: ME II, 215

‡ knīsls, geizig Ilzene: viņš tik k., ka ne˙kā nevar izspiest.

Avots: EH I, 632

II kņupt, zusammengekrümmt (auf dem Bauch) liegen L.: viņš..., miega nastas spiests, kņūp un pluok sevī ar˙vienu dziļāk Druva I, 1111. [Vgl. knupt.]

Avots: ME II, 253

‡ kriteniski "?": ja venteri plūdu laika, kad ūdens sāk krist, iespiež ar muti pret upes izte̦ku, tad saka, ka venteris iespiests k. NB.

Avots: EH I, 656

ķũlis,

1) die Keule, der Stock:
ķūlis - gare̦ns kuoks, kur atspiesties Etn. I, 138. ķūlis - līks kuoks zē̦niem ripu sišanai II, 113;

2) die Keule, das Kniestück
Stelp.: šķiņķi ar visu ķūli atstāja ceļa vīriem Vīt. zinājis dabūt ruokā kādu cāļa ķūli Niedra; auch der Vorderarm des Menschen Lös. n. Etn. IV, 98. ruokām ķūļi jē̦li bijuši nuobraucīti JU.; auch die Schweinsschnauze Freis.;

3) verächtliche Bezeichnung einer plumpen, ungehobelten, verderhten Person, der Plumpsack, Tölpel
AP., C., [Ronneb.], Lasd., Selb., Katzd.: tas ir gatavs ķūlis Naud. redz, ķūlis kāds le̦pns! Purap. eita, ķūļi, auzu sēt BW. 28161. vai manu vīra ķūli BW. 33510, 3 var. ķūlis, einer, der sein Schuhwerk langsam anzieht Spr. ķūļi, [ķûļi Kr.], der Name, den die Marienburger, in Erwiderung der sie mit dem Namen bruoļi bezeichnenden reineren Letten, diesen geben. ķūļu lini, schlechter Flachs; Flachs der ķūļi. ķūļi. ķūļu puse, kur smūdžu valuodu runā Krem., PK. n. U.;

4) der Schlitz am Weiberrock
Grünh., Naud., Gr. - Sessau, Grünwald. ķūlis ir sieviešu lindruoku atvērtne, kur āķi iešūti Naud.;

5) ein kleiner Heuhaufen:
nuopļautuo saliek ķūļuos;

6) ein kleines Segelschiff
Lasd.;

7) ķūļi, das Gekröse
Burtn.;

[8) ķūlis U., der Riegel. -
In den Bed. 1 - 2 jedenfalls aus mnd. kule].

Avots: ME II, 393

luõpĩba, Viehheit, viehisches, rohes Wesen: naidīga vara tuos spiestin spieda luopībā.

Avots: ME II, 527

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549

[I meigt, -dzu,

1) "maiglēs iespiest" Lös.; drücken;

2) laufen:
zaķis meidz Stirniene; vgl. miegt.]

Avots: ME II, 591

miêgt,

1): auch Wessen, Pas. VIII, 218; mazas kurpes miedz kājas Auleja. sirdī miedz (sāp, it kâ spiestu) ebenda. m. (zwingen)
da darbam (zur Arbeit) ebenda. kad cieši miedz (wenn man sehr geizt), kaidu mārceņu var salasīt (sakrāt) ebenda. pate miedze (trat heimlich) jam uz kājas Pas. XII, 400 (aus Makašēni). maizi miêgt (kneifen) Saikava. jā čigāns ve̦lnu uzvarēs akmeņa miegšanā Pas. XI, 111 (aus Andrupine);

2): schiessen:
zaķis pašā de̦guna galā; miêdz tik zemē! Saikava;

3): auch Auleja; ‡

4) essen
Lems.: miêdz tik iekšā! Grawendahl. ‡ Refl. -tiês, sich drücken, drängen Bērzgale: cāļi pie vistas miedzas Skaista n. FBR. XV, 48. bē̦rns pie mātes miêdzas Auleja. ļaudis miedzas, gribē̦dami visi baznīcā tikt ebenda.

Avots: EH I, 824

I mulît, ‡

2) "spaidīt" : Jānis mulīja meitas Sauken; "spiest">spiest, berzt" Kaltenbr.: kurpe mulī kāju Kaltenbr.

Avots: EH I, 831

mûžs,

1): dzīves m. paliek apspiests ... un bēdīgs Pēt. Av. II, 217, nuovē̦lē̦dams ilgus mūžus Tautguoža sē̦tai Vindedze 51. kaķa m. Frauenb., ein schweres Leben:
saimnieki mūža dienu e̦suot netaisni Saul. Raksti V, 110;

2): ak tu mūžu dienu! Siuxt, = ak m˙!

4): mūža zeme "?" Wessen. Zur Etymologie ist auch pusmūdenis in Betracht zu ziehen!

Avots: EH I, 839

nùodur̃t,

1): gar zemē nuoliktu valgu vai kārti ar lāpstu zemē iegriêzt rievu (iezīmējuot ruokamu vietu) Orellen;

2): n. sivē̦nu Kand.;

3): sirdi n. (= nuomākt, nuospiest, nuožņaugt; "abdrücken", "abstossen")
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) "nuošūt diegu pie diega" Seyershof: kad sāka ar celiņiem šūt kre̦kliem krūtis, tad ļuoti smalki nuodūra kre̦klu. Refl. -tiês,

1): lai raganas nuoduŗas Tdz. 53452; ‡

2) "aizdambēties" Linden in Kurl.: Daugava nuodūrusēs, un ūdens pa pļavām gājis.

Avots: EH II, 42

nùokustêt, ‡

2) sich wegbewegen:
ne˙viens nedrīkstē̦tu n. ne brītiņu, ne suoļa nuo piespiestā darba Kaudz. Jaunie mērn. 1. IV, 168.

Avots: EH II, 58

‡ nùomaikt, abreissen (?): nuomaice ādu (ruokām) Pas. III, 453 (aus Lettg.). jā tu ... nenuomaiksi ("maikt = maigt, spiest, raut") ādas ebenda.

Avots: EH II, 66

nùomiêgt,

1): n. (nuospiest) dunduri Zvirgzdine. n. (nuokniebt) nuo maizes kādu drupanu Saikava. es pats tuo sivē̦nu nuomiegšu (nuokaušu) Blaum. No sald. pud. 11. n. (nuošaut) zaķi Saikava, Vank.; ‡

2) (eine Strecke Weges) zurücklegen
Vank.: n. ve̦se̦lu jūdzi; ‡

3) schnell hinlaufen
Vank.: zaķis jau nuomiedza pāri klajumam.

Avots: EH II, 69

nùosluôdzît, nùosluôgât, tr.,

1) beschweren, niederpressen, befestigen:
linus. vīra māti akā bāzt, akmeņiem nuosluogāt BW. 26103. puods nuosluogāms ar vāku LP. VII, 585. sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts, nuosluodzīts;

2) absperren; zum Schweigen veranlassen
Spr.;

3) abprügeln.

Avots: ME II, 853

‡ nùotukšinât "?" : ... zemenes būs zemē iespiest un ... nuotukšinātas stādu saknes ar drusciņ zemes apsegt Dārza kal. 1796, S. 16; leer machen: n. e̦ze̦ru (nuo zivīm), alle Fische aus dem See ausfischen Grawendahl. ciemiņi viņu nuotukšinājuši, Gäste haben ihm das Seinige durchgebracht Stenden.

Avots: EH II, 102

nùovẽrt,

3): n. ("atspiest duru starpā") pirkstus Dunika.

Avots: EH II, 107

pajât,

1): zirgs pajāts (saspiests) " das Pferd ist gedruckt"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 138

pakrùts, -s, pakrùte, [pakrūteža Ar.], die Partie unter der Brust, die Magengegend: pūce paknibināja ar knābi sev pakrūtī Vēr. II, 4. sāpes pakrūtē aprima Stari Il, 329. ve̦mas sāk spiest pakrūti AU. pret pakrūts sāpēm RKr. XII, 25. man jāstiepj pašai lielumi, lai vai pakrats trūkst pušu MWM. VIII, 332. pakrūte apņe̦m pasiržus jeb lāmiņu un ribu galu Konv. ² 3037.

Avots: ME III, 49

paliceklis, eine Unterlage, ein Untersatz: paliceklis - paliekamais; piem. pie akmeņu, ce̦lmu laušanas svīrei paliek kaut kuo apakšā, lai svīres gals pace̦ltuos, ka tuo var spiest uz leju Etn. IV, 162; [eine Unterlage für Krippen N.-Peb.].

Avots: ME III, 59

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

‡ pastumkât,

1) = pastumdît: p. galdu uz priekšu Warkl.;

2) "stingrāk saspiest" Aahof: p. labību.

Avots: EH XIII, 177

pavākt, ‡ Refl. -tiês "paspiesties, duot vietu" Dunika, Rutzau: lai ... kalpu ļaudis skatās un brīnās un pavāķas pie malas Janš. Bandavā II, 299

Avots: EH XIII, 188

pìeglaust,

1) anschmiegen:
viņš tuo pie krūts pieglauda Mācītāja meita 9. Matīsiņš pieglauž savu galviņu viņa krūtīm Blaum. Pie skala uguns 225. es pieglaudu, apmīļuoju, un, lūk, viņa nuo jauna iesnaudās Ezeriņš Leijerkaste II, 14;

2) überreden, befriedigen:
kad tādu vīru nevar pieglaust, tad atstāj viņu, wenn man solchen Mann nicht befriedigen mag... Für. I unter glaust;

3) pieglaust pie sevim, beschönigender Ausdruck für "stehlen"
U. Refl. -tiês, sich anschmiegen, anschmeicheln, liebkosen: Sprw. kaķis pieglaudies plēš. āda viscauri pieglaudusēs kauliem. suns pieglaužas, kamē̦r ir maize Etn. IV, 121. viņa cieti pieglaudās pie viņa krūtīm Vēr. II, 159. pie tētiņa kājām tā pieglaužas Jaunības dzeja 27. jūtas piespiesti paglaimuot, ce̦rē̦dami labāki pieglausties A. XI, 54. ar valuodu piesaglaudu pie tās meitu māmuliņas BW. 14702.

Avots: ME III, 250, 251

plākšata,

1) auch plākšņata N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, eine Erbsenschote, in welcher die Erbsen erst ansetzen AP. n. U., (mit ã) Jürg.; eine dünne Erbsen- od. Bohnenschote Druw.;

2) ein dünner Gegenstand überhaupt, der, von der Seite gesehen, flach aussieht:
zivs, guovs, cūka, saspiesta grāmata vai ce̦pure izskatās kâ plākšata Druw. Wohl mit kš aus kšķ; vgl. li. plókš čias "flach, platt" und le. plāksta und plāksna.

Avots: ME III, 329

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

I pũdelêt, -ẽju, pudeln (hieraus entlehnt), im Schiessen verfehlen U.: uzvilku gaili un gribēju likt pie vaiga un spiest vaļām, bet ieduomājuos: ja pūdelēju, kuo tad? Janš. Dzimtene ² II, 128. ve̦cās krameņīcas ... mitrā laikā daudzreiz pūdelējušas Upīte Medn, laiki.-Subst. pūdelējums, der Fehlschuss.

Avots: ME III, 445

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

rãpât: auch AP., Frauenb., Rutzau, Trik.; langsam gehen ( ràpât ² ) Zvirgzdine; fig.: r. (mit à ² ) citiem pa galvas virsu "uzspiest citiem savu gribu" Saikava.

Avots: EH II, 361

re̦mpulis,

1) re̦m̃pulis Wolm., re̦m̂pulis ² Salis, ein kurzer und dickėr, untersetzter Mensch: pienavnieki, re̦mpulīši (Var.: re̦mpucīši, taukvēdeŗi), trepes lika pie kumeļa BW. 12866, 2 var.;

2) "?": mē̦sli iekša re̦mpulīšuos kuopa saspiesti Preip. 123. re̦m̃pulīši "dünne und lange Teigstücke"
Bauske.

Avots: ME III, 510

rĩkle (li. ryklė "rīkle" Miežinis),

1) der Rachen, die Gurgel, der Schlund, die Mundöffnung;
(fig.) die Stimme: Sprw. kas vilkam rīklē, tas vilkam vē̦de̦rā (von einem Gierigen, Gefrässigen). stāstītāja apklusa, it kâ sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap. rīklē gāzt U., durch die Gurgel jagen. rīkli plātīt U., ein grosses Maul haben. atplē̦sta rīkle, ein weit aufgesperrter Rachen LP. I, 145. ē̦dama rīkle, die Speiseröhre. rīkles mazgs U. od. rīkles gabals Lems. n. U., der Adamsapfel. pats skrien ve̦lnam rīklē (er setzt sich absichtlich der Gefahr aus) LP. IV, 138. mans staltais zirgs būs ve̦lnam rīklē (wird für immer verloren sein) VI, 1012. rīkļu rāvējs od. griezējs, ein rücksichtslos Habgieriger: viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos CTR. I, 14. viņš ir gatavs rīkļu griezējs. - pilnā rīklē kliegt, brēkt od. rīkli palaist LP. VII, 1295, aus vollem Halse schreien. Sprw.: uzkrīt zars - kliedz visā rīklē; uzkrīt uozuols - nesaka ne vārda. viņai laba rīkle, sie hat eine gute Stimme U. skaņa od. skaļa rīkle, eine laute, starke Stimme U. rīkle kâ ērģeles Etn. IV, 3;

2) die Netzkehle
Bielenstein Holzb. 671;

3) krāsns rīkle (gew.: kr. mute), die Öffnung des Ofens, der Ofenschlund;

4) rīklīte, ein Teil des Spinnrades, "caurums spārna dzelzī, pa kuru ve̦lkas dzija uz spuoli" Lasd. n. A. XI, 83, Gr.-Buschhof: dzijs . . . neiet reizēm lāga rīklītei cauri Vīt. 74. Zu rĩt.

Avots: ME III, 536, 537

I ritêt, -u od. -ẽju, -ẽju, intr., freqn., rollen, kreisen, auch fig.: riti, riti, ratiņ! R. Sk. II, 77. ratiņš nerit, spuolīte nete̦k Celm. saulīte rit tīri vai pa zemes virsu Alm. Kaislību varā 19. lē̦ni ritē ve̦cās asinis Rainis. vienkāršība, kas tērpjas nepiespiesti rituošuos vārduos Vēr. I, 1323. Zu rist II.

Avots: ME III, 533

‡ sapen̂cêt ² Seyershof "saspiest": s. mucā cūkam karpeļus.

Avots: EH XVI, 435

saplakt, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen
U.; abnehmen, niedriger werden: lai sapluok pampums kâ vilnas lēkša! Br. 414. sapluoc kâ ciņa cē̦rps! Br. 31. saplakt kâ pārdurts pūslis Krišs Laksts 26. Vītuols... saplaka zem kādas smagas nastas Vēr. I, 1037. pirms es zem smagā spaida nesapluoku Asp. sapluokat... kâ be̦ka nuo savas galvas smaguma A. XX, 931. vilnītis saplaka uz krasta smiltīm 809. ūdens saplacis ze̦ms, ze̦ms MWM. X, 245. sniegs saplacis, hat sich gesenkt, gesetzt U. - zaķis sapluok, der Hase duckt sich St. kaķis saplakst (= salīkst) Cibla. sieva saplakusi, das Weib ist niedergekommen Umgegend von Talsen. viņš saplacis miesās, er hat an Körpergewicht abgenommen, ist abgemagert;

2) den Mut verlieren
U.: ķēni0ņiene sapluok nuo bē̦dām LP. IV, 188. nabadzīgais, tik daudz re̦dzē̦dams, tīri sapluok ebenda S. 25. visi saplakuši, ieraudzīdami dimantu princesi 104. ķēniņa dē̦ls tīri saplacis, dzirdē̦dams tādu runu VI, 315. visi saplaka par tik lielu spēju 380. zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka 461. viņš izskatās tik saplacis un nuospiests Vēr. II, 529. sirds sapluok, das Herz wird gerührt St.: sapluok Pētera un Līzes sirdis Purap. Kkt. 47. dūša nu pa˙visam sapluok LP. VI, 303. dvēsele... nevarīgās bailēs saplaka R. Sk. II, 111.

Avots: ME II, 701

saplaņ̃ķât N. - Bartau "spiest">saspiest".

Avots: ME II, 701

saplìekšt ² : "saspiest, samīdīt" Auleja: auzas sapliekštas pie zems. (pēc lietus) sapliekšta zems.

Avots: EH XVI, 437

‡ sapoķêt Seyershof "cieši saspiest, sabāzt": spalvu maikss sapoķē̦ts jau diezgan cieši.

Avots: EH XVI, 438

satilpt BW. 34957, Lin., intr., Raum, Platz haben, finden, hineingehen Spr.: varēja saspiesties un satilpt mazajā dzīvuoklī A. v. J. 1896, S. 881.

Avots: ME III, 763

saturêt, tr.,

1) anhalten, festhalten, im Zaum halten
U., zusammenhalten: re̦sni mani pirstu gali, nevar zīda saturēt (Var.: nuoturēt) BW. 7066 var. (kumeliņu) nevarēju saturēt (Var.: nuoturēt, nuovaldīt) deviņās pavadās 29915, 2 var. Sprtv.: kad mēli satur, tad labi iet. pusmutes laid, pusmutes satur! vaidi tādi apspiesti, saturē̦ti Vēr. I, 1058;

2) längere Zeit halten, aufbewahren:
tuo nu nezinām, vai varēs viņu saturēt līdz svē[t]dienu, wer weiss, ob die Leiche sich bis Sonntag wird halten lassen Blieden n. Mag. XIII, 3;

3) erhalten:
tē̦vs... nevarēja savu dē̦lu saturēt, par tuo dē̦ls... staigāja ganuos Pas. II, 71 (aus Kapiņi);

4) enthalten.
Refl. -tiês,

1) sich festhalten; sich zurückhalten, innehalten
U., sich abhalten: "saturies, līdz nūju dabūs!" od. "saturies, līdz dē̦li paaugs!" sagt man zu jem., der strauchelt, fällt Etn. II, 46. viņš druošina burvi, lai saturuoties un nepalaižuoties LP. VII, 698. tē̦va priekšā man... jāsaturas Blaum.;

2) standhaft bei etwas bleiben
U.;

3) sich auf etwas gefasst machen
W. - Livl., Kokn., Oppek. n. U.;

3) = saēsties, tüchtig essen, einhauen U.

Avots: ME III, 768

savīstît U., (mundartl. mit eingeschobenem k) savīkstît, tr.,

1) zusammenwickeln
V., zusammenfalten; einwindeln U., einwickeln: Dīdeklis paņe̦m... drēbes, savīsta muskulī A. XX, 723. savīkstīts drēbes gabals Stari II, 360. karuogs savīstīts MWM. VIII, 43. tā... saķēra sava vaļējā kre̦kla apkakli, tuo cieti savīkstīdama Alm. Meitene nuo sv. 57. savīstīja mani siltās se̦gās D. Kleinb. J. 76. savīkstīja bē̦rnu lupatiņās Fas. IV, 116 (aus Domopol). tēja savīkstīta sarkanā papīrītī Turg. Muižn. per. 66;

2) dūres savī(k)stīt, die Fäuste ballen;

3) = samîcît, salùocît, spiest">saspiest: kad viņš man ķērās pie rīkles, tad viņu savīkstīju De̦glavs Ve̦cais pilskungs 23;

4) = atluocît: savistît ² bikses līdz ceļiem Dunika. Refl. -tiês, sich einwickeln: savīstījusies vecene Ezeriņš Leijerk. I, 264. savīkstījies paunās (ve̦cās drēbēs) Nerft.

Avots: ME III, 790

sazinât, tr., intr., wissen Wid.; erfahren, erkennen: dievs, zaldāta nedarbus sazinājis, viņu atlaiž nuo dienasta Pas. IV, 30 (aus Gramsden). apakļam, mans pūriņš...! uz celiņa sazināju slinku maizes arājiņu (erfuhr, erkannte ich, dass der Freier faul ist) BW. 21869. bē̦rna tē̦vs, kad sazināts, un bē̦rna māte bijuši spiesti baznzcā ierasties JK. III, 4. kas tev duos šuos sazināt! MWM. X, 335. jupis sazin (weiss der Teufel), kādas grāmatas Vēr. I, 1245. sazini dievs (das mag Gott wissen), kur tāds pasaulē blandījies LP. V, 216. sazini nu! od. ej nu sazini! wer soll das wissen, weiss der Teufel: Sprw. sazini nu Mūŗamuižas ļaudis, - cits kruogā, cits baznīcā! ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, kur tavas māsas LP. V, 325. bāršanās tā nebij. jā, bet kas tad: ej nu sazini! Vēr. I, 145 f. - Refl. -tiês, sich verstehn, im Einverständnis sein U.: burvji sazinās ar ve̦lniem LP. VII, 705.

Avots: ME III, 796

‡ sazlāģêt, = sazlaņ̃ķêt 1 u. 2: saspiestībā, kur sazlāģē̦ti cilvē̦ks uz cilvē̦ka Austriņš Raksti V, 124.

Avots: EH XVI, 468

‡ skliduõnis NB. "nuo savārītiem rāceņiem izspiests un izvārīts kukulītis".

Avots: EH II, 505

šļaugans,

1): "šlaũgans" ME. IV, 65 zu verbessern in "šļaũgans"; "nuoguris; vaļīgs" (mit aũ) Behnen: š. me̦zgls. maiss šļaũgani (lose, locker)
sasiets AP., Lesten; "kraftlos; ermüdet" (mit aũ) AP.: nuo balles pārnācis gluži š. Alswig, N.-Peb. gadās, ka guovs tesmens ir š. (mit àu ² ), tas ir, neierietējis slimības vai cita ieme̦sla dēļ Bers. š. ir siena ve̦zums, kas nav labi saspiests un sasiets ar virvēm un buomi N.-Peb.;

2): šļaugana (= gluda un slīpa) var būt kāda priekšme̦ta mala Meselau;

3): vē̦de̦rs palicis tīri š. (mit aũ) AP.;

4): šļaugana dūša - auch Alswig;

6): š. ("gaŗš") augums Meselau.

Avots: EH II, 644

I šļaukt: "gehn" ME. IV, 67 zu verbessern in "gehen". Refl. -tiês: "glausties" Nötk.; nuogulties un tad š. (mit àu ² ; "vilkties") uz priekšu Mar. ar ragavām š. pa pliku zemi ebenda. š. ("spiesties") caur cilvē̦ku baru.

Avots: EH II, 644

šļirkata,

1) ein (Milch)strahl
Fest., Stelp.: kad guovs izslaukta, var izspiest nuo pupiem vēl kādu šļìrkatu ² Erlaa, Kalz., Prl., Selb.; šļir̂kata Bers., C., Ogershof, šļirkatas Grünw., = šļirka 2;

2) = šļirka 1 Bers.;

3) ein Weib, das schnell sprechend Speichel aus dem Munde spritzt; eine Kuh, aus deren Euter die Milch nicht recht (nur in sehr feinen Strahlen) fliesst
Erlaa; wer durch die Zähne Speichel hinausschnellt Grünw.

Avots: ME IV, 72

sluņ̂ķis ² Karls.,

1) sluņķis Elv., U., Mag. XIII, 40, sluņ̂ķis Ronneb. n. RKr. XVI, 16, ein Lümmel, Schlingel;
sluņ̂ķis ² Dond., ein Faulenzer, Trodler; ein junger Mensch mit nachlässigem Betragen u. schlaffem Gang Rinseln, Gold. n. Etn. I, 138: guļ kâ sluņķis, ne˙maz nestrādā PS. nevīžuo kaulus piespiest, luokās kâ sluņķis;

2) "ein grosser Gegenstand, z. B. ein schweres Kind"
Grawendahl. Wohl aus li. sluñkius "Schleicher"; baltisch -d. Schlunk "Schlingel, Müssiggänger" dürfte aus dem Le. stammen.

Avots: ME III, 942

smacêt, -ẽju, tr.,

1) ersticken:
s. uguni U. likās, ka apse̦gs viņu spiestu un smacē̦tu Saul. III, 152. tumsa un vientulība viņu smacēja Vēr. I, 672. izmisums smacēja mani vai nuost Skalbe Kâ es 30. viņam uzgulies lietuvē̦ns un spiež nuost, smacē Vēr. I, 1305;

2) mit Düften schwängern:
ievas, ... smaršuodamas un gaisu smacē̦damas MWM. II, 770. -- Subst. smacẽjums, dumpfer Geruch Wid.; smacê̦tãjs, Asthma MWM. IX, 822. Zu smakt.

Avots: ME III, 946, 947

šņākuoņa Arrasch, AP., (mit à ²⁾ Bers., Golg., Kl., (mit â ²⁾ Bauske, das Schnauben, Zischen, Sausen, Brausen: tuvuojās šņākuoņa kâ iz čūskas rīkles Blaum. Skal. ug. 67. balsis (nuopūtas S. 58) saplūda nenuoteiktā šņākuoņā Vēr. II, 312. apspiesta šņākuoņa aizbrāžas nuo viena meža stūra uz uotru Stari I, 288.

Avots: ME IV, 94

II šņĩpa AP., Drosth., Jürg., (mit ì ² )Bers., Heidenfeld, die Linie, der Streifen, der Strich Druw., Fest., Lös., Lub., Meselau, N.-Peb.: labību sējuot uz lauka ar kāju vai ruoku save̦lk šņīpas Druw., Lös. u. a. kad brauc ar žagariem, tad žagaru gali uz smilšaina ceļa save̦lk šņīpas ebenda. bē̦rni ar zīmuli uz papīra save̦lk šņīpas ebenda. ne˙kā cita nere̦dz kâ līnijas, šņīpas un punktus A. XV, 269. bez šņīpu, bez pārtaisījumu glīti nuorakstīti pantiņi A. v. J. 1896, S. 41. kundzes skaistais raksts . . . atškīrās nuo palīga smeilajām šņīpām A. Upītis J. 1. 13. ple̦cā bij re̦dzamas palagu vīļu iespiestas šņīpas Upītis Sieviete 88. ap acīm bija tādas šķības, greizas šņīpiņas Baltpurviņš I, 99. nuokārušās ūsu šņīpas MWM. VI, 771. tāļāk meža šņīpa me̦lnuo 409.

Avots: ME IV, 96

‡ spiešus, Adv. zur Verstärkung von spiêst I: it kâ s. izspiesti Janš. Dzimtene II, 124. s. iespieda Tie, kas uz ūd. 19, radnieks tuo gan˙drīz vai s. (mit Gewalt) aizvadījis ceļā Pas. VII, 348.

Avots: EH II, 555

spiet (? ?), schwärmen (von Bienen) L., U. ("in Livl. nicht bekannt"), Bielenstein Holzb. 223. Wahrscheinlich fehlerhaft für spiest.

Avots: ME III, 1006

spiets ² Kl., Prl., spiêts ² Bauske, Wandsen, spiête ² Dond., spiêts C., der Bienenschwarm U., Bielenstein Holzb. 223; spieta kurvis, der Korb, worin der bereits ausgeflogene Bienenschwarm zusammengenommen wird ebenda. Zu spiest II.

Avots: ME III, 1006

spîlêt: auch (mit ì ) AP.; jāieliek dzelzis mutē, lai viņam muti spîlē ² Siuxt; "spiest">apspiest, nuomākt, muocīt" Seyershof: ve̦cie mani tikām spīlēs ² , kamē̦r aizbēgšu nuo mājas. Refl. -tiês: kaut kas viņā spīlējas un tiecās uz āru Jauns. Neskaties saulē 177; sich gewaltsam in eine Spalte hineinzwängen Salis. Nach Sehwers Unters. 117 aus nd. spīlen "aufsperren, durch ein Querholz voneinander halten, ausdehnen".

Avots: EH II, 553

spītenis, der Schwarm: biš[u] spītenis... pārskrēja pār namiņa čukurīti BW. 19567 (aus Lennewarden). Zu spiets, spiest II.

Avots: ME III, 1004

‡ II spìvêt ² , -ēju Grawendahl "spiest">spiest" (??).

Avots: EH II, 554

spundecis od. spunde̦cs "?": māsiņa puisē̦nus spunde̦cus lamāja. sēdi nu, māsiņa, spundečam sānuos! BW. 22774 1; spuñdecis "kam acis - apaļas kâ spundes, uz âru izspiestas" Nötk.; "ein dickbäuchiges Kind" Bauske.

Avots: ME III, 1029

‡ špùndêt ² , -ēju Auleja,

1) spunden, in etwas stopfen (und vollstopfen):
š. sienu pūnī:

2) "spiest kuo darīt". Refl. -tiês, mit einer schweren Arbeit beschäftigt sein
Auleja; š. ap sìenu.

Avots: EH II, 655

spuñnêt: auch Stuhrhof. ‡ Refl. -tiês Stuhrhof "spiesties">izspiesties": nuo putras vēders spunnējas.

Avots: EH II, 564

stripe̦ns, hart gewordene (menschliche Gr. - Buschh.) Exkremente Wessen: ciets vē̦de̦rs palicis: tik tādus stripe̦nus vien var izspiest Gr. - Buschh.; s. auch stripenis

Avots: ME IV, 1091

sũds (li. šúdas "der Scheiss"), meist sũdi, Mist, Dünger, Exkremente, Dreck, Unflat; Eiter U. (in der gebildeten Sprache als unfein verpönt): sūds! Dreck, nicht der Rede wert! U. sūdu dievi Ezech. 20, 16. ve̦lna sūds Br. 436. jūras sūdi Salis, der ans Ufer ausgespülte Seetang. sūduos braukt, zur Düngerfuhr fahren Mag. XIII, 3, 51. sūdu zeme, gedüngtes Land U. sūdu rati Grünh., ein einfacher Bauerwagen. sūdu rausis (Mistkuchen), ein Schimpfwort Lettg. n. U. Sprw.: kâ nuo sūdiem taisīts (schwächlich) Etn. II, 188. tas jau ne siltā sūdā nekuož (ist ganz stumpf) ebenda. sūds pa[r] kaķiem, kad tik lieli luopi ve̦se̦li RKr. VI, 283. nuo sūda nevar vasku izspiest 784. kas sūdiem apkārt mē̦tā, tam ruokas netīras 785. ja sūdus nekuopsi, tad pats par sūdu paliksi Celm. sūds sē̦ts, sūds aug RKr. VI, 787. juo sūdu glauda, juo viņs plešas 788. tik maz, kâ ve̦lna sūds pa[r] vērdiņu Br. s. v. 107. kur nav sūds, tur viss sūds 1173. tik mīksts kâ zuoss sūds Br. 911. iznīkst kâ cūkas sūds 163. tik šķīsts kâ tītara sūds 211. sēdi kâ sūdu čupa! 569. sūdu muiža, lubu jumts Kav. sūdus vest pa kalna vārtiem, vomieren Celm. - spīganu sūds, der Hausschwamm Salisb. Am ehesten wohl nach Fick Wrtb. I ⁴ 426 zu gr. χυϑώδης· δύσοσμος und υ'σχυϑα· υ'ός ἀφόδευμα Hes. Anders (zu li. šiáudas "Strohhalm" u. a.) Pedersen IF. V, 61 und Berneker X. 160 f. und (zu ai. š̍ūdrá-ḥ "Mann der 4. Kaste") J. Schmidt KZ. XXV, 165 ²

Avots: ME III, 1130

švūkstêt,

1) = švīkstêt Nötk., zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137; = čūkstêt (mit ũ) Roop, Schujen, Smilten; "neskaidri, gari šnākt" Druw.: alus muca švùkst ^2, kad izrauj sviķi Adsel. saspiests gaiss spiezdamies pa šauru spraugu švùkst ² Bers. caurās plēšas švùkst ^2, juo gaiss švūkstē̦dams spiežas laukā Druw. n. RKr. XV11, 83, viss lādiņš izskrēja švūkstē̦dams gaisā Vīt.; leise erzählen Bolwen; flüstern (geringschätzig) Adsel (mit ù ^2). Aus švīkstêt + čūkstêt?

Avots: ME IV, 120

trelliņš "der Querstab im Geländer, im Gitter" Spr.; der (gedrechselte) Geländerpfeiler Wid. - Plur. trelliņi Mag. XIII, 2, 47, Celm., N.-Peb., (mit èl ² ) Bers., (mit el˜) PS., Wolm., treliņi Dunika, Nötk., Salis, treliņi U., das Gegitter, Geländer U.: tilts ar dimanta trelliņiem (treliņietn Dīcm. pas. v. I, 25) Pas. IV, 494 (aus Leegen), piespiests barjē̦ras trelliņiem A. Brigader Daugava I, 1200. pārgāzās par treliņiem pāri Dunika. Entlehnt nebst estn. treľľing "Gitter"; vgl. tral(l)iņi und (zum e) frz. treille "Rebengeländer".

Avots: ME IV, 230

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt ² "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù ² ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252

I uzdzìt (li. užgiñti "hinauftreiben"), uzdzĩt, antreiben, auftreiben Für. I, hinauftreiben, -jagen, in die Höhe treiben (perfektiv; eig. und fig.); treibend, jagend zum Vorschein kommen, erscheinen lassen: lemešus uzdzīdams (die Pflugscharen auf die lemesnīca auftreibend) Seifert Chrest. III, 2, 121. pē̦rkuons martā uzdze̦n sniegu Etn. I, 77. nuospiestā auss uzdze̦n kājās (veranlasst aufzustehn) MWM. VIII, 540. pats nelabais uzdzina tuo Bālu Puriņš Nauda 32. atradu še... vairāk atmatu nekâ aramas zemes, bet... manā vadībā viss uzdzīts (auf den Höhepunkt [der Entwicklung] gebracht, verbessert) un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95. Refl. -tiês,

1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;

2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;

3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;

4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;

5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.

Avots: ME IV, 329

uzkrem̃tiês Dunika, uzkrem̂tiês ² N. Bartau, sich (mit den Elthogen auf etw.) aufstützen Dunika, "uz galda uzsēsties, uzgulties, spiesties">uzspiesties" N.-Bartau: saimnieks sēdēja uzkrēmies uz galda (luoga) Dunika.

Avots: ME IV, 344

‡ uzvieglinât "?": būtu ... spailes ... saspiestas tapušas, tad viņas maķenīt uzvieglinājamas ... ir Klēfelda Padoms (1789) 36.

Avots: EH II, 739

vara, auch vare U., Mar, n. RKr. XVII, 139, auch im Plur. gebraucht, die Macht, die Gewalt: Sprw. kam (kur U.) spē̦ks, tam (tur U.) vara Br. sak. v. 1152. lai variņa, kam variņa, mūs[u] kungam liela vara BW. 31337. tev, brālīti, liela vara 13759. kas tuo (sc.: muižu) baltu balināja? darbinieku sūra vara 31409. maksā, dievs, zirga varu, bāleniņa arumiņu! 27899. kam, puisīti, varas raugi, kam mauc manu gredzeniņu? 6292. tev, dieviņ, spē̦ks, varīte 6933. bij (sc.: māmiņa) varīti iede̦vusi: es varēju druoši malt pretī trim malējiem 7955. gāju kultu, gāju maltu, es varītes nežē̦luoju 6866 (ähnlich: 16406). svešai mātei maizes žē̦l, man bij sāvas varas žē̦l 4447 var. māršas grib manas varas bāliņuos paliekuot 17392. man[a] varīte tâ nuobira kâ . . . sudrabiņš 22078. varītes vilcējiņš Ar. (wohl aus dem VL.), der die Kraft (einas andern) aussaugt. viņam nav varītes AP., C., Erlaa, er hat keine Kraft. ar varu, ar vari, ar varīti, varām, varēm, ar varām, ar varēm Ogershof, PS., Salis, ar varītēm Orellen, Serbigal, Siuxt, Vīt., par vares Saikava, mit Gewalt, mit Anstrengung: ar varu pretuoties nelīdz LP. IV, 100. ar varu izspiest asaras III, 70. vaiņadziņu ar varīti (Var.: variņu) nuovarēt BW. 13331. ar varīti nevediet! 13504. varām ve̦sta nedzīvuošu 13584 var. varēm, tautas, nevediet! 13503, 1. tas raujas visām varēm pruojām tikt Juris Brasa 107. žņaudz juo ar varām! Pas. V, 150 (aus Marienhausen). ar varēm (Var.: ne ar varu) nedabūja BW. 10087 var. cilvē̦ks, kas nuo uotra visu ar varēm grib izdabūt Etn. II, 1. pats līdzi nācis ar varēm A. XXI, 405. spieda ar varēm . . . nagus saujā A. v. J. 1896, S. 885. ar piespiešanuos un varēm viņš varēja ieduomāties 734. ar lielām varēm, mit grosser Anstrengung U. ar varītēm nuoņēma Serbigal n. FBR. IV, 62. teļš . . . ar varītēm uz māju Urellen n. FBR. XI, 46. ar lielām varītēm piedabūju Vīt. - par varu, par vari Mar. n. RKr. XVII, 111, (neben vara) C., Erlaa, Mahlup, Peb., Segewold, Selsau, Wolmarshof, pa vari Biel. n. U., par varas (mit hochle. a gesprochen!) Oknist, par varēm, par varītēm, mit Gewalt; unbedingt; sehr Biel. n. U.: pircējs ... par varu kaulējies pēc saitiņas LP. III, 26. viņš par varu gribējis, lai ... VII, 176. dievam bij par varu skaisti rāceņi 1176. pušām raušu . . . ķēdes, ieš[u] par vari (Var.: varu) tautiņās BW. 18189, 4 var. viņš ... par varēm gribēja būt bezrūpīgi viegls Domas I, 625. vīrelis grib .,. par varītēm līdzi braukt LP. VI, 1, 344. - iet uz varītēm, wetteifern, wettkämpfen. - varas darbs, die Gewalttat U.: varas darbus nedariet! BW. 13503, 1. varas darbu (pie sievietes) darīt St., notzüchtigen. varas (vares Golg.) vīrs, einer, der Macht, Gewalt hat, "vare̦ns vīrs" Golg. vares kungs,

a) ein Tyrann
L.;

b) "= vare̦ns k." Mar. n. RKr. XVII, 111. varas dē̦ls, ein Mensch, der viel verrichtet, ausrichtet Matkuln. varas valdīšana, die Schreckensherrschaft Brasche. Zu varêt und apr, acc. s. warrin oder warrien "Gewalt, Macht". Li. (instr. s.) varu "mit Gewalt" bei Daukantas Lit. Mitt. III, 286 und 300 ist wahrscheinlich ein Lettizismus. Vielleicht weiterhin - wenn der Begriff "Macht, Gewalt" auf eine Bed. "Herrschaft, Eigentum, Besitz" zurückgeht (zur Bed. vgl. ksl. vlastь "Macht": sloven. vlâst "Grundeigentum, Besitz")- zu mhd. wer "Besitzrecht, Gewalt", afries. ware "Verwahrung, Besitz" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 393 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 284), wozu le. vērties "schauen". Wie verhält sich dazu estn. wara "Vorrat, Vermögen, Kraft" ?

Avots: ME IV, 474, 475

ve̦mas, das Vomieren Infl. n. U., Spr., Saikava; das Ausvomierte: ve̦mas nāk Etn. II, 163; Līn. FBR. II, 57, Bers., Golg., Hasenpot, Kl., Kreuzb., Lubn., Ruj., Sessw. ve̦mas sak spiest pakrūti Upītis Sieviete 171. izvemt ve̦mas Dz. V.

Avots: ME IV, 536

II zlaņ̃ķêt "spiest">stipri saspiest (piem., rāceņus bedrē)" Schibbenhof; unordentlich hinwerfen (z. B. Holz, Reisig, Kornsäcke) Pernigel; (etwas Feuchtes) unordentlich zusammenwerfen Nötk.

Avots: ME IV, 745

žņiegs

1) Plur. žņiêgi "spiesti">apspiesti, neienākušies, sīki labības vai sē̦klu graudi": ābuoliņa sē̦klu graudi kâ žņiegi, tādēļ mazs birums Vīt.;

2) ein heruntergekommener Mensch od. ein solches Tier
(mit iê ) Vīt.

Avots: ME IV, 826

I žūra,

1) schmutziges Wasser, Spülicht
Frauenb., (mit ũ ) Bauske, Schnehpeln; eine trübe Flüssigkeit Grünh.: lej laukā tuo žūru! Frauenb. uogas saspiestas vienā žūrā (="gabalā, pikā") Kaugurciems;

2) eine wässerige, lang gekochte Grütze
(mit ũ) Schibbenhof;

3) "pusdarīts alus" Frauenb.;

4) Haferbrei
Kalleten, N. - Bartau; "auzu ķīselis" Funkenhof; gesäuerte Hafergrütze (mit ũ ) Dunika; Brei Preekuln; eine Art Kartoffelsuppe mit Roggenmehl, "auzu ķīselis"(žũre) Rutzau; ein mit Mehl zubereiteter Viehtrank (žùra ² ) Sessw.;

5) andauerndes Regenwetter
Vīt.; starker Regen Frauenb.; ein Regenguss (žùre ² ) Lettihn, Mar.: uznākuse lietus žūra Frauenb. bija gan žūre: ūdens upēm vien skrēja Mar. n. RKr. XV, 146. tīrais žūras laiks Vīt.;

6) comm., ein Saufbold
Bewershof (vgl. zūra); eine Kuh, die viel trinkt N. - Peb., (žūre) Ramdam;

7) "lējēja, žūrē̦tāja" (žũra) Ronneb. - Neuhof, (žũra, žũre) Nötk.;

8) eine Pisserin
(mit ũ ) Nötk.;

9) übermässiges Trinken, Saufen
(žūre) Selb.: kruogā bija sanākuši pluostinieki, un iztaisījās ļuoti liela žūre Selb.;

10) Jauche, dünnflüssiger Kot
Preekuln. In den Bedeutungen 5 - 9 (und 1 - 2 und 10?) zu žaut II 3 - 4?

Avots: ME IV, 836, 837