Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'tējus' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'tējus' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (67)
acs
acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
apcietēt
apdzeltēt
‡ apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi 2 Siuxt.
Avots: EH I, 79
Avots: EH I, 79
apgļitêt
apkaltēt
apskapstēt
apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.
Avots: ME I, 121
Avots: ME I, 121
apšļakstēt
apšļakstêt, -u, -ēju, intr., bespritzt werden: asinīm apšļakstējusi ruoka A. XII, 573.
Avots: ME I, 129
Avots: ME I, 129
aritēt
atritêt [li. atritė´ti], intr.,
1) herzurück-, wegrollen:
kamuolis atritēja pie viņa
1) sich loswickeln, sich lösen (wie
atrist): parastā matu spruodziņa bija atkal atritējusi Alm.
Avots: ME I, 186
1) herzurück-, wegrollen:
kamuolis atritēja pie viņa
1) sich loswickeln, sich lösen (wie
atrist): parastā matu spruodziņa bija atkal atritējusi Alm.
Avots: ME I, 186
dusulains
[I dusulains od. dusuļains, satvīcis, sadedzis: d-i milti, d-s siens, d-a (gubā sakarsusi, sadzeltējusi) zâle Mar.]
Avots: ME I, 522
Avots: ME I, 522
iecistēt
‡ ìecistêt "?": sirdi... iecistējusi kāda cieta un le̦daina skraba Burtnieks 1934, S. 33.
Avots: EH I, 506
Avots: EH I, 506
iedzeltēt
izaukstēt
izaũkstêt
1): kad ūdens izaukstē, tad nuo apakšas sāk celties suga Kaugurciems. Refl. -tiês: tu esi izaukstējusies un nuogurusi Janš. Dzimtene V, 75. sakarsis, izaukstējies un... saslimis Daugava 1933, S. 324 (ähnlich in Segew.).
Avots: EH I, 432
1): kad ūdens izaukstē, tad nuo apakšas sāk celties suga Kaugurciems. Refl. -tiês: tu esi izaukstējusies un nuogurusi Janš. Dzimtene V, 75. sakarsis, izaukstējies un... saslimis Daugava 1933, S. 324 (ähnlich in Segew.).
Avots: EH I, 432
izčākstēt
izčãkstêt: izčākstējis sniegs Līvāni; zu stark gebraten austrocknen (intr.) Seyershof: gaļa par daudz izčākstējusi krāsnī.
Avots: EH I, 439
Avots: EH I, 439
izčākstēt
izčãkstêt, porös, mürbe, morsch, schwammig werden, hinschwinden, verfallen: izčākstējusi maize. sniegs izčākstēja, nuozuda Druva I, 588. le̦dus nuo saules izčākst A. XII, 204. tādai draudzībai izčākstējuši pamati A. IX, 1, 123. ē̦ka izčākstējusi; bail, ka negāžas virsū Etn. I, 153. [izčākstējis kâ pē̦rnā kāpuostu galviņa.]
Avots: ME I, 723
Avots: ME I, 723
izčauksterēt
‡ izčauksterêt Livāni, trocknend (intr.) zusammenschrumpfen und sich krümmen: izčaukstetējusi lapa.
Avots: EH I, 439
Avots: EH I, 439
izčinkstēties
izēst
izêst,
1): rāvs izē̦d pirstus: par vienu dienu tie jē̦li Heidenfeld. saule ar savu siltumu izē̦dusi (izkaltējusi) slapjumu ebenda, saule, ūdens izē̦d le̦du Linden in Kurl.; ‡
3) mehrere Male der Reihe nach essen (können):
jaungada naktī vajag divpadsmit reižu i. Linden in Kurl. ziemu ni˙kad četrreiz neē̦d; kur tu četras (reizes) izēdīsi! Auleja. Refl. -tiês,
1): izēdēmēs bruokašķu Heidenfeld; "sabaŗuoties": aitas izē̦das tre̦knas Frauenb. jis izēdies Auleja;
2): krējums izē̦das (wird aufgegessen);
pie sviesta netiekam Linden in Kurl.
Avots: EH I, 446
1): rāvs izē̦d pirstus: par vienu dienu tie jē̦li Heidenfeld. saule ar savu siltumu izē̦dusi (izkaltējusi) slapjumu ebenda, saule, ūdens izē̦d le̦du Linden in Kurl.; ‡
3) mehrere Male der Reihe nach essen (können):
jaungada naktī vajag divpadsmit reižu i. Linden in Kurl. ziemu ni˙kad četrreiz neē̦d; kur tu četras (reizes) izēdīsi! Auleja. Refl. -tiês,
1): izēdēmēs bruokašķu Heidenfeld; "sabaŗuoties": aitas izē̦das tre̦knas Frauenb. jis izēdies Auleja;
2): krējums izē̦das (wird aufgegessen);
pie sviesta netiekam Linden in Kurl.
Avots: EH I, 446
izkurcēt
izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),
1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;
2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.
Avots: ME I, 756
1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;
2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.
Avots: ME I, 756
izpekstēt
‡ izpekstêt "schwach, schlaff, mager und träge werden" Frauenb.: izpekstējusi meita.
Avots: EH I, 470
Avots: EH I, 470
izpukstēt
[I izpukstêt,
1) eine längere Zeit hindurch pochen:
sirds izpukst minūtē tik un tik reižu Fest.;
2) "zu pochen aufhören":
viņam sirds izpukstējusi n. - Peb.;
3) "izjukt, izčibēt, izgaist (?)" Odensee;
4) "izbeigties": cilvē̦ka sajūsma var izpukstēt Weinsch.;
5) Blasen werfend allmählich ausströmen:
kad vīns rūgts, tad gāzes caur trūbiņu izpukst Selg.]
Avots: ME I, 786
1) eine längere Zeit hindurch pochen:
sirds izpukst minūtē tik un tik reižu Fest.;
2) "zu pochen aufhören":
viņam sirds izpukstējusi n. - Peb.;
3) "izjukt, izčibēt, izgaist (?)" Odensee;
4) "izbeigties": cilvē̦ka sajūsma var izpukstēt Weinsch.;
5) Blasen werfend allmählich ausströmen:
kad vīns rūgts, tad gāzes caur trūbiņu izpukst Selg.]
Avots: ME I, 786
izputēt
izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.
Avots: ME I, 786, 787
Avots: ME I, 786, 787
izspiest
izspiêst, tr.,
1) aus -, herausdrücken, aus -, herauspressen, quetschen, ausquetschen:
Sprw. nuo sūda nevar ze̦ltu izspiest. grib nuo katras bites astuoņi mucas me̦dus izspiest LP. V, 342. tīšu šņukstējusi un ar varu izspiedusi asaras LP. VII, 70. sīpuols jau pa gabalu izspiež asaras;
2) abnötigen, abdringen, erpressen:
nuo sava ve̦cā ne˙kā nevaru izspiest Alm. Refl. - tiês,
1) hervortreten, hervorragen:
tad varēja saredzēt izspiedušuos žuokļus Vēr. I, 1469. ciemā paipalām vai acis izspiedīsies, Jurī buoluoties Purap.;
2) sich durchdrängen:
kâ izspiedīsimies caur ļaužu drūzmu?
Avots: ME I, 802, 803
1) aus -, herausdrücken, aus -, herauspressen, quetschen, ausquetschen:
Sprw. nuo sūda nevar ze̦ltu izspiest. grib nuo katras bites astuoņi mucas me̦dus izspiest LP. V, 342. tīšu šņukstējusi un ar varu izspiedusi asaras LP. VII, 70. sīpuols jau pa gabalu izspiež asaras;
2) abnötigen, abdringen, erpressen:
nuo sava ve̦cā ne˙kā nevaru izspiest Alm. Refl. - tiês,
1) hervortreten, hervorragen:
tad varēja saredzēt izspiedušuos žuokļus Vēr. I, 1469. ciemā paipalām vai acis izspiedīsies, Jurī buoluoties Purap.;
2) sich durchdrängen:
kâ izspiedīsimies caur ļaužu drūzmu?
Avots: ME I, 802, 803
izsutēt
kaļķis
kaļ˜ķis,
1): pamāte izcepe kaļķa plācinīti Pas. V, 436 (aus Višķi). kaļķiem krāsni vitējusi BW. 27533, 1. kaļķu cepli 27533;
2): kaļķa pīpe BW. 34283; kaļ˜ķis Salis, kaļķītis Salisb., eine Pfeife überhaupt.
Avots: EH I, 580
1): pamāte izcepe kaļķa plācinīti Pas. V, 436 (aus Višķi). kaļķiem krāsni vitējusi BW. 27533, 1. kaļķu cepli 27533;
2): kaļķa pīpe BW. 34283; kaļ˜ķis Salis, kaļķītis Salisb., eine Pfeife überhaupt.
Avots: EH I, 580
kam
kam,
1): kam ļaužu? Pas. IX, 259;
4): kam ar svešu kaitējuse, sen slavīte maliņā Tdz. 39361; ‡
5) weil:
meita ... nuotiesāta ..., kam atsagrieze bez vīra Pas. IV, 276 (aus Dricēni).
Avots: EH I, 580
1): kam ļaužu? Pas. IX, 259;
4): kam ar svešu kaitējuse, sen slavīte maliņā Tdz. 39361; ‡
5) weil:
meita ... nuotiesāta ..., kam atsagrieze bez vīra Pas. IV, 276 (aus Dricēni).
Avots: EH I, 580
maize
màize,
1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;
2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;
3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;
4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];
5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]
Avots: ME II, 552, 553
1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;
2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;
3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;
4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];
5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]
Avots: ME II, 552, 553
mājenieks
mãjeniẽks, mãj(i)niẽks,
1) der Hausmensch, Hausinsasse; mājnieki, die Menschen, die in einem Hause, in einem Gesinde wohnen, das Hausgesinde,
a) im Gegensatz zu Gästen od. Fremden:
līkstes cirtējus mājenieki sagaida ar dziesmām BW. 1692. grūti nākas izšķirt svēnieku nuo mājnieka RKr. XVII, 21;
b) im Gegensatz zu den Verreisten: mājinieki gaidīja ceļa vīrus pārbraucam. [es pats gan jūsu sprediķi šuodien nedzirdēju, - man jau bija jāpaliek par mājnieku Janš. Dzimtene V, 248];
2) der Stadtwirt, wo der Bauer einkehrt
L., St.;
3) mājinieks viņš nebūs, er wird sich als Wirt eines Gesindes nicht halten können.
Avots: ME II, 578
1) der Hausmensch, Hausinsasse; mājnieki, die Menschen, die in einem Hause, in einem Gesinde wohnen, das Hausgesinde,
a) im Gegensatz zu Gästen od. Fremden:
līkstes cirtējus mājenieki sagaida ar dziesmām BW. 1692. grūti nākas izšķirt svēnieku nuo mājnieka RKr. XVII, 21;
b) im Gegensatz zu den Verreisten: mājinieki gaidīja ceļa vīrus pārbraucam. [es pats gan jūsu sprediķi šuodien nedzirdēju, - man jau bija jāpaliek par mājnieku Janš. Dzimtene V, 248];
2) der Stadtwirt, wo der Bauer einkehrt
L., St.;
3) mājinieks viņš nebūs, er wird sich als Wirt eines Gesindes nicht halten können.
Avots: ME II, 578
nauda
naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],
1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];
a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,
a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;
b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];
d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];
2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]
Avots: ME II, 695, 696
1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];
a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,
a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;
b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];
d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];
2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]
Avots: ME II, 695, 696
ņaukšēt
ņaukšêt (unter ņâukstêt): "ņaudēt" PV., (mit aû 2 ) AP.; jammern AP.; knacken PV.: (saltums) saspiež taî. ka ņaukš vien Pas. XIII, 232. istaba ... nakšu klusumā ņaukšējusi un sprakstējusi Jauns. Mana dzīve3 13. ejuot pa mežu, lūst sapuvuši zari, ka ņaukš vien Wessen.
Avots: EH II, 112
Avots: EH II, 112
noaukstēt
nùaũkstêt, ganz kalt werden: kreisā pē̦da viņam bij saslapusi, nuoaukstējusi un zābakā iebriedusi RSk. II, 140. [Refl. - tiês, längere Zeit in der Kälte sein, frieren: nuoaukstējušuos... sāk pārnemt savāds tīkams gurde̦nums Janš. Dzimtene 2 454. ceļā viņš bija stipri nuoaukstējies Dzimtene V, 327.]
Avots: ME II, 758
Avots: ME II, 758
nocietēt
nodrātēt
nùodrātêt,
[1) tüchtig durchprügeln
Nerft, Laud., N. - Schwanb., Erlaa, N. - Peb.]: mani nuodrātējuse, māte griezās uz Lates pusi Jauns.;
[2) tüchtig ausschelten:
par tuo mani krietni nuodrãtēja Jürg., Peb., Laud., Erlaa, Plm., Serben;
3) "eine Tätigkeit in gerader Linie vollziehen"
Serben, Sermus; "gludi valgu nuovît" Neu - Wohfahrt;
4) mit Wachs od. Pech einreibend steif machen:
kurpnieks nuodrātē diegu Grünh.].
Avots: ME II, 776
[1) tüchtig durchprügeln
Nerft, Laud., N. - Schwanb., Erlaa, N. - Peb.]: mani nuodrātējuse, māte griezās uz Lates pusi Jauns.;
[2) tüchtig ausschelten:
par tuo mani krietni nuodrãtēja Jürg., Peb., Laud., Erlaa, Plm., Serben;
3) "eine Tätigkeit in gerader Linie vollziehen"
Serben, Sermus; "gludi valgu nuovît" Neu - Wohfahrt;
4) mit Wachs od. Pech einreibend steif machen:
kurpnieks nuodrātē diegu Grünh.].
Avots: ME II, 776
noglitēt
nùoglitêt, intr., verschleimen, glatt werden: gala nuoglitējusi. slapjas laipas nuoglitējušas Kand., Sassm.
Avots: ME II, 785
Avots: ME II, 785
noļekstēt
nùoļekstêt, intr., schlaff, matt werden, Katzenjammer haben: dūša nuoļekst Sassm. n. RKr. XVII, 42. sirds pliekana, dūša nuoļekstējuse (auch nuoļe̦kusi Kand.) LP. V, 170.
Avots: ME II, 814
Avots: ME II, 814
nopekstēt
nùopekstêt,
[1) "schlagend reinigen"
Dickeln;
2) "nuoplukt, nuonīkt" Warkl.; "schmutzig werden"
Ar.]: nams nuo ārienes izskatās kâ nuopekstējusi vista LA.; [vgl. nùopēkstêt;
3) "erdröhnen":
kuoks nuokrita, ka nuopekstēja vien Warkl.; auch von gewissen Lauten, die Enten von sich geben: pīles aizgāja nuope̦kstē̦damas Kokn.]
Avots: ME II, 827
[1) "schlagend reinigen"
Dickeln;
2) "nuoplukt, nuonīkt" Warkl.; "schmutzig werden"
Ar.]: nams nuo ārienes izskatās kâ nuopekstējusi vista LA.; [vgl. nùopēkstêt;
3) "erdröhnen":
kuoks nuokrita, ka nuopekstēja vien Warkl.; auch von gewissen Lauten, die Enten von sich geben: pīles aizgāja nuope̦kstē̦damas Kokn.]
Avots: ME II, 827
nošēkstēt
nošļirkstēt
nùošļir̃kstêt [MSil., nùošļir̂kstêt Lis., Jürg.,
1) ein Schaliverbum (vom Gehen od. Fahren auf nassem und kotigem Wege, vom Spritzen):
kāja ieskrēja dubļainā grambā, ka nuošļirkstēja vien. ūdens vien gar ausim nuošļirkstēja Jürg, nuospļāvās caur zuobiem, ka nuošļir̂kstēja 2 vien Salis. ūdens nuošļirkst, kad tuo izdze̦n nuo šļirces Alt-Rahden, Golg. ūdens, sīkā strūklā uzskriedams gaisā, nuošļirkst Sessw., Lis., Schwanb., Tirsen, Schujen, N.Peb., Selsau. iegrieza ruokā, ka nuošļir̃kstēja vien Naud.]. laiciņu ruokuot, šķipele nuošļirkstējuse [erklirrte?], juo atdūrusies pie liela naudas katla LP. I, 178;
[2) bespritzt werden:
braucējs nuošļir̂kst ar dubļiem Mar., Sessw., Lös., Segew., Serben, Mitau.]
Avots: ME II, 868
1) ein Schaliverbum (vom Gehen od. Fahren auf nassem und kotigem Wege, vom Spritzen):
kāja ieskrēja dubļainā grambā, ka nuošļirkstēja vien. ūdens vien gar ausim nuošļirkstēja Jürg, nuospļāvās caur zuobiem, ka nuošļir̂kstēja 2 vien Salis. ūdens nuošļirkst, kad tuo izdze̦n nuo šļirces Alt-Rahden, Golg. ūdens, sīkā strūklā uzskriedams gaisā, nuošļirkst Sessw., Lis., Schwanb., Tirsen, Schujen, N.Peb., Selsau. iegrieza ruokā, ka nuošļir̃kstēja vien Naud.]. laiciņu ruokuot, šķipele nuošļirkstējuse [erklirrte?], juo atdūrusies pie liela naudas katla LP. I, 178;
[2) bespritzt werden:
braucējs nuošļir̂kst ar dubļiem Mar., Sessw., Lös., Segew., Serben, Mitau.]
Avots: ME II, 868
noziedēt
nùoziêdêt,
1): (mit einem Objekt) atmatiņas ze̦lta ziedus nuoziedēja Janš. Dzimtene II 2 , 466;
2): nuoziedējusi (= sacietējusi) maize Zögenhof; ‡
3) "?" : kaļķi nuoziedējuši BielU.; ‡
4) müde werden
Stenden: viņš jau nuoziedējis.
Avots: EH II, 109
1): (mit einem Objekt) atmatiņas ze̦lta ziedus nuoziedēja Janš. Dzimtene II 2 , 466;
2): nuoziedējusi (= sacietējusi) maize Zögenhof; ‡
3) "?" : kaļķi nuoziedējuši BielU.; ‡
4) müde werden
Stenden: viņš jau nuoziedējis.
Avots: EH II, 109
pačukstēt
pačukstêt, ‡ Refl. -tiês, eine Weile flüstern: pačukstējusēs ar Ziemeli Janš. Mežv. ļ. I, 218.
Avots: EH II, 125
Avots: EH II, 125
paputēt
paputêt: taisa ap ganībām sē̦tu, ja kur paputējusi Jauns. Raksti III, 31. paputējis (heruntergekommen) saimnieks Pas. XIV, 61.
Avots: EH XIII, 165
Avots: EH XIII, 165
pārdzeltēt
parietēt
‡ parietêt,
1) Perfektivform zu riẽtêt 4 Dunika: guovs brangi pariẽtējusi (= guovij tesmens pierietējis);
2) eine Zeitlang riẽtêt 5: rītā saule jau labu gabalu bija parietējuse, kad es ... atmuoduos Pēt. Av. II, 40.
Avots: EH XIII, 168
1) Perfektivform zu riẽtêt 4 Dunika: guovs brangi pariẽtējusi (= guovij tesmens pierietējis);
2) eine Zeitlang riẽtêt 5: rītā saule jau labu gabalu bija parietējuse, kad es ... atmuoduos Pēt. Av. II, 40.
Avots: EH XIII, 168
paritēt
[paritêt,
1) sich eine Weile (rollend) fortbewegen:
ripa paritēja un apstājās. diena jau lābi uz priekšu paritējusi Lis.;
2) rollen
(intr.) unter: naudas gabals paritēja pagaldē:]
Avots: ME III, 90
1) sich eine Weile (rollend) fortbewegen:
ripa paritēja un apstājās. diena jau lābi uz priekšu paritējusi Lis.;
2) rollen
(intr.) unter: naudas gabals paritēja pagaldē:]
Avots: ME III, 90
paskūtēt
pierietēt
I pìeriẽtēt,
1) zuschiessen (von der Milch in der Brust oder im Euter)
U.;
2) sich füllen, anfüllen (mit Milch):
satikuse guovi ar dikti pierietējušu tesmeni LP. VI, 829. lauvene, kuŗas tesmens bija pierietejis kâ mučele JK. V, 1, 62. mātīte atskrēja pierietējusi Pas. III, 324.
Avots: ME III, 286
1) zuschiessen (von der Milch in der Brust oder im Euter)
U.;
2) sich füllen, anfüllen (mit Milch):
satikuse guovi ar dikti pierietējušu tesmeni LP. VI, 829. lauvene, kuŗas tesmens bija pierietejis kâ mučele JK. V, 1, 62. mātīte atskrēja pierietējusi Pas. III, 324.
Avots: ME III, 286
putēt
putêt, -u, -ẽju, intr., stäuben U., stühmen; zerstieben, vergehen: Sprw. lai put puoļi kâ spaļi. visa manta šai mājā putēt izputējusi LP. VI, 76. iesim arī, kas tur put, put, möge herauskommen, was da wolle! V, 218. kas put, put - vai vienam nāve jeb uotram VI, 466. iet, ka put vien Etn. I, 83, von sehr schnellem Gehen (eig.: dass der Staub nur so aufwirbelt). kalps sācis rijas sienas velēt, ka putējis vien (d. h. mit solcher Kraft) LP. III, 108. Refl. -tiês,
1) (wie Staub) aufwirbeln:
putējās smilkšu kalni BW. 18239 var. cirtu pīcku baluožam, spalvas vien putējās 29952 var. viņš aizgāja, ka putējās vien;
2) sich schnell erheben, schnell verschwinden
Spr.: - meitiņa nuo krāsnes putējās (Var.: putējās meitiņa nuo cepļa laukā) BW. 14353. kad pacēlu pūra vāku, spriguļ[u] auklas putējās (Var.: slaistījās, vīstījās) 16765. - Wohl die nicht aktive Form zu pùst, s. Uľjanov Знач. I, 30 und Zubatý AfslPh. XVI, 3921.
Avots: ME III, 440
1) (wie Staub) aufwirbeln:
putējās smilkšu kalni BW. 18239 var. cirtu pīcku baluožam, spalvas vien putējās 29952 var. viņš aizgāja, ka putējās vien;
2) sich schnell erheben, schnell verschwinden
Spr.: - meitiņa nuo krāsnes putējās (Var.: putējās meitiņa nuo cepļa laukā) BW. 14353. kad pacēlu pūra vāku, spriguļ[u] auklas putējās (Var.: slaistījās, vīstījās) 16765. - Wohl die nicht aktive Form zu pùst, s. Uľjanov Знач. I, 30 und Zubatý AfslPh. XVI, 3921.
Avots: ME III, 440
radinieks
ragpūtējs
ragpùtẽjs, der Bläser, Hornbläser: es steigšuos sarunāt ragpūtējus Seibolt Sk. 37.
Avots: ME III, 465
Avots: ME III, 465
rietēt
riẽtêt (li. rietė´ti "rollen", prs. rietù Büga KSn. I, 261) Karls., Lin., Iw., rietêt 2 Kl., Kr., -u od. -ẽju, -ẽju,
1) intr., rollen
Biel. n. U.: asariņas rietēt riet Plild. Rakstn. II, 256; meldija vairs neriet, die Melodie gelingt, fliesst nicht mehr Kronw. n. U.;
2) wälzen
Bielenstein Holzb. 399;
3) tr., voller machen
Biel. n. U.;
4) voller werden;
(riẽtêt) zufliessen Bl., C., PS., zuschiessen (auch fig.): piens rietē U., die Milch schiesst zu. guovs neriet U., die Kuh gibt keine Milch, guovij tesmins riet (füllt sich mit Milch) Grünh. riet guovs rītā, riet vakarā BW. 29525. rieti, rieti tu, guosniņ, man nav vaļas rietināt! 29526. par tesmenaiņām, rietuošām guovīm RKr. IX, 15. jauns spē̦ks man riet un sparība iz brīvas pasaules Rainis;
5) riẽtêt PS., hervorkommen, hervorbrechen, aufgehen
U.: gaisma rietē, das Licht bricht an, es wird Tag U. mana laime rietē, mein Glück blüht auf St.;
6) riẽtêt PS., rìetêt C., untergehen (von der Sonne):
jauks vakars, saule aiz priediena riet Janš. saule taisījās rietēt Vēr. v. J. 1903, S. 52. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra nerietēji? BW. 6556. nav saulīte rietējuse, jau rasiņa ābuolā 8704, 2 var. riet saulīte vakarā, meža virsus puškuodama 33879 var. riet saulīte rietē̦dama, ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4. Zu rist II, riest II und III; anders (zur Wurzel von rîts) Persson Beitr. 769 f.
Avots: ME III, 549, 550
1) intr., rollen
Biel. n. U.: asariņas rietēt riet Plild. Rakstn. II, 256; meldija vairs neriet, die Melodie gelingt, fliesst nicht mehr Kronw. n. U.;
2) wälzen
Bielenstein Holzb. 399;
3) tr., voller machen
Biel. n. U.;
4) voller werden;
(riẽtêt) zufliessen Bl., C., PS., zuschiessen (auch fig.): piens rietē U., die Milch schiesst zu. guovs neriet U., die Kuh gibt keine Milch, guovij tesmins riet (füllt sich mit Milch) Grünh. riet guovs rītā, riet vakarā BW. 29525. rieti, rieti tu, guosniņ, man nav vaļas rietināt! 29526. par tesmenaiņām, rietuošām guovīm RKr. IX, 15. jauns spē̦ks man riet un sparība iz brīvas pasaules Rainis;
5) riẽtêt PS., hervorkommen, hervorbrechen, aufgehen
U.: gaisma rietē, das Licht bricht an, es wird Tag U. mana laime rietē, mein Glück blüht auf St.;
6) riẽtêt PS., rìetêt C., untergehen (von der Sonne):
jauks vakars, saule aiz priediena riet Janš. saule taisījās rietēt Vēr. v. J. 1903, S. 52. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra nerietēji? BW. 6556. nav saulīte rietējuse, jau rasiņa ābuolā 8704, 2 var. riet saulīte vakarā, meža virsus puškuodama 33879 var. riet saulīte rietē̦dama, ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4. Zu rist II, riest II und III; anders (zur Wurzel von rîts) Persson Beitr. 769 f.
Avots: ME III, 549, 550
sablektēt
sablektêt(iês), sich zusammenschichten, zusammenballen: apakšā sablektējusēs kārta nāk virspusē Vīt. 19. grāmatas sablektējušas un papīri sapelējuši galīgi Austriņš Nuopūtas vējā 138.
Avots: ME III, 595
Avots: ME III, 595
sablektēties
sablektêt(iês), sich zusammenschichten, zusammenballen: apakšā sablektējusēs kārta nāk virspusē Vīt. 19. grāmatas sablektējušas un papīri sapelējuši galīgi Austriņš Nuopūtas vējā 138.
Avots: ME III, 595
Avots: ME III, 595
sačerkstēt
sačerkstêt, tr., drall zusammendrehen: par daudz gruodu pavedienu sačerkstējusi uz beigām A. XXI, 561.
Avots: ME II, 605
Avots: ME II, 605
sacietēt
saciêtêt, intr., hart werden, sich verhärten: kaļķis ar laiku sacietē JR. sniegs bez atkušņa nuosē̦stas un sacietē Stelp. sacietējusi āda, die Schwiele. sacietējuši augi Mazvērsitis Luopkuopība 3, 9. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. kad mandeles sacietējušas, tad šīs kakla vietas jāiesmērē ar driģeņu eļļu Etn. II, 162. Subst, saciêtẽjums, die Verhärtung: cilvē̦kam pie galvas un kakla dažreiz aug tāds sacietējums kâ trums Etn. IV, 52.
Avots: ME III, 604
Avots: ME III, 604
sadzeltēt
sadzeltêt, sadze̦ltât, sadze̦ltuôt, intr., ganz gelb werden, vergilben: sadzeltējis egles zars A. v. J. 1900, S. 531. gaļa sadzeltējusi R. Sk. II, 128.
Avots: ME III, 620
Avots: ME III, 620
sagletēt
‡ sagletêt,
1) = saglecêt: maize sagletējuse Kalz. n. Fil. mat. 29. sagletējls plācenis Kalz.;
2) "ilgi ēst" (?) Kalz. n. Fil. mat. 29: gletē vien, kamē̦r sagletēsi!
Avots: EH XVI, 408
1) = saglecêt: maize sagletējuse Kalz. n. Fil. mat. 29. sagletējls plācenis Kalz.;
2) "ilgi ēst" (?) Kalz. n. Fil. mat. 29: gletē vien, kamē̦r sagletēsi!
Avots: EH XVI, 408
saglietēt
saknitēt
saretēt
saretêt,
1) intr., dick werden
Manz. Lett., gerinnen U.: saretējis piens U. (fig.) saretēj[u]se tumsa Zvirgzdes I, 119;
2) intr., vernarben; verheilen:
ievainuotā kuoka miza saretējusi Sessw., Warkl., Ruj., Wandsen. kad ruoka saretēs? Dond.;
3) tr., heilen, zuheilen machen
(auch saretināt): es savu kāju nevaru saretināt (saretēt) Sassm.
Avots: ME II, 715
1) intr., dick werden
Manz. Lett., gerinnen U.: saretējis piens U. (fig.) saretēj[u]se tumsa Zvirgzdes I, 119;
2) intr., vernarben; verheilen:
ievainuotā kuoka miza saretējusi Sessw., Warkl., Ruj., Wandsen. kad ruoka saretēs? Dond.;
3) tr., heilen, zuheilen machen
(auch saretināt): es savu kāju nevaru saretināt (saretēt) Sassm.
Avots: ME II, 715
sarietēt
sarietêt,
1) sich mit etw. anfüllen
Wid.; zusammenfliessen: it kâ tur... būtu sarietējis pats gudrības avuots Ezeriņš Leijerk. II, 31;
2) zusammenslicken, zusammennähen
U.;
3) verheilen
(intr.) Ewers: vâts jau sarietējusi.
Avots: ME II, 719
1) sich mit etw. anfüllen
Wid.; zusammenfliessen: it kâ tur... būtu sarietējis pats gudrības avuots Ezeriņš Leijerk. II, 31;
2) zusammenslicken, zusammennähen
U.;
3) verheilen
(intr.) Ewers: vâts jau sarietējusi.
Avots: ME II, 719
sieņauda
skraba
I skraba,
1): die hartgewordene Oberfläche (des Bodens od. der Haut)
Auleja;
2): "kāju skrabas. plīsumi" (ME. III, 884) zu ersetzen durch "sveķus .. . Iietuo pret ruoku un kāju skrabām (Risse in der Haut?),
plīsumiem"; sirdi . . . iecistējusi kāda cieta un le̦daina s. Burtnieks 1934, 33; ‡
4) skrabas Auleja, das Rasseln:
s. vien iet pa jumtu, kad lij.
Avots: EH II, 505
1): die hartgewordene Oberfläche (des Bodens od. der Haut)
Auleja;
2): "kāju skrabas. plīsumi" (ME. III, 884) zu ersetzen durch "sveķus .. . Iietuo pret ruoku un kāju skrabām (Risse in der Haut?),
plīsumiem"; sirdi . . . iecistējusi kāda cieta un le̦daina s. Burtnieks 1934, 33; ‡
4) skrabas Auleja, das Rasseln:
s. vien iet pa jumtu, kad lij.
Avots: EH II, 505
spīgainis
spīgainis,
1) spīganis U., ein Irrlicht.
spīgaiņi - mazas, spuožas uguntiņas, kuŗās kaltējusēs nauda Etn. I, 116 (ähnlich LP. VII, 1047). liekuguns, kuŗai arī vārds spīganis III, 23;
2) der Leuchtkäfer:
spīgainīši iemirdzējās kuoku ē̦nās MWM. VI, 222;
3) = spĩga 4, ein aalartiger Fisch Nerft. In der Bed. I und 2 zu spīgulis; in der Bed. 3 - zu spīga.
Avots: ME III, 1002
1) spīganis U., ein Irrlicht.
spīgaiņi - mazas, spuožas uguntiņas, kuŗās kaltējusēs nauda Etn. I, 116 (ähnlich LP. VII, 1047). liekuguns, kuŗai arī vārds spīganis III, 23;
2) der Leuchtkäfer:
spīgainīši iemirdzējās kuoku ē̦nās MWM. VI, 222;
3) = spĩga 4, ein aalartiger Fisch Nerft. In der Bed. I und 2 zu spīgulis; in der Bed. 3 - zu spīga.
Avots: ME III, 1002
uzcietēt
uzciêtêt, hart werden an der Oberfläche (perfektiv): zeme (nuo sausuma) uzcietējusi Bauske, Golg., Siuxt. maize uzcietējusi AP., Siuxt.
Avots: ME IV, 322
Avots: ME IV, 322
uzpeikstēt
uzpeikstêt,
1) kränkelnd, siechend aufwachsen:
puķe tikkuo uzpeikstējusi Saikava;
2) umherirrend sich einfinden:
klaiduonis uzpeikstējis AP.
Avots: ME IV, 364
1) kränkelnd, siechend aufwachsen:
puķe tikkuo uzpeikstējusi Saikava;
2) umherirrend sich einfinden:
klaiduonis uzpeikstējis AP.
Avots: ME IV, 364
uzšmakstēt
‡ uzšmakstêt, (einen Kuss) aufdrucken (?): lē̦nu mutīti uz Viļa ... vaigiem uzšmakstējuse Dünsb. Vilis un M. 44.
Avots: EH II, 736
Avots: EH II, 736
vitēt
I vitêt, -ẽju,
1) = balsinât, weissen, weiss tünchen (auch: tünchen überhaupt) U., Adiamünde, Adl., Adsel, Ahswikken, Alswig, AP., Arrasch, Assiten, Autz, Bauske, Bers., Bluomi, Brucken, C., Dond., Dubena, Dunika, Ellei, Erlaa, Fehsen, Frauenb., Golg., Gotthardsberg, Gr.-Buschh., Grenzhof, Grünh., Grünw., Ihlen, Jürg., Kabillen, Kalzenau, Karls., KL, Kokn., Lennewarden, Loddiger, Lubn., Mar., Meiran, Meselau, MSil., Mesoten, Mitau, Modohn, Naud., Neuenb., Neuhausen, Nikrazen, Nötk., N.-Peb., Ogershof, Pankelhof, Pērse, Pilten, Popen, Pormsaten, PS., Ramkau, Ruba, Ruhental, Rutzau, Salisb., Schlehk, Schlockenbeck, Schnehpeln, Schrunden, Schwanb., Schwarden, Selg., Selsau, Semershof, Serbigal, Sessw., Sikrags, Siuxt, Smilt., Stockm., Stomersee, Stürzenhof, Swehthof, Trik., Ukri, Usmaiten, Vit., Wahnen, Walgalen, Wandsen, Warwen, Wessen, Wolgund, Würzau, Zögenhof: siênas. jāliek mūrniekam istabas vitēt Frauenb. kaļķiem krāsni vitējusi BW. 27533, 1;
2) bleichen
(tr.) Wessen: cērtiet ... apša kārti, vitējiet saulītē! Etn. 111, 86;
3) "izlīdzināt izlijušu šķidrumu" Grenzhof. Wenigstens in den Bedd. 1-2 aus mnd. witten "weissmachen".
Avots: ME IV, 629
1) = balsinât, weissen, weiss tünchen (auch: tünchen überhaupt) U., Adiamünde, Adl., Adsel, Ahswikken, Alswig, AP., Arrasch, Assiten, Autz, Bauske, Bers., Bluomi, Brucken, C., Dond., Dubena, Dunika, Ellei, Erlaa, Fehsen, Frauenb., Golg., Gotthardsberg, Gr.-Buschh., Grenzhof, Grünh., Grünw., Ihlen, Jürg., Kabillen, Kalzenau, Karls., KL, Kokn., Lennewarden, Loddiger, Lubn., Mar., Meiran, Meselau, MSil., Mesoten, Mitau, Modohn, Naud., Neuenb., Neuhausen, Nikrazen, Nötk., N.-Peb., Ogershof, Pankelhof, Pērse, Pilten, Popen, Pormsaten, PS., Ramkau, Ruba, Ruhental, Rutzau, Salisb., Schlehk, Schlockenbeck, Schnehpeln, Schrunden, Schwanb., Schwarden, Selg., Selsau, Semershof, Serbigal, Sessw., Sikrags, Siuxt, Smilt., Stockm., Stomersee, Stürzenhof, Swehthof, Trik., Ukri, Usmaiten, Vit., Wahnen, Walgalen, Wandsen, Warwen, Wessen, Wolgund, Würzau, Zögenhof: siênas. jāliek mūrniekam istabas vitēt Frauenb. kaļķiem krāsni vitējusi BW. 27533, 1;
2) bleichen
(tr.) Wessen: cērtiet ... apša kārti, vitējiet saulītē! Etn. 111, 86;
3) "izlīdzināt izlijušu šķidrumu" Grenzhof. Wenigstens in den Bedd. 1-2 aus mnd. witten "weissmachen".
Avots: ME IV, 629
zupa
zupa, auch zupe U., die Suppe; auch zur Bezeichnung anderer Flüssig-, resp. Feuchtigkeit gebraucht: saimei es izvārīju gaļu gaŗā zupā (in viel Wasser), tev tuo pataisīju īsākā zupiņā (mit weniger Wasseŗ kräftiger) Benj. Miglā 25. kuopu zupa Kaudz. M. 40, gemeinschaftliche Speise. smird kâ ve̦ca rutku zupa BW. 13022, 1 var. brūna zupa, kuŗu dažkārt re̦dzam nuo kūtīm... ārā sūcamies (d. h. die Jauche) Mzv. m. 22. kaķe saģiftējusēs ar pīpes zupu Etn. Ii, 147. kad iegriêze, tad visa zupe nāce ārā, nach dem Einschnitt floss der Eiter heraus U. duošu pa de̦gunu, ka tev zupe nāks ārā, ich werde dir auf die Nase (einen Faustschlag) geben, dass dir das Blut herauslaufen soll U. Nebst. li. zupà und estn. supp zunächst aus dem Deutschen.
Avots: ME IV, 751
Avots: ME IV, 751