Paplašinātā meklēšana

‡ àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11

‡ apbradât,

1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;

2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 74

‡ aprada, comm., ein entfernter Verwandter: man ciemiņu Jēcis tāds aprada ir Druva l, 910 (aus dem Hasenpolschen Kreise).

Avots: EH I, 107

apradi: auch Frauenb.; apradu meitas Janš. Līgava I, 154. Anscheinend auch ein Singular: meklēju savu apradu (oder zu ‡ aprada?) Viļumu Janš. Dzimtene II, 930.

Avots: EH I, 107

apradi, ferner stehende Verwandte: pie īstiem radiem viņa neiet sērst, tikai pie tādiem apradiem Gold. brūte izdala apradiem... BW. III, 1, 80; Druva I, 910.

Avots: ME I, 113

apradinât, ‡

2) zähmen (Tiere):
daudz apradinātu zaķu Pas. Vlll, 269. Refl. -tiês: krievu tautas apradinājās ar leišiem Pet. Av. I, 62.

Avots: EH I, 107

apradinât, tr., gewöhnen, durch Gewohnheit abstumpfen, annehmbar erscheinen lassen: gan viņa apradināja tautu ar daudz nepareizībām vārduos un teikumuos Pav. Refl. -tiês, sich an etw. gewöhnen, sich vertraut machen: Jurītis apradinājās ar jaunajiem apstākļiem Purap.

Avots: ME I, 113

‡ apraduôtiês, in (nicht achtbare) verwandtschaftliche Beziehungen treten: tas nu gan ir apraduojies (höhnisch)!

Avots: EH I, 107

‡ arads Warkl., = aruõds 1.

Avots: EH I, 129

‡ atbradât

1) her-, zurückwaten;

2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten Salis;

3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;

2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.

Avots: EH I, 136

atradenis, Findelkind Pas. IX, 494.

Avots: EH I, 160

atradenis, auch atradiens, der Fund, der Findling, das Findelkind: es atradu atradienu svē̦tu rītu ganīdama: kur dieviņš juostu juoza, tur nuokrita zuobentiņš BW. 29436.

Avots: ME I, 183

atradi, Infl. für aruodi n. U. [Aus r. отряды "Abteilungen"?]

Avots: ME I, 183

atradi = atradības, A. X, I, 629.

Avots: ME I, 183

atradi, die Verwandten der verstorbenen Frau od. des verstorbenen Mannes A. X, I, 629.

Avots: ME I, 183

atradĩbas, Pl. t.,

1) Finderlohn:
man jau tev jāduod tā kā atradības Aps. IV, 5. es paģērēšu lielas atradības Blaum.;

2) [im Infl. nach U. auch: der Fund
]; so auch BW. 33140: es uzgāju (Var.: atradu) atradības (Var.: atradnīti).

Avots: ME I, 183

‡ atradienis Kaltenbr. (mit ìe ² ), Warkl., Pas. I, 150. der Fund.

Avots: EH I, 160

atradinât, fact. zu atrast 2, abgewöhnen: tuo ieradumu vajaguot viņam atradināt LP, VI, 566. Refl. -tiês, sich entwöhnen: nuo smēķēšanas, od. mit abhäng. Inf.: smēķēt.

Avots: ME I, 183

‡ atradinis Pas. IX, 511, der Fund.

Avots: EH I, 160

atradnis,

1): es atradu atradnīti BW. 33126, 1 (ähnlich 33140).

Avots: EH I, 160

atradnis, atradenis,

1) der Fund:
cik priecīgs e̦smu, jums caur šuo atradnīti varē̦dams par jūsu laipnību pateikties Lautb.;

2) der Findling
A. - P.; Lautb. CF. li. radinỹs, Fund, Findling

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): atradenis,

Avots: ME I, 183

atradums, das Gefundene, die Erfindung: "tagad tevi atradu", sulainis saka, priecādamies par savu atradumu JK. III, I. piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721.

Avots: ME I, 183

atradzis, Nietnagel W.

Avots: ME I, 183

‡ atspradzinât Stenden, absprengen; sich loslösen machen: sabristuos zābakus viņs uzlika uz karstas krāsns un atspradzināja zuoles.

Avots: EH I, 169

‡ aûgstradze, eine Kuh mit hohen, steilen Hörnern Warkl.

Avots: EH I, 184

‡ aunradziņi BW. piel. ² 4760 ¹ , ein Stickmuster.

Avots: EH I, 187

‡ avinradži, ein Strickmuster für Handschuhe Fest.

Avots: EH I, 190

bal˜tradze: man erselze]: baltradze durch]; gleichbed. mit balta radze: baltradze J. Al.

Avots: EH I, 202

bal˜tradze, eine Kuh od. ein Schaf mit weissen Hörnen [Mar., Oppekaln]: baltradze linājā RKr. VII, 974.

Avots: ME I,

bezradu bārenīte, eine alleinstehende, keine Verwandten habende Waise. Jan.

Avots: ME I, 285

‡ I brada, in der Verbind. prasta brada. Schimpfname für einen einfältigen Menschen Frauenb.

Avots: EH I, 235

‡ *II brada od. *brads, in der Verbind. vienu bradu, in einem fort watend Saikava: pa tik dziļu sniegu vienu bradu nuobridu līdz pat Lazduonai.

Avots: EH I, 236

‡ III brada, der Bart: mērc ... iesaliņu, iemēre manu bradas tiesu! grib mutīte, grib kanniņa, grib bradiņa savas tiesas BW. 33277.

Avots: EH I, 236

bra˙dãc, Interj. zur Beschreibung des Schalles beim plötzlischen Fallen eines schweren Gegenatandes: malkas kaudze sagāzās - bra˙dāc. puišelis skriedams pakrita plānā - bra˙dāc Sassm. - Auch bra˙daũks.

Avots: ME I, 321

‡ bra˙dãks! Siuxt, = bra˙dãc.

Avots: EH I, 236

bradât,

2): beim Sprechen radebrechen
Diet. ‡ Refl. -tiês, (längere Zeit) waten: abjiem grib b. pa panč kam Saikava. - bradãt I, 321 durch bradât zu ersetzen.

Avots: EH I, 236

bradāt, - āju, [auch bradīt L., = bradýti, slav. broditi], freqn. von brist, waten: pa dubļiem, pa upi; mit den Füssen treten: kuo tu, krievs pa manām pupām bradā; Verkehrtes, Albernes sprechen Hug.

Avots: ME I, 321

bradenis,

1): (Watenetz) auch
Saikava;

2): b. ir škīsta pubuļaina drēbe, vietām kur sists ar sistavām, vietām nav Saikava.

Avots: EH I, 236

bradenis [Kreuzb.], Sessw., bradiņš, [bradinis Warhof] (bradinỹs), ein Watenetz, ein kleines Netz (n. Plutte 103 ein grosses Netz); [vgl. Bielenstein Holzb. 668]; von undicht gewebter Leinland: kre̦kls kâ bradenis Selb., Lasd. Vgl. bridenis. [Nach U. auch ein tritt mit dem Fusse].

Avots: ME I, 321, 322

‡ l bradinât, undicht weben Saikava: kas tur nu tādu bradeni kuo b., - piesit reizas piecas ar sistavārn, un jau uolekts nuobradināta.

Avots: EH I, 236

‡ II bradinât,

1) = bradât: pats vis pa upi bradinā un meklē... stabulīti Pas. II, 72;

2) (li. bradìnti) waten lassen:
b. zirgus pa ūdeni Schwanb,

Avots: EH I, 236

bradinis (unter bradenis).

1): auch Kaltenbr. ("Walenetz"),
Warkl. ("ein Netz zu dreien"), (bradins) Wessen.

Avots: EH I, 236

bradīt (unter bradât): auch Für. I.

Avots: EH I, 236

brads ([brãdas PФB. LXVII, 232], бродъ), die Furt Spr., [Warkhof, Bers., Kalz., Kreuzb.].

Avots: ME I, 322

‡ bradu tîklas ² PlKur. "bradiņš". Vgl. li. brādas "Fischereigesellschaft".

Avots: EH I, 236

‡ braduļi,* Watvögel Zundu Pēt. Kustoņu valsts III, 5 und 17.

Avots: EH I, 236

bradumi: auch C. (im Getreide), Bērzgale (in einer Wiese).

Avots: EH I, 236

[bradumi Ruj., eine Stelle, die man watend zertreten hat.]

Avots: ME I, 322

bradus: zirgs aizgāja b.: ne˙maz nebij ceļa (d. h. der Weg war ganz durchweicht) AP.

Avots: EH I, 236

bradus, bradu, Adv., watend: jābried bradus Stari III, 148.

Avots: ME I, 322

bradūzis,

1) jem., der seine Kleider und sein Schuhwerk schmutzig und nass macht
Mag. XIII, 2,47, A. XI, 82;

2) ein nasser, schmutziger Ort, wo man waten muss:
ķēķis kā bradūzis AP.

Avots: ME I, 322

bradži, frische, mit allen Schoten gekochte Erbsen [od. Bohnen ] N. - Bartau, Grob.,Hasenpot n. Etn. I, 57, III, 66. [Vgl. etwa brankà "das Quellen der ins Wasser gelegten Körner".]

Avots: ME I, 323

‡ četradesmit vierzig Pas. VI, 267.

Avots: EH I, 289

[daradinât Drsth., gewöhnen an.]

Avots: ME I, 438

de̦gunradzis,* das Nashorn.

Avots: ME I, 452

‡ dìevradzĩte, die Wahrsagedn: zĩle liela d. (Var.: paraguone) BW. 2581, 1.

Avots: EH I, 328

‡ dižradu (gen. pl.), aus einem angesehenen Geschlecht stammend: ieduomīga d. krustmāte Janš. Dzimtene III ² , 355.

Avots: EH I, 324

dradži: auch Dond., Iw., NB., Schnehpeln, Spahren, Stenden.

Avots: EH I, 329

dradži, Überbleibsel von geschmolzenem Fette [Wandsen], Dobl., Oger. [Zu li. dragės, apr. dragios, an. dregg "Hefe", alb. drā "Bodensatz des Öls"; vgl. Reichelt KZ. XLVI, 322, Berneker Wrtb. I, 228 und Trautmann Wrtb. 58.]

Avots: ME I, 488

‡ dradzis Frauenb. "ein lebhafter, unruhiger, ausgelassener Mensch".

Avots: EH I, 329

‡ dzîvradzis ² Siuxt, = iẽradzis.

Avots: EH I, 363

‡ gaŗadiena Janš. Bandavā I, 285, = gaŗā diena, gaŗdienis?

Avots: EH I, 385

gaŗnadzis: auch Salis, Sessw.

Avots: EH I, 386

gaŗradzis, der langgehörnte; gaŗragu luopi od. gaŗradži, Vieh, Tiere mit langen Hörnern Luopk. II, 74.

Avots: ME I, 607

gradzans (unter gradze̦ns): auch AP., Dond.; Demin. grādznis Rothof n. FBR. VIII, 115.

Avots: EH I, 397

gradze̦ns: auch Gramsden und Kal. n. FBR. IX, 96.

Avots: EH I, 397

gradze̦ns, der Ring BW. 15452 var. aus Rawen, 6491 var. aus Alschw., 6491, 4 aus Lemburg, 6491, 1 var. aus Erlaa, 2251 var. aus Meselau, gradzans BW. 6242, 15452, 1 var. aus Erw., gradzantiņš 6491,5 var. aus Gustavsberg. Anderswo gre̦dze̦ns.

Avots: ME I, 636

[gradži "Grieben". Wohl kontaminiert aus dradži und dem entlehnten grības.]

Avots: ME I, 636

gradzins (unter gradze̦ns): auch Erlaa n. FBR. XI, 14, Fest.; gradzins Pas. VII, 105 (aus Zaļm.).

Avots: EH I, 397

ìebradât, ‡

2) watend eintreten
(tr.) Strasden (> iebradet): ziemu te iebradā taku, kad te staigā. man pa˙priekšu vajadzēja ie. ceļu; tad tik viņš nāca.

Avots: EH I, 504

ìebradât, herein -, hineinwaten.

Avots: ME II, 4

ìeradinât, [ìeradît Mar. n. RKr. XV, 115], tr., angewöhnen: tas viņai jau nuo bē̦rnu dienām tâ ìeradināts LP. VII, 789. Refl. - tiês, sich angewöhnen.

Avots: ME II, 55

ìeradît, tr., erzeugen, hervorbringen: dziesmiņ[a] mana, kuo dziedāju, ne tā mana ieradīta BW. 957.

Avots: ME II, 55

[ìeraduôtiês, sich verschwägern: kalps ieraduojies saimniekuos Nigr.]

Avots: ME II, 55

ìeradums, die Gewohnheit, Sitte: pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma, nach uralter Sitte. tas jau tē̦vu tē̦vu ieradums LP. VII, 363. nava jauna līgaviņa, dze̦n meitiņas ieradumu BW. 27175. valuodas ieradums, die Art zu reden Elv.

Avots: ME II, 55

[ìeradzinât, mahnend aufmuntern zu: svešais negribēja ēst; nācās viņu ieradzināt Nigr.]

Avots: ME II, 55

iẽradzis, ieradze, Demin. auch ieradziņš,

1) die weiche Substanz in der Höhle des Horns
Katzd.;

2) der Rest eines abgeschagenen Horns
(ja guovij, aitai u. c. ragu nuosit, tad tai vietā re̦dzama ieradze PS., Lasd. n. A. XII, 560): mūsu te̦kulim tik ieradži atlikuši, ragus tas ir nuositis B. Vēstn.

Avots: ME II, 55

izbradât, ‡

2) = izstaîgât 3 (vulgär): es tuo mežu e̦smu izbradājis pē̦du pie pē̦das Salis.

Avots: EH I, 435

izbradât, tr., aus-, abtreten: labību puiši ar vīzēm izbradāja BW. 12557. Sprw.: krievs, leitis tava tē̦va pakšus izbradās, wird zufolge deines leichtsinnigen Lebens in dein Haus als Herr einziehen. Refl. -tiês, nach Herzenslust waten: nu bē̦rni labi izbradājušies pa dubļiem.

Kļūdu labojums:
abtreten: labību... 12557 = abtreten; schmutzig treten: (paladziņus)... 12559

Avots: ME I, 718

izgrandît,

1): auch (mit an̂ ² ) Dunika. Refl. -tiês, ‡

2) i. cauri, (bei einer Prüfung) durchfallen
Adsel.

Avots: EH I, 449

izradît, tr., erschaffen, schaffen: šis arī pruovēšuot izradīt kādu kukaini RKr. VIII, 77. dzīvnieki izrada kaulus MWM. VII, 600. Scherzweise: vai tu redzi, kādus svārkus žīdelis izradījis U. Refl. - tiês, [Bauske], aus der Art schlagen: dievs zin, kur tu tāds izradījies.

Avots: ME I, 788

‡ izraduôtiês Warkl., = izcìemuôtiês.

Avots: EH I, 475

‡ izspradzinât, zerschmetternd verspritzen: akmiņus..., kas... daudziem smadzenes nuo galvas izspradzināja Dünsb. Vecie grieķi II, 65.

Avots: EH I, 482

jaûnatradums ,* die Erfindung, Entdeckung.

Avots: ME II, 99

jaûnradîtãjs ,* einer, der etw. Neues schafft, ein schöpferliches Genie: bet, būdams jaunradītājs, ģēnijs sanāk pretībā ar ve̦cuo, pastāvuošuo pasauli Konv. ² 1027.

Avots: ME II, 101

‡ kauradžât, kauderwelschen (?): līksmi pa čigāniski kauradžādamas Jauns. B. gr.3 I, 48.

Avots: EH I, 595

kazradzis, der Steinbock (Sternbild) Dr., kazradze, kazrags, s. kazarags.

Avots: ME II, 183

‡ kradži, Grieben Behrsteln.

Avots: EH I, 640

‡ kŗadzinât, = kradzinât: kuo tie kraukļi kŗadzināja ...? Tdz. 42353.

Avots: EH I, 664

kradzinât, s. krācinât.

Avots: ME II, 255

kradzis Nigr., [= kracis I, krabiķis II].

Avots: ME II, 255

liẽlrads, vornehme Verwandtschaft: latviešu tauta pieslējusēs savas cilts diže̦najam lielradam Janš. lielradu dē̦li, die Söhne der Patrizier.

Avots: ME II, 500

lìkradzis: lìkradze ² Auleja, Name einer krummhörnigen Kuh.

Avots: EH I, 749

lìkradzis, lìkraģis, der krumme Hörner Habende, der Krummhörnige, Beiname der Ziege und der Kuh: kaziņ, mana līkradzīte! BW. 29109. guosniņ, mana līkraģīte! (Var.: līkradzīte) BW. 29499. viņš virsū brāžas reiz aunam, ve̦cam līkradžam Seif. III, 110. lìkragu aunelis, ein krummhörniger Widder LP. I, 15.

Avots: ME II, 486

‡ marada, eine gewisse Pflanze Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 71; marada Oknist, galium moliugo. Wohl aus madara umgesteltt.

Avots: EH I, 783

‡ maradît, trödeln Wessen; "jem. in unangenehmer Weise die Zeit vertreiben" (mit -êt ) Kaltenbr.: jis tik maradej man laiku. Refl. maradêtiês trödeln, unnütz die Zeit vergeuden Kaltenbr.: jis negrib m. Vgl. marūdît.

Avots: EH I, 783

me̦l˜nradze ,* der Schiefer Konv. ² 1414, 1797.

Avots: ME II, 598

neradeniẽks, [f. - niẽce, auch: neradene], ein Fremder, jemand, der nicht zur Verwandtschaft gehört: bet lielākās eglītes nesējiem izraudzījas brūtes brāli un brūtgāna brāli, vai arī kādu neradenieku RKr. XVI, 109. [vēl divas citas skuolnieces, neradenes, tik tâ˙pat labu paziņu bē̦rni Janš. Dzimtene V, 68.]

Avots: ME II, 729

‡ nerads Frauenb., = neradenieks.

Avots: EH II, 18

nùobradât,

3): strādnieki nuobradājuši bre̦ngu stigu pa mežu Saikava. Refl. -tiês, ‡

2) eine Zeitlang waten, trampeln, mit Mühe tretend gehen:
eču visu cēlienu nuobradājies pa mežu Saikava.

Avots: EH II, 33

nùobradât, tr.,

1) abtrampeln, ab -, niedertreten:
pļavu, zâli, labību. miežu lauku nuobradāšu BW. 32746, 2. kam viņš mana brāļa jumtu ar kājām nuobradāja 18544;

2) watend beschmutzen:
bē̦rni pa dubļiem od. pa rasu nuobradājuši apavus od. kājas;

[3) einen Weg eintreten
U.] Refl. - tiês, watend sich benetzen, sich beschmutzen: vai kâ bērni nuobradājušies!

Avots: ME II, 764

‡ nùobradinât, ein undichtes Gewebe fertigweben Saikava: kas tur nu tādu bradeni kuo bradināt, - piesit reizas piecas ar sistavām, un jau uolekts nuobradināta.

Avots: EH II, 33

nùoradinât, ‡ Refl. -tiês,

1) eine Gewohnheit ablegen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ablegen" );

2) = nuorûdîtiês, sich abhärten: bē̦rns labi nuoradinājies staigādams visu vasaru basām kājām Dunika.

Avots: EH II, 79

nùoradinât, tr., abgewöhnen: viņai dancuošanu nuoradinās MWM. X, 422.

Avots: ME II, 836

nuoradums, die Angewohnheit: katrs dara pēc sava nuoraduma Ahs. n. RKr. XVII, 42, Ekau.

Avots: ME II, 836

[nùospradzinât,

1) krepieren machen
Dond., Wandsen;

2) (mit etwas Knisterndem) besprengen:
n. ar taukiem visu plīti Bauske;

3) wiederholt schiessen:
kāzinieki nuospradzināja jau vairāk reižu, bet vēl nebrauca Nigr.]

Avots: ME II, 856

ùogļradis,* der Kohlenstoff.

Avots: ME IV, 414

‡ uotradien Pas. XII, 500 (aus Lettg.), BW. V, S. 460, № 973, 2, am Dienstag.

Avots: EH II, 745

uotradiena: auch (mit ùo ² ) Daudsewas, Sonnaxt, BW. 13243, 1.

Avots: EH II, 745

uotradiena Kalleten, = ùotrdiena.

Avots: ME IV, 424

pabradât, ‡

2) radebrechen:
pa krieviski māk gan p. Diet.

Avots: EH II, 121

pabradât, intr., ein wenig waten: pa ūdeni. Refl. -tiês, vergnügt eine Weile waten: pabradāsimies pa upi!

Avots: ME III, 9

‡ parada, in der Verbindung tāds p. Upītis Pirmā nakts 399, ein entfernter Verwandter.

Avots: EH XIII, 165

‡ pãradesmit, = pãrdesmit: p. cilvē̦ku Janš. Dzimtene I, 487: kādas p. verstis III, 219.

Avots: EH XIII, 195

paradi (unter parãds

3): zīle, žube paraduos BW. 20902.

Avots: EH XIII, 165

paradi, eine Art von Verwandten, sehr entfernte Verwandte: radi, mani paradiņi pa visām maliņām BW. 3851.

Avots: ME III, 86

paradinât, ‡ Refl. -tiês, sich angewöhnen, sich gewöhnen: p. iet kaimiņu dārzā AP. p. slinkumā Schwitten.

Avots: EH XIII, 165

paradinât, tr., angewöhnen.

Avots: ME III, 86

pãradiņi: vai adīja cimdus, zeķes, - cūkactiņas p. Tdz. 39790.

Avots: EH XIII, 195

paradît [slav. poroditi], tr., erzeugen, produzieren: dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā mana paradīta BW. 957. [kad tik varē̦tu visu tuo paradīt (machen) par nebijušu Jaunie mērn. laiki I, 186.]

Avots: ME III, 86

pãradît,

1): auch U. (unter vîze); ‡

2) umstricken, von neuem stricken
Salis u. a.: tie cimdi pārāk lieli un tāpēc jāpārada; ‡

3) "?": es jau vienu kārtu pāradīju Saikava.

Avots: EH XIII, 195

‡ paradmeitas (Var.: pavadmeitas) BW. 34580, 3 "?". Zu parãds 3.

Avots: EH XIII, 165

‡ paradnieks (ebenda, wo parads I 2), = parãdnieks.

Avots: EH XIII, 165

‡ paradns Bērzgale, (geschr. [hochle.]: porodnys) Evang. 1753, S. 70, schuldig.

Avots: EH XIII, 165

I parads,

2): auch Alswig, Angern, Beienhof, Bērzgale, Erkull, Lemb., Matkuln, Milzkalne, N.-Laitzen, Rothof, Salis, Selg., Seppkull, Stenden, Vitrupe, Zeezern, Fil. mat. 103 (aus Warkl.).

Avots: EH XIII, 165

I parads, s. parāds.

Avots: ME III, 86

[II parads, ein entfernt Verwandter N.-Peb.]

Avots: ME III, 86

‡ pàradu ² meita Lös. "die Brautschwester".

Avots: EH XIII, 195

paradums, die Gewohnheit, Sitte: ar laiku kuopdzīvē cēlušies paradumi Etn. III, 4.

Avots: ME III, 86

‡ paradzeņa Tdz. 55209 "pareģe".

Avots: EH XIII, 166

paradzinât: auch Rutzau.

Avots: EH XIII, 166

[paradzinât (li. parãginti), ein wenig auffordern, nötigen: saimniece, paradzini tu, tevi labāki klausīs! Dond.]

Avots: ME III, 86

pãrradît, tr., wieder umgestalten, umformen, von neuem hervorbringen: savu dabu ne˙viens nespēj pārradīt. Refl. -tiês, sich umformen, von Grund aus sich verändern: tev pašam sevi jāpārradās, ja tu gribi pārradīt citus.

Avots: ME III, 171

pãrradu meitas, die Mädchen (eig, wohl: entfernter verwandte, überflüssige [?] Mädchen); welche das Vieh der jungen Frau zum Gesinde des jungen Ehemannes trieben: luopiem nuo brūtes puses gāja līdz divas meitas tâ sauktuos pārraduos. guovis brūtgāna mājās aizvadījušas un jaunā vietā piesējušas, pārradu meitas uzlika kūtī uz vadža cimdus BW. III, I, S. 43. [Wohl falsche Schreibung für pãr(v)adu.]

Avots: ME III, 171

‡ pārspradzinât "?": katlu pārspradzina Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 211

pìebradât, volltreten, watend unsauber machen: nedzeŗ[a]t purva ūdentiņu! ve̦lna bē̦rni piebradāj[u]ši spalvainām kājiņām BW. 28994. kāds būtu viņa svē̦tākuo un tīrākuo sirds kaktiņu piebradājis ar rupjām kājām A. XX, 242.

Avots: ME III, 239

pìeradinât, angewöhnen: garša ir ieaudzināma un pieradināma Alm. Kaislību varā 143. pama˙zītēm pieradināja viņu pie zemkuopības A. v. J. 1899, S. 308. lai bē̦rnus... pieradinātu pie kārtības un uzmanības Etn. II, 98. Refl. -tiês, sich angewöhnen, sich gewöhnen.

Avots: ME III, 282

pìeradîtiês, = pierasties: Pietuka Krustiņš dziedāja... augstas laimes jaunajam ķē̦vēnam, juo ja tas nebūtu pieradījies, tad arī nebūtu kuopā sēdējuši Kaudz. M. 103.

Avots: ME III, 282

pìeradums, die Gewohnheit.

Avots: ME III, 282

platradze, auch platradziņa, eine Kuh mit breiten Hörnern: telīt[e], mana platradzīte BW. 32493. guotiņ, mana platradzīte, kur bij man tevi likt? ... 28904, mīļa Māŗa man iedeva platradziņu (Var.: platradzīti) 32416, 5.

Avots: ME III, 322

purnradzis,* das Nashorn Dr.

Avots: ME III, 418

pusradiniẽks (f. -niẽce) MWM. X, 84, ein halbwegs oder entfernter Verwandter.

Avots: ME III, 433

rada,

1): viņš ir mana r. (oder gen. s.?) BielU.; ‡

3) das Geschlecht:
visi ļaudis ļaužu radas, es bij[u] viena kuoka radas BW. 4104, 7.

Avots: EH II, 348

rada,

1) gen. s., verwandt; zu einem gewissen
(durch ein Adjektiv bezeichneten) oder demselben Geschlecht gehörig: viņš man rada, er ist mir verwandt U. Sprw.: priekšā rada, nuo pakaļas bada. suņi nav rada. mēs bijām liela rada (Var.: lielu radu), wir hatten grosse (bedeutende, berühmte) Verwandtschaft Ld. 7.597. kaķis bija liela rada (Var.: kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. bārenīte liela rada: dieviņš tē̦vs, Laime māte, dieva dē̦ii bāleliņi BW. 5045. maza rada līgaviņa Biel. 1459. visai liela rada gan viņš man nav, allzunah verwandt ist er mir nicht Kaudz. M. 94. tu vēl nevari izprast, kāda rada (in welcher Weise verwandt) viņš tev bij ebenda 385. kuŗš tāļāka rada (weiter verwandt) bija... Biel. 1459. visi bija ļaužu rada (Var.: radi), vai es viena kuokam rada? BW. 4104, 4;

2) die Verwandte:
iesakūla kaķa rada (Var.: man[a] māsiņa) lielajuos radiņuos BW. 22242. ne vien ka tai bij .. . ķēniņa Dāvida radai, bet ir jumpravai būt Manz. Post. I, 351. S. auch rads.

Avots: ME III, 461

radabḕ̦rns, das Verwandtenkind, ein jüngerer Verwandter (Neffe, Nichte u. dergl.) Nigr.

Avots: ME III, 461

radagabals, der Verwandte.

Avots: ME III, 461

radas L., St., U., = radi, radības, die Niederkunft, Geburt.

Avots: ME III, 461

radavīrs, der Blutfreund Manz. Lettus: Jēzus Kristus ir jūsu brālis, radavīrs, pestītājs Manz. Post. I, 57.

Avots: ME III, 461

radeklis, Grund, Ursache: viņas muoku radekļi MWM. VIII, 337.

Avots: ME III, 461

radelīgs Diet., = radîgs.

Avots: EH II, 348

radene: auch Heidenfeld.

Avots: EH II, 348

radene Janš. Dzimtene IV, 54; V, 334, = radiniẽce, die Verwandte.

Avots: ME III, 461

‡ radenīca AP., Fest., Ramkau u. a., radenica BW. 12127 var., radenice Saikava, = radiniece, die Verwandte.

Avots: EH II, 348

radeniẽks, s. radiniẽks.

Avots: ME III, 461

radi, s. rads.

Avots: ME III, 461

radība,

1): šis tas cilvē̦kam pa radībai ir pielikts, kuo viņam nevajadzē̦tu (z. B. eine od. die andere Krankheit)
Orellen;

2): plur. radības, das Verwandtschaftsverhältnis (?):
mēs ar jums ne˙kādās radībās nestāvam, nedz ar jums gribam draudzību vest Pēt. Av. II, 208;

4): radības, die Nieder-kunft -
auch AP., Saikava, Sessw.: jaunajai ve̦de̦klai ceļā kļuva radībiņas BW. 35530, 5. radībām vistu kaušu, krustabām sivēniņu 1139. - Das Zitat aus LP. VI, 535 (ME. III, 462) ist wie folgt zu verbessern: "uotrā rītā bij muižā trīs jaunas radības: ķēvei bija dē̦ls, ēstvārītājai ... dē̦ls un cienmātei arī dē̦ls".

Avots: EH II, 348

radĩba,

1) die Schöpfung
U.; das Geschöpf: visa radība, die ganze Schöpfung, alles Erschaffene U. ne˙viena dzīva radībiņa Etn. II, 89;

2) die Verwandtschaft
U.: te ir mana paša radība vien, hier sind nur meine Verwandten U.;

3) die Geburt
U.;

4) die Vermehrung
Bergm. n. U. - Der Plur. radĩbas, die Niederkunft; das Wochenbett: radības se̦nākuos laikuos gŗūtniece nuogaidīja un pavadīja pirtī BW. I, S. 175. tur ir jaunas radības, da gibt es bald Kindtaufe U. uotrā rītā bij muižā jaunas radības: ķēvei dē̦ls, ēstvārītājai dē̦ls un cienmātei dē̦ls LP. VI, 535. ragana nuogājuse radībās par ve̦cmāti VI, 845. radībās gulē̦dama VII, 526; Etn. II, 22. Zu rads, radît.

Avots: ME III, 461, 462

radĩbas: auch Golg., Saikava.

Avots: EH II, 348

radĩbas (li. radýbos "Fundgeld"), = atradums, der Fund: kam zudības, - man radības Mar. n. RKr. XV, 132. Zu rast "finden".

Avots: ME III, 462

radîgs: auch Selsau n. FBR. IX, 135. "pilnīgs (augumā)" Seyershof: kad biezas, tādas radīgas sēnes ir, tad tiek ar kuo cept.

Avots: EH II, 348

radîgs, häufig, gedeihlich, ausgiebig U.: lietus ir īsti radīgs, der Regen ist recht gedeihlich, reichlich U. rudzi ir radīgi, der Roggen gibt (in der Riege) viel aus U. maza, maza man zemīte, bet radīga labībiņa BW. 21304. radīga rasa Odiseja V, 93. idejas... ruotājas viņa radīgajā fantazijā Pūrs I, 46. Zu radît.

Avots: ME III, 462

radĩjums, s. radît.

Avots: ME III, 462

‡ radin, zur Verstärkung von rast: ar tuo bij r. apraduši Kaudz. Izjurieši 189.

Avots: EH II, 348

radinât, ‡

3) "?": arājeņa līgaveņa plašus radus radināja Tdz. 46071. Refl. -tiês, ‡

2) = raduôtiês Sonnaxt: tie tē̦vi mūsu radinājās Kaltenbr.

Avots: EH II, 348

radinât, tr.,

1) fakt. zu rast, gewöhnen:
darbā, darbam, pie darba, uz darbu radināt, zur Arbeit erziehen, an die Arbeit gewöhnen: tā jāsāk darbā radināt A. XI, 484. nu es tevi radināšu grūtajā darbiņā BW. 2251,8, 2. Ūsiņš savus divus dē̦lus darbiņam radināja Mag. XX, 3, 11. paldies saku māmiņai; ... ka(d) tā mani maz(u) e̦suot uz darbiem radināj[u]se BW. 6682. tē̦vs dē̦lu tūliņ nuo mazuotnes radināja pie darba A. v. J. 1900, S. 363. man pienākas . . . . jūs radināt uz prāta patstāvību Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. viņš centās... radināt un cietināt tuos rakstura stingrumā Janš. Dzimtene ² I, ,193;

2) freqn. zu radît, (er)schaffen:
dievs spej... nuo šiem akmiņiem bē̦rnus radināt Glück Lukas 3, 8. Refl. -tiês, sich gewöhnen: jums . . . jāradinās... būt gatavībā uz visu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. tanīs (jūtās) vajaga radināties nuo pašām jaunām dienām Alm. Kaislību varā 132. kas nav radinājies atsacīties Kundziņš Kronw. 66. radinājies jele pie viņa un paliec ar mieru! Glück Hiob 22, 21.

Avots: ME III, 461

‡ radinīca Kaltenbr., Warkh., = radiniece, die Verwandte.

Avots: EH II, 348

radiniẽks: visur znuoti, radinieki BW. 3844 var. tas man ir klāt r. (ein naher Verwandter) Siuxt n. BielU.

Avots: EH II, 348

radiniẽks, rad(e)niẽks (f. -niẽce), der Verwandte: tuvs radinieks. kāzenieces jeb vīra radenieces metējus visādi apdziedāja BW. III, 1, 11.

Avots: ME III, 461

‡ radinīte Tdz. 55897, = radiniece (?).

Avots: EH II, 348

radît: jī grūta un drīži radīs Pas. V, 284 (aus Ozolmuiža in Lettg.). Refl. -tiês,

1): geboren werden -
auch Seyershof, Zvirgzdine: kad teļš mandē̦gā radījās, tad - Mandaļa Orellen;

3): nezin kur bij radījušās divas bietes - bij ieaugušas dārzā Seyershof. Subst. radĩjums: man tā vaina nav pa radījumam; es pats ienēmies Seyershof.

Avots: EH II, 348

radît (slav. roditi "gebären"), -u, -ĩju, tr., gebären L.; schaffen; hervorbringen, hervorrufen: Sprw. dievs radīja putnu spārniem, cilvē̦ku ruokām. dieva duots, dieva radīts. zuobi īsti kâ radīti kuošanai LP. II, 46. kalēja amatam tas tīri kâ radīts Alm. Kaislību varā 127. viņa bija spēcīga un tādam darbam kâ radīt radīta Vēr.I, 1467. Igora pārnākšana rada visur prieku Krieviņ Stāsts 21. Refl. -tiês,

1) geboren werden; erschaffen werden:
kad tas bē̦rns radījās? wann ist das Kind geboren? U., Zaravič. tad saulīte brūte bij, kad zemīte radījās BW. 33869;

2) sich vermehren
L., Bergm. n. U.; zureichen, gedeihlich sein Bergm. n. U.: milti radās, das Mehl ist verschlagsam L., U.;

3) sich finden
(= rasties) U. Subst. radîšana, das Erschaffen: pasaules radīšana; radîšanâs, das Geboren-, Erschaffenwerden; radĩjums, das Erschaffene, das Geschöpf: kaut˙kas nemirstīgs... vaduot cilvē̦ka dzīvi un paceļuot tuo pārāku par citiem radījumiem Etn. IV, 81. - pa radījumu od. pa radījumam, von Geburt an Bergm. n. U.; radîtãjs, der Schöpfer: radītāja spē̦ks, prieks, die Schöpferkraft, -lust. Da es in der Bed. von slav. roditi teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch im Baltischen altererbt ist (vgl. rasma. raža und rads), so dürfte radît eher mit slav. roditi verwandt, als daraus entlehnt sein. Altes Kausativ zu rast(iês)?

Avots: ME III, 462

radnīca: auch Serbig. n. FBR. IV, 56.

Avots: EH II, 348

radnīca A. 1889, 496, = rad(i)niece.

Avots: ME III, 462

radniẽcĩba, ‡

2) die Verwandte (?):
starp ... sievietēm, kuŗas bija ... jaunavu tuvinieces, atradās kāda nuo viņu tālākām radniecībām Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 34.

Avots: EH II, 348

radniẽcĩba, die Verwandtschaft.

Avots: ME III, 462

radniecîgs,* radniecisks*, verwandt, gleichartig: par ideālu bē̦rna dvēsele sev uzņe̦m tikai radniecīgas dabas, radniecīga rakstura cilvē̦ku A. v. J. 1904, S. 901.

Avots: ME III, 462

radniẽks, s. radiniẽks.

Avots: ME III, 462

radnis,

1) f. radne, der (die) Verwandte:
nebūs iespējams radnei atrast savu radni L. W. 1921, № 40, 13. laba gan radne bija BW. 34246;

2) die Verwandtschaft:
mūsējuo zemnieku partija stāv tuvā radnī ar Ulmaņa frakciju L. W. 1922, № 12, 31.

Avots: ME III, 462

raduone: auch Orellen.

Avots: EH II, 349

raduone Salisb. n. U., auch raduoņa A. Brigader Apsk. v. J. 1903, S. 404, die Verwandte, Verwandtin: satiktu radus, raduones Plūd. LR. III, 263. dzīrēs ņēma dalību gan familijas radi, gan raduones, gan arī draugi un draudzenes Purap.

Avots: ME III, 463

‡ raduonis,* der Schöpfer, Urheber: skatās ... uz skaņuo viļņu raduoni Ed. Grünbergs Zvārguļi 17.

Avots: EH II, 349

raduôt, Refl. -tiês: mēs vēl tagad raduojamies ("halten einander für Verwandte") Ramkau. viņi ir tivi radi, bet viņi neraduojas (verkehren nicht) AP.

Avots: EH II, 349

raduôt, tr., in Verwandtschatt bringen, verwandt machen Wid. Refl. -tiês, Verwandte besuchen U., mit Verwandten verkehren Dr.; sich verwandt rechnen U.; in verwandtschaftliches Verhältnis treten Spr.: viņi raduojās kuopā Döbner n. U. tu vari raduoties ar maniem radiem Kaudz. M. 106. viņi nuorunājuši raduoties visu mūžu Janš. es neiešu ar katru ... raduoties Duomas III, 562. pienenītes, mums tâ labi raduoties: visa e̦smu tīra ze̦lta, jums zeltīti lindraciņi Blaum.

Avots: ME III, 463

rads,

1): rada (od. zu r. 3?) vīrs Lng., ein Verwandter.
brāļu bē̦rni, māsu bē̦rni, r. radiņa galiņā BW. 3850. visi ļaudis ļaudīm radu (Var.: rada), es nabags kuokam radu 4104, 6. jis man pa sievai daiet radu Kaltenbr. tie nav mums radu ebenda. vīram viņš vēl drusku pienāca tâ kâ radu Jauns. Raksti III, 112. viņš ir radā (verwandt) ar viņu Behnen n. FBR. XVI, 156. meita ... kļūst nu arī radā ar saimnieku kārtu Janš. Bandavā I, 24;

2): šis r. (Geschlecht)
Ev.; Geschlecht - auch Lng.;

3): tapām lieli radi (Freunde)
Perkunen.

Avots: EH II, 348

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. ² 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463

radums,

1): pie visa r. Segew.;

2): jauns r. (verblümte Ausdrucksweise zur Mitteilung einer Geburt; in einer alten Handschrift).

Avots: EH II, 349

radums,

1) = ìeradums, die Gewohnheit Altr. asins zieds 60;

2) nuo raduma, von Geburt auf:
nuo raduma es te (sc.: dzīvuoju) Alt-Salis. viņš tāds nuo raduma Neu-Salis.

Avots: ME III, 463

radus, adv., verwandt: jūs e̦sat man radus MWM. v. J. 1897, S. 325. pasiem dieviem viņš teicas radus Asp. Ziedu klēpis 75.

Avots: ME III, 463

radzãjs,* ein Ort mit vielen radzes I: glūn arī radzājs tur, pa divkārt rē̦guotu galu Aineida I, 15.

Avots: ME III, 463

I radze: auch Lixna, Saikava: pacē̦lusi baltu radzi (Var.: akmeni), saka, siera gabaliņš BW. 33089, 13 var. Stabu radze gauži raud 4267 (aus Selb.). (voc.) daugavieti, radzes galva Tdz. 55546.

Avots: EH II, 349

I radze, gew. Plur. radzes, auch radži, Kalksteine, Bruchsteine; die Kalkfelsen an der Düna U.: radžus un akmeņus ne̦sdami M. W. uz pavasari gribu radzes izdedzināt un ē̦kas uzliet nuo kaļķiem Purap: Kkt. 76. kur pluosās ziemeļu vēji un viruļuo paslē̦ptas radzes Lāčpl. 4. - me̦lnā radze, der Schiefer Konv. ² 408. Wohl nebst li. (in Kvėdarna) raguvà "Abhang" zu le. rags.

Avots: ME III, 463

II radze, eine Kuh (ein weibl. Wesen überhaupt) mit Hörnern: Līzītei divi meitas, viena radze ... BW. 18314, 5.

Avots: ME III, 463

radzene,

1) die Hornhaut
Preip. 35;

2) sedum acre Konv. ² 661; cerastium L. Konv. ² 1689; druvu radzene, cerastium arvense L. Konv. ¹ 860; piecnieku r., cerastium semidecandrum L. ebenda.

Avots: ME III, 463

‡ radzenieks, ein Hornbläser: kāzās radzenieki tâ pūtuši ar ragiem, ka visas sienas trīcējušas AP.

Avots: EH II, 349

I radzinât, schröpfen U., Schröpfköpfe setzen Bielenstein Holzb. 318; zu rags.

Avots: ME III, 463

II radzinât: unbek. in Stenden, Talsen;

2): mana brāļa pātedziņa, tā snaudaļu radzinās Tdz. 47033.

Avots: EH II, 349

II radzinât (li. rãginti "zum Essen od. Trinken ermahnen"), tr.,

1) (zum Essen) nötigen
Dond., Wandsen, Rutzau, Dunika: viesi Wid. neradzini mani tâ pie ēšanas! viesi ne˙maz lāga neē̦d, jāsāk būs vairāk radzināt Dond.;

2) (zur Arbeit) antreiben
Für. I: tu nemāki kaipu rāt, es kalpuoņu radzināt BW. 22114. bargs tautietis mani ņēma, bargi mani radzināja (Var.: vārdzināja) 21660 var. nedrīkst kungi vārdā saukt, ne pie darba radzināt 3429, 4. Die Bed. 2 dürfte aus der Bed. 1 (die im Li. nach Kurschat durchaus vorherrscht) erwachsen sein, und in der Bed. 1 ist es wohl das Kausativ zu li. ragáuti "geniessen, schmecken" (dies nach Būga KSn. I, 278 zu redzêt).

Avots: ME III, 463

radziņš, s. rags.

Avots: ME III, 463

radzis ‡

2) = vadzis 1, ein als Aufhänger dienender hölzerner Pflock in der Wand
Malta.

Avots: EH II, 349

radzis Grosdohn, Burtn., = radze I: sameklē (jūrmalā) kādu radzi Pas. III, 355. saplīst gan radzis 356.

Avots: ME III, 463

sabradât, tr.,

1) zertrampeln;

2) (durch Schmutz) watend besudeln; volltrampeln:
kājas viņam bija sabradātas A. XXI, 404. sabradāt istabu, grīdu. Refl. -tiês, watend nass und schmutzig werden: bē̦rns sabradājies pa mārku.

Avots: ME III, 596

saradinât,

1): pirmuo dienu ganuos guovis ir jāsaradina Frauenb., Siuxt; ‡

2) "als Verwandte miteinander bekannt machen"
Gr.-Buschh.: s. ve̦cuos radus. Refl. -tiês, ‡

2) = saraduôtiês Gr.-Buschh.

Avots: EH XVI, 440

saradinât, tr., aneinander gewöhnen; miteinander befreunden Spr. Refl. -tiês, sich aneinander gewöhnen; sich miteinander befreunden Spr.

Avots: ME II, 711

saradît, tr., (er)schaffen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): dievs bij saradījis daudz dzīvnieku LP. VII, 875. Refl. -tiês, = sarasties: aitām saradījās jē̦ri Salis. tur saradījās daudz ļaužu Lautb.

Avots: ME II, 711

saraduôtiês, in verwandtschaftliche Beziehungen treten: viņš caur precēšanuos saraduojās ar mūsu pamīliju Kaudz. M. 94, nuo tā laika e̦suot saraduojušies... saimnieki Čāpiņi un Tāpiņi Janš. Čāp. 15.

Avots: ME II, 711

saradzinât, aufmuntern, anregen (zu etwas): s. saimi uz ēšanu Dond., Wandsen.

Avots: ME II, 711

saspradzinât Dond., Bauske, Drosth., = saspridzinât.

Avots: ME III, 741

sẽ̦rūdeņradis* Konv. ² 498; 715, Ārstn. kal. II, 96, Schwefelwasserstoff.

Avots: ME III, 832

skaņradis,* der Komponist.

Avots: ME III, 872

škapar-adata Golg., škapar-vadata A. XX, 4"?".

Avots: ME IV, 20

skradât, sich mit einer Kruste, mit Schorf bedecken Wid. Etwa zu mnd. schratelen "zerschneiden" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 580)? Vgl. auch skrē̦dât 1 und skretulis.

Avots: ME II, 885

spradze: auch Auleja, Kaltenbr. ("kāds sakņaugu kaitēklis"), Lubn., Zvirgzdine.

Avots: EH II, 555

spradze, s. spradzis I.

Avots: ME III, 1007

spradze̦nãjs: auch Ramkau.

Avots: EH II, 555

spradze̦nājs, die Hügelerdbeere (fragaria collina Ehrh.) RKr. II, 71; Plur. spradze̦nāji, Maulbeeren Mag. IV, 2, 85, Saikava.

Avots: ME III, 1007

I spradzene: fragaria collina Ramkau; eine gewisse Beere Lubn. n. FBR. XVII, 125.

Avots: EH II, 555

I spradzene Welonen, Rositten, die Maulbeere Mag. IV, 2, 85; eine Art Beeren (Brombeeren?) Kl., Selsau, Saikava, fragaria collina L., U., Ledmannshof, Dond., Konv. ² 3991; die Garten-Erdbeere Spr. - Nebst sprâdzene I 1 und li. sprāgė "fragaria elatior" (s. Būga KSn. I, 285) zu sprâgt; beim Pflücken dieser Beeren ist ein Knall hörbar; vgl. brakšenes.

Avots: ME III, 1007

II spradzene, eine Haspel Bielenstein Holzb. 388. Vgl. sprādzene II.

Avots: ME III, 1007

spradzinât: (Fleisch bratend) prasseln machen Kaltenbr. Zur Bed. vgl. auch nùospradzinât.

Avots: EH II, 555

spradzinât (li. spragìnti "prasseln machen"), tr., bersten machen: kaulainuos žuogus spradzina sals JR. IV, 66. uguns spradzina . . . pārplīsušu velves ē̦ku Plūd. Rakstn. I, 77. akmeņus spradzinât Dond., Wandsen. Vgl. sprâgt.

Avots: ME III, 1007

‡ spradzines Strods Par. vōrdn. 163 "?".

Avots: EH II, 555

I spradzis: der Erdfloh AP., Ramkau, Salis, Seyershof; "tārps, kukainis" Iw.; spradži OB. "allerlei kleine Geschöpfe".

Avots: EH II, 555

I spradzis (li. sprãgis "Erdfloh") Karls., Prl. n. FBR. VI, 83, auch spradze (li. sprãgė), der Krautwurm Manz. Lettus, die Erdfliege Fischer 164, der Erdfloh L., U.: uozuoliem spradži (Var.: spradzes) lapas nuoē̦duši BW. 12854. deva viņu augļus spradžiem Psalm 78, 46. Des Springens wegen zur Wurzel von spraga, spradzinât, s. Būga KSn. I, 285, Persson Beitr. 869, Leskien Nom. 168 und 271, Walde Vrgl. Wrtb. II, 674.

Avots: ME III, 1007, 1008

II spradzis, Kalkstein Altenwoga. Zur Wurzel von spradzinât?

Avots: ME III, 1008

spradzît, eilig gehen, laufen: spradzīsim maļup, lai neduomā, ka mēs arī kuo gribam Janš. Bandavā I, 29. Zur Wurzel von spradzinât?

Avots: ME III, 1008

staltradzis, = briedis, auch in Verbind. mit letzterem; sniega vizmā stāv staltradzis Druva III, 249. staltradži brieži A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 15.

Avots: ME III, 1042

‡ stàvradze ² Fest., (mit -à[v]r- ) Warkl., ein Kuhname.

Avots: EH II, 574

stĩpradzis, die Böttcherbank: ar ruokām ķe̦rdamies pie skrūvgalda un stīpradža Janš. Dzimtene ² Il, 310. stīpradzī sē̦dēdams viņš ar slīme̦stu drāza stīpas Dzimtene IV, 103.

Avots: ME IV, 1076

strads: auch Trik. n. FBR. IV, 541, Aahof, Adsel, Adsel-Schwarzhof, Alswig, Baltinow, Fest., Kalnemois, Kaltenbr., Linden in Livl., Mahlup, Marienhausen, Meselau, Nerft, Preiļi in Lettg. Anstatt des jetzigen Gesindenamens Strazdi(ņi) in Allasch und Lemb. findet man Strad[i] Latvijas vēst. avoti IV, S. CXV und CXVII.

Avots: EH II, 584

strads Drosth., PS., Smitt., Serblgal, Mehrhof, Adl., Marzen, Tirsen, Druw., Kalz., Peb., Ramkau, Golg., Lis., Taurup, Hopfenhof, Laitzen, N. - Rosen, Schwanb., Selsau, Sessw., Fehsen, Yleidenfeldt. Bers., Prl., Lubn., Meiran, Saikava, Kl., Fehteln, Gr. - Buschh., Setzen, Memelshof, Holmhof, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Zvirdzine, Andrepno, Püda, BW. 26541, 3 var. (aus Stockm.,.Mar.), 4 (aus Lasd.), 18 (aus Me̦lnava), 18 var. (aus Birži), 19 (aus Višķi), = strazds: lndrānuos salaidušies stradi Blaum. birst bē̦rzam ze̦lta rasa stradiņam uzle̦cuot BW. 14868 var. Wohl aus strazds dissimiliert.

Avots: ME IV, 1080

‡ stradulẽ̦ns AP., ein Starjunges.

Avots: EH II, 584

stradzinât, tr., einsinken, einschiessen lassen: nu es tevi stradzināšu (Var.: strēdzināšu) strieguošā avuotā BW. 23247. Zu stragns.

Avots: ME IV, 1080

*taurads oder *taurada "?": šuj, māmiņa, man krekliņus, liec tauradu padusē! BW. 7376, 2 var. (aus Wessen). Wohl umgestellt oder entstellt aus hochle. tārauds < tē̦rauds "Stahl" (vgl. šūn, māmiņa, man krekliņu, liec pusīti tē̦raudiņa! BW. 7372).

Avots: ME IV, 139

tramdît Dunika, Iw., Līn., Notk., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit àm ² ) Kalz., Los., Meiran, Nerft., (mit am̂ ² ) Ruj., -u, -ĩju, scheuchen, jagen, schūchtern machen, beunruhigen, molestieren U., Ruhtern, Ulpisch; greifen wollen Spiess nach U.; stossen, schlagen: zirgu Dunika. tramdīja kumeliņu BW. 14676, 1. zē̦ni tramdīja vāveri Ruhtern, Ulpisch. ve̦lns ļaudis dažādi tramdījis LP. VII, 479. tramdīt zē̦nus IV, 25. mednieki mani tramda, kur lai slēpjuos? V, 185. man netīk skrīveri atlaist, nedz tramdīt Sadz. viļņi 35. ar ruoku tramdīdams . . . krēsla atzvelteni Seifert Chrest. III, 3, 41. ar kājām tramdījusi Glück Ezech. 25, 6. Refl. -tiês, scheu werden (?): dažam tramdās zirgs MWM. IX, 188. Zu tremt.

Avots: ME IV, 221

‡ traduļains "?": ar traduļainu ... sakti Jürgens 12.

Avots: EH II, 689

‡ tribrades Višķi n. Ceļi IX, 402, eine gewisse Vorrichtung zum Fischen. Vgl. trijbridis.

Avots: EH II, 694

‡ tuvradîgs* M. 317, nahverwandt.

Avots: EH II, 707

ûdeņradis* Ķīmija 11, Wasserstoff.

Avots: ME IV, 406

uzbradât, auftreteu, auftrampeln: vardei uzbradāt virsū Salis.

Avots: ME IV, 318

uzradinât: kad kaķi uzradina pa gultu, tad viņš gul vien AP.

Avots: EH II, 731

uzradinât, angewöhnen: u. luopus iet pļavā Stenden.

Avots: ME IV, 370

uzradîtiês, ‡

3) entstehen, sich bilden:
(siena) kaudzīte uzradījusies (= same̦sta) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 731

uzradîtiês,

1) unvermutet sich einfinden:
te uzradījies kāds svešs cilvē̦ks Bauske;

2) (durch Geburt) sich einfinden (von Tierjungen):
guovij uzradījies teļš Wolm. u. a.

Avots: ME IV, 370

uzraduôtiês, durch Verschwägerung oder Heirat emporkommen: agrākais kalps uzraduojies saimnieku kārtā.

Avots: ME IV, 370

uzradži "der obere Teil von Hörnern" Sessw.: guovij uzradži nuolauzti.

Avots: ME IV, 370

‡ uzradzis "?": pieķēra ruoku se̦glu priekšējam uzradzim A. Upītis Laikmetu griežos I, 115.

Avots: EH II, 731

uzspradzinât, (in die Luft) sprengen: u. le̦du; u. kuģi gaisā Rīg. Av.

Avots: ME IV, 382

‡ viênradzîgs* M. 318, ein Horn habend.

Avots: EH II, 796

viênradzis (li. vienrãgis), das Einhorn Manz. Lettus: viņa spē̦ki ir kâ kāda vienradža Glück IV Mos. 23, 22. ne vis sumburs bijis jāpārvar, bet vienradzis LP. V, 347. dārzā mājuojuši divi nezvē̦ri: meža cūka ar vienradzi VI, 378. jūras vienradzis Konv. ² 1920. - meita vienradziņa (mit einem Horn) BW. 34070.

Avots: ME IV, 663

‡ àizspradzît, sich eilig wegbegeben: labāki aizspradzījis uz leišiem nekâ laidies uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 100.

Avots: EH I, 51

‡ nābradzis Strods Par. vōrdn. 117 "?".

Avots: EH II, 7

‡ abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".

Avots: EH I, 1

‡ abu (li. abù, slav. oba), beide: atrada abu (accus., geschrieben: abbe) Ev.

Avots: EH I, 1

ādzens Elv., lang, schlank, gerade [?].

Avots: ME I, 237

àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.

Avots: ME I, 17

‡ àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.

Avots: EH I, 7

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24

aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.

Avots: EH I, 22

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31

àizlìkuôt, in nicht gerader Richtung, einen Bogen machend gehen: vecis aizlīkuoja Ješkam priekšā Dok. A. 24.

Avots: ME I, 37

àizrast, verlernen, sich entwöhnen: ja nebūtu tik smieties aizradis Rain. aizruon te vientulībā runāt Alm. aizruon nuo daudz lietām Alm. tuo es e̦smu aizradis Alm.

Avots: ME I, 45, 46

‡ àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.

Avots: EH I, 55

‡ àizstrèbt, (gerade soviel als nötig) schlürfen (löffeln) Bauske, Golg., Kalz., Kaltenbr., Oknist: aizstrēbu putras un aizsteidzuos pie darba. Refl. -tiês: kâ tev arvien tâ aizstrebjas? Stenden, wie kommt es, dass dir immer beim Sprechen der Atem wiederholt einwärts gezogen wird?

Avots: EH I, 53

‡ àizvàļât, hin-, wegwälzen (wiederholt, mehrere Objekte, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung): a. mucas (pruojām). Refl. -tiês, sich (wiederholt, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung) hin-, wegwälzen.

Avots: EH I, 62

‡ àizvēkšt,

1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;

2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;

3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,

1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;

2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.

Avots: EH I, 62

àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.

Avots: ME I, 60

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237

‡ alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa māja kājās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl. ‡ alass.

Avots: EH I, 67

àlksna (Bersohn [hier aus è̦lksna] u. a.), àlksne, alkšņa,

1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;

2) àlksna ^2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]

Avots: ME I, 67

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69

‡ apdàirêtiês ² Kaltenbr., (nach etwas suchend) umhersehen, Umschau halten: jis apdairējās, bet neatrada.

Avots: EH I, 76

apdraudzêtiês, apdraudzinâtiês, sich befreunden: dievduotais pavadīja laiku, ar meža radījumiem apdraudzē̦damies JK. V, 134. tev ar viņiem nebūs apdraudzināties V Mos. 7, 3, Joh. Off. 18, 14.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zustriechen ist):, Joh. Off. 18, 14.

Avots: ME I, 81

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. ^8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām ^2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne); ‡

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.); ‡

6) = aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97

‡ aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit añ und an̂ ² ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ ² ), = ‡ aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97

aplēpêt [zu li. aplė˜pti] oder [um Wolmar] apļêpêt resp. [um Mitau] aplẽpêt, sich (mit Schnee, Schmutz) bedecken, kleben, an etw. zäh haften Spr.: bē̦rnam pa dubļiem bradājuot kājas aplēpējušas J. Kaln. [In Meiran: apļepis "schmutzig geworden" ] und in Doblen, Dondangen und Schwaneburg: apļepējis, dass.

Avots: ME I, 101

apliecinât, ‡

2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.

Avots: EH I, 99

aplìkums, Krümmung, Umweg. ar aplīkumu jautāt, nicht gerade auf das Ziel losgehend, sondern mit Umschweifen fragen [zu aplìk].

Avots: ME I, 102

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

apmeklêt, tr., besuchen: radus, draugus, skuolu. Refl. -tiês, einander besuchen.

Avots: ME I, 106

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

aprast, sich an etw. gewöhnen, mit Acc. und mit ar: jau es biju apradusi svešas mātes valuodiņu BW. 4276. ļaudis aprada ar viņu LP. VI, 43. Refl. -tiês, sich gewöhnen: bij ar jauniem dzīves likumiem jāapruonas Aps. IV, 46.

Avots: ME I, 113

apraûdât (li. apraudóti), tr.,

1) beweinen:
ik gadu radi un draugi gāja uz kapiem apraudāt savus aizgājušuos LP. VII, 408;

2) mit Tränen benetzen:
tu jau man apraudāsi slapjas jaunās bikses MWM. VI, 724. Refl. -tiês, Mitleidstränen vergiessen: sievas gandrīz visas apraudājās Apsk. I, 296. fast allen Weibern wurden die Tränen los.

Avots: ME I, 113

‡ apraûdzêt âdas Golg., Häute bis zu einem gewissen Grade beizen (perfektiv).

Avots: EH I, 108

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

‡ apsārtinât, (bis zu einem gewissen Grade) röten (perfektiv): a. dzijas Bauske. brūklenes nav ienākušās nuoplūktas, bet vē̦lāk saulē apsārtinātas Jürg.

Avots: EH I, 111

apsmerdêt, tr., bestänkern: viņš ikvienu radības gabalu var apsmerdēt Liev., J. Kaln., C.

Avots: ME I, 123

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126

‡ apstâte ² Dond., die Erholung (Unterbrechung): stradā visu dienu bez apstātes.

Avots: EH I, 117

aptḕrpt, bekleiden, einkleiden, schmücken: drēbes; slimnieku siltās drēbēs, te atrada tuo cilvē̦ku... aptē̦rptu sēžam Luk. 8, 35. Refl. -tiês, sich an kleiden (drēbes), schmücken, ausrüsten: kungs, tu esi ar guodību aptērpies Psalm 104, 1; ar greznību Hiob 40, 5.

Avots: ME I, 130

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi; ‡

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123

apvãrsnis, auch apvārksnis Kronw., der Horizont: apvāršņa malā sāka lasīties mākuoņi Aps. mākuoņi bija radušies viņa dzīves apvārsnī Lautb. nespē̦dams tik ātri se̦kuot jaunuo duomu apvāršņiem A. XX, 372. [Nach U. eine Neubildung; zu vērties "schauen"?].

Avots: ME I, 134

apvèltît, tr.,

1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;

2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.

Avots: ME I, 135

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

asnuôt, keimen PS., Doblen: labrītiņ, uozuoliņ, tev' atradu asnuojam BW. 30645.

Avots: ME I, 144

ass, -s (li. ašìs, apr. assis, aksl. ось, la. axis, ai. ákṣ̌a-ḥ, av. aša-, gr. ἄξων, ahd. ahsa "Achse", ir. aiss"Wagen"),

1) die Achse des Rades, der Spule
Rutzau, A. XI, 83, auch zemes ass, die Erdachse;

2) der Faden, die Klafter:
malku asīs kŗaut, das Holz fadenweise aufstapeln, asis mest, mit der Messrute oder ausgebreiteten Händen messen. Doblen; trīs asis gaŗš, drei Klafter lang.

Avots: ME I, 145

astrags, auch astrāgs,

1) das hintere Ende des Botes
(astes rags) Mag. III, 2, 113;

2) nach L. astrags, Nebenstütze.
In letzter Bedeutung wohl aus dem. russ острогъ, Pfahlwerk; so Leskien Nom. 180; vgl. auch astrāgs. [Der abweichenden Bedeutung wegen ist russ. острогъ schwerlich die Quelle des le. astrags. Dieses könnte dissimilatorisch aus at-strags entstanden sein, wofür auch atstrāgs "Stütze" spricht. Le. -strags resp. -strāgs vielleicht zu li. stregiù "erstarre", mnd. strak "gerade emporgerichtet, straff", ahd. strach "gerade, straff" u. a.]

Avots: ME I, 146

atastins, fern, entfernt: atastinākie radi Bers.

Avots: ME I, 148

atasts: auch AP., Golg.: atasta rada man iznāce.

Avots: EH I, 133

atbûtne, die Abwesenheit: tavā atbūtnē pie mums ieradušies viesi Kaln.

Avots: ME I, 152

‡ atdar̂buôtiês,* reagieren, eine Rückwirkung ausüben: kâ fantazija rada formas, tâ forma atdarbuojas uz dzīvuo fantaziju Burtnieks 1934, S. 263.

Avots: EH I, 138

atde̦vas, atdevĩbas, die Abgabe, Wiedergrabe, Zurückgabe, die Vergeltung: vīrs ieduod naudu uz atde̦vām LP. VII, 1149; žē̦li, žē̦li turējām mūs māsiņas atdeviņas BW. 17593; naudu uz atdevībām tapināt LP. VI, 237; braucējam pieradies atde̦vām cits zirgs LP. VII, 929.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņas = mūs[u] māsiņas

Avots: ME I, 154

āte: auch PlKur.: pie jūŗas zivīm piede̦r ātes Kavalls Dieva radījumi 171.

Avots: EH I, 195

atjaûcêt, atjaûcinât, entwöhnen: nuo nedarbiem Sessw.; kumeļu nuo ķēves. viņsē̦tas suns tā ieradinājies pie mums nākt, ka grūti būs atjaucēt Aps., Bers., Ramkau.

Avots: ME I, 162

atkarĩba, die Abhängigkeit: zemnieks atradās atkarībā nuo tirgus A. XI, 475 *.

Avots: ME I, 165

atķer̂t, 2): "Einhalt tun" Bauske: a. ruozi. vēl laikā atķēra, gerade noch zur rechten Zeit fing man an (den verbrühten Fuss zu heilen) Lemburg. a. kāsu Segew.; ‡

4) erkennen
Segew.: tas laikam ir Pēteris; nevaru krẽ̦slā a.

Avots: EH I, 152

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atmiņa

1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;

2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;

3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.

Avots: ME I, 177

atpakaļu (unter atpakaļ): auch BW. 22424; 23061; es atradu tautiņās atpakaļu (verkehrt) dzīvuojam VL. aus Rutzau.

Avots: EH I, 158

atrãdît,

1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda! ‡

2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,

1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;

2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).

Avots: EH I, 161

atrast, Refl. -tiês,

3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡

4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡

5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡

6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 161

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184

atspir̃gt, intr., inch., wieder frisch, gesund werden, sich erholen: varbūt viņš atspirgs vēl Rain. lini atspirga un izauga līdz krūtīm LP. V, 138. Refl. -tiês, sich erholen, sich daben in höherem Grade als bei atspirgt: še dvēsele atspirgstas Līg. sirds katram atspirgstas St.

Avots: ME I, 195

atstìept,

2) (Gekrümmtes) wiederum gerade ausstrecken:
grib taisnu viņš a. līkušuo stàvu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 82. Refl. -tiês,

1): drusku jāatstiepjas, man muss sich ein wenig hinlegen (schlafen legen),
Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 172

‡ atsveĩķinât radus Dunika, Kal., Rutzau, sich vor dem Tode von den Verwandten verabschieden. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = atsveicinâtiês: a. nuo kāziniekiem. Aus li. atsvéikinti.

Avots: EH I, 173

attâls, attâļš, auch attâlẽjs, attâlīns Livl. Etn. III, 167, entfernt: attāla, attāļa Aps. II, 16, attālēja radiniece Aps. IV, 12; attālins rads Stari II, 208. attāļš lauks Etn. I, 65. reiz saimniekam gadījies uz attāļu vietu jāt LP. III, 93. Subst. attâlums, -ļums, die Entfernung: ieraudzījis attālumā tādu kaudzi Etn. IV, 232.

Avots: ME I, 204

attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,

1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;

2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;

3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),

1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;

2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];

3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;

4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;

5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.

Avots: ME I, 204, 205

‡ II atvāržas,

1) "?": saule jau kuopš dažām nedēļām atradās atvāržās Janš. Dzimtene V, 135. tā (saule) griežas atvāržās Līgava II, 277;

2) = atvãršas (?): brauksim pie viņiem atvāržās Bandavā II, 337. ņems telītes atvāržās BW. 17293;

3) "pastalu sānuos ādas cilpiņa, kur izver auklü Peb., Sessw.

Avots: EH I, 179

‡ atvasts Sessw., entfernt: a. radinieks.

Avots: EH I, 178

atvâzt

1): auch Dunika, Kal., Rutzau: atvāztuo grāmatu Janš. Bandavā II, 18. Refl. -tiês: kabatā nazis radās pats atvāzies vaļā Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

‡ atvistīns, entfernt: tas man ir atvistīnāks radinieks Saikava. viņš stāv atvistīni (= atvastu) nuo manis ebenda.

Avots: EH I, 181

‡ aûgšupēji(e) radinieki, Verwandte in aufsteigender Linie, Aszendenten.

Avots: EH I, 185

‡ aûgšupēji(e) radinieki, Verwandte in aufsteigender Linie, Aszendenten.

Avots: EH I, 185

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186

àustrums: aũstrums auch Salisb., plur. aũstrumi AP., (mit àu ² ) Zvirgzdine: Rīgā man lieli radi, austrumā bāleliņi BW. 34094.

Avots: EH I, 188

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. ² 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji ² Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. ² ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. ² 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231

II ave̦nragi: rad%C5%BEi">aviņradži BW. 7202 var., rad%C5%BEi">avanradži ebenda.

Avots: EH I, 189

II ave̦nragi, avinragi, avinradži, avanragi, ein bestimmtes Stickmuster: cukactiņas, avinragi, tie meitām lē̦ti raksti BW. 7202.

Kļūdu labojums:
cukactiņas = cūkactiņas

Avots: ME I, 232

âzẽ̦ns (unter âzis 1): auch AP., nom. pl. āzē̦ni BW. 32806, 4: ņemsim vienu āzeniņu ar visiem radziņiem BW. 29420. puisīšam tāda muode kâ rudeni āze̦nam 35545, 1.

Avots: EH I, 196