Paplašinātā meklēšana

I tīra, Adv., = tĩri, ganz: jīuu suns ir tìra ² glups Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77.

Avots: ME IV, 202

II tīra N.- Bartau, Dickgrütze; tĩre PlKur., Rutzau n. FBR. VIII, 141, ein Brei aus Kartoffeln und Mehl. Anscheinend aus li. tỹrė "Brei".

Avots: ME IV, 202

tīraša "?": tīraša, tāraša vedēja sieva. kuo tik ilgi tīrašāji...? BW. 21081, 1.

Avots: ME IV, 202

tīrašât "?": kuo tik ilgi tīrašāji gar māsiņas augumiņu? BW. 21081, 1.

Avots: ME IV, 202

tĩràuzas: tīrauzu ("kur auzas vien") milti Orellen. es tev devu tīrauziņas BW. 29995, 1.

Avots: EH II, 686

tĩràuzas (?), reiner Hafer: pabē̦ruse tīrauziņu (als tīr[u] auziņu aufzufassen?) VL. aus AP.

Avots: ME IV, 202

tĩravuotis, tīravuots (?), eine reine Quelle: vajaga ... tīravuota (Var.: tīravuoša) ūdentiņa BW. 29678. tīravuota als tīr[a] avuota aufzufassen?

Avots: ME IV, 202

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6

àizmil̂zums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40

‡ àizšlogât Dond., sich bei Schlackenwetter mit nassem Schnee anfüllen und dadurch gesperrt werden: kad struopa skrejcaurums ar šlogu aizšlogā, tad tas jāiztīra.

Avots: EH I, 56

ajē̦gs (unter ajē̦ga): meist in der Verbind. ajē̦gs, nejē̦gs gebraucht: ej nu ej, ajē̦gs, nejē̦gs, kâ tu nāc uz tādām neprāša duomām! Vīt. tīrais ajē̦gs, nejē̦gs! P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 65

I aka: dziļas akas dube̦nā BW. 23195, 3 var. tīras akas 33773, 1 var.

Avots: EH I, 65

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit al̂ ² ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69

‡ aplìciene ² ,

1) = aplīcine Pilda, Zvirgzdine;

2) die äussere Waudung eines Gefässes
Zvirgzdine: kubulam (glāzei) a. netīra.

Avots: EH I, 99

‡ apnîgruõtiês ² Sassm., = apriêbtiês: nuo netīra trauka man apnīgruojās ēst. man sirds apnīgruojas nuo tādiem netīrumiem.

Avots: EH I, 103

ass: asa grants, Grand, der zum grösseren Teil aus Kieselsteinen, zum geringeren Teil aus Sand besteht Siuxt. a. sniegs Siuxt: de̦sas nomazgā tīras un nuoberž asā sniegā vai sālī.

Avots: EH I, 131

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180

atveldzêt, atvel̂dzinât, auch atval̂dzinât (Spr.), anfeuchten, erfrischen, erquicken: dievs, kas gaisu iztīra un puķes atveldzē Vēr. II, 1087; atveldzināt mēli LP. VI, 638; izkaltušuo muti Aps. V, 30. atv. sirdi, sein Mütchen kühlen MWM. VIII, 333. Refl. -tiês, angefeuchtet, erfrischt, erquickt werden, sich erfrischen: asniņi atveldzējās nuo lietus Naud.; sakarsušais grib atveldzināties Sam. Subst. atveldzinājums, Labsal, Erfrischung, Erquickung: asaras atnesa visiem atveldzinājumu.

Avots: ME I, 208

bal̃tums,

1): tīra sniena baltamā BW. 24738, 1. saulītes baltumiņa 8493. se̦rmuliņa baltumiņu 28314. pieliet baltumu pie putras Golg., Milch zur Grütze giessen.

Avots: EH I, 202

bē̦rs (li. bė̕ras), braun (meist von Pferden); bē̦rais, ein grosses braunes Pferd; Demin. bēriņš, ein kleines braunes Pferd (cf. bẽrĩtis, bẽris). Statt der adjektivischen Verwenvung tritt bē̦rs zuweilen scheinbar substantivisch im appositionalen Gen. auf: kalpiņam tīra maize, ražans bēra (gew. bē̦rs) kumeliņš BW. 9402; abiem bēru (gew. bē̦ri) kumeliņi 21088, 6. In Wirklichkeit steht hier bēra, bēru für bēŗa, bēŗu (Gen. von bēris). Selten von anderen Gegenständen: bē̦rais alutiņš, braunes Bier Sil. ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek tīri bē̦rs LP. IV, 41. [Gewöhnlich zu ahd. bero "Bär" u. a. gestellt; s. Froehde BB. X, 295, Walde Wrtb. ² 288, Fick Wrtb. III 4 , 263 u. a.]

Avots: ME I, 291

bẽ̦rulaina maize, Brot, zu dem etwas zugeschüttet (bẽrt) ist, wie: Kaff, Kleie: brāliņam tīra maize, vēl maldama izsijaj', tautiņām bẽ̦rulaina, vēl piebēra sē̦naliņ BW. 9208.

Kļūdu labojums:
sē̦naliņ BW. 9208 = sē̦naliņ[u] BW. 19208

Avots: ME I, 292

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

bļorca,

1) schlechter Branntwein
Salis n. U.;

2) wasserdurchweichter Stiefel:
zābaki palikuši tīras bļorcas Krem. n. A. XI, 82;

3) ein Schwäther, der Dummheiten zu erzählen liebt
Etn. III, 130.

Avots: ME I, 321

‡ blun̂džga Frauenb. "netīra ūdens bedrë.

Avots: EH I, 231

bļurkšis,

1) das nomen actionis zu ‡ bļurkšêt 1 PV.;

2) einer, der undeutlich spricht, lallt; ein Schwätzer
(mit ur̂ ) PV.: dzē̦rājs skurbumā ir tīrais b.

Avots: EH I, 234

I bubinât,

1) bu, bu, bu hervorbringen, von Pferd, wenn sie Hafen od. Mehl wittern, entgegenwiehern:
kad zirgam auzas duod, tad viņš bubina. jāsim brāļi, laime būs: zirgi zviedz, nebubina BW. 13857. Im VL. auch mit einem Obj. im Gen. od. Akk.: kumeliņi, baltsarīti, vai bubini tīras auzas BW. 13860;

2) leise murmenl, girren:
ve̦ca māte bubināja, sivē̦niņus ganībama Ltd. 4458. žīdi jau bubina, die Juden (babbeln) halten ihr Gebet. baluoži bubina Zalkt. Zu li. bùbinti "кричать бу-бу-бу", [bubénti "dumpf dröhnen", baũbti "brüllen", la. būbere "pfeifen, tönen"(von der Rohrdommen), būbō "Uhu", nd. pupen "pedere"; s. Leskien Abl. 293, Fick Wrtb. III ^4, 200, Johansson KZ. XXXVI, 343 und Persson Beitr. 38].

Avots: ME I, 343

II čampa, ein Unordentlicher, Unsauberer; jem., der ohne Not in Kot od. Schmutz umhergeht Lems. n. U.: e, kur ir čampa! ar netīrajām kājām piemīdīja visu istabu.

Avots: ME I, 403

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš ² Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 ^2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,

1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês ^2] Nerft, sich genieren: divi duŗ, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;

2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit aî ² N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;

3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;

4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.

Avots: ME I, 432, 433

draņ̃ķis, dial. draņķes,

1) Spülicht, Branntweinspülicht:
šis alus tīrais draņķis. ar draņķi dzirdina guovis. brūžuos baŗuo ar draņķi vēršus;

2) schmutziges Wasser, schlechtes Getränk:
kas tādu draņķi var dzert?

3) das Grünfutter für das Vieh
Dond.;

4) ein (schmutziger) Schlemmer, Säufer:
skrej ellē, alus draņķi! als Schimpfwort - ein nichtsnutziger Mensch: labam vīram labas lietas; nauda katram draņķim;

5) schmutziges Wetter, besonders ein Gemisch von Regen und Schnee:
rītu būs draņķa laiks BW. 2471;

6) die Lochien der Wöchnerinnen.
[Nebst li. dránka "Schweinefutter" aus nd. drank "Spülicht".]

Avots: ME I, 490

II dze̦ltra "?": tas jau tīrais dze̦ltra (tāds, ka ne ar kuo nav mierā).

Avots: ME I, 543

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363

gàislis [Jürgensb.], der Windbeutel, ein unbedachtsamer, leichtsinniger Mensch: "viņš jau tīrais gaislis", saka uz tādu, kas daudz ne˙kā neapduomādams, izdara dažas aplamības Bers., A. XII, 869; der Durchbringer Trik., Neik. n. U. Zu gàist; [vgl. li. gaišlùs "расточительный"].

Avots: ME I, 586

gârkstuoņa ² [Telssen], eine Art Geräusch: kauja nuobeigusēs.. lielā gārkstuoņā Druva I, 494. [gārkstuoņa Neugut "eine gackernde Henne, die sich ein Ei zu legen anschickt; gā̀rkstuoņa "trīcuošs, dre̦buošs truoksnis slimās krūtīs" Serben, Hirschenhof, gãrkstuôņa (Annenburg) "truoksnis kaklā" Schujen: viņš nevar skaidri parunāt, viņam kaklā gārkstuoņa. Auch ein Mensch, der oft gārkst: tas ir tīrais gārkstuoņa Hirschenhof.]

Avots: ME I, 618

ģel̃zenis Grenzhof, ģèlzenis ² Kl.], ģelzens,

1) [ģelzenis Kreuzb.], die Messerklinge
Buschh.;

2) ein Messer ohne Stie
[ģelzenis Nerft, ģelzē̦ns Annenburg], ein schlechtes Messer Kokn.;

3) ein schwächlicher, magerer Mensch:
tas jau tīrais ģelzens [Koddiak], tikai kauli un āda A. XIII, 80.

Avots: ME I, 696

ģemberis,

1) bei Wid. ģe̦mburis], ein wackelnder, auf seinen Füssen nicht fest stehender Mensch:
tas tīrais ģemberis, aiziet meimuru meimuriem Stockm. u. Etn. II, Spr.;

2) ein wackelnder Schämel;

3) eine krumme, schlecht gewachsene Birke
AP., Adsel n. A. XIII, 81. Vgl. bemberis; [hieraus dissimiliert ?].

Avots: ME I, 696

gle̦ma, gļe̦ma, glē̦ma Dobl., gleme, gew. d. Pl., auch gle̦mi,

1) der Schleim:
uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes Etn. II, 166. man bij aplipusi seja, mati un drēbes kâ ar glemēm (nuo netīra gaisa);

2) schmleimiger Bodensatz:
gle̦mas ir vietas, kur pavasar*uos iet ūdens pāri un kur dibe̦nā nuostājas dūņas (Saikava);

3) gle̦mi, Schleim der Schwangern; auch beim weissen Fluss
St. [Zu li. glemùs od. glėmùs "слизистый" glė̃mės od. glẽmės "слизь", gr. γλάμων "triefäugig", γλήμη "Augenbutter", niederl. klam "kliebig" u. a., s. Fick BB. XVII, 321 u. Wrtb. I ⁴ , 412, Sommer Balt. 80 Lidén Stud. 49, Prellwitz Wrtb. ² 95, Boisacq Dict. 150.]

Avots: ME I, 624

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

gruñčaîns, voll Schutt: te visas malas netīras, grunčainas Ahs.

Avots: ME I, 665

I gruzis, grùzis PS., grûzis AP.,

1) ein Stäubchen, Körnchen, Hälmchen, Spänchen, das in das Auge gerät:
gruzis (gruzis) grauž acī. gruzi (grūzi) nuo acs izlaizīt. vēžu dzirnutiņas iebāž acī, kad gruzis iebiris Etn. III, 8;

2) grùzis [Schujen, N. -peb.], Wasserschafthalm (equisetum limosum)
RKr. II, 70, Etn. I, 138: Jānītis tavus kumeliņus grūžu zâli (Var.: gružu rasu) ēdināja (vgl. li. gružis (i- Stamm) "Schachtelhalm");

3) der Pl. gruži, grûži od. grùži, auch gružas [Taurup], grūžas, allerlei Abfälle, Schutt, Graus, Geröll:
darīs visus akmiņus par izkaisītiem gružiem (gruvekļiem) Jes. 27, 9. kur žagari, tur gruži. kur ar kuo strādā, tur gruži nuokrīt. tīra te̦k Daugaviņa, daži gruži (Var.: grūži, grūžas) dibe̦nā BW. 21376; 30767, 3. kur, skuķīti, grūžus (Var.: gružus) liki? 24114. gružas gulēja gadu desmitiem MWM. II, 2. Jāņ māte, grūžu (Var.: gružu) cūka BW. 32585. siena gruži, feine, zerbröckelte Heuüberbleibsel;

4) zur Bezeichnung einer grossen Menge:
tur ļaužu kâ gružu. [Inder Bed. 1 und 3 - 4 wohl eher (s. Froedhe BB. XVII, 313) entlehnt nebst poln. gruz "Trümmer" aus ndd. grūs, als (nach Leskien Abl. 297 und Nom. 293 und v. d. Osten-Sacken IF. XXIV, 245) nebst li. gráužas "Kies" und gružótas "holperig" zu graûzt.]

Kļūdu labojums:
grūžas) dibe̦nā = gružas dibe̦nā

Avots: ME I, 666, 667

idras, idres, idri, Leindotter (camelina sativa): kad pūriņu piedarīju, idri (Var.: idras, idres, idriņi), egļi saaudziet! BW. 28278, 2, 3. saplūkusi idru sauju, duod manam kumeļam Ltd. 911. izmin idras, izmin usnas, lai aug tīra labībiņa BW. 32560, 15. - Vgl. judras dass.

Avots: ME I, 702

‡ iekul̂kstît ² Dunika,

1) = iekul̃stît: drusku e̦sam iekulkstījuši nuo uotrās čupas;

2) (Flachs) schwingend hineingeraten machen:
spaļi iekulkstīti tīrajuos linuos.

Avots: EH I, 523

ìekul̃t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. -tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

izava, ein alter, abgetragener Bastschuh, alte, abgetragene Fussbekleidung: Sprw. ja neklausi tē̦va, mātes, tad klausi ve̦cas izavas! Tr. II, 1258. biksītes paliks slapjas un netīras kâ izavas Vīt. 12.

Avots: ME I, 713, 714

‡ izdrumslinât,

1) = izbãrstît (r. викрошить) M. 77: i. putniem maizi Schibbenhof, Smilten;

2) auflockern:
i. zemi Smilten;

3) = ‡ izdrum̃slât (mit ùm ² ) Sessw., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. kuoku, kaŗuotes grebjuot;

4) "(Abfälle) herausnehmen, -fegen"
PV.: izdrumslināju pēdējuo drumslatu (sic!); tagad sile tīra!

5) bröckelnd
(tr.) aushöhlen Laidsen, N.-Peb.: ar kaltu mūrī i. caurumu; peles izdrumslinājušas kukulī caurumu. i. kāli Zvirgzdine.

Avots: EH I, 443

izgarinât (li. išgãrinti), tr.,

1) den Dampf verfliegen lassen [Wolgunt]:
kurinātājam vajadzēja pieraudzīt, ka pirts būtu tīra nuo dūmiem un pareizi izgarināta, lai gars būtu salds BW. I, 176;

[2) abkühlen:
maizes vēl nevar laist krāsnī, tā vēl jāizgarina Loddiger, Roop, Wenden u. a.].

Avots: ME I, 736

izlielība, ‡

2) ein Prahlhans
PV.: tas jau tīrais i.

Avots: EH I, 463

izliêt [li. išlìeti], tr., ausgiessen: Sprw. neizlej netīru ūdeni, kamē̦r tīra nav. kur nu vairs izlietuo sasmelsi od. izlietuo taču nesasmelsi, das Geschehene kann man nicht ungeschehen machen. izliet laimes;

2) ergiessen:
saule izlēja savu spilgtuo gaismu par kauliem apklātuo ceļu RA.;

3) vergiessen:
kas cilvē̦ka asinis izlej, tā asinīm būs izlietām tapt I Mos. 9, 6. Refl. - tiês,

1) überfliessen, verspritzt werden:
tâ ūdeni nest, ka ne˙viens piliens neizlejas Etn. I, 61;

2) sich ergiessen:
nuo krūtīm skaņas Aps.;

3) sich formen, sich beim Guss, beim Giessen (bes. beim Glückgiessen) bilden:
svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. nezin, kas tur tē̦vam bija izlējies Plūd. II, 321.

Avots: ME I, 765

‡ izrĩpelêt Lems., Perfektivform zu rĩpelêt 2: saimniece savas meitas izrīpelējusi: nu ir visa māja tīra, ka spīd un laistās.

Avots: EH I, 477

iztĩrît, iztĩpinât Dond., vollständig reinigen: avuotu vajadzēja iztīrīt nuo dūņām LP. VII, 319. vīrietim bijis jāsamīsta un arī jāiztīra nuo gaiļu laika līdz bruokastīm 100 sauju Etn. III, 88. Refl. - tiês, sich vollständig reinigen.

Kļūdu labojums:
319 = 361

Avots: ME I, 819

jâds, ein Unruhiger, Springinsfeld, Lärmmacher: tīrais jāds! saka uz tādu, kas vai nu darbiem, vai vārdiem pārliekus truokšņuo, dauzās Bers. [Vgl. li. jóda "шалун, пострѣл".]

Avots: ME II, 106

jâklis, ein Unruhiger, Unbändiger, Alberner: šis puika tīrais jāklis Wend., [Wessen]. tas tāds meitu jāklis (Mädchenjäger) vien ir Nötk., AP. [fem. jâkle U., PS., eine UMhertreiberin, Hure. Zu jât; vgl. Zubatý AfsPh. XIII, 625.]

Avots: ME II, 106

jaûdzumiņš, [ein Neuling, ein Anfänger]: tu tādās lietās esi vēl par jaunu, tīrais jaudzumiņš! Vīt. [Wozu zu jaûnzemis, das als Gesindename an vielen Orten "jaûdzums" ausgesprochen wird.]

Avots: ME II, 97

jê̦lums,

1): eine eiternde Wunde
Kl.;

6): auch Ahs., Siuxt, die inneren Organe eines geschlachteten Tieres
AP.: kas luopu nuodīrā, uzšķērž, sagriêž gaļu gabaluos, izņe̦m taukus, iztīra de̦sas, tas dzīvā ar jē̦lumiem Ahs. kad cūkām duod jēlumus, tad tās ē̦d savus sivē̦nus AP.; "glumumi luopa iekšās" Frauenb.: jē̦lumi jāplucina zemē, karstā ūdenī Frauenb.; ‡

7) die Schlaffheit:
viņam tis slinkums, j. Heidenfeld.

Avots: EH I, 564

jẽre

1): ein halbjähriges Schaf
Seyershof, ein Mutterlamm - auch Frauenb., Siuxt, (Demin. jẽrīte ) Iw., Sonnaxt: esi vēl tīrais., jērītes bē̦rns P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 564

I kama, kams, gew. Pl. kami [Ruj.], eine Volksspeise: kamus Maz - Salacā pagatavuo tâ: sabeŗ auzas, miežus, drusku rudzu, zirņu un pupu ve̦rduošā ūdenī, mazu laiciņu pasautē, tad izbeŗ izlaidus uz palagiem un izliek saulītē, lai apžūst. tad iebeŗ karsti nuokurinātā krāsnī, kur tuos maisa, kamē̦r tie vairs neapde̦g, aiztaisa tad krāsni paliek auksta; pēc izgrābj, iztīra, samaļ miltuos, kuŗus vēl izsijā. miltus iemaisa skābā pienā un tūliņ ē̦d bez raudzēšanas Etn. I, 20. Dies so bereitete Mehl heisst in Rujen kammilti und die Speise kamputra; kama milti, Hafermehl Manz. Wohl aus estn. kama "Hafermehl, Mehl von geröstetem Getreide".

Avots: ME II, 148

kamars,

1) der Schnüffler:
viņš ir gan tīrais kamars, t. i. kas visur bāž savu de̦gunu iekšā Bers., [Lis.;

2) "ein Dieb"
Planhof.]

Avots: ME II, 148

kar̂kles [(li. kárklės "Raufe, ясли"), bei Wid. auch karkļi], die Raufe PS., [Serben, Schujen, Sermus], Lettg.: silē man tīras auzas, karklēs baltais ābuoliņš. karkles - redeles, kur zirgiem, guovīm vai avīm sienu ieliek [Selsau], AP., Wolm., Lasd., C., Nötk., Serb., Laud., Bers., Druw. n. A. XVI, 475. [Nach Būga KSn. I, 130 aus *kargklēs, zu li. kargýti "kreuzweise verbinden", ker̃gti "anbinden", kar̃goti "flechten; дѣлать рѣдкую, неплотную огорожу" Man kann aber auch denken (indem - kl - hier auf -tl- zurückgehen kann) an apr. korto "hayn", as. hurth " Geflecht", ai. cŗtati "knüpft", gr. χάρταλος "Korb" u. a. bei Fick Wrtb. III ⁴ , 77.]

Avots: ME II, 162

kar̂meklis, ein Händelsucher, eine Kratzbürste: tas tīrais karmeklis Mat.

Avots: ME II, 163

kaũkuôņa,

1) das Geheul
[Lub., Stelp.]: apakšzemes kaukuoņa MWM. X, 200;

2) der Schreihals:
viņš tīrais kaukuoņa Serb.

Avots: ME II, 174

ķaupis,

1) = garmetis Bershof, Naud., Annenburg ;

2) die Pfeife:
vis˙pirms viņš piebāza ķaupīti, aizkūpināja tuo un tad likās gultā A. XVII, 708 ;

3) der Täubling
[um Hasenpot mit aû ^2]: par ķaupīti sauc tikkuo nuo zemes izlīdušu bē̦rzlapu Siuxt LP. ;

4) die Kröte, der Frosch
JK. VI, 13 ; ķaupīte, ein kleiner Frosch Gr. - Sessau ;

5) der Sperling
Salis [ķaûps ^2], Lems. ;

6) ķaũpis, ein aufgeblasener Mensch, ein Geck
Dond.: tas ir tīrais ķaũpis ; viņš nezin, kâ izrunāt, iet, ģērbeties. Vgl. kaũpiņš.

Avots: ME II, 357, 358

ķàuze ² Lub., ķàuza ² Bers., der Schorf bei Wunden, die Kruste Wid.: nu jau sāk ķauza nuoiet. viņam tāda ķauza uz ruokām - nelīdze̦na, netīra, kŗaupaina āda Bers. A. XVII, 187.

Avots: ME II, 358

II ķauzis "?": galva kâ ķauzis, t. i. netīra, blaugznaina Serb.

Avots: ME II, 358

ķe̦m̃pa,

1) der Haufe, Wirrwar:
kluči sagājuši vienā ķe̦mpā. puikas sakrita vienā ķe̦mpā (čupā). tur tīra ķe̦mpa (putra, juceklis) Serb.;

2) eine Handvoll
U.

Avots: ME II, 364

ķḕ̦ms [auch PS., Serbigal, Neuenb., Schujen, Jürg., Wolm., AP., ķḗms ² Nerft, Preili, Kl., ķê̦ms ² Salis, Ruj.], ķê̦ms C.,

1) [der Kobold
U.], das Gespenst: ķē̦ms ķē̦muojas, spukuojas LP. VII, 444; 450. spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tiek lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. kur ķē̦mi rādās, tur vai aplam mīlas, vai zuog. [ķē̦mi U., phantastische Vorstellungen, Phantasiebilder];

2) ein Sonderling, [ein Blödsinniger
U.], ein Unvernünftigeŗ ein Vermummter: tu tīrais ķe̦ms! [viņš ķē̦mu vīrus klât ņe̦m, er nimmt liederliches Gesindel an Salisb. n. U. - Aus liv. kä'm (s) "Gespenst, Kobold" oder umgekehrt?]

Avots: ME II, 373, 374

ķe̦ñga,

1) die Schmähung, Beschimpfung:
tās jau tīrās ķe̦ngas! Serb., Smilt., Dond.;

2) der Schmäheŗ der Schmähsüchtige:
tu esi tīrais ķe̦nga Serb., Smilt.;

3) wer schlecht, unsauber arbeitet, ein schlechter Arbeiter
Gold.;

4) verächtliche Bezeichnung für den Fuss und dem Arm:
kad duošu, tad ķè̦ngas ² vien atmetīsi (= nuomirsi) Bers.

Avots: ME II, 365

ķesele,

1) die Tasche, ein kleiner Sack:
ubadziņi bizinēja pavasaŗa saulītē; ķeselītes pakāruši uozuoliņa zariņuos Wessen, Sauken BW. 2743, 26006, Selb.; der Hafersack, der den Pferden vorgehängt wird Burtn., [Alt Ottenhof, Salis], Krem.; der Klinbeutel: baznīcas upuŗa ķesele Latv.;

2) in Serb. = ķe̦rpaka

2: ar ķeseli iztīra āliņģi nuo le̦dus gabaliņiem un smeļ zivis nuo tīkla laivā LP. II, 108;

3) der Kescher zum Krebsfangen:
ķeseles ir ieduŗamas ar kātu un gremdējamas; stīpa tām mē̦dz būt nuo dzelzs Etn. III, 95; in Kand. duŗamās un mētamās ķeseles;

4) zur Bezeichnung eines Frauenzimmers - die Schachtel:
ne vis tāda ve̦ca ķesele, kâ mūsu saimniece Blaum. citiem vīriem labas sievas, mana tāda ķeselīte BW. 27264, 6;

5) der Plur.
ķeseles, = ķe̦sas, Lumpen, Plunder: taisies, puosies, mana ve̦damā, las[i] savas ķeseles (Var.: savus kankarus) vienā vietā BW. 19062. [In den Bed. 1 - 4 nebst ķeselis (woraus wohl. li. kẽselis od. kẽsele. "ein Kescher zum Krebsfangen") wohl aus estn. kessel "Netzsack zum Tragen von Fischen, kleiner Sack oder Korb", s. Thomsen Beröringer 260.]

Avots: ME II, 370

klakšata, klakšāta,

1) das Geklapper, Glücksen
AP., Lub.;

2) die Plappertasche, der Schwätzer:
tas ir tīrais klakšata Lub.

Avots: ME II, 211

kùopums, die Pflege, Wartung: ši ir tā atmaksa par kuopumu Kaudz. M. tuo tev dara tīras auzas, mans labais kuopumiņš BW. 29972, 1.

Avots: ME II, 347

krabinât,

1) intr., krabbeln (von der Maus gesagt)
U.;

2) krabbeln, sich fortwegen:
es ar savu pugažiņu citiem līdzi krabināju BW. 27262;

3) tr., mit einem Werkzeuge die Pfeife reinigen:
kaļķīti krabina un tīra Bārda. Refl. -tiês, vom Krabbeln der Maus U. [Reimwort zu grabinât; vgl. li. krabždė̕ti "шелестѣть" (pelė̃ kràbžd).]

Avots: ME II, 255

‡ kre̦kums "mē̦sls" Seyershof: duod plānu ēdienu, lai iztīra de̦sas nuo kre̦kumiem. bļuodā tikai kre̦kumi (Speisereste, Abfälle) palikuši Lemb., Zögenhof. ābuoliņa kre̦kumi (smelknes) Dond. Zu li. krèkti "gerinnen".

Avots: EH I, 648

kvêpinât, tr.,

1) rauchen:
cigāru ;

2) räuchern:
ar šuo vilnu arī bites kvēpināja LP. VII, 365. kas tuos dūmus kvēpināja? BW. 19877, 2. viņa nav kvēpinājusi vīrākus uz tīras mākslas altāŗa Vēr. II, 1092. kvēpinā(ja)mais altāris, der Rauchaltar II. Mos. 37, 25. Subst. kvêpinãjums, die Räucherung ; kvêpinâšana, das Räuchern ; kvêpinâtãjs, der Räucherer.

Avots: ME II, 354

labĩba (li. labyba Dauk. Darbai 17 u. a.; aus dem Le.?): izaugs laba labībiņa BW. 25920. lai aug tīra labībiņa 29554. atņēmis labībām visus graudus Pas. XIII, 42. mazā l. - auch Salis.

Avots: EH I, 710

lâcis (li. lokỹs [gen. s. lókio], apr. clokis),

1) der Bär;
[lâču mãte U., die Bärin; auch als Schimpfwort für ein dickes Weib. lâcis auzās U., Liebhaber bei der Frau.] Sprw.: nepārduodi ādas, kad lācis vēl mežā. dzīvuo kâ lāča ausī, in Herrlichkeit und Freuden. kuo tu nuo lāča izdabūsi kâ lāča ādu. art, art, ne lāčus vadīt: ar aršanu labāk maizi pelnīs nekâ ar lāča vadāšanu. divi ir lāci veic. nuo vilka mūk, uz lāci krīt. lāci var izmācīt dancuot; kâ ne cilvē̦ku? vai nu lāvi nuokavāt? was für eine schwere Arbeit habt ihr beendet! pašu lāci lāča taukiem smērē, den Dummen bewirtet man auf seine eigene Rechnung. tas kâ lācim zemeņu uoga, von etwas Schmachaftem;

2) oft in Vergleichen: rūc od. rē̦c kâ lācis. bried kâ lācis. krīt kâ lācis uz me̦du. nuoplīsis kâ skrandu lācis. tam spē̦ks kâ lācim. kâ lācīši man zirdziņi BW. 28003;

3) fig., ein plumper Mensch, Plumpsack:
viņš jau tīrais lācis; miega lācis, die Schlafmütze;

4) der Name eines zottigen Hundes;

5) die Trespe Strutteln, so auch das Demin.
lācītis, gew. lāčauzas: izmin gušņas, izmin lāčus Lesten, Kand.;

6) eine aus Hanf bereitete Speise
Etn. II, 136;

7) ein Holz an der hölzernen Gabel der Pflugschar
Rutzau n. Etn. I, 129;

8) lācītis, das Malz,
diegstā e̦suošs iesals Lös. n. Etn. IV, 129;

9) lāci pirkt, ein Spiel
(BW. V, S. 218, U.), bei dem man durch richtige Angabe der in Bohnen ausgelegten Gestalt eines Bärn sich die Bohnen verdienen kann; [lāci dancināt U., zur Kurzweil einen Bärenführer mit dem Bären vorstellen;

10) lācis, der Hemmschuh
Oppek. n. U. - Wegen apr. Tlokumpelk "Bärensumpf" muss man wohl von einer wurzelform tlāk - ausgehen, vgl. Mikkola BB. XXII, 244 f. und Bezzenberger BB. XXIII, 314 und Brückner KZ. XLVI, 207.]

Avots: ME II, 434, 435

ļãpãns Burtn., Bers., ein Ungeschickter, Plumpsack: tas jau tīrais ļāpans Burtn.

Avots: ME II, 533

ļe̦ce̦ns,

[1) "dickflüssig"
Lievenhof;

2) "ļumans, mīksts" Lettihn], weichlich, plump:
meta ļe̦ce̦nuo platmati nuost A. XII, l, 34. [Auch substantiviert: tīrais ļe̦ce̦res! Lettihn.]

Avots: ME II, 534

leģerêt, - ẽju,

1) schiefbeinig, mit nach auswärts gedrehten Beinen gehen
Druw.;

2) sich umhertreiben, aufleben:
tas jau tīrais leģeris, mājās ne˙maz nedzīvuo, strādāt nevīžuo, apkārt vien leģerē Al., Burtn.

Avots: ME II, 445

ļê̦psna ^2,

1) der Fetzen
Grünh.: uz zarnu auguoniem nuorāda strutas un audu ļē̦psnas izkārnījumuos Konv. ² 3562. [tirguotājs pirktai gaļai piemeta vēl kādas ļē̦psnas (cīpslainus, mazvērtīgus nuoplē̦sumus). ve̦cajam mētelim sānuos karājas laukā netīra vates ļē̦psna Lennew.];

2) zur verächtlichen Bezeichnung einer Person - Lump:
vīri ir ļē̦psnas Janš. [Bārenīte 35]. e, tāds ļē̦psnas sievietis nav ne˙kam vē̦rts Alm. [gļē̦vā... rakstura dēļ viņš tapa saukāts par ļê̦psnu ² Janš. Čāp. 23.]

Avots: ME II, 540

ležņa,

1) comm., eine Person, die immer zu liegen liebt, die Schlafmütze, der Faulenzer
Spr.: tu esi tīrais ležņa Selb., Lub.;

2) die Zulage, Zugabe:
kungs prasa pie pussiena daudz ležņu Lös. n. Etn. IV, 130, Lub. [Zur Bed. 1 vgl. laža I.]

Avots: ME II, 455

liẽlĩba,

1) die Prahlerei, Grosssprecherei:
Sprw. lielība naudu nemaksā. ak tu tavu saltu lielību! Kaudz. M. kuo lielību tu lielies? Bw. 20460. uz lielības(-u) skriet, um die Wette laufen;

2) die Grösse, Stärke:
zuobe̦ņā, zābakā, tur tautieša lielībiņa BW. 29967; 13734, 1. kad lielība ģe̦ldē̦tu, guovs zaķi nuoskrietu;

3) lielība, lielības gailis, kaza, pakaļa, der Prahlhans:
kuo es ar tevi, tukšu lielību, ķē̦muošuos! LP. VI, 382. tīrais lielībiņa! spē̦ka mums nebūs mazāk kâ tiem lielībām JR. IV, 87.

Avots: ME II, 498, 499

luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],

1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;

2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];

3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;

4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;

[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);

6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]

Avots: ME II, 526

luktšķēre, die Lichtschere, Putzschere: viņu luktšķērēm būs nuo tīra ze̦lta būt II Mos. 25, 38. [Ausdem Niederdeutschen; s. Sehvers 153.;

Avots: ME II, 511

ļūnējs, sumpfig: nerauguoties uz ļūnējuo apkārtni, Salate pate bij tīra un skaidra Jauns. vieta bij ze̦ma un ļūnēja, bet šaurā upīte tuomē̦r skrēja diezgan ātri Jauns.]

Avots: ME II, 545

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

mãja, Demin. verächtl. mãjele,

1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);

2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix pā̀r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;

3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]

Avots: ME II, 577, 578

makãns AP., Smilt., makans Mar., Lub.,

1) etw. Grosses, Schweres, Fettes, ein Mensch von grossem Wuchs, [ein grosser Krebs
Austriņš Nuopūtas vējā 83]: bē̦rni, sivē̦ni kâ makāni AP. [kuoks kâ makans uzgāzās viņam virsā Mar. n. RKr. XV, 125. makans tu esi liels, un tev vajadzē̦tu gan saprast (zu einem Kinde) Ezeriņš Leijerkaste I, 271.] suņi tādi kâ makāni MWM. VI, 31. vinš tīrais makāns Selsau. tas jau kâ makāns ne+maz nevīžuo strādāt Adsel;

2) das Aas, Luder
Mar.

Avots: ME II, 554

II makņa "maisītājs, rakatājs" Bers.: visu te samaknījis kâ tīrais makņa;"kas rakņājas" Sessw., N.-Schwanb., Sinolen, Pampeln.]

Avots: ME II, 554

me̦daļa Lös. n. Etn. IV, 146, ein(e) Lüsterne(r), ein Leckermaul: tīra me̦daļa; krīt virsū, ka ne atkapīties nevar.

Avots: ME II, 590

I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš ² Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. mēļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l̃ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].

Avots: ME II, 615

mḕrdelis [auch Jürg., Ruj.], f. -le, mḕ̦rdaļa ² [Bers.], Lub.,

1) ein verhungertes, dem Töde nahes Wesen
[mḕrdele PS.], ein Krepierling Smilt.; Etn. IV, 146: vaļenieka mērdelis zirdziņš vilkās kâ gliemezis Seib. guovis vazājušās apkārt kâ mērdeles Etn. II, 88. Pēteri es reiz varēju dabūt, bet apņēmu šitādu mērdeli MWM. VIII, 332. [tas jau tīrais mêrdele ² Salisb.;]

2) jemand, der einen hungern lässt
Plm. n. RKr. XVII, 68, Lub.

Avots: ME II, 618

mẽrît [Wolm., PS., Kl., Lis., N. - Peb., Trik., Dunika, Bers., Salis, Jürg., Warkh., Warkl., Domopol], mẽrĩju oder mẽru C., mẽrĩju, mẽŗuôt [auch Ruj.], auch mẽrêt, -ẽju L.,

1) messen:
es tev devu tīras auzas, ne ar mē̦ru mēruodams (Var.: mērīdams) BW. 29995, 1. es dzirdēju dēļa māti stuopiem pienu mērījuot (Var.: mēruojuot) BW. 16421. Rīgas kungi prieksā nāca, siekiem naudu mērīdami (Var.: mēŗuodami, meiruodami) 30703. ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie uozuola mērīdama 7355. suoļus, ceļu mērīt, einen Weg zurücklegen: dabūju ve̦ltu ceļu mēŗuot Purap. simtiem reižu viņš šuo ceļu bij mēruojis A. XXI, 695. nelieci puikam velti mērīt suoļus! Blaum. beņķi mērīt, sich auf die faule Bank legen, faulenzen: šuo dieniņu redzēsim, vai šļūkusi, vai vē̦rpusi, vai mērījusi tē̦va beņķi;

2) zielen
Spr.: uz kuŗu vietu tad tu mērīji viņai? Niedra. Refl. -tiês,

1) sich messen:
varuot ar ķēniņiem mēruoties LP. IV, 88. spē̦kus oder spē̦kus oder spē̦kiem mērīties, die Kräfte prüfen, erproben LP. IV, 48;

2) zielen, sich anschicken:
viņš tiem mērījās saduot ar siksnu Doku A. Subst. mẽrĩjums, das Gemessene, das Gemessenhaben, die Messung: pēc stingru suoļu mērījumiem tās aizvirknējās dibe̦nā Aus.; mẽrîšana, das Messen; mẽrîtãjs, der Messer: kurmītis zemes mērnieciņš (Var.: mērītājs) BW. 26045. [ eher wohl entlehnt aus r. мѣрить "messen" (wie jedenfalls li. míeryti "zielen" aus dem Slavischen stammt) als damit verwandt, was wohl auch von apr. pomīrit "bedenken" und ermīrit "erdichten" gilt.]

Avots: ME II, 619

miekšis, miekšķis,

1) mìekšis ^2, schlechtes, nasses Wetter: jau vairāk dienu ir laiks tāds niekšis Plm. n. RKr. XVII, 68;

2) miêkšis, miekšķis Smilt., Lub., ein Durchnässter: slapjš līdz ādai kâ miekšķis Smilt., Lub. izmircis kâ tīrais miekšis Vīt. 81. [pievilcis (piedzēries) kâ miekšis (ein Trunkenbold): acis pusviru, plakstiņus vien līpina Fest.];

3) mìekšis ^2, ein dicker und träger Mensch
Plm. n. RKr. XVII, 68;

[4) miêkšļis ² (verächtlich) Bauske, = pūtelis (eine Speise). - In der Bed. 1 u. 2 zu miekšêt 1.

Avots: ME II, 652

migulis,

1) "ein vor allem die
miga

I 1 Liebender:
raibais sivē̦ns jau tīrais migulis: negrib ne+maz ēst, - tikai migā vien lied iekšā Bers.;

2) ein schläfriger, ungeschickter Mensch
Schrunden, Sessw., N. - Schwanb., Fest., Alt - Rahden;

3) = midzenis Sessw.]

Avots: ME II, 625

I mir̃la [Jürg., N. - Peb., mìrla ² Lis., mir̂la ² Bauske], Lubn. n. Etn. I, 122, [Fest.], Erlaa, Plm. n. RKr. XVII, 68,

1) ein kränklicher, abgemagerter Mensch, auch ein solches Tier
Spr., Erlaa, Bers. (mìrla ² Aps., mìrla Smilt., mirlis (Annenburg): tīrais mirla, nav cilvē̦ka tīkatnes Fest. tie jau nav luopi, bet mirlas Bers.; mirla od. mirlis "Schimpfwort für einen Hund" Aahof. [sivē̦ns - mir̂lis ^2, frisst nicht gut Bauske;

2) mir̃la "ein nachlässiger und träger Mensch"
Tadaiken; mir̂la Domopol (als Schimpfwort)"ein Verschlafener".]

Avots: ME II, 634

mugaža, der Mischmasch, Wirrwarr: galva tīra mugaža Lös. n. Etn. IV, 147; Lub.

Avots: ME II, 660, 661

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nagas: darba pilnas n. KatrE. nuo tiesas durvīm manas n. tīras ebenda.

Avots: EH II, 2

naîbêklis, ein schmächtiges Ding: kurpīte kâ tīrais naibēklis Lub.

Avots: ME II, 689

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

nedẽļniẽce, die Wöchnerin: nedēļniece tūliņ pēc dzemdēšanas jānuotīra ar vārītu siltu ūdeni Konv.

Avots: ME II, 711

negals,

1) das Endlose, Äusserste,
["apnikums, neziņa bez gala" Fest.]: negalā neturams metuos es iekšā Rainis. saniknuots līdz negalam, aufs äusserste erzürnt. B. Vēstn. lielskungs par visu negalu (um jeden Preis, auf jeden Fall) grib pirkt stabulīti JK, V, 32. [smaka sitās de̦gunā, uzbāzīga, vilinuoša līdz negalam Leijerk. II, 179];

2) [kein gutes Ende
U.]; das Unglück, Malheur, die Schererei: šuogad dārzā e̦suot negals ar kukaiņiem Jauns. man tīrs negals ar saimi Peb. [tīrais negals, ne ar labu, ne ļaunu nevar galā tikt Fest.] man būs negals ruokā Kaudz. M. meitām bija negala dienas ar viņu Ar. nuodzītais zirdiņš negrib iet un tikai ar lieliem negaliem padze̦nams uz priekšu JR. V, 1, 31. Im Ausruf: kad tevi negals! zum kuckuck! [tā lieta ir negalā U., die Sache ist noch nicht zu Ende;

3) ein Nimmersatt
(wohl für negalis) U.]

Avots: ME II, 712

neglîtelis, neglîtẽ̦ns Mat., Peb., neglîtāns [mit hochle. ā aus ē̦?] Baltp., der Unreinliche, Abscheuliche: ko tu, neglīteli, vairs nezini, kuo tu man esi suolījies? Druva II, 780. viņš izraus tuo nuo šā neglītē̦na ruokām Zalkt. viņš tak tīrais meža luops, neglītē̦ns Dok. A.

Avots: ME II, 713

ņē̦guôt, unverständlich singen Etn. IV, I48. Subst. ņē̦guôšana, das Trödeln: mūsu pūliņi duot šai vietai piederīgu nuosaukumu bija tīra ņē̦guošanąs DL. Vgl. auch ņē̦gât.

Avots: ME II, 901

nejẽ̦ga,

1) der Unverstand, die Einfalt:
viņā iemīlējies līdz nejē̦gai A. XVII, 710;

2) der Einfältige, Alberne, Schlingel:
tu esi tīrais nejē̦ga. mans nejē̦gas dē̦lē̦ns Seib. tu runā kâ daža nejē̦ga (neprātīga) Hiob 2, 10;

[3) ein Schwächling
Dond.: ar tādu nejē̦gu negribu ielaisties, gribu līgt stipru puisi. Bei Glück Sirach 21, 24 auch adjektivisch gebraucht: nejē̦ga lieta].

Avots: ME II, 717

nenùoliecĩba, nenuoliedzĩba, nenùosliecĩba Wid.,

1) die Unbeugsamkeit, Unduldsamkeit:
nenuoliecība pret citu duomām B. Vēstn. garīdznieks ciešas nenuoliecības aizstāvis A. XII, 236;

2) die Missgunst:
tuo viņš tikai aiz nenuoliecības dara. tā nu ir tikai tīra nenuoliecība un griezsirdība A. XII, 892. Zu liekt.

Avots: ME II, 724

netĩrs, unrein, unsauber: kas sūdiem apkārt mē̦tājas, tam ruokas netīras. netīruo laiks iesākās 29. septembrī un pastāvēja četras nedēļas. šinī netīruo laikame̦tā vilks varējis ēst, kuŗu luopu grib LP. VII, 305; 870.

Avots: ME II, 737

neziņš, der Unverständige, Unvernünftige, Tropf Lös. n. Etn. IV, 161, [Stelp., Fest.]: tu esi tīrais neziņš Vīt.

Avots: ME II, 742

nîgruôtiês ^2, ekeln, Ekel empfinden: man nīgruojās tik netīras malas slaucīt Sassm.

Avots: ME II, 747

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùomìrkt, nuosmirkt Peb., Smilt., intr., abweichen, durchnässt werden: sen būtu mani balti vaigi asarām (asarās 15687) nuomirkuši BW. 15711. lietū mirku nenuomirku, kâ nuomirku rasiņā BWp. ^2. 23981. viņš bijis tīri slapjš nuomircis LP. VII, 640. Jāņa bē̦rni nuosmirkuši, Jāņa zāles lasīdami Peb. [guovju gans... bija briesmīgi nuomircis, birzdams pa lieluo... sūnekli Veselis Saules kapsē̦ta 5.] viņa strādāja un gāja nuosmirkuse, netīra Jauns.

Avots: ME II, 820

nùosmìrkt: auch C., Saul. Raksti I, 195; viņa strādāja un gāja, nuosmirkusi, netīra Jauns. Raksti III, 122.

Avots: EH II, 88

nùotĩrît, tr., abputzen, absäubern: zābakus, drēbes. Refl. -tiês, sich abputzen, sich absäubern: puisis nuomazgājas, nuotīras LP. IV, 109.

Avots: ME II, 875

‡ pablan̂cît ² Orellen, schüttelnd (ein Gefäss) ein wenig spülen: tā glāze nav tīra: vajadzēs drusku p.

Avots: EH II, 121

panadze, gew. P]. panadzes (li. pãnagės "die Fingerteile unter den Nägeln"),

1) die Partie am Finger unter den Nägeln:
viņš iztīra panadzes Latv. žīds grūda ruoku grauduos un piedzina visas panadzes ar cūku taukiem Jauns.;

[2) die Nietnägel
Garssen].

Avots: ME III, 74

pãrlasît: viss siliņš jau lasīts (uoguojuot) uņ pārlasīts reižu reizēm Saikava. visai netīras tās uogas nav, bet tuomē̦r jāpārlasa Linden in Kurl. p. kartupeļus, sē̦klai zirņus Oknist. Refl. -tiês, ‡

3) (über eine schwierig zu passierende Stelle) hinübergelangen
Kaltenbr.: p. kājām pār pļavām.

Avots: EH II, 205

pe̦lavas, pe̦le̦vas (?) LP. VI, 222; die Spreu, das Kaff: Sprw. naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu. samts krāgā, pe̦lāvas migā. sirmiem devu tīras auzas, pe̦lē̦kiem pe̦laviņas BW. 29947 var. sakrās savus kviešus savā klētī, bet pe̦lavas sadedzinās Glück Matth. 4 12. Zu pe̦lus: vgl. Le. Gr. § 313.

Avots: ME III, 194

pe̦lus (li. pẽlūs) PL, Demin. pe̦lutiņas, die Spreu, das Kaff: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss. puisim bîj naudas kâ ve̦lnam pe̦lus LP. VII, 1025. sirmiem devu tīras auzas, pe̦lē̦kiem pęlutiņas BW. 29947. kas ir tām pe̦lum ar labību jādara? Glück Jerem. 23, 28. Nebst pe̦lavas, pe̦lvas zu apr. pelwo, aruss. instr. pl. пелъми, aksl. плѣвы, klruss. polova, ai. palāvāh, la. palea "Spreu"; s. Le. Gr. § 313, Trautmann Wrtb, 213, Walde Vrgl. Wrtb. II, 59.

Avots: ME III, 198

pìeķezêt, unsauberwerden, vollkleben (intr.): pīpim cibuks pieķezējis Grünwald, Grünh. pieķezējusu tīklu tīra RKr. VI1,1225. gaisa caurumi nedrīkst būt pieķezējuši un pieputējuši Straut. Vesel. 31. slapju sienu grābjuot grābekļa zari pieķezē (pieķez Grünwald) ar sienu Sassm.

Avots: ME III, 263

pìelāpât: mit ã Drosth., mit â Saikava: p. istabas (netīras).

Avots: EH II, 258

pìeraũdzît, tr. und intr., aufpassen: Pēteris pierauga bē̦rnus A. XX, 266. kurinātājam vajadzēja.., labi pieraudzīt, ka pirts būtu tīra BW.I, S. 176. pieraugi, dēliņ, ka tu neizari ceļus! LP. V1I, 1118. pieraugi tur ietapt! VI, 1060, pass auf, dass du da hineinkommst.

Avots: ME III, 283

I pìeskuodêt "?": kâ viņam bij pieskuodējuši pārdzīvuojamā laika netīrumi Austr. Kal. 100. linu kūlējam bārda pieskuodējusi; netīra, pieskuodējusi galva N.-Peb.

Avots: ME III, 291

pìesmakt, stinkend werden U.; schwer, schwül werden (von der Zimmerluft): piesmacis gaiss. piesmakusi istaba Vēr. II, 312. sile viņām netīra un piesmakuse Niedra.

Avots: ME III, 292, 293

‡ plāgāns "izlēpis, izlielīgs plātītājies" Vīt.: svārki vaļā, mētelis vaļā, bikses nuošļukušas, ar muti plātās: tīrais p.!

Avots: EH II, 287

IV plaûks ² , ein leichtsinniger, nichtiger Mensch Salis: ģe̦ne̦rāļi... dusmīgi raudzījās manī, sak, kuo tas plauks te mums aizvilcies priekšā! Latv. tas jau ir tīrais plauks! (als Schimpfname für Menschen).

Avots: ME III, 325

‡ pļȩnka "?": sētniece stāv ar lāpstu sniega kaudzē... "... līdz rītam šī p. jādabū tīra ..." Latvis vom 31. VIII 1933.

Avots: EH II, 307

‡ plīvenis, = plìvinis ² : es priekš jums tīrais p., ubags Jauns. Raksti V, 75.

Avots: EH II, 299

plīveris "?": es jūsu priekšā tīrais plīveris, ubags Latv.

Avots: ME III, 350

puõgaļa Karls., Wolm., Salisb., Ronneb., puõgalis, puoguļa, puogulis, die Knospe, der Knoten am Lein und an andern Gewächsen U., (puõgulis C., Arrasch, Jürg.) die Samenkapsel beim Flachs, "tāds duglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst" Konv. ¹ 816: augai, mani gaŗi lini, dze̦ltainām puoguļām (Var.: dze̦ltainiem puoguļiem)1 BW. 28285. puišiem jānuosukā (t. i. jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju [linu] par dienu Etn. III, 89. puogaļas grabēdamas nuobirst zemē Purap. Kkt. 19. puķe ar dze̦lte̦nām puogāļām Etn. IV, 166. Zu puõga.

Avots: ME III, 455

puliers, pulieris,

1) "ein gewandter Mensch"
Bers.: zirgs sācis karītei pakaļ skriet kâ tīrais puliers Etn. II, 87. lē̦kdams vien kâ tīrais puliers LP. VII, 976;

2) pulieris, der Gehilfe eines Meisters bei Bauten, der darauf achtet, dass die Arbeit regelrecht ausgeführt wird
Riga, Vank., Schibbenhof.

Avots: ME III, 407

raduôt, tr., in Verwandtschatt bringen, verwandt machen Wid. Refl. -tiês, Verwandte besuchen U., mit Verwandten verkehren Dr.; sich verwandt rechnen U.; in verwandtschaftliches Verhältnis treten Spr.: viņi raduojās kuopā Döbner n. U. tu vari raduoties ar maniem radiem Kaudz. M. 106. viņi nuorunājuši raduoties visu mūžu Janš. es neiešu ar katru ... raduoties Duomas III, 562. pienenītes, mums tâ labi raduoties: visa e̦smu tīra ze̦lta, jums zeltīti lindraciņi Blaum.

Avots: ME III, 463

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs ² Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs ² ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene ² II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493

rikaucis Alksnis-Zundulis, ein gierlger, gefrässiger Mensch: tas jau ir tīrais rikaucis un bada stakle! - rikauču māte "- bada māte", ein geiziges Weib: kur nu rikauču mātei gana būs! rikauču māte ne auksta ūdeņa nenuovīd nuodzerties. - rikaučām ēst, gierig essen: ē̦d rikaučām, kâ badā miris. Vgl. rīkaucis.

Avots: ME III, 524

rīkaucis, ein Ausgehungerter, ein Vielfrass: tas jau ir tīrais rīkaucis un bada stakle! Alksnis-Zundulis. - Vgl. rikaucis.

Avots: ME III, 536

rim̃ša Karls.,

1) comm., "?": aizgājējs jau nav ne˙kāds rimša vai nepraša, kas savu pienākumu nepildīs RA.;

2) ein Nimmersatt
Ringmundshof, Vank.: zirgs tīrais rim̃ša, pastāvīgi ēd Jürg., Grawendahl, Erkul, Nötk.; rimsties nu, rim̃ša! N.-Peb.; jem., der viel (Schönberg) od. schnell (Smilten isst; in der Bed. 2 wohl aus "rīmša (aus rīma . rīša).

Avots: ME III, 526

I ruõga: tīras rudzu ruogas BW. 12240, 2; eine ausgedroschene Ähre NB.; eine leere Ähre Frauenb., Iw.; die Scheinähre des Hopfens Frauenb.: kad apīnis nuozied, tad viņam kâ pirsta gali tādas ruogas.

Avots: EH II, 391

roida: auch Sehlen, (mit oĩ) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84, Wainsel n. FBR. XIV, 79: žagaru r. Seyershof. kad istabā skalda malku, tad zemē r. vai cik ebenda. jāiztīra tā r. nuo sē̦tas Lems., Wainsel.

Avots: EH II, 380

rûgsnis Tirs. n. RKr. XVII, 75,

1 ) ein aufgeweichter, nasser Morast:
mums ir purvs kâ rūgsnis izrūdzis. laidarā tīrais rûgsnis (= staiga, izbradāta vieta) Wolmarshof;

2) regnerisches Wetter, wenn es stark bewölkt ist und ununterbrochen fein regnet:
nu jau ir uotrā diena, ka laiks ir tik˙pat kâ rūgsnis.

Avots: ME III, 567

‡ sablàkšķêt ² Saikava "= samùldêt": tīras blēņas s.

Avots: EH II, 396

‡ sagļiêtêt ² Salis, = saglietêt: cūkām māga kad sagļietē, tad jāduod graudi, lai iztīra.

Avots: EH II, 409

sal̂denĩba, die Süsslichkeit: šī salkanība, šī saldenība ir tīrais riebeklis Alm.

Avots: ME III, 668

sale̦skât,

1) besudeln, beschmutzen:
s. drēbes C., Wolm., Bauske; s. istabu netīram kājām Salis, Widdrisch;

2) sale̦skāti mati, ungekämmtes, verwühltes Haar
Ruj.

Avots: ME III, 670

‡ II sal̂kums PV. "mazs salde̦nums": bē̦rzu sulām šuogad nemana pat ne salkuma, - tīrais ūdens.

Avots: EH II, 426

sastràdât,

1): kad preces linus sastrādā, tad iztīra drēbju linus AP.;

3): visu darbu jau s. māku Pas. X, 303; ‡

5) durch Arbeit erlangen:
ja kāds kuo sagādājis un sastrādājis A. Upītis Laikmetu griežos II, 111; ‡

6) zurechtmachen
Kaugurciems: s. ve̦cuos tīklus.

Avots: EH II, 451

sẽ̦kla: miežu s. BW. 12609. sinepīte sīva s. 12318. - netīra s., ein Schimpfname Warkl. pagāna s. (ein Schimpfname) Jauns. Raksti III, 116, Warkl. velna s., ein Schimpfname Tdz. 39162; kabatas s. (scherzweise) Sassm., das Geld.

Avots: EH II, 480

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

skar̂bs: kad zarnas paliek skarbas (rauh, uneben), tad tās ir tīras Salis. (sarus peŗuot) meitē̦nu peŗ ar liepu sluotiņu un me̦t sāli uz ķerežiem; tad meitē̦ns e̦suot s. Seyershof. Subst. skar̂bums: aiz skarbuma mātes meita ilgi sēd brāliņuos BW. 11608 var.

Avots: EH II, 502

šķīduonis,

1) šķīduonis Wid., (mit î) Arrasch, C., Golg., KL, Prl., Saikava, Wolm., šķīduons U., Dr., šķīduoņa Wid., (mit î) Lis., flüssiger Kot
Wid.; Tauwetter im Frühling U., Schlackenwetter: jau atkal kūst un līst bez gala, uz ielām tīrais šķīduonis Latv. pašā pavasaŗa šķīduonī Janš. cik lieliski plūdi un šķīduoņa šuogad bija A. v. J. 1902, S. 120. šķīduoņas (Kaudz. M. 293, Celm.) od. šķīduoņu (U.) laiks, auch šķīduoņi Nerft n. Mag. IV, 2, 142, U., die Zeit, da die Winterbahn abgeht. šķīduoņas ceļš Kaudz. M. 16, grundloser Weg bei Tauwetter. ceļš pašā šķīduoņā Lubn. ceļi pavasara šķīduoņā, gan˙drīz neizbrienami A. XX, 300. priekš šķīduoņas, kur vēl ceļi ziemas stiprumā un labumā Aps. V, 27. e̦ze̦ruos, kas radās le̦dus laikme̦ta šķīduonī Konv. ² 2321;

2) "gaisinātājs, zaudē̦tājs" Wessen. Zu šķîst.

Avots: ME IV, 48

šķītūzis,

1) das heimliche Gemach
Bergm. n. U., "netīra vieta" Tirs.: jums istaba netīra kâ šķitūzis ² Tirs.;

2) "te̦lpas, kur kuo šķin (apiņus, zirņus)" N. - Peb. In der Bed. 1 aus mnd. schîthûs; in der Bed. 2 durch šķit beeinflusst.

Avots: ME IV, 50

šķùrsts ² Bers. "kas šķursta; šķirstītājs": tīrais šķursts! žīdam nastu izšķurstīja, bet ne˙kā nepirka.

Avots: ME IV, 55

I šļaka,

1): šļiku šļakām iet PV. "(skr)iet pa dubļiem, ka dubļi šķīst un šļakst uz visām pusēm; slapjām kājām ejuot atstāt netīras pē̦das; beim Giessen nach allen Seiten spritzen (intr.)."
In der Bed. 2 nach Sehwers Unters. aus d. Schlack "nasser Schneefall, Schneeregen".

Avots: EH II, 643

II slaûne ² ,

1): "ciska, gūža" Stenden (jetzt dort nicht mehr üblich); diese Bed. hat s. wohl auch in der Redensart netīra kâ s. in Kegeln, wo s. jetzt nur als Kuhname bekannt ist; ‡

2) das Seitengestell eines Webstuhles
Stenden.

Avots: EH II, 522

šļer̃pîgs Bershof, Bauske, schmutzig; šļerpīgs cilvē̦ks Grünh., Usingen. viņas māte bija ļuoti šļerpīga un netīra MWM. X, 575. šļerpīgs laiks, schlechtes Wetter Grünh., Usingen, Schlackenwetter Neu - Platohn. ja nebūtu tā lielā lakata, tad tev tādā šļerpīgā laikā būtu klājies gan gluži čūriski Alm.

Avots: ME IV, 71

šmē̦rguots, etwas sehr Saures: tā uogu sala ir tīrais šmē̦rguots Burtn.

Avots: ME IV, 84

smil̃ča Bornsmünde, Sand(boden) Grünh.: tā ir tīra smilča, kuo tas tur (uz ceļa grants vietā) uzvedis Alm. Wohl als ein Lituanismus zu smìlts.

Avots: ME III, 962

‡ smitaklis A.- Schwanb. "ļuoti netīra, sārņaina (it kâ piesmitē̦ta) drēbe".

Avots: EH II, 539

šuopa U., šuops U.,

1) eine Narbe
Festen Prl. (šùopa ^2), Schmarre Diez n. U., (mit uô ² ) AP.; eine Ritze U.; eine schadhafte Stelle (im Holze namentlich) Kremon n. U., (šùopa ²⁾ Bers., Kl., Kr., Prl.: vaigā aprepējuse, netīra šuopa Vēr. I, 906;

2) ein wässeriger, sumpfiger Ort
U.

Avots: ME IV, 113

sprudzenis,

1) "puļķītis": dzirnavas (?) sprudzenis K. w. 393;

2) ein Mensch von sehr kleinem Wuchs:
tīrais sprudzenītis, dē̦ls kâ ķipītis Purap. 43. Eigentlich wohl ein "Knebel"; zu sprugas.

Avots: ME III, 1023

spruksts,

2): "viegla rakstura cilvē̦ks" AP.; kurpnieks pret viņu ir tīrais s. Austriņš Raksti VII, 333; ‡

3) = sprukas: nu reiz ir ticis sprukstā Pas. XII, 330; ‡

4) "?": sasālījusi ēdienu kâ sprukstu Talsen.

Avots: EH II, 561

stãdît C., Ronneb., AP., Karls., Ruj., Salis, Lin., Iw., Dunika, stàdĩt Serbigal, stàdît ² Kl., Lös., Nerft, stâdît Preili, -u, -ĩju, tr., fakt. zu stât,

1) stellen, setzen
U.;

2) pflanzen
(mit ã ) Wolm. u. a., (mit â ) Warkh., Gr. - Buschhof; kuokus, puķes, kāpuostus, kartupeļus;

3) linus stādīt C., Flachs zum Bleichen auf dem Felde ausbreiten;
stādītiem liniem nav dabūjamas tik tīras galvas, kâ izlaistîem Vīt. 26;

4) (bei einer Arbeit) anstellen, anordnen;
darbiniekus stādīdama (Var.; rēdīdama) BW. 22637, 5. arājiņus stādīdams 29498. māte puiku izmācīja pieguļā stādīdama 30144, 10. nakti vežu līgaviņu; dienu vest nepatapu, kungi stāda druviņā RKr. XVI, 169;

5) taut(iņ)ās stādīt, (jem.) verheiraten
(im VL.); stāsti, māte, mun dziesmiņu, tautiņās stādīdama (Var.; vadīdama)! BW. 17357 ₂ 3;

6) bakas stādīt, gegen Blattern impfen;
stādīja bakas... iedzīvuotājiem, kam pēdējuo sešu gadu laikā nebija bakas stādītas Janš. Bandavā I, 138;

7) anhalten, zum Stehen bringen;
stàdīt ² zirgus Golg. Refl. -tiês, sich stellen; viss, kas vien priekš acīm stādās St. n. Plūd. Llv. II,184. - Subst. stādîšana, das Stellen, Setzen, Pflanzen; stādîšanâs, das Sichstellen; stādĩjums, das einmalige Stellen, Setzen, Pflanzen; das Gestellte, Gepflanzte; stādîtãjs, wer stellt, setzt, pflanzt.

Avots: ME III, 1050

stīviņš,

1) stīviņš Smilt., stìviņš ² Bers., Aps., der Streit; der Kampf:
iesākās liels un garš stīviņš par naudas maksāšanu Druva III, 599. pie tiesas man ar viņu tādēļ bija liels stīviņš Aps.;

2) stìviņš ² Aps., ein steifer, fauier Mensch od. ein solches Pferd:
zirgs tīrais stīviņš Aps. jaunais puisis būs gan laikam tāds stīviņš, ka nevarēsi ne pakustināt ders.

Avots: ME III, 1077

sũds (li. šúdas "der Scheiss"), meist sũdi, Mist, Dünger, Exkremente, Dreck, Unflat; Eiter U. (in der gebildeten Sprache als unfein verpönt): sūds! Dreck, nicht der Rede wert! U. sūdu dievi Ezech. 20, 16. ve̦lna sūds Br. 436. jūras sūdi Salis, der ans Ufer ausgespülte Seetang. sūduos braukt, zur Düngerfuhr fahren Mag. XIII, 3, 51. sūdu zeme, gedüngtes Land U. sūdu rati Grünh., ein einfacher Bauerwagen. sūdu rausis (Mistkuchen), ein Schimpfwort Lettg. n. U. Sprw.: kâ nuo sūdiem taisīts (schwächlich) Etn. II, 188. tas jau ne siltā sūdā nekuož (ist ganz stumpf) ebenda. sūds pa[r] kaķiem, kad tik lieli luopi ve̦se̦li RKr. VI, 283. nuo sūda nevar vasku izspiest 784. kas sūdiem apkārt mē̦tā, tam ruokas netīras 785. ja sūdus nekuopsi, tad pats par sūdu paliksi Celm. sūds sē̦ts, sūds aug RKr. VI, 787. juo sūdu glauda, juo viņs plešas 788. tik maz, kâ ve̦lna sūds pa[r] vērdiņu Br. s. v. 107. kur nav sūds, tur viss sūds 1173. tik mīksts kâ zuoss sūds Br. 911. iznīkst kâ cūkas sūds 163. tik šķīsts kâ tītara sūds 211. sēdi kâ sūdu čupa! 569. sūdu muiža, lubu jumts Kav. sūdus vest pa kalna vārtiem, vomieren Celm. - spīganu sūds, der Hausschwamm Salisb. Am ehesten wohl nach Fick Wrtb. I ⁴ 426 zu gr. χυϑώδης· δύσοσμος und υ'σχυϑα· υ'ός ἀφόδευμα Hes. Anders (zu li. šiáudas "Strohhalm" u. a.) Pedersen IF. V, 61 und Berneker X. 160 f. und (zu ai. š̍ūdrá-ḥ "Mann der 4. Kaste") J. Schmidt KZ. XXV, 165 ² .

Avots: ME III, 1130

sukât,

1) bürsten
U., Bielenstein Holzb. 706, striegeln U., kämmen U., hecheln U., Bielenstein Holzb. 373, Ronneb., (Wolle) kämmeln Bielenstein Holzb. 373; reinigen Wessen; durcharbeiten Mag. IV, 2, 149: galvu manu sukājat! BW. 16908. sukājiet, pucējiet, vediet drīzi istabā! nesukātas... nevediet! 16896. svārkus sukāt A. XX, 372. puišiem jānuosukā (jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju par dienu Etn. III, 89. sukât (= nuo pakulām tīrīt) linus Dunika. Dazu das nomen actionis sukâšana (linu sukāšana Etn. III, 89) und das nomen acti sukãjums (par galviņas sukājumu BW. 4384, 8 var.);

2) prügeln
Ronneb., Salis, Wolm.: es tevi sukāšu LP. III, 99. sukā tam par muguru Memelshof. vīrs sukājis (sievu) un sacījis Etn. IV, 171. tuos sukā par abi gali I, 112;

3) tüchtig essen
Kav., Ronneb., Salis: kuo gaidīt, - sukā nuost! LP. IV, 6. tu jau sukā labi ilgi; vai nebiis par grūti? Saikava; saufen A. 1897, S. 481: bet tad sukāja krietni Aps. J. III, 27;

4) rasch gehen
U., Ronneb.;

5) sich energisch an etwas machen:
sukāt ar pļaušanu, ēšanu Memelshof. nu tik sukā iet LP. IV, 9 (ähnlich II, 19). sukā tūliņ art Kav. sukājam pūst, kuo tik var Janš. Bandavā II, 37. sukāsim nu vaļā (= sâksim)! Dunika;

6) intensiv bearbeiten
Nigr.: sukāt tē̦va tīrumiņus VL. Refl. -tiês,

1) sich kämmen
Spr.: saules meita sukājas sudrabiņa suseklīti BW. 33817. piektdien matus nesukāju...; piektdien Māŗa sukājās 34145; 2 einen Streit, Prozess führen Spr. Subst. sukâšanâs, mühseliges Fahren auf schlechtem Wege Seew. n. U. Vgl. li. šukúoti "kämmen".

Avots: ME III, 1117

suseklis: auch Skaista,

1): galvas s. AP., Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl., BW. 26287; linu s. AP., Saikava, Salis, Sonnaxt, Warkl., (kulstītu linu sukāšanai) Kaltenbr.; uz linu susekļa liniem nuosukā puogaļas, un ar citu susekli izpaisītuos linus iztīra nuo spaļiem un pakulām Ramkau; linu susekļi (pl. t.) un vilnas susekļi (pl. t.) Mahlup; vilnas suseklītis AP.; linu aude̦klu gludina ar susekli - drēbju sukai līdzīgu daikta Siuxt;

2): auch Frauenb.; pa susekļam "sanīdušies" Druw.

Avots: EH II, 604

tàisns,

1): pa laukmalām ... ar taisnuo (geradenwegs?)
vien viņi ātri nuonāca baznīcā Skalbe Raksti V, 16;

6): taisnais (= tīrais, gatavais) blēdis viņš ir Kaugershof; ‡

9) taisnie valdziņi Linden in Kurl., rechts gestrickte Maschen.
Adv. tàisni,

4): nemāku tuo t. (genau)
teikt, cik tas maksā Salis; ‡

6) einfach, nur
Frauenb.: tad jau tik t. isvārīja gaļu, - un bij paē̦sts. Subst. tàisnums: taisnumu (= taisnākuo virzienu) jau tad nelūkaja Salis.

Avots: EH II, 664

tāraša "?": tīraša, tāraša (Var.: taraža) vedēja sieva BW. 21081, 1.

Avots: ME IV, 149

‡ ter̃kši Seyershof "saites, kuo raisa nuo linu šaujām un kas atkrīt maļuot ar mašīnu": terkšus iztīra un vij pine̦kluos.

Avots: EH II, 676

tĩrît: prs. tĩru Salis, (mit ì ² ) Heidenfeld, tìrīju ² Kaltenbr., Sonnaxt; viņš tīra linus Orellen. Refl. -tiês, ‡

2) sich reinigen lassen
Seyershof: tie lini kulstuot labi netīrās; ‡

3) t. pruom Seyershof, mit allem Inventar (umsiedelnd) wegziehen.
‡ Subst. tìrījumi ² Zemzare Lejasc. 101 "vietas, kur nuotikusi tīrīšana." ‡ Subst. tĩrîtājs, der Reinigende: ceļa t. BW. 2666, 2. meža tīrītāja 7149 var.

Avots: EH II, 686

tĩrît, -u oder -ĩju, -ĩju, reinigen, säubern: tīrī.., zābakus Pas. V, 288 (aus Welonen), tīrī jī sēnis 426. jatīra sveces LP. VII, 94. rupīgi tīrītā . . te̦lpā Pūrs I, 106. Refl. -tiês, sich reinigen, säubetn.

Avots: ME IV, 203

tĩrs: ēd tīrā (iss alles auf)! Pas. IX, 413. Subst. tĩrums,

1): agrāk piena tīrumu nelūkāja, tikai taukumu Seyershof. viņš ir pieradis tīrumu Salis. t. (Reinlichkeit)
visiem ir labs ebenda. baltu galdu es turēju, tīrumā istabiņu BW. 9386 var. Zur Etymologie vgl. auch den Sumpfnamen Tīrais purvs Pas. XV, 472 (aus Setzen) und Stenden, sowie Fraenkel Rev. des ét. ide. I, 410 f.

Avots: EH II, 686

tĩrs (li. týras "rein, klar, öde, waldlos" Būga KZ. LI, 128; Belege s. Tiž. 11, 370 und IV, 482), rein (eig. und fig. von Schmutz und von Schuld), unvermengt, unverfälscht U.: tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. tik tīrs kâ tīrais avuota ūdens Br. tīrs kâ zītars Aus. 1, 32. tīru lēju ūdentiņu tīra vaŗa katliņā; tīrs mans augumiņš nuo ļau-tlņu valuodām BW. 8758, 1. slaukiet tīrus pagalmiņus! 14086, 2. tīra maize 19196, 1. tīru rudzu maize Biel. 1132. paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga 1182. tīri lauki, klajumiņi 1152 (vgl. li. tyri lnukai bei Geitler Lit. Stud. 117 und acc. pl. tyruosius /laukužėlius/ Ožk. d. 1, 35), baruons..., kas bija par citiem tīrākā galvā (d. h. der weniger getrunken hatte) Janš. Mežv. ļ. I, 110. tīra taisnība, die reine Wahrheit U. tīra patiesība Krilova pasakas 65. tīri me̦li (li. tyri melai bei Geitler Lit. Stud. 117), eitel Lügen. vai tur nu nav tīrais suods (das reine Elend)? Alm. Kaislību varā 68. tīrais bē̦rns (ein ganzes Kind) Meitene no sv. 54. tīrā Bābele! Kaudz. M. 22. Adv. tĩri,

a) rein, sauber;

b) durchaus, ganz und gar
U. (vgl. čech. čistě sám "ganz allein" u. a. bei E. Hofmann Ausdrucksverstarkung 109): Sprw. tīri be̦rns: kuo re̦dz, tuo grib Br. sak. v. 116. tīri luops, tik astes trūkst RKr. VI, 411. tīri brīnums Kav. tīri puosts (das reine Unglück)! LP. I, 165. tīri svešinieks R. arī nebij A. v. J. 1901, S. 97. runāt tīri niekus (reinen Unsinn) Kaudz. M. 35. muocīt tīri nuost LP. II, 24. es tuo savu dziruaviņu tīri tukšu neatstāju BW. 22529, 1 var. Pridim tīri ceļi luokās, kâ grib ēst JK. 111, 66. tīri traks LP. I, 90. tīri bāls, pliks Saussen. nuokarsē akmeni gan˙drīz tīri sarkanu RKr. VIII 78. tīri labi, ganz gut. - Subst. tĩrums,

1) die Reinheit
U., das Reinsein;

2) s. tĩrums. Zur Wurzel von tīrells (zur Bed. vgl. z. B. lat. liquidus "flüssig, hell, klar, rein").

Avots: ME IV, 203, 204

toriņš, der Schinder: toriņš iztīra ķe̦mbūžus un dīrā maitas Dond.

Avots: ME IV, 216

tuntaža, comm., = tuntulis: tu esi tīrais tuntaža, nevari vien satuntulēties Vīt.

Avots: ME IV, 264

uša,

1) das Schwein (in der Kindersprache)
Stelp.: katru rītu ... sūt līdz ar savām ušām Vīt. 62;

2) comm., ein unsauberer Mensch:
tāds netīrīgs cilvē̦ks ir tīrais uša Stelp.

Avots: ME IV, 310

I vaina (li. vaina "Fehler, Gebrechen" Lit. Mitt. IV, 219, V, 164, Bezzenberger BGLS. 336) AP., Gramsden, Ronneb., Ruj., Salis, vàina ² Kl., Nerft, vaina U., vaĩne Līn., Segewold, Serbigal, vàine ² Eversmuiža n. FBR. Vl, 37, Golg., Mahlup, Mar., Preili, Schwanb., Selsau, Zvirgzdine, *vaîna ² od. *vaîne ² Schlehk n. FBR. VII, 36; Rothof n. FBR. VIII, 133, vàiņa ² Gr.Buschh., Lös., Oknist, Prl., vaiņa BW. 16606 var.; 21988, 4 var.; Sussei n. FBR. VII, 140,

1) die Schuld, das Vergehen
Wolm. (vaĩna), St., U.; die Ursache U.: nerāj mani bez vainiņas! BW. 26818, 1. nesakait manas vainas (sagt nicht, dass ich schuld bin), ja ruozēm zari lūza! 6464. nuorāva žagars manu vainadziņu. žagariņa vainu devu, - sen tautieša ruociņā 5905. aiz kuo sievas neņemiet? pē̦rn sacīja miežu vainu (Var.: vaini), kāda vaina (Var.: vaine) šuoruden? 13781, 2. pē̦rn teicāt tādu vainu, ka miezīši neauguši; . . , nu liksim tādu vainu: apinītis neziedēja 13781, 3. augs pādīte, sapēs zuobi, duos vainiņu kūmiņām 1482, 2. mātes vaina pie mazā augumiņa (die Mutter ist am kleinen Wuchs schuld) BWp. 1713. kaķi putru apē̦duši. tī nebija kaķa vaine, tī bij paša aukļa vaine Mar. n. RKr. XVII, 104. tik vien varu vainas duot (Var.: rast, grìezt): neduod puisi klāt gulēt BW. 32847. ļaudis man vainu cēla, es par vainu nebē̦dāju 8599. kas pie mana augumiņa nezināmu vainu liek (wer mich verleumdet) 8519. allaž jau mana vaina (immer bin ich schuld) Plūd. Llv. 216. vainu uz citu griezt, die Schuld einem andern zuschieben U., einen andern in Verdacht haben L. Vasaraudzis liek visu Andŗa vainā (schiebt die Schuld an allem auf A.) Aps. Bag. radi 16. neliedzies ilgāk, ja esi pie vainas (wenn du schuldig hist)! Blaum. Pie skala uguns 44. vainā krist (schuldig werden) Kaudz. M. 317. Sprw.: kad vilks izsalcis, tad jē̦ram vaina Br. sak. v. 1421. slinkums ir nelaimes vaina (Ursache) Kundz. Kronv. 159;

2) das Gebrechen, der Mangel, der Schade
St., U.; der Fehler; die Krankheit (vaĩna) Ramkau: Sprw. uotra vainas acīs duras Br. sak. v. 1317. ta maza vaina LP. IV, 71. tā vaina tik liela nav, der Schade ist nicht eben gross U. kas vainas? wo fehlts? was gibts? worüber wird geklagt? U. kuo tu raudi, kas tev vainas (Var.: kas tev kait)? BW. 26864, 2. es nezinu, kas man vainis (sic!) 17720, 2 (aus Segewold). kas man vainas (rhetorische Frage) nedzīvuot pie bagāta saiminieka? balta putra, tīra maize 31092. kas man vainas (Var.: vainītes) nedzīvuot (Var.: kas kait man nedzīvuot), vainadziņa nevalkāt! 5264, 6. kas pašu austai drēbei par vainu (was fehlt dem hausgewebten Stoff, d. h. er ist gut genug)? Kaudz. M. 87. te jau žāvēšanas vaina vien ir Wolm., hier muss nur getrocknet werden. tur ir trumpējamā vaina ("ir jātrumpē") Kav. viņš brē̦c par vainām visādām, er klagt über allerlei Gebrechen U. Sprw.: vaina (die Krankheit) ne˙kad neiet gulēt, vienreiz nāk augšā Birk. Sakāmv. 37. kunga vaina - zemnieka veselība Br. sak. v. 555. tī vaine, ka ķēzī gultā Pas. VII, 434. kas aizkāris, tam vaina piesitusies LP. VII, 379. iekšīga vaina, eine innere Krankheit Ramkau. asins vaina (Konv. ² 200) od. sarkana vaina (U., Konv. ² 200) oder vaĩne Le. Leseb., das Blutharnen des Viehs. vasaras vaina, eine Art Krankheit: pret vasaras vainu varžu kurkuļi jāduod RKr. XII, 15;

3) die Wunde
(vaĩna) Dunika, Salis, St.: strutuojuoša vaina MWM. VI, 506. nāves vaina, tödliche Wunde BielU.; uguns vaina, Brandmal St. Zu slav. vina "Ursache, Schuld, Fehler"; vgl. Trautmann Wrtb, 344 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 230, Ehrlich Zur idg. Sprachgesch. 78. Apr. etwinūt "entschuldigen" beruht auf slav. vina, s. FBR. II, 12.

Avots: ME IV, 437, 438

varmāka,

1) vàrmãka Wolm., var̂mâka ² Siuxt, varmāka U., (mit mã ) Nötk., comm., varmâks ² Dond., Wandsen, varmāks Sessw. n. U., vaŗmâks ² Stenden, ein sehr starker Arbeiter:
stiprs kâ varmāks Bauske;

2) vàrmãka AP., Bauske, C., Jürg., vàrmàka ² A: Laitzen, Bers., Erlaa, Kl., Lubn., Meiran, Ogershof, Schwanb., Sonnaxt, varmãka Nötk., comm., varmâks ² Dond., Dunika, varmāks U., vaŗmâks ² Stenden, ein Gewalttätiger, Tyrann;
varmāks U., ein Plagegeist;

3) das Werkzeug des Böttchers zum Zwängen der Reifen
Salis (vaŗ̂mâka ² ), Biel. n. U., Burtn., Daugeln, Rentzen;

4) ein sehr grosses oder schweres Werkzeug,
Gerät Sessw.: tas jau tīrais varmāka, ne vis cirvis! Sessw. varmakas arkls! ebenda. Zu vara "Macht" + màkt "bedrängen".

Avots: ME IV, 480

vasaraûdzis (li. vasaraugis "ein Jahresschössling"),

1) "vienas vasaras augums nuo kuokiem, ātraudzis" Vīt.;

2) ein Füllen, das nur einen Sommer alt od. im Frühjahr gefallen ist
L.;

3) ein Weichling
Vīt.: kuo nu ar tādu vasaraudzi duomā iesākt pie grūtiem darbiem! Vīt.;

4) f. vasaraudze, auch vasarauģe, ein junges Mädchen, ein Backfisch:
appre̦c jaunas skuķes, dažreiz vēl tīras vasarauģes Janš. Dzimtene ² I, 271. skuķīte, kuŗa vēl nebija labas vasaraudzes gaduos III, 281.

Avots: ME IV, 484

I vēķis,

1) das dichtere Riegensieb
Bielenstein Holzb. 511 ¹ : vēķi... iztīra graudus nuo lielajām pe̦lavām Plutte 100;

2) eine mehrzinkige hölzerne Gabel, womit das zu wlndigende Getreide ins Riegensieb geschüttet wird
Frauenb.

Avots: ME IV, 555

zàbaks,

1) der Stiefel:
kuces ādas zābaciņi BW. 20513. viksē̦ti zābaki 26732. zābaks dubļu bridējiņš 19990 var. dievs šūdina zābaciņus 29351, 1. darvas zābakiem 7292. ūdens zābaki, Wassersfiefel. jūdžu zābaki LP. I, 59, Meilenstiefel. zābaki ar atluocītiem stāviem Kaudz. M. 50. zābakiem jaunas galvas piešūt, Stiefel vorschuhen U. dzērves zābaki, zerplatzte, rissige Füsse, wie sie kleine Kinder im Frühjahr barfuss umherlaufend bekommen Wolm., Ermes;

2) verächtl. Bezeichnung für einen dummen Menschen:
tīrais zābaks! muļķis tu biji, ka nenāci - zābaks! Saul. III, 149, dumjš kâ zābaks Frauenb. u. a.;

3) eine Röhre von Brettern, durch welche Futter vom Boden in den Stall geschüttet wird
Biel. n. U., Memelshof, Sessw., Siuxt, Stockm.; eine solche Röhre in der Mühle, wodurch das Korn in den Mühlstein geschüttet wird Frauenb., Konv. ² 708: milti bira pa˙visam iz cita zābaka A. v. J. 1899, S. 109. Nebst zābags L. und li. zopagas "Stiefel" aus dem Russischen (vgl. aruss. запогъ und сабогъ dass. bei Soboľevskij РФВ LXV, 414).

Avots: ME IV, 694

zalaņ̃ķis Frauenb., (mit àņ ) Weissenstein, ein Faulpelz: tas ir tīrais zalaņķis! Weissenstein. Vgl. (zur Bildung) vazaņķis.

Avots: ME IV, 683

zãrds (li. žárdas "ein Gerüst auf dem Felde zum Getreidetrocknen", r. зорóдъ "Schober") A.-Ottenhof, AP., C., Dond., Iw., Jürg., N.-Salis, PS., Salis, Schnehpeln, Trik., Widdrisch, Wolm., zā̀rds ² Bers., Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kl., Pilda, Sessw., Sonnaxt, Stockm., zārds Memelshof, Plur. zãrdi Dunika, Selg., Siuxt,

1) zārds U., Lasd., Lems., Loddiger, Posendorf, (mit ãr ) Frauenb., Karls., Nötk., (mit ā̀r ² ) Sussei n. FBR. VII, 135, Domopol, Kaltenbrunn, Kalzenau, zārde U., (mit ãr ) Adiamünde, Assiten, Nauksch., Neuhausen, Ruj., Rutzau, Plur. zãrdi N. Salis, zārdi Nigr., Schujen, zārdes St., Adsel, ein Gestell, worauf Erbsen, Leinsamen u. s. w. zum Trocknen resp. Nachreifen aufgesteckt werden
(Abbild. s, Bielenstein Holzb. 519); zārdi, Stangengerüste zum Getreidetrocknen Bielenstein Holzb. 107; zãrds, ein mit Erbsenstroh, Klee u. s. w. gefülltes Gestell Frauenb.; zārds "treppenartig an Birken angebundene Stangen, worauf Erbsen gelegt werden" Selb.; zārde Laud., zârdi ² Doblen, die Dörrbalken in der Heizriege; zā̀rds ² Lubn. "ierīce, kuo uzliek rijā uz ārdīm un žāvē tur iesalu, labību u. t. t. "; zãrde Fockenhof "vieta žāvē̦tavā, kur uzber graudus žāvēšanai": linu zārde Adiamünde, Ruj. linsē̦klas stāvēja zārdā Jauns. linsē̦klu zārda aizvējā Druva I,1209. saimnieks sukājis pie linu zārda linus LP. VII, 702. zirņu zārdeņu BWp. 2064. divi zārdi rutku lapu BW. 25961, 7, zārdā ādu pakāruši 12911 var. labību vajaga salikt zārdā, lai nepūst uz tīruma Domopol. saimniekam bij liels zārds zirņu Selb. vējš apgāze zārdu Kaltenbrunn. sìena zãrdiņš Homelshof, Pernigel, ein Heuhaufe (= ķir̃pa I). - Fig.: zārdu sliet PS., einen Streit beginnen. aizkrāmē̦ts ar nevajadzīgu vārdu zārdiem Stari III, 100. pasaule būtu vis˙lielākais garlaicības zārds Dz. V.;

2) zārds U., (mit ā̀r ² ) Sessw., zārde U., Plur. zārdi, zārdes Bielenstein Holzb. 452, die Holzschicht beim Küttisbrennen;
zãrds, eine Holzschicht Degahlen; zārds (?) U., zārde U., = sārts, ein Scheiterhaufen;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
tīrais zãrds! AP., C. Zu li. žar̃dis "Rossgarten", apr. sardis "Zaun" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 366, Walde Vrgl. Wrtb, I, 609.

Avots: ME IV, 699, 700

I žaûsteve,

1) comm., ein ausgelassener Mensch
Meiran, Selsau; ein Halbwüchsigeŗ der waghalsig zu klettern pflegt Bers.: puika kâ žaûsteve ābelē uzžāvies Heidenfeld;

2) ein Frauenzimmeŗ das sich mit vielen Mannspersonen abgibt
Bers.;

3) eine Kuh, die zuweilen die Rolle eines Ochsen spielt
Bers.;

4) wer einen losen Mund hat
Bers.: tīrais (tīrā) žaûsteve: runā bez apduomas un jē̦gas Heidenfeld.

Avots: ME IV, 792

žeberîgs, munter, lebhaft Spiess n. U., Adl., Arrasch, C., Golg., Gr. - Sessau, Jürg., Kandau, Kl., Lubn., Meiran, Schnehpeln, Schwanb., Sermus, Wolmarshof; beweglich (bei der Arbeit Drosth.) Alswig, Erlaa, Ermes, Lis., N. - Peb., N. - Schwanb., Schibbenhof, Tris.; geschickt Erlaa, Gr. - Sessau, Wain.; ausgelassen, unartig, unruhig, fix Aiviekste, Bers., Gotthardsberg, Horstenhof, Kalz., Lubn., Mar., Nötk., Peb., Raiskum, Ramelshof, Schrunden, Stockm., Strutteln, Vīt.; albern Serben, Vīt.; hastig, übereilt Druw., Golg.; leichtfertig, unbeständig Golg., Linden in Livl., Odensee, Saikava, Saussen; "iznesīgs, dūšīgs, kas grib vērst uz sevi uzmanību" Schibbenhof: meitene ir par daudz žeberīga Vīt. šis puisis ir stipri žeberīgs Saikava. es tik žeberīga cilvē̦ka nebiju redzējis Bers. tāda žeberīga meita Schibbenhof. nerātni bē̦rni tik nevaldīgi un žeberīgi, ka ar viņiem tīrais negals mājā Vīt. jauns zirgs ir žeberīgs Saussen. Vgl. žaberîgs.

Avots: ME IV, 799

zelmājas od. *zelmāji "?": tu (= jūra) netīra un sūra un pilna zelmāju Latv.

Avots: ME IV, 704

I žūra,

1) schmutziges Wasser, Spülicht
Frauenb., (mit ũ ) Bauske, Schnehpeln; eine trübe Flüssigkeit Grünh.: lej laukā tuo žūru! Frauenb. uogas saspiestas vienā žūrā (="gabalā, pikā") Kaugurciems;

2) eine wässerige, lang gekochte Grütze
(mit ũ) Schibbenhof;

3) "pusdarīts alus" Frauenb.;

4) Haferbrei
Kalleten, N. - Bartau; "auzu ķīselis" Funkenhof; gesäuerte Hafergrütze (mit ũ ) Dunika; Brei Preekuln; eine Art Kartoffelsuppe mit Roggenmehl, "auzu ķīselis"(žũre) Rutzau; ein mit Mehl zubereiteter Viehtrank (žùra ² ) Sessw.;

5) andauerndes Regenwetter
Vīt.; starker Regen Frauenb.; ein Regenguss (žùre ² ) Lettihn, Mar.: uznākuse lietus žūra Frauenb. bija gan žūre: ūdens upēm vien skrēja Mar. n. RKr. XV, 146. tīrais žūras laiks Vīt.;

6) comm., ein Saufbold
Bewershof (vgl. zūra); eine Kuh, die viel trinkt N. - Peb., (žūre) Ramdam;

7) "lējēja, žūrē̦tāja" (žũra) Ronneb. - Neuhof, (žũra, žũre) Nötk.;

8) eine Pisserin
(mit ũ ) Nötk.;

9) übermässiges Trinken, Saufen
(žūre) Selb.: kruogā bija sanākuši pluostinieki, un iztaisījās ļuoti liela žūre Selb.;

10) Jauche, dünnflüssiger Kot
Preekuln. In den Bedeutungen 5 - 9 (und 1 - 2 und 10?) zu žaut II 3 - 4?

Avots: ME IV, 836, 837