Paplašinātā meklēšana

aptuvumis, annähernd: kritiku varē̦tu aptuvumis latviski apzīmēt par pārspriedumu B. Vēstn.; auch aptuvis Balss. pēc tās var aptuvis nuosacīt piena viltuošanu Konv. ² 3117.

Avots: ME I, 132

aptuvums, Umgegend; viņiem vaigi de̦guna aptuvumā krunkaini Druva I, 1096.

Avots: ME I, 132

patuvu: gāja tai patuvāku gaŗām Janš. Bandavā II, 96. bija kur patuvāk Mežv. ļ. II, 483.

Avots: EH XIII, 184

patuvu, Adv., ziemlich nahe: meitas nāca patuvu gaŗām Vēr. II, 29. stāvuot tâ patuvu Saul. III, 102.

Avots: ME III, 126

tuvu: auch AP., Orellen (in O. auch: tivu), Siuxt. jūs ... vairs nee̦sat ne t. tik simpatisks (bei weitem nicht so sympathisch) Tēvija 1943, № 205, S. 4.

Avots: EH II, 707

tuvu U., Golg., Gr.-Würzau, BW. 22410-22414, tuvi Eversmuiža n. FBR. VI, 41 (erschlossen aus ťiv́i), Salis, tivu Pas. IV, 207 (aus Smilt.), Prl. n. FBR. VI, 113, Golg., Karls., Kl., Pabbasch, Pēternieki, tivi Spr., Aahof n. FBR. IV, 45, N.-Laitzen und N.-Rosen n. FBR. VIII, 39, Salis, tivji A.-Laitzen und N.-Rosen n. FBR. VIII, 39, Adv., nahe: ej, māsiņa, tuvu, tāļu! BW. 13708,2. tuvu nava labu ļaužu 12446, 3 var. tik... tuvu kā... mans kre̦kls uz manas muguras Br. 79.

Avots: ME IV, 276, 277

tuvumis (Instr. plur.), Adv., annähernd (gew.: aptuvumis): kâ izteikt kaut arī tuvumis šuo . . . dzeju Balss.

Avots: ME IV, 277

tuvumniẽks, = tuviniẽks, ein Anwohner Ar., Dr.; ein naher Verwandter Aps. V, 33: kāds nuo Steņģa tuvumnie-kiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 183.

Avots: ME IV, 277

ietuvu, recht nah Karls.

Avots: ME II, 84

‡ liêtuvuojs Heidenfeld, = liêtaîns.

Avots: EH I, 758

‡ satuvuôt, = satuvinât: visas auga lapas satuvuotas ... rozetē Galenieks Botanika ⁴ 12. Refl. -tiês, = satuvinâtiês: viņi satuvuojās un sarada viens pie uotra Janš. Mežv. ļ. II, 184. Subst. satuvuôšanâs, gegenseitige Annäherung: nuotikusi s. Janš. Līgava II, 193.

Avots: EH XVI, 458

‡ tuvuôt M. 19, nähern. Refl. -tiês (s. ME. IV, 277): pie meitām tuvuojās Tdz. 59688.

Avots: EH II, 707

tuvuôtiês Kl., sich nähern: tuvuojas (erschlossen aus ostle. tyvuojas) viens kuģis Pas. III, 234 (aus Bikava). jis... saslima un juta, ka nāve tuvuojas (> tyvuojas) IV, 318.

Avots: ME IV, 277

tuvuotne,* die Nähe: nuo tuvuotnes sagatavuots uzbrukums B. Vēstn.

Avots: ME IV, 277

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7

àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.

Avots: EH I, 7

‡ àizkalna, = àizkalˆne: nuo aizkalnas (r. из-за горы ) ... tuvuojās cits pulks Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 29.

Avots: EH I, 28

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

‡ àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.

Avots: EH I, 50

àizspuõlêt, intr., rasch hin-, weggehen, sich wegbegeben: it tuvu kamenīte pār zāli aizspuolēja MWM. VIII, 413.

Avots: ME I, 52

akls, ‡

4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡

5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. ² 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.

Avots: EH I, 66

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277

buñga, gew. Plur. buñgas,

1) die Trommel, Pauke:
sit, Jānīti, vaŗa bungas! Im VL. werden aus Holz verfertigte bungas erwähnt: uošu bungas. nuo celmiņa bungas taisu. nuodzīvuojis uz pēdīgām bungām (bis zur Auktion der Sachen, die ausgetrommelt wird) Upīte, Medn. laiki; tuvu pie bada un bungām ebenda 47;

2) eine runde Walze, mit der man Wäsche glättet
(= bungu vāle) Laud.

3) ein Tönnchen, in welchem flüssige Speise, namentlich Grütze, auf den Weg mitgenommen wird Dond.
n. Mag. XVII, 2, 168: pieēdis kâ bunga;

4) die Beule:
tam cilvē̦kam viss ģīmis pilns ar bungām Dond.;

5) der Schlag:
dabūj' bugas mugurā BW. 17480;

6) verächtlich von Menschen:
vīra bunga, der Knirps BW. 9397. šādi bungas, tādi bungas, visi bungas sievu grib 7317. [Ein eigensinniger Mensch U.] utu bunga,

1) der Daumen,

2) ein Lausangel
[vgl. estn. täipung "Lausbeutel, Lausangel"];

7) = krietni pieēdis mazāks luops, cūka Schwanb.;

8) genit. Verbindungen: bungu vāle od. bungvāle,

a) die Keule
LP. VI, 518; [auch: buñga Wenden u. a.];

b) ein Holzhammer, womit das eingekeilte Beil tiefer geschlagen wird, um spalten zu können;

c) Waschbdäuel
Laud., Fest., Bers., Lasd., Zirsten;

d) ein Bläuel, mit dem die Fische unter dem Eise betäubt werden
AP. [bungas "Trommel" nebst li. bunga dass. aus mnd. bunde dass.; bunga "Schlag" wohl von bungât abgeleitet; mit bunga 2 - 4 und 6 - 8 vgl. bundzis II und buncis.]

Avots: ME I, 351

[V čãpt, mit Mühe Atem holen: kad luops tuvu nāvei, tad viņš tikkuo čāpst Stuhrhof.]

Avots: ME I, 408, 409

ce̦kuliņi, tagetes patula Rkr. III, 73: ruozes un ce̦kuliņi še tuvumā ieblakus aug Lautb.

Avots: ME I, 368

daĩri, dairus, [daĩrs N. - Bergfr.], Adv., unheimlich, bange: viņa tuvumā man ir tā dairi. puisē̦nam same̦tas dairi un auksti Vēr. II, 222. netiktuos vis tuvuoties, me̦tas dairus Alm.

Avots: ME I, 432

desmit, desmits, zehn, ist eigentlich ein zu den i- Stämmen gehöriges fem. Subst.: te vēl vienas desmits trūkst. viņš bij iekš septītās desmits Luttringen. Dieser i- Stamm ist aber in die ē- und ā- Stämme übergegangen: Uoliņš bij vīrs ce̦turtā desmitē uz beigām Kaudz. M. cilvē̦ks jau tuvu pie piektās desmitas A. XX, 84. tē̦vam gadu jau pāri par se̦stuo desmitu Janš. pēdējā gadu desmitā tulkuots jau labs skaits stāstu A. XII, 391. jau kuopš gadu desmitām zinātņu vīri nuopūlas MWM. II, 155. bij nuotecējušas vairāk nekâ divas gadu desmitas Kaudz. M. desmit und ebenso das mit der erstarrten Nominativendung in manchen Gegenden, z. B. Kandau, vorkommende desmits in attributiver Stellung indeklinabel gebraucht: Nom. desmit vīru, sehr oft auch desmit vīri, Gen. desmit vīru darbs, Dat. desmit vīriem te kuo strādāt, Akk. desmit vīru od. vīrus; Lok. desmit vīruos. Wenn aber dem Zahlwort desmit kein Hauptwort folgt, dann ist die Deklination unerlässlich: pulksten desmituos. pulkstens iet uz desmitiem. pēdējā gadu desmitā. cita saraujuot 1000 sauju un vēl kādas desmitas (auch desmit) virsū Etn. III, 89. deviņus maksāja, desmitus [möglich wäre auch: desmit] nuozaudēja RKr. VI, 5. desmit pirkt, ein Aufgabespiel, in dem es auf Aufmerksamkeit im Zählen ankommt. [Mit Metathese aus desimt (so noch in Perwelk u. a., s. Le. Gr.§ 332); zu li. dẽšimtis, dẽšimt, apr. dessimpts, aksl. desętь, ai. dáša "zehn", daśati-ḥ, "Dekade", gr. δέχα la. decem, air. deich n-, got˙taihum, ahd. zehan u. a.]

Avots: ME I, 459

‡ III dūzma, der Hauch, Luftzug (?): nuo strauta tuvuma nāca pretim patīkami vē̦sa d: Janš: Dzimtene II ² , 67.

Avots: EH I, 349

gâza [Kr.], gâze,

1) die Neigung, der Sturz
Spr.;

2) der Wassersturz
[auch gāža St.], Wasserfall Dond., Spr.: ieraudzīja ūdens gāzei iepretim jaunu sievieti šēžam Lautb.;

3) die Brandungs -, Sturzwelle
Fürecker: dažas laivas apkrita gāzēs LA. tuvu pie malas - tâ sauktajās gāzēs LA.;

4) der Guss;
lietus gāze, der Regenguss: šuodien lietus gāzes pastrādājušas lielus zaudējumus B. Vēstn. lietus nāk vienā gāzē AP.;

5) der Abhang
A. XII, 868. Zu gâzt.

Avots: ME I, 619

‡ ģìbalas ² Gr.-Buschh. n: FBR. XII, 73, = ģībuonis 2: ģ. jem[j] (= tuvuojas), ģ. vien pajēme.

Avots: EH I, 427

gre̦zuôt,

1) drohen
Wain : kāpēc viņa gre̦zuoja ar galvu Jan. ar galvu uz Juri gre̦zuodams Jan. ; [

2) nach U. anscheinend auch : verdriesslich, ärgerlich, eigensinnig sein
]. Refl. -tiês, [drohen?] : saimniece gre̦zuojas viņai itin tuvu. Anscheinend nebst [grežuot und] li. gražóti "(be)drohen" zu slav. groza "Drohung", groziti "drohen".

Avots: ME I, 651

ìedaũzît,

2): durch wiederholtes Schlagen einschüchtern
Orellen, Sonnaxt: iedauzīts zirgs. tas jau ir iedauzīts: ne˙maz tuvumā nevar rādīties Orellen; ‡

3) = ìepḕrt 2 Orellen. Refl. -tiês,

2): kādreiz kāda teiba pie reņģēm iedauzās Salis; ‡

3) "dusmīgi ierunāties" Frauenb.: baiļ, ka kāds iedauzās.

Avots: EH I, 508

iedraudzinât, ‡ Refl. -tiês, = ìedraudzêtiês: mālderis ar Vērti bija ... iepazinies un iedraudzinājies Dünsb. Koša rot. kast. 61. jūtuos ar jums ... tuvu iedraudzinājies Dünsb. Trīs romant. gadīj. 19.

Avots: EH I, 509

ìeklaũsît, tr., beachten, gehorchen: gudrus labprāt ieklausa Plūd. Llv. II, 337. Refl. - tiês, aufhorchen: ieklausuos, ka gausi jau tuvumā MWM. VIII, 618. māte... skaņas diktumu un truoksni ieklausās. piešķieb ausi, ieklausies Zalkt. I, 16.

Avots: ME II, 27

[izbāzît, heimlich zu verstecken andern Personen weggeben: mantu uzrakstīšanas brīdim tuvuojuoties parādnieks savas mantas izbāzīja pie kaimiņiem Druw.]

Avots: ME I, 715

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât ² Sassm., [Salis, kuôželêt ² Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350

kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,

1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;

2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;

3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;

4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;

[5) kùlstamnieks ² Sessw., = kulstavnieks].

Avots: ME II, 307, 308

[laũkleja, ein Tal zwischen Feldern: apse lauklejā, meža tuvumā Janš. Dzimtene II, 390.]

Avots: ME II, 426

laulabas: auch C., Ramkau (mit aũ ), Bērzgale, Kalnemois, Oknist, Warkl. (mit àu ² ), Pas. VI, 146, 424; VII, 42; VIII, 401; X; 143, 249; "eine Mahlzeit, die nach der erfolgten Trauung lm Kirehdorf eingehalten wird" Warkl.: ja kāziniekiem mājas tuvu pie baznīcas, tad tie re̦ti ē̦d laulabas: par tiem saka: "kāzas bez laulabü.

Avots: EH I, 723

leñce (unter le̦ñca),

1): auch (die Öse)
Iw.;

2): auch Schnehpeln: maisu lencēs ("?") uz muguras uzsējies Janš. Apskats 1903, S. 83;

3): auch AP., Sonnaxt: dancuoj[a] mans kumeliņš ar visām lencītēm BW. 18683;

4): auch (mit eñ ) Dunika; ņēma līgaviņu ar kurpēm, ar lencēm; ... nuotrūkst lences maltuvē BW. 21522;

7): "tā vieta resp. vadus puse jūŗas krastā, kur sāk vadu mest un kas vē̦lāk, ve̦lkuot vadu, tuvuojas dziļajai pusei" (mit eñ ) Kaugurciems.

Avots: EH I, 733

lidinât, ‡

3) schweben machen:
kuokles skaņa šurp jauku vē̦smu lidina Celm.; ‡

4) "?": ieradušas pāri azaida laikam l. pa gultiņu Janš. Dzimtene III ² , 297. Refl. -tiês: sauli re̦dz lidināmies jau tuvu virs bangainās jūŗas Janš. Tie, kas uz ūdens 31. karsuonī lidinādamās (schwebend; echt le.?) starp dzīvību un nāvi ebenda 30.

Avots: EH I, 740

lìks: (tiesnesim) ir ne duomāt nevaruot tuvuoties pa līkiem (fig.) ceļiem Janš. Dzimtene V, 137, viņš pametis līku kāju Jürg., er ist heimlich weggegangen, um sich zu amüsieren (zu zechen u. ä.).

Avots: EH I, 749

luča, auch luči, herrliches Leben, Glück Katzd.: ta tad nu mums luča Kand., Smilt. ta ta luča (Var.: luči) padedzītes maliņā BW. 3690,2. [še meža tuvumā un rudzu lauka aizvēnī ir īsta luča šādā vē̦tras laikā Janš. Dzimtene V, 388.]

Avots: ME II, 509, 510

[lumsti (mit nicht gedehntem um)"zirdzinājiem līdzīgs stāds māju tuvumā" Wesselshof.]

Avots: ME II, 512

lungât, -ãju, lunguôt, luņģuôt, intr., lungern, umherlungern: lācis lungā pa mežu Etn. I, 36. tie lungā pa kalniem MWM. VI, 78. nebaidījās lunguot tuvu ap mājām un rijām A. XIV, 407. viņš Rostokā ir apkārt luņģuojis Liev. [Refl. lurigâtiês Ruj., sich ohne Arbeit herumtreiben.]

Avots: ME II, 513

III mîkla, mîkla ² N. Bartau, [Zb. XVI, 203], das Rätsel: mīklu atminēt, uzminēt, ein Rätsel erraten. prasīja ēdienu gan caur mīklām, gan tâ˙pat tiešam BW. III, 1, S. 17. man nebij ne ziņā, ne mīklā (ich wusste es gar nicht), ka kāds cilvē̦ks šeit tuvumā Alm. Zu minêt.

Avots: ME II, 641

mir̃šana, das Sterben: slimnieks bija tuvu miršanai, der Kranke war dem Tode nah LP. VII, 132; JK. V, 151. tē̦vs e̦suot bijis slims uz miršanu, der Vater sei todkrank gewesen LP. VI, 659; Etn. I, 12; II Kön. 20, 1. miršanu gan viņš vēl nemirs, bet ilgi dzīvuotājs viņš arī nebūs, sterben wird er zwar noch nicht, aber lange wird er auch nicht leben.

Avots: ME II, 634

nakts, -s (li. naktìs, [apr. acc. s. naktin, aksl. ношть, got. nahts, la. nox, ai. nákti-ḥ]), Demin. naksniņa, naktiņa Sessw. BW. 9501, nakstiņa 2354, naktaliņa BW. 34081, die Nacht: tumša, gaiša, miglaina, gaŗa, īsa nakts. nakts me̦tas, nāk, tuvuojas. viņam uz- bruka oder uznāca nakts. nuolaidās mīlīga, jauka nakts Pav. labu nakti kādam sacīt, duot, gute Nacht sagen, geben. Als adverbiale Zeitbestimmung im Akk. - Instr. zur Bezeichnung der Zeitdauer: kur šuo nakti pārgulēšu? BW. 25110, 3. cauru nakti gudruo LP. IV, 15. viņš strādā nakti un dienu, er arbeitet Tag und Nacht. viņš caurām naktīm daudzās apkārt; im Lok. zur Bezeichnung des Zeitpunktes, zuweilen so auch im Akk.: pagājušā naktī (auch pagājušu nakti) iemiguos tikai pulksten divuos. tur naksniņu naksniņā pele bē̦rnus midzināja BW. 20236, 2. Nach Präp.: neiešu pruojām bez triju nakšu BW. 26258. vazaņķi vazājas pa naktīm apkārt, in der Nacht. par nakti nabaga, par dienu bagāta, währendfd der Nacht (Rätsel). Nacht als Repräsentantin des Schwarzen, Finsteren: viņam mati me̦lni kâ nakts. [Zu air. in-nocht "nac nocte", alb. natε "Nacht", s. J. Schmidt KZ. XXVI, 18 und Walde Wrtb. ² 526.]

Avots: ME II, 690, 691

nav (nàu), nava, navâ C., Mat., navaîd ² Kand., navaida, navaidâs Kand.; navaidanâs, nevaide̦nas Selg., RKr. IV, 59, nev, neva, [nevâd ² N.- Bartau], nevā BW. 31411, nevaid, nevaida, nevaidās, negiertes ir, ist nicht: man nav naudas, ich habe kein Geld. kamē̦r nav kuo steigties, so lange hat man keine Eile. nava (Var.: neva) uogu, nava riekstu mana ceļa maliņā BW. 26483, 1. visi pieci bāleliņi, pastarīša vien navā 30894, 8. ja navaid šūpuotāja, lai šūpuo vēja māte! 1705, 2. tec, upīte, pie upītes, ja navaida ezeriņa! 26479, 3. bez kuo īsti nev? was ist der letzte Preis? Lieven - Behrsen. tuvu neva (Var.: nava; klāt nevāda) labu ļaužu BW. 12446. nevaid slikti tie ļautiņi 6252. es nevaid (für nee̦smu) putna bē̦rns 14904, 2. ne˙vienam tâ nevaid (Var.: nevaida) kâ manai cūciņai 29135, 1. Zur Verstärkung der Negation wird nav

a) wiederholt, mit un oder kâ angereiht: vēja nav un nav (oder: nav kâ nav) LP. IV, 20;

b) mit vis, ne˙būt oder ne˙kādi verstärkt: tas tâ nav vis, od. tas ne˙būt (ne˙kādi) tâ nav, das ist durchaus nicht so.
vgl. vaid.

Avots: ME II, 697

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

nepãrzinãms, mit unserem Wissen nicht zu erfassen, unfassbar, unfasslich: es arī tuvuojuos tev, nepārzināmais MWM. VII, 1.

Avots: ME II, 727

nùodrūdzêt [Kaudz. M., Fest., nùodrūzêt N. - Peb.], nùodrūgt, intr., durchfrieren: nuodrūdzējis nākdams Skalbe. ubags atmuodās nuodrūdzējis lielajā kruogā A. XXI, 30. uguns siltums mums izliekas vis˙mīļāks, kad aukstumā nuosaluši un nuodrūguši nākam viņas tuvumā Saul. viņi gaida cimdu savām pie ieruoča nuodrūgušām ruokām Latv. cimdi paliek slapji un ruokas nuodrūdz Vīt. 67.

Avots: ME II, 777

nùogruôba Bers., Lös., nùogruôbs Lub., jähe, plözliche Tiefe im Fluss, im See, der Absturz [Fest.]: nuogruobai tuvuojuoties viņa nebrida vairs tālāk RA. kalnu nuogruoba - tāda vieta, kur kalnājs vienā pusē uz reizi stāvu beidzas, kamē̦r lejā sākas dziļa ieleja Konv. ¹ 794.

Avots: ME II, 787

nùokārkuļuôt, [einen röchelnden Laut von sich geben MSil.]: pārliecinājies, ka ne˙viena tuvumā nav, viņš nuokārkuļuoja A. XVI, 516; ["sterben" Gramsden.]

Avots: ME II, 796

nùoklîst

1): umherirrend hingelangen:
šaušalas pārņe̦m ... ļaudis, ja sikspārnis viņu tuvumā nuoklīst Pēt. Av. I, 227; ‡

4): herunterkommen
BielU. u. a.; part. nuoklîdis, verkommen Segew. u. a.

Avots: EH II, 54

[nùosaudzêt, behüten, (für sich) erhalten: kuŗš cilvē̦ks savu kaklu ir nuosaudzējis! Leijerk. II, 199. laiva, kuŗu... bij izdevies nuosaudzēt zvejai ruobežu tuvuma II, 62.]

Avots: ME II, 843

nùoslemêt AP.,

[1) sich beschmieren, sich besudeln
Jürg.]: nuobridusēs, nuoslemējuse, tâ ka nuo viņas tuvuma aiz˙vien izvairās Austr. ej nuoslemējis kâ sunītis Vēr. II, 523. nuo saules līdz saulei ej nuoslemējis Austr. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka ne varēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117, nuoslemējusi gaitniece Austriņš M. Z. 107;

2) "velti nuostaigāties" Ronneb., Ar.;

3) "sich mit einer schweren und unsauberen Arbeit abplagen"
Ar.;

4) "nuoslinkuot" Lös.; "an einer nutzlosen Arbeit (die Zeit) vertrödeln"
Kalz.]

Avots: ME II, 851, 852

nùošņakstêt, auch refl. -tiês, einen schmatzenden Schall von sich geben, wie beim Essen einer schmackhaften Speise, oder beim Schneiden eines nicht gar harten Gegenstandes: zuobi nuošņakstēja vien. asais grieziena truoksnis vēl ne˙kad nebij manā tuvumā nuošņakstējis Zalkt. vājāku krūmu saknes nuošņakstējās Kleinb.

Avots: ME II, 870

‡ pabàigas ² (ai kann hier aus ei entstanden sein) Kaltenbr. "stāvuoklis tuvu pie beigām": alus jū iet uz pabaigām. uz pabaigu galu jam bija divi zirgi; der Abschluss, das Ende: dārzeņā tās (sprediķa) pabaigas teicis.

Avots: EH II, 119

pacerêt, tr., im Auge, Sinne haben, auf etwas absehen: tuvuojās pace̦rē̦tajam mērķim MWM. VIII, 289. vai tie bija pacerējuši (Var.: paduomājuši) māsiņām mitnoties? BW. 10792. ne tur maizes, ne tur vietās, kur es pati pacerēju VL.

Avots: ME III, 12

[*padmale od. *padmalis "māla kluona (pada) mala piedarbā; arī labības klājiena malu piedarbā sauc padmali: apgriežat padmales (klājiena malas) uz iekšu, juo ar zirgiem tuvu gar siênu nevar labību izkult! Welonen, Baitinov.]

Avots: ME III, 18

pagâza N.-Schwanb., pagâze,

1) die Neigung, der Abhang
Schwanb.; [ die Anhöhe (pagāza) Zaravič]: nāca stāva pagāze Latv. Tirzas upes tuvumā, zaļas pļavas pagāzā, atruon avaotiņu LP. V, 394. redz kur salds alutiņš nuo pagāzas ūdentiņa! BW. 5199: baltie laukumi pagāzēs ir šļūduoņi, le̦dāji un sniegāji Vēr. I, 1161;

2) die Bierneige
Elv., L., St.: muca od. alus iet uz pagāzām, pagāznēm, uz pagāzu, das Fass, das Bier geht zur Neige. kas pie pagāzas nāk, tam mieles jādzeŗ, den letzten beissen die Hunde.

Avots: ME III, 29

pagrabniẽks: pēc ilgās ... pagraba dzīves ... tuvuojās pavasaris, un saule ... aicināja pagrabniekus ārā Janš. Mežv. ļ. II, 375. suolīdamies pagrabniecēm (den Kellerbewohnerinnen) ... atdarīt Līgava I, 317. bijis par pagrabnieku, tas ir par tādu kâ virspārzini lielā vīna pagrabā P. Ērmanis Gaidītāji 108.

Avots: EH II, 133

‡ pakšmale "vieta ē̦kas pakša tuvumā" Auleja: nakt pilnas pakšmales ve̦lnu.

Avots: EH II, 145

paņirbêt, paņirbinâtiês, [ein wenig zucken, flimmern]: gluži tuvu paņirbēja seja AU. ē̦nas paņirbēja taisni pretī AU. pirksts bez nuolūka paņirbinājās un samiedzās atkal tik cieti Duomas I, 1135.

Avots: ME III, 79

‡ parakņât,

1) ein wenig scharren (aufwühlen):
ja liepas tuvumā parakņātu (scil.: zemi) Pas. VIII, 380. parakņāja zemi un atrada kartupeļus C. u. a. p. uogles Jürg.;

2) eine Zeitlang scharrend suchen:
p. tārpus makšķerei Meselau. archeologu parakņātas ("?") un atrastas lietas Valsts kult. pad. I sesija, S. 24.

Avots: EH XIII, 166

II pavārte: auch (mit âr ² ) Dunika; "Weidenumzäunung" Gramsden; "ar zâli apaudzis laukumiņš kādā pagalma stūrī vai ē̦kas tuvumā" Siuxt: sīkais cūku ābūliņš, maura zâle un citas sīkas zâlītes auga pavārtē. cūkas ēda pa pavārti, kāmē̦r sāka augt pa papuvi kādi tītiņi vai kas; kuo tu meklē cita pavārtē ("īpašumā")? Naud.; mans brālis dzīvuo viņa pavārtē (in seiner Kost und Wohnung) Grawendahl.

Avots: EH XIII, 189

II pavārte (li. pavartė˜), BW. 13380, 31309 ein Lok. pavārtā, BW. 28322 var. auch - pavārtuos, die Gegend unter und an der Pforte U., Bers., Drosth.; lauks, nuorā tūliņ aiz vārtiem Katzd. (pavãrte); "kaimiņa ruobeža, tuvu%20pieiet%20kl%C4%81t%20pie%20m%C4%81j%C4%81m">kas tuvu pieiet klāt pie mājām" Selb.; "zemes gabals luopu gatuves galā" Frauenburg: stumdīs un grūstīs kâ bē̦rnu pa svešām pavārtēm Asp. Saulgriezīte 47. pavārte pildās ļaudīm Janš. B. 204. tik tuvu, tâ sakuot mūsu pavārtē Janš. B. 201. dzeni bucīšus tepat pavārtītē! LP. IV, 42. tepat pavārtē pagruozīšu BW. 28843, 3 var.

Avots: ME III, 134

pe̦lê̦ks (li. pelė´kas), peliks Dond., Schlehk, grau, aschfarbig, mausfarbig: pe̦lē̦ks kâ kaķis. redzēt pašu nāvi pe̦lē̦kā zirgā LP. V, 7. pe̦lē̦ks akmens LP. VII, 231. pe̦lē̦ka diena BW. 29740. pe̦lē̦kais, der Wolf: luopi pa gabalam sauož, kad pe̦lē̦kais tuvuojas LP. VII, 873. Subst. pe̦lē̦kums, die graue Farbe U.: dzīves pe̦lē̦kums MWM. VII, 575. ikdienišķības pe̦lē̦kums A. XX, 944. Ableitung von pele.

Avots: ME III, 196

pìebràukt,

1) vollstreifen, -streichen, -schütten:
(pūriņu) piebraukusi (Var.: piebraucīj[u]se) ievu ziedu BW. 16529, 5 var.;

2) zu-, herzu-, hinzufahren:
viņa piebrauca mani apmeklēt Apsk. v. J. 1905, S. 145. kad brūtes zirgi jau piebraukti pie durīm BW. III, 1, 12. baznīcas tuvumā atruodas kruogs vai cita kāda piebraukšanas vieta BW. III, I, 14.

Avots: ME III, 240

piẽkurs Līn., (mit iê ² ) Dond., piẽkuris Katzd., = aizkurs: tuvumā negadījās sausi piekuri uguni iekurt LP. V, 293. sviķainus piekurus aizme̦t krāsns mutei priekšā V, 19. iegrūduse turpat piekuru uoglēs VI, 1, 3; piekurs (aus *priekurs?), piẽkuri Salis, N.-Peb., das Vorfeuer vor dem Backofen U., der Vorherd L.

Avots: ME III, 261

pìelaîst,

1) zu-, hinzulassen, anfügen:
ganu meitenes ķircinās ar uotru sē̦tu ganiem, kas savus luopus pielaiduši pie viņu lopiem A. v. J. 1901, S. 2. pielaist uguni, anzünden, Brand stiften: šķūnis, kur tas pat˙laban bij gribējis pielaist uguni Alm. Kaislību varā 113;

2) übertr., zulassen, gestatten:
visas runas netiks pielaistas Kaudz. M. 221. šis nepielaidīšuot, ka Muozu tâ muokuot A. v. J. 1904, 101;

3) anfahren (mit Pferden od. einem Boote)
U.: kučeris le̦pni pielaida pie pils durvīm Vēr. II, 838. pielaist pie malas, landen U. Refl. -tiês,

1) an sich kommen lassen
U.;

2) hinzufliegen, herfliegen:
putniņi, kas te pielaidās, te aizlaidās Vēr. II, 1291;

3) sich anschmiegen:
zābakiem vajaga pareizi pielaisties kājai Konv. ¹ 88;

4) sich senken:
pret jūŗu kalni pielaižas, nuošļaucas J. R. VII, 3;

5) gelinder werden (vom Wetter, vom Froste)
Vank.: ja teteŗi māju tuvumā nāk, tad laiks pielaidīsies Etn. II, 96. laiks bij silts un pielaidies Apsk. v. J. 1903, S. 687. negaiss ārā mazuliet pielaidās Citu t. r. XIV, 22;

6) nachgeben:
viņa draudējuse, un viņš bija pielaidies Vēr. II, 322. ... kamē̦r tē̦vs pielaidus un viņu arī laida... JK. V, 1, 28. tavai sievai kaķa nagi acis izskrāpēs, bet nepielaidīsies Jaunā Raža IV, 76.;

7) sich geziemen
Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 264, 265

pìelìst,

1) heran-, hinzuschleichen, -kriechen:
Sprw. pielīst pa akluo pusi. zivs pielien malā, bet vēzis ielien alā. miegs pielien gulē̦tājiem Aps. V, 25. labi tuvu pielīst Kaudz. M. 39;

2) sich anschleichen, anschmeicheln:
pielīst un pielabināties MWM. VI, 828;

3) sich mit Kriechendem anfüllen:
arājam grūtas kājas, pilnas smilšu pielīdušas (Var.: piebirušas) BW. 27903. pilns kūsis pielīda sīkuo dadžu 34472. Refl. -tiês,

1) heran-, hinzuschleichen:
viņš ar savu ruoku pielīdās ienaidniekam;

2) suchen unterzukommen
Ruj. n. U.

Avots: ME III, 268

pìeritêt, heranrollen (intr.), heranfliessen: tur˙pat tuvumā pierit... mazs strauts Latv.

Avots: ME III, 285

pìeskaut, an sich drücken: kavalieri uzlūdz dāmas un duodas atkal pruojām, sev cieši pieskaudami JR. IV, 157. Refl. -tiês, sich an etw. od. jem. drücken: viņa pieskavās tam juo cieši klāt A. v. J. 1896, S. 36. ve̦cās mājiņas... pieskaujas pie egļu puduriem tik tuvu .. . Latv.

Avots: ME III, 291

pìesper̂t kāju od. ar kāju (pie zemes), mit dem Fusse stampfen: Sprw. tas jau dzīvuo kāju pie˙spēris Ronneb., Smilt., Trik. dzīvuoj[u] dievu pielūgdama, zemē kāju piespe̦rdama (Var.: kājām zemi paspe̦rdama) BW. 8476. ne dziedāt nedziedāju, ja ar kāju nepiespēru (Var.: ja ar kāju nepieminu; ja kājiņu nepiesitu) 92,1. kad tē̦vs piespeŗ kāju pie zemes, tad bē̦rni paliek tūlīt klusu Ahs. n. RKr. XVII, 45. viņš dusmīgs piespēra kāju pie zemes Jaun. mežk. 266. Refl. -tiês, herantreten, sich nähern: Ķīlis bij piesperies it tuvu klāt Jaun. mežk. 101.

Avots: ME III, 294

pìrksts Wolm., Selb., Gr.-Buschhof, dial. pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ "Finger"), der Finger, (kãjas pirksts) die Zehe: Sprw. nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. kas ātri ķer, tam pirksti deg. viens pirksts sāp, visi līdza cieš. gribē̦tu nu visus pirkstus nuokuost. kas vienreiz pirkstu ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. citādi ciivē̦ks labs, tik pirksti par gariem. pirksti kâ tapas. mazais pirkstinš, der kleine Finger. pirkstu galuos iet U., auf den Zehen gehen. pēdējie slējās, priekšējiem uz ple̦ciem atspiezdamies, pirkstu galuos Kaudz. M. 327. cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. glups kâ pirksts MWM. IX, 41. skaitīt uz pirkstiem MWM. VIII, 365. tas ir skaidri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. vēl viena pirksta platuma tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. nepaceļ pie darba gan˙drīz ne pirksta Alm. Kaislību varā 66. grasīties ar pirkstu LP. I, 181. pirkstus nuokuost; pirkstu pirkstā kuost, sich in die Finger beissen Peb., Sessw. n. U.: aiz skaudības tik tik pirkstus nav nuokuoduši LP. IV, 57. pirkstu ierūsēšana nuozīmē drīzu nuomiršanu tuvuos raduos Etn. II, 191. dieva pirksts, Gottes Finger. dieva un ve̦lna pirksti Lis., (die Wurzelknollen der) orchis latifolia. ve̦lna pirksti Aahof "vēdzeles kuņģa piedēkļi". Nebst apr. pirsten "Finger", acc. pl. prēipīrstans "Ringe" vielleicht zu mnd. vorst, ae. fyrst, ahd. first "Spitze, Dachfirst", ai. pṛṣ̌thám "hervorstehender Rücken, Gipfel", av. paršta- "Rücken", la. postis (wenn aus *porstis) "Pfosten" u. a., s. Brugmann IF. XI, 285, Solmsen IF. XXXI, 454, Trautmann Wrtb. 220, Walde Vrgl. Wrtb. II, 35.

Avots: ME III, 223, 224

pļāva (li. pjova "Wiese") U., pļãve Karls., pļàve ² Mar. n. RKr. XV, 132,

1) pļàve ² Golg., pļàva C., = pļauja, die Ernte: rudzu, miežu pļãve. pļāvas, pļāves laiks, die Zeit der Ernte, die Erntezeit. labības pļāves laiks turpinājas un drīz tuvuosies savām beigām Etn. II, 114. ap sējas un pļāves laiku LP. VII, 686. nuogājis ciemuoties miežu pļāves laikā VI, 125. pļāves laikā jau pļāvējs. arī steidzuoties Vīt. 10. vēl pirms sūdu mēšanas un siena pļāves RA.;

2) das zu mähende, zu erntende Getreide:
pļãve jau guļ uz tīruma Mar. n. RKr. XV, 132;

3) wohl für richtiges
pļava (Wiese): 3 dakšas sūdu nuo kūts izsvieda uz pļāvu (vielleicht für livon. pļāv < plavu), uz stādu vietu, kur kurmis uzruok un dze̦n augšā zemi Mag. XX, 3, 62.

Avots: ME III, 367, 368

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts ² Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460

prìekšlaĩk, priekšlaĩkã; prìekšlaĩku, prìekšlaĩkus, Adv., vorher, vordem, vorzeitig, vor der Zeit, verfrüht: man jau jūsu nauda nuoskaitīta. . varu ieduot jums jau priekšlaik De̦glavs Rīga II, 1, 440. tik tre̦knas neuzbaŗuojuši, . kâ Māŗa priekšlaik LP. V, 413. Visvalds ar savu nāvi ievadītu savus ve̦cākus priekšlaikā bedrē Lautb. Luomi 65. priekšlaikā ne˙kuo neizteikt ebenda 182. ja pats nebūsi priekšlaikā ietaupījis MWM. VIII, 330. ja nauda man priekšlaiku ieduotuos ruokā LP. VI, 1, 222. meita apgalvuoja, lai nepriecājuoties priekšlaiku VI, 611, tuo jau tâ priekšlaiku nevar zināt CTR. I, 58. ve̦lns nevarēja iztlkt priekšlaikus nelūkuojis LP. VII, 1176: brūtgāna māju tuvumā striķus jau priekšlaikus atraisa BW. III, 1, 15.

Avots: ME III, 396

pukšķêt, pukšêt Lis., -u, -ẽju,

1) klopfen, pochen; stöhnen, klagen;
lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. pieēdis -vē̦de̦rs pukšķ vien Spr. pukšķi, vaidi, māmulīte! BW. 14990 var. saimeniece siļķi cepa pukšķē̦dama, stęnę̄dama 33431 var.;

2) von den einem Igel eigenen Lauten:
viņš pukš kâ ezis pa gārsām Wessen, Salis;

3) pukšêt, murmeln
Jürg., PS. - Subst. pukš(ķ)êšana, das Klopfen, Pochen, Stöhnen, Klagen : automōbilis tuvuojās ... ar tik negantu pukšķēšanu un krākšanu Dz. V. ar savu nuopūšanuos, ar savu pukšķēšanu viņš mūs visus nuospieda Vēr. I, 1238.

Avots: ME III, 404

pūne: (mit ù ² ) Heuscheune Warkl., Zvirgzdine; eine Heu- od. Strohscheune (die auch als Anbau errichtet wird) Auleja, Lubn., Oknist, Prl., Saikava (mit ù ² ); eine kleine Scheune "pie kula" Kaltenbr.; "te̦lpa kūts tuvumā luopbarības glabāšanai" Sonnaxt; ein Anbau od. eine kleine Scheune für sich zum Aufbewahren von Spreu Heidenfeld; liedu pūnes dibinā BW. 28808, 1. Nach Būga Arch. Phil. I, 39 ist r. пуня aus dem Baltischen entlehnt.

Avots: EH II, 342

puršķêt: zirgs pùršķ ² , kad sauož vilku tuvumā Sonnaxt. suns ķēre kazas, un šās puršķēja vien ebenda. skruoderis puršķ ūdeni uz drēbes Heidenfeld.

Avots: EH II, 329

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. ² 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463

raka,

1) ein mit der ganzen Wurzel ausgegrabener Baum
Wid.; hierher vielleicht auch rakas, die zwei Schaukelstangen, woran man sich beim Schaukeln mit den Händen festhält Ar.;

2) Plur. rakas Gr.-Essern, auch rakas Kurs., die ausgefahrenen Gruben anf dem Wege:
sargājuot ve̦damuo nuo apgāšanās izbrauktajās rakās un grambās Cālītis. ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres, rakas Bērziņš. tuvumā jau grabēja rati, atsizdamies uz raku krantiem Cālītis;

3) in der Verbind. mit rika, Interjektion: cūciņ, mana rika, raka (Var.: riku, re̦ku, rakainīte, rakulīte, rakuliņa) BW. 29156, 10 var. Zu rakt.

Avots: ME III, 472

rìets ² Golg., Lis., auch riẽta Amboten, Jürg., Plur. rieti, gew. in der Verbindung saules r., der Sonnenuntergang: priekš, pēc saules rieta, vor, nach dem Sonnenuntergang. saule laidās uz rietu, die Sonne näherte sich dem Untergang A. XX, 404. saulīte vairs galvas nesvilināja, bet taisījās jau uz rietu Seibolt. saule tuvu pie rietas (wird bald untergehen) Apsk. v. J. 1903, S. 439, Golg., Druw., Odsen, A.-Schwanb. (zvaigzne) pēc saules rieta parādās rietumuos pie debesīm A. v. J. 1898, S. 242. atsārtums nuo tāļās saules rietas A. v. J. 1899, S. 16. sarkanie saules rieti Vēr. I, 1223. rieti aizdedza visu pilsē̦tu: jumti liesmuoja, luoguos šaudījās sarkanas gunis Ezeriņš Leijerkaste II, 38. nuo ausas līdz pat rietai A. v. J. 1900, S. 405, vom frühen Morgen bis zum späten Abend (eig.: von der Morgendämmerung bis zum Sonnenuntergang). nao rīta ausas līdz pat vē̦lai saules rietai A. v. J. 1899, S. 17. - Bei Asp. gaismas rieti- die Morgendämmerung.

Avots: ME III, 550

ruogs (für *ruoks?), der Feuerherd (nicht gebräuchlich") U.: mēs sēdējām pie ruoga MWM. VI, 162. kas senču dievu ruogam tuvuojies U. b. 93, 32. manu ruogu, kuŗa svelmes dēļ tu mani skaudi Rainis. Auf mnd. rôk "Rauch, Herd" beruhend? In den Belegstellen dürfte ruogs aus U. entnommen sein.

Avots: ME III, 578

ruošs, ‡

2) "?": sausā, ruošā lielceļa tuvumā A. Erss Muižnieki 28.

Avots: EH II, 392

I rûkt ² ,

1): kaķis rūc (schnurrt)
Sonnaxt, rubenis rūc ebenda. cūkas rūc, gribē̦damas ēst Zvirgzdine. vējš ārā rūc ebenda. rūc (runā) bez apstājas ebenda. vai nu tu rūc ("baries"), vai nerūc, - es tâ˙pat aiziešu uogās Saikava. suns rūc, kad tam tuvuojas Mērdzine. rùcamais, der Hintere - auch A.-Schwanb., BW. 35069 var. Subst. rùkums: "vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141" ME. III, 569 zu verbessern in "lauvas rūkums, vilka kaukums BW. 2141, 2". Subst. rùcẽjs, ‡

2) rūcēja, die Spinnende:
vērpējiņa, rūcējiņa ve̦cā brāļa līgaviņa BW. 21974, 3 var.

Avots: EH II, 388

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 ^1.

Avots: ME III, 563

sakļũt, intr., zusammengeraten: tie (= svē̦tki) sakļuva juo tuvu kuopā Konv. ² 145.

Avots: ME II, 651

sakrẽ̦sla Stelp., sakrêslis, sakrẽ̦sls, die Dämmerung: sakrē̦sla, dienasgaitai beidzuoties Janš. labā sakrē̦sla, kad vakariņas tuvuojās beigām id. Dzimtene ² I, 324, viņi gāja pa biezuo, ē̦nainuo mežu kâ pa sakrēsli II, 85. zeme un debess bija jau dziļā sakrēslī Dzimtene V,167. sakrē̦sla gaismā ebenda 185. sakrē̦slā apmaldījuos Stelp.

Avots: ME II, 655

salabdienuôtiês Wid., sich begrüssen, einander guten Tag sagen: viņš tuvuojās Terēzei un mātei, lai ar tām salabdienuotuos A. v. J. 1896, S. 346.

Avots: ME II, 664

sapinis (nom. pl.),

1): auch Orellen, Ruj., Serbig., Smilt., Wolmarshof, Pas. XIV, 293: ja sapinīs kāds istabas tuvumā aŗ, tad tai mājā kāds mirs Lttic. 1068 (aus Planhof).

Avots: EH XVI, 435

sarast,

2): viņi satuvuojās un sarada viens pie uotra Janš. Mežv. ļ. II, 184. Refl. -tiês, ‡

2) sich aneinander gewöhnen:
guovis saradušās Pas. XII, 459.

Avots: EH XVI, 440

saŗukt Dunika, sarukt, intr., zusammenschrumpfen U., einschrumpfen (eig. und fig.): sīkais augums it kâ saruka Purap. ve̦cs, izkaltis, sarucis vīriņš Latv. viņa saruka arvien mazāka MWM. X, 40. kustuonīši sausumā pilnīgi saŗūk Vēr. II, 1056. sarukuse viņa āda Latv. nuo skumības sarucis mans vaigs Psalm 31, 10. visu rītu nee̦smu ēdis, man vē̦de̦rs ir tâ sarucis Dond. vadmala veļuot saŗūk Nigr. smadzenes arvien vairāk saŗūk Vēr. II, 925. naudas maks sarucis Erlaa. tālums it kâ saŗuka: mēs atkal bijām viens uotram tik tuvu Latv. vācieši pārnāca sarukušā skaitā MWM. VIII, 385. - kad tu saŗuktu! dass du verschrumpfest! Mag. XX, 3, 38.

Avots: ME III, 726

sastãdît, tr.,

1) zusammenpflanzen; pflanzen
(auf mehrere Objekte bezogen): kuoki sastādīti pārāk tuvu kuopā. viņš sastādījis daudz jaunu kuociņu;

2) zusammenstellen
(eig. und fig.), systematisieren Brasche: sastādīt šķiltavu uz šķilšanu Kaudz. M. sastādīt vārdnīcu Kronw. es sastādīšu rēķinu A. XX, 951. Refl. -tiês, sich zusammenstellen; (fig.) bestehen.

Avots: ME III, 746

sastât, intr., refl. sastâtiês, sich (zusammen)hinstellen (gew. von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt); stehen bleiben: strauti sastājušies kâ kuopā ("standen auf Haufen") II Mos. 15, 8. vērši sastāj ap vīreli LP. IV, 16. visi piecēlās un sastāja rindā ap apaļuo galdiņu De̦glavs Rīga II, 1, 309. audzēkņi sastāja ailē Pas. III, 314. mēs ar Pēteri sastājām itin tuvu pie ve̦ctē̦va Kleinb. te kāds pulciņš sastājis uz ielas MWM. mājenieki ir sastājušies gatves galā Purap. Kkt. 148. visi iet iekšā un tur kuopā sastājušies... dzied BW. III, 1, 53. asaras likās sastājušās kaklā Apsk. v. J. 1903, S. 611. raguos sastāties, aneinander geraten Segew.

Avots: ME III, 746

sastiñdzinât, tr., fakt., erstarren machen, steif werden lassen: sals bij sastindzinājis visas dūņupes un purvus Jauns. lai gan es aukstuma un le̦dus sastindzināts MWM. tava aukstā dvaša sastindzināja katru stādiņu Vēr. II, 453. viņai likās, ka tuo sastindzinātu tāds smags vē̦sums Saul. III, 17. nedrīkst ne˙kas dzīvs tuvuoties, kuo tūdaļ nesastindzinātu nāves dvaša Stari III, 201. acis tādas, kuras sastindzina kādu, uz kuŗu viņas skatās Etn. I, 91. straujuo dabu sastindzināt B. Vēstn. spē̦ks, kuŗš sastindzināja liesmu Stari II, 681.

Avots: ME III, 747

saviduôt, vermittelnd versöhnen Golg., Lis.: divus naidā sagājušus grūti saviduot. Refl. -tiês, sich konzentrieren: zemestrīču katastrofas saviduojas jūru tuvumā MWM. X, 262.

Avots: ME III, 786, 787

sē̦tmalis (unter sẽ̦tmala): auch (mit è̦ ² ) Oknist n. FBR. XV, 177, Pilda n. FBR. XIII, 48,

1): auch Blieden n. FBR. XVI, 99 (mit ẽ̦ ), ("žuoga mala") Skaista (mit è̦ ² ), (plur. sē̦tmaļi) Wessen n. FBR. XIII, 84; der Zaun
- auch Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdine: sē̦tmaļu malā Pas. VIII, 456 (aus Atašiene). pārsviede par sē̦tmali ebenda. steigdamies iesaspriede sē̦tmalī Tdz. 58617 (aus Bērzpils). pie sē̦tmaļa nesieniet! BW. 29756, 4 var. (aus Vārkava); "vieta mājas tuvumā, ap māju" Warkl.: guovis gana šuodien sē̦tmalī. - aplīk itai pilei s. ("?") ar dzelža sienu Pas. XII, 525 (aus Lettg.); ‡

2) das Diaphragma
Auleja, Bērzgale; ‡

3) "eine Lehmbank an einer Aussenwand eines Hauses"
(?) Schwitten.

Avots: EH II, 484

skâbe,* die Säure U.: ģīmi tik tuvu pielikt, ka skudras tuo var ar savu skābi apslacīt Etn. II, 134.

Avots: ME III, 878

skaistît U., -ĩju, skaistinât (li. skaistinti "glänzend machen"), schön machen U., schniegeln V., verschönern: grieķu svētnīcas ir tikai skaistinātas dzīvuojamas ē̦kas MWM. v. J. 1898, S. 825. vienmuļuo dzīvi skaistināja dabas tuvums Veselis Saules kapsē̦ta 92. Refl. skaistîtiês, sich zieren L., sich schön machen, putzen U.

Avots: ME III, 865, 866

šļauku Ar., Spr., šļaûkus Warkl., Adv., = garšļaukus, der Länge nach, liegend: viņš nuolikās šļaukus Warkl.; šļauku, schräg: abas ē̦kas... šļauku tuvuojās viena uotrai A. v. J. 1892, I, 203.

Avots: ME IV, 67

šmīks! Interjektion: šmīks!... uolekts šņāca uz Jēča muguras Tirzm. 6. tuvumā iespēra . . . šmīks-draks! Vēr. I, 1168.

Avots: ME IV, 85

šņākuoņa Arrasch, AP., (mit à ²⁾ Bers., Golg., Kl., (mit â ²⁾ Bauske, das Schnauben, Zischen, Sausen, Brausen: tuvuojās šņākuoņa kâ iz čūskas rīkles Blaum. Skal. ug. 67. balsis (nuopūtas S. 58) saplūda nenuoteiktā šņākuoņā Vēr. II, 312. apspiesta šņākuoņa aizbrāžas nuo viena meža stūra uz uotru Stari I, 288.

Avots: ME IV, 94

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

‡ stugli "?": viņa tuvuojās istabas gankām ... nuo laimes apreiba galva. lai nepakristu, pieturējas ganku stugliem A. Sprūdžs Daugava 1933, S. 527.

Avots: EH II, 593

svel˜me (li. svelmė "svelme" Miežinis) Bl., Bauske, Bershof, C., Doblen, Dunika, PlKur., Līn., PS., Widdrisch, Wolm., svèlme ² Kl., Prl., Saikava, Golg., svelme Saikava, Sessw., svelme ² lw., die Glut (von Kohlen U.), Mor., Annenburg, Saikava; Dampf von Gesengtem U.; in die Höhe steigender Dampf U.; Lohe Bergm.; Plur. svelmes, Versengtes Saikava, die Kohlen von brennendem Stroh, Blättern usw., die beim Brennen in die Luft steigen Selb.: uguns liesmas rugājus aprij, un... svelme... pe̦lus maitā Glück Jesaias 5, 24, krāsns priekšā svelme Saikava. nestāvi tik tuvu pie guns, ķers vēl svelme un aizdegsies! ebenda. saules karsta svelme tâ ir dedzina šuodien ebenda. pusdienas svelmē Vēr. II, 131. vēji saceļ vasarā sausu svelmi Konv. ² 4006. vējš dzina... svelmi acīs LP. VI, 510. nevar dūmu svelmi paciest 978. dūmi kūpa, svelme nāca linājā (Var.: svelmes nāca smirdē̦damas) BW. 28487. kad tik vējš nene̦stu svelmes uz mājām virsū! Selb. kad cūkai se̦ri nuosvilināti, tad jāapkasa svelmes Saikava. - svelmi uzduot, prügeln U. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1148, 1149

I svelˆt ² : spilve̦ns galvu sveļ kâ sakaltē̦ta dzelzs Delle Neg. nieks 120. (vējš) dzīdams sausuo un asi sveļuošuo sniegu Anna Dzilna 156 f. jūsu tuvums mani sveļ Austriņš Naidnieki 64. šī uguns atkal svēla viņā karstu ... kāri iekliegties Daugava 1939, 819. ‡ Refl. -tiês "?": turp steigties ilgas de̦g un sveļas (zu svelties "stürzen"?) Fausts (1936), 107.

Avots: EH II, 614

tâle,* die Weite, Ferne: vēji, ne̦sat mani tāļāk tālā tālē! Vēr. II, 93. bites .. . aizliduo tālē Jaunības dzeja 66. kaut viņa zari augtu līdz viņai zilajai tālei A. v. J. 1901, S. 719. viņš aptver tuvumu un tāles MWM. v. J. 1897, S. 10.

Avots: ME IV, 144

I tāmêt, -ẽju,

1) = vè̦ruôt, wahrnehmen, mutmassen, absehen, deuten: es tâ tāmēju, ka rītu būs lietus Druw. n. RKr. XVII, 83, (mit à ²⁾ Lis. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, vai sausu A. X1, 466. kapteinis tãmēja, ka tuvumā atruodas kāds le̦dus kalns Janš. B. 206. nuo ve̦ctē̦va nuopietnās sejas viņš tāmēja, ka kaut kuo bēdīgu, nelabu stāsta Plūd. LR. 111, 71. labi ieskatījušies mes pie labās ruokas ve̦stuo varam tāmēt par ve̦cākuo Aps. V, 17;

2) zielen
Wandsen (mit ã), Adl., Adsel, Selsau, Holmhof, Odensee, Stockm. (mit à ^2), Dr.;

3) "наворачивать" Dr. Ableitung von tām I?? Vgl. auch tēmêt.

Avots: ME IV, 147

‡ tivai Auleja, Višķi, Adv., = tuvu, nahe.

Avots: EH II, 684

tivenis, = tuvums">tuvums: nenāk ne tivenī Sussikas.

Avots: ME IV, 199

tivi, s. tuvu.

Avots: ME IV, 199

tivji (unter tuvu): auch Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH II, 684

tivuôtiês, s. tuvuôtiês.

Avots: ME IV, 199

tivu, s. tuvu.

Avots: ME IV, 199

trañkât: auch (mit àn ² ) Bērzgale, Kaltenbr., Lubn., Nerft, Wessen, Pas. VIII, 150 (aus Borchow). ‡ Refl. -tiês Saikava (mit àn ² ), läufisch sein: rudenim tuvuojoties aitas sāk t.

Avots: EH II, 690

tùce Nötk., tûce A.-Laitzen, Lubn., tùce ² Adsel, A: Laitzen, Domopol, Erlaa, Golg., Meiran, N: Rosen, Schwanb., Warkh., Warkl., tûce ² Jürg., tūce Mar. n. U., Oppek. n. U. und Mag. XIII, 24, Nitau, Stomersee, Tirsen, tūcis Nötk., tûcis Lubn., tùcis ² Domopol, Zvirgzdine, tūcis Mar. und Oppek. n. U., Kortenhof, Lis., Nitau, Odsen, Ungurmuiža, tūcs, -s Cibla, eine Regenwolke; eine Wolke überhaupt; ein Strichregen U.: lietus tūce BW. 8771 var. saulīte ielīguoja me̦lnajā tūcītī 27545. saule pārplēse me̦lnu tūci L. W. 1921, № 50, 2 3 . tuvuojusēs tūce ar lietiem un pē̦rkuonu Etn. II, 179. tūces skrien padebsiem A.- Laitzen n. FBR. VIII, 48. me̦lna tūcs Pas. V, 296 (aus ; Welonen). izlijusi lietus tūce Niedra. kâ tūcs ļaužu daudz Zbiór XVIII, 451. pacēlēs sniega tūcis Zvirgzdine. Wohl aus r. тýча "Wolke"; in der Aussprache (mit û!) wohl durch tûkt beeinflusst.

Avots: ME IV, 277, 278

tujs Ugalen n. FBR. VII, 14; Zabeln n. FBR. IV, 66, = tuvs: tuju radu sievu jēmu BW. 13239. - Subst. tujums Lipsthusen, Strutteln, = tuvums">tuvums. Zum j s. Le. Gr. § 111.

Avots: ME IV, 254

I tuju Iw. n. FBR. VI, 53, Ahswikken, Frauenb., Gramsden, Schnehpeln, Adv., Komparat. tujâk Wandsen n. FBR. N, 69, Ahs., Edwalen, = tuvu">tuvu, tuvâk: tuju, tuju, ne tik tālu BW. 10889. pilsē̦ts tuju bijis pie tā meža LP. VI, 318. nāc tujāk! Ahs.

Avots: ME IV, 254, 255

tùļi ² Zvirgzdine, Adv., = tūlu, tuvu">tuvu: tūļi auga ļaudaviņa BW. 20019, 1.

Avots: ME IV, 281

I tùlu Serbigal n. FBR. IV, 58, PS., Smilt., Trik., Wolmarshof, (mit ù ² ) N.-Rosen n. FBR. VIII, 48; Adv., = tuvu">tuvu, nah U.: nenāc tîk tūlu! Pas. IV, 120 (aus Planhof). bijis jau tūlu miršanai ebenda. tūlu pie paša krasta II, 221 (aus Ronneb.). paldievs saku tev, bālîņ, ka tu mani tūl[u] (Var.: tuvi) iedevi BW. 18132, 3.

Avots: ME IV, 280

tûmā ² (< tuvumā) Salis, Adv., in der Nähe Salisb.: tur˙pat tūmā bijusi . . . rija Etn. IV, 171; LP. VII, 75.

Avots: ME IV, 281

tûms ² Salisb., Salis, = tuvs, nah U.: tūms rads Salisb. - Subst. tūmums U., = tuvums">tuvums. Wohl auf Grund des loc. s. tūmā (s. dies) gebildet.

Avots: ME IV, 281

tùmu Renzen, Wolmarshof, tûmu ² Ruj., Salisb., tūmu U., tûmi ² Salis, tūmi Biel. 1632 (aus Salisb.), Adv., = tuvu">tuvu, nahe: ellē augt tev, tautieti, ne tik tūmu (Var.: tuvu) nāburguos! BW. 9614 var. tũmi (Var.: tuvu) ve̦sta ļaudaviņ[a] 22411, 3 var.

Avots: ME IV, 281, 282

*tuvai (erschlossen aus ostle. tyvai), Adv., = tuvu">tuvu: gāja jie, gāja, jau pa˙visam tuvai elnei Pas. V, 265 (aus Asūne).

Avots: ME IV, 275

tuvi, s. tuvu.

Avots: ME IV, 276

tuvs, tivs Mar. n. RKr. XVII, 126, Lems. n. FBR. IV, 87, Salis, nah: tuvs radinieks Latvju tauta XI, 1, 78. tuvu nāvi sludinātājas Pürs I, 102. tuvākais, der Nächste U.: Sprw. katrs pats sev tuvākais JK. II, 615. - Subst. tuvums, tivums Spr., Salis, die Nähe : tautas nāk tuvumā BW. 13428. tas gabals nav ne tuvumā tik auglīgs (ist nicht entfernt so fruchtbar), kâ aiz Bē̦rzuones Kaudz. Zunächst zum apr. Komparativ tawischan (acc. s.) "den Nächsten" und wohl auch zu li. tuvi "sofort" Lit. Mitt. I, 385 (aus Schaulen; vgl. Leskien Nom. 344 und 443). Wenn es ursprünglich etwa "hiesig" bedeutet hat, abgeleitet von einem Adverb *tū "hier", auf das auch tūlin weist (s. dies), während apr. tawischan dem Vokalismus nach zu slav. tu "hier, dä gehört. Anders darüber Petersson Vergl. siav. Wortstud. 36.

Avots: ME IV, 276

ūlinât,

2): luopi tuvuojās uolnīcas galam, gaidīdami, kad tuos ūlinās mājā ... : ūlū mājā, ūlū, ūlū! Austriņš Raksti VII, 215.

Avots: EH II, 741

uzbust,

1) erwachen
Nigr.;

2) sich aufregen:
uzbust par nekaunību Nigr. sasarcis un stipri uzbudis Janš. Bandavā II, 196. velti nesabīties un neuzbust ebenda. nuomierini manus uzbudušuos prātus! Janš. Dzimtene IV, 59. kundzene . . . uzbuduse un uztrau-kusēs Mežv. ļ. I, 376. tiklīdz . . . vilks . . . tuvumā, tad viņš (= zirgs) katrreiz uzbud, saceļ ausis 149. Subst. uzbudums ebenda II, 278 und 433, die Aufregung: uzbudumā un bailēs Janš. Dzimtene IV, 191.

Avots: ME IV, 319, 320

uzčuokurêt, (vor Hitze) zusammenziehen (perfektiv): uzčuokurēs zābakiem stilbus (tuvu pie uguns sēžuot) Wandsen.

Avots: ME IV, 323

uzļãvĩba, das Vertrauen, die Zuversicht: meiteņi ietu ar uzļāvību tev līdz Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 35. viņš neturuot par guodu... bēgt, kad e̦suot atstāts ar uzļāvību brīvībā IV, 16. nedrīkstēja... krusttē̦vam ar draudzības uzlāvību tuvuoties 31.

Avots: ME IV, 354

uzpravît, zurechtmachen (perfektiv): apģērbj, ieduod pīpi, naudu... un saka:"nu tu esi uzpravīts" Pas. IV, 145. izgāja ārā, lai varē̦tu pīpi uzpravīt (anzünden), juo nelaiķes tuvumā ar pīpēšanu nuodarbuoties neklājās Alm. Rud. 34. uzpravīt dūšu, einen Schnaps trinken. Refl. -tiês, sich zurechtmachen.

Avots: ME IV, 368

uzzaļuôt, grün werden: rudzi jau labi uzzaļuojuši. nātres, kuras... piesaulītē bija pasteigušās uzzaļuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 118. jumts bija sūnām pārklājies, kas jauki uzzaļuoja, kad tuvuojās rudenis Daugava I, 1060.

Avots: ME IV, 400

vadus: auch Perkunen; vadus vietas Plw. I, 86 und 92; vadus virves BW. 30918, 1. vadū iet Kaugurciems "mest vadu tuvu pie krasta un ar mucām vilkt tuo malā."

Avots: EH II, 747

vâjinieks AP., Mar., Meiran, Nötk., Salisb., Sessw., vâjinieks ² Frauenb., Schibbenhof, vājinieks L., U., vâjenieks Golg., Meiran, Wolmarshof, Pas. I, 269, vâjnieks ² Suhrs n. FBR. Vll, 46, Salis, fem. vājniece BW. I, S. 172, ein Kranker U., AP., Frauenb., Golg., Mar., Meiran, Salis, Salisb., Wolmarshof; ein Rekonvaleszent Schibbenhof; ein Schwacher, Schwächling Wid., AP.: nācu apraudzīt vāj(i)nieku AP. izturējās klusi vājnieces tuvumā Alm. Rud. 33. aplūkuosim vājniekus Aps. IV, 40.

Avots: ME IV, 493

I val˜gs,

1): Demin. valdziņš BW. 16457. pātagas v. Siuxt "tā pātagas daļa (tuvu pie kāta), kur pātagas aukla salikta vairākam kārtām";

2): kâ zaglis un slazda v. Veselis Cilv. sac. 155. ne ... gūstīta, ne citā valgā ņe̦mta Vindedze 122.

Avots: EH II, 752

I vecis (li. vetušis bei Būga KSn. I, 167),

1) auch vecītis, ein Alter:
večiem mīl jaunas meitas BW. 13106. - večuos iet, betteln gehn. Jancis vēl spējuot pastaigāt večuos ar kulēm Domas II, 2. nabadze bij atkūlusies večuos LP. Vl, 506. svinīguo iešanu māju nuo mājas dēvē... par "čigānuos iešanu"; Rīgas tuvumā "iet vecīšuos" Konv. ² 391;

2) der Herrnhuterprediger
Serben;

3) vecītis U. od. meža vecis Etn. II, 100, der Wolf:
es redzēju meža veci BW. 30562, 1;

4) vakara vecis, ein am Abend geborenes Kind
Etn. I, 90;

5) Plur. veči, die Eltern:
nuobučuoja brūtgāna večus BW. IlI, 1, S. 17;

6) veči, = veļi, die Geister der Verstorbenen
Bers. n. Etn. I, 59, Frauenb., Karls.: pie mājas gariem piede̦r..."vecīši" Mag. XX, 3, 28. vecīšus aizraidījuši apskatīja ēdienu, vai tas aiztikts BW. V, S. 156. līdz nākuošam vecīšu laikme̦tam LP. VII, 287;

7) "?": viņa ve̦cākie... dzīvuoja Ventiņuos par večiem Sadz. viļņi 19.

Avots: ME IV, 515, 516

I vẽlîgs,

1) begehrlich, verlangend
Vīt.; "kurš vē̦las, tuvumu">meklē citu tuvumu" Dobl.; gefälhg, zuvorkommend Grünwald, MSil., Nötk., Sessw.; gönnend, gütig, willig Jürg., Lennew.; mit Herablassung wohlwollend Nikrazen; freundlich, gut Dobl., Erlaa, Golg., Lindenberg, Weissenstein, Wenden, Wolmarshof; munter, fröhlich U.; übermütig Manz. Lettus, L., U.; lüstern, geil, frech, mutig, ungezähmt St., gefallsüchtig (von Mädchen) U.; üppig U.: vēlīgs jau vari būt, bet neesi tik par daudz izvēlīgs Vīt. vēlīgs bē̦rns, ein Kind, dem die Nähe der Eltern etwünscht ist Dobl. vēlīga meita (atraitne), ein Mädchen (eine Witwe), das die Nähe der Männer sucht ebenda. viņš uz meitām bij ļuoti vēlīgs Apsk. v. J. 1903, S. 66. izlutināts bē̦rns tuop vēlīgs Glück Sirach 30, 8. kas vēlīga ir, tā dara ir tē̦vam, ir vīram kaunu 22, 5. kad tās Kristum pretī vēlīgas tapušas Bibelausgabe v. J. 1739, Timoth. 5, 11. vēlīg[u] meitiņ[u] i[r] redzēju ar vēlīgu villainīti BW. 20682. lustīgi, vēlīgi man[i] bāleliņi, ne tādi skumīgi . . . 20910. vēlīgs puisis 9471, 1 var. Lustīgam, vēlīgam, tam ar mani nuodzīvuot 10220. vēlīga Grietiņa kūmās iet; vai būs vēlīga pādē̦nu auklēt? BW. piel.2 1641 1 . vēlīgi puišeļi vedībās jāti BW. 25714. vēlīga meita N.-Peb., ein den Burschen zu viel erlaubendes Mädchen. kungs šuodien tāds vēlīgs (gütig, wilhg) Jürg. runā ar vēlīguo balsi Neik. 27. sieviete vēlīgi smejas Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 13. līgavas vēlīgajuos smaiduos Jansona domas 2l. vēlīgu vaigu rādīdama LA. viņai vēlīgi me̦tas ap dūšu Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 465. saldi vēlīgs izskats Vēr. II, 1398. tev sludina vēlīguo vēsti MWM. VI, 767. cik daba vēlīga Mācītāja meita 29;

2) erwünscht
(?) Kronw. n. U. Subst. vẽlîgums, die Begehrhchkeit; die Gefälligkeit, Willigkeit, Gütigkeit, Freundlichkeit; die Fröhhchkeit, Munterkeit, Übermütigkeit; die Gefallsucht: pestītājam būs . . . mūsu vēlīgumu maksāt Manz. Post. III, 50. nuo lielu vēlīgumu un pārgalvību nezinādami kuo darīt 105. lustīt manu, vēlīgumu! BW. 85, 2. es tuo savu vēlīgumu . . . neatstāju 17852. vai tas tautu dusmu pūķis nuoņems manu vēlīgumu? BWp. 1011. acis smējās vēlīgumā Apsk. v. J. 1903, S. 487. In den Bedd. "übermütig, üppig, munter, fröhlich, gefallsüchtig" aus mnd. welich "mutwillig, munter"; sonst zu vẽlêt I. Welche Bed. jedesmal in den Zitaten vorliegt, kann nicht immer sicher entschieden werden.

Avots: ME IV, 558

II vēsmîgs,

1) sonderbar, merkwürdig
Aahof, Laud., Lis., N.-Schwanb., Vīt., (mit è ² ) Heldenfeld, Lubn.; schwer verständlich (mit è ² ) Sessw.; "nedzirdē̦ts; jauks, kas ļuoti valdzina" Sessw.; "über trieben" Frauenb ; "briesmīgs" (mit è ² ) Golg.; "glauns" (mit è ² ) Saikava; hoffärtig, dünkelhaft Bers., (mit ê ) Kalzenau: nevar atcerēties, tāds vēsmīgs vārds Laud., Lubn., Vīt. vēsmīgus brīnuma vārdus es dabūju dzirdēt Poruk MWM. v. J. 1896, S. 804. zināja . . . vienu, uotru vēsmīgu gabalu pastāstīt Poruk III, 30I. tuvu es neredzēju, bet vēsmīgs gan izskatījās par gabalu Laud. vēsmīgs (schwer verständlich) uzde̦vums Sessw. viņš runā vēsmīgi (übertrieben) Golg. vēsmīgs ("briesmīgs") nuotikums ebenda, vēsmīgs jaunskungs Saikava;

2) "freundlich liebenswürdig, wohlwollend"
(mit ẽ ) Nötk. Zur Bed. 1 vgl. vāsmîgs ² und vē̦smuoties.

Avots: ME IV, 570

ziņdevis Austr., der Nachrichtgeber: kumeliņš būs tev... labs ziņdevis, kad vilki tuvumā Janš. Mežv. ļ. I, 148.

Avots: ME IV, 725

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758