Paplašinātā meklēšana

‡ aîzvaga ² Sassm., = vādze 1: tâ jāaŗ, ka aizvagas nepaliek. In Wessen sei àizvaga ² eine hinter andern Furchen befindliche, in einer andern Richtung gezogene Furche (?).

Avots: EH I, 61

[apvaga Warkl., Sauken, die zusammengekehrten Schollen von zwei benachbarten Furchen.]

Avots: ME I, 133

atvaga A. XII, 593,

1) eine um den aufgepflügten Acker gezoge Furche.
In Podsem sei atvaga eine Furche, die längs dem Feldrain so gezogen ist, dass die Schollen auf den Acker fallen;

2) die Furche zwischen den Kartoffelreihen
(Aahof);

3) eine freigelassene Furche:
piemē̦ram pupas stāduot trijās vagās me̦t graudus, ce̦turtā paliek tukša, tā ir atvaga Grünh.

Avots: ME I, 206

dvaga, ‡

2) Dunst; schlechter Geruch
Frauenb.: ielej spirtu ar baltajām drapēm trauciņā, aizdedzina ...; tas duod stipru dvagu un siltumu K. Pētersons. Latv. māte 43; ‡

3) der Zugwind
Frauenb.

Avots: EH I, 351

dvaga, Russ, Kienruss L., Krem.; Birkenteer L., [N. - Peb.],

Avots: ME I, 536

[ìežagarêt, ein wenig mit Ruten durchprügeln Schwanb.]

Avots: ME II, 93

lielvagaris, der Vertreter des Amtmanns auf den Gütern Ar.

Avots: ME II, 503

svagaļi, svaguļi (auch zvaguļi) Vīt., erstarrte Mistklümpchen an den Seiten vom Rindvieh oder von Pferden, die beim Gehen klappern. Wohl zu svadzêt.

Avots: ME III, 1140

švagani Ar., Adv., = čagani, lose, locker.

Avots: ME IV, 113

vaga,

1): auch AP., C., Dunika, Fest., Grobin, Gr.-Buschh., Iw., Kalnemois, Kaltenbr., Lemb., Linden in Kurl., Mahlup, N.-Peb., Ramkau, Selg., Sonnaxt, Trik., Zögenhof; gaŗa v. BW. 1895. vadziņas galiņam 27831. divi vagi (nom.) me̦ln[a] aruma 27988. vagu! (ruft man einem Pferde zu, damit es eine gerade Furche zieht)
Tirsen u. a.;

2): visi iet kâ v. (in einer Reihe)
pakaļ Fest. Zur Etymologie s. auch Liden Ordstudier 130.

Avots: EH II, 747

vaga (li. vagà "Furche"),

1) die Furche:
vagu dzīt, eine Furche ziehn L., U. luopužas viņai ies klausīgi uz vagas Janš. Bandavā II, 131;

2) eine gerade Linie
L.; rakstu vaga L., eine Zeile. Der Anklang an mnd. vage ("Furche"?) dürfte zufällig sein. Am ehesten Rückbildung zu vagât (li. vagóti), das zu vadzis, apr. wagnis gehören dürfte. Anders (zu gr. ἀγή "Bruch" ) Osthoff Perf. 94.

Avots: ME IV, 431, 432

vagaîns Wid., mit Furchen versehen, gefurcht.

Avots: ME IV, 432

‡ vagals Lubn. n. FBR. XVII, 127, = vagulis.

Avots: EH II, 747

vagare: auch Prawingen, BW. 3429, Demin. vagarīte 11417.

Avots: EH II, 747

vagare, s. vagaris.

Avots: ME IV, 432

vagarene: auch BW. 1552, Puhren.

Avots: EH II, 747

vagarene Janš. Bandavā I, 318; Līgava I, 303, die Frau des Arbeitsaufsehers (vagaris).

Avots: ME IV, 432

vagares L., vagari U., rote Beeten Oppek. n. U.

Avots: ME IV, 432

vagarêt, ‡

2) kommandieren, Befehle austeilen (auch ohne ein
vagaris zu sein) Grünw.

Avots: EH II, 747

vagarêt BielU., ein vagaris 1 sein.

Avots: ME IV, 432

‡ vagarība,* das Wesen, die Natur, der Charakter eines vagaris: tā vagarības garu rāj Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 59.

Avots: EH II, 747

vagaris,

1): auch BW. 3429, 2 var., Demin. vagarītis BW. 31514.

Avots: EH II, 747

vagaris,

1) vagaris U., Erlaa, Kaltenbrunn, Mahlup, Oknist, Ronneb., Saikava, Sonnaxt, vagāris Bielenstein Holzb. 509, (mit â ² ) Bauske, Dunika, Katzd., N.-Bartau, Nigr., vagars Arrasch, Bers., Drosth., Fest., Golg., Jürg., Kl., Memelshof, Ronneb., Schujen, Schwanb., Segew., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, Wolmarshof, vagare L., U., Dond. (> vage̦r), Sessw., vagāre Frauenb., Gr.-Essern, comm., der Hauptaufsetcer über die Hofsarbeit
Kurl. n. U., der die Arbeit leitende Aufseher Biel.: kur tās kunga vagarītes? VL. aus Rutzau. es e̦smu . . . tas vagare, tas kalpu plēsējs A. Brigader Daugava I, 7;

2) auch vagare, Name für einen Ochsen
U.;

3) vagāris, der siebente Stern des Orion
Bielenstein Holzb. 509. Aus liv. vagar "Frohnvogt", s. Thomsen Beröringer 283.

Avots: ME IV, 432

vagars (unter vagaris),

1): auch Orellen, BW. 11417, 6 (aus Kand.), Demin. vagariņš BW. 31516 (aus Sessw.).

Avots: EH II, 747

‡ virsvagaris, ein Oberaufseher: kuo tu te kâ v. rīkuojies? Janš. Dzimtene III, 91.

Avots: EH II, 788

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17

‡ àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20

‡ àizkasît,

1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;

2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;

3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.

Avots: EH I, 29

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizrũķêt,

1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;

2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.

Avots: ME I, 48

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61

andrus, auch [in Nogallen] añdra (aus liv. andør(s) estn. andur, Gen. andru, Schiffskiel, Thomsen Ber. 252), der Schiffskiel, dann auch die Einfassung desselben, während der Kiel selber māte heisst. Mag. III, 1, 88. caur viļņiem andrus izaŗ vagas leju Hug.

Avots: ME I, 71

‡ apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.

Avots: EH I, 74

apskatîgs, umsichtig, gründlich seine Umgebung in Augenschein nehmend: visur L. rīkuojās kā apskatīgs vagaris Janš.

Avots: ME I, 121

‡ apzùobe ² ,

1) in Auleja, Gr.Buschh., Saikava, = apzùobis;

2) eine unbepflanzt gebliebene Saatfurche
Saikava: nu atkan iztaisījušas vienu apzuobi: viena vaga aiz tevis nav apdēstīta.

Avots: EH I, 128

arãjs, arẽjs,

1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;

2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;

3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]

Avots: ME I, 140

ârĩba, die Extravaganz, der Unfug: untumi, ārības.

Avots: ME I, 242

ârîgs,

1) geckenhaft, extravagant, ausser sich:
viņš tāds ārīgs, er ist extravagant. kad viņš tuo dzirdēja, tad viņš bija ārīgs, war er ausser sich (vor Wut);

2) ārīgs uz (von unersättlicher Grier), verpicht auf:
meita ārīga uz puišiem; zirgs ārīgs uz auzām;

3) ārīgs für ârẽjs, äusserlicht:
ārīgs st. ārējs spuožums, der äussere Glanz;

4) n. Etn. III, 145 ārīgs tīrums, mežs = ārējs od. āra t. m., ein Feld, ein Wald, wo guter Boden ist, wo schönes Gras, Laubbäume wachsen.
Dasselbe bedeutet ârîgsnêjs tīrums, mežs.

Avots: ME I, 242, 243

ârišķîgs, extravagant: ļuoti ārišķīgs viņš bija Apsk.

Avots: ME I, 242

ârîtiês C., albern, extravagant, stolz sich gebärden: kaklā gan viens uotram nee̦sam kārušies, nee̦sam diezin kā mutējušies un ārījušies RA. [Wohl zu ârs.]

Avots: ME I, 243

atara, atare Stomersee, ein Streifen Ackers, der am Graben oder am Zaune liegend mit dem übrigen Felde zugleich nicht aufgepflügt werden kann, sodass später Querfurchen gezogen werden müssen; eine solche Querfurche heisst ataru vaga Kurs.; in Kandau atars [= li. ãtaras "борозда с края нивы"]; atarums Grünh.: ataru art LP. V, 30. ņe̦mu ataru trīs suoļus platu Etn. III, 146; n. Mag. IV, 2, 108: atarums "der zweite Pflug".

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 148

atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas laikā) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi kādu mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).

Avots: EH I, 133

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205

bezmērķa, kein Ziel habend, ziellos, zwacklos: bezmērķa klīstuošie viļņi MWM. VIII, 696; bezmērķa vagabundi Vēr. II, 1065.

Avots: ME I, 285

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. ² 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 ¹ , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299

blànduoņa, comm., blànduonis (fem. -ne), auch blanduons, der Vagabund, Landstreicher, Herumtreiber.

Avots: ME I, 309

blànduonība, das Vagabundentum, das Leben und Treiben eines Landstreichers: tas e̦suot saņe̦mts cieti blanduonības dēļ Vēr. I, 1174.

Avots: ME I, 309

bļaûre [Nerft], auch bļaura, comm., bļaũris [C., Bauske], fem. -re, der Schreihals, der Marktschreier, Maulheld AP.: tad slavēs tuos, kas sēja, dzina vagas, bet ne˙vis dīkuoņus un bļauŗus Mieriņ. [bļaũris Roop, Ruj., Nabben, ein weinerliches Kind.] Zu bļaût.

Avots: ME I, 319

buoznieks, ein Mann mit einem Knüttel, ein Wachtkerl, Nachtwächter auf dem Gut: vagari jāatlaiž, buoznieki jāizsūta Alm.

Avots: ME I, 363

‡ III braģis, ein liederlicher Mensch; ein Vagabund (r. бродяга) A. XI, 82.

Avots: EH I, 236

‡ bulents (??) Grünhof "ein Vagabund".

Avots: EH I, 251

‡ dadzanât "?": d. vagas Pilda.

Avots: EH I, 301

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 456 u. III ^4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 ^1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. ² 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

dèidelnieks ² Lettg., ein Vagabund, Faulpelz, verkommener Mensch: deidelnieks svāta maiss BW. 25723.

Avots: EH I, 314

dīkuonis der Müssiggänger: kad laukā viļņuos ze̦lta vārpas smagas, tad slavēs tuos, kas sēja, dzina vagas, bet ne+vis dīkuoņus Freidenberg.

Avots: ME I, 478

dzìmtene,

1) der Geburtsort, die Heimat:
labāk dzimtenē akmeni uz akmens velt, nekā svešumā par vagari būt. atgriezies uz savu dzimteni I Mos. 31. 13;

2) der erste, weiche Flaum der Vögel
Lis,, Lub., Smilt.; dzimtenes spalva Druw.

Avots: ME I, 551

dzinẽjs,

1): kumeļa dzinējiņa BW. 2686, 12. cauņu dzinējam 21318, 14. pē̦du dzinējiņa 13458, 2; darba dz., ein Vorknecht, Fronvogt
Livl. n. BielU.; ‡

5) ādu dzinējiņš (Var.: ģē̦rmanīt[i]s) BW. 20446 var., ein Gerber;
‡

6) nomen agentis zu dzìt 17: vagas dzinējiņš BW. 26045 var. stigu, ežu dzinējiņu 25930.

Avots: EH I, 358

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

ģeņģeris,

2): ein Vagabund;
dauzuoņa Seyershof; ‡

4) wer taumelnd geht
(mit èņ ) AP.

Avots: EH I, 426

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

grè̦da: mit è̦ auch AP., Ramkau,

1): auch (mit ê̦ ² ) Dunika; grèdiņa ² Saikava, ein länglicher Heu- od. Kleehaufe;

3): auch (mit è̦ ² ) Lös., Mahlup, Pilda, ein Gemüsebeet
(mit ê̦ ² ) Saikava: kāpustus stādīja platās grē̦dās Mahlup. agrāk grē̦dās stādīja saknes Ramkau. kad trīs vagas kuopā sadzìtu; tad būtu g. ebenda.

Avots: EH I, 404

‡ grest, verdenken, verdächtig halten Für. I: kad daža pļava nuo meža ir je̦mta, tad vagari gre#ch ("verdenken und eifern"). Vgl. ‡ grēst.

Avots: EH I, 404

grûst -žu, -du, [li. grústi "толочь, толкать"], tr.,

1) stossen:
es tavu ve̦cu māti kambarī malt grūdīšu BW. 15059. strauji te̦k Daugaviņa, dažu grūda dibe̦nā A. XX, 599. saimnieks negribēja jaunākuo meitu rīklē grūst LP. II, 33. pilskungs grūda vagarem pigas de̦gunā Degl.;

2) stossen, stampfen:
grūdeni, piparus, sāli; [kā puostus grūst Etn. II, 74, Kohl zum Säuern in ein Fass legen;]

3) mit Erfolg eine Arbeit bewältigen, beenden, eifrig arbeiten:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš. vērpiet, meitas, grūdiet meitas. [žīdi šabas grūž U., feiern den Schabbes];

4) intr., eiligst gehen:
grūž taisni pruojām LP. II, 35. grūž abi divi pie saules LP. VI, 1046. Refl. -tiês, sich stossen, sich aufdrängen: negrūžaties man virsū! Latv. [Nebst graûds, graust (s. diese) zu ae. grút "grobes Mehl" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 145 f. u. a.; oder (nach v. Grienberger Wiener SB., Bd. CXLII, Abh. VIII, 142 und Wood IF. XXII, 148) zu ae. crúdan "lrängen", mndl. crūden "dringen, stossen"?]

Avots: ME I, 668

ìecelˆt,

1) hinein -, hereinheben:
pūlējusies iecelt viņus saulītē A. XXI, 695;

2) einführen in ein Amt, ernennen, anstellen:
kungs ieceļ muļķīti par savu vagari LP. IV, 77. brāli iecēla lielu vīru kārtā LP. IV, 103. meitas brāli iecēla lielā guodā Etn. II, 175;

3) errichten, stiften
U. [?] Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinheben;

2) aufkommen, in Gebrauch kommen:
auta vietā vē̦lāk iecēlās aube RKr. XVI, 182;

3) gelangen zu:
kur tu tādā zirgā iecēlies? Kav.

Avots: ME II, 5, 6

ìegribêt, Refl. -tiês: vagaris pats tâ iegribējies Janš. Bandavā I, 6. iegribajas arī ve̦cā-māte redzēt Mežv. ļ. 1, 237.

Avots: EH I, 514

izbrīdinât, bei Spr. auch izbrīdît, tr., einschüchtern, erschrecken, Furcht einjagen: smejas vien, ka vienreiz vagari ar mežsargu izbrīdinājis LP. VI, 516.

Avots: ME I, 718

izmẽ̦tât, ‡

3) i. vagas Frauenb., die Kreuzungen der Wasser ableitenden Furchen ausschaufeln.

Avots: EH I, 466

‡ III izšķibêt "(Kot oder Mist) gründlich ausschaufeln" Golg., Meselau, N.-Schwanb.; i. (= iztīrīt) celiņus sakņu dārzā, vagas Erlaa.

Avots: EH I, 485

‡ kapačât, -āju,

1) graben
Līvāni;

2) mit einer Hacke bearbeiten
Warkl.: k. pupu vagas pēc ataršanas;

3) den Mist auf dem Felde mit einer Mistgabel von der Fuhre nehmen
Bērzgale, Zvirgzdine. Refl. - tiês; zappeln Bērzgale, Borchow, Kalupe, Lubn., Meiran: jis tie (dubluos) kapačājās Pas: VII, 430 (ähnlich: XI, 203).

Avots: EH I, 585

kaukâtiês "lūkuoties" [?]: mūsu Andris kaukājas uz Vagaļu Emmas Saikava.

Avots: ME II, 173

ķìlât, -ãju, [ķīluot bei Glück Hiob 22, 6], tr., pfänden: neķīlā, vagariņ, manu mazu raibaliņu BW. 29040. Subst. ķìlâšana, das Pfänden; ķìlãjums, das Gepfändete; ķìlâtãjs, wer pfändet.

Avots: ME II, 388

klaîduõņa, [klaîduônis Kl.], klaîduõnis (fem. klaiduone), der Vagabund, Herumstreicher: laukā, tu klaiduoņa, iz manas mājas! Kaudz. M. saradīsies šādi, tādi klaiduoņi LP. V, 343. ubadzes un klaiduones dē̦ls Apsk. Zuweilen mit dem voranstehenden Genit. von pasaule: pasaules klaid.

Avots: ME II, 209

klaîduõnĩba, das Vagabundenleben, das Vagabundentum: klaiduonības dēļ tas bija ietupināts cietumā B. Vēstn.

Avots: ME II, 209

klaîduõnîgs, umherschweifend, vagabundierend: klaiduonīgs cilvē̦ks Saul.

Avots: ME II, 209

‡ klamesteris "ein Vagabund" Saikava; klamesteŗi "grabažas" Saikava. Vgl. ‡ klamasteris.

Avots: EH I, 609

kleiduonis, der Umhertreiber, Vagabund. Unb.

Avots: ME II, 220

kleĩnkãjis: kleinkājītis vagarītis BW. 31477 var.

Avots: EH I, 613

kleja Naud., Nigr., Ruj., klejuoņa Grünh., comm., klejuonis, der Herumtreiber, Vagabund: tavs dē̦ls ir tapis par īstu klejuoni Vēr. II, 943. [kleja U., ein schlechter Mensch. - Zu klīt, klajš (s. dies); vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 395.]

Avots: ME II, 221

klejuôt, intr., herumschlendern, umherirren, umherziehen: viņš klejuoja pa lauku Vēr. I, 829. un skats klejuo tam tālumā B. Vēstn. Subst. klejuôšana, das Umherirren; klejuôtãjs, der Herumtreiber, Vagabund, der Nomade. [Vgl. li. klejóti "блуждать".]

Avots: ME II, 221

kleñderis, klènderis Smilt., der Herumtreiber, Vagabund: vai bij manas jaunas dienas, manu koušu augumiņu paņemt tādam klender,am, kruogu, tirgu skrējējam? BW. 21911.

Avots: ME II, 222

kleris, kļeris Lub., der Schwätzer, Müssiggänger, Trödler, Vagabund Gründ., Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 223

[II kle̦ruôt,

1) trödeln, müssig dastehen, frierend auf etw. lange warten, quienen Gold. n. Etn. I, 138, Grünh.: kuo tu te atkal kle̦ruo? Brig.;

2) sich umhertreiben, vagabundieren
Gr. - Sessau, [kļe̦ruôt Grawendahl].

Avots: ME II, 223

kležs, [kležains Dond.], schief, krumm: kležu (Var.: klibu) kāju vagariņš BW. 31477 [aus Erwahlen. - Vgl. klešs].

Avots: ME II, 224

‡ kuokvadze (?) Lixna "šaurā vaga".

Avots: EH I, 686

‡ krùilîgs ² Golg., gefrässig, gierig (vor Hunger): zirgs nav baŗuots, - tik k.. ka katrā vagas galā kruilējas pēc zâles.

Avots: EH I, 659

kumeļš, [kumelis Dond., kumēlis Warkl.] (li. kumelỹs), [kumēļš],

1) das Füllen:
zirgi pa˙visam mums bija četri, trīs strādājami un viens kumeļā Latv. Sprw.: jau ve̦cs od. jau liels cilvē̦ks, bet kumeļa prāts. kas ar kumeļu ar, tam līkas vagas, kumeļš auzās, ein Hahn im Korbe;

2) das Ross, ein stattliches Pferd (in der Poesie):
dieviņš cēla sērdienīti laba puiša kumeļā Ar. 299. visa muiža kumeļā 1992;

3) suta kumeļš, das Dainpfross.
[Der li. Form kumelỹs kann auch infl. kumiels Zb. XV, 190 entsprechen, doch kann hier die zweite Silbe auch ein ē enthalten, vgl. infl. kumēleņš BW. 28120, 1 und 29792, 3. Eher wohl (nach Charpentier IF. XXV, 246 1, KZ. XL, 435, MO. I, 20 ff.) zu ai. kumāra- "Jüngling", als (nach J. Schmidt Kritik 138 und Walde Wrtb 2103) za apr. camnet, slav. котоńь "Pferd". Li. kùmė· "Stute" beruht wohl auf dem deminntivisch aussehenden kumẽlė dass.; vgl. auch Junker KZ. L, 249 ff.]

Avots: ME II, 311

kuñkulains: kunkulaina vaga Lubn. palūkuoja ... sūcienu, vai tas ... nav ... k. Janš. Līgava I, 228.

Avots: EH I, 675

kũvîgs, albern, extravagant: tava mīļā tē̦va jūtas tādas kūvīgas Latv.

Avots: ME II, 339

II lauks Smilt., der Aufseheŗ vagaris. [Zu lũkât.]

Avots: ME II, 427

[lem̃peris Ruj.], lèmperis ^2, der Lümmel, Taugenichts, die Schlafmütze Mar.; [lemperis "ein oberflächlicher und unordentlicher Mensch" Golg., Sessw., Laud., N. - Schwanb. Aus estn. lõmper "Stümper; Vagabund", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 449

[lẽveris "ein Vagabund" Salis., Ruj.]

Avots: ME II, 464

lìederis ^2, der Windbeutel, Vagabund Lub. [Aus mnd. loder(er) "ein unstät umherziehender Taugenichts "?"]

Avots: ME II, 492

II ļũļa, comm., ļũļaks, der Tolpel, Dummkopf, Trodler Mat., [ļūļa "ein Vagabund, der die Arbeit meidet" Bers., ļũļaks "ein unzuverlässiger Mensch" Bauske]: ļūļa, ļūļa (Var.: auša, muļķis, tūļa) mans vīriņš BW. 27084. ļūļa (Var.: lūļa) sēd kalniņā 14447. ļūļaks tāds! Vēr. II, 546. ļūļa ē̦d pusgadu ilgāk kruoņa maizi Niedra. [Vgl. li. liulys "Tolpel".]

Avots: ME II, 545

[ļur̃za Ruj., ein geschwätziger Mensch; ļurza "ein Vagabund" Warkl.)

Avots: ME II, 545

mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ ² ) Pilda; vagas m.,

a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;

b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡

2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡

3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡

4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 810

mežala, mežaļa,

1) ein albernes, extravagantes Frauenzimmer:
mežala - auša, sieviete, kas ātra iekš izturēšanās un runas Lös. n. Etn. IV, 146, Lub.;

2) der Name einer Kuh
Smilt. Zu mežs.

Avots: ME II, 609

mežâniẽtis,

1) der Waldmensch, der Wilde
[Zaravič, N. - Peb. (mežānietis)], Wäldler; ein alberner, extravaganter Mensch Lub., Lös. n. Etn. IV, 146;

2) Bezeichnung des Wolfes
Mag. IV, 2, 128.

Avots: ME II, 609

mežs [li. mẽdžias "Wald, Baum", apr. median "Wald"],

1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;

2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;

3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;

4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. ² 472, Trautmann Wrtb. 173.]

Avots: ME II, 611

netikļuôt, intr., faulenzen, vagabundieren Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 737

nùoar̂t,

1): nuoara kalnu; ar laiku tīrums izlīdzinājās Warkl.; ‡

2) n. zemi, Land abnutzen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; nuoarta zeme Diet., = nuõra; ‡

3) längere Zeit bzw. bis zu einem bestimmten Zeitpunkt pflügen:
kalps ... nuoara līdz vē̦la vakara Pas. XII, 261; ‡

4) "ar mieta arklu pluostu apturēt" Saikava: pluostus pavada pluostnieki, ... ęjuot gar krastu ..., vaduot kuokus ar ķekšiem un vajadzīgās vietās pluostus nuoaŗuot, t. i. apturuot Latv. konv. vārdn., s. v. Plostošana. stipra, jauna rīcāga vajag, lai var pluostu n. Saikava. Refl. -tiês, ‡

2) versehentlich gepflügt werden
(perfektiv): šitij vaga man škībi nuoarās Saikava.

Avots: EH II, 30

‡ nuoplokšinât Ulpisch, mit einem plokšķis glätten: n. burkānu vagas.

Avots: EH II, 77

nùostreipuļuôt,

1) "начирикать, напестрить (о письмѣ)" Spr.;

[2) hintaumeln, hinuntertaumeln:
dzē̦rājs nuostreipuļuoja nuo ceļa Mesoten, Golg., N.-Peb., Jürg., Widdrisch, (mit eî) PS, piedzēries viņš tuomē̦r līdz mājai kaut kâ nuostreipuļuoja Lis., C., Mitau. ar muokām viņš tuo gabalu nuostreĩpuļuoja Salis n. visu dienu Lettg., Ermes, Ar.;

3) taumelnd austreten:
dzē̦rājs, pa ceļu iedams, tuo nuostreipuļuojis Lös., Aahof, Druw., Sessw.;

4) "von der geraden Linie abweichend unrichtig (etwas) vollziehen":
ja nav izdzīta taisna vaga tīrumā, tad saka, ka e̦suot nuostreipuļuois Lis.;

5) "bestreuen"
(?) Druw., Lös.]

Avots: ME II, 860

nùovir̂zît, tr., abwenden, ab-, hinlenken: viņš runu nuovirzīja uz laikiem bijušiem Apsk. Refl. -tiês,

1) sich auf etw. richten, sich von etwas abwenden:
ja kādreiz nejauši saruna nuovirzījās uz šuo tematu Apsk. magnētadatas nuovirzījās nuo parastā stāvuokļa MWM. X, 199;

2) trocken werden, abtrocknen:
ceļš slapjš; kad nelīs, nuovirzīsies Sassm. n. RKr. XVII, 43, Kand. rāceņu vagas vajaga iepriekš uzart, lai zeme nuovirzās; tad labāka ņemšana Dond.

Avots: ME II, 888

[pabļaurs,

1) ziemlich grimmig, schlecht:
p. vagaris Bauske;

2) ziemlich unanständig:
pabļaura dziesma Rutzau.]

Avots: ME III, 9

padaũza (li. padaužà "Vagabund") [auch Grünh., Warkh., Wessen], padauze Etn. l, 138, C., Bers., Lub., U., comm., padaũzis [Zaravič, De̦glavs Rīga II, 2, 777, padauzs U.], auch padauža Nerft, comm., der Lärmmacher, Springinsfeld, Bummler, ein unrahiges, unstätes Wesen: padauza - nepastāvīgs rādījums: suns, kas visur dzīvuo, kur tik tuo uzņe̦m, jauneklis, kas lakstuodamies iet nuo vienas jaunavas pie uotras Etn. II, 50. ne guoda tam, ne kauruz, padauza! Druva I, 280. nu padauzi, kur vakar biji un kur nauda? Etn. III, 175. lai skrien pa pasauli pasaules padauži! Plūd. viņš tūlīt drazās pulkā un griezās kâ padauža Jauns.

Avots: ME III, 15

‡ pakundzis Elger Diction. 78, = stãrasts, vagaris.

Avots: EH II, 145

pãrmẽrĩba* die Ausschreitung, Übertreibung, Masslosigkeit, Extravaganz, das Extrem: tā dzejā ieviesās dažas pārmērības Vēr. II, 16. vajaga izsargāties nuo ik˙katras pārmērības B. Vēstn.; jūtu pārmērība A. XI, 612.

Avots: ME III, 167

pãrvadze, [vaga">pārvaga], (eigentlich eine überflüssige Furche) ein ungepflügt gebliebener Streifen im Felde: tik pārvadzes neatstāj! Saul. [viņa arumā nevarēja redzēt pārvagu un viņa sējumā pārsēju Leijerk. II, 237.]

Avots: ME III, 185

[pãrvazât, hinüberschleppen: p. slimību. Refl. -tiês, vagabundierend hinüberziehen (intr.): čigāni pārvazājas nuo vienas vietas uz uotru Warkl.]

Avots: ME III, 186

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. ² 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp ² . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

pḕ̦rkuôns Jūrg., C., Wolm., Serbigal, PS., Neuenb., pê̦rkuons ² Līn., Dunika, Bauske, pḕ̦rkuõns AP., pḕ̦rkuonis N.-Peb., Schwanb., pê̦rkuonis ² Dond., Wandsen,

1) der Donner, auch personifiziert, der Donnergott:
pē̦rkuons rūc, dūc, rīb, es donnert; p. speŗ, iespeŗ, der Blitz schlägt ein. tālienē dunēja pē̦rkuons MWM. 1896, S. 803. pē̦rkuons kājās Ronneb. n. RKr. XVI, 52. pērkuons rājas, es donnert Aus. I, 6. Sprw.: pē̦rkuons tavās (skauģa) ausīs! pē̦rkuoniņš rūcināja BW. 28826. pē̦rkuoņi, zibiņi dē̦la māti saspārdīja BW. 23177, 9, līguo dievs ar pē̦rkuoni BW. 32955, 1. dieva dē̦li sarājās ar pē̦rkuona vagarīti BW. 33756. pē̦rkuoniņš, aiziedams, saspeŗ ze̦lta uozuoliņu 34047, 4; pē̦rkuona lietus, Gewitterregen; pē̦rkuona mākuoņi, Gewitterwolken; pē̦rkuoņa dē̦li Aus. I, 3, die Söhne des Donnergottes; pē̦rkuoņa turnis, eine turmförmige Wolke Dond.;

2) in Redensarten:
ka(d) tevi pē̦rkuons, deviņi, trejdeviņi pē̦rkuoni! Mag. XX, 3, 55, ka tevi simti pē̦rkuoni! dass dich hundert Donner! Mag. XX, 3, 32;

3) pē̦rkuona od. pē̦r kuoņa kaza, auch pē̦rkuoņkaza Tals., die Bekassine (scolopax gallinago);

4) zirgam pē̦rkuoņi, das Pferd kreppt
U. Nebst pḕ̦rkūns, apr. percunis "Donner" und vielleicht an. Fjo,rgyn, die Mutter des Donnergottes, wohl als "der Schtagende" zu einer Wurzelform perq- "schlagen" neben per- (in le. pḕrt) und perg- (in arm. harkanem und air. orgim "schlage"), vgl. slav. perunъ "Donnerkeil, Donnergott" (mit dem Suffix von le. pē̦rkauns) zu aksl. pero, "schlage", (so nach Lidén Arm. Stud. 88 ff., Wiedemann BB. XXVIII, 6 ff., von Grienberger Afsl. Phil. XVIII, 12, Meillet Esquisse 100 f., Petersson IF. XXIII 403, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgi Wrtb. II, 43, vgi auch die Literatur bei Feist got. etym. Wrtb z 102 f.). Zu derselben Wurzelform perq- gehören vielleicht auch slav. *porkъ "Mauerbrecher"; Schleuder" und (?) *pьrčь "Ziegenbock", sowie (?) li. pirkià "изба, хата" , wenn es ursprünglich ein "Waschhaus" war.

Avots: ME III, 209

pìerakstīt,

1) dazu-, hinzuschreiben;

2) auschreiben, registrieren:
mans vīrs te pierakstīts A. XVI, 297, mein Mann ist hier angeschrieben, ist hierher gehörig. jauns, pat˙laban kâ par studentu pierakstīts (immatrikuliert) žīds MWM. VIII, 462. meita lūdz pierakstīt pie dievagalda (meldet sich zur Kommunion an) Blieden n. Mag. XIII, 2. ve̦lns tev uz vērša ādas pierakstīs, sagt man (besonders zu Kindern), wenn jem. in der Kirche lacht Lind. n. Mag. XIII, 3, 61;

3) vollschreiben :
pierakstīt burtnīcu pilnu. Refl. -tiês, sich anschreiben, sich registrieren (lassen): pie mācītāja pierakstīties LP. VI, 1, 181. pierakstīties pie vilkačiem VII, 928.

Avots: ME III, 282

pìetèikt,

1) ansagen, einschärfen, auftragen, anbefehlen:
es pieteicu (Var.: piesacīju) māsiņai, tāli ganu nevadīt BW. 13399. kungs pieteicis, lai rakdami ne vārda nerunājuot LP. V, 398. sievām jāpaliekuot mājā, - saimnieks tâ e̦suot pteteicis IV, 71: vepris... pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot VI, 1, 246;

2) melden, anmelden:
meita gāja pieteikt viņu, kundzei. Refl. -tiês, sich anbieten; sich melden: vecītis pieteicās par krusttē̦vu. pēc precībām brūtgāns un brūte brauca pie mācītāja pātaruos, t. i. pieteikties, lai tiktu uzsaukti BW. III, 1, 9. pieteikties pie dievagalda, sich zum Abendmahle melden U. Subst. pieteikšana,

1) das Ansagen, Einschärfen:
ja jūs manu pieteikšanu klausīsiet, tad jums nauda ne˙kad netrūks Dīcm. I, 41;

2) das Melden;
pìetèikšanâs, das Sichmelden; pìetèikums,

1) das Angesagte;

2) das Angemeldete, die Meldung;
pietèicẽjs,

1) wer ansagt, einschärft;

2) wer (an)meldet.

Avots: ME III, 303

piga, eine Feige, die man zum Spotte zeigt U.: Sprw. iebāz ruoku kulē, rādi kungam pigu! meitām pigu parādīšu BW. 824. pilskungs grūda vagaram pigas de̦gunā De̦glavs Vecais pilskungs I I9. vīrs, kâ laba vīra piga, sagt man von einem kurzgewachsenen Menschen Etn. IV, 78. Zunächst wohl aus wruss. figa.

Avots: ME III, 212

II plāvs, ein Vagabund Zaļmuiža, Warkl.; dafür plāvē̦ns Kreuzb. (mit à ² ), Meiran.

Avots: ME III, 332

I plèmperis ² "ein Vagabund" Schwanb.

Avots: ME III, 335

plenteris,

1) ein Schwätzer, eine Plappertasche
Wid.;

2) plènteris ² "ein Vagabund"
Warkl.

Avots: ME III, 336

II pluts (f. plute), ein Vagabund U.; ein listiger, ein unsolider, ausgelassener Mensch Lubn. n. Etn. III, I, Tirs.; "ein Säufet" Golg. Aus r. плутъ "Schelm".

Avots: ME III, 359

pusrikšus Ahs., pusrikšis, pusrikšuos, im halben Trabe: ziņnesis pus˙rikšus nāca nuo mājas Saul. III, 99. puisis... vagas apar tik drīzi, ka mums jāstrādā pus˙rikšus Janš. Dzimtene V, 318. darvdeģe runāja pūzdama, e̦lzdama un pus˙rikšis steigdamās Ādamam pakaļ ebenda 11. tautu meita klibuodama vien staigāja; kâ ierauga man[u] bāliņu, tâ palaida pusrikšuos B W. 21248, I var.

Avots: ME III, 433

raguolis,

2): auch Oknist ("mazs divlemešu arkliņš, ar kuo senāk zemi aruši, bet tagad tikai vagas izdze̦n, stāduot dārzājus").

Avots: EH II, 350

II ràicît ² ,

1): "izdzīt jaunā rudzu tīrumā vagas ūdens nuotecēšanai" Heidenfeld, Prl., Saikava; ‡

2) (nach der Saat aufgekommenes Gemüse) lichten
(mit aĩ) Ramkau.

Avots: EH II, 351

rañta: auch Dunika; abuos (kuoka gabaluos) ierantīdams vienādu skaitu rantu Janš. Līgava I, 208. jāiegriêž kūjā sava r., ka e̦smu ziņu saņēmis Mežv. ļ. II, 35. sāk ... cirst šuo kuoku nuost, ņe̦mdams rantu tâ, ka eglei jākrīt turp, kur ... 413. rīkulis stāvēja pēc sava amata svara ... vienā rantā ar ... vagaŗiem Līgava I, 308.

Avots: EH II, 354

receklis Dond., Wandsen, Siuxt, Mesoten, Widdrisch, Zögenhof, Ruj., C., Arrasch, Kreuzb., Schwanb., receklis, auch recekļa, das Geronnene, Gerinnsel, der Gallert: ādiņas lipīgā receklī SDP. VI, 72. asiņu receklis Konv. ² 836. kūp vagas, pilnas asins recekļiem MWM. XI, 280. kâ asins recekļa peļķes VIII, 203. šis receklis pārklāj ievainuojumus Konv. ² 489. glums un sarkans receklis Rainis. recekli jeb želatīnu viņi ātri sašķaidina MWM. VI, 159. sakruopļuotie... kunkst asins recekļās Bārda Zemes dē̦ls 224.

Avots: ME III, 501

redzinât, tr., fakt.,

1) sehend machen
Kokn. n. U.; sehen lassen, hinweisen auf: neredzini māsu manu! Hasenp.; zu sehen, schauen auffordern: "redz(i), redz(i)!" - "kuo tu mani redzini?" Nigr.;

2) Karten legen, nach Karten wahrsagen
Dubena n. Etn. I, 31;

3) (scheltend zur Arbeit) anspornen, antreiben:
brālītim sudrabuoti matu gali; nedrīkst kungi vārdā saukt, ne vagares redzināt (Var.: drīzināt, brīdināt, bildināt, pie darba radzināt od. raidināt) BW. 3429 var. saimīti redzināt 22073. gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi redzināšu (Var.: rūdināšu) 23316, 8 var, priedi, egli vējš luocīja, kas snaudaļu redzināja (Var.: muodināja)? 21983 var. drīkstēsi redzināt... dē̦la līgaviņu BW. 3046 (aus Gr.-Kruhten). tautu dē̦la māmuļīte kd me̦llā bambālīte. drīkst[i] tu mani redzināt, baltu putu gabaliņu! RKr. XVI, 227. dzīvāt gāju tautiņās, ne dieveŗus redzināt ebenda 143. ņemsies mus rāt un redzināt Janš. Čāp. 57;

4) zum Essen nötigen
N.-Bartau: ēda gaļu... un cits citu redzināja, lai tik(ai) ē̦duot - gaļas e̦suot LP. VI, 26. In den Bedd. 1-2 zu redzêt, in den Bedd. 3-4 zu radzinât 2.

Avots: ME III, 503, 504

I repis, repe U., Mag. XII1, 2, 43, reps Kaudz. M. 166, ein aus Leder (U., Mag. XIII, 2, 43, Druw.), Stoff oder aus einer Schweinsblase (Laud., Lasd., Bers., Fest., Zirsten) angefertigter Tabaksbeutel Mar., Wahnen: kādu daļu (tabakas) vajadzēja ievietuot arī lielajā ādas makā jeb tâ sauktajā repī Janš. Dzimtene ² I, 95. smird kâ repis Ar. šķiltavas un tabakas repi BW. III, 3, S. 874. ķeŗ repī pēc šķiļamiem Libek Pūķis 3. ielējis burbuli savā repī (ādas tabakas makā) LP. VI, 148. piedāvājis vagaram pīpi tabakas nuo sava repa Etn. IV, 12. In Zaļmuiža u. a. ist repis auch ein Geldbeutel: nuo... repja spailēm (aus der Geldnot) ... ārā izkļūt Juris Brasa 22. Zur Wurzel von repeči (vgl. li. aprėpti "fassen")?

Avots: ME III, 512

ridvags, ein gewisser Teil (eine Holzstange) eines Wagens: kad jūdz divus zirgus, tad katrpus dīsteles vajaga sava zveņģeļa, pie kuŗa galiem piekabināt streņģes: abi zveņģeļi piekabināti pie gaŗāka kuoka - ridvaga jeb braka Rutzau n. Etn. II, 97. Nebst li. rydvoks "Hinterbracke am Wagen" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 164) woher ?

Avots: ME III, 523

*rītīt ( -tu, -tīju) > ostle. reiteit "mit Furchen (vagas) versehen": r. tīrumu Warkl.; messen (prs. -īju): lai tīrumu sāktu nuo vidus art, pa˙priekšu nākas tuo (iz)rītīt, t. i., ar kārti vai virvi nuo malas izmerīt, lai izzinātu vidu Schwanb.

Avots: ME III, 541

saar̂t, tr.,

1) fertigpflügen:
Zveņģim zeme saarta A. XX, 231;

2) zerpflügen:
saars tevi (= papuviņu) bāleliņi ar tē̦rauda lemešiem BW. 28127, 1;

3) längere Zeit pflügen:
saara līdz pusdienai ne ēdis, ne dzēris LP. IV, 5. Refl. -tiês,

1) das Pflügen beenden:
mēs jau e̦sam saarušies MSil.;

2) pflügend sich überanstrengen:
kalps tâ saaries, ka negrib ne ēst Arrasch;

3) sich beim Pflügen unversehens verschütten: schütten :
man saarās blakus e̦suošā vaga Salis.

Avots: ME III, 589, 590

saderêt,

1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;

2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;

3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;

4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,

1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;

2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.

Avots: ME II, 609, 610

sadūst (III p. prs.) "?": vagars dusmās sadūst uz priekšu Duomas IV, 475. sadūst dārgas dvēselītes Rainis.

Avots: ME III, 619

I sadzīt, ‡

4) durch übermässige Arbeit erschöpfen:
taisīja ēst un kuopa luopus; tas viņu par daudz sadzina Frauenb. s. zirgu Auleja; ‡

5) anschwellen machen:
sadzīts vē̦dars Frauenb. pirms un pēc atnešanās telēm stipri sadze̦n tesmini Mahlup (ähnlich Ilsen); ‡

6) fest und hart werden machen:
lietus zemi cieti sadzinis Linden in Kurl.; ‡

7) eine Reihe von Objekten
dzīt: s. (= saar̂t 1) vagas Linden in Kurl., Saikava. kad dube̦ns ir iekšā, tad sadze̦n atkal visas stīpas cieti virsū, un spannis ir gatavs Iw. tuo būs mucā ielikt, tad mucu ar naglām s. Pas. IX, 303; eine gewisse Zeit hindurch treiben: mana merģele ... divi vasaras sadzina ganuos Janš. Dzimtene III, 124. Refl. -tiês, ‡

3) "sazagties un savesties" Seyershof: viņš jau ir sadzinies pasaul daudz tās mantas; ‡

4) s. kuopā Kaltenbr., die Herden zusammentreiben (von Hirten); die angespannten Pferde zusammenlenken:
arājiņi, e̦cē̦tāji sasadzina kalneņā Tdz. 49775; ‡

5) hineindringen (von vielen Subjekten)
Seyershof: čigāni tur sadzinušies iekšā; ‡

6) zusammengeweht werden:
starp ēŗbēģi un ... sē̦tu sadzinās ... augsti kupeņi Aps. Raksti I2, 110. ‡ Subst. sadzīšanās, das Zusammentreiben (von Nachbarherden): nuotiek ... sadzīšanās ar citu sē̦tu luopiem Janš. Līgava I, 358.

Avots: EH XVI, 406

saguodêt, tr.,

1) tüchtig bewirten:
kad panāksnieki taisās atpakaļ uz brūtes mājām, šī viņus vēl krietni saguodē RKr. XVI, 261;

2) auch saguodît, saguodinât, weglegen, wegräumen, zusammenraffen, einheimsen:
saguôdē ² traukus! Ahs. labība nuo laukiem jau saguôdē̦ta ² (saguôdināta ² Dond., Sassm.) ebenda. kad tik neuznāktu lietus, dabūtu saguodēt (auch: saguodīt) jel tuo sienu Naud. aizgājis vagaram parunāt vīrus un zirgus, kuo lieluo kaudzi saguodēt LP. V, 231. kamē̦r lieluo naudas kaudzi saguodīja IV, 161. mežsargs saguodījis naudu un palicis bagāts vīrs VI, 226. ne˙viena trauka nav, kur kāpuostus saguodīt VI, 899;

3) viel rühmen:
saguôdē̦ta ² mātes meita Dunika. Refl. saguodîtiês, sich ausschmücken, aufputzen: ir raibi saguodījies muodes ģeķu uzvalkā MWM. VI, 438.

Avots: ME II, 633, 634

sakliegt, tr., intr.,

1) laut schreien:
saimnieks dusmīgs sakliedza Aps. III, 39. Kāsītis sakliedzis:"Pieter, bitēm liec miera!..." Upīte Medn. laiki. "sātan, kur tu atkal snaikies!..." klupušais Jorģis bargi sakliedza Veselis Saules kapsē̦ta 129;

2) laut schreiend zusammenrufen:
sakliegt ganus mājā; sakliegt bē̦rnus pusdienā. sakliegt ļaudīm ( zu sakliegt 1 gehörig?), die Leute zusammenrufen(?) U.;

3) schreiend erlangen:
bē̦rns kliedza, kamē̦r sakliedza, kuo gribēja. Refl. -tiês, einander laut schreiend zurufen: atbalsuojas kalnuos cilvē̦ku balsis, kas sakliedzas savā starpa JR. IV, 84. mēs sakliedzāmies klabuošiem zuobiem Latv. sakliedzas jē̦ri Stari II, 112. vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas VPr. II, 663.

Avots: ME II, 650

saraûstît, freqn.,

1) tr., (mehrfach) zerreissen, entzweizerren, auseinanderzerren:
zirgi... saraustīja ze̦lta gruožus BW. 33693. pavada bij saraustīta Krišs Laksts 47, ķēniņš liek... viltnieku sagrābt un četriem me̦lniem zirgiem saraustīt LP. IV, 281. kad bē̦rns žaguo, tad saka, ka viņš saraustīšuot visas savas iekšiņas Etn. II, 163. saraustījuši visus dzelžus (Gitter) LP. VI, 217. dusmās saraustīji būrīša drātis Niedra. vaga izskatās saraustīta, izplūkāta Stari III, 225;

2) Part. saraûstîts, fig., kurz, abgebrochen, unvollständig, undeutlich, verzerrt:
viņa sāka saraustītuos teicienuos Asp. 9. saraustītiem vārdiem... tē̦luoja Alm. Kaislību varā 114. Mārtiņš runā... saraustīti, neskaidri A. Upītis J. l. 8. nav nedz gaišs, nedz tumšs, bet ir kaut kas nenuoteikts, saraustīts JR. V, 96. saraustītie murgi MWM. XI, 114;

3) tr., intr., stark zerren
(perfektiv): ve̦lns... saraustīja ple̦cus, un nuobrīnuojās Pas. III, 236 (aus Bikava). Ješkam patīkas, kad Laimiņa sarausta aiz auss Krišs Laksts 57. Refl. -tiês,

1) sich überheben, sich überanstrengen:
sieva caur un caur sevi saraustījusēs pēc gŗūtiem darbiem Sassm., Ahs. n. RKr. XVII, 50;

2) sich plötzlich (eine kurze Weile) bewegen:
uola saraustās JK. V, 1. 44.

Avots: ME II, 713

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. ² 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. ² 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME II, 713, 714

saskâbt, intr.,

1) ganz sauer werden
U., in Gärung übergehen: augļi ātri saskābst un sarūgst Konv. ² 752. vīns saskābst ebenda S. 873. kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Mazvērsītis Luopkuopība III, 76. kam vakar neatbrauci? man saskāba rata rumba, circenīšu piesālīta BW. 25163, 1. man saskāba krupja gaļa 19l86, 4;

2) (gew. das Part. saskābis U.), verdriesslich, sauertöpfisch, ärgerlich werden:
bez pārsteigumiem mēs vai saskābtu! Zalktis II, 98. Jancis pa˙visam saskāba un nuorēcās nuo dusmām R. Sk. II, 144. vagare nesmējās vis, tas bij saskābis kâ gurķis Alm. Kaislību varā 128. Sprw.: saskābis kâ Žagares žīdiete.

Avots: ME III, 732

sašmidzinât,

1): "I" ME. III, 758 in "II" zu verbessern; ‡

2) "krietni uzlît" Nötk.: tad nu lietus sašmidzināja gan! visas vagas pilnas ar ūdeni.

Avots: EH XVI, 454

satrìekt,

1): ai, akmin ..., negul[i] ceļa maliņā! dažu slieci tu satrieksi, dažu ratu ritenīti BW. 31723; ‡

5) (wiederholt) starke Schläge versetzen:
paņē̦mušas spriguļus un dalbas ruokā un cienīgtē̦vam dažas reizas satriekušas pa strienām Janš. Apsk. 1903, S. 13; ‡

6) schnell zusammentreiben:
s. luopus laidarā Dunika; ‡

7) durch vieles, starkes Treiben abstrapazieren:
gan[u]puika ganuos cūku satriec pa lauku. cūkai uznācis karstums Latv. Saule 1929, S. 796 (aus Windau); ‡

8) tüchtig durchschelten
Diet.: kungs vagari dikti satriecis.

Avots: EH XVI, 457

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

sēju, in Verbindung mit vēju, Interjektion: sēju, vēju, vagarīte. rītu tevi svilinās BW. 31445, 6 var.

Avots: ME III, 824

sisis,

1) ein Mörder, Räuber
U., Warkl.; Plur. siši, Marodeure Alswig; Parteigänger Bergm. n. U.; Letten, die im angrenzenden Litauen wohnen St., Bergm. n. U.: siši brē̦cuot zemē brūk Rainis; "verächtliche Leute" Golg.;

2) "ein kleines Kind":
nu būs mazajam sišam prieka vai ar urjavām Austr. In der Bed. 1 direkt (s. Markov PФB. LXXIII, 102) oder (s. Brückner AfslPh. XX, 516) durch r. шиш "Vagabund, Franctlreur" aus estn. siśś "Räuber".

Avots: ME III, 849

šķiene U., šķiens U.,

1) die Schiene, das Eisen unter der Schlittensohle
U., (mit iẽ) Bershof, Siuxt, Wandsen; die Schiene an der hölzernen Wagenachse Bielenstein Holzb. 545; Plur. šķienes, die kleinen Schienen am Webstuhl Oppek. n. U.: ragu sliecēm šķienes Wandsen;

2) das Brettchen, das vor und hinter die sich kreuzenden Fäden geschoben wird (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 400;

3) "?": pašu arklu vagā kārtīgi nuotur šķiene vagas malā un zuole vagas dibinā Konv. ² 184;

4) der Brustknochen beim Federvieh
L., U. Wegen der grossen Ähnlichkeit der Form und Bedeutung wohl (nach Falk -Torp Norw: dän. etnoss. Wrtb. 999) entlehnt aus mnd. schene "Schienbein, Schiene" (man beachte, dass nach Grimms Wrtb. d. Schiene auch andere Knochen bezeichnet!), und nicht (nach Persson Beitr. 826 f., Walde Vrgl. Wrtb. II 542 u. a.) als ein Erbwort zur Wurzel von šķiêst.

Avots: ME IV, 52, 53

šķilteris U., (mit il ² ) Golg., Lis., Lubn., Saikava, šķilters Spr., der Schildreiter U.; einer, der eine Aufsicht über Leute bei der Feldarbeit führt U. (scheint n. U. nur in Livl. gebräuchlich), Livl. n. L.: muižā bij vairāk škiltera Saikava, muižās tie šķilteri bij sitēji ebenda. šķilteram, stārastam. tiem es laba nevēlēju BW. 31484. šķiltera, vagara, stārasta meita 20176. Nebst estn. kilter aus nd. schilter.

Avots: ME IV, 40, 41

sklaîdîgs ² "vagabundierend, liederlich" Deg.: s. cilvē̦ks.

Avots: ME II, 881

skūtêt; -ẽju,

1) trotzen
Serb. n. U.;

2) aufwiegeln, aufhetzen
Nötk. In der Bed. 2 etwa zu aksl. skytati sę; "vagari", ae. scúdan "eilen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 601 f.), wenn le. ū hier ein ide. ū fortsetzt; wenn dagegen le. ū hier auf un zurückgeht, zu ahd. scunten "antreiben, reizen", and. farskundian "anreizen, aufhetzen", an. skunda "beschleunigen".

Avots: ME III, 909

slederêt,

1) "?": Krišs vēl slederēja, slederēja, tad pakrita Krišs Laksts 85;

2) "slîdêt (uz le̦dus)" Warkl., Jürg., Bets.;

3) sich wie ein Vagabund umhertreiben
Nötk., Ronneb., Saikava, Stenden, Selburg, Neugut;

4) achtlos (eine Flüssigkeit) tragen, so dass dieselbe überspritzt Stockm.

Avots: ME III, 924

slipad! Interjektion: jāju rāceņus zagt ..., satiek[u] vagariņu, - slipad, slipad (Var.: lumpata, lumpata) atpakaļ! BW. 2145.

Avots: ME III, 933

sluoķis,

1) n. U., = slieka; dafür sluoķa Ringen n. Mag. XX, 3, 180;

2) "kas slaistās, ein Faulpelz"
AP., (mit uô ² ) Bauske; "kas sluokās" Grünwald; "ein bettelnder Vagabund" (mit ùo ² ) Bers. - Anscheinend Umbildung eines *sluoka (= li. slanka) "Schleicher".

Avots: ME III, 945

slunderis,

1) "ein Ungewandter"
Wandsen (mit uñ ); 2) "ein Vagabund" Meiran.

Avots: ME III, 942

‡ smulkains "?": iznāk vagare. skaidri s. izrādījās, kad... mēteļi bija nuoģē̦rbti Latv. Av. 1840, No 46.

Avots: EH II, 540

sprẽķêt Nigr., -ẽju, schmähen Neik. n. U., schelten Naud., Warkl., vorhalten, unter die Nase reiben Nigr.; spottend loben Salisb. n. U.: nu jau saimniece lielājã: rēdī un sprēķē kaut kuru, kas pakājē gadās Dobl., Naud. n. Etn. l, 31. mācītājs... sprēķēja un rēdīja tuos, kas ceļa nebija griezuši ebenda. vagaris viņam katru dienu sprēķēja priekšā, ka slinks e̦suot Nigr. Refl. sprèķêtiês ² Tirs., sich (um Kleinigkeiten) zanken: vīrs ar sievu visu rītu sprēķējās, tāpēc ka tas bija pavē̦lāku mājās pārnācis Tirs. n. RKr. XVII, 79. kuo nu sprēķējies (rājies)? Wlddrisch. Aus mnd. preken "predigen"? Zur Bed. vgl. d. Gardinenpredigt und abkanzeln.

Avots: ME III, 1018

stuôstît ² Bl., -u, -ĩju, stossen Neik. n. U.; stottern Für. I: runu stuostīt Memelshof, (mit uô) Lubn., Warkh. viņš stuostīdams, raustīdams runā Für. I. Refl. stuôstîtiês Jürg., Arrasch, Kl., Saikava, C., Kr., Bers., Sessw., Gr. - Buschh., stuôstîtiês ² Karls., Kurs., Bershof, Siuxt, Wandsen, Selg., = stuomîtiês Lems. und Gr. - Jungfernh. n. U., Brasche, Bielenstein Holzb. 220, Ronneb., Salis, nach Worten suchen, Gesprochenes zurücknehmen Kl.: mēle stuostās, vārdu nav Rainis. Krišs nevarēja ne˙kā lāga atteikt, tik stuostījās Krišs Laksts 35. kāja klūp un stuostās Poruk. kuo te stuosties (= vazājies) pa malām? Elv. Subst. stuostītājs, ein Stotterer L.; zemes stuostītājs, ein Vagabund, Landstreicher St. Dürfte zur Wurzel von stuom̂ities gehören (wenn das m hier suffixal ist), vgl. Būga LM. IV, 431 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME III, 1113

tâds, in AP., Erlaa, Jummardehn auch tādais,

1) ein solcher
(wie der da, im Gegensatz zu šâds, ein solcher, wie dieser hier): re̦ti tāda meita bija kâ es biju māmiņai BW. 6088. būt[u] es tāda gājējiņa kâ māmiņa devējiņa Biel. 758. Sprw.: kādu saknīti cūciņa izruok, tādu jāē̦d Br. sak. v. 1055. tādas kāzas kâ kaķei krustības Grünh. kuo tu tādā reizē būtu darījis? LP. II, 27. par atbildi uz tādajiem dziesmu priekiem Janš. Bandavā II, 95. tādā kārtā, so, auf solche Weise Brasche. ai, dieviņ, tādu laimi (ein so grosses Glück) es satiku celiņā BW. 13387, 3 var. kas tā tāda dziedātāja? Biel. 1111. ķēniņš brīnījies, kas tie tādi par spuožumiem LP. III, 85. ēdi vien, tad redzēsi, kas tie tādi par ābuoliem! 86. vai tu zini, kas es tāda? BW. 10038, 5 var. ak tu muļķis tāds! LP. V, 314. sātana gabals tāds! RKr. VI, 111. tu vērsi tāds! LP. I, 187. stulbie tādi! V, 357. tāds (= tik, so) liels puika Wolm. u. a. nuo sē̦tas iznāca tāds liels (ein sehr grosser) suns Dunika. viņš ir tāds bailīgs (etwas furchtsam) Kaudz. M. 23. tu jau arvienu tāds ātrais Alm.;

2) in geringschätzigem Sinn, häufig in der Verbindung mit širds: šâds - tâds (meist im Plur.): pa kuru ceļu šis tāds aiziet LP. VI, 32. Sprw.: tāds ar tādu Br. sak. v. 1248, ein gleiches Paar, einer des andern wert
St. tāds ar tādu kuopā sade̦r JK. II, 590. tāds ar tūdu satiekas, tāds ar tādu ķīvējas Br. sak. v. 1064, tāds ar tādu biedruojas MWM. v. J. 1896, S. 498. tāds ar tādu precējās, tāds tādam gadījās BW. 15654. šādi tādi ļaudis, mancherlei Leute, allerlei Volk U. pils bij pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem LP. II, 14. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus III, 76. kad būs tāda (sc.: dzīve), kâ ne˙kāda (Var.: ne kaut kāda), tad paliks (sc.: dziesmas), kur kaisītas BW. 206, 8;

4) tâds kâ, a) zur Bezeichnung der Ähnlichkeit: iesākuši tādus kâ puszābakus . . . valkāt Upīte Medn. laiki. lasītājam uznāk tādas kâ šaubas, vai tikai viss . .. tâ nuoticis A. XII, 155; b) als Ausdruck des Ärgers: bet tu ar esi tāda kâ! MWM. X, 920;

5) indefinit, = kâds 3: dē̦ls dzīvuojis tādu laiku itin mierā LP. IV, 208. pēc tāda laiciņa 154. pa tādam brītiņam . . . blēdis sāks tik saukt 10. Lielvagarene nuoraudzījās Ievā tādu brīdi MWM. XI, 167;

6) tāda od. tādu ļaužu (Kremon, Loddiger u. Kurl. n. U.) būt, schwanger sein
(zur Bed. vgl. estn. naine om kā sǟrane "das Weib ist schwanger" [eigentlich: auch eine solche]): sieva ir tāda Dond., Frauenb. saimniece tāda būdama JK. VI, 1. tādu ļaužu sieva ebenda. autu sējēja nedrīkst būt tāda (tādu ļaužu) RKr. XVI, 196. tādu darīt, schwängern Hug. n. U. - tādā reizā, bei der Niederkunft: ģērbjuoties (brūte) iztika bez mazglu mešanas ..., lai "tādā reizā" viegli nākas Frauenb. n. RKr. XVI, 100. S. auch Le. Gr. § 373 und - zur Bildung die Notiz zu tâ, sowie Prellwitz BB. XXII, 96 f. und Walde Wrtb. ² 244.

Avots: ME IV, 143, 144

tàisns,

1) eben, gleich
Manz, Lettus, gerade: t. ceļš. ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt Br. sak, v. 1533. taisns kâ svece Etn. II, 62. tik taisns (grib būt) kâ dieva pirksts, bet tik līks kâ āžu rags Br. sak. v. 263. taisns kâ āžu rags 74. taisns kâ zirga luoks 1517. taisns stūris (Antropol. III, 10) oder lenķis (Etn. III, 29), ein rechter Winkel;

2) direkt:
gan taisni, gan aplinki pienākumi B. V.;

3) gerecht, rechtschaffen:
t. cilvē̦ks;

4) wahr:
gluži kâ ar kašķi; taisns vārds A. v. J. 1897, S. 529;

5) einfach
U., bloss: kad tik taisnu grāmatu varē̦tu iemācīties U., wenn er doch nur das einfache Lesen erlernte. taisns cilvēciņš Biel. n. U., ein Kerlchen mit Verstand von Mittelsorte. te tik taisni strādnieki, - ne˙kāda lieka nav U., hier sind nur die wirklich nötigen Arbeiter, - keiner darüber;

6) par taisniem ūdeņiem šuoziem nevarēs braukt BielU., über richtige (wirkliche) Gewässer wird man diesen Winter nicht fahren können;

7) taisnā balss, Orgelpunkt:
inflantiešiem ir savs . . . nuosaukums guluošai balsij (Orgelpunkt); viņi tuo sauc par "taisnuo balsi" A. XX, 471;

8) passend
St. Adv. tàisni, taišņi Pas. III, 122 (aus Kapiņi), Serbigal n. FBR. IV, 58, Prl, n, FBR, VI, 114, Preiļi n, FBR. VIII, 16,

1) gerade (lokal und übertragen):
taišņi izbraukt, geraden Wegs fahren Mag. XIII, 3, 59. krusa nāca taišņi zemē R. Kam. 163. izsviede kristu ve̦lnam taišņi uz kakla Pas. V, 374. pūķis stiepies pa gaisu taišņi uz viņa tiesu LP. VI, 74. taisni tai brīdī V, 401. taisni ap pulksten 12 VII, 1, 1069. taisni ve̦se̦lu gadu IV, 127. taišņi jaungada vakarā Blaum. Pie skala ug. 26;

2) direkt SDP. VIII, 57;

3) geradezu:
šie cilvē̦ki taisni traki A. v. J. 1899, S. 490;

4) gerade heraus, wahr:
saki taisni (Var.: pa˙tiesi, tiešām), tautu meita, vai būs[i] mana, vai nebūsi? BW. 14801, 2 var. taisni (Var.: tiešām) saku, neme̦luoju 15231, 1;

5) rechtschaffen:
re̦dz man[i] taisni dzīvuojuot BW. 9111, Subst, tàisnums, die gerade Richtung, das Geradesein; das Gerechtsein.

Avots: ME IV, 125

taũjât, -ãju Bershof, C., Jürg., Iw., Pe̦nkule, Ronneb., Selg., Siuxt, Stenden, (mit àu ²⁾ Golg., Kl., Ogershof, Sessw., (mit aû) Adl., Bers., Gr.-Buschh., Saikava (unbek. in Dond., Dunika, N.Bartau, Nigr., Wandsen), = jautât, fragen, forschen, besorgt, angelegentlich forschen U., sich erkundigen, nachfragen Ronneb., AP.: tev vietiņu taujājuot BW. 6629, 5. taujāt pēc naudas LP. VII, 212. balsis . . . taujā pēc mūsu pašu mākslas A. XX, 67. lē̦nas meitas taujājam lē̦najam dēliņam BW. 14423. ja vietiņas netaujātu 15352 var.; unentschlossen, im Zweifel sein, nicht wissen, was man wählen soll L.; tasten Bl. (mit aũ); "aufrufen; zusammenrufen" Spr. - Refl. -tiês, verlangend fragen, forschen nach: meža es meitiņa, atkal meža taujājuos BW. 1019; 10300. lai bagātas taujājās 9870. līgaviņas taujāties 12106 var.; 13909 var. taujājies . . . līgaviņas 7864. gāju vieglu (dzirnu) taujāties 22483. kunga dē̦la taujājuos 33529, 3 var. kuo tik ilgi taujājies? 8077. Subst. taujâtãjs, der Nachfragende, der Befragende: ōrākulu taujātāji Pūrs I, 110. Leskien Abl. 313 stellt es mit einem? zu taustît u. a., was zuträfe, wenn die von Bl. gegebene Bed. zuverlässig und ursprünglich wäre; Preilwitz Wrtb. ² 458 - zu tautât, tauņuoties. tutinât und gr. τευμάομαι "bereite", τευτάζω "beschäftige mich fortwährend womit", ἐντύ(ν)ω "rüste zu" (worüber ganz anders Boisacq Dict. 259 und 963). Wenn von einer Bed. "ausschauen, trachten nach" auszugehen wäre (vgl. taujs), käme in Betracht als verwandt lat. tuērī "ins Auge fassen, betrachten", wozu nach Fick Wrtb. III ^4, 186 and, thau "Brauch, Gewohnheit" gehört; desgleichen le. taulât, tauļât, tauņât I, taumêt. Wie verhält sich dazu li. taujóti "vagabundieren" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187)?

Avots: ME IV, 135, 136

telderêt, -ẽju,

1) anbeholfen
(so auch in Gold., von Kindern; mit el˜), die Beine schlenkernd gehn Gr.-Sessau; taumeln (mit el˜) Jürg., Neuhausen; hinken Anzen; mühselig votwärtskommen (mit el˜) Sassm.; dzē̦rājs telderē Jürg. vecītis telderē nuo vienām mājām uz uotrām Sassm. tas (= vagarīte) varēja telderēt pa tiem kunga tīrumiern BW. 31477; purzeln Linden in Livl. (mit èl ^2);

2) sich balgen; sich herumtreiben; lärmen
Wid.;

3) ungewandt oder undeutlich sprechen
Meselau, Nötk., (mit èl ²⁾ Aiviekste; ungewandt lesen Matkuln (mit el˜);

4) mühsam fahren:
kad ceļi apsaluši, drusku uzsnidzis, bet nevar labi ar ragūm pabraukt, saka: vēl jātel˜derē ar ratiem Matkuln;

5) rutschen Schrunden
(mit el˜). Abgeleitet von telderis?

Avots: ME IV, 159

teñderêt Drosth., Salis, (mit èn ² ) Sessw., taumeln; steif gehen (mit èn ² ) Vīt., Warkl.; hinken: kungam piederēja klibu kāju vagarīt[i]s; kâ tas kuoši tenderēja pa tiem kunga tīrumiem BW. 31477 var. Vgl. denderêt.

Avots: ME IV, 163

tilu, tilum, Interjektion: tilu, tilu (Var.: tilum, tilum), buku, buku, sieviņ[u] vedu ve̦zumā BW. 27241 var. tilu, tilu, vagarīte...! 31445, 6.

Avots: ME IV, 190

trijuotne, drei zusammen, das Dreiblatt, Kleeblatt (fig.): pilskungs ar savu vagaru un kučieri ir krietna trijuotne B. Vēstn. kad mēs trijuotnē . . . devāmies uz Rīgu Pērkoņdēls.

Avots: ME IV, 235

tusnuôt,

2): Maja ilgi tusnuoja pa vagas virsu, gan ce̦ldamās, gan līkņādama atkal uz zemi Van. ligzda 10; "vilcināties" Fest.

Avots: EH II, 706

uzgram̃stît,

1) aufgreifen, aufraffen:
zirgs uzgramstīja zâli vagas galā Saikava;

2) umhertastend auffinden:
uzgramstīt tumsā duris. uzgramstīt kādu sīku lietiņu uz zemes.

Avots: ME IV, 333

uztaisît,

1): u. māju Saikava, Seyershof. u. kuģi Salis. u. tiltu, duris AP. u. kasti nuo kuokiem Ramkau. u. jaunu biškuociņu Orellen. u. metienu kulšanai Siuxt. u. ("sakārtuot") adīkli Seyershof;

2): uztaisījis (angeraucht)
pīpi Pas. XIV, 415; ‡

3) über etwas errichten (anbringen, hinstellen) AP., Siuxt: sile uztaisīta uz steķiem. Refl. -tiês,

1): nevar vien u. ("?") uz vagas Saikava. u. (sich der Arbeit entsprechend ankleiden)
uz linu raušanu Seyershof; ‡

4) sich von selbst aufbauen:
uztaisītuos pils nuo ze̦lta Pas. IX, 88.

Avots: EH II, 736

vadze, = vādze, eine ungepflügte Stelle zwischen den Furchen im Feld N.-Peb.: jauns arājs, atstāj vadzes N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617. Ableitung von vaga?

Avots: ME IV, 431

vādze,

1): ungepflügter Streifen
Lng. (unter vaga), Heidenfeld; beim Eggen unberührt gebliebener Streifen (mit à ² ) KatrE.

Avots: EH II, 761

vādze,

1) vàdze Ramkau, (mit à ² ) Bers., Butzkowsky, Festen, Kl., Kr., Linden (in Livl.), Saikava, Vīt., Warkl., Wessen, (mit â ² ) Frauenb., Karls., MSil., Schwarden, ein ungepflügt gebliebener Streifen im Felde
U., Lennew.; "izarums" N.-Peb.; Demin. vàdzīte ² , ein beim Eggen unberührt gebliebener Streifen auf dem Felde Gr.-Buschh.: ar vadzēm art U. tīrums aparts vādzēm Butzkowsky. platas vagas dze̦nuot paliek vādzes Vīt. ar nuo vietas, ka nepaliek vādzes! ders. nepamet vādzēm! Saikava. tur bija neliela vādze un uzme̦tuma sluoksnīte, kas ruodas aramā zemē Veselis Trīs laimes. atstāj vādzīti, lai re̦dz pa kurieni atpakaļ braukt! (beim Eggen gesagt) Gr.-Buschh.;

2) ein Fehler im Gewebe (ein breiterer Streifen im Muster)
Ekau, Grünw.; ein Fehler, eine Unebenheit beim Nähen ebenda: šis aude̦kls nuoausts vādžu vādzēm Ekau, Grünw. Auf ein li. *vogė deutet das Adverb vogė´tai: ãria sù võgiais oder vogė´tai (= palikdamas ben po vagą neišartos žemės) in Dusetos (nach K. Būga). Wohl (vgl. Leskien Nom. 124) nebst li. voga "Ackerscholle" zu vāga; vgl. auch vadze.

Avots: ME IV, 492

vàga (li. voga "Ackerscholle") Kaugershof, Wolmarshof, = vaga">vaga, die Fürche U. Wohl zu vaga, vgl. Leskien Nom. 218 und vadze, vādze.

Avots: ME IV, 492

vagāre (unter vagaris 1): auch Behnen, Blieden, Kal., Lesten, Rutzau.

Avots: EH II, 747

‡ vagārene,

1) = vagarene Grenzh. n. FBR. XII, 15;

2) vagārenes Frauenb. "sarkanās bietes".

Avots: EH II, 747

vagāris (unter vagaris 1): auch OB.

Avots: EH II, 747

‡ vagārs PS., = vagaris 1.

Avots: EH II, 747

‡ vaģars (?) und Demin. vaģarītis (?) BW. 11417 var. (aus Stockm.) od. vaģerītis (?) 29989, 4 var. (aus Stockm.), = vagaris 1.

Avots: EH II, 747

vagât (li. vagóti in Dusetos u. a. n. Būga) L., Bers., Drosth., Dunika, Erlaa, Lös., Peb., Schujen, -ãju, vaguôt St., U., Arrasch, Bauske, Dond., Golg., Memelshof, Ramkau, Sessw., Siuxt, Wandsen, Furchen ziehn, mit Furchen versehen: vaguot kartupeļus Wid. tupinus un saknes vaguo, lai nepieaug zāļu Ramkau. S. die Notiz zu vaga.

Avots: ME IV, 432

vaļˆķâtiês ² Nigr., -ãjuôs, sich herumtreiben, vagabundieren: čigāni vai citi zagļi, pa mežiem vaļķādamies Janš. Dzimtene IV, 171. kas... darba laikā vaļķājas pa tādām vietām Bandavā I, 39. kur vaļkājies visu cauru nedēļu? Nigr. Aus li. válkiotis.

Avots: ME IV, 466

I vancka,

1) ein Lappen
Warkl., (vanska) Fehteln; "nuoplīsis drēbes gabals" (vàncka ²⁾ Sessw.; Plur. vànckas ² Kaltenbrunn, (mit an̂ ² ) Wandsen, Fetzen;

2) eine Frau, die in zerfetzten Kleidern umhergeht
Memelshof, (mit àn ² ) Sessw., (mit an̂ ² ) Segew., Wandsen; eine Herumtreiberin, Vagabundin (vañska) Adiamünde; eine Dirne (mit àn ² ) Bers., Golg.: visas vanskas vīra grib BW. 7317, 4 var.

Avots: ME IV, 468

vànduļi ² Ramdam "vagabundierende Leute, die leichte Arbeit und hohen Lohn suchen".

Avots: ME IV, 470

‡ vārdze (wo?) "aîzvaga2"; vgl. vādze.

Avots: EH II, 763

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r ² ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave ² Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs ² Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ ² ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r ² ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ ² ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve ² Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566

vienim, einzig, nur (?): ne vis muižas darbs bijis grūts, bet vienim tik vagaru spieķi Etn. III, 173 (aus Wohlfahrt).

Avots: ME IV, 658

viênreĩz, viêreiz ² Siuxt, Adv.,

1) einmal:
viņš tur bijis tikai vienreiz;

2) einmal, einst:
vienreiz vienam tē̦vam bija trīs dē̦li;

3) einmal (wie selten jemand):
vagarim, vienreiz druošam vīram, palicis bail JK. lai gan vienreiz kārs uz gaļu LP. I, 184.

Avots: ME IV, 663

virdzêt: kad laiva atšaujas uz krasta malu, tad ūdens iepakaļis virdz un jaucas un burzguļuo Blaum. Raksti VII ⁵ (1935), 296, griež sniegā slieces virdzuošas vagas X ⁴ (1938), 134.

Avots: EH II, 787

zakuts "?": tevi aizvest juo tālu nuo šī zakuta (auf einen jungen Mann bezogen) Janš. Līgava I, 207. Etwa aus wruss, захóд "Landstreicher, Vagabund"?

Avots: ME IV, 682

žâvêt AP., C., Kl., Serbigal, Wolm., žâvêt ² Dunika, Iw., Līn., N. - Salis, Ruj., Schnehpeln, Stenden, Wandsen, žàvêt ² Bers., Kl., Lös., Meiran, Nerft, Selsau, Sessw., -ẽju, tr., trocknen Manz. Lettus, L., U.; räuchern (in Rauch hängen) U. (unbek. in Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Memelshof, Oknist, Saikava, Schwanb., Warkh., Zvirgzdine): žāvē̦ta gaļa. žāvē̦tas zivis. žāvē̦ti augļi. Refl. -tiês, sich trocknen; trocknen (intr.) Spr.: istabā dzīpariņi žāvējās BW. 23616, 1 var. vagara dvēselīte spieķa galā žāvējās 31469, 1. ze̦lta nauda Jāņu nakti žāvējās 32714. redzējis tur naudu žāvējamies LP. VI, 221 (ähnlich: VII, 1044). - Subst. žāvêšana, das Trocknen (tr.), Räuchern; žāvêšanâs, das Trocknen (intr.); žāvê̦tãjs, wer trocknet, räuchert: tautu dē̦la egļu kārtes, svešas mātes žāvē̦tājas (Var.: kaltē̦tājas) BW. 18154, 7 var. Zu žaût I.

Avots: ME IV, 798

zemetaks "vagabundus" Elger Diction.107.

Avots: ME IV, 710

zuõle,

1) zuola Manz. Lettus, die Sohle:
kurpītes sarkanām zuolītēm BW. 16958, 1 var.;

2) der untere Teil am Pflug
C., Dunika, Trik.: arklu vagā kārtīgi nuotur šķiene vagas malā un zuole vagas dibina Konv. ² 184. Aus mnd. sole.

Avots: ME IV, 759

zutis,

1) der Aal (anguilla vulgaris
Flem.): tas nebija upes zutis BW. 34633. zuša ādas zābaciņus BW. 16868. zuša kurpes šūdināja 16984 var. zutis nārstuojas jūŗā RKr. IX, 94. zvejš iet uz zušis Kur. Nehrung. Sprw.: pliks kâ zutis Br. sak. v. 1552. peŗas kâ zutis pa smiltīm 1553. pa vienu caurumu tu zuti gūsi, pa uotru tas aiziet 159. vagars ir tik glums kâ zutis Alm. Meitene no sv. 28. ve̦lni guļ kâ zuši gaŗšļaukus LP. IV, 141. - kviešu zutītis, tylenchus scandens Latv.; smilšu zutis Konv. ² 3667, der Sandaal; zušu māte, die Aalmutter (zoarces viviparus) RKr. IX, 93; zušu bē̦rni, Quappen Bielenstein Holzb. 651;

2) (naudas) zutis, die Geldkatze
U., der Geldbeutel BW. 30907, 3, Arrasch, C., Golg., Gr. - Buschh., Memelshof, Trik., Wolmarshof. Dürfte zu zuvs gehören, s. BB. XXVII, 190.

Avots: ME IV, 753