Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ziedāt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ziedāt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (24)

aizdziedāt

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22


aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25


apdziedāt

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85


atdziedāt

atdziêdât

3) nachsingen
Valdis Stabur. b. 323; ‡

4) (Aufgegebenes, Eingeübtes) vorsingen
Bers. ‡ Refl. -tiês,

1) sich sattsingen;

2) einander entgegensingen:
sadziedādamies un atdziedādamies uz visam pusēm Janš. Mežv. ļ. I, 73.

Avots: EH I, 140


atdziedāt

atdziêdât [li. atgiedóti],

1) entgegensingen:
viņpus Daugaviņas sudrabuoti gaiļi dzied; šai pusē atdziedāja pazeltīta lakstīgala;

2) wegsingen, singend beseitigen, singend herbeilocken:
kurluma slimību atdziedāt LP. VI, 948.

Avots: ME I, 157


dziedāt

dziêdât: dz. gaŗu dziesmu,

a) weinen
Wessen;

b) auch dz. savu dziesmu, eigensinnig bei seiner Meinung bleiben
Wessen. - bite dzied, die Biene summt Salis.

Avots: EH I, 363


dziedāt

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 1 ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 1 ;992

Avots: ME I, 561


dziedātājs

dziêdâtãjs li. [giedótojis], der Sänger. nakts dziedātājs, Sprosser RKr. VIII, 93; n. Natur. XXXVII, 114 Sumpfrohrsänger (salicaria palustris); dziedātāju putns, der Singvogel LP. I, 94; dziedātāju meitas, singende Mädchen RKr. VI, 88. es meitiņu labs puisītis, es pa˙priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME I, 561


iedziedāt

ìedziêdât,

2): gribēja jūs jau gan nelaikā ie. bedrē Janš. Bandavā II, 67;

3) iedziedāta dziesma, ein schon eingeübtes Lied
Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 190.

Avots: EH I, 512


iedziedāt

ìedziêdât,

1) anfangen zu singen:
dziesmu dziedu, kāda bija, vai tā mana iedziedāta BW. 957. [dievvārdi jau iedziedāti Arrasch, man hat den Gottesdienst schon mit einem Lied begonnen.] ja cīrulis iedzied jaunā mēnesī, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) in den Schlaf singen, singend einwiegen:
vē̦tras iedziedāts zem baltās se̦gas MWM. VI, 490;

[3) im Singen einüben:
iedziedāta balss.] Refl. - tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu singen:
gailis iedziedājās LP. VII, 741. viņas viegli iedziedājās A. XX, 470;

[2) das Singen erlernen:
kuoris jau labi iedziedājies;

3) (auch ohne eigentlich zu singen) Liebe einflössen:
meita puisim iedziedājusies sirdī Bauske].

Avots: ME II, 14


izdziedāt

izdziêdât (li. išgiedóti),

1) aussingen, zu Ende singen:
līdzat dziesmu izdziedāt BW. 7782;

2) singend zum Ausdruck bringen:
izdziedāt dziļu jūtu pilnus vārdus Antrop. II, 113;

3) den Liedervorrat singend erschöpfen, her -, absingen:
kas var dziesmas izdziedāt! BW. 38;

4) eine lange Zeit singen, singend verbringen:
bij man dziesmu trīs pūriņi; trīs gadiņus izdziedāju, ir vāciņu nepacēlu;

5) durch den Gesang weglocken, hinaus -, heraussingen, verlieren:
nuo māmiņas izdziedāju sev tīkamu tē̦va dē̦lu BW. 472. izdziedāju sav[u] pūriņu, sav[u] raže̦nu vaiņadziņu Ranken n. RKr. XVI, 225;

6) besingen, [die Trauerzeremonie (Gesang und Leichenrede) bei einer Leiche im Trauerhause vor der Beerdigung vollziehen]:
skuoluotāji izdzied miruoni A. XIII, 312. Refl. - tiês,

1) sich ordentlich aussingen:
paē̦duši un pa˙pilnam izdziedājušies, atvadās un brauc pruojām BW. III, 1, 97;

2) im Gesange zum Ausdruck kommen:
visi tikumi un grē̦ki dziesmu skaņās izdziedas Rainis. Subst. izdziedâtãjs, wer einer Toten besingt (vgl. izdziedât 6): viņš iet bērēs par izdziedātāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 733, 734


nodziedāt

nùodziêdât, tr., intr.,

1) absingen:
sēd pie galda, nuodzied dziesmu BW. 789. lai sanāk Jāņu dziesmas nuodziedāt BW. 32899;

2) singend verherrlichen:
tavs guods, dievs tē̦vs, tuop nuodziedāts GL.;

3) im Gesange übertreffen:
ja tu mani nuodziedāsi, būsi brāļa līgaviņa BWp. 863. [viņam bija vēl drusciņ forsēja, tad it visus nuodziedāja De̦glavs Rīga II, 1, 131];

4) zu Ende singen, mit dem Singen fertig sein:
kad gailītis nuodziedās, paliks mice neuzlikta BW. 24306, 1;

5) eine Zeitlang singen:
te kāda muša gar ausīm nuodziedāja MWM. VIII, 413. Refl. - tiês, sich absingen: mēs ar tuo mūžīguo dziedāšanu nuodziedamies, ka kauli un āda vien. Subst. nùodiêdâšana, das Absingen; nùodziêdâšanâs, der Wettgesang: iet ar drūmuo vēju uz nuodziedāšanuos (gew. dziedāties) JR. IV, 183.

Avots: ME II, 781, 782


padziedāt

padziêdât, ‡

3) singen
(nach varêt): nevarēja ... dziesmiņu p. Tdz. 53549; ‡

4) singend raten, vorschlagen (?):
es padziežu (dafür piedziežu 44460) tev ... kai runāt pierunāj[u]: nepakar šūpulīša pirmajā gadeņā! Tdz. 44459.

Avots: EH II, 130


padziedāt

padziêdât [li. pagiedóti], tr.; intr.,

1) ein wenig singen:
padziedam, līguojam, triju kungu zeltenītes! BW. 32881. juo man sūri, juo man gŗūti, juo es grazni padziedāju BW. piel2 110 1;

2) perfektiv - das Singen, den Gesang beendigen:
dziesma mana padziedāta, neba mana darināta BW. 957. kad gailītis padziedās, neduos māsa vainadziņa 24305. [arī gailis padziedāja Pas. III, 52.] Refl. -tiês, sich zum Vergnügen ein wenig singen: padziedies, bāleliņ! VL.

Avots: ME III, 23


pārdziedāt

pãrdziêdât,

2): kuŗa dziesma laba bija, divreiz pāri pārdziedāju BW. 592, 10; ‡

3) (eine Reihe von Liedern) durchsingen:
visas nuoduomātās dziesmas bija jau pārdziedātas un ... atkārtuotas Janš. Dzimtene II, 132. Refl. -tiês,

1): "singend" ME. III, 155 zu verbessern in "singend sich";

2) unversehens falsch gesungen werden
Oknist: man pārdziedājās, ich habe unversehens falsch gesungen.

Avots: EH XIII, 199


pārdziedāt

pãrdziêdât, tr.,

1) im Singen übertreffen:
lakstīgalu pārdziedāji BW. 409;

[2) von neuem singen:
lai labāk izduotuos, tad dažas dziesmas bij jāpārdzied Jürg. Refl. -tiês, singend überanstrengen: daži bija tâ pārdziedājušies, ka varēja tikai pačukstēt Jürg.].

Avots: ME III, 155


piedziedāt

pìedziêdât,

1) zu-, hinzusingen:
pie katras Jāņu dziesmu rindiņas allaž vēl piedzied galā klāt: līguo, līguo! BW. V, S. 18. Jēcis nevarēja citiem līdzi piedziedāt Tirzm. 17. piedzied meitām brūtgānus Mag. XX,3,153;

2) herbeisingen, singend herbeilocken:
Jānīt[i]s lūdzās, lai mēs dzieduot, lai Anniņu tam piedzieduot BW. 606. dziedi, dziedi, ganu meita, kāda ve̦lna piedziedāsi? piedziedāsi pārnuovada kruoga, tirga dzē̦rājiņu 458;

3) vollsingen:
vai ar dziesmu piedziedāšu (werde satt singen) savu ... vēderiņu? Mag. XX, 3, 153. viņas piedzied visas malas Plūd. LR. IV, 149. piedziedāt druvas Zalktis I, 111. (klajums) putnu piedziedāts Veselis Tīr. ļaudis;

4) viel singen:
kuo nu piedziedāsi tukšā dūšā? Lennew. Subst. pìedziêdãjums, der Refrain.

Avots: ME III,



sadziedāt

sadziêdât, ‡

4) singend bewältigen:
es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju BW. 665, 3.

Avots: EH XVI, 407


sadziedāt

sadziêdât,

1) tr., intr., zusammen singen:
sadziediet (Var.: dziediet skaiši), mazas meitas! lielas meitas nedziedāja BW. 840. nuostāsim pret ustabiņu un sadziedāsim! Pas. I, 259. pulkā skaisti sadziedāja Zalktis I, 14. dziedātājas prata labi uz balsīm (mehrstimmig) sadziedāt A. XX, 470. ar putniņiem kuopā sadziedādama R. Kam. 37;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit singen :
trīs gadiņi sadziedāju (Var.: izdziedāju, nuodziedāju) BW. 30, 1;

3) tr., singend erlangen, erreichen, bekommen:
sadziedāju (Var.: izdziedāju) brāļam sievu, sev dižanu arājiņu BW. 343, I. viņš dziedāja, kamē̦r sadziedāja visus policistus Ezeriņš Leijerk. II, 44. Refl. -tiês, zusammen, im Einklang singen, sich singend verständigen; sich verständigen überhaupt Dond.: lakstīgalas vēl centās sadziedāties MWM. VIII, 416. sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe. -viņi jau sadziedājušies; nuo tiem iznāks labs pāris Dond.

Avots: ME III, 622



uzdziedāt

uzdziêdât (li. užgiedódti "singend ankündigen"), aufsingen: zemnieks uzdzied... jautru dziesmeli LP. VII, 140; erzähien (perfektiv): viņš par tevi šķīstus me̦lus uzdziedāja Deglavs Rīga II, 1, 120.

Avots: ME IV, 330


ziedāt

ziêdât 2 Popen n. FBR. XVI, 125, BW. 7967 (aus Veļķi), = ziêdêt 1. Subst. ziedāšana BW. 23840 var. (aus Erlaa), das Blühen.

Avots: EH II, 810


Šķirkļa skaidrojumā (146)

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizņirbināt

àizņirbinât, dahinflimmern lassen: dziedātāja dziesmiņu aizņirbināja gar klausītāju gara acīm pārāk steidzīgi Latv.

Avots: ME I, 43


atklausīt

atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.

Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar

Avots: ME I, 167


atņemu atņemām

atņe̦mu (at)ņe̦mām, auch atņe̦mu ņe̦mdamiês, zu wiederholten Malen, nachlassend und von neuem anfangend: viss atņe̦mu ņe̦mām apdziedāts mūsu tautas dziesmās A. XII, 156. bija stāstījis atņe̦mu ņe̦mdamies A. XII, 258. vai tur būtu atņe̦mu atņe̦mām kuo runāt? Saulietis.

Avots: ME I, 180


atņemu ņemām

atņe̦mu (at)ņe̦mām, auch atņe̦mu ņe̦mdamiês, zu wiederholten Malen, nachlassend und von neuem anfangend: viss atņe̦mu ņe̦mām apdziedāts mūsu tautas dziesmās A. XII, 156. bija stāstījis atņe̦mu ņe̦mdamies A. XII, 258. vai tur būtu atņe̦mu atņe̦mām kuo runāt? Saulietis.

Avots: ME I, 180


augsts

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218


barvedis

barvedis (f. -de) bara vedējs (li. barvedỹs), der erste Mäher, der Volks-, Rädelsführer, Tonangeber. barvede, die Hauptsängerin in früheren Zeiten: viena nuo dziedātājām, kas daudz dziesmu zināja un prata viņas pēc vajadzības piemērīgi izlietāt, bija bara vedēja BW. III, S. 8. tad barvede teica tālāk uotru pusi, un kuoris nuodziedāja ibid. guodājiet barvedi BW. 12686; ruotaļu barvedis, Spielleiter.

Kļūdu labojums:
BW. III, S. 8 = BW. III,1, S. 8

Avots: ME I, 265


biedrība

bìedrĩba (schon bei Elvers 166), die Gesellschaft, der Verein: atturības, dziedātāju, labdarības, lauksaimniecības b.; iestāties biedrībā, in den Verein treten.

Avots: ME I, 305


boga

buoga U., buôgs 2,

1) ein mit Gestrüpp, Wald bewachsener Platz im Felde, eine (rundliche) Baumgruppe
[buôgs 2 Tals., Wandsen, Dond.]: priežu buogs, ein Fichtenwäldchen. sagriezis kumeļu gar meža buogu LP. V, 107;

2) der Haufe, die Schar Suhrs
[buôgs 2 Alschw.]: pīļu buogs. es redzēju irbes buogu aiz kalniņa ruotājam BW. 2568. viļņiem auga mieži, rudzi, buogām bē̦ri kumeliņi Ltd. 3995. dziedātāju buogs RKr. XVI, 121 (aus Windau) und 133 (aus Ranken). kūmas... apgāja vienā buogā plānā apkārt BW. I, S. 193. sastāt buodziņā, einen kleinen Kreis bilden Tēv. [Falls mit uo aus an, wohl zu li. bangà "Menge", prabangà "Übermass", an. bingr "Haufen" u. a.; s. Leskien Abl. 320 und Nomina 174 u. 260, Zupitza Germ. Gutt. 177, Wiedermann BB. XXVIII, 77 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 312 f. und Trautmann Wrtb. 26.]

Avots: ME I, 361


brēkulis

brẽ̦kulis, der Schreihals, Marktschreier, weinerliches Kind: viņš nee̦suot ne˙maz dziedātājs, bet brē̦kulis MWM. VII, 367. netrūkst brē̦kuļu, kas mē̦tājas skaņiem vārdiem Dok. A. sieva zîda mazuos brē̦kuļus.

Avots: ME I, 331


cēls

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la 2 [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377


ceras

ce̦ras, auch ceres,

1) die Andacht, Ehrfurcht, Inbrust:
svē̦tām cerēt pildīts. ar lielām cerēm dziedāt Elv. [ar lielām ce̦rām runāt L. "in grossem Affekt reden"; ar lielam ce̦rām dievu lūgt L. "mit Inbrust und Zuversicht beten"]. par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkopim baigas viesās krūtīs un ce̦ras Pūrs I, 111. buolī velnišķās acis dusmu ce̦rās, wälze die Teuflichen Augen ingrimmig im Kopf herum Rainis; [anscheinend zu ce̦ri "Glutsteine, Gluftang];

2) = cerîbas, die Hoffnungen *:
ve̦ltas ceres, eitle Hoffnungen Blau.

Avots: ME I, 374


ciens

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395


cina

II cina: uz ciniņas dziedāt kāpu BW. 224, 4 var.

Avots: EH I, 272


cintiņš

cintiņš (unter cinis): uz cintiņa dziedāt kāpu BW. 224, 4 var.

Avots: EH I, 272


čūra

I čūra, ‡

2) "?": kas tur dzied? čūras dzied ... kâ čūrām nedziedāt, - kazu piena piedzē̦rušas! BW. 12787 var.

Avots: EH I, 298


daiļš

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš 2 Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432


derināt

I derinât [li. dẽrinti "zu versöhnen suchen", derìnti "рядить, нанимать"], tr.,

1) sich bemühen jem. zu überreden sich als Knecht (od. Magd) zu verdingen:
saimnieks derina kalpus Krem., Ruj.;

2) verloben:
darināms gre̦dze̦ns, Verlobungsring. derināmas saktes gaida BW. 15186;

3) dingend, werbend wohin auffordern:
līdz tautietis ruokas deva, tūliņ līdzi derināja 14903, 13;

4) mit abhäng. Inf. - dingend sich anheischig machen zu tun: viņš derināja tās nuo ve̦lna pirkt LP. VII, 1160;

[5) tauglich machen
L.;

6) einen zum Wetten bringen
St.] - derinātājs RKr. XVI, 100, = derībnieks 4: pēc nuodziedātas dziesmas derinātājs nuosacīja (nuolasīja) līdzību, salikdams abiem ruokas kuopā.

Kļūdu labojums:
ruokas deva...14903,13 = ruoku deva...1494,13 var.

Avots: ME I, 457


dižans

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 2.]

Avots: ME I, 474


dziedināt

II dziêdinât [li. [giedint], fact. von dziedāt, singen lassen, zum Sigen verlassen: dzied māsiņa dziedināma. bāliņš skaisti dziedināja, tautietis gauži raudināja BW. 21.

Avots: ME I, 562


dziesma

dziêsma: dziêsme auch Preili n. FBR. VIII, 13, Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIII, 51, Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lixna, Warkl., (mit 2 ) Kal. n. FBR. IX, 101, Perkunen (hier neben dziêsma 2 ), 1) - 4): dieva dziesmu BW. 16. blēņu dziesma 810 var. kāzu dziezmas 771. paliks dziesme nedziedāta BWp. 161, 3. kārklu (Līvāni) od, suņa (Skaista) od. vilka (Auleja) dziesme, das Volkslied, das weltliche Lied (im Gegensatz zum geistlichen Lied);

5): gribējis ķerties pie dziesmas Orellen. šis tū˙li pie dziesmas klāt ebenda. nuoņēma gailim dziesmu, man schlachtete den Hahn
ebenda. paņems jēriņam dziesmu ebenda.

Avots: EH I, 364


dziesma

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563


dzīvotājs

dzîvuôtãjs,

1) der Lebende, Lebenskräftige:
tas ilgi vairs dzīvuotājs nebūs, der wird nicht mehr lange leben, aber auch: er nicht mehr lange seine Wirtschaft halten;

2) der Arbeiter:
dziedātāja tā meitiņa, ne darbiņa dzīvuotāja BW. 943, 1.

Kļūdu labojums:
947 = 943,1

Avots: ME I, 561


dzīvs

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363


gāga

gãga,

1) [ein Wasservogel
Salis], die Eiderente Konv. 2 2319; eine Ente, die sich im Meere aufhält und den Namen von ihrem Geschrei hat PK. n. U.;

2) die Gans [in der Kindersprache
PS., Nigr.], Etn. III, 177; die Eidergans Konv. 2 714: vistiņa, gāgiņa, palīdzi man dziedāt! BW. 2476

3) ein gefässiger Mensch
Smilt. n. U.;

4) der Kropf
Seew. n. U. [In der Bed. "Eiderente od. Eidergans" wohl durch r. гáга "Eidergans" beeinflusst; sonst ist es in der Bed. 1 u. 2 nebst gāgât, gāgars u. a. wohl eine selbständige Lautnachahmung wie die bei Berneker Wrtb. I, 290 unter gagajǫ angeführten Formen. In der Bed. 3 zu li. goglỹs "ein Fresser" und in der Bed. 4 (etwa durch māga beeinflusst) zu li. gogas "des Pfrdes Rücken über den Schultern an seiner höchsten Stelle"?]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): vistiņa, gāgiņa, palīdzi man dziedāt! BW. 2476

Avots: ME I, 615, 616


grezns

I gre̦zns, schön, herrlich, prächtig, üppig, stolz, ["hochfertig" Manz. Lettus] : gre̦znas lietas un istabas ; gre̦znas dziesmas BW. 1048 ; gre̦zni dzīpari, cimdi, mati BW. 9349 ; 7280 ; 14132 ; gre̦znas kurpes 12087 ; gre̦zns puisis ibid. ; gre̦zni dziedāt, gavile(t, spēlēt, herrlich singen, jauchzen, spielen. [gre̦znas (stolzen) sirdis Glück Jes. 46, 12. gre̦znas acis ("die hohen Augen") tu pazemuo Psalm 18, 28. viņš... izkaisa, kas gre̦zni ("hoffärtig") ir savā... prātā Luk. 1, 51. - Nebst grazns und gražuôt II zu li. gražùs od. (Lit. Mitt. IV, 269) grežas "schön" und weiterhin vielleicht (?) nach Stokes BB. IX, 88 zu ir. breg "schön"; ob hierher auch sloven. grózǝn "stattlich, schön?]

Kļūdu labojums:
1048 = 1050

Avots: ME I, 651


gūgot

I gūguôt;

1): baluoži gũguo Frauenb.; "nesakarīgi dziedāt" Lettihn, Stom.

Avots: EH I, 422


ieknipēties

ìeknipetiês Stenden, einige Laute von sich geben (vom Auerhahn): viens mednis jau ieknipejās; nu drīz sāks dziedāt.

Avots: EH I, 521


ielustēt

ìelustêt, ‡ Refl. -tiês, - tiês, lastig weraen: pamazām ielustējās un sāka dziedāt citiem līdz Dunika. ballinieki tâ ielustējušies, ka negrib iet mājās Jürg.

Avots: EH I, 528


ievilcēja

ìevìlcẽja, eine Sängerin, die ievilkdama singt: pulka meitu dziedātāju, nav ne˙vienas ievilcējas BW. 356.

Avots: ME II, 88


ievilkt

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. 2 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88


ikām

ikãm Annenhof n. BW. 2709, 14529, 2, 22416, [ikam Tirsen],

1) während, solange als:
ikām tautas diendusī, es pie mātes launagā BW. 22416. man galdiņš piederēja, ikam māsa vainagā 24228;

2) bis:
guli, guli, līdaciņa, ezeriņa maliņā, ikām mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709. es varu dzert un dziedāt, ikam rīta saule lēca 816. Vgl. iekãm.

Avots: ME I, 704


ilkss

II il˜kss -s, PS., Wolm., Rujen, ilkse, ilksne Ans., Kand., Schlehk, Mag. VI, 2, 118, ilksnis [sing. od. plur?] L., ielukši Swirdsen BD. 169, ilkši Lassen,

1) die Femerstange am Wagen od. Schlitten:
medņi sākuši dziedāt, čirkstināt kâ ragavu ilksis A. XX, 145. es bērīti ilksīs jūdzu BW. 11417. ilkšņu zvans rūc Aps.;

2) die Stollen am Spinnrade, darin das Rad hängt
St., U., Nerft n. A. XI, 83. [Le. ilk- hier entweder aus * ielk- gekürzt oder im Ablaut zu ielukši, li. ìelek(š)tis "Femerstange". Zu li. ìena "Femerstange", le. ailis 1 - 3? - Vgl. auch ilknis.]

Avots: ME I, 706


iza

iza,- zuweilen für izza-, izsa- (iz- + Reflexivpronomen) geschrieben, z. B. iza liela lielījuos, iza plata platījuos BW. 23953. izaveica man dziedāt BW. p. 827.

Kļūdu labojums:
827 = 394

Avots: ME I, 712


izākstīt

izākstît, tr., zum Narren machen, verhunzen, verunglimpfen: bē̦rnu, valuodu. Refl. -tiês, zur Genüge sich geckenhaft gebärden, rasen, tollen, sein Wesen treiben: dziedātājs apklus, šâ tâ izākstās un turpina JR. IV, 203. putenis visādi izākstās skurstenī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 714


izgrūt

izgŗūt [li. išgriúti], izgrūt., auseinfallen, hinausstürzen: mūŗa stūris izgŗuvis. krasts dažās vietās bija stipri izgruvis Zeltm. visa māja nu izgŗūst ārā Janš. [dziedātāja izgruvušu pakaļiņu BW. 34821 aus Dond.]

Avots: ME I, 741


izputēt

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787


izrunāt

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793


iztrallāt

iztral˜lât Dunika, = iztrallinât 1: ne˙viens tā nemācēja i. kā mūsu meitas. Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (nach Herzenslust) trällern: kāzās dabūja labi izdziedāties un i. Dunika.

Avots: EH I, 490


izveikt

[izveikt (li. išveĩkti), zustandebringen, beenden Wid.] Refl. - tiês, gelingen, von statten gehen, Gewandtheit, Geschick haben, guten Fortgang haben: izveicās man dziedāt, izveicās runājuot BW. 415. izšķīrās man darbiņš, izveicās valuodiņa 17317. nee̦suot ne˙kad ar luopiem izveicies Etn. II, 37.

Avots: ME I, 826


jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125


jundīt

I jundīt,

1): tās junda rītu Rainis;

2) "?": kliegt, j.. dziedāt Ezeriņš Leijerk. II, 44.

Avots: EH I, 567


kaitēt

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt 2 Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136


kam

kam [li. kám], Dat. von kas,

1) wem:
kam tu tuo iedevi? kam ļaužu? so fragt man nach der Zugehörigkeit, zu welchem Gebiete gehörig?

2) wozu, warum:
uozuoliņ, ze̦mzarīti, kam tu augi lejiņā? BW. 2791. kam mani rātin rāja, kam nejēmu līgaviņas 13873;

3) wenn doch
(in Livl.), als Wunschpartikel, mit dem Part. Praet.: kam (Var.: kaut) pirmāk zinājusi, nuo kurienes tautas jās! BW. 14095, 2. kam laimiņa tāda sieva, kāda mana māmuliņa 1205;

4) konzessiv, konditional: es ļaudīm nesariebtu, kam (wenn auch)
ik˙dienas raudājusi 618. dziedāt vien es dziedātu, kam (Var.: ja, kad) man uotrs palīdzējis 296, 2.

Avots: ME II, 147, 148


kaziski

kaziski, ziegenmässig, nach Ziegenart: visas kazas iesâka pa kaziski apdziedāt: mē̦, mē̦, mē̦! dancuo, meita, pa kaziski BW. 24049.

Avots: ME II, 183


ķērkt

ķḕrkt, [ķẽrkt Bl.], -cu, intr., einen rauhen, heiseren Ton von sich geben, [rauschen wie ein Wasserfall L.], quarren, gackern, kreischen: vārna kārc, ķē̦rc Etn. II, 51. vista ķē̦rc, kad draud briesmas II, 51. tē̦va jumtā krauklis ķērcis LP. VI, 910. vanags ķērca A. XX, 744. pa krūmāju biezuokņiem ķērca meitas Vēr. II, 29. man balss ķē̦rc, es nevaru dziedāt Serb. krūtis ķē̦rc, es schnarcht in der Brust Etn. I, 34, Erlaa. Subst. ķèrcẽjs, der Kreischende; ķērkšana, das Kreischen, Quarren. [Vielleicht aus kārkt und sērkt kontaminiert, s. Le. Gr. 598.]

Avots: ME II, 375, 376


ķildīgs

ķil˜dîgs, streit-, zank-, händelsüchtig: dziedātāju māsu devu ķildīgam tautiešam BW. 189.

Avots: ME II, 380


ķirkstēt

ķirkstêt: quieken Auleja (mit ir̂): cūka ķirkst. tā sāka dziedāt ķirkstē̦dama Dünsb. Rīmes 2. gram. I, 89 (ähnlich 90); knarren Auleja (mit ir̂ ): rati braucuot ķirkst. priede ķirkst un ķirkst, bet muļķim izklausās, ka priede sacītu ... Pas. XII, 360.

Avots: EH I, 704


kliedzējs

klìedzẽjs, der Schreihals, der Schreiende: dziedātāju putni un kliedzēji, clamatores Konv. 2 674.

Avots: ME II, 231


knusis

[knusis] oder knsulis U., = knausis, knisis: [uodi, uodi, knuši, knuši (Var.: knauši, kniši), nerejat dziedātājus! BW. 29284, 4 var. Zu knausis].

Avots: ME II, 250


koris

I kuõris,

1) der Chor:
dziedātāju kuoris ;

2) das Chor, der erhöhte Raum in der Kirche ;

3) meitu kuoris, eine Reihe von Mädchen
Diez n. U.

Avots: ME II, 348


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


laikmeti

laĩkme̦ti, laika me̦ti Kursiten,

1) die hohen Festtage (Weihnachten, Neujahr, Ostern usw.)
Kursiten; die drei hohen Feste N. - Sessau n. U.: ja pa svē̦tku laikme̦tim... plāceņus ce̦puši par LP. VII, 352. [viņš arī bija iece̦lts par dziedātāju baznīcā, par kuo kâ atlīdzību dabūja trīs uotruos upuŗus pa visiem trim laikme̦tiem Janš. Dzimtene V, 250. uz laikme̦tiem kungi visus apdāvina ibid. 444.] laikme̦ta (sic! 0 jeb svē̦tku dienās, an Festtagen LP. VII, 332: selbsterwählte Tage, die man feiert L., die katholische Fastenzeit U.;

2) der Sing.
laikme̦ts, der Zeitraum, die Epoche: kad septiņu gadu laikme̦ts apkārt, medinieks nuoiet mežā LP. VII, 238. akmeņu laikme̦tā, in der Steinzeit. laikme̦tiem, zuweilen, von Zeit zu Zeit: uz krusta laikme̦tiem parādās mazi sacietējumi Preip.

Avots: ME II, 404, 405


laiska

laiska mēle "?": kas tā tāda l. (Var.: skala, lišķu) mēle, manu dziesmu dziedātāja! BW. 924.

Avots: EH I, 714


ļaudis

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531


lavīt

lavît, - u od. - ĩju, tr. fangen, greifen, nachstellen Spr.: pūš vējiņš, čaukst lapiņas, lavī mani sveši ļaudis BW. 13316. tas (vilkacis) drīkstējis tik lavīt (aitas) klajā dieva laukā Etn. II, 86. Refl. - tiês, lavēties Glück, [Manz.],

1) nach etw. für sich haschen, sich heimlich erstreben:
[vanags lavījas uz vistām, vilks - uz luopiem U.] vakar tu zirņus sēji, šuodien pākšu lavījies; vgl. BW. 31356. [glūnēsim ar viltu uz asinīm, lavēsimies veltīgi uz nenuoziedzīgu Glück Spr. Salom. I, 11];

2) sich heimlich anschicken:
pūķītis zagt lavījas BW. 8169;

3) lavieren
L., heimlich irgend wohin zu gelangen suchen: svētdienām tā lavījas kâ kāds zaglis pruojām A. XX, 86. nuost ar pate lavījās BW. 25000. dzē̦rājs klātu lavījās 10133. visas manas dziedātājas pie miedziņa lavījas BWp. 813 2. tad raganas vis˙vairāk ap luopiem lavuoties Lp. V, 11;

[4) umherschleichen, lauern
U. - Wohl aus. r. лови́ть "fangen" entlehnt und durch d. lavieren beeinflusst; vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 220].

Avots: ME II, 433


lecināt

lecinât;

1): dziedāt kāzu dziesmas un l. (schwenken)
eglītes (= eglīte 3) Frauenb.;

3): luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97;

4): lecināts piens - auch Ramkau. l. rutkus - auch Ramkau. l. putraimus - auch Iw. l. ar dakšām salmus pa durvīm ārā ebenda. l. muldā grūbas Frauenb. l. (von Spreu reinigen)
labību Perkunen. i. miežus Liepna. l. kartupeļus - auch N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043;

5): "atplêst" Strasden: l. sluoksnes, ar kuo kre̦tuļam dibe̦nu taisīt;

6) sich begatten machen (von Tieren)
Dunika, Iw., Wessen: vest ķēvi l.

Avots: EH I, 730


ļegans

ļe̦gans [PS., Dond.], ļē̦gans I].,

1) nicht genügend fest, schlaff, weich:
luoceklīši tik ļe̦gani Druva I, 339. [piebē̦rts maiss ir ļe̦gans, ja tas nav ar auklu labi nuosiets Morizberg.] ļe̦gana platmale A. XII, 28. ļe̦gana maize, ļe̦gans cilvē̦ks, zirgs Mat. ļe̦gana virve Dr. izdziedātas, ļe̦ganas balsis Kaw. sapinušies dzīves me̦lu režģuos vai nu mazliet ciešāk, vai arī ļe̦ganāk Druva III, 90;

2) quabbelig, quabbelicht, quabbig, quatschelig:
tā bija mīksti ļe̦gana Latv. ģīmja panti bija ļe̦gani MWM. III, 102. Nebst ļagans [wohl zu ir. legaim "löse mich auf", lecht "Tod", logaim "faule", mnd. lak "schlaff" u. a., s. Persson Beitr. 130 ff.; zu le, ļ- für l- vgl. Le. Gr. § 91 c.]

Avots: ME II, 534



līgot

lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;

1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!

2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;

3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;

4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;

5) singen (von der Nachtigall)
St.;

6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;

7) singen:
tautas dziesmas Aus.;

8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]

Avots: ME II, 484


līgotne

lĩguotne,

1) eine verwachsene, noch nicht ganz fest gewordene, sich schaukelnde Stelle am Seeufer und im Morast
Dobl. [n. U. līguotnis; Līguotne(s) Lvv. I, 44, 53, 64, 102, II, 76 od. Līguotnis, Namen von Wiesen, Līguotnes, ein Sumpf Lvv. II, 71];

2) der Plur. līguotnes, die Osterschaukel
Alt - Rahden, Plūd.;

3) die Johannislieder:
līguotnes dziedāt Etn. IV, 67; III, 87;

4) die Schwungstange, daran eine Wiege gehängt wird:
nuosalieču līguotnīti sav' āriņa maliņā BW. 32291; bei L. līguotnis, so auch A. XXI, 591: līguotnis - līksta, kur piekaŗ šūpuli;

[5) līguotnes od. līguotņi, ein Korbwagen auf langen, federnden Stangen
Bielenstein Holzb. 540].

Avots: ME II, 484


locījums

lùocĩjums,

1) Beugung, Biegung, Modulation:
ve̦cais dziedātājs turas pie saviem ve̦ciem luocījumiem; jaunā paaudze dzied pēc tagadējām meldijām Tēv.;

2) der Fall, Kasus (in der Deklination)
Neik.

Avots: ME II, 522


locīt

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523


marga

I mar̂ga,

1) das Geländer:
dzelzs tilta margas MWM. v. J. 1896, S. 770 [Lesten]. Anna apsēžas uz margām Vēr. II, 464;

2) "zirgu piesienamie kuoki (pie kruoga u. c.)": zirgu piesiet pie margas Aps. III, 19. zirgi jau bez griešanas... pieskrien pie apkrimstām margām A. v. J. 1901, S. 771;

3) die Gallerie, das Kirchenchor, die Emporen
U.: dziedātāji nuostājas uz margām Adsel;

[4) margas "Gardinen"
Borchow; "fein gestrickte Zacken" Zaļmuiža;

5) mar̂gas Warkl. "die Hölzer unter einer
sìena kaudze"]; ietaise (Einrichtung): padarīšana": man visa marga izjuka Altenwoga. [Wenigstens in den Bed. 1-4 nebst me̦rga zu urslav. merža "Netz, Gitter", s. Fortunatov AfslPh. IV, 580, Berneker Wrtb. II, 38 f., Trautmann Wrtb. 182, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 27.]

Avots: ME II, 563


mišāt

mišât, -ãju, mišuôt, die Messe lesen lassen, um den Feind zu verfluchen. Refl. -tiês, die Messe halten: kas aizliegs dziedāt un mišuoties Dünsb.

Avots: ME II, 637


naidīgs

naîdîgs, feindselig, gehässig, missgünstig: dziedātāju māsu devu naidīgam tautiešam BW. 189.

Avots: ME II, 689


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


nodaba

nuõdaba,

1) das Naturell, die (natürliche) Eigentümlichkeit:
pieturējuši savu raksturiskuo nuodabu RKr. XI, 84;

2) die Abgesondertheit, Verschlossenheit
Spr.; savā nuodabā, für sich hin, in sich zurückgezogen: tas suoļuo uz mājām nuopietni savā nuodabā LP. VII, 332. es eimu savā nuodabā Tals. klusu savā nuodabā dziedāt Vēr. II, 1162. [duomāt savā nuodabā U., bei sich denken.] es biju savā nuodabā nuogrimuse savās duomās Poruk.

Avots: ME II, 771


noklimstēt

nùoklimstêt,

1) wiederhallen:
dārzs uz reizi nuoklimst, it kâ tūkstuošiem putniņu tur iedziedātuos;

2) sich abquälen:
dienām vajadzēja nuoklimstêt, kamē̦r visus tuos caurumus aizlāpīja Alm.

Avots: ME II, 798


noplaukšināt

nùoplaũkšinât Dunika, (mit den Händen) eine Zeitiang klatschen: nuoplaukšina (man applaudiert) gan, bet par maz e̦suot dziedāts Seyershof.

Avots: EH II, 75


nošķira

nuõšķira, nuošķiŗa,

1) die Abteilung, Unterabteilung:
dziedātaju putnus sadala 870 nuošķirās un 51 dzimtēs Konv. 2 674;

2) der Plur. nuošķiras, das Abgefallene vom Getreide.

Avots: ME II, 866



padundot

padunduôt, eine Weile summen: skuoluotājs ... padunduo priekšā tiem (dziedātājiem) balsis Janš. Līgava I, 15.

Avots: EH II, 129


palikt

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60


panars

panars [Kortenhof, Schwanb., Selsau, Tirsen, Aahof], Bers., Mar. n. RKr. XV, 129, panara Lös. n. Etn. IV, 162, [panārs Laud., Ungurmuiža], ein Bündel Bers., Lös., ein Säckchen Mar. n. RKr. XV, 129, [pānārs (?) Biržgalis" tarba, kuŗā zirgam iebeŗ auzas"]: dieva apdāvi nāti ar dziesmu garu, panariņu ple̦cuos, dziedātāji gāja nuo ciema uz ciemu DL.; von schlechtem Essen: ja nu tās pašas panaras! Blaum. [? s. panaras I] sasalasi, tautu meita, visas savas panariņas (Var.: grabažiņas)! BW. 16366 var. [Zu nẽrt, nirt?]

Avots: ME III, 75


paņēmiens

paņêmiens,

1) [das Ergriffene
Vīt.]; der Griff, Zug: bet lācim tik viens paņēmiens: vērsis pa˙galam LP. IV, 198. viens paņēmiens: akmens aizve̦lts V, 282. ieve̦lk dziļiem paņēmieniem svaiguo meža gaisu A. XX, 504. [vēžus skaita paņēmieniem: vienā paņēmienā trīs vēži Vīt. aude̦kla ve̦tkuos pāsmam 30 paņēmienu; paņēmienam 3 dzijas Kl.] viņš strādā vienā paņēmienā, er arbeitet in einem Zuge, ohne aufzuhören A. XI, 56;

2) der Hand-, Kunstgriff, das Verfahren:
viņš piesavinājās šuo, tuo nuo viņa paņēmieniem Vēr. I, 1526. [tas jau viņa paņēmiens (Gewohnheit): ar lūpām čapstināt, pirms runā Vīt.]. zinātniski paņēmieni Zalkt.;

3) ["der letzte Satz im Liede":
izdziedāt pēdējuos paņēmienus Kaudz. katra pantiņa beigās atkārtuojās tie paši paņēmieni Niedra. [balsi drusku nuospiezdams, uzsāktuo paņēmienu nuodziedāja līdz galam Janš. Dzimtene V, 14;

4) soviel der Leiter einer Andacht bei gemeinsamem Singen (aus dem Liede) vorspricht
Golg.].

Avots: ME III, 79


papriekš

pa˙prìekš, paprìekšu, pa priekši BW. 1381, papriekšām Luk. 9, 61, pa+priekšan 9, 59, Adolphi, zuvor, zuerst, anfangs: pa+priekš mani sveša māte me̦dus maizi ēdināja BW. 23360. es meitām labs puisītis, es pa+priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME III, 84


pavārti

*pavārti (s. unter pavārte II): puiši ... meitu dēļ jūdzi te̦k kājiņām; es neiešu puišu dēļ ne brālīša pavārtuos BW. 10553, 7 var. ik vakara dziedāt gāju pavārtiņu lejiņā 481, 3 var.

Avots: EH XIII, 189


pieguliņš

pieguliņš "?": pieguliņš žē̦li raud, kad es gāju tautiņās. neraud[i] gauži, pieguliņ, būs tev cita dziedātāja! BW. 17710.

Avots: ME III, 253


piemērīgs

pìemẽrîgs, gehörig, passend, entsprechend: (dziedātāja), kas daudz dziesmu zināja un prata viņas pēc vajadzības piemērīgi izlietāt BW. III, 1, 8.

Avots: ME III, 272


piemīt

pìemĩt,

1) auftreten:
ne dziedāt nedziedāju, ja ar kāju nepieminu BW. 92. es pūru pieluocītu ar kājām piemīdama Biel. 1374;

2) treten auf (tr.):
lai pie altāra pieminuot brūtgānam kāju RKr. XVI, 99. piemītuo pastaliņu BW. 10384 var.

Avots: ME III, 274


piespert

pìesper̂t kāju od. ar kāju (pie zemes), mit dem Fusse stampfen: Sprw. tas jau dzīvuo kāju pie˙spēris Ronneb., Smilt., Trik. dzīvuoj[u] dievu pielūgdama, zemē kāju piespe̦rdama (Var.: kājām zemi paspe̦rdama) BW. 8476. ne dziedāt nedziedāju, ja ar kāju nepiespēru (Var.: ja ar kāju nepieminu; ja kājiņu nepiesitu) 92,1. kad tē̦vs piespeŗ kāju pie zemes, tad bē̦rni paliek tūlīt klusu Ahs. n. RKr. XVII, 45. viņš dusmīgs piespēra kāju pie zemes Jaun. mežk. 266. Refl. -tiês, herantreten, sich nähern: Ķīlis bij piesperies it tuvu klāt Jaun. mežk. 101.

Avots: ME III, 294


pilns

pil˜ns,

1): cilvē̦ku tik p., ka ir pamaisīt nevar Fest. lai puškuojas mātes meitas ar pilnām maguonēm BW. 4621, 2. "zaķis iesācis vilkt pilnā vējā" ME. III, 216 zu verbessern in "Līpiņš [= zaķis] bij pilnajā ("?") vējā jau iesācis vilkt [= dziedāt], cik nabags vien spēja";

4): viņš vai(r) nav p. (= pilnprātīgs) Seyershof. Subst. pilnums,

1): nāks miers un p., cilvē̦kiem labs prāts Rainis Tālas noskaņas 7 57. šuogad nav tas klēts p. Seyershof. viens mut[e]s-p. vēl bij palicis bļuodiņā ķīselis ebenda. (als Massbezeichnung)
vienu spaiņa pinumu ūdens uzlēja virsū ebenda. pāri pann[u] pinumu iztaukšēja zirņus ebenda; ‡

2) tu dabūsi mugar[a]s pilnumus (Schläge, Prügel)
vie[n], vairāk ne˙kuo Seyershof.

Avots: EH XIII, 232


plāneniece

plāneniece, die auf dem plãns II, 1 Befindliche: apdziedāšanu izdarīja panāksnieku , dziedātājas plānā (plānenieces) RKr. XVI, 133.

Avots: ME III, 330


priedaine

priedaine Warkl., Selsau, Sessw:, Widdrisch, Kreuzb., priẽdaîns Schleck n. FBR. VII, 45, priedala U., priedals Lvv. II, 152, ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: tumsas piesūkusēs ... priedaine Latv. kas tā tāda dziedātāja aiz zaļā priedaliņa? BW. 515, 6. caur pur[v]iem, caur mežiem; caur zaļām priedalām 12662 var.

Avots: ME III, 392


priedulājs

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392


puicisks

puĩcisks,* knaben-, jungenhaft, bubenhaft, kindisch: viņš iesāk dziedāt puiciski savā nesmuki če̦rkstuošajā balst Stari I, 46. viņš izteicis savu īgnumu par puiciski nepieduodamuo izturēšanuos Turg. Pav, ūd. 87.

Avots: ME III, 403


puse

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene 2 I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426


putns

putns, putnis, Demin. putnītis RKr. VI, 642, verächtl. putnē̦ns, putnelis LP. VI, 773,

1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. 2 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. 2 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. 2 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. 2 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,

a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,

b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. 2 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,

a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,

b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;

2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;

3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);

4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;

5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;

6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.

Avots: ME III, 441, 442


raksts

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475


rāte

rāte, *rāta od. *rāts, der Streit, Zank; rāti (rātu) celt, Streit beginnen Büttner n. U.: dziedātāju māsu cēla sīvajās tautiņās, kad tautiņas rāti (Var.: rātu) cēla, staigā māsa dzie-dādama BW. 189, ceļat rāti, rājaties! 34372. ja vajaga labu rāti taisīt un izrāties Janš. Zu rãt 1.

Avots: ME III, 498


rātin

rãtin, Adv., zur Verstärkung von rãt: māte mani rātin rāja, ka es liela dziedātāja BW. 408. vīriņš mani rātin rāja, ka es slinka sieva biju 6927.

Avots: ME III, 498


raudulis

raûdulis C., Wolm., raũdulis Tr. (f. -le, raûduļa FBR. V1, 94), wer viel weint, ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind, ein Schreihals, ein Zärtling Mag. IV, 2, I37: bijis liels brē̦kulis un raudulis A. v. J. 1900, S. 883. māte uzvilka rauduli uz ceļa un uzdeva, cik ādā lien Vēr. II, 1293. viņa uzlika vienu ruoku raudulim uz krūtiņām MWM. X, 920. es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju; tautu meita raudulīte raudāt vien sa-raudāja BW. 665. dziedātāju mani veda pie rauduļa tē̦va dē̦la; kad gri-bēju padziedāt, viņš man[i] gauži raudināja 190. man[a] māsiņa raudulīte tur actiņas nuomazgās 12431. dusmulīti tautas sauca, raudulīti brāleliņi 22901.

Avots: ME III, 484


raut

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs,

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359


raut

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491


reši

I reši, Adv.,

1) = re̦ti Oppek. n. U., Spr., Serbigal, Prl. n. FBR. VI, 114, Mar. n. RKr. XVII, 119 (hier reši "zerstreut, weit voneinander" neben reti "selten"): visai reši jeb ne˙maz nedzird latviski runājam RKr. VIII, 19. kad reši un nelīdze̦ni stāvuot, tad bē̦rnam auguot re̦ti un šķībi zuobi BW. I, S. 174. viens kuoris sadziedas biežāk, uotrs rešāk A. XI, 468 ;

2) reši dziedāt, mit grober, tiefer Stimme singen:
dzied, māsiņa, sīki, sīki! es dziedāšu reši, reši BW. 326. altistes tika sauktas par reši (re̦sni, rupji) dziedātājām A. XX, 470.

Avots: ME III, 514


rešņi

rešņi: r. dziedāt Kaltenbr. vabule rūc r. Linden in Kurl.

Avots: EH II, 367


runātnieks

runâtniẽks, f. runãtniẽce Widdrisch, runãtnĩca Selb., auch runãtnĩte Celm., ein Schwätzer (-in); ein Redner (-in): ak tu runātnieks! Vēr. I, 773. es jau tevi sen zināju runātnieka (Var.: runātāju) cilvēciņu BW. 6932, 1. dziedātāja tā meitiņa, runātnīca (Var.: ', runātāja) māmuļiņa 566 var. bildin ' mani sveši ļaudis, šķiet man[i] tādu runātnīcu 14865.

Avots: ME III, 561


sadot

saduôt,

2): iejauce gre̦dzinu putrā un pavēlēja sulainim juo s. (auffressen machen)
... vēršam Pas. XII, 334. par jē̦ru sadeve (= sasuolīja) vairāk kâ pieci simti, bet es nedevu AP.;

3): s. ar pātagu Dunika u. a. Refl. -tiês,

1): s. ļaunus vārdus (sich streiten)
Strasden; ‡

4) passen (?):
dziedāt man sadevās ar ... lakstīgalu BW. 392, 2 var.

Avots: EH XVI, 406


sakampt

sakàmpt: vējš ... sakampa dziedātās dziesmas skaņas Janš. Apsk. 1902, S. 17. Refl. -tiês,

4) sich rechtzeitig auf etwas besinnen,
apķer̂tiês: laikā vēl sakampuos, ka nebūs labi Janš. Dzimtene II, 430.

Avots: EH XVI, 415


saraudāt

saraûdât, ‡

3) weinend bewältigen (?):
es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju; tautu meita, raudulīte, raudāt vien saraudāja BW. 665, 3.

Avots: EH XVI, 440


sasākt

sasâkt: sāc dziedāt, brāļu māsa! tev pa˙priekšu jāsasāc Tdz. 36023; (von mehreren Subjekten) vēl dzē̦rāji nedzē̦ruši, jau dziesmītes sasākuši VL. aus Skaista FBR. XV, 50.

Avots: EH XVI, 445


satrallāt

satral˜lât Dunika "sadziedāt": nuo darba mājās ejuot, meitas satrallāja.

Avots: EH XVI, 457


saukt

sàukt,

1): nennen (mit prädikativem Genitiv):
juo (ihn) Jāņa sauc Līvāni n. FBR. XX, 155; ‡

5) (aus)sprechen
Salis: kad bē̦rns sāk runāt, tad jau sauc kādu vārdu. viņš pats jau sāk s. nuo pakaļas citiem; buchstabierend lesen: viņa sauc grāmatā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 27; hörbar lesen Saikava: sāc nu s˙! dzirdēsim, kas tur rakstīts;

6) mužiņu s., einen Kuss zuwerfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kuss"). Refl. -tiês,

2) sich von der Kanzel (vor der Trauung) aufbieten lassen
Seyershof: cits, kad gāja pre̦cē̦tuos, tad tū˙liņ gāja mācībā, saucās un taisīja kāzas. Subst. sàukšana,

2) das Aufbieten von der Kanzel:
mācītājs ... sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas Aps. J. Raksti I 2 , 154. sieva būs tev laba. saukšanas būs ... svē̦tdien (sic!) izsauktas Pas. V, 134; sàukums: saukumiem Laima sauca ...: "nāc ārā, bārenīte!" BW. 5070 var.; die Benennung: tie ir ve̦cie saukumi Frauenb. tur ne˙kāda saukama nebij Orellen; sàucẽjs,

2): es būt[u] laba dziedātāja, būt[u] man dziesmu saucējiņa BW. 860, 3.

Avots: EH XVI, 459


saukt

sàukt (li. šaũkti "laut rufen, schreien"), -cu, tr.,

1) rufen; nennen:
ļaudis laivas sauc, aiz upītes stāvē̦dami Biel. 811. palīgā saukt, zur Hilfe rufen. it kâ saukts, wie gerufen, gerade richtig, zur rechten Zeit. pie atbildības saukt, zur Verantwortung ziehen. vārdā saukt, beim Namen nennen, rufen. kâ viņu sauc? wie nennt man ihn, wie heisst er? viņu sauc (par) Pēteri, er heisst Peter U. ja tu mani meitu sauksi, es tev[i] saukšu māmuliņu BW. 23152;

2) proklamieren (in der Kirche)
U. (gew. uzsàukt);

3) wählen
U.: saukt par tiesasvīru, zum Richter wählen U.;

4) laut singen, vor(an)singen:
lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. vedējene gāja pa˙priekšu, dziesmas saukdama RKr. XVI, 200. Refl. -tiês, sich nennen, heissen (intr.); einander rufen, nennen: mēs māsiņas saucamies (Var.: māsiņām saucamies 6517) BW. 6515, 4, wir nennen uns Schwestern. - Subst. sàukšana, das Rufen, Nennen; sàukšanâs, das gegenseitige Rufen, Nennen; sàukums, das einmalige Rufen, der Ruf: uz viņu saukumiem atbildēja tik... vējš Pas. II, 158. saucu pilnu saukumiņu (Var.: pilnā saukumā; mit lauter Stimme) BW. 24481. saucu lielus saukumiņus 25943. - saukums zemes, so weit die Stimme reicht U.: viņš stāvēja vienu saukumu zemes nuo manis Oppek. n. U. - Plur. saukumi, ein Aufgebot in der Kirche: aizej līdz baznīcai uz saukumiem Austr. K. Glūns 19. upuŗa nauda un saukumu jeb aizlūgumu pimbeŗi Kaudz. M. 105; sàucējs (li. šaukė˜jas),

1) ein Rufender
U.; saucējs putns, ein Lockvogel St., Bergm. n. U.;

2) ein guter Sänger, der Vor(an)singende:
vīriešu starpā re̦tumis atgadījās kāds labs dziedātājs (saucējs) RKr. XVI, 133 (aus Ranken). vedējene bija dziesmu saucēja 200;

3) der Nenner (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Vielteicht (als ein Reimwort zu kàukt gebildet) zur Wurzel von slav. sova, čech. sýc, ahd. (wenn mit haus k̑-) hūwo "Eule", abret. couann "noctua" u. a., s. Lidén AfslPh. XXVIII, 37, Petersson KZ. XLVII, 241, Bezzenberger BB. XVI, 120.

Avots: ME III, 771, 772


sēršu

sēršu dziesmas Frauenb. "dziesmas. kas dziedātas klaušu laikuos muižas rijā labību seŗuot".

Avots: EH II, 483


sīkaļa

sīkaļa,

1) auch sīkuļa, sīkule, ein Mädchen von kleinem Wuchs:
nebē̦dā tu, tautieti, ka es tāda sīkaļiņa (Var.: ze̦muliņa)! BW. 21460, 3 var. man[a] māsiņa sīkuliņa (Var.: sīkaliņa) 29323, 5. sīkaļiņa (Var.: sīkaļiņa, sīkulīte, sīkuļiņa) ruozes sēja 6490; "ein nicht gehörig ausgewachsenes Tier" (mit î 2 ) Bauske;

2) eine Sopransängerin:
soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām jeb arī par sīkaliņām A. XX, 470. visas re̦sni dziedātājas, nav ne˙vienas sīkaliņas Ld. 824;

3) eine Kuh mit kleinen Flecken; ein Kuhname
Bers., Golg.

Avots: ME III, 851


sīks

sîks, Adv. sîki,

1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;

2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;

3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,

1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;

2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).

Avots: ME III, 852


silt

II sil˜t "reibend putzen" N.-Bartan n. Janš.: ku[r] tās vakarējas dziedātājas? aiz kalna aizgāja sudrabu silt (= sirt?) Latv. Saule v. J. 1926, № 39, S. 425 (aus Ob.-Battau).

Avots: ME III, 840


šļūpstēt

‡ *šļūpstêt (od. *šļūpt?) "?": varu ē̦zdama, dze̦rdama dziedāt; es labi zināju: mans vīrs nešļūpst (= nešļupst?) Tdz. 46460.

Avots: EH II, 647


smalcs

smalcs: auch (mit alˆ 2 ) Dunika, Kal., OB., Preekuln; s. sāls Lng. (unter sāls), s. lietus (unter lietus), s. dvielis (unter dvielis). smalcu rīksti Tdz. 39507 (aus OB.). smalci malt 48480 (aus OB.). smalci dziedāt Lng. (unter dziedāt). ‡ Subst. smalˆcumi 2 Dunika, Kal., OB. "īsumi, smalkas atliekas": siena s.

Avots: EH II, 533


spalži

spalži, Adv., helltönend: sp. dziedāt VL. aus Lubn. ; vgl. spalši.

Avots: ME III, 984


sprāgt

sprâgt (li. sprógti "platzen"), sprâgstu, sprâgu,

1) bersten, platzen
U., losgehen: bērziņam lapas sprāga BW. 9392, 1; 14869, 2 var. pumpuri sprāgst, die Knospen brechen auf U. bārda sprāgst St., der Bart keimt hervor. bise sprāgst, das Gewehr geht los U. tâ kâ ... stuobrs nesprādzis, tad nu vajadzējis Pēterim šaut LP. VII, 242. zārks sprāgst vaļā 214. kungs bija tik dusmīgs, ka vai nuo ādas sprāga JK. V, 1, 31. dusmās sprāga nuo ādas laukā Neik. 60. zaķim acis sprāgst nuo pieres laukā Apsk. v. J. 1903, S. 346. dzīvība sprāgst pa muti ārā LP. II, 24. asaras tai sprāga pa acīm MWM. X, 426;

2) sprühen
(fig.): sprādzin sprāga valuodiņa BW. 7377;

3) krepieren
(vgl. li. nusprogs "wird krepieren" Liet. sint. I, 19) U.: kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis! Br. sak. v. 682, man soll den Tag nicht vor dem Abend loben. Jurģa dienā nevar adīt, tad... aitas sprāgst Etn. II, 84. guļ kâ sprādzis RKr. VI, 251. - Subst. sprâgšana,

1) das Platzen, Bersten;

2) das Krepieren;
sprâgums,

1) das einmalige Platzen; das Geplatzte, der Riss, die Spalte:
...dziedātāja pārsprdgušu pakuļiņu... sašuj savu sprāgumiņu! BW. 20442, 3 var.;

2) "der Schreck im Glase"
Brasche;

3) Knall, Gekrach
LKVv.; sprâdzẽjs, ein Krepierling Spr. Neben diesem sprāg- ein sprēg- in sprēgt (s. dies) und spreg-: sprog- (oder sprag-?) in spre̦gans, spradzene I, spradzinât, spradzis, spraga, spragstêt, li. spragė´ti "platzen", norw. spraka "krachen", and. sprekan "sprechen", an. spraki "Gerücht". cymr. ffregod "Geschwätz", norw. sprek "dürres Reisig" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 672 ff., Trautmann Wrtb. 276 f., Zupitza Germ. Gutt. 166 f., Fick Wrtb. 14, 49 und III 4 , 515, Prellwitz Wrtb.2 443, Persson Beitr. 868 f., Buck AJPh. XXXVI, 9.

Avots: ME III, 1015


stiprs

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072


taba

taba Spr., Mesoten, tab, =tebe, das eben, darum eben: taba, taba, tautu dē̦ls, tava liela bagātība! RKr. XVI, 156 (aus O.-Bartau). taba nu, taba (das ist es eben) Janš. Mežv. ļaudis II, 266. "tas jau ne˙maz dziedāt nepruot!" "nu taba!" Latv. taba es teicu Lautb. Austr. kal. 1893, S. 58, tab es prasu, va-t Kursā būs labāki ceļi A. 1900, S. 928. taba ("?")! tā Namiķu Lība turēs Blieden n. Mag. XIII, 1, 15. taba (auch: tebe)nu bij, = te nu bija, das war es also (alles, und weiter nichts, wenn man mehr erwartet hat) Schibbenhof. Wohl aus ta 3 + ba Le. Gr. § 586.

Avots: ME IV, 121


tāds

tâds, in AP., Erlaa, Jummardehn auch tādais,

1) ein solcher
(wie der da, im Gegensatz zu šâds, ein solcher, wie dieser hier): re̦ti tāda meita bija kâ es biju māmiņai BW. 6088. būt[u] es tāda gājējiņa kâ māmiņa devējiņa Biel. 758. Sprw.: kādu saknīti cūciņa izruok, tādu jāē̦d Br. sak. v. 1055. tādas kāzas kâ kaķei krustības Grünh. kuo tu tādā reizē būtu darījis? LP. II, 27. par atbildi uz tādajiem dziesmu priekiem Janš. Bandavā II, 95. tādā kārtā, so, auf solche Weise Brasche. ai, dieviņ, tādu laimi (ein so grosses Glück) es satiku celiņā BW. 13387, 3 var. kas tā tāda dziedātāja? Biel. 1111. ķēniņš brīnījies, kas tie tādi par spuožumiem LP. III, 85. ēdi vien, tad redzēsi, kas tie tādi par ābuoliem! 86. vai tu zini, kas es tāda? BW. 10038, 5 var. ak tu muļķis tāds! LP. V, 314. sātana gabals tāds! RKr. VI, 111. tu vērsi tāds! LP. I, 187. stulbie tādi! V, 357. tāds (= tik, so) liels puika Wolm. u. a. nuo sē̦tas iznāca tāds liels (ein sehr grosser) suns Dunika. viņš ir tāds bailīgs (etwas furchtsam) Kaudz. M. 23. tu jau arvienu tāds ātrais Alm.;

2) in geringschätzigem Sinn, häufig in der Verbindung mit širds: šâds - tâds (meist im Plur.): pa kuru ceļu šis tāds aiziet LP. VI, 32. Sprw.: tāds ar tādu Br. sak. v. 1248, ein gleiches Paar, einer des andern wert
St. tāds ar tādu kuopā sade̦r JK. II, 590. tāds ar tūdu satiekas, tāds ar tādu ķīvējas Br. sak. v. 1064, tāds ar tādu biedruojas MWM. v. J. 1896, S. 498. tāds ar tādu precējās, tāds tādam gadījās BW. 15654. šādi tādi ļaudis, mancherlei Leute, allerlei Volk U. pils bij pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem LP. II, 14. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus III, 76. kad būs tāda (sc.: dzīve), kâ ne˙kāda (Var.: ne kaut kāda), tad paliks (sc.: dziesmas), kur kaisītas BW. 206, 8;

4) tâds kâ, a) zur Bezeichnung der Ähnlichkeit: iesākuši tādus kâ puszābakus . . . valkāt Upīte Medn. laiki. lasītājam uznāk tādas kâ šaubas, vai tikai viss . .. tâ nuoticis A. XII, 155; b) als Ausdruck des Ärgers: bet tu ar esi tāda kâ! MWM. X, 920;

5) indefinit, = kâds 3: dē̦ls dzīvuojis tādu laiku itin mierā LP. IV, 208. pēc tāda laiciņa 154. pa tādam brītiņam . . . blēdis sāks tik saukt 10. Lielvagarene nuoraudzījās Ievā tādu brīdi MWM. XI, 167;

6) tāda od. tādu ļaužu (Kremon, Loddiger u. Kurl. n. U.) būt, schwanger sein
(zur Bed. vgl. estn. naine om kā sǟrane "das Weib ist schwanger" [eigentlich: auch eine solche]): sieva ir tāda Dond., Frauenb. saimniece tāda būdama JK. VI, 1. tādu ļaužu sieva ebenda. autu sējēja nedrīkst būt tāda (tādu ļaužu) RKr. XVI, 196. tādu darīt, schwängern Hug. n. U. - tādā reizā, bei der Niederkunft: ģērbjuoties (brūte) iztika bez mazglu mešanas ..., lai "tādā reizā" viegli nākas Frauenb. n. RKr. XVI, 100. S. auch Le. Gr. § 373 und - zur Bildung die Notiz zu tâ, sowie Prellwitz BB. XXII, 96 f. und Walde Wrtb. 2 244.

Avots: ME IV, 143, 144


tankšēt

tankšêt, zwitschern (?): birzē čirpstēja un tankšēja vēlīnie dziedātāji A. Upītis Pirmā nakts 228.

Avots: EH II, 666


tapt

tapt (li. tàpti "werden"), tùopu, tapu Bauske, Behnen, Bershof, Birsgaln, Bixten, Dond., Dunika, Erwalen, Frauenb., Gold., Kab., Kand., Katzd., Kurs., Mitau, N.-Bartau, Nigr., Nikrazen, Pilten, Planetzen, Rothof, Rudbaren, Rutzau, Schnickern, Schrunden, Sessau, Stelph., Upesgrīva, Wandsen ("in Kurl. gebräuchlicher als in Livl." U.; unbekannt in Lettg. n. Zbior XV, 185 und Kossowski Gram. 15),

1) gelangen:
mājās tapt U., Frauenb. nuo nelaimes vaļā tapt Dīcm. pas. v. I, 32. tapu silā maliņā, vaiņaks tautu ruociņā BW. 13576, 5. māsiņas guodā tapa 24378 (ähnlich 6549). netuop tautu klētiņā 24250, 9 var. tuopam simta galiņā 13646, 27. tapsi ļaužu valuodās 581 (ähnlich 83821). tik netapu (Var.: netiku) nabagā 29085. pāri tapi par tuo dziļu ūdentiņu 26543. taptu pie tā daiļa arājiņa 28141 var. kâ būs manim pāri tapt! 16605. gribu tapt pie cilvē̦kiem Janš. Mežv. ļaudis I, 17. kur tāda . . . te duomā tapt? Janš. Precību vies. 29. kad tapšu tālāk? 34. tapt ārā, iekšā, apakšā, augšā;

2) werden, geschehen: viņš tapa ve̦se̦ls U. es tapu kults, ich wurde geprügelt
U., Stenden. viņš tuop muļķa prātā Stenden. kam tā tuop jaunavīte BW. 887. māsa sieviņa tapa 24732, 2. negribēju ve̦ca tapt Band I, S. 881, No 1249, 2 (ähnlich 13327; 16817; 25321; LP. VI, 62; Vēr. II, 129; RKr. VII, m. 1127; SDP. VI, 29). ceļā tapa man zināms, kāda brāļa līgaviņa BW. 18721. lai tuop uguns LP. VII, 432. tuop pār dziedātāju Tr. III, 861. biju pa[r] lielu cilvē̦ku tapis Siuxt. e̦suot diezgan tā "tapdamā"; vajaguot rādīt kaut kuo gatavu Stari II, 544. viss pasaules tapums tevī vēl reizi taps Rainis Gals un sākums 172. Refl. -tiês, = sastapties, einander begegnen, sich treffen: tuopamies parkā Janš. Bandavā I, 301; dazu ein Substantiv tapšanâs: mūsu sle̦pe̦nuo tapšanuos (acc. s.) ebenda 302. Nach Bezzenberger BB. XXVII, 178 zu ae. ƥafian "geschehen lassen", gr. τόπος "Ort", τοπάζω "vermute" u. a. (man vergleiche dazu Prellwitz Wrtb. 2 464 und Boisacq Dict. 975 f.); nach Zubatý Sborn. fil. IV, 255 f. zu slav. topiti "ertränken", to(p)nǫti "ertrinken".

Avots: ME IV, 131, 132


ticis

ticis (li. tìkęs "wohlgeraten"), f. tikusi, auch tikušs Warkl., Part. praet. act. zu tikt I, = tikls: Sprw. tikušam sēnes aug, netikušam kāti vien Br. sak. v. 1077. es tikuse darbeniece (Var.: laba darba meita) BW. 7013, 1 var. es tikuse mātes meita 7276, 2. kam tā (= māsiņa) auga netikuse, kam staigāja neraže̦na? 5731. audz, mana pādīte, audz labi tikuse! tikušas lūkuo bajāru dē̦li 1456. tāda māte, tāda meita, abas divas netikušas: dzīva vilna pūriņā, ciemā te̦k villainīšu 6917, 3. pašam meitu brāķmanim nav tikusi ligaviņa 21318, 3 var. maza biju, bet tikusi 7522. netikuša (für netikusi) tā meitiņa, kās man pate dāvājās 11154, 2. kupa liela dziedātāja, tā tikusi darbiņā VL. aus Kalleten. tikuši vīri (fleissige Männer) Glück I. Chron. 27, 9. ticis saimnieks Ob.-Bartau. kāds ticis (wohlgeartet) puisis! St. ticis suns Gramsden. esi rātna, paklausīga uiz tikusi! Kaudz. M. 4. visādi ticis vīrs LP. VI, 849. viņš ... būs katrā darbā krietns darītājs un vaduonis, juo viņš ir vispār ticis jauneklis Janš. Dzimtene V, 249. māte je̦m drēbītes līdz baznīcā, lai bē̦rns būtu ticis darbā JK. VI, 37. caur tikušu strādāšanu . . . sakrājis Lautb. Luomi 167. tikuša (für tikusi) paskubināšana ūz atgriešanu nuo grē̦kiem Glück Zephanja 2. - Adv. tikuši,

a) gehörig, wacker, hurtig, fleissig, anständig
U.: strādāja tikuši Glück Nehem. 3, 20; Kaudz. M. 26. strādā tikuši un turies guodam! Saul. Daugava I, 54. es tikuši darbuojuos Glūck Judas 3 (ähnlich: Aps. VII, 25). ja jūs tikuši klausīsiet Glück II Mos. 15, 26. tikuši uzlūkuot, fleissig aufsehen Elv.;

b) "gar bald"
Manz. Lettus.

Avots: ME IV, 180


trancināt

trancinât, erklingen lassen (?): es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt (Var.: trīcināt) BW. 201, 1. Als ein Kuronismus zu trīcêt.

Avots: ME IV, 222


trekns

tre̦kns: unschön, unanständig, obszön Seyershof: t. vārds. dziedāt kuo treknu. Subst. tre̦knums: fettes Fleisch Frauenb.

Avots: EH II, 693


tricināt

I tricinât: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84,

1): šie rati stipri tricina AP., Sonnaxt (vgl. auch die Bemerkung BW. I, S. 66, zu 428, 15); tu vēl mani tricinā ("?") Pas. XI, 231;

3): t. ("skaļi, spalgi dziedāt" ) kaî lakstīgala Auleja. ‡ Refl. -tiês, = kratîtiês, trĩcêt Pas. X, 184: guovij galva stipri tricinājas, kad zāģē ragu galus AP.

Avots: EH II, 694


trīcināt

trĩcinât AP., Arrasch, Bl., C., Dond., Dunika, Jürg., Karls., Salis, Stenden, Tr.,

1) dröhnen
St.;

2) zittern (beben) machen
St., U., erschüttern U.: dre̦buļi tam trīcināja visu miesu Pas. IV. 12. galdiņu trīcināt BW. 15998; tremulieren V.;

3) erschallen lassen (machen):
dziesmas trīcināt MWM. VI, 786. lai trīcina (kalnus, ielejas) lakstīgala BW. 428. Ungewiss, ob in der Bed. 2, oder in der Bed. 3: panāksnieces nemācēja . . . istabu trīcināt BW. 891, 1. nedrīkstu še dziedāt, šuo vērīšu trīcināt 201. kas tuos tavus mālu kalnus ik vakara trīcinās (Var.: tricinās)? 381, 3. kas tuo Rīgu trīcināja (Var.: rībinaja, dimdināja)? 4628; 6174, 7; 7815; 16626, 4 var.;

4) = tricinât I 3: lakstīgala trīcināja (Var.: tricināja, trikšināja) Rīgas tuorņa galiņā BW. 30614, 4 var.

Avots: ME IV, 239


trijdeksnis

trijdeksnis Alksnis-Zundulis, trideksnis, tridēksnis, = ē̦rkulis 4, "sitams mūzikas instrūments nuo dzelzs ar dzelzs zvārguļiem" Vēr. v. ,1. 1904, S. 649: trideksnis jeb ē̦rkulis jeb kāzu puķe ar skaidu un drēbju rozetēm ap zvārguli Plutte 60. izpuškuota un ar dažādiem skandeklīšiem piekabināta eglīte, kuo sauca arī par ē̦rkuli jeb tridēksni; tuo dziedātāja sita uz galda Janš. Nīca 38. sit, bāba, baubeņus ar bē̦rna kājām: kam vīrs nepirka sudraba trijdeksni (Var.: tridekšņus) BW. 21056. Die Schreibung trij- meint wohl ein trī-; vgl. trīdeksnis.

Avots: ME IV, 234


tupu

tupu, häufig in der Verbindung tupu rāpu, auch tupus, Adv., hockend: kas tev[i] tupu tupināja? BW. 2976. sē̦tmalīšus tupu rāpu nuoluodāju 1241. tupu rāpu namu slauku uz pagales sē̦dē̦dama 14376. tupu rāpu vazāties 15255. tupu(s) tupē̦dama 34923 var. katra meita . . . tūliņ tupu, kuŗa viņu tik skaistu . . . ieraudzīšuot Seibolt. var viņš dzert un dziedāt!... dzīvuojām visi tupu rāpu Deglavs Rīga II, 1, 29.

Avots: ME IV, 267, 268


uz

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314


uzjemt

uzjemt,

1) aufnehmen;

2) fig., (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen) beginnen:
dziedātājas uzjēma panākstu dziesmas RKr. XVI, 177. Refl. -tiês, = uzņemtiês.

Avots: ME IV, 337


uzmaš

uzmaš,

1) uzmaš Saikava, uzmašām Bers., Marzen, Selsau, Sessw., uzmaši Kl., uzmašu Prl., Adv., absichtlich
(uzmašām) Diez n. Plūd. Llv. II, 68, U., Erlaa, (uzmašu) Kl., (uzmašus) Salisb., besonders, zu dem Zweck (uzmaš) Budenbrock, Golg., N.-Laitzen, (uzmašām) AP., C., Fehgen, Fehsen, Laud., N.-Peb., Saikava, Selsau, Sessw., Tirsen, (uzmaši) Dr., Laud., Saikava, (uzmašu) Bers., (uzmašus) C., Sessw., unnütz, ein übriges Mal (uzmaš(i)) Ramkau: man ne˙kad negadījās gar tevi iet; svētdienā gribēju uzmaš pie tevis aiziet Budenbrock. pa ceļam viņš varēja sasniegt arī Linumu, lai nebūtu jāiet turp uz-mašus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 174. es taču uzmaši (zu einem bestimmten Zweck, mit besonderer Absicht) atnācu Saikava. nu tīri uzmaš jāiet uz buodi. tikkuo biju, un ej nu atkal! Saikava. uzmašu jau es uz viņsē̦tu neiešu Prl. n. FBR. VI, 114. atnes visu uz˙reiz, lai nav vē̦lāk uzmaš jāiet! Ramkau. iedams pajem lāpstu, lai nav jāiet uzmaši! ebenda. dziedātājiem... nevajadzē̦tu uzmašus uzstāties ar krievu tekstu, ja uz tuo nespiež sevišķa vajadzība RA.;

2) uz mašām, Adv., überhin
St., drüber hinaus U.: duod uzmašām! gib eine Zugabe! U.

Avots: ME IV, 355, 356


uzvija

uzvija Karls.,

1) auch uzvijis U., eine dritte Schnur, die um eine zweidrätige noch geflochten wird
U., Infl.; "pātagai trešā kārta" Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616: ar uzviju šūpļa virvi... vīdināj[a] Latv. Saule 1928, S. 724 (VL. aus Kegeln);

2) das Übermass
Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ar uzviju (uzvijām) oder (Ar.) uzviju vijām, mit Zugaben, zu viel: ar uzviju maksāt, zu viel (mit einer Zugabe) bezahlen Lems. n. U. (ähnlich: Deglavs Rīga II, 1, 578). ar uzviju dziedāt, mit Zugaben singen (in, mit Gleichnissen singen?) U. ar uzviju runāt, mit Umwegen von etw. sprechen Sessw. n. U, tuo... zināja... ar visādām piede̦vām, izpuškuojumiem un uzvijām Janš. Bandavā II, 69.

Avots: ME IV, 398


vāļot

IV vāļuôt "?": kuo viņi vāļuo vācu dziesmas? Atpūta, № 634, S. 6. vāļuo tâ gaŗi un gaudulīgi kâ leiši № 636, S. 6. vis˙sirsnīgākie dziedātāji izrādījās leiši ... kâ jau īsti vāļuotāji, viņi prata dziesmā izteikt tādu spē̦ku ... № 633. S. 7.

Avots: EH II, 762


vārdēt

vārdêt,

1) = ā`rdît 2 (mit ā`r 2 ) Pilda, Zvirgzdine: mē̦slus:

2) = ā`rdît 5: māte lika nedziedāt, man valuodas nevārdēt (Var.: nebārstīt valuodiņu) BW. 23008, 1.

Avots: ME IV, 500


varīgs

varîgs,

1): "spējīgs" Frauenb.; v. uz kuo "ļuoti spējīgs uz kuo" Wallhof n. FBR. XVIII, 17: zirgs v. uz ēšanu ebenda 18. v. ("vare̦ns") dziedātājs Linden in Kurl. v. ("vare̦ns") ābuoliņš Grob. v. zibsnis ... vēl varīgāks spēriens Aps. J. Raksti I 2 , 112. tas pūķis ir v. Blaum. Raksti VIII 4 (1937), 182. kule paliek varīga BielU. "der Bettelsack wird voller Schätze".

Avots: EH II, 758


varis

I varis Serbigal n. FBR. IV, 62, indekl., = vare̦ns: varis kungs, runātājs, dziedātāja. Erstarrter nom. s. masc. gen. part. prs. act. von varêt, oder ein gen. s. von einem i- Stamm *vars "vara"? par (in Meiran auch: ar) varis Bers., Lubn., Meiran, mit Gewalt, um jeden Preis.

Avots: ME IV, 478


varuļi

*varuļi, in der Verb. viruļu varuļîem "schnell und bald so, bald anders": viņu (= rubertu) viruļu varuļiem dziedātās dzîesmas mutuļi Janš. Mežv. ļ. II, 468.

Avots: ME IV, 481


vecpuse

ve̦cpuse, der frühere Wohnort: manā ve̦cpusē visi cūkgani māk dziedāt Plūd. Rakstn. I, 135.

Avots: ME IV, 517


vedināt

vedinât,

1) freqn. zu vest, führen
U.; locken U.; verführen U.; auffordern: viņa tuo vedināja pa˙priekšu iedama Asp. Saulgriezīte 21. "nāc, nāc!" saimnieks vedināja Blaum. St. 55. gailīt[i]s vistu vedināja: Līdīsim kaņepēs! BW. 2471. vīrs... lūgdams vedina līdzi iet LP. VII, 30. sāk dziedāt un vedināt uz dancuošanu BW. III, I, S. 79. ve̦lns vedināja bagātuo kupči līgt Dīcm. pas. v. I, 74. kas... tevi vedināja uz Rīgu braukt ? Pas. V, 42. vedināt uz neceļiem Dunika. Manasus vedināja uz ļaunu II Chron. 33, 9. jūs vedināt mani zagt Saul. uz tādām duomām ne˙kas nevedina Pūrs I, 102;

2) bevormunden
U. Refl. -tiês,

1) einander führen, locken:
viņi viens uotru vedinājās uz kruogu AP., Stenden. viņi vedinās cits citu uz pruomiešanu Aps. III, 29;

2) (für sich) führen, locken:
jaunais cilvē̦ks vedinājies puisi laukā LP. IV, 208. vedinājies pieguļnieku mazgāties V, 64. brāļi vedinājušies jaunuo diensvidū VI, 959. es vedinājuos bē̦rnus laukā Jauns.;

2) mitzukommen auffordern:
ceļa vīrs vedinājies muižā nuodzerties LP. V, 201.

Avots: ME IV, 521


ventiniski

ventiniski dziedāt St., auf Windausche Art singen.

Avots: ME IV, 538


vidējāds

vidẽjâds, mittlerer Art, mittelmässig U., mittelgross Frauenb.; vidējādi dziedāt, den Alt singen Für. I.

Avots: ME IV, 578


vildīt

vilˆdît, locken KatrE. Refl. -tiês,

1) sich (auf jem. od. etwas) verlassen
Nerft, (mit ilˆ ) C., Golg., Gr.-Buschh., Oknist, Ramkau, Wessen, sich Hoff nungen machen auf, rechnen auf Jürg.: uz ... pateicību viņš nebij vildījies (gehofft, gerechnet) Blaum. Latvijas pielik. v. J. 1909, S. 276. meitene vildījās (cerēja tikt) uz tirgu Jürg. uz viņa nevar vildīties, auf ihn kann man nicht rechnen. cits uz cita vildījās BW. 33671. lai viņš nevildās uz mani Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 47. dziedātāji .., nevildījās ... uz kuopdziedāšanas stundām vien Kaudz. Atmiņas I, 229. nevildies par daudz! Gr.-Buschh.;

2) = viltiês (mit ilˆ ) KatsE. Zu vilt(iês).

Avots: ME IV, 586


vilkt

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592


vira

I vira U. ("scheint in Livl. ungebräuchlich"), A.-Schwanb., Adleenen, Butzkowsky, Bers., C., Ellei, Erlaa, Gilsen, Golg., Grawendahl, Grenzhof, Grünw., Jürg., Kalnzeem, Kreuzb., Mahlup, Mesoten, Neuenb., Nötk., Ogershof, Peb., Popen, Prl., Saikava, Salis, Salwen, Sehren, Sessw., Smilt., Ukri, Vīt., Wessen, Wolgund, Gekochtes, Gebräu (meist von gekochtem Viehtrank od. verächtl. von schlechter, dünner Speise, Suppe gesagt); Fleischsuppe mit Kartoffeln und Grütze Lettihn : šis virums nav ne˙kāds lādzīgs virums, ir tik tāda vira Vīt. tāda vira vien iznākusi Bers. lai strebj paši savu viru! Sessw. lēču vira (Linsengericht) Vēr. I, 1233. gaļas vira (Bouillon) SDP. VIII, 65. (fig.) tad ir gan nu ietaisījis labu viru! sagt man, wenn jem. etwas Verkehrtes getan od. gesprochen hat Sessw. samaisīt vienā virā polītiku ar ētiku Latv. dziedāt tukšu vārdu viru A. v. J. 1897, S. 802. Zu virt.

Avots: ME IV, 602


vīrietība

vĩriẽtĩba * die Männlichkeit, Mannheit: pāve̦sta dziedātājiem tāpēc ir... soprāna balss, ka viņiem atņēma vīrietību Vēr. II, 1179.

Avots: ME IV, 642


virulis

I virulis (li. virulỹs "kłąb, wytryskv wody" bei Būga Aist. Stud. 174),

1) ein Wirbel; der Strudel, Wasserwirbel
Wid.; die Stelle, wo Wasser aus der Erde hervorsprudelt Smilt. n. U.; das Schneegestöber Wid.: smilšu virudīši Seifert Chrest. III, 3, 145. viesulis bi rušas lapas virulī jauc Antons. vējš griezās ar sniega bāņiem virulī MWM. v. J. 1896, S. 461. caur pe̦lē̦kuo sniega viruli Aps. V, 29. uguns virulis virzās iesāņus A. Upītis J. 1. 2;

2) der Wirbel, das Gewimmel, Gewühl:
jautrības virulī Apsk. v. J. 1903, S. 657. nuo skatuoties cīņas virulī Zalktis I, 156. saklupa neatšķiramā virulī Veselis Daugava I, 428. dancis iesākās; viņa devās ar viņu virulī Deglavs. viņam galva . . . neizpruotams virulis JR. IV, 112. raibs duomu virulis jaucās pa viņa galvu Poruk MWM. v. J. 1896, S. 900. (rubeņu) viruļu varuļiem dziedātās dziesmas mutuļi Janš. Mežv. ļ. II, 468. pašā labā lielīšanās virulī Kaudz. Izjurieši 301;

3) ein Schwätzer
Wid., Schibbenhof; einer, der schnell spricht Zvirgzdine; wer unaufhörlich spricht Grünw.; einer, der schnell und unbedacht spricht und handelt Bers., Nötk.: viņš tāds virulis vien ir Bers. vārās kâ virulis AlksnisZundulis. ja tiem iegadās tādi viruļi priekšnieki A. XXI, 54;

4) "das Gekochte"
(?) Wessen. Zu virt I.

Avots: ME IV, 618


vistilbe

vistilbe U., RKr. Vlll, 97; Natur. XXXVII, 201, vistilbīte Angern, Markgrafen, vistilbis Saikava, die Moorschnepfe, Haarschnepfe (ascalopax gallinula L.); vistilbs Etn. III, 10, vistilba, ein Vogel: Sprw. kam nu vistilbas dziesmu dziedāt, kad par cīruli piedzimis Br. sak. v. 1465. Zu vista˙stilbs? Vgl. (zur Porm) auch stiditbis, titilbis.

Avots: ME IV, 626, 627


žaunas

žaũnas (li. žiáunos "Backenknocken, Kiefer"),

1) Fischkiefern
St., die Fischkieme U.: zivis... sarkanām žauniņām BW. 35257. siļķu žaunas mē̦tājas pa visām pagaldēm Frauenb.;

2) der Kiefer
U.; die Kinnlade St., U., Stenden; die Backenknocken U.; "vieta starp žuokliem" Siuxt; der Mund, das Maul (pejorativ): man te tās žaunas sāp Stenden. vilks atplēšžaunas līdz ausīm JK. V, 1, 16. citam (vilkam) iegrūž... pagali atple̦stās žaunās Janš. Mežv. ļ. II, 502. man dziesmiņa iedziedāta, tu vēl žaunas (Var.: lūpas) kustināji BW. 877 var. dabuosi par žaunām, wirst auf den Mund bekommen Mag. XIII, 2, 45. pielūkuo, ka nedabū pa žaunām! MWM. VII, 884. saturi tu savas žaunas (halte deinen Mund)! Alm. kad tu labāk turē̦tu savas žaunas! A. Brigader Ausmā 17. dabūsi zipsnas, ja neturēsi žaunas! Alksnis-Zundulis. turi savas žaunas cieti labāk, ka nedabuoni Frauenb. lai pievalda... žaunas A. XXI, 757. palaist žaunas Celm. Zu bulg. žùna "Lippe, Lefze", aksl. žujo, "kaune", ae. cèowan, ahd. kiuuan "kauen", mnl. coon "Kiefeŗ Kinnbacken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 642, Trautmann Wrtb. 372, Zubatý IFA. III, 162, Bezzenberger GGA. v. J. 1896, S. 966, Mladenov Idg. Jahrb. IX, 213, Būga KZ. LI, 117 und Tiž. I, 406.

Avots: ME IV, 791


zumbāt

zùmbât 2 Mar., -ãju, vor sich hin brummen, singen: zumba, kuo tu zumbā? vai nevari labāk dziedāt stipri! Mar. n. RKr. XV, 145.

Avots: ME IV, 750