Paplašinātā meklēšana

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7

‡ àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23

‡ àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.

Avots: EH I, 32

‡ àiztrûdinât, modern (faulen) machen (ingressiv): kartupeļi pagrabā aiztrūdināti.

Avots: EH I, 59

‡ apčàukstêt ² KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.

Avots: EH I, 76

‡ apglezêt: zeme apglezējusi Bauske, Golg., die Erde hat nach dem Regen eine harte Kruste bekommen. kartupeļi apglezējuši Lubn., Saussen, die Kartoffeln sind mit Lehm beklebt. iela apglezējusi Bauske, die Strasse ist (bei winterlichem Regen und Tauwetter) feucht und glatt geworden.

Avots: EH I, 82

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

appũt (li. apipúti), ringsherum in Fäulnis übergehen, anfaulen: appuvuši kartupeļi; appuvis bluķis JR. IV, 155.

Avots: ME I, 112

‡ apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120

apûbêt, intr., beschlagen, anfaulen: kuoka bluķis mitrumā gulē̦dams apūbējis J. Kaln. kartupeļi apūbējuši J. Kaln. apūbējuši klinšu bluķi Saul. [in Neuermühlen dafür apūpêt].

Avots: ME I, 132

ãtraûdzis, f. -dze, auch ãtraûdzẽjs, f. -ja, der (die) Schnellwüchsige, Aufschössling; beliebtes Beiwort des Hanfs: kaņepīte, ātraudzīte BW. 2848, 2; ãtraûdži PS., ātraudžu kartupeļi od. rāceņi, frühreife Kartoffeln.

Avots: ME I, 244

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

‡ bliņčuki Sonnaxt n. Fil. mat. 197, eine Art Pfannkuchen: b. var būt nuo miltiem, sabe̦rzē̦tiem kartupeļiem un asinīm. Beruht auf r. блинчик "kleine Plinsë.

Avots: EH I, 229

II blinst, -stu, -du "sieden" (intr.): vai kartupeļi jau blinst? Ramdam.]

Avots: ME I, 315

bļugâs (loc. pl.) Schnehpeln: kartupeļi b., die zu stark zerkochten Kartoffeln bilden eine breiige Masse.

Avots: EH I, 234

‡ bor̃kšêt Lems., Wainsel, -u, -ẽju, = bur̂kšķêt 1: kartupeļi bor̃kš pa puodiņu; būs savārījušies.

Avots: EH I, 235

cè̦drs ^2, ranzig Infl. n. U.; [ herb: c. alus Warkhof; einem schlechten Beigeschmack habend: c. kartupeļi, c. putra Borchow, Domopol. Ursprünglich vielleicht "angebrannt" und in diesem Fall zu sloven. čâd "Rauch, Dunst", čech. čad "Ofendunst, Qualm"].

Avots: ME I, 376

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains ² Lis., cìrmulains ² Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386

gàizs ² (li. gaižùs "ranzig, bitter") Lubn., Meiran, Warkl., unangenehm bitter (zwischen sars und rūgts): gaizi kartupeļi. Nebst li. gìžti "sauer werden (von der Milch)" zu westosset. änγezun "gären", alb. ģizε "gelabte Milch", arm. kcu "bitter, ranzig" u. a., s. Lidén KZ. LXI, 1 ff. - Die Schreibung gaîzs FBR. XIII; 163 beruht auf einer falschen Angabe.

Avots: EH I, 379

gartupeļi, = kartupeļi Mag. XIII, 2, 61.

Avots: ME I, 604

‡ glats Stelph. "= gle̦ts 1, ûdeņaîns": glati kartupeļi.

Avots: EH I, 391

‡ gle̦zans Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, klebrig, schliefig: gle̦zana maize, gle̦zani kartupeļi.

Avots: EH I, 393

glīde̦ns, [in Planhof: glīdains],

1) glitschig:
glīde̦na maize Ruj., Plm.;

2) wässerig:
glīde̦ni kartupeļi Plm.;

[3) glîde̦ns ² Ruj., glatt:
gl. kuls].

Avots: ME I, 627

glits (li. (glitùs "glatt; клейкiй, слизистый; водянистый"),

1) schlüpfig, weich:
pēc lietus ceļš tik glits, ka kājas iekšā vien līp Nigr. taks atglitējis pa˙visam glits Apsk. I, 176;

2) schliefig, glitschig
Naud.: glita maize kâ klīsteris LP.; gliti kartupeļi, wässrige Kartoffeln (in gekochtem Zustand) Naud., [Neuenb.]; gliti rāceņi Gold. [Zu glids (s. dies), glietēt, la. glis (gen. glitis) "humus tenax", ae. œtclíƥan "ankleben" u. a. bei Trautmann Wrtb. 92.]

Avots: ME I, 627

gre̦ncumi, Überbleibsel von geschmolzenem Fett ; Dobl. n. Etn. I, 138, 57. gre̦ncumi ir īsti cūku bē̦ŗu ēdiens. cūkas cīpslas, aknas u. t. t. saliek katliņā un grauzdē jeb vāra, pie kam atlikušuos sausumus ē̦d ar maizi vai kartupeļiem Ogershof n. Etn. I, 20.

Avots: ME I, 650

grezele: auch Oknist n. FBR. XV, 167, 175, Kaltenbr., Sonnaxt, Sussei, Wessen; ein aus Pergeln geflochtenes rundes Behältnis, worin Mehl, Gries usw: getragen wird Siuxt; verächtl. Bezeichnung für einen alten Korb Lems.: es tuo ve̦cuo grezeli negribu: tur kartupeļi birs cauri:

Avots: EH I, 404

grûslis C., grūsla, [grûslis

1) Fest., einer, der sich hin- und herstösst
Ar.;

2) grûslis der Kartoffelbrei
Mar. n. RKr. XV, 115;

3) [grûslis Wolm.], eine Speise aus geröstetem und zerstossenem Hanf
Salisb. (grūsla), Wend. n. Etn. I, 4, 19, 20: grūslis ir nuo zirņiem, kartupeļiem un kaņepēm sagrūsts ēdiens Lös., AP., Ramelsh., Drosth.; Erbsen mit gestossenem Hanf L. [In Neugut, Ronneb. und Smilt. grûslis. eine Speise aus gestossenen Erbsen:] zirņa grūsla spinītī BW. 28829;

4) ein Sonnenstäubchen
(grùslĩtis C.). acu grūslis, soviel das Auge verträgt Bergm. n. U. Zu grûst, [s / Leskien Abl. 297 und Johannsson IF. XIX, 125 ¹ ; die Intonation von grùslītis C. wohl durch grùzis beeinflusst.]

Avots: ME I, 668

ìecept, ‡

3) zum Backen (in den Ofen) hineintun
Auleja: ie. maizi Auleja. vajag ie. vakarīņām buļbenu ebenda, lai iece̦ptie kartupeļi nesade̦g Jauns. B. gr.3 II, 170. ‡ Refl. -tiês, unversehens hineingebacken werden Jürg. u. a.: maizē iecepies prusaks.

Avots: EH I, 506

ìegrust, ìegruzdêt, zu schwelen anfangen: malkas gabals iegruzdis Lis. dārbuokslis iegruzdējis Nigr. kartupeļi ce̦puot iegruzdējuši Arrasch.]

Avots: ME II, 19

‡ ieiekše̦ns Ar., PV., Stelph., = iekrite̦ns: trauks ie. vien bij ar kartupeļiem.

Avots: EH I, 516

ìesal̂t, intr.,

1) einfrieren:
iesaluse tautu meita... puriņā BW. 16181;

2) etwas Frost bekommen:
kartupeļi iesaluši, die Kartoffeln haben etwas vom Frost gelitten.

Avots: ME II, 61

ìetrupêt, trocken zu faulen beginnen: kuoki, kartupeļi ietrupējuši Trik., Lis., Warkl.]

Avots: ME II, 83

im̃pampis, impampa Naud.,

1) durch eine Zaubermittel hervorgerufene Verkettung, Verbindung lebender Wesen und unbelebter Gegenstände in eine unlösliche Einheit. In den lettischen Märchen wird erzählt, wie eine Frau von ihrem Manne beim Ehebruch ertappt wird, und wie dieser durch ein Zaubermittel (Zauberhammer) eine Trennung der Ehebrecher vereitelt, undwie alles, was mit den Ehebrechern in Verbindung kommt, sich mit ihnen unlöslich verbindet
Kand.;

2) eine Verbindung überhaupt,
kuopā saauguši kartupeļi vai ābuoli; [im̂pampis, ² dzijas vai auklas mudžeklis Selg.] So auch von Menschen: kad vairāk saķē̦rušies kuopā, tad saka: viņi saķē̦rušies impampī Etn. IV, 34. Gewöhnlich eine Verbindung nicht zusammengehörender Dinge, etwas Ungewöhnliches: liela, gaŗa impampa, peļu sūds galā (Rätsel: Binsen);

3) impampa, das männliche Glied
Naud.; [

4) im̃pampis, ein Schimpfwort Wilzen. impampis 1 ist wohl aus deutschen Märchen ähnlichen Inhalts übernommen; Prof. P. Schmidt verweist auf die Redensart "Himphampf kleb an!" Boltu u. Polivka Anmerk. zu den Kinder- u. Hausmärchen der Brüder Grimm II, 41].

Avots: ME I, 707

izasnuôt Ar., Orellen, izasnât Kaltenbr., auskeimen: kartupeļi pagrabā izasnuojuši.

Avots: EH I, 432

I izir̃t [li. išìrti],

1) sich auftrennen, zerstieben
Druw.: šuvas drīz iziršuot Vēr. I, 1460. kartupeļi vāruot iziruši R. Sk. II, 128. ce̦lms iziris smalkās druostalās LP. III, 82;

2) zerstieben, dahinschwinden:
[le̦dus, sniegs, izirst.] izirušas un izputējušas bij visas viņa jaukās cerības Purap. šāda dzīves derība reizēm izirst jau pēc gada Aps. IV, 39. strādā kâ iziris (von einem faulen Arbeiter) Etn. II, 17;

[3) beim Tauen grundlos werden (vom Weg):
ātri izirs visi ziemas ceļi Dünsb., s. Le. Leseb. 117].

Avots: ME I, 743

izstîdzêt, izstīguôt, izstīgât, intr., Ranken treiben, ins Kraut schiessen, ausschiessen, lang und dünn auswachsen, verkommen: izstīdzējuši kartupeļi. izstīdzējušas apiņstīgas Stari III, 112. nuo turienes izstīdz ragi MWM. IX, 150. tādi jau visi, kam tās vieglās galvas: izstīdz, bāli Latv. izstīdzējis jauneklis Vēr. I, 897. viņa bij izstīdzējusi gaŗumā A. XII, 30. šis daiļums, kuo viņš nebij sastapis pie izstīguojušām pilsē̦tas jaunkundzītēm DL.

Avots: ME I, 806

iztrapêt, intr., trocken ausfaulen: ihtrapējuši kartupeļi Wolm.; kālis vidus iztrapējis Salis.]

Avots: ME I, 820

I izvḕrst,

1): herauskehren, -wenden
Bers.: i. krūtis Festen, Lös., Peb., Schwanb. guļ, kājas iz˙vērtis Heidenfeld. kamanām sāni par daudz uz āru izvē̦rsli Fest. (hier von einer Wurzelform vērs-). gultas maisu izvērš, kad krata ārā salmus Saikava. lemešus izvērš uz iekšu PV.; umwenden (ein Kleidungsstück) Līvāni, Pilda (von der Wurzelform vērt-), Adl., Lös., Selsau: i. (uz uotru pusi) zeķi, kažuoku; i. drēbei uotru pusi ebenda. izvērta maku: tukšs Geistershof, Heidenfeld; aus der Hand ausdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); i. ķibelniekus, Streitigkeiten abhelfen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abhelfen"); "izgruozīt" Mar.: advokāls tiesā lìetu pa˙visam izvērsa; ‡

2) heraus-, hinausstürzen
(tr.) Dunika, Rutzau: izvērtis tuo nuo ve̦zuma; ‡

3) "izplèst" Peb. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) sle̦pe̦ni i. (izmukt), sich heimlich ausdrehen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); ‡

4) heraus-, hinausslürzen, -fallen
Dunika: pteskaties, ka puišelis neizvēršas nuo ve̦zuma! Dunika. izvērsās nuo ... ruokām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 116. kur arkls pāri gāja, tur uz abām pusēm izvērtās kartupeļi kâ uolas Jauns. B. gr. ³ II, 169.

Avots: EH I, 495

‡ izzaluôt Bers., Dubena, Prl., Saikava, izzalât Kaltenbr., = izzaļuôt: tre̦knā zemē izzaluojuši kartupeļi Bers. zirņi tamā laukā smagi izzalā Kaltenbr.

Avots: EH I, 497

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

‡ jêlîgs,

1) feucht, klebrig:
zeme ir jē̦līga, ap kartupeļiemaplipusi PV. jēlīga maize, schlecht ausgebackenes, schliefiges Brot Strasden;

2) = jê̦ls 7 PV.: visa viņa runa un izskats ir tik j., ka kauns uz tuo pusi pavē̦rties.

Avots: EH I, 564

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kaplêt, - êju [Sessau], kaplît, - ĩju [Serben, Treiden], kapļuôt, mit der Hacke die Erde um die Kartoffelstauden ziehen, hacken, locken, reinigen: kad kaplēšanu stipri nuovē̦luo, tad raža krīt Konv. ² 1645. burkānu gabala ravēšana - kaplīšana MWM. XI, 173. tikkuo kartupeļi sanākuši, tâ ka rindas izšķiŗamas, lauks jākapļuo, lai iznīcinātu nezāles un irdinātu zemi A. IV, 619.

Avots: ME II, 159

kārpeļi Mehrhof, = kartupeļi.

Avots: ME II, 198

kar̃tupelis: mit ar̂ Mahlup, mit ar̂ ² Strasden; acaini kartupeļi BW. 28574. speltē ce̦ptu kartupeļu 19408 var.

Avots: EH I, 590

ķene, eine dicke, breiartige Masse: biezputra kâ ķene Lasd.; in Gold. eine Sauce aus Fett und Mehl, die zu gebratenem Schweine- fleisch gegessen wird. Gew. das Demin. ķenĩte, eine Nationalspeise: Kandavā ķenīti taisa nuo ūdenī iekultiem miltiem, kuo katliņā vai pannā uzvāra, sāli ieliekuot. Rundālē ar ķenīti apzīmē vienkāršu nuo miežu miltiem vārītu putru, pie kuŗas vai nu vāruot pieliek taukus, vai arī ē̦duot piestrebj pienu. Kuldīgā ķenīti taisa nuo ūdenī vai pienā iekultiem miežu bīde̦lē̦tiem miltiem, sagraizītiem cūkgaļas un siļķes gabaliem, kuo kuopā pannā pašķidru uzvāra un ē̦d pie sausiem kartupeļiem Etn. I, 2; 57; JK. VI, 50.

Avots: ME II, 365

ķikurs,

1) die Larve, namentlich die Mückenlarve:
dažādu kukaiņu ķikuri [Bers.]; [vgl. krikūži];

2) der Pl. ķikuri, Überbleibsel von geschmolzenem Fett:
ķikuriem pietiek špuolus, sāli un ē̦d pie kartupeļiem Siuxt, Samiten, [Schlampen, Prawingen.]

Avots: ME II, 379

‡ klančaîns, klebrig, schliefig (?): ūdeņaini, klančaini kartupeļi Pēt. Av. III, pielik., 90.

Avots: EH I, 610

klepsis, eine zu dicke Grütze, par daudz biezi savārīta putra, - īpaši kad kartupeļi izšķīduši Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 223

kŗaũpaîns, [kraupjaîns], grindig, räudig, schorfig, uneben, rauh: kŗaupains zirgs Lautb. īsa tava piedruokne, kŗaupaina ruoka RKr. XVI, 127, [Annenburg]. uolas ar kraupainu čaulu Konv. ² 2022. kŗaupaini [od. kraupjaini Annenburg] kartupeļi Kand. [kraupaiņas ruokas BW. 35174 var. (aus Alschw., Sackenhausen, Talsen).]

Avots: ME II, 295

kŗaũpis [Līn., Lautb., Gr.-Essern], kraũpis,

1) kraupis Salisb., Sunzel, [kŗaũpis Wain., Libau, Ahswikken], die Krätze, Pferdekrätze
Kand., [Ruj., Salis], Samit.;

2) der Schorf, Grind
Gr.-Sessau, Wid.;

3) eine Art von Ausschlägen an Kartoffeln
[kŗaũpis Libau]; unebene, rauhe Rinde: kartupeļiem piemeties kraupis C.;

3) die Kröte (= krupis) Elv., L., gemeine Krote (bufo cinereus) RKr. VIII, 101;

4) verächtliche Bezeichnung eines Menschen od. Tieres:
nāc ārā, znuota kraupi BW. 13730, 40 [aus Edw.]. vai tu, kŗaupi (auf ein Pferd bezogen), varēsi vājuo melnīti panākt? LP. V, 272. Zu kŗaupa.

Avots: ME II, 296

krevaîns, [kre̦vains Warkl., krevains C., Lis., N.-Peb.], kreveļains [Gr.Essern, Prawingen, Sessau, Grünh., Salisb., Fehteln, Siuxt, Hofzumberge, Brandenburg], kre̦vulains Vēr. II, 1335, grindig, schorfig, uneben, rauh, mit grober, unebener Rinde bedeckt: kreveļaina āda, miza. luogs bij aizsalis biezu, kreveļainu le̦dus kārtu Vēr. II, 426. kreveļaini bē̦rzi Jauns. Duomas II, 1369. kreveļaini kartupeļi Serben.]

Avots: ME II, 274

‡ kriva (mit iv < uv?),

1) der Haufe
Oknist n. FBR. XV, 194;

2) "buojājumi kartupeļu mizā, kas ceļas nuo īpašas sēnītes" Geistershof: mums šuodien kartupeļi ir ar krivu;

3) kriveņa "?": kriveņām ce̦purītes BW. 31933, 10.

Avots: EH I, 656

‡ III kurst Alschw., Wandsen "=kur̃têt": kartupeļi sāk k.

Avots: EH I, 679

‡ III lakstuôt C., Saikava, Sessw., Warkl., Stengel und Blätter (laksti) treiben (von gewissen Pflanzen): kartupeļi, burkāni sāk l.

Avots: EH I, 717

lẽ̦rums,

1): mājā lieli lē̦rumiņi: sievai dzima jauni dē̦li, ķēvei brūni kumeliņi BW. 1146, 4;

3): auch (mit è̦ ² ), Oknist; ein wirrer Haufen
Websen; lē̦ruma kartupeļi Kalnazeem "frühreife Kartoffeln"; ‡

4) ein grosser, ungeschickter Mensch
(mit è̦ ² ) Oknist.

Avots: EH I, 738

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

luõdaîns,

1) glatt, glänzend, rund
[?] Grünh.: uozuols auga Daugavā luodainām lapiņām VL.;

[2) "vurmstichig"
Sinolen: luõdaini kartupeļi Kalnazeem; luõdains kuoks Lindenhofl.

Avots: ME II, 523

lupa: auch Strasden, Pas. II, 179; līdz divjiem lupas bij (war die Arbeit bewältigt) Behnen n. FBR. XVI, 147. lupas iet Behnen, zerbrechen (intr.), bersten. lupās sasist Dunika, Hasenp., zertrümmern. kartupeļi savārījušies lupās Mesoten. divejiem vīžu pāriem šai kulā jāiet lupās Janš. Mežv. l. II, 150. krūza saplīsa lupās Frauenb.

Avots: EH I, 762

mazs: tas ir mazi gadi (wenig Jahre) atpakaļ atskatuoties, kad sāka ar mašīnām kult. Linden in Kurl. apcirkņi, pilni ... mazās labības (Kleinkorn?) Janš. Apsk. 1903, S. 192. mazā pratā būt (palikt), blödsinnig, unnormal sein (werden) Kand. ar sēšanu nu mēs jau e̦sam pie maza, es ist wenig übriggeblieben zu säen Sessw. m. cilvē̦ks (ein Armer, Geringer, Knecht; Häusler) nevar daudz guovis turēt Frauenb. mazākiem stāvēja kuopā zirgi un guovis; saimniekiem bij zirgu staļļi Salis. kas jau mazāks (ärmer) dzīvuotājs, tas iesāla aitu gaļu Seyershof. mazie ļaudis, Bauersleute Diet. mazais puisis Frauenb., ein junger Arbeiter. mazā puse ebemda "tā istabas puse, kas nav sē̦tā". - Subst. mazums,

1): tev maizītes mazumiņš (Var.: drīz pietrūka) BW. 21508 var: kuo ... bē̦dājies ... par mantas mazumiņu? 3652. kartupeļiem mazumu jemt, nach der Kartoffelernte auf dem aufgeeggten Felde übriggebliebene Kartoffeln aufsammeln
Linden in Kurl. nepruot vēl klēpja sajemt, tik mazumus (= paliekas) kaš Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56. mazumā (wenig) ir: tik divi vien tie bē̦rni; ‡

2) = mazatne Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 788

meñceklis, meñcis, das Schweinefrass, der Mischmasch Mat.: kartupeļi ūdenaiņi kâ menceklis RA. [Wohl als ein Kuronismus zu mîcît.]

Avots: ME II, 601

mil̃taîns, [mìltājs ² Domopol, Warkl.], mehlig: miltaini kartupeļi. tik miltaiņš kâ līpiņš LP. III, 43.

Avots: ME II, 627

mìltuôjs ² : auch Fest. n. FBR. XVII, 85, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, Prl., (mit il̃ ) AP., Dunika, Kal., OB., Ramkau, (mit il ) N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617: miltuoji kartupeļi FBR. XIV, 73. m. ābuolis Prl. n. FBR. VI, 94. kazas piens ir tāds kâ miltuojāks Ramkau. miltuoja ("ar miltiem nuosmērējusies") meita Dunika.

Avots: EH I, 815

mizaîns, rindig, schalig: mizaini kartupeļi, kuoki Smilt., Bers., Lub.

Avots: ME II, 639

nagât, -ãju, Denominativ von naga, mit den Krallen kratzen: kuo nu nagā pa kartupeļiem? A. XIV, 2, 480. kuo tu nagā biezputru? Lub., Erlaa. Refl. -tiês, wühlen, herumwühlen Selg. n. Etn. IV, 148.

Avots: ME II, 687

nùodēstît, tr., bepflanzen: lauku ar kartupeļiem.

Avots: ME II, 774

nùoêst,

4): senāk gan savu vīru nuoēdu Sonnaxt;

6): rāva ūdens nuoē̦d kājas Heidenfeld. karsta saule ģīmi tīri jē̦lu nuoē̦d ebenda. saule nuoē̦d lakatam krāsu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): auch Auleja, Frauenb., Segew.: aita bija ar zaļiem kartupeļiem nuoē̦dusies Seyershof; ‡

2) "ē̦duot nuodilt" (von Zähnen)
Auleja: kad tuo vien e̦d, tad zuobi nuoē̦das: ‡

3) sich mit etwas ausschliesslich beschäftigen (?):
ar malku vien nuoē̦das; cita ne˙kā nepadara Segew.; ‡

4) sich abhärmen:
kuo viņš nuoē̦das un nuoraizējas ar savām bē̦dām! Ar.

Avots: EH II, 44

nùogaiņât, tr., abwehren, zurücktreiben: cūkas nevar nuogaiņāt nuo kartupeļiem.

Avots: ME II, 783

‡ nùolâpstât Trik., nùolāpstuôt N.-Peb., = nùomĩt: zirgs nuolāpstājis kartupeļiem lakstus Trik. šis zirgs lielām kājām visu nuolāpstuo (neiet labi pa vagu) N.-Peb.

Avots: EH II, 61

nùosvèikt,

1) ["beglückwünschen"
Ar.; eifrig rühmen Lis.]: abas mātes nuosveica un nuoslavēja viņa gudrību Dok. A.;

2) ["sich beklagen über"
Lis.]: "skāde, ka plinte nav pielādē̦ta!" krusttē̦vs nuosveica MWM. VI, 29. [kaimiņienei izsaluši kartupeļi, viņa nuosveica vien Lis. vai, kâ viņš nu nuosveica (dich beneidend) par tevi Druw., N.-Schwanb. čigāni mani tâ piemānīja, ka nuosveicu(ôs) ("= nuosaucuos") vien Golg.;-

3) "viel Schlechtes (über andere) erzählen"
Tirsen u. a.;

4) "(einem Weggehenden) Böses nachrufen":
viņš pakaļ vien nuosveica N.-Schwanb.;

5) "apsveikt" Kursiten.) Refl. -tiês,

1) [sich verwundern
Lis.]: ļaudis nevarēja nuosveikties un nuobītnēties par tādiem brīnuma darbiem Aps.;

[2) "sich begrüssen"
Bers.).

Avots: ME II, 863, 864

nùotropêt Adiamünde, Widdrisch, = nùotrupêt: nuotropējuši kartupeļi.]

Avots: ME II, 877

‡ nuozuņ̃ģêt Frauenb., abreissen, abpflücken: n. kartupeļiem lakstus.

Avots: EH II, 109

pam̃pãns, etwas Grosses, Korpulentes: "kas par pampāniem!"saka par lieliem kartupeļiem, ābuoliem, rāceņiem C. tādu lielu pampānu zirgs nevar panest Lub. Zu pàmpt.

Avots: ME III, 73

pãrklāstît,

1) spreizend ausbreiten über:
p. linus par pļavu; p. kartupeļus ar salmiem (oder: p. kartupeļiem salmus);

[2) weitläufig erzählend auseinandersetzen:
p. savus radu rakstus Nigr.]

Avots: ME III, 161

pãrvàrît, tr., zu viel kochen: kartupeļus. Refl. -tiês, intr., überkochen, zu viel kochen: nu jau būs kartupeļi pārvārījušies.

Avots: ME III, 186

patrapêt, = patrepêt: patrapējuši kartupeļi Wolm.]

Avots: ME III, 123

pìelasît,

2): p. grezeli ar kartupeļiem Oknist. sviekstu nij, kad pielasa (= sakrāj) daudz krējuma Zvirgzdine. cits pielasa ziemai trīs puodus biezpiena Auleja. pielasīja zȩlta Pas. IX, 314. Refl. -tiês, ‡

2) sich sattessen:
es jau piezalasījuos FBR. VIII, 35 (aus N.-Rosen); ‡

3) sich ansammeln (anfüllen):
pielasījās ļaudis pilna baznīca Pas. XII, 499. pielasījās bȩ̄rnu pilns ceplis Auleja. par abiem bij pielasījies gruozs pilns Saikava.

Avots: EH II, 258

pìerakt,

1) dazu-, hinzugraben;

2) grabend anfüllen:
pierakt kurvi pilnu ar kartupeļiem Salis. kapsē̦ta bijusi pierakta pilna LP. VII, 1, 1028. Refl. pìeraktiês klāt, grabend an etwas herankommen, sich nähern: naudas šķirstam jau pierakušies klāt LP. VII, 1061.

Avots: ME III, 282

pìeskaluôt,

1) zu-, dazu-, hinzuspülen;

2) spülend füllen:
p. trauku ar kartupeļiem. Refl. -tiês, sich zu-, hinzuspülen: viņi ļāvās pieskaluoties pie tās pašas ve̦cās dzimtenes krastiem MWM. XI, 244.

Avots: ME III, 290

pìetriêkšt, (etwas Weiches) zerdrückend (damit) beschmutzen: p. istabu ar kartupeļiem Warkl.

Avots: ME III, 305

plada,

1) der Fladen
Mag. XX, 3, 220; pladiņa, ein flacher Kuchen, flaches Brot Biel. n. U.; sataisa mīklu nuo sarīvē̦tiem kartupeļiem, pūru miltiem un rūguša piena ar sāli: šādu mīklu izplata uz kāpuostu lapām un izce̦p krāsnī pladiņas Popen;

2) der Kuhfladen:
rauši patiesībā bijušas guovju pladas LP. VI, 1, 7;

3) der Mutterkuchen
Mag. XX, 3, 220. Nebst plade, plads und li. plãdas "Aschenbrot" wohl eher aus dem Niederdeutschen (vgl. mnd. vlade "dünner, flacher Kuchen" ) entlehnt, als (nach Fick Wrtb. III ⁴ , 251 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 100) verwandt mit an. flatr, and. flat, ahd. flaz "flach". Da mnd, vl- sonst durch bl- ersetzt wird, müsste die Entlehnung etwa nach der mnd. Periode stattgefunden haben; vgl. auch ple̦da.

Avots: ME III, 314

plàvuôt ² , ‡

4) = plâvât ‡ 4 (mit à ² ) Oknist: kuoki negrimst dibinā, bet plāvuo pa virsu Oknist. viruma bļuodu, kuŗā plāvuoja kartupeļi, gaļa un putraimi Azand. 15; ‡

5) in der Ferne leuchten
(mit à ² ) Oknist: pa reizei var redzēt, ka ziemeļu blāzma plāvā.

Avots: EH II, 289

pļekstêt,

1): kartupeļi vārās, ka pļekst vien Frauenb.

Avots: EH II, 307

pubuļaîns,

1) pubulains N.-Schwanb., Gr.-Pönau, Wid., pubuļē̦ns U., pubuļe̦ns U., BW. 6999 var., pubuļuojs, pubuluojs Erlaa, pubuļuôts, pubuluôts Kav., mit kleinen Knoten versehen U.: gaiši ielāpi uz tumšas, pubu ļainas drēbes blāvuojās Druva I, 42. vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti BW. piel. ² 25314. pubuļuoja vedekliņas vilnānīte BW. 25314, 8 var. pubuļuoju dē̦la māte dziju sprēde 7015. pubuļuota galvas drēbe 20615. migla uz straumes izplaiksnījās, izstaipījās kā pubuļuoti dzīpari gaisā Vēr. II, 1198. pubuļe̦nas drēbes, rotwollen Zeug, mit schwarzen Flecken darauf Kremon n. U.;

2) pubulains, mit Bläschen, Häutchen bedeckt (von einer Flüssigkeit)
Wid.;

3) mit kleinen (Frühlings)wolken versehen:
kartupeļi jāstāda tad, kad pubuļaini (mākuļaini) gaisi Etn. II, 96.

Avots: ME III, 401

‡ pudiņi, eine gewisse Speise: pudiņus pagatavuo... šâ; ņȩm aitu kājas, iekšas un galvas, izvāra, sagriêž mazuos gabaliņuos un tad vāra uotru reizi ar kartupeļiem Sprestini n. Etn. I, 19.

Avots: EH II, 320

II râicît ² , -ku, -cĩju Saikava, Kreuzb., Furchen ziehen Druw. n. RKr. XVII, 75, Lis., Laud.; > mundartlich roicît U.; die Erde auflockern: auguošiem kartupeļiem mē̦dz pāris reizes pieart jaunu zemi pie lakstiem, ar kuo arī iznīcina auguošās nezâles; tuo sauc par raicīšanu Laud. Woht iaentisch mit II. raikýti "(Brot) mehrfach in Schnitte schneiden"; vgl. le. rika. riecenis und rìekt ² "(Brot) schneiden; zum ersten Mal pflügen".

Avots: ME III, 469

ražîgs,

1): griķi ir ražīgi Iw. dārzā pupas aug ražīgāk ebenda. ražīgi kartupeļi Kaltenbr. r. lietus, ražīga vasara Auleja; ‡

2) (mit Erfolg) arbeitsam
Seyershof. Subst. ražîgums, ‡

2) erfolgreiche Arbeitsamkeit
Seyershof.

Avots: EH II, 360

rẽ̦paîns AP., uneben; vēja aprauts; schmutzig: ar ruoku, kuŗas rē̦painie pirksti vairs neatliecās Veselis Tīrumu ļaudis. vecīga meita, . . . darba saliekta, rē̦paina un apaļa ebenda; "iesprē̦gājis" Schwanb. (von der Haut): r. kālis Vank.; rē̦pains ("ar izsitumiem") suns; bemoost: r. akmens Hofzumberge; grindig, krustig: rẽ̦paini kartupeļi Jürg. rẽ̦paina (uneben) miza N.-Peb., Arrasch; "kārpains": r. kartupelis Stomersee.

Avots: ME III, 520, 521

I rẽpêt, -ẽju, grindig werden, eine Kruste bekommen: ruokām āda rēpē; mitrā zeme kartupeļi rēpē Jürg., s. auch aprẽpêt; vgl. rept, repêt.

Avots: ME III, 521

saacuôt, die Keime (von Kartoffeln) treiben (perf.): siltumā kartupeļi jau saacuojuši.

Avots: ME III, 589

saaûgt,

1): divi kartupeļi var kuopā s. lūzušais kauls var s.;

2): saauga ļuoti liela rudzzâle Kaltenbr.;

3): viņš bija saaudzis diezgan brašs un plecīgs puisis Jauns. Raksti IV, 146.

Avots: EH II, 395

sačurêt,

1): kad kartupeļi nāk uz gatavībām, tad dalej krējumu; kad tas sačur, tad ņe̦m nuost AP.; "sabiezēt" Warkl.: putra sačurēja; "čurkstuot lē̦nām sacepties" Erlaa.

Avots: EH II, 401

sadîgt, intr., aufkeimen; (fig.) sich einstellen, sichtbar werden (auf eine grossere Anzahl von Subjekten bezogen): sē̦klas sadīgušas Konv. ² 2154. pagrabā pavasari kartupeļi sadīguši Mazvērsitis. ... kam tikkuo ūsiņas bija sadīgušas MWM. VII, 140. deniņuos man sadīgst auksti sviedri Stari II, 933. zvaigznītes sadīga debesīs ebenda S. 488.

Avots: ME III, 611

saduzêt,

2): nuovārīti kartupeļi var s. ("sasmakt") Ermes.

Avots: EH II, 405

sâjš Erlaa; sâjs Kl., Kr., Gr.-Buschhof, Selsau, Heidenfeld,

1) sâjs Lis., sâjš Ronneb., Drosth., Jürg.; Ruj. "fade"
Saussen, Bers:, Kreuzb., Kalz., Wessen, Sissegal, "kam maz aizdara klāt" Aps.; fig., schal Dr., nüchtern, fade, (sãjš) flau Bauske: auzu miltu ķīselis ir sājs Kreuzb.; sâja putra Saikava. tukšas un sājas izklausās valuodas De̦glavs Riga II, I, 363. dzīve gāja parastā kārtā vienmuļīgi un sāji CTR. I, 33. sājas muļķības MWM. IX, 110. sājs stils Dr.;

2) sājs Kokn., Sessw., Gr.- Jungfernhof n. U., sâjš C., Ronneb., sâjš ² Ruj., Karls., Biel., sāš L., sāžs Erlaa, Ruj. n. U., bitter, herb, barsch; unreif
U.; galstrig wie alte Butter L.: sājš sviests L:, Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāji kartupeļi Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāja miza Ruj. jūŗas ūdenim sāja (sāļi rūgta) garša Konv. saldans bija al[u]s ar me̦du, sâjas gaudas asariņas BW. 26541, 18. kamenēm sājāks me̦dus nekâ bitēm N.-Schwanb. - Subst. sâjums, die Fadigkeit, Nüchternheit; die Bitterkeit, Herbheit: viņam bija savāds sājums mutē un sirdī Vēr. I, 1040. Vielleicht zur Wurzel von le. sāts "sättigend" (s. dies); zur Bed. vgl. etwa ae. sæd "satt, überdrüssig", engl. sad "betrübt, ernst", gr. ἄση "Übersättigung, Überdruss, Kummer", ἀσάομαι "bin satt, ekle mich".

Avots: ME III, 801

sakŗupt,

1) s. sakrupt;

2) auch sakŗupêt, schorfig, räudig, grindig werden: kartupeļi sakŗup(ēj)uši; ruokas sakŗupušas Dunika.

Avots: ME III, 657

sarakt, grabend ansammeln, (viele) ausgraben: blja jāsaruok un jāizvāra kartupeļi Pas. IV, 471.

Avots: ME III, 712

sãrs, einen unangenehmen (bitteren, sauren) Geschmack habend: sāri kartupeļi PS., C.; sãrs ūdens Deg. Subst. sãrums, ein unangenehmer Geschmack. Aus se̦rs III + sâjš? oder aus *sārvs (zu sãrms)?

Avots: ME III, 807

sasâjêt, intr., bitter, herbe werden Golg.: kartupeļi, vējā stāvē̦dami, sasājējuši.

Avots: ME III, 727

I sasmèļķêt ² , zu lange in der Wärme gehalten verderben (intr.), einen schlechten Geschmack bekommen (z. B. vom Brot und gekochten oder gebratenen Kartoffeln) Sessw., Fehsen: plāceņi, kartupeļi sasmeļķējuši (nedabūjuši īstajā laikā atdzist, sagandējušies) Laud. - Auch: sasmeļķē̦ta (verdorbenes) maize Vank.

Avots: ME III, 739

sastîdzêt Golg., = izstidzêt: sastīdzējuši kartupeļi.

Avots: ME III, 748

I sasust, intr.,

1) ausbähen, durch langes Liegen in der Nässe verderben, sich in der Wärme, Feuchtigkeit zersetzen
Dr.: sasutušus kāpuostu lapu griezumus Jaunie mērn. laiki IV, 120; siens susutis; kājas pirksti sasutuši;

2) kartupeļi sasutuši, (die Kartoffeln) sind halbgar
U.;

3) eine gewisse Zeit hindurch schlafen:
s. visu nakti.

Avots: ME III, 751

sausmaņām,

1) sàusmaņām Ronneb., Smilt., Trik., sausmaņām U., Druw. n. RKr. XVII, 76, Salisb., saus˙maņām, sausmaņam U., sàusminām ² Golg., Gr. - Buschhof, Fest., sausminai Wessen, massenhaft U., sehr viel, sehr oft Druw. n. RKr. XVII, 76: tur vēžu sausmaņām Vēr. I, 776. kartupeļu piemizāts sausmaņām Ronneb., Smilt., Trik. pūra lādes sausmaņām piebāztas ar aude̦klu baķiem Alm. tam ir naudas sausminām Fest. tam ir utu galvā sausminām ebenda. bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem Salisb., die Schüssel ist so voll mit Kartoffeln, das man kein Wasser mehr sieht. puôds sausmaņām pilns, übervoll U, pilns saus˙manām Gr. - Sessau. ūdens bija piebē̦rts saus˙maņām (so, dass auf der Oberfläche kein Wasser mehr zu sehen war) A. v. J. 1902, S. 130. ē̦d gaļu sausmaņām (Fleisch ohne Brot, Kartoffeln usw.) Alksnis - Zundulis. sausmaņām kādu kult, mit gesamter Hand jemand prügeln U.; le̦di iet pa upi sausmaņām MWM. X, 243;

2) sàusmanu ² (Druw. n. RKr. XVII, 76), sausminām (Fest.) pūt, trūdēt..., verfaulen, ohne dabei flüssig zu werden (von Kartoffeln).
Vielleicht Ableitungen von einem n-Stamm *sausman-: *sausmin- "Trockenheit"; die Bed. "sehr viel" könnte sich in Verbindungen wie bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem; tur vēžu sausmaņām entwickelt haben.

Avots: ME III, 776

sauspuvām, Adv., trocken faulend: kartupeļi šuogad pūst sauspuvām Golg.

Avots: ME III, 776

saustrūdām pūt, trocken, nicht weich, flüssig werdend faulen Fest.: šuogad kartupeļi trūd saustrūdām.

Avots: ME III, 777

savel̂t,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. ² 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. ² 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784

savir̂pt ² Dond., Ahs., intr., sich zusammenziehen, zusammenschrumpfen: ābuoļi siltā ierē pa˙visam savirpuši Dond. n. FBR. VI, 67. pavasarī kartupeļi savirpst, kad nuo tiem ūdens stipri izgaruojis Dond. gaļa vāruoties savirpuse it maziņa Ahs.

Avots: ME III, 788

sazaļêt, intr.,

1) "?": Beļikovs tāds sarūdzis un sazaļējis kâ skābputras vērpele
Vēr. I, 1243;

2) grün verschimmeln:
sazaļējusi maize Bauske. siers aiz ve̦cuma sazaļējis Bers.; grün werden: kartupeļi saulē sazaļējuši Golg.

Avots: ME III, 794

sazaluôt (sic!), mehr Laub, als Früchte entwickeln: kartupeļi, zirņi sazaluojuši Kl., Saikava, Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 794

‡ sažļugt Dunika, Schnehpeln, Wandsen, sich in eine weiche Masse verwandeln, sašķîst: kad tik kartupeļi (vāruoties) nesažļūg!

Avots: EH II, 469

III sẽ̦rs Lindenhof, Lenzenhof, Ukri, Grünh., Bauske, Hofzumberge, Schibbenhof,

1) unangenehm (bitter) schmeckend:
uogu virumi, ilgi vaļā stāvē̦dami, kļūst sē̦ri Neugut. sē̦ra garša mutē ruodas nelaicīgus kartupeļus ē̦duot Siuxt. sē̦ri kartupeļi ir tādi, kas augdami iznākuši nuo zemes un kļuvuši zaļi; kad tuos izvāra, tie ir sē̦ri Lesten (hier nitr von Kartoffeln). vēju dabūjuši kartupeļi ir sē̦ri Sessau, A.-Bergfried. sviestam sē̦ra garša Autz. sē̦ra maize (nelabu raugu). Sprw.: ē̦d, kamē̦r sē̦ra mute paliek;

2) sẽ̦rs ("kalt und windig")
gaiss (?) Deg.; sē̦rs ("schwül, drückend" ) karstums, gaiss (??) Deg. Etwa zu mhd. hare, nhd. herb (und slav. sěra "Schwefel "?) ?

Avots: ME III, 830

šķē̦laîns Memelshof, (mit è̦ ² ) Saikava, gespalten, mit einem Spalt versehen: sievietei spalvainas luopu kājas un šķē̦laiņi luopu nagi LP. V, 396. šķè̦taini ² (in Schnitten geschnittene) kartupeļi Golg., Warkl.

Avots: ME IV, 32

šķèle,

1): rutku š. BW. 4426. griêza maizes šķēli 27995 var. rāceņu šķêles ² Siuxt "nuomizuoti, sausi izvārīti kartupeļi" (doch wohl zerschnitten?).

Avots: EH II, 633

II šķìt ² Tirs. n. RKr. XVII, 81, eilig (ohne sich umzusehn) gehen: Ļimaus[i]s jau šķina uz kartupeļiem Poruk III, 280. es šķīšu nuo šejienes vienu gabalu pruojām Saul. III, 62.

Avots: ME IV, 50

II slaka, = kava, die Art, das Geschlecht U., Karls.: tāds bij tas saimnieks, tādi tie viesi, viss vienā slakā Manz. Post, II, 287. vai nu tuo izmācīsi citādi, tas jau nuo tādas slakas! Laud. brāļa ābelei katru gadu ābuoļi, tā nuo labas slakas ebenda. šie kartupeļi neauglīgas slakas Mar. es pārvedu brālītim krievu slakas līgaviņu BW. 22462. žīdu slakas sievu ņēmu (Var.: sieva mana žīda rada; sieviņ[a] mana žīdu tautas) 27225, 3 var. tās nemīl mūziku kâ visa nezvē̦ru slaka MWM. VII, 607. man ar kaimiņiem cūkas ir vienas slakas Memelshof; die Farbe (im Kartenspiel) Memelshof, Lieven-Bersen. Aus mnd˙slach "Schlag".

Avots: ME III, 914

I šļanka,

1) ein Tropfen, ein Weniges (von einer Flüssigkeit)
Fest. (mit àn ² ): kartupeļi piedegs, apakšā bij tik maza šļanciņa ūdens Fest. viena šļanka ūdens uzlija uz kājas ebenda, Smilten. vai mēs kruoga vietā... nee̦sam ieme̦tuši pa šļankai? Jauns.;

2) "Boden, der Wasser durchtässt"
Wid.

Avots: ME IV, 63

šņudži, ‡

2) "atlikumi nuo apaļiem augiem (kartupeļiem, kāļiem u. c.)" Brandenburg n. Etn, II, 1.

Avots: EH II, 653

spraûtiês, spraûjuôs, sprâvuôs, emporkommen, empordringen U.: asni spraujas Jürg., Arrasch. skaties, kâ jau kartupeļi spraujas ārā Kronw. n. U. galiņš spraujas laukā iz zemes Vēr. II, 406. lapiņas . . . starp dīgļlapiņām spraujas 933. Nebst ahd. spriu "Spreu" und cymr. ffreuo "effluere, profluere" zur Wurzel von spraûst, s. Persson Beitr. 789 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 670, sowie Petersson Zwei sprachl. Aufs. 12.

Avots: ME III, 1014

stãvêt (li. stovė̕ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053

stàvīns ² Prl., Tirs., stàvins ² Druw., stāvīns Meselau, Nerft, Fest., aufrecht stehend (von Pflanzen); stāvini lini, rudzi (auch Prl. n. FBR. Vl, 94), mieži Druw. n. RKr. XVII, 79, Tirs. kartupeļiem stāvini laksti B. Vēstn. stāvīna labība Fest. stāvīns bišu kuoks ebenda.

Avots: ME III, 1054

stẽdzêt Arrasch, Ruj., Salis, keimen: kartupeļi sāk stēdzēt. Wohl zur Wurzel von stē̦ga I (zur Bed. vgl. dîgt: diêgt I 1).

Avots: ME III, 1062, 1063

stīdzêt, -ẽju,

1) intr., sich ranken (z. B. von Erdbeeren, wildem Wein)
Schibbenhof (mit - î- ² );

2) stîdzêt Wolm., Ermes, Arrasch, Prl., Peb., Festen, Wohlfahrt, Drobbusch, Mar., Sermus, Jürg., Smilt., Drosth., Serben, Schujen, Nötk., Schwanb., Lis., Golg., Fehsen, Stomersee, Sessw., Adl., Lös., Odsen, Selsau, Lubn., Saikava, Gr. - Buschh., Pilda, Erlaa, Lasd., stîdzêt ² Salisb., Bauske, Pe̦nkule, Roop, Schibbenhof, Matk., Neuhausen, Libau, intr., keimen, Keime treiben, ausschiessen; lang u. dünn auswachsen (z. B. in einem dunkeln Raum ohne Sonne)
Bers., Baldohn, Memelshof, Neugut, Kurmene; verkümmern Bauske: kartupeļi stīdzē. puķe jau sākusi stīdzēt Kurmene. kuoki stīdzē (wachsen nur in die Höhe) Jürg., Drosth., Schwanb., Lis., Lubn., Saikava;

3) tr., keimen machen:
kartupeļus (mit -î-) Lis., Drosth., labību, sē̦klas (mit -î- ² ) Auermünde, Bauske;

4) IIl p. prs. stīdz, sich wie eine Saite oder wie ein Faden in die Länge dehnen:
me̦dus stīdz, ja tuo ņe̦m ar nazi nuo trauka Mar.

Avots: ME III, 1075

stiedzêt, -ẽju,

1) stiêdzêt C., PS., Walk, Wrangelshof, Wolmarshof, Serbigal, Smilt., Lis., stiêdzêt ² Widdrisch, Hofzumberge, intr., = stīdzēt 2: kartupeļi, labība, puķes, graudi stiedzē;

2) auch stiedzinât Aiviekste, tr., keimen machen
(mit iê) Selsau, Aahof, Schwanb., Erlaa, Odensee, Neugut: stiêdzēt ² kartupeļus MSil., Widdrisch;

3) lang ausschiessen lassen
Nötk. (mit iê);

4) (der Infinitiv unbekannt) lang auswachsen, sich ausbreiten:
mežs stiêg ² vie˙nādi tāļāk Segewold. Refl. -tiês, = stiedzêt 1 Nötk. (mit iê), Bauske (mit iê ^2): kam mūžs bez viņas tumsā stiedzējies Rainis Vēja n. l. 102. Zu stīgt.

Avots: ME III, 1078

stîgaîns: stîge̦ni ² laksti var būt kartupeļiem Seyershof. stîge̦ns* (zähflüssig) piens ebenda. stīgainas (zähflüssig) asinis C.

Avots: EH II, 581, 582

II stũķis,

1): auch Seyershof; ‡

2) "staks" (mit ū ) Kurmene; "kamuoli nuo sagrūstiem kartupeļiem un kaņepēm" Seyershof.

Avots: EH II, 597

I tem̃pis Arrasch, Ruj., Segew., = staks Jerkul n. Etn. II, 136, ein Gericht aus gestossenem Hanf W.-Livl. n. U., Karls., Renzen, Salisb.; kaņepju templs Karls. vakariņas sastāvēja nuo kartupeļiem, tempja (stūķa) . . . A. Melnalksnis Mazsalaca 52. Aus estn. temp "Speise aus Hanfsamen" resp. aus liv. temp "Klumpen" (zur Bed. vgl. pika 2); nach Loorits Eesti keel 1929, S. 181 stammt dagegen das estnische Wort aus le. tempis, das selinerseits germanischen Ursprungs (aber woher?) sei.

Avots: ME IV, 162

I trapêt: kartupeļi jau trapē Zögenhof.

Avots: EH II, 691

trunêt,

1): auch Oknist; tanī rudenī kartupeļi trunē Lttic. 647;

2): pūces trunēja kā biedēkļi kailuos kuoka žubumos Skalbe Raksti IV (1938), 77.

Avots: EH II, 698

trusêt, -u oder -ẽju, -ẽju,

1) = trupêt, faulen, modern U., Neuhausen, Stenden (z. B. von Bäumen, vom Schnittkohl), Upesgrīva; braun, fleckig werden (von Kartoffeln) Dond., Funkenhof, Kastran: kad kartupeļi paliek brūniem plankumiem, tad saka, ka kartupeļi trus Kastran;

2) verdorrend oder aus andern Gründen verkommen (vom Getreide)
Aahof, Festen, Meselau, Selsau; Sessw., Stomersee; an der Spitze verdorren (von Bäumen) Festen, Gr.-Würzau; stückweise abfallen, kürzer werden (vom Haar) AP., Ekau, Fehsen, Odsen, Schujen, Selsau, Sessw.: mati, bārda trus. ja pe̦lnu dienā galvu sukājuot, tad mati trusuot Gr.-Ekau n. Etn. II, 36; zerfasern (intr.) Sessw., struppig werden Lennew.: virve sāk trusēt Warkl. vistām spalvas trus ebenda. viņam trusē matu gali Lennew.;

3) schwelen, ohne Flamme brennen
Amboten;

4) (liegend) faulenzen
Nötk. Zu trust.

Avots: ME IV, 248

tupenis,

1) die Kartoffel
RKr. II, 78, Bers., Bewershof, Kalzenau, Laud., Lös., Lub., Saussen, Smilt., Sunzel, Tals.; die Knolle: Sprw. tupenis nav ābuols RKr. VI, 915. tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. II, 74. gani cepa tupeņus LP. VI, 626. ai, sūrais tupenīti (Var.: rācenīti), kā es tevi apēdīšu? BW. 21653: sakņu un tupeņu augi, kā kartupeļi . . . Konv. ² 305;

2) auf ein kleines Kind bezogen:
žē̦luodama mazuo tupenīti A. Brigader Daugava I, 826. Zur Bed. 1 vgl. Niedermann WuS. VIII, 45 f. und 55 ; tupenis 1 wohl aus tupelis . rācenis.

Avots: ME IV, 266

uzmizât, uzmizuôt,

1) schälend auf etw. fallen lassen:
puika uzmizuojis mizas kartupeļiem virsū. mizuojuot uzmizuojis mizas uz galda,

2) noch, dazu schälen:
vēl pāri kartupeļu uzmizât PS.;

3) Schläge versetzen:
uzmizuot (uzmizât PS.) kam pa muguru;

4) stark regnen
(perfektiv): lietus šuodien krietni uzmizā PS., Segewold.

Avots: ME IV, 360

uzpeizêt, viel essen (perfektiv): kartupeļi izce̦pti; uzpeizējiet nu! Saikava.

Avots: ME IV, 364

vîte,

3): mit î ² Iw.; die Kartoffelstaude (mit î ² ) Frauenb.; vîtes ² ir kartupeļiem, burkāniem, zirņiem, apiņiem Grob.

Avots: EH II, 793

vītis (nom. plur.; li. vytys "schlanke Gerten"),

1) Hopfenranken
(mit î ² ) Frauenb.: kuoks... bija pievijies... apiņu vītīm Janš. Bandavā I, 240 (apiņu) spurdžu ķe̦nkurus..., kuru vītis, nuo maikstīm nuote̦cē̦damas, bija iepinušās kuoka zaruos ebenda;

2) die Kartoffelstaude
(mit î ² ) Frauenb.: šuogad kartupeļi vītīs vien izauguši Frauenb. zu vît

I.

Avots: ME IV, 647

zaluôt, wuchern (ohne Früchte zu tragen; hauptsächl. von Hülsenfrüchten und Kartoffeln gesagt) Assern, Bers., Dubena, Ellern, Fehsen, Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kalzenau, Oknist, Sonnaxt, Sussei, Vīt.: kartupeļi, zirņi, pupas zaluo. kartupeļu laksti, veldē sakrituši, zaluo Vīt. veldēs mieži sāk zaluot ders. šuogad jau zirņu nebūs: zaluo kâ traki Gr.-Buschh. Wohl zu zaļš.

Avots: ME IV, 686

zemjaîns,

1) zemjaîns Dunika, zemaîns, zemans Ladenhof n. FBR. XI, 68, erdig
V., mit Erde besudelt: zemaini kartupeļi Mar. n. RKr. XV, 144. arājiņš zemainām kājiņām Janš. B. 201. man ruoka tik zemaiņa Janš. Bandavā II, 10. mazgādama... zemainuos autus Apsk. v. J. 1903, S. 332;

2) erdfarben:
sejas izskatījās zemaini bālas Daugava I, 427.

Avots: ME IV, 711

žļagans,

1) wässerig
AP., Drosth., Lubn., N. - Peb., Vīt.: žļagani kartupeļi;

2) nass, aufgeweicht
Peb., Setzen, Stockm., (žlagans) Serben: žļagana zeme Peb.; žļaganas zeķes, žļagani auti Stockm.;

3) roh, weicht
N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617: žļagana maize Serben;

4) = šļagans, schlaff AP., (žlagans) Serben;

5) žļagana dūša Grawendahl, flauer Mut;

6) ungeschickt, tölpelhaft
Grawendahl, N. - Schwanb., Peb.

Avots: ME IV, 815

zlags, wässerig: kartupeļi ir zlagi, t. i. nav miltaini, bet ūdeņaini Vīt.

Avots: ME IV, 745

žļe̦gans,

1) weich
Siuxt; nass, kotig (žļe̦gains) Lubn.: žļe̦gans sniegs Siuxt. žļe̦gaina zeme Lubn.;

2) = žļagans, wässerig Meselau (hier auch žļe̦gaîns), Peb.: kartupeļi, kas puvuši, saluši, ir žļe̦gaini Meselau;

3) = zleģaîns, šļe̦gans, schliefig (vom Brot) Meselau, Peb., Serben;

4) schlaff
Grünw., Sessau; "ļengans" Adsel: aukla izstiepta žļe̦gani; schwach N. - Peb.;

5) fade (?): ābuoļtēja tāda žļe̦gana, nav... stipra.

Avots: ME IV, 817

žļudzîgs, weich, verfault Vīt.; durchnässt Grawendahl: žļudzīgi ābuoļi, kartupeļi Vīt. ziemas ceļš pavasarī kūstuot tuop žļudzīgs (šķīdīgs) Frauenb.

Avots: ME IV, 819

žļuga,

1): žļugas ir ar visu mizu sašķīduši kartupeļi Alschw.

Avots: EH II, 820

žļuga,

1) eine breiartige Masse
Schibbenhof; "каша" Wid.: kartupeļi (vāruot) saiet žļugā (žļugās Schnehpeln) Schibbenhof. ābuoli vai plūmes pārvadājuot var saiet žļugā ebenda;

2) Treibeis, Schnee auf dem Wasser
N. - Bartau; weicher, halb aufgetauter Schnee Dunika: jūŗā tāda žļuga, ka ar laivu ne˙maz nevar tapt uz priekšu N. - Bartau. mums naudas kâ žļugas (d. h. sehr viel) ebenda;

3) nasser Sandboden
Warkh.;

4) eine unsaubere Flüssigkeit
Grawendahl;

5) ein Schimpfname
Stenden. Zu žļugt.

Avots: ME IV, 819

žļugt (li. žliùgti "ganz mit Flüssigkeit durchzogen werden"), žļūg, žļuga,

1) tauen
Frauenb.;

2) zergehen, zu Brei werden:
kartupeļi jau žļûg ² Schnehpeln. Zu zlaugzna (s. dies).

Avots: ME IV, 819

I žul̂gans Kr.,

2) viel Wasserteile enthaltend
U., wässerig, durchnässt Druw., Vīt., (mit ùl ) AP., (mit ul̂ ) Erlaa, Gr. - Buschh., (mit ùl ² ) Lubn., Prl., Selsau, Sonnaxt, (mit ul̂ ² ) Bauske; nass, schlüpfrig Kreuzb.: sirds žulgana U., das Herz (des Schlachtviehs) ist mit Wasser angefüllt. žulgana zeme. žulgana pļava Wessen. žulgani kartupeļi Bauske. ūdens vairs nepil nuo apģē̦rba; ir drusku apžuvis, bet vēl jau stipri žulgans Vīt. zeme nuo virsas ir apsusējusi, bet aršanai vēl par žulganu ders. ja cilvē̦ks iekrīt dubļuos, tad drēbes paliek žulganas Ābeļi. zvejniekiem žulganas drēbes, kad slapjas un nuoziestas ar zivju glumumu Karlsbad;

2) tränend, eiternd
Biel. n. U., wässerig, trübe, umnebelt (von den Augen gesagt) AP., KatrE., (mit ul̃ ) Fockenhof, Ekau, Grünw., Kalnazeem, Mežmuiža, Ruba, Schibbenhof, (mit ul̂ ² ) Bauske: žulganas acis. es jau manīju, ka viņš slims būs, tādas žulganas ("eingefallen, hässlich") acis bij Naud.;

3) žulgana dūša Jürg., (mit ul̃ ) Fockenhof, Grünw.: man žulgana dūša, mir ist wässerig (flau) zu Mute;

4) ausgeblichen
AP.

Avots: ME IV, 829, 830