Paplašinātā meklēšana

‡ àizdārdzêt, knatternd, drdhnend fort-, hinfahren Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 18

*àizirdzêt od. *àizirgt, fort-, hinrieseln, -fluten (von Tönen): tâ kâ nievu skaņa aizirdz gaisuos Plūd. Domas I, 537.

Avots: EH I, 26

‡ apmirdzêt, bescheinen, bestrahlen: pats sevis apmirdzē̦ts Ezeriņš Leijerk. II, 221.

Avots: EH I, 102

atmirdzêt, intr., erglänzen, sich glänzend wiederspiegeln: drīz viņa seja atmirdz liesmas sarkanumā Up.

Kļūdu labojums:
wiedrespiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 177

‡ atspurdzêtiês Fest., faserig, sträubig, struppig werden (häufiger von einem rundlichen Gegenstand gesagt, dessen Ende struppig geworden ist, z. B. von einer Eichel).

Avots: EH I, 170

‡ atžirdzêtiês U. (unter žirdzēties), = atžirgt.

Avots: EH I, 183

‡ atžvārdzêt, scheilend (intr.) herannahen (?); erschallen (vom Schellengeläut) (?): dzird atbraucam kungus, ka zvani vien atžvārdz Pas. VIII, 227.

Avots: EH I, 183

dardzêt, dārdzêt, knarren, poltern, dröhnen, rollen: trūkst virvīte dardzē̦dama (Var.: dārdē̦dama) BW. 32258, 2 [aus Kaltenbrunn]. kas skanēja, kas dārdzēja? uogles bira Daugavā BW. 33725, 1.

Avots: ME I, 440

‡ II dārdzêt "turēt kuo dārgu" Bērzgale.

Avots: EH I, 312

gãrdzêt [C., Nigr.], - u, ẽju, gãrgt [C., Nigr.], - dzu,

1) schnarchen (in der Brust), mit heiserer Stimme sprechen
[gardzinēt Wessen], röcheln: krūtīs gārdz od. gārc. gārdzuoša e̦lpuošana Vēr. II. 548. aiz plānās pārsienas viņš sāka stiri gārgt Saul. vīrieši nuogāzās gar zemi nāvē gārgdami A. XII, 573. saraustītās skaņās gārgs viņa žņaugtā krūts R. Sk. I, 136. luopiņš vēl gārdz AP.;

2) Unsinn schwatzen, zanken:
kuo te gārdzi tik ilgi; ej labāk pie darba! Etn. IV, 49. Subst. gārdziêns, ein einmaliges Röcheln, Schnarchen: vēl viena grūta nuopūta, vairāk kâ gārdziens un viņš bij pabeidzis savu mūžu. Dok. A. [Zu li. gargéti "булькать (о горлѣ, когда его полощутъ)", gargúoti "хрипѣть, тяжело дышать."

Avots: ME I, 618

[ìegãrdzêtiês Jürg., Bers. u. a.], ìegārgtiês, ìegārktiês Schujen, Bers., aufröcheln: krūtis piepēži iegārdzās Saul. Vēr. I, 1042. slimnieks tâ savādi iegārcās Pērsietis Jaunā R. IV, 220. [vistiņa vēl reizi iegārdzējās un bija pa˙galam Jürg.]

Avots: ME II, 16

irdzêt, rieseln: avuota ūdens irdzēja. dzīslās zemes nemiers irdz Dz. Vēstn.; [ir̃dzêt ² "schnell und mit Geräusch über Steine fliessen" Mitau].

Avots: ME I, 709

izmirdzêt, zu Ende leuchten, aufhören zu leuchten: tur mans sapnīt(i)s zvaigznes lasa, kuŗas izmirdz līdz ar viņu Druva II, 700.

Avots: ME I, 772

‡ izmurdzêt Warkl., schlaflos verbringen (?): i. visu nakti. Refl. -tiês (aus einem handschr. Vokabular), = izmur̂dêtiês.

Avots: EH I, 467

[kãrdzêt Erwahlen, = gārdzêt: kaklā kārdz.]

Avots: ME II, 195

mùrdzêt ² : "murguot; die Nacht schlaflos verbringen" (prs. mùrdžu ² ) Auleja.

Avots: EH I, 833

[mùrdzêt ² "träumend phantasieren" Warkl.]

Avots: ME II, 668

nùogurdzêt (unter nùogurgt II): sniegs nuogurdzēja - auch Mesoten, N.-Peb. kaklā kas nuogurdz Kalz., Wessen.

Avots: EH II, 48

nùomirdzêt, erblinken; schnell vorüberfligen, vorüberstreifen Spr.: kad es jāšu sievas ņemt, visi meži nuomirdzēs BW. 30035, 1. aizskrēja, ka nuomirdzēja vien.

Avots: ME II, 820

‡ nùomùrdzêt ² Auleja, schlaflos verbringen: n. nakti. visu nakti nuomurdzē̦ts.

Avots: EH II, 70

‡ *nùožārdzêt (erschlossen aus ostle. nūžuordzē̦ť, wo uor wahrscheinlich aus ār - nicht ur - entstanden ist), ein Schallverbum: (gre̦dze̦ni) nuoskanēja, *nuožārdzēja nuo kuoceņa kuoceņā Tdz. 54972.

Avots: EH II, 110

ņurdzêt,

2): ein Schallverbum (von lautem Durcheinandersprechen)
Frauenb.: viss tirgus ņur̂dzēt ² ņur̂dz ² .

Avots: EH II, 116

ņurdzêt, intr.,

1) wimmeln:
tur tik daudz sanākuši, ka ņurdz vien pa iekšu Gold.; vgl. ņudzêt;

[2) ņur̂dzêt
C., Lis., vom Geräusch, das in einen Sack geschūtfete Fische od. faute Kartoffeln verursachen Nötk.].

Avots: ME II, 906

sadārdzêt, intr., stark poltern: (gredzeniņš) sadārdzē[ja], saskanē[ja] zem nevēkļa kājiņām BW. 6291,8.

Avots: ME II, 608

samirdzêt, aufschimmern: uzcēluos, kad rīta gaisma tikkuo samirdzēja Ruj.

Avots: ME II, 686

‡ sazvārdzêt, erschallen, erklingen: skārdas vien sazvārdzēja Tdz. 58442 var. kucīte iekrita ... gultā, ka sazvārdzēja vien Pas. IX, 445.

Avots: EH XVI, 468

‡ sirdzêt Lng. "räufeln".

Avots: EH II, 488

spā`rdzêt ² , -u, -ēju, tönen, schallen Mar. n. RKr. XV, 137: dēlis gāzdamies uz grīdas spārdzēja Mar. n. RKr. XV, 137. Anscheinend zu li. spìrginti od. (bei Būga KSn. I, 106) spargìnti "braten (Fettstückchen)", ai. sphūrjati "prasselt" u. a. (bei Walde Vrgl, Wrtb. II, 673).

Avots: ME III, 987

spirdzêt: barība garda ... spirdzēja sirdi Dünsb. Od. 208.

Avots: EH II, 551

spirdzêt, s. spirdzinât.

Avots: ME III, 999

spurdzêt, s. spurgt I.

Avots: ME III, 1031

I sùrdzêt Arrasch, hörbar rieseln; zeme sùrdz ² Warkl., der Boden schallt vom hineinrieselnden Wasser.

Avots: ME III, 1125

II surdzêt oder surzêt, -u, -ẽju U., sauer sehen, murren, heulen und weinen. Zu li. surgti "wimmern, winseln" (vgl. auch Krček Grupy 53); daneben ein zurd(z)êt.

Avots: ME III, 1125

tardzêt, zirpen, kreischen (?): aiz luoga vienmuļi tardzēja zemes vēzītis Druva II, 802.

Avots: ME IV, 132

urdzêt (li. urgėti "ворчать" bei Būga PФB. LXV, 323), -dzu, -dzẽju, rieselnd leise rauschen, murmeln Arrasch, Jürg., Salisb. (mit ur̃), Adl., Gr. - Buschhof, Saikava, Schwanb., Warkl. (mit ùr ² ), Smilten (mit ur̂ ), Bauske, Segew. (mit ur̂ ² ): strautiņš urdz Jauna Raža IV, 28 (ähnlich Austr. kal. 1893, S. 31). urdzēja... avuotiņš Janš. Dzimtene IV, 55 (ähnlich A. XX, 220). skumīgi urdz upītes Lautb. Lomi 30. upe lē̦ni urdz Skalbe Āb. 12. upe... jautri urdzēja A. Brigader Daugava I, 1521 (ähnlich MWM. XI, 111, Zalktis 1908, № 3, S. 105). dzirdēju ūdeni duobji un dusmīgi urdzam A. XI, 852. upes ūdentiņš lē̦ni urdz un čurkst Lautb. Lomi 90. avuotiņu ūdentiņš strautiņiem žigli te̦k un urdz 63. ūdens urdzē̦dams lāsēm pil nuo akmiņa Vēr. II, 1211. dūkstīs un urdziņās jau urdz un pukst jautra pavasara dzīvība Aps. Bag. radi 31. (figürlich) ceļi urdzēja kâ upes nuo ve̦zumiem A. Brigader Daugava 1928, S. 161. (bē̦rns) pūzdams nuo mutītes juocīgus burbulīšus, patīkami urdzē̦dams, kâ sarunādamies Druva III, 856. Zu urgt I.

Avots: ME IV, 303, 304

uzgãrdzêt, uzgãrgt, aufschnarchen, aufröcheln: mirējs vēl reizi uzgārdza Bauske.

Avots: ME IV, 332

vardzêtiês (?) Kreuzb. "mīlināties".

Avots: ME IV, 477

I vērdzêt, vērdzinât, = virzît, wenden, kehren, lenken, drehen, langsam vorwärts schieben Infl. n. U.; vērdzināt Wessen "Richtung geben". Zu savergt ( s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. I, 271)?

Avots: ME IV, 561

II vẽrdzêt Nötk. "heisere, unklar plärrende Töne von sich geben" (?).

Avots: ME IV, 561

virdzêt: kad laiva atšaujas uz krasta malu, tad ūdens iepakaļis virdz un jaucas un burzguļuo Blaum. Raksti VII ⁵ (1935), 296, griež sniegā slieces virdzuošas vagas X ⁴ (1938), 134.

Avots: EH II, 787

virdzêt, -u od. -ẽju, -ẽju "?": sudraba upīte garām virdz Stari I, 139. tur rati virdz Apsk. v. J. 1903, S. 220. juo dziļa vāts, juo sārti ziedi virdz Rainis Gals un sākums 125. sniegs virdzējis ap galvu A. XX, 403.

Avots: ME IV, 604

žirdzêtiês, wieder zu sich kommen U.

Avots: ME IV, 811

žļurdzêt Adl., = žļurkstêt 1.

Avots: ME IV, 819

zurdzêt, -u, -ẽju,

1) siepen, nässen
U.; (durch)sickern (mit ùr ² ) Lennew.: kad uziet uz staignas vietas, tad zem kājām zurdz ūdens Lennew.;

2) weinen
Biel. n. U., pfeifen, heulen U. Vgl. zurzêt und surdzêt II.

Avots: ME IV, 751

zvārdzêt, klappern, klingen: upe te̦k cīkstē̦dama, Daugaviņa zvārdzē̦dama: upītē kārkli cīkst, Daugavā - sudrabiņš BW. 31024 var. noiet saule vakarā šķindē̦dama, zvārdzē̦dama (Var.: zvārkstē̦dama) 33882 var. lai tas (= ze̦lta zirnis) skrēja, lai zvārdzēja līdz pašām saknītēm 33143, 12 var. tas nuoskrēja zvārdze̦dams (Var.: žvadzē̦dams, žvargzdē̦dams, žvārkstē̦dams, žvurdzē̦dams) 33143 var.

Avots: ME IV, 767, 768

žvardzêt,

1) schellen
(zvārguļi žvardz) Kosenhof, N. - Peb.; klirren (ķēdes vien žvardz kustuoties N. - Peb.; von Blechscherben Nötk.);

2) "?": it kā žvardzuošas čūskas būtu salīdušas Veselis Saules kaps. 83.

Avots: ME IV, 842

žvā`rdzêt ² Mar. n. RKr. XVII, 116, = zvārdzêt: žvārdzuošās zvārguļu un puodziņu skaņas Janš. Dzimtene ² 227.

Avots: ME IV, 843

‡ žvirdzêt "?": (tiltam ar vaŗa gruodiem bāleliņš) pāri brauc ... kâ mēnesis žvirdzē̦dams Tdz. 55035.

Avots: EH II, 824

žvurdzêt, ein Schallverbum: tas nuogāja žvurdzē̦dams pa zariņu zariņiem BW. 33143 var.

Avots: ME IV, 848

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40

dārdzēt, s. dardzêt.

Avots: ME I, 447

[dargi "?": pasargi (mani), kad elles gari sir,, kad tie dalaužas dargi Diez. Wohl zu li. dargus (dargūs ir dargėtuvai žmonės Daukša Post. 22, 17; piktieji turės kūnus bjaurius ir dargius 23, 15); vgl. dardzêtiês.]

Kļūdu labojums:
dardzêtiês = dardzêt

Avots: ME I, 440

dergt (auch * derdzêt?), -e̦rdzu, -erdzu (auch -erdzēju?) "?": balsis skarbi de̦rdz Līguotnis. [viņš kasa dzelzi, ka ausis de̦rdz Annenburg. kad krūtīs duobji skan, tad saka, ka tās sāk dergt Grobin.] Kārļa krūtīs derdza sāpes Saul. de̦rdzuoša, sāpīga duoma Vēr. 1030, 1033.

Kļūdu labojums:
Vēr.1030=Vēr.I,1030

Avots: ME I, 457

dergtiês, zuwider sein, anekeln: man šis cilvē̦ks de̦rdzas Gr. - Sess. man, tev, viņam, viņiem de̦r̂dzas ² [Sessau, N. - Bergfried] tuo ēst. viņai de̦rdzas nuo tādiem Grünh., Gr. - Sess. In Alt-Rahden der Inf. derdzêtiês n. A. XI, 630. Vgl. derdzêtiês.

Avots: ME I, 457

gurdzelêt, -ẽju, Ar., [gurdzinêt Wessen], sich würgen. Zu gurdzêt. [Eher wohl dissimilatorisch aus * guldzelêt; vgl. guldzīties.]

Avots: ME I, 683

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt ² Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst ² vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

‡ iegarkstêtiês (mit ā zu lesen?), = ìegārdzêtìês (?): ne˙re̦ti viņam ... krūtis iegargstējās Saul. Bezdelīgu pereklis 12.

Avots: EH I, 513

*II  irgt [oder * irdzêt?], prs. irdzu,

1) sprudeln, rieseln, murmeln, plätschern
AP.: strauti iz purvainās zemes irdz MWM. X, 579. kâ lāses, lietum irdzuot... D. izgaist kâ vilnis, kas krastmalā irdz JR. V, 122;

2) sprudeln, geläufig sein:
tam valuoda irdz A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 710

‡ izmurdzinêt Warkl., = ‡ izmurdzêt,

Avots: EH I, 467

‡ kā`rgt ² , -dzu Bērzgale, = kārkt; gārgt 1, kãrdzêt, röcheln: beidz k˙! tev, miegā guļuot cieši kārdz kaklā.

Avots: EH I, 602

I ļor̃dzêt, rauschen: ūdens te̦k ļordzē̦dams. brauc tâ, ka ļordz vien Katzd. [wohl mit uor aus ur; vgl. ļurdzêt.]

Avots: ME II, 541

[II ļor̃dzêt Ruj., ļo`rdzêt ² Annenhof bei Mar., Kacē̦ni "Unsinn schwatzen."]

Avots: ME II, 541

ļurgt,

[1) weichen
Warkl.: kuoki sāk ūdenī ļùrgt Jürg.;]

2) = pūt: ve̦cas sēnes sāk ļurgt, ļurdzin Los. n. Etn. IV, 131; vgl. auch ļurdzêt.

Avots: ME II, 544

II marga,

1) auch margs, Flitter: margu viju vainadziņu BW. 515, 3. krustiņiem, mardziņiem tautu meitas vainadziņš 24249, 3 var.;

2) "?": egle ēvelējuot atstāj maz margu Konv. ¹ 411;

3) Schimmer
U.;

4) [mar̂ga ² Bauske, N.-Bartau, eine Stickerei]:
es saspriedu linu sauju pa vienai šķiesniņai, ka varēju svešus ļaudis ar margām apmarguot (Var.: ar migliņu apmigluot) BW. 25236, 1. [Wenigstens in den Bed. 1 und 3-4 nebst mirdzêt (s. dies), li. márgas "bunt", mar̃guoti "bunt schimmern"vielleicht (nach Froehde BB. VII, 331) zu got. maúrgins "Morgen" (wozu Feist Wrtb. ² 264 f. zu vergleichen ist) oder (nach Lidén Srud. 78 ^1, Fick Wrtb. III ^4, 313) zu an. myrkr "dunkel" u. a.; vgl. auch Stokes Wrtb. 220 und Prellwitz Wrtb. ² 31.]

Avots: ME II, 563

[III me̦r̂ga U., Ruj., mar̂ga od. mārga, ein sanfter Regen. - Nebst mirdzêt od. mirdzinât "fein regnen" zu čech. mrholiti "schwach regnen", r. мороха "Staubregen" u. a., s. Walde KZ. XXXIV, 513, Solsmen Jagić-Festschr. 580 ^1, Trautmann Wrtb. 182.]

Avots: ME II, 602

mir̂dzin, zur Verstärkung von mirdzêt, mirguôt: viļņuos mirdzin mirguo tūkstuoš zvaigznītes bāli Rainis.

Avots: ME II, 631

mirdzuôt [Bers.], = mirdzêt

1: ziedi mirdzuo saules dze̦lte̦nā ze̦ltā Akuraters Astras 8.

Avots: ME II, 632

ņir̂dzêt [Serbigal], -u, -ẽju, für mirdzêt: kas tur spīd, kas tur ņirdz? Serbigal; vgl. auch ņir̂t.

Avots: ME II, 903

II nùogurgt [od. nùogurdzêt Degunen, Perfektivform zu gurdzêt]: tad nuogurdz [Neu - Bilskenshof] tumši smiekli Bārda Stari II, 732. [sniegs nuogur̂dza (Lis., Bauske) od. nuogur̂dzēja zem kājām Jürg. akmens iekrita ūdenī, ka nuogurdzēja vien; ūdens ietecēja ve̦dē̦rā, ka nuogurdzēja vien Vank., Kursiten. kad purvā min ar kāju, tad apakšā ūdens nuogurdz Bauske od. nuogurst Lub. Fehsen, Meselau, Stomersee. zīda vate nuogurdz, kad tuo saspiež Tuckum.]

Avots: ME II, 789

nùoņur̃gt, nùoņurdzêt, intr., eine Weile quienen, vor Schlaflosigkeit müde werden: kuŗš ne˙kad nenuoņurdz Vēr. II, 1159. biedri tâ˙pat nuoņurdzējuši sēd pa kaktiem Kleinb.; nùoņurdzis, vor Schlaflosigkeit müde, matt Kand.

Avots: ME II, 826

ņur̂kstêt, ņur̂kstêt ² Sassm., ņur̃kstêt Katzd., [Karls., Salis], ņurkšķêt. ņur̂kšêt [Serbigal, ņur̂šķêt Prl.], -u, -ẽju, intr.,

1) schnurren, brummen, murren, knurren
[Sauken (ņurkstêt)], weinerlich, undeutlich sprechen, schwatzen: kaķis žuorējās un ņurkstēja Latv. "pagaidi vēl!"vecis ņurkšķēja Dok. A. ģimeņu luocekļi, dūmus iee̦lpuojuši, sāka ņurkšķēt, šķaudēt un raudāt Purap. vīnūzis bij pilns, ka ņurkšķēja vien Degl. citreiz tā neizlikās kâ valuodā, bet tik savāda, neizpruotama ņurkstēšana Vēr. I, 1457;

[2) ņurkstêt Nötk., = ņurdzêt 2;

3) ņurkstêt Dond., wimmeln:
šinī vietā tik daudz zivju, ka ņurkst vien. - In der Bed. 1 nach Persson IF. XXXV, 209 f. zu li. niurksóti "düster dasitzen", niederl. nurken "brummen" u. a.].

Avots: ME II, 906, 907

[pamirkš(ķ)êt,

1) = pamirdzêt: pamirkšķēja uguntiņš Alt-Autz;

2) (ein wenig) blinzeln:
acis pamirkš(ķ)ēja saulē skatuoties.]

Avots: ME III, 71

[pamirkš(ķ)êt,

1) = pamirdzêt: pamirkšķēja uguntiņš Alt-Autz;

2) (ein wenig) blinzeln:
acis pamirkš(ķ)ēja saulē skatuoties.]

Avots: ME III, 71

spir̃dzinât C.,

1) spirdzinât L., St., U., (mit ìr ² ) Kl., spirdzêt, -u (?), -ẽju, tr., erfrischen, erquicken:
spirdzin[i], dieviņ, tuo zâlīti, kas nuovīta saulītē! spirdzin[i], dieviņ, tuo meitiņu, kas palika sērdienīte! BW. 4266 var. avuotiņš viņus spirdzina Niedra Zemn. dē̦ls 24. atmiņa vē̦sa kā asaras viņu spirdz (?) MWM. X, 579, gaismas rieti . . . aizkusušās krūtis spirdz (?) Asp. šis avuots mūžīgais, kas dvēseili spirdz(?) Juris Brasa 196. mitrums... ziedus spirdz (?) MWM. VII, 178;

2) (ironisch: munter, flink machen?) quälen:
lē̦t[i] auguse tautu meita, nu es tevi spirdzināšu (Var.: mēs tevi spirdzīsim, muocīaim) : dienu likšu mežā braukt, puõdu vērpt nedēlā BW. 22518, 1. Refl. -tiês, sich erfrischen, erquicken: kruogā atbraukuši raudzīja spirdzināties Aps. VII, 13. luopiņi ganībās liksmi spirdzinājās Kaudz. M. 165. Subst. spirdzinãjums, die Erfrischung: viņš iznesa puisim spirdzinājumu MWM. VI, 261. Zu spirgt.

Avots: ME III, 999

I spur̂gt ² Lin., spurgt U., Praes. spurgstu od. spurdzu, Praet. spurgu od. spurdzu,

1) prs. spur̂gstu ² Selg., Bauske, Arrasch, (mit ùr ² ) Lis., Gr.Buschhof oder spur̂dzu ² Dunika, (mit ur̂) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Warkl., prt. spur̂dzu ² Selg., Bauske, Arrasch, Dunika, (mit ur̃) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Lis., Gr.-Buschhof, Warkl., auch spurdzêt, -u, -ẽju, schwirren
U.; sich in der Luft drehend (u. dabei einen gewissen Laut von sich gebend) leuchten, glänzen (spur̃dzēt) Dunika: zīlīte spurdz, das Meischen läuft und schwirrt mit den Flügeln U. zīlīte spurdzēja pa zariem MWM. VI, 120. pār tevi zvirbulis spurdz IX, 855. spurdz cīrulis Apsk. v. J. 1903, S. 220. baluodīši spurdz ap viņa... galvu U. b. 85, 11. aiz ple̦ciem spārni spurdza ebenda. kalpuonītes... spurdza atpakal kruogā Seibolt. spurdzeklis spurgdams riņkī griežas Lasd. gane vērpj, ka spurdz vien JK. V,143; Pas. IV, 419 (aus Gramsden);

2) das Wasser aus dem Munde spritzen
U.; spritzen (intr.), prusten: ģīmi mazgādams viņš spur̂dza ² tik dikti, ka bē̦rni... atmuodās Janš. Dzimtene ² I, 80; pār uoļiem spuožas lāsas spurdz MWM. IX, 101. Refl. -tiês in pretī spurgties, widerstreben, widersprechen: par ezi... saucam katru, kas tūdaļ jau mīļuo pretī spurgties uotram Etn. III, 181. In der Bed. 2 wohl zu li. sparginù "duodu spraginė´ti" (bei Būga KSn. I, 106), mnd. sparken "Funken sprühen" u. a., vgl. Persson Beitr. 868 f. und Bezzenberger BB. XVII, 214. Hierher am Ende auch spurgties, wenn etwa von der Bed. "zappeln" auszugehen ist, vgl. auch spurga 3, spurdzinât(iês). Zu spurgt 1 vgl. spurdeklis, sowie die Bemerkung Waldes Vrgl. Wrtb. II, 673 (wo spurgt fürs falsche spargt einzusetzen ist).

Avots: ME III, 1031, 1032

surzêt, s. surdzêt.

Avots: ME III, 1125

svìluôt(iês) ² Tirsen "= mirdzêt, funkeln": rasa zâlē svīluo(jas). svĩluôtiês Bauske "= svīļuoties". Vgl. svilt II und zvīļuot.

Avots: ME III, 1163

svìluôt(iês) ² Tirsen "= mirdzêt, funkeln": rasa zâlē svīluo(jas). svĩluôtiês Bauske "= svīļuoties". Vgl. svilt II und zvīļuot.

Avots: ME III, 1163

I urdzinât, = urdzêt (?): ūdens ... urdzina tik intimi, kâ tikai samīlējušies bē̦rni var K. Strāls Latv. 1906, liter. Bellage v. 17. November. avuotiņš, kas burbuļuo un urdzina, nuo kalna lejup duodamies Pērkondēls.

Avots: ME IV, 304

‡ urêt (richtig?), = urdêt 3, urdzêt: lielās upes paluos šņāca un krāca, un mazās urdaviņas čaluoja un urēja Saul. Raksti XII (1926), 43.

Avots: EH II, 714

I ur̃ga (>tahm. uorga) Arrasch., C., Jürg., Kav., Salisb., Segew., Widdrisch, (mit ùr ² ) Saikava, (mit ur̂ ² ) Bauske, urdziņa Gr.-Buschh., Kussen, Schwanb. (mit ùr ² ), Selg., Siuxt (mit ur̂ ² ), Adl., Sonnaxt, Sunzel (unbek. in Burtn. und Kaugershof), ein Loch in der Erde Dond. n. U., ein Wasserloch Biel. n. U., eine Pfütze Spiess n. U., morastige Pfütze U. (unter uorga), ein Loch, eine Höhle Druw. (žurkas izgrauzušas lielu urgu, kur luožņāt. skurstenim ir liela urga), eine tiefe Gruft auf einem kotbedeckten Weg Freiziņ, ein mit Wasser oder Schlamm gefülltes Loch auf dem Weg (besonders im Radgeleise) Frauenb., eine ausgefahrene oder ausgetretene Stelle auf Wald- oder Wiesenwegen Autz, Stenden (mit ur̃), eine ausgefahrene oder vom Regen ausgespülte Vertiefung, durch die nach einem Regen Wasser fliesst Doblen, Ekau, Mitau, Tuckum (mit ur̃), eine schwer passierbare Stelle Dond. (kādās ur̃gās tu mani esi ievedis!), ein Graben Ruhtern, Ulpisch, ein kleines, fliessendes Wasserchen Mag. IV, 2, 152, Schlucht mit steilen Seitenwänden, in der ein Flüsschen fliesst Sackenhausen n. U., ein kleiner Bach, besonders Morastbach Livl. n. U., ein Bach PS., Salis (mit ur̃), Bers. (mit ùr ² ), ein Giessbach U., ur̂dziņa ² , ein Bächlein vom Regenwasser Ziepelhof, (auf dem Wege) Mitau, Windau: urgu un urdziņu dēļ gan˙drīz ne˙maz nav iespējams izkļūt ārā iz meža Aps. J. Svešos ļaudīs 27. kam cauri meža urga uz upi līkumuoja MWM. VIII, 325. kā urgstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kā es 15. dzīva urdziņa ("?") izskrēja man caur kauliem Kleinb. st. 41. Hierher auch die Gesindenamen Urga Lvv. I, 18, Ur̃ga 88, Ur̃gas II, 21, Ur̂gas ² 143, Urgas I, 45, Ur̃dziņi 96, 104, Pur[v]ur̃ga 103, Me̦llur̃ga 108, Ežurgas 112, Ur̃g(a)skalns 107, Urgaskruogs 57 und der Wiesenname Lapurga Lvv. I, 111. Aus liv. ūrg(a) "kleiner Bach; Niederung mit fliessendem Wasser" resp. estn. urg "Vertiefung, Höhle", s. Thomsen Beröringer 283. Ursprunglich vielleicht: Vertiefung; die Bed. "Bach" könnte im Le. im Anschluss an urdzêt entstanden und ins Livische entlehnt sein.

Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.

Avots: ME IV, 304

I ur̂gt, -dzu Aps., Bers., Smilten, = urdzêt Wid., Vīt.: kur urdza straujš avuots Janš. Bandavā II, 418. asins... urdza kâ jautrs . .. strautiņš A. Brigader Daugava 1928, S. 304. urdziņa urdz Vīt., Aps. Daneben mit k - urkt.

Avots: ME IV, 304

ùrkt ² Bers., Golg., Katharinenhof, Saikava, Sessw., brummen Lng.: tie dziedāja un urce Zvaigznītis SDP. III, Zu r. ворчáть "brummen", sloven, vrkati "gircen" u. a.; neben ur-k- ein ur-g- in urgt, urdzêt.

Avots: ME IV, 306

II vērdzinât, s. vērdzêt I.

Avots: ME IV, 561

II vìpnuôt ² (?) Pērse "= mirdzêt". Vgl. vīpsnêt II.

Avots: ME IV, 640

II zùrdze ² Lennew., eine kleine Quelle mit unklarem, eisenhaltigem Wasser. Wohl nebst zurdze I zu zurdzêt.

Avots: ME IV, 751

zvārdzinât, fakt. zu zvārdzêt, klingen, klappern machen: kundziņš naudu zvārdzināja BW. 28261 var. cimdā naudu zvārdzināja 11768, 1. zirgi... iemaviņus zvārdzināja 6730. lai zvārdzina (sc.: iemauktus) kumeliņi 29792, 2 var.

Avots: ME IV, 768